Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2012. gada pārskatu,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 123. pantu, 282. pantu un 284. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Centrālo banku sistēmas Statūtus un Eiropas Centrālās bankas Statūtus un jo īpaši to 15 un 21. pantu,

–  ņemot vērā 1998. gada 2. aprīļa rezolūciju par demokrātisko pārskatatbildību EMS trešajā posmā(1),

–  ņemot vērā 2013. gada 17. aprīļa rezolūciju par Eiropas Centrālās bankas 2011. gada pārskatu(2),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 15. oktobra Regulu (ES) Nr. 1024/2013, ar ko Eiropas Centrālajai bankai piešķir īpašus uzdevumus saistībā ar kredītiestāžu uzraudzības politiku, turpmāk „VUM regula”,

–  ņemot vērā Starptautisko norēķinu bankas gada pārskatu Nr. 83, kas publicēts 2013. gada 23. jūnijā,

–  ņemot vērā Reglamenta 119. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A7-0382/2013),

A.  tā kā saskaņā ar Komisijas dienestu 2013. gada pavasara prognozi IKP eurozonā pēc 2011. gadā reģistrētā pieauguma 1,4 % apmērā 2012. gadā samazinājās par 0,6 % un 2013. gadā tas samazināsies par 0,4 %, savukārt 2014. gadā — pieaugs par 1,2 %;

B.  tā kā saskaņā ar minēto prognozi bezdarba līmenis eurozonā paaugstinājās no 10,2 % 2011. gada beigās līdz 11,4 % 2012. gada beigās un var turpināt palielināties līdz 12,2 % 2013. gadā un tad 2014. gadā atkal nedaudz samazināties, turklāt eurozonas valstīs bija vērojamas būtiskas atšķirības — bezdarba rādītāji tajās svārstījās no 4,3 % līdz 25 %, bet jauniešu bezdarba līmenis bija vēl augstāks un šajā laika periodā būtiski pieauga;

C.  tā kā 2012. gadā ECB procentu likmi samazināja vienu reizi, proti, jūlijā (25 bāzes punkti) un 2013. gada maijā to samazināja vēl vairāk, sasniedzot vēsturiski zemāko līmeni — 0,5 %;

D.  tā kā saskaņā ar Komisijas dienestu 2013. gada pavasara prognozi vidējais inflācijas līmenis eurozonā 2012. gadā bija 2,5 % — zemāks par 2011. gadā reģistrēto inflācijas līmeni, kas sasniedza 2,7 %, un M3 pieaugums 2011. gadā bija 1,5 % — zemāks par 2010. gadā reģistrēto pieaugumu, kas sasniedza 1,7 %;

E.  tā kā Eurosistēmas konsolidētais finanšu pārskats 2012. gada beigās sasniedza EUR 3 triljonus, kas liecina par aptuveni 12 % pieaugumu 2012. gada laikā;

F.  tā kā netirgojamie aktīvi veidoja lielāko daļu no aktīviem, kuri 2012. gada laikā tika izmantoti kā nodrošinājums Eurosistēmā, sasniedzot aptuveni 25 % no kopējās summas; tā kā netirgojamie vērtspapīri un ar aktīviem nodrošinātie vērtspapīri veidoja vairāk nekā 40 % no kopējā aktīvu apjoma, kas tika izmantots kā nodrošinājums;

G.  tā kā visu euro naudas tirgus instrumentu kopējais apgrozījums 2012. gada otrajā ceturksnī salīdzinājumā ar iepriekšējā gada otro ceturksni samazinājās par 14 %;

H.  tā kā valstu centrālo banku sniegtā ārkārtas likviditātes palīdzība, kas minēta Eurosistēmas konsolidētā finanšu pārskata punktā „Citas euro valūtā denominētas prasības eurozonas kredītiestādēm”, 2012. gada laikā sasniedza vēl nepieredzētu līmeni un 2012. gada beigās bija EUR 206 miljardi;

I.  tā kā 2012. gada februārī veikto ECB ilgtermiņa refinansēšanas operāciju rezultātā eurozonas finanšu iestādēm tika izsniegti aizdevumi EUR 529,5 miljardu apmērā ar trīs gadu termiņu un sākotnējo 1 % likmi;

J.  tā kā eurozonas iedzīvotājiem izsniegto monetāro finanšu iestāžu (MFI) kredītu pieauguma līmenis laikposmā no 2011. gada decembra līdz 2012. gada decembrim ievērojami pazeminājās — no 1 % 2011. gada decembrī līdz 0,4 % 2012. gada decembrī, un privātajam sektoram piešķirtā kredīta līmenis 2012. gada decembrī pazeminājās par 0,7 %;

K.  tā kā saskaņā ar Komisijas dienestu 2013. gada pavasara prognozi vidējais kopējais valsts parāda līmenis eurozonā palielinājās no 88 % no IKP 2011. gadā līdz 92,7 % no IKP 2012. gadā, un kopējais valsts sektora deficīts eurozonā samazinājās no 4,2 % līdz 3,7 % no IKP;

L.  tā kā 2011. gada decembrī un 2012. gada februārī veikto ECB ilgtermiņa refinansēšanas operāciju rezultātā Eiropas bankām tika piešķirts vairāk nekā EUR 1 triljons — attiecīgi EUR 489 miljardi un EUR 529,5 miljardi — nodrošinātos, procentus pelnošos aizdevumos ar ne vairāk kā trīs gadu termiņu un procentu likmi, kura indeksēta, ņemot vērā ECB galveno refinansēšanas operāciju vidējo likmi visā attiecīgo operāciju termiņā;

M.  tā kā Eiropas ekonomikas 2012. gada pavasara prognozēs tika atspoguļots zems uzņēmumu un patērētāju situācijas novērtējuma rādītājs un augsts bezdarba līmenis, kas kopš 2010. gada ir ierobežojis privāto patēriņu un samazinājis eksporta pieaugumu, kā rezultātā 2011. un 2012. gadā palēninājās IKP pieaugums;

N.  tā kā mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) joprojām ir eurozonas ekonomikas balsts, jo tie veido aptuveni 98 % no visiem eurozonas uzņēmumiem, nodarbina apmēram trīs ceturtdaļas eurozonas darba ņēmēju un rada aptuveni 60 % pievienotās vērtības;

O.  tā kā MVU kredītspēja un finanšu stabilitāte ir samazinājusies straujāk nekā lieliem uzņēmumiem un ieilgušais sliktu ekonomisko apstākļu periods ir saasinājis problēmas, ko maziem un vidējiem uzņēmumiem rada asimetriska informācija;

P.  tā kā saskaņā ar informāciju, kas sniegta pētījumā par finanšu pieejamību uzņēmumiem (SAFE), apstākļi MVU peļņas, likviditātes, rezervju un pašu kapitāla pieaugumam krīzes laikā nav bijuši tikpat labvēlīgi kā lieliem uzņēmumiem;

Q.  tā kā LESD 282. pantā ir noteikts, ka ECB galvenais mērķis ir uzturēt cenu stabilitāti; tā kā Eiropas Sistēmisko risku kolēģija (ESRK) ECB aizgādībā darbojas finanšu stabilitātes jomā,

R.  tā kā Starptautisko norēķinu banka (SNB) savā gada pārskatā ir norādījusi, ka eurozonā īstenotās zemu procentu likmju politikas rezultātā ir ievērojami vājinājušies dalībvalstu reformu centieni;

S.  tā kā saskaņā ar LESD 123. pantu un Eiropas Centrālo banku sistēmas Statūtu un Eiropas Centrālās bankas Statūtu 21. pantu valdību monetārā finansēšana ir aizliegta;

T.  tā kā zemas inflācijas vide ir monetārās politikas būtiskākais iespējamais ieguldījums, lai radītu labvēlīgus apstākļus ekonomikas izaugsmei, darbvietu veidošanai, sociālajai kohēzijai un finanšu stabilitātei;

U.  tā kā valstu makroprudenciālo iestāžu darbībā būtu jāņem vērā Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas atbildība par ES finanšu sistēmas makroprudenciālo uzraudzību;

V.  tā kā sevišķi svarīgi ir saglabāt MVU pieejamo kredītu plūsmu, jo MVU nodarbina 72 % darbaspēka eurozonā un kopumā rada (un likvidē) ievērojami vairāk darbvietu nekā lielie uzņēmumi,

W.  tā kā joprojām nav ņemti vērā ieteikumi, kas sniegti iepriekšējās rezolūcijās par ECB gada pārskatiem attiecībā uz balsojumu pārredzamību un protokolu kopsavilkumu publicēšanu;

X.  tā kā noguldījumu iespēja 2012. gada 28. septembrī bija EUR 315 754 miljoni;

Y.  tā kā kredītu apjoms eurozonā katru gadu samazinās par 2 %, dažās valstīs samazinoties vēl straujāk, piemēram, Spānijā, kur samazinājums 2012. gadā bija 8 %;

Z.  tā kā atkarībā no eurozonas valsts, kurā atrodas MVU, tiem ir jāsedz daudz augstākas aizņēmumu izmaksas, radot traucējumus vienotajā tirgū;

AA.  tā kā kredītresursu trūkums, ar ko dažās eurozonas valstīs patlaban saskaras MVU, ir viena no pamatproblēmām, kas kavē ekonomikas atlabšanu,

Monetārā politika

1.  atzinīgi vērtē drosmīgos pasākumus, ko 2012. gadā veica ECB, mērķtiecīgi stabilizējot banku nozari un palīdzot saraut saikni starp bankām un valsti;

2.  pauž dziļas bažas par faktu, ka pastāvīgi sliktie ekonomiskie apstākļi atsevišķās ES daļās kļūst par normu, radot nestabilitāti visā eurozonā un apdraudot iedzīvotāju un politisko atbalstu Eiropas projektam kā tādam;

3.  norāda, ka galvenās refinansēšanas operācijas, vidēja un ilgtermiņa refinansēšanas operācijas, visu summu piešķirot ar fiksētu procentu likmi, aizdevuma iespējas uz nakti, ārkārtas likviditātes palīdzība un noguldījumu iespēja visu 2012. gadu tika izmantotas ļoti intensīvi, kas liecina par nopietniem traucējumiem monetārās politikas transmisijas mehānismā un eurozonas starpbanku aizdevumu tirgū, lai gan gada otrajā pusē bija vērojama būtiska situācijas uzlabošanās, ko apliecina procentu likmju starpības un TARGET2 sistēmas nelīdzsvarotības stabilizēšanās;

4.  uzskata, ka pozitīvā ietekme, ko rada 2012. gada jūlijā pieņemtie lēmumi samazināt galvenās ECB procentu likmes, ir ierobežota, jo daudzās eurozonas valstīs monetārās politikas transmisijas mehānisms nedarbojas vai ir nopietni bojāts; atgādina, ka ļoti zemas procentu likmes ilgākā laika posmā var kaitēt uzņēmējdarbības nozarei un privātajiem uzkrājumu un pensiju plāniem;

5.  norāda, ka 2013. gada 8. jūlijā, uzrunājot Eiropas Parlamenta Ekonomikas un monetāro komiteju, ECB priekšsēdētājs paziņoja, ka, balstoties uz vispārējo nelielas inflācijas prognozi arī vidējā termiņā, ko nosaka kopumā vājā ekonomika un nelielā monetārā dinamika, ir sagaidāms, ka galvenās ECB procentu likmes ilgāku laiku saglabāsies pašreizējā līmenī vai arī samazināsies;

6.  ar bažām norāda, ka 2012. gadā nostiprinājās banku sistēmas pieprasījums pēc Eurosistēmas nodrošinātas likviditātes, tādējādi nostiprinot banku sistēmas atkarību no Eurosistēmas intervences, un brīdina par riskiem, kas ir saistīti ar šādu atkarību;

7.  uzskata, ka 2012. gada martā pieņemtā ilgtermiņa refinansēšanas operācija ar trīs gadu darbības laiku veicina banku sistēmas stabilizāciju, bet šai operācijai ir jābūt pagaidu pasākumam; norāda, ka, neraugoties uz likviditāti, ko banku sistēmai ir nodrošinājusi ilgtermiņa refinansēšanas operācija, reālajai ekonomikai pieejamais kredīta apjoms joprojām ir mazāks nekā pirms krīzes; saprot, ka uzņēmumu pieprasījums pēc kredītiem pašlaik ir ļoti mazs, tāpēc bankām ir problēmas ar aizdevumu izsniegšanu;

8.  pauž dziļas bažas par to, ka, īstenojot ECB lēmumu neierobežotā apjomā iegādāties īstermiņa valsts parāda vērtspapīrus, uz ECB bilanci tiek pārnests to banku un valdību risks, kuras cīnās par izdzīvošanu; uzsver, ka ilgtermiņa refinansēšanas operācijas nenodrošina būtisku krīzes risinājumu;

9.  uzskata, ka valstu centrālajām bankām savas funkcijas ir jāveic tādā veidā, kas pilnībā atbilst to funkcionālajai, institucionālajai un finansiālajai neatkarībai, lai garantētu savu uzdevumu pienācīgu izpildi saskaņā ar Līgumu un Eiropas Centrālo banku sistēmas Statūtiem un ECB Statūtiem;

10.  uzsver, ka Eiropas uzņēmējdarbības nozares nepietiekama izaugsme nav galvenokārt saistīta ar banku nozares piedāvāto kredītu nepietiekamu pieejamību;

11.  pauž bažas par to, ka kredītresursu pieejamības ierobežošana smagi skar MVU, jo bankas uzskata, ka saistību nepildīšanas varbūtība tiem ir lielāka nekā lieliem uzņēmumiem, un arī tāpēc, ka MVU bieži vien nav spējīgi bankas kredītu nomainīt ar citiem ārējā finansējuma avotiem;

12.  uzsver bažas par MVU kreditēšanas nosacījumu ievērojamo sadrumstalotību visās eurozonas valstīs;

13.  uzsver vērtspapīru tirgu programmas (VTP) svarīgo, kaut arī ierobežoto, nozīmi līdz 2012. gada septembrim saistībā ar dažu eurozonas valstu parāda vērtspapīru tirgus segmentu nepareizas darbības novēršanu;

14.  atzinīgi vērtē tiešu monetāru darījumu (OMT) izveidi, nenosakot ex ante kvantitatīvus ierobežojumus, lai garantētu monetārās politikas transmisiju, un atzinīgi vērtē lēmumu saistīt tiešo monetāro darījumu aktivizēšanu ar stingriem nosacījumiem, kas ir paredzēti Eiropas Finanšu stabilitātes instrumenta / Eiropas Stabilizācijas mehānisma (EFSI/ESM) programmā;

15.  saprot SNB brīdinājumus par pārāk ilgu atvieglotas monetārās politikas periodu; ar interesi seko līdzi diskusijām, kas norisinās vairumā lielāko centrālo banku, par labāko grafiku to atvieglotās monetārās politikas pakāpeniskai izbeigšanai; norāda, ka cita starpā Federālo rezervju padome plāno pēc iespējas ātrāk izbeigt pašreizējo politiku; saprot, ka, kamēr banku nozare nebūs pilnībā nostabilizējusies, ECB saglabās atvieglotas politikas pozīciju, kas var nelabvēlīgi ietekmēt valsts sektoru, un tā ir politika, ko iespējams īstenot tādēļ, ka vidējā termiņā ir sagaidāma zema inflācija;

16.  uzskata, ka ECB likviditātes nodrošināšanas programmās ir pienācīgi jāaplūko arī ar inflāciju saistīti jautājumi, piemēram, neitralizācija;

17.  ņemot vērā neseno notikumu attīstību ASV, uzskata, ka ekonomikas atlabšana un straujāka ekonomikas izaugsme ir drošs un stabils pamats pakāpeniskai kvantitatīvi veicinošas politikas pasākumu izbeigšanai;

18.  atgādina, ka ECB monetārās politikas nestandarta pasākumi bija paredzēti kā pagaidu risinājums, tāpēc banku nozare tos nekādā gadījumā nedrīkst uzskatīt par pastāvīgu instrumentu;

19.  mudina ECB dot skaidrus signālus tirgum attiecībā uz monetārās politikas nestandarta pasākumu aktivizēšanas paredzamo periodu un sākt šādu pasākumu pakāpenisku izbeigšanu, tiklīdz saspīlējums banku nozarē ir mazinājies, saikni starp bankām un valsti ir iespējams saraut un ar izaugsmi un inflāciju saistītie ekonomikas rādītāji šo lēmumu attaisno;

20.  uzskata, ka monetārās politikas instrumenti, kurus ECB ir izmantojusi kopš krīzes sākuma, sniedzot atzinīgi vērtējamu atbalstu satricinātajos finanšu tirgos, ir atklājuši savus ierobežojumus attiecībā uz izaugsmes stimulēšanu un situācijas uzlabošanu darba tirgū; tādēļ uzskata, ka ECB varētu apzināt vēl citus pasākumus;

21.  pauž bažas par to, ka valstu centrālo banku sniegtā ārkārtas likviditātes palīdzība 2011. gadā ir sasniegusi ļoti augstu līmeni, un prasa sniegt detalizētus datus un papildu informāciju par šādas palīdzības precīzo apjomu, kā arī par tās pamatā esošajām darbībām un piemērotajiem nosacījumiem;

22.  atzīst, ka, tā kā monetārās politikas transmisijas mehānisms pienācīgi nedarbojas, ECB vajadzētu meklēt veidus, kā tiešāk vērsties pie MVU; norāda, ka pašlaik līdzīgiem MVU, kas darbojas eurozonā, nav līdzvērtīgas piekļuves aizņēmumiem, neraugoties uz to, ka tiem ir līdzīgas ekonomiskās perspektīvas un riski; aicina ECB īstenot politiku, lai tieši iegādātos ar augstas kvalitātes vērtspapīriem nodrošinātu MVU aizdevumus, jo īpaši no tām dalībvalstīm, kurās nedarbojas monetārās pārneses mehānisms; uzsver, ka šādai politikai ir jābūt apjoma un laika ziņā ierobežotai, pilnībā neitralizētai un vērstai uz to, lai nepieļautu ECB bilances risku;

23.  uzskata, ka ECB būtu ļoti nopietni jāizskata iespēja uzsākt īpašu programmu, lai atvieglotu kredītu pieejamību MVU, par pamatu ņemot Anglijas Bankas aizdevumu finansēšanas shēmu;

24.  uzskata, ka TARGET2 norēķinu sistēmai ir bijusi būtiska nozīme, nodrošinot eurozonas finanšu sistēmas integritāti; tomēr norāda, ka TARGET2 ievērojamā nelīdzsvarotība parāda eurozonas finanšu tirgu satraucošo sadrumstalotību, kā arī pašreizējo kapitāla aizplūšanu no dalībvalstīm, kas saskaras ar būtiskām grūtībām finansiālās stabilitātes ziņā vai ko šādas grūtības apdraud;

25.  aicina ECB publiskot tiesas lēmumu par tiešu monetāru darījumu programmu, lai varētu padziļināti analizēt lēmumā ietverto informāciju un tā ietekmi;

26.  uzsver, ka ārkārtas likviditātes palīdzība ir ietverta Eurosistēmas konsolidētās bilances kategorijā „Citas euro valūtā denominētas prasības eurozonas kredītiestādēm”, nesniedzot papildu informāciju un sīkākus datus par šo palīdzību, kā arī par tās pamatā esošajām darbībām un piemērotajiem nosacījumiem; aicina ECB savā tīmekļa vietnē sniegt plašāku informāciju par jaunumiem ārkārtas likviditātes palīdzības jomā katrā valstī;

27.  pauž gandarījumu par TARGET2 nelīdzsvarotības līmeņa mazināšanos 2012. gada otrajā pusē; uzsver, ka TARGET2 sistēmai ir bijusi būtiska nozīme, nodrošinot eurozonas finanšu sistēmas integritāti; tomēr joprojām pauž satraukumu par eurozonas finanšu tirgu pašreizējo sadrumstalotību;

28.  atgādina par ECB neatkarību savas monetārās politikas īstenošanā, kā tas paredzēts Līgumos; apgalvo, ka monetārās politikas īstenošanai ir jābūt demokrātiskai un jāizriet no dažādu viedokļu un pieeju izskatīšanas, lai būtu iespējams nostiprināt pārredzamību un līdz ar to arī demokrātisku atbildību; šajā saistībā atgādina par monetārā dialoga un EP deputātu iesniegto rakstisko jautājumu nozīmi;

29.  pauž satraukumu par ieilgušās, ārkārtīgi atvieglotās monetārās politikas iespējamiem blakusefektiem, tādiem kā agresīva riska uzņemšanās, finansiālās nelīdzsvarotības veidošanās, sagrozīta cenu noteikšana finanšu tirgū un stimuls atlikt vajadzīgo labojumu veikšanu bilancē un nepieciešamās reformas; mudina ECB atrast pareizu līdzsvaru starp risku, ko rada ārkārtīgi atvieglotās monetārās politikas priekšlaicīga izbeigšana, un risku, kas saistīts ar šādas izbeigšanas turpmāku atlikšanu;

30.  uzsver, ka, pildot savus monetārās politikas uzdevumus un uzraudzības uzdevumus attiecībā uz Parlamentu, ECB vajadzētu būt gatavai ievērot augstākos atbildības standartus, un šajā saistībā atgādina par monetārā dialoga un EP deputātu iesniegto rakstisko jautājumu nozīmi; atgādina par pastāvīgo prasību nodrošināt ECB darbības lielāku pārredzamību, kas radītu lielāku uzticamību un paredzamību, un novērtē uzlabojumus, kuri šajā jomā jau veikti;

31.  uzskata, ka valūtas maiņas kurss ir būtisks ekonomikas politikas mainīgais elements, kas ietekmē eiro zonas konkurētspēju; uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt euro kā starptautisku valūtu;

32.  aicina ECB sadarbībā ar valstu centrālajām bankām izskaidrot savu politiku attiecībā uz valūtas maiņas darījumiem, kas paredzēti, lai palīdzētu saglabāt finanšu stabilitāti;

Banku savienība

33.  norāda, ka Eiropas banku sistēma joprojām ir nestabila, tajā ir jāveic strukturālas reformas un tā ir jānostiprina, izveidojot īstenu banku savienību;

34.  atzinīgi vērtē progresu, kas ir panākts sarunās par vienotā uzraudzības mehānisma (VUM) regulu, ar kuru ECB piešķir eurozonas kredītiestāžu un kredītiestāžu, kas vēlas pievienoties, uzraudzības pilnvaras; uzskata, ka VUM izveide veicinās saiknes saraušanu starp bankām un valstīm un palīdzēs kopējas Eiropas līmeņa pieejas izstrādē krīzes pārvaldībai;

35.  īpaši atzinīgi vērtē Parlamenta iesaistīšanu Uzraudzības padomes priekšsēdētāja un priekšsēdētāja vietnieka iecelšanā;

36.  uzskata, ka ar VUM būtu jāpalīdz atjaunot uzticēšanos banku nozarei un atdzīvināt starpbanku aizdevumu un pārrobežu kredītu plūsmu, veicot neatkarīgu integrētu uzraudzību visās iesaistītajās dalībvalstīs;

37.  aicina VUM darboties, pilnībā ievērojot finanšu pakalpojumu vienoto noteikumu kopumu un pilnībā ievērojot principus, kuri ir pamatā vienotajam tirgum finanšu pakalpojumu jomā;

38.  uzskata, ka ECB būtu atzinīgi jāvērtē iespēja vienotajā uzraudzības mehānismā iesaistīt dalībvalstis, kas nav eurozonas dalībnieces, lai nodrošinātu uzraudzības prakses lielāku saskaņotību ES;

39.  uzsver produktīvas ECB un kompetento valsts iestāžu sadarbības nozīmi VUM ietvaros, lai nodrošinātu efektīvu un netraucētu uzraudzību;

40.  atzinīgi vērtē gatavošanos veikt visu banku, uz kurām attieksies tieša VUM uzraudzība, vispārēju aktīvu kvalitātes pārbaudi, kas būs daļa no vispatveroša stresa testa, kurš jāveic Eiropas Banku iestādei (EBA) sadarbībā ar VUM 2014. gada otrajā ceturksnī;

41.  norāda, ka ECB nostiprināšana, kas izriet no vienotā uzraudzības mehānisma izveides, ir jālīdzsvaro ar lielāku atbildību dalībvalstu parlamentu un Eiropas Parlamenta priekšā;

42.  uzskata, ka pārredzamībai banku uzraudzības jomā ir būtiska nozīme, kas apstiprināts Eiropas Parlamenta un Eiropas Centrālās bankas noslēgtajā iestāžu nolīgumā;

43.  norāda, ka uzraudzības uzdevumu uzticēšana ECB jaunas problēmas saistībā ar interešu konfliktu, un atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta un Eiropas Centrālās bankas iestāžu nolīgumā iekļautos noteikumus šajā jautājumā; atgādina — lai pilnībā ievērotu šos noteikumus, ECB ir jāievieš precīzāki noteikumi, tostarp attiecībā uz banku uzraudzībā iesaistīto Eurosistēmas augstākā līmeņa vadītāju „bezdarbības periodiem”;

44.  atgādina, ka ir sevišķi svarīgi, lai ECB funkcionāli nošķirtu galvenās struktūrvienības, kuras sagatavo lēmumu projektus monetārās politikas un uzraudzības politikas jomā; uzsver, cik ļoti vajadzīga ir vienošanās, par kuru notiek sarunas starp ECB un Eiropas Parlamentu, attiecībā uz praktiskiem pasākumiem demokrātiskās atbildības nodrošināšanai;

45.  uzskata, ka ir steidzami jāapstiprina vienota noregulējuma mehānisma izveide, lai aizsargātu nodokļu maksātājus un novērstu turpmākas banku krīzes;

46.  uzsver, ka, lai uzlabotu banku sistēmas izturētspēju, ir svarīgi nostiprināt tās daudzveidību, veicinot mazu un vidēja lieluma vietējo banku attīstību;

Institucionāli jautājumi

47.  norāda, ka VUM regulā ir noteikta kārtība Eiropas Parlamenta un ECB sadarbībai demokrātiskas atbildības jomā, uzsverot Parlamenta lomu; mudina ECB nodrošināt atbilstību jaunajām prasībām, jo īpaši attiecībā uz demokrātisko atbildību un pārredzamību tās uzraudzības pasākumu jomā;

48.  aicina ECB veikt kritisku pašnovērtējumu attiecībā uz visiem savas darbības aspektiem, tostarp to korekcijas programmu ietekmes novērtējumu, kuras tā palīdzēja izstrādāt, un izvērtēt to makroekonomikas pieņēmumu un scenāriju ex post atbilstību, kas bija šo programmu izveides pamatā;

49.  aicina ECB publicēt Padomes sanāksmju protokolu kopsavilkumu, tostarp argumentus un balsošanas rezultātus;

50.  pauž bažas par necieņu, ko Padome ir paudusi attiecībā uz Parlamenta 2012. gada 25. oktobra rezolūciju par ECB Valdes locekļa iecelšanu(3), un norāda, ka, ieceļot amatā ECB vadītājus, ir pienācīgi jāņem vērā gan locekļu kompetence, gan dzimums; uzskata, ka ES iestādēm, tostarp ECB, būtu jārāda piemērs dzimumu līdzsvara ziņā un ka ir svarīgi ECB vadošajos amatos uzlabot dzimumu pārstāvību; nosoda to, ka dalībvalstis neņēma vērā Parlamenta negatīvo balsojumu gan Ekonomikas un monetārajā komitejā, gan arī plenārsēdē, kad Yves Mersch iecelšanas laikā netika ievērots dzimumu līdzsvara princips; mudina dalībvalstis ievērot dzimumu līdzsvara principu ar iespēju īstenot pozitīvu rīcību, balstoties uz līdzsvarotu dzimumu pārstāvību attiecībā uz Valdes locekļu iecelšanu;

51.  atgādina, ka saskaņā ar 4. protokola par Eiropas Centrālo banku sistēmas Statūtiem un Eiropas Centrālās bankas Statūtiem 10. panta 4. punktu Padomes sanāksmes ir konfidenciālas, tomēr tā var pieņemt lēmumu apspriežu iznākumu darīt zināmu atklātībai; aicina ECB savos turpmākajos gada pārskatos sniegt detalizētu atbildi uz Parlamenta ikgadējo ziņojumu par ECB;

o
o   o

52.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Eiropas Centrālajai bankai.

(1) OV C 138, 4.5.1998., 177. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0176. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0396.