Eiropas Parlamenta 2013. gada 4. jūlija normatīvā rezolūcija par Samierināšanas komitejas apstiprināto kopīgo dokumentu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko piešķir turpmāku makrofinansiālo palīdzību Gruzijai (PE-CONS 00038/2013 – C7-0168/2013 – 2010/0390(COD))

P7_TA(2013)0320 A7-0244/2013

(Parastā likumdošanas procedūra: trešais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Samierināšanas komitejas apstiprināto kopīgo dokumentu un attiecīgo Parlamenta un Padomes paziņojumu (PE-CONS 00038/2013 – C7-0168/2013),

–  ņemot vērā tā nostāju pirmajā lasījumā(1) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2010)0804),

–  ņemot vērā tā nostāju otrajā lasījumā(2) attiecībā uz Padomes nostāju pirmajā lasījumā(3),

–  ņemot vērā Komisijas sniegto atzinumu par Parlamenta grozījumiem Padomes nostājā pirmajā lasījumā (COM(2013)0067),

–  ņemot vērā Padomes nostāju otrajā lasījumā,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 13. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 69. pantu,

–  ņemot vērā ziņojumu, ko sagatavojusi Parlamenta delegācija Samierināšanas komitejā (A7-0244/2013),

1.  apstiprina kopīgo dokumentu;

2.  apstiprina Parlamenta un Padomes kopīgo paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai;

3.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 297. panta 1. punktu;

4.  uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir pārbaudīts, vai ir ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru nodrošināt tā publicēšanu kopā ar attiecīgo Parlamenta un Padomes paziņojumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo normatīvo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī valstu parlamentiem.

Normatīvās rezolūcijas pielikums

Eiropas Parlamenta un Padomes kopīgā deklarācija, kas pieņemta kopā ar lēmumu, ar ko piešķir turpmāku makrofinansiālo palīdzību Gruzijai

Eiropas Parlaments un Padome:

—  piekrīt, ka lēmuma, ar ko piešķir turpmāku makrofinansiālo palīdzību Gruzijai, pieņemšana būtu jāskata plašākā kontekstā saistībā ar nepieciešamību izveidot sistēmu, ar kuru būtu jānodrošina pamatoti un efektīvi lēmumi par makrofinansiālās palīdzības sniegšanu trešām valstīm,

—  piekrīt, ka lēmumu pieņemšana par turpmākām makrofinansiālās palīdzības darbībām būtu jābalsta uz turpmāk izklāstītajiem apsvērumiem un principiem, kas attiecas uz Savienības makrofinansiālās palīdzības piešķiršanu kritērijiem atbilstošām trešām valstīm un teritorijām, neskarot likumdošanas iniciatīvas tiesības un juridisko formu, kāda varētu būt turpmākam instrumentam, ar ko minētie apsvērumi un principi tiks formalizēti,

—  apņemas šos apsvērumus un principus pilnībā atspoguļot turpmākos atsevišķos lēmumos par Savienības makrofinansiālās palīdzības piešķiršanu.

A DAĻA — APSVĒRUMI

(1)  Savienība ir būtisks palīdzības sniedzējs trešām valstīm ekonomikas, finanšu un tehnikas jomā. Savienības sniegtā makrofinansiālā palīdzība ("makrofinansiālā palīdzība") ir atzīta par efektīvu ekonomikas stabilizācijas instrumentu un strukturālo reformu veicinātāju šādas palīdzības saņēmējās valstīs un teritorijās ("saņēmēji"). Saskaņā ar Savienības vispārējo politiku attiecībā uz kandidātvalstīm, potenciālajām kandidātvalstīm un kaimiņvalstīm Savienībai vajadzētu būt spējīgai nodrošināt minētajām valstīm makrofinansiālu palīdzību, lai izveidotu vispārējas stabilitātes, drošības un labklājības zonu.

(2)  Makrofinansiālā palīdzība būtu jāsniedz atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes ad-hoc lēmumiem, kas tiek pieņemti attiecībā uz katru atsevišķu valsti. Šo principu mērķis ir palielināt tāda lēmumu pieņemšanas procesa lietderību un efektivitāti, kurā tiek pieņemti minētie lēmumi un lemts par to īstenošanu, un panākt to, lai saņēmēji uzlabotu to politisko priekšnoteikumu piemērošanu, kas jāievēro, lai varētu piešķirt makrofinansiālo palīdzību, kā arī uzlabot minētās palīdzības pārredzamību un demokrātisko kontroli.

(3)  Eiropas Parlaments 2003. gada 3. jūnija rezolūcijā par makrofinansiālās palīdzības sniegšanu trešām valstīm aicināja izstrādāt pamatregulu par makrofinansiālās palīdzības sniegšanu, lai paātrinātu lēmumu pieņemšanas procesu un nodrošinātu šim finanšu instrumentam oficiālu un pārredzamu pamatu.

(4)  Padome 2002. gada 8. oktobrī pieņemtajos secinājumos noteica kritērijus (tā dēvētie Genvālas kritēriji) attiecībā uz makrofinansiālās palīdzības darbību virzību. Būtu lietderīgi veikt šo kritēriju atjaunināšanu un precizēšanu, cita starpā attiecībā uz kritērijiem atbilstīgas palīdzības formas noteikšanai (aizdevums, dotācija vai abu veidu apvienojums).

(5)  Šiem principiem būtu jāļauj paātrināti darīt pieejamu Savienības makrofinansiālo palīdzību, jo īpaši, ja attiecīgajos apstākļos nepieciešama tūlītēja rīcība, kā arī uzlabot makrofinansiālās palīdzības sniegšanas kritēriju precizitāti un pārredzamību.

(6)  Komisijai būtu jānodrošina, ka makrofinansiālā palīdzība atbilst pamatprincipiem, mērķiem un pasākumiem, kas veikti dažādās jomās saistībā ar ārējo darbību, kā arī citām atbilstīgām Eiropas Savienības politikas nostādnēm.

(7)  Ar makrofinansiālo palīdzību būtu jāatbalsta Savienības ārpolitika. Visā makrofinansiālās palīdzības sniegšanas darbības laikā Komisijas dienestiem un Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) būtu cieši jāsadarbojas, lai nodrošinātu Savienības ārpolitikas koordināciju un saskaņotību.

(8)  Ar makrofinansiālo palīdzību būtu jānodrošina atbalsts tādu vērtību ievērošanai, kas saņēmējiem kopējas ar Eiropas Savienības vērtībām, tostarp demokrātijai, tiesiskumam, labai pārvaldībai, cilvēktiesību ievērošanai, ilgtspējīgai attīstībai un nabadzības samazināšanai, un atvērtas, likumīgas un godīgas tirdzniecības principiem.

(9)  Priekšnoteikumam makrofinansiālās palīdzības piešķiršanai vajadzētu būt, ka kritērijiem atbilstošajā valstī tiek ievēroti efektīvi demokrātiskie mehānismi, tostarp daudzpartiju parlamentārā sistēma un tiesiskums, un tiek garantēta cilvēktiesību ievērošana. Komisijai būtu regulāri jāuzrauga atbilstība minētajiem priekšnoteikumiem.

(10)  Atsevišķu makrofinansiālās palīdzības lēmumu konkrētajos mērķos būtu jāiekļauj mērķis uzlabot saņēmēju valsts finanšu pārvaldības efektivitāti, pārredzamību un atbildību. Komisijai būtu regulāri jāuzrauga šo mērķu sasniegšana.

(11)  Ar makrofinansiālo palīdzību būtu jācenšas sniegt atbalstu ilgtspējīgas ārējās finanšu situācijas atjaunošanai trešās valstīs un teritorijās, kurās ir ārvalstu valūtas trūkums un ar to saistītas ārējā finansējuma problēmas. Ar makrofinansiālo palīdzību nevajadzētu nedz sniegt regulāru finanšu atbalstu, nedz izmantot to, lai galvenokārt atbalstītu saņēmēju ekonomikas un sociālo attīstību.

(12)  Makrofinansiālajai palīdzībai būtu jāpapildina Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un citu daudzpusējo finanšu iestāžu nodrošinātie resursi, un būtu taisnīgi jāsadala pienākumi starp Savienību un citiem līdzekļu devējiem. Ar makrofinansiālo palīdzību būtu jānodrošina Savienības iesaistīšanās pievienotā vērtība.

(13)  Lai nodrošinātu, ka Savienības finansiālās intereses saistībā ar makrofinansiālo palīdzību tiek efektīvi aizsargātas, saņēmējiem būtu jāveic atbilstīgi pasākumi, lai novērstu un apkarotu krāpšanu, korupciju un visus citus pārkāpumus saistībā ar šo palīdzību, un būtu jāparedz noteikums, ka Komisija veic pārbaudes un Revīzijas palāta — revīzijas.

(14)  Saprašanās memorandu pieņemšanas procedūra būtu jāizvēlas saskaņā ar Regulā (ES) Nr. 182/2011 izklāstītajiem kritērijiem. Šajā saistībā parasti būtu jāizmanto konsultēšanās procedūra, tomēr, ņemot vērā potenciāli nozīmīgo to darbību ietekmi, kas pārsniedz B daļā norādīto robežvērtību, šādām darbībām ir lietderīgi izmantot pārbaudes procedūru.

B DAĻA — PRINCIPI

1.  Palīdzības mērķis

a)  Makrofinansiālajai palīdzībai vajadzētu būt finanšu instrumentam, kas izmantojams ārkārtas gadījumos ar mērķi sniegt konkrētam mērķim nepiesaistītu atbalstu maksājumu bilances problēmu novēršanai kritērijiem atbilstošās trešās valstīs un teritorijās. Tās mērķim vajadzētu būt atjaunot ilgtspējīgu ārējo finanšu situāciju kritērijiem atbilstošajās valstīs un teritorijās, kurās ir radušās problēmas saistībā ar ārējo finansējumu. Tai būtu jābalsta tādas politikas programmas īstenošana, kas ietver stingrus korekcijas pasākumus un strukturālas reformas, kuru mērķis ir novērst maksājumu bilances problēmas, jo īpaši programmas periodā, un attiecīgo vienošanos un programmu īstenošana kopīgi ar Savienību.

b)  Makrofinansiālo palīdzību vajadzētu piešķirt ar nosacījumu, ka pastāv nozīmīgs atlikušais ārējā finansējuma iztrūkums, ko konstatējusi Komisija sadarbībā ar daudzpusējām finanšu iestādēm un kas pārsniedz SVF un citu daudzpusējo finanšu iestāžu nodrošinātos resursus, neskatoties uz spēcīgu ekonomikas stabilizācijas un reformu programmu īstenošanu attiecīgajā valstī vai teritorijā.

c)  Makrofinansiālā palīdzība būtu jāsniedz īslaicīgi, un tās sniegšana būtu jāpārtrauc, tiklīdz tiek atkal panākta ārējo finanšu stāvokļa ilgtspējība.

2.  Kritērijiem atbilstošas valstis un teritorijas

Makrofinansiālās palīdzības saņēmēju kritērijiem atbilstošām trešām valstīm un teritorijām vajadzētu būt:

—  kandidātvalstīm un potenciālām kandidātvalstīm,

—  valstīm un teritorijām, uz kurām attiecas Eiropas kaimiņattiecību politika,

—  izņēmuma un pienācīgi pamatotos gadījumos — citām trešām valstīm, kam ir izšķiroša nozīme reģionālās stabilitātes nodrošināšanā un kas ir stratēģiski svarīgas Savienībai, un ir politiski, ekonomiski un ģeogrāfiski saistītas ar Savienību.

3.  Palīdzības veids

a)  Makrofinansiālā palīdzība galvenokārt būtu jāpiešķir aizdevuma veidā. Tomēr izņēmuma gadījumos palīdzību var sniegt dotācijas vai aizdevuma un dotācijas apvienojuma veidā. Nosakot attiecīgo iespējamā dotācijas elementa daļu, Komisijai priekšlikuma sagatavošanā būtu jāņem vērā saņēmēja ekonomiskās attīstības līmenis, ko nosaka, izvērtējot ienākumu līmeni uz vienu iedzīvotāju un nabadzības rādītājus, kā arī tā spēju atmaksāt aizdevumu, pamatojoties uz parāda atmaksājamības analīzi, vienlaikus nodrošinot, ka tiek ievērots princips par taisnīgu pienākumu sadali starp Savienību un citiem līdzekļu devējiem. Šajā nolūkā Komisijai būtu arī jāņem vērā tas, cik lielā mērā starptautiskās finanšu iestādes un citi līdzekļu devēji attiecīgajai valstij piemēro izdevīgus noteikumus.

b)  Gadījumos, kad makrofinansiālo palīdzību nodrošina aizdevuma veidā, Komisijai vajadzētu būt tiesībām Savienības vārdā kapitāla tirgos vai no finanšu iestādēm aizņemties nepieciešamos līdzekļus un aizdot tos saņēmējam.

c)  Aizņēmumu un aizdevumu darbības būtu jāveic euro, izmantojot vienu un to pašu valutēšanas datumu, un maksājuma termiņu pārcelšanā vai maiņas kursa vai procentu likmju riskā nebūtu jāiesaista Savienība.

d)  Visas Savienības izmaksas, kas ir saistītas ar aizņēmuma vai aizdevuma darbībām, būtu jāsedz saņēmējam.

e)  Pēc saņēmēja lūguma un, ja apstākļi ļauj uzlabot aizdevumu procentu likmes, Komisija var nolemt refinansēt visu vai daļu tās sākotnējā aizdevuma vai pārstrukturēt atbilstošos finansiālos nosacījumus. Refinansēšanas un pārstrukturēšanas darbības būtu jāveic saskaņā ar 3. punkta d) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem, un ar tām nevajadzētu noteikt attiecīgā aizņēmuma vidējā termiņa pagarinājumu vai palielināt atmaksājamo kapitāla summu refinansēšanas vai pārstrukturēšanas datumā.

4.  Finanšu noteikumi

a)  Dotāciju veidā nodrošinātās makrofinansiālās palīdzības summām būtu jāatbilst daudzgadu finanšu shēmā paredzētām budžeta apropriācijām.

b)  Aizdevuma veidā piešķirtās makrofinansiālās palīdzības summas būtu jānosaka saskaņā ar regulu, ar ko izveido Garantiju fondu ārējai darbībai. Piešķirtajām summām būtu jāatbilst daudzgadu finanšu shēmā paredzētajām budžeta apropriācijām.

c)  Gada apropriācijas būtu jāapstiprina budžeta lēmējinstitūcijai saskaņā ar daudzgadu finanšu shēmu.

5.  Palīdzības summa

a)  Palīdzības summas noteikšanā būtu jāņem vērā kritērijiem atbilstošās valsts vai teritorijas atlikušās ārējā finansējuma vajadzības un tās iespējas finansēt sevi, izmantojot pašu resursus, un jo īpaši to rīcībā esošās starptautiskās rezerves. Minētās finansējuma vajadzības būtu jānosaka Komisijai, sadarbojoties ar starptautiskām finanšu iestādēm un pamatojoties uz visaptverošu kvantitatīvu novērtējumu un pārredzamiem apliecinošiem dokumentiem. Komisijai jo īpaši būtu jāpamatojas uz jaunākajām SVF prognozēm par attiecīgās valsts vai teritorijas maksājumu bilanci un jāņem vērā daudzpusējo līdzekļu devēju sagaidāmās iemaksas, kā arī citu Savienības ārējās finansēšanas instrumentu līdzšinējā izmantošana minētajā kritērijiem atbilstošajā valstī vai teritorijā.

b)  Komisijas dokumentācijā būtu jāiekļauj informācija par paredzamo ārvalstu valūtas rezervju apjomu makrofinansiālās palīdzības nesniegšanas gadījumā, salīdzinot ar līmeni, kas uzskatāms par atbilstīgu un ko nosaka ar attiecīgiem rādītājiem, piemēram, rezervju rādītājs attiecībā pret īstermiņa ārējo parādu un rezervju rādītājs attiecībā pret saņēmējas valsts importu.

c)  Nosakot piešķiramo makrofinansiālās palīdzības summu, būtu jāņem vērā arī taisnīga pienākumu sadale starp Savienību un citiem līdzekļu devējiem, kā arī Savienības vispārējās iesaistīšanās pievienotā vērtība.

d)  Ja makrofinansiālās palīdzības sniegšanas laikā saņēmēja finansējuma vajadzības būtiski samazinās, salīdzinot ar sākotnējām prognozēm, Komisijai saskaņā ar konsultēšanās procedūru — ja palīdzības summa ir EUR 90 miljoni vai mazāka — vai pārbaudes procedūru — ja palīdzības summa pārsniedz EUR 90 miljonus —, būtu jāsamazina šādas palīdzības summa vai arī jāaptur vai jāatceļ tā.

6.  Nosacījumi

a)  Priekšnoteikumam makrofinansiālās palīdzības piešķiršanai vajadzētu būt, ka kritērijiem atbilstošā valstī vai teritorijā tiek ievēroti efektīvi demokrātiskie mehānismi, tostarp daudzpartiju parlamentārā sistēma un tiesiskums, un tiek garantēta cilvēktiesību ievērošana. Komisijai būtu jānodrošina publiski pieejams novērtējums(4) par šā priekšnoteikuma ievērošanu un būtu jāuzrauga tā ievērošana visā makrofinansiālās palīdzības darbības ciklā. Šis punkts būtu jāpiemēro saskaņā ar Lēmumu, ar ko nosaka EĀDD organizatorisko struktūru un darbību.

b)  Makrofinansiālā palīdzība būtu jāpiešķir, ja starp kritērijiem atbilstošo valsti vai teritoriju un SVF pastāv ar piesardzības pasākumiem nesaistīta vienošanās par kredītu, kas atbilst šādiem nosacījumiem:

—  vienošanās mērķis atbilst makrofinansiālās palīdzības mērķim, proti, atvieglot īstermiņa sarežģījumus saistībā ar maksājumu bilanci,

—  tiek īstenoti stabili pielāgošanās pasākumi, kas atbilst 1. punkta a) apakšpunktā noteiktajam makrofinansiālās palīdzības mērķim.

c)  Palīdzības izmaksa būtu jāveic ar nosacījumu, ka ilgstoši tiek sekmīgi pildīta SVF atbalstīta politikas programma un ievērots šā punkta a) apakšpunktā paredzētais priekšnoteikums. Tai vajadzētu būt atkarīgai arī no nosacījuma, ka konkrētā laika posmā tiek īstenoti skaidri definēti, uz strukturālām reformām un stabilu valsts finanšu sistēmu vērsti ekonomikas politikas pasākumi, par kuriem vienojas Komisija un saņēmējs un ko nosaka saprašanās memorandā.

d)  Lai nodrošinātu Savienības finanšu interešu aizsardzību un uzlabotu saņēmēju pārvaldību, saprašanās memorandā būtu jāietver pasākumi, kuru mērķis ir uzlabot publiskā sektora finanšu pārvaldības sistēmu efektivitāti, pārredzamību un atbildību.

e)  Izstrādājot politikas pasākumus, būtu pienācīgi jāņem vērā arī panākumi saistībā ar abpusēju tirgus atvērtību, likumīgas un godprātības tirdzniecības attīstību un citas Savienības ārpolitikas prioritātes.

f)  Politikas pasākumiem būtu jāatbilst spēkā esošajiem partnerattiecību nolīgumiem, sadarbības nolīgumiem un asociācijas nolīgumiem, kas ir noslēgti starp Savienību un saņēmēju, kā arī makroekonomikas korekciju un strukturālo reformu programmām, ko saņēmējs īsteno ar SVF atbalstu.

7.  Procedūra

a)  Valstij vai teritorijai, kas vēlas saņemt Savienības makrofinansiālo palīdzību, būtu jāiesniedz Komisijai rakstisks pieteikums. Komisijai būtu jāpārbauda, vai ir ievēroti 1., 2., 4. un 6. punktā izklāstītie nosacījumi, un attiecīgā gadījumā jāiesniedz lēmuma priekšlikums Eiropas Parlamentam un Padomei.

b)  Lēmumā par aizdevuma piešķiršanu būtu jānorāda makrofinansiālās palīdzības summa, maksimālais vidējais termiņš un makrofinansiālās palīdzības maksājumu maksimālais skaits. Ja lēmums ietver dotācijas elementu, tajā būtu jānorāda arī tā summa un maksimālais maksājumu skaits. Lēmumam par dotācijas piešķiršanu būtu jāpievieno pamatojums palīdzības dotācijas (vai dotācijas elementa) piešķiršanai. Abos gadījumos būtu jānosaka laikposms, kurā makrofinansiālā palīdzība ir pieejama. Parasti pieejamības laikposmam nevajadzētu pārsniegt trīs gadus. Iesniedzot priekšlikumu lēmumam par makrofinansiālās palīdzības piešķiršanu, Komisijai būtu jāsniedz 12. punkta c) apakšpunktā minētā informācija.

c)  Pēc tam, kad lēmums par makrofinansiālās palīdzības piešķiršanu ir pieņemts, Komisijai saskaņā ar konsultēšanās procedūru — ja palīdzības summa ir EUR 90 miljoni vai mazāka — vai pārbaudes procedūru — ja palīdzības summa pārsniedz EUR 90 miljonus —, saprašanās memorandā ar saņēmēju būtu jāvienojas par 6. punkta c), d), e) un f) apakšpunktā minētajiem politikas pasākumiem.

d)  Pēc tam, kad ir pieņemts lēmums par makrofinansiālās palīdzības piešķiršanu, Komisijai ar saņēmēju būtu jāvienojas par detalizētiem makrofinansiālās palīdzības finanšu noteikumiem. Minētie detalizētie finanšu noteikumi būtu jāparedz aizdevuma vai dotāciju nolīgumā.

e)  Komisijai būtu jāinformē Eiropas Parlaments un Padome par aktualitātēm saistībā ar konkrētai valstij sniegtu palīdzību, tostarp par tās izmaksu, un savlaicīgi jāsniedz minētajām iestādēm attiecīgie dokumenti.

8.  Īstenošana un finanšu pārvaldība

a)  Komisijai būtu jāīsteno makrofinansiālā palīdzība saskaņā ar Savienības finanšu noteikumiem.

b)  Makrofinansiālā palīdzība būtu jāīsteno saskaņā ar tiešu centralizētu pārvaldību.

c)  Budžetā saistības būtu jāuzņemas, pamatojoties uz lēmumiem, kurus Komisija pieņēmusi saskaņā ar šo punktu. Ja makrofinansiālā palīdzība tiek sniegta vairākus finanšu gadus, budžeta saistības šādai palīdzībai var sadalīt gada maksājumu veidā.

9.  Palīdzības izmaksa

a)  Makrofinansiālā palīdzība būtu jāizmaksā saņēmēja centrālajai bankai.

b)  Makrofinansiālā palīdzība būtu jāizmaksā, veicot secīgus maksājumus, ja ir izpildīts 6. punkta a) apakšpunktā minētais priekšnoteikums un 6. punkta b) un c) apakšpunktā minētie nosacījumi.

c)  Komisijai būtu regulāri jāpārbauda atbilstība 6. punkta b) un c) apakšpunkta nosacījumiem.

d)  Ja 6. punkta a) apakšpunktā minētais priekšnoteikums un 6. punkta b) un c) apakšpunktā minētie nosacījumi netiek izpildīti, Komisijai būtu īslaicīgi jāaptur vai jāatceļ makrofinansiālās palīdzības izmaksa. Šādos gadījumos tai būtu jāinformē Eiropas Parlaments un Padome par apturēšanas vai atcelšanas iemesliem.

10.  Atbalsta pasākumi

Savienības budžeta līdzekļus var izmantot, lai segtu izdevumus, kas nepieciešami makrofinansiālās palīdzības īstenošanai.

11.  Savienības finansiālo interešu aizsardzība

a)  Visos nolīgumos, kas saistīti ar katru attiecībā uz atsevišķu valsti pieņemtu lēmumu, būtu jāiekļauj noteikumi, kas paredz, ka saņēmējiem ir regulāri jākontrolē no Eiropas Savienības budžeta piešķirtā finansējuma pienācīgs izlietojums, jāveic atbilstīgi pasākumi, lai novērstu pārkāpumus un krāpšanu, un vajadzības gadījumā jāuzsāk tiesvedība, lai atgūtu jebkādus neatbilstīgi izlietotus līdzekļus, kas ir piešķirti saskaņā ar katru attiecībā uz atsevišķu valsti pieņemtu lēmumu.

b)  Jebkurā nolīgumā, kas saistīts ar attiecībā uz atsevišķu valsti pieņemtu lēmumu, būtu jāietver noteikumi, ar kuriem nodrošina Savienības finansiālo interešu aizsardzību, jo īpaši attiecībā uz krāpšanu, korupciju un citiem pārkāpumiem, saskaņā ar attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem.

c)  Šā dokumenta 6. punkta c) apakšpunktā minētajā saprašanās memorandā būtu nepārprotami jāparedz tiesības Komisijai un Revīzijas palātai makrofinansiālās palīdzības pieejamības laikposmā un pēc tā veikt revīzijas, tostarp dokumentu revīzijas un pārbaudes uz vietas, piemēram, operatīvos novērtējumus. Memorandā būtu arī nepārprotami jāpilnvaro Komisija vai tās pārstāvji veikt pārbaudes un inspekcijas uz vietas.

d)  Makrofinansiālās palīdzības programmas īstenošanas laikā Komisijai, veicot operatīvos novērtējumus, būtu jāraugās, lai ar šādu palīdzību saistītā saņēmēja finanšu pasākumu, administratīvo procedūru un iekšējās un ārējas kontroles mehānismu darbība būtu pareiza.

e)  Jebkurā nolīgumā, kas saistīts ar attiecībā uz atsevišķu valsti pieņemtu lēmumu, būtu jāiekļauj noteikumi, kas nodrošina, ka Savienība ir tiesīga saņemt dotācijas atmaksu pilnā apmērā un/vai aizdevuma atmaksu pirms termiņa, ja tiek konstatēts, ka saistībā ar makrofinansiālās palīdzības pārvaldību saņēmējs ir iesaistījies krāpnieciskā vai koruptīvā darbībā, vai citā prettiesiskā darbībā, kas rada kaitējumu Savienības finanšu interesēm.

12.  Gada pārskats

a)  Komisijai būtu jāpārbauda makrofinansiālās palīdzības īstenošanā panāktais progress un katru gadu līdz 30. jūnijam jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei gada pārskats.

b)  Gada pārskatā būtu jāizvērtē saņēmēju ekonomiskā situācija un prognozes, kā arī 6. punkta c) apakšpunktā norādīto politikas pasākumu īstenošanā panāktais progress.

c)  Tajā būtu arī jāsniedz atjaunināta informācija par pieejamajiem budžeta līdzekļiem aizdevumu un dotāciju veidā, ņemot vērā darbības, kas tiek plānotas.

13.  Novērtējums

a)  Komisijai būtu jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ex-post novērtējuma ziņojumi par jaunāko īstenoto makrofinansiālās palīdzības darbību rezultātiem un efektivitāti un par to, cik kādā mērā tās ir veicinājušas palīdzības sniegšanas mērķu īstenošanu.

b)  Komisijai būtu regulāri un vismaz ik pēc četriem gadiem jānovērtē makrofinansiālās palīdzības sniegšana un jāsniedz Eiropas Parlamentam un Padomei sīki izstrādāts pārskats par makrofinansiālo palīdzību. Šāda novērtējuma mērķim vajadzētu būt pārliecināties, vai ir sasniegti mērķi saistībā ar makrofinansiālo palīdzību un vai joprojām tiek ievēroti makrofinansiālās palīdzības nosacījumi, tostarp 7. punkta c) apakšpunktā minētā robežvērtība, kā arī ļaut Komisija sniegt ieteikumus turpmāko darbību uzlabošanai. Komisijai tās veiktajā novērtējumā būtu arī jāizvērtē sadarbība ar Eiropas vai daudzpusējām finanšu iestādēm makrofinansiālās palīdzības sniegšanā.

(1) OV C 377 E, 7.12.2012., 211. lpp. (2) 2012. gada 11. decembra pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0472. (3) OV C 291 E, 10.5.2012., 1. lpp. (4) Šis novērtējums būs balstīts uz gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē, kas paredzēts ES Stratēģiskajā satvarā un rīcības plānā par cilvēktiesībām un demokrātiju (Padomes 2012. gada 25. jūnija sanāksmes secinājumi par cilvēktiesībām un demokrātiju).

Eiropas Parlamenta 2013. gada 4. jūlija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par uzbrukumiem informācijas sistēmām, un ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2005/222/TI (COM(2010)0517 – C7-0293/2010 – 2010/0273(COD))

P7_TA(2013)0321 A7-0224/2013

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2010)0517),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 83. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7‑0293/2010),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2011. gada 4. maija atzinumu(1),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2013. gada 21. jūnija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumus (A7-0224/2013),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2013. gada 4. jūlijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/.../ES par uzbrukumiem informācijas sistēmām, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2005/222/TI

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai 2013/40/ES.)

(1) OV C 218, 23.7.2011., 130. lpp.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 4. jūlija rezolūcija par ASV Nacionālās drošības aģentūras novērošanas programmu, novērošanas struktūrām vairākās dalībvalstīs un to ietekmi uz ES pilsoņu privātumu (2013/2682(RSP))

P7_TA(2013)0322 RC-B7-0336/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3.,6. un 7. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 16. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECHR),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 1981. gada 28. janvāra Konvenciju Nr. 108 par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisku apstrādi un šai konvencijai pievienoto 2001. gada 8. novembra papildprotokolu,

–  ņemot vērā ES tiesības aktus attiecībā uz privātumu un datu aizsardzību, jo īpaši Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti, Pamatlēmumu 2008/977/TI par to personas datu aizsardzību, ko apstrādā iekšlietu un tiesu sadarbības ietvaros attiecībā uz krimināllietām, Direktīvu 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē un Regulu (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti;

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumus regulai un direktīvai par datu aizsardzības režīmu ES,

–  ņemot vērā ES un ASV savstarpējās tiesiskās palīdzības nolīgumu, ar kuru tiek atļauta datu apmaiņa, lai novērstu un izmeklētu krimināla rakstura darbības, Konvenciju par kibernoziegumiem (CETS Nr. 185), ES un ASV nolīgumu par drošības principiem (2000/520/EC) un patlaban notiekošo drošības principu sistēmas pārskatīšanu,

–  ņemot vērā ASV Patriotisma likumu un Ārvalstu spiegošanas uzraudzības likumu (FISA), tostarp 2008. gada FIS grozīšanas likuma (FISAAA) 702. sadaļu;

–  ņemot vērā notiekošās sarunas par ES un ASV pamatnolīgumu par personas datu aizsardzību, kad šos datus pārsūta un apstrādā policijas un tiesu iestāžu sadarbībā,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par tiesībām uz privātumu un datu aizsardzību, jo īpaši 2001. gada 5. septembra rezolūciju par tādas globālas sistēmas darbību, ar kuru pārtver privātu un komerciāla rakstura saziņu (Echelon pārtveršanas sistēma)(1);

–  ņemot vērā Eiropadomes priekšsēdētāja Herman Van Rompuy un Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja Martin Schulz, Komisijas priekšsēdētāja vietnieces un tieslietu komisāres Viviane Reding un Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton paziņojumus,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā transatlantiskajām partnerattiecībām starp ES un ASV ir jābalstās uz savstarpēju uzticēšanos un cieņu, uzticības pilnu un līdztiesīgu sadarbību, kā arī pamattiesību ievērošanu un tiesiskumu;

B.  tā kā dalībvalstīm ir pienākums ievērot pamattiesības un pamatvērtības, kas minētas LES 2. pantā un Pamattiesību hartā,

C.  tā kā šo principu ievērošana patlaban tiek apšaubīta, jo starptautiskās preses 2013. gada jūnija ziņojumos minēti pierādījumi tam, ka, izmantojot tādas programmas kā PRISM, ASV iestādes lielā apjomā piekļūst ES pilsoņu personas datiem un apstrādā tos, šiem pilsoņiem izmantojot ASV tiešsaistes pakalpojumu sniedzējus;

D.  tā kā šī šaubu ēna krīt ne tikai uz ASV varas iestādēm, bet arī uz vairākām ES dalībvalstīm, kuras, kā liecina starptautiskā prese, ir sadarbojušās ar PRISM un citām šāda veida programmām vai guvušas piekļuvi šo programmu izveidotajām datu bāzēm;

E.  tā kā turklāt vairākās dalībvalstīs ir PRISM programmai līdzīgas novērošanas programmas vai arī tiek apspriesta šādu programmu izveide;

F.  tā kā konkrēti jautājumi tiek uzdoti par to, vai ar ES tiesību aktiem ir savienojama Apvienotās Karalistes izlūkdienesta — Valdības sakaru centrālās pārvaldes (GCHQ) prakse — tieši pieslēgties transatlantiskajiem elektronisko sakaru kabeļiem programmas ar kodēto nosaukumu Tempora ietvaros; tā kā ir informācija par to, ka citas dalībvalstis pieslēdzas transnacionāliem elektroniskiem sakariem, neprasot parastu orderi, bet gan vēršoties īpašā tiesā, tās apmainās datiem ar citām valstīm (Zviedrija) un var pilnveidot to novērošanas spējas (Nīderlande, Vācija); tā kā citās dalībvalstīs ir paustas bažas par slepeno dienestu pārtveršanas pilnvarām (Polija);

G.   tā kā ir norādes, ka attiecībā uz ES iestādēm, kā arī ES un dalībvalstu pārstāvniecībām un vēstniecībām ASV ir veikusi novērošanas un izlūkošanas darbības,

H.  tā kā komisāre V. Reding ir nosūtījusi vēstuli ASV ģenerālprokuroram E. Holder, kurā pauž Eiropas bažas un prasa sniegt precizējumus un skaidrojumus par PRISM programmu un citām tāda veida programmām, kuru ietvaros notiek datu vākšana un meklēšana, kā arī par tiesību aktiem, saskaņā ar kuriem šādu programmu izmantošana varētu tikt atļauta; tā kā pilnīga atbilde no ASV iestādēm vēl nav saņemta, neraugoties uz diskusijām ES un ASV tieslietu ministru sanāksmē Dublinā 2013. gada 14. jūnijā;

I.  tā kā saskaņā ar nolīgumu par drošības principiem attiecībā uz datu aizsardzību dalībvalstīm un Komisijai ir uzdots garantēt personas datu drošību un integritāti; tā kā starptautiskās preses ziņojumi liecina, ka visi PRISM lietā iesaistītie uzņēmumi bijuši nolīguma par drošības principiem dalībnieki; tā kā saskaņā ar šā nolīguma 3. pantu Komisijai ir pienākums gadījumā, ja tā noteikumi netiek ievēroti, anulēt vai apturēt šo nolīgumu;

J.  tā kā Savienības un ASV Kongresa ratificētais nolīgums par savstarpējo juridisko palīdzību nosaka kārtību, kādā apkopojama informācija un veicama tās apmaiņa, kā arī pieprasāma un sniedzama palīdzība, lai vienā valstī iegūtu pierādījumus un tādējādi palīdzētu kriminālizmeklēšanai vai tiesvedībai citā valstī;

K.  tā kā nebūtu vēlams, ka centienus noslēgt Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības nolīgumu (TTIP), kas liecina par apņemšanos arī turpmāk stiprināt partnerību starp ES un ASV, ietekmētu šie pēdējā laikā izskanējušie apgalvojumi;

L.  tā kā 2013. gada 14. jūnijā komisāre C. Malmström paziņoja par transatlantiskas ekspertu grupas izveidi;

M.  tā kā komisāre V. Reding ir rakstījusi Apvienotās Karalistes iestādēm, lai paustu bažas par ziņām plašsaziņas līdzekļos, kas attiecas uz Tempora programmu, un prasījusi precizējumus par tās piemērošanas jomu un darbību; tā kā Apvienotās Karalistes varas iestādes ir aizstāvējušas GCHQ īstenotās novērošanas darbības un tās apgalvoja, ka šī iestāde rīkojas, ievērojot stingri noteiktas un likumīgas pamatnostādnes;

N.  tā kā ES līmenī ir uzsākta datu aizsardzības jomas reforma, veicot Direktīvas 95/46/EK pārskatīšanu un tās aizstāšanu ar ierosināto vispārīgo datu aizsardzības regulu un datu aizsardzības direktīvu par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi kompetentās iestādēs, kriminālnoziegumu novēršanas, atklāšanas, izmeklēšanas un sodīšanas nolūkā, kā arī par šādu datu brīvu apriti;

1.  vienlaikus apliecinot pastāvīgu atbalstu transatlantiskajiem centieniem cīņā pret terorismu un organizēto noziedzību, tomēr pauž bažas par PRISM un tamlīdzīgām programmām tāpēc, ka gadījumā, ja apstiprināsies pašreiz pieejamā informācija, šādas programmas var nozīmēt smagus pārkāpumus pret ES pilsoņu un rezidentu pamattiesībām uz privātumu un datu aizsardzību, kā arī pret tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi, sakaru konfidencialitāti, nevainīguma prezumpciju, vārda brīvību, tiesībām saņemt informāciju un tiesībām veikt uzņēmējdarbību;

2.  asi nosoda ES pārstāvniecību izspiegošanu, jo, apstiprinoties pieejamajai informācijai, tas nozīmētu smagus Vīnes konvencijas par diplomātiskajām attiecībām pārkāpumus, līdztekus iespējamai ietekmei uz transatlantiskajām attiecībām; prasa ASV varas iestādēm nekavējoties sniegt paskaidrojumus par šo jautājumu;

3.  aicina ASV varas iestādes, kā komisāre V. Reding to pieprasīja 2013. gada 10. jūnija vēstulē ASV ģenerālprokuroram Eric Holder, bez liekas kavēšanās sniegt ES pilnīgu informāciju par PRISM programmu un citām līdzīgām programmām, kas paredz datu vākšanu, jo īpaši attiecībā uz šo programmu juridisko pamatu, nepieciešamību, samērīgumu un īstenotajiem drošības pasākumiem, kuru mērķis ir aizsargāt ES pilsoņu pamattiesības, piemēram, jomas un ilguma ierobežojumiem, piekļuves nosacījumiem, neatkarīgu uzraudzību; aicina ASV iestādes apturēt un pārskatīt visu to tiesību aktu un novērošanas programmu īstenošanu, ar kuriem tiek pārkāptas ES iedzīvotāju pamattiesības uz privātumu un datu aizsardzību, ES un tās dalībvalstu suverenitāte un jurisdikcija un Konvencija par kibernoziegumiem;

4.  aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis apsvērt visus līdzekļus, kas ir to rīcībā, diskutējot un risinot sarunas ar ASV — gan politiskā, gan ekspertu līmenī, lai sasniegtu iepriekš minētos mērķus, tostarp, iespējams, apturot Pasažieru datu reģistra (PNR) nolīguma darbību un Teroristu finansēšanas izsekošanas programmas nolīguma darbību (TFTP);

5.  prasa, lai transatlantiskajai ekspertu grupai, par kuras izveidi paziņoja komisāre C. Malmström un kurā piedalīsies Parlamenta pārstāvji, tiktu nodrošināta atbilstoša līmeņa drošības pielaide un piekļuve visiem attiecīgajiem dokumentiem, lai tā varētu atbilstīgi un noteiktajā termiņā veikt savu darbu; turklāt prasa, lai Parlaments būtu pienācīgi pārstāvēts šajā ekspertu grupā;

6.  aicina Komisiju un ASV varas iestādes nekavējoties atsākt sarunas par pamatnolīgumu par personas datu aizsardzību, kad šos datus pārsūta un apstrādā policijas un tiesu iestāžu sadarbībā; aicina Komisiju šajās sarunās panākt, lai nolīgums atbilstu vismaz šādiem kritērijiem:

7.  aicina Komisiju nodrošināt, ka ES datu aizsardzības standartus, kā arī sarunas par ierosināto ES tiesību aktu kopumu datu aizsardzības jomā, neietekmētu partnerības nolīgums ar ASV par transatlantisku tirdzniecību un ieguldījumiem (TTIP);

8.  aicina Komisiju ņemt vērā jaunāko klajā nākušo informāciju un pilnībā pārskatīt nolīgumu par drošības principiem attiecībā uz datu aizsardzību, rīkojoties saskaņā ar šā nolīguma 3. pantu;

9.  pauž nopietnas bažas par atklājumiem, kas attiecas uz iespējamām dalībvalstu īstenotām novērošanas programmām, kuras tās veic vai nu sadarbībā ar ASV Nacionālās drošības aģentūru vai vienpusēji; aicina visas dalībvalstis pārbaudīt, vai šādas programmas atbilst ES primārajiem un sekundārajiem tiesību aktiem, jo īpaši LESD 16. pantam par datu aizsardzību, kā arī ES saistībām pamattiesību jomā, kas izriet no ECHR un konstitucionālajām tradīcijām, kas kopīgas dalībvalstīm;

10.  uzsver, ka visiem uzņēmumiem, kas sniedz pakalpojumus Eiropas Savienībā, ir jāievēro ES tiesību akti, un ka tie ir atbildīgi par jebkādiem pārkāpumiem, un ka šajā ziņā nav pieļaujami nekādi izņēmumi;

11.  uzsver, ka visiem uzņēmumiem, kuri darbojas saskaņā ar trešās valsts jurisdikciju, būtu jāsniedz ES lietotājiem skaidrs un nepārprotams brīdinājums par iespēju, ka to personas datus var apstrādāt tiesībaizsardzības un izlūkošanas iestādes pēc slepeniem rīkojumiem vai izpildrakstiem;

12.  pauž nožēlu par to, ka Komisija ir svītrojusi bijušo 42. pantu, kurš bija paredzēts Datu aizsardzības regulas nopludinātajā versijā; aicina Komisiju paskaidrot šādas rīcības iemeslus; aicina Padomi sekot Parlamenta piemēram un atjaunot attiecīgos noteikumus;

13.  uzsver, ka demokrātiskās un atklātās valstīs, kas ir tiesiskas valstis, iedzīvotājiem ir tiesības zināt par nopietniem savu pamattiesību pārkāpumiem, kā arī informēt par tiem, tostarp par savas valsts valdības izdarītiem pārkāpumiem; uzsver nepieciešamību pieņemt procedūras, saskaņā ar kurām ziņotāji varētu darīt zināmus nopietnus pamattiesību pārkāpumus, un uzsver vajadzību sniegt šādām personām nepieciešamo aizsardzību, tostarp starptautiskā līmenī; pauž savu nezūdošo atbalstu pētnieciskajai žurnālistikai un plašsaziņas līdzekļu brīvībai;

14.  aicina Padomi steidzamā kārtā paātrināt darbu pie visa tiesību aktu kopuma datu aizsardzības jomā, jo īpaši darbu pie ierosinātās Datu aizsardzības direktīvas;

15.  uzsver, ka jāizveido Eiropas ekvivalents kopīgai parlamentārai un tiesu iestāžu īstenotai kontrolei, kā arī izmeklēšanas komisijas attiecībā uz izlūkdienestiem, kas patlaban darbojas dažās dalībvalstīs;

16.  uzdod Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai veikt visaptverošu izmeklēšanu šajā jomā, sadarbojoties ar valstu parlamentiem, kā arī ar ES un ASV ekspertu grupu, ko izveido Komisija, un gada beigās ziņot par:

17.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Padomei, dalībvalstu parlamentiem, ASV Valsts prezidentam, ASV Senātam un Pārstāvju palātai, kā arī ASV iekšzemes drošības un tieslietu sekretāriem;

(1) OV C 72 E, 21.3.2002., 221. lpp.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 4. jūlija rezolūcija par Eiropas Parlamenta 2014. gada vēlēšanu norises praktisko aspektu uzlabošanu (2013/2102(INI))

P7_TA(2013)0323 A7-0219/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 10. pantu un 17. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 22. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā ES Pamattiesību hartas 11. pantu, 12. panta 2. punktu un 39. pantu,

–  ņemot vērā 10. panta 2. punktu Aktā par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās, kas pievienots Padomes 1976. gada 20.septembra lēmumam, ar grozījumiem(1),

–  ņemot vērā 11. deklarāciju par Līguma par Eiropas Savienību 17. panta 6. un 7. punktu,

–  ņemot vērā Direktīvu 93/109/EK, ar ko nosaka sīki izstrādātu kārtību balsstiesību un tiesību kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās izmantošanai Savienības pilsoņiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav, un Direktīvu 2013/1/ES, ar kuru groza iepriekšminēto direktīvu,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 12. marta paziņojumu „Gatavošanās Eiropas Parlamenta 2014. gada vēlēšanām: priekšlikumi vēlēšanu demokrātiskai un efektīvai norisei” (COM(2013)0126),

–  ņemot vērā Komisijas 2013.gada 12. marta ieteikumu dalībvalstīm un Eiropas un valstu politiskajām partijām par Eiropas Parlamenta vēlēšanu demokrātiskas un efektīvas norises veicināšanu (C(2013)1303),

–  ņemot vērā 2012. gada 22. novembra rezolūciju par Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2014. gadā(2),

–  ņemot vērā 2013. gada 13. marta rezolūcija par Eiropas Parlamenta sastāvu 2014. gada vēlēšanu perspektīvā(3),

–  ņemot vērā Reglamenta 41., 48. un 105. pantu,

–  ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu (A7‑0219/2013),

A.  tā kā bija panākta vienošanās, ka balsošanas dienas jāpārceļ uz 2014. gada 22.–25. maiju un ka tādēļ jaunievēlētā Parlamenta atklāšanas sesija tiks rīkota 2014. gada 1. jūlijā;

B.  tā kā pilsoņi Savienības līmenī ir tieši pārstāvēti Eiropas Parlamentā;

C.  tā kā katram pilsonim ir tiesības piedalīties Savienības demokrātiskajā dzīvē;

D.  tā kā Eiropas līmeņa politiskās partijas darbojas Eiropas politiskajā sfērā; tā kā tās veicina Eiropas apziņu un Eiropas Savienības pilsoņu politiskās gribas paušanu;

E.  tā kā 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanas būs pirmās vēlēšanas pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā, ar kuru ievērojami tiek paplašinātas Eiropas Parlamenta pilnvaras, tostarp pastiprināta tā loma Komisijas priekšsēdētāja ievēlēšanā, un attiecīgi ar to tiks nodrošināta izšķiroša iespēja vēlēšanu pārredzamības uzlabošanai un vēlēšanu Eiropas dimensijas nostiprināšanai;

F.  tā kā lielākās Eiropas politiskās partijas, šķiet, ir gatavas izvirzīt kandidātus Komisijas priekšsēdētaja amatam, cerot, ka šiem kandidātiem būs vadoša loma Parlamenta vēlēšanu kampaņā, proti, personīgi iepazīstinot ar savu politisko programmu visās ES dalībvalstīs;

G.  tā kā iekšējā partijas demokrātija un augsti atklātības un integritātes standarti no politisko partiju puses ir būtisks pamats, lai vairotu sabiedrības uzticēšanos politiskajai sistēmai;

H.  tā kā pašreizējās pārvaldības krīzes atrisināšanai Eiropas Savienībā ir nepieciešama pilnīgāka integrācijas procesa demokrātiskā leģitimitāte;

I.  tā kā Savienības pilsoņiem, pastāvīgi dzīvojot citā dalībvalstī, pat ja tā nav viņu dalībvalsts, ir tiesības balotēties un balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās;

J.  tā kā vēlēšanu kampaņās joprojām koncentrējas galvenokārt uz valsts jautājumiem, atvirzot fonā debates par specifiskiem Eiropas jautājumiem, un tas negatīvi ietekmē vēlētāju aktivitāti Eiropas Parlamenta vēlēšanās;

K.  tā kā vēlēšanu iznākumu varētu uzlabot aktīva politiskā kampaņa, kurā politiskās partijas un to kandidāti sacenšas par vēlētāju balsīm un par vietām Parlamentā, balstoties uz alternatīvām programmām, kas pievēršas politikas Eiropas dimensijai;

L.  tā kā atkārtoti veiktas sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka ievērojams pilsoņu vairākums būtu gatavi balsot, ja viņiem būtu vairāk informācijas par Eiropas Parlamentu, politiskajām partijām, to programmām un kandidātiem; tā kā tādēļ visi plašsaziņas līdzekļu informācijas sniedzēji tiek mudināti pievērst šīm vēlēšanām maksimālu uzmanību;

M.  tā kā Eiropas Komisijas priekšsēdētāju ievēl Parlaments pēc Eiropadomes ieteikuma, kurā pirms kandidatūras izvirzīšanas ir jāņem vērā vēlēšanu rezultāti un jāapspriežas ar jaunievēlēto Parlamentu;

N.  tā kā saskaņā ar Lisabonas līgumam pievienoto 11. deklarāciju par sīki izstrādātu kārtību, kādā notiek apspriešanās starp Parlamentu un Eiropadomi par Komisijas priekšsēdētāju, var noteikt, „savstarpēji vienojoties”,

1.  aicina politiskās partijas nodrošināt, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanām izvirzīto kandidātu uzvārdi tiek publiskoti vismaz sešas nedēļas pirms balsošanas sākuma;

2.  sagaida, ka kandidāti ievēlēšanas gadījumā apņemsies sākt pildīt savas Eiropas Parlamenta deputāta pilnvaras, ja vien netiks iecelti kādā amatā, kas saskaņā ar 1976. gada Akta par Eiropas Parlamenta tiešām vēlēšanām 7. pantu nav savienojams ar deputāta pilnvarām;

3.  aicina dalībvalstis un politiskās partijas censties panākt lielāku sieviešu īpatsvaru kandidātu sarakstos un pēc iespējas veicināt tādu sarakstu sagatavošanu, kas nodrošina līdzvērtīgu pārstāvību;

4.  mudina dalībvalstis un politiskās partijas rūpēties, lai uzvārdi un Eiropas politisko partiju nosaukumi un attiecīgā gadījumā emblēmas būtu balsošanas biļetenā kopā ar kandidātu sarakstiem;

5.  prasa Eiropas politiskajām partijām izvirzīt savus kandidātus Komisijas priekšsēdētāja amatam pietiekami savlaicīgi pirms vēlēšanām, lai viņi varētu sākt nozīmīgu kampaņu visā Eiropā, koncentrējoties uz Eiropas jautājumiem, kuri balstīti uz partijas platformu un uz tās kandidāta Komisijas priekšsēdētāja amatam programmu;

6.  uzstāj, lai politiskās partijas visos līmeņos pieņemtu demokrātiskas un pārredzamas procedūras savu kandidātu izvirzīšanai Eiropas Parlamenta vēlēšanām un Komisijas priekšsēdētāja amatam;

7.  aicina visas valstu politiskās partijas pirms vēlēšanu kampaņas un tās laikā informēt pilsoņus par savu saistību ar Eiropas politisko partiju un savu atbalstu tās kandidātam uz Komisijas priekšsēdētāja amatu un viņa politiskajai programmai;

8.  mudina dalībvalstis atļaut Eiropas politisko partiju politiska rakstura pārraides;

9.  mudina Eiropas politiskās partijas organizēt vairākas publiskās debates starp Komisijas priekšsēdētāja amata kandidātiem;

10.  iesaka, ka dalībvalstīm būtu jāveic viss nepieciešamais, lai efektīvi īstenotu saskaņotus pasākumus attiecībā uz palīdzību tādiem pilsoņiem, kas vēlas balsot vai balotēties citā valstī, nevis savējā;

11.  aicina dalībvalstis rīkot publisku kampaņu, kas mudina pilsoņus piedalīties vēlēšanās, lai apturētu piedalīšanās samazināšanos;

12.  mudina valstu politiskās partijas savos kandidātu sarakstos iekļaut ES pilsoņus, kuri dzīvo citā dalībvalstī;

13.  uzstāj, lai saskaņā ar Akta par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās 10. panta 2. punktu nevienā dalībvalstī netiktu publiskoti nekādi rezultāti līdz svētdienai, 2014. gada 25. maijam, līdz visās dalībvalstīs tiek slēgti visi vēlēšanu iecirkņi;

14.  ierosina, ka sīki izstrādāta kārtība, kādā notiek apspriešanās starp Parlamentu un Eiropadomi par Komisijas priekšsēdētāju, savlaicīgi pirms vēlēšanām būtu jānosaka, savstarpēji vienojoties;

15.  sagaida, ka šajā procesā tas Komisijas priekšsēdētāja amata kandidāts, kuru izvirza Eiropas politiskā partija, kas iegūst visvairāk vietu Parlamentā, būs pirmais izskatītais kandidāts, lai novērtētu viņa spēju nodrošināt nepieciešamo Parlamenta absolūtā vairākuma atbalstu;

16.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei, Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem un Eiropas politiskajām partijām.

(1) Padomes Lēmums 76/787/EOTK, EEK, Euratom (OV L 278, 8.10.1976., 1. lpp.), kas grozīts ar Padomes Lēmumu 93/81/Euratom, EOTK, EEK (OV L 33, 9.2.1993., 15. lpp.) un ar Padomes Lēmumu 2002/772/EK, Euratom (OV L 283, 21.10.2002., 1. lpp.). (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0462. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0082.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 4. jūlija rezolūcija par ieroču eksportu — Padomes Kopējās nostājas 2008/944/KĀDP īstenošanu (2013/2657(RSP))

P7_TA(2013)0324 RC-B7-0260/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 8. decembra Kopējo nostāju 2008/944/KĀDP, ar ko izveido kopīgus noteikumus, kas reglamentē militāru tehnoloģiju un ekipējuma eksporta kontroli(1),

–  ņemot vērā Padomes parasto ieroču eksportu darba grupā (COARM) notiekošo kopējās nostājās pārskatīšanas procesu, jo tā saskaņā ar tās 15. pantu ir jāpārskata trīs gadus pēc tās pieņemšanas,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 6. maija Direktīvu 2009/43/EK, ar ko vienkāršo noteikumus un nosacījumus ar aizsardzību saistīto ražojumu sūtījumiem(2),

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 12. jūlija Vienoto rīcību 2002/589/KĀDP par Eiropas Savienības ieguldījumu kājnieku ieroču un vieglo ieroču destabilizējošas uzkrāšanas un izplatīšanas apkarošanā un par Vienotās rīcības 1999/34/KĀDP(3) atcelšanu un Eiropadomes 2005. gada 15. un 16. decembrī pieņemto ES Stratēģiju par kājnieku ieroču un vieglo ieroču, kā arī to munīcijas nelikumīgas uzkrāšanas un tirdzniecības apkarošanu(4),

–  ņemot vērā trīspadsmito(5) un četrpadsmito(6) COARM gada ziņojumu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautisko ieroču tirdzniecības nolīgumu, kurā ir noteikti kopēji standarti, kas ir jāpiemēro globālajā parasto ieroču tirdzniecībā,

–  ņemot vērā 2012. gada 13. jūnija rezolūciju par sarunām saistībā ar ANO Ieroču tirdzniecības nolīgumu (ATT)(7),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 42. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību 346. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā ieroču eksports var ievērojami ietekmēt ne tikai drošību, bet arī attīstību, un tā kā tāpēc ir svarīgi stiprināt Eiropas Savienības eksporta kontroles politiku, ko tā īsteno attiecībā uz militārām tehnoloģijām un ekipējumu;

B.  tā kā Kopējā nostājā 2008/944/KĀDP ir paredzēta tiesiski saistoša sistēma un noteikti astoņi kritēriji, kuru neievērošanas gadījumā eksporta atļauju nepiešķir (1.–4. kritērijs) vai vismaz apsver iespēju šādu atļauju nepiešķirt (5.–8. kritērijs);

C.  tā kā saskaņā ar kopējās nostājas 3. pantu šie astoņi kritēriji nosaka tikai minimālos standartus un neskar ierobežojošākus dalībvalstu ieroču kontroles pasākumus; tā kā lēmumus par ieroču tirdzniecības licences piešķiršanu atbilstīgi kritērijiem katrā gadījumā pieņem dalībvalstis;

D.  tā kā kopējās nostājas 10. pantā ir precīzi paredzēts, ka dalībvalstis attiecīgā gadījumā var ņemt vērā arī ierosinātā eksporta radītās sekas attiecībā uz to ekonomiskajām, sociālajām, komerciālajām un rūpniecības interesēm un tā kā šādiem apsvērumiem nebūtu jākavē astoņu kritēriju piemērošana;

E.  tā kā saskaņā ar Stokholmas Starptautiskā miera pētījumu institūta (SIPRI) datiem visas ES dalībvalstis kopā ir pasaulē otrais lielākais ieroču eksportētājs, tikai nedaudz atpaliekot no Amerikas Savienotajām Valstīm, un tā kā aizvien lielāka ieroču daļa tiek eksportēta uz valstīm ārpus ES;

F.  tā kā lielākā daļa dalībvalstu ieroču, kas tiek pārdota valstīm ārpus ES, tiek nosūtīta uz Tuvajiem Austrumiem, Ziemeļameriku un Āziju; tā kā galvenās ieroču saņēmējas ir Saūda Arābija, Amerikas Savienotās Valstis un Apvienotie Arābu Emirāti;

G.  tā kā Eiropas rūpniecība cenšas kompensēt sarūkošo Eiropas aizsardzības pieprasījumu, cenšoties rast iespēju iekļūt trešo valstu tirgos, un tā kā to atbalsta daudzi politiķi un politiskās partijas, uzskatot to par ieguldījumu Eiropas aizsardzības rūpniecības, tehnoloģiskās zinātības, piegāžu drošības un gatavības stiprināšanā; tā kā pētniecība un izstrāde aizsardzības nozarē būtiski ietekmē arī citas nozares, veicinot daudzus izmantošanas paņēmienus civilām vajadzībām;

H.  tā kā ir gūti ievērojami panākumi, dalībvalstīm vienojoties par kopējās nostājas astoņu kritēriju piemērošanu un interpretāciju, par ko galvenokārt jāpateicas COARM izstrādātiem kopējās nostājas praktiskajiem komentāriem, kuros ir sniegtas izsmeļošas paraugprakses definīcijas attiecībā uz šo kritēriju piemērošanu,

1.  atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Savienībai juridiski saistošs regulējums, kas pasaules mērogā ir unikāls un ar ko tagad uzlabo ieroču eksporta kontroli, tostarp eksporta uz krīzes reģioniem un valstīm ar apšaubāmu cilvēktiesību reputāciju kontroli, un šajā sakarībā uzteic to, ka gan Eiropas, gan pārējās, trešās valstis ir piekritušas piedalīties ieroču eksporta kontroles sistēmā, pamatojoties uz kopējo nostāju; tomēr norāda, ka ne visas Eiropas Savienības dalībvalstis vienādi stingri piemēro un interpretē astoņus kritērijus; tāpēc prasa nodrošināt Kopējās nostājas vienveidīgāku interpretāciju un īstenošanu, tostarp attiecībā uz visām tajā noteiktajām saistībām, un pauž nožēlu, ka ES joprojām nav kopējās ieroču politikas, ar ko tiktu īstenota ieroču tirdzniecība trešām valstīm;

2.  norāda, ka starp ES kopējo ārpolitiku un drošības politiku un kopējo nostāju nevajadzētu būt pretrunām; uzskata, ka kopējās nostājas un ārpolitikas saskaņotības nodrošināšana ir uzdevums, kas jāpilda dalībvalstīm un augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos;

3.  uzsver dalībvalstu tiesības rīkoties saskaņā ar savām politiskajām nostādnēm, vienlaikus pilnībā ievērojot starptautiskās tiesības un nolīgumus un kopīgi pieņemtos noteikumus un kritērijus un minēto normu ievērošanu kontrolējot atbilstoši valstu regulējumam;

4.  pauž viedokli, ka Eiropas Parlamentam, valstu parlamentiem vai īpašām parlamentārām struktūrām ir jānodrošina efektīva kopējā nostājā noteikto standartu piemērošanas un ievērošanas kontrole gan valstu, gan ES līmenī un pārredzamas un pārbaudāmas kontroles sistēmas izveide,

5.  uzskata, ka praktisko komentāru valodai vajadzētu būt precīzākai un mazāk atkarīgai no interpretācijas un ka tā ir jāatjaunina arī turpmāk, ja tas ir nepieciešams;

6.  prasa, lai, pirms tiek ieteikti jauni kritēriji, tiktu labāk piemēroti kopējā nostājā minētie;

7.  atzīst, ka Eiropas Savienības dalībvalstis ir rīkojušās saskanīgi un konsekventi, atbalstot starptautisko procesu, ko īstenoja, lai pieņemtu saistošus noteikumus par ieroču starptautisko tirdzniecību; aicina ES un dalībvalstis galvenokārt pievērsties tām valstīm, kuras joprojām nav parakstījušas starptautiskos nolīgumus;

8.  norāda, ka COARM gada ziņojumi ir padarījuši dalībvalstu ieroču eksportu pārredzamāku; tomēr pauž nožēlu par to, ka datu kopas ir nepilnīgas un atšķirīgas, jo dalībvalstīm ir pašām savas atšķirīgas datu vākšanas un iesniegšanas procedūras; atgādina dalībvalstīm, ka tām ir reizi gadā COARM jāiesniedz pilnīga informācija par ieroču nodošanu, kā tas ir pieņemts un noteikts kopējā nostājā;

9.  prasa analizēt to, kā kopējā nostāja tiek īstenota valstu sistēmās; uzskata, ka būtu jāstiprina COARM spēja veikt ieroču eksporta kontroles analīzi;

10.  uzskata, ka pārredzamības nolūkos kopējā nostāja būtu jāpapildina ar pastāvīgi atjaunojamu un publiski pieejamu sarakstu, sniedzot informāciju par to, cik lielā mērā eksports uz konkrētām saņēmējvalstīm atbilst astoņiem kritērijiem;

11.  uzskata, ka ir jāizveido uzlabota sistēma, kas ļautu dalībvalstīm regulāri apmainīties ar jaunāko informāciju par ieroču nodošanu bijušajām embargo valstīm;

12.  prasa katru gadu organizēt Parlamentā apspriešanos un iesniegt gada ziņojumu par kopējās nostājas īstenošanu, lai nodrošinātu pienācīga līmeņa parlamentāro uzraudzību un pārredzamību Eiropas līmenī;

13.  atzinīgi vērtē to, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas paspārnē tika noslēgts saistošs Ieroču tirdzniecības līgums par parasto ieroču starptautisko tirdzniecību, ar kuru tika izveidota efektīva ieroču tirdzniecības kontroles sistēma, nosakot lielāku pārredzamību un pārskatatbildību un paredzot stingrākos starptautiskos standartus, kas līdz ar to vēl vairāk apgrūtina parasto ieroču bezatbildīgu un nelikumīgu izmantošanu; atzīst, ka Eiropas Savienība un tās dalībvalstis ir rīkojušās saskanīgi un konsekventi, atbalstot starptautisko procesu, kas bija vērsts uz to, lai pieņemtu saistošus noteikumus par ieroču starptautisko tirdzniecību;

14.  uzsver, cik svarīgi ir Ieroču tirdzniecības līgumu piemērot efektīvi un uzticami, un mudina dalībvalstis galveno vērību pievērst starptautiskajiem centieniem panākt vispārēju šā tiesību aktu parakstīšanu un ātru stāšanos spēkā;

15.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram.

(1) OV L 335, 13.12.2008, 99. lpp. (2) OV L 146, 10.6.2009, 1. lpp. (3) OV L 191, 19.7.2002., 1. lpp. (4) Eiropas Savienības Padome, 05319/2006, 13.1.2006. (5) OV C 382, 30.12.2011., 1. lpp. (6) OV C 386, 14.12.2012., 1. lpp. (7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0251.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 4. jūlija rezolūcija par sarunu sākšanu attiecībā uz daudzpusējo nolīgumu par pakalpojumiem (2013/2583(RSP))

P7_TA(2013)0325 B7-0314/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējo ziņojumu par pakalpojumiem, jo īpaši 2008. gada 4. septembra rezolūciju par pakalpojumu tirdzniecību(1),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Dohas attīstības programmu (DAP) un Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) nākotni, jo īpaši 2009. gada 16. decembra rezolūciju par Dohas attīstības programmas perspektīvām pēc Septītās PTO ministru konferences(2) un 2011. gada 14. septembra rezolūciju par situāciju sarunās par Dohas attīstības programmu(3),

–  ņemot vērā 2011. gada 13. decembra rezolūciju par šķēršļiem tirdzniecībai un ieguldījumiem(4),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 26. protokolu par sabiedriskiem pakalpojumiem un Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Vispārējo vienošanos par pakalpojumu tirdzniecību (GATS), kas stājās spēkā 1995. gada 1. janvārī; ņemot vērā 2003. gada 12. marta rezolūciju par Vispārējo vienošanos par pakalpojumu tirdzniecību (GATS) PTO ietvaros, tostarp kultūras daudzveidību(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 15. februārī iesniegto projektu sarunu norādēm par daudzpusēju nolīgumu par pakalpojumu tirdzniecību,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Tirdzniecība, izaugsme un pasaules norises. Tirdzniecības politika kā stratēģijas „Eiropa 2020” galvenā sastāvdaļa”(6),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropadomei „2012. gada ziņojums par šķēršļiem tirdzniecībai un ieguldījumiem”(7),

–  ņemot vērā PTO Pakalpojumu tirdzniecības padomes priekšsēdētāja vēstnieka Fernando de Mateo 2011. gada 21. aprīļa ziņojumu minētās padomes Tirdzniecības sarunu komitejai attiecībā uz īpašo sarunu sesiju par pakalpojumu tirdzniecību(8),

–  ņemot vērā grupas „Patiesie pakalpojumu draugi” (Really Good Friends – RGF) 2012. gada 5. jūlijā sniegto paziņojumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā pakalpojumi nodrošina gandrīz trīs ceturtdaļas no ES IKP un darbvietu un tiem ir izšķiroša nozīme ES konkurētspējas saglabāšanā un veicināšanā;

B.  tā kā 2011. gadā pakalpojumi veidoja 28 % ES eksporta un vairāk nekā pusi no ES tiešajiem ieguldījumiem trešās valstīs;

C.  tā kā ES ieņem nozīmīgu vietu pakalpojumu tirdzniecības jomā, būdama lielākā pakalpojumu eksportētāja pasaulē ar 25,65 % no pasaules kopējā pakalpojumu eksporta 2011. gadā;

D.  tā kā visām valstīm vajadzētu būt iespējai izstrādāt, saglabāt un reglamentēt vispārējas nozīmes sabiedriskus pakalpojumus;

E.  tā kā 129 PTO dalībvalstis ir uzņēmušās saistības saskaņā ar Vispārējo vienošanos par pakalpojumu tirdzniecību (GATS), lai gan lielākā daļa minēto valstu nav uzņēmušās saistības visās nozarēs;

F.  tā kā pašreizējā ekonomiskā un finanšu situācija vairāk nekā jebkad ir pierādījusi sabiedrisko pakalpojumu būtisko lomu Eiropas Savienībā; tā kā tādās jomās kā veselības aprūpe, bērnu aprūpe, vecāka gadagājuma cilvēku aprūpe, palīdzība personām ar invaliditāti un sociālie mājokļi šie pakalpojumi iedzīvotājiem nodrošina būtisku drošības tīklu un palīdz sekmēt sociālo kohēziju; tā kā sabiedriskajiem pakalpojumiem izglītības, apmācības un nodarbinātības pakalpojumu jomā ir svarīga nozīme izaugsmē un darbvietu programmā;

G.  tā kā laikā, kad 2005. gadā Honkongā notika Sestā PTO ministru konference, jaunus pakalpojumu piedāvājumus bija iesniegušas labi ja 30 valstis un tā kā kopš 2008. gada jūlija daudzpusējas sarunas par pakalpojumiem gandrīz nav pavirzījušās uz priekšu;

H.  tā kā pēc 2008. un 2009. gada ekonomikas krīzes ir ieviesti jauni tirgus aizsardzības pasākumi, lai ierobežotu pakalpojumu tirdzniecību;

I.  tā kā 2012. gadā notika RGF grupas locekļu sākotnējās sarunas par pamatprincipiem un struktūru nolīgumam par pakalpojumu tirdzniecību (TISA);

J.  tā kā 21 PTO dalībvalsts(9), kas piedalās sarunās ar ES, galvenokārt ir Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) valstis un tās nodrošina 70 % no kopējās pakalpojumu pārrobežu tirdzniecības (neņemot vērā pakalpojumu tirdzniecību ES iekšienē) un 58 % no ES komercpakalpojumu tirdzniecības; tā kā šajās sarunās līdz šim nav iesaistījusies neviena BRICS valsts, neviena Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) dalībvalsts un neviena Āfrikas, Karību jūras reģiona vai Klusā okeāna valsts;

K.  tā kā Komisija 2013. gada 15. februārī iesniedza Padomei projektu sarunu norādēm un 2013. gada 18. martā saņēma pilnvarojumu piedalīties sarunās par TISA,

1.  uzskata, ka daudzpusējā tirdzniecības sistēma, ko simbolizē PTO, joprojām ir visefektīvākā sistēma atvērtas un taisnīgas tirdzniecības nodrošināšanai pasaules mērogā; tomēr piekrīt, ka 2011. gada decembrī Astotajā PTO ministru konferencē atzītā strupceļa dēļ bija vajadzīgas jaunas divpusējas un daudzpusējas iniciatīvas, ar kurām dot impulsu tirdzniecības sarunām Ženēvā; tomēr uzsver, ka ir nepieciešams, lai visas jaunās iniciatīvas joprojām būtu saistītas ar PTO;

2.  pauž nožēlu, ka pakalpojumu tirdzniecībai pēc Dohas sarunu kārtas sākšanās ir bijusi pievērsta ierobežota uzmanība; uzsver, ka 21. gadsimtā pakalpojumi veido ekonomikas un tirdzniecības pamatu, jo globālo vērtību ķēžu rašanās ir atkarīga no pakalpojumu sniegšanas; uzsver, ka vispārējas nozīmes pakalpojumi ir būtiski, lai nodrošinātu svarīgus drošības tīklus iedzīvotājiem un veicinātu sociālo kohēziju pašvaldību, reģionu, valstu un ES līmenī;

3.  pauž nožēlu, ka PTO dalībvalstu saistības attiecībā uz GATS ir novecojušas un neatspoguļo pakalpojumu tirdzniecības pašreizējo šķēršļu līmeni minētajās valstīs, īpaši tajās, kas apņēmušās veikt būtisku autonomu liberalizāciju, un ka dalība PTO joprojām saistīta ar ļoti atšķirīgu un neskaidru liberalizācijas un prasību līmeni, uzņemoties saistības pakalpojumu tirdzniecības jomā;

4.  atzinīgi vērtē to, ka ir sāktas sarunas par TISA un ka ES jau no sākuma piedalās šajās sarunās, lai veicinātu savu interešu ievērošanu un aizstāvētu savu viedokli par nolīguma pamatprincipiem un struktūru; uzskata, ka ES piedalīšanās var veicināt TISA un daudzpusējās sistēmas saskanību un palīdzēt nodrošināt pienācīgu parlamentāro kontroli sarunu gaitā;

5.  pauž nožēlu, ka Padome pilnvarojumu piešķīra, neņemot vērā Parlamenta viedokli;

6.  atgādina Komisijai tās pienākumu nekavējoties un pilnībā informēt Parlamentu par visiem sarunu posmiem (pirms un pēc sarunu kārtām);

7.  aicina Komisiju nodrošināt, lai TISA sarunas noritētu saskaņā ar PTO noteikumiem par pārredzamību un par tām laikus un pilnībā tiktu informēti visi PTO biedri;

8.  uzskata, ka vēl nav sasniegta kritiskā masa, kas ļautu attiecināt paredzamā TISA nolīguma priekšrocības uz visām PTO dalībvalstīm un tādējādi nebūtu vairs jāpiemēro GATS klauzula par vislielākās labvēlības režīmu(10);

9.  tomēr ar bažām konstatē, ka sarunās nepiedalās jaunās tirgus ekonomikas valstis (izņemot Turciju), jo īpaši BRICS valstis, kurās izaugsmi lielā mērā nodrošina tirdzniecība un ieguldījumi pakalpojumu sektorā, bet kurās pastāv vislielākie šķēršļi, sevišķi ārvalstu ieguldījumiem; tāpēc aicina Ķīnu un citas jaunās tirgus ekonomikas valstis iesaistīties sarunās;

10.  uzskata, ka, saglabājot iespēju šajās sarunās iesaistīties citām valstīm, tostarp jaunajām tirgus ekonomikas valstīm, nedrīkstētu pazemināt šā nolīguma mērķu vērienīgumu, jo tikai augsta liberalizācijas pakāpe un prasību vienādošana varētu būt tie argumenti, kas pārliecinās minētās valstis iesaistīties sarunās;

11.  iesaka, ka nolūkā saglabāt iespēju paredzamajam TISA pievienoties aizvien lielākam valstu skaitam nolīgumā būtu jāievēro GATS pamatprincipi un struktūra, tostarp atļautu saistību saraksta koncepcija, un jāpārņem GATS galvenās definīcijas un principi, kā arī GATS noteikumi par valsts režīmu, pieeju tirgum un prasībām;

12.  mudina Komisiju formulēt sākotnējo piedāvājumu līdzīgi pēdējam GATS saistību piedāvājumam un sarunās par tirgus pieejamības saistībām censties panākt šādus mērķus:

13.  norāda, ka ES ar dažiem TISA sarunu partneriem (tostarp Japānu un drīzumā ar ASV) jau ir noslēgusi divpusējus tirdzniecības nolīgumus — vai patlaban notiek sarunas par šādiem nolīgumiem —, kuros ir ietvertas plašas nodaļas par pakalpojumiem, un tajās labāk ir risināti valstīm raksturīgie divpusējie jautājumi; uzskata, ka attiecībā uz pieeja tirgum Eiropas Savienībai šajās sarunās ir svarīgi citi partneri (piemēram, Austrālija, Jaunzēlande, Meksika, Taivāna un Turcija);

14.  uzsver, ka dīkstāves un sprūdrata principa iekļaušana saistībās ļautu piesaistīt parakstītāju valstu pienākumus pašreizējiem līmeņiem un veicinātu turpmāku pakāpenisku liberalizāciju;

15.  uzskata, ka TISA vajadzētu paredzēt stingrākas reglamentējošas prasības attiecībā uz pārredzamību, konkurenci, licencēšanas normām un konkrētu nozaru regulējumu neatkarīgi no valstu tiesībām pieņemt noteikumus, kas pienācīgi pamatoti ar sabiedriskās kārtības apsvērumiem(11);

16.  uzskata, ka Savienībai un dalībvalstīm ir noteikti jāpatur iespēja saglabāt un attīstīt savu kultūras un audiovizuālo politiku un darīt to saskaņā ar saviem spēkā esošajiem tiesību aktiem, standartiem un nolīgumiem; tādēļ atzinīgi vērtē to, ka Padome no sarunu pilnvarojuma ir izslēgusi kultūras un audiovizuālos pakalpojumus;

17.  uzsver, ka šīs sarunas dod iespēju uzlabot publiskā iepirkuma noteikumus(12) un noteikumus par subsīdijām(13) pakalpojumu jomā, kuru dēļ GATS sarunas nonāca strupceļā;

18.  uzskata, ka TISA vajadzētu iekļaut pievienošanās klauzulu, noteikumus, kuros definēti nosacījumi un procedūras par visu PTO dalībvalstu iesaistīšanos šajā nolīgumā, kā arī iekļaut īpašu strīdu izšķiršanas mehānismu, neskarot PTO vispārējā strīdu izšķiršanas mehānisma izmantošanu;

19.  norāda, ka ES sarunu pilnvarojumu Komisija ierosināja un Padome pieņēma bez jebkāda ietekmes novērtējuma; uzstāj, ka Komisijai jāturpina īstenot savu nodomu sagatavot ilgtspējības ietekmes novērtējumu un ka tas jādara, apspriežoties ar attiecīgajām ieinteresētajām personām par sociālajām, vides un citām problēmām; prasa Komisijai publicēt ilgtspējības ietekmes novērtējumu, lai sarunās ņemtu vērā novērtējumā izklāstītos secinājumus;

20.  uzskata, ka divi gadi šādu sarunu pabeigšanai ir visai pārdrošs termiņš; uzsver, ka priekšroka būtu jādod sarunu kvalitātei, nevis ilgumam, un pieprasa, lai sarunas būtu pārredzamas un nodrošinātu vajadzīgo rīcības iespēju un laiku informētām sabiedrības un parlamenta diskusijām;

21.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 295 E, 4.12.2009., 67. lpp. (2) OV C 286 E, 22.10.2010., 1. lpp. (3) OV C 51 E, 22.2.2013., 84. lpp. (4) OV C 168 E, 14.6.2013., 1. lpp. (5) OV C 61 E, 10.3.2004., 289. lpp. (6) COM(2010)0612. (7) COM(2012)0070. (8) TN/S/36. (9) Amerikas Savienotās Valstis, Austrālija, Čīle, Dienvidkoreja, Honkonga, Islande, Izraēla, Japāna, Meksika, Jaunzēlande, Kanāda, Kostarika, Ķīna, Norvēģija, Pakistāna, Panama, Paragvaja, Peru, Šveice, Taivāna un Turcija. (10) GATS II pants. (11) GATS XIV pants un XIVa pants. (12) GATS XIII pants. (13) GATS XV pants.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 4. jūlija rezolūcija par Norvēģijas noteikto nodevu par lauksaimniecības produktiem palielinājumu (2013/2547(RSP))

P7_TA(2013)0326 B7-0327/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ līgums) 19. pantu,

–  ņemot vērā Nolīgumu vēstuļu apmaiņas veidā starp Eiropas Savienību un Norvēģijas Karalisti par lauksaimniecības produktu papildu tirdzniecības atvieglojumiem, kas piešķirami, pamatojoties uz 19. pantu Līgumā par Eiropas Ekonomikas zonu (divpusējais nolīgums)(1),

–  ņemot vērā 2011. gada 13. septembra nostāju par projektu Padomes lēmumam attiecībā uz Nolīguma vēstuļu apmaiņas veidā noslēgšanu starp Eiropas Savienību un Norvēģijas Karalisti par lauksaimniecības produktu papildu tirdzniecības atvieglojumiem, kas piešķirami, pamatojoties uz 19. pantu Līgumā par Eiropas Ekonomikas zonu(2),

–  ņemot vērā Norvēģijas tirdzniecības un rūpniecības ministra 2011. gada 9. marta vēstuli iekšējā tirgus un pakalpojumu komisāram par Vienotā tirgus aktu,

–  ņemot vērā EEZ Padomes 2012. gada 26. novembra 38. sanāksmes secinājumus,

–  ņemot vērā Komisijai uzdoto jautājumu „Norvēģijas noteikto nodevu par lauksaimniecības produktiem būtisks palielinājums” (O-000048/2013 – B7‑0210/2013),

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu 19. pantu līgumslēdzējas puses apņemas turpināt centienus, lai panāktu pakāpenisku lauksaimniecības produktu tirdzniecības liberalizāciju;

B.  tā kā ar EEZ līgumu ir nodrošināts pamats Norvēģijas vienlīdzīgai piekļuvei iekšējam tirgum un tā kā EEZ līguma puses ir atzinušas, ka šis līgums tām ir izdevīgs;

C.  tā kā kopumā ES un Norvēģijas ekonomiskās un politiskās attiecības ir lieliskas; tā kā partneru nesen radušās viedokļu atšķirības būtu jārisina dialoga veidā;

D.  tā kā kopš 2012. gada janvāra spēkā esošais divpusējais nolīgums ir atjaunojis preferenciālu, savstarpēju un abpusēji izdevīgu tiesisko regulējumu attiecībā uz tirdzniecības preferencēm lauksaimniecības produktiem, tostarp gaļas un piena produktiem;

E.  tā kā ar minēto nolīgumu ES un Norvēģijas Karaliste ir paplašinājušas abpusējo lauksaimniecības produktu tirdzniecības liberalizāciju, nosakot beznodokļu piekļuvi, tarifu kvotas un samazinot ievedmuitas nodokļus plašam lauksaimniecības produktu klāstam;

F.  tā kā kopš 2013. gada 1. janvāra dažu Eiropas sieru, jēra gaļas un liellopu gaļas eksportētāju produkcija Norvēģijas tirgū ir tikusi aplikta ar ad valorem nodokļiem — attiecīgi 277 %, 429 % un 344 % apmērā; tā kā pirms tam tika noteikts jauns 72 % importa nodoklis hydrangea (hortenzijas) ziediem;

G.  tā kā šie pasākumi, kaut gan tie ir atļauti Norvēģijas Pasaules Tirdzniecības organizācijas grafikā, gan burtiski, gan pēc būtības ir pretrunā divpusējam nolīgumam, jo īpaši tā 10. pantam, kurā noteikts, ka puses veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka to savstarpēji piešķirtās priekšrocības neapdraud citi ierobežojoši importa pasākumi;

H.  tā kā ekonomikas izaugsmes, nodarbinātības un inflācijas rādītāji neliecina par pasaules ekonomikas vai finanšu krīzes negatīvo ietekmi uz Norvēģijas ekonomiku,

1.  pauž nožēlu par Norvēģijas valdības nesen īstenotajiem pasākumiem, kurus tas uzskata par protekcionistiskiem un tirdzniecību kavējošiem, radot acīmredzamus divpusējā līguma burta un gara pārkāpumus;

2.  uzsver, ka Norvēģijas valdība šos pasākumus ierosināja, iepriekš neapspriežoties ar attiecīgajiem ES kolēģiem, kas būtu bijis pareizi, ņemot vērā ES un Norvēģijas pašreizējās spēcīgās divpusējās attiecības;

3.  apšauba ekonomisko loģiku, kas ir pamatā šiem pasākumiem, kuri varētu izraisīt tirdzniecības samazināšanos, kaitējot visām iesaistītajām pusēm un jo īpaši Norvēģijas patērētājiem, bet ilgtermiņā — arī Norvēģijas lauksaimniekiem; aicina Komisiju izvērtēt tarifu palielināšanas iespējamo negatīvo ietekmi uz ES eksportētājiem un lauksaimniekiem;

4.  mudina Norvēģijas valdību un parlamentu atcelt šos pasākumus;

5.  aicina Norvēģijas valdību un Komisiju ņemt vērā Islandes neseno mērķtiecīgo rīcību, lai liberalizētu savu lauksaimniecības produktu tirdzniecību ar Savienību; mudina Norvēģijas valdību sekot šīs valsts piemēram;

6.  aicina Norvēģijas valdību piekrist pārskatīt Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu 3. protokolu par apstrādāto lauksaimniecības produktu tirdzniecību, lai novērtētu, vai iepriekš minētajiem produktiem piemērotie nodokļi ir uzskatāmi par taisnīgiem un pamatotiem;

7.  aicina Komisiju turpināt sarunas ar Norvēģijas iestādēm, lai panāktu abpusēji apmierinošu risinājumu lauksaimniecības produktu importam/eksportam;

8.  prasa Komisijai precīzi norādīt, kādus pasākumus tā ir paredzējusi veikt gadījumā, ja Norvēģija atteiksies mainīt savu lēmumu, jo īpaši nolūkā nepieciešamības gadījumā aizsargāt darbvietas un produkciju Savienības lauksaimniecības nozarē;

9.  aicina Komisiju apsvērt turpmākas rīcības ierosināšanu sadarbības trūkuma gadījumā, lai atceltu šos pasākumus;

10.  atgādina Norvēģijas skaidri paustās saistības attiecībā uz iekšējo tirgu, jo īpaši, ņemot vērā nesenās iniciatīvas, piemēram, Vienotā tirgus I un II aktu; norāda, ka pati Norvēģijas valdība ir atzinusi, ka efektīvs vienotais tirgus ir pamats nākotnes izaugsmei un darbvietu radīšanai un ka pašreizējo krīzi nedrīkst izmantot kā aizbildinājumu, lai pievērstos protekcionistiskiem un tirdzniecību kropļojošiem pasākumiem;

11.  pauž cerību, ka Norvēģija joprojām būs iekšējā tirgus dalībniece un neuzsāks turpmākus integrāciju apdraudošus vienpusējus pasākumus;

12.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai, Padomei, Norvēģijas valdībai un parlamentam un Eiropas Ekonomikas zonas iestādēm.

(1) OV L 327, 9.12.2011., 2. lpp. (2) OV C 51 E, 22.2.2013., 168. lpp.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 4. jūlija rezolūcija par vienotā digitālā tirgus izveides pabeigšanu (2013/2655(RSP))

P7_TA(2013)0327 B7-0331/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 3. punktu un 6. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 9., 12., 14., 26. pantu, 114. panta 3. punktu un 169. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas 2013. gada 25. aprīlī pieņemto ziņojumu par jaunu programmu attiecībā uz Eiropas patērētāju aizsardzības politiku (A7‑0163/2013),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2013. gada 23. aprīļa darba dokumentu „Elektroniskās komercijas rīcības plāns 2012.–2015. gadam — stāvoklis 2013. gadā” (SWD(2013)0153),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 18. februāra iekšējā tirgus rezultātu 26. kopsavilkumu,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 7. decembra darba dokumentu „ Patērētāju tirgus rezultātu kopsavilkums: kā panākt, lai tirgus funkcionētu patērētāju labā — astotā izdevuma otrā daļa” (SWD(2012)0432),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 18. decembra paziņojumu par saturu digitālajā vienotajā tirgū (COM(2012)0789),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 18. aprīļa ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei to, kā darbojas Saprašanās memorands par viltotu preču tirdzniecību internetā (COM(2013)0209),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2012. gada 11. decembra rezolūciju par vienotā digitālā tirgus izveides pabeigšanu(1)

–  ņemot vērā 2011. gada 6. aprīļa rezolūciju par vienoto tirgu Eiropas iedzīvotājiem(2), par vienoto tirgu uzņēmumiem un izaugsmei(3), par pārvaldību un partnerību vienotajā tirgū(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 27. oktobra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Ceļā uz aktu par vienotu tirgu — Par augsti konkurētspējīgu tirgus sociālo ekonomiku — 50 priekšlikumi, lai uzlabotu mūsu darbu, darījumus un savstarpējo apmaiņu” (COM(2010)0608),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 3. oktobra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „II vienotā tirgus akts” (COM(2012)0573),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. aprīļa paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Akts par vienoto tirgu — Divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos” (COM(2011)0206),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 4. jūnija priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū (COM(2012)0238),

–  ņemot vērā 2012. gada 22. maija rezolūciju par stratēģiju neaizsargāto patērētāju tiesību stiprināšanai(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 22. maija paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Eiropas Patērētāju tiesību aizsardzības programma paļāvības un izaugsmes veicināšanai” (COM(2012)0225),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 2. maija paziņojumu „Eiropas stratēģija „Bērniem labāks internets”” (COM(2012)0196),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 20. aprīļa paziņojumu „E-iepirkuma stratēģija” (COM(2012)0179),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 25. janvāra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (COM(2012)0011),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 29. novembra Zaļo grāmatu „Integrēts paku piegādes tirgus e-tirdzniecības izaugsmei ES” (COM(2012)0698),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 11. janvāra paziņojumu „Vienota sistēma uzticēšanās pastiprināšanai vienotajam digitālajam e-tirdzniecības un tiešsaistes pakalpojumu tirgum” (COM(2011)0942),

–  ņemot vērā 2011. gada 15. novembra rezolūciju par jaunu stratēģiju attiecībā uz patērētāju aizsardzības politiku(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Direktīvu 2011/83/ES par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK(7),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 9. novembra priekšlikumu par Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par patērētāju tiesību aizsardzības programmu 2014.–2020. gadam (COM(2011)0707) un ar to saistītos dokumentus (SEC(2011)1320 un SEC(2011)1321),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 3. decembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par publiskā sektora struktūru tīmekļa vietņu pieejamību (COM(2012)0721),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par personu ar invaliditāti integrāciju un mobilitāti un Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020)(8),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 7. februāra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par pasākumiem, kas nodrošinātu vienādi augsta līmeņa tīklu un informācijas drošību visā Savienībā (COM(2013)0048),

–  ņemot vērā 2013. gada 7. februāra Eiropas Komisijas un Eiropas Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos kopīgu paziņojumu „Eiropas Savienības kiberdrošības stratēģija — atvērta un droša kibertelpa” (JOIN(2013)0001),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 27. septembra paziņojumu „Mākoņdatošanas potenciāla atraisīšana Eiropā ” (COM(2012)0529),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 14. novembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko izveido Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (COM(2011)0665),

–  ņemot vērā 2010. gada 15. decembra rezolūciju par reklāmas ietekmi uz patērētāju uzvedību(9),

–  ņemot vērā 2010. gada 21. septembra rezolūciju par iekšējā tirgus izveidi elektroniskās komercijas jomā(10),

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 13. jūlija Direktīvu 2010/45/ES, ar ko Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu groza attiecībā uz rēķinu piesūtīšanas noteikumiem(11),

–  ņemot vērā Eiropas Kopienas Tiesas spriedumus Google (2010. gada 23. martā pieņemtais spriedums apvienotajās lietās no C-236/08 līdz C-238/08) un BergSpechte (2010. gada 25. martā pieņemtais spriedums lietā C-278/08) lietās, kuros standarta interneta patērētājs definēts kā „samērā informēts un apdomīgs lietotājs”,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva)(12),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020: stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Mario Monti 2010. gada 9. maija ziņojumu „Par jaunu stratēģiju vienotajam tirgum”,

–  ņemot vērā analītisko ziņojumu par pārrobežu tirdzniecību un patērētāju aizsardzību, ko Komisija publicēja 2010. gada martā Eirobarometra īpašās aptaujas izdevumā Nr. 282,

–  ņemot vērā Komisijas Veselības un patērētāju aizsardzības ĢD vārdā veikto pētījumu „Pārrobežu elektroniskās komercijas novērtējums Eiropas Savienībā (projekts „slepenais pircējs)”, ko veica YouGovPsychonomics un ko publicēja 2009. gada 20. oktobrī,

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 2. jūlija paziņojumu par patērētāju acquis īstenošanu (COM(2009)0330),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 2. jūlija ziņojumu par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā, (Regula par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā) piemērošanu (COM(2009)0336),

–  ņemot vērā tā 2009. gada 13. janvāra rezolūciju par Direktīvas 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem, un Direktīvas 2006/114/EK par maldinošu un salīdzinošu reklāmu transponēšanu, īstenošanu un piemērošanu(13),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti(14),

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā vienotā digitālā tirgus potenciāla atraisīšana visā pilnībā ir svarīga, lai ES kļūtu par konkurētspējīgāku, dinamiskāku uz zināšanām balstītu ekonomiku un lai no tā labumu gūtu gan pilsoņi, gan uzņēmēji; tā kā ES pašlaik ir jāstrādā, lai saglabātu savu globālo konkurētspēju, it īpaši saistībā ar tādiem strauji augošiem sektoriem kā interneta platformas un lietojumprogrammatūru ražošana;

B.  tā kā visuresošs pārklājums, kas nodrošina neierobežotu piekļuvi liela ātruma platjoslas interneta tīkliem, universāla un vienlīdzīga visu pilsoņu piekļuve interneta pakalpojumiem un bezvadu platjoslas pakalpojumu spektra pieejamība ir būtisks vienota digitālā tirgus attīstības priekšnosacījums; tā kā tādiem jauno tehnoloģiju sasniegumiem kā mobilās ierīces un lietojumprogrammas un jaunās paaudzes mobilo sakaru standarti nepieciešami droši un ātri strādājoši infrastruktūras tīkli, lai pilsoņi un uzņēmēji gūtu no tiem labumu;

C.  tā kā „lielo datu” lietojumprogrammas kļūst arvien nozīmīgākas Savienības ekonomikas konkurētspējas nodrošināšanā, un tiek lēsts, ka 2016. gadā ienākumi no tām pasaulē sasniegs EUR 16 miljardus un saistībā ar tām pasaulē papildus radīsies 4,4 miljoni darbvietu;

D.  tā kā mākoņdatošanai ir lielākais ekonomiskais, sociālais un kultūras potenciāls attiecībā uz izmaksu ietaupījumiem, satura un informācijas apmaiņu, lielāku konkurētspēju, piekļuvi informācijai, inovācijām un darbvietu radīšanu; tā kā šajā saistībā netraucētas e-pārvaldes pakalpojumu izveide, kurus nodrošinātu vairākas ierīces, ir jo īpaši svarīga;

E.  tā kā ES ekonomikā šobrīd norisinās ievērojamas strukturālās izmaiņas, kas ietekmē gan tās konkurētspēju pasaulē, gan arī tās darba tirgu; tā kā 2013. gada izaugsmes pētījums liecina par to, ka ir mērķtiecīgi jāsekmē darbvietu izveide; tā kā dinamisks un iekļaujošs darba tirgus ir būtisks nosacījums ES ekonomikas atlabšanai un konkurētspējai;

F.  tā kā digitālajā ekonomikā ārkārtīgi svarīga nozīme ir sociālajiem plašsaziņas līdzekļiem, lietotāju sagatavotajai informācijai, kultūru sajaukumam un lietotāju sadarbībai; tā kā lietotāji arvien vairāk izvēlas maksāt par augstas kvalitātes profesionālu digitālo saturu, ja vien tā cena ir pieejama un piekļuvi tam nodrošina vairākas ierīces, un tas ir pārvietojams pāri robežām;

G.  tā kā piekļuvei saturam par pieejamām cenām, izmantojot drošas un uzticamas iekārtas, vajadzētu vairot patērētāju uzticību, izmantojot pārrobežu pakalpojumus;

H.  tā kā 99 % no visiem ES uzņēmumiem ir mazi vai vidēji uzņēmumi (MVU), kas nodarbina 85 % no ES darbaspēka; tā kā MVU tādējādi ir virzošais ES ekonomikas spēks, ar primāro atbildību par labklājības radīšanu, nodarbinātību un izaugsmi, kā arī inovācijām, pētniecību un izstrādi;

I.  tā kā ES pilsoņiem kā patērētājiem ir ļoti būtiska nozīme stratēģijas „Eiropa 2020” gudras, iekļaujošas un ilgtspējīgas izaugsmes mērķu sasniegšanā, un tā kā patērētājus līdz ar to vajadzētu atzīt kā daļu no ES ekonomikas politikas; tā kā ir nepieciešams atrast pareizo līdzsvaru, kas veicinātu ES uzņēmumu konkurētspēju, vienlaikus aizsargājot patērētāju intereses;

J.  tā kā vienota digitālā tirgus sadrumstalotība apdraud patērētāju izvēli; tā kā ir nepieciešams palielināt patērētāju uzticību, ticību tirgum un informētību par savām tiesībām, īpašu uzmanību pievēršot citiem mazaizsargātiem patērētājiem; tā kā šajā saistībā ir svarīgi piedāvāt patērētājiem Savienībā labāku aizsardzību pret produktiem un pakalpojumiem, kas var apdraudēt viņu veselību vai drošumu;

K.  tā ka Komisijas ES mērogā veiktā to tīmekļa vietņu pārbaude, kas pārdod tāda veida digitālu saturu kā spēles, video vai mūzikas lejupielādi, liecina, ka vairāk nekā 75 % no šīm tīmekļa vietnēm neatbilst patērētāju aizsardzības noteikumiem; tā kā Direktīva (2011/83/ES) par patērētāju tiesībām pirmo reizi paredz konkrētus noteikumus attiecībā uz digitālo saturu; tā kā Komisijai būtu jāveicina šādu noteikumu ieviešana arī turpmāk, pārskatot pastāvošos ES tiesību aktus par patērētāju aizsardzību vai arī šajā jomā ierosinot jaunus tiesību aktus;

L.  tā kā 15 % no ES iedzīvotājiem darbspējīgā vecumā (80 miljoni cilvēku) ir funkcionālie ierobežojumi vai invaliditāte; tā kā tīmekļa vietņu, kas piedāvā e-pārvaldes pakalpojumus, un valsts sektorā izmantojamo tīmekļa vietņu skaits strauji pieaug; tā kā tiek lēsts, ka ES tirgus vērtība ar tīmekļa pieejamību saistītiem produktiem un pakalpojumiem ir EUR 2 miljardi; tā kā šis tirgus vēl joprojām ir sadrumstalots un neattīstīts, kas kaitē ne tikai potenciālajiem patērētajiem, bet arī ekonomikai kopumā;

M.  tā kā patērētāji nav homogēna grupa, jo starp tiem pastāv ievērojamas atšķirības attiecībā uz digitālajām prasmēm, informētību par patērētāju tiesībām, pārliecību un gatavību vērsties pēc tiesiskās aizsardzības; tā kā nolūkā pārvarēt digitālo plaisu ir jāņem vērā arī nepieciešamība nodrošināt nediskrimināciju un pieejamību,

Vienotā digitālā tirgus pilnīga potenciāla noskaidrošana

1.  uzsver, ka vienotā tirgus realizēšana, izmantojot Pakalpojumu direktīvu, un vienots digitālais tirgus varētu ES ekonomikā nodrošināt EUR 800 miljardus(15), kas būtu gandrīz EUR 4 200 uz katru mājsaimniecību(16); aicina dalībvalstis un Komisiju iesaistīties vienota digitāla tirgus attīstībā, nosakot to par visaptverošu politisko prioritāti, un nākt klajā ar holistisku pieeju un ambiciozu stratēģiju, kas aptvertu gan leģislatīvas, gan politiskas iniciatīvas, ar mērķi ņemt vērā jaunos un gaidāmos jaunumus, kā rezultātā vienots digitālais tirgus kļūtu par realitāti; uzsver, ka tam ir nepieciešama politiskā vadība, izlēmība, prioritāšu noteikšana un publiskais finansējums ES, valstu un reģionālajā mērogā; īpaši uzsver, ka ir nepieciešama aktīva vadība no visu ES iestāžu puses un skaidra dalībvalstu politiskā atbildība, lai pilnībā un efektīvi ieviestu un īstenotu direktīvas un regulas saistībā ar vienoto tirgu;

2.  aicina Komisiju steidzami likvidēt pastāvošos šķēršļus vienotajā digitālajā tirgū, tostarp vienkāršojot regulējuma kopumu attiecībā uz PVN, garantējot piekļuvi drošai e-maksājumu, e-rēķinu un piegādes pakalpojumiem visā Eiropā un pārskatot intelektuālā īpašuma tiesības, lai tiktu veicināta piekļuve tiesiskam digitālajam saturam visā ES; uzsver, cik svarīgi ir ieviest vienādus noteikumus attiecībā uz fizisko un digitālo preču un pakalpojumu brīvu apriti;

3.  aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt vienota digitālā tirgus pārvaldību, garantējot tīkla neitralitāti un efektīvu un viedu IST izmantošanu, lai samazinātu administratīvo slogu pilsoņiem un uzņēmumiem; aicina Komisiju stiprināt pastāvošos pārvaldības rīkus un nākt klajā ar saskaņotu pieeju nolūkā veicināt šo rīku izmantošanu, tostarp Iekšējā tirgus informācijas sistēmas (IMI), Solvit, Your Europe un vienotā kontaktpunkta izmantošanu saskaņā ar Pakalpojumu direktīvu;

4.  uzsver Eiropas mākoņdatošanas stratēģijas nozīmi, ņemot vērā tās potenciālu ES konkurētspējā, izaugsmē un darbavietu radīšanā; uzsver, ka, pateicoties minimālām sākotnējām izmaksām un nelielām infrastruktūras prasībām, mākoņdatošana ir iespēja ES IT nozarei un jo īpaši MVU kļūt par līderiem tādās jomās kā ārpakalpojumi, jauni digitāli pakalpojumi un datu centri;

5.  atzīst, ka „lielie dati” un zināšanas ir ES nākotnes ekonomikas dzinējspēks; atzinīgi vērtē ierosināto datu aizsardzības tiesību kopumu, atzīstot to par iespēju, kā palielināt uzticēšanos un pārredzamību; uzsver, ka jāņem vērā problēmas, kas rodas globalizācijas un jauno tehnoloģiju izmantošanas rezultātā, un uzsver, cik svarīgi ir garantēt, lai mūsdienīgs ES datu aizsardzības režīms stiprinātu pilsoņu tiesības, tādējādi padarot ES par pionieri un tendenču noteicēju datu aizsardzības jomā, pilnveidojot iekšējo tirgu un radot līdzvērtīgus konkurences apstākļus ES visa veida uzņēmējdarbībai;

6.  uzsver nepieciešamību sekmēt jaunu, augstas kvalitātes e-pārvaldes pakalpojumu ieviešanu, pieņemot inovatīvus tehnoloģiskos risinājumus, piemēram, e-iepirkumu, tādējādi atvieglojot kompleksu informācijas un pakalpojumu piegādi; uzsver, ka liela nozīme ir Komisijas ierosinātās regulas par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem projektam, ņemot vērā Komisijas ieguldījumu vienota digitālā tirgus izveidē, radot piemērotus apstākļus tādu svarīgāko katalizatoru savstarpējai pārrobežu atzīšanai un augstam drošības līmenim kā, piemēram, elektroniskā identifikācija, elektroniskie dokumenti, elektroniskie paraksti un elektroniskie piegādes pakalpojumi, kā arī piemērotus apstākļus e-pārvaldes pakalpojumu sadarbspējai visā Savienībā;

7.  uzskata, ka ir nepieciešami papildu centieni attiecībā uz valsts sektora informācijas atkalizmantošanu un e-pārvaldes veicināšanu;

8.  uzsver, cik svarīgi ir veicināt inovācijas un veikt ieguldījumus e-prasmēs; uzsver MVU būtisko nozīmi bezdarba mazināšanā, jo īpaši jauniešu vidū; aicina nodrošināt labāku piekļuvi finansējumam, izmantojot tādas finansēšanas programmas kā „Apvārsnis 2020” un COSME, un aicina izstrādāt jaunus ieguldījumu instrumentus un garantijas; īpaši norāda, ka ES jāatgūst vadošā loma pasaulē attiecībā uz mobilajām tehnoloģijām un viedierīcēm;

9.  uzsver nepieciešamību veicināt plaša apjoma ieguldījumus fiksētajos un mobilajos tīklos, lai izvirzītu ES globālo tehnoloģiju attīstības priekšplānā, ļaujot Savienības pilsoņiem un uzņēmumiem pilnībā izmantot digitālās revolūcijas sniegto iespēju priekšrocības;

10.  pauž dziļu nozēlu, ka daudzas dalībvalstis nav ievērojušas 2013. gada 1. janvāra termiņu, kas tika noteikts, lai piešķirtu t.s. digitālās dividendes spektru mobilajiem platjoslas pakalpojumiem 800 MHz frekvenču joslā, kā tas paredzēts radiofrekvenču spektra politikas programmā; uzsver, ka šī kavēšanās kavē 4G tīklu ieviešanu ES; tāpēc aicina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai garantētu 800 MHz frekvenču joslas pieejamību, sniedzot mobilos platjoslas pakalpojumus, un aicina Komisiju pilnībā izmantot savas pilnvaras, lai panāktu ātru tās ieviešanu;

11.  atzinīgi vērtē Komisijas nodomu nākt klajā ar jaunu telekomunikāciju tiesību aktu paketi, lai risinātu sadrumstalotības problēmu sakaru tirgū, tostarp pasākumiem nolūkā tuvākajā nākotnē atcelt viesabonēšanas tarifus; uzsver nepieciešamību īstenot visaptverošu pieeju attiecībā uz viesabonēšanas maksu, lai izveidotu patiesi vienotu digitālo tirgu, kas ietver arī mobilo ierīču izmantošanu;

Ieguldījumi cilvēkkapitālā —prasmju nepietiekamības problēmas risināšana

12.  ar bažām konstatē, ka ES samazinās nodarbinātības līmenis; prasa no jauna pievērsties darbvietu radīšanas politikai jomās ar augstu izaugsmes potenciālu, tādās kā ar ekoloģiju saistīta ekonomika, veselības pakalpojumi un IKT nozare; uzskata, ka digitālā vienotā tirgus izveide var palīdzēt pārvarēt atšķirības starp dalībvalstīm un reģioniem nodarbinātības, sociālās integrācijas un nabadzības apkarošanas ziņā;

13.  uzsver, ka vienotam digitālam tirgum ir jāpalīdz cilvēkiem novecojot saglabāt aktivitāti un veselību darba vietā, vienlaikus uzlabojot darba un privātās dzīves saskaņošanu; uzsver, ka IKT rīki arī var nodrošināt ilgtspējīgas un sekmīgas veselības aprūpes sistēmas;

14.  atzīst, ka Eiropas darba tirgus radikāli mainās un ka rītdienas darbvietām būs vajadzīgas jaunas prasmes; aicina dalībvalstis veikt nepieciešamos ieguldījumus cilvēkkapitālā un ilgtspējīgā darbvietu radīšanā, cita starpā pienācīgi izmantojot ES fondus, piemēram, Eiropas Sociālo fondu; aicina Komisiju un dalībvalstis pamatiniciatīvā „Jaunu prasmju un darbavietu programma” par prioritāti noteikt digitālās prasmes un e-prasmes;

15.  uzsver, ka ir jāuzlabo plašsaziņas līdzekļu un digitālās prasmes, jo īpaši bērnu un nepilngadīgo vidū, lai izveidotu īstenu vienoto digitālo tirgu un realizētu šīs dinamiskās nozares izaugsmes potenciālu; jo īpaši norāda, cik svarīgi ir risināt sagaidāmo nepietiekamības problēmu IKT profesionāļu sagatavošanas jomā; atzinīgi vērtē iniciatīvu „Lielā koalīcija digitālo darbvietu aizpildīšanai” un uzsver, cik būtiski ir IKT apmācību saskaņot ar uzņēmumu prasībām;

16.  uzsver, ka ir jāaktivizē Eiropas darba mobilitātes portāla (EURES) izmantošana; atbalsta EURES izmantošanu dalībvalstīs gan kā līdzekli padomu došanā darba ņēmējiem un darba meklētājiem par viņu tiesībām brīvi pārvietoties, gan kā nodarbinātības instrumentu ar īpašu uzsvaru uz darbā iekārtošanu un darba ņēmēju vajadzībām nolūkā efektīvi veicināt ekonomikas atveseļošanos un ilgtermiņa izaugsmi;

Uzticamība, drošība un patērētāju paļāvība

17.  atzinīgi vērtē ES tiešsaistes tiesību kodeksa pieņemšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis plaši izplatīt šo kodeksu, lai tas sniegtu vēlamo efektu;

18.  uzsver, ka aizvien straujākā e-tirdzniecības attīstība ir ļoti nozīmīga patērētājiem, jo tā piedāvā plašu izvēli, jo īpaši personām, kas dzīvo grūtāk pieejamās, nomaļās vietās un personām ar kustību traucējumiem, kuras citādāk nevarētu piekļūt daudzām precēm un pakalpojumiem;

19.  uzsver, cik būtiski ir nodrošināt patērētājiem pilnīgu piekļuvi vienotam digitālam tirgum neatkarīgi no patērētāju dzīvesvietas vai valstspiederības; aicina Komisiju veikt pasākumus, ar kuriem apkarot nevienlīdzīgo attieksmi pret patērētājiem vienotajā tirgū, kas izriet no pašreizējiem pārrobežu ierobežojumiem, kurus piemēro tālpārdošanā iesaistītie uzņēmumi;

20.  norāda, ka patērētāju paļāvībai ir izšķiroša nozīme gan iekšējā, gan pārrobežu e-tirdzniecībā; uzsver, ka ir jānodrošina izstrādājumu kvalitāte, drošība, izsekojamība un autentiskums, jāziņo par nelikumīgu un negodīgu praksi un jāievēro noteikumi par personas datu aizsardzību;

21.  uzsver digitālā vienotā tirgus nozīmi droša un labi funkcionējoša preču un pakalpojumu vienotā tirgus izveidē; šajā saistībā uzsver, cik būtiski ir veicināt efektīvas un koordinētas riska vadības sistēmas attiecībā uz priekšlikumiem par produktu vispārējo drošību un tirgus uzraudzību;

22.  uzsver, cik būtiski ir drīzumā īstenot direktīvu par strīdu izšķiršanu tiešsaistē, lai patērētāji varētu viegli piekļūt problēmas atrisināšanai tiešsaistē; aicina Komisiju nodrošināt, ka programmai par strīdu izšķiršanu tiešsaistē tiek garantēts pietiekams finansējums;

23.  uzsver, cik būtiskas ir uzticamības zīmes, kas gan uzņēmumiem, gan patērētājiem nodrošina digitālā vienotā tirgus efektīvu funkcionēšanu; prasa pieņemt Eiropas pakalpojumu uzticamības zīmju standartu — pamatojoties uz augsta līmeņa kvalitātes standartiem —, lai palīdzētu konsolidēt ES tirgu šajā jomā;

24.  aicina Komisiju pieņemt ES pamatnostādnes par standartu minimumu tīmekļa vietņu salīdzināšanai, kas ietvertu pamatprincipus attiecībā uz pārredzamību, objektivitāti, informāciju par kvalitāti, strīdu efektīvu izšķiršanu un lietotājdraudzīgumu; ierosina papildus šīm pamatnostādnēm izstrādāt ES mēroga akreditācijas shēmu, kā arī efektīvus uzraudzības un izpildes pasākumus;

25.  sagaida, ka Komisija, pārskatot Komplekso ceļojumu direktīvu, pilnībā novērtēs e-tirdzniecības un digitālo tirgu ietekmi uz patērētāju paradumiem ES tūrisma nozares ietvaros un palielinās centienus uzlabot tūristiem sniegtās informācijas kvalitāti, saturu un ticamību;

26.  uzsver, ka pasažieriem ir jābūt spējīgiem datorizēto rezervēšanas sistēmu kontekstā skaidri nošķirt maksā ietvertās operatīvās izmaksas, kas ir obligātas, no tām maksas iespējām, kas ir izvēles rakstura, lai tādējādi cenas padarītu pārredzamākas pasažieriem, kad viņi rezervē biļetes internetā;

27.  aicina Komisiju cieši uzraudzīt un izmantot visas savas pilnvaras, lai garantētu Negodīgas komercprakses direktīvas pamatnoteikumu pareizu īstenošanu un piemērošanu attiecībā uz modernizētiem noteikumiem par negodīgas komercprakses apkarošanu, tostarp tiešsaistē, jo īpaši attiecībā uz potenciālo tirgusspējas ļaunprātīgu izmantošanu tādās jomās kā uz uzvedību balstīta reklāma, personalizēta cenu politika un interneta pārlūkošanas pakalpojumi; atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu „Uzņēmumu aizsardzība no maldinošas tirgvedības prakses un efektīvas izpildes nodrošināšana — pārskats par Direktīvu 2006/114/EK par maldinošu un salīdzinošu reklāmu” (COM(2012)0702);

28.  mudina Komisiju risināt negodīgu noteikumu problēmu gaisa transporta līgumos, lai nodrošinātu tīmekļa vietņu ciešāku uzraudzību un ziņotu valstu izpildstruktūrām par spēkā esošo noteikumu nepareizu piemērošanu;

29.  aicina Komisiju izstrādāt standartizētas elektroniskās veidlapas pasažieru sūdzību iesniegšanai saistībā ar visiem transporta veidiem un veicināt pamatnostādņu pieņemšanu attiecībā uz šādu sūdzību strauju izskatīšanu, izmantojot vienkāršotas procedūras;

30.  uzsver, ka ir jāstrādā pie tā, lai izveidotu uzticamus mākoņdatošanas pakalpojumus; prasa pieņemt skaidrus un pārredzamus standarta līgumus, kas ietvertu tādus jautājumus kā datu saglabāšana pēc līguma izbeigšanas, datu izpaušana un integritāte, datu glabāšana un nodošana, datu īpašumtiesības un tiešā/netiešā atbildība;

31.  norāda uz daudzajiem juridiskajiem jautājumiem un problēmām, ko rada mākoņdatošanas izmantošana, piemēram, grūtības noteikt piemērojamo likumu, kompetences un atbildības jautājumi, datu aizsardzības pasākumi (tostarp tiesības uz privātumu), datu pārnesamība un autortiesību un citu intelektuālā īpašuma tiesību izpilde; uzskata, ka ir būtiski, lai mākoņdatošanas sekas būtu skaidras un paredzamas visās saistītajās tiesību jomās;

32.  uzver izšķirošo nozīmi, kāda ir patērētāju tiesību nostiprināšanai, veicot tiešsaistes darījumus; norāda, ka Komisijas koordinētie saskaņotie ES mēroga pasākumi, kas vienlaicīgi ieviesti ar attiecīgo valsts iestāžu starpniecību, ir bijuši lietderīgi instrumenti, ar ko uzraudzīt spēkā esošo vienotā tirgus tiesību aktu piemērošanu dalībvalstīs, īstenojot kopīgu rīcību, un mudina Komisiju piedāvāt plašāku saskaņoto ES mēroga pasākumu izmantošanu un apsvērt iespēju šādus pasākumus koordinēt arī citās jomās, piemēram, bezsaistē; aicina Komisiju nostiprināt tīklu sadarbībai patērētāju aizsardzības jomā;

33.  norāda, ka pieejami, cenu ziņā samērīgi un kvalitatīvi piegādes pakalpojumi ir būtisks preču iegādes tiešsaistē elements un to vislabāk var attīstīt, nodrošinot brīvu un godīgu konkurenci; tomēr atzīmē, ka daudzi patērētāji atturas iepirkties tiešsaistē, jo īpaši pārrobežu jomā, jo pastāv neskaidrības saistībā ar galīgo piegādes vietu, izmaksām vai uzticamību; tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas sākto sabiedrisko apspriešanos nolūkā apzināt iespējamos trūkumus un veikt attiecīgus pasākumus, ar kuriem šos trūkumus novērst, lai gan uzņēmumi, gan patērētāji pilnībā izmantotu digitālā vienotā tirgus priekšrocības;

34.  aicina Komisiju iesniegt Direktīvas par maksājumu pakalpojumiem pārskatītu priekšlikumu un likumdošanas priekšlikumu par daudzpusējas savstarpējas apmaiņas maksām nolūkā panākt karšu, interneta un mobilo maksājumu pakalpojumu standartizāciju un savietojamību Eiropas Savienībā un risināt problēmu, ko rada nepārredzamas un pārmērīgas ar maksājumiem saistītas maksas;

35.  uzsver, ka tīkla un informācijas augsta līmeņa drošība ir priekšnoteikums tam, lai garantētu vienotā tirgus funkcionēšanu un patērētāju uzticību digitālajam vienotajam tirgum; norāda, ka nevienādi ir attīstītas elektroniskās prasmes un spēja reaģēt uz apdraudējumiem un uzbrukumiem, kā arī Savienībā nepastāv saskaņota pieeja kiberdrošības jomā; prasa veikt saskaņotus centienus un ciešāk sadarboties, ņemot vērā interneta globālo raksturu un tīkla un informācijas sistēmu starpsavienojumu plašo mērogu visā Savienībā;

36.  uzsver, ka valsts sektora iestāžu tīmekļa vietņu pieejamība ir svarīga digitālās programmas daļa, kas gan nodrošina nediskrimināciju, gan rada uzņēmējdarbības iespējas; aicina Komisiju pieņemt vērienīgāku nostāju pašreizējās sarunās par šo jautājumu un beidzot iesniegt ilgi gaidīto likumdošanas iniciatīvu Eiropas pieejamības akta veidā, kas aptvertu ne tikai valsts sektoru;

Uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides radīšana

37.  uzsver, cik būtiski ir radīt digitālajai uzņēmējdarbībai kopumā labvēlīgu vidi; norāda, ka ir jāvienkāršo PVN tiesiskais regulējums un jānovērš nodokļu dubultā uzlikšana; aicina dalībvalstis līdz 2015. gadam strauji izveidot nelielas vienas pieturas aģentūras telekomunikāciju, televīzijas apraides un elektronisko pakalpojumu jomā; prasa Komisijai paplašināt vienas pieturas aģentūru darbības jomu, pēc iespējas drīzāk to attiecinot arī uz citām precēm un pakalpojumiem;

38.  aicina Komisiju paskaidrot, kā ir piemērojams Pakalpojumu direktīvas 20. panta 2. punkts, kurā izklāstīts jautājums par ES patērētāju diskrimināciju dzīvesvietas vai valstspiederības dēļ, un jo īpaši aicina norādīt tos uzņēmējdarbības veidus, kas saskaņā ar minēto direktīvu ir uzskatāmi par nepamatoti diskriminējošiem; uzsver, ka ir jārisina to šķēršļu problēma — tostarp joprojām pastāvošā tiesiskā regulējuma fragmentācija un no tās izrietošā juridiskā nenoteiktība patērētāju tiesību normatīvo aktu piemērojamības kontekstā —, kas neļauj uzņēmumiem izvērsties digitālajā vienotajā tirgū;

39.  uzskata, ka ierosinātie vienotie Eiropas tirdzniecības noteikumi ir novatoriska iniciatīva, kas ir izšķiroši svarīga patērētājiem un uzņēmumiem iekšējā tirgū; uzskata, ka ES mēroga vienots fakultatīvs noteikumu kopums būtu īpaši izdevīgs strauji augošajai interneta nozarei; uzskata, ka šis priekšlikums varētu būt noderīgs arī mākoņdatošanas un digitālā satura jomā;

40.  aicina Komisiju turpināt darbu pie līgumtiesību regulējuma pielāgošanas jaunajiem uzdevumiem, ko izvirza digitālais vienotais tirgus; jo īpaši uzskata, ka šajā jomā izšķiroša nozīme ir darbam, kas saistīts ar tādu ES mēroga standarta līgumnoteikumu izstrādi, kurus uzņēmumi un patērētāji varētu tūlīt izmantot;

41.  aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt konkurences attīstību digitālajā vienotajā tirgū un nekavējoties vērsties pret ikvienu mēģinājumu ļaunprātīgi izmantot dominējošo stāvokli; jo īpaši uzsver, ka ir jānodrošina uzraudzība, lai pareizi piemērotu pamatnostādnes par selektīvās izplatīšanas līgumiem un panāktu, ka digitālajā kontekstā tās joprojām pilda paredzēto mērķi;

42.  aicina Komisiju veicināt piekļuvi riska kapitālam un IKT puduriem, lai ieviestu inovatīvus pirmstirdzniecības projektus un sekmētu agrīnu inovāciju IKT tirgos; uzsver potenciālu, kāds piemīt valsts un privātā sektora partnerībām un gaidāmajiem jaunajiem publiskā iepirkuma noteikumiem par inovatīvu partnerību veidošanu; mudina drīzumā ieviest tiešsaistes publiskā iepirkuma rīkus, kas palīdzētu gūt labumu no gaidāmajām publiskā iepirkuma reformām;

43.  uzsver tīkla neitralitātes un Eiropas Savienības MVU netraucētas iekļūšanas tirgū IKT nozarē nozīmi; aicina Komisiju veikt visus nepieciešamos pasākumus, ar kuriem uzlabot šo situāciju; aicina Komisiju pēc iespējas drīz iesniegt likumdošanas priekšlikumu, ar ko vēl vairāk samazinātu mobilās viesabonēšanas cenas Eiropas Savienībā;

Pievilcīgi tiesiskie priekšlikumi digitālā satura jomā

44.  mudina Komisiju turpināt centienus intelektuālā īpašuma tiesību jomā, lai izveidotu mūsdienīgu autortiesību sistēmu, kas būtu piemērota digitālajam vienotajam tirgum; aicina Komisiju veikt nepieciešamos pasākumus, ar kuriem mudinātu izstrādāt tiesisko saturu, kas būtu pieejams visā digitālajā vienotajā tirgū; uzsver, ka pārskatīta intelektuālā īpašuma tiesību režīma pamatā ir jābūt inovācijas sekmēšanai, jauniem pakalpojumu modeļiem un lietotāju izstrādātam un sadarbspējīgam saturam nolūkā sekmēt konkurētspējīga ES IKT tirgus attīstību, vienlaikus nodrošinot, ka tiek aizsargāti un pienācīgi atlīdzināti autortiesību īpašnieki;

45.  atzīmē, ka Savienībā jau ir panākts zināms progress nolūkā samazināt autortiesību teritorialitātes ietekmi, proti, Komisija ir iesniegusi priekšlikumu direktīvai par autortiesību un blakustiesību kolektīvo pārvaldījumu un muzikālo darbu tiešsaistes tiesību daudzteritoriālo licencēšanu, ko pašlaik izskata likumdevējs; uzskata, ka ir vajadzīga tiesību kolektīvā pārvaldījuma sabiedrību lielāka pārredzamība, labāks regulējums un pastiprināta pārskatatbildība; uzskata, ka ierosinātā direktīva sekmētu tiesību daudzteritoriālo licencēšanu un atvieglinātu muzikālo darbu tiešsaistes tiesību licencēšanu;

46.  uzsver, ka Komisijas pašreizējā dialogā par Eiropā izmantojamajām licencēm un intelektuālā īpašuma tiesību normatīvā regulējuma pārskatīšanā ir jāiesaista visi attiecīgie sabiedrības segmenti; aicina Komisiju veikt visus nepieciešamos pasākumus, ar kuriem nodrošināt, ka pienācīgi tiek pārstāvētas pilsoniskās sabiedrības un patērētāju tiesību organizācijas; aicina Komisiju 2014. gadā iesniegt vērienīgu stratēģiju, kurā ietvertu gan praktiskus, gan politiskus tirgus risinājumus, un vajadzības gadījumā aicina iesniegt arī likumdošanas priekšlikumus; prasa Komisijai regulāri informēt Parlamentu par šā procesa rezultātiem;

47.  aicina Komisiju ierosināt pasākumus, ar kuriem palielināt audiovizuālā satura pārrobežu apriti un pārnesamību, ietverot pieprasījuma video programmas; aicina Komisiju un dalībvalstis ierosināt pasākumus ES audiovizuālās nozares atbalstam, lai pārvarētu pašreizējos šķēršļus digitālā vienotā tirgus izveidei šajā nozarē; uzskata, ka par šādu pasākumu mērķi ir jānosaka lielāks patērētāju pieprasījums pēc citu Eiropas valstu filmām, pārrobežu izplatīšanas sekmēšana, tostarp atbalstot audiovizuālo darbu subtitrēšanu un dublēšanu, un ar tiesību pārvaldījumu saistīto darījumu izmaksu samazināšana;

48.  uzskata, ka kultūras un radošā satura pakalpojumi, jo īpaši audiovizuālie darbi un jaunas pārrobežu satura izplatīšanas programmas, ir jāpadara pieejamākas visā Savienībā, jo īpaši veciem cilvēkiem un personām ar invaliditāti, lai sekmētu līdzdalību Savienības sociālajā un kultūras dzīvē;

49.  uzsver, cik būtiska ir ES un citu pakalpojumu vai programmu nozīme Savienības kultūras mantojuma un satura digilalizēšanā un to pieejamības nodrošināšanā;

50.  atzinīgi vērtē e-grāmatu tirgus izaugsmi Eiropā un uzskata, ka tas var sniegt ievērojamas priekšrocības gan patērētājiem, gan uzņēmumiem; uzsver, ka ir būtiski nodrošināt, lai patērētājiem nerastos nekādi šķēršļi, ja viņi vēlas iegādāties e-grāmatas, izmantojot starptautiskus pakalpojumus, programmas un aprīkojumu; uzsver, ka ir būtiski nodrošināt dažādo e-grāmatu aprīkojuma veidu un sistēmu sadarbspēju;

51.  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu līdzīga rakstura preču un pakalpojumu PVN likmju saskaņošanai; ņemot vērā, ka 2015. gadā tiks piemērots princips „patērētāja dzīvesvietas valsts”, prasa ES mērogā ieviest jēdziena „e-grāmatas” dinamiskāku definīciju, lai nodrošinātu juridisko noteiktību;

52.  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu, ar ko nodrošinātu, ka neatkarīgi no lietotāja piekļuves līdzekļiem PVN likmes tiek taisnīgi piemērotas radošam, kultūras, zinātniskam un izglītojošam saturam; uzskata, ka samazinātās PVN likmes, kas tiek piemērotas fiziskā formā izplatītam saturam, ir jāpiemēro arī tāda paša veida digitālam saturam, tādējādi palielinot digitālo programmu pievilcību un stimulējot inovatīvus satura pakalpojumus un jaunus veidus, kā lietotāji var piekļūt saturam tiešsaistē;

53.  atzinīgi vērtē Komisijas nodomu iesniegt konkrētu priekšlikumu, ar ko precizētu un skaidri interpretētu paziņošanas un rīcības procedūru funkcionēšanu, kā arī sniegtu norādījumus par tām;

Virzoties uz viediem un sadarbspējīgiem mobilitātes pakalpojumiem Eiropas Savienībā

54.  prasa turpināt mobilitātes viedsistēmu ieviešanu, kas izstrādātas ar ES finansētu pētījumu starpniecību, piemēram, nākotnes gaisa satiksmes pārvaldības sistēmas (SESAR), Eiropas dzelzceļa satiksmes pārvaldības sistēmas (ERTMS) un dzelzceļa informācijas sistēmas, kuģošanas uzraudzības sistēmas (SafeSeaNet), upju informācijas pakalpojumi (RIS), transporta viedsistēmas (ITS) un sadarbspējīgi starpsavienojuma risinājumi, kurus varētu izmantot jaunākās paaudzes vairākveidu satiksmes pārvaldības sistēmās;

55.  uzsver, ka informācijas tehnoloģijas rīki ir plaši jāizmanto TEN-T tīklā, lai vienkāršotu administratīvās procedūras, nodrošinātu kravu reģistrāciju un izsekojamību un optimizētu grafikus un satiksmes plūsmas;

Digitālā vienotā tirgus starptautiskā dimensija

56.  uzskata, ka ir vajadzīga lielāka globālā sadarbība nolūkā nākotnē aizsargāt un modernizēt intelektuālā īpašuma tiesības, jo tas ir būtiski inovācijai, nodarbinātībai un atvērtai starptautiskajai tirdzniecībai;

57.  atzinīgi vērtē Komisijas nesenās iniciatīvas, taču uzsver, ka ir jāpabeidz reglamentējošo noteikumu izstrāde autortiesību ievērošanai digitālajā vidē, kuri ir jāpielāgo pašreizējām prasībām, lai varētu vienoties ar mūsu tirdzniecības partneriem, pamatojoties uz mūsdienīgiem Eiropas tiesību aktiem;

58.  norāda, ka e-tirdzniecība ir izplatījusies ārpus tradicionālajām un standarta tirdzniecības regulatīvajām sistēmām; uzsver, cik būtiski ir palielināt starptautisko sadarbību Pasaules Tirdzniecības organizācijā un Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijā, lai aizsargātu un nodrošinātu globālā digitālā tirgus attīstību; prasa pārskatīt un atjaunināt pašreizējo Informācijas tehnoloģiju nolīgumu (ITA) Pasaules Tirdzniecības organizācijā un Eiropas Savienībai izpētīt, vai ir iespējams noslēgt Starptautisko Digitālās ekonomikas nolīgumu (IDEA);

59.  uzskata, ka ES uzņēmumu piekļuves digitālajiem tirgiem un tiešsaistes pakalpojumu patērētājiem ierobežošana, cita starpā izmantojot valsts masveida cenzūru vai ierobežotu piekļuvi Eiropas tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem trešās valstīs, ir uzskatāma par tirdzniecības šķērsli; aicina Komisiju un Padomi visos nākamajos tirdzniecības nolīgumos ietvert aizsardzības mehānismu, jo īpaši tajos, kas satur noteikumus, kuri ietekmē tiešsaistes pakalpojumus un lietotāju tiešsaistes kopienas, kas apmainās ar informāciju, nolūkā nodrošināt, ka trešās puses neprasa ES IKT uzņēmumiem ierobežot piekļuvi tīmekļa vietnēm, dzēst lietotāju radītu saturu vai sniegt personas informāciju, piemēram, IP adreses, tādā veidā, kas ir pretrunā pamattiesībām un pamatbrīvībām; turklāt prasa Padomei un Komisijai izstrādāt stratēģiju attiecībā uz trešo valstu problemātiskiem pasākumiem, kas ierobežo ES uzņēmumu piekļuvi globālajiem tiešsaistes tirgiem;

o
o   o

60.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0468. (2) OV C 296 E, 2.10.2012., 59. lpp. (3) OV C 296 E, 2.10.2012., 70. lpp. (4) OV C 296 E, 2.10.2012., 51. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0209. (6) OV C 153 E, 31.5.2013., 25. lpp. (7) OV L 304, 22.11.2011., 64. lpp. (8) OV C 131 E, 8.5.2013., 9. lpp. (9) OV C 169 E, 15.6.2012., 58. lpp. (10) OV C 50 E, 21.2.2012., 1. lpp. (11) OV L 189, 22.7.2010., 1. lpp. (12) OV L 95, 15.4.2010., 1. lpp. (13) OV C 46 E, 24.2.2010., 26. lpp. (14) OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp. (15) Lielbritānijas uzņēmējdarbības, inovāciju un profesionālās tālākizglītības departaments, Economics Paper Nr. 11: „Vienotā tirgus ieviešanas ietekme uz Lielbritānijas un ES ekonomiku”, 2011. gada februāris. (16) Lielbritānijas uzņēmējdarbības, inovāciju un profesionālās tālākizglītības departaments, Economics Paper Nr. 11: „Vienotā tirgus ieviešanas ietekme uz Lielbritānijas un ES ekonomiku”, 2011. gada februāris, un Eirostat dati par ES IKP 2010. gadā un mājsaimniecību skaitu ES.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 4. jūlija rezolūcija Krīzes ietekme uz aprūpes pieejamību mazāk aizsargātu iedzīvotāju grupām (2013/2044(INI))

P7_TA(2013)0328 A7-0221/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, jo īpaši tā 3. panta 3. punktu, un Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 9., 151., 153. un 168. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 1., 21., 23., 24., 25., 34. un 35. pantu,

–  ņemot vērā pārskatīto Eiropas Sociālo hartu, jo īpaši tās 30. pantu (tiesības uz aizsardzību pret nabadzību un sociālo atstumtību) un 16. pantu (ģimenes tiesības uz sociālo, juridisko un ekonomisko aizsardzību),

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

–  ņemot vērā ANO Bērna tiesību konvenciju,

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regulu (EK) Nr.1081/2006 par Eiropas Sociālo fondu un Regulas (EK) Nr. 1784/1999 atcelšanu(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 6. oktobra priekšlikumu regulai par Eiropas Sociālo fondu un Regulas (EK) Nr. 1081/2006 atcelšanu (COM(2011)0607),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Solidaritāte veselības jomā. Nevienlīdzības samazināšana veselības jomā ES” (COM(2009)0567),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropa 2020: Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropas stratēģija invaliditātes jomā (2010–2020): atjaunināta apņemšanās veidot Eiropu bez šķēršļiem” (COM(2010)0636),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai” (COM(2010)0758),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „ES programma attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām līdz 2020. gadam” (COM(2011)0173),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Kā tālāk virzīt Eiropas Inovācijas partnerības aktīvām un veselīgām vecumdienām Stratēģisko īstenošanas plānu” (COM(2012) 0083),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu „Nodarbinātība un sociālās norises Eiropā 2012. gadā”,

–  ņemot vērā 2008. gada 9. oktobra rezolūciju par sociālās integrācijas veicināšanu un nabadzības, tostarp bērnu nabadzības, apkarošanu ES(3),

–  ņemot vērā 2009. gada 6. maija rezolūciju par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus(4),

–  ņemot vērā 2009. gada 19. februāra rezolūciju par sociālo ekonomiku(5),

–  ņemot vērā 2010. gada 16. jūnija rezolūciju par stratēģiju „Eiropa 2020”(6),

–  ņemot vērā 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par ekonomiskās lejupslīdes un finanšu krīzes ar dzimumu saistītiem aspektiem(7),

–  ņemot vērā 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par jauniešu piekļuves darba tirgum veicināšanu un praktikanta, stažiera un mācekļa statusa nostiprināšanu(8),

–  ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi: ieteikumi veicamajiem pasākumiem un iniciatīvām (vidusposma ziņojums)(9),

–  ņemot vērā 2011. gada 7. jūlija rezolūciju par vistrūcīgākajām personām paredzētu pārtikas izdalīšanas shēmu Savienībā(10),

–  ņemot vērā 2011. gada 9. marta rezolūciju par ES stratēģiju romu integrācijai(11),

–  ņemot vērā 2011. gada 8. marta rezolūciju par nevienlīdzības mazināšanu veselības aprūpes jomā ES(12),

–  ņemot vērā 2011. gada 14. septembra rezolūciju par ES bezpajumtniecības stratēģiju(13),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par personu ar invaliditāti integrāciju un mobilitāti un Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010.–2020. gads)(14),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 7. februāra rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu: par Eiropas Ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu — 2013. gada izaugsmes pētījumā izklāstītie nodarbinātības un sociālie aspekti(15),

–  ņemot vērā 2008. gada 22. aprīļa deklarāciju par bezpajumtniecības uz ielām izbeigšanu(16) un 2010. gada 16. decembra deklarāciju par ES stratēģiju bezpajumtniecības izskaušanai(17),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2011. gada ziņojumus „Migranti nelegālā situācijā — piekļuve veselības aprūpei 10 Eiropas Savienības dalībvalstīs”(18) un „Nelegālā situācijā Eiropas Savienībā esošu migrantu pamattiesības”,

–  ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas 2012. gada marta trešo ziņojumu „Ekonomikas krīzes un notiekošās fiskālās konsolidācijas sociālā ietekme”,

–  ņemot vērā organizācijas „Doctors of the World” ziņojumu „Mazāk izsargātu grupu piekļuve veselības aprūpes pakalpojumiem Eiropas Savienībā 2012. gadā”,

–  ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda Eurofound ziņojumu „Trešais Eiropas dzīves kvalitātes pārskats — dzīves kvalitāte Eiropā: krīzes ietekme”(19),

–  ņemot vērā Eurofound ziņojumu „Konsultatīvie dienesti mājsaimniecību parādu jomā Eiropas Savienībā”(20),

–  ņemot vērā Eurofound ziņojumu „Romu dzīves apstākļi: pārāk zema standarta mājokļi un pārāk zems veselības līmenis(21)”,

–  ņemot vērā Eurofound ziņojumu „Jauniešu ar invaliditāti vai veselības problēmām aktīva iekļaušana”(22),

–  ņemot vērā ESAO ziņojumu „Pārskats par veselību Eiropā 2012. gadā”,

–  ņemot vērā SDO publikāciju „Sociālā drošība visiem — problēmu risināšana saistībā ar mazāk aizsargātu grupu nevienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpei Eiropas un Centrālāzijas valstīs”,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A7-0221/2013),

A.  tā kā visi cilvēki ir dzimuši brīvi, ar vienlīdzīgu cilvēcisko cieņu un tiesībām, un dalībvalstu atbildība ir ar konstitūciju un veselības aizsardzības sistēmu veicināt un garantēt šīs tiesības; tā kā dzimumu nelīdztiesība veselības aprūpes pieejamībā un rezultātos ir vērojama visā ES;

B.  tā kā pat krīzes situācijā būtu jāievēro ES pamatvērtības un piekļuve aprūpei, veselības aprūpei un sociālai palīdzībai ES būtu jāuzskata par visu cilvēku pamattiesībām; tā kā vērojams gluži pretējais, proti, lielākajā daļā dalībvalstu veselībai, aprūpei un pakalpojumiem ir samazināti līdzekļi taupības politikas dēļ, tādējādi graujot principu par vispārēju piekļuvi pakalpojumiem un to kvalitāti;

C.  tā kā veselības aprūpes sistēmas visā Eiropas Savienībā saskaras ar būtiskām problēmām, tostarp, nepārejošu eurozonas valstu parādu krīzi, kas izraisa slogu uz publiskajām finansēm, iedzīvotāju novecošanu, veselības pakalpojumu būtības izmaiņas un veselības aprūpes izmaksu paaugstināšanos, skaidri apliecinot steidzamu reformu nepieciešamību;

D.  tā kā Eiropas Savienībā ir pasaules visattīstītākā sociālās aizsardzības sistēma ar vislielākajiem tēriņiem iedzīvotāju sociālajiem pabalstiem; uzsver, ka Eiropas sociālā modeļa saglabāšanai un turpmākai attīstīšanai ir jābūt politiskai prioritātei;

E.  tā kā Pasaules Veselības organizācijas Tallinas hartā norādīts, ka veselība ir īpaši būtisks faktors, kas veicina ekonomikas attīstību un labklājību;

F.  tā kā vairākās dalībvalstīs nevienlīdzība palielinās, jo nabadzīgāko iedzīvotāju stāvoklis šajās valstīs turpina pasliktināties; tā kā 2011. gadā 24,2 % ES iedzīvotāju bija pakļauti nabadzības vai atstumtības riskam; turklāt tā kā personu ar zemiem ienākumiem vērtējumā viņu veselības stāvoklis ir pasliktinājies, un pastāv īpaši lielas atšķirības starp šīm personām un 25 % iedzīvotāju ar vislielākajiem ienākumiem;

G.  tā kā ilgtermiņa bezdarba rādītāji palielinās un daudzi iedzīvotāji tā rezultātā paliek bez apdrošināšanas, kas vēl vairāk ierobežo viņu piekļuvi veselības pakalpojumiem;

H.  tā kā pašreizējā krīze nesamērīgi skar mazāk aizsargātās grupas, jo tās cieš no krīzes divkāršas ietekmes, proti, zaudētiem ienākumiem un ierobežotiem aprūpes pakalpojumiem;

I.  tā kā hroniski nabadzīgie, nereti ilgtermiņa bezdarbnieki vai mazo algu saņēmēji, vientuļie vecāki ar bērniem, kuri nav nodarbināti vai strādā vien dažas stundas, un gados vecāki cilvēki Centrālajā Eiropā un Austrumeiropā pastāvīgi ierindojami mazāk aizsargāto iedzīvotāju grupā;

J.  tā kā jaunākie pētījumi apliecina jaunu mazāk aizsargāto grupu rašanos, kuras agrāk bija salīdzinoši nodrošinātas, taču šobrīd ir nonākušas trūkumā personīgu parādsaistību dēļ — šajā grupā ietilpstošie var nespēt segt savus izdevumus un sākt nemaksāt rēķinus un neveikt parādsaistību maksājumus vai vairs nespēt apmaksāt vajadzīgos aprūpes pakalpojumus un to apdraud risks, ka būs jāpamet mājoklis;

K.  tā kā valsts pārziņā esošiem un pārvaldītiem sabiedriskajiem pakalpojumiem un to lietotāju demokrātiskai līdzdalībai ir būtiska loma jomās, kas ir būtiskas labklājībai, tostarp veselības, izglītības, tieslietu, ūdensapgādes, mājokļu, transporta un bērnu un gados vecāku cilvēku aprūpes jomā;

L.  tā kā veselības aprūpes sistēmu fragmentācija var novest pie situācijas, ka daudzi pacienti nesaņem vajadzīgo medicīnisko aprūpi, savukārt citi saņem aprūpi, kas var būt nevajadzīga un pat kaitējoša;

M.  tā kā krīze ir palielinājusi iespēju, ka var notikt ilgtermiņa izslēgšana no darba tirgus, jo īpaši attiecībā uz jauniešiem, un viņi ir visjutīgākie pret šāda procesa sekām saistībā ar turpmāko līdzdalību darba tirgū un ienākumiem;

N.  tā kā arvien vairāk cilvēku ES strādā pēc tiesību aktos noteiktā pensionēšanās vecuma, daļēji finansiālu iemeslu dēļ, jo citi pēcpensijas posma mājsaimniecību ienākumi ir apdraudēti;

O.  tā kā vairākās dalībvalstīs pakalpojumu izmaksas palielinās, un tas nozīmē, ka daudzi cilvēki vairs nespēj atļauties pienācīga līmeņa pakalpojumus savu konkrēto vajadzību apmierināšanai, tādējādi zaudējot patstāvību, saskaroties ar papildu spiedienu mājas un darbā vai iespējami postošu ietekmi uz viņu veselību, kas noved pie viņu sociālās atstumtības;

P.  tā kā veselības aprūpes sistēmas var (neapzināti) radīt šķēršļus veselības aprūpes pieejamībai vai nodrošināt veselības aprūpi citā kvalitātē cilvēkiem, uz kuriem attiecas vairāk nekā viens aizsargāts rādītājs, piemēram, dzimums, vecuma vai piederība minoritātei;

Q.  tā kā dažās sociālā nodrošinājuma sistēmās tiek veiktas izmaiņas, lai noteiktām grupām ierobežotu vai liegtu piekļuvi gan veselības aprūpei, gan kompensācijām par noteiktiem ārstēšanas veidiem un medikamentiem(23), tādējādi radot papildu riskus cilvēku un sabiedrības veselībai, kā arī šo sistēmu ilgtermiņa stabilitātei;

R.  tā kā ir aplēsts, ka lielāko daļu aprūpes ES nodrošina neoficiāli un neapmaksāti aprūpētāji; tā kā šis ievērojamais resurss ir apdraudēts sakarā ar noteiktām demogrāfiskām izmaiņām un arvien pieaugošo aprūpes slogu;

S.  tā kā ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 19. un 26. pantā ir noteiktas tiesības uz virkni mājās un dzīvesvietā sniegtu pakalpojumu vai citiem sociālā atbalsta pasākumiem, tostarp individuālu palīdzību;

T.  tā kā bērnu nodošana alternatīvai aprūpei ir sarežģīta un daudzslāņaina problēma, taču bieži izrādās tieši vai netieši saistīta ar nabadzību un sociālo atstumtību;

U.  tā kā precīzas un pieejamas informācijas trūkums var veicināt to, ka mazāk aizsargātas grupas nespēj saņemt vajadzīgo aprūpi, uz ko tās ir tiesīgas;

V.  tā kā ziņojumi liecina par pieaugošām grūtībām, ar kurām saskaras atsevišķi ES iedzīvotāji un citas personas ar likumīgām tiesībām, cenšoties izmantot savas tiesības uz aprūpi pārrobežu situācijās;

W.  tā kā medicīniskās demogrāfijas problēmas (zema līmeņa aprūpes sniegšana noteiktās ģeogrāfiskās teritorijās) vairākās dalībvalstīs apgrūtina veselības pieejamību mazāk aizsargātām grupām;

X.  tā kā palielinās ziņojumu skaits par pieaugošu sociālo sašķeltību un agresiju, kas rada verbālus un fiziskus uzbrukumus mazākumgrupām; tā kā par šādiem gadījumiem būtu jāsniedz detalizēta informācija;

Y.  tā kā dažās dalībvalstīs politikas ierobežojumi attiecībā uz personām ar invaliditāti, mācīšanās grūtībām vai psihiatriskām slimībām nozīmē novēršanos no tiesībpamatotas integrācijas pieejas, kuras mērķis ir pilnīga integrācija kopienā, atgriežoties pie institucionalizētākas pieejas, kas tika izmantota agrāk;

Z.  uzsver augsto nodarbinātības potenciālu veselības un sociālās aprūpes nozarē visā Eiropas Savienībā;

AA.  tā kā daudzas darbavietas veselības un aprūpes nozarē dažās dalībvalstīs joprojām ir slikti apmaksātas, bieži vien nepiedāvā oficiālus līgumus un nenodrošina citas darba pamattiesības, un nav pievilcīgas lielā emocionālā un fiziskā stresa, pārslodzes riska un karjeras attīstības iespēju trūkuma dēļ; tā kā nozare piedāvā ļoti ierobežotas apmācības iespējas, turklāt tajā nodarbinātie lielākoties ir gados vecāki cilvēki, sievietes un strādājošie migranti; tā kā aprūpes pienākumus ES bieži veic neoficiāli un neapmaksāti aprūpētāji, kurus var uzskatīt par neaizsargātu grupu sakarā ar pieaugošo spiedienu nodrošināt sarežģītāku un tehniskāku aprūpes līmeni; tā kā daudzās dalībvalstīs trūkst kvalitatīvu aprūpes pakalpojumu, kas pieejami visiem neatkarīgi no ienākumiem;

AB.  tā kā pāreja no institucionāliem uz kopienās balstītiem aprūpes veidiem prasa aizvien lielāku mājoklī sniegtu atbalstu, lai mazāk aizsargāti cilvēki varētu dzīvot neatkarīgi;

AC.  tā kā jauniešus, kuri pēc aprūpes saņemšanas sāk neatkarīgu dzīvi, jo īpaši apdraud nabadzība un sociālā atstumtība,

AD.  tā kā arvien vairāk gados vecāku cilvēku ir jāklasificē kā mazāk aizsargāti cilvēki;

AE.  tā kā trūcīgi ES iedzīvotāji, kas ir citu dalībvalstu valstspiederīgie, un trešo valstu valstspiederīgie, uz kuriem attiecas citas dalībvalsts sociālās drošības sistēma, arī var pieredzēt ievērojamas grūtības, saņemot aprūpi;

AF.  tā kā visiem cilvēkiem ir tiesības uz tādu dzīves standartu, kas dod iespēju viņiem un viņu ģimenēm būt veseliem un baudīt labklājību;

AG.  tā kā ir svarīgi uzsvērt pilsoniskās sabiedrības un tās organizāciju nozīmību, kam ir būtiska loma, sniedzot palīdzību izstumtajām iedzīvotāju grupām;

AH.  tā kā veselības aprūpe nozīmīgi ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti, ilgumu un cieņu;

AI.  tā kā aptuveni 10 % no ES notikušajām dzemdībām vienā gadā ir priekšlaicīgas (intrauterīnais vecums mazāks par 37 nedēļām), un tā kā mātēm ar priekšlaicīgi dzimušiem zīdaiņiem bieži vien nav pieejami atbilstoša standarta veselības aprūpes pakalpojumi, kas vēl vairāk saasina darba un privātās dzīves nelīdzsvarotības problēmu;

AJ.  tā kā nabadzība, neatbilstīga izglītība un zemāks sociālās integrācijas līmenis noved pie veselības pasliktināšanās; tā kā neaizsargātākajām grupām galvenais šķērslis veselības aprūpes pieejamībā ir zināšanu vai izpratnes trūkums par veselības aizsardzības sistēmām un administratīvajām problēmām, zināšanu trūkums par slimīgu profilaksi un nespēja fiziski nokļūt pie aprūpes pakalpojumiem,

1.  aicina Komisiju pieprasīt, lai dalībvalstis sniegtu informāciju par īstenotajiem taupības pasākumiem un veiktu taupības pasākumu sociālās ietekmes novērtējumus, un konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos sniegt ierosinājumus šādu pasākumu vidēja termiņa un ilgtermiņa sociālās un ekonomiskās ietekmes novēršanai; aicina Komisiju izstrādāt regulārus kopsavilkuma ziņojumus par šādiem novērtējumiem un nosūtīt tos Parlamentam; prasa, lai Eiropas pusgada procesos uzsvars tiktu likts ne tikai uz sociālās nodrošināšanas sistēmu finansiālo ilgtspējību, bet arī uz to pieejamības un kvalitātes aspektiem;

2.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt un veicināt ieguldījumus sociālajos pakalpojumos, piemēram, veselības, aprūpes un sociālajā jomā, proti, nozarēs, kas ir svarīgas sakarā ar demogrāfiskajām pārmaiņām un sociālās krīzes sekām, un kam ir liels potenciāls darba vietu radīšanā;

3.  pauž pārliecību, ka ar nepieciešamām reformām būtu jārisina veselības aprūpes kvalitātes un efektivitātes jautājumi, jāuzlabo piekļuve pareizai aprūpei pareizā laikā un pareizā kārtībā un, cik vien iespējams, jāļauj cilvēkiem dzīvot veselīgi un nepieļaut vispārējas slimību komplikācijas, no kurām var izvairīties;

4.  atgādina, ka dalībvalstis piekrita īstenot pieeju, kas paredz pāreju no ārstējošiem pasākumiem, kas vērsti uz atstumtības un veselības problēmu simptomu risināšanu, uz profilaktiskiem pasākumiem kā stratēģiju dzīves kvalitātes uzlabošanai un hronisko slimību, fizioloģiskā vājuma un invaliditātes radītā sloga samazināšanai(24); šajā sakarībā uzsver ilgtermiņa izmaksas, ko radīs nerīkošanās;

5.  uzskata, ka veselības aprūpes vai aprūpes pakalpojumu pieejamības liegšana mazāk aizsargātām personām rada tikai šķietamu ietaupījumu, jo ilgtermiņā tā var negatīvi ietekmēt veselības aprūpes izmaksas, kā arī personu un sabiedrības veselību;

6.  uzskata, ka daudzi īstermiņa izmaksu samazināšanas pasākumi, kas pašlaik tiek īstenoti, piemēram, vienreizēja maksa par piekļuvi veselības aprūpei, pārmērīgas izmaksas vai piekļuves liegšana aprūpei mazāk aizsargātām grupām, nav visaptveroši izvērtēti, ņemot vērā to radītās plašākās sociālās un ekonomiskās sekas vai iespējamo diskriminējošo ietekmi un ilgtermiņa rezultātus, tostarp sabiedrības veselības apdraudējumu un iespējamās sekas attiecībā uz paredzamo dzīves ilgumu; uzsver, ka šādiem pasākumiem ir neproporcionāla negatīva ietekme uz mazāk aizsargātām grupām;

7.  pauž nožēlu, ka ar dažām slimībām saistītā sociālā stigma attur personas no vēršanās pēc vajadzīgās palīdzības, kas var arī izraisīt infekcijas slimības, kuras, piemēram, netiekot ārstētas, rada sabiedrības veselības apdraudējumu;

8.  pauž nožēlu par to, ka valstu īstenotā aizturēšanas prakse un ziņošanas pienākumi saistībā ar imigrācijas tiesībaizsardzību rada nesamērīgu ietekmi uz migrantu bez dokumentiem spēju saņemt medicīnisko palīdzību(25);

9.  atzīst, ka pastāv cieša saikne starp virkni neaizsargātības faktoru, institucionālās aprūpes pieredzi, kvalitatīvas uz kopienu balstītas aprūpes trūkumu un izrietošu bezpajumtniecību; atgādina, ka veselības un aprūpes pakalpojumiem var būt svarīga nozīme nabadzības un sociālās atstumtības, tostarp to galējo formu, piemēram, bezpajumtniecības, profilaksē un novēršanā; uzsver, ka grupas, kuras skar vairāki neaizsargātības faktori, piemēram, romus un personas bez derīgas uzturēšanās atļaujas vai bezpajumtniekus, pat vairāk apdraud iespēja nesaņemt riska novēršanas kampaņu informāciju un netikt pārbaudītiem un ārstētiem;

10.  norāda uz budžeta samazināšanas ilgtermiņa negatīvo ietekmi uz profilaktiskajiem aprūpes pasākumiem krīzes situācijā; uzskata, ka profilaktiskie pasākumi — ja ir vajadzība tos ierobežot — būtu vismaz jāpalielina līdz iepriekšējam līmenim, tādējādi nodrošinot nepārtrauktību un nepieļaujot infrastruktūras iznīcināšanu; uzsver, ka ekonomikas un finanšu krīzei un dalībvalstīm uzspiestajiem tā sauktajiem taupības politikas virzieniem nevajadzētu būt iemeslam, lai neveiktu ieguldījumus valsts veselības un sabiedriskajos pakalpojumos, bet, ņemot vērā to nozīmi un būtiskās īpašības, gluži pretēji, būtu jāpieliek pūles, lai konsolidētu šos pakalpojumus nolūkā apmierināt sabiedrības, jo īpaši tās mazāk aizsargātāko grupu, vajadzības;

11.  uzskata, ka taupības pasākumiem nekādos apstākļos nevajadzētu liegt iedzīvotājiem piekļuvi sociālajiem un veselības pamatpakalpojumiem vai negatīvi ietekmēt inovācijas sociālo pakalpojumu sniegšanas jomā un to kvalitāti, kā arī tie nedrīkstētu pavērst pretējā virzienā pozitīvās tendences politikas izstrādē;

12.  aicina dalībvalstis veicināt pieņemšanu darbā sociālās aprūpes dienestos un rīkoties, lai palielinātu nozares pievilcību kā pilnvērtīgu karjeras iespēju jauniešiem;

13.  uzsver, ka aizvien vairāk ES pilsoņu, kas dzīvo citā ES valstī, nav apdrošināta veselība, piemēram, bezdarba vai uzturēšanās atļaujas zaudēšanas dēļ; uzsver, ka ES pilsoņiem, uz kuriem attiecas veselības apdrošināšana citā ES valstī, bieži ir grūtības piekļūt aprūpei, jo viņiem ir jāmaksā iepriekš;

14.  pauž bažas par to, ka personas ar invaliditāti visā ES nesamērīgi skar izdevumu samazināšana valsts sektorā, kā rezultātā viņi zaudē piekļuvi atbalsta pakalpojumiem, kas viņiem sniedza iespēju neatkarīgi dzīvot sabiedrībā;

15.  uzskata, ka šādas pieejas dēļ palielināsies to cilvēku skaits, kuri ilgtermiņā dzīvos aprūpes iestādēs, kā arī padziļināsies personu ar invaliditāti sociālā atstumtība ES, kas ir tiešs to ES saistību pārkāpums, ko tā uzņēmusies atbilstoši ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām un Eiropas stratēģijai invaliditātes jomā (2010–2020) ;

16.  uzsver, ka aprūpe, kas jāsaņem cilvēkiem ar invaliditāti, būtu jāsniedz pieejamā veidā gan attiecībā uz infrastruktūru, gan saziņu, kas ir īpaši būtiski personu ar garīgiem traucējumiem (mācīšanās grūtības) gadījumā, uzsver nepieciešamību veicināt aprūpes sniedzēju un plaša profila ārstu apmācību, lai nodrošinātu aprūpi pieejamā veidā;

17.  uzskata, ka visi budžeta samazinājumi attiecībā uz jauniešiem vai citām mazāk aizsargātām grupām paredzētajiem aprūpes un atbalsta pakalpojumiem negatīvi ietekmēs ES politikas programmas aktīvās iekļaušanas jomā; uzsver, ka augstais bezdarba līmenis jauniešu vidū rada papildu slogu visiem sociālajiem dienestiem un ka šajā ziņā varētu palīdzēt mērķtiecīga rīcība;

18.  norāda, ka krīzes izraisītā pieaugošā un ilgtermiņa bezdarba dēļ lielai daļai līdzpilsoņu, kas ir ilgtermiņa bezdarbnieki vai viņu apgādājamie, ir liegta piekļuve valsts veselības aprūpes sistēmai, sociālajam nodrošinājumam un veselības aprūpei; aicina dalībvalstis un jo īpaši dalībvalstis ar visaugstākajiem bezdarba rādītājiem efektīvi un ātri risināt šo būtisko problēmu, pieņemot vajadzīgos pasākumus;

19.  atzinīgi vērtē Komisijas 2013. gada 20. februāra ieteikumu „Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana”; atzīst tādu ieguldījumu nozīmi un izmaksu efektivitāti, kas veikti agrīnā bērnu attīstības posmā, lai pilnībā attīstītu viņu potenciālu; atzīst, ka ieguldījumiem kvalitatīvos sociālajos pakalpojumos ir būtiska nozīme pienācīgu un efektīvu bērnu aizsardzības dienestu izveidē un visaptverošu profilaktisku stratēģiju izstrādē; atgādina, ka ir svarīgi pieņemt dzīves cikla perspektīvu, veicināt veselību, profilaksi un slimību savlaicīgu atklāšanu; uzsver, ka nesenā masalu pandēmija ir apliecinājusi, cik būtiski sabiedrības veselībai ir vakcinēt bērnus;

20.  atzīst ģimenes locekļu, kas strādā kā aprūpētāji un brīvprātīgie (neoficiālā aprūpe), milzīgo sociālo un ekonomisko ieguldījumu un viņu augošo pienākumu nastu, ko rada pakalpojumu sniegšanas ierobežojumi vai to izmaksu palielināšanās; uzskata, ka taupības pasākumiem nevajadzētu novest pie vēl lielākas slodzes, kas gulstas uz neoficiālajiem aprūpētājiem; uzsver, ka ir būtiski atzīt aprūpētāju zināšanas un garantēt augstas kvalitātes darbu; prasa sniegt atbilstīgu atbalstu un palīdzību ģimenes locekļiem, kas strādā kā aprūpētāji, apvienojot aprūpi un karjeru, un uzskata, ka aprūpētāja darbā pavadītais laiks būtu jāietver pensijas tiesību aprēķinos; uzsver, ka lielākā daļa aprūpes ES tiek sniegta neoficiāli, t.i., to sniedz ģimenes locekļi un brīvprātīgie, un aicina Komisiju, dalībvalstis un sociālos partnerus vairāk novērtēt šo ieguldījumu un piešķirt lielāku finanšu atalgojumu par to;

21.  atzīst, ka arvien vairāk sieviešu ir iesaistītas apmaksātā darbā (kaut arī pelna par 18 % mazāk nekā vīrieši), bet tajā pašā laikā sievietes joprojām bieži ir aprūpētājas (78 % visu aprūpētāju ir sievietes), un ka tas apdraud centienus panākt darba un privātās dzīves apmierinošu līdzsvaru; uzskata, ka kopumā elastīgas darba iespējas ir svarīgas, lai palīdzētu cilvēkiem apvienot darbu un aprūpi; pauž bažas par negatīvo ietekmi, ko pakalpojumu sniegšanas samazinājums vai to pieaugošās izmaksas rada sieviešu nodarbinātībai, darba un privātās dzīves līdzsvaram, dzimumu līdztiesībai un veselīgai novecošanai;

22.  atgādina, ka aprūpes nozare ES ir noteikta kā joma ar izaugsmes iespējām, un Parlaments ir uzsvēris, ka šajā nozarē nepieciešama labāka darba samaksa un labāka apmācība, lai padarītu to par pievilcīgu karjeras iespēju un uzlabotu pakalpojumu kvalitāti; norāda uz ievērojamo darbinieku trūkumu veselības aprūpes un aprūpes sniegšanas nozares noteiktos sektoros, un aicina dalībvalstis vecināt aprūpes apmācību jauniešu vidū, kā arī tādus apmācību pasākumus, kas varētu palīdzēt aprūpētājiem un pakalpojumu sniedzējiem labāk saprast aprūpes saņēmēju vajadzības;

23.  uzsver, ka ir aizvien svarīgāk nodrošināt mobilos pakalpojumus, lai sniegtu pakalpojumus tiem, kam tie ir vajadzīgi pilsētās un arī lauku apvidos;

24.  uzsver brīvprātīgo nozares vērtīgo ieguldījumu, aprūpējot gados vecākus cilvēkus, kam ir vajadzīga aprūpe, un vajadzības gadījumā izolētas personas, kas dzīvo savrupi;

25.  atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Inovācijas partnerība aktīvām un veselīgām vecumdienām ir izvēlēta to problēmuzdevumu risināšanai, kuras rada sabiedrības novecošanos. tostarp viens no mērķiem ir līdz 2050. gadam par diviem gadiem palielināt ES pilsoņu veselīgās dzīves daļu; tas arī nodrošina Eiropai trīskāršu ieguvumu:

26.  atzīst trešā sektora un brīvprātīgo organizāciju darbu, bet uzskata, ka tam nevajadzētu aizstāt valsts pienākumu nodrošināt augstas kvalitātes, efektīvus, drošus un pieejamus pakalpojumus, kas ir pieejami visiem kā sabiedriskais labums, turklāt ar finansiālu atbalstu no valsts līdzekļiem;

27.  atzīmē Eiropas kvalitātes satvaru ilgtermiņa aprūpei, kas nodrošina principus un vadlīnijas attiecībā uz gados vecāku cilvēku, kam nepieciešama aprūpe, cieņu un labklājību, un kas tika publicēts kā daļa no Komisijas WeDO projekta(26);

28.  aicina dalībvalstis uzlabot zināšanas par veselību un nodrošināt atbilstīgu informāciju par neaizsargātām grupām pieejamiem pakalpojumiem, kurām bieži ir grūtības piekļūt vajadzīgajiem pakalpojumiem; tikpat būtiska ir aprūpes saņēmēju un aprūpētāju līdzdalība lēmumu pieņemšanas procesā, kuri skar viņus;

Ieteikumi

29.  aicina Komisiju padziļinātā pētījumā iegūt salīdzināmus un aktuālus datus par aprūpes pieejamību;

30.  aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām pārraudzīt, kuras valsts politikas programmas ir pretrunā stratēģijas „Eiropa 2020” nabadzības samazināšanas mērķim, un izskatīt šo jautājumu valsts reformu plānos; aicina dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst mazāk aizsargātajām grupām un novērst šķēršļus pieejamībai, uzlabot un nostiprināt izmantošanas spējas un profilaktiskos pasākumus jau agrīnā posmā, lai atgrieztos pie tiesībpamatotas pieejas un novērstu ilgtermiņa kaitējumu un nerīkošanās radītās izmaksas;

31.  aicina Komisiju, sociālos partnerus un dalībvalstis rīkoties attiecībā uz faktiem, kas atklāti analīzē par pozitīvajiem un negatīvajiem aspektiem Eiropas gadā aktīvām vecumdienām un paaudžu solidaritātei (2012);

32.  mudina dalībvalstis savstarpēji sadarboties, lai īstenotu pēc iespējas vairāk programmu mazāk aizsargāto iedzīvotāju grupu, jo īpaši bērnu un jauniešu, veselības standartu uzlabošanai saistībā ar mobilitāti, kas ir viena no pamattiesībām Eiropas Savienībā;

33.  aicina Komisiju izskatīt iespējamās grūtības, kas var rasties saistībā ar sociālā nodrošinājuma tiesību piemērošanu atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 883/2004(27) un Direktīvas 2004/38/EK(28) īstenošanu, lai ieteiktu izmaiņas, kas var būt vajadzīgas aptvēruma nepilnību novēršanai;

34.  mudina Komisiju un visas dalībvalstis noteikt prioritātes, lai samazinātu atšķirības attiecībā uz vīriešiem un sievietēm, un nodrošināt sievietēm efektīvu pieeju medicīnas pakalpojumiem un ģimenes plānošanai, kā arī pievērst īpašu uzmanību citām mazāk aizsargātām un nelabvēlīgā situācijā esošām grupām, kurām nepieciešama sociālā veselības aizsardzība;

35.  aicina Komisiju nolīgumos ar valstīm, kuras saņem finansiālo palīdzību, iekļaut sociālās garantijas, aizsargājot aprūpi, sociālos pakalpojumus un sociālās aizsardzības sistēmas; aicina Komisiju un dalībvalstis radīt iespējas izmantot jaunas tehnoloģijas, piemēram, telemedicīnu, lai veicinātu aprūpes pieejamību;

36.  aicina Komisiju veicināt vienlīdzīgu piekļuvi agrīnās bērnības izglītībai un aprūpei un nodrošināt pienācīgu finanšu atbalstu šiem pakalpojumiem;

37.  prasa dalībvalstīm nodrošināt uz kopienu balstītus pakalpojumus bērniem ar invaliditāti;

38.  aicina dalībvalstis atklāt un likvidēt grūtības un šķēršļus, kas kavē cilvēku ar invaliditāti piekļuvi sabiedriskajam transportam, pakalpojumiem un informācijai;

39.  aicina Komisiju un dalībvalstis noteikt prioritātes, lai samazinātu atšķirības un nodrošinātu efektīvu piekļuvi veselības pakalpojumiem mazāk aizsargātām grupām, tostarp nabadzīgām sievietēm, migrantiem un romiem sabiedrības veselības aizsardzības jomā, nodrošinot veselības aprūpes pieņemamu cenu, pieejamību un kvalitāti, kā arī tās efektīvu un lietderīgu organizāciju un pienācīgu finansējumu visās ģeogrāfiskajās teritorijās;

40.  mudina dalībvalstis pieņemt politikas virzienus, kas veicina veselību un slimību profilaksi, garantējot bezmaksas, vispārēju un kvalitatīvu veselības aprūpi mazāk aizsargātām iedzīvotāju grupām, īpašu uzmanību pievēršot tam, lai tiktu garantēta primārā veselības aprūpe, profilaktiskā medicīna, diagnostikas pieejamība, ārstēšana un rehabilitācija; prasa nodrošināt nepieciešamos līdzekļus, lai cīnītos pret galvenajām sabiedrības veselības problēmām, ar kurām saskaras sievietes, lai garantētu tiesības uz seksuālo un reproduktīvo veselību, garantētu veselības aprūpes pakalpojumus sievietēm, kas cietušas no vardarbības, kā arī veselības aprūpi jaundzimušajiem;

41.  aicina dalībvalstis sadarbībā ar Komisiju pilnīgāk apsvērt iespēju noteikt saikni starp fizisko un garīgo veselību, no vienas puses, un nodarbinātību un darba vietu drošību, no otras puses, ko krīze atklājusi kā nozīmīgu parādību, lai ieviestu pienācīgu plānošanu nolūkā nepieļaut un novērst šāda veida negatīvas sekas;

42.  stingri iestājas par to, lai dalībvalstis nostiprinātu savus veselības aprūpes pakalpojumus attiecībā uz profilaksi un primāro aprūpi, uzmanību pievēršot sieviešu veselības uzlabošanai un aprūpes pieejamībai, jo īpaši to sieviešu gadījumā, kuras dzīvo tālu no pilsētām, kā arī attiecībā uz pasākumiem, kas paredzēti mazāk aizsargātām grupām — bērniem, jauniešiem, gados vecākiem cilvēkiem, invalīdiem, bezdarbniekiem un bezpajumtniekiem, garantējot visiem tiesības uz regulāru medicīnisku uzraudzību;

43.  mudina Komisiju un dalībvalstis uzskatīt maternitātes jautājumus un jaundzimušo aprūpi, jo īpaši priekšlaicīgu dzemdību gadījumā, par sabiedrības veselības prioritāti un iekļaut šāda veida aprūpi Eiropas un valsts līmeņa sabiedrības veselības stratēģijās;

44.  aicina Komisiju un dalībvalstis organizēt nepieciešamo izglītību un turpmākus apmācības kursus visiem veselības aprūpes darbiniekiem, kas strādā pirmsgrūtniecības, maternitātes un jaundzimušo aprūpes struktūrās, ar mērķi novērst priekšlaicīgas dzemdības un samazināt to hronisko slimību izplatību, kuras skar priekšlaicīgi dzimušos bērnus;

45.  mudina dalībvalstis nodrošināt pienācīgu palīdzību sievietēm grūtniecības laikā un pēc tās, kā arī barošanas ar krūti laikā, vajadzības gadījumā piedāvājot bezmaksas aprūpes/konsultāciju pakalpojumus, kā arī atbilstīgu uzturu, jo īpaši tām sievietēm, kurām draud nabadzība un sociālā atstumtība pašreizējās ekonomikas krīzes dēļ;

46.  prasa dalībvalstīm izveidot atbilstīgas struktūras, lai nodrošinātu cilvēkiem medicīniskās un sociālās konsultācijas, kā arī vairāk ņemtu vērā visnabadzīgāko cilvēku dzīves apstākļus;

47.  aicina dalībvalstis nodrošināt pieejamu un skaidru informāciju par migrantu tiesībām visās attiecīgajās valodās, tostarp romu valodā,

48.  mudina dalībvalstis vērsties pret naida noziegumiem un atbalstīt diskriminācijas novēršanas politikas programmas, vajadzības gadījumā nostiprinot valsts pretdiskriminācijas struktūras un atbalstot apmācību valsts iestādēs;

49.  prasa dalībvalstīm īstenot LESD 19. pantu un pieņemt direktīvu par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas, lai aizliegtu diskrimināciju, kuras pamatā reliģija, ticība, invaliditāte, vecums vai dzimumorientācija(29), un ieviest vienlīdzīgas attieksmes principu sociālās aizsardzības jomā, tostarp sociālās drošības un veselības aprūpes un izglītības jomā, kā arī tādu preču un pakalpojumu pieejamības un piegādes jomā, kuri ir komerciāli publiski pieejami, ieskaitot mājokļus;

50.  aicina dalībvalstis veikt ietekmes novērtējumus un nodrošināt, ka veiktie pasākumi, kas varētu ietekmēt mazāk aizsargātos iedzīvotājus, atbilst principiem, kas noteikti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un Direktīvā 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības(30);

51.  prasa dalībvalstīm nepieļaut bezpajumtniecību, nodrošināt bezpajumtniekiem vajadzīgo aprūpi un neparedzēt kriminālsodus par bezpajumtniecību valstu tiesību aktos;

52.  mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai visas politikas vai finansēšanas programmas, kas ir izstrādātas, lai atbalstītu sociālās inovācijas un/vai ar aprūpi saistītos pakalpojumus, būtu vērstas uz pakalpojumiem, kas labāk apmierina sociālās vajadzības un uzlabo cilvēku dzīves kvalitāti, un lai tās tiktu izstrādātas ciešā sadarbībā ar organizācijām, kas aizstāv un pārstāv mazāk aizsargātas grupas, kā arī apspriesties ar šīm organizācijām;

53.  norāda uz Parlamenta sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvu un uzsver sociālās ekonomikas nozīmi, kura kopā ar sociālajiem uzņēmumiem var efektīvi pastiprināt strauji augošo veselības un sociālās aprūpes jomu;

54.  mudina Komisiju un Padomi sadarboties ar Parlamentu, lai palielinātu to programmu finansējumu, kas paredzētas mazāk aizsargātajām grupām; mudina Komisiju veikt visus iespējamos pasākumus, lai nodrošinātu Eiropas Sociālā fonda, Eiropas Vistrūcīgāko personu atbalstīšanas fonda un citu atbilstošu instrumentu pilnīgu izmantošanu un maksimālu līdzekļu izmaksāšanu, risinot mazāk aizsargātu personu vai personu, kurām draud atstumtība, problēmas, un lai atbalstītu dalībvalstu centienus īstenot stratēģijā „Eiropa 2020” paredzēto nabadzības samazināšanas mērķi; uzsver to, cik svarīgi ir saistītie finansēšanas instrumenti, piemēram, ES Sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programma un Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fonds;

55.  aicina Komisiju izstrādāt virkni objektīvu un subjektīvu rādītāju, ar kuriem mēra un regulāri publisko labklājības materiālos un nemateriālos aspektus, tostarp sociālos rādītājus, lai papildinātu Eiropas un valstu IKP un bezdarba rādītājus un tādejādi mērītu sabiedrības progresu, nevis tikai ekonomikas attīstību;

56.  aicina Komisiju un dalībvalstis skaidri atzīt neoficiālo aprūpētāju nenovērtējamo ieguldījumu; prasa dalībvalstīm ieviest un uzturēt aprūpētājiem un brīvprātīgo sektoram paredzētos mērķtiecīgos atbalsta pasākumus, lai nodrošinātu personiskus, kvalitatīvus un izmaksu ziņā efektīvus pasākumus, piemēram, pasākumus, kas ļauj saskaņot darba un ģimenes dzīvi, atvieglojot labāku sadarbību un koordināciju starp neoficiāliem un oficiāliem aprūpes sniedzējiem un nodrošinot atbilstīgus sociālās drošības politikas virzienus un apmācību aprūpētājiem; aicina Komisiju un dalībvalstis attīstīt saskaņotu sistēmu visiem aprūpes atvaļinājuma veidiem; aicina Komisiju atbilstoši līgumos noteiktajam subsidiaritātes principam sagatavot direktīvu par aprūpētāju atvaļinājumu;

57.  aicina dalībvalstis nodrošināt precīzu un viegli saprotamu informāciju attiecīgajās valodās un formātos par tiesībām uz aprūpi un padarīt to plaši pieejamu;

58.  aicina Komisiju, dalībvalstis un sociālos partnerus izstrādāt skaidras profesionālo profilu definīcijas aprūpes nozarē, kuras ļautu precīzi nošķirt tiesības un pienākumus;

59.  aicina dalībvalstis iekļaut visus vietējā, reģionālā un valsts līmeņa iespējamos dalībniekus, tostarp sociālos partnerus, iniciatīvās, kas vērstas uz profilaksi, veselību un sociālajiem pakalpojumiem;

60.  mudina dalībvalstis veicināt apmācības programmas, kas nepieciešamas aprūpes un atbalsta nozarēs, un piedāvāt stipendijas cilvēkiem, kas uzsāk attiecīgas mācības;

61.  prasa Komisijai veicināt kampaņu ar mērķi pieņemt darbā jauniešus un uzlabot aprūpes nozares kā darba devēja tēlu sabiedrībā;

62.  prasa ievērot aprūpes nozarē strādājošo tiesības, kas izriet no darba līguma, tostarp tiesības uz pienācīgiem ienākumiem un darba apstākļiem, kā arī tiesības dibināt arodbiedrības, pievienoties tām un slēgt koplīgumus;

63.  prasa dalībvalstīm atbalstīt valsts, reģionālās un vietējās iestādes ilgtspējīgu finansējuma shēmu izveidē aprūpes dienestiem un attīstot darbaspēka apmācības un pārkvalifikācijas sistēmas, izmantojot ESF finansējumu;

64.  mudina sociālos partnerus veidot oficiālu sociālo dialogu saistībā ar aprūpes nozari;

o
o   o

65.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām.

(1) OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp. (2) OV L 210, 31.7.2006., 12. lpp. (3) OV C 9 E, 15.1.2010., 11. lpp. (4) OV C 212 E, 5.8.2010., 23. lpp. (5) OV C 76 E, 25.3.2013., 16. lpp. (6) OV C 236 E, 12.8.2011., 57. lpp. (7) OV C 236 E, 12.8.2011., 79. lpp. (8) OV C 351 E, 2.12.2011., 29. lpp. (9) OV C 70 E, 8.3.2012., 19. lpp. (10) OV C 33 E, 5.2.2013., 188. lpp. (11) OV C 199 E, 7.7.2012., 112. lpp. (12) OV C 199 E, 7.7.2012., 25. lpp. (13) OV C51 E, 22.2.2013., 101. lpp. (14) OV C 131 E, 8.5.2013., 9. lpp. (15) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0053. (16) OV C 259 E, 29.10.2009., 19. lpp. (17) OV C 169 E, 15.6.2012., 139. lpp. (18) FRA, „Migranti nelegālā situācijā — piekļuve veselības aprūpei 10 Eiropas Savienības dalībvalstīs”, 2011. gada oktobris, http://fra.europa.eu/en/publication/2012/migrants-irregular-situation-access-healthcare-10-european-union-member-states. (19) Eurofound (2012), Trešais pētījums par dzīves kvalitāti Eiropā — „Dzīves kvalitāte Eiropā: „Trešais Eiropas dzīves kvalitātes pārskats — dzīves kvalitāte Eiropā: krīzes ietekme”, Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga, http://www.eurofound.europa.eu/publications/htmlfiles/ef1264.htm. (20) Eurofound (2012), „Konsultēšanas pakalpojumi mājsaimniecību parādsaistību jomā Eiropas Savienībā”, Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga, http://www.eurofound.europa.eu/publications/htmlfiles/ef1189.htm. (21) Eurofound (2012), „Romu dzīves apstākļi: pārāk zema standarta mājokļi un pārāk zems veselības līmenis”, Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga, http://www.eurofound.europa.eu/pubdocs/2012/02/en/1/EF1202EN.pdf. (22) Eurofound (2012), „Jauniešu ar invaliditāti vai veselības problēmām aktīva iekļaušana”, Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga, http://www.eurofound.europa.eu/areas/socialcohesion/illnessdisabilityyoung.htm. (23) Skatīt, piemēram, 5. pantu Spānijas 2012. gada 20. aprīļa karaliskajā dekrētā Nr. 16/2012, kas stājās spēkā 2012. gada 28. decembrī. Pieejams tīmekļa vietnē: http://noticias.juridicas.com/base_datos/Admin/rdl16-2012.html#a5. (24) Padomes secinājumi par veselīgu un cienīgu novecošanu. Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības padomes 2980. sanāksme, 2009. gada novembris. (25) FRA vadlīnijās „Nelegālā situācijā esošu migrantu aizturēšana — pamattiesību apsvērumi” ir dalībvalstīm adresēti svarīgākie principi par atklāšanas un ziņošanas praksi medicīnas iestādēs un pie tām, http://fra.europa.eu/sites/default/files/document-on-apprehensions_1.pdf. (26) WeDO ir Eiropas Komisijas atbalstīts projekts (2010–2012), ko īstenoja vadības grupa, kurā bija 18 partneru organizācijas 12 dalībvalstīs. Visu partneru organizāciju kopējās intereses bija un ir uzlabot gados vecāku cilvēku, kam nepieciešama aprūpe, dzīves kvalitāti. (27) OV L 166, 30.4.2004., 1. lpp. (28) OV L 158, 30.4.2004., 77. lpp. (29) COM(2008)0426. (30) OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 4. jūlija rezolūcija par hibrīdtelevīziju (2012/2300(INI))

P7_TA(2013)0329 A7-0212/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 167. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. un 8. pantu,

–  ņemot vērā Amsterdamas līgumam, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu dibināšanas līgumu un dažus saistītus aktus, pievienoto protokolu par sabiedriskās apraides sistēmu dalībvalstīs,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) 2005. gada 20. oktobra Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva)(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva)(2), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/140/EK(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (Universālā pakalpojuma direktīva)(4), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/136/EK(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/19/EK par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu (Piekļuves direktīva)(6), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/140/EK,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (Atļauju izsniegšanas direktīva)(7), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/140/EK,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīvu 98/34/EK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvu 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību)(9),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīvu 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju)(10), kura grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/136/EK,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu sabiedriskajai apraidei(11),

–  ņemot vērā Padomes 1998. gada 24. septembra Ieteikumu 98/560/EK par Eiropas audiovizuālās un informācijas pakalpojumu nozares konkurētspējas attīstību, veicinot nacionālos satvarus, kuru mērķis ir panākt pielīdzināmu un efektīvu mazgadīgo personu un cilvēku cieņas aizsardzības līmeni(12),

–  ņemot vērā 2010. gada 15. jūnija rezolūciju par lietisko internetu(13),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A7-0212/2013),

A.  tā kā sākotnēji televīzijas aparāti tika izstrādāti lineāro apraides signālu uztveršanai; tā kā audiovizuālais saturs, pamatojoties uz tā suģestīvo spēku, arī digitālajā vidē izraisa nesalīdzināmi lielāku sabiedrības interesi nekā citi elektroniskie plašsaziņas līdzekļu pakalpojumi, tā kā tā ārkārtīgi lielā nozīme atsevišķu indivīdu un sabiedrības viedokļa veidošanā nemazināsies arī turpmāk;

B.  tā kā audiovizuāliem plašsaziņas līdzekļu pakalpojumiem, kas vienlīdz ir kultūras un tautsaimniecības pakalpojumi, kā identitātes, vērtību un viedokļu nesējiem ir ļoti liela nozīme attiecībā uz sabiedrību un demokrātiju, un tāpēc, pasaulei kļūstot arvien konverģentākai, tiem joprojām ir nepieciešams īpašs regulējums;

C.  tā kā sen gaidītā plašsaziņas līdzekļu tehniskā konverģence ir kļuvusi par realitāti, jo īpaši apraides un interneta jomā, un Eiropas plašsaziņas līdzekļu, kultūras un tīklu politikas reglamentējošie noteikumi jāpielāgo jaunajai situācijai, kā arī jānodrošina, ka vienotu regulējuma līmeni var izveidot un ieviest arī attiecībā uz jaunajiem tirgus dalībniekiem no Eiropas Savienības un trešām valstīm;

D.  tā kā pēdējos 25 gados internets ir attīstījies strauji un tā kā jaunizveidotās viedās ierīces maina ieradumus un televīzijas skatīšanās veidu;

E.  tā kā laikā, kad arvien vairāk izmanto ierīces ar interneta pieslēgumu, tradicionālie pakalpojumi lielākoties saglabā savu popularitāti;

F.  tā kā kļūst iespējams gan lineāros, gan nelineāros audiovizuālos pakalpojumus, kā arī daudzus citus sakaru pakalpojumus izmantot uz viena un tā paša ekrāna, tos plūstoši apvienojot un vienlaicīgi izmantojot vienu līdzās otram;

G.  tā kā, pamatojoties uz lineāro televīzijas un plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu īpašo nozīmību sabiedrībai, arī turpmāk būs nepieciešami patstāvīgi plašsaziņas līdzekļu reglamentējošie noteikumi, jo tikai tādējādi var pienācīgi ņemt vērā šo nozīmību un dalībvalstīs nodrošināt viedokļu un plašsaziņas līdzekļu daudzveidību;

H.  tā kā hibrīdtelevīzijas ieviešana maina tradicionālo vērtību ķēdi un attiecībā uz to jāizveido jauna stratēģija;

I.  tā kā tehnoloģiju attīstības progress nenovēršami izraisa zināmā mērā tikai šķietamu lietotāju autonomijas palielināšanos, un tādēļ rodas arvien lielāka nepieciešamība nodrošināt ekskluzīvo tiesību aizsardzību un satura integritāti;

J.  tā kā arvien paplašinās iespējas izplatīt (interaktīvus) tiešsaistes pakalpojumus, kas gūst labumu no dažādajiem televīzijas piedāvājumiem, un 100 % platjoslas pārklājuma nodrošināšana ir galvenais noteikums, lai palielinātos patērētāju intereses par hibrīduztvērējsistēmām;

K.  tā kā, ņemot vērā plašsaziņas līdzekļu arvien pieaugošo konverģences līmeni, jēdziens „hibrīdtelevīzija” tiek interpretēts dinamiski, tehnoloģiju ziņā neitrāli un plaši, lai aptvertu visas ierīces, arī mobilās ierīces, kas nodrošina piekļuvi lineāram un nelineāram plašsaziņas līdzekļu saturam, OTT pakalpojumiem un citiem izmantošanas veidiem ar vienu ierīci vai ekrānu, un tādējādi apvieno apraides un interneta pasauli;

L.  tā kā konverģentā plašsaziņas līdzekļu pasaulē konkurence ir aizvien mazāk saistīta ar pārraides kapacitāti, bet arvien vairāk ar lietotāja uzmanības piesaistīšanu; tā kā, piedāvāto pakalpojumu skaitam palielinoties, sasniegt lietotājus kļūst arvien grūtāk un tā kā izšķiroša nozīme attiecībā uz šo pakalpojumu panākumiem visticamāk būs to pieejamībai, atrodamībai, kā arī iekļaušanai sarakstos un ieteikšanai;

M.  tā kā spēkā esošie Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvas 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva) noteikumi pamatojas uz tehnoloģiskās neitralitātes principu; tā kā šajos noteikumos vēl nav ņemta vērā tehnoloģiju konverģence; un tā kā jo īpaši atšķirīgais graduētais regulējums, kurā tiek nodalītas televīzijas programmas (tostarp tīmekļapraide un tiešraide) un audiovizuālie plašsaziņas līdzekļu pakalpojumi pēc pieprasījuma, savā pašreizējā formā pakāpeniski zaudēs savu nozīmi, lai gan ar vienu un to pašu ierīci var uztvert dažādi reglamentētus informācijas un sakaru pakalpojumus, tostarp pakalpojumus, kas neietilpst Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas darbības jomā, bet gan E-komercijas direktīvas jomā, vai arī trešo valstu pakalpojumu gadījumā vispār neietilpst ES plašsaziņas līdzekļu regulējumā, rezultātā var rasties atšķirīgi konkurences nosacījumi un nepieņemamas atšķirības patērētāju aizsardzības līmenī, rodas jauni jautājumi par piekļuvi un izplatīšanas veidu, kā arī par atrodamību neatkarīgi no plašsaziņas līdzekļu veida;

N.  tā kā šie jaunie pakalpojumu sniedzēji tieši konkurēs ar nozares tradicionālajiem dalībniekiem, gan iegūstot ekskluzīvu saturu, tostarp Eiropas tirgū, gan piedāvājot jaunus pakalpojumus;

O.  tā kā Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas reglamentējošie mērķi — jo īpaši nodrošināt un veicināt plašsaziņas līdzekļos viedokļu daudzveidību, aizsargāt cilvēka cieņu un bērnus un mudināt plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu sniedzējus nodrošināt piekļuvi redzes un dzirdes invalīdiem un nodrošināt godīgu konkurenci, kā arī reklāmas kvalitātes un satura regulējumu — sabiedrībai joprojām ir aktuāli un principā nav zaudējuši savu juridisko pamatojumu, tomēr arvien skaidrāk kļūst redzama šo aizsargājošo noteikumu ierobežotā efektivitāte un piemērojamība, jo hibrīduztvērējsistēmas ļauj izmantot pilnīgi atšķirīgas metodes;

P.  tā kā hibrīdtelevīzijas pakalpojumu augstu kvalitāti var nodrošināt tikai tad, ja telekomunikāciju uzņēmumi operatoriem piedāvā pietiekamus ātrgaitas savienojumus starp apraides serveriem un abonentiem;

Q.  tā kā hibrīdierīču izmantošanas iespējas liek apšaubīt Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas galvenos principus, piemēram, prasību nodalīt reklāmu un raidījumus vai regulējumu par reklāmas ievietošanu;

R.  tā kā tas, ka tiek piedāvāti daudzi pakalpojumi, vēl automātiski nenozīmē iepriekš minēto mērķu sasniegšanu, tāpēc ir jānovērtē, vai arī turpmāk būs nepieciešami īpaši reglamentējošie noteikumi šo mērķi sasniegšanai un vai šādi noteikumi jau sākotnēji varētu novērst nelabvēlīgas tendences;

S.  tā kā hibrīdtelevīzija pakāpeniski kļūst vispāratzītāka, tradicionālā televīzija un internets var apvienoties, līdzīgi kā pirms dažiem gadiem kopā saplūda mobilie telefonsakari un internets;

T.  tā kā būtu jāveicina visi pasākumi, kas ļautu pielāgot tirgu, lai veicinātu radošumu un inovāciju Eiropā;

U.  tā kā tādu hibrīdsistēmu izstrāde, kas apvieno televīzijas un interneta iespējas, ļaus lietotājiem nediferencēti pārlūkot televīzijas kanālus un interneta pakalpojumus, tostarp tīmekļa vietnes, kas nelikumīgi piedāvā audiovizuālu saturu;

V.  tā kā pieredze liecina, ka pārredzamība un konkurence nespēj nenodrošināt pienācīgu tīkla neitralitāti;

W.  tā kā apraides valsts princips sākotnējā „Televīzijas bez robežām” direktīvā ir pamats informācijas brīvībai un kopējā tirgus attīstībai pakalpojumu jomā, jo dalībvalstis ir apņēmušās ievērot kvalitatīvus minimālos standartus un savukārt ieviesušas izcelsmes valsts principu, kas izpaužas kā apraidīšanas valsts princips,

1.  aicina Komisiju novērtēt, ciktāl ir nepieciešams pārskatīt Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu un citus spēkā esošos noteikumus tīkla un plašsaziņas līdzekļu regulējuma (piemēram, telesakaru tiesību kopuma) jomā attiecībā uz noteikumiem par atrodamību un nediskriminējošu piekļuvi platformām gan satura sniedzējiem un satura izstrādātājiem, gan arī lietotājiem, paplašinot platformas jēdzienu, un pielāgot esošos tiesību aktus jaunajiem apstākļiem; tā kā šo darbību laikā ir jānodrošina, ka patērētāji var gūt labumu no lielākas izvēles un audiovizuālo pakalpojumu pieejamības un ka ražotāji un satura īpašnieki var gūt labumu no lielākas sava satura izplatīšanas veidu izvēles, vienlaikus saglabājot kontaktu ar savu auditoriju;

2.  uzskata, ka saistībā ar reglamentējošajiem pasākumiem platformu operatoriem jāpievērš uzmanība tam, ka jānodrošina nediskriminējoša piekļuve platformām, lai raidorganizācijas, kā arī citi pakalpojumu sniedzēji, tostarp daudzos gadījumos nelieli pakalpojumu sniedzēji var piedalīties tirgū ar vienlīdzīgiem noteikumiem;

3.  aicina Komisiju un dalībvalstis piemērot Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 1. pantā definēto mediju pakalpojumu koncepciju, tādējādi, lai nepieciešamība dalībvalstīm reglamentēt šo jomu tiek noteikta, pamatojoties uz šo pakalpojumu iespējamo sociāli politisko ietekmi un šīs ietekmes konkrētajām īpašībām, jo īpaši to ietekmi uz viedokļa veidošanu un daudzveidību, kā arī redakcionālo atbildību;

4.  aicina Komisiju, ievērojot to, cik atšķirīgi uzdevumi ir plašsaziņas līdzekļu pakalpojumiem, par kuriem atbildīga ir redakcija, un citam saturam, apsvērt, vai vēl ir atbilstošs un nepieciešams stingrāks TV platformu regulējums, vai arī pietiek ar vispārēju diskriminācijas aizliegumu;

5.  aicina Komisiju saistībā ar iespējamo Direktīvas 2010/13/ES pārskatīšanu vai visos citos turpmākos tiesību aktos turpināt censties nodrošināt preses brīvību;

6.  aicina Komisiju, pamatojoties uz apspriežu procesu „Gatavojoties pilnībā konverģētai audiovizuālajai pasaulei — izaugsme, radīšana un vērtības”, sniegt attiecīgu informāciju par to, kādi regulēšanas mehānismi, ievērojot konverģenci, vēl ir nepieciešami un lietderīgi un kādi būtu jāievieš no jauna līdzvērtīgu konkurences apstākļu radīšanai attiecībā uz visiem satura nodrošinātājiem un pakalpojumu sniedzējiem, ņemot vērā šādas minimālās prasības un paturot spēkā līdzšinējos visaptverošos regulējuma mērķus nolūkā panākt to, ka satura nodrošinātāji ievēro godīgas konkurences noteikumus un ka lietotājiem pilnībā pārredzami tiek garantēta iespēja izvēlēties starp daudziem augstas kvalitātes pakalpojumiem, pamatojoties uz vienādām iespējām un nepieļaujot diskrimināciju, īpaši koncentrējoties uz bezmaksas piedāvājumu un sabiedrisko pakalpojumu saglabāšanu;

7.  aicina Komisiju nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus visiem satura nodrošinātājiem, ja tiks pārskatīta Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva;

8.  uzsver, ka šo jauno tirgus dalībnieku attīstības stratēģijas dēļ palielināsies piedāvājums, kurā ietilpst gan saturs, kas pieejams tradicionālajos TV kanālos, gan pārpilnais interneta piedāvājums;

9.  šajā saistībā norāda uz risku, ka šajos jaunajos konkurences apstākļos jaunie tirgus dalībnieki būs labākā stāvoklī nekā Eiropas tradicionālie dalībnieki, ņemot vērā to ekonomisko ietekmi un starptautisko attīstību;

10.  uzsver, ka būtu lietderīgi apsvērt iespēju saglabāt diferencētus reglamentējošos noteikumus plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu jomā, taču nepadarīt tos galvenokārt atkarīgus no tā, vai tie ir nelineāri vai lineāri pakalpojumi, bet gan vispirms saistīt tos ar attiecīgā plašsaziņas līdzekļu pakalpojuma iedarbības potenciālu un redakcionālo atbildību par šo plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu, un vienlaikus ka dalībvalstīm būtu jāpiešķir attiecīgas iespējas pašām pieņemt šādus lēmumus;

11.  nav pārliecināts, vai, ņemot vērā tehnoloģiju progresējošo konverģenci, Komisijas paziņojumā par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu sabiedriskajai apraidei paredzētie noteikumi, kuros paredzētas sarežģītas procedūras, ar kurām vērtēt un pārbaudīt sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju piedāvātos audiovizuālos pakalpojumus, kas pārsniedz parasto apraides darbību un ko piedāvā jaunās izplatīšanas platformās, vēl ir piemēroti, jo īpaši tāpēc, ka lietotāji arvien vairāk nespēj atšķirt, vai sniegtais pakalpojums ir klasisks lineārs apraides pakalpojums, pakalpojums pēc pieprasījuma vai cits audiovizuāls pakalpojums;

12.  aicina Komisiju uzmanīgi uzraudzīt hibrīdtelevīzijas turpmākās problēmas attiecībā uz konkurētspēju šajā nozarē, nodrošinot lielāku elastīgumu attiecībā uz kvantitatīvajiem noteikumiem reklāmas jomā, un norādīt attiecīgās priekšrocības un trūkumus;

13.  uzsver, ka Eiropas mērogā vienotas patērētāju, bērnu un jauniešu, kā arī minoritāšu aizsardzības interesēs audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu kvalitatīvie ierobežojumi ir jāpārskata un konkrēti jāpielāgo visiem izplatīšanas veidiem;

14.  tāpēc aicina uz visiem plašsaziņas līdzekļu satura veidiem vienādi attiecināt aizliegumu aizskart cilvēka cieņu, aizliegumu kūdīt uz naidu, aizsardzību pret diskrimināciju, kā arī prasību nodrošināt neierobežotu pieejamību;

15.  šajā saistībā aicina apsvērt, vai visos plašsaziņas līdzekļu veidos var paturēt spēkā principu par reklāmas un raidījuma satura nodalīšanu vai arī šī prasība visos plašsaziņas līdzekļu veidos labāk izpaužas, nodrošinot reklāmas un raidījuma satura skaidru atpazīstamību un izšķiršanu;

16.  uzskata, ka būtu jānovērš jauni reklāmas aizliegumi vai citi pasākumi, kā arī esošo aizliegumu un pasākumu paplašināšana, ja tie ietekmē reklāmu kā finansēšanas avotu, lai arī digitālās TV nozarē varētu izmantot jaunus uzņēmējdarbības modeļus;

17.  uzsver, ka nolūkā saglabāt publiskā sektora neatkarību ir svarīgi nodrošināt, lai tas nebūtu pilnībā atkarīgs no ieņēmumiem par sniegtajiem reklāmas pakalpojumiem, un aicina dalībvalstis atbalstīt centienus rast finansējumu šim sektoram;

18.  uzsver, ka jaunās reklamēšanas stratēģijas, kurās reklāmu efektivitātes palielināšanai tiek izmantotas jaunās tehnoloģijas (ekrānuzņēmumi, patērētāju profilēšana, daudzekrānu stratēģijas), rada jautājumu par patērētāja, tā privātās dzīves un personas datu aizsardzību; tāpēc uzsver, ka ir jāapsver iespēja izveidot šo stratēģiju piemērošanai paredzētu saskaņotu noteikumu kopumu;

19.  mudina Eiropas audiovizuālo pakalpojumu nozares dalībniekus turpināt izstrādāt saskaņotus un izdevīgus pakalpojumus, jo īpaši tiešsaistes pakalpojumus, lai bagātinātu Eiropā piedāvātā audiovizuālā satura dažādību;

20.  aicina Komisiju pārbaudīt, vai un kā var piešķirt atbilstīgi priviliģētu statusu attiecībā uz atrodamību pirmā ekrāna ierīcēs, piemēram, televizoros, kas pieslēgti internetam, tiem satura nodrošinātājiem, kuriem dalībvalstis uztic veikt sabiedrisko apraidi vai kuri palīdz veicināt sabiedrības interesēm atbilstošus mērķus, piemēram, nodrošināt plašsaziņas līdzekļu plurālismu un kultūras daudzveidību, vai kuri apņemas sabiedrības interesēs veikt pienākumus, kas saglabā informācijas kvalitāti un neatkarību, kā arī veicina viedokļu dažādību;

21.  aicina Komisiju un dalībvalstis papildus šādiem „jābūt atrodamiem” noteikumiem apsvērt, cik plašas reformas ir jāveic plašsaziņas līdzekļu regulējuma jomā, lai pieņemtu veicināšanas un sertifikācijas shēmas un stiprinātu kopregulēšanas un pašregulācijas pieejas, kas ļautu noturīgi īstenot iepriekš minētos Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas reglamentējošos mērķus, jo īpaši jauniešu aizsardzības un cilvēka cieņas aizsardzības jomā, vienlaikus nodrošinot nepieciešamo elastību plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu sniedzējiem efektīvi konkurēt; uzsver, ka iespējamie kopregulēšanas un pašregulācijas pasākumi var papildināt tiesisko regulējumu un ka to ievērošana un efektivitātes novērtēšana ir jāveic neatkarīgam regulatoram;

22.  tādēļ, lai izvairītos no jebkādiem konkurences traucējumiem, iesaka piemērot vienādus noteikumus vienādiem pakalpojumiem neatkarīgi no to izplatīšanas veida;

23.  turklāt šajā saistībā pauž bažas par konkurences pieaugumu, ko rada starptautiskie dalībnieki, uz kuriem neattiecas Eiropas noteikumi un saistības;

24.  aicina Komisiju nodrošināt, ka šo platformu darbība pamatojas uz atklātiem sadarbspējīgiem standartiem tādā veidā, kas atbilst tirgus nosacījumiem un vispārējām interesēm, kuri nodrošina godīgu konkurenci, un atbilst patērētāju pieprasījumam, kā arī novērš viena vai vairāku pakalpojumu sniedzēju ļaunprātīgu sava vadošā stāvokļa izmantošanu;

25.  šajā saistībā uzsver vajadzību apsvērt reglamentējošo noteikumu izstrādi, kā arī hibrīdtelevīzijas un satura norāžu sistēmas reglamentēšanas veidus;

26.  aicina izstrādāt hibrīdtelevīzijas platformu regulējumu, kas nodrošinātu raidorganizāciju satura integritāti un piekļuvi tam, pārredzamību patērētājiem un ētikas pamatnoteikumu (piemēram, nepilngadīgo un privātās dzīves aizsardzība) piemērošanu;

27.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot visu ES iedzīvotāju plašsaziņas līdzekļu lietotprasmi, jo īpaši īstenojot iniciatīvas un saskaņotas darbības ar mērķi palielināt izpratni par lineārajiem un nelineārajiem plašsaziņas līdzekļu pakalpojumiem;

28.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka jo īpaši ierīču ražotāji un pakalpojumi sniedzēji veic pasākumus, lai uzlabotu lineāro un nelineāro plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu pieejamību vecāka gadagājuma cilvēkiem un personām ar invaliditāti, piemēram, dzirdes vai redzes invalīdiem;

29.  uzskata, ka platformu pakalpojumi un portālu pakalpojumi ir jāveido sadarbspējīgi, lai ļautu trešām pusēm bez diskriminācijas radīt un laist tirgū savas lietojumprogrammas neatkarīgi no pārraides veida;

30.  aicina Komisiju juridiski saistošā veidā nodrošināt, ka viss saturs tīklos un platformās principā ir pieejams vienādā kvalitātē;

31.  aicina Komisiju juridiski saistošā veidā nodrošināt, ka tīkla pakalpojumu sniedzējiem principā vienādi sistemātiski apstrādā visas datu paketes, nosūtot tos no nosūtītāja saņēmējam, t.i., viņi nenosaka prioritāti konkrētām paketēm, piemēram, atbilstoši izcelsmei, saturam, izmantošanas veidam vai nomas maksai, jo tas var kavēt mērķi nodrošināt visiem taisnīgu piekļuvi pakalpojumiem, datu aizsardzības noteikumus, aizliegumu veikt manipulācijas ar datiem, satura integritātes principu, kā arī mērķi radīt godīgus konkurences nosacījumus;

32.  vērš uzmanību uz PVN sistēmu atšķirību sekām Eiropas līmenī, jo šīs atšķirības palielināsies, līdz ar hibrīdtelevīzijas ieviešanu;

33.  aicina Komisiju ierosināt Savienības tiesību aktus, kas garantē tīkla neitralitāti;

34.  aicina Komisiju ar tiesību aktiem nosargāt hibrīda platformās sniegto lineāro un nelineāro pakalpojumu integritāti un jo īpaši aizliegt platformas pakalpojumu sniedzēju vai trešo personu sniegto pakalpojumu pārklāšanos vai daļēju pārklāšanos ar saturu vai citiem pakalpojumiem, izņemot gadījumus, ja lietotājs to ir nepārprotami ierosinājis, un tāda satura gadījumā, kas nav pieskaitāms individuālai komunikācijai un ko ir atļāvis satura nodrošinātājs; norāda, ka tāpat ir jānovērš arī trešo pušu īstenota neatļauta piekļuve pakalpojumu sniedzēja saturam vai pārraidītajiem signāliem, kā arī neatļauta to atšifrēšana, izmantošana vai tālāka izplatīšana;

35.  aicina Komisiju apsvērt pasākumus attiecībā uz risku, ko rada neatļautu vietņu norādīšana portālos un meklētājprogrammās;

36.  aicina Komisiju nodrošināt, ka ar Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas īpašajām reglamentējošajām prasībām radītais aizsardzības līmenis audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu jomā netiek mazināts, neatļauti darot tos pieejamus citās platformās;

37.  aicina Komisiju nodrošināt, ka lietojumprogrammu palaide portālos nekad nenotiek automātiski tikai tādēļ, ka lietotājs ir nokļuvis šajā portālā, bet gan tā vienmēr ir jāierosina lietotājam, ka atgriešanās pie iepriekš izmantotā pakalpojuma vienmēr ir tieša un tikai nospiežot taustiņu (piemēram, sarkanā taustiņa funkcija), un tiek skaidri paziņota, kā arī, atstājot kādu lietojumprogrammu, iepriekš izmantotais pakalpojums atkal pilnībā tiek parādīts ar attēlu un skaņu;

38.  aicina Komisiju nodrošināt, ka satura nodrošinātājs var uzsākt tiesiskas darbības pret tādām lietojumprogrammām hibrīdplatformās, kas rada iespēju neatļauti izplatīt tālāk satura nodrošinātāja sagatavotu saturu vai veicina to;

39.  aicina Komisiju attiecīgā gadījumā saistībā ar autortiesībām jomās, izstrādāt vienkārši lietojamas tiesību iegūšanas sistēmas, kas ļauj negrozīti un pilnīgi atspoguļot plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu sniedzēju nelineāros pakalpojumus trešo personu platformās;

40.  aicina Komisiju nodrošināt, ka, lietojot hibrīduztveres ierīces, kas tiek pārdotas vai arī ievestas ES, principā tiek garantēta televīzijas un tiešsaistes pakalpojumu izmantošanas anonimitāte un ka tas pilnībā atbilst ES noteikumiem par noteikumiem par privātumu un datu aizsardzību;

41.  aicina Komisiju, apspriežot starptautiskos tirdzniecības nolīgumus, neattiecināt liberalizācijas pasākumus uz audiovizuālajiem plašsaziņas līdzekļu pakalpojumiem, pamatojoties uz to divējādo raksturu un nozīmību sabiedrībai, un vienlaikus, pamatojoties uz digitalizācijas progresu un plašsaziņas līdzekļu konverģenci, nodrošināt jēdziena „audiovizuāls plašsaziņas līdzekļu pakalpojums” dinamisku turpmāko attīstību;

42.  aicina Komisiju nodrošināt, ka arī turpmāk hibrīdtelevīzijas pakalpojumi atbilst arī spēkā esošajiem tiesību aktiem par bērnu aizsardzību, par konkrēta veida reklāmas aizliegumu veselības apsvērumu dēļ, par aizliegumu kūdīt uz rasu naidu, par ziņu un reklāmas ziņojumu nodalīšanu, par īpašumtiesību pārredzamību, privātumu utt., jo šie noteikumi ir daļa no Kopienas tiesību kopuma un tos nevar apiet, aizbildinoties ar tehnoloģiju attīstību; jo īpaši aicina pakalpojumu sniedzējus un hibrīdtelevīzijas aprīkojuma nodrošinātājus no trešām valstīm ņemt vērā to, ka piemēroti tiek tās valsts tiesību akti, kurā pakalpojums tiek sniegts, nevis tās valsts tiesību akti, kurā reģistrēti pakalpojumu sniedzēji;

43.  aicina dalībvalstis, apspriežot daudzgadu finanšu shēmu, no jauna apsvērt to līdzekļu samazinājumu, kas bija paredzēti Komunikācijas tīklu, satura un tehnoloģiju ģenerāldirektorātam (DG CONNECT, CNECT) telesakaru infrastruktūras turpmākajai attīstībai no sākotnēji ierosinātajiem EUR 9,2 miljardiem līdz EUR 1 miljardam;

44.  aicina Komisiju pievērst pienācīgu uzmanību svarīgajiem auditorijas aizsardzības jautājumiem, piemēram, nepilngadīgu personu aizsardzībai, un uzskata, ka elektroniski raidījumu apraksti var būt iespējamā platforma, kurā šis jautājums tiek risināts;

45.  pauž nožēlu, ka visā Eiropā vēl arvien ir daudz teritoriju ar ierobežotu interneta infrastruktūru, un atgādina Komisijai — lai izmantotu hibrīdtelevīzijas iespējas, ir ļoti svarīgi, lai patērētājiem būtu pieejams ātrdarbīgs internets;

46.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 95, 15.4.2010., 1. lpp. (2) OV L 108, 24.4.2002., 33. lpp. (3) OV L 337, 18.12.2009., 37. lpp. (4) OV L 108, 24.4.2002., 51. lpp. (5) OV L 337, 18.12.2009., 11. lpp. (6) OV L 108, 24.4.2002., 7. lpp. (7) OV L 108, 24.4.2002., 21. lpp. (8) OV L 204, 21.7.1998., 37. lpp. (9) OV L 178, 17.7.2000., 1. lpp. (10) OV L 201, 31.7.2002., 37. lpp. (11) OV C 257, 27.10.2009., 1. lpp. (12) OV L 270, 7.10.1998., 48. lpp. (13) OV C 236 E, 12.8.2011, 24. lpp.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 4. jūlija rezolūcija par Padomes nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības 2013. finanšu gada budžeta grozījuma Nr. 1/2013 projektu, III iedaļa — Komisija (11607/2013 – C7-0199/2013 – 2013/2054(BUD))

P7_TA(2013)0330 A7-0246/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 314. pantu un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(1);

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 2013. finanšu gada vispārējo budžetu, ko galīgajā variantā pieņēma 2012. gada 12. decembrī(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību(3) (turpmāk „Iestāžu 2006. gada 17. maija nolīgums”) un jo īpaši tā 29. punktu,

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko attiecībā uz daudzgadu finanšu shēmu groza 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību, lai ņemtu vērā izdevumu vajadzības, ko rada Horvātijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai (COM(2013)0157),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 2013. finanšu gada budžeta grozījuma Nr. 1/2013 projektu, ko Komisija pieņēma 2013. gada 18. martā (COM(2013)0156),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 26. jūnijā pieņemto nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības vispārējā budžeta grozījuma Nr. 1/2013 projektu (11607/2013 – C7-0199/2013),

–  ņemot vērā Reglamenta 75.b un 75.e pantu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A7-0246/2013),

A.  tā kā budžeta grozījuma Nr. 1/2013 projekts ir izstrādāts, lai 2013. gada budžetā iekļautu saistību un maksājumu apropriācijas, kas vajadzīgas to izdevumu segšanai, kuri saistīti ar Horvātijas pievienošanos Savienībai 2013. gada 1. jūlijā;

B.  tā kā vienlaikus Komisija saskaņā ar Iestāžu 2006. gada 17. maija nolīguma 29. punktu iesniedza priekšlikumu daudzgadu finanšu shēmas pielāgošanai, lai ņemtu vērā šīs izmaiņas;

C.  tā kā ierosinātais palielinājums — EUR 655,1 miljoni saistību apropriācijās un EUR 374 miljoni maksājumu apropriācijās — atspoguļo 2011. gada 30. jūnija Pievienošanās konferencē saskaņoto finansējuma apmēru, izņemot 5. izdevumu kategoriju, jo ar Horvātijas pievienošanos saistītie administratīvie izdevumi jau ir iekļauti 2013. gada budžetā,

1.  pieņem zināšanai Komisijas iesniegto budžeta grozījuma Nr. 1/2013 projektu un Padomes nostāju attiecībā uz to;

2.  uzsver, ka šis budžeta grozījums ir tikai tehnisks un vienkārši izriet no vienprātīgas vienošanās attiecībā uz Līgumu par Horvātijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai, kļūstot par Savienības 28. dalībvalsti; uzsver, ka minētā iemesla dēļ šis budžeta grozījums netika saistīts ar notiekošajām politiskajām iestāžu debatēm par to, kā atrisināt jautājumu par maksājumiem, kas no 2012. gada palikuši nenomaksāti, un sarunām par budžeta grozījuma Nr. 2/2013 projektu;

3.  atgādina, ka saskaņā ar Iestāžu 2006. gada 17. maija nolīguma 29. punktu līdzekļi šā budžeta grozījuma finansēšanai ir jārod, pielāgojot finanšu shēmu, proti, pārskatot 2013. gada saistību un maksājumu apropriāciju maksimālos apjomus;

4.  atkārtoti pauž savu nostāju, ka Līgumā par Eiropas Savienības darbību paredzētais astoņu nedēļu laikposms valstu parlamentu informēšanai par jebkādu tiesību akta projektu neattiecas uz budžeta jautājumiem; tādēļ pauž nožēlu par to, ka, neskatoties uz ļoti saspringto grafiku, kas jāievēro, lai šis budžeta grozījums varētu stāties spēkā, Padome tomēr novilcināja savas nostājas pieņemšanu, tādējādi vēl vairāk samazinot Līgumā paredzēto laiku, kas Parlamentam pieejams pieņemšanai;

5.  turklāt pauž nožēlu par grūtībām, ar kādām pat pēc tam, kad bija beidzies astoņu nedēļu termiņš, Padome panāca vienošanos par šo pārskatīšanu, un kā rezultātā finansējums, kas Horvātijai pienākas no 2013. gada 1. jūlija, būs pieejams ar nokavēšanos; brīdina, ka minētais nedrīkst kļūt par precedentu turpmākajām paplašināšanās kārtām;

6.  atzinīgi vērtē to, ka Padome beidzot spēja vienoties par 2013. gada maksājumu maksimālo apjomu pārskatīšanu vajadzīgo EUR 374 miljonu apmērā, neveicot nekādu kompensēšanu; uzskata, ka, ņemot vērā šo ierobežoto summu un to, ka šobrīd 2013. gada budžetā trūkst maksājumu apropriāciju, tas ir pareizais veids, kā pildīt pienākumu, ko dalībvalstis uzņēmās, kad tās parakstīja Pievienošanās līgumu, un kā ievērot 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma 29. punkta noteikumus;

7.  tomēr pauž nožēlu par to, ka attiecībā uz saistību pārskatīšanu Padome nolēma neņemt vērā to, cik politiski svarīgi ir pieņemt Komisijas priekšlikumu kā tādu, un tā vietā izvēlējās vajadzīgās apropriācijas nodrošināt ar kompensēšanu; uzskata, ka minētā nostāja ir pretrunā tā vienbalsīgā lēmuma garam, kas tika pieņemts, parakstot Pievienošanās līgumu, kā arī 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma garam; uzsver, ka minētais lēmums raida nepareizu politisku signālu ne tikai Horvātijai, bet arī pārējām kandidātvalstīm; uzsver, ka minētais lēmums tiek akceptēts tikai tāpēc, ka tas attiecas uz pašreizējās DFS (2007–2013) pēdējiem 6 mēnešiem; norāda, ka minētajam nevajadzētu kļūt par precedentu turpmākajām paplašināšanās kārtām, kas varētu notikt nākamās DFS (2014–2020) laikā;

8.  pauž nožēlu par to, ka 5. izdevumu kategorija ir noteikta par galveno saistību kompensēšanas avotu, jo tā rezultātā varētu nepietikt līdzekļu, kas vajadzīgi, lai segtu apstrīdētos algas pielāgojumus gadījumā, ja Tiesas nolēmums tiktu pieņemts vēl 2013. gadā;

9.  tomēr, tā kā no politiskā viedokļa ir svarīgi un no juridiskā viedokļa ir steidzami nepieciešams nodrošināt Horvātijai finansējumu, nolemj bez grozījumiem apstiprināt Padomes nostāju attiecībā uz budžeta grozījuma Nr. 1/2013 projektu;

10.  uzdod priekšsēdētājam paziņot, ka budžeta grozījums Nr. 1/2013 ir pieņemts galīgajā variantā, kā arī nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

11.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp. (2) OV L 66, 8.3.2013. (3) OV C 139, 14.6.2006., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 4. jūlija rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko attiecībā uz daudzgadu finanšu shēmu groza 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību, lai ņemtu vērā izdevumu vajadzības, ko rada Horvātijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai (COM(2013)0157 – C7-0074/2013 – 2013/2055(ACI))

P7_TA(2013)0331 A7-0247/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2013)0157),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību(1) (2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgums) un jo īpaši tā 29. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 2013. finanšu gada vispārējo budžetu, ko pieņēma 2012. gada 12. decembrī(2),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 2013. finanšu gada budžeta grozījuma Nr. 1/2013 projektu, ko Komisija pieņēma 2013. gada 18. martā (COM(2013)0156),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 26. jūnijā pieņemto nostāju attiecībā uz budžeta grozījuma Nr. 1/2013 projektu (11607/2013 – C7‑0199/2013),

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A7-0247/2013),

A.  tā kā Komisija saskaņā ar 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma 29. punktu vienlaikus ar budžeta grozījuma Nr. 1/2013 projektu budžeta lēmējinstitūcijai ir iesniegusi priekšlikumu, kura mērķis ir pielāgot daudzgadu finanšu shēmu, lai 2013. gada budžetā iekļautu saistību un maksājumu apropriācijas, kas vajadzīgas to izdevumu segšanai, kuri saistīti ar Horvātijas pievienošanos Savienībai 2013. gada 1. jūlijā;

B.  tā kā ierosinātais palielinājums — EUR 666 miljoni saistību apropriācijās un EUR 374 miljoni maksājumu apropriācijās — atspoguļo 2011. gada 30. jūnija Pievienošanās konferencē saskaņoto finansējuma apmēru, izņemot 5. izdevumu kategoriju, jo ar Horvātijas pievienošanos saistītie administratīvie izdevumi jau ir iekļauti 2013. gada budžetā,

1.  pieņem zināšanai Komisijas iesniegto priekšlikumu lēmumam, ar ko groza 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu, un Padomes nostāju par to;

2.  uzsver, ka šī pārskatīšana ir tikai tehniska un izriet no vienprātīgas vienošanās par Līgumu par Horvātijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (Pievienošanās līgums), tai kļūstot par Savienības 28. dalībvalsti; uzsver, ka minētā iemesla dēļ 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma pārskatīšana vienlaikus ar budžeta grozījuma Nr. 1/2013 izskatīšanu netika saistīta ar notiekošajām politiskajām iestāžu debatēm par to, kā atrisināt jautājumu par maksājumiem, kas no 2012. gada palikuši nenomaksāti, un ar sarunām par budžeta grozījumu Nr. 2/2013;

3.  atgādina, ka saskaņā ar 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma 29. punktu līdzekļi, lai finansētu jaunas dalībvalsts pievienošanos Savienībai, ir jārod, pielāgojot finanšu shēmu, proti, pārskatot 2013. gada saistību un maksājumu apropriāciju maksimālos apjomus;

4.  atkārtoti pauž savu nostāju, ka Protokola (Nr. 1) par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā 4. pantā paredzētais astoņu nedēļu laikposms valstu parlamentu informēšanai par jebkādu tiesību aktu projektu, neattiecas uz budžeta jautājumiem; pauž nožēlu par to, ka, neskatoties uz ļoti saspringto grafiku, kas jāievēro, lai šis pielāgojums un budžeta grozījums Nr. 1/2013 varētu stāties spēkā, Padome tomēr novilcināja savas nostājas pieņemšanu, tādējādi vēl vairāk samazinot Līgumā paredzēto laiku, kas Parlamentam pieejams pieņemšanai,

5.  turklāt pauž nožēlu par grūtībām, ar kādām pat pēc tam, kad bija beidzies astoņu nedēļu termiņš, Padome panāca vienošanos par šo pārskatīšanu, un kā rezultātā finansējums, kas Horvātijai pienākas no 2013. gada 1. jūlija, būs pieejams ar nokavēšanos; brīdina, ka tas nedrīkst kļūt par precedentu turpmākajām paplašināšanās kārtām;

6.  atzinīgi vērtē to, ka Padome beidzot spēja vienoties par 2013. gada maksājumu maksimālo apjomu pārskatīšanu vajadzīgo EUR 374 miljonu apmērā, neveicot nekādu kompensēšanu; uzskata, ka, ņemot vērā šo ierobežoto summu un to, ka šobrīd 2013. gada budžetā trūkst maksājumu apropriāciju, tas ir pareizais veids, kā pildīt pienākumu, ko dalībvalstis uzņēmās, kad tās parakstīja Pievienošanās līgumu, un kā ievērot 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma 29. punkta noteikumus;

7.  tomēr pauž nožēlu par to, ka attiecībā uz saistību pārskatīšanu Padome nolēma neņemt vērā to, cik politiski svarīgi ir pieņemt Komisijas priekšlikumu kā tādu, un tā vietā izvēlējās vajadzīgās apropriācijas nodrošināt ar kompensēšanu; uzskata, ka minētā nostāja ir pretrunā tā vienbalsīgā lēmuma garam, kas tika pieņemts, parakstot Pievienošanās līgumu, kā arī 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma garam; uzsver, ka šāds lēmums raida nepareizu politisku signālu ne tikai Horvātijai, bet arī pārējām kandidātvalstīm; uzsver, ka minētais lēmums tiek akceptēts tikai tāpēc, ka tas attiecas uz pašreizējās DFS (2007–2013) pēdējiem 6 mēnešiem; norāda, ka minētajam nevajadzētu kļūt par precedentu turpmākajām paplašināšanās kārtām, kas varētu notikt nākamās DFS (2014–2020) laikā;

8.  pauž nožēlu par to, ka 5. izdevumu kategorija ir noteikta par galveno saistību kompensēšanas avotu, jo tā rezultātā varētu nepietikt līdzekļu, kas vajadzīgi, lai segtu apstrīdētos algas pielāgojumus gadījumā, ja Tiesas nolēmums tiktu pieņemts vēl 2013. gadā;

9.  tomēr, tā kā no politiskā viedokļa ir svarīgi un no juridiskā viedokļa ir steidzami nepieciešams nodrošināt Horvātijai finansējumu, nolemj apstiprināt šai rezolūcijai pievienoto un Padomes grozīto lēmumu;

10.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt šo lēmumu kopā ar Padomes priekšsēdētāju un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

11.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju kopā ar pielikumiem nosūtīt Padomei un Komisijai.

PIELIKUMS

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES LĒMUMAM,

ar ko attiecībā uz daudzgadu finanšu shēmu groza 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību, lai ņemtu vērā izdevumu vajadzības, ko rada Horvātijas pievienošanās Eiropas Savienībai

(Šā pielikuma teksts šeit nav iekļauts, jo tas atbilst galīgajam aktam – Lēmumam 2013/419/ES.)

(1) OV C 139, 14.6.2006., 1. lpp. (2) OV L 66, 8.3.2013.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 4. jūlija rezolūcija par Eiropas Parlamenta prioritātēm saistībā ar Komisijas 2014. gada darba programmu (2013/2679(RSP))

P7_TA(2013)0332 RC-B7-0315/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Komisijas darba programmu 2013. gadam (COM(2012)0629),

–  ņemot vērā stratēģiju „Eiropa 2020”,

–  ņemot vērā 2013. gada 27. un 28. jūnija Eiropadomes secinājumus,

–  ņemot vērā pēdējo pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām(1), jo īpaši tā IV pielikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 35. panta 3. punktu,

A.  tā kā ilgstošo krīzi bez Eiropas integrācijas ievērojamas padziļināšanas nebūs iespējams pārvarēt un tā kā finanšu, ekonomikas un parādu krīze ir uzsvērusi nepieciešamību pēc demokrātiskās kontroles un pārskatatbildības pastiprināšanas;

B.  tā kā Komisijai būtu jāierosina pasākumi, lai saglabātu un stiprinātu Eiropas sociālās tirgus ekonomikas modeļus nolūkā novērst zaudējumus, ko radījusi ieilgusī recesija, un atjaunot pilnīgu nodarbinātību un ilgtspējīgu izaugsmi;

C.  tā kā banku sistēmas nestabilitāte, dalībvalstīs vēl arvien pastāvošās deficīta un parādu problēmas, Eiropas konkurētspējas samazināšanās pasaules ekonomikas mērogā, lielais jauniešu bezdarba līmenis un sociālā spriedze, kas radusies ekonomikas lejupslīdes rezultātā, ES izvirza iepriekš nepieredzētus uzdevumus;

D.  tā kā Savienības līmeņa lēmumiem par budžeta līdzekļu izmantošanu ir jāatbilst ES politiskajām prioritātēm ne tikai apjoma, bet arī elastības un līdzsvarotības ziņā,

E.  tā kā Komisijas uzdevums ir veicināt ES vispārējo interešu ievērošanu un nākt klajā ar attiecīgām iniciatīvām, lai nodrošinātu, ka tiek ievēroti Līgumi, pārraudzīt ES tiesību aktu īstenošanu, veikt koordinēšanas, izpildvaras un pārvaldības funkcijas un ierosināt tiesību aktus;

F.  tā kā pašreizējā pilnvaru termiņa beigās visi nepabeigtie darba jautājumi tiek atcelti, ja vien Parlaments, Padome vai Komisija neiesniedz pamatotu pieprasījumu, lai īpašos jautājumus, kuru izskatīšanā tika panākts ievērojams progress parastajā likumdošanas procedūrā, atsāktu skatīt jaunievēlētais Parlaments,

1. DAĻA

1.  prasa nodrošināt padziļinātu demokrātisko procesu ekonomikas pārvaldības jomā, ciešāk iesaistot Parlamentu, kas tādējādi veicinās iedzīvotāju uzticības uzlabošanu ES līmenī veiktajiem krīzes pārvaldības pasākumiem; šajā sakarībā uzskata, ka Komisijai būtu jāizpilda Līgumā noteiktais pienākums, kas nav savienojams ar ES ekonomikas pārvaldības jomas lēmumu pieņemšanas pienākuma deleģēšanu iestādēm, kuras nav pārskatatbildīgas; jo īpaši ir nobažījies par to, kā uzlabot Komisijas pārskatatbildību, kad tā rīkojas kā Trijotnes locekle;

2.  uzskata, ka, pabeidzot politiskās sarunas par DFS 2014.–2020. gadam, Komisijai prioritārā kārtā būtu jānodrošina jaunās finanšu sistēmas netraucēta darbība, tostarp jauno elastības noteikumu netraucēta darbība, par kuriem tika panākta vienošanās minēto sarunu laikā; sagaida, ka Komisija, sākot pildīts savus pienākumus, oficiāli apņemsies līdz 2016. gada beigām pārskatīt DFS, tādējādi arī ļaujot jaunajam Parlamenta sasaukumam no jauna izvērtēt ES prioritātes;

3.  jo īpaši pauž bažas par situāciju maksājumu jomā 2014. gadā un mudina Komisiju 2014. gadā iesniegt budžeta grozījumus, tiklīdz rodas tāda vajadzība;

4.  uzsver, kas tas lielu nozīmi piešķir ES pašu resursu sistēmas reformai; aicina Komisiju nodrošināt, ka tiek sasaukta augsta līmeņa grupa pašu resursu jautājumā un ka tā sāk darbu pēc iespējas drīz, lai nodrošinātu, ka līdz 2014. gada ir pieejams pirmais secinājumu kopums, kā noteikts kopīgajā deklarācija par pašu resursiem, par kuru arī tika panākta vienošanās un kura ir daļa no DFS;

5.  atgādina, ka ES budžetā ir jāatspoguļo ES politikas prioritātes; uzsver, ka ES budžets ir investīciju budžets, kam ir liels sviras efekts; mudina Komisiju aizstāvēt ES budžetu, lai uzlabotu stratēģiskos ieguldījumus, izmantojot Eiropas pievienoto vērtību, un palīdzētu atlabt Eiropas ekonomikai;

6.  uzskata, ka nodarbinātība ir galvenā prioritāte un ka ir jāizmanto visas Eiropas līmenī pieejamās sviras, lai saglabātu esošās darbvietas un radītu jaunas darbvietas jauniešiem, jo īpaši pakalpojumu, rūpniecības un digitālās ekonomikas nozarē; tādēļ uzskata, ka nākošajā gadā un turpmākajos gados svarīga loma būs investīcijām, kas paredzētas ES konkurētspējas stiprināšanai;

7.  atzinīgi vērtē 2013. gada 27. un 28. jūnija sanāksmē pausto Eiropadomes apņemšanos pabeigt patiesas Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) izveidi, iesaistot visus Banku savienības elementus, efektīvāk koordinējot ekonomikas politiku, izstrādājot finansiālās solidaritātes mehānismus un stiprinot sociālo dimensiju, taču pauž nožēlu par nespēju panākt ātru progresu; aicina Komisiju nākt klajā ar paziņojumu par EMS sociālo dimensiju;

8.  uzstāj, ka ir strauji jāpabeidz visi tiesību akti, kas nepieciešami vienota uzraudzības mehānisma izveidei, pamatojoties uz Eiropas Centrālo banku;

9.  atbalsta izaugsmes stratēģiju „Eiropa 2020”, kuras mērķis ir izveidot atbilstīgu politikas satvaru nolūkā veicināt uzņēmējdarbību, radīt darbvietas, uzlabot dzīves līmeni un attīstīt ilgtspējīgu ekonomiku;

10.  uzsver nepieciešamību uzlabot rūpniecības makroekonomisko vidi, piedāvājot labākas iespējas iegūt kapitālu, nodrošinot labāku infrastruktūru, aizsargājot īpašumtiesības un īpaši atbalstot MVU, lai palielinātu to konkurētspēju un iespējas iekļūt jaunos tirgos;

11.  prasa veikt pasākumus, lai pabeigtu Komisijas pašreizējo darba programmu pirms tās pilnvaru termiņa beigām, jo īpaši attiecībā uz vienoto pakalpojumu tirgu, digitalizācijas programmu, iekšējo enerģētikas tirgu, un padziļināta brīvas un taisnīgas tirdzniecības nolīguma pagarināšanu;

12.  mudina Komisiju pastiprināt un uzlabot centienus aizsargāt ES finanšu intereses, iesniegt priekšlikumu izveidot Eiropas Prokuratūru un pabeigt ieilgušo Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai reformu;

13.  ierosina iesaistīties intensīvās sarunās ar Padomi un Komisiju pirms pilnvaru termiņa beigām, lai pabeigtu pēc iespējas vairāk dokumentu, pilnībā ievērojot Lisabonas līgumā noteiktās likumdošanas procedūras; vēlreiz uzsver, ka Parlaments jebkādu starpvaldību aspektu turpmāku izmantošanu attiecībā uz EMS uzskata nepieņemamu;

14.  aicina Komisiju pienācīgi ņemt vērā Parlamenta nostājas, kas attiecas uz konkrētām nozarēm un ir iekļautas šīs rezolūcijas 2. daļā;

2. DAĻA

Īstenošana

15.  mudina Komisiju pilnveidot tās likumdošanas programmas vienotību, uzlabot likumdošanas priekšlikumu sagatavošanas kvalitāti, pastiprināt ietekmes novērtējumu nozīmi likumprojektos, attiecīgos gadījumos ierosināt atbilstības tabulu izmantošanu ES tiesību aktu labākai transponēšanai un atbalstīt Parlamentu sarunās ar Padomi par deleģēto un īstenošanas aktu izmantošanu, kuri leģislatīvajā procesā var izraisīt nozīmīgu bloķēšanu;

16.  mudina Komisiju iesniegt priekšlikumu, ar kuru tiktu paredzētas atbilstīgas valsts pārvaldības deklarācijas, kuras parakstītu pienācīgā politiskā līmenī un kas attiektos uz ES līdzekļiem, kuri pakļauti dalītai pārvaldībai; uzsver, ka arī turpmāk ir jāsaglabā stingra un ticama pārbaude, rūpīgi kontrolējot līdzekļu piešķiršanu, un jāuzrauga ES finansējuma un administrācijas izmaksu lietderība, tādējādi nodrošinot ES darbībai augstu pievienoto vērtību, kā arī ieņēmumu iekasēšanu saskaņā ar piemērojamiem noteikumiem;

17.  uzskata, ka ir jāuzlabo un jāmodernizē ES iestāžu sadarbība, lai tā kļūtu efektīvāka un ļautu veikt padziļinātu izpildvaras demokrātisko kontroli ES līmenī; norāda, ka ir jāpārskata 2010. gada Iestāžu nolīgums; prasa nodrošināt ciešāku koordināciju ar Padomi saskaņā ar Lisabonas līgumu; uzsver, ka vienmēr ir jāatbalsta Kopienas metode, kas, pateicoties tam, ka iesaistās Parlaments, ļauj rīkot sabiedriskas debates; turklāt uzskata, ka sarežģītu tiesību aktu kopums, jo īpaši finanšu pakalpojumu jomā, izraisīs pietiekami plašas sabiedrības un Parlamenta diskusijas;

18.  pauž nožēlu, ka, neskatoties uz Komisijas vairākkārtējiem solījumiem, praksē nav īstenoti vairāki izziņotie mērķi — nedz no kvantitatīvā viedokļa, nedz no kvalitatīvā; mudina Komisiju iesaistīties spraigā dialogā ar abiem likumdevējiem un apspriesties par atlikušo izziņoto tiesību aktu priekšlikumu izstrādi, iesniegšanu un pieņemšanu;

19.  mudina Komisiju veicināt strauju trialoga par Eiropas politisko partiju statūtiem pabeigšanu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām;

Vienotais tirgus

20.  atgādina par to, ka vienotajam tirgum ir galvenā nozīme, jo tas ir ES integrācijas, ekonomiskās izaugsmes un nodarbinātības dzinējspēks un ES reālās ekonomikas balsts; tāpēc aicina Komisiju galveno uzmanību pievērst vienotā tirgus pārvaldībai, lai saliedētu likumdošanas un politikas prioritāšu pieņemšanu un īstenošanu un regulāri Eiropas pusgada programmas ietvaros izstrādātu vienotā tirgus integrācijas novērtējumu, balstoties uz vienotā tirgus integrācijas ziņojumu, kas pievienots gada izaugsmes pētījumam, un katrai valstij veltītām rekomendācijām;

21.  aicina Komisiju arī turpmāk orientēties uz vienotā tirgus pārvaldības uzlabošanu, atjaunot darbības administratīvās vienkāršošanas īstenošanai, pienācīgi izvērtēt ierosināto pasākumu proporcionalitāti, un uzraudzīt īstenošanas progresu, lai pilnībā tiktu piemērots vienotā tirgus acquis, īpaši pakalpojumu nozarē;

22.  atzinīgi vērtē Komisija Vienotā tirgus II aktu ar priekšlikumus par prioritāriem pasākumiem, lai sekmētu izaugsmi, nodarbinātību un uzticēšanos vienotajam tirgum;

23.  mudina pilnībā piemērot Pakalpojumu direktīvas noteikumus; aicina Komisiju palīdzēt dalībvalstīm veicināt piekļuvi vienotajam pakalpojumu tirgum; lūdz Komisiju pārskatīt esošos ierobežojumus, tādus kā „ekonomisko vajadzību pārbaude”;

24.  aicina Komisiju uzmanīgi un stingri uzraudzīt patērētāju programmas, patērētāju aizsardzības un uzticības vienotajam tirgum ieviešanu un īstenošanu; ņemot vērā, ka iekšējā tirgus sekmīgas darbības pamatā ir patērētāju paļāvība un uzticēšanās, aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm aktīvi iesaistīties Patērētāju tiesību direktīvas, Direktīvas par strīdu izšķiršanu ārpustiesas kārtībā un Regulas par strīdu izšķiršanu tiešsaistē ātru ieviešanu, un pārskatīt Negodīgas komercprakses direktīvu;

25.  atzinīgi vērtē jauno Patēriņa preču drošuma regulu, kas garantē patērētāju veselības un drošības aizsardzību un arī atvieglo preču tirdzniecību, jo īpaši MVU;

26.  mudina Komisiju, pilnībā izstrādājot saskaņotu e-muitas praksi, ieviest modernizētu muitas kodeksu;

27.  aicina Komisiju sistemātiskāk novērtēt savu priekšlikumu ietekmi uz MVU, jo no šiem uzņēmumiem ir atkarīga ļoti daudzu jaunu darbvietu radīšana Eiropā; tādēļ mudina Komisiju aktīvi atturēt dalībvalstis no pārcentīgas ES tiesību aktu piemērošanas, kas kropļo līdzvērtīgus konkurences apstākļus vienotajā tirgū;

28.  uzsver, cik svarīgi ir veikt pasākumus, lai uzlabotu MVU piekļuvi finansējumam; aicina Komisiju stiprināt un īstenot pasākumus, kas paredzēti Rīcības plānā uzņēmējdarbības jomā un paātrināt uzņēmējdarbības iniciatīvas pieņemšanu; prasa turpmākajās COSME un „Apvārsnis 2020” programmās ātri izveidot MVU Window finansēšanas mehānismu, kurā iesaistītos EIF un EIB, lai veicinātu valsts un privāto līdzekļu ieguldījumus jaunos novatoriskos un ilgtspējīgos uzņēmumos, tostarp uz izaugsmi vērstos MVU;

29.  prasa Komisijai īstenot triju iestāžu vienošanos pildīt savas saistības par labāku likumdošanas procesu, iesaistot dalībvalstis, kuras visas Komisijai vajadzētu rosināt veikt savus MVU un vienotā tirgus testus; šajā sakarā atzīmē, ka Padomei vajadzētu izveidot savu ietekmes novērtējuma nodaļu, kura gatavotu savu grozījumu ietekmes novērtējumus; uzsver nozīmi, kāda labāka regulējuma programmā ir piemērotības pārbaudēm;

30.  aicina Komisiju atbalstīt MVU un mikrouzņēmumu intereses, nodrošinot tiem vieglāku pieeju Eiropas vienotajam tirgum; atzinīgi vērtē jau īstenotos Komisijas pasākumus, lai samazinātu ES tiesību aktu radīto regulatīvo slogu MVU un mikrouzņēmumiem;

31.  ņemot vērā svarīgo ieguldījumu, ko vienotā tirgus var sniegt Eiropas Savienības izaugsmes veicināšanā, aicina Komisiju, pamatojoties uz attiecīgo likumdošanas iniciatīvas ziņojumu, iesniegt likumdošanas priekšlikumu par vienotā tirgus labāku pārvaldību;

32.  atzinīgi vērtē politisko vienošanos par publiskā iepirkuma un koncesiju tiesību aktu kopumu; mudina Komisiju un dalībvalstis sākt jauno noteikumu ātru un plašu īstenošanu jo īpaši prasa izstrādāt komunikācijas un mācību stratēģiju, lai veicinātu jaunas prasmes un spējas novatoriskā un uz rezultātu orientētā iepirkumā;

33.  ņem vērā Padomes tagad apstiprināto vienošanos par reformām Profesionālo kvalifikāciju savstarpējās atzīšanas direktīvā; prasa iespējami drīz ieviest jaunos noteikumus un jaunās profesijas, lai veicinātu Eiropas kvalifikāciju sistēmu izveidi;

34.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par nefinansiālas informācijas publiskošanu un aicina Komisiju cieši sadarboties ar Parlamentu un Padomi, lai panāktu vienošanos 2014. gada sākumā;

35.  atkārtoti prasa iesniegt priekšlikumu 14. uzņēmējdarbības tiesību direktīvai par uzņēmumu juridiskās adreses pārrobežu pārcelšanu;

36.  prasa Eiropas rūpniecībai dot jaunu impulsu, lai radītu jaunas darbvietas, sekmētu ilgstspējīgu izaugsmi un uzlabotu visu Eiropas iedzīvotāju darba apstākļus;

37.  aicina Komisiju turpināt veicināt vienotā tirgus iniciatīvu, iesniedzot priekšlikumus par digitālā vienotā tirgus attīstību, pabeigšanu un īstenošanu, piemēram, jaunā stratēģiskā satvara formā, kas aptvertu digitālā satura pieejamību un pārvietojamību pāri ES iekšējām robežām, un jo īpaši iniciatīvas radīt patērētāju lielāku uzticību, tostarp pasākumus tiešsaistes maksājumu veicināšanai un digitālās piegādes un infrastruktūras uzlabošanu;

38.  mudina Komisiju turpināt reformu autortiesību jomā un nodrošināt, ka autortiesību regulējums ir piemērots interneta videi; atkārtoti uzsver, ka jāpabeidz rūpnieciskā īpašuma tiesību reforma, lai veicinātu Eiropas izaugsmi un darba vietu radīšanu;

39.  uzskata, ka ES ekonomikas stabilitātes un ilgtspējīgas ekonomiskās izaugsmes atjaunošanas labad ir būtiski sekmīgi izveidot banku savienību, izstrādājot vienotu uzraudzības mehānismu kopā ar vienotu noregulējuma mehānismu bankām, kā arī ES satvaru dalībvalstu noguldījumu garantiju sistēmām; šajā sakarībā prasa Komisijai nekavējoties iesniegt visus nepieciešamos priekšlikumus kopā ar regulatīvi tehniskajiem standartiem, kas vajadzīgi ceturtā dokumentu kopuma kapitāla prasību jomā (KPD 4 paketes) īstenošanai;

40.  uzsver, ka nolūkā iespējami ātrāk uzlabot Savienības finanšu tirgu efektivitāti un robustumu, izskatāmie Komisijas priekšlikumi par finanšu pakalpojumiem jāpieņem nekavējoties, lai neaizkavētos attiecīgo tiesību aktu spēkā stāšanās;

41.  aicina Komisiju pēc iespējas drīz pieņemt priekšlikumus regulas projektam, ar ko izveido vienotu noregulējuma mehānismu, un priekšlikumus par turpmāko rīcību, reaģējot uz rekomendācijām par banku strukturālo reformu; uzsver, cik svarīgi abiem likumdevējiem šos priekšlikumus pieņemt veicīgi, lai panāktu ātru to stāšanos spēkā;

42.  norāda, ka pētniecība un jauninājumi ir būtiski ES konkurētspējas uzlabošanai, izstrādājot pētniecības un jauninājumu programmas, vienkāršojot procedūras, apvienojot un koordinējot finanšu līdzekļus visos attiecīgajos līmeņos (ES, dalībvalstu un reģionu līmenī) un nodrošinot Eiropas programmu sinerģiju, un aicina Komisiju īstenot šos principus;

43.  ņem vērā vienošanos par „Apvārsni 2020”, lai nodrošinātu netraucētu pāreju no Septītās pamatprogrammas un nodrošinātu ES savas pētniecības un inovāciju politikas kontinuitāti, kas pēdējām programmām bijusi neapmierinoša Padomes un Parlamenta pēdējā brīža vienošanos dēļ;

44.  aicina Komisiju nākt klajā ar atbilstošu priekšlikumu nodokļu oāžu kopējai definīcijai ES līmenī un ieviest to trešo valstu un jurisdikciju melno sarakstu, kuras atsakās sadarboties; mudina dalībvalstis pildīt savu apņemšanos īstenot Komisijas ieteikumus attiecībā uz pasākumiem, kas paredzēti, lai skubinātu trešās valstis piemērot minimālos labas pārvaldības standartus nodokļu jomā un agresīvas nodokļu plānošanas jomā, un veikt nepieciešamos pasākumus, lai pastiprinātu cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;

Klimats, vide, enerģija un transports

45.  uzstāj uz to, ka ir jāīsteno ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā, lai radītu stimulus veidot videi nekaitīgu ekonomiku, veicināt bioloģisko daudzveidību un cīnīties pret klimata pārmaiņām, tostarp integrējot resursu efektīvas izmantošanas pasākumus Eiropas pusgadā, kā paredzēts stratēģijā „Eiropa 2020”;

46.  aicina Komisiju nekavējoties iesniegt priekšlikumus, lai risinātu pašreizējās emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas strukturālos trūkumus;

47.  cer, ka Komisija nekavējoties iesniegs tiesību aktu priekšlikumus, lai pārskatītu tiesību aktus par gaisa kvalitāti, nolūkā uzlabot aizsardzību pret gaisa piesārņojuma nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēku veselību;

48.  uzsver, ka viena no vissvarīgākajām prioritātēm ir, lai līdz 2015. gadam ANO tiktu panākta visaptveroša vienošanās par klimata pārmaiņām saskaņā ar ES 2°C mērķim, un atzīst, ka 2014. gadā būs jāpieņem lēmumi par ES klimata un enerģētikas politikas pamatprincipiem, lai starptautiskās sarunās mudinātu sasniegt šo mērķi;

49.  mudina Komisiju, ņemot vērā nesenos notikumus saistībā ar krāpnieciskām darbībām ar gaļas izstrādājumiem ES, strādāt raitāk, pārskatot higiēnas tiesību aktu kopumu;

50.  aicina Komisiju iesniegt vispārēju pārskatu par ES atkritumu politiku un tiesību aktiem šajā jomā, tostarp par atkritumu jomu regulējošo tiesību aktu mērķiem un Atkritumu poligonu direktīvas mērķiem attiecībā uz atkritumu novirzīšanu;

51.  aicina Komisiju iesniegt detalizētu rīcības plānu ar pasākumiem, kas paredzēti, lai panāktu pilnībā integrētu un savstarpēji saistītu vienotā enerģētikas tirgus izveidi; uzsver nepieciešamību nodrošināt patērētājiem pārredzamas un salīdzināmas enerģijas cenas;

52.  vēlreiz uzsver, ka energoefektivitāte un taupīšana ir lētākais veids, kā samazināt enerģijas izmaksas un fosilā kurināmā importu, un tādēļ šiem principiem ir jābūt katra enerģētikas politikas jomā ierosinātā priekšlikuma pamatā;

53.  uzsver nepieciešamību pabeigt vienotā tirgus izveidi visiem transporta veidiem, ieskaitot autotransporta pārvadājumu tirgus tālāku liberalizāciju tā, lai tiktu garantēta brīva preču un pakalpojumu aprite ar skaidriem un viegli izpildāmiem noteikumiem brīvai un godīgai konkurencei un administratīvo slogu samazināšanai MVU; tomēr mudina Komisiju līdz 2013. gada beigām sagatavot ziņojumu par ES ceļu transporta tirgus stāvokli un, pirms nākt klajā ar jaunām likumdošanas iniciatīvām, veikt visu nepieciešamo analīzi;

54.  uzskata vairāk nekā pirms desmit gadiem izstrādāto Eiropas vienotās gaisa telpas projektu par ļoti svarīgu; pauž bažas par to, ka gadījumā, ja Eiropas Savienība turpmākajos gados neveiks atbilstošus pasākumus, Eiropas centrālā gaisa telpa kļūs tik piesātināta, ka nebūs iespējama nekāda izaugsme; tādēļ prasa veikt gaisa telpas reformu — ideja, ko dalībvalstis jau ir pieņēmušas, veicot gaisa satiksmes kontroles sistēmu reformu un ieviešot funkcionālus gaisa telpas blokus; atzinīgi vērtē to, ka SESAR, kas ir SES tehnoloģijas elements, attīstās labi; uzsver, ka no jaunās sistēmas labumu gūs visi, bet it īpaši Eiropas aviosabiedrības; mudina Komisiju nodrošināt to, ka darbojas visi funkcionālie gaisa telpas bloki; prasa veicināt reģionālo lidostu lielāku izmantošanu;

55.  aicina Komisiju pildīt savas saistības garantēt pilnībā pabeigt vienotas Eiropas dzelzceļa telpas izveidi un paplašināt Eiropas Dzelzceļa aģentūras pilnvaras, kas saistītas ar drošības sertifikāciju;

56.  aicina iesniegt priekšlikumus vienota Eiropas telekomunikācijas tirgus īstenošanai, tostarp par pasākumiem, lai ne vēlāk kā 2015. gadā atceltu maksu par viesabonēšanu;

Sabiedrības kohēzija un integrācija — Pilsoņu Eiropa

57.  uzsver, ka Eiropas Savienības kohēzijas politika saskaņā ar ES ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķiem nodrošina investīcijas, kas veicina ilgtspējīgu izaugsmi un darbvietu izveidi, kā arī uzlabo konkurētspēju Eiropā; atgādina, ka kohēzijas politika ir galvenais ieguldījumu līdzeklis, lai sasniegtu stratēģijā „Eiropa 2020” noteiktos mērķus; tādēļ aicina Komisiju savlaicīgi un atbilstīgi rīkoties, lai dalībvalstīs nodrošinātu 2014.−2020. gada periodam paredzēto darbības programmu savlaicīgu sākšanu, kā arī noteiktu skaidrus šo programmu īstenošanas nosacījumus; mudina Komisiju nekavējoties iesniegt pārskatītu Regulas (EK) Nr. 2012/2002 par Eiropas Solidaritātes fondu projektu;

58.  uzsver — lai pienācīgi izpildītu daudzgadu budžetu, nākamajā 2014.–2020. gada daudzgadu finanšu shēmā ir nepieciešams visaptverošs tiesību aktu kopums kohēzijas politikas jomā; norāda, ka papildus šiem noteikumiem ir jāpieņem īstenošanas un deleģētie akti;

59.  aicina Komisiju veicināt tādus pasākumus kā darba tirgus reforma attiecībā uz strukturālajām problēmām, kas kavē jauniešu iekļaušanos darba tirgū, un atbalstīt dalībvalstis, tām īstenojot Jaunatnes garantiju, lai palīdzētu jauniešiem piekļūt darbam vai izglītībai;

60.  norāda, ka nav apmierināts pieprasījums pēc kvalificētiem darbiniekiem informācijas tehnoloģijas un sistēmizstrādes jomā; iesaka, ka šim sektoram Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvā būtu jākļūst par vienu prioritārajiem sektoriem, kurā nodrošināt mācību un attīstības atbalstu;

61.  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu direktīvai par darbā gūtām muskulatūras un skeleta saslimšanām un Direktīvas 2004/37/EK par darba ņēmēju aizsardzību pret risku, kas saistīts ar kancerogēnu vai mutagēnu iedarbību darbā, pārskatīšanu;

62.  aicina Komisiju ar pārskatīto nodarbinātības pamatnostādņu palīdzību nodrošināt, ka 2014. gadā nodarbinātības un sociālās politikas virzieniem ir aktīva loma krīzes novēršanā; šajā sakarībā mudina Komisiju palīdzēt dalībvalstīm izstrādāt stratēģijas jaunu prasmju apgūšanai un palīdzības sniegšanai bezdarbniekiem, lai viņi pēc iespējas drīzāk atrastu darbu; tomēr uzsver to, ka, izmantojot Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu, jāveic būtiski centieni, lai Savienības visnopietnāk skartajos reģionos, paātrinot no Eiropas Sociālā fonda finansēto pasākumu īstenošanu, sniegtu atbalstu neaizsargātām grupām un jauniešiem, kas nav nodarbināti, nemācās vai nepiedalās apmācībā, proti, jauniešiem, kas ir bezdarbnieki vai ekonomiski neaktīvi;

63.  aicina Komisiju sagatavot gada pārskatu par arodapmācības sistēmas reformu dalībvalstīs, tādējādi veicot ilgtermiņa strukturālu ieguldījumu jauniešu nodarbinātības iespēju uzlabošanā;

64.  atbalsta ES līmeņa iniciatīvas, ar kurām papildina valstu pasākumus, lai padarītu mikrokredītus pieejamus un sekmē sociālo uzņēmējdarbību, kas sniedz pakalpojumus, ko publiskais vai privātais sektors pietiekami nenodrošina;

65.  atkārtoti prasa pārskatīt Direktīvu par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos; prasa Komisijai atjaunot centienus atbloķēt direktīvas par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu izskatīšanu un veikt pasākumus, lai pārbaudītu paveikto attiecībā uz izmaksu un ieguvumu pētījuma sagatavošanu saistībā ar paternitātes atvaļinājumu;

66.  uzstāj, ka Komisijai būtu jāiesniedz stratēģija par vardarbības pret sievietēm izskaušanu, kā to ir prasījis Parlaments vairākās rezolūcijās, un ka ES būtu jākļūst par parakstītājpusi Eiropas Padomes Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, kas būtu stingrs stimuls 26 dalībvalstīm, kuras līdz šim nav parakstījušas un ratificējušas šo konvenciju;

67.  atgādina, ka pretdiskriminācijas politikai ir izšķiroša nozīme sociālās integrācijas veicināšanā, un aicina Komisiju ierosināt ES plānu homofobijas un diskriminācijas apkarošanai; mudina Komisiju nodrošināt, ka tiek izstrādātas un efektīvi īstenotas valsts stratēģijas romu integrācijai dalībvalstīs un ka diskriminācija tiek nosodīta un par to runā dialogos ar trešām valstīm, kā arī sadarbības programmās tiek iekļauta cīņa pret diskrimināciju;

68.  uzsver, ka būtiska nozīme ir jāpiešķir izglītībai, kultūrai, audiovizuālajai jomai, jaunatnei, sportam, pilsonībai un tam, lai šīm jomām tiktu piešķirti pienācīgi un efektīvi līdzekļi;

69.  aicina Komisiju izmeklēt problēmas, kas ir pamatā pašmāju universitātēs pabeigto kursu un uzkrāto Eiropas kredītpunktu pārneses sistēmas (ECTS) punktu nepilnīgai atzīšanai studentiem, kuri studijas pabeidz citās universitātēs ar Erasmus programmas atbalstu;

70.  mudina panākt visaptverošu vienošanos par datu aizsardzības paketi, ar ko datu subjektiem nodrošinātu vienotu un augsta līmeņa aizsardzību un uzņēmumiem — līdzvērtīgus konkurences apstākļus;

71.  uzskata — lai aizsargātu Eiropas iedzīvotāju drošību, Eiropas Savienībai ir ļoti svarīgi nepārtraukti apkarot terorismu, un stingri prasa pārskatīt Eiropas tiesību aktus par datu saglabāšanu;

72.  aicina Komisiju steidzamības kārtā turpināt ES un ASV nolīguma par personas datu aizsardzību un atgādina, ka ir svarīgi šo nolīgumu steidzami noslēgt;

73.  ierosina, lai priekšlikumi par atsevišķu civilstāvokļa dokumentu savstarpēju atzīšanu un minimālie civilprocesa standarti iezīmētu būtisku soli ceļā uz tieslietu telpas izveidi, kurā būtu vienkāršākas, skaidrākas un iedzīvotājiem pieejamākas procedūras un lielāka uzticēšanās civiltiesību jomā veikto pasākumu savstarpējai atzīšanai;

74.  mudina Komisiju cilvēku tirdzniecības problēmas risināšanai optimāli izmantot ES Stratēģiju cilvēku tirdzniecības izskaušanai 2012.–2016. gadā;

75.  aicina Komisiju ierosināt paplašināt rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā, ietverot arī tiesiskumu, demokrātiju un pamattiesības;

76.  uzsver, ka pārrobežu līmenī ir svarīgi jautājumus, kas saistīti ar organizēto noziedzību, naudas atmazgāšanu, krāpšanu un korupciju, kas vērsta pret ES finansiālajām interesēm;

77.  aicina Komisiju pabeigt ar procesuālajām tiesībām saistīta plāna izveidi un uzraudzīt pieņemto direktīvu transponēšanu, nodrošinot, ka aizdomās turēto un apsūdzēto personu pamattiesības tiek pietiekami aizsargātas, pamatojoties uz obligātajiem procesuālo tiesību standartiem kriminālprocesos, un nodrošinot savstarpējās atzīšanas principa efektīvu piemērošanu;

78.  atbalsta Komisijas darbu jautājumā par upuru tiesībām un lūdz Komisijai palīdzēt dalībvalstīm līdz 2015. gada 16. novembrim nodrošināt pilnīgu un pareizu direktīvas, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimuma standartus, izpildi visās dalībvalstīs;

79.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par nosacījumiem attiecībā uz pētnieku, studentu, apmaiņas skolēnu, praktikantu un brīvprātīgo ieceļošanu un uzturēšanos; prasa turpmāk izstrādāt konkrētus priekšlikumus legālās migrācijas jomā;

80.  aicina Komisiju izdot pamatnostādnes, ar kurām nodrošinātu, ka dalībvalstis pareizi īsteno Šengenas noteikumus, lai pilnībā ievērotu personu tiesības brīvi pārvietoties un nepieļautu nekādus pārkāpumus vai ļaunprātību attiecībā uz iespēju ieviest kontroles pie iekšējām robežām;

81.  aicina Komisiju nodrošināt, ka vienotā Eiropas patvēruma sistēma tiek pienācīgi īstenota visā ES, ievērojot Līgumā noteiktās saistības;

82.  cer, ka Komisija iesniegs jaunus priekšlikumus vai turpinās pārbaudīt pašreizējo tiesību aktu, jo īpaši regulas Roma II un regulas Brisele II, pārskatīšanu materiālo tiesību normu un procesuālo tiesību jomā;

83.  aicina Komisiju novērtēt, kā tiek īstenota regula par Eiropas pilsoņu iniciatīvu, un vajadzības gadījumā izdarīt tajā grozījumus;

Lauksaimniecība un zivsaimniecība

84.  aicina Komisiju nodrošināt kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformas ātru un pareizu īstenošanu, lai KLP kļūtu par stingru, ilgtspējīgu un taisnīgu politiku, no kuras labumu gūst gan Eiropas lauksaimnieki, gan patērētāji un kura veicina lauku attīstību un aizsargā vidi;

85.  atzīst, ka 2014. gadā galvenā uzmanība būs pievērsta ar īstenošanu saistītiem pasākumiem; aicina Komisiju tāpēc nodrošināt efektīvu KLP reformas galīgo vienošanos īstenošanu, kas samazina slogu lauksaimniekiem un dalībvalstu administratīvajām iestādēm, turklāt nodrošina, ka jaunie noteikumi tiek ieviesti efektīvi, stingri un caurskatāmi;

86.  pievērš uzmanību Komisijas nodomam ierosināt tiesību aktus par dzīvnieku klonēšanas metodēm pārtikas ražošanas vajadzībām; mudina Komisiju, izstrādājot šo priekšlikumu ņemt vērā nesenās bažas par marķējumu un konsekventu to tiesību aktu piemērošanu, kas attiecas ES pārtikas ķēdi, izmantojot jaunākās zinātnes atziņas un tehnoloģijas sasniegumus šajā nozarē;

87.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu jaunai dzīvnieku veselības stratēģijai, kā arī tās apņemšanos nodrošināt dzīvnieku veselību, labturību un pārtikas drošību reglamentējošos tiesību aktos iekļauto horizontālo principu konsekvenci; prasa dzīvnieku veselības stratēģiju cieši saskaņot ar stratēģiju „Eiropa 2020”, lai nodrošinātu dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu iekšējā tirgus netraucētu darbību, vienlaikus pastiprinot Eiropas lauksaimniecības ilgtspējību un konkurētspēju;

88.  aicina Komisiju veikt nepieciešamos pasākumus, lai palīdzētu dalībvalstīm īstenot nesen pieņemto kopējo zivsaimniecības politiku atbilstīgi jaunajam Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondam; cer, ka Komisija nodrošinās, lai priekšlikumu juridiskais pamats būtu LESD 43. panta 2. punkts un lai 43. panta 3. punkts tiktu izmantots par juridisko pamatu tikai tādiem priekšlikumiem, kas ir saistīti ar zvejas iespēju noteikšanu un sadali; tādēļ sagaida, ka Komisija palīdzēs izveidot starpiestāžu darba grupu, kuras sastāvā būs pārstāvji no visām trim iestādēm, lai noteiktu vispiemērotākos risinājumus turpmākajam darbam;

89.  uzsver, ka jaunajam Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondam jāuzlabo pasākumi flotu jaudas samazināšanai; uzstāj uz to, ka jaunā kopējās zivsaimniecības politika ir jābalsta uz pastiprinātiem kontroles pasākumiem;

90.  aicina Komisiju arī turpmāk stiprināt cīņu pret nelegālu, nereģistrētu un neregulētu (NNN) zveju;

Ārlietu politika un attīstības politika

91.  sagaida, ka Komisija arī turpmāk atbalstīs tradicionālo ES paplašināšanās politiku; uzskata, ka Savienība pazaudētu politisko uzticamību visā pasaulē, ja kaimiņvalstīm tiktu liegts tajā iekļūt;

92.  atgādina, ka prioritāte joprojām ir attiecības ar austrumu un dienvidu kaimiņiem, un uzsver, ka ES ir skaidri jādefinē un jāīsteno jaunā stratēģija un princips „vairāk tam, kam labāki rezultāti”;

93.  uzsver, ka ir svarīgi ar lielāku apņēmību apstiprināt Rietumbalkānu valstīm paplašināšanās iespēju, un pievienojas Komisijas ieteikumam sākt ES pievienošanās sarunas ar Serbiju un bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku (FYROM); aicina Komisiju pievērsties Turcijai kā kandidātvalstij un īpaši atzinīgi vērtē to, ka ir sāktas pievienošanās sarunas par 22. sadaļu, kas attiecas uz reģionālo politiku;

94.  aicina Komisiju pastiprināt pasākumus, kuru mērķis ir attīstīt Austrumu partnerību, jo īpaši mobilitātes un izglītības sadarbības jomā;

95.  aicina Komisiju sniegt konstruktīvu ieguldījumu, pārskatot Eiropas Ārējās drošības dienestu (EĀDD) attiecībā uz sadarbību ar Padomi un Parlamentu, lai atbalstītu labi koordinētas iniciatīvas kopējās ārpolitikas un drošības sadarbības jomā; aicina nodrošināt, ka sistēma finanšu palīdzībai krīzes situācijās ir elastīgāka un palīdzība ir vieglāk pieejama;

96.  atgādina Komisijai par nepieciešamību uzlabot novērtēšanu saistībā ar to, kā tiek īstenotas vienošanās par humānās palīdzības sniegšanu, un panākt lielāku papildināmību ar dalībvalstīm un līdzekļu devējiem, kā arī atgādina par nepieciešamību pārskatīt Padomes Regulu (EK) Nr. 1257/1996;

97.  aicina EĀDD turpināt koncepcijas “pienākums aizsargāt” (R2P)īstenošanu saskaņā ar Parlamenta 2013. gada 18. aprīļa ieteikumiem Padomei(2) attiecībā uz ANO principu nolūkā panākt Eiropas konsensu jautājumā par R2P;

98.  aicina Komisiju palielināt ES humānās palīdzības apjomu un efektivitāti un sniegt palīdzību tiem Sīrijas iedzīvotājiem un bēgļiem no Sīrijas kaimiņvalstīs, kuriem ir nepieciešamas pamatpreces un pamatpakalpojumi;

99.  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu, ar ko izveido mehānismu, kuru finansē ar attiecīga ES ārējās darbības instrumenta palīdzību un kura sastāvā būtu vietējie un starptautiskie izmeklētāji, prokurori, advokāti un citi eksperti no ES dalībvalstīm, kā arī no citām attiecīgām valstīm (Šveices, Kanādas un Amerikas Savienotajām Valstīm), lai sniegtu juridiskas un tehniskas konsultācijas Arābu pavasara valstu iestādēm saistībā ar šo valstu bijušo diktatoru, viņu ģimenes locekļu un režīma atbalstītāju nozagto līdzekļu atgūšanu;

100.  aicina Komisiju pārvirzīt galveno uzmanību no attīstības politikas, kas orientēta uz ieguldījumiem, uz attīstības politiku, kas vērsta uz rezultātu sasniegšanu ar precīziem attīstības rezultātu gada rādītājiem, un nodrošināt, ka ES pūliņiem attīstības veicināšanā ir ilglaicīga ietekme uz nabadzības izskaušanu;

101.  aicina Komisiju pragmatiski pievērsties jautājumam par īpašuma tiesībām jaunattīstības valstīs un izstrādāt koherentu pieeju saistībā ar citiem starptautiskajiem attīstības partneriem, lai jaunattīstības valstīs paātrinātu vietējo kopienu un privātpersonu tiesību iegūšanas procesu; norāda, ka šis process ir viens no attīstības stūrakmeņiem, kas var izraut no nabadzības veselas nācijas un jaunattīstības valstīs intensificēt ekonomiskās aktivitātes;

102.  uzsver, ka palīdzības efektivitātes paaugstināšanā izšķirīga nozīme ir arī politikas lielākas koherences garantēšanai, tādējādi visas EU politikas jomas, īpaši tās, kurām ir būtiska ietekme uz jaunattīstības valstīm, dod ieguldījumu labklājības radīšanai jaunattīstības valstīs; norāda, ka ir nepieciešams paplašināt arī dalībvalstu sadarbību;

103.  norāda, ka arī turpmāk augstu prioritāti saglabās tādi jautājumi kā pārtikas trūkums bērniem un nodrošinātība ar pārtiku, cīņa pret cilvēku masveida nogalināšanu, pamatojoties uz viņu piederību konkrētam dzimumam, proti, plašā mērogā praktizētu pastāvīgu vīriešu pārākuma atzīšanu pār sievietēm, un veselības apdrošināšanas un pensiju nodrošināšanas veicināšana jaunattīstības valstīs;

104.  uzsver, ka svarīga stratēģija, kuru nepieciešams uzlabot, ir arī katastrofu riska samazināšana;

105.  prasa uzlabot attīstības palīdzības efektivitāti, pastiprinot koordināciju un papildināmību un regulāri novērtējot šādas palīdzības iznākumu un ietekmi;

Tirdzniecība

106.  paliek pie apņēmības saglabāt daudzpusēju pieeju starptautiskajai tirdzniecībai un aicina Komisiju atbalstīt pašreizējās PTO iniciatīvas; mudina veicināt Ķīnas pievienošanos Valsts iepirkuma nolīgumam; atzīst, ka ir jāturpina strādāt pie tā, lai panāktu progresu attiecībā uz divpusēju brīvās tirdzniecības nolīgumu noslēgšanu ar nozīmīgiem partneriem, un jo īpaši ar ASV; tādēļ prasa Komisijai cilvēkresursus un politiskos centienus koncentrēt uz pašlaik notiekošajām tirdzniecības sarunām ar trešām valstīm, it īpaši ar stratēģiski nozīmīgiem partneriem, lai panāktu būtisku progresu ceļā uz līdzsvarotu galīgo vienošanos; prasa Komisijai saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem Līgumā par Eiropas Savienības darbību šajā procesā pilnībā iesaistīt Parlamentu;

107.  aicina Komisiju sākt dziļas pārdomas par turpmāko starptautisko tirdzniecības stratēģiju, tostarp iespējamu PTO darbības reformu, šajā procesā iesaistot Parlamentu; uzsver, ka šajā izvērtēšanā pilnībā jāņem vērā jaunākās starptautiskās tirdzniecības stratēģijas īstenošanas ietekme uz ES ekonomiku;

o
o   o

108.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 304, 20.11 2010., 47. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0180.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 4. jūlija rezolūcija par krīzi Ēģiptē (2013/2697(RSP))

P7_TA(2013)0333 RC-B7-0362/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Ēģiptes Bruņoto spēku Augstākās padomes priekšsēdētāja ģenerāļa Abdul Fatah Khalil Al-Sisi 2013. gada 4. jūlija paziņojumus,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā Bruņoto spēku Augstākā padome savā 2013. gada 4. jūlija paziņojumā izziņoja konstitūcijas apturēšanu un varas nodošanu Augstajai konstitucionālajai tiesai līdz pirmstermiņa prezidenta vēlēšanām, pēc kurām jānotiek parlamenta vēlēšanām, un nacionālās koalīcijas valdības, kā arī komitejas, kuras uzdevums būs izskatīt konstitūcijas grozījumus, izveidei; tā kā Adly Mansour ir iecelts par pārejas laika prezidentu;

1.  pauž nopietnas bažas par situāciju Ēģiptē pēc militārās intervences; uzsver, ka vara būtu jānodod demokrātiski ievēlētām civilām varas iestādēm cik drīz vien iespējams; pauž dziļu solidaritāti ar visiem tiem Ēģiptes iedzīvotājiem, kas tiecas pēc demokrātiskas iekārtas savā valstī, un aicina ātri atgriezties pie demokrātiska procesa, tostarp brīvu un godīgu prezidenta un parlamenta vēlēšanu sarīkošanas pilnībā iekļaujošā procesā, piedaloties visiem demokrātiska procesa dalībniekiem;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, kā arī Ēģiptes parlamentam un valdībai.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 4. jūlija rezolūcija par stāvokli Džibutijā (2013/2690(RSP))

P7_TA(2013)0334 RC-B7-0347/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas — 2009. gada 15. janvāra rezolūciju par stāvokli Āfrikas ragā(1) un 1997. gada 18. decembra rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Džibutijā(2),

–  ņemot vērā kopīgo deklarāciju, ko 2013. gada 24. februārī Džibuti pieņēma starptautiskās novērošanas misijas (no Āfrikas Savienības (ĀS), Arābu valstu līgas, Islāma valstu sadarbības organizācijas (OIC) un Starpvaldību attīstības iestādes (IGAD)), kuras uzraudzīja Džibutijas Republikas parlamenta vēlēšanas 2013. gada 22. februārī,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu, ko Džibutija ir ratificējusi,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 2000. gada 23. jūnijā parakstīto un 2010. gada 22. jūnijā pārskatīto Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā ES augstās pārstāves Catherine Ashton preses sekretāra 2013. gada 12.marta paziņojumu par stāvokli Džibutijā pēc parlamenta vēlēšanām,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā Džibutija, ņemot vērā tās novietojumu pašā Āfrikas raga smailē un pie ieejas Sarkanajā jūrā un tās stratēģisko infrastruktūru (ostas un brīvās zonas), ir svarīga visam reģionam;

B.  tā kā Džibutijai ir bijusi liela nozīme pirātisma un terorisma apkarošanā reģionā;

C.  tā kā Džibutijā no tās neatkarības iegūšanas 1977. gadā līdz 2003. gadam ir pastāvējusi vienas partijas sistēma;

D.  tā kā valsts kopš 2013. gada 22. februāra parlamenta vēlēšanām atrodas smagā politiskā krīzē;

E.  tā kā Ismail Omar Guelleh, kurš nāca pie varas 1999. gadā, tika atkārtoti un ar 100 % balsu ievēlēts 2005. gadā, paziņoja, ka 2016. gada vēlēšanās savu kandidatūru neizvirzīs; tā kā prezidents Guelleh tika atkārtoti un ar teju 80 % balsu ievēlēts 2011. gada aprīļa vēlēšanās, ko pēc tam, kad Džibutijas parlaments grozīja konstitūciju, lai ļautu prezidentam Guelleh kandidēt uz jaunu termiņu, boikotēja liela daļa opozīcijas;

F.  tā kā pirmo reizi kopš prezidenta Guelleh nākšanas pie varas un pēc tam, kad tika ieviesta jauna, daļēji proporcionāla balsošanas sistēma, kas ļauj mazākuma partijām iegūt vietas parlamentā, opozīcijas partijas nolēma piedalīties 2013. gada 22. februāra parlamenta vēlēšanās cerībā, ka demokrātiskais plurālisms gūs virsroku;

G.  tā kā šīs vēlēšanas uzraudzīja novērotāji no ĀS, Arābu valstu līgas, Islāma valstu sadarbības organizācijas un Starpvaldību attīstības iestādes, kuri pārraudzīja 154 vēlēšanu iecirkņu un 12 balsu skaitīšanas centru darbību un ziņoja, ka vēlēšanas bijušas pārredzamas un nav novēroti krāpšanās gadījumi vai biļetenu nelikumīga ievietošana vēlēšanu urnās;

H.  tā kā saskaņā ar Konstitucionālās Padomes paziņotajiem rezultātiem 68 % balsu ieguva Prezidenta vairākuma savienība (PVS);

I.  tā kā opozīcija, kas pirmo reizi kopš valsts neatkarības iegūšanas ieguva vietas parlamentā, sacīja, ka ir notikusi masveida rezultātu viltošana, un paziņoja, ka ir uzvarējusi vēlēšanās; tā kā Konstitucionālā Padome noraidīja opozīcijas iesniegto apelāciju pret vēlēšanu rezultātiem;

J.  tā kā opozīcija boikotē pēc vēlēšanām izveidoto parlamentu; tā kā varas iestādes nosodīja to, ka daļa opozīcijas pēc apstrīdētajām 2013. gada februāra vēlēšanām līdztekus valsts parlamentam izveidoja „Likumīgo Nacionālo asambleju” (LNA); tā kā LNA priekšsēdētājs ir Ismail Guedi Hared, Nacionālās glābšanas savienības (NGS) kandidātu saraksta pirmais numurs Džibuti pilsētas vēlēšanu apgabalā;

K.  tā kā 2013. gada 22. februāra parlamenta vēlēšanu rezultāti, neraugoties uz ES aicinājumiem, vēl joprojām nav publicēti par visiem vēlēšanu iecirkņiem, tādējādi radot aizdomas par rezultātu viltošanu;

L.  tā kā Džibuti pilsētas vēlēšanu apgabalā reģistrēto vēlētāju skaits mainījās katru reizi, kad tika paziņoti oficiāli skaitļi;

M.  tā kā tiek ziņots, ka opozīcijas partiju demonstrācijas, apstrīdot parlamenta vēlēšanu pareizību, tiek apspiestas, pielietojot nesamērīgu spēku, kā rezultātā tiesībsargājošo spēku šaušanas dēļ bojā gājuši vismaz 10 cilvēki;

N.  ņemot vērā opozīcijas demonstrantu masveida apcietinājumus; tā kā NVO ceļ trauksmi par iespējamiem nāves, spīdzināšanas un pazušanas gadījumiem;

O.  tā kā tiek ziņots — kopš 2013. gada 22. gada februāra vēlēšanām vairāk nekā tūkstotis opozīcijas locekļu ir bijuši ieslodzīti uz ilgāku vai īsāku laikposmu;

P.  tā kā tiek uzskatīts, ka patlaban apcietinājumā atrodas ap 60 politisko cietumnieku; ņemot vērā to, ka varas iestādes pastāvīgi apspiež opozīcijā esošos politiskos aktīvistus;

Q.  ņemot vērā apsūdzības, kas izvirzītas lielākajai daļai opozīcijas vadītāju un daudziem žurnālistiem;

R.  tā kā žurnālists Mydaneh Abdallah Okieh, kurš arī atbild par saziņu opozīcijas koalīcijā NGS, tiek apsūdzēts par „neslavas celšanu policijai”, jo sociālajā tīklā „Facebook” tika publicējis represijās cietušu demonstrantu attēlus; tā kā Apelācijas tiesa 2013. gada 26. jūnijā palielināja viņam piespriesto sodu no 45 dienām uz pieciem mēnešiem;

S.  ņemot vērā 2013. gada aprīlī piespriesto divu gadu cietumsodu un pilsonisko tiesību atņemšanu trim opozīcijas koalīcijas NGS vadītājiem; tā kā viņu apelācijas uzklausīšana tika atlikta līdz 2013. gada 25. novembrim;

T.  šajā sakarībā ņemot vērā opozīcijā esošās NGS preses sekretāra Daher Ahmed Farah apcietināšanu 2013. gada 4. martā; tā kā viņu atzina par vainīgu mudināšanā uz nemieriem pēc 2013. gada februāra vēlēšanām; tā kā šajā pašā lietā tika apsūdzēti vēl divi citi cilvēki, no kuriem vienam piesprieda nosacīti atliktu cietumsodu, bet otru attaisnoja; tā kā Apelācijas tiesa 2013. gada 26. jūnijā Daher Ahmed Farah atkal piesprieda divus mēnešus ilgu beznosacījumu ieslodzījumu;

U.  ņemot vērā ārkārtīgi uztraucošos ieslodzījuma apstākļus Džibutijas cietumos;

V.  tā kā 1992. gada Konstitūcijā ir atzītas pamatbrīvības un labas pārvaldības pamatprincipi;

W.  tā kā Konstitūcijas 10. pantā ir noteikts, ka „visos procedūras posmos ir garantētas tiesības uz aizstāvību, tostarp tiesības saņemt paša izvēlēta advokāta palīdzību”;

X.  tā kā Džibutija ir parakstījusi Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kā arī Starptautisko paktu par ekonomiskām, sociālām un kultūras tiesībām;

Y.  tā kā Džibutijas sievietes saskaras ar dažādu veidu vardarbību — tostarp izvarošanu, sieviešu dzimumorgānu sakropļošanu, vardarbību ģimenē, seksuālu uzmākšanos un agrīnām laulībām —, kas atstāj tālejošas negatīvas sekas uz sieviešu fizisko un psiholoģisko labklājību;

Z.  tā kā organizācijas „Reportieri bez robežām” sagatavotajā pasaules preses brīvības indeksā 2013. gadā Džibutija ieņem 167. vietu no 179 valstīm; ņemot vērā aizliegumu ārvalstu žurnālistiem iebraukt Džibutijā un šā aizlieguma radītās grūtības iegūt drošu informāciju par valstī notiekošo;

AA.  tā kā 2012. gadā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) lēsa, ka 180 000 cilvēku Džibutijā ir nepieciešama pārtikas palīdzība;

AB.  tā kā pēdējo 20 gadu laikā Eiropas Savienība un tās dalībvalstis ir sniegušas galveno finansiālo atbalstu Džibutijai; tā kā ASV, Japānas un Francijas veiktie maksājumi par šo valstu militāro bāzu izmantošanu ir ieņēmumu avots, kas nodrošina pastāvīgu Džibutijas izaugsmi;

AC.  tā kā cilvēktiesību, demokrātijas principu un tiesiskuma ievērošana ir ĀKK un ES partnerattiecību pamatā un ir būtiski Kotonū nolīguma elementi,

1.  pauž dziļas bažas par stāvokli Džibutijā kopš parlamenta vēlēšanām 2013. gada 22. februārī un saspringto politisko stāvokli valstī; jo īpaši ir nobažījies saistībā ar ziņojumiem par opozīcijas locekļu masveida apcietinājumiem, to demonstrāciju apspiešanu, kuras tiek rīkotas, lai protestētu pret vēlēšanu pārkāpumiem, un uzbrukumiem plašsaziņas līdzekļu brīvībai;

2.  aicina Džibutijas varas iestādes izbeigt politisko pretinieku represijas un atbrīvot visas personas, kas atrodas apcietinājumā politisku motīvu dēļ;

3.  aicina Džibutijas varas iestādes nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu, kas ir atzītas valsts un starptautiskos nolīgumos, kurus Džibutija ir parakstījusi, un aizsargāt pilsoniskās un politiskās tiesības un brīvības, tostarp tiesības uz miermīlīgām demonstrācijām un preses brīvību;

4.  stingri nosoda pret sievietēm vērstos seksuālās vardarbības aktus un norāda, ka Džibutijas valdība ir atbildīga par to, lai tiktu darīts gals nesodāmībai, saucot pie atbildības tos, kas ir vainojami seksuālajā vardarbībā pret sievietēm;

5.  aicina ievērot tiesības uz aizstāvību, jo īpaši apsūdzēto personu tiesības sazināties ar viņu pašu izraudzītu advokātu visos pret viņiem vērstās tiesvedības posmos; aicina varas iestādes ļaut ieslodzīto ģimenēm nogādāt viņiem materiālu palīdzību un jo īpaši piegādāt ārstniecības līdzekļus;

6.  aicina Džibutijas valdību ar to iestāžu palīdzību, kuras apstiprināja vēlēšanu rezultātus, jo īpaši Āfrikas Savienību, uzsākt politisku dialogu ar opozīciju atbilstīgi valsts vadītāja 2013. gada 27. jūnija paziņojumam Džibutijas neatkarības gadadienā; aicina Eiropas Savienību atbalstīt reģionālo organizāciju darbu un veicināt centienus rast politisku risinājumu pašreizējai krīzei;

7.  aicina nekavējoties sākt tiesas izmeklēšanu nolūkā noskaidrot, kāda ir bijusi policijas un armijas rīcība demonstrāciju laikā, un sodīt vainīgos cilvēktiesību pārkāpšanā;

8.  atzinīgi vērtē to, ka 2013. gada 22. februāra vēlēšanas noritēja mierīgi, kā to uzsvēra dažādi starptautiskās sabiedrības pārstāvji, tostarp priekšsēdētāja vietniece / augstā pārstāve un uz Džibutiju nosūtīto četru vēlēšanu novērošanas misiju vadītāji; atzinīgi vērtē Džibutijas tautas un visu politisko partiju apņemšanos uzlabot savas valsts nākotni, ko tie parādīja, piedaloties vēlēšanās;

9.  atzinīgi vērtē to, ka 2013. gada 22. februāra vēlēšanās pirmo reizi kopš Džibutijas neatkarības iegūšanas 1977. gadā piedalījās opozīcijas spēki, t. i., Nacionālās glābšanas savienība (NGS);

10.  atkārto Eiropas Savienības aicinājumu publicēt rezultātus no visiem vēlēšanu iecirkņiem, kas tika izmantoti 2013. gada 22. februārī;

11.  aicina visus Džibutijas politiskos spēkus ievērot tiesiskumu, tostarp tiesības uz miermīlīgām demonstrācijām, un neiesaistīties vardarbībā un represīvos pasākumos;

12.  paziņo, ka vēlas cieši uzraudzīt stāvokli Džibutijā un gadījumā, ja tiek pārkāpts 2000. gadā noslēgtais Kotonū nolīgums, jo īpaši tā 8. un 9. pants, ierosināt ierobežojošus pasākumus; aicina arī Komisiju rūpīgi novērot stāvokli;

13.  mudina EĀDD, Komisiju un to partnerus strādāt kopā ar Džibutijas iedzīvotājiem pie ilgtermiņa politiskās reformas, ko būtu sevišķi jāveicina jau pašreizējām ciešajām attiecībām, ņemot vērā to, ka Džibutija ir ieņēmusi vienu no svarīgākajām lomām cīņā pret terorismu un attiecīgajā reģionā, kā arī izmitina militārās bāzes;

14.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Džibutijas valdībai, Āfrikas Savienības iestādēm, Starpvaldību attīstības iestādei, Arābu valstu līgai, Islāma valstu sadarbības organizācijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, kā arī ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem.

(1) OV C 46 E, 24.2.2010, 102. lpp. (2) OV C 14, 19.1.1998, 207. lpp.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 4. jūlija rezolūcija par stāvokli Nigērijā (2013/2691(RSP))

P7_TA(2013)0335 RC-B7-0344/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 13. jūnija rezolūcijas par preses un plašsaziņas līdzekļu brīvību pasaulē(1), 2012. gada 11. decembra rezolūciju par Digitālās brīvības stratēģiju ES ārpolitikā(2), 2012. gada 5. jūlija rezolūciju par vardarbību pret lesbietēm(3) un LGBT tiesībām Āfrikā UN 2012. gada15. marta rezolūciju par stāvokli Nigērijā(4),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton paziņojumus — 2012. gada 22. janvārī par bombardēšanu Kano, 2013. gada 11. martā par ķīlnieku nogalināšanu, 2013. gada 2. jūnijā par likumu Nigērijā, kas paredz sodīt par viendzimuma laulībām un sakariem, un 2013. gada 25. jūnijā par eksekūcijām Nigērijā,

–  ņemot vērā 2013. gada martā Abujā notikušo ES un Nigērijas dialogu par cilvēktiesībām, kā arī 2013. gada 16. maijā Briselē notikušo Nigērijas un ES ministru sanāksmi, kurās atzina, ka pretterorisma pasākumus ir nepieciešams līdzsvarot ar civiliedzīvotāju dzīvību zaudēšanu un publiskās infrastruktūras iznicināšanu,

–  ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2013. gada maija sanāksmē Horsenā (Dānijā) pieņemto rezolūciju par stāvokli Nigērijā,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes vadlīnijas, lai veicinātu un aizsargātu lesbiešu, homoseksuāļu, biseksuāļu, transpersonu un starpdzimuma personu (LGBTI) tiesības,

–  ņemot vērā 2000. gada Kotonū nolīgumu un tā 2005. un 2010. gadā pārskatītās versijas (pēdējo no minētajam versijām ratificēja 2010. gada 27. septembrī), un jo īpaši minētā nolīguma 8. un 9. pantu. kas attiecas uz politisko dialogu un cilvēktiesībām, demokrātiju un tiesiskumu,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra Ban Ki-moon 2013. gada 16. maija paziņojumu par ilgstošu vardarbību un drošības stāvokļa pasliktināšanos Nigērijas ziemeļaustrumos un 2013. gada 22. aprīļa paziņojumu par daudzu iedzīvotāju nogalināšanu un māju iznīcināšanu sadursmēs starp militārajiem spēkiem un Boko Haram nemiernieku grupējumu Nigērijā,

–  ņemot vērā ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos Navi Pillay 2013. gada 3. maija paziņojumu par vardarbīgajām 2013. gada aprīļa sadursmēm un atgādinot drošības aģentiem Nigērijā par cilvēktiesību ievērošanu un izvairīšanos no pārmērīgas spēka pielietošanas savās operācijās, kā arī 2013. gada 17. maija paziņojumu par Boko Haram nemiernieku grupējuma locekļu iespējamu sodīšanu par kara noziegumiem,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2011. gada 27. decembra paziņojumu par Boko Haram teroristiskās sektas uzbrukumiem Nigērijā,

–  ņemot vērā ANO 1981. gada Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā G8 ārlietu ministru 2012. gada 12. aprīļa paziņojumu par ilgstošu vardarbību Nigērijā,

–  ņemot vērā 2003. gada 16. maijā Nigērijā ratificēto Āfrikas Savienības Konvenciju par terorisma novēršanu un apkarošanu un tās papildprotokolu, ko Nigērija ratificēja 2008. gada 22. decembrī,

–  ņemot vēra Āfrikas Savienības komisāra miera un drošības jautājumos 2012. gada 14. jūlija paziņojumu, nosodot Boko Haram darbību un cilvēktiesību pārkāpumus, mudinot starptautisko sabiedrību atbalstīt Nigērijas pretošanos teroristiskajai sektai un uzsverot draudus, ko tā rada reģionālajai un starptautiskajai drošībai,

–  ņemot vērā Gvinejas līča valstu un valdību vadītāju sammitu par jūras satiksmes drošību un drošumu, kas 2013. gada 24. jūnijā notika Jaundē (Kamerūnā),

–  ņemot vērā 1999. gada 29. maija pieņemto Nigērijas Federālās Republikas konstitūciju un jo īpaši IV nodaļas noteikumus par pamattiesību ievērošanu, tostarp tiesības uz dzīvību, tiesības tikt uzklausītam, tiesības uz cilvēka cieņas ievērošanu un vārda brīvības aizsardzība, preses brīvība, domas brīvība, apziņas un reliģijas brīvība,

–  ņemot vērā 3. pantu Ženēvas konvencijā, ko Nigērija ratificēja 1961. gada 20. jūnijā, un tās II Protokolu, ko Nigērija ratificēja 1988. gada 10. oktobrī, un tajos abos nosaka starptautiskās tiesības attiecībā uz vietēja mēroga bruņotiem konfliktiem,

–  ņemot vērā 1981. gada Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu, ko Nigērija ratificēja 1983. gada 22. jūnijā,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ko Nigērija ratificēja 1993. gada 29. oktobrī,

–  ņemot vērā 1948. gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā Nigērijas prezidents Goodluck Jonathan 2013. gada 14. un 15. maijā pasludināja ārkārtas stāvokli Bomas, Jobes un Adamavas štatos, reaģējot uz Boko Haram darbību un mobilizējot papildus militāros spēkus;

B.  tā kā 2013. gada aprīlī cīņā starp Nigērijas militārajiem spēkiem un Boko Haram karotājiem tika iznīcināta Bagas pilsētā un saskaņā ar kopienas vadītāju teikto tika iznīcinātas tūkstošiem māju, un nogalināti daudzi civiliedzīvotāji; tā kā jūlija beigās tiks pabeigta Nigērijas cilvēktiesību komisijas veikta neatkarīga izmeklēšana par Bagas slepkavībām;

C.  tā kā federālā valdība Boko Haram grupējumu ir klasificējusi saskaņā ar 2011. gada Terorisma novēršanas aktu, lai ļautu sodīt ikvienu indivīdu, kas varētu pārstāvēt vai sniegtu atbalstu šim grupējumam;

D.  tā kā Boko Haram grupējums kopš 2009. gada ir atbildīgs par 4000 cilvēku nāvi; tā kā ar Boko Haram saistītos vairāk nekā 80 uzbrukumos šogad ir nogalināti pāri par 700 nigēriešu, un šis grupējums saskaņā ar Amerikas Savienoto Valstu jaunāko ziņojumu ir klasificēts kā pasaulē otrā bīstamākā teroristu grupa; tā kā saistība starp Boko Haram un AQMI (Al Quaida islāma Magribā) rada nopietnus draudus mieram un drošībai plašākā Sāhelas reģionā un Rietumāfrikā kopumā; tā kā Boko Haram turpina uzbrukt valsts un drošības ierēdņiem, kā 2013. gada 7. maija uzbrukumā cietuma teritorijai Bamā, un šajā uzbrukumā tika nogalināti 55 cilvēki un 105 ieslodzītie tika palaisti brīvībā;

E.  tā kā Cilvēktiesību uzraugs, Amnesty International, Starptautiskais brīvības nams un citas cilvēktiesību organizācijas ir dokumentējušas Boko Haram grupējuma iesaistīšanos uzbrukumos policijas iecirkņiem, militārajām iekārtām, baznīcām, skolām, lauku saimniecībām un bankām; tā kā Boko Haram grupējums ir paplašinājis uzbrukumus, par savu mērķi izvēloties civiliedzīvotājus, tostarp veicot divus uzbrukumus 2013. gada 16.un 17. jūnijā skolām Borno un Jobē, un šajos uzbrukumos tika nogalināti 16 skolēni un 2 skolotāji; tā kā šo uzbrukumu rezultātā vairāki tūkstoši bērnu ir bijuši spiesti pārtraukt izglītību; tā kā draudi civiliedzīvotājiem ir spieduši 19 000 lauksaimnieku pamest savas lauku saimniecības un pamest labības stādījumus, kas noved pie lauksamniecības ražības zaudējumiem un izraisa pārtikas trūkumu;

F.  uzsverot pastiprinātas bažas par Boko Harem grupējuma lēmumu nolaupīt sievietes un bērnus savas vardarbīgās kara kampaņas ietvaros; tā kā dumpinieki Nigērijā ir nolaupījuši, veikuši uzbrukumus un nogalinājuši arī ārzemju viesstrādniekus;

G.  tā kā ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos birojs ir brīdinājis par bēgļu krīzi; tā kā pēdējās nedēļās Nigērijā ieradās apmēram 6000 nigēriešu un laikposma no 2013. gada 11. līdz 13. jūnijam apmēram 3000 nigēriešu šķērsoja robežu un ieradās Kamerūnā; tā kā bēgļi šķērso arī Čadas robežu; tā kā cilvēku pārvietošanās apdraud trūcīgos vietējos pārtikas krājumus un ūdens resursiem, jo īpaši Nigērijā, kura cīnās ar sausuma gados izraisīto pārtikas trūkumu; tā kā nevienai no Nigērijas kaimiņvalstīm nav iespēju uzņemt lielu skaitu cilvēku, kuri varētu tikt pārvietoti apmēra humanitārās krīzes gadījumā pēc masveida vardarbības;

H.  tā kā Boko Haram turpina uzbrukt kristiešiem, mērenu uzskatu musulmaņiem un citiem reliģiskajiem grupējumiem, tos izstumjot no valsts ziemeļiem, kuros ir musulmaņu vairākums;

I.  tā kā Nigērijas policija un militārie spēki, reaģējot uz Boko Haram grupējuma vardarbību, ir sagūstījuši un veikuši vairāku aizdomās turēto grupējuma locekļu ārpustiesas eksekūcijas, jo īpaši sagūstot jaunus vīriešus no ziemeļu ciematiem; tā kā Nigērijas policija un militārie spēki, reaģējot uz Boko Haram grupējuma vardarbību, ir sagūstījuši un veikuši vairāku aizdomās turēto grupējuma locekļu ārpustiesas eksekūcijas, jo īpaši sagūstot jaunus vīriešus no ziemeļu ciematiem; tā kā daudzi no šiem ieslodzītajiem ir turēti ieslodzījumā bez tiesībām sarakstīties un bez apsūdzības vai tiesas un nereti necilvēciskos apstākļos, un tā kā daži ir fiziski iespaidoti, bet citi pazuduši bez vēsts vai miruši ieslodzījumā; tā kā daudzi no šiem ieslodzītajiem ir turēti ieslodzījumā bez tiesībām sarakstīties un bez apsūdzības vai tiesas un nereti necilvēciskos apstākļos, un tā kā daži ir fiziski iespaidoti, bet citi pazuduši bez vēsts vai miruši ieslodzījumā; tā kā Nigērijas valdība un armijas oficieri ir snieguši neuzticamus datus par cietušajiem civiliedzīvotājiem un mājam nodarīto kaitējumu; tā kā Nigērijas valdība un armijas oficieri ir snieguši neuzticamus datus par cietušajiem civiliedzīvotājiem un mājam nodarīto kaitējumu; tā kā Cilvēktiesību uzraugs, Brīvības nams un citas cilvēktiesības organizācijas Nigērijas spēku reakciju ir raksturojušas kā pastiprināti brutālu un nekritisku, atstājot iedzīvotāju ziņā nevienlīdzīgu pretošanos divu grupējumu vardarbīgajiem uzbrukumiem; tā kā Cilvēktiesību uzraugs, Brīvības nams un citas cilvēktiesības organizācijas Nigērijas spēku reakciju ir raksturojušas kā pastiprināti brutālu un nekritisku, atstājot iedzīvotāju ziņā nevienlīdzīgu pretošanos divu grupējumu vardarbīgajiem uzbrukumiem;

J.  tā kā ir apdraudēta brīvība izteikties un preses brīvība, jo tiek radīti arestu, iebiedēšanas vardarbības un pat nāves draudi tiem cilvēkiem, kuri ziņo par šādiem gadījumiem tādā veidā, ka kritizē Nigērijas varas iestādes; tā kā Boko Haram grupējums ir atkārtoti draudējis uzbrukt mediju grupām, kas sniegušas negatīvu informāciju par šo grupējumu;

K.  pateicoties deklarācijai par ārkārtas stāvokli ziemeļaustrumu štatu lielās teritorijas daļas, kļuvušas nepieejams palīdzības aģentūrām, žurnālistiem un ziņotājiem; tā kā valdība vairākās teritorijās ir slēgusi mobilā telefona sakaru pakalpojumus, lai pārtrauktu kaujinieku sazināšanos;

L.  tā kā Nigērijas valdība nesen pārkāpusi septiņus gadus ilgušo nāvessodu moratoriju, Edo štatā izpildot nāvessodu četriem cietumniekiem, kurus notiesāja laikā, kad Nigērijā valdīja militārā diktatūra; tā kā 2013. gada 26. jūnijā ANO speciālais ziņotājs par ārpustiesas, tūlītēju vai patvaļīgu nāvessoda izpildīšanu Christof Heyns aicināja Nigērijas varas iestādes apturēt draudošo nāvessoda izpildīšanu piektajam ieslodzītajam; tā kā saskaņā ar cilvēktiesību organizāciju ziņojumiem Nigērijā 2012. gadā uz nāvi notiesāti 56 cilvēki, un tā kā apmēram 1000 cilvēku valstī gaida nāvessoda izpildīšanu;

M.  tā kā Nigērijas Pārstāvju palāta 2013. gada 30. maijā pieņēma Viendzimuma laulību (aizlieguma) likumu, kas paredz 14 gadu cietumsodu visiem, kas precas vai ir precējies ar tā paša dzimuma personu, to piemērojot ne tikai Nigērijas pilsoņiem, bet arī tūristiem, strādniekiem no ārvalstīm un diplomātiem, kā arī 10 gadu cietumsodu par tādu nevalstisko organizāciju, sabiedrisku pasākumu reģistrāciju vai rīkošanu, kas aizstāv lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu cilvēktiesības,

N.  tā kā Nigērijas problēmas rada ekonomiskās attīstības trūkums un spriedzes pamatā ir gadu desmitiem ilgi veidojies tādu iedzimto grupu savstarpējais naids, kas cīnās par kontroli pār auglīgo lauksaimniecības zemi ar hausu valodā runājošiem ieceļotājiem un kolonizatoriem no islāmticīgās ziemeļdaļas; tā kā konfliktu saasina klimata pārmaiņas un tuksneša izplešanās; tā kā bruņotā konflikta eskalācija un pastāvīgās sociālās un ekonomiskās problēmas var izraisīt radikalizāciju, tostarp tādu islāma fundamentālistu grupu kā Boko Haram manipulācija un nostiprināšanās,

O.  tā kā ES ir lielākais finanšu līdzekļu devējs Nigērijai, tā kā 2009. gada 12. novembrī Eiropas Komisija un Nigērijas federālā valdība parakstīja Nigērijas un ES valstu stratēģisko dokumentu un vienojās par valsts indikatīvo programmu 2008.–2013. gadam, saskaņā ar kuru ES finansē projektus, kuru mērķi ir miera, drošības un cilvēktiesību veicināšana; tā kā ES kopējais palīdzības apjoms šajā laika periodā ir EUR 700 milj., no kuriem daļa novirzīta drošības situācijas risināšanai Nigērijas ziemeļu daļā, kas tur kļūst arvien problemātiskāka,

P.  tā kā saskaņā ar pārskatītā Kotonū nolīguma 8. un 9. pantu ES uzņemas iesaistīties regulārā politiskā dialogā ar Nigēriju par cilvēktiesībām un demokrātijas principiem, tostarp par etnisko, reliģisko un rasu diskrimināciju,

Q.  tā kā ANO augstais komisārs cilvēktiesību jautājumos Navi Pillay ir brīdinājis, ka Boko Haram uzbrukumi var būt noziegumi pret cilvēci; tā kā Starptautiskās krimināltiesas prokurore Fatou Bensouda 2012. gada jūlijā apmeklēja Abuju un viņas birojs 2012. gadā publicējis ziņojumu, kurā teikts, ka ir pietiekams pamats uzskatīt, ka Boko Haram pastrādātie nodarījumi ir noziegumi pret cilvēci,

R.  tā kā Nigērija ir viena pasaules lielākajām naftas ieguves valstīm, taču aptuveni 60 % tās iedzīvotāju iztiek ar mazāk nekā vienu ASV dolāru dienā; tā kā miermīlīga konfliktu risināšana nozīmē arī taisnīgu piekļuvi resursiem un ieņēmumu taisnīgu pārdali,

1.  stingri nosoda vardarbības eskalāciju no Boko Haram puses un nevainīgu cilvēku traģisko nāvi nemieru piemeklētajos Nigērijas reģionos un izsaka līdzjūtību tuviniekus zaudējušajiem un ievainotajiem; pauž bažas par pastāvīgo spriedzi, kurā kopienas ir gan vainīgie, gan cietušie,

2.  aicina Nigērijas valdību garantēt drošību un savu iedzīvotāju aizsardzību pret Boko Haram vardarbību, atturēties no jauniem uzbrukumiem vai atriebības, ievērojot savas saistības attiecībā uz starptautiski atzītiem cilvēktiesību standartiem un ievērojot tiesiskumu,

3.  nosoda Nigērijas militāristus par nesamērīgu spēka lietošanu sadursmēs ar Boko Haram, īpaši uzbrukumos Bagai 2013. gada 16. un 17. aprīlī,

4.  aicina valdību un visas iesaistītās puses atturēties no spēka lietošanas un mierīgiem līdzekļiem censties risināt reliģisko un etnisko grupu domstarpības Nigērijā; uzsver neatkarīgas, objektīvas un pieejamas tiesu sistēmas nozīmi, jo īpaši bruņotu konfliktu laikā, lai izbeigtu nesodāmību, nostiprinātu tiesiskumu un iedzīvotāju pamattiesību aizsardzību,

5.  aicina Nigērijas valdību novērst konflikta tālāku eskalāciju, pievēršot īpašu uzmanību civiliedzīvotāju drošībai un labklājībai, atgādinot, ka mājokļu, infrastruktūras un lauksaimniecības zemju iznīcināšana un bojāšana konflikta laikā kaitē iedzīvotājiem,

6.  aicina Nigērijas valdību un Boko Haram atzīt un ievērot preses un mediju brīvību un atļaut žurnālistiem un reportieriem piekļuvi frontes līnijai, jo presei un medijiem var būt svarīga loma atbildības nostiprināšanā un cilvēktiesību pārkāpumu dokumentēšanā,

7.  Nosoda Nigērijas varas iestādes par nāvessoda izpildīšanu Daniel Nsofor par noziegumiem, ko viņš pastrādājis, nesasniedzot 18 gadu vecumu; rekomendē varas iestādēm veikt pasākumus, kas nepieciešami, lai izpildītu ANO Konvencijas par bērna tiesībām noslēguma piezīmes par Nigēriju, jo īpaši bērna definīciju Nigērijas valsts tiesību aktos un valsts līmenī pilnībā ievērot Bērnu tiesību konvencijas pilnīgu ievērošanu, pārskatīt visas par noziegumiem, kas pastrādāti nesasniedzot 18 gadu vecumu, uz nāvi notiesātos lietas un valsts tiesību aktos pasludina ārpus likuma nāvessodu visām personām, kas ir jaunākas par 18 gadiem,

8.  stingri nosoda nāvessoda izpildīšanu četriem ieslodzītajiem 2013. gada jūnijā; aicina Nigērijas varas iestādes ievērot saistības, kuras tās nesen uzņēmusies ES un Nigērijas dialogā par cilvēktiesībām, lai de facto saglabātu nāvessoda moratoriju, izdarot tās tiesību aktu grozījumus,

9.  aicina Nigērijas valdību ar Eiropas Komisijas un Unicef atbalstu paātrināt reformas saskaņā ar ANO Konvenciju par bērna tiesībām, jo īpaši attiecībā uz bērnu tiesībām un dzimšanas reģistrācijas sistēmām; iesaka Nigērijai turpināt un nostiprināt tās pūliņus, lai nodrošinātu obligātu visu bērnu dzimšanas reģistrāciju bez maksas un paaugstināt sabiedrības izpratni par dzimšanas reģistrāciju un esošajiem likumiem,

10.  atzīst, ka mobilā telefona sakari ir kaujiniekiem svarīgs saziņas līdzeklis, tomēr aicina Nigērijas valdību nebloķēt visu tīklu, jo tādējādi iespējas sazināties tiek liegtas arī iedzīvotājiem,

11.  uzsver reģionālās sadarbības nozīmi cīņā ar draudiem, ko rada Boko Haram un AQMI sakari; mudina reģiona valstis padziļināt savstarpējo sadarbību, tostarp ar Sahelas valstīm, lai novērstu sinerģiju veidošanos starp Boko Haram un AQMI, un Kustība par vienotību un džihādu Rietumāfrikā (MUJAO); aicina ES institūcijas un dalībvalstis, kā arī, ANO, Āfrikas Savienību un Rietumāfrikas valstu ekonomikas savienību (Ecowas) atbalstīt šādus reģionālos centienus un novērst terorisma draudus, vieglā bruņojuma un pārrobežu noziedzības izplatīšanos,

12.  ar bažām atzīmē augošos pirātisma draudus Gvinejas līcī un nepieciešamību pēc labāk koordinētas rīcības; atzinīgi šajā sakarā novērtē reģionālos centienus risināt pirātisma problēmu Gvinejas līča valstu un valdību vadītāju augstākā līmeņa sanāksmē par drošību un drošību jūrā, kas 2013. gada 24. jūnijā notika Jaundē (Kamerūnā),

13.  prasa pilnīgāk izpētīt konflikta pamatcēloņus, tostarp sociālo, ekonomisko un etnisko saspīlējumu, izvairoties no vispārīgiem un vienkāršotiem skaidrojumiem, pamatojoties tikai uz reliģiju, kas nevar dot pamatu ilgtermiņa un stabilam problēmu risinājumam šajā reģionā; mudina Nigērijas valdību censties rast mierīgu risinājumu, novēršot konflikta pamatcēloni, un nodrošināt taisnīgu piekļuvi resursiem, reģionu ilgtspējīgu attīstību un ieņēmumu taisnīgu pārdali, izmantojot valsts budžetu,

14.  prasa veikt cilvēktiesību pārkāpumu neatkarīgu izmeklēšanu un nodot tiesai par to izdarīšanu atbildīgās personas saskaņā ar starptautiskajiem standartiem par taisnīgu tiesu,

15.  pauž bažas, ka konflikta eskalācija Nigērijā vēl vairāk saasinās bēgļu krīzi kaimiņvalstīs Nigērā un Kamerūnā; aicina Nigērijas valdības amatpersonas iesaistīties sarunās ar kaimiņvalstīm, lai koordinētu reaģēšanas pasākumus uz bēgļu pieplūdumu,

16.  aicina priekšsēdētāja vietnieci Savienības augsto pārstāvi Catherine Ashton mudināt Nigērijas valdību tās veiktajās pretterorisma operācijās ievērot cilvēktiesības; pauž gatavību uzmanīgi sekot situācijas attīstībai Nigērijā un ierosina ierobežojošus pasākumus gadījumam, ja netiks ievērots Kotonū Nolīgums un jo īpaši tā 8. un 9. pants; situācijai sekot lūdz arī Komisiju,

17.  uzskata par dziļi nožēlojamu Viendzimuma laulību (aizlieguma) likuma pieņemšanu, kas par noziegumu padara viendzimuma attiecības, atbalsta lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu cilvēktiesības, gejiem draudzīgu vietu darbību vai divu vienāda dzimuma cilvēku pieķeršanās un mīlestības izrādīšanu; aicina Nigērijas prezidentu tāpēc neparakstīt Pārstāvju palātas pieņemto likumu, kas lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem, transpersonām un interseksuāļiem – gan Nigērijas pilsoņiem, gan ārvalstniekiem – rada nopietnus vardarbības un ieslodzījuma draudus,

18.  mudina Nigērijas varas iestādes dekriminalizēt homoseksualitāti un aizsargāt LGBTI un viņu cilvēktiesību aizstāvjus,

19.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Nigērijas federālajai valdībai, Āfrikas Savienības un Ecowas institūcijām, ANO Ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālajai Asamblejai, ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem un Panāfrikas parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0274. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0470. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0299. (4) Pieņemtie teksti P7_TA(2012)0090.