Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2013. gada 12. septembris - Strasbūra
Eiropas kultūra un radošās nozares, izmantojot šo nozaru potenciālu ekonomikas izaugsmes un nodarbinātības veicināšanā
 Eiropas Ombuda darbība 2012. gadā
 Trešās valstis, kuru pilsoņiem, šķērsojot ES ārējās robežas, ir jābūt vīzām ***I
 Eiropas Banku iestāde un kredītiestāžu uzraudzība ***I
 Īpašu uzdevumu piešķiršana Eiropas Centrālajai bankai saistībā ar kredītiestāžu uzraudzības politiku *
 Ģenētisko resursu pieejamība un to izmantošanā iegūto labumu taisnīga un vienlīdzīga sadale Savienībā***I
 Mikroģenerācija
 Vienlīdzīga samaksa strādājošiem vīriešiem un sievietēm
 ES kiberdrošības stratēģija — atvērta un droša kibertelpa
 Digitalizācijas programma izaugsmei, mobilitātei un nodarbinātībai
 Stāvoklis Sīrijā
 Stāvoklis Ēģiptē
 Kopējās drošības un aizsardzības politikas jūrlietu aspekti
 ES militārās struktūras — pašreizējais stāvoklis un turpmākās perspektīvas
 ES politika attiecībā uz Baltkrieviju
 Krievijas izdarītais spiediens uz Austrumu partnerības valstīm (saistībā ar gaidāmo Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmi Viļņā)
 ES iekšējās drošības stratēģija
 Eiropas stratēģija drošībai un veselības aizsardzībai darbā
 Pārrobežu sarunas par darba koplīguma slēgšanu un starptautisks sociālais dialogs
 Stāvoklis saistībā ar nepavadītiem nepilngadīgiem Eiropas Savienībā
 Stāvoklis Kongo Demokrātiskajā Republikā
 Stāvoklis Centrālāfrikas Republikā
 Stāvoklis Bahreinā

Eiropas kultūra un radošās nozares, izmantojot šo nozaru potenciālu ekonomikas izaugsmes un nodarbinātības veicināšanā
PDF 325kWORD 39k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. septembra rezolūcija par atbalstu Eiropas kultūras un radošajām nozarēm, izmantojot šo nozaru potenciālu ekonomikas izaugsmes un nodarbinātības veicināšanā (2012/2302(INI))
P7_TA(2013)0368A7-0248/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 167. pantu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) Ģenerālās konferences 2005. gada 20. oktobra Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu (UNESCO Konvencija par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību),

–  ņemot vērā Padomes 2006. gada 18. maija Lēmumu 2006/515/EK, lai noslēgtu Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu(1),

–  ņemot vērā Padomes 2006. gada 13. un 14. novembra un 2007. gada 24. un 25. maija secinājumus(2), jo īpaši attiecībā uz kultūras un radošo nozaru ieguldījumu Lisabonas mērķu sasniegšanā, kā arī Padomes 2007. gada 16. novembra rezolūciju par Eiropas darba kārtību kultūrai(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Lēmumu Nr. 1855/2006/EK, ar ko izveido programmu „Kultūra” (2007–2013)(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. novembra Lēmumu Nr. 1718/2006/EK par atbalsta programmas īstenošanu Eiropas audiovizuālajā nozarē (MEDIA 2007)(5),

–  ņemot vērā 2008. gada 10. aprīļa rezolūciju par Eiropas darba kārtību kultūras jomā globalizācijas apstākļos(6),

–  ņemot vērā 2007. gada 7. jūnija rezolūciju par mākslinieku sociālo statusu(7),

–  ņemot vērā 2008. gada 10. aprīļa rezolūciju par kultūras nozarēm Eiropā(8),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 12. maija secinājumus par kultūru kā jaunrades un inovāciju katalizatoru(9),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 19. oktobra paziņojumu par autortiesībām uz zināšanām balstītā ekonomikā (COM(2009)0532),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020 ― stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 27. aprīļa Zaļo grāmatu „Kultūras un radošo nozaru potenciāla īstenošana” (COM(2010)0183),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 30. jūnija paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Eiropa, tūristu apmeklētākā vieta pasaulē — jaunas Eiropas tūrisma nozares politiskās pamatnostādnes” (COM(2010)0352),

–  ņemot vērā 2011. gada 12. maija rezolūciju par kultūras nozīmi ES ārējās darbībās(10),

–  ņemot vērā 2011. gada 12. maija rezolūciju par kultūras un radošo nozaru potenciāla īstenošanu(11),

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 10. decembra secinājumus par „Atjauninātu paziņojumu par rūpniecības politiku — spēcīgāka Eiropas rūpniecība izaugsmei un ekonomikas atveseļošanai”(12),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 18. decembra paziņojumu par saturu digitālajā vienotajā tirgū (COM(2012)0789),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 26. septembra darba dokumentu „Eiropas augstas kvalitātes preču nozaru konkurētspēja” (SWD(2012)0286),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 26. septembra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Atbalsts kultūrai un radošajām nozarēm izaugsmei un nodarbinātībai Eiropas Savienībā” (COM(2012)0537),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2013. gada 30. maija atzinumu(13),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu un Reģionālās attīstības komitejas atzinumu (A7-0248/2013),

A.  tā kā kultūras un radošās nozares (KRN), veicinot inovāciju izplatību citās nozarēs, būtiski sekmē Savienības ekonomikas (jo īpaši attiecībā uz MVU) un sociālo attīstību un ir stratēģijas gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai ekonomikai „Eiropa 2020” neatņemama sastāvdaļa;

B.  tā kā KRN būtiski veicina sociālo kohēziju, jaunradi, kā arī kultūras un valodu daudzveidību Savienībā;

C.  tā kā kultūras nozare vismazāk ir izjutusi ekonomikas krīzes ietekmi, apliecinot, ka tā ir stratēģiska sabiedrības attīstības joma;

D.  tā kā būtu jāatzīst, ka KRN ir būtiskas gan to kultūras vērtības dēļ, gan tāpēc, ka tās sniedz būtisku ieguldījumu sabiedrības labklājībā, sociālajā integrācijā un kohēzijā, kā arī Savienības ekonomikā, veicinot izaugsmi un nodarbinātību, un arī tāpēc, ka tās labvēlīgi ietekmē tūrismu;

E.  tā kā Eiropas kultūras un radošā satura ražošanai ir būtiska ekonomiskā ietekme uz daudzām nozarēm, piemēram, tūrismu, mazumtirdzniecību, digitālajām tehnoloģijām u.tml.;

F.  tā kā KRN aptver ļoti dažādas radošas darbības un finansēšanas un attīstības modeļa ziņā īpašus pakalpojumus; tā kā tādēļ šī daudzveidība ir jāņem vērā, izstrādājot atbalsta vai sadarbības stratēģijas, tostarp starptautiskās sadarbības stratēģijas;

G.  tā kā festivāli Eiropā ļauj veicināt Eiropas kultūras ražojumus un rada kultūras, sociālo, ekonomisko un tūrisma vērtību teritorijā;

H.  tā kā kultūras un radošajās nozarēs darbojas galvenokārt MVU, kas ir Savienības ekonomikas pamats;

I.  tā kā Eiropas Komisija 2012. gada 26. septembra darba dokumentā(14) ir atzinusi kultūras un radošuma kā augstākās kategorijas tautsaimniecības nozares svarīgumu (mode, juvelierizstrādājumi un pulksteņi, smaržas un kosmētikas līdzekļi, aksesuāri, ādas izstrādājumi, iekārtas un mēbeles, mājsaimniecības ierīces, gastronomija, vīni un alkoholiskie dzērieni, automašīnas, laivas, viesnīcas un izklaides iespējas, mazumtirdzniecība un izsoles telpas, izdevējdarbība) un tā kā augstākās kategorijas uzņēmumiem var būt ļoti svarīga nozīme attiecībā uz KRN kopumu;

J.  tā kā KRN darbinieku statusa konsolidācija veicina ekonomiskās darbības strukturēšanu, dzīvotspēju un uzticamību, kā arī nodarbinātības konsolidāciju;

K.  tā kā mobilitāte ir svarīga KRN iezīme, tomēr to apgrūtina dažādi valstīs un reģionos atšķirīgi šķēršļi, kas ir īpaši saistīti ar grūtībām iegūt vīzu, mākslinieku statusa neesamību un īpašiem un daudzveidīgiem mākslas darbu radīšanas nosacījumiem;

L.  tā kā pašreizējā izmēģinājuma projekta „Kultūras daudzveidības ekonomika” rezultātā būtu jāiegūst pārskats par problēmām un risinājumiem attiecībā uz KRN;

M.  tā kā jānodrošina izglītība kultūras un mākslas jomā ES pilsoņiem jau agrā bērnībā, lai attīstītu to personīgo izpratni par mākslu un kultūru, uzklausītu viņu viedokli un attīstītu to pašizpausmi un izpratni par kultūru daudzveidību, kas pastāv Eiropā, un tādējādi veicinātu viņu pašu jaunradi un izpausmi, kā arī kultūras daudzveidību;

N.  tā kā jāstiprina sadarbība starp izglītības iestādēm un KRN uzņēmumiem, lai ņemtu vērā izmaiņas nodarbinātības jomā un vajadzību pēc konkrētām prasmēm un sekmētu informācijas apmaiņu un dažādu prasmju izveidi;

O.  tā kā kultūras un radošās nozares Eiropā acīmredzami ir bagātākas un daudzveidīgākas nekā citās pasaules daļās un tas ir apstāklis, kas būtu jāizmanto izaugsmes veicināšanai;

P.  tā kā KRN jāizmanto iespēja, ko sniedz pāreja uz digitālo laikmetu, jo radīsies jaunas prasības un pakalpojumi, kas ļaus attīstīt jaunus ekonomikas modeļus;

Q.  tā kā ir novērojama strauja aizvien jaunu kultūras darbu pieejamības tiešsaistē ekonomisko modeļu attīstība un tā būtu jāatbalsta, nodrošinot stabilu tiesisko regulējumu, kas sekmē ieguldījumus KRN;

R.  tā kā ir būtiski nodrošināt KRN piekļuvi stabiliem finansējuma veidiem, kas pielāgoti to vajadzībām, lai nodrošinātu to turpmāko attīstību;

S.  tā kā KRN ir vietēja un reģionāla līmeņa teritoriālās attīstības stratēģiju būtisks elements sociālās kohēzijas un ekonomiskās izaugsmes mērķu sasniegšanai,

Kultūras un radošo nozaru attīstībai nepieciešamie nosacījumi

1.  atgādina, ka KRN sniedz labus ekonomiskos rādītājus, ir būtiskas sociālās kohēzijas sekmētājas un turpina radīt darbvietas, jo īpaši jauniešiem, kā arī rada vērā ņemamu inovāciju potenciālu, neraugoties uz pašreizējām ekonomikas grūtībām attiecībā uz Savienības budžeta disciplīnas prasībām;

2.  uzsver, ka ir nepieciešami uzticami jaunākie statistikas dati par KRN, jo īpaši attiecībā uz to faktisko stāvokli, īpašajām iezīmēm, tostarp statusa ziņā, to darbvietu un izaugsmes radīšanas potenciālu un to ekonomisko ietekmi uz citām nozarēm, lai attiecīgi varētu lemt par visatbilstīgāko politisko rīcību minēto nozaru efektīvai veicināšanai; iesaka izveidot novērošanas centru vai datu bāzi attiecībā uz KRN;

3.  prasa Komisijai turpināt pētījumu sagatavošanu un datu par KRN ekonomisko un sociālo nozīmi vākšanu, jo īpaši attiecībā uz KRN kā galveno elementu dažādās ekonomikas nozarēs;

4.  pauž nožēlu par to, ka Komisijas paziņojumā par KRN(15) ierosinātie pasākumi laika un darbības jomas ziņā ir ierobežoti; uzsver, ka šo nozaru iespējas jāparedz ilgākam laikposmam un jāizveido strukturētu un konkrētu pasākumu programma, kas būtu atbilstoša stratēģijai „Eiropa 2020”; atgādina, ka ir jānodrošina Savienības, dalībvalstu un vietējo pašvaldību atbalsts kultūras jaunradei;

5.  aicina Komisiju, pamatojoties uz pašreizējo kultūras un radošo nozaru potenciāla platformu, sasaukt plašāku forumu, iesaistot šo nozaru dalībniekus, lai paredzētu konkrētus risinājumus un tādējādi aktīvi piedalītos strukturētas vidēja un ilgtermiņa politiskās programmas izveidē;

6.  aicina Komisiju un dalībvalstis neatlaidīgi uzsvērt KRN izšķirošo nozīmi inovāciju jomā, lai izveidotu starpnozaru saiknes, panāktu ietekmi uz aglomerācijām un kopām un nodrošinātu jaunas ieguldījumu un nodarbinātības iespējas;

7.  norāda, ka būtu jāatbalsta uz inovācijām orientēta pētniecība ar mērķi ieņemt vietu jaunos tirgos, piedāvājot novatoriskus un radošus produktus;

8.  uzskata, ka ekonomiskās izaugsmes veicināšanai izšķiroši svarīgi ir atbalstīt un sekmēt sinerģijas ar citām nozarēm attīstību; šajā saistībā uzsver svarīgo nozīmi, kāda labklājības vairošanā ir kultūras tūrismam, kas ļauj iepazīt mūsu kultūras mantojumu un apmeklēt kultūras pasākumus, piemēram, festivālus, kā arī doties ar svešvalodu apguvi saistītos ceļojumos;

9.  uzsver, ka kultūras un jaunrades sistēmas ir ļoti neviendabīgas un ka tas jānovērš, veicinot kopējas identitātes rašanos, producējot kopdarbus un īstenojot dialogu un informācijas apmaiņu starp dažādajiem dalībniekiem KRN jomā, lai radītu jauna veida attiecības starp dalībniekiem un sekmētu prasmju un zināšanu savstarpēju nodošanu citām ekonomikas nozarēm; uzsver, ka ar minētajām iniciatīvām vajadzētu nodrošināt iespēju izpausties to kopējām interesēm, vienlaikus ievērojot kultūras daudzveidību, kuras bagātība, iedvesmojošā ietekme un attīstības potenciāls būtu jānovērtē, jo tie kopā palīdz veidot kopēju Eiropas identitāti;

10.  uzsver, ka ir jāuzlabo savstarpējās zināšanas un radošo uzņēmumu sadarbībai nepieciešamo prasmju un zināšanu nodošana ar konkurētspējas kopu, izcilības iniciatīvu un tīklu izveides starpniecību, tādējādi radot kopējo KRN kultūru un iedrošinot dažādu virzienu sadarbību, lai sekmīgāk risinātu jaunos ekonomikas un sabiedrības problēmjautājumus;

11.  mudina attīstīt teritoriālo piesaisti, lai dalītos prasmēs starp nozarēm, izveidojot prasmju kopas, un optimizēt apmaiņu ar mērķi piesaistīt ieguldītājus, lai dažādi kultūras un radošie uzņēmumi (ļoti mazi uzņēmumi, MVU, NVO un kultūras iestādes) varētu turpināt veicināt izaugsmi un radīt darbvietas;

12.  norāda, ka vairākums uzņēmumu KRN ir mazie un vidējie uzņēmumi, un tāpēc uzsver, ka tiem jāsniedz īpašs atbalsts šajā saistībā;

13.  mudina Eiropas Savienībā un dalībvalstīs veicināt un atzīt KRN — Eiropas „kultūras izņēmuma” — pamanāmību;

14.  uzsver, ka KRN regulējums ir ļoti neviendabīgs, un iesaka Savienībā īstenot regulējuma un prakses saskaņošanas pasākumus;

Radošo un kultūras nozaru darbinieku darba apstākļi

15.  atgādina, ka ir jāgarantē KRN speciālistu sociālais statuss, lai viņi varētu strādāt apmierinošos apstākļos un izmantot atbilstošu nodokļu sistēmas, darba tiesību, sociālā nodrošinājuma un autortiesību pasākumu priekšrocības, lai uzlabotu viņu mobilitāti Eiropas Savienībā;

16.  aicina apsvērt pasākumus, kas nodrošinātu taisnīgu finansējumu un atlīdzību neatkarīgajiem māksliniekiem; turklāt uzsver, ka ir jāuzlabo koordinācija starp dažādām Eiropas sociālā nodrošinājuma sistēmām šādiem māksliniekiem, ņemot vērā to izteikti mobilo darba raksturu;

17.  aicina dalībvalstis pielāgot sociālā nodrošinājuma sistēmas radošā darba tirgum, jo īpaši digitālajā nozarē, un saistībā ar to attiecīgi ņemt vērā, ka radošo nozaru pārstāvjiem bieži vien nākas mainīt savu statusu no nodarbinātības uz pašnodarbinātību vai pat atrasties abos šajos statusos vienlaicīgi;

18.  aicina Komisiju un dalībvalstis kultūras un radošo nozaru pārstāvjiem nodrošināt piekļuvi veselības apdrošināšanai un (brīvprātīgai) bezdarba apdrošināšanai, kā arī pašnodarbinātu personu aroda un privātajām pensiju shēmām ar pieņemamiem nosacījumiem;

19.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt minimālos sociālā nodrošinājuma standartus un koplīgumus KRN, cita starpā saistot valsts atbalstu ar šādu standartu ievērošanu;

Izglītība un mācības

20.  uzsver, ka dalībvalstīm ir jāuzlabo to mācību, mācīšanās un kvalifikācijas sistēmas, dodot iespēju kultūras un mākslas priekšmetu studentiem saņemt pilnīgu mūsdienu darba vides vajadzībām atbilstīgu apmācību, lai tuvinātu uzņēmējdarbību un izglītību un nodrošinātu efektīvu īstenošanu visās dalībvalstīs; uzskata, ka IT apmācības kursos pietiekama uzmanība būtu jāvelta iespējām tiešsaistes satura sektorā (piemēram, spēlēm);

21.  uzskata, ka ir svarīgi izglītībā kultūras, mākslas un radošajās nozarēs ietvert arī tādu prasmju apguvi, kas ir priekšnosacījums KRN uzņēmuma dibināšanai;

22.  uzskata, ka ir jāpastiprina roku darba, mākslas un kultūras mācību pievilcība un tēls studentu, skolēnu vecāku un iestāžu vidū un no jauna jāiezīmē reālā situācija attiecībā uz nākotnes izredzēm un labklājības radīšanu, jo īpaši izveidojot novērošanas centru vai datu bāzi;

23.  uzsver to, ka ir svarīgi saglabāt un veicināt amatnieku darinājumu tirdzniecību, kas saistīta ar KRN;

24.  aicina Komisiju atzīt amata meistaru darba specifiku, kas ir īstens darbvietu avots Eiropā, kuru pamatā ir četri visām augstākās kategorijas KRN kopīgi kritēriji: inovācijas un radošums, izcilība un estētisms, zinātība un tehnoloģijas, kā arī apmācība visā profesionālās izaugsmes laikā un zināšanu uzlabošana;

25.  uzskata, ka ir nepieciešams stiprināt saiknes starp izglītības sistēmu (tostarp augstskolām, vienlaicīgi ievērojot to neatkarību), pētniecības centriem, izglītības organizācijām un KRN uzņēmumiem (tostarp MVU), lai šajās nozarēs, kurās ir daudz darbvietu, palielinātu konkurenci, radītu iekļaujošāku starpnozaru un starpdisciplīnu sinerģiju, jo īpaši izveidojot apmaiņas, apvienību un partnerību platformas, lai palīdzētu dalībniekiem domāt un rīkoties kolektīvo panākumu virzienā, vēl vairāk palielinātu Savienības cilvēkkapitāla vērtību, uzlabotu dalībnieku zināšanas, noteiktu svarīgākās prasmes un sekmīgāk apzinātu amatu un prasmju attīstību, kā arī veicinātu uzņēmējdarbības garu;

26.  mudina Komisiju izveidot zināšanu apvienības starp augstākās izglītības iestādēm un uzņēmumiem KRN jomā;

27.  mudina Komisiju izveidot nozaru prasmju apvienības starp profesionālās izglītības iestādēm un uzņēmumiem KRN jomā;

28.  mudina Komisiju un dalībvalstis veikt turpmākus pasākumus ar kultūras un mākslas studijām saistītu mācību virzienu, profesionālo kvalifikāciju un diplomu savstarpējai atzīšanai;

29.  atgādina, ka ir svarīgi atbalstīt piekļuvi kultūrai un plašsaziņas līdzekļu lietotājprasmei un izglītību kultūras jomā visas dzīves garumā, sākot no agrīna vecuma, lai veicinātu jaunrades uzplaukumu, ļautu attīstīties talantiem un nodotu tālāk patiku pret kultūru;

30.  uzsver, ka steidzami jāveicina gados jauno autoru jaunrade un jāatbalsta sabiedrības līdzdalība kultūras veidošanā;

31.  uzskata, ka izglītība mākslas un kultūras jomā ir nepieciešama vienlīdzīgu iespēju, demokrātiskas piekļuves kultūrai un sociālās kohēzijas nodrošināšanai un tā ir individuālās un kolektīvās izpausmes, dialoga un savstarpējās saprašanās līdzeklis; turklāt uzsver, ka tā palīdz skolēniem pilnveidot sevi, attīstot savas prasmes mākslas jomā, tiekoties ar māksliniekiem, aplūkojot mākslas darbus un apmeklējot kultūras objektus;

32.  aicina Komisiju un Padomi apsvērt Eiropas zinātības direktorija izveidi, lai saglabātu un popularizētu Eiropas zinātību; aicina dalībvalstis un KRN iesaistītās puses izstrādāt mācību kursus par minēto zinātību;

Kultūras un radošo nozaru finansēšana

33.  uzskata, ka ir būtiski veicināt un nodrošināt piemērotas finansēšanas sistēmas un nodrošināt efektīvus īstenošanas instrumentus KRN, jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem; uzstāj, ka ir jāturpina un jāuzlabo valdības politika attiecībā uz atbalstu KRN, tādējādi sekmējot kvalitatīvas neatkarīgas radošās darbības turpmāko dzīvotspēju; aicina Komisiju un Padomi piešķirt līdzekļus nemateriālo darbu novērtēšanai, īpaši izveidojot novērošanas centru vai datu bāzi, un apsvērt kultūras ieguldījumu bankas izveidi;

34.  saistībā ar to norāda uz tādām jaunām iespējām kā „kolektīvā finansēšana” un „kolektīvais ieguldījums”;

35.  mudina dalībvalstis savā sociālajā un ekonomikas politikā apsvērt piemērotu atbalstu un finansējumu KRN;

36.  uzsver, ka ir jāatbalsta Eiropas finansējums KRN, tostarp ekonomikas krīzes laikā; prasa Parlamentam atbalstīt vērienīgu un saturīgu kultūras budžetu; tādēļ aicina Padomi nesamazināt Komisijas ierosināto budžetu programmai „Radošā Eiropa”;

37.  atgādina, ka ir jāveido pakalpojumi konsultāciju sniegšanai finanšu un uzņēmumu pārvaldības jautājumos, lai MVU un ļoti mazi uzņēmumi pārzinātu labai uzņēmuma pārvaldībai nepieciešamos rīkus, tādējādi uzlabojot kultūras preču un pakalpojumu radīšanu, ražošanu, popularizēšanu un izplatīšanu;

38.  uzskata, ka dalībvalstīm un attiecīgajiem speciālistiem būtu jāuzlabo KRN iesaistīto pušu projektu plānošanas prasmes, veicot profesionālu apmācību vai izveidojot kompetentas struktūras, lai atvieglotu finanšu plānu izstrādi;

39.  atzinīgi vērtē ierosinātās aizdevumu iespējas, kas paredzētas programmās „Radošā Eiropa”, „COSME” un „Apvārsnis 2020”, jo šie instrumenti piedāvā daudzveidīgākas finansēšanas iespējas KRN;

40.  uzsver, ka ir svarīgi palielināt finanšu iestāžu zināšanas par KRN specifiskajām īpašībām, lai uzlabotu KRN piekļuvi privātiem finansējuma avotiem;

41.  aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai ieteiktu jauktus finansēšanas veidus, piemēram, publiskā un privātā sektora partnerības, kurām tiktu piemērotas pārredzamības prasības un kuras neradītu šķēršļus nepieciešamajam publiskajam finansējumam, izstrādājot aizdevuma garantijas sistēmas mazām struktūrām un apsverot alternatīvus finansējuma veidus, piemēram, kolektīvo finansējumu;

42.  mudina dalībvalstis meklēt alternatīvus veidus KRN finansēšanai, jo īpaši krīzes laikā; šajā saistībā uzskata, ka sponsorēšana varētu būt dzīvotspējīga alternatīva;

43.  uzskata, ka audiovizuālajā nozarē ir nepieciešams audiovizuālo pakalpojumu ieguldījums Eiropas audiovizuālo darbu finansēšanā, tādējādi atbalstot radošumu, un tas būtu jāstiprina, rūpīgi un precīzi transponējot Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu(16);

44.  mudina Padomi, Komisiju un dalībvalstis ieviest labvēlīgu reglamentējošo struktūru, jo īpaši radot labvēlīgu uzņēmējdarbības vidi mazajiem un vidējiem uzņēmumiem KRN, kas panākams, samazinot to administratīvo un reglamentējošo slogu;

45.  mudina Padomi, Komisiju un dalībvalstis turpināt uzlabot nodokļu saskaņošanu un īpaši novērst fiskālās atšķirības dalībvalstīs attiecībā uz kultūras precēm;

46.  norāda, ka šajās nozarēs darbojas ļoti daudz MVU, un uzskata, ka attiecībā uz šiem uzņēmumiem būtu jāievieš atbilstīgi nodokļu likumi ar mērķi veicināt to izaugsmi un novērst to darbības izbeigšanu;

47.  atgādina, ka struktūrfondi piedāvā būtiskas iespējas finansēt kultūru, jaunradi un inovāciju Savienībā, ņemot vērā to, ka ar kultūru saistīti ieguldījumi var saņemt finansējumu saskaņā ar visiem trim kohēzijas politikas mērķiem, proti, konverģenci, reģionālo konkurētspēju un nodarbinātību;

48.  pauž nožēlu, ka dažas dalībvalstis ir ierosinājušas nākamajā daudzgadu finanšu shēmā (DFS) par EUR 8,2 miljardiem samazināt līdzekļus Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentam, kam varētu būt negatīva ietekme uz platjoslas infrastruktūras izbūves veicināšanu un tādējādi uz KRN tiešsaistes uzņēmējdarbības modeļu attīstību;

49.  tāpēc aicina dalībvalstis un Komisiju izmantot esošos un turpmākos rīkus un programmas, piemēram, MEDIA, vai programmas „Radošā Eiropa” ietvaros paredzēto garantijas mehānismu un Komisiju veicināt KRN dalībnieku piekļuvi finansējumam ar šo instrumentu palīdzību, izmantojot konkrētus pasākumus, īpašu uzmanību pievēršot platformu digitalizācijas maksimāli efektīvai izmantošanai, lai vienkāršotu pieteikumu iesniegšanas, novērtēšanas un pārvaldības procesus, kā arī samazinātu administratīvo slogu;

50.  mudina ES iestādes daudzgadu finanšu shēmā (2014.–2020. gadam) nodrošināt vērienīgu jaunās plašsaziņas līdzekļu programmas līmeni;

Iespējas un problēmas saistībā ar digitalizāciju, globalizāciju un piekļuvi starptautiskiem tirgiem

51.  uzskata, ka digitālie un tiešsaistes instrumenti un platformas sniedz KRN vēl nepieredzētas iespējas izstrādāt jaunus uzņēmējdarbības modeļus, piesaistīt jaunu auditoriju un izvērst savus tirgus Savienībā un trešās valstīs;

52.  uzsver to, ka 27 dažādu intelektuālā īpašuma tiesību vadības sistēmu pastāvēšana ir īpaši smags slogs Eiropas KRN un ka pašreizējais sadrumstalotais režīms ir jāpārveido, lai veicinātu piekļuvi saturam un (globāli) palielinātu tā apriti tādā veidā, kas ļautu māksliniekiem, autoriem, patērētājiem, uzņēmumiem un auditorijai gūt labumu no priekšrocībām, ko sniedz digitālā attīstība, jauni izplatīšanas kanāli, jauni uzņēmējdarbības modeļi un citas iespējas;

53.  uzskata, ka būtisks nosacījums KRN konkurētspējas nodrošināšanai digitālajā laikmetā ir intelektuālā īpašuma tiesību (IĪT) aizsardzības mūsdienīga un līdzsvarota sistēma, kas ļauj vienlaikus nodrošināt pienācīgu atlīdzību visām tiesību subjektu kategorijām un garantēt patērētājiem vieglu piekļuvi daudzpusīgam, likumīgam saturam un patiesu izvēli valodu un kultūras daudzveidības ziņā;

54.  uzsver, ka intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzībai nevajadzētu apdraudēt interneta neitralitāti;

55.  uzsver, ka ir novērojams eksponenciāls inovatīvu digitālo pakalpojumu pieaugums attiecībā uz piekļuvi kultūras darbiem, un uzsver nepieciešamību garantēt stabilu sistēmu, kas atbalsta ieguldījumus KRN, darbvietu radīšanu Eiropā un inovatīvu uzņēmējdarbības modeļu popularizēšanu;

56.  tāpēc aicina Komisiju attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesībām izveidot dažādu nozaru īpatnībām pielāgotu reglamentējošu struktūru un saskaņot un pārveidot autortiesību sistēmu nolūkā uzlabot piekļuvi saturam un stiprināt autoru stāvokli un izvēli un aicina uzlabot atbildības sadalījumu visā digitālās vērtības ķēdē, pienācīgi ņemot vērā KRN konkurētspēju;

57.  šajā saistībā uzsver kolektīvās pārvaldības sabiedrību svarīgo nozīmi piekļuves kultūras mantojumam ziņā, lai nodrošinātu efektīvu IĪT īstenošanu un vienkāršotu lietotāju darbības;

58.  atgādina par KRN potenciālu starptautiskās sadarbības un eksporta jomā un Savienības ieinteresētību veicināt apmaiņu starp nozares, tostarp trešo valstu, profesionāļiem, kā arī piesaistīt un attīstīt radošos talantus; atgādina par radošuma un kultūras nozaru svarīgo nozīmi Eiropas kultūras izplatīšanā un tās pievilcības un prestiža veidošanā;

59.  uzsver, ka ir jāsekmē mākslinieku statusa savstarpēja atzīšana, jāapsver mobilitātes iespēju nodrošināšana un optimāla apmācību programmu izmantošana, tīklu izveide un brīva KRN speciālistu, jo īpaši kultūras jomā iesaistīto pušu, mākslinieku, kā arī darbu aprite;

60.  uzskata, ka Savienībai un tās dalībvalstīm ir svarīgi nodrošināt iespēju saglabāt un attīstīt kultūras un audiovizuālo politiku to pastāvošajos tiesību aktos, standartos un nolīgumos, tostarp UNESCO Konvencijā par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu; tādēļ prasa kultūras un audiovizuālā satura, tostarp tiešsaistes, pakalpojumu izslēgšanu skaidri paredzēt Savienības un trešo valstu nolīgumos; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību izslēgt kultūras un audiovizuālos pakalpojumus no pilnvarojuma attiecībā uz sarunām par brīvās tirdzniecības nolīgumu starp ASV un ES un norāda, ka kultūras un radošuma preces nav pielīdzināmas citām precēm;

61.  uzsver, ka saskaņā ar UNESCO 2005. gada Konvenciju Eiropas Savienībai un dalībvalstīm ir jāizstrādā kultūras daudzveidību veicinoša politika, kas atbilst digitālajam laikmetam;

62.  uzsver, ka ir jāstiprina darbu digitalizācijas politikas virzieni, lai sekmētu piekļuvi pēc iespējas lielākam Eiropas kultūras mantojuma darbu skaitam;

63.  uzsver kultūras diplomātijas svarīgo nozīmi, kā arī to, ka ES ir jārīkojas kā globālam dalībniekam, lai palielinātu Savienības KRN globālo konkurētspēju;

64.  aicina Komisiju ierosināt piemērotus rīkus, lai KRN varētu veikt eksportu uz starptautiskiem tirgiem ar atbilstīgiem nosacījumiem;

65.  aicina KRN veicināšanai izmantot Eiropas Ārējās darbības dienestu;

66.  uzsver, ka kultūrai ir netieša ietekme uz citām ekonomikas nozarēm; tāpēc mudina KRN pastiprināt sadarbību ar citām nozarēm, piemēram, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozari (IKT) un tūrismu, lai risinātu problēmjautājumus, kas saistīti ar digitālajām tehnoloģijām, globalizāciju un piekļuvi starptautiskajiem tirgiem;

Vietējā un reģionālā attīstība

67.  uzsver kultūras un jaunrades teritoriālās politikas nozīmi un attiecīgi vietējo pašvaldību, reģionālo un makroreģionālo varas iestāžu galveno nozīmi KRN veicināšanā un atbalstā ar atbilstīgiem instrumentiem un pielāgotu finansējumu, tostarp pievēršot pienācīgu uzmanību tautas kultūrai; atzinīgi vērtē valsts pārvaldes iestāžu veiktās iniciatīvas izveidot reģionālās uzņēmējdarbības atbalsta struktūras radošajām nozarēm, tostarp īstenojot ES finansētus projektus;

68.  uzsver, ka kultūras un radošajām nozarēm būtu jākļūst par ES un valstu sociālekonomikas stratēģiju daļu; uzsver, ka vairāk ir jākoordinē dažādas politikas jomas, tostarp rūpniecības, izglītības un inovāciju politika, tūrisma politika un reģionālā, pilsētvides, vietējā un teritoriālā attīstība; mudina arī vietējās un reģionālās iestādes saskaņā ar subsidiaritātes principu iekļaut KRN savās vidēja termiņa un ilgtermiņa ekonomikas stratēģijās;

69.  kā pievilcīgu komunikācijas līdzekli akcentē kultūras un radošo nozaru saikni ar citām nozarēm un šo nozaru vispārējo nozīmi ne tikai pasaules ekonomikā, bet arī ilgtspējīgas, gudras un iekļaujošas izaugsmes, inovācijas, uzņēmējdarbības, sociālās kohēzijas un sabiedrības attīstībā; uzsver, ka šīm nozarēm ir plašs izaugsmes potenciāls vietējā un reģionālā mērogā — tās rada jaunas tirgus iespējas kultūras un radošo nozaru uzņēmumiem un tādējādi arī nodarbinātību kultūras jomā;

70.  uzskata, ka atšķirīgās kompetences, kas piemīt šo nozaru pārstāvjiem, un radošo cilvēku un tehnoloģiju mijiedarbība bieži ir vietēja rakstura un tāpēc tās būtu jāatbalsta, izveidojot vietējās un reģionālās platformas, tīklus, kopas, uzņēmējdarbības inkubatorus un partnerības, kas veicinātu sinerģiju, palīdzētu rast mehānismus radošuma un inovāciju finansēšanai un atbalstīt darba vakanču un finansēšanas iespēju koordinēšanu;

71.  atgādina par kultūras nozīmīgumu pilsētu ekonomiskajā un sociālajā atjaunošanā; mudina Komisiju atbalstīt savstarpēju pašvaldību mācīšanos, lai sekmētu paraugprakses apmaiņu starp vietējiem politikas veidotājiem;

72.  uzskata, ka kultūras infrastruktūras modernizēšana var palīdzēt atdzīvināt pilsētu teritorijas, sniedzot sociālus un ekonomiskus ieguvumus;

73.  iesaka izmantot radošo nozaru slēpto ekonomisko potenciālu, lai uzlabotu dzīves kvalitāti pilsētās un reģionos;

74.  atbalsta uz teritoriālo dinamiku balstītu pieeju attiecībā uz vietējo un reģionālo kultūras pārvaldību, kurā ir iesaistīti visi dalībnieki (mākslinieki, vietējās iestādes, profesiju pārstāvji u.c.);

75.  norāda, ka kultūras un radošās nozares, kam ir potenciāls radīt vairāk un labākas darbvietas reģionos, var veicināt sociālo un teritoriālo integrāciju; pauž bažas par to, ka šie kultūras un radošo nozaru aspekti nav pietiekami analizēti un atbalstīti; uzsver, ka statistikas datu vākšana šajās nozarēs visos līmeņos ir neatbilstoša un vissliktākais stāvoklis ir reģionālā un vietējā līmenī; uzsver, ka IKT ietekme uz kultūras un radošajām nozarēm ir jāanalizē, lai tās varētu pielāgot jauno tehnoloģiju videi un tiktu ņemta vērā tehnoloģiskā attīstība;

76.  uzsver, ka KRN, jo īpaši MVU, būtiski sekmē vietējo, reģionālo un pārrobežu (dalībvalstu) izaugsmi un attīstību, īpaši popularizējot kultūras mantojumu, tūrismu un izcilības centrus, veicinot teritoriju pievilcību, īpaši pievēršot uzmanību reģioniem, kuros ir liels kultūras mantojums, sociāli ekonomisko tīklu pārstrukturēšanu, jaunu darbību rašanos un stabilu un ilgtspējīgu darbvietu radīšanu; norāda, ka tas jo īpaši attiecas uz tūrisma nozari, jo ceļotājiem sevišķi pievilcīgas šķiet valstis un reģioni ar stabilu kultūras nozari;

77.  uzsver izglītības sistēmu nozīmi radošuma veicināšanā jau kopš agrīnas bērnības, kā arī mākslinieciskās un kultūras izglītības sekmēšanā pamatizglītības un vidējās izglītības posmā, veicinot interesi par darbu radošajā nozarē un tās produktiem; uzsver, ka šajā procesā — uzskatot kultūru un radošumu par neatņemamu reģionālās attīstības un pilsētattīstības daļu — izglītības un kultūras jomā būtiska loma būtu jāpiešķir vietējām un reģionālajām iestādēm, jo bieži vien tās ir atbildīgas par pirmsskolas izglītību un pamatizglītību; uzsver neformālās apmācības nozīmi, attīstot pieaugušo spējas, kas nepieciešamas, lai pielāgotos pastāvīgi mainīgajam darba tirgum;

78.  uzsver, ka saskaņā ar nākamo DFS, jo īpaši saistībā ar ESF un ERAF, pieejamais finansējums būtu jāizmanto, lai palīdzētu stiprināt kultūras un radošās nozares, kā arī valsts, reģionālo un vietējo iestāžu institucionālo un administratīvo spēju, lai tās varētu sadarboties ar šo nozaru pārstāvjiem, tā palielinot ar šīm nozarēm saistītos ieguvumus ekonomikas, sociālajā, izglītības un kultūras jomā; vērš uzmanību attālākajiem reģioniem, kuros kultūras un radošās nozares ir sarežģītāk veidot un attīstīt;

79.  tādēļ uzskata, ka konkrēta valsts vai reģionālā atbalsta noteiktie teritorializācijas nosacījumi kino jomā palīdz veidot saikni starp kultūru un teritoriju un būtu jānodrošina iespēja tos saglabāt saskaņā ar 2001. gada paziņojumā par kino(17) paredzētajiem kritērijiem;

80.  norāda, ka KRN jomā notiek dinamiska pārveide un tā ļauj radīt kopas, kas ir progresa un pilsētu un reģionu attīstības virzītājspēks;

81.  norāda uz to, ka kultūras un radošās nozares veicina Eiropas bagātā kultūras, vēstures un arhitektūras mantojuma saglabāšanu un uzlabošanu; uzsver nozīmi, kāda ir kustamajam kultūras mantojumam, t.i., mākslas objektiem kā cilvēces radošuma izpausmes liecībai no senatnes līdz mūsdienām; uzsver, ka KRN ir nozīmīgas ES tūrisma industrijas attīstībai un ārkārtīgi interesē tūristus gan no ES, gan ārpussavienības valstīm; uzskata, ka, ņemot vērā šo pievienoto vērtību, KRN būtu ievērojami jāatbalsta ar nākamā ES budžeta līdzekļiem un izmantojot valstu un reģionālos plānošanas dokumentus, kas izstrādāti 2014.–2020. gada laikposmam, jo šīs nozares piedāvā nozīmīgas iespējas ekonomikā;

82.  uzsver, ka ir jāsaglabā valsts mantojums un jāveicina attiecīgā reģiona kultūras saturs gan uz vietas, gan ārvalstīs;

83.  uzskata, ka radošo nozaru pārstāvjiem, produktiem un pakalpojumiem kā daļai no ES kultūras daudzveidības vajadzētu būt pamatam, lai veidotu spēcīgu vienoto Eiropas tirgu un labi attīstītus reģionus, kā arī vietējo tautsaimniecību, kur tie var sekmēt jaunu saimniecisko darbību un jaunu darbvietu izveidi; prasa labāk izmantot kultūras un radošās nozares, lai Eiropai piesaistītu jaunus ieguldījumus un cilvēkus ar dažādiem talantiem; uzsver, ka uzņēmējiem KRN finansējums nav vienkārši pieejams; aicina dalībvalstis pieņemt atbilstošus sociālos un fiskālos pasākumus, lai atbalstītu radošu ekonomiku un jaunos Eiropas tirgum pielāgotos uzņēmējdarbības modeļus kultūras un radošajām nozarēm, kuri nodrošinātu radošo profesiju pārstāvju un kultūras un radošajās nozarēs strādājošo cilvēku mobilitāti un ļautu viņiem pārvarēt grūtības, kas saistītas ar atšķirīgām nodokļu vai sociālajām sistēmām, vai valodas barjeras, un veicināt valstu un kultūru savstarpējās sapratnes uzlabošanu;

o
o   o

84.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 201, 25.7.2006., 15. lpp.
(2) OV C 311, 21.12.2007., 7. lpp.
(3) OV C 287, 29.11.2007., 1. lpp.
(4) OV L 372, 27.12.2006., 1. lpp.
(5) OV L 327, 24.11.2006., 12. lpp.
(6) OV C 247 E, 15.10.2009., 32. lpp.
(7) OV C 125 E, 22.5.2008., 223. lpp.
(8) OV C 247 E, 15.10.2009., 25. lpp.
(9) Dok.Nr. 8749/1/09 REV 1 un Nr. 8749/1/09 REV 1 COR 1.
(10) OV C 377 E, 7.12.2012., 135. lpp.
(11) OV C 377 E, 7.12.2012., 142. lpp.
(12) Dok.Nr. 17566/12.
(13) CdR 2391/2012.
(14) SWD(2012)0286.
(15) COM(2012)0537.
(16) OV L 95, 15.04.10., 1. lpp. Labotā redakcija publicēta OV L 263, 6.10.2010., 15. lpp.
(17) OV C 43, 16.2.2002., 6. lpp.


Eiropas Ombuda darbība 2012. gadā
PDF 231kWORD 30k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. septembra rezolūcija par gada ziņojumu par Eiropas Ombuda darbību 2012. gadā (2013/2051(INI))
P7_TA(2013)0369A7-0257/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā gada ziņojumu par Eiropas Ombuda darbību 2012. gadā,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 24. panta trešo daļu, kā arī 228. un 298. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. un 43. pantu,

–  ņemot vērā 2008. gada 18. jūnija rezolūciju(1) par priekšlikumu pieņemt Eiropas Parlamenta lēmumu, ar kuru groza Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmumu 94/262/EOTK, EK, Euratom par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi(2),

–  ņemot vērā Pamatnolīgumu par sadarbību, kas tika noslēgts starp Eiropas Parlamentu un Eiropas Ombudu 2006. gada 15. martā un stājās spēkā 2006. gada 1. aprīlī,

–  ņemot vērā Eiropas Ombuda 2009. gada 1. janvāra Statūtu īstenošanas noteikumus(3),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Eiropas Ombuda darbību,

–  ņemot vērā Reglamenta 205. panta 2. punkta otro un trešo teikumu,

–  ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas ziņojumu (A7-0257/2013),

A.  tā kā 2013. gada 21. maijā Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju oficiāli iepazīstināja ar gada ziņojumu par Eiropas Ombuda darbību 2012. gadā un tā kā 2013. gada 28. maijā Briselē ombuds Nikiforos Diamandouros iepazīstināja Lūgumrakstu komiteju ar šo ziņojumu;

B.  tā kā ziņojums par 2012. gadu ir Nikiforos Diamandouros pēdējais gada ziņojums, viņam esot Eiropas ombuda amatā, ņemot vērā to, ka 2013. gada 14. martā viņš informēja Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju par savu nodomu 2013. gada 1. oktobrī doties pensijā; tā kā Nikiforos Diamandouros pirmo reizi tika ievēlēts Eiropas ombuda amatā 2003. gadā un pēc tam atkārtoti ievēlēts 2005. un 2010. gadā;

C.  tā kā Nikiforos Diamandouros ir darbojies Eiropas ombuda amatā desmit gadus; tā kā viņa amata pārņēmējs ir ievēlēts laikposmam no 2013. gada 1. oktobra līdz 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām, pēc kurām jaunais Eiropas Parlaments sāks jaunu ombuda vēlēšanu procedūru;

D.  tā kā LESD 24. pantā ir noteikts, ka „ikviens Savienības pilsonis var vērsties pie ombuda, kura institūts izveidots saskaņā ar 228. pantu”;

E.  tā kā ar LESD 228. pantu Eiropas ombuds ir pilnvarots pieņemt sūdzības par ES iestāžu, struktūru, biroju vai aģentūru pieļautām kļūdām pārvaldē, izņemot kļūdas, ko, pildot tiesu iestādes pienākumus, pieļāvusi Eiropas Savienības Tiesa;

F.  tā kā saskaņā ar LESD 298. pantu ES iestādes, struktūras, biroji un aģentūras „saņem atvērtas, efektīvas un neatkarīgas Eiropas administrācijas atbalstu” un tā kā šajā pantā noteikts, ka šim nolūkam paredz pieņemt īpašus sekundāros tiesību aktus, proti, regulas, kas piemērojamas visās ES pārvaldības jomās;

G.  tā kā Pamattiesību hartas 41. pants nosaka, ka „ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un saprātīgos termiņos veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās”;

H.  tā kā, atzīmējot Eiropas Savienības pilsonības 20. gadskārtu, 2013. gads Eiropas Savienībā ir pasludināts par Eiropas Pilsoņu gadu;

I.  tā kā Pamattiesību hartas 43. pantā ir noteikts, ka „ikvienam Savienības pilsonim un jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības vērsties pie Eiropas ombuda ar sūdzībām par Savienības iestāžu vai struktūru pieļautām administratīvām kļūmēm, izņemot kļūmes, ko, pildot tiesu iestādes pienākumus, pieļāvusi Eiropas Savienības Tiesa”;

J.  tā kā Parlaments ar 2001. gada 6. septembra rezolūciju apstiprināja Eiropas ombuda izstrādāto Labas administratīvās prakses kodeksu;

K.  tā kā kļūdas pārvaldē notiek tad, kad valsts iestāde nerīkojas saskaņā ar tai saistošu noteikumu vai principu;

L.  tā kā šī definīcija attiecas ne tikai uz tiem gadījumiem, kad pārkāptais noteikums vai princips ir juridiski saistošs; tā kā labas pārvaldības principi ir stingrāka apņemšanās par tiesību aktos noteikto un prasa, lai ES iestādes ne tikai pildītu savas juridiskās saistības, bet arī lai tās būtu noskaņotas sniegt pakalpojumus un nodrošinātu pienācīgu attieksmi pret visiem sabiedrības locekļiem, kas būtu godīga, objektīva un cieņpilna, un to, ka visi sabiedrības locekļi pilnībā izmanto savas tiesības;

M.  tā kā 2012. gadā ombuds saņēma 2442 sūdzības (2011. gadā — 2510) un izskatīja 2460 sūdzības (2011. gadā — 2544); tā kā 740 sūdzības (30 %) bija viņa pilnvaru jomā;

N.  tā kā lielākā daļa sūdzību (56 %) tiek saņemtas elektroniskā formātā reģistrācijai, izmantojot Eiropas Ombuda interaktīvo tīmekļa vietni, kas ir pieejama visās 23 oficiālajās valodās;

O.  tā kā ombuds sāka izmeklēšanu 450 lietās (2011. gadā — 382), pamatojoties uz iesniegtajām sūdzībām; tā kā tas ir par 18 % vairāk salīdzinājumā ar 2011. gadu; tā kā ombuds sāka 15 izmeklēšanas pēc savas iniciatīvas (2011. gadā —14) un iesniedza Parlamentam vienu īpašo ziņojumu;

P.  tā kā ombuds slēdza 390 izmeklēšanas (tostarp 10 pašiniciatīvas izmeklēšanas), no kurām 206 bija sāktas 2012. gadā, 113 — 2011. gadā un 71 — iepriekšējos gados; tā kā 85,3 % (324) noslēgto izmeklēšanu tika ierosinātas pēc privātpersonu sūdzībām un 14,7 % (56) — pēc uzņēmumu, apvienību vai citu juridisku personu sūdzībām;

Q.  tā kā 1467 saņemtās sūdzības bija kāda Eiropas ombudu tīkla locekļa pilnvaru jomā; tā kā šo tīklu veido valstu un reģionālie ombudi un līdzīgas struktūras Eiropas Savienībā, EEZ, Šveicē un kandidātvalstīs; tā kā Parlamenta Lūgumrakstu komiteja ir minētā tīkla pilntiesīga locekle; tā kā ombuds Lūgumrakstu komitejai ir pārsūtījis 63 sūdzības;

R.  tā kā 2012. gadā 52,7 % sākto izmeklēšanu bija saistītas ar Eiropas Komisiju, 5,2 % ar Eiropas Parlamentu, 3 % ar Eiropas Ārējās darbības dienestu, 1,5 % ar Eiropas Investīciju banku un 20,9 % ar citām ES iestādēm, aģentūrām un struktūrām;

S.  tā kā 2012. gadā izmeklēšana par iespējamām kļūdām pārvaldē galvenokārt bija saistīta ar likumību (27,7 %), informācijas pieprasījumiem (12,5%), taisnīgumu (10,3 %), lēmumu pieņemšanas termiņiem (8 %) un pieprasījumiem par piekļuvi dokumentiem (6,7 %);

T.  tā kā ombuds 76 noslēgtajās lietās (19 %) nekonstatēja kļūdas pārvaldē, bet 56 lietās (14 %) konstatēja kļūdas pārvaldē;

U.  tā kā kļūdas pārvaldē nekonstatēšana ne vienmēr nozīmē negatīvu iznākumu sūdzības iesniedzējam, jo viņš saņem izvērstu paskaidrojumu no attiecīgās iestādes, kā arī ombuda veiktu neatkarīgu lietas analīzi, un šis iznākums ir pierādījums tam, ka attiecīgā iestāde ir rīkojusies saskaņā ar labas pārvaldības principiem;

V.  tā kā 2012. gadā 80 lietās tika panākts mierizlīgums vai lietu atrisināja attiecīgā iestāde; tā kā tad, ja ombuds nekonstatē kļūdu pārvaldē vai trūkst pamatojuma izmeklēšanas turpināšanai, viņš var izteikt papildu piezīmi; tā kā papildu piezīmes nolūks ir ieteikt iestādei, kā uzlabot pilsoņiem sniegto pakalpojumu kvalitāti;

W.  tā kā ombuds slēdza 47 lietas, kurās tika konstatētas kļūdas pārvaldē, izsakot iestādei aizrādījumu; tā kā deviņos gadījumos attiecīgā iestāde piekrita ieteikuma projektam;

X.  tā kā ombuds izsaka aizrādījumu, ja

   i) attiecīgā iestāde vairs nespēj novērst kļūdu pārvaldē;
   ii) kļūda pārvaldē nerada vispārējas sekas un
   iii) turpmāki pasākumi nešķiet vajadzīgi; tā kā ombuds izsaka aizrādījumu arī tad, ja viņš uzskata, ka ieteikuma projekts nebūtu lietderīgs, un līdzīgi viņš rīkojas gadījumos, kad iestāde nepiekrīt ieteikuma projektam, un netiek uzskatīts, ka būtu atbilstīgi iesniegt īpašu ziņojumu;
   Y. tā kā ombuds izdod ieteikumu projektu, ja attiecīgā iestāde var novērst kļūdu pārvaldē vai ja kļūda pārvaldē ir īpaši nopietna vai rada vispārējas sekas; tā kā 2012. gadā ombuds izdeva 17 ieteikuma projektus;
   Z. tā kā 2012. gadā ombuds nosūtīja vienu īpašo ziņojumu Eiropas Parlamentam; tā kā minētais ziņojums attiecās uz Komisijas izskatīto sūdzību, kas iesniegta pēc pilsoņu iniciatīvas, lai novērstu negatīvās sekas, kādas, pēc iedzīvotāju domām, radīs Vīnes lidostas paplašināšana; tā kā īpašs ziņojums, ko iesniedz Eiropas Parlamentam, ir visiedarbīgākais ombuda instruments un pēdējais būtiskais pasākums, ko ombuds var veikt, izskatot lietu;
   AA. tā kā Parlamenta ziņojumā attiecībā uz īpašo ziņojumu tika secināts, ka ombuda bažas par iespējamām kļūdām pārvaldē ir bijušas pamatotas;
   AB. tā kā ombuds katru gadu publicē pētījumu par to, kā iestādes ievēro viņa aizrādījumus vai papildu piezīmes; tā kā 2011. gada pētījums liecināja, ka rādītājs aizrādījumu un papildu piezīmju apmierinošai ievērošanai bija 84 %;
   AC. tā kā 2012. gadā ombuds galveno uzmanību pievērsa personu ar dažādu invaliditātes pakāpi integrēšanai; tā kā ombuds kopā ar Eiropas Parlamenta Lūgumrakstu komiteju, Eiropas Komisiju, Pamattiesību aģentūru un Eiropas Cilvēku ar invaliditāti forumu strādā, lai aizsargātu, veicinātu un uzraudzītu ES sistēmas īstenošanu saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām; tā kā minētā konvencija ir pirmais līgums par cilvēktiesībām, ko ES ir ratificējusi;
   AD. tā kā Padome ir atbalstījusi priekšlikumu par ES līmeņa sistēmas izveidi, lai uzraudzītu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanu, iesaistot tajā arī Ombudu un Lūgumrakstu komiteju;
   AE. tā kā 2012. gadā Eiropas Kvalitātes vadības fonds oficiāli uzteica ombuda apņemšanos sasniegt izcilību,

1.  apstiprina 2012. gada ziņojumu, ko iesniedzis Eiropas Ombuds; ņem vērā, ka Nikiforos Diamandouros 2013. gada 1. oktobrī dosies pensijā;

2.  izsaka pateicību Nikiforos Diamandouros par pēdējo desmit gadu laikā izcili veikto darbu Eiropas ombuda amatā un par viņa gūtajiem panākumiem, padarot Eiropas Savienību taisnīgāku un pārredzamāku; pauž cerību, ka Nikiforos Diamandouros baudīs pelnīto atpūtu, būdams pie labas veselības, un novēl viņam veiksmi turpmākajā darbībā;

3.  atzinīgi vērtē ombuda izcilo darbu, kas paveikts, lai nostiprinātu un padziļinātu dialogu ar pilsoņiem, pilsonisko sabiedrību, iestādēm un citām iesaistītajām personām visos līmeņos;

4.  ņemot vērā, ka puse visu Eiropas pilsoņu piekrīt tam, ka otrās vissvarīgākās pilsoņu tiesības ir tiesības uz labu pārvaldību, uzskata, ka ombuda nepārtrauktie centieni veicināt un uzlabot atklātību, pārredzamību un pārskatatbildību lēmumu pieņemšanas procesos un pārvaldības jomā Eiropas Savienībā ir būtisks ieguldījums virzībā uz tādas Savienības izveidi, kurā lēmumu pieņemšana un īstenošana ir „cik iespējams atklāta un cik iespējams tuvināta pilsoņiem”, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 1. pantā; aicina nākamo Eiropas ombudu turpināt sava priekšgājēja paveikto šo svarīgo mērķu sasniegšanā;

5.  atzinīgi vērtē un pauž cieņu par ombuda neatlaidīgajiem centieniem informēt pilsoņus par viņu tiesībām saskaņā ar Līgumiem un veicināt pārredzamāku un uz pakalpojumu sniegšanu vērstu ES iestāžu un struktūru pārvaldību;

6.  uzskata, ka ombuds vienmēr ir aktīvi un samērīgi izmantojis savas pilnvaras, un izsaka viņam pateicību par lieliskajām darba attiecībām un sadarbību ar Eiropas Parlamentu, jo īpaši ar Lūgumrakstu komiteju;

7.  norāda — 52 % pilsoņu uzskata, ka ombuda vissvarīgākā funkcija ir nodrošināt, lai ES pilsoņi zinātu savas tiesības un to, kā tās izmantot, un tādēļ ombudam ir jāuzlabo Eiropas pilsoņu informēšanas pasākumi un sadarbība ar Eiropas ombudu tīklu;

8.  aicina veikt nepieciešamos pasākumus, lai paātrinātu sūdzību izskatīšanas, informācijas pieprasīšanas un lēmumu pieņemšanas procedūras;

9.  atkārtoti uzsver to, ka 42 % Eiropas pilsoņu nav apmierināti ar ES pārvaldes institūciju pārredzamības līmeni, un uzsver nepieciešamību ombudam turpināt iesākto darbu, lai veicinātu to, ka ES iestādes kļūst atvērtākas, efektīvākas un pilsoņiem tuvākas, veidojot saikni starp šīm iestādēm un pilsoņiem;

10.  norāda, ka ar pārredzamību saistītās sūdzības vienmēr ir ieņēmušas galveno vietu ombuda izskatāmo sūdzību sarakstā; norāda arī to, ka minēto sūdzību skaits ir samazinājies no 36 % 2008. gadā, kad sūdzību par iespējamo pārredzamības trūkumu bija visvairāk, līdz 21,5 % 2012. gadā; uzskata, ka tas liecina par ES iestāžu nopietnajiem centieniem kļūt pārredzamākām; aicina ES iestādes, aģentūras un struktūras palīdzēt arī turpmāk šo skaitu mazināt, sadarbojoties ar Eiropas ombudu un īstenojot tā ieteikumus; tomēr joprojām pauž bažas par to, ka vēl tiek saņemts liels skaits sūdzību, kas saistītas ar atklātību, publisku piekļuvi un personas datiem, jo šie jautājumi apdraud gan iestāžu savstarpējo dialogu, gan ES sabiedrisko tēlu un sabiedrības attieksmi pret ES;

11.  atkārtoti uzsver, ka pārredzamība, atvērtība, informācijas pieejamība, pilsoņu tiesību ievērošana un augsti ētikas standarti ir būtiski, lai saglabātu pilsoņu un iestāžu savstarpējo uzticēšanos, un ka īpaši šajos ekonomiski sarežģītajos apstākļos šī uzticēšanās ir ārkārtīgi svarīga Eiropas integrācijas nākotnei;

12.  aicina ES iestādes, ņemot vērā pieaugošo digitalizāciju publiskās pārvaldes jomā, risināt vecāka gadagājuma cilvēku īpašās vajadzības, daudzi no kuriem nepārzina modernās informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, un kompensēt to, piedāvājot lietotājiem draudzīgas, praktiskas tiešsaistes palīdzības programmas un ērti pieejamas nedigitālas saziņas iespējas;

13.  norāda, ka 2012. gadā ombuds izskatīja 2442 sūdzības un ka tas bija gads, kurā tika sasniegts rekordliels skaits sākto izmeklēšanu (465 = +18 % salīdzinājumā ar 2011. gadu) un noslēgto izmeklēšanu (390 = +23 %);

14.  pauž gandarījumu par desmit ombuda norādītajām parauglietām, kas ir vērtējamas kā administratīvās prakses paraugs dažādās ES iestādēs vairākās jomās;

15.  uzskata, ka 2012. gadā ombudam iesniegto sūdzību kopējā skaita samazinājums ir vēl viens pierādījums tam, ka viņa tīmekļa vietnē pieejamais interaktīvais ceļvedis ir bijis sekmīgs un iedarbīgs instruments, kas izstrādāts, lai palīdzētu nodrošināt, ka arvien mazāk iedzīvotāju iesniedz ombudam sūdzības, kuru izskatīšana nav viņa kompetencē, un palielināt iespējas ieteikt sūdzību iesniedzējiem, kur vērsties attiecīgajā gadījumā; norāda, ka šī tendence apstiprina, ka palielinās to cilvēku skaits, kas vēršas Eiropas Ombudā ar atbilstīgām sūdzībām; ierosina Eiropas Parlamenta deputātiem, ES iestādēm, struktūrām un aģentūrām, kā arī Eiropas ombudu tīkla dalībniekiem iekļaut tiešu saiti uz interaktīvo ceļvedi savās tīmekļa vietnēs un sociālajos plašsaziņas līdzekļos;

16.  uzsver, ka to sūdzību skaits, uz kurām neattiecas ombuda pilnvaras (1720), ir bijis mazākais pēdējos desmit gados; aicina ombudu turpināt centienus mazināt šo skaitu;

17.  atzinīgi vērtē Eiropas ombudu tīkla būtisko ieguldījumu un uzsver efektīvas sadarbības lietderīgumu Eiropas pilsoņu labā; norāda, ka 60 % ombuda izskatīto sūdzību 2012. gadā ietilpa kāda Eiropas ombudu tīkla locekļa pilnvaru jomā; atgādina, ka Lūgumrakstu komiteja ir pilntiesīga minētā tīkla locekle; norāda, ka 2012. gadā ombuds Lūgumrakstu komitejai ir pārsūtījis 63 sūdzības; izsaka atzinību Eiropas ombudam par sekmīgu tīkla koordinēšanu; uzskata, ka tā ir svarīga ombuda darbības joma un ka ir jāpalielina sadarbība tīklā, lai uzlabotu ES tiesību aktu piemērošanu valstu pārvaldēs; iesaka paplašināt šo tīklu, iekļaujot tajā attiecīgās valstu iestādes; uzskata, ka būtu jāturpina un jāpalielina ombuda dalība Eiropas un starptautiskajās ombudu asociācijās;

18.  norāda, ka tāpat kā iepriekšējos gados lielākā daļa ombuda sākto izmeklēšanu attiecās uz Komisiju (52,7 %); norāda, ka 2012. gadā sākto ar Eiropas Parlamentu saistīto izmeklēšanu skaits ir gandrīz divkāršojies salīdzinājumā ar 2011. gadu; aicina Eiropas Parlamenta Ģenerālsekretariātu pilnībā sadarboties ar ombudu un nodrošināt tā ieteikumu un komentāru attiecībā uz administratīvo praksi ievērošanu un konsekvenci;

19.  uzsver to, ka ikviens pabeigts izmeklēšanas gadījums ir solis pareizā virzienā un laba izdevība ieviest uzlabojumus, uz kuriem sabiedrība ir norādījusi un kurus tā ir aicinājusi īstenot, lai Eiropas pilsonības jēdziens būtu saistīts ar pēc iespējas lielāku līdzdalību attiecībā uz Eiropas likumdošanas procesu;

20.  atbalsta ombuda ierosinājumu publicēt civildienesta principu kopumu, kuriem vajadzētu būt ES ierēdņu rīcības pamatā; atgādina, ka pieci valsts civildienesta principi ir šādi: apņēmība strādāt Eiropas Savienību un tās pilsoņu labā, godprātība, objektivitāte, cieņa pret citiem un pārredzamība; aicina ES iestādes un struktūras minētos principus īstenot visās savās darbībās;

21.  atzinīgi vērtē to, ka 2013. gada jūnijā ombuds ir publicējis jaunu Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa izdevumu, ņemot vērā Eiropas administratīvo tiesību principus, kas ietverti Eiropas tiesu judikatūrā;

22.  pauž gandarījumu par ombuda dalību dažādās konferencēs, kurās galvenā uzmanība tika vērsta uz valsts pārvaldes uzlabošanu, tostarp konferencē, ko tas organizēja kopā ar ES administratīvo tiesību pētniecības tīklu (ReNEUAL);

23.  atkārtoti pauž 2013. gada 15. janvāra rezolūcijā(4) Komisijai adresēto aicinājumu pieņemt kopējus saistošus administratīvās procedūras noteikumus un principus ES pārvaldībā un šajā saistībā iesniegt regulas projektu, pamatojoties uz LESD 298. pantu; uzskata, ka ombuda līdzšinējā pieredze un tā publikācijas, informējot par to, sniedz atbilstošas norādes par šāda tiesību aktu priekšlikuma saturu; uzskata to par labāko veidu, kā nodrošināt noturīgas pārmaiņas ES iestāžu administratīvajā kultūrā;

24.  ar gandarījumu norāda, ka iestādes ir sniegušas 98 apstiprinošas atbildes uz 120 piezīmēm un ieteikumiem, ko ombuds ir sniedzis saistībā ar izmeklēšanām 2012. gadā, kas liecina, ka 82 % gadījumu ES iestādes ir ievērojušas ombuda ieteikumus; aicina visas ES iestādes, aģentūras un struktūras darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka ombuda piezīmes un ieteikumi tiek pilnībā ievēroti un lai palīdzētu ombudam, nekavējoties sniedzot atbildes uz viņa jautājumiem, cita starpā sadarbojoties ar ombudu, lai saīsinātu izmeklēšanas procesa termiņu;

25.  atgādina, ka 2012. gadā ombuds Parlamentam iesniedza vienu īpašo ziņojumu, kas attiecās uz Komisijas nespēju atrisināt interešu konfliktu, izskatot jautājumu par Vīnes lidostas paplašināšanu, par to, ka nav veikts novērtējums par paplašināšanas ietekmi uz vidi, un par pārskatīšanas procedūru nepieejamību tiem, kas iesniedza sūdzības par būvprojektu un IVN neesamību; atzīst šāda ziņojuma sniegtās iespējas, ņemot vērā šos konkrētos jautājumus; atgādina, ka, atbildot uz īpašo ziņojumu, Lūgumrakstu komiteja izstrādāja progresīvus priekšlikumus par kārtējo IVN direktīvas pārskatīšanu un par ES administratīvajām tiesībām;

26.  uzskata, ka, jo īpaši ieteikuma projekta gadījumā, informētība par to, ka nākamais pasākums varētu būt īpašs ziņojums Parlamentam, bieži vien palīdz pārliecināt kādu iestādi vai struktūru mainīt savu nostāju;

27.  norāda, ka iepriekšējais un pašreizējais ombuds septiņpadsmitarpus gadu laikā ir iesnieguši tikai 18 īpašos ziņojumus; uzskata to par apliecinājumu tam, ka ES iestādes vairumā gadījumu ir izvēlējušās sadarbības pieeju; atzīst šo īpašo ziņojumu svarīgo nozīmi un mudina ombudu arī turpmāk izskatīt šādas lietas, ja šīs lietas ir saistītas ar kļūdām pārvaldē ES iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās;

28.  uzsver, ka Starptautiskā diena par tiesībām uz informāciju 28. septembrī ir iniciatīva, pateicoties kurai pieaug ombuda atpazīstamība Eiropas sabiedrībā, un ir labas prakses paraugs;

29.  atzinīgi vērtē ombuda un Eiropas Parlamenta Lūgumrakstu komitejas, Eiropas Cilvēku ar invaliditāti foruma, Komisijas un Pamattiesību aģentūras dalību saskaņā ar 33. panta 2. punktu izveidotajā ES līmeņa sistēmā, kuras uzdevums ir aizsargāt, veicināt un uzraudzīt ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanu; aicina ombudu īpašu uzmanību savā darbā pievērst vismazāk aizsargāto sociālo grupu, tostarp invalīdu, vajadzībām;

30.  atzinīgi vērtē ombuda centienus nodrošināt Pamattiesību hartas īstenošanu ES iestādēs, arī veicot izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas; paredz, ka līdz ar Savienības pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai, kā to nosaka Līguma par Eiropas Savienību 6. pants, ombudam tiks uzticēts vēl viens līdzīgs pienākums;

31.  uzsver pēc ombuda iniciatīvas veiktās izmeklēšanas lietu lielo nozīmi, jo tās ļauj risināt jautājumus, kuri pretējā gadījumā nenonāktu tā uzmanības lokā tādēļ, ka sabiedrībai nav pietiekamas informācijas vai resursu, lai vērstos pie ombuda; uzskata, ka ir svarīgi palielināt Eiropas Ombuda biroja atpazīstamību;

32.  atzinīgi vērtē 2012. gadā pieņemto likumu par ombuda institūta izveidi Turcijā; atzīst Eiropas ombuda sniegto atbalstu un konsultācijas šajā procesā; pauž gandarījumu par to, ka tagad visās kandidātvalstīs ir valsts līmenī izveidots ombuda institūts; uzskata, ka pieredze liecina, ka ombuda institūts ir ļoti noderīga struktūra labas pārvaldības, tiesiskuma un cilvēktiesību aizsardzības uzlabošanai un ka tādēļ dalībvalstīm, kuras vēl nav izveidojušas ombuda institūtu, būtu aktīvi jāapsver šādas iestādes izveide; aicina Eiropas ombudu arī turpmāk sniegt nākotnē iespējamajām kandidātvalstīm palīdzību šajā procesā;

33.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un Lūgumrakstu komitejas ziņojumu nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Ombudam, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī to ombudiem vai līdzīgām kompetentajām iestādēm.

(1) OV C 286 E, 27.11.2009., 172. lpp.
(2) OV L 113, 4.5.1994., 15. lpp.
(3) Pieņemti 2002. gada 8. jūlijā un grozīti ar Ombuda 2004. gada 5. aprīļa lēmumu un 2008. gada 3. decembra lēmumu.
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0004.


Trešās valstis, kuru pilsoņiem, šķērsojot ES ārējās robežas, ir jābūt vīzām ***I
PDF 269kWORD 21k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 539/2001, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas (COM(2011)0290 – C7-0135/2011 – 2011/0138(COD))
P7_TA(2013)0370A7-0139/2013

(Parastā likumdošanas procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2011)0290),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 77. panta 2. punkta a) apakšpunktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7–0135/2011),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2013. gada 18. jūlija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas atzinumu (A7–0139/2013),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2013. gada 12. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. ../2013, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 539/2001, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas

P7_TC1-COD(2011)0138


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 1289/2013.)


Eiropas Banku iestāde un kredītiestāžu uzraudzība ***I
PDF 283kWORD 27k
Rezolūcija
Teksts
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko Regulu (ES) Nr. 1093/2010, ar ko izveido Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Banku iestādi), groza attiecībā uz tās mijiedarbību ar Padomes Regulu (ES) Nr. …/… , ar ko Eiropas Centrālajai bankai piešķir īpašus uzdevumus saistībā ar kredītiestāžu uzraudzības politiku (COM(2012)0512 – C7-0289/2012 – 2012/0244(COD))
P7_TA(2013)0371A7-0393/2012

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2012)0512),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7‑0289/2012),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2012. gada 27. novembra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 15. novembra atzinumu(2),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2013. gada 18. aprīļa vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumus (A7-0393/2012),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju(3);

2.  pieņem zināšanai Eiropas Parlamenta prezidenta un Eiropas Centrālās bankas prezidenta kopīgo paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai;

3.  uzsver, ka attiecībā uz Eiropas Banku iestādes pilnvaru paplašināšanu ir jāpiemēro Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību  47. punkts; uzsver, ka jebkāds likumdevējas iestādes lēmums par labu šādai pilnvaru paplašināšanai neskar budžeta lēmējinstitūcijas lēmumus saistībā ar ikgadējo budžeta procedūru;

4.  prasa Komisijai iesniegt finanšu pārskatu, kurā būtu pilnībā ņemti vērā likumdevēju — Eiropas Parlamenta un Padomes — vienošanās rezultāti par Eiropas Banku iestādes, Komisijas dienestu un, iespējams, Eiropas Centrālās bankas budžeta un personāla vajadzību apmierināšanu;

5.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

6.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2013. gada 12. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. ../2013, ar kuru Regulu (ES) Nr. 1093/2010, ar ko izveido Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Banku iestādi), groza attiecībā uz īpašu uzdevumu uzticēšanu Eiropas Centrālajai bankai, ievērojot Padomes Regulu (ES) Nr. 1024/2013

P7_TC1-COD(2012)0244


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 1022/2013.)

Normatīvās rezolūcijas pielikums

Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja un Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētāja paziņojums saistībā ar EP balsojumu, lai pieņemtu Padomes Regulu (ES) Nr. 1024/2013, ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību

Saskaņā ar Padomes Regulas (ES) Nr. 1024/2013 noteikumiem un jo īpaši tās 20. pantu mēs, Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs un Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētājs, paziņojam, ka pilnībā atbalstām Eiropas Parlamenta un Eiropas Centrālās bankas Iestāžu nolīguma par sadarbību procedūrās, kuras saistītas ar vienoto uzraudzības mehānismu (VUM), teksta projektu, par kuru vienojušās mūsu sarunvedēju grupas. Tādējādi mēs aicinām abas mūsu iestādes pēc iespējas drīzāk oficiāli apstiprināt minēto iestāžu nolīgumu.

Šajā nolīgumā ir paredzēta lielāka ECB pārskatatbildība Eiropas Parlamenta priekšā par tās uzdevumu veikšanu vienotā uzraudzības mehānisma (VUM) ietvaros, kā arī pienācīgas garantijas konfidenciālas informācijas aizsardzībai. Iestāžu nolīguma projekts paredz īpaši stingru parlamentāro kontroli attiecībā uz ECB uzraudzības uzdevumu īstenošanu, regulāri rīkojot viedokļu apmaiņas ar Parlamenta atbildīgo komiteju un konfidenciālas mutiskas diskusijas ar šīs komitejas prezidiju, kā arī nodrošinot lielāku informācijas, tostarp Uzraudzības valdes sanāksmju protokolu, pieejamību. Tiek nodrošināta arī ECB sadarbība ar Eiropas Parlamentu saistībā ar tā veiktajām izmeklēšanām.

Turklāt iestāžu nolīguma projektā ir izklāstīta Parlamenta iesaistīšana Uzraudzības valdes priekšsēdētāja atlases procedūrā. Ņemot vērā mūsu kopējo mērķi pēc iespējas ātrāk izveidot VUM, kas ir svarīgs solis ceļā uz banku savienības pilnīgu izveidi, abas mūsu iestādes plāno ātri virzīt uz priekšu pirmo Uzraudzības valdes priekšsēdētāja atlases procedūru.

Strasbūra/Frankfurte, 2013. gada 12. septembris

 

 

Martin Schulz                                      Mario Draghi

(1) OJ C 30, 1.2.2013, p. 6.
(2) OV C 11, 15.1.2013., 34. lpp.
(3) Šī nostāja aizstāj 2013. gada 22. maijā pieņemtos grozījumus (Pieņemtie teksti P7_TA(2013)0212).


Īpašu uzdevumu piešķiršana Eiropas Centrālajai bankai saistībā ar kredītiestāžu uzraudzības politiku *
PDF 280kWORD 27k
Rezolūcija
Teksts
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes regulai, ar ko Eiropas Centrālajai bankai piešķir īpašus uzdevumus saistībā ar kredītiestāžu uzraudzības politiku (COM(2012)0511 – C7-0314/2012 – 2012/0242(CNS))
P7_TA(2013)0372A7-0392/2012

(Īpašā likumdošanas procedūra — apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2012)0511),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 127. panta 6. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C7‑0314/2012),

–  ņemot vērā 4. protokolu par Eiropas Centrālo banku sistēmas statūtiem un Eiropas Centrālās bankas statūtiem,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā pamatoto atzinumu, kuru saskaņā ar 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu iesniedzis Zviedrijas parlaments un kurā noradīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumu (A7-0392/2012),

1.  apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu(1);

2.  pieņem zināšanai Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja un Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētāja kopīgo paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai;

3.  tādēļ aicina Komisiju grozīt savu priekšlikumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 293. panta 2. punktu;

4.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

5.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

6.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta 2013. gada 12. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2013, ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību

P7_TC1-CNS(2012)0242


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 1024/2013.)

Normatīvās rezolūcijas pielikums

Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja un Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētāja paziņojums saistībā ar EP balsojumu, lai pieņemtu Padomes Regulu (ES) Nr. 1024/2013, ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību

Saskaņā ar Padomes Regulas (ES) Nr. 1024/2013 noteikumiem un jo īpaši tās 20. pantu mēs, Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs un Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētājs, paziņojam, ka pilnībā atbalstām Eiropas Parlamenta un Eiropas Centrālās bankas Iestāžu nolīguma par sadarbību procedūrās, kuras saistītas ar vienoto uzraudzības mehānismu (VUM), teksta projektu, par kuru vienojušās mūsu sarunvedēju grupas. Tādējādi mēs aicinām abas mūsu iestādes pēc iespējas drīzāk oficiāli apstiprināt minēto iestāžu nolīgumu.

Šajā nolīgumā ir paredzēta lielāka ECB pārskatatbildība Eiropas Parlamenta priekšā par tās uzdevumu veikšanu vienotā uzraudzības mehānisma (VUM) ietvaros, kā arī pienācīgas garantijas konfidenciālas informācijas aizsardzībai. Iestāžu nolīguma projekts paredz īpaši stingru parlamentāro kontroli attiecībā uz ECB uzraudzības uzdevumu īstenošanu, regulāri rīkojot viedokļu apmaiņas ar Parlamenta atbildīgo komiteju un konfidenciālas mutiskas diskusijas ar šīs komitejas prezidiju, kā arī nodrošinot lielāku informācijas, tostarp Uzraudzības valdes sanāksmju protokolu, pieejamību. Tiek nodrošināta arī ECB sadarbība ar Eiropas Parlamentu saistībā ar tā veiktajām izmeklēšanām.

Turklāt iestāžu nolīguma projektā ir izklāstīta Parlamenta iesaistīšana Uzraudzības valdes priekšsēdētāja atlases procedūrā. Ņemot vērā mūsu kopējo mērķi pēc iespējas ātrāk izveidot VUM, kas ir svarīgs solis ceļā uz banku savienības pilnīgu izveidi, abas mūsu iestādes plāno ātri virzīt uz priekšu pirmo Uzraudzības valdes priekšsēdētāja atlases procedūru.

Strasbūra/Frankfurte, 2013. gada 12. septembris

 

 

Martin Schulz                                      Mario Draghi

(1) Šī nostāja aizstāj 2013. gada 22. maijā pieņemtos grozījumus (Pieņemtie teksti P7_TA(2013)0213).


Ģenētisko resursu pieejamība un to izmantošanā iegūto labumu taisnīga un vienlīdzīga sadale Savienībā***I
PDF 690kWORD 64k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. septembrī pieņemtie grozījumi priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par ģenētisko resursu pieejamību un to izmantošanā iegūto labumu taisnīgu un vienlīdzīgu sadali Savienībā (COM(2012)0576 – C7-0322/2012 – 2012/0278(COD))(1)
P7_TA(2013)0373A7-0263/2013

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Komisijas ierosinātais teksts   Grozījums
Grozījums Nr. 1
Regulas priekšlikums
-1. atsauce (jauna)
ņemot vērā Konvenciju par bioloģisko daudzveidību un Nagojas protokolu par ģenētisko resursu pieejamību un to izmantošanā iegūto labumu taisnīgu un vienlīdzīgu sadali,
Grozījums Nr. 2
Regulas priekšlikums
-1. apsvērums (jauns)
(-1) Savienība ir ieviesusi „ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģiju līdz 2020. gadam”, kurā tā apņemas pastiprināt savu ieguldījumu globālās bioloģiskās daudzveidības samazināšanās novēršanā līdz 2020. gadam.
Grozījums Nr. 3
Regulas priekšlikums
1.apsvērums
(1)  Savienībā plašas ieinteresētās aprindas, tostarp akadēmiskie pētnieki un dažādu nozaru uzņēmumi, izmanto ģenētiskos resursus pētniecības, izstrādes un komercializācijas vajadzībām; daži izmanto arī ar ģenētiskajiem resursiem saistītās tradicionālās zināšanas.
(1)  Savienībā plašas lietotāju un piegādātāju aprindas, tostarp akadēmiskie pētnieki un dažādu nozaru uzņēmumi, izmanto ģenētiskos resursus pētniecības, izstrādes un komercializācijas vajadzībām; daži izmanto arī ar ģenētiskajiem resursiem saistītās tradicionālās zināšanas. Pētniecības un attīstības darbības nozīmē ne tikai ģenētisko resursu ģenētiskā un bioķīmiskā sastāva pētījumus un analīzi, bet arī inovāciju un praktisko pielietojumu izstrādes pasākumus. Nagojas protokola sekmīga īstenošana ir atkarīga arī no tā, kā ģenētisko resursu vai ar ģenētiskajiem resursiem saistīto tradicionālo zināšanu lietotāji un piegādātāji spēj vienoties par saskaņotiem nosacījumiem bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas veicināšanai saskaņā ar ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju līdz 2020. gadam.
Grozījums Nr. 4
Regulas priekšlikums
2.apsvērums
(2)  Ģenētiskie resursi ir dabisku un kultivētu vai domesticētu krājumu genofonds, un tiem ir būtiska un aizvien nozīmīgāka loma daudzās ekonomikas nozarēs, tostarp pārtikas ražošanā, mežsaimniecībā, zāļu izstrādē vai atjaunojamās enerģijas bioavotu attīstīšanā.
(2)  Ģenētiskie resursi ir dabisku un kultivētu vai domesticētu krājumu genofonds, un tiem ir būtiska un aizvien nozīmīgāka loma daudzās ekonomikas nozarēs, tostarp pārtikas ražošanā, mežsaimniecībā, biotehnoloģijās, zāļu un kosmētikas līdzekļu izstrādē un ražošanā vai enerģijas bioavotu attīstīšanā. Ģenētiskajiem resursiem ir nozīmīga loma tādu stratēģiju īstenošanā, kas paredzētas bojātu ekosistēmu atjaunošanai un apdraudētu sugu aizsargāšanai.
Grozījums Nr. 5
Regulas priekšlikums
2.aapsvērums (jauns)
(2a)  Savienība atzīst visu valstu savstarpējo atkarību attiecībā uz pārtikā un lauksaimniecībā izmantojamiem ģenētiskajiem resursiem, kā arī minēto resursu īpatnības un nozīmi saistībā ar pārtikas nodrošinājumu visā pasaulē un lauksaimniecības ilgtspējīgu attīstību, izskaužot nabadzību un klimata pārmaiņu sekas, un atzīst būtisko nozīmi, kāda šajā ziņā ir Starptautiskajam līgumam par augu ģenētiskajiem resursiem pārtikai un lauksaimniecībai un Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas Pārtikā un lauksaimniecībā izmantojamo augu ģenētisko resursu komisijai.
Grozījums Nr. 6
Regulas priekšlikums
2.bapsvērums (jauns)
(2b)  Ģenētisko resursu pētījumi tiek pakāpeniski paplašināti citās jomās, galvenokārt attiecībā uz okeāniem, kas joprojām ir vieni no planētas neizpētītākajām un nepazīstamākajām teritorijām. Tieši okeāna dzelme ir pēdējā planētas nezināmā daļa, kas rada aizvien pieaugošu interesi par tās resursu izpēti un ieguvi. Šajā sakarībā pētījumi par dziļjūras ekosistēmu milzīgo bioloģisko daudzveidību ir jauna un ļoti daudzsološa joma, kurā varētu atklāt ģenētiskos resursus, ko varētu izmantot dažādiem mērķiem.
Grozījums Nr. 7
Regulas priekšlikums
2.capsvērums (jauns)
(2c)  Ir atzīta prakse pētniecības, selekcijas un apmācības nolūkos apmainīties ar visiem pārtikā un lauksaimniecībā izmantojamo augu ģenētiskajiem resursiem atbilstīgi noteikumiem un nosacījumiem Materiālu nodošanas standartnolīgumā (SMTA), kas izstrādāts saskaņā ar Starptautisko līgumu par augu ģenētiskajiem resursiem pārtikai un lauksaimniecībai (ITPGR), kā noteikts saprašanās memorandā attiecībā uz Eiropas Gēnu bankas integrētās sistēmas (AEGIS) izveidi. Saskaņā ar Nagojas protokola 4. panta 3. punktu ir atzīts, ka šāda prakse veicina Konvencijas un Nagojas protokola mērķu sasniegšanu un nav pretrunā tiem.
Grozījums Nr. 8
Regulas priekšlikums
3.apsvērums
(3)  Pamatiedzīvotāju un vietējo kopienu tradicionālās zināšanas var sniegt svarīgu uzvedinošu informāciju, lai nonāktu pie zinātniskiem atklājumiem par interesantām ģenētisko resursu ģenētiskajām vai bioķīmiskajām īpašībām.
(3)  Pamatiedzīvotāju un vietējo kopienu tradicionālās zināšanas, tostarp tādas zināšanas, jauninājumi un praktiskā pieredze, kas saistītas ar tradicionālo dzīvesveidu un ir svarīgas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ilgtspējīgai izmantošanai, var sniegt svarīgu uzvedinošu informāciju, lai nonāktu pie zinātniskiem atklājumiem par potenciāli vērtīgām ģenētisko resursu ģenētiskajām vai bioķīmiskajām īpašībām. Šādu kopienu tiesības, kas noteiktas Starptautiskās Darba organizācijas Konvencijā Nr. 169 par pirmiedzīvotāju un cilšu tautām un ANO Deklarācijā par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 2007. gadā, būtu jāievēro un Savienības īstenošanas pasākumiem būtu jāatvieglo šā mērķa sasniegšana.
Grozījums Nr. 9
Regulas priekšlikums
3.aapsvērums (jauns)
(3a)  Ir svarīgi atgādināt, ka saskaņā ar Eiropas Patentu konvenciju augu un dzīvnieku sugas, kā arī augu un dzīvnieku sugu iegūšanas bioloģiskie paņēmieni nav patentējami. Ja izgudrojumu pamatā ir ģenētiskie resursi vai ģenētisko resursu komponenti, pieteikumos patentiem, kas cita starpā attiecas uz šiem resursiem, produktiem, tostarp derivātiem, un paņēmieniem, kas izstrādāti, izmantojot biotehnoloģiju vai ar ģenētiskajiem resursiem saistītās tradicionālās zināšanas, būtu jānorāda šie resursi un informācija par to izcelsmi būtu jāiesniedz attiecīgajām iestādēm un jānosūta kompetentajai iestādei. Tāds pats pienākums būtu jāattiecina uz tiesībām saistībā ar jaunām augu sugām.
Grozījums Nr. 10
Regulas priekšlikums
3.bapsvērums (jauns)
(3b)  Pilnvaras un atbildība par to pasākumu praktisko īstenošanu, kuru mērķis ir aizsargāt Savienības pamatiedzīvotājus un vietējās kopienas nolīgumos par resursu pieejamību un labumu sadali, paliktu dalībvalstu un to tiesu ziņā.
Grozījums Nr. 11
Regulas priekšlikums
4.aapsvērums (jauns)
(4a)  Ģenētiskie resursi būtu jāsaglabā in situ un jāizmanto ilgtspējīgā veidā, un būtu jānodrošian to izmantošanā iegūto labumu taisnīga un vienlīdzīga sadale. Tas veicinātu nabadzības izskaušanu un līdz ar to ANO tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu, kā atzīts preambulā Nagojas protokolam par ģenētisko resursu pieejamību un to izmantošanā iegūto labumu taisnīgu un vienlīdzīgu sadali (Nagojas protokols), kas pievienots Konvencijai par bioloģisko daudzveidību un ko Konvencijas puses pieņēma 2010. gada 29. oktobrī. Savienība un vairākums dalībvalstu kā Konvencijas puses ir parakstījušas Nagojas protokolu. Būtu jāsekmē spēja efektīvi īstenot minēto protokolu.
Grozījums Nr. 12
Regulas priekšlikums
4.bapsvērums (jauns)
(4b)  Labumu sadale būtu jāskata kontekstā, kurā jaunattīstības valstis ar lielu bioloģisko daudzveidību dominē ģenētisko resursu piegādē, savukārt lietotāji galvenokārt atrodas attīstītajās valstīs. Turklāt pieejamība un labumu sadale var veicināt ne tikai bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu, bet arī nabadzības izskaušanu un vides ilgtspēju, tādējādi veicinot arī tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu, kā atzīts Nagojas protokola preambulā. Nagojas protokola īstenošanas mērķim vajadzētu būt arī šo iespēju izmantošanai.
Grozījums Nr. 13
Regulas priekšlikums
4.capsvērums (jauns)
(4c)  Tiesības uz pārtiku, kā noteikts Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 25. pantā un Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 11. pantā, kā arī tiesības uz augstāko iespējamo veselības aizsardzības standartu izmantošanu, kā noteikts Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 12. pantā, ir īpaši svarīgas, un tās būtu vienmēr jāaizsargā.
Grozījums Nr. 14
Regulas priekšlikums
4.dapsvērums (jauns)
(4d)  Tāpat kā ģenētiskie resursi, arī ar šādiem resursiem saistītās tradicionālās zināšanas lielā mērā ir koncentrētas jaunattīstības valstīs, jo īpaši pamatiedzīvotāju un vietējās kopienās. Šādu kopienu tiesības, kas noteiktas Starptautiskās Darba organizācijas Konvencijā Nr. 169 par pirmiedzīvotāju un cilšu tautām un ANO Deklarācijā par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām, kuru ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 2007. gadā, būtu jāievēro un šajā Savienības īstenošanas pasākumiem būtu jāveicina šo tiesību ievērošana.
Grozījums Nr. 15
Regulas priekšlikums
5.apsvērums
(5)  Konvencija atzīst, ka valstīm ir suverēnas tiesības uz to jurisdikcijā esošajiem dabas resursiem un tiesības regulēt pieeju saviem ģenētiskajiem resursiem. Konvencija visām pusēm uzliek pienākumu atvieglot pieeju ģenētiskajiem resursiem, uz kuriem tām ir suverēnas tiesības. Konvencija arīdzan nosaka, ka visām pusēm ir obligāti jāveic pasākumi, lai pētniecības un izstrādes rezultātus, kā arī labumus, ko dod komerciāla un citāda to izmantošana, taisnīgi un vienlīdzīgi dalītu ar pusi, kura piegādā ģenētiskos resursus. Šāda sadale notiek atbilstīgi savstarpēji saskaņotiem noteikumiem. Konvencijā apskatīti arī pieejas un labumu sadales jautājumi saistībā ar pamatiedzīvotāju un vietējo kopienu uzkrātajām zināšanām, jauninājumiem un praktisko pieredzi bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un ilgtspējīgā izmantošanā.
(5)  Konvencija atzīst, ka valstīm ir suverēnas tiesības uz to jurisdikcijā esošajiem dabas resursiem un tiesības regulēt pieeju saviem ģenētiskajiem resursiem. Konvencija visām pusēm uzliek pienākumu atvieglot pieeju ģenētiskajiem resursiem, uz kuriem tām ir suverēnas tiesības, citu pušu videi draudzīgai izmantošanai. Konvencija arīdzan nosaka, ka visām pusēm ir obligāti jāveic pasākumi, lai pētniecības un izstrādes rezultātus, kā arī labumus, ko dod komerciāla un citāda to izmantošana, taisnīgi un vienlīdzīgi dalītu ar pusi, kura piegādā ģenētiskos resursus. Šāda sadale notiek atbilstīgi prasībai par attiecīgā resursa izcelsmes valsts iepriekšēju informētu piekrišanu, labumu gūšanā pamatojoties uz savstarpēji saskaņotiem noteikumiem. Konvencijā apskatīti arī pieejas un labumu sadales jautājumi saistībā ar pamatiedzīvotāju un vietējo kopienu uzkrātajām zināšanām, jauninājumiem un praktisko pieredzi bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un ilgtspējīga izmantošanā. Ģenētiskie resursi patiesi būtu jāizmanto samērīgi un ilgtspējīgi, likumīgi iesaistot vietējās kopienas, jo tikai šādā veidā ģenētisko resursu izmantošanas sniegtās iespējas, attīstību un labumus var taisnīgi un līdzvērtīgi sadalīt visu pušu starpā.
Grozījums Nr. 16
Regulas priekšlikums
6.apsvērums
(6)  Nagojas protokols par ģenētisko resursu pieejamību un to izmantošanā iegūto labumu taisnīgu un vienlīdzīgu sadali, kas pievienots Konvencijai par bioloģisko daudzveidību (Nagojas protokols), ir starptautisks līgums, ko Konvencijas puses pieņēma 2010. gada 29. oktobrī. Nagojas protokols ievērojami paplašina Konvencijas vispārīgos noteikumus par ģenētisko resursu un ar ģenētiskajiem resursiem saistīto tradicionālo zināšanu pieejamību un to izmantošanā iegūto labumu sadali.
(6)  Nagojas protokols par ģenētisko resursu pieejamību un to izmantošanā iegūto labumu taisnīgu un vienlīdzīgu sadali, kas pievienots Konvencijai par bioloģisko daudzveidību (Nagojas protokols), ir starptautisks līgums, ko Konvencijas puses pieņēma 2010. gada 29. oktobrī. Nagojas protokols papildus precizē Konvencijas vispārīgos noteikumus par ģenētisko resursu un ar ģenētiskajiem resursiem saistīto tradicionālo zināšanu pieejamību un to izmantošanā un vēlākā komercializācijā iegūto monetāro un nemonetāro labumu sadali.
Grozījums Nr. 17
Regulas priekšlikums
7.aapsvērums (jauns)
(7a)  Atšķirībā no Konvencijas 4. panta plašākās jomas Nagojas protokols attiecas uz tiem ģenētiskajiem resursiem, kuriem piemēro Konvencijas 15. pantu. Tas nozīmē, ka Nagojas protokols neattiecas uz 4. panta pilno jurisdikcijas jomu, piemēram, uz darbībām, kas tiek veiktas jūras teritorijās ārpus valsts jurisdikcijas. Taču Nagojas protokols neattur tā puses attiecināt protokola principus arī uz darbībām, kas tiek veiktas šādās jūras teritorijās.
Grozījums Nr. 18
Regulas priekšlikums
8.apsvērums
(8)  Ir svarīgi izveidot skaidru un pareizu Nagojas protokola īstenošanas satvaru, kas palielinātu iespējas nodoties uz dabas materiāliem balstītai pētniecībai un izstrādei Savienībā. Tāpat ļoti būtiski ir nepieļaut nelikumīgi iegūtu ģenētisko resursu vai ar ģenētiskajiem resursiem saistīto tradicionālo zināšanu izmantošanu Savienībā un sekmēt labumu sadales saistību pildīšanu, kas izklāstītas piegādātāju un lietotāju savstarpēji saskaņotos noteikumos.
(8)  Ir svarīgi izveidot skaidru un pareizu Nagojas protokola un Konvencijas attiecīgo noteikumu īstenošanas satvaru, kas sekmētu tā galveno mērķi, t. i., bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, tās komponentu ilgtspējīgu izmantošanu, kā arī ģenētisko resursu izmantošanā gūto labumu taisnīgu un vienlīdzīgu sadali. Tas nozīmē arī novērst nelikumīgi iegūtu ģenētisko resursu vai ar šādiem resursiem saistīto tradicionālo zināšanu izmantošanu Savienībā. Ir ļoti būtiski arī veicināt pieejamās iespējas dabas materiālu pētniecības un izstrādes darbībām Savienībā, jo īpaši, uzlabojot tiesiskās noteiktības nosacījumus saistībā ar ģenētisko resursu un tradicionālo zināšanu izmantošanu.
Grozījums Nr. 19
Regulas priekšlikums
8.aapsvērums (jauns)
(8a)  Nelikumīgi iegūtu ģenētisko resursu izmantošana vai uz šādiem ģenētiskajiem resursiem vai ar tiem saistītām tradicionālajām zināšanām balstītu produktu vēlāka komercializācija būtu jāaizliedz.
Grozījums Nr. 20
Regulas priekšlikums
8.bapsvērums (jauns)
(8b)  Ar šo regulu izveidotā sistēma ir vajadzīga arī tādēļ, lai saglabātu un uzlabotu Konvencijas pušu, pamatiedzīvotāju un vietējo kopienu, un ieinteresēto personu grupu savstarpējo uzticību, kas iesaistītas ģenētisko resursu pieejamības nodrošināšanā un to izmantošanā gūto labumu sadalē.
Grozījums Nr. 21
Regulas priekšlikums
9.apsvērums
(9)  Lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, ir svarīgi, lai Nagojas protokola īstenošanas noteikumi attiektos tikai uz ģenētiskajiem resursiem un ar ģenētiskajiem resursiem saistītajām tradicionālajām zināšanām, kam piekļūst tikai pēc tam, kad Nagojas protokols ir stājies spēkā Savienībā.
(9)  Lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, ir svarīgi, lai Nagojas protokola īstenošanas noteikumi attiektos tikai uz no jauna iegūtiem ģenētiskajiem resursiem un ar ģenētiskajiem resursiem saistītajām tradicionālajām zināšanām vai to jauna veida izmantošanu, ko veic vai sāk pēc tam, kad Nagojas protokols ir stājies spēkā Savienībā.
Grozījums Nr. 22
Regulas priekšlikums
11.apsvērums
(11)  Ir svarīgi saskaņā ar Nagojas protokolu noteikt, ka ģenētisko resursu izmantošana attiecas uz pētniecību un izstrādi par ģenētiskā materiāla paraugu ģenētisko vai bioķīmisko sastāvu, tostarp pētniecību un izstrādi, kas balstās uz savienojumiem, kas izolēti no ģenētiskā materiāla, kam piekļūts Nagojas protokola puses jurisdikcijā.
(11)  Ir svarīgi saskaņā ar Nagojas protokolu noteikt, ka ģenētisko resursu izmantošana attiecas uz pētniecību un izstrādi par ģenētisko resursu ģenētisko vai bioķīmisko sastāvu. Pētniecība un izstrāde būtu jāsaprot kā ģenētisko resursu ģenētiskā vai bioķīmiskā sastāva izpēte, lai konstatētu faktus un izdarītu secinājumus, tostarp izstrādātu jauninājumus un praktiska pielietojuma metodes.
Grozījums Nr. 23
Regulas priekšlikums
14.apsvērums
(14)  Lai nodrošinātu Nagojas protokola faktisku īstenošanu, visiem ģenētisko resursu un ar tiem saistīto tradicionālo zināšanu lietotājiem būtu jāveic pienācīga pārbaude, lai pārliecinātos, ka izmantotajiem ģenētiskajiem resursiem un ar tiem saistītajām tradicionālajām zināšanām piekļūts saskaņā ar piemērojamām juridiskajām prasībām, un attiecīgā gadījumā jānodrošina labumu sadale. Tomēr ņemot vērā, ka lietotāji Savienībā var būt ļoti dažādi, nav lietderīgi noteikt par pienākumu visiem lietotājiem veikt tos pašus pienācīgas pārbaudes pasākumus. Tāpēc būtu jānosaka tikai pienācīgas pārbaudes prasību minimums. Lai lietotāji varētu izvēlēties konkrētus rīkus un pasākumus pienācīgas pārbaudes izdarīšanai, būtu vajadzīga atzīta paraugprakse un papildpasākumi, kā nozares ētikas kodeksi, standartlīgumu paraugi un vadlīnijas, lai vairotu tiesisko noteiktību un samazinātu izmaksas. Lietotājiem uzliktajam pienākumam glabāt informāciju par pieeju un labumu sadali vajadzētu būt ierobežotam laikā un samērīgam ar potenciālās inovācijas radīšanai nepieciešamo laiku.
(14)  Lai nodrošinātu Nagojas protokola faktisku īstenošanu, visiem ģenētisko resursu un ar tiem saistīto tradicionālo zināšanu lietotājiem būtu jāveic pienācīga pārbaude, lai pārliecinātos, ka izmantotajiem ģenētiskajiem resursiem un ar tiem saistītajām tradicionālajām zināšanām piekļūts saskaņā ar piemērojamām juridiskajām prasībām, un jānodrošina labumu sadale. Tomēr ņemot vērā, ka lietotāji Savienībā var būt ļoti dažādi, nav lietderīgi noteikt par pienākumu visiem lietotājiem veikt tos pašus pienācīgas pārbaudes pasākumus. Lai lietotāji varētu izvēlēties konkrētus rīkus un pasākumus pienācīgas pārbaudes izdarīšanai, būtu vajadzīga atzīta paraugprakse un nozares ētikas kodeksi, standartlīgumu paraugi un vadlīnijas, lai vairotu tiesisko noteiktību un samazinātu izmaksas. Lietotājiem uzliktajam pienākumam glabāt informāciju par pieeju un labumu sadali vajadzētu būt ierobežotam laikā un samērīgam ar potenciālās inovācijas radīšanai nepieciešamo laiku.
Grozījums Nr. 24
Regulas priekšlikums
14.aapsvērums (jauns)
(14a)  Nagojas protokola sekmīga īstenošana ir atkarīga no ģenētisko resursu vai ar ģenētiskajiem resursiem saistītu tradicionālo zināšanu lietotāju un piegādātāju sarunām, savstarpēji vienojoties par noteikumiem, kas ne tikai noved pie taisnīgas labumu sadales, bet arī veicina Nagojas protokola plašāko mērķi sekmēt bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu.
Grozījums Nr. 25
Regulas priekšlikums
16.apsvērums
(16)  Būtu jāizmanto lietotāju izveidota paraugprakse, lai apzinātu pienācīgas pārbaudes pasākumus, kas ir sevišķi piemēroti, lai izpildītu Nagojas protokola īstenošanas sistēmas prasības ar ievērojamu tiesisko noteiktību un nelielām izmaksām. Lietotājiem vajadzētu dot iespējas izmantot jau pieņemtos ētikas kodeksus pieejas un labumu sadales jomā, kas izstrādāti akadēmisko aprindu un dažādu nozaru vajadzībām. Būtu jānodrošina, ka lietotāju apvienības var prasīt, lai Komisija nosaka, vai apvienības pārraudzītu specifisku procedūru, rīku vai mehānismu kombināciju var atzīt par paraugpraksi. Dalībvalstu kompetentajām iestādēm vajadzētu ņemt vērā — ja lietotājs izmanto atzītu paraugpraksi, tas mazina risku, ka lietotājs varētu neizpildīt prasības, un uz tā pamata varētu samazināt izpildes pārbaudes. Tas pats būtu jāattiecina uz paraugpraksi, ko pieņēmis Nagojas protokola pušu kolektīvs.
svītrots
Grozījums Nr. 26
Regulas priekšlikums
17.apsvērums
(17)  Lietotājiem tādu darbību virknes konkrētos posmos, kas uzskatāmas par izmantošanu, būtu jādeklarē, ka ir veikta pienācīga pārbaude. Piemēroti darbības posmi šādai deklarēšanai ir šādi: kad tiek saņemts publiskais finansējums pētniecībai, kad tiek pieprasīta tirdzniecības atļauja produktam, kas izstrādāts no ģenētiskajiem resursiem, vai — ja tirdzniecības atļauja nav nepieciešama — kad produkts tiek laists tirgū. Jāatzīmē, ka deklarēšana tirdzniecības atļaujas pieprasīšanas posmā nebūtu daļa no apstiprināšanas procedūras kā tādas, un deklarācija būtu adresējama kompetentajām iestādēm, kas izveidotas saskaņā ar šo regulu.
(17)  Lietotājiem to veikto darbību konkrētos posmos būtu jādeklarē, ka ir veikta pienācīga pārbaude, un jāsniedz tam pierādījumi. Piemēroti darbības posmi šādai deklarēšanai ir šādi: kad tiek apstiprināta iepriekšēja informēta piekrišana un savstarpēji saskaņoti noteikumi, kad tiek saņemts finansējums pētniecībai, kad attiecīgajās valsts, reģionālajās vai starptautiskajās iestādēs tiek iesniegts pieteikums par intelektuālā īpašuma tiesībām, kad tiek pieprasīta tirdzniecības atļauja produktam, kas izstrādāts no ģenētiskajiem resursiem, vai — ja tirdzniecības atļauja nav nepieciešama — kad produkts tiek laists tirgū. Jāatzīmē, ka deklarēšana, iesniedzot pieteikumu par intelektuālā īpašuma tiesībām vai pieprasot tirdzniecības atļauju, nav uzskatāma par daļu no apstiprināšanas procedūras kā tādas, un deklarācija būtu adresējama kompetentajām iestādēm, kas izveidotas saskaņā ar šo regulu.
Grozījums Nr. 27
Regulas priekšlikums
18.apsvērums
(18)  Ģenētiskos resursus savvaļā vāc augstskolu pētnieki vai kolekcionāri lielākoties nekomerciāliem mērķiem. Vairumā gadījumu un gandrīz visās nozarēs jaunievāktiem ģenētiskajiem resursiem piekļūst, izmantojot starpniekus, kolekcijas vai aģentus, kas ģenētiskos resursus iegūst trešās valstīs.
(18)  Ģenētiskos resursus savvaļā lielākoties vāc privāti kolekcionāri un uzņēmumi, kas to bieži vien dara komerciāliem mērķiem, un akadēmiski pētnieki vai zinātniski institūti — nekomerciāliem mērķiem. Vairumā gadījumu un gandrīz visās nozarēs jaunievāktiem ģenētiskajiem resursiem piekļūst, izmantojot starpniekus, kolekcijas vai aģentus, kas ģenētiskos resursus iegūst trešās valstīs gan komerciāliem, gan nekomerciāliem mērķiem. Ar šo regulu būtu jānodrošina, ka noteikumus par savstarpēji saskaņotiem sākotnējās pieejas noteikumiem attiecībā uz nodošanu trešām pusēm ievēro visas iesaistītās puses. Daudzos gadījumos vēlākai izmantošanai vai komercializācijai var būt vajadzīga jauna iepriekšēja informēta piekrišana un savstarpēji saskaņoti noteikumi.
Grozījums Nr. 28
Regulas priekšlikums
19.apsvērums
(19)  Kolekcijas ir lielākais Savienībā izmantoto ģenētisko resursu un ar tiem saistīto tradicionālo zināšanu avots. Būtu jāizveido Savienības uzticamo kolekciju sistēma. Tā nodrošinātu, ka kolekcijas, kas iekļautas Savienības uzticamo kolekciju reģistrā, patiešām piemēro pasākumus, lai ģenētisko resursu paraugus trešām personām piegādātu tikai kopā ar pavaddokumentiem, kas apliecina, ka resursi iegūti likumīgi un — vajadzības gadījumā — ka ir pieņemti savstarpēji saskaņoti noteikumi. Savienības uzticamo kolekciju sistēma ievērojami mazinātu risku, ka Savienībā tiek izmantoti nelikumīgi iegūti ģenētiskie resursi. Dalībvalstu kompetentās iestādes pārbaudītu, vai kolekcija atbilst prasībām, lai to varētu atzīt par Savienības uzticamo kolekciju. Vajadzētu uzskatīt, ka lietotāji, kas ģenētisko resursu ieguvuši no Savienības reģistrā iekļautas kolekcijas, ir veikuši pienācīgu pārbaudi, proti, noskaidrojuši visu vajadzīgo informāciju. Tas būtu sevišķi noderīgi gan akadēmiskajiem pētniekiem, gan mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.
(19)  Vairums kolekciju ir vispieejamākais Savienībā izmantoto ģenētisko resursu un ar tiem saistīto tradicionālo zināšanu avots. Tām kā piegādātājiem var būt nozīmīga loma, palīdzot citiem uzraudzības ķēdē iesaistītajiem lietotājiem pildīt to pienākumus. Šajā nolūkā būtu jāizveido Savienības reģistrēto kolekciju sistēma. Tā nodrošinās, ka kolekcijas, kas reģistrētas Savienības mērogā, patiešām piemēro pasākumus, lai ģenētisko resursu paraugus trešām personām piegādātu tikai kopā ar pavaddokumentiem, kas apliecina, ka resursi iegūti likumīgi un — vajadzības gadījumā — ka ir pieņemti savstarpēji saskaņoti noteikumi. Savienības reģistrēto kolekciju sistēma ievērojami mazinātu risku, ka Savienībā tiek izmantoti nelikumīgi iegūti ģenētiskie resursi. Dalībvalstu kompetentās iestādes pārbaudītu, vai kolekcija atbilst prasībām, lai to varētu atzīt par Savienības reģistrēto kolekciju, tostarp pārbaudot spēju ievērot Nagojas protokola vispārējos mērķus attiecībā uz to, lai panāktu no ģenētisko resursu izmantošanas gūto labumu taisnīgu un vienlīdzīgu sadali un veicinātu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Vajadzētu uzskatīt, ka lietotāji, kas ģenētisko resursu ieguvuši no Savienības reģistrā iekļautas kolekcijas, ir veikuši pienācīgu pārbaudi, proti, noskaidrojuši visu vajadzīgo informāciju. Tas būtu sevišķi noderīgi gan akadēmiskajiem pētniekiem, gan mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.
Grozījums Nr. 29
Regulas priekšlikums
19.aapsvērums (jauns)
(19a)   Savienības reģistrētajām kolekcijām būtu jāatbilst Nagojas protokola mērķim. Tām būtu jāveicina izpratnes veicināšana un, ciktāl to ļauj tām pieejamie resursi, spēju pilnveide saskaņā ar protokola 21. un 22. pantu. Kompetentās iestādes var apsvērt finansējuma piešķiršanu kolekcijām šādu darbību veikšanai. Katrai Savienības reģistrētajai kolekcijai jātiecas papildināt centienus dokumentēt ar ģenētiskajiem resursiem saistītās tradicionālās zināšanas sadarbībā ar pamatiedzīvotājiem un vietējām kopienām, iestādēm, antropologiem un citiem dalībniekiem atbilstoši apstākļiem. Šādas zināšanas būtu jāizmanto, pilnībā ievērojot ar tām saistītās tiesības. Informācija par šādām zināšanām būtu jāpublisko, kad tas ir nepieciešams un nekādā veidā neapdraud vai nekavē attiecīgo tiesību aizsardzību.
Grozījums Nr. 30
Regulas priekšlikums
20.apsvērums
(20)  Dalībvalstu kompetentajām iestādēm būtu jāpārbauda, vai lietotāji pilda savus pienākumus. Šajā sakarībā kompetentajām iestādēm vajadzētu akceptēt starptautiski atzītus atbilstības sertifikātus kā pierādījumu, ka attiecīgie ģenētiskie resursi ir iegūti likumīgi un ka ir pieņemti savstarpēji saskaņoti noteikumi. Kompetentajām iestādēm būtu jāglabā pārbaužu dati un jādara pieejama svarīgākā informācija saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 28. janvāra Direktīvu 2003/4/EK par vides informācijas pieejamību sabiedrībai.
(20)  Dalībvalstu kompetentajām iestādēm būtu jāpārbauda, vai lietotāji pilda savus pienākumus. Šajā sakarībā kompetentajām iestādēm vajadzētu akceptēt starptautiski atzītus atbilstības sertifikātus kā pierādījumu, ka attiecīgie ģenētiskie resursi ir iegūti likumīgi un ka ir pieņemti savstarpēji saskaņoti noteikumi. Ja starptautisks sertifikāts nav pieejams, citi likumīgi pieņemami atbilstības veidi būtu jāuzskata par apliecinājumu tam, ka attiecīgie ģenētiskie resursi ir iegūti likumīgi un ka ir pieņemti savstarpēji saskaņoti noteikumi. Kompetentajām iestādēm būtu jāglabā pārbaužu dati un jādara pieejama svarīgākā informācija saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 28. janvāra Direktīvu 2003/4/EK par vides informācijas pieejamību sabiedrībai.
Grozījums Nr. 31
Regulas priekšlikums
22.aapsvērums (jauns)
(22a)  Savienībai ir aktīvi jārīkojas, lai nodrošinātu Nagojas protokola mērķu sasniegšanu attiecībā uz pasaules daudzpusējiem labumu sadales mehānismiem ar mērķi palielināt resursus bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas atbalstam un tās komponentu ilgtspējīgai izmantošanai pasaulē.
Grozījums Nr. 33
Regulas priekšlikums
23.apsvērums
(23)  Savienības pieejamības platforma dotu iespēju apspriest un sekmēt pieejas noteikumu optimizēšanu dalībvalstīs, pieejas režīmu koncepciju un funkcionēšanu, vienkāršotu pieeju nekomerciālas pētniecības vajadzībām, pieejas režīmu kolekcijām Savienībā, Savienības ieinteresēto personu pieeju trešās valstīs un paraugprakses apmaiņu.
(23)  Savienības pieejamības un taisnīgas un vienlīdzīgas labumu sadales platforma dotu iespēju apspriest un sekmēt pieejas noteikumu optimizēšanu dalībvalstīs, pieejas un labumu sadales režīmu koncepciju un funkcionēšanu, vienkāršotu pieeju un labumu sadali nekomerciālas pētniecības vajadzībām, pieejas un labumu sadales režīmu kolekcijām Savienībā, Savienības ieinteresēto personu pieeju un labumu sadali trešās valstīs un paraugprakses apmaiņu. Savienības platformai būtu pilnībā jāievēro dalībvalstu kompetences un jābūt vērstai uz to, lai attiecīgā gadījumā saskaņā ar Nagojas protokolu iesaistītu pamatiedzīvotājus un vietējās kopienas.
Grozījums Nr. 34
Regulas priekšlikums
1. pants – 1. daļa
Ar šo regulu paredz noteikumus, kas reglamentē ģenētisko resursu un ar ģenētiskiem resursiem saistīto zināšanu pieejamību un labumu sadali saskaņā ar noteikumiem Nagojas protokolā par ģenētisko resursu pieejamību un to izmantošanā iegūto labumu taisnīgu un vienlīdzīgu sadali, kurš pievienots Konvencijai par bioloģisko daudzveidību (Nagojas protokols).
Ar šo regulu paredz noteikumus, kas reglamentē ģenētisko resursu un ar ģenētiskiem resursiem saistīto zināšanu atbilstīgu pieejamību un labumu sadali saskaņā ar noteikumiem Nagojas protokolā par ģenētisko resursu pieejamību un to izmantošanā iegūto labumu taisnīgu un vienlīdzīgu sadali, kurš pievienots Konvencijai par bioloģisko daudzveidību (Nagojas protokols).
Grozījums Nr. 35
Regulas priekšlikums
1. pants – 1.a daļa (jauna)
Šīs regulas mērķis ir taisnīga un vienlīdzīga to labumu sadale, kas gūti no ģenētisko resursu izmantošanas, tādējādi veicinot bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un tās komponentu ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar Konvencijas par bioloģisko daudzveidību (Konvencija) mērķiem.
Grozījums Nr. 36
Regulas priekšlikums
1. pants – 1.b daļa (jauna)
Šajā regulā noteikti ģenētisko resursu un ar ģenētiskajiem resursiem saistīto tradicionālo zināšanu lietotāju pienākumi. Nagojas protokola īstenošanai paredzētajā sistēmā, kas izveidota ar šo regulu, iekļauti arī mehānismi nolūkā atvieglot lietotāju pienākumu izpildi un satvars mehānismu pārraudzībai un kontrolei, kas jāizstrādā un jāievieš Savienības dalībvalstīm. Šajā regulā ietverti arī noteikumi, ar kuriem atbalsta dažādu dalībnieku darbības nolūkā palielināt informētību par ģenētisko resursu un ar ģenētiskajiem resursiem saistīto tradicionālo zināšanu nozīmi, attiecīgajiem pieejamības un labumu sadales jautājumiem, kā arī darbības, ar kurām veicina spēju veidošanu jaunattīstības valstīs saskaņā ar Nagojas protokola noteikumiem.
Grozījums Nr. 37
Regulas priekšlikums
2. pants
Šo regulu piemēro ģenētiskajiem resursiem, uz kuriem valstīm ir suverēnas tiesības, un ar ģenētiskajiem resursiem saistītām tradicionālajām zināšanām, kam piekļūst pēc Nagojas protokola spēkā stāšanās Savienībā. Tā attiecas arī uz to labumu sadali, kas iegūti, izmantojot šādus ģenētiskos resursus un ar ģenētiskajiem resursiem saistītās tradicionālās zināšanas.
Šo regulu piemēro ģenētiskajiem resursiem, uz kuriem valstīm ir suverēnas tiesības, un ar ģenētiskajiem resursiem saistītām tradicionālajām zināšanām, kam piekļūst pēc Nagojas protokola spēkā stāšanās Savienībā. Tā attiecas arī uz to labumu sadali, kas iegūti, izmantojot šādus ģenētiskos resursus un ar ģenētiskajiem resursiem saistītās tradicionālās zināšanas.
Šī regula neattiecas uz ģenētiskajiem resursiem, kuru pieejamību un labumu sadali reglamentē kāds īpašs starptautisks dokuments, kura puse ir Savienība.
Šī regula neattiecas uz ģenētiskajiem resursiem, kuru pieejamību un labumu sadali reglamentē kāds īpašs starptautisks dokuments, kura puse ir Savienība.
Šo regulu nepiemēro ģenētiskiem resursiem, kuru izcelsmes valsts ir nolēmusi nepieņemt savus pieejas noteikumus saskaņā ar spēkā esošajām Nagojas protokola prasībām, vai vispārējam preču tirgum. Pienācīga uzmanība būtu jāpievērš lietderīgam un atbilstīgam darbam vai praksei saskaņā ar citu starptautisko organizāciju principiem.
Grozījums Nr. 38
Regulas priekšlikums
3. pants – 3. apakšpunkts
(3)  „ģenētiskie resursi” ir ģenētiskais materiāls ar esošu vai potenciālu vērtību;
(3)  „ģenētiskie resursi” ir ģenētiskais materiāls ar esošu vai potenciālu vērtību vai tā derivāti;
Grozījums Nr. 39
Regulas priekšlikums
3. pants – 3.a apakšpunkts (jauns)
(3a)  „derivāts” ir dabiskas izcelsmes bioķīmisks savienojums, kas radies bioloģisko vai ģenētisko resursu ģenētiskās ekspresijas vai metabolisma rezultātā, pat ja tas nesatur iedzimtības funkcionālās vienības;
Grozījums Nr. 40
Regulas priekšlikums
3. pants – 5. apakšpunkts
(5)  „lietotājs” ir fiziska vai juridiska persona, kas izmanto ģenētiskos resursus vai ar ģenētiskajiem resursiem saistītās tradicionālās zināšanas;
(5)  „lietotājs” ir fiziska vai juridiska persona, kas izmanto ģenētiskos resursus vai ar ģenētiskajiem resursiem saistītās tradicionālās zināšanas vai vēlāk komercializē ģenētiskos resursus vai produktus, kuru pamatā ir ģenētiskie resursi vai ar ģenētiskajiem resursiem saistītās tradicionālās zināšanas;
Grozījums Nr. 41
Regulas priekšlikums
3. pants – 6. apakšpunkts
(6)  „ģenētisko resursu izmantošana” ir pētniecība un izstrāde par ģenētisko resursu ģenētisko vai bioķīmisko sastāvu;
(6)  „ģenētisko resursu izmantošana” ir pētniecība un izstrāde par ģenētisko resursu ģenētisko vai bioķīmisko sastāvu, tostarp izmantojot biotehnoloģiju;
Grozījums Nr. 42
Regulas priekšlikums
3. pants – 1. punkts – 6.a apakšpunkts (jauns)
(6a)  „komercializācija” šajā regulā ir posms, kad produktu pirmo reizi dara pieejamu Savienības tirgū;
Grozījums Nr. 43
Regulas priekšlikums
3. pants – 6.b apakšpunkts (jauns)
(6b)  „biotehnoloģija” ir jebkurš tehnoloģisks process, kurā izmanto bioloģiskas sistēmas, dzīvus organismus vai to derivātus, lai noteiktā nolūkā radītu vai pārveidotu produktus vai norises;
Grozījums Nr. 44
Regulas priekšlikums
3. pants – 8.a apakšpunkts (jauns)
(8a)  „nelegāli iegūti ģenētiskie resursi” ir ģenētiskie resursi un ar ģenētiskajiem resursiem saistītās tradicionālās zināšanas, kas iegūtas, pārkāpjot izcelsmes valstī piemērojamos starptautiskos un valsts tiesību aktus par pieejamību un labumu sadali;
Grozījums Nr. 45
Regulas priekšlikums
3. pants – 11. apakšpunkts
(11)  „starptautiski atzīts atbilstības sertifikāts” ir pieejas atļauja vai līdzvērtīgs dokuments, ko valsts kompetentā iestāde izdevusi saskaņā ar Nagojas protokola 6. panta 3. punkta e) apakšpunktu un kas darīts pieejams Pieejamības un labumu sadales starpniecības centram;
(11)  „starptautiski atzīts atbilstības sertifikāts” ir pieejas atļauja vai līdzvērtīgs dokuments, ko valsts kompetentā iestāde izdevusi saskaņā ar Nagojas protokola 6. panta 3. punkta e) apakšpunktu un kas darīts pieejams Pieejamības un labumu sadales starpniecības centram;
Grozījums Nr. 46
Regulas priekšlikums
3. pants – 12. apakšpunkts
(12)  „Pieejamības un labumu sadales starpniecības centrs” ir globāls informācijas apmaiņas portāls, kas izveidots saskaņā ar Nagojas protokola 14. panta 1. punktu.
(12)  „Pieejamības un labumu sadales starpniecības centrs” ir globāls informācijas apmaiņas portāls, kas izveidots saskaņā ar Nagojas protokola 14. panta 1. punktu.
Grozījums Nr. 47
Regulas priekšlikums
4. pants – -1. punkts (jauns)
-1. Nelikumīgi iegūtu ģenētisko resursu izmantošana Savienībā ir aizliegta.
Grozījums Nr. 48
Regulas priekšlikums
4. pants – 1. punkts
1.  Lietotāji veic pienācīgu pārbaudi, lai pārliecinātos, ka izmantotajiem ģenētiskajiem resursiem un ar ģenētiskajiem resursiem saistītajām tradicionālajām zināšanām piekļūts saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem par pieejamību un labumu sadali un ka attiecīgā gadījumā labumu sadale ir taisnīga un vienlīdzīga saskaņā ar savstarpēji saskaņotiem noteikumiem. Lietotāji noskaidro, glabā un nodod turpmākiem lietotājiem informāciju par pieeju un labumu sadali.
1.  Lietotāji veic pienācīgu pārbaudi, lai pārliecinātos, ka izmantotajiem ģenētiskajiem resursiem un ar ģenētiskajiem resursiem saistītajām tradicionālajām zināšanām piekļūts ar iepriekšēju informētu piekrišanu un pamatojoties uz savstarpēji saskaņotiem noteikumiem, kas izstrādāti saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem par pieejamību un labumu sadali, un ka labumu sadale ir taisnīga un vienlīdzīga saskaņā ar minētajiem saskaņotajiem noteikumiem. Lietotāji noskaidro, glabā un nodod turpmākiem lietotājiem visu informāciju un dokumentus par pieeju un labumu sadali un par atbilstību šīs regulas noteikumiem.
Grozījums Nr. 49
Regulas priekšlikums
4. pants – 1.a punkts (jauns)
1.a  Ģenētiskos resursus un ar tiem saistītās tradicionālās zināšanas citiem lietotājiem nodod tikai saskaņā ar starptautiski atzītu atbilstības sertifikātu vai ar iepriekšēju informētu piekrišanu un savstarpēji saskaņotiem noteikumiem. Ja nav savstarpēji saskaņotu noteikumu vai ja turpmākie lietotāji plāno šādus ģenētiskos resursus vai tradicionālās zināšanas izmantot apstākļos, kas nav iekļauti sākotnējos noteikumos, šiem lietotājiem ir jāvienojas ar izcelsmes valsti par savstarpēji saskaņotiem noteikumiem.
Grozījums Nr. 51
Regulas priekšlikums
4. pants – 2. punkts
2.  Lietotāji:
2.  Lietotāji:
(a)  noskaidro, glabā un tālākiem lietotājiem nodod šādu informāciju:
(a)  noskaidro, glabā un tālākiem lietotājiem nodod informāciju par starptautiski atzītu atbilstības sertifikātu, ko attiecībā uz ģenētiskajiem resursiem ir izsniegušas Nagojas protokola puses, kuras ir reglamentējušas savu ģenētisko resursu pieejamību saskaņā ar Nagojas protokola 6. pantu, kā arī par savstarpēji saskaņoto noteikumu saturu un šādu informāciju:
(1)  datums un vieta, kad piekļūts ģenētiskajiem resursiem vai ar šādiem resursiem saistītajām tradicionālajām zināšanām,
(1)  datums un vieta, kad piekļūts ģenētiskajiem resursiem vai ar šādiem resursiem saistītajām tradicionālajām zināšanām,
(2)  apraksts par izmantotajiem ģenētiskajiem resursiem vai ar šādiem resursiem saistītajām tradicionālajām zināšanām, tostarp pieejamie unikālie identifikatori,
(2)  apraksts par izmantotajiem ģenētiskajiem resursiem vai ar šādiem resursiem saistītajām tradicionālajām zināšanām, tostarp pieejamie unikālie identifikatori,
(3)  avots, no kura resursi vai zināšanas tieši iegūti, kā arī ģenētisko resursu vai ar ģenētiskajiem resursiem saistīto tradicionālo zināšanu tālākie lietotāji,
(3)  avots, no kura resursi vai zināšanas tieši iegūti, kā arī ģenētisko resursu vai ar ģenētiskajiem resursiem saistīto tradicionālo zināšanu tālākie lietotāji,
(4)  vai pastāv vai nepastāv tiesības un pienākumi saistībā ar pieeju un labumu sadali,
(4)  vai pastāv vai nepastāv tiesības un pienākumi saistībā ar pieeju un labumu sadali,
(5)  attiecīgā gadījumā — lēmumi par pieeju un savstarpēji saskaņotie noteikumi;
(5)  attiecīgā gadījumā — pieejas atļaujas un savstarpēji saskaņotie noteikumi, tostarp labumu sadales kārtība,
(6)  īpašos starptautiskos dokumentos paredzētu pieejamības un labumu sadales prasību piemērošana 2. panta nozīmē, kas var ierobežot vai mazināt lietotāju pienākumus saskaņā ar šo regulu. Šādā gadījumā minētajā informācijā norāda arī to, ka konkrēto izmantošanu reglamentē īpaši dokumenti;
(b)  iegūst papildu informāciju vai pierādījumus, ja pastāv neskaidrības par pieejas un izmantošanas likumību; un
(b)  iegūst papildu informāciju vai pierādījumus, ja pastāv neskaidrības par pieejas un izmantošanas likumību; un
(c)  iegūst pienācīgu pieejas atļauju, nosaka savstarpēji saskaņotus noteikumus vai pārtrauc izmantošanu, ja šķiet, ka pieeja nav notikusi saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem par pieeju un labumu sadali vai regulatīvajām prasībām.
(c)  iegūst pienācīgu pieejas atļauju, nosaka savstarpēji saskaņotus noteikumus vai pārtrauc izmantošanu, ja šķiet, ka pieeja nav notikusi saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem par pieeju un labumu sadali vai regulatīvajām prasībām.
Grozījums Nr. 52
Regulas priekšlikums
4. pants – 3. punkts
3.  Lietotāji glabā ar pieeju un labumu sadali saistīto informāciju divdesmit gadus pēc izmantošanas perioda beigām.
3.  Lietotāji glabā ar pieeju un labumu sadali saistīto informāciju divdesmit gadus pēc izmantošanas vai vēlākas komercializācijas perioda beigām.
Grozījums Nr. 53
Regulas priekšlikums
4. pants – 4.a punkts (jauns)
4.a  Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 14.a pantu attiecībā uz labumu sadales noteikumu pieņemšanu atbilstīgi 4.a punktam līdz …1. Šie noteikumi paredz labumu sadali vismaz tādā līmenī, kas atbilst attiecīgās nozares paraugpraksei, un nemonetāro labumu sadales nosacījumus.
____________________
1 Seši mēneši pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas.
Grozījums Nr. 54
Regulas priekšlikums
4. pants – 4.b punkts (jauns)
4.b  Lietotāji, vienojoties par savstarpēji saskaņotiem noteikumiem ar ģenētisko resursu vai saistīto tradicionālo zināšanu piegādātājiem, cenšas nodrošināt, ka šie noteikumi veicina bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un tās komponentu ilgtspējīgu izmantošanu un tehnoloģiju nodošanu jaunattīstības valstīm.
Grozījums Nr. 55
Regulas priekšlikums
5. pants
5. pants
svītrots
Savienības uzticamās kolekcijas
1.  Komisija izveido un uztur uzticamo kolekciju Savienības reģistru. Reģistrs ir izvietots internetā, ir viegli pieejams lietotājiem un tajā ir iekļautas tās ģenētisko resursu kolekcijas, kuras identificētas kā Savienības uzticamās kolekcijas kritērijiem atbilstošas.
2.  Katra dalībvalsts pēc tās jurisdikcijā esošas kolekcijas pieprasījuma apsver, vai šo kolekciju iekļaut uzticamo kolekciju Savienības reģistrā. Kad verificēta kolekcijas atbilstība 3. punktā izklāstītajiem kritērijiem, dalībvalsts nekavējoties paziņo Komisijai kolekcijas nosaukumu, kontaktinformāciju un tipu. Komisija šādi saņemto informāciju nekavējoties iekļauj uzticamo kolekciju Savienības reģistrā.
3.  Lai kolekciju varētu iekļaut uzticamo kolekciju Savienības reģistrā, kolekcijas īpašniekam jāpierāda savas iespējas:
(a)  izmantot standartizētas procedūras, lai ar ģenētisko resursu paraugiem un saistīto informāciju apmainītos ar citām kolekcijām un lai piegādātu ģenētisko resursu paraugus un saistīto informāciju trešām personām izmantošanai;
(b)  ģenētiskos resursus un saistīto informāciju trešām personām izmantošanai piegādāt tikai ar dokumentāciju, kas pierāda, ka resursiem un informācijai piekļūts saskaņā ar piemērojamām juridiskajām prasībām un — attiecīgā gadījumā — savstarpēji saskaņotiem noteikumiem par taisnīgu un vienlīdzīgu labumu sadali;
(c)  vest uzskaiti par visiem ģenētisko resursu paraugiem un saistīto informāciju, kas piegādāta trešām personām izmantošanai;
(d)  ieviest vai izmantot trešām personām piegādāto ģenētisko resursu paraugu unikālus identifikatorus;
(e)  izmantot attiecīgus izsekošanas un uzraudzības rīkus attiecībā uz ģenētisko resursu paraugu un saistītās informācijas apmaiņu ar citām kolekcijām.
4.  Dalībvalsts regulāri verificē, ka katra tās jurisdikcijā esošā kolekcija, kas iekļauta uzticamo kolekciju Savienības reģistrā, patiešām piemēro 3. punktā izklāstītos pasākumus.
Dalībvalsts nekavējoties informē Komisiju, ja kāda tās jurisdikcijā esoša kolekcija, kas iekļauta Savienības reģistrā, vairs neatbilst 3. punktam.
5.  Ja ir pierādījumi, ka uzticamo kolekciju Savienības reģistrā iekļauta kolekcija nepiemēro 3. punktā izklāstītos pasākumus, attiecīgā dalībvalsts bez kavēšanās dialogā ar attiecīgās kolekcijas īpašnieku noskaidro, kā stāvokli labot.
Komisija izslēdz kolekciju no uzticamo kolekciju Savienības reģistra, ja, pamatojoties uz informāciju, kas sniegta saskaņā ar 4. punktu, tā konstatējusi, ka uzticamo kolekciju Savienības reģistrā iekļautajai kolekcijai ir ievērojamas vai pastāvīgas grūtības izpildīt 3. punktu.
6.  Komisija ir pilnvarota pieņemt īstenošanas aktus, lai izveidotu šā panta 1. līdz 5. punkta īstenošanas procedūras. Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 15. panta 2. punktā paredzēto pārbaudes procedūru.
Grozījums Nr. 56
Regulas priekšlikums
6. pants – 2. punkts
2.  Komisija publisko, tostarp internetā, kompetento iestāžu sarakstu. Komisija šo sarakstu pastāvīgi atjaunina.
2.  Komisija publisko, tostarp internetā, kompetento iestāžu sarakstu. Komisija šo sarakstu pastāvīgi atjaunina; īpašu uzmanību pievērš tālākajiem reģioniem, paturot prātā to, ka šajās teritorijās atrodas nozīmīgi, bet trausli ģenētiskie resursi, tādēļ ir jānovērš to ļaunprātīga izmantošana.
Grozījums Nr. 57
Regulas priekšlikums
6. pants – 3.a punkts (jauns)
(3a)  Komisijas paredzētais koordinācijas centrs, kas minēts 3. punktā, nodrošina apspriešanos ar attiecīgajām Savienības struktūrām, kuras izveidotas saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 338/971, un valstu iestādēm, kuras minēto regulu īsteno.
__________
1 OV L 61, 3.3.1997., 1. lpp.
Grozījums Nr. 58
Regulas priekšlikums
6. pants – 3.b punkts (jauns)
3.b  Kompetentās iestādes un koordinācijas centrs pieejamības un labumu sadales jautājumos sniedz konsultācijas sabiedrībai un potenciālajiem lietotājiem, kas meklē informāciju par šīs regulas un attiecīgo Konvencijas un Nagojas protokola noteikumu īstenošanu Savienībā.
Grozījums Nr. 59
Regulas priekšlikums
7. pants – 1. punkts
1.  Dalībvalstis un Komisija nosaka, ka ikvienam, kas saņem publisko finansējumu pētniecībai, kura ietver ģenētisko resursu un ar ģenētiskajiem resursiem saistīto tradicionālo zināšanu izmantošanu, ir jādeklarē, ka tiks veiktā pienācīga pārbaude saskaņā ar 4. pantu.
svītrots
Grozījums Nr. 60
Regulas priekšlikums
7. pants – 2. punkts
2.  Lietotāji kompetentajām iestādēm, kas izveidotas saskaņā ar 6. panta 1. punktu, deklarāciju par to, ka ir veiktas pienācīgas pārbaudes saskaņā ar 4. pantu, iesniedz vai nu tad, kad tiek pieprasīta tirdzniecības atļauja produktam, kas izstrādāts uz ģenētisko resursu vai ar šādiem resursiem saistītu tradicionālo zināšanu bāzes, vai — ja tirdzniecības atļauja nav nepieciešama — kad produkts tiek laists tirgū.
2.  Lietotāji kompetentajām iestādēm, kas izveidotas saskaņā ar 6. panta 1. punktu, iesniedz deklarāciju par to, ka ir izpildīti 4. pantā paredzētie pienākumi, un saistīto informāciju šādos gadījumos:
(a)  saņemot iepriekšēju informētu piekrišanu un vienojoties par savstarpēji saskaņotiem noteikumiem;
(b)  saņemot finansējumu pētniecībai, kas ietver ģenētisko resursu vai ar ģenētiskajiem resursiem saistīto tradicionālo zināšanu izmantošanu;
(c)  attiecīgajās valsts, reģionālajās vai starptautiskajās iestādēs iesniedzot pieteikumu par patentu vai tiesībām uz jaunu augu sugu, kas cita starpā attiecas uz izmantotajiem ģenētiskajiem resursiem, produktiem, tostarp derivātiem, un paņēmieniem, kuri izstrādāti, izmantojot biotehnoloģiju, vai ar ģenētiskajiem resursiem saistītām tradicionālajām zināšanām;
(d)   pieprasot tirdzniecības atļauju produktam, kas izstrādāts uz ģenētisko resursu vai ar šādiem resursiem saistītu tradicionālo zināšanu bāzes;
(e)   ja tirdzniecības atļauja nav nepieciešama — kad produkts tiek laists tirgū.
Grozījums Nr. 61
Regulas priekšlikums
7. pants – 3. punkts
Kompetentās iestādes reizi divos gados pārsūta Komisijai informāciju, kas saņemta, pamatojoties uz 1. un 2. punktu. Komisija apkopo saņemto informāciju un dara to pieejamu Pieejamības un labumu sadales starpniecības centram.
Kompetentās iestādes pārbauda 2. punkta b) līdz e) apakšpunktā minēto informāciju un trīs mēnešu laikā pārsūta koordinācijas centram pieejamības un labumu sadales jautājumos, Komisijai un attiecīgā gadījumā konkrētās valsts kompetentajām iestādēm saskaņā ar šo pantu saņemto informāciju. Komisija trīs mēnešu laikā apkopo saņemto informāciju un publicē to viegli pieejamā brīvā formā internetā.
Grozījums Nr. 62
Regulas priekšlikums
8. pants
Paraugprakse
svītrots
Ikviena lietotāju apvienība var Komisijai iesniegt pieteikumu, lai apvienības izstrādātu vai pārraudzītu procedūru, rīku vai mehānismu kombināciju Komisija atzītu par paraugpraksi. Pieteikumu pamato ar pierādījumiem un informāciju.
Ja, pamatojoties uz lietotāju apvienības sniegto informāciju un pierādījumiem, Komisija nosaka, ka konkrētā procedūru, rīku vai mehānismu kombinācija, ja to lietotājs patiešām izmanto, ļauj lietotājam izpildīt 4. un 7. pantā minētos pienākumus, tā šo kombināciju atzīst par paraugpraksi.
Lietotāju apvienība informē Komisiju par visām izmaiņām un atjauninājumiem atzītajā paraugpraksē, kas par tādu atzīta saskaņā ar 2. punktu.
Ja no dalībvalstu kompetentajām iestādēm vai citiem avotiem iegūti pierādījumi liecina, ka ir atkārtoti gadījumi, kad lietotāji, kas izmanto paraugpraksi, nepilda savus pienākumus saskaņā ar šo regulu, Komisija sarunās ar attiecīgo lietotāju apvienību izvērtē, vai atkārtotie neievērošanas gadījumi liecina par iespējamām paraugprakses nepilnībām.
Komisija atsauc paraugprakses atzīšanu, ja tā ir konstatējusi, ka izmaiņas paraugpraksē laupa lietotājam iespēju izpildīt 4. un 7. pantā minētos pienākumus, vai ja lietotāju atkārtota prasību neievērošana ir saistīta ar prakses nepilnībām.
Komisija izveido un pastāvīgi atjaunina atzīto paraugprakšu reģistru internetā. Vienā reģistra sadaļā iekļauj paraugprakses, kuras Komisija atzinusi saskaņā ar šā panta 2. punktu, bet citā sadaļā — paraugprakses, kas pieņemtas, pamatojoties uz Nagojas protokola 20. panta 2. punktu.
Komisija ir pilnvarota pieņemt īstenošanas aktus, lai izveidotu šā panta 1. līdz 5. punkta īstenošanas procedūras. Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 15. panta 2. punktā paredzēto pārbaudes procedūru.
Grozījums Nr. 63
Regulas priekšlikums
9. pants
1.  Kompetentās iestādes veic pārbaudes, lai pārliecinātos par to, vai lietotāji pilda 4. un 7. pantā izklāstītās prasības.
1.  Kompetentās iestādes veic pārbaudes, lai pārliecinātos par to, vai lietotāji pilda 4. un 7. pantā izklāstītās prasības.
2.  Šā panta 1. punktā minētās pārbaudes veic saskaņā ar regulāri pārskatītu plānu, kura pamatā ir pieeja, kas balstīta riska analīzē. Izstrādājot šo riska analīzē balstīto pieeju, dalībvalstis pieņem, ka, ja lietotājs ievēro paraugpraksi, kas atzīta saskaņā ar šīs regulas 8. panta 2. punktu vai Nagojas protokola 20. panta 2. punktu, tas samazina risku, ka šis lietotājs varētu neievērot noteikumus.
2.  Šā panta 1. punktā minētās pārbaudes veic saskaņā ar regulāri pārskatītu plānu, kura pamatā ir pieeja, kas balstīta riska analīzē, un kura galvenos principus nosaka Komisija saskaņā ar 15. panta 2. punktā minēto procedūru.
3.  Pārbaudes var veikt, ja kompetentās iestādes rīcībā ir attiecīga informācija, tostarp trešo personu pamatotas bažas, ka lietotājs neievēro šīs regulas prasības.
3.   Papildu pārbaudes veic, ja kompetentās iestādes rīcībā ir attiecīga informācija, tostarp trešo personu pamatotas bažas, ka lietotājs neievēro šīs regulas prasības.
4.  Šā panta 1. punktā minētajās pārbaudēs vismaz:
4.  Šā panta 1. punktā minētajās pārbaudēs vismaz:
(a)  izvērtē pienācīgas pārbaudes pasākumus, ko lietotājs veicis saskaņā ar 4. pantu,
(a)  izvērtē pienācīgas pārbaudes pasākumus, ko lietotājs veicis saskaņā ar 4. pantu,
(b)  izvērtē dokumentāciju un ierakstus, kas pierāda, ka ir veiktas pienācīgas pārbaudes saskaņā ar 4. pantu attiecībā uz konkrētām izmantošanas darbībām,
(b)  izvērtē dokumentāciju un ierakstus, kas pierāda, ka ir veiktas pienācīgas pārbaudes saskaņā ar 4. pantu attiecībā uz konkrētām izmantošanas darbībām,
(c)  veic pārbaudes uz vietas, tostarp revīzijas uz vietas,
(c)  veic pārbaudes uz vietas, tostarp revīzijas uz vietas,
(d)  izvērtē gadījumus, kad lietotājam bija jāsniedz deklarācija saskaņā ar 7. pantu.
(d)  izvērtē gadījumus, kad lietotājam bija jāsniedz deklarācija saskaņā ar 7. pantu.
5.  Kompetentās iestādes akceptē starptautiski atzītu atbilstības sertifikātu kā pierādījumu tam, ka pieeja ģenētiskajiem resursiem, uz kuriem tas attiecas, ir notikusi saskaņā ar iepriekšēju informētu piekrišanu, un tam, ka ir pieņemti savstarpēji saskaņoti noteikumi, kā paredzēts šo piekrišanu devušās Nagojas protokola puses tiesību aktos vai regulatīvajās prasībās par pieejamību un labumu sadali.
5.  Kompetentās iestādes akceptē starptautiski atzītu atbilstības sertifikātu kā pierādījumu tam, ka pieeja ģenētiskajiem resursiem, uz kuriem tas attiecas, ir notikusi saskaņā ar iepriekšēju informētu piekrišanu, un tam, ka ir pieņemti savstarpēji saskaņoti noteikumi, kā paredzēts šo piekrišanu devušās Nagojas protokola puses tiesību aktos vai regulatīvajās prasībās par pieejamību un labumu sadali. Ja starptautiski atzīts sertifikāts nav pieejams, citus likumīgi pieņemamus atbilstības veidus uzskata par pietiekamu apliecinājumu tam, ka attiecīgie ģenētiskie resursi ir iegūti likumīgi un ka ir pieņemti savstarpēji saskaņoti noteikumi.
6.  Lietotāji sniedz visu vajadzīgo palīdzību, lai atvieglotu 1. punktā minētās pārbaudes, jo īpaši attiecībā uz piekļuvi telpām un iepazīstināšanu ar dokumentiem vai uzskaiti.
6.  Lietotāji sniedz visu vajadzīgo palīdzību, lai atvieglotu 1. punktā minētās pārbaudes, jo īpaši attiecībā uz piekļuvi telpām un iepazīstināšanu ar dokumentiem vai uzskaiti.
7.  Neskarot 11. pantu, ja šā panta 1. punktā minēto pārbaužu laikā konstatē trūkumus, kompetentā iestāde izsniedz paziņojumu, ka lietotājam ir jāveic korektīvas darbības, un norāda, kādas tā ir.
7.  Neskarot 11. pantu, ja šā panta 1. un 3. punktā minēto pārbaužu laikā vai, veicot 7. panta 2. punktā minēto pārbaudi, konstatē trūkumus, kompetentā iestāde izsniedz paziņojumu, ka lietotājam ir jāveic korektīvas darbības, un norāda, kādas tā ir.
Bez tam atkarībā no konstatēto trūkumu rakstura dalībvalstis var veikt tūlītējus pagaidu pasākumus, tostarp aizturēt nelikumīgi iegūtos ģenētiskos resursus un apturēt konkrētās izmantošanas darbības.
Ja lietotājs nav sniedzis apstiprinošu vai apmierinošu atbildi, atkarībā no konstatēto trūkumu rakstura dalībvalstis var veikt tūlītējus pagaidu pasākumus, tostarp aizturēt nelikumīgi iegūtos ģenētiskos resursus un apturēt konkrētās izmantošanas darbības, tostarp uz ģenētisko resursu vai ar tiem saistīto tradicionālo zināšanu bāzes izstrādātu produktu komercializāciju. Šādi pagaidu pasākumi ir efektīvi, samērīgi un preventīvi.
8.  Komisija ir pilnvarota pieņemt īstenošanas aktus, lai izveidotu šā panta 1. līdz 7. punkta īstenošanas procedūras. Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 15. panta 2. punktā paredzēto pārbaudes procedūru.
8.  Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 14.a pantu, lai izveidotu šā panta 1. līdz 7. punkta īstenošanas procedūras un noteiktu procesuālos aizsardzības pasākumus, piemēram, tiesības pārsūdzēt lēmumus, attiecībā uz ar 7. un 9. līdz 11. pantā minētajiem noteikumiem.
Grozījums Nr. 64
Regulas priekšlikums
10. pants – 2. punkts
2.  Šā panta 1. punktā minēto informāciju dara pieejamu saskaņā ar Direktīvu 2003/4/EK.
2.  Šā panta 1. punktā minēto informāciju dara pieejamu saskaņā ar Direktīvu 2003/4/EK viegli pieejamā brīvā formā internetā.
Grozījums Nr. 65
Regulas priekšlikums
11. pants – 2. punkts
2.  Paredzētajām sankcijām jābūt iedarbīgām, samērīgām un atturošām. Sankcijas cita starpā var būt:
2.  Paredzētajām sankcijām jābūt iedarbīgām, samērīgām un atturošām. Sankcijas cita starpā var būt:
(a)  soda nauda;
(a)  soda nauda, kas ir proporcionāla to izmantošanas darbību vērtībai, kuras saistītas ar attiecīgajiem ģenētiskajiem resursiem, un vismaz efektīvi atņem atbildīgajām personām ekonomisko labumu, kas gūts, izdarot pārkāpumu;
(b)  konkrētu izmantošanas darbību tūlītēja apturēšana;
(b)  konkrētu izmantošanas darbību tūlītēja apturēšana, tostarp tādu produktu komercializācijas apturēšana, kas izstrādāti uz ģenētisko resursu un ar tiem saistīto tradicionālo zināšanu bāzes;
(c)  nelikumīgi iegūto ģenētisko resursu konfiskācija.
(c)  nelikumīgi iegūto ģenētisko resursu konfiskācija.
Grozījums Nr. 66
Regulas priekšlikums
12. pants – 1. punkts
1.  Lai nodrošinātu, ka lietotāji ievēro šo regulu, kompetentās iestādes sadarbojas savā starpā, ar trešo valstu administratīvajām iestādēm un ar Komisiju.
1.  Lai pastiprinātu efektīvu koordināciju un nodrošinātu, ka lietotāji ievēro šo regulu, kompetentās iestādes sadarbojas savā starpā, ar trešo valstu administratīvajām iestādēm un ar Komisiju. Sadarbība jāveic arī ar citiem attiecīgajiem dalībniekiem, tostarp ar kolekcijām, nevalstiskajām organizācijām un pamatiedzīvotāju un vietējo kopienu pārstāvjiem, ja tas ir nepieciešams pareizai Nagojas protokola un šīs regulas īstenošanai.
Grozījums Nr. 67
Regulas priekšlikums
12. pants – 2. punkts
2.  Kompetentās iestādes ar citu valstu kompetentajām iestādēm un ar Komisiju apmainās ar informāciju par nopietniem trūkumiem, kas konstatēti 9. panta 1. punktā minētajās pārbaudēs, un par to, kāda veida sankcijas piemērotas saskaņā ar 11. pantu.
2.  Kompetentās iestādes ar citu valstu kompetentajām iestādēm un ar Komisiju apmainās ar informāciju par to, kā ir organizēta pārbaužu sistēma, kuras mērķis ir uzraudzīt, kā lietotāji ievēro šo regulu, un par nopietniem trūkumiem, kas konstatēti 9. panta 4. punktā un 10. panta 1. punktā minētajās pārbaudēs, un par to, kāda veida sankcijas piemērotas saskaņā ar 11. pantu.
Grozījums Nr. 68
Regulas priekšlikums
12. pants – 2.a punkts (jauns)
2.a  Komisija cenšas vienoties ar Eiropas Patentu iestādi un Pasaules Intelektuālā īpašuma organizāciju, lai nodrošinātu, ka patentu reģistrācijā tiek iekļautas atsauces uz ģenētiskajiem resursiem un to izcelsmi.
Grozījums Nr. 69
Regulas priekšlikums
13. pants – virsraksts
Savienības pieejamības platforma
Savienības pieejamības un labumu sadales platforma
Grozījums Nr. 70
Regulas priekšlikums
13. pants – 1. punkts
1.  Ar šo izveido Savienības platformu jautājumos par ģenētisko resursu un ar ģenētiskajiem resursiem saistīto tradicionālo zināšanu pieejamību.
1.  Ar šo izveido Savienības platformu jautājumos par ģenētisko resursu un ar ģenētiskajiem resursiem saistīto tradicionālo zināšanu pieejamību un par taisnīgu un vienlīdzīgu labumu sadali. Dalībvalstis, kas plāno pieņemt noteikumus, ar kuriem reglamentē ģenētisko resursu pieejamību, vispirms veic šo noteikumu ietekmes novērtējumu un iesniedz tā rezultātus Savienības platformai izvērtēšanai saskaņā ar šā panta 5. punktā paredzēto procedūru.
Grozījums Nr. 71
Regulas priekšlikums
13. pants – 2. punkts
2.  Savienības platforma sekmē pieejas nosacījumu optimizēšanu Savienības līmenī, proti, diskusijas par attiecīgiem jautājumiem, tostarp par dalībvalstīs izveidoto pieejas režīmu koncepciju un funkcionēšanu, vienkāršotu pieeju nekomerciālas pētniecības vajadzībām, pieejas režīmu kolekcijām Savienībā, Savienības ieinteresēto personu pieeju trešās valstīs un paraugprakses apmaiņu.
2.  Savienības platforma sekmē pieejas nosacījumu optimizēšanu Savienības līmenī, proti, diskusijas par attiecīgiem jautājumiem, tostarp par dalībvalstīs izveidoto pieejas režīmu koncepciju un funkcionēšanu, ar ko veicina bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu, jo īpaši jaunattīstības valstīs, tostarp vienkāršotu pieeju nekomerciālas pētniecības vajadzībām, pieejas režīmu kolekcijām Savienībā, Savienības ieinteresēto personu pieeju trešās valstīs atbilstoši savstarpēji saskaņotiem noteikumiem pēc iepriekšējas informētas piekrišanas saņemšanas, labumu sadales praksi, paraugprakses īstenošanu un turpmāku pilnveidi, kā arī strīdu izšķiršanas mehānismu darbību.
Grozījums Nr. 72
Regulas priekšlikums
13. pants – 3. punkts
3.  Savienības platforma var sniegt nesaistošas konsultācijas, norādes vai atzinumus par jautājumiem, kas ir tās kompetencē.
3.  Savienības platforma var sniegt nesaistošas konsultācijas, norādes vai atzinumus par jautājumiem, kas ir tās kompetencē. Visās šādās sniegtajās konsultācijās, norādēs vai atzinumos pienācīgi ņem vērā prasību iesaistīt skartos pamatiedzīvotājus un vietējās kopienas.
Grozījums Nr. 73
Regulas priekšlikums
14. pants – da, db, dc,dd, de un df apakšpunkts (jauns)
(da)  veic pasākumus, lai sniegtu atbalstu, tostarp izmantojot pašreizējās pētniecības programmas, kolekcijām, kuras veicina bioloģiskās daudzveidības un kultūras daudzveidības saglabāšanu, bet kurām nav pietiekamu līdzekļu, reģistrēt to kolekcijas Savienības reģistrā;
(db)  nodrošina, ka situācijās, kad ģenētiskie resursi un ar tiem saistītās tradicionālās zināšanas tiek izmantotas nelegāli vai, neievērojot iepriekšēju informētu piekrišanu vai savstarpēji saskaņotus noteikumus, piegādātājiem, kas ir kompetenti piešķirt pieeju ģenētiskajiem resursiem un parakstīt savstarpēji saskaņotus noteikumus, ir tiesības celt prasību, lai novērstu vai apturētu šādu izmantošanu, tostarp izmantojot izpildrakstus, un pieprasīt kompensāciju par jebkādiem šajā sakarībā radītajiem zaudējumiem, kā arī attiecīgā gadījumā minēto ģenētisko resursu konfiskāciju;
(dc)  veicina to, lai lietotāji un piegādātāji no ģenētisko resursu izmantošanas vai vēlākas komercializācijas gūtos labumus novirza bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un tās komponentu ilgtspējīgai izmantošanai;
(dd)  pēc pieprasījuma atbalsta, tostarp izmantojot spēju pilnveidi, reģionālu sadarbību attiecībā uz to labumu sadali, kas gūti no pārrobežu ģenētisko resursu un ar tiem saistīto tradicionālo zināšanu izmantošanas;
(de)  apsver nepieciešamību izveidot katalogus ar katrā dalībvalstī pieejamiem ģenētiskajiem resursiem saskaņā ar Konvencijas 7. pantu, lai izveidotu labāku zināšanu bāzi par bioloģisko daudzveidību;
(df)  sekmē ar ģenētisko resursu katalogiem saistīto pētniecību un izstrādi Savienībā un trešās valstīs.
Grozījums Nr. 74
Regulas priekšlikums
14.a pants (jauns)
14.a pants
Deleģēšanas īstenošana
1.  Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.
2.  Pilnvaras pieņemt 4. panta 4.b punktā un 9. panta 8. punktā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no …1. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.
3.  Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 4. panta 4.a punktā un 9. panta 8. punktā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.
4.  Tiklīdz tā pieņem deleģētu aktu, Komisija par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.
5.  Saskaņā ar 4. panta 4.a punktu un 9. panta 8. punktu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus, vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.
___________
1 17. panta 1. punktā minētā diena.
Grozījums Nr. 75
Regulas priekšlikums
15.a pants (jauns)
15.a pants
Apspriežu forums
Komisija nodrošina dalībvalstu pārstāvju un attiecīgo piegādātāju organizāciju, lietotāju apvienību, starpvaldību un nevalstisko organizāciju, kā arī pamatiedzīvotāju un vietējo kopienu pārstāvju līdzsvarotu līdzdalību šīs regulas īstenošanā. Minētās puses jo īpaši līdzdarbojas deleģēto aktu sagatavošanā un pārskatīšanā saskaņā ar 4. panta 4.a punktu un 9. panta 8. punktu, kā arī, īstenojot 5., 7. un 8. pantu un visas pamatnostādnes savstarpēji saskaņoto noteikumu izstrādei. Minētās puses tiekas apspriežu forumā. Komisija izstrādā šā foruma reglamentu.
Grozījums Nr. 76
Regulas priekšlikums
16. pants – 3. punkts
3.  Ik pēc desmit gadiem pēc pirmā ziņojuma Komisija, pamatojoties uz ziņojumiem un šīs regulas īstenošanā gūto pieredzi, izvērtē šīs regulas darbību un lietderību. Ziņojumos Komisija īpašu uzmanību pievērš administratīvajām sekām, kas rodas publiskām pētniecības iestādēm, maziem vai vidējiem uzņēmumiem un mikrouzņēmumiem. Tā arī apsver, vai nepieciešami vēl citi Savienības pasākumi saistībā ar piekļuvi ģenētiskajiem resursiem un ar ģenētiskajiem resursiem saistītajām tradicionālajām zināšanām.
3.  Ik pēc pieciem gadiem pēc pirmā ziņojuma Komisija, pamatojoties uz ziņojumiem un šīs regulas īstenošanā gūto pieredzi, izvērtē šīs regulas darbību un lietderību. Ziņojumos Komisija īpašu uzmanību pievērš administratīvajām sekām, kas rodas konkrētām nozarēm, publiskām pētniecības iestādēm, maziem vai vidējiem uzņēmumiem un mikrouzņēmumiem. Tā arī apsver nepieciešamību pārskatīt šīs regulas noteikumu īstenošanu attiecībā uz tradicionālajām zināšanām, kas saistītas ar ģenētisko resursu izmantošanu, ņemot vērā notikumu attīstību citās attiecīgajās starptautiskajās organizācijās, un to, vai nepieciešami vēl citi Savienības pasākumi saistībā ar piekļuvi ģenētiskajiem resursiem un ar ģenētiskajiem resursiem saistītajām tradicionālajām zināšanām, lai īstenotu Nagojas protokola 5. panta 2. punktu, 6. panta 2. punktu, 7. un 12. pantu un ievērotu pamatiedzīvotāju un vietējo kopienu tiesības.
Grozījums Nr. 77
Regulas priekšlikums
16.a pants (jauns)
16.a pants
Grozījums Direktīvā 2008/99/EK
Ar šo Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvu 2008/99/EK par vides krimināltiesisko aizsardzību1 no ...* groza šādi:
(1)  direktīvas 3. pantā iekļauj šādu punktu:
„j) ģenētisko resursu nelikumīga iegūšana”;
(2)  A pielikumā iekļauj šādu ievilkumu:
„– Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. .../2013 par ģenētisko resursu pieejamību un to izmantošanā iegūto labumu taisnīgu un vienlīdzīgu sadali Savienībā”.
__________________
1 OV L 328, 6.12.2008., 28. lpp.
* Viens gads pēc šīs regulas spēkā stāšanās datuma.
Grozījums Nr. 78
Regulas priekšlikums
17. pants – 2. punkts
2.  Šīs regulas 4., 7. un 9. pantu sāk piemērot, kad no tās stāšanās spēkā pagājis viens gads.
2.  Šīs regulas 4. panta 1. līdz 4. punktu, 7. pantu un 9. pantu sāk piemērot, kad no tās stāšanās spēkā pagājis viens gads.

(1) Pēc tam jautājumu nodeva atpakaļ atbildīgajai komitejai atkārtotai izskatīšanai saskaņā ar 57. panta 2. punkta otro daļu (A7-0263/2013).


Mikroģenerācija
PDF 296kWORD 31k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. septembra rezolūcija par mikroģenerāciju — elektroenerģijas un siltuma ražošanu nelielā apjomā (2012/2930(RSP))
P7_TA(2013)0374B7-0388/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 192. panta 2. punktu un 194. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti, ar ko groza Direktīvas 2009/125/EK un 2010/30/ES un atceļ Direktīvas 2004/8/EK un 2006/32/EK(2), un tās ietekmi uz siltuma un enerģijas ražošanu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Direktīvu 2009/125/EK, ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības ar enerģiju saistītiem ražojumiem(3), Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Direktīvu 2010/30/ES par enerģijas un citu resursu patēriņa norādīšanu ražojumiem, kas saistīti ar energopatēriņu, izmantojot etiķetes un standarta informāciju par precēm(4), un attiecīgās to īstenošanas regulas,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Kā panākt, lai iekšējais tirgus patiešām funkcionētu” (COM(2012)0663) un tam pievienotos darba dokumentus SWD(2012)0367 un SWD(2012)0368,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Enerģija no atjaunojamajiem energoresursiem — būtiska Eiropas enerģijas tirgus sastāvdaļa” (COM(2012)0271),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 15. decembra rezolūciju par energoefektivitātes rīcības plāna pārskatīšanu(5),

–  ņemot vērā rakstisko jautājumu Komisijai par mikroģenerāciju (E‑010355/2011),

–  ņemot vērā rakstisko jautājumu Komisijai par pilsoniskās partnerības ieguldījumu projektiem saules enerģijas spēkstacijās (E-011185/2012),

–  ņemot vērā rakstisko jautājumu Komisijai par mikroģenerāciju (O-000074/2013 – B7-0217/2013),

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā tiesības uz piekļuvi pietiekamam enerģijas daudzumam, lai nodrošinātu atbilstošu dzīves līmeni, ir viena no visiem paredzētām pamattiesībām un tā kā enerģijas cenas pēdējo gadu laikā ir būtiski palielinājušās;

B.  tā kā arvien vairāk pieaug Eiropas Savienības energoapgādes atkarība no importa no trešām valstīm un tālab ir nepieciešamas pārmaiņas, lai nodrošinātu tās mērķu īstenošanu klimata, enerģijas un izaugsmes jomā;

C.  tā kā fosilā kurināmā kā enerģijas avota izmantošana ir palielinājusi CO2 emisijas atmosfērā un tādējādi veicinājusi globālas klimata pārmaiņas; tā kā ES ir noteikusi mērķus enerģijas ražošanā no atjaunojamajiem avotiem līdz 2020. gadam un pašreiz strādā pie klimata un enerģētikas politikas pamatnostādnēm līdz 2030. gadam; tā kā patlaban ir pieņemti noteikumi par enerģijas ražošanu nelielā apjomā (mikroģenerāciju), bet tie ir iekļauti dažādās likumdošanas un nenormatīvās iniciatīvās, piemēram, Atjaunojamo energoresursu direktīvā un Energoefektivitātes direktīvā;

D.  tā kā ES vadītājiem būtu jāuzņemas vadošā loma enerģētikas pārejas jautājumu risināšanā, ņemot vērā nepieciešamību iesaistīt visus ES pilsoņus neatkarīgi no viņu ienākumiem un turības; tā kā enerģijas ražošana nelielā apjomā palīdz veicināt sabiedrības saliedētību, apkarot energonabadzību, radīt jaunas darbvietas un ekonomisko izaugsmi, kā arī var nodrošināt jaunus veidus pašreizējās ekonomikas krīzes pārvarēšanai;

E.  tā kā decentralizēta enerģijas ražošana un tās ražošana nelielā apjomā ir iespēja mājsaimniecībām un maziem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī kopienām gan pilsētu, gan laiku teritorijās kopīgi vērsties pret klimata pārmaiņām, kļūstot par enerģijas ražotājiem; tā kā patērētājiem būtu jāgūst zināšanas par efektīviem veidiem, kā ražot un patērēt enerģiju; tā kā, dodot patērētājiem iespējas pašiem ražot elektroenerģiju un siltumu, var radīt priekšnoteikumus noturīgai un iesaistītai sabiedrībai; tā kā Komisijas paziņojumā par iekšējo enerģijas tirgu ir izskatīti jautājumi attiecībā uz iespēju došanu šādiem enerģiju ražojošiem patērētājiem; tā kā jau tagad pastāv daudzas iespējas patērētājiem aktīvi iesaistīties efektīvā enerģijas ražošanā un patēriņā, tomēr ir vēl arī neatrisinātas problēmas;

F.  tā kā enerģijas mikroģenerācijai var būt zināma loma arī globālā līmenī;

G.  tā kā stimuli enerģijas un siltuma ražošanai nelielā apjomā dažādās dalībvalstīs ir visai atšķirīgi; tā kā vajadzētu labāk īstenot ES politikas nostādnes, lai izmantotu potenciālu, ko ES dod enerģijas ražošana nelielā apjomā,

Definīcija

1.  šajā rezolūcijā termins „mikroģenerācija” tiek definēts kā: 1) enerģijas ražošana nelielā apjomā apkurei/dzesēšanai un elektrības piegādei individuālā vai MVU līmenī, lai apmierinātu savas vajadzības, un 2) dažāda veida grupu vai kooperatīva ražošana nelielā apjomā kopienu līmenī, lai apmierinātu vietējās vajadzības; norāda, ka mikroģenerācija aptver dažādas tehnoloģijas (hidroenerģiju, saules, vēja, jūras un ģeotermālo enerģiju, siltumsūkņus, biomasu), īpašu uzmanību veltot atjaunojamībai un ilgtspējībai;

Ievads

2.  apstiprina, ka mikroģenerācijai jābūt būtiskam enerģijas ražošanas faktoram nākotnē, ja ES vēlas ilgtermiņā sasniegt savus mērķus atjaunojamās enerģijas jomā; atgādina, ka mikroģenerācija ļauj palielināt atjaunojamo enerģijas avotu daļu ES energoavotu sadalījumā un efektīvi patērēt elektroenerģiju tuvu tās ražošanas vietai, tādējādi novēršot zudumus pārvades laikā;

3.  atgādina, ka mikroģenerācijas veiksmīga uzsākšana ir atkarīga no vairākiem atšķirīgiem faktoriem, piemēram, Eiropas iekšējā enerģijas tirgus pienācīgas darbības, mikroģenerācijas vienību tehniskās attīstības, viedas enerģētikas infrastruktūras ieviešanas, jo īpaši izplatīšanas līmenī, un efektīvas īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa politikas un atbalsta shēmām, lai stimulētu mikroģenerāciju Eiropas, valstu un vietējā līmenī;

4.  atzīst pētniecības un tehnoloģijas nozīmi mikroģenerācijas efektivitātes uzlabošanā un izmaksu samazināšanā;

5.  norāda, ka konkrēti šķēršļi ierobežo mikroģenerācijas tehnoloģiju masveida attīstību, tostarp grūtības saistībā ar augstām sākotnējām ieguldījumu izmaksām, augstais administratīvās sarežģītības līmenis, kas saistīts ar pieslēgumu un piekļuvi elektrotīklam, un izpratnes trūkums par enerģijas un izmaksu ietaupījumiem, ko mikroģenerācijas tehnoloģijas var dot to dzīves cikla laikā;

6.  norāda, ka energonabadzība kļūst arvien lielāka problēma; uzsver, ka mikroģenerācijas veicināšana individuālā vai kopienu līmenī var dot patērētājiem iespēju kļūt par aktīviem enerģētikas nozares dalībniekiem, vienlaikus gūstot iespēju vairāk kontrolēt enerģijas patēriņu un samazināt iepērkamās enerģijas daudzumu, tādējādi novēršot energonabadzību; uzsver, ka mikroģenerācija rada iespēju pārveidot sabiedrību ilgtspējīgākā, atsaucīgākā un objektīvākā veidā; aicina īpašu uzmanību pievērst īrnieku situācijai, kuriem bieži ir atņemtas iespējas uzlabot efektivitāti un ražot pašiem savu enerģiju;

7.  uzsver, ka mikroģenerācijas tehnoloģijas, piemēram, mikrotermoelektrocentrāles un mazapmēra atjaunojamie enerģijas avoti ļauj celt nulles enerģijas vai pozitīvas energobilances ēkas, kas uz vietas saražotās elektroenerģijas pārpalikumu ievada tīklā;

8.  norāda, cik svarīgi ir atbalstīt vietējos atjaunīgās enerģijas kooperatīvus gan pilsētu, gan lauku teritorijās, lai palielinātu sabiedrības atbalstu atjaunojamajai enerģijai un iedzīvotāju izpratni par enerģijas ražošanu nelielā apjomā un līdzdalību šajā procesā un uzlabotu piekļuvi atjaunīgajai enerģijai, kā arī radītu ieguldījumus; norāda, cik svarīgi ir veicināt vietējo un reģionālo apkopotāju darbību, jo tā ļaus iedzīvotājiem droši un efektīvi piedalīties elektroenerģijas tirgū, nodrošinot enerģiju ražojošiem patērētājiem godīgas cenas par pakalpojumiem, ko tie sniedz elektroenerģijas ieguves sistēmai; norāda, ka vietējās iestrādes var būtiski veicināt un stimulēt iedzīvotāju, MVU un ieinteresēto personu iesaistīšanos mikroģenerācijā;

9.  uzskata, ka ES iedzīvotāji ļoti nepilnīgi izprot mikrogenerācijas sniegtās priekšrocības, un aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai popularizētu mikroģenerācijas risinājumus un paraugpraksi šajā jomā;

10.  norāda, ka attiecībā uz mikroģenerācijas jaudu un turpmāko potenciālu ES ir pieejama ļoti nepilnīga informācija; uzskata, ka labākas zināšanas par mikroģenerāciju nodrošinātu tai būtisku lomu klimata, enerģētikas un rūpniecības politikā;

11.  norāda, ka — lai veicinātu elektroenerģijas mikroģenerāciju, ir nepieciešami viedi elektroenerģijas skaitītāji, kas var aprēķināts, cik daudz enerģijas tiek patērēts paša ražotāja vajadzībām un kāda daļa ir jāievada tīklā, kā arī termālās enerģijas skaitītāji, lai uzraudzītu siltuma daudzumu, kas pa apkures tīklu tiek ievadīts īpašumā un pēc tam tiek aizvadīts no tā, lai varētu novērtēt saražotās termālās enerģijas daudzumu;

12.  norāda, ka bieži vien ir izdevīgi pārvadīt apvienoto siltuma enerģiju un elektroenerģiju, kas tiek saražota rūpnīcās, pat mikroģenerācijas ceļā, jo tas bieži vien ievērojami uzlabo energoefektivitāti;

13.  norāda, ka mikroģenerācijas uzsākšana plašā mērogā ir nozīmīgs solis pārejā no tradicionālās centralizētās energosistēmas uz decentralizētāku un elastīgāku sistēmu, kas nepieciešama, lai sasniegtu ES enerģētikas un klimata pārmaiņu jomā izvirzītos mērķus; uzsver, cik svarīgi pašlaik ir popularizēt mikroģenerāciju, vienlaikus godīgi risinot problēmas attiecībā uz izplatīšanas tīklu operatoriem, tostarp izmaksu sadali un nepieciešamību ieguldīt līdzekļus viedajās tehnoloģijās; uzver, ka precīzi būtu jādefinē pozitīvā ietekme, ko dod mikroražotāju sniegtie papildpakalpojumi, un to ieguldījums sistēmas drošā darbībā, un par to būtu jāsaņem taisnīga atlīdzība; tādēļ uzsver, ka ir pienācis laiks pieņemt pareizos lēmumus, nospraust pareizos mērķus un vairs neatlikt atbilstīgu ieguldījumu veikšanu un tālejoša regulējuma pieņemšanu;

14.  norāda, ka mikroģenerācijas jaudas palielināšanas izmaksas ES var izrādīties ļoti lielas, un lielākie ieguldījumi mikroģenerācijā, ko veiks individuāli enerģiju ražojoši patērētāji, radīs nepieciešamību veikt ieguldījumus citos energosistēmas līmeņos, t.i., sadales un pārvades sistēmās, kas veicina mikroģenerācijas izmantošanu; uzsver, ka tas nedrīkst apdraudēt piegāžu pilnīgu drošumu vai mākslīgi palielināt enerģijas cenas; piekrīt Eiropadomei, ka ES enerģētikas politikai jānodrošina, ka mājsaimniecībām un uzņēmumiem tiek piegādāta enerģija par pieejamām un konkurētspējīgām cenām un izmaksām;

Reglamentējošie noteikumi

15.  aicina Komisiju, pamatojoties uz paraugpraksi, izstrādāt ieteikumus regulatoriem un sistēmu operatoriem par to, kā saīsināt un vienkāršot administratīvās procedūras, kuras mikroģenerācijas vienībām jāievēro savā darbībā un pieslēdzoties tīklam, īpašu uzmanību veltot viena kontaktpunkta procedūru izveidei; uzsver, ka ir jāveicina pastāvošo vadlīniju, piemēram, Energoefektivitātes direktīvā iekļauto noteikumu par mikroģenerācijas vienībām, tālejoša īstenošana;

16.  norāda, ka mikroražotāju saražotā enerģija, ja to tūlīt un turpat patērē, novērš sistēmā enerģijas plūsmas un ar tām saistītos zudumus un vairo enerģiju ražojošajos patērētājos apziņu, ka arī viņi ir šīs sistēmas īpašnieki; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis saistībā ar vispārējo patēriņa samazināšanu izstrādāt īpašus mehānismus pašpietiekamības veicināšanai;

17.  aicina Komisiju un nacionālos regulatorus izstrādāt reglamentējošos noteikumus, kuros ir definēti visu sadales tīklos iesaistīto dalībnieku uzdevumi un pienākumi, īpašu uzmanību pievēršot nosacījumiem, kas ļauj sākt apkopošanu, ņemot vērā tās izšķirošo nozīmi, lai veicinātu mikroģenerācijas aktīvu līdzdalību visā sistēmā;

18.  norāda uz arvien pieaugošo sadales sistēmu operatoru (SSO) nozīmi lielākā mērā decentralizētā enerģijas tīklā, jo viņi nodrošina piegāžu drošumu un tīkla stabilu un uzticamu darbību, vienlaikus garantējot patērētājiem datu privātumu; aicina Komisiju un nacionālos regulatorus atzīt šo lomu un veicināt SSO ieguldījumus sadales sistēmā, lai uzlabotu energosistēmas vispārējo efektivitāti; turklāt aicina skaidrāk noteikt SSO nozīmi līdzsvarošanas un citu papildu pasākumu organizēšanā;

19.  uzskata, ka visā ES teritorijā ir nepieciešamas efektīvi koordinētas darbības attiecībā uz enerģijas ražošanu nelielā apjomā, lai radītu Eiropas iekšējo enerģijas tirgu;

20.  norāda, ka dažādam dalībvalstīm ir atšķirīgi mērķi un struktūras attiecībā uz mikroģenerāciju regulējošām fiskālajām un tiesību normām un ka tas var traucēt plašu mikroģenerācijas uzsākšanu; aicina Komisiju programmā ,,Saprātīga enerģija Eiropai” (SEE) noteikt budžeta pozīcijas un strādāt kopā ar dalībvalstīm, lai novērstu valsts tiesību aktos pastāvošos šķēršļus, kas apgrūtina privātpersonu un kooperatīvu mikroģenerācijas projektiem iegūt finansējumu, izveidot jaunus konkrētiem mērķiem paredzētus finanšu instrumentus (piemēram, mikrokredītus) un izplatīt ar šīs darbībām saistīto paraugpraksi;

21.  aicina dalībvalstis, izstrādājot un pārskatot valsts iniciatīvas un atbalsta shēmas, ņemt vērā mikroģenerācijas specifikās īpašības un nodrošināt, ka šīs iniciatīvas un shēmas ir piemērotas enerģijas ražošanai nelielā apjomā;

Infrastruktūra, produkti un standarti

22.  pieprasa nekavējoties īstenot Trešo enerģētikas paketi, jo īpaši ES tiesību aktus attiecībā uz enerģijas uzskaiti, la veicinātu enerģiju ražojošo patērētāju darbības tīklā, kā arī sekmētu efektīvu sadales pārvaldību; prasa padarīt iespējamu enerģijas pārvadi no ražotāja patērētājam nelielā apjomā, kā arī, piemēram, starp kaimiņu mājsaimniecībām vai kooperatīva ietvaros; aicina dalībvalstis paātrināt viedo skaitītāju ieviešanu gadījumos, kad izmaksu un ieguvumu analīze liecina par to izdevīgumu patērētājiem, lai palīdzētu mājsaimniecībām iegūt precīzus datus par viņu mājokļos saražoto enerģiju un saņemt par to atbilstīgu samaksu;

23.  ierosina, ka Komisijai būtu jāizpēta iespēja pilsētvides plānošanas projektos iekļaut mikroģenerācijas sistēmas; uzskata, ka tas varētu palielināt efektivitāti un samazināt izmaksas, nelielos apjomos pārvadot un izplatot atjaunojamos enerģijas avotus;

24.  norāda, ka standartizācija ir viens no priekšnoteikumiem, lai vēl vairāk attīstītu mikroģenerācijā izmantojamo iekārtu vienkāršotu un rentablu masveida ražošanu; aicina Eiropas standartizācijas struktūras paātrināt to veiktos standartizācijas pasākumus;

25.  atgādina, ka mazie enerģijas ražotāji mijiedarbojas ar sadales tīklu atšķirīgā veidā nekā lielie enerģijas ražotāji, un tālab turpmākajos tiesību aktos tiem būtu jāpiemēro atšķirīgs regulējums;

26.  ir informēts par to, ka mikroģenerācijas uzsākšana plašā apjomā radīs problēmas sadales tīklu pārvaldībā, kas ir saistītas ar enerģijas pieprasījuma un piedāvājuma atbilstības nodrošināšanu, radot nepieciešamību pēc inovatīviem ieguldījumiem uzlabotā sadales tīklā; norāda uz viedo tehnoloģiju nozīmi šā mērķa sasniegšanā; aicina dalībvalstis atvieglot mikroražotājiem piekļuvi tīklam, vienlaicīgi risinot jautājumu par tīkla izmaksām, kas skar enerģijas ražošanu nelielā apjomā, un saglabājot efektīvu tīkla pārvaldību; aicina nacionālos regulatorus radīt stimulus inovācijām un ieguldījumiem, kas veicinātu vietējo sadales tīklu attīstību;

27.  norāda — ir pierādījies, ka īpašumtiesību projekti tiek akceptēti lielākā mērā un tālab šādi projekti būtu jāveicina; atgādina, ka apkopotājiem varētu būt nozīmīga loma šādu projektu veicināšanā, tomēr pagaidām viņu loma attiecīgajos Eiropas tiesību aktos ir neskaidra; tādēļ aicina ātri un tālejoši īstenot Energoefektivitātes direktīvā iekļautos noteikumus par pieprasījuma reakciju;

28.  mudina Komisiju izpētīt iespējas atbalstīt kolektīvās finansēšanas modeļus, t.i., ilgtermiņa ieguldījumu sistēmas, kurās platforma nodrošina ieguldītāju un uzņēmēju tiešu saskari, lai radītu iespējas un mudinātu cilvēkus dibināt mikroģenerācijas kooperatīvus;

29.  norāda, ka sabiedrības uzmanība arvien vairāk tiek pievērsta iespējai finansēt projektus, izmantojot visai sabiedrībai veltītus aicinājumus (kolektīvā finansēšana); aicina Komisiju veicināt iespēju kļūt par vietējo projektu līdzīpašniekiem un tādējādi uzlabot vietējā atbalsta izmantošanu;

30.  vēl aicina Komisiju izpētīt, kādā apjomā spēkā esošie ES noteikumi, piemēram, Prospekta direktīva (Direktīva Nr. 2003/71/EK), FIT direktīva (Direktīva Nr. 2004/39/EK) un E-naudas direktīva (Direktīva Nr. 2009/110/EK) jau ļauj īstenot konkrētus projektus, piesaistot kā līdzīpašniekus arī vietējās struktūras;

31.  konstatē, ka ikvienai iniciatīvai mikroģenerācijas jomā būtu jāatbilst tīklu kodeksiem; norāda, ka otrā līmeņa tiesību aktu enerģētikas jomā, piemēram, tīklu kodeksu, mērķus var labāk un rentablāk sasniegt, izveidojot ES līmeņa izstrādājumu standartus lielākajai daļai mikroģenerācijas tehnoloģiju klašu; aicina īstenot aktīvu sadales sistēmas pārvaldību, kam nepieciešama cieša sadarbība starp SSO un pārvades sistēmas operatoriem (PSO), kā arī citiem šā tīkla dalībniekiem (ražošanas, patērēšanas un uzglabāšanas vienībām), lai radīt stimulus inovācijām un ieguldījumiem, kas veicinātu vietējo sadales tīklu attīstību;

32.  aicina Energoregulatoru sadarbības aģentūru (ACER), elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīklu (elektroenerģijas PSOET), Komisiju un dalībvalstu valdības, izstrādājot un apspriežot tīklu kodeksus, īpašu uzmanību pievērst decentralizētiem atjaunojamiem enerģijas avotiem;

33.  norāda, ka jauniem ražošanas, īpašuma un patēriņa veidiem, piemēram, iznomāšanas sabiedrībai, varētu būt izšķiroša nozīme mikroģenerācijas uzsākšanā, jo daudziem no šīs pieejas nodrošinātajiem elementiem ir pozitīva ietekme tieši saistībā ar mikroģenerāciju, piemēram, zemākas sākotnējās izmaksas un lielāka izmaksu pārredzamība, jo izstrādājumiem un pakalpojumiem ir noteiktas konkrētas cenas, tie ļauj risināt svarīgas finansiālas problēmas enerģiju ražojošajiem patērētājiem, kam ienākumi ir zemi, nodrošina iekārtu optimālu kvalitāti, labāku uzturēšanu un tādējādi ilgāku dzīves ciklu piegādātāja iekārtām;

Konkrēti pasākumi

34.  aicina Komisiju veikt vispusīgu novērtējumu par mikroģenerācijas potenciālo jaudu un izpētīt paraugpraksi ES un plaša mēroga mikroģenerācijas uzsākšanas iespējamo ietekmi uz Eiropas iekšējo enerģijas tirgu un infrastruktūru;

35.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka mikroģenerācijas projekti ir tiesīgi saņemt finansējumu no ES fondiem, tostarp struktūrfondiem 2014.–2020. gada periodā un arī pēc tam;

36.  aicina ieguldīt līdzekļus mikroģenerācijas izpētē, izstrādē un ar to saistītajās inovācijās, lai izstrādātu atbilstīgus tehniskus risinājumus un iekārtas;

37.  atzīst ES vadošās lomas nozīmi klimata pārmaiņu mazināšanas un enerģētikas politikas jomā un apgalvo, ka mikroģenerācijai būtu jādod ieguldījums mūsu ilgtermiņa mērķu sasniegšanā; tālab aicina Komisiju un dalībvalstis labāk īstenot stratēģijas par elektroenerģijas un siltuma ražošanas nelielos apjomos, kas iekļautas ES politikas pamatnostādnēs, tādējādi atzīstot mikroģenerācijas nozīmību un veicinot tās uzsākšanu dalībvalstīs;

38.  aicina Komisiju ņemt vērā mikroģenerācijas nozīmi turpmākajos ES tiesību aktos enerģētikas jomā, jo īpaši saistībā ar Savienības turpmāko (2030. gads) klimata un enerģētikas dokumentu paketi;

39.  aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm rūpīgi izvērtēt pašreizējās izmaksu struktūras enerģijas tīklā un izstrādāt vadlīnijas par veidiem, kā veicināt mikroģenerācijas vienību atļaušanu, to piekļuvi tīklam un darbību;

o
o   o

40.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 140, 5.6.2009., 16. lpp.
(2) OV L 315, 14.11.2012., 1 lpp.
(3) OV L 285, 31.10.2009., 10. lpp.
(4) OV L 153, 18.6.2010., 1. lpp.
(5) OV C 169 E, 15.6.2012., 66. lpp.


Vienlīdzīga samaksa strādājošiem vīriešiem un sievietēm
PDF 204kWORD 24k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. septembra rezolūcija par principa „Vienlīdzīga samaksa vīriešiem un sievietēm par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu” piemērošanu (2013/2678(RSP))
P7_TA(2013)0375B7-0387/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8., 157. un 225. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos(1),

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 1979. gada 18. decembra Rezolūciju Nr. 34/180 un ar to pieņemtās Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu 11. panta 1. punkta d) apakšpunktu,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. septembra paziņojumu „Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015.” (COM(2010)0491),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 5. marta paziņojumu „Stingrāka apņemšanās veicināt vīriešu un sieviešu līdztiesību — Sieviešu harta” (COM(2010)0078),

–  ņemot vērā 2012. gada 24. maija rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par principa „Vienlīdzīga samaksa vīriešiem un sievietēm par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu” piemērošanu(2),

–  ņemot vērā Eiropas pievienotās vērtības novērtējumu par vienlīdzīgas samaksas vīriešiem un sievietēm par tādu pašu vienādas vērtības darbu principa īstenošanu(3),

–  ņemot vērā pētījumu „No dzimuma atkarīgas pensiju atšķirības ES”(4),

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par vienlīdzīgām iespējam un vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (O-000078/2013 – B7–0218/2013),

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā 2012. gada 24. maija rezolūcijā ar ieteikumiem Komisijai par principa „Vienlīdzīga samaksa vīriešiem un sievietēm par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu” piemērošanu Eiropas Parlaments lūdza Komisiju vēlākais līdz 2013. gada 15. februārim pārskatīt Direktīvu 2006/54/EK, ņemot vērā EP ieteikumus, cita starpā pārskatot spēkā esošos tiesību aktus;

B.  tā kā darba tirgus politikā cenšas izskaust darba koplīguma slēgšanas principu un praksi, par darba samaksu arvien biežāk vienojoties individuāli, līdz ar to nav pieejama informācija par individualizētu darba samaksas sistēmu un tā nav pārredzama, kas noved pie to darba ņēmēju atalgojuma atšķirību palielināšanās, kuri veic līdzīgu darbu, un var palielināt vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību;

C.  tā kā ir panākts ļoti maz, ierobežojot vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību, un dažās dalībvalstīs šī atšķirība ir pat palielinājusies; tā kā, neraugoties uz ievērojamo skaitu tiesību aktu, kuri ir spēkā gandrīz 40 gadus, veiktās darbības un izlietotie resursi (ES mērogā atšķirība bija 17,7 % 2006. gadā, 17,6 % 2007. gadā, 17,4 % 2008. gadā, 16,9 % 2009. gadā un 16,4 % 2010. gadā), vīriešu un sieviešu atalgojuma atšķirība joprojām ir pastāvīga problēma, kas patlaban tiek lēsta 16,2 % apmērā visā ES; tā kā dzimumu līdztiesības sasniegšanai ārkārtīgi svarīgi ir īstenot līdzvērtīgas samaksas par tādu pašu vai līdzvērtīgu darbu principu; tā ka vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību negatīvā ietekme uz sievietēm turpinās pensijas vecumā, un vidējā pensija, ko saņem sievietes, ir par 39 % mazāka nekā vidējā vīriešu pensija;

D.  tā kā saskaņā ar akadēmiskajiem pētījumiem attiecībā uz darba samaksas atšķirības starp dzimumiem novēršanu ir jāņem vērā un pareizi jārisina dažādi faktori, piemēram, atšķirības ekonomiski aktīva darbaspēka un nodarbinātības līmenī, algu struktūrā, darbaspēka veidošanā un atalgojumā, kā arī ir jārisina makroekonomiskie un institucionālie faktori;

E.  tā kā pieredze liecina, ka laba prakse vai nenormatīvi tiesību akti reti kad kalpo kā stimuls un sagaidāmie iegūtās pieredzes rezultāti konkrētu labumu nedod;

F.  tā kā saskaņā ar secinājumiem Eiropas pievienotās vērtības novērtējumā, samazinot no dzimuma atkarīgas darba samaksas atšķirību par vienu procenta punktu, ekonomiskā izaugsme palielinātos par 0,1 %, un no dzimuma atkarīgas darba samaksas atšķirības likvidēšana ir izšķiroši svarīga pašreizējās ekonomiskās lejupslīdes kontekstā;

G.  tā kā maz sasniegtais no dzimuma atkarīgas darba samaksas atšķirības mazināšanā būtiski ietekmē demogrāfisko, sociālo, tiesisko un ekonomisko jomu,

1.  pauž nožēlu par maz sasniegto, ierobežojot no dzimuma atkarīgas darba samaksas atšķirības Eiropas Savienībā;

2.  uzsver, ka dzimumu nelīdztiesības samazināšana, likvidējot no dzimuma atkarīgas darba samaksas atšķirības, būs ieguvums ne tikai sievietēm, bet visai sabiedrībai kopumā, un šāda veida darba samaksas atšķirības likvidēšana nebūtu jāuzskata par papildu izmaksām, bet gan par ieguldījumu;

3.  atkārtoti uzsver, ka Direktīva 2006/54/EK tās pašreizējā formulējumā nav pietiekami efektīva, lai atrisinātu jautājumu par atšķirībām no dzimuma atkarīgā darba samaksā un sasniegtu dzimumu līdztiesības mērķi attiecībā uz nodarbinātību un profesiju;

4.  prasa Komisijai palīdzēt dalībvalstīm samazināt no dzimuma atkarīgas darba samaksas atšķirību par vismaz 5 % gadā, lai līdz 2020. gadam no dzimuma atkarīgu darba samaksas atšķirību varētu likvidēt;

5.  atzīst — lai īstenotu daudzpusīgu vairāklīmeņu pieeju, Komisijai ir jāpalīdz dalībvalstīm sekmēt labu praksi un īstenot politikas virzienus no dzimuma atkarīgas darba samaksas atšķirības mazināšanai;

6.  mudina Komisiju nekavējoties pārskatīt Direktīvu 2006/54/EK un ierosināt tajā grozījumus saskaņā ar minētās direktīvas 32. pantu un pamatojoties uz LESD 157. pantu, ievērojot sīki izstrādātus ieteikumus, kas izklāstīti Eiropas Parlamenta 2012. gada 24. maija rezolūcijas pielikumā;

7.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām.

(1) OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0225.
(3) EAVA 4/2013.
(4) http://ec.europa.eu/justice/gender-equality/files/documents/130530_pensions_en.pdf


ES kiberdrošības stratēģija — atvērta un droša kibertelpa
PDF 307kWORD 36k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. septembra rezolūcija par ES kiberdrošības stratēģiju — atvērta un droša kibertelpa (2013/2606(RSP))
P7_TA(2013)0376B7-0386/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2013. gada 7. februāra Eiropas Komisijas un Eiropas Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos kopīgo paziņojumu „Eiropas Savienības kiberdrošības stratēģija — atvērta un droša kibertelpa” (JOIN(2013)0001),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 7. februāra priekšlikumu direktīvai par pasākumiem, kas nodrošinātu vienādi augsta līmeņa tīklu un informācijas drošību visā Savienībā (COM(2013)0048),

–  ņemot vērā Komisijas gada 2010. gada 19. maija paziņojumu „Digitālā programma Eiropai” (COM(2010)0245) un 2012. gada 18. decembra paziņojumu „Eiropas digitalizācijas programma — digitalizācijas virzīta Eiropas izaugsme” (COM(2012)0784),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 27. septembra paziņojumu „Mākoņdatošanas potenciāla atraisīšana Eiropā” (COM(2012)0529),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 28. marta paziņojumu „Vēršanās pret noziedzību mūsu digitālajā laikmetā: Eiropas Kibernoziedzības centra izveide” (COM(2012)0140) un ņemot vērā Padomes 2012. gada 7. jūnija secinājumus par šo paziņojumu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. augusta Direktīvu 2013/40/ES par uzbrukumiem informācijas sistēmām, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2005/222/TI(1),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 8. decembra Direktīvu 2008/114/EK par to, lai apzinātu un noteiktu Eiropas kritiskās infrastruktūras un novērtētu vajadzību uzlabot to aizsardzību(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/92/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI(3),

–  ņemot vērā Stokholmas programmu(4) par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, Komisijas paziņojumus „Brīvības, drošības un tiesiskuma telpas nodrošināšana Eiropas pilsoņiem — Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plāns” (COM(2010)0171) un „ES iekšējās drošības stratēģija darbībā — pieci soļi pretim drošākai Eiropai” (COM(2010)0673), kā arī Parlamenta 2012. gada 22. maija rezolūciju par Eiropas Savienības iekšējās drošības stratēģiju(5),

–  ņemot vērā Komisijas un augstās pārstāves kopīgu priekšlikumu Padomes lēmumam par kārtību, kādā Savienība īsteno solidaritātes klauzulu (JOIN(2012)0039),

–  ņemot vērā Padomes 2001. gada 28. maija Pamatlēmumu 2001/413/TI par krāpšanas un viltošanas apkarošanu attiecībā uz bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem(6),

–  ņemot vērā 2012. gada 12. jūnija rezolūciju par informācijas kritiskās infrastruktūras aizsardzību — sasniegumi un turpmākie pasākumi virzībā uz globālu kiberdrošību(7) un Padomes 2011. gada 27. maija secinājumus par Komisijas paziņojumu par informācijas kritiskās infrastruktūras aizsardzību „Sasniegumi un turpmākie pasākumi — virzība uz globālu kiberdrošību” (COM(2011)0163),

–  ņemot vērā 2012. gada 11. decembra rezolūciju par vienotā digitālā tirgus izveides pabeigšanu(8),

–  ņemot vērā 2012. gada 22. novembra rezolūciju par kiberdrošību un kiberaizsardzību(9),

–  ņemot vērā 2013. gada 16. aprīļa nostāju pirmajā lasījumā par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, kas attiecas uz Eiropas Tīklu un informācijas drošības aģentūru (ENISA) (COM(2010)0521)(10),

–  ņemot vērā 2012. gada 11. decembra rezolūciju par Digitālās brīvības stratēģiju ES ārpolitikā(11),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2001. gada 23. novembra Konvenciju par kibernoziegumiem,

–  ņemot vērā Savienības starptautiskās saistības, jo īpaši saskaņā ar Vispārējo vienošanos par pakalpojumu tirdzniecību (GATS),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 16. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 6., 8. un 11. pantu,

–  ņemot vērā notiekošās sarunas par transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību (TTIP) starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā pieaugošās ar kiberdrošību saistītās problēmas, kas izpaužas kā arvien izsmalcinātāki draudi un uzbrukumi, ir nozīmīgs apdraudējums gan dalībvalstu drošībai, stabilitātei un ekonomiskajai labklājībai, gan arī privātajam sektoram un sabiedrībai kopumā; tā kā Eiropas sabiedrības un tautsaimniecības aizsardzība tādēļ ir pastāvīgi risināms uzdevums;

B.  tā kā kibertelpas jautājumiem un kiberdrošībai vajadzētu būt vienam no stratēģiskajiem balstiem ES un ikvienas dalībvalsts drošības un aizsardzības politikā; tā kā ir ļoti svarīgi nodrošināt, lai kibertelpa arī turpmāk paliktu atvērta brīvai ideju un informācijas plūsmai un tajā tiktu nodrošināta vārda brīvība;

C.  tā kā elektroniskā komercija un tiešsaistes pakalpojumi ir nozīmīga interneta joma un tie ir ļoti svarīgi stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanai, sniedzot labumu gan iedzīvotājiem, gan privātajam sektoram; tā kā Savienībai ir pilnībā jāīsteno potenciāls un iespējas, ka internets piedāvā vienotā tirgus turpmākai attīstībai, tostarp digitālā vienotā tirgus attīstībai;

D.  tā kā kopīgajā paziņojumā par Eiropas Savienības kiberdrošības stratēģiju izklāstītās stratēģiskās prioritātes paredz panākt kibernoturību, samazināt kibernoziedzību, attīstīt kiberaizsardzības politiku un veidot kiberspējas saistībā ar kopējo drošības un aizsardzības politiku (KDAP) un panākt saskaņotu ES starptautisko kibertelpas politiku;

E.  tā kā tīklu un informācijas sistēmas visā Savienībā ir savstarpēji ļoti saistītas; tā kā interneta globālais raksturs nosaka to, ka daudzi tīklu un informācijas drošības negadījumi sniedzas pāri valstu robežām un var apdraudēt iekšējā tirgus darbību un patērētāju uzticēšanos digitālajā vienotajā tirgū;

F.  tā kā kiberdrošība visā Savienībā, tāpat kā citur pasaulē, ir tikai tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms, un traucējumi vienā jomā vai dalībvalstī var ietekmēt citas jomas vai dalībvalstis, radot domino efektu, kas ietekmē Savienības ekonomiku kopumā;

G.  tā kā 2013. gada aprīlī tikai 13 dalībvalstis bija apstiprinājušas oficiālās valsts kiberdrošības stratēģijas; tā kā starp dalībvalstīm vēl arvien ir būtiskas atšķirības attiecībā uz to sagatavotību, drošību, stratēģisko kultūru un spēju izstrādāt un īstenot valsts kiberdrošības stratēģijas, un tā kā šīs atšķirības būtu jānovērtē;

H.  tā kā dažāda drošības kultūra un tiesiskā regulējuma trūkums rada sadrumstalotību un ir galvenā problēma digitālajā vienotajā tirgū; tā kā nav saskaņotas pieejas kiberdrošībai un tas rada nopietnu risku ekonomiskajai labklājībai un darījumu drošībai, un tā kā tāpēc ir vajadzīga saskaņota rīcība un ciešāka sadarbība starp valdībām, privāto sektoru, kā arī tiesībaizsardzības un izlūkošanas iestādēm;

I.  tā kā kibernoziedzība ir starptautiska problēma, kas rada arvien lielākas izmaksas, un saskaņā ar ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja datiem ik gadu pasaules ekonomikai nodara teju 295 miljardu eiro lielus zaudējumus;

J.  tā kā starptautiskā organizētā noziedzība izmanto tehnoloģiju attīstību un turpina novirzīt savu darbību uz kibertelpu, turklāt kibernoziedzība radikāli maina tradicionālo organizētās noziedzības grupu struktūru; tā kā tādēļ organizētā noziedzība kļūst arvien mazāk lokalizējama un labāk spējīga izmantot teritoriālās un valstu jurisdikcijas atšķirības pasaules mērogā;

K.  tā kā kompetento iestāžu izmeklēšanu kibernoziedzības jomā joprojām kavē dažādi šķēršļi, tostarp virtuālo valūtu lietošana kibertelpas darījumos, kuras var izmantot nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai, kā arī jautājumi par teritoriālajām un jurisdikcijas robežām, nepietiekamas iespējas apmainīties ar izlūkošanas informāciju, apmācīta personāla trūkums un nekonsekventa sadarbība ar citām ieinteresētajām personām;

L.  tā kā tehnoloģija ir kibertelpas attīstības pamats un nepārtraukta pielāgošanās tehnoloģiju izmaiņām ir ļoti svarīga, lai uzlabotu ES kibertelpas noturību un drošību; tā kā ir jāveic pasākumi un jānodrošina, lai tiesību akti neatpaliek no jauno tehnoloģiju attīstības, ļaujot efektīvi identificēt un saukt pie atbildības kibernoziedzniekus un aizsargāt kibernoziegumu upurus, tā kā ES kiberdrošības stratēģijā jāiekļauj pasākumi, kas vērsti uz izpratni, izglītību, datorapdraudējumu reaģēšanas vienību (CERT) izveidi un kiberdrošības produktu un pakalpojumu iekšējā tirgus attīstīšanu, kā arī uz to, lai tiktu veicināti ieguldījumi pētniecībā, izstrādē un jauninājumos,

1.  atzinīgi vērtē kopīgo paziņojumu par kiberdrošības stratēģiju un priekšlikumu direktīvai par pasākumiem, lai nodrošinātu augsta līmeņa tīklu un informācijas drošību visā Savienībā;

2.  uzsver milzīgo un arvien pieaugošo nozīmi, kāda internetam un kibertelpai ir politiskās, ekonomiskās un sabiedriskās norisēs, turklāt ne tikai Savienībā, bet arī attiecībās ar citiem dalībniekiem visā pasaulē;

3.  uzsver, ka ir nepieciešams izstrādāt stratēģiskās komunikācijas politiku ES kiberdrošības, kiberkrīzes situāciju, stratēģisku pārskatu, publiskā un privātā sektora sadarbības un brīdinājumu jomā, kā arī ieteikumus sabiedrībai;

4.  atgādina, ka augsta līmeņa tīklu un informācijas drošība ir nepieciešama ne tikai tādēļ, lai turpinātu sniegt pakalpojumus, kas ir būtiski sabiedrības un ekonomikas raitai darbībai, bet arī lai aizsargātu iedzīvotāju fizisko integritāti, uzlabojot kritisko infrastruktūru efektivitāti un lietderīgumu un panākot to drošu darbību; uzsver — lai gan tīklu un informācijas drošības jautājumi ir jārisina, svarīgs jautājums ir arī fiziskās drošības uzlabošana; uzsver, ka infrastruktūrai vajadzētu būt noturīgai pret apzinātiem un neapzinātiem traucējumiem; šajā sakarībā uzsver, ka kiberdrošības stratēģijā vairāk vajadzētu uzsvērt netīšu sistēmas traucējumu biežākos iemeslus;

5.  atkārto aicinājumu dalībvalstīm bez liekas kavēšanās pieņemt valstu kiberdrošības stratēģijas, kuras aptvertu tehniskos, koordinācijas, cilvēkresursu un finanšu sadales aspektus, un kurās būtu paredzēti skaidri noteikumi par privātā sektora ieguvumiem un pienākumiem, lai panāktu tā iesaisti, kā arī nodrošināt visaptverošas riska pārvaldības procedūras un atbilstošu normatīvo vidi;

6.  atzīmē, ka tikai Savienības iestāžu un dalībvalstu kopēja vadība un politiskā atbildība ļaus panākt augsta līmeņa tīklu un informācijas drošību visā Savienībā un tādējādi veicinās drošu un netraucētu vienotā tirgus darbību;

7.  uzsver, ka Savienības kiberdrošības politikai vajadzētu nodrošināt drošu un uzticamu digitālo vidi, kas pamatota ar dažādu brīvību un cieņas pret pamattiesībām aizsardzību un saglabāšanu internetā un paredzēta šo vērtību nodrošināšanai, kā noteikts ES Pamattiesību hartā un LESD 16. pantā, jo īpaši saistībā ar tiesībām uz privāto dzīvi un datu aizsardzību; uzskata, ka īpaša uzmanība jāpievērš bērnu aizsardzībai tiešsaistē;

8.  aicina dalībvalstis un Komisiju veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai kā daļu no digitālo prasmju apgūšanas jau no agrīna vecuma piedāvātu tādas apmācību programmas, kuru mērķis ir veicināt un uzlabot Eiropas iedzīvotāju izpratni, iemaņas un izglītību; atzinīgi vērtē ierosmi ar ENISA atbalstu un sadarbībā ar valsts iestādēm un privāto sektoru rīkot Eiropas kiberdrošības mēnesi, lai palielinātu informētību par problēmām, kas saistītas ar tīklu un informācijas sistēmu aizsardzību;

9.  uzskata, ka izglītība kiberdrošības jautājumos palielina Eiropas sabiedrības informētību par kiberdraudiem, tādējādi veicinot atbildīgu kibertelpas izmantošanu, un palīdz palielināt kiberiemaņu apjomu; atzīst Eiropola un tā jaunizveidotā Eiropas Kibernoziedzības centra (EC3), kā arī ENISA un Eurojust svarīgo lomu, ES līmenī nodrošinot apmācību par to, kā izmantot starptautiskās tiesiskās sadarbības instrumentus un attiecībā uz tiesībaizsardzību, kas saistīta ar dažādiem kibernoziedzības aspektiem;

10.  atkārtoti uzsver nepieciešamību sniegt tehniskas konsultācijas un juridisko informāciju, kā arī izveidot programmas kibernoziedzības novēršanai un apkarošanai; mudina veikt gan kiberinženieru apmācību, kuri specializētos kritiskās infrastruktūras un informācijas sistēmu aizsardzībā, gan arī apmācīt transporta kontroles sistēmu un satiksmes vadības centru operatorus; uzsver lielo nepieciešamību ieviest regulāras kiberdrošības mācību sistēmas publiskā sektora darbiniekiem visos līmeņos;

11.  atkārto aicinājumu rīkoties piesardzīgi, kad tiek piemēroti ierobežojumi iedzīvotāju iespējām izmantot sakaru un informācijas tehnoloģiju rīkus, un uzsver, ka dalībvalstīm būtu jācenšas nekad neapdraudēt pilsoņu tiesības un brīvības, kad tās izstrādā risinājumus saistībā ar kiberdraudiem un uzbrukumiem, un tām vajadzētu būt atbilstošiem likumdošanas līdzekļiem, lai nošķirtu civila un militāra līmeņa kibernegadījumus;

12.  uzskata, ka regulatīvajai iesaistei kiberdrošības jomā vajadzētu būt orientētai uz risku, vērstai uz kritiskās infrastruktūras pienācīgas darbības nodrošināšanu, kas ir sabiedrības interesēs, un būt pamatotai ar nozarē jau pastāvošiem un tirgū balstītiem pasākumiem, lai nodrošinātu tīklu noturīgumu; uzsver, cik liela nozīme ir sadarbībai operatīvā līmenī, veicinot efektīvāku apmaiņu ar informāciju par kiberdraudiem starp valsts iestādēm un privāto sektoru, turklāt gan Savienības, gan valstu līmenī, kā arī ar Savienības stratēģiskajiem partneriem, lai tādējādi panāktu tīklu un informācijas drošību, radot savstarpēju uzticību, veidojot kopējas vērtības un iesaistīšanos un apmainītos ar pieredzi; uzskata, ka publiskā un privātā sektora partnerības pamatā vajadzētu būt tīklu un tehnoloģiskajai neitralitātei un galvenā uzmanība būtu jāpievērš centieniem risināt problēmas, kam ir liela sabiedriska ietekme; aicina Komisiju mudināt visus iesaistītos tirgus dalībniekus būt modrākiem un gatavākiem sadarbībai, lai aizsargātu citus uzņēmējus no kaitējuma viņu pakalpojumiem;

13.  atzīst, ka kiberdrošības negadījumu atklāšana un paziņošana par tiem ir ļoti svarīga, lai Savienībā veicinātu kibernoturību; uzskata, ka būtu jāievieš samērīgas un nepieciešamas informācijas atklāšanas prasības, lai kompetentajām valsts iestādēm tiktu paziņots par negadījumiem, kas saistīti ar būtiskiem drošības pārkāpumiem, un tādējādi varētu uzlabot kibernoziedzības uzraudzību un veicināt centienus palielināt informētību visos līmeņos;

14.  mudina Komisiju un citus dalībniekus ieviest kiberdrošības un kibernoturības politiku, kas paredzētu ekonomiskus stimulus, lai veicinātu augsta līmeņa kiberdrošību un kibernoturību;

Kibernoturība

15.  atzīmē, ka dažādām nozarēm un dalībvalstīm ir atšķirīga līmeņa spējas un prasmes, un tas kavē uzticamu sadarbību un traucē vienotā tirgus darbību;

16.  uzskata, ka prasībās attiecībā uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem būtu jāievēro samērīga un uz risku balstīta pieeja;

17.  prasa nostiprināt kritiskās infrastruktūras kibernoturību un atgādina, ka turpmākajās vienošanās attiecībā uz solidaritātes klauzulas (LESD 222. pants) īstenošanu būtu jāņem vērā kiberuzbrukuma risks kādai dalībvalstij; aicina Komisiju un augsto pārstāvi ņemt vērā šo risku to kopīgajos integrēto draudu un riska novērtējuma ziņojumos, kas tiks sagatavoti, sākot no 2015. gada;

18.  uzsver, ka jo īpaši kritisko pakalpojumu datu integritātes, pieejamības un konfidencialitātes nodrošināšanai būtu jāpanāk, ka tiek atjaunināta kritiskās infrastruktūras identifikācija un klasifikācija, un jānosaka arī nepieciešamās obligātās drošības prasības to tīklu un informācijas sistēmām;

19.  atzīst, ka priekšlikumā direktīvai par pasākumiem, kas nodrošinātu vienādi augsta līmeņa tīklu un informācijas drošību visā Savienībā, ir paredzētas šādas obligātās drošības prasības informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem un kritiskās infrastruktūras operatoriem;

20.  aicina dalībvalstis un Savienību radīt atbilstošu pamatu ātru divvirzienu informācijas apmaiņas sistēmu izveidei, kas garantētu anonimitāti privātajam sektoram, bet pastāvīgi nodrošinātu jaunāko informāciju publiskajam sektoram un, vajadzības gadījumā, sniegtu privātajam sektoram palīdzību;

21.  atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi veidot riska pārvaldības kultūru attiecībā uz kiberdrošību un mudina dalībvalstis un Savienības iestādes nekavējoties iekļaut kiberkrīžu pārvaldību savos krīžu pārvaldības un riska novērtējuma plānos; turklāt aicina dalībvalstu valdības un Komisiju mudināt privātā sektora dalībniekus iekļaut kiberkrīžu pārvaldību savos pārvaldības un riska novērtējuma plānos un apmācīt savus darbiniekus kiberdrošības jautājumos;

22.  aicina visas dalībvalstis un Savienības iestādes izveidot labi strādājošu datorapdraudējumu reaģēšanas vienību (CERT) tīklu, kas darbotos nepārtraukti; norāda, ka valstu CERT vajadzētu būt daļai no efektīva tīkla, kurā notiek svarīgas informācijas apmaiņa, ievērojot nepieciešamos uzticēšanās un konfidencialitātes standartus; norāda, ka iniciatīvas, kuru mērķis ir apvienot CERT un citas attiecīgās drošības iestādes, var kļūt par noderīgu instrumentu, lai attīstītu uzticēšanos pārrobežu un starpnozaru kontekstā; norāda uz to, cik svarīga cīņā pret kibernoziedzību ir efektīva un rezultatīva sadarbība starp CERT un tiesībaizsardzības iestādēm;

23.  atbalsta ENISA, tai īstenojot savus pienākumus saistībā ar tīklu un informācijas drošību, jo īpaši sniedzot konsultācijas un padomus dalībvalstīm, kā arī atbalstot labākās prakses apmaiņu un veidojot uzticēšanās gaisotni;

24.  uzsver, ka nozarei ir jāīsteno atbilstošas kiberdrošības nodrošināšanas prasības visā to IKT produktu vērtību ķēdē, ko izmanto transporta tīklos un informācijas sistēmās, lai veiktu atbilstošu riska pārvaldību, pieņemtu drošības standartus un risinājumus, kā arī lai izstrādātu paraugpraksi un veiktu informācijas apmaiņu ar mērķi panākt, ka transporta sistēmas ir drošas pret kibernoziegumiem;

Rūpniecības un tehnoloģiskie resursi

25.  uzskata, ka augsta līmeņa tīklu un informācijas drošības nodrošināšanai ir svarīga nozīme, lai palielinātu gan drošības risinājumu piegādātāju, gan lietotāju konkurētspēju Savienībā; uzskata — kaut arī IT drošības nozarei Savienībā ir nozīmīgs neizmantots potenciāls, tomēr gan privātā, gan valsts un uzņēmējdarbības sektora lietotāji nereti nav pienācīgi informēti par izmaksām un ieguvumiem no ieguldījumiem kiberdrošībā un tādējādi joprojām ir neaizsargāti pret kaitīgiem kiberdraudiem; uzsver, ka CERT ieviešana ir nozīmīgs faktors šajā sakarībā;

26.  uzskata, ka kiberdrošības risinājumu stabilam piedāvājumam un pieprasījumam nepieciešami IKT jomā iesaistīto valsts iestāžu veikti atbilstoši ieguldījumi akadēmiskos resursos, pētniecībā un izstrādē, kā arī zināšanu un spēju attīstīšanā, lai veicinātu jauninājumus un radītu pietiekamu izpratni par tīklu un informācijas drošības riskiem, kā rezultātā veidotos vienota Eiropas drošības nozare;

27.  aicina Savienības iestādes un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai izveidotu kiberdrošības vienoto tirgu, kurā lietotāji un piegādātāji vislabāk varētu izmantot jauninājumus un sinerģiju un apvienot pieredzi par piedāvājumiem, un kuram varētu pievienoties arī MVU;

28.  mudina dalībvalstis apsvērt iespēju veikt kopīgus ieguldījumus Eiropas kiberdrošības nozarē, līdzīgi kā tas tiek darīts citās jomās, piemēram, aviācijas nozarē;

Kibernoziedzība

29.  uzskata, ka noziedzīgās darbības kibertelpā var būt tikpat kaitīgas sabiedrībās labklājībai kā nodarījumi fiziskajā pasaulē, un ka šīs noziedzības formas bieži pastiprina viena otru, kā to var novērot, piemēram, saistībā ar bērnu seksuālu izmantošanu, organizēto noziedzību un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu;

30.  atzīmē, ka dažos gadījumos pastāv saikne starp likumīgu un nelikumīgu saimniecisko darbību; uzsver interneta veicināto saikni starp terorisma finansēšanu un smagu organizēto noziedzību; uzsver, ka sabiedrība ir jāinformē par to, cik nopietnas sekas var būt iesaistei kibernoziegumos, un par iespēju, ka tas, kas pirmajā mirklī var šķist sociāli pieņemams nodarījums, piemēram, nelegāla filmu lejupielāde, nereti nodrošina lielus ienākumus starptautiskiem noziedzīgiem sindikātiem;

31.  piekrīt Komisijai, ka tās pašas normas un principus, kas darbojas bezsaistes jomā, jāpiemēro arī tiešsaistē, un tāpēc cīņa pret kibernoziegumiem jāpastiprina ar atjauninātiem tiesību aktiem un operatīvajām iespējām;

32.  uzskata — ņemot vērā kibernoziegumu pārrobežu raksturu īpaši svarīgs ir Savienības līmenī kopīgi paveiktais un piedāvātā ekspertīze, kas pārsniedz atsevišķu dalībvalstu līmeni, un ka Eurojust, Eiropola EC3, CERT un augstskolu un pētniecības centri ir jānodrošina ar atbilstīgiem resursiem un iespējām, lai tie pienācīgi darbotos kā zināšanu, sadarbības un informācijas apmaiņas mezglu punkti;

33.  ļoti atzinīgi vērtē EC3 izveidi un mudina turpināt attīstīt šo aģentūru un tās nozīmīgo lomu, koordinējot savlaicīgu un efektīvu informācijas un zināšanu pārrobežu apmaiņu, lai atbalstītu centienus novērst, atklāt un izmeklēt kibernoziegumus;

34.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka iedzīvotāji var viegli piekļūt informācijai par kiberdraudiem un par to, kā pret tiem cīnīties; uzskata, ka šādās norādēs būtu jāiekļauj informācija par to, kā lietotāji var aizsargāt savu privāto dzīvi internetā, kā atklāt iedraudzināšanu tiešsaistē un ziņot par to, kā instalēt programmatūru un ugunsmūrus, kā pārvaldīt paroles un kā atklāt viltus prasības sevi identificēt (phishing), ievilināšanu (pharming) un citus uzbrukumu veidus;

35.  uzstāj, ka tām dalībvalstīm, kas vēl nav ratificējušas Eiropas Padomes Budapeštas konvenciju par kibernoziegumiem, tas jādara bez turpmākas kavēšanās; atzinīgi vērtē Eiropas Padomes viedokli par nepieciešamību atjaunināt konvenciju, ņemot vērā tehnoloģiju attīstību, lai nodrošinātu tās pastāvīgu efektivitāti kibernoziegumu novēršanā, un aicina Komisiju un dalībvalstis piedalīties šajās diskusijās; atbalsta centienus panākt, lai konvenciju ratificē arī citas valstis, un aicina Komisiju to veicināt arī ārpus Savienības;

Kiberaizsardzība

36.  uzsver, ka kiberproblēmas, kiberdraudi un kiberuzbrukumi apdraud dalībvalstu aizsardzības un valsts drošības intereses, un ka gan ar civilo, gan militāro pieeju kritiskās infrastruktūras aizsardzības uzdevumam un centieniem panākt sinerģiju vajadzētu palielināt ieguvumus abām pusēm;

37.  tāpēc aicina dalībvalstis pastiprināt sadarbību ar Eiropas Aizsardzības aģentūru (EDA), lai izstrādātu priekšlikumus un iniciatīvas kiberaizsardzības spēju nostiprināšanai, pamatojoties uz jaunākajām ierosmēm un projektiem; uzsver nepieciešamību uzlabot pētniecību un izstrādi, tostarp apvienojot un kopīgi izmantojot resursus;

38.  atkārtoti uzsver, ka visaptverošā ES kiberdrošības stratēģijā būtu jāņem vērā esošo aģentūru un organizāciju sniegtā pievienoto vērtība, kā arī labā prakse no tām dalībvalstīm, kuras jau ir ieviesušas valsts kiberdrošības stratēģijas;

39.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos iekļaut kiberkrīžu pārvaldību krīžu pārvaldības plānošanā un uzsver, ka dalībvalstīm kopā ar EDA jāizstrādā plāni par KDAP misiju un operāciju aizsardzību pret kiberuzbrukumiem; aicina tās kopīgi veidot Eiropas aizsardzības spēkus cīņai pret kibernoziegumiem;

40.  uzsver veiksmīgo praktisko sadarbību ar NATO kiberdrošības jomā un nepieciešamību pastiprināt šo sadarbību, jo īpaši izmantojot ciešāku koordināciju plānošanas, tehnoloģiju, apmācības un aprīkojuma jomā;

41.  prasa Savienībai aktīvāk iesaistīties apmaiņā ar starptautiskajiem partneriem, tostarp NATO, un noteikt sadarbības jomas, lai, ja vien iespējams, izvairītos no dublēšanās un savstarpēji papildinātu veicamās darbības;

Starptautiskā politika

42.  uzskata, ka starptautiskā sadarbība un dialogs ir svarīgi, veidojot uzticību un pārredzamību, kā arī veicinot augsta līmeņa tīklu veidošanu un informācijas apmaiņu pasaules mērogā; tāpēc aicina Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu izveidot kiberdiplomātijas grupu, kura būtu atbildīga par dialoga veicināšanu ar līdzīgi domājošām valstīm un organizācijām; aicina Savienību aktīvāk iesaistīties dažādās starptautiskās augsta līmeņa konferencēs par kiberdrošību;

43.  uzskata, ka jāpanāk līdzsvars starp pārrobežu datu pārsūtīšanas, datu aizsardzības un kiberdrošības savstarpēji konkurējošiem mērķiem, ievērojot Savienības starptautiskās saistības, jo īpaši saskaņā ar GATS;

44.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos iekļaut kiberdrošības jautājumus ES ārējās darbībās, it īpaši attiecībās ar trešām valstīm, lai pastiprinātu sadarbību un pieredzes un informācijas apmaiņu par to, kā panākt kiberdrošību;

45.  prasa Savienībai aktīvāk iesaistīties apmaiņā ar starptautiskajiem partneriem, lai noteiktu sadarbības jomas un, ja vien iespējams, izvairītos no dublēšanās un savstarpēji papildinātu veicamās darbības; aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos aktīvi rīkoties starptautiskajās organizācijās un koordinēt dalībvalstu pozīcijas par to, kā efektīvi veicināt risinājumus un politiku kiberjomā;

46.  uzskata, ka būtu jācenšas panākt, lai kibertelpā tiktu piemēroti jau spēkā esošie starptautiskie juridiskie instrumenti, jo īpaši Eiropas Padomes Konvencija par kibernoziegumiem; tāpēc uzskata, ka pašlaik nav nepieciešams izveidot jaunu juridisko instrumentu starptautiskā līmenī; tomēr atzinīgi vērtē starptautisko sadarbību, lai izstrādātu uzvedības normas kibertelpā, atbalstot tiesiskuma nostiprināšanos tajā; uzskata, ka būtu jāapsver spēkā esošo juridisko instrumentu aktualizēšana, lai ņemtu vērā sasniegumus tehnoloģiju jomā; uzskata, ka saistībā ar jurisdikcijas jautājumiem nepieciešama rūpīga diskusija par tiesu iestāžu sadarbību un kriminālvajāšanu pārrobežu krimināllietās;

47.  uzskata, ka jo īpaši ES un ASV darba grupa kiberdrošības un kibernoziedzības jautājumos būtu jāizmanto kā instruments, lai ES un ASV nepieciešamības gadījumā varētu apmainīties ar labāko praksi kiberdrošības politikas jomā; šajā sakarībā atzīmē, ka ar kiberdrošību saistītas jomas, piemēram, pakalpojumi, kas atkarīgi no tīklu un informācijas sistēmu drošas darbības, tiks iekļautas gaidāmajās sarunās par transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību, kurš jānoslēdz tā, lai aizsargātu ES suverenitāti un tās iestāžu neatkarību;

48.  atzīmē, ka kiberdrošības prasmes un spējas novērst, atklāt un efektīvi cīnīties ar draudiem un ļaunprātīgiem uzbrukumiem nav vienmērīgi izplatītas visā pasaulē; uzsver, ka centienus palielināt kibernoturību un cīnīties ar kiberdraudiem nedrīkst izprast tikai kā sadarbību ar līdzīgi domājošiem partneriem, bet būtu arī jāiesaista reģioni ar mazāk attīstītām spējām, tehnisko infrastruktūru un tiesisko regulējumu; uzskata, ka šajā jautājumā izšķiroši svarīga ir CERT koordinēšana; aicina Komisiju veicināt trešo valstu centienus ar atbilstošiem līdzekļiem veidot pašām savas kiberdrošības spējas un, ja nepieciešams, palīdzēt šajā procesā;

Īstenošana

49.  prasa augstākajā politiskajā līmenī regulāri novērtēt valstu kiberdrošības stratēģiju efektivitāti, lai pielāgotos jaunajiem globālajiem draudiem un garantētu līdzvērtīgu kiberdrošības līmeni dažādās dalībvalstīs;

50.  prasa Komisijai izstrādāt precīzu plānu, kurā būtu noteikti termiņi attiecībā uz Savienības līmenī sasniedzamiem mērķiem saskaņā ar kiberdrošības stratēģiju, kā arī to novērtējumu; aicina dalībvalstis vienoties par līdzīgu valsts pasākumu īstenošanas plānu saskaņā ar šo stratēģiju;

51.  prasa, lai Komisija, dalībvalstis, Eiropols un jaunizveidotā EC3, kā arī Eurojust un ENISA iesniegtu regulārus ziņojumus, kuros novērtētu kiberdrošības stratēģijā noteikto mērķu īstenošanā, norādot galvenos darbības rādītājus, ar kuriem noteikt panākumus īstenošanā;

o
o   o

52.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropolam, Eurojust un Eiropas Padomei.

(1) OV L 218, 14.8.2013., 8. lpp.
(2) OV L 345, 23.12.2008., 75. lpp.
(3) OV L 335, 17.12.2011., 1. lpp.
(4) OV C 115, 4.5.2010., 1. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0207.
(6) OV L 149, 2.6.2001., 1. lpp.
(7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0237.
(8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0468.
(9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0457.
(10) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0103.
(11) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0470.


Digitalizācijas programma izaugsmei, mobilitātei un nodarbinātībai
PDF 305kWORD 28k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. septembra rezolūcija par digitalizācijas programmu izaugsmei, mobilitātei un nodarbinātībai — laiks palielināt apgriezienus (2013/2593(RSP))
P7_TA(2013)0377B7-0385/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 18. decembra paziņojumu „Eiropas digitalizācijas programma — digitalizācijas virzīta Eiropas izaugsme” (COM(2012)0784),

–  ņemot vērā jautājumus Komisijai un Padomei par digitalizācijas programmu izaugsmei, mobilitātei un nodarbinātībai — laiks palielināt apgriezienus (O–000085 – B7–0219/2013 un O–000086 – B7–0220/2013),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 13. jūnija Regulu (ES) Nr. 531/2012 par viesabonēšanu publiskajos mobilo sakaru tīklos Savienībā(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 14. marta Lēmumu Nr. 243/2012/ES, ar ko izveido radiofrekvenču spektra daudzgadu politikas programmu(2),

–  ņemot vērā to, ka joprojām tiek apspriests Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments, un jo īpaši ņemot vērā grozīto priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par vadlīnijām Eiropas telekomunikāciju tīkliem un ar ko atceļ Lēmumu Nr. 1336/97/EK (COM(2013)0329),

–  ņemot vērā 2010. gada 5. maija rezolūciju par jaunu Eiropas digitālo programmu — 2015.eu(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 27. septembra paziņojumu „Mākoņdatošanas potenciāla atraisīšana Eiropā” (COM(2012)0529),

–  ņemot vērā 2012. gada 25. janvāra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (COM(2012)0011),

–  ņemot vērā 2011. gada 19. oktobra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (COM(2011)0665),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 19. maija paziņojumu „Digitālā programma Eiropai” (COM(2010)0245),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā 2013. gada 24. un 25. oktobra sanāksmē Eiropadome plāno pieņemt secinājumus par Eiropas digitalizācijas programmu;

B.  tā kā 2010. gadā pieņemtā Eiropas digitalizācijas programma ir īstenojama, obligāti samazinot atšķirības starp dalībvalstīm, sevišķi attiecībā uz ātru un īpaši ātru fiksētā un mobilā platjoslas tīkla infrastruktūras pieejamību;

C.  tā kā informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT) ir digitālās sabiedrības pamatā un pašlaik nodrošina aptuveni 20 % no ES gada produktivitātes pieauguma un 4,5 % no ES IKP, kā arī piesaista 25 % no privātā sektora līdzekļiem, kas Eiropas Savienībā tiek ieguldīti pētniecības un izstrādes nozarē, un tādēļ tās var ārkārtīgi lielā mērā veicināt izaugsmi un nodarbinātību;

D.  tā kā pilnīga digitālās ekonomikas potenciāla izmantošana Eiropas Savienībā varētu ļoti spēcīgi ietekmēt tautsaimniecību, veicinot straujāku izaugsmi un radot vairāk darbvietu; tā kā šī iemesla dēļ minētā potenciāla atraisīšana ir viena no izaugsmei un konkurētspējai svarīgākajām pārmaiņām, kas palīdzētu ES pārvarēt pašreizējo krīzi;

E.  tā kā tiek lēsts, ka līdz 2020. gadam internetam būs pieslēgti 50 miljardi ierīču un ka globālais datplūsmas apjoms līdz 2017. gada beigām būs piecpadsmit reizes lielāks; tā kā šo eksponenciālo platjoslas datplūsmas pieaugumu varēs nodrošināt tikai visas Savienības un katras dalībvalsts līmenī īstenota vērienīga politika, kas ļaus palielināt gan fiksēto, gan mobilo tīklu jaudu, lai ES patiesi spētu panākt straujāku izaugsmi un lielāku konkurētspēju un produktivitāti;

F.  tā kā, ņemot vērā straujo notikumu gaitu citos kontinentos, pašreizējie digitalizācijas programmas mērķi ir zaudējuši aktualitāti, un tādēļ tie nav pietiekami vērienīgi, lai garantētu, ka līdz 2020. gadam ES kļūst par pasaules mēroga līderi telekomunikāciju nozarē;

G.  tā kā Parlaments un Padome joprojām nav saņēmuši no Komisijas priekšlikumus par tīkla neitralitāti un universālo pakalpojumu,

1.  uzsver, ka, cenšoties veicināt izaugsmi un pārvarēt krīzi, galvenais uzsvars Eiropas Savienībai ir jāliek uz digitalizācijas programmu un pilnīgu vienota digitālā tirgus izveidi; uzskata, ka ir jāuzņemas politiska vadība gan ES, gan valstu līmenī, likvidējot šķēršļus, kas pašlaik kavē vienota digitālā tirgus izveidi, un tādējādi radot darbvietas un veicinot izaugsmi Eiropas Savienībā; atgādina, ka digitālās ekonomikas pieauguma temps septiņas reizes pārsniedz pārējās ekonomikas pieauguma tempu, un norāda, ka pilnīga vienotā digitālā tirgus izveide varētu veicināt ekonomisko izaugsmi par EUR 110 miljardiem gadā;

2.  norāda, ka ES ir aktuāli daudzi un dažādi faktori, kas vienlaicīgi apgrūtina IKP pieaugumu laikā, kad augsts parāda un deficīta līmenis ierobežo spēju veicināt izaugsmi ar publisko līdzekļu palīdzību, un aicina ES iestādes un dalībvalstis izmantot ikvienu instrumentu, kas varētu sekmēt izaugsmi; norāda, ka IKT ir būtiski svarīgas transformatīvas tehnoloģijas ikvienā ekonomikas nozarē, sevišķi tādās jomās kā veselības aprūpe, enerģētika, sabiedriskie pakalpojumi un izglītība;

Eiropa bez viesabonēšanas 2015. gadā

3.  pauž nožēlu, ka telekomunikāciju tirgus joprojām ir sašķelts atsevišķu valstu tirgos ar mākslīgām robežām un ka to nevar uzskatīt par vienotu ekonomikas tirgu, kurā tiek sekmēta konkurence;

4.  uzsver, ka nozares analītiķi ir norādījuši — daudzos gadījumos viesabonēšana nodrošina 10 % no ES operatoru ieņēmumiem, un vērš uzmanību uz to, ka jaunākie Eiropas Elektronisko komunikāciju regulatoru iestādes analīzes dati liecina — uzņēmumi un patērētāji par viesabonēšanas zvaniem maksā vidēji divas reizes lielāku cenu par to, kas pašiem operatoriem ir jāmaksā vairumtirgū;

5.  pauž nožēlu, ka šī nesamērīgā viesabonēšanas peļņas norma sadārdzina mobilitāti ES; norāda, ka tas savukārt nelabvēlīgi ietekmē izaugsmi un labklājību, jo mobilitāte ir viens no ES izaugsmes veicināšanai svarīgākajiem faktoriem;

6.  uzsver, ka maksa par viesabonēšanu ir jāatceļ, jo tam ir izšķiroša nozīme, lai rosinātu jaunradi, veidojot lielāku iekšējo tirgu novatoriskiem produktiem un pakalpojumiem;

7.  uzskata — vienota telekomunikāciju tirgus pašlaik nav, un viens no iemesliem ir tas, ka būtiski atšķiras maksa par iekšzemes un viesabonēšanas pakalpojumiem; tādēļ ir pārliecināts, ka struktūrpolitikas pasākumiem būtu jāpalīdz veidot patiesi iekšējs digitālais tirgus, kurā tiek veicināta konkurence un nav atšķirības starp iekšzemes un viesabonēšanas tarifiem, tā izveidojot ES mēroga mobilo sakaru tirgu;

8.  atgādina Padomei un Komisijai, ka saskaņā ar Eiropas digitalizācijas programmu līdz 2015. gadam ir jāpanāk, lai atšķirība starp viesabonēšanas un iekšzemes tarifiem būtu tuva nullei, un ka Regulas (ES) Nr. 531/2012 mērķis ir panākt, lai būtu izveidots iekšējais mobilo sakaru pakalpojumu tirgus un lai galarezultātā būtu likvidēta atšķirība starp iekšzemes un viesabonēšanas tarifiem;

9.  uzskata, ka, veicot pasākumus, kas vērsti uz pilnīgu vienotā digitālā tirgus izveidi, būtu jānodrošina, lai līdz 2015. gadam vairs nebūtu atšķirības starp viesabonēšanas un iekšzemes tarifiem, jo tas ļaus atcelt viesabonēšanu visā ES (zvaniem, īsziņām un datu pārraidei);

10.  atgādina — jauniem telekomunikāciju operatoru piedāvājumiem vajadzētu būt lietotājdraudzīgiem un pārredzamiem, tā nepieļaujot, ka telekomunikāciju nozarē veidojas jauni slēptie šķēršļi;

11.  atgādina, ka Komisijai ir jāpārskata tas, kā darbojas Regula (ES) Nr. 531/2012, jāvērtē viesabonēšanas tirgus konkurētspēja, jāizsver, cik izdevīga patērētājiem ir bijusi reāli samazināta maksa par viesabonēšanas pakalpojumiem, un jāanalizē atšķirība starp viesabonēšanas un iekšzemes tarifiem, cita starpā arī tas, vai ir pieejami piedāvājumi, kas nodrošina vienotu tarifu par iekšzemes un viesabonēšanas pakalpojumiem;

12.  norāda, ka patiesi vienotu digitālo tirgu nevarēs izveidot, tikai atceļot maksu par viesabonēšanu; īpaši uzsver to, ka šis pasākums ir jāskata visaptverošas Eiropas digitalizācijas stratēģijas kontekstā, kas vērsta tieši uz infrastruktūras attīstību un pieejamību, tā vairojot iespējas saglabāt esošās un radīt jaunas darbvietas šajā nozarē;

13.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par to, ka tā iesniegs tiesību aktu kopumu, kas ļautu likvidēt šķēršļus, kuri vēl joprojām kavē vienota ES digitālā tirgus darbību; aicina Komisiju novērtēt izaugsmes potenciālu, ko telekomunikāciju nozarei garantētu vienota digitālā tirgus izveide Eiropas Savienībā;

Infrastruktūra un mobilitāte

14.  vērš uzmanību uz to, ka ir jāpanāk, lai Eiropas digitalizācijas programmā nospraustie mērķi attiecībā uz platjoslas izmantošanu un pieejamību, elektronisko komerciju, e–iekļaušanu, pārrobežu sabiedriskajiem pakalpojumiem, pētniecību un jaunradi, arī turpmāk būtu nepārspējama prioritāte, jo tikai tā ES spēs pilnībā izmantot priekšrocības, ko sniedz digitālā sabiedrība;

15.  atgādina, ka līdz ar nepieciešamību likvidēt šķēršļus, kas kavē vienota ES digitālā tirgus izveidi, absolūta ES prioritāte ir ieguldīt līdzekļus optimālas, ļoti ātra interneta platjoslas infrastruktūras attīstībā;

16.  uzsver, ka mums ir vajadzīgi vērienīgi un tālejoši mērķi 2020. gadam, ja vēlamies, lai ES kļūtu par digitālās revolūcijas mājvietu un atgūtu savas līderpozīcijas pasaules mērogā; uzskata, ka pārskatītam tālejošam digitalizācijas programmas mērķim vajadzētu būt — līdz 2020. gadam pieslēgt visas ES mājsaimniecības platjoslas tīklam ar datplūsmas ātrumu 100 megabiti sekundē un panākt, lai 50 % mājsaimniecību abonētu pieslēgumu, kura datplūsmas ātrums ir vismaz 1 gigabits sekundē; atzīmē, ka Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteja savā ziņojumā par vadlīnijām Eiropas telekomunikāciju tīkliem un Lēmuma Nr. 1336/97/EK atcelšanu jau ir paudusi atbalstu šādu vērienīgu mērķu īstenošanai;

17.  pauž dziļu nožēlu, jo daudzas dalībvalstis nav ievērojušas 2013. gada 1. janvāra termiņu, kas bija noteikts, lai piešķirtu t. s. digitālās dividendes spektru mobilo sakaru platjoslas pakalpojumiem 800 MHz frekvenču joslā, kā tas paredzēts radiofrekvenču spektra politikas programmā; uzsver, ka šī aizkavēšanās ir nelabvēlīgi ietekmējusi 4G tīklu izveidi Eiropas Savienībā, un tādēļ aicina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai garantētu 800 MHz frekvenču joslas pieejamību, sniedzot mobilo sakaru platjoslas pakalpojumus, un aicina Komisiju pilnībā izmantot savas pilnvaras, lai panāktu ātru tās ieviešanu;

18.  norāda — ir sagaidāms, ka platjoslas pārklājums būs krietni mazāks, nekā tas noteikts Eiropas digitalizācijas programmas mērķos; tādēļ ir pārliecināts, ka ES spēja konkurēt pasaules mērogā kļūs vēl niecīgāka, ja netiks ieguldīts krietni vairāk līdzekļu turpmākā tīklu attīstībā; uzskata, ka Komisijai, ņemot vērā Vienotā tirgus aktu, būtu jāsniedz arī plašs pārskats par telekomunikāciju tirgus tiesisko regulējumu, jo tas veicinātu ieguldījumus gan fiksēto, gan mobilo tīklu infrastruktūrā;

19.  uzskata, ka nedrīkst vājināt konkurenci, jo tā veicina ieguldījumus jaunā digitālā infrastruktūrā, kas rosina ekonomisko izaugsmi; ir pārliecināts, ka izšķiroša nozīme ir tam, lai Komisija garantētu tiesisko regulējumu, kas ļauj visiem tirgus dalībniekiem ieguldīt līdzekļus novatoriskā digitālā infrastruktūrā; uzskata, ka tādēļ jauni noteikumi par to, kā noteikt rentablu maksu par nākamās paaudzes piekļuves tīklu izmantošanu, būtu jāizstrādā, atspoguļojot konkurences procesu katrā dalībvalstī un respektējot nacionālo regulatoru prerogatīvas; ir pārliecināts, ka šai nolūkā nacionālajiem regulatoriem būtu jāstrādā, lai sasniegtu kopīgus mērķus (piemēram, Eiropas digitalizācijas programmas mērķus), izmantojot to, ka tie labāk pazīst savu vietējo tirgu un tiem ir īpašas zināšanas par attiecīgo tirgu;

20.  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus, kas ļautu fundamentāli pārskatīt elektronisko komunikāciju tiesisko regulējumu;

21.  vērš uzmanību uz to, ka ir svarīgi pabeigt Eiropas digitalizācijas programmā uzskaitītās darbības, jo īpaši attiecībā uz izturīgu, uzticamu infrastruktūru un pakalpojumiem un datu aizsardzības režīmu;

22.  atgādina Komisijai, ka tai ir jāvērtē un jāpārskata Informācijas sabiedrības direktīva (2001/29/EK(4)), lai garantētu, ka vienotais ES digitālais tirgus ir prognozējams, elastīgs un nodrošina mobilitāti, kā Eiropas Parlaments to pieprasījis 2012. gada 11. decembra rezolūcijā par digitālās brīvības stratēģiju ES ārpolitikā(5);

IKT jauniešu nodarbinātībai

23.  uzsver — pilnībā funkcionāls vienots digitālais tirgus ir jāveido, rīkojoties saskaņoti, lai garantētu, ka ikvienam ir pieejams internets neatkarīgi no atrašanās vietas un visiem ir tā lietošanai vajadzīgās prasmes;

24.  atzinīgi vērtē to, ka 2013. gada martā ir izveidota „Lielā koalīcija digitālo darbvietu aizpildīšanai”, kurai var pievienoties ikviena ieinteresētā persona; aicina Komisiju nodrošināt, lai Lielā koalīcija nekavējoties sāktu strādāt, panākt tai identiskas iniciatīvas īstenošanu katrā dalībvalstī un garantēt tās dalībniekiem priekšrocības attiecībā uz Savienības finansējuma pieejamību pasākumu atbalstam;

25.  uzsver, ka bezdarbs, tostarp jauniešu un ilgtermiņa bezdarbs, Eiropas Savienībā ir sasniedzis nepieņemami augstu līmeni, kas, šķiet, tāds būs arī tuvākajā nākotnē, un ka ir steidzami un apņēmīgi jārīkojas visos politiskajos līmeņos;

26.  norāda — pašlaik Eiropas Savienībā IKT jomā ir nodarbināti vairāk nekā 4 miljoni cilvēku, turklāt šis skaits katru gadu palielinās par 3 %, tomēr Komisija lēš, ka pat krīzes apstākļos līdz 2015. gadam IKT nozarē no 700 000 līdz pat 1 miljonam augstas kvalitātes darbvietu būs vakantas; uzsver, ka tādēļ, risinot augošā bezdarba, jo īpaši jauniešu bezdarba, problēmu, ārkārtīgi liela nozīme var būt e-prasmēm un digitālajai izglītībai;

27.  atzinīgi vērtē to, ka Savienības līmenī ir ieviesta shēma „Garantija jauniešiem” ar mērķi nodrošināt, lai ikviens Eiropas jaunietis saņemtu kvalitatīva darba piedāvājumu, lai viņam būtu pieejama tālākizglītība un apmācība, mācekļa vai stažiera prakse četru mēnešu laikā pēc tam, kad viņš beidzis skolu vai kļuvis par bezdarbnieku; tomēr norāda, ka ar EUR 6 miljardiem, kas Jaunatnes nodarbinātības ierosmei atvēlēti nākamajā daudzgadu finanšu shēmā (DFS), pilnīgi noteikti būs par maz, lai risinātu tik iespaidīgu problēmu; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai šis pasākums būtu maksimāli efektīvs, šai nolūkā dodot priekšroku digitālo prasmju ieguvei; uzsver, ka digitālajām prasmēm ir jākļūst par neatņemamu profesionālās apmācības daļu, tā garantējot, ka nepieciešamās prasmes var iegūt gan jaunā paaudze, gan pašlaik nodarbinātie;

IKT mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU)

28.  atgādina, ka internets ir vienota digitālā tirgus stūrakmens, jo tā ir nozīmīga platforma, kas ļauj ikvienam piedāvāt pakalpojumu vai novatorisku produktu citiem, tā radot darbvietas un veicinot MVU veidošanos, turklāt internets ir arī sabiedriskās saziņas vide;

29.  uzsver, ka MVU ir ES ekonomikas pamatelements un ka ir jārīkojas enerģiskāk, lai veicinātu Eiropas Savienības MVU konkurētspēju pasaules mērogā un veidotu iespējami labvēlīgāku vidi jaunu, daudzsološu tehnoloģisko risinājumu (piemēram, mākoņdatošanas) izmantošanai, jo tas ļoti spēcīgi vairo ES konkurētspēju;

30.  norāda, ka mūsdienās aizvien vairāk Eiropas iedzīvotāju, sevišķi jauniešu, ierastās darba ņēmēja karjeras vietā izvēlas kļūt par uzņēmējiem, iedvesmojoties no vēl nebijušām iespējām, ko piedāvā tīmeklis, mākoņdatošana, mobilās platformas, sociālie tīkli un milzīgās datplūsmas; aicina Komisiju un dalībvalstis veidot uzņēmējdarbībai labvēlīgāku vidi, kurā vieglāk pieejams finansējums („atļauja bankrotēt”), tirgi, tīkli un prasmes, un šāda vide ir jāatbalsta, izmantojot riska sadales shēmas, riska kapitālu, labvēlīgu nodokļu režīmu un tīklošanas pasākumus;

Publiskā sektora digitalizācija

31.  uzsver, ka publiskā sektora digitalizācijai būtu jādod priekšroka, sperot nākamos soļus Eiropas digitalizācijas programmas mērķu sasniegšanas virzienā, jo tās rezultātā samazināsies publiskās pārvaldes izmaksas un iedzīvotāji saņems efektīvākus pakalpojumus, turklāt šīs digitalizācijas ārkārtīgi labvēlīgais sviras efekts būs jūtams ikvienā tautsaimniecības nozarē;

32.  pauž nožēlu, jo valstu mākoņdatošanas stratēģijas tiek īstenotas, novārtā atstājot vērienīgu un iedarbīgu Eiropas stratēģiju; aicina Komisiju sagatavot stingrākus priekšlikumus un noteikt resursus, kas būs pietiekami efektīvi, lai ES kļūtu par līderi standartizācijas ziņā;

33.  īpaši uzsver mūsdienīgas publiskās pārvaldes būtisko nozīmi, nosakot to, kā tiek veidota un īstenota nodarbinātību, izaugsmi un konkurētspēju veicinoša politika; uzsver, ka būtu jāizmanto IKT potenciāls, lai panāktu rezultatīvāku un efektīvāku publiskā sektora darbību, vienlaikus samazinot administratīvo slogu; norāda, ka IKT var sekmēt nodokļu iekasēšanas un veselības aprūpes sistēmas reformu, panākt, ka laicīgāk tiek veikti maksājumi piegādātājiem, kā arī uzlabot tiesu sistēmas efektivitāti; uzskata, ka revolucionāra pieeja ir īstenojama tieši attiecībā uz veselības aprūpi, sniedzot izmaksu ziņā izdevīgākus un individuālām vajadzībām atbilstošākus pakalpojumus pacientiem un nozares profesionāļiem;

34.  aicina Komisiju un dalībvalstis panākt, lai raitāk darbotos Eiropas Mākoņdatošanas partnerība;

Finansējums IKT — daudzgadu finanšu shēma

35.  pauž nožēlu par to, ka krasi tiks samazināts EUR 9,2 miljardu finansējums, ko laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam Komisija ierosinājusi piešķirt ieguldījumiem IKT jomā, izmantojot Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu; uzsver, ka, ņemot vērā jaunos finansēšanas apstākļus, ir vēl jo svarīgāk ieguldīt līdzekļus platjoslas tīklos, izmantojot struktūrfondus un Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai, un ka būtu jāatvēl vairāk līdzekļu 2007.–2013. gada plānošanas periodam;

36.  uzsver, ka ES finansējums ieguldījumiem IKT jomā ir jāpiešķir mērķtiecīgāk un ka nākamajā daudzgadu finanšu shēmā IKT būtu jāatvēl šīs nozares potenciālam un ekonomiskajai ietekmei atbilstošs finansējuma apjoms; prasa visā daudzgadu finanšu shēmā ar IKT saistīto izdevumu daļai piešķirt lielāku prioritāti nekā 2007.–2013. gada periodā;

o
o   o

37.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 172, 30.6.2012., 10. lpp.
(2) OV L 81, 21.3.2012., 7. lpp.
(3) OV C 81 E, 15.3.2011., 45. lpp.
(4) OV L 167, 22.6.2001., 10. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0470.


Stāvoklis Sīrijā
PDF 202kWORD 22k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. septembra rezolūcija par stāvokli Sīrijā (2013/2819(RSP))
P7_TA(2013)0378RC-B7-0413/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Sīriju,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2013. gada 23. janvāra, 18. februāra, 11. marta, 22. aprīļa, 27. maija, 24. jūnija, 9. jūlija un 22. jūlija secinājumus par Sīriju, ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 8. februāra secinājumus par Sīriju,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Ketrinas Eštones 2013. gada 21. augusta paziņojumu par jaunākajiem ziņojumiem par ķīmisko ieroču izmantošanu Damaskā, 2013. gada 23. augusta paziņojumu par lielo steidzamību Sīrijas konfliktam rast politisku risinājumu (kurā atspoguļota 2013. gada 7. septembrī pieņemtā ES vienotā nostāja attiecībā uz Sīriju) un 2013. gada 10. septembra paziņojumu par priekšlikumu nodot Sīrijas rīcībā esošos ķīmiskos ieročus starptautiskajā kontrolē,

–  ņemot vērā 1949. gada Ženēvas konvencijas un to papildprotokolus, Hāgas konvencijai pievienoto Ženēvā 1925. gada 17. jūnijā parakstīto Ženēvas Protokolu par aizliegumu kara laikā izmantot smacējošas, indīgas un citas gāzes un bakterioloģiskās metodes, kā arī Ķīmisko ieroču konvencijā noteiktos standartus,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā saskaņā ar ANO informāciju kopš Sīrijas miermīlīgo protesta akciju vardarbīgas apspiešanas sākuma 2011. gada martā ir nogalināti vairāk nekā 100 000 cilvēku, no kuriem vairākums ir civiliedzīvotāji, tā kā saskaņā ar ANO Humānās palīdzības koordinācijas biroja (OCHA) datiem 4,25 miljoni cilvēku ir pārvietoti iekšzemē un ir vairāk nekā 2 miljoni Sīrijas bēgļu, galvenokārt Turcijā, Jordānijā, Libānā, Ēģiptē un Irākā;

B.  tā kā 2013. gada 21. augustā Damaskas piepilsētās notika plaša mēroga ķīmisks uzbrukums, kurā tika nogalināti simtiem cilvēku, to skaitā daudzas sievietes un bērni; tā kā šāds uzbrukums ir klajš starptautisko tiesību pārkāpums, kara noziegums un noziegums pret cilvēci; tā kā informācija no daudziem dažādiem avotiem apstiprina, ka šāds uzbrukums ir noticis, un tas šķiet nopietns pierādījums tam, ka Sīrijas režīms ir atbildīgs par šiem uzbrukumiem;

C.  tā kā 2013. gada 25. augustā, t. i., četras dienas pēc ķīmiskā uzbrukuma, Sīrijas valdība piekrita atļaut ANO inspektoriem apmeklēt vietu, kur notika uzbrukums; tā kā ANO ģenerālsekretārs Ban Ki-moon mudināja inspektoru grupu sniegt ziņojumu pēc iespējas drīz; tā kā ANO inspekcijas misija ir pilnvarota noteikt tikai to, vai ķīmiskie ieroči tika izmantoti vai ne, un tai nav pilnvaru risināt jautājumu par to, kas bija atbildīgs par uzbrukumu;

D.  tā kā ANO ģenerālsekretārs Ban Ki-moon 2013. gada 9. septembrī un Komisijas priekšsēdētāja vietniece/ Savienības augstā pārstāve Ketrina Eštone 2013. gada 10. septembrī atzinīgi novērtēja priekšlikumu nodot Sīrijas režīma rīcībā esošos ķīmiskos ieročus starptautiskajai sabiedrībai, lai tos iznīcinātu, un tā kā šo priekšlikumu ir atbalstījusi Krievija, Irāna un Sīrijas režīms; tā kā Ban Ki-moon sacīja, ka viņš ir apsvēris domu mudināt Drošības padomi pieprasīt šo ieroču un ķīmisko prekursoru krājumu nekavējošu nodošanu un novietošanu tādās vietās Sīrijā, kur tos var droši uzglabāt un iznīcināt,

1.  asi nosoda civiliedzīvotāju masu slepkavošanu 2013. gada 21. augustā, kad, izmantojot ķīmiskos ieročus, saskaņā ar rietumvalstu izlūkošanas datiem tika nogalināti vismaz 1400 cilvēku, no tiem 400 bērnu, un norāda, ka no dažādiem avotiem saņemtā informācija liecina par to, ka par šo uzbrukumu atbildība jāuzņemas Sīrijas režīmam;

2.  norāda, ka starptautiskā sabiedrība nevar nereaģēt uz tik šausminošu ķīmisko ieroču izmantošanu; uzsver, ka gadījumi, kad jo īpaši pret civiliedzīvotājiem ir izmantoti ķīmiskie ieroči, ir neiedomājami humanitāro tiesību pārkāpumi, kara noziegums un noziegums pret cilvēci — tāpēc ir nepieciešama skaidra, spēcīga, mērķtiecīga un vienota reakcija, neizslēdzot nepieciešamo atturošo pasākumu īstenošanu, lai nepārprotami darītu zināmu, ka šādi noziegumi nav pieļaujami, un lai novērstu ķīmisko ieroču atkārtotu izmantošanu Sīrijā vai citviet;

3.  atzinīgi vērtē ES nostāju attiecībā uz Sīriju, par kuru tika panākta vienošanās ES ārlietu ministru 2013. gada 7. septembra neoficiālajā sanāksmē; uzsver, ka attiecībā uz stāvokli Sīrijā dalībvalstīm ir vajadzīga saskaņota kopējā pieeja; aicina ES un tās dalībvalstis turpināt Ārlietu padomē apspriest stāvokli Sīrijā un izvērtēt, kādus pasākumus ES varētu pieņemt, lai atbalstītu Sīrijas opozīcijas demokrātiskos spēkus, veicinātu dialogu un kopēju pieeju ar citiem starptautiskās sabiedrības locekļiem un sniegtu turpmāku humāno palīdzību iedzīvotājiem Sīrijā un kaimiņvalstīs; uzsver, ka ES būtu jāpievērš īpaša uzmanība tam, lai sazinātos ar visiem attiecīgajiem dalībniekiem un visā reģionā mazinātu saspīlējumu;

4.  aicina ANO ātri pabeigt rūpīgo izmeklēšanu par ķīmisko ieroču izmantošanu Sīrijā; prasa inspektoru grupai pēc iespējas ātrāk nosūtīt ziņojumu Drošības padomes locekļiem, lai tie varētu apspriest masu slepkavības Sīrijā, pamatojoties uz ANO izmeklēšanas grupas secinājumiem, un izvērtēt, kādus pasākumus līdz ar to vajadzētu pieņemt, lai reaģētu uz ķīmisko ieroču izmantošanu Sīrijā un sauktu pie atbildības vainīgās personas;

5.  atzinīgi vērtē priekšlikumu nodot starptautiskās sabiedrības rīcībā Sīrijas ķīmisko ieroču arsenālu, lai pēc iespējas ātrāk šos ieročus iznīcinātu pēc starptautiskās sabiedrības izteiktā ultimāta, kam pievienota ANO Drošības padomes saistoša rezolūcija, kurā noteikts, ka tās neievērošanas gadījumā minēto pasākumu var īstenot, pamatojoties uz visiem instrumentiem, kas paredzēti ANO Statūtos;

6.  uzskata, ka starptautiskajai sabiedrībai būtu jārod politisks risinājums Sīrijai, lai pārtrauktu vardarbību, novērstu ķīmisko ieroču turpmāku izmantošanu un veicinātu pāreju uz demokrātiju; aicina jo īpaši Krieviju un Ķīnu kā ANO Drošības padomes pastāvīgās locekles pildīt savus pienākumus un sekmēt kopējas nostājas panākšanu un diplomātisku risinājumu Sīrijas krīzei, neizslēdzot ANO Ģenerālās asamblejas nozīmi, jo tā var pārņemt šā jautājuma risināšanu, ja Drošības padomē notiek atkārtota bloķēšana; pauž pārliecību par to, ka ilgstošu risinājumu pašreizējai krīzei Sīrijā var panākt tikai ar Sīrijas iedzīvotāju virzītu iekļaujošu politisku procesu, ko atbalsta starptautiskā sabiedrība; šajā ziņā turpina atbalstīt ES un tās dalībvalstu, kā arī ANO un Arābu valstu līgas kopīgā īpašā pārstāvja Lakhdar Brahimi centienus panākt progresu gan saistībā ar Ženēvas II procesu, gan Drošības padomē; atkārtoti prasa Drošības padomei nodot lietu par stāvokli Sīrijā Starptautiskajā Krimināltiesā, lai tiktu veikta oficiāla izmeklēšana; atkārtoti aicina prezidentu Bashar al-Assad un viņa režīmu atkāpties, lai varētu sākt demokrātisku pārejas procesu;

7.  pauž lielas bažas par humanitāro krīzi, kas turpinās Sīrijā, un par tās ietekmi uz kaimiņvalstīm; mudina ES un tās dalībvalstis pildīt pienākumus saistībā ar humānās palīdzības sniegšanu un pastiprināt palīdzību Sīrijas bēgļiem; atkārtoti aicina visas valstis izpildīt solījumus, ko tās sniedza līdzekļu devēju konferencē Kuveitā 2013. gada 30. janvārī; aicina visas konfliktā iesaistītās puses veicināt humānās palīdzības nodrošināšanu un palīdzības sniegšanu pa visiem iespējamiem kanāliem, tostarp pāri robežām un konflikta zonām, un nodrošināt visa medicīniskā personāla un humānās palīdzības sniedzēju drošību;

8.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, ANO ģenerālsekretāram, kā arī visām Sīrijas konfliktā iesaistītajām pusēm.


Stāvoklis Ēģiptē
PDF 218kWORD 30k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. septembra rezolūcija par stāvokli Ēģiptē (2013/2820(RSP))
P7_TA(2013)0379RC-B7-0411/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Ēģipti,

–  ņemot vērā 2013. gada 23. maija rezolūciju par pārejas posmā esošo Arābu pavasara valstu aktīvu atguvi(1),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 8. februāra secinājumus par Arābu pavasari,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 22. jūlija un 21. augusta sanāksmē pieņemtos secinājumus par Ēģipti,

–  ņemot vērā Eiropadomes priekšsēdētāja Hermanis van Rompejs un Komisijas priekšsēdētāja Žozē Manuels Barozo 2013. gada 18. augusta kopīgo paziņojumu par Ēģipti;

–  ņemot vērā augstās pārstāves Ketrīnas Eštones piezīmes pēc 2013. gada 21. augustā notikušās Ārlietu padomes Ēģiptei veltītās ārkārtas sanāksmes, augstās pārstāves 2013. gada jūlija un augusta paziņojumus par situāciju un notikumiem Ēģiptē, kā arī augstās pārstāves un ASV valsts sekretāra Džona Kerija 2013. gada 7. augusta kopīgo paziņojumu par stāvokli Ēģiptē,

–  ņemot vērā ES un Ēģiptes 2001. gada asociācijas nolīgumu, kurš stājās spēkā 2004. gadā un kuru papildināja 2007. gada rīcības plāns, kā arī Komisijas 2013. gada 20. marta progresa ziņojumu par tā īstenošanu,

–  ņemot vērā 2012. gada 14. novembrī notikušās ES un Ēģiptes darba grupas sanāksmes līdzpriekšsēdētāju secinājumus,

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2013. gada 18. jūnijā publicēto ziņojumu par ES sadarbību ar Ēģipti pārvaldības jomā,

–  ņemot vērā 1948. gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1966. gadā pieņemto Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuram ir pievienojusies arī Ēģipte,

–  ņemot vērā 2013. gada 8. jūlijā Ēģiptē izdoto konstitucionālo deklarāciju, ierosinot konstitucionālo grozījumu ceļvedi un jaunas vēlēšanas,

–  ņemot vērā Ēģiptes pagaidu valdības „Programmu virzības uz demokrātiju saglabāšanai”,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā Ēģipte ir lielākā Arābu valsts, kas tādēļ ir ļoti nozīmīga Vidusjūras dienvidu reģionā, svarīga ES tirdzniecības partnervalsts un lielas ES palīdzības saņēmēja; tā kā politiskajiem, ekonomiskajiem un sociālajiem notikumiem Ēģiptē ir būtiska ietekme visā reģionā un ārpus tā;

B.  tā kā prezidents M. Mursi un viņa valdība nespēja laikā pildīt solījumus ekonomikas jomā, ņemt vērā visu Ēģiptes sabiedrības demokrātisko spēku likumīgo pamatu un īstenot iedzīvotāju prasīto demokrātisko pāreju pēdējo divu gadu radīja aizvien lielāku politisko polarizāciju un bija par iemeslu plašām demonstrācijām, kurās prezidentu M. Mursi aicināja atkāpties no amata, un vardarbīgām sadursmēm;

C.  tā kā 2013. gada 30. jūnijā Kairā un citās Ēģiptes pilsētās pulcējās miljoniem protestētāju pret prezidentu M. Mursi, pieprasot viņa demisiju; tā kā pēc 2013. gada 3.jūlija demonstrācijām bruņoto spēku vadītājs ģenerālis Abdul Fattah al-Sisi vadīja militāro apvērsumu, kurā gāza prezidentu M. Mursi un viņa valdību; tā kā Bruņoto spēku Augstākā padome 2013. gada 4. jūlijā paziņoja par konstitūcijas darbības apturēšanu, varas nodošanu Augstākās konstitucionālās tiesas priekšsēdētājam līdz jaunām prezidenta vēlēšanām, kurām jāseko parlamenta vēlēšanām un valsts koalīcijas valdības un komitejas izveidei, lai izskatītu grozījumus konstitūcijā; tā ka tajā pašā dienā Adli Mansuri tika iecelts par pagaidu prezidentu;

D.  tā kā pagaidu prezidents atlaida parlamenta augšpalātu, paziņoja par deviņu mēnešu pārejas perioda plānu, kura laikā 2012. gada konstitūcija tiktu grozīta un pieņemt referendumā, un kuram sekotu parlamenta un prezidenta vēlēšanas, un ministru prezidenta pienākumu izpildītāja iecelšana; tā kā pārejas ceļvedi apstiprināja Ēģiptes augstākās islāma un koptu kristiešu autoritātes, ievērojami liberālie politiķi un salafistu Gaismas partija (Nur); tā kā 2013. gada 1. septembrī tika izveidota jauna konstitucionālā komiteja, kuras sastāvā ir 50 eksperti Ēģiptes nākamās konstitūcijas projekta izstrādei;

E.  tā kā bijušais valsts prezidents M. Mursi kopš 2013. gada 3. jūlija tiek turēts apcietinājumā nezināmā vietā un valsts prokurors viņu un vēl 14 personas, tostarp Musulmaņu brālības augstākos vadītājus, ir nodevis tiesai, apsūdzot viņus kūdīšanā uz slepkavību un vardarbību; tā kā daudzi Musulmaņu brālības biedri, tostarp lielākā daļa tās vadītāju, ir arestēti un gaida tiesas sēdi; tā kā 2013. gada 22. augustā bijušais diktators Hosni Mubaraks tika atbrīvots no cietuma un kopš tā laika atrodas mājas arestā;

F.  tā ka Musulmaņu brālības militāras iejaukšanās atbalstītāji visā Ēģiptē ir organizējuši plaša apmēra demonstrācijas, pieprasot bijušā prezidenta M. Mursi atbrīvošanu un atjaunošanu prezidenta amatā; tā kā daudzi no Musulmaņu brālības organizētajiem protestiem ir izvērsušies vardarbīgi un noveduši pie nežēlīgām sadursmēm starp iedzīvotājiem, kā arī starp Musulmaņu brālības atbalstītājiem, armiju un drošības spēkiem; tā kā 2013. gada 14. augustā Ēģiptes armija un policija izklīdināja divas bijušā prezidenta M. Mursi un Musulmaņu brālības atbalstītāju Ŗabijas krustojumā un Nahdas laukumā rīkotās „sēdošās” demonstrācijas, šīs izklīdināšanas laikā gāja bojā simtiem demonstrantu un vairāki desmiti policistu;

G.  tā kā pagaidu valdība paziņoja par mēnesi ilgu ārkārtas stāvokli un paziņoja, ka tiks izveidota neatkarīga komiteja, kuras sastāvā būs valsts pārstāvji, lai izmeklētu Rabas un Nahdas nometņu iznīcināšanu; tā kā reģionālo un Ēģiptes NVO ir izteikušas aicinājumu Arābu līgai veikt faktu vākšanas misiju, lai izmeklētu Ēģiptē nesen notikušos vardarbības aktus; tā kā ES un starptautiskajiem starpniekiem līdz šim nav izdevies izveidot visaptverošu politisku dialogu, un tā kā protesti, sadursmes un aresti ir turpinājušies;

H.  tā kā vardarbīgajai „sēdošo” demonstrāciju izklīdināšanai sekoja traģiska reliģisko grupu vardarbība, ko vērsa pret Ēģiptes kristiešiem, jo īpaši Musulmaņu brālības atbalstītāji; tā kā Ēģiptes drošības spēki tika apsūdzēti nespējā aizsargāt baznīcas un koptu kopienas pret paredzamiem atriebības uzbrukumiem;

I.  tā kā ir palielinājušies terora akti un vardarbīgi uzbrukumi drošības spēkiem Sinajā , tostarp 25 policistu ārpus darba nogalināšana ziemeļu Sinajā 2013. gada 19. augustā; tā kā pret Ēģiptes iekšlietu ministru Muhamedu Ibrahimu 2013. gada 5. septembrī Kairā tika vērsts bumbas sprādziena uzbrukums;

J.  tā kā pagaidu valdība ir deklarējusi nacionālo izlīgumu un tiesiskumu par savas rīcības augstākajām prioritātēm;

K.  tā kā Ēģipte saskaras ar arvien lielākām ekonomiskām grūtībām; tā kā, lai valstī panāktu ekonomisko labklājību, ir nepieciešama politiskā stabilitāte, stabila ekonomikas politika, korupcijas apkarošana un starptautisks atbalsts; tā kā sociālais taisnīgums un augstāks iedzīvotāju dzīves līmenis ir būtiski faktori virzībā uz atvērtu, stabilu, demokrātisku, brīvu un plaukstošu Ēģiptes sabiedrību;

L.  tā kā neatkarīgām arodbiedrībām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir būtiska nozīme šajā kritiskajā politiskās, ekonomiskās un sociālās pārejas laikā Ēģiptē; tā kā brīva un neatkarīga prese un mediji ir patiesi demokrātiskas sabiedrības pamatā; tā kā Ēģiptē ir pieaugusi fiziska vardarbība un vajāšana pret žurnālistiem, bet, 2013. gada 3. septembrī Kairā tiesa piesprieda slēgt četras televīzijas stacijas, kuras vada Musulmaņu brālība vai tās atbalstītāji, sakot, ka tās darbojas nelegāli; tā kā pēdējo sešu nedēļu laikā drošības spēki veica reidus vairāku televīzijas kanālu birojos;

M.  tā kā Ēģiptes sievietes pašreizējā pārejas periodā, kad ieilgst politiskā krīze, ir īpaši neaizsargātas; tā kā demonstrantes bieži tiek pakļautas vardarbībai, seksuāliem uzbrukumiem un citiem pazemojošas attieksmes veidiem, savukārt sieviešu tiesību aktīvisti saskaras ar draudiem un vajāšanu;

N.  tā kā 2007.–2012. gada laikposmā Ēģipte saņēma ES palīdzību aptuveni EUR 1 miljarda apmērā un tā kā ES ir apņēmusies sniegt papildu palīdzību EUR 5 miljardu apmērā, kas būs pilnībā pieejama tikai tad, kad būs izpildīti Starptautiskais Valūtas fonda (SVF) izvirzītie nosacījumi;

O.  tā kā Ārlietu padome 2013. gada 21. augusta secinājumos par Ēģipti uzdeva augstajai pārstāvei sadarbībā ar Komisiju pārskatīt jautājumu par ES palīdzību Ēģiptei saskaņā ar Eiropas Kaimiņattiecību politiku (EKP) un Asociācijas nolīgumu, pamatojoties uz Ēģiptes saistībām ievērot principus, kuros tie balstās; tā kā dalībvalstis nolēma apturēt eksporta licences Ēģiptei attiecībā uz jebkādu tehniku, ko varētu izmantot represijām valstī, no jauna izvērtēt eksporta licences un pārskatīt savu Ēģiptei sniegto palīdzību drošības jomā;

P.  tā kā atbilstīgi pārskatītajai Eiropas kaimiņattiecību politikai un jo īpaši pieejai „vairāk par vairāk” ES iesaistes līmenis un apmērs attiecībā uz Ēģipti ir balstīts uz stimuliem un tādējādi ir atkarīgs no progresa saistībā ar to, kā valsts ievēro tās saistības demokrātijas, tiesiskuma, cilvēktiesību un dzimumu līdztiesības jomā,

1.  pauž stingru solidaritāti ar Ēģiptes iedzīvotājiem un patiesu līdzjūtību nesenajās sadursmēs un vardarbības aktos bojā gājušo ģimenēm; aicina Ēģiptes iestādes izveidot tiesisku komiteju, lai veiktu visu slepkavību neatkarīgu izmeklēšanu, kā to 2013. gada 8. jūlijā solīja Ēģiptes prezidenta pārstāvji;

2.  pauž nosodījumu par Ēģiptes drošības spēku pielietoto nesamērīgo spēku un traģiski zaudētajām dzīvībām Rabijas un Nahdas protestētāju apmetņu likvidācijas laikā; mudina Ēģiptes valdību nodrošināt to, ka drošības spēki ievieš atbilstīgu iekšējās pārskatīšanas procedūru tā, lai būtu iespējams konstatēt pārmērīga spēka pielietojumu un saukt pie atbildības vainīgos;

3.  vienlaikus pauž nožēlu par to, ka Musulmaņu brālības vadība nesniedza saviem politiskajiem piekritējiem skaidras instrukcijas par atturēšanos no jebkāda veida vardarbības pret līdzpilsoņiem, armiju un policiju; pauž nožēlu arī par faktu, ka Musulmaņu brālības vadība neko neveica, lai novērstu un apturētu šīs darbības un tikai novēloti tās nosodīja; aicina Musulmaņu brālību atturēties no mudināšanas uz vardarbību un vardarbības glorificēšanas un atbalsta tiesas procesus pret tiem viņu līderiem, kuri mudināja uz vardarbību;

4.  nosoda visus terorisma aktus, mudināšanu uz vardarbību, vardarbību un naidīgus izteikumus; mudina visus politiskos un drošības spēkus ievērot vislielāko savaldību un izvairīties no provokācijām, lai nepieļautu turpmāku vardarbību, jo tas ir valsts interesēs; mudina Ēģiptes pagaidu prezidentu, pagaidu valdību un armiju pildīt savu pienākumu un nodrošināt visu valsts pilsoņu drošību neatkarīgi no to politiskajiem uzskatiem un politiskās piederības; pauž nopietnas bažas par to, ka saistībā ar represijām pret Musulmaņu brālību tiek ziņots par desmitiem bērnu apcietināšanu, un prasa viņus nekavējoties atbrīvot;

5.  pauž bažas par politiskās situācijas attīstību Ēģiptē; lai radītu nepieciešamos apstākļus iekļaujošam politiskam procesam, aicina Ēģiptes iestādes pēc iespējas ātrāk atsaukt ārkārtas stāvokli, atbrīvot visus politieslodzītos, tostarp no amata gāzto bijušo prezidentu M. Mursi un izturēties pret aizturētajiem, pilnībā ievērojot savas starptautiskās saistības;

6.  uzsver, ka vara būtu iespējami drīz jānodod demokrātiski ievēlētām civilajām iestādēm; pauž absolūtu solidaritāti ar visiem tiem ēģiptiešiem, kuri lolo demokrātiskus centienus un vērtības savas valsts labā, un prasa ātri atjaunot demokrātisko procesu, tostarp brīvas un taisnīgas prezidenta un parlamenta vēlēšanas pilnībā iekļaujošā procesā, kurā piedalās visi demokrātiskie dalībnieki, kā arī veikt nepieciešamās ekonomikas un pārvaldes reformas; mudina Musulmaņu brālību sekmēt samierināšanas centienus; uzskata, ka piemērojot aizliegumu, izslēgšanu vai vajāšanu demokrātiskam politiskam spēkam vai dalībniekam Ēģiptē, tiktu atkārtotas pagātnes kļūdas un tikai pieaugtu radikālisms;

7.  pauž atbalstu konstitūcijas izstrādes un reformēšanas procesam un uzsver, ka šajā procesā būtu jāveido pamats patiesi demokrātiskai jaunai Ēģiptei, garantējot visu Ēģiptes iedzīvotāju — vīriešu un sieviešu — pamattiesību un pamatbrīvību, tostarp reliģiskās brīvības, ievērošanu, veicinot iecietību starp reliģiskajām kopienām un to līdzāspastāvēšanu un garantējot mazākumtautību aizsardzību, kā arī biedrošanās, pulcēšanās un plašsaziņas līdzekļu brīvību; pauž stingru pārliecību, ka apspriešanās procesā par grozījumiem konstitūcijā būtu jāiesaista visi Ēģiptes politiskā spektra pārstāvji, tostarp Musulmaņu brālības mēreno uzskatu pārstāvji, un jānodrošina pienācīga sieviešu pārstāvība un ka pēc apspriešanās būtu jārīko referendums par jaunu plurālistisku konstitūciju un brīvas un taisnīgas prezidenta un parlamenta vēlēšanas;

8.  prasa nekavējoties pārtraukt visa veida vardarbību, seksuālu vardarbību un cita veida degradējošu attieksmi pret sievietēm, kas piedalās protestos, un pret sieviešu tiesību aktīvistēm, veikt visu šādu gadījumu nopietnu un objektīvu izmeklēšanu un saukt vainīgos pie atbildības;

9.  pauž nosodījumu par vardarbību pret koptu kopienu un daudzo baznīcu, kopienas centru un uzņēmumu iznīcināšanu visā valstī; pauž bažas par to, ka iestādes, neraugoties uz daudziem brīdinājumiem, neveica pienācīgus drošības pasākumus, lai aizsargātu koptu kopienu; atgādina par Ēģiptes sabiedrības vēsturiski iedibināto plurālismu un Eiropas koptu kopienas gadsimtiem ilgajām tradīcijām; prasa Ēģiptes valdībai visos iespējamos veidos atbalstīt koptu kopienu tā, lai šī kopiena joprojām varētu veidot svarīgu Ēģiptes sociālās un ekonomiskās dzīves daļu un lai būtu iespējams ātri atjaunot tās mierīgu līdzāspastāvēšanu citām Ēģiptes kopienām;

10.  vēlreiz uzsver pilsoniskās sabiedrības, arodbiedrību un plašsaziņas līdzekļu ieguldījumu spēcīgas un ilgtspējīgas demokrātijas veidošanā Ēģiptē; aicina pagaidu valdību garantēt to, ka valstī var brīvi un bez valdības iejaukšanās darboties vietējās un starptautiskās pilsoniskās sabiedrības organizācijas, neatkarīgas arodbiedrības un žurnālisti; aicina Ēģiptes iestādes nodrošināt to, lai komiteja, kam uzdots sagatavot jaunu NVO tiesību aktu, izstrādā starptautiskajiem standartiem atbilstošu projektu; atbalsta Ārlietu padomes 2013. gada 21. augusta lēmumu par to, ka, ņemot vērā ekonomiskās situācijas negatīvo ietekmi uz visneaizsargātākajām Ēģiptes sabiedrības grupām, tiks turpināta ES palīdzības sniegšana sociālās ekonomikas sektoram un pilsoniskajai sabiedrībai;

11.  atzinīgi vērtē Ēģiptes Valsts cilvēktiesību padomes ieteikumu valdībai atvērt ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja reģionālo filiāli Kairā un mudina Ēģiptes valdību apstiprināt šādas filiāles atvēršanu;

12.  mudina Savienību ņemt vērā gan nosacītības principu („vairāk par vairāk”), gan nopietnās ekonomiskās problēmas, ar kurām Ēģipte saskaras savās divpusējās attiecībās, gan Savienības finansiālo atbalstu šai valstij; prasa noteikt skaidrus un kopīgi pieņemtus kritērijus šajā jomā; atzinīgi vērtē Ārlietu padomes nesen pieņemto lēmumu apturēt eksporta licences Ēģiptei attiecībā uz jebkādu tehniku, ko varētu izmantot represijām valstī, no jauna izvērtēt citu militāro iekārtu eksporta licences un pārskatīt Ēģiptei sniegto palīdzību drošības jomā;

13.  atkārtoti apstiprina savu apņemšanos palīdzēt Ēģiptes iedzīvotājiem virzībā uz demokrātijas un ekonomikas reformu; atzinīgi vērtē un atbalsta Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / augstās pārstāves Ketrīnas Eštones un īpašā pārstāvja Bernardino Leona centienus darboties kā starpniekiem starp pusēm, lai rastu risinājumu izkļūšanai no pašreizējās politiskās krīzes;

14.  ņem vērā Eiropas Revīzijas palātas konstatējumus, kas iekļauti tās 2013. gada 18. jūnija īpašajā ziņojumā par ES sadarbību ar Ēģipti pārvaldības jomā, un prasa rīkoties, lai nodrošinātu lielāku pārredzamību un pārskatatbildību attiecībā uz ES finansējuma izlietošanu Ēģiptē, jo īpaši projektiem, kas vērsti uz pilsoniskās sabiedrības attīstību un mazākumtautību un sieviešu tiesību aizsardzību;

15.  atkārtoti pauž aicinājumu nekavējoties izveidot ES mehānismu, lai sniegtu juridisku un tehnisku palīdzību Arābu pavasara valstīm aktīvu atgūšanas procesā, kā tas minēts Parlamenta 2013. gada 23. maija rezolūcijā, bet ko aizkavēja Ēģiptē sākušies nemieri; vēlreiz uzsver, ka bijušo diktatoru un viņu režīmu nolaupīto aktīvu atgūšanas veicināšana ir ES morāls pienākums; uzskata, ka aktīvu atguve ir ļoti politisks jautājums, jo tam ir simboliska vērtība un tas var lielā mērā palīdzēt atjaunot pārskatatbildību, radīt stabilitāti un veidot drošas iestādes attiecīgajās partnervalstīs saskaņā ar demokrātijas un tiesiskuma principiem;

16.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Ēģiptes Arābu Republikas valdībai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0224.


Kopējās drošības un aizsardzības politikas jūrlietu aspekti
PDF 435kWORD 50k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. septembra rezolūcija par kopējās drošības un aizsardzības politikas jūrlietu aspektiem (2012/2318(INI))
P7_TA(2013)0380A7-0220/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) V sadaļu un jo īpaši tā 42., 43. un 45. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 222. pantu,

–  ņemot vērā LESD 194. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas drošības stratēģiju „Droša Eiropa labākā pasaulē”, ko Eiropadome pieņēma 2003. gada 12. decembrī, un ziņojumu par tās īstenošanu „Sniegt drošību mainīgā pasaulē”, ko apstiprināja 2008. gada 11. un 12. decembra Eiropadome,

–  ņemot vērā 2007. gada Integrēto Eiropas Savienības jūrniecības politiku (COM(2007)0575) un 2012. gada ziņojumu par šīs politikas progresu (COM(2012)0491),

–  ņemot vērā par integrēto jūrlietu politiku atbildīgo Eiropas valstu ministru un Eiropas Komisijas 2012. gada 7. oktobra Deklarāciju par jūras un jūrlietu programmu izaugsmei un nodarbinātībai („Limasolas deklarācija”),

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 26. aprīļa secinājumus par jūras drošības stratēģiju,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2013. gada 15. janvāra rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Āfrikas ragu(1),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas hartu un Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS),

–  ņemot vērā 2012. gada 21. decembra Kopīgo priekšlikumu Padomes lēmumam par kārtību, kādā Savienībā īsteno solidaritātes klauzulu(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2006. gada 7. jūnija zaļo grāmatu „Ceļā uz turpmāko ES jūrniecības politiku: Eiropas redzējums par okeāniem un jūrām” (COM(2006)0275),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 20. janvāra rezolūciju par ilgtspējīgu ES politiku attiecībā uz Tālajiem Ziemeļiem(3) un Komisijas 2012. gada 26. jūnija paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Eiropas Savienības politikas izstrāde saistībā ar Arktikas reģionu: kopš 2008. gada panāktais progress un turpmākie pasākumi”(4),

–  ņemot vērā Eiropas Aizsardzības aģentūras (EAA) 2012. gada rīcības kodeksu resursu apvienošanai un kopīgai izmantošanai,

–  ņemot vērā 2011. gada 18. martā NATO pieņemto Alianses jūras stratēģiju,

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada vienoto rīcību par Eiropas Savienības militāro operāciju (ATALANTA) ar mērķi palīdzēt Somālijas piekrastē novērst un apkarot pirātismu un bruņotas laupīšanas, un atturēt no šādiem nodarījumiem(5) ,

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada lēmumu par Eiropas Savienības misiju saistībā ar reģiona jūras spēku izveidi Āfrikas ragā (EUCAP NESTOR)(6),

–  ņemot vērā 2010. gada 23. novembra rezolūciju par civilmilitāro sadarbību un civilo un militāro spēju attīstīšanu(7),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 14. novembra secinājumus par Āfrikas ragu un jo īpaši to pielikumā iekļauto stratēģisko satvaru,

–  ņemot vērā 2012. gada 22. novembra rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu(8),

–  ņemot vērā tā 2013. gada 14. martā rezolūciju par ES un Ķīnas attiecībām(9),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2008. gada 23. oktobra rezolūciju par pirātismu jūrā(10) un 2012. gada 10. maija rezolūciju par jūras pirātismu(11),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A7-0220/2013),

A.  tā kā bez aizjūras teritorijām un valsts drošības objektiem pārējos okeānos ES dalībvalstīm pa visām kopā ir vairāk nekā 90 000 kilometrus gara piekraste, kas robežojas ar diviem okeāniem un četrām jūrām; tā kā ES dalībvalstu pienākums ir nodrošināt Eiropas piekrastes un teritoriālo ūdeņu, ekskluzīvo ekonomikas zonu (EEZ), kontinentālā šelfa, jūrniecības infrastruktūras un jūras resursu kontroli, drošību un aizsardzību; tā kā ES dalībvalstu pienākums ir būt galvenajām drošības garantētājām jūrniekiem, kuri strādā uz kuģiem, kas kuģo ar šo valstu karogiem, un savu valstu iedzīvotājiem; tā kā dalībvalstu nespējas kontrolēt savu jūras telpu sekas sniedzas krietni tālāk par to piekrastes un jūras zonām;

B.  tā kā dalībvalstu jūras robežas veido Eiropas Savienības ārējās robežas;

C.  tā kā jūras teritorijas ir atvērtas, plašas un bezrobežu zonas, ko ierobežo vienīgi jūras jurisdikcijas; tā kā jūras telpas ir grūti kontrolēt, jo īpaši tādēļ, ka starptautisko jūras tiesību mērķis galvenokārt ir atvieglot tirdzniecību un nodrošināt brīvu pārvietošanos;

D.  tā kā 90 % ES ārējās tirdzniecības un 40 % iekšējās tirdzniecības noris, izmantojot jūras pārvadājumus; tā kā ES ir pasaules vadošā jūras kuģniecības dalībniece — Eiropas kuģu īpašnieku pārvaldījumā ir 30 % kuģu un 35 % no visas pasaules kuģu flotes tilpības, tostarp 55 % konteineru kuģu un 35 % tankkuģu, kas veido 42 % no pasaules jūras tirdzniecības apjoma; tā kā ES dalībvalstis kopā veido pasaules lielāko EEZ (aptuveni 25 miljoni kvadrātkilometru);

E.  tā kā jebkurai ES jūrlietu stratēģijai pirmām kārtām un galvenokārt būtu jāveicina LESD 21. pantā noteiktie pamatprincipi, proti, demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesību un pamatbrīvību universālums un nedalāmība, cilvēka cieņas neaizskaramība, vienlīdzības un solidaritātes princips, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu un starptautisko tiesību principu ievērošana; tā kā dalībvalstu pienākums ir censties īstenot un nostiprināt starptautiskos tiesību aktus, jo īpaši UNCLOS, un nodrošināt jūras ceļu plūsmu un dabas resursu saglabāšanu, kā arī aizsargāt komerciālās un vides intereses;

F.  tā kā ekonomikas izaugsmes, globalizācijas un pieaugošās globālās savstarpējās atkarības dēļ Savienībā ir būtiski palielinājusies pasaules jūras transporta plūsmas nozīme; tā kā strauji mainās jūrniecības ģeostratēģiskais līdzsvars, jaunietekmes valstīm pieņemot piekļuves atteikuma tehnoloģijas un stratēģijas, lai sevi pozicionētu reģionālās un pasaules jūras teritorijās, ierobežojot ASV un Eiropas piekļuvi; tā kā sarežģītāka un izkliedēta jūras drošības vide ar starptautisko līgumu vāju un atšķirīgu piemērošanu vēl vairāk apgrūtina efektīvas daudzpusējās attiecības un starptautisko sadarbību jūrlietu reglamentēšanas jomā; tā kā ES interesēs ir nodrošināt jūras drošību ne tikai tās piekrastes ūdeņos, bet arī pasaules okeānos un jūrās;

G.  tā kā vairāki faktori, piemēram, nabadzība, nepietiekama attīstība, zemi valsts kontroles un tiesībaizsardzības līmeņi, kā arī jūras ceļu neaizsargātība, palielina dažāda veida draudus kuģošanas drošībai; tā kā šos draudus var radīt gan to valstu rīcība, kuras varētu būt ieinteresētas traucējumu izraisīšanā starptautiskajās jūras ceļu plūsmās, gan nevalstisko dalībnieku nelikumīgās darbības, proti, starptautiski noziegumi (piemēram, ieroču vai narkotiku kontrabanda), starptautiskais terorisms vai pirātisms, kas izmanto sadrumstalotās vietējās, reģionālās un globālās jūrniecības pārvaldības sistēmas nepilnības; tā kā jūrniecības dalībnieku skaita pieauguma dēļ ir palielinājies likumīgo un nelikumīgo jūrniecības darbību skaits un sarežģītības pakāpe, kas aizvien vairāk apgrūtina likumīgo un nelikumīgo darbību nošķiršanu; tā kā ES tādējādi ir jāizstrādā vienota pieeja, lai risinātu sarežģītās starptautiska mēroga problēmas, ko dalībvalstis nevar atrisināt vienas;

H.  tā kā globāla mēroga skatījums uz jūras spēku spējām un jaudas plānošanu strauji mainās un gan jaunietekmes valstis, gan tradicionālās lielvaras aizvien izteiktāk apšauba UNCLOS principus, starptautisko šķīrējtiesu vai regulējumu; tā kā būtiskākais ir tas, ka Ķīna īsteno savu „pērļu virtenes” politiku, dažādu noteiktu un nenorādītu iemeslu dēļ cenšoties pastiprināt un paplašināt savu klātbūtni jūrā, sākot no tirdzniecības un energoresursu piegādes ceļu nodrošināšanas līdz jūras resursu un kuģniecībai svarīgas infrastruktūras kontrolēšanai, kas ir pretrunā gandrīz visu tās Dienvidķīnas un Austrumķīnas jūru kaimiņvalstu jūras interesēm;

I.  tā kā ES un visas tās dalībvalstis ir UNCLOS līgumslēdzējas puses un tādējādi šī konvencija ietilpst acquis communautaire;

J.  tā kā ES kā globālo procesu dalībniecei ir jāapsver ar drošību saistītās problēmas un sava iespējamā atbildes reakcija, īpaši attiecībā uz tuvumā esošo Vidusjūru, Āfrikas ragu un Rietumatlantijas zonu, bet arī attiecībā uz Kluso okeānu no tā austrumiem līdz rietumiem un no Ziemeļu ledus okeāna līdz Antarktiskajam okeānam;

K.  tā kā palielinās nelegālo jūrniecības nevalstisko dalībnieku skaits, kas apdraud svarīgus jūras ceļus un infrastruktūras un izmanto valstu un to jurisdikciju nepilnības;

L.  tā kā cīņa pret šiem netradicionālajiem draudiem nereti notiek sarežģītā un bīstamā vidē, tāpēc ir vajadzīgi gan civilie, gan militārie līdzekļi; tā kā kopējā drošības un aizsardzības politika (KDAP), kam ir gan civilā, gan militārā dimensija, atbilstīgs regulējums, lai cīnītos pret bīstamiem draudiem jūrā un piekrastes zonās;

M.  tā kā ES viena pati nevar nodrošināt jūras drošību visā pasaulē; tā kā tai ir jāizveido spēcīgas partnerības ar trešām valstīm un reģionālajām organizācijām, jo īpaši attālākos rajonos, piemēram, Āzijā, kur ES ir grūtāk izmantot savus resursus;

N.  tā kā Eiropas drošības stratēģijā (EDS) jūras dimensija nav konkrēti pieminēta, izņemot to, ka pirātisms ir noteikts kā viens no draudiem ES; tā kā Eiropas integrētajā jūrlietu politikā (IJP) jūras jautājumi ir izklāstīti, bet drošības aspektiem ir pievērsta niecīga uzmanība, tādējādi atstājot bez uzmanības jomu, kas Eiropas Savienībai rada arvien lielākas bažas; tā kā ir obligāti jāpārskata ES pieeja jūras drošībai, jo īpaši pieņemot Eiropas jūras drošības stratēģiju (EJDS) un paskaidrojot, kā IJP būtu jāveicina EDS īstenošana; tā kā šajā EJDS būtu jādefinē ES drošības intereses un stratēģiskie mērķi un jāapzina mērķi, riski, pieejamie un vajadzīgie intervences līdzekļi, kā arī iespējamās darbības zonas;

O.  tā kā EJDS ir vajadzīga, lai risinātu jautājumus saistībā ar apdraudējumu, riskiem un iespējām, ar ko Savienība saskaras jūrlietu jomā, tostarp nodrošinātu aizsardzības Eiropas iedzīvotājiem un viņu līdzekļiem; tā kā minētajai stratēģijai vajadzētu veicināt Eiropas vērtību un principu ievērošanu un ir jābūt tālredzīgai un aktīvai un jāmobilizē visas attiecīgās iestādes un civilie un militārie dalībnieki, kā arī jo īpaši jāuzsver, ka ES dalībvalstis vairs nevar atļauties attīstīt un uzturēt jūras spēkus vienīgi tam, lai tos izmantotu tikai iespējamās augstas intensitātes operācijās;

P.  tā kā saistībā ar konfliktiem un nestabilo situāciju, kas ietekmē ES intereses atklātās jūras transporta plūsmās un drošā piekļuvē, ir vajadzīga lielāka saikne starp cilvēku drošību, valsts pārvaldību un attīstību, un tā kā tāpēc par modeli visaptverošai pieejai, kurā būtu iesaistīti ES politiskie, diplomātiskie, sociālie un ekonomiskie instrumenti, vajadzētu izmantot ES stratēģiju attiecībā uz Āfrikas ragu; tā kā šai visaptverošajai pieejai vajadzētu būt EJDS kodolam un tai vajadzētu aptvert dažādu ES iniciatīvu, aģentūru un instrumentu koordināciju, lai novērstu nestabilitātes pamatcēloņus un palīdzētu atrisināt konfliktu, iedibināt mieru un palīdzētu valstu un pārvaldības veidošanas un attīstības procesā citu starpā tādās jomās kā drošības sektora reforma, energoapgāde, jūras un cita veida tirdzniecības un transporta drošība, zivsaimniecība un vides aizsardzība, kā arī ietekme uz klimata pārmaiņām,

Vispārīgas piezīmes par turpmāko Eiropas Jūras drošības stratēģiju

1.  noteikti uzskata, ka ES ir ļoti ieinteresēta, lai jūras vide būtu droša, atvērta un tīra un tādējādi būtu iespējama brīva preču un cilvēku pārvietošanās un miermīlīga, legāla, godīga un ilgtspējīga okeāna bagātību izmantošana; uzskata, ka jūras transporta plūsmas ir Eiropas tirdzniecības galvenā artērija un Eiropas labklājības un ietekmes virzītājs; uzskata, ka ES un tās dalībvalstīm ir pienākums aizsargāt Eiropas iedzīvotājus un veicināt LESD 21. panta ievērošanu; un ka tādējādi būtu jāpilnveido ES institucionālā sistēma (gan civilā, gan militārā) nolūkā nodrošināt mērķu izvirzīšanu, resursus un iespējas šā uzdevuma izpildei;

2.  atgādina dalībvalstīm, ka Savienība tikai uzticēšanās, savstarpējās sapratnes un patiesas solidaritātes garā spēs īstenot savus Lisabonas līgumā noteiktos pienākumus un sasniegt pasludināto mērķi — kļūt par pasaules mēroga drošības garantētāju; šajā sakarā atgādina, ka LES 42. panta 7. punkts („savstarpējās aizsardzības klauzula” vai „savstarpējās palīdzības klauzula”), LESD 222. pants („solidaritātes klauzula”) un LES 42. panta 6. punkts (pastāvīga strukturēta sadarbība), kas ieviesti ar Lisabonas līgumu, nodrošina institucionālu regulējumu efektīvai solidaritātei visu dalībvalstu starpā Savienības drošības un aizsardzības jomā; atgādina, ka šie instrumenti vēl ir jāīsteno; jo īpaši atzinīgi vērtē Komisijas un Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) kopīgo priekšlikumu par kārtību, kādā Savienībā īsteno solidaritātes klauzulu, un aicina abas minētās iestādes novērtēt, ko ietvertu tā aktivizēšana, lai risinātu ar jūrniecību saistītas problēmas vai izmantotu jūras bagātības vai infrastruktūru; mudina Padomi steidzami apstiprināt šo priekšlikumu;

3.  uzsver, ka UNCLOS paredz tiesisko regulējumu visu veidu darbībām, ko veic okeānos un jūrās, un ka šī konvencija var sniegt norādes jūras konfliktu risināšanai miermīlīgā ceļā; tādēļ aicina ES un tās dalībvalstis veicināt šīs konvencijas universālumu un uzstāt, ka ir vienoti un konsekventi jāīsteno tās noteikumi;

4.  atzīst, ka Eiropas Savienības rīcībā jau ir daži līdzekļi un instrumenti, kas vajadzīgi, lai risinātu ar pasaules jūras drošību saistītās problēmas un apmierinātu vajadzību nodrošināt drošu un stabilu vidi, — EĀDD un Eiropas Komisija, finanšu instrumenti, sadarbība attīstības jomā, humānā palīdzība, krīzes pārvaldība, tirdzniecības sadarbība un citi atbilstīgi rīcības instrumenti; tomēr norāda, ka lielākā daļa tehnisko un materiālo līdzekļu ir dalībvalstu rīcībā un ka dalībvalstu gatavība uzlabot savu sadarbību ir ārkārtīgi svarīga Eiropas jūras drošības nākotnei;

5.  tomēr norāda, ka Eiropas Jūras drošības stratēģija ir vajadzīga, lai nodrošinātu integrētu un visaptverošu pieeju, īpašu uzmanību pievēršot ar jūru saistītajiem apdraudējumiem, riskiem, problēmām un iespējām; ka EJDS, kaut arī balstītai uz Eiropas vērtībām un principiem, ir jāizveido sinerģijas un kopēja reakcija, mobilizējot visas attiecīgās iestādes un dalībniekus — kā civilos, tā militāros; ka EJDS ir jāapzina visi potenciālie draudi, sākot ar konvencionālajiem drošības draudiem un beidzot ar draudiem, ko rada dabas katastrofas un klimata pārmaiņas, sākot ar draudiem, kas skar vitālu svarīgu jūras resursu aizsardzību un beidzot ar draudiem jūras infrastruktūras un tirdzniecības plūsmu drošībai; ka tai arī ir jāapzina īpaši līdzekļi un iespējas, kas nepieciešamas šo problēmu risināšanai, tostarp tādās jomās kā izlūkošana, uzraudzība un patrulēšana, personu meklēšana un glābšana, jūras desants, ES un citu valstu pilsoņu evakuēšana no krīzes zonām, embargo piemērošana, kā arī palīdzība KDAP vadītām misijām un operācijām;

6.  aicina Augsto pārstāvi, Komisiju un Padomi izstrādāt EJDS, kas vērsta uz sadarbību un koordināciju visu ar jūras drošību saistīto dalībnieku un dalībvalstu starpā; attiecīgi mudina Komisiju un AP/PV novērst nepilnības 2007. gada IJP, kas neietver drošības dimensiju, kā arī novērst EDS ierobežojumus, jo šī stratēģija nerisina jūras drošības apdraudējumus un riskus; uzskata, ka EJDS mērķus, līdzekļus un spējas vajadzētu integrēt EDS un IJP un ka tie būtu jāveido atbilstīgi nepieciešamībai rīkoties pasaules mēroga drošības garantētāja kapacitātē, tādējādi nodrošinot brīvas jūras transporta plūsmas un piekļuvi attiecībā uz atklāto jūru visā pasaulē; uzsver, ka jūras drošības noregulēšana īstermiņa, vidējā termiņā un ilgtermiņā ietekmēs visas pārējos Eiropas drošības un labklājības komponentus;

7.  aicina dalībvalstis cieši atbalstīt EĀDD un Komisiju un aktīvi iesaistīties darbā ar šīm iestādēm, izstrādājot jauno EJDS, lai efektīvi izmantotu visus to dažādos līdzekļus, kā arī ņemt vērā jaunu spēju noteikšanu un radīšanu, apvienojot un kopīgi izmantojot līdzekļus; turklāt uzskata, ka jaunajai stratēģijai būtu arī jāietver kopīgas divpusējas vai daudzpusējas spēka izveides iniciatīvas, piemēram, Francijas un Lielbritānijas 2010. gada 2. novembra deklarācija;

8.  uzsver, ka šāda integrēta jūrniecības pieeja, kurā apvienoti civilie instrumenti un militārie līdzekļi un ietverti gan iekšējie, gan ārējie drošības aspekti, dažās dalībvalstīs jau tiek īstenota valsts līmenī, kā arī tiek divpusēji piemērota starp konkrētām dalībvalstīm, un tādēļ tā būtu jāpastiprina Savienības līmenī; uzsver jūras valstu nozīmi labvēlīgas reģionālās jūrniecības integrācijas sekmēšanā; uzsver, ka reģionālās jūrniecības integrācijas iniciatīvas var veicināt (un tām vajadzētu veicināt) svarīgu jūras spēku resursu apvienošanu un kopīgu izmantošanu, lai apmierinātu ES spēju veidošanas vajadzības;

Iespējamie riski

9.  atzīst, ka satiksmes palielināšanās jūrā un piekrastes un krasta darbību attīstība rada problēmas jūras drošībai, jo aizvien vairāk apgrūtina likumīgu un nelikumīgu darbību nošķiršanu jūrā;

10.  norāda, ka ES saskaras ar tradicionāliem draudiem tās drošībai, jo īpaši tādēļ, ka jūras jaunietekmes valstu parādīšanās nozīmē, ka ir iespējamāka starpvalstu konkurence uz jūras teritoriju īpašumtiesībām (strīdi par jurisdikciju, teritoriālas prasības, izpētes un ieguves licences dziļjūras zonās); turklāt norāda, ka jaunietekmes valstis ir attīstījušas savas jūras spējas (jūras spēki, zemūdenes) un vienlaikus tiecas apšaubīt starptautisko jūras tiesību principus;

11.  brīdina par to, ka ES dalībvalstu ūdeņos vai blakus esošajās jūrās nelikumīgi tiek iegūti svarīgi dabas resursi un minerāli; norāda, ka nekontrolēta sacensība par jūras, dabas un minerālu resursu iegūšanu var kaitēt jūras ekosistēmai, tādējādi palielinot jūrniecības darbību ietekmi uz vidi; atgādina, ka jūras resursu ieguve var izraisīt arī kuģošanas zonu nevēlamu militarizāciju; tomēr uzsver ikvienas dalībvalsts tiesības saskaņā ar vides noteikumiem veikt savu jūras dabas resursu izpēti un ieguvi veidā, kas atbilst starptautiskajām tiesībām un vides jomas tiesību aktiem;

12.  norāda, ka ES ir jāizveido spēcīgas partnerības ar trešām valstīm un reģionālajām organizācijām, lai nodrošinātu tirdzniecības un resursu ieguves drošību un stabilitāti; uzsver, ka spēcīga jūras dimensija KDAP nodrošinātu ES spēju vajadzības gadījumā rīkoties kā efektīvam starptautiskajam šķīrējtiesnesim;

13.  brīdina, ka valstis, kuras nevēlas sadarboties ar starptautisko kopienu un ievērot starptautiskos līgumus un standartus un kuru ģeogrāfiskā atrašanās vieta tām ļauj bloķēt tirdzniecības ceļus, kā arī kurām ir tehnoloģijas un militārās spējas, lai to paveiktu, pašlaik ir vienas no būtiskākajām jūras drošības problēmām; uzskata, ka EĀDD un AP/PV būtu jāīsteno jebkādi diplomātiskie centieni, lai uzsāktu dialogu un sadarbību ar šīm valstīm;

14.  norāda, ka, lai gan nevar pilnībā izslēgt militāras konfrontācijas valstu starpā, ES drošību tieši un netieši galvenokārt apdraud netradicionālie draudi un dalībnieki, kuri izmanto priekšrocības, ko viņiem sniedz valstu nespēja piemērot tiesību aktus jūras teritorijās, piekrastes zonās vai nespēja piemērot tiesību aktus vispār, kā rezultātā valsts vara nefunkcionē, ir vāja vai valsts nespēj veikt kontroles funkcijas;

15.  norāda, ka viens no galvenajiem draudiem ES jūras drošībai ir jūras teroristu darbību pieaugums pasaulē, kas tieši apdraud ES civilos un militāros kuģus, ostu infrastruktūru un energoresursu iekārtas un izmanto jūru, lai uzbruktu objektiem uz sauszemes un pārņemtu tos; norāda, ka šie dalībnieki mijiedarbojas ar starptautiskiem organizētās noziedzības tīkliem, iesaistoties nelikumīgās darbībās jūrā, piemēram, kontrabandā, cilvēku tirdzniecībā, nelikumīgā imigrācijā, narkotiku un ieroču tirdzniecībā, arī mazu ieroču, vieglo ieroču un MII sastāvdaļu tirdzniecībā; uzsver, ka šādas nelikumīgas darbības padziļina politiskās un humanitārās krīzes, ir šķērslis sociālajai un ekonomikas attīstībai, demokrātijai un tiesiskumam, padziļina cilvēku trūkumu un izraisa migrāciju, cilvēku pārvietošanu iekšzemē un neaprakstāmas cilvēku ciešanas;

16.  pauž satraukumu par to, ka arvien vairāk faktu liecina, ka teroristu tīkli un nevalstiskie dalībnieki iegādājas modernu jūras aprīkojumu, tostarp zemūdenes, radarus un atklāšanas tehnoloģijas, kā arī par to, ka tiem ir piekļuve starptautiskās kuģniecības nozares loģistikas datiem un viņiem ir iespēja izlikt jūrā mīnas un ūdenī peldošus pašdarinātus spridzekļus (WBIED), kas palielina viņu radītos draudus un samazina iespēju viņus kontrolēt un norāda uz minēto dalībnieku darbības izvēršanu Eiropas tuvumā, jo īpaši abpus Atlantijas okeāna dienvidu daļai;

17.  uzskata, ka nemitīgi pastāvošie iesaldētie konflikti dažādu jūras teritoriju tuvumā, piemēram, Dienvidkaukāzā, Vidusjūras dienvidaustrumos vai Japānas jūrā, ir vieni no galvenajiem nestabilitātes cēloņiem pasaulē, kuri apdraud transporta un energoresursu ceļus, veicinot ieroču tirdzniecību, kā arī atvieglojot tādu nevalstisku dalībnieku darbības kā noziedznieku tīkli un teroristu grupējumi;

18.  joprojām pauž bažas par Āfrikas austrumu un rietumu piekrastē notiekošo pirātismu; norāda, ka pirātu uzbrukumi — gan bruņotas laupīšanas, gan kuģu un apkalpes nolaupīšana, gan arī naudas izspiešana — būtiski kavē piekļuves un plūsmas brīvību šajās jūrās un tādējādi ievērojami apdraud starptautisko tirdzniecību un jūras drošību; norāda, ka pirātisms galvenokārt ir problēma, kas radusies krasta pārvaldības un attiecīgo piekrastes valstu attīstības trūkuma dēļ; cer, ka ES izmantos KDAP operācijas EUNAVFOR Atalanta gūtos sasniegumus, lai uzsāktu KDAP darbības pirātisma apkarošanai citviet;

19.  brīdina par problēmām, ko pirātisms, starptautiskais terorisms un organizētā noziedzība kopumā rada kuģošanas drošībai svarīgās jūras tranzīta pārslogotās vietās; uzsver, ka daži svarīgākie ūdensceļi, pa kuriem tiek nodrošināta energoresursu piegāde visā pasaulē, ģeogrāfiski atrodas visnestabilākajās kuģošanas zonās vai ir pieejami šķērsojot tās, kā tas ir Suecas kanāla, Ormuzas šauruma un Malakas šauruma gadījumā;

20.  norāda, ka cīņas pret netradicionālām darbībām pamatā jābūt visiem KDAP instrumentiem, tostarp militārajām spējām, jo intervences nereti notiek ļoti sarežģītos apstākļos un dalībnieku rīcībā ir ļoti plašs bīstamu ieroču klāsts; apgalvo, ka, pamatojoties uz ES rīcības modeli Āfrikas ragā, kur pašlaik tiek īstenota operācija EUNAVFOR Atalanta un operācija EUCAP NESTOR, KDAP operācijas ir jāpapildina ar citiem ES ārējiem instrumentiem, lai risinātu krīzes sociālos, ekonomiskos un politiskos pamatcēloņus un garantētu attiecīgo reģionu ilgtspējīgu drošību;

21.  norāda, ka var turpināties nelegālās imigrācijas spiediens uz ES jūras robežām, jo īpaši ņemot vērā politiskās un ekonomiskās norises dienvidu kaimiņvalstīs un paredzamo ilgstošo nestabilitāti Ziemeļāfrikā, Sāhelā, Āfrikas ragā un Subsahāras Āfrikā; tomēr atgādina, ka migrāciju nedrīkst uzskatīt par drošības apdraudējumu, bet gan drīzāk par cilvēcisko faktoru, attiecībā uz kuru ir jāizstrādā uzticama pārvaldības stratēģija, kas apvieno reģionālo, politisko un diplomātisko sadarbību un attīstības politiku un ieguldījumu reģionālajā partnerībā; vērš uzmanību uz to, ka šajā nolūkā ir jāveido jūras spēki un jāizstrādā krasta apsardzes darbības, lai patrulētu un glābtu migrantus, kas ceļošanai izmanto nereģistrētus kuģus;

22.  atzīst, ka aizvien intensīvākā jūras satiksme var palielināt tādu katastrofu iespējamību kā naftas noplūdes un citi vidi piesārņojoši negadījumi, kā arī toksisko atkritumu izgāšana un nelikumīga naftas iepildīšana tvertnēs; uzsver, ka ES jāturpina stratēģijas izstrādāšana, pamatojoties uz iepriekšējo pieredzi saistībā ar nopietnām vides katastrofām jūrā un nodrošinot, ka visi dalībnieki, ES struktūras un aģentūras kopā ar dalībvalstu iestādēm rīkojas saskaņoti, lai izveidotu attiecīgas sinerģijas un panāktu solidāru un efektīvāku rīcību;

Bīstamās kuģošanas zonas

Vidusjūra

23.  uzsver, ka Vidusjūrā ir vērojamas daudzas problēmas, kas potenciāli var apdraudēt ES stabilitāti un tiešās ES intereses, jo īpaši ņemot vērā to, ka politiskie nemieri un sociālās un ekonomiskās grūtības dažās piekrastes valstīs visticamāk nemazināsies; norāda, ka saistībā ar to veiktās nelikumīgās darbības, piemēram, terora akti un visu veidu kontrabanda, ietekmē ES jūrlietu drošību, tostarp energoapgādes drošību ES dienvidos; uzskata, ka ir steidzami jāveic ieguldījumi reģionālajā jūrniecības sadarbībā un tajā jāietver Eiropas un reģionālā sadarbība, izlūkošana, uzraudzība, patrulēšana un krasta apsardzes darbības, kas prasa pienācīgus līdzekļus jūras spēku plānošanā;

24.  uzsver, ka Vidusjūra ir iemesls daudziem reģionāliem konfliktiem, kas ietver jūras robežu strīdus, un tādējādi mudina ES apņemties izvairīties no turpmākas ar Vidusjūru saistītu konfliktu saasināšanas, kas pastiprinās pastāvošos draudus, piemēram, Sīrijas pilsoņu kara sekas un ietekmi uz savas valsts un kaimiņvalstu kuģošanas zonu, politisko nestabilitāti un pārvaldības trūkumu Lībijā, Ēģiptē un Tunisijā, ķēdes reakciju kaimiņos esošajā Marokā un Alžīrijā, kas joprojām ir iesaistītas Rietumsahāras konfliktā un kuras tieši ietekmē konflikta saasināšanās Mali un Sāhelas reģionā; turklāt brīdina par draudiem, ko rada Vidusjūras krīžu savstarpējā saistība ar nestabilitāti un konfliktiem Tuvajos Austrumos, Sāhelā, Āfrikas ragā, Rietumāfrikā un Subsahāras Āfrikā;

25.  norāda, ka nesen Vidusjūras austrumu daļā atklāto dabasgāzes atradņu dēļ ir izveidojies jauns ģeopolitiskais klimats un būtiski palielinājusies strīdu iespējamība, tieši skarot ES dalībvalstu Grieķijas un Kipras likumīgās intereses un suverēnās tiesības; pauž bažas par to, ka Turcija, Krievija, ASV un Izraēla ir palielinājušas jūras spēku klātbūtni Vidusjūrā; turklāt norāda uz ietekmi, ko rada neatrisinātie strīdi ar Turciju saistībā ar Egejas jūru, un uz spriedzes pastiprināšanos plānotās Grieķijas un Kipras šelfa ogļūdeņražu rezervju ieguves dēļ; tādēļ mudina ES rīkoties, lai aizstāvētu savu nostāju nolūkā izvairīties no konflikta par dabas resursiem Vidusjūrā un no tā izrietošajiem draudiem attiecīgā reģiona ES dalībvalstu drošībai, kas galu galā varētu apdraudēt visu ES;

Baltijas jūra

26.  secina, ka Baltijas jūra ir ES iekšējā jūra, izņemot Krievijas jūras teritorijas un vairākām krasta valstīm kritiski svarīgu kuģu ceļu; Baltijas jūras reģiona stabilitāte un netraucēta jūras satiksme ir atkarīga no ES dalībvalstu savstarpējo interešu, kā arī ES un Krievijas savstarpējo politisko interešu saskaņošanas; norāda, ka Baltijas jūras reģiona politiskā stabilitāte ir saistīta ar krasta valstu mazākumtautību valodas stāvokļa nodrošināšanu, enerģijas transportu, intensīvu jūras tirdzniecības satiksmi, iespējamām naftas tankeru avārijām, kā arī zivju krājumu un vides stāvokļa pasliktināšanos; norāda, ka problēmas kuģošanas drošībai un drošumam Baltijas jūrā rada arī pēc Otrā pasaules kara laikā jūras dibenā nogremdētie ķīmiskie ieroči, novecojušās atomelektrostacijas tās krastos, iespējami teroristu uzbrukumi enerģijas transportam, kā arī iespējama nelegāla ieroču pārvadāšana, izmantojot Baltijas jūras ostas;

Melnā jūra

27.  uzskata, ka šodien Melnā jūra ģeostratēģiskajā ziņā ir viens no vissvarīgākajiem jūras reģioniem, kas robežojas ar ES, īpaši saistībā ar nepieciešamību garantēt ES energoapgādes drošību un diversifikāciju un enerģijas piegādes; norāda, ka šim reģioniem vidējā termiņā un ilgtermiņā piemīt liels potenciāls, ņemot vērā, ka tam kā svarīgam preču un enerģijas transporta ceļam ir stratēģiska atrašanās vieta, ka tas atrodas tuvu nestabiliem reģioniem, kuros ir ieilguši konflikti, piemēram, Maskavas un Tbilisi konflikta pamatā esošajām Abhāzijas un Dienvidosetijas teritorijām; uzsver to, ka, tā kā energodrošība vairākās ES dalībvalstīs ir ļoti atkarīga no gāzes un naftas piegādes ceļiem, kas stiepjas caur Melno jūru un gar to, ES stratēģiskajās interesēs ir nepieļaut ieilgušo konfliktu eskalāciju un rast noturīgus to atrisinājumus; norāda, ka tādēļ ES, iespējams, vajadzības gadījumā būs jāmobilizē Eiropas jūras spēki;

28.  atgādina par 2011. gada 20. janvāra rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Melno jūru(12) un atgādina par to, ka ES vajadzētu aktīvāk iesaistīties Melnās jūras drošības klimata veidošanā; atkārtoti aicina Komisiju un EĀDD izstrādāt Melnās jūras reģiona stratēģiju, ar kuru tiktu efektīvi risinātas jūras drošības un drošuma problēmas Melnajā jūrā;

29.  uzsver nepieciešamību pēc aktīvāka dialoga ar stratēģiskajiem partneriem par konfliktu novēršanu un atrisināšanu, bet uzsver arī to, ka ir svarīgi iesaistīties daudzpusējās šī reģiona iniciatīvas, piemēram, Baltijas jūras sinerģijā, lai novērstu draudus, ko rada krimināli tīkli, kas nodarbojas ar cilvēku, narkotiku un ieroču kontrabandu, vai atrisinātu tādas problēmas kā nelikumīga zvejniecība un vides degradācija;

Atlantijas okeāns un Rietumāfrika

30.  norāda, ka Atlantijas okeāns ir Eiropas tirdzniecības artērija; pauž bažas, ka Atlantijas okeāns un jo īpaši Karību jūras zona ir ceļš, ko izmanto Dienvidamerikas izcelsmes narkotiku tranzītam; pauž bažas par to, ka ekonomikas darbību attīstība nākamo desmitgažu laikā, jo īpaši pēc Panamas kanāla paplašināšanas, varētu veicināt noziedzīgu darbību pieaugumu šajā zonā;

31.  uzskata, ka Rietumāfrikas piekraste, jo īpaši Gvinejas līcis, patlaban rada dažus no būtiskākajiem paredzamajiem draudiem Eiropai; pauž nopietnas bažas par to, ka Rietumāfrikas piekrastē veidojas lielas problēmas saistībā ar noziedzīgām darbībām un narkotiku, cilvēku un ieroču kontrabandu; vienlaikus Gvinejas līča valstis arvien vairāk kļūst par darbības lauku reģionālo teroristu tīkliem, piemēram, Boko Haram Nigērijā, kuru darbība ietekmē kaimiņvalstis un kas ir saistīti ar globāla mēroga tīkliem, piemēram, Al-Qaeda Islāma Magribas valstīs, kā to spilgti apliecina krīze Mali;

32.  ar bažām norāda, ka Gvinejas līča valstīs valda pastāvīga politiskā nestabilitāte, dažās, piemēram, Gvinejā-Bisavā, valsts pārvalde vairs nefunkcionē, un tās ir kļuvušas par platformu narkotiku tirdzniecībai starp Latīņameriku un Eiropu;

33.  norāda, ka reģions ir arī nozīmīgs energoresursu piegādātājs, jo Gvinejas līča valstis patlaban nodrošina 13 % naftas un 6 % no gāzes importa uz ES, un Nigērija vien nodrošina 5,8 % no kopējā ES naftas importa; sagaida, ka nesen atklāto šelfa naftas un gāzes rezervju dēļ palielināsies reģiona nozīme; tādēļ pauž satraukumu, ka konkurence cīņā par šelfu dabas resursiem var izraisīt turpmākus konfliktus un noziedzīgu darbību;

34.  norāda, ka nestabilitātei, terorismam un noziedzībai Rietumāfrikas piekrastē ir cieša saistība ar nestabilitāti visā Sāhelas reģionā; tādēļ mudina ES saistībā ar KDAP civilo misiju EUCAP Sahel Niger iekļaut reģionālā un visaptverošā stratēģijā centienus apturēt terorismu Sāhelas reģionā, lai novērstu draudus Rietumāfrikas piekrastē, jo īpaši Gvinejas līcī; šajā sakarā aicina ES nodrošināt koordināciju starp abām KDAP misijām šajā reģionā (EUCAP Sahel Niger un EUTM Mali), kā arī ar pasākumiem, kas izvērsti kontinentā un jūrā, lai apkarotu terorismu un cita veida organizēto noziedzību reģionā;

35.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par Gvinejas līča kritiski svarīgo jūras ceļu programmu (CRIMGO), kuras mērķis ir uzlabot drošību Gvinejas līcī, nodrošinot krasta apsardzes mācības un izveidojot tīklu informācijas apmaiņai septiņu Rietumāfrikas piekrastes valstu starpā, ko finansēs no Stabilitātes instrumenta līdzekļiem; aicina nekavējoties īstenot programmu CRIMGO Rietumāfrikas piekrastē; aicina izstrādāt īpašus sadarbības mehānismus, lai izveidotu saikni starp minēto Komisijas finansēto programmu un KDAP misijām EUCAP Sahel Niger un EUTM Mali, kuru pasākumi ir cieši saistīti ar Gvinejas līča nestabilitātes cēloņiem;

36.  uzsver, ka ir jāuzlabo ES darbību efektivitāte Gvinejas līcī; ierosina izveidot īpašas sinerģijas, kas sniegtu pievienoto vērtību no pašreizējo ES instrumentu un struktūru, piemēram, Eiropas Jūras drošības aģentūra (EMSA), apvienošanas;

37.  aicina AP/PV plānot ES dalībvalstu un ĀKK partneru bruņoto spēku izvietojumu stratēģiski svarīgās vietās, piemēram, Lajes gaisa spēku bāzē Azoru salās, Portugālē un Kaboverdes salās, lai to varētu izmantot īpašu jūras un gaisa spēku operāciju izstrādāšanā cīņai pret ieroču izplatīšanu, terorismu, pirātismu un organizēto noziedzību Gvinejas līcī un Atlantijas okeāna dienvidu daļā, trīspusējas partnerības izveidē, ietverot transatlantisko sadarbību ar ASV, Kanādu, Brazīliju un citām Latīņamerikas valstīm, kā arī ES un Āfrikas Savienības sadarbību;

Adenas līcis un Indijas okeāna rietumdaļa

38.  norāda, ka pirātisma dēļ Adenas līcis patlaban ir viens no bīstamākajiem kuģošanas reģioniem pasaulē; atgādina, ka pirātisms ir īpašs organizētās noziedzības veids, attiecībā uz kuru ir jāizstrādā īpaša, visaptveroša un vienota pieeja, kas risinātu cēloņsakarības starp pirātismu un sociālo, politisko un ekonomikas pārvaldību, kā tas īpaši izpaužas Āfrikas raga un Somālijas kontekstā; norāda, ka izpirkuma maksu naudas plūsmu izsekošana, noziedzības tīklu likvidēšana un vainīgo saukšana pie atbildības arī ir būtiski elementi cīņā pret terorismu un ka pirātismu var apkarot, tikai izmantojot priekšrocības, ko sniedz sadarbība starp dalībvalstu iestādēm un Eiropolu un Interpolu; norāda, ka šajā saistībā pastāv noteikta saikne starp ārējo drošības politiku un tiesībaizsardzību valsts iekšienē;

39.  atzinīgi vērtē civilo KDAP misiju EUCAP Nestor, kas ir izveidota, lai pastiprinātu jūras spēku spējas Āfrikas ragā un Indijas okeāna rietumdaļā un lai nodrošinātu ilgtspējīgāku un vietēja mēroga ieguldījumu operācijas EUNAVFOR Atalanta mērķu sasniegšanā;

40.  uzsver nesenos EUNAVFOR Atalanta panākumus, mazinot pirātu uzbrukumu gadījumus Indijas okeāna rietumdaļā un palielinot KDAP uzticamību, kuriem vajadzētu turpināties arī nākotnē; norāda, ka operācija ATALANTA ir pirmā KDAP jūras spēku misija un ka tai vajadzētu būt KDAP jūrlietu aspektu turpmākās izstrādāšanas un īstenošanas modeli, novērtējot tās panākumus, trūkumus un gūto pieredzi; atzinīgi vērtē pozitīvo lomu, ko ES ir uzņēmusies, īstenojot NAVFOR ATALANTA SHADE (kopīga informētība un konfliktu novēršana) mehānismu, lai veicinātu koordināciju starp starptautiskiem, valstu un reģionāliem jūras spēkiem, kuri darbojas šajā teritorijā, un jo īpaši ar NATO operāciju Ocean Shield; atzinīgi vērtē ar labo sadarbību starp dažādām ES aģentūrām (ES Satelītu centru SatCen un EMSA), jo īpaši kuģu satelītattēlu interpretēšanas jomā, kaut arī šādas sadarbības pamatā nav oficiālas vienošanās; aicina ES piešķirt oficiālu statusu ES instrumentu un struktūru sadarbībai, līdzīgi kā tas ir Atalanta, EMSA un SatCen gadījumā, lai izvairītos no pienākumu, resursu un zinātības dublēšanās un izmantotu šādas sinerģijas sniegtās priekšrocības darbībā;

41.  uzsver, ka visaptverošas pieejas koncepcija, kas šajā konkrētajā gadījumā izriet no stratēģiski nozīmīgās pamatstratēģijas Āfrikas ragam, skaidri izpaužas trijās šajā reģionā notiekošajās KDAP misijās (NAVFOR Atalanta, ES apmācību misija Somālijā un EUCAP Nestor), ko atbalsta politiskā apņemšanās un attīstības politika; atzinīgi vērtē ES Operāciju centra darbības sākšanu, lai veicinātu koordināciju un nostiprinātu sinerģiju starp šīm misijām, kas ir ievērojams panākums KDAP veidošanā; norāda, ka minētajam papildināmības un koordinācijas piemēram būtu jārosina citas līdzīgas darbības gadījumos, kad daudzšķautņainas problēmas novēršanā ir iesaistītas KDAP misijas un operācijas; norāda, ka pastāvīgs militārās plānošanas un īstenošanas centrs varētu tikai veicināt jebkura jūras spēku elementa iekļaušanu KDAP misijās un operācijās;

42.  atzinīgi vērtē kuģošanas uzņēmumu noteiktos drošības pasākumus uz kuģiem; atbalsta nesenos jūrlietu nozares aicinājumus paredzēt regulējumu privātajiem jūras drošības uzņēmumiem un atgādina par savu aicinājumu Starptautiskajai Jūrniecības organizācijai, karoga valstīm un jūrlietu nozarei, lai tās sadarbojoties izstrādātu rīcības kodeksu, ar kuru īsteno skaidrus, saskaņotus un piemērojamus starptautiski atzītus standartus attiecībā uz privāti nolīgta bruņotas apsardzes personāla pakalpojumu izmantošanu uz kuģiem, kā arī aicinājumu privātajiem jūras drošības uzņēmumiem rīkoties, stingri ievērojot šos standartus;

Arktika

43.  uzsver, ka pavērusies iespēja izmantot Ziemeļu Ledus okeāna ceļus ir tiešas klimata pārmaiņu sekas, un norāda, ka ES vispirms un galvenokārt vajadzētu veikt ieguldījumu reģiona un tā apdraudēto vides resursu saglabāšanā, vienlaikus nodrošinot, ka Arktikas resursi tiek izmantoti ilgtspējīgi un respektējot vietējos iedzīvotājus; uzsver, ka ir svarīga vispārējā stabilitāte un miers reģionā; tādēļ uzsver, ka ir jāveido vienota saskaņota ES politika attiecībā uz šo reģionu, skaidri definējot ES prioritātes, iespējamās problēmas un stratēģiju; uzsver, ka Dānijas, Somijas un Zviedrijas intereses Arktikā un paredzamā Islandes pievienošanās ES pastiprinās Savienības izredzes kļūt par Arktikas piekrastes dalībnieci, uzsverot vajadzību izstrādāt vēl saskaņotāku Arktikas politiku ES līmenī; šajā sakarā atzinīgi vērtē iepriekš minēto kopīgo paziņojumu „Eiropas Savienības politikas izstrāde saistībā ar Arktikas reģionu: kopš 2008. gada panāktais progress un turpmākie pasākumi” un atgādina par to, ka ir vajadzīgs politisks dialogs ar visiem reģiona partneriem, tostarp Krieviju;

44.  uzsver, ka jaunajiem tirdzniecības ceļiem, kuriem tiek izmantoti Arktikas jūras ceļi, ir liela nozīme, arī ES un tās dalībvalstu ekonomikai; uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm būtu aktīvi jāatbalsta brīva jūru pieejamība un tiesības brīvi šķērsot starptautiskos ūdensceļus; uzsver, ka pašreizējie ieilgušie teritoriālie strīdi starp Arktikas reģiona valstīm būtu jāatrisina miermīlīgā veidā un prasa lielāku ES iesaistīšanos šajā reģionā un novērtējumu attiecībā uz instrumentiem un spējām, kas varētu būt vajadzīgas, lai risinātu konfliktus šajā reģionā; uzsver, ka jebkurā gadījumā ir jāizvairās no Arktikas militarizācijas; aicina Komisiju izstrādāt priekšlikumus par to, kā Galileo projekts varētu dot labumu ES Arktikas politikai un kā to varētu izstrādāt, lai nodrošinātu drošāku kuģošanu Arktikas ūdeņos, tādējādi sniedzot ieguldījumu Ziemeļaustrumu ūdensceļa drošībā un pieejamībā;

Klusais okeāns

45.  uzsver, ka Klusajam okeānam un jo īpaši Dienvidķīnas jūrai, kuru izmanto, pārvadājot vienu trešdaļu no pasaules tirdzniecības apjoma, ir globāla nozīme; pauž satraukumu par pieaugošo spriedzi un steidzami aicina visas iesaistītās puses atturēties no vienpusējām politiskām un militārām darbībām, izteikt paziņojumus ne tik asā tonī un risināt savas pretrunīgās teritoriālās pretenzijas attiecībā uz Dienvidķīnas jūru, izmantojot starptautisko šķīrējtiesu, saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, jo īpaši UNCLOS, lai nodrošinātu reģionālo stabilitāti un brīvu un drošu kuģošanu Dienvidķīnas jūrā;

46.  uzskata, ka veids, kā miermīlīgā ceļā varētu novērst spriedzi Dienvidķīnas un Austrumķīnas jūru teritorijās, ir sarunas un rīcības kodeksu kopīga īstenošana, lai miermīlīgi izmantotu attiecīgās jūras teritorijas, tostarp izveidotu drošus tirdzniecības ceļus un noteiktu zvejas kvotas vai teritorijas resursu izpētei;

47.  aicina AP/PV apzināt apdraudējumus, kāds rastos mieram un drošībai, ja saasinātos spriedze un bruņoti konflikti Austrumķīnas un Dienvidķīnas jūrā;

48.  norāda, ka dažas valstis, piemēram, Austrālija jau ir politiski ļoti aktīvas Klusajā okeānā un ka ES būtu jāpaļaujas uz divpusēju un daudzpusēju sadarbību, lai garantētu drošību un drošumu šajā reģionā;

49.  uzsver Panamas kanāla paplašināšanas, kas jāpabeidz 2014. gadā, nozīmi, mainot jūrniecības ģeostratēģisko līdzsvaru un paverot ļoti lielas iespējas ES un tās dalībvalstīm; brīdina, ka dalībvalstu kuģniecības un ostu infrastruktūra būtu jāsagatavo, lai uzņemtu paredzami lielākas jūras kravu pārvadājumu plūsmas, un ar to saistītiem drošības un drošuma riskiem, ko cita starpā rada papildu spriedze saistībā ar vidi un noziedzīgas darbības; uzsver, ka minētais Klusā okeāna un Atlantijas okeāna savienojums varētu kļūt par nozīmīgu alternatīvu jūras transporta rietumu ceļu no Āzijas uz Eiropu un otrādi;

Pastāvošie instrumenti un spēju veidošana

50.  uzsver, ka finanšu krīze būtu jāuzskata par iespēju Eiropai raksturīgā veidā īstenot „resursu apvienošanas un kopīgas izmantošanas” iniciatīvu jūrniecības spēju veidošanas jomā, jo īpaši gūstot labumu no LeaderSHIP 2020 iniciatīvas un sekmējot kuģu būves un remonta nozares un saistīto nozaru dalībnieku apvienošanos tīklos, kas var palīdzēt saglabāt uzticamas militārās spējas un ir vienīgais veids, kā nodrošināt, lai Eiropa spētu risināt globālas ar jūras teritoriju drošību un Eiropas jūras spēku spējām saistītas problēmas;

51.  tomēr pauž nožēlu, ka finanšu krīzes un ekonomikas lejupslīdes dēļ ES dalībvalstis ir būtiski samazinājušas valsts aizsardzības budžetus un ka šie samazinājumi, kas vairumā gadījumu nav saskaņoti ES līmenī un kuros netiek ņemta vērā Eiropas Drošības stratēģija, var radīt nopietnas sekas attiecībā uz Savienības iespējām un gatavību risināt jūrniecības un cita veida drošības problēmas un pildīt starptautiskās saistības, un var kavēt īstenot tās uzdevumu nodrošināt drošību pasaulē;

52.  uzsver, ka „resursu apvienošanas un kopīgas izmantošanas” prioritāte, ko ES ierosināja, lai panāktu labāku koordināciju, pārdomātākus aizsardzības izdevumus un lielākus apjomradītus ietaupījumus dalībvalstīs, vēl nav sniegusi rezultātus, tostarp jūras satiksmes drošības spēju jomā;

53.  atzinīgi vērtē EAA darbu, sagatavojot pamatu, lai panāktu „resursu apvienošanu un kopīgu izmantošanu”, saskaņojot prasības un projektus saistībā ar jūras spēku mācībām un apgādi; atzinīgi vērtē Wise Pen komandas 2012. gadā veikto pētījumu par jūrniecības prasībām un spējām; ņemot vērā EAA pilnvaras un kompetenci, prasa dalībvalstu aizsardzības budžeta samazināšanas gadījumā, lai neapdraudētu stratēģisko spēju veidošanu visā ES, izmantot EAA ieteikumus un tehnisko palīdzību, kas vajadzīga, lai saskaņotā veidā novērstu nepilnības un spēju nepietiekamību; mudina dalībvalstis sadarboties ar EAA, lai noteiktu vajadzības spēju jomā, jo īpaši civilās, militārās un divējādi izmantojamās spējas jūrniecības jomā; mudina AP/PV sadarbībā ar EAA un Jūrlietu un zivsaimniecības ģenerāldirektorātu noteikt visus jūras spēku un jūrniecības līdzekļus, kas atbilst jūrniecības spējām un 2012. gada prasībām un ko ES dalībvalstis var zaudēt finansiālo un ekonomisko ierobežojumu dēļ, un apzināt veidus, kā tos saglabāt un darīt pieejamus ES integrētajai jūrlietu politikai un nākotnē paredzamajai EJDS;

54.  atgādina, ka divējādi izmantojamās spējas ir vajadzīgas KDAP īstenošanā, ņemot vērā sarežģītās ar drošību saistītās problēmas mūsdienu pasaulē; uzsver, ka pašreizējā krīze Sāhelā un Āfrikas ragā liecina, ka ir jāizstrādā visaptveroša pieeja, kurā izmanto gan visu civilo un militāro resursu iesaistīšanu, gan tādu divējādi izmantojamo aprīkojumu un spējas, tostarp Eiropas jūras spēku spējas un civilās kuģubūves un aizsardzības spējas, kuru mērķis ir nodrošināt kuģu drošību un izturību; aicina dalībvalstis sadarboties ar attiecīgajām ES struktūrām un aģentūrām, galvenokārt ar Komisiju, EAA un Eiropas Kosmosa aģentūru (EKA), lai piesaistītu ES finansējumu divējādi izmantojamo spēju veidošanai, tādējādi novēršot spēju nepietiekamību valsts, reģionālajā un Savienības līmenī; atgādina par programmas Galileo divējādas izmantošanas iespējām un tās noderīgumu KDAP operāciju īstenošanā un to efektivitātes nodrošināšanā, jo īpaši jūrniecības jomā; tomēr uzsver, ka par prioritāti būtu jāizvirza lielāka pārredzamība, efektivitāte un daudzpusējas pieejas spēju attīstības jomā;

55.  atgādina par nepieciešamību apvienot ES mēroga un ES finansēto tehnoloģisko pamatu aizsardzības jomā, tostarp kuģu būves un iekārtu ražošanas spējas; ņemot vērā pašreizējo ekonomikas un finanšu krīzi, atgādina, ka jaudīgu neatkarīgu Eiropas aizsardzības nozaru izveide un atbalstīšana nozīmē jaunu darbavietu radīšanu un izaugsmi; aicina veidot kvalitatīvāku dialogu ar nozares pārstāvjiem, jo jūras spēku spēju veidošana ietver saistības daudzu gadu garumā; uzsver, ka ES dalībvalstīm un nozarei ir jāveic standartu racionalizācija un saskaņošana, lai nodrošinātu Eiropas operatīvu savietojamību jūrniecības un jūras spēku spēju veidošanas, tostarp sakaru sistēmu un tehnoloģiju jomā;

56.  uzskata, ka EAA Jūras uzraudzības tīkls (MARSUR) ir viens no šādiem jauninājumiem, kas rada pievienoto vērtību KDAP jūrlietu aspektu izstrādāšanā; uzstājīgi mudina noteikt atbilstīgas sadarbības jomas attiecībā uz MARSUR un citiem ES projektiem, kuru mērķis ir izveidot tādus jūras uzraudzības projektus kā Copernicus — Eiropas Zemes novērošanas programma (bijusī GMES — Vides un drošības globālais monitorings) attiecībā uz jūras un drošības dienestu vai EMSA darbu jūrniecības uzraudzības jomā;

57.  uzskata, ka EMSA, EKA un Copernicus programmas paveikto darbu var turpmāk izmantot, lai īstenotu KDAP jūrlietu aspektus, un to vajadzētu oficiāli sākt izmantot; uzsver, ka minēto aģentūru kompetence nodrošina tām lieliskas iespējas sniegt pakalpojumus un atbalstu notiekošajās KDAP misijās saistībā ar uzraudzību, patrulēšanas darbībām vai satelītnovērošanas informācijas vākšanu, izpēti un izplatīšanu, ņemot vērā partnerību, kas ir neoficiāli izveidojusies starp EMSA un operāciju EUNAVFOR Atalanta;

58.  aicina izveidot Eiropas mēroga krasta apsardzi, pamatojoties uz pieredzi, kas gūta ar Frontex un Eiropas patruļu tīklu, kuriem spējas nodrošināja valstu valdības un organizācijas, rīkojoties saskaņā ar tiesu praksi, kas izriet no JAI sadarbības un kas vērsta uz ES robežu, Eiropas iedzīvotāju, kā arī to cilvēku dzīvību aizsardzību, kuri ir apdraudēti Savienības piekrastes ūdeņos;

59.  atzinīgi vērtē darbu, kas paveikts saistībā ar vienotas informācijas apmaiņas vides (CISE) izveidi, lai iegūtu efektīvas Eiropas jūrniecības uzraudzības spējas; tādēļ aicina ES veikt būtisku ieguldījumu CISE sistēmas turpmākā pilnveidošanā, ņemot vērā pieredzi, kas gūta tādos projektos kā MARSUNO, BluemassMed un EUROSUR, lai sagatavotos izsekot, uzraudzīt un risināt jūrniecības problēmas, kas rodas ES dalībvalstu ūdeņos vai ES tuvumā;

60.  ņemot vērā, ka ES un NATO dalībvalstīm ir tikai viena jūras spēku flote, aicina pastiprināt stratēģisko koordināciju starp abām organizācijām jūras drošības jomā; uzskata, ka turpmākajai ES Jūras drošības stratēģijai vajadzētu būt neatkarīgai no Alianses stratēģijas, bet to papildinošai, lai palīdzētu atrisināt pēc iespējas vairāk iepriekš minēto problēmu, vienlaikus nodrošinot ierobežoto jūras bagātību optimālu izmantošanu; atzinīgi vērtē pozitīvos rezultātus, kas izriet no abu organizāciju operāciju ģenerālštābu līdzāsatrašanās Nortvudā; uzskata, ka ES būtu jāpievērš uzmanība acīmredzamajai pievienotajai vērtībai, ko sniedz tās visaptverošā pieeja, risinot daudzveidīgās problēmas, kā to apliecina diplomātiskā, finanšu un tiesiskā uzraudzību attiecībā uz operācijas Atalanta efektīvo cīņu pret pirātismu; aicina turpināt uzlabot informācijas apmaiņu starp NATO un ES, kā arī uzlabot koordināciju ar citiem starptautiskajiem dalībniekiem;

61.  pauž nožēlu par pastāvošo situāciju, kad notiek darbību dublēšana, pārklāšanās, resursu izšķērdēšana un sāncensība starp ES struktūrām un aģentūrām, kas darbojas jūras drošības jomā; mudina ES turpināt pētīt veidus, kā tā var mazināt administratīvo un finansiālo slogu, ko rada nelietderīga funkciju, kompetenču, iekārtu un resursu pārklāšanās starp vairākām ES struktūrām un dalībniekiem, tādējādi ļaujot AP/PV pildīt savu koordinēšanas pienākumu;

62.  ņemot vērā iepriekš minēto, aicina iekļaut koordinācijas un apvienošanas centienus ES Jūras drošības stratēģijā, norādot skaidras vadlīnijas konkrētai sadarbībai starp attiecīgajiem Komisijas ģenerāldirektorātiem, tostarp Jūrlietu un zivsaimniecības ĢD, Iekšlietu ĢD, Tieslietu ĢD, Uzņēmējdarbības un rūpniecības ĢD, Mobilitātes un transporta ĢD, Nodokļu politikas un muitas savienības ĢD, Pētniecības ĢD un Attīstības ĢD, kā arī Eiropas Ārējās darbības dienestu un Ārpolitikas instrumentu dienestu; tas pats būtu jādara arī attiecībā uz savstarpējo sadarbību starp tādām aģentūrām kā EAA, EMSA, SatCen, Europol, Frontex, ES militārais štābs, Krīžu pārvaldīšanas un plānošanas direktorāts, ES izlūkdatu analīzes centrs un attiecīgajām iestādēm dalībvalstīs;

63.  atzinīgi vērtē Eiropas jūras spēku virsvadības (CHENS) darbību, veicinot saprašanos Eiropas jūras spēku starpā un izskatot savstarpēji svarīgus jautājumus; aicina CHENS ikgadējās sanāksmēs informēt par rezultātiem un aicina specializētās darba grupas veicināt ES Jūras drošības stratēģiju un tās īstenošanu KDAP līmenī, lai sekmētu turpmāku sadarbību un nodrošinātu integrētu un efektīvu pieeju;

64.  aicina nākamajā 2013. gada Eiropadomē aizsardzības jautājumos pieņemt ES Jūras drošības stratēģiju, kas ietver šajā ziņojumā pausto Eiropas Parlamenta viedokli; atgādina dalībvalstīm, ka mūsdienu pasaulē, jo īpaši saistībā ar tās problēmām un apdraudējumiem, ir vajadzīga konsekventa, saskaņota un pārliecinošs rīcība, lai aizsargātu 500 miljonus ES iedzīvotāju; atgādina arī to, ka attiecībā uz minētajām problēmām ir jāizstrādā tāda ES ārpolitika, kuras pamatā ir miera un drošības nodrošināšana un veicināšana visā pasaulē;

o
o   o

65.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomes priekšsēdētājam, Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas priekšsēdētāja vietniekam, Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem, NATO ģenerālsekretāram un NATO Parlamentārās asamblejas priekšsēdētājam.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0006.
(2) JOIN(2012)0039 – 2012/0370(NLE).
(3) OV C 136 E, 11.5.2012., 71. lpp.
(4) JOIN(2012)0019.
(5) OV L 301, 12.11.2008., 33. lpp.
(6) OV L 187, 17.7.2012., 40. lpp.
(7) OV C 99 E, 3.4.2012., 7. lpp.
(8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0455.
(9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0097.
(10) OV C 15 E, 21.1.2010., 61. lpp.
(11) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0203.
(12) OV C 136 E, 11.5.2012., 81. lpp.


ES militārās struktūras — pašreizējais stāvoklis un turpmākās perspektīvas
PDF 317kWORD 37k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. septembra rezolūcija par ES militārajām struktūrām — pašreizējais stāvoklis un turpmākās perspektīvas (2012/2319(INI))
P7_TA(2013)0381A7-0205/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) V sadaļu,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2012. gada 13. un 14. decembra secinājumus,

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 19. novembra secinājumus par militāro spēju attīstīšanu,

–  ņemot vērā 2010. gada pamatmērķi, ko Eiropadome apstiprināja 2004. gada 17. un 18. jūnijā,

–   ņemot vērā Lisabonas līgumā iekļauto savstarpējās aizsardzības klauzulu un solidaritātes klauzulu, kas prasa, lai dalībvalstis sniegtu atbalstu un palīdzību, ja kāda no dalībvalstīm kļūst par katastrofas, teroristu uzbrukuma vai bruņota iebrukuma upuri,

–  ņemot vērā Eiropas drošības stratēģiju, kuru Eiropadome pieņēma 2003. gada 12. decembrī, un ziņojumu par tās īstenošanu, ko Eiropadome apstiprināja 2008. gada 11. un 12. decembrī,

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 19. decembra Lēmumu 2011/871/KĀDP, ar ko izveido mehānismu tādu Eiropas Savienības operāciju kopējo izmaksu finansēšanas pārvaldībai, kuras skar militārus vai aizsardzības aspektus (Athena)(1),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 12. jūlija Lēmumu 2011/411/KĀDP, ar ko nosaka Eiropas Aizsardzības aģentūras statūtus, atrašanās vietu un darbības noteikumus un atceļ Vienoto rīcību 2004/551/KĀDP(2),

–   ņemot vērā Ārlietu padomes 2013. gada 23. aprīļa sanāksmē notikušo aizsardzības ministru diskusiju par gatavošanos 2013. gada decembra Eiropadomes sanāksmei par aizsardzību,

–  ņemot vērā 2012. gada 22. novembra rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas īstenošanu(3), 2012. gada 22. novembra rezolūciju par ES savstarpējās aizsardzības un solidaritātes noteikumiem — politiskie un darbības aspekti(4), 2012. gada 12. septembra rezolūciju par Padomes ikgadējo ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitiku un drošības politiku(5) un 2011. gada 14. decembra rezolūciju par finanšu krīzes ietekmi uz aizsardzības nozari ES dalībvalstīs(6),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A7-0205/2013),

Vispārēji apsvērumi

1.  norāda, ka, neskatoties uz ES ilggadējo apņemšanos saglabāt miera stāvokli un aizsargāt cilvēktiesības, novērst konfliktus un nostiprināt starptautisko drošību atbilstoši ANO Statūtu principiem, steidzami jāpievēršas jautājumam par ES nepietiekamo kapacitāti attiecībā uz savlaicīgu un efektīvu reaģēšanu uz starptautiskajām krīzēm; uzsver, ka ES un dalībvalstu interesēs ir vienota rīcība nolūkā garantēt drošību ne vien Eiropā, bet arī pārējā pasaulē un jo īpaši kaimiņvalstīs;

2.  atgādina par ciešo apņemšanos krīžu pārvarēšanai piemērot visaptverošu pieeju, integrējot plašu klāstu diplomātisko, ekonomisko, attīstības un — tikai kā galējo līdzekli — militāro līdzekļu, kā jo īpaši norādīts rezolūcijās par gada ziņojumiem attiecībā uz kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP) un kopējo drošības un aizsardzības politiku (KDAP); uzsver, ka militārās struktūras un spējas ir šādas visaptverošas pieejas sastāvdaļa, kas veido pamatu ES spējai reaģēt draudu, konfliktu un krīžu, tostarp humanitāru krīžu un dabas katastrofu, gadījumā, ja citi līdzekļi nav devuši rezultātu;

3.  ar nožēlu konstatē, ka nesenās militārās operācijas Lībijā un Mali parādīja patiesas kopējās drošības un aizsardzības politikas attīstības trūkumus, un uzsver vajadzību pēc uzlabotas koordinācijas un sadarbības Eiropas līmenī, lai ES uztvertu nopietni kā efektīvu un uzticamu dalībnieci pasaulē;

4.  atgādina, ka Līgumā ir noteikts pienākums ES pakāpeniski izstrādāt kopējo Savienības aizsardzības politiku, kas varētu veidot pamatu kopējai aizsardzībai; turklāt atgādina par dalībvalstu pienākumiem, kas paredzēti savstarpējās aizsardzības klauzulā;

5.  atkārtoti pauž nopietnas bažas par pastāvīgajiem un nekoordinētajiem dalībvalstu aizsardzības budžetu samazinājumiem, kas rada šķēršļus centieniem novērst spēju nepilnības un negatīvi ietekmē KDAP ticamību; mudina dalībvalstis apturēt un mainīt šo bezatbildīgo tendenci, kā arī valsts un ES līmenī pastiprināt centienus, kuri vērsti uz šīs tendences radīto seku ierobežošanu ar ciešākas sadarbības un resursu apvienošanas un kopīgas izmantošanas palīdzību;

6.  atgādina par rezolūciju attiecībā uz finanšu krīzes ietekmi uz aizsardzības nozari ES dalībvalstīs un atkārtoti uzsver savus ieteikumus krīzes radītās negatīvās ietekmes novēršanai militāro spēju jomā ES līmenī, kuri jāīsteno, izmantojot labāku koordināciju aizsardzības plānošanā, spēju apvienošanu un kopīgu izmantošanu, atbalstu pētniecībai un tehnoloģiskajai attīstībai aizsardzības jomā, integrētākas, ilgtspējīgas, inovatīvas un konkurētspējīgas Eiropas aizsardzības tehnoloģiskās un rūpniecības bāzes veidošanu, Eiropas aizsardzības aprīkojuma tirgus izveidi un jaunu formu atrašanu ES līmeņa finansējumam;

7.  mudina ES dalībvalstis un Komisiju veikt nepieciešamos pasākumus, ar kuriem veicina pārstrukturēšanas un aizsardzības nozares resursu apvienošanu, lai samazinātu pašreizējās liekās spējas, kas nav ilgspējīgas;

8.  atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas Aizsardzības nozaru un tirgu darba grupas darbu un Komisijas 2013. gada 24. jūlija paziņojumu „Ceļā uz konkurētspējīgāku un efektīvāku aizsardzības un drošības nozari” (COM(2013)0542) un aicina Komisiju izstrādāt priekšlikumus par to, kā ar elastīgu pieeju varētu izmantot plašākas ES politikas jomas un instrumentus, lai atbalstītu aizsardzības un drošības mērķus, jo īpaši transversālās jomās, piemēram, divējāda lietojuma tehnoloģiju jomā;

9.  uzsver, ka Savienības, daudznacionālajām un valsts mēroga militārajām struktūrām, kas izveidotas ES teritorijā, pārveides procesā jāturpina veidot modulārus, sadarbspējīgus un izvēršamus bruņotos spēkus, kuri būtu pielāgoti daudznacionālām operācijām;

10.  atzinīgi vērtē 2012. gada decembrī Eiropadomes pausto vēlmi no jauna pievērsties KDAP operāciju darbības efektivitātes un lietderības palielināšanai, Eiropas sadarbības uzlabošanai ar mērķi nodrošināt uz nākotni orientētas spējas un novērst to būtiskas nepilnības, kā arī attiecībā uz Eiropas aizsardzības nozares nostiprināšanu;

11.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos saistībā ar Eiropadomes sanāksmi 2013. gada decembrī iesniegt priekšlikumus, kuros būtu iekļauti šajā rezolūcijā paustie ieteikumi un, pamatojoties uz Līguma noteikumiem par pastāvīgu strukturētu sadarbību, ietvertas iespējas Eiropas sadarbības uzlabošanai drošības un aizsardzības jomā starp dalībvalstīm, kas vēlas to darīt, ja visas dalībvalstis nevarēs vienoties par vērienīgu programmu;

12.  apņemas, ņemot vērā KDAP attīstību, sagatavot priekšlikumus par Līgumu stiprināšanu, iekļaujot tos savā nākamā Konstitucionālā Konventa programmā;

ES spēju uzlabošana attiecībā uz militāro operāciju plānošanu un vadību

13.  ar nožēlu norāda, ka desmit gadus pēc pirmās autonomās ES vadītās militārās operācijas ES joprojām nav pastāvīgu militāru plānošanas un vadības spēju, un pauž nožēlu, ka tādējādi tiek radīti šķēršļi attiecībā uz ES spējām reaģēt smagu krīžu gadījumā; atgādina, ka pašreizējos pasākumos, kuros nepieciešama dalībvalstu štābu ad hoc aktivizācija, ir izmantota tikai reaģējoša pieeja, un tas nenodrošina resursus, kas nepieciešami iepriekšējai plānošanai;

14.  uzskata — lai gan aktivizētais Operāciju centrs ir atzinīgi vērtējams saistībā ar tā lomu misiju koordinēšanā Āfrikas ragā, tas lielā mērā ir nepietiekams solis virzībā uz pastāvīgu spēju izveidi, jo tam ir ierobežoti resursi un stingri noteiktas atbalsta funkcijas; pauž nožēlu par to, ka piecu „Weimar plus” valstu iniciatīva nav devusi turpmākus būtiskus rezultātus; mudina dalībvalstis pirmām kārtām vienoties par tādu misiju operatīvas plānošanas deleģēšanu Operāciju centram, attiecībā uz kurām nav piešķirtas izpildpilnvaras, piemēram, Eiropas Savienības militārā misija, lai palīdzētu Mali un Somālijas drošības spēku apmācībā;

15.  atkārtoti prasa Eiropas Ārējās darbības dienestā (EĀDD) izveidot pilnībā darboties spējīgu ES Operāciju štābu, ja nepieciešams, izmantojot pastāvīgu strukturētu sadarbību; uzsver, ka tai jābūt civilmilitārai struktūrai, kas būtu atbildīga gan par ES civilo misiju, gan par militāro operāciju plānošanu un vadību un kam būtu atsevišķas civilas un militāras komandķēdes;

16.  norāda, ka ES Operāciju štāba izveide būtiski uzlabotu ES iestāžu pieredzi krīžu pārvarēšanā, veicinātu kopīgas stratēģiskās kultūras izveidi, izmantojot valstu personāla norīkošanu darbā, nodrošinātu pēc iespējas lielākus civilmilitārās koordinācijas ieguvumus, ļautu apvienot konkrētas funkcijas, samazinātu ilgtermiņa izmaksas un sekmētu Parlamenta un Padomes veikto politisko uzraudzību;

17.  norāda uz vajadzību pēc pastāvīgām militārās plānošanas un vadības spējām arī attiecībā uz pienākumiem, kas izriet no savstarpējās aizsardzības klauzulas un solidaritātes klauzulas, un uzsver vajadzību nodrošināt reaģēšanas spējas, kurām būtu pienācīga gatavības un ātruma pakāpe, ja tiktu izmantota viena no divām minētajām klauzulām; aicina priekšsēdētāja vietnieci / Augsto pārstāvi izteikt priekšlikumus praktiskiem pasākumiem attiecībā uz savstarpējās aizsardzības klauzulu, lai noteiktu reaģēšanas spējas ES līmenī;

ES kaujas vienību — Savienības ātrās reaģēšanas un stabilizācijas instrumenta — uzlabošana

18.  atzīst ES kaujas vienību ieguldījumu dalībvalstu bruņoto spēku pārveidē un militārās sadarbspējas un daudznacionālas sadarbības veicināšanā; pauž nožēlu, ka šis veidojums vēl nav apliecinājis savu lietderību operācijās kā ātrās reaģēšanas instruments un ka bez būtisku izmaiņu izdarīšanas šķiet neiespējami panākt jebkāda veida vienprātību par šo vienību izmantošanu; uzskata, ka situācija Mali bija pirmā iespēja iesaistīt ES kaujas vienības un ka šī iespēja netika izmantota;

19.  uzskata — lai uzlabotu kaujas vienību efektivitāti, pienācīga uzmanība būtu jāpievērš šo vienību sastāvam, apzinoties, ka parasti viena reģiona valstīm ir līdzīga izpratne par apdraudējumu un ka tas atvieglina vajadzīgo reakciju uz apdraudējumu;

20.  uzskata, ka pārskatītajā militāro operāciju finansēšanas mehānismā Athena joprojām nav pietiekami ņemtas vērā kaujas vienību jēdziena īpatnības, un aicina būtiski paplašināt ātrās reaģēšanas kopīgo finansējumu, pilnībā sedzot izmaksas, kas rodas, ja tiek izmantotas kaujas vienības; uzskata, ka principa „izmaksas sedz valsts, kurā tās rodas” piemērošana kaujas vienībām, kas darbojas gatavības režīmā pēc brīvprātības un rotācijas principa, ir pretējs principam par taisnīgu sloga sadali;

21.  aicina priekšsēdētāja vietnieci / Augsto pārstāvi izvirzīt priekšlikumus par mehānisma Athena pielāgošanu kaujas vienību darbības īpatnībām, attiecīgā gadījumā izmantojot pastāvīgu strukturētu sadarbību, ko īsteno līdztekus pastāvīgā Operāciju štāba darbībai; vienlaikus mudina priekšsēdētāja vietnieci / Augsto pārstāvi iesniegt priekšlikumu par Līgumā paredzētā militāro operāciju sagatavošanas darbību sākumfonda izveidi un finansēšanu;

22.  norāda uz Padomes un EĀDD centieniem palielināt kaujas vienību elastīgumu un lietderību, kuri tomēr līdz šim brīdim nav devuši vērā ņemamus rezultātus; norāda, ka ir vajadzīgs ļoti augsts sadarbspējas līmenis ne tikai tehniskā ziņā, bet arī procedūru un izstrādes jomā, jo īpaši lai saskaņotu noteikumus par iesaistīšanos un pilnvaru nodošanu, kā arī atrisinātu problēmu, kas saistīta ar ierobežojošām dalībvalstu klauzulām;

23.  aicina Eiropadomi izpētīt iespējas, kā saskaņot politisko lēmumu pieņemšanas procesu ES un valstu līmenī, lai ātrā reaģēšanas spēja tiktu īstenota praktiski; pieprasa izrādīt minēto uzdevumu risināšanai vajadzīgo politisko gribu; mudina analizēt iespējamās vienkāršotās procedūras attiecībā uz kaujas vienību grupu izmantošanu uz ierobežotu termiņu, ja ir izpildīti daži skaidri definēti priekšnoteikumi, par kuriem ir panākta vienošanās, piemēram, saņemts konkrēts pieprasījums no ANO;

24.  atzinīgi vērtē dalībvalstu atkārtoti izteikto apņemšanos attiecībā uz kaujas vienību jēdziena vērienīgumu un lūgumu plānot ieguldījumus, pamatojoties uz regulāri izteiktu apņemšanos, ar mērķi turpmāk izvairīties no nepilnībām kaujas vienību sarakstā; mudina attīstīt kaujas vienības kā ilgāka termiņa partnerības, kas darbojas gatavības režīma periodā, bet ne tikai, lai maksimāli izmantotu militāros un ekonomiskos ieguvumus, ko sniedz aprīkojuma un pakalpojumu kopīga iegāde un resursu apvienošana un kopīga izmantošana; norāda, ka šāda mudinājuma konkrēts piemērs ir Eiropas Aizsardzības aģentūras (EAA) 2012. gada otrajā pusē noslēgtais pamatlīgums par materiāltehniskās apgādes pamatpakalpojumiem ES kaujas vienībai, kas darbojas gatavības režīmā;

25.  norāda, ka jebkuras izmaksas, kas nav saistītas ar militārām operācijām, piemēram, izmaksas par kaujas vienību izveidi un uzturēšanu gatavības režīmā, varētu tikt apmaksātas no ES budžeta;

26.  uzsver, ka kaujas vienības ir īpašs instruments, kam ir ierobežots lielums un ilgtspējība un kas ir pielāgots konkrētiem scenārijiem, un to nevar uzskatīt par universālu krīžu pārvarēšanas līdzekli; atgādina, ka sākotnējais Helsinku 1999. gada pamatmērķis, kuru Eiropadome atkārtoti apstiprināja 2008. gadā, paredz, ka lielas operācijas gadījumā ES jāspēj nodrošināt 60 000 cilvēku dislokāciju 60 dienās; norāda — lai gan šis mērķis nekad nav oficiāli ticis atcelts, pastāvīgi trūkstošo spēju dēļ tas nekad nav ticis reāli īstenots; norāda, ka tā vietā, lai izvirzītu patvaļīgus mērķus, kas var kaitēt ES ticamībai, drīzāk steidzami jāvelta ilgstoši centieni attiecībā uz spēju nepilnību novēršanu un kopumā jāuzlabo spēku veidošana un plānošana saistībā ar ES militārajām operācijām;

Tādu struktūru un spēju veidošana, ar kurām būtu iespējams novērst galvenās nepilnības spēju jomā

27.  atgādina par EAA misiju un uzdevumiem, kas noteikti LES 42. panta 3. punktā un 45. pantā, jo īpaši par aģentūras svarīgo nozīmi ES spēju un bruņojuma politikas izstrādē un īstenošanā, operatīvo vajadzību saskaņošanā, daudzpusēju projektu ierosināšanā, dalībvalstu programmu saskaņošanā, Eiropas aizsardzības tehniskā un rūpnieciskā pamata nostiprināšanā un militāro izdevumu efektivitātes uzlabošanā; mudina dalībvalstis, ņemot vērā, ka EAA stingri koncentrējas uz izmaksu efektivitāti, nodrošināt to ar pietiekamu finansējumu, lai varētu izmantot visu tās potenciālu, un atkārto savu prasību priekšsēdētāja vietniecei / Augstajai pārstāvei attiecībā uz priekšlikumu iesniegšanu par aģentūras personāla un darbības izmaksu finansēšanu no Savienības budžeta;

28.  pauž nožēlu, ka dalībvalstis nav izteikušas ciešu apņemšanos attiecībā uz spējām, un aicina Padomi nodrošināt, ka tiek īstenota saistītā novērtējuma prasība, kas noteikta LES 42. panta 3. punktā un 45. panta 1. punktā; aicina priekšsēdētāja vietnieci / Augsto pārstāvi sniegt atbilstošus priekšlikumus šajā saistībā; uzskata, ka Parlaments regulāri jāinformē par progresu, kas panākts to militāro spēju veidošanas jomā, kas saistītas ar KDAP īstenošanu;

29.  mudina turpināt īstenot EAA spēju attīstības plānu un saistībā ar tā pārskatīšanu 2013. gadā rosina to labāk integrēt valstu aizsardzības plānos, kuru saskaņošana ir jāturpina; atkārto savu prasību, lai dalībvalstis — gan savā starpā, gan ES Militārajā komitejā — sāktu institucionalizētu procesu attiecībā uz pastiprinātu aizsardzības plānošanas koordināciju, par pamatu izmantojot EAA ieteikumus; vērš uzmanību uz to, ka kopumā ir jāpalielina sadarbība starp Eiropas Aizsardzības aģentūru un Eiropas Savienības Militāro komiteju/ Eiropas Savienības Militāro štābu; sagaida, ka valstu un valdību vadītāji Eiropadomes 2013. gada decembra sanāksmē par drošības un aizsardzības jautājumiem uzsāks Eiropas aizsardzības politikas pārskatīšanu;

30.  prasa izmantot strukturētāku pieeju spēju būtiskāko nepilnību novēršanā Eiropas līmenī un jo īpaši attiecībā uz galvenajiem spēku veicinātājiem un spēku pastiprinošiem faktoriem, piemēram, informācijas, novērošanas un izlūkošanas (ISR) līdzekļiem, stratēģiskajiem aviopārvadājumiem, helikopteriem, medicīnisko atbalstu, degvielas uzpildi gaisā un precīzijas ieročiem, — cieši sadarbojoties ar NATO un pilnībā ievērojot tās norādes; atzinīgi vērtē EAA pārraudzīto resursu apvienošanas un kopīgas izmantošanas iniciatīvu sākotnējos rezultātus, tomēr uzsver, ka ir nepieciešami turpmāki centieni šajās un citās jomās; pauž nožēlu par to, ka, lai gan Eiropas bruņotie spēki ir atkārtoti saskārušies ar minēto spēku veicinātāju un spēku pastiprinošu faktoru trūkumu KDAP un citās operācijās, neviena no konstatētajām nepilnībām spēju jomā joprojām nav apmierinoši novērsta;

31.  prasa izvērtēt iespēju izveidot pastāvīgu KDAP noliktavu (kurai būtu līdzīgi uzdevumi kā NATO Atbalsta aģentūrai), kas ES militārajām struktūrām un dalībvalstīm, nerīkojot apgrūtinošas iepirkuma procedūras, nodrošinātu integrētu starptautisku atbalstu, tostarp būtisku aprīkojumu visām misijām;

32.  uzsver, ka ES ir jāattīsta iedarbīgas un samērīgas spējas un stratēģijas, kas ir nepieciešams, lai reaģētu uz pieaugošajiem kiberdraudiem drošībai un stratēģiskajām interesēm; uzsver — lai nodrošinātu panākumus, pilnīgi ievērotu digitālās brīvības un starptautiskās tiesības un nodrošinātu pietiekamu demokrātisku pārraudzību, vajadzīga veiksmīga sadarbība ar privātajiem dalībniekiem;

33.  uzsver to, ka Eiropas Gaisa transporta pavēlniecība (EATC), kura ir pierādījusi savu funkcionalitāti un pievienoto vērtību operācijās, ir piemērs īpaši lietderīgam resursu apvienošanas un kopīgas izmantošanas modelim, kura pamatā ir konkrētu kompetenču nodošana kopīgai struktūrai, saglabājot valstu atbildību; aicina EATC modeli izmantot arī citās operatīvā atbalsta jomās un jo īpaši gaida EAA darba rezultātus attiecībā uz iespējamu daudznacionālu helikopteru korpusu, lai novērstu vēl vienu svarīgu spēju nepilnību;

34.  atkārto savu aicinājumu dalībvalstīm apsvērt kopīgas atbildības uzņemšanos par dažām dārgām spējām, proti, kosmosa spējām, bezpilota lidaparātiem (UAV) vai stratēģisku pārvadājumu līdzekļiem; atzinīgi vērtē Komisijas darbu pie tādu iespēju izpētes, kuras ļautu iegūt spējas, kas būtu ES īpašums, tai izmantojot iespējamo sinerģiju izveidi starp vajadzībām aizsardzības un civilās drošības jomā, piemēram, civilās aizsardzības vai robežu uzraudzības jomā;

35.  uzsver vajadzību izveidot kopīgu Eiropas pieeju attiecībā uz vidēja augstuma ilgizturīgas bezpilota gaisa kuģu sistēmas (MALE RPAS) izstrādi un mudina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt inovatīvu pieeju šā vērienīgā mērķa sasniegšanai;

36.  uzsver ārkārtīgi lielo nozīmi, kāda ir satelīta līdzekļiem mūsdienu operācijās, jo īpaši attiecībā uz ISR, komunikācijas un navigācijas spējām un vajadzību pēc iespējas pilnīgāk izmantot trūcīgos resursus, par pamatu izmantojot kopīgu pieeju un visas iespējamās civilmilitārās sinerģijas, lai izvairītos no nevajadzīgas dublēšanās; šajā saistībā mudina turpināt sadarbību ar Eiropas Kosmosa aģentūru, EAA un Komisiju un uzstāj, ka ES ir jāturpina Copernicus (GMES) un Galileo programmas finansēšana;

37.  mudina panākt lielāku progresu attiecībā uz MUSIS programmu, lai sekmētu satelītattēlu kopīgu izmantošanu, kuri iegūti no nākamās paaudzes Zemes novērošanas satelītiem, un aicina ES tieši iesaistīties programmas finansēšanā un nodrošināt sasaisti ar ES Satelītu centru, lai būtu pieejama piekļuve tādiem attēliem, kas iegūti atbilstoši ES, jo īpaši KDAP, vajadzībām;

38.  atzinīgi vērtē rīcības kodeksa pieņemšanu par resursu apvienošanu un kopīgu izmantošanu kā svarīgu soli uz lielāku sadarbību Eiropā un uzsver vajadzību līdz gada beigām veikt pirmo stratēģisko novērtējumu par tā īstenošanu; sagaida, ka Eiropadomes 2013. gada decembra sanāksme būs būtisks pagrieziena punkts, kad tiks dots politisks impulss resursu apvienošanai un kopīgai izmantošanai, kā arī saistībā ar skaidru vadlīniju sniegšanu par tā īstenošanu; vērš uzmanību uz to, ka jāpastiprina informatīvie pasākumi ES, lai vēl vairāk palielinātu resursu apvienošanas un kopīgas izmantošanas lomu;

39.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt tāda aprīkojuma piegādes drošību, kas nepieciešams dalībvalstu bruņotajiem spēkiem, lai tie varētu izpildīt saistības starptautisku krīžu gadījumā; pauž nopietnas bažas par aizvien lielāko atkarību no tādām tehnoloģijām un piegādes avotiem, kuru izcelsme nav Eiropas valstis, un saistīto ietekmi uz Eiropas autonomiju; uzsver aizsardzības nozares stratēģisko nozīmi un aicina EAA un Komisiju turpināt darbu pie tādu galveno rūpniecisko spēju noteikšanas, kas Eiropā jāsaglabā vai jāattīsta, kā arī pie tā, kā mazināt Eiropas atkarību no piegādēm;

40.  pauž nožēlu, ka valstis samazina finansējumu aizsardzības pētniecībai, kā arī par to, ka tā lielākoties ir sadrumstalota pa atsevišķām valstīm; norāda, ka ES var sniegt būtisku pievienoto vērtību, izmantojot Eiropas sadarbības sistēmu un lielākas sinerģijas starp aizsardzības un civilās drošības pētniecību; jo īpaši uzsver, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš ieguldījumiem galvenajās pamattehnoloģijās, piemēram, robotikā, nanoelektronikā un mikroelektronikā, un ka ir jānodrošina, lai ES līdzekļi, kas ieguldīti šajās jomās, dotu labumu arī aizsardzības vajadzību jomā;

Lielāka saskaņotība starp ES dalībvalstu pastāvīgajām daudznacionālajām struktūrām

41.  norāda, ka Eiropā ir vairākas divpusējas/reģionālas/daudzpusējas partnerības iniciatīvas, kuru mērķis ir resursu apvienošana un sadarbspējas veicināšana un kuras var sniegt ieguldījumu ES, ANO, NATO vai ad hoc koalīcijas operācijās; atzinīgi vērtē sadarbības radītos ieguvumus un pilnībā atbalsta resursu apvienošanas pamatojumu, tomēr mudina racionalizēt un labāk koordinēt daudzās daudznacionāla mēroga struktūras, kas ir izveidotas bez visaptveroša un saskaņota plāna;

42.  prasa stiprināt saiknes starp Eirokorpusu un ES militāro personālu un aicina, lai dalībvalstis iesaistās Eirokorpusa daudznacionālajā struktūrā, kas varētu kļūt par Eiropas bruņotajos spēkos pilnībā integrētas daļas centru;

43.  norāda uz Eurofor slēgšanu, atzīstot tā sniegto ieguldījumu ES operācijās un kaujas vienību sarakstā; norāda, ka Euromarfor, Eurogendfor, Baltijas valstu sadarbība aizsardzības jomā, Ziemeļvalstu sadarbība aizsardzības jomā, Apvienotās Karalistes un Nīderlandes jūras desanta spēki, Spānijas un Itālijas jūras desanta spēki, Vācijas un Nīderlandes militārais korpuss, Beļģijas un Nīderlandes sadarbība jūras spēku jomā, Anglijas un Francijas iniciatīvas ar mērķi izveidot daudznacionālus apvienotus ekspedīcijas spēkus, integrētu trieciena bāzes grupu un daudznacionālu apvienotu spēku štābu un citas pastāvošas vai jaunizveidotas reģionālas un divpusējas pastāvīgās struktūras snieguši īpašu ieguldījumu;

44.  atkārtoti uzsver vajadzību nodrošināt vispārēju saskaņotību ES līmenī un aicina dalībvalstis ciešāk koordinēt savas iniciatīvas ES Militārajā komitejā, par pamatu izmantojot EAA ieguldījumu;

Eiropas aspekta nostiprināšana izglītībā, apmācībā un mācībās

45.  atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu Eiropas struktūrām un projektiem izglītības un apmācības jomā un jo īpaši uzsver Eiropas Drošības un aizsardzības koledžas (EDAK) ieguldījumu kopīgas drošības kultūras veicināšanā, kā arī tās potenciālu tādu valstu iestāžu sadarbības projektu noteikšanā un izstrādē, kuru mērķis ir nodrošināt izmaksu ietaupījumu; atzinīgi vērtē Padomes 2013. gada 12. aprīļa lēmumu nostiprināt koledžu, piešķirot tai juridisku kapacitāti un finansējumu no Savienības budžeta; uzskata, ka tas varētu būt ES finansējuma atbalsta piemērs citām KDAP struktūrām, piemēram, EAA un ES Satelītu centram; mudina pilnveidot Eiropas iniciatīvu par jaunu virsnieku apmaiņu, kuras ideja aizgūta no programmas Erasmus, kā arī veicināt Eiropas militāro amatpersonu izglītības un apmācības iestāžu līdzdalību programmā Erasmus;

46.  pauž stingru atbalstu resursu apvienošanas un kopīgas izmantošanas iniciatīvām izglītībā un apmācībā, kur var īstenot būtiskus ietaupījumus, neietekmējot valstu suverenitāti operatīvās izmantošanas jomā; uzver, ka EAA Helikopteru apmācības programma ir bijusi veiksmīga, un atzinīgi vērtē EAA sāktās gaisa pārvadājumu taktiskās mācības, kā rezultātā vajadzētu izveidot pastāvīgu Eiropas gaisa pārvadājumu taktiskās apmācības kursu; cer uz lielāku progresu kopīgas integrētas apmācības sistēmas izstrādē nākamo kaujas lidaparātu pilotu apmācīšanai; atzinīgi vērtē EAA darbu pie vēl ciešākas mācību resursu apvienošanas un kopīgas izmantošanas kiberaizsardzības, improvizētu sprādzienbīstamu ierīču neitralizēšanas un jūras operāciju jomā; vērš uzmanību uz to, ka EAA ir jāizskata apmācības vajadzības dalībvalstīs, kurām ir gaisa kuģi, kas ražoti uzņēmumos ārpus ES;

47.  uzsver, ka ES kaujas vienības sniedz iespēju rīkot kopīgu apmācību un mācības; mudina dalībvalstis, kas iesaistījušās kaujas vienību veidošanā, atļaut kaujas vienību mācībās piedalīties citiem dalībniekiem, piemēram, iespējamajiem stratēģiskajiem/operatīvajiem veicinātājiem, kā arī tādām partnerorganizācijām kā ANO;

48.  vērš uzmanību uz to, ka jāizvairās no iespējamas dublēšanās ar NATO organizētajiem pasākumiem, piemēram, kiberdrošības apmācības jomā;

ES un NATO sadarbības ieguvumu palielināšana

49.  uzsver, ka Eiropas militāro spēju nostiprināšana, izmantojot uzlabotas ES struktūras, sniedz labumu arī NATO un veicina godīgāku sloga sadalījumu starp alianses dalībniekiem; iesaka īstenot pragmatisku sadarbību, kuras mērķis būtu nepieļaut dublēšanos starp resursu apvienošanas un kopīgas izmantošanas iniciatīvu un gudrās aizsardzības iniciatīvu, jo īpaši īstenojot sadarbību starp EAA un NATO Sabiedroto transformācijas pavēlniecību (ACT);

50 mudina attīstīt ciešāku un regulārāku sadarbību politiskajā līmenī starp priekšsēdētāja vietnieci / Augsto pārstāvi un NATO ģenerālsekretāru, lai veiktu riska novērtējumu, resursu pārvaldību, politikas plānošanu un gan civilo, gan militāro operāciju īstenošanu; uzsver nepieciešamību attīstīt pašreizējās ES un NATO operatīvās sadarbības jomas „Berlīne plus” nolīgumu ietvaros, kuru īstenošanu joprojām bloķējusi Turcija;

51.  norāda, ka valstu spējas neatkarīgi no tā, vai tās attīstītas ES vai NATO ietvaros, joprojām ir valstu atbildība, tāpēc tās var izmantot jebkurām operācijām, par kurām pieņemts lēmums valsts līmenī;

52.  uzsver NATO standartu lielo nozīmi attiecībā uz sadarbību Eiropas aizsardzības jomā un to, ka attiecībā uz spējām, kas izveidotas ES ietvaros, jānodrošina pilnīga sadarbspēja ar NATO;

53.  norāda, ka NATO reaģēšanas spēki un ES kaujas vienības ir papildinošas, savstarpēji stiprinošas iniciatīvas, kurās dalībvalstīm tomēr jāpieliek līdzīgas pūles, un prasa īstenot centienus, lai pēc iespējas veidotu sinerģijas starp abām iniciatīvām;

KDAP turpmāka attīstīšana

54.  aicina dalībvalstis uzlabot Eiropas aizsardzības kvalitāti, nostiprinot ES militārās struktūras atbilstoši šai rezolūcijai; mudina dalībvalstis, kas vēlas to darīt, darboties, ja nepieciešams, pamatojoties uz LES 42. panta 6. punktu un 46. pantu par pastāvīgu strukturētu sadarbību, kā arī LES 44. pantu; uzskata — ja tiks sākti šādi sadarbības veidi, to pamatā vispirms jābūt iesaistīto dalībvalstu vēlmei uzņemties atbildību starptautiskajā sabiedrībā un nodrošināt labāku Savienības gatavību krīžu pārvarēšanas operācijām;

55.  tāpēc uzskata, ka pastāvīgai strukturētai sadarbībai jo īpaši jāietver turpmāk minētie elementi, kuru mērķis ir uzlabota operatīvā efektivitāte:

   pastāvīga ES Operāciju štāba izveide,
   kopīgs finansējums ātrās reaģēšanas operācijām, kurās izmanto ES kaujas vienības,
   apņemšanās dot ieguldījumu kaujas vienību sarakstā ar saskaņotiem noteikumiem par spēka lietošanu un saskaņotām lēmumu pieņemšanas procedūrām;

56.  norāda, ka dalībvalstīm arī jānostiprina savas saistības attiecībā uz spēju veidošanu, jo īpaši, izmantojot resursu apvienošanu un kopīgu izmantošanu, taču pēc iespējas ir jāsaglabā elastīgums un iekļautība, lai pēc iespējas izmantotu ieguvumus, ko sniedz dažādās divpusējās, reģionālās un daudzpusējās sinerģijas; tomēr uzskata, ka nolīgumam par pastāvīgu strukturētu sadarbību jāietver vismaz šādas apņemšanās:

   strukturēta aizsardzības plānošanas koordinācija,
   spēju veidošanas kopīgs novērtējums un pārskatīšana,
   EAA finansējuma palielināšana;

57.  norāda, ka Līgumā ir skaidri teikts, ka pastāvīga strukturēta sadarbība ir jāizveido atbilstoši Savienības regulējumam, piebilstot, ka tādējādi saskaņā ar LES 41. pantu lielākā daļa no tajā veiktajām darbībām varētu saņemt finansējumu no ES budžeta ar tādiem pašiem nosacījumiem kā citas ES darbības;

58.  uzskata, ka pastāvīgai strukturētai sadarbībai būtu arī jāsekmē lielāka saskaņotība starp Eiropas sadarbības iniciatīvām atbilstoši iekļautības un elastīguma principiem, nostiprinot saiknes starp dažādām atsevišķām sadarbības iniciatīvām, kas īstenotas uzlabotas KDAP ietvaros;

o
o   o

59.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomes priekšsēdētājam, Padomei, Komisijai, priekšsēdētāja vietniecei / Augstajai pārstāvei, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, NATO Parlamentārajai asamblejai un NATO ģenerālsekretāram.

(1) OV L 343, 23.12.2011., 35. lpp.
(2) OV L 183, 13.7.2011., 16. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0455.
(4) OV C 168 E, 14.6.2013., 9. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0334.
(6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0574.


ES politika attiecībā uz Baltkrieviju
PDF 395kWORD 42k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. septembra ieteikums par ES politiku attiecībā uz Baltkrieviju (2013/2036(INI))
P7_TA(2013)0382A7-0261/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2012. gada 26. oktobra rezolūciju par stāvokli Baltkrievijā pēc 2012. gada 23. septembrī notikušajām parlamenta vēlēšanām(1),

–  ņemot vērā 2012. gada 29. marta rezolūciju par stāvokli Baltkrievijā(2),

–  ņemot vērā 2011. gada 12. maija rezolūciju par Baltkrieviju(3),

–  ņemot vērā 2011. gada 20. janvāra rezolūciju par stāvokli Baltkrievijā(4),

–  ņemot vērā 2012. gada 12. septembra rezolūciju par Padomes ikgadējo ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitiku un drošības politiku(5),

–  ņemot vērā 2011. gada 14. decembra rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatu(6),

–  ņemot vērā Austrumu partnerības Pilsoniskās sabiedrības foruma valstu platformu konferences 2013. gada 1. jūnija rezolūciju,

–  ņemot vērā 2011. gada 7. aprīļa rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas austrumu dimensijas pārskatīšanu(7),

–  ņemot vērā 2009. gadā Prāgā notikušās Austrumu partnerības valstu augstākā līmeņa sanāksmes deklarāciju,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2012. gada 15. oktobra secinājumus un Padomes 2012. gada 6. novembra Regulu (ES) Nr. 1014/2012 par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz Baltkrieviju(8),

–  ņemot vērā Reglamenta 97. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ieteikumu (A7-0261/2013),

A.  tā kā Baltkrievijā kopš 1994. gada nav notikušas brīvas un godīgas vēlēšanas saskaņā ar starptautiskajiem standartiem atbilstošām vēlēšanu tiesību normām;

B.  tā kā varas dalīšanas princips faktiski tika atcelts 1996. gada konstitucionālās reformas gaitā un kopš tā laika politiskā opozīcija nav bijusi pārstāvēta politiskajās struktūrās un nav spējusi piedalīties valsts politiskā kursa izstrādē un īstenošanā;

C.  tā kā tajā pašā laikposmā tika sistemātiski un masveidā pārkāptas cilvēktiesības un pamatbrīvības, jo īpaši attiecībā uz vārda brīvību, biedrošanās brīvību un pulcēšanās brīvību;

D.  tā kā Eiropadome 1997. gadā apturēja partnerības un sadarbības līguma ratifikāciju un iesaldēja pagaidu tirdzniecības nolīgumu un tādējādi ES un Baltkrievijas attiecības joprojām regulē 1989. gada tirdzniecības un sadarbības nolīgums;

E.  tā kā laikā no 2008. gada līdz 2010. gadam ES un Baltkrievijas attiecības ieguva pozitīvu dinamiku un tā kā šajā laikposmā bija vērojama zināma virzība uz apstākļu uzlabošanos, kādos darbojās pilsoniskā sabiedrība, opozīcija un brīvā prese, taču šo attiecību būtisku pasliktināšanos izraisīja pēc 2010. gada prezidenta vēlēšanām veiktie vardarbīgie pasākumi un represīvās politikas pastiprināšanās, piemēram, prezidenta amata kandidātu aresti, kam sekoja masveida aresti, politiski motivēti kriminālprocesi pret opozīcijas pārstāvjiem un represiju vilnis pret cilvēktiesību aizstāvjiem un neatkarīgajiem plašsaziņas līdzekļiem;

F.  tā kā Baltkrievijas iestādes, noraidot ES aicinājumus ievērot starptautiski atzītos demokrātijas standartus, īsteno pašizolācijas politiku, to uzspiest Baltkrievijas tautai;

G.  tā kā Eiropas Parlaments neatzīst Baltkrievijas parlamenta leģitimitāti un pēdējo desmit gadu laikā Baltkrieviju apmeklējusi tikai viena oficiāla Eiropas Parlamenta delegācija 2010. gadā;

H.  tā kā 70 % Baltkrievijas iedzīvotāju valstī vēlas pārmaiņas, tomēr daļa iedzīvotāju uzskata, ka būtiskas pārmaiņas valstī sākotnēji varētu izraisīt dzīves līmeņa pazemināšanos(9);

I.  tā kā demokrātisku pārveidojumu iespēja varētu palielināties, ja reformās tiktu iesaistīta patlaban valdošās elites uz reformām noskaņotā daļa, tomēr to galvenajiem katalizatoriem jānāk no pilsoniskās sabiedrības organizācijām un privātajiem uzņēmumiem;

J.  tā kā pastāvīgs politiskais dialogs ar Baltkrievijas iestādēm iepriekš minētajos apstākļos varētu izraisīt pilsoniskās sabiedrības un opozīcijas iesaistīšanos daudzpusējā dialogā starp ieinteresētajām personām un reformu īstenošanā;

K.  tā kā Austrumu partnerības valstu augstākā līmeņa sanāksme Viļņā varētu kļūt par vēl vienu būtisku iespēju pakāpeniski uzlabot ES un Baltkrievijas attiecības, ja tiks atbrīvoti un politiski reabilitēti visi politiski ieslodzītie;

L.  tā kā ES ierobežojošie pasākumi tika pārskatīti un paplašināti (patlaban tie attiecas uz 242 personām un 30 struktūrām), bet Baltkrievijas iestādes joprojām aizliedz valstī iebraukt vairākiem ES politiķiem un amatpersonām, kā arī starptautisko organizāciju pārstāvjiem, žurnālistiem un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem;

M.  tā kā turpmākie pūliņi izveidot vienotu stratēģiju un rīcības plānu varētu veicināt politiskās opozīcijas mērķu sasniegšanu; tā kā konkrēti pasākumi, tostarp kopīga kandidātu saraksta iesniegšana pašvaldību vēlēšanām 2014. gadā, kā arī vienotas politiskās programmas sagatavošana vai kopīga kandidāta izvirzīšana prezidenta vēlēšanām 2015. gadā šādā aspektā būtu vērtējami pozitīvi;

N.  tā kā 2012. gadā aizsāktais Eiropas dialogs ar Baltkrievijas sabiedrību par modernizāciju ir pozitīvi ietekmējis konstruktīvas diskusijas uzsākšanu Baltkrievijas sabiedrībā par valstī nepieciešamajām reformām un izpratni par ES, tomēr šādam dialogam ir jāizstrādā koncepcija, mērķi un stratēģija, kam vajadzīgs pietiekams finansējums, kā arī labāka koordinācija ar Austrumu partnerības iniciatīvām;

O.  tā kā Austrumu partnerības Pilsoniskās sabiedrības foruma valstu platforma ir svarīgs un uzticams ES partneris un unikāls saziņas kanāls ar Baltkrievijas tautu;

P.  tā kā Baltkrievijā joprojām ir politiski ieslodzītie(10), tostarp Saharova balvas saņemšanai izvirzītais cilvēktiesību aizstāvis Aless Beļackis, kuri ilgstoši pakļauti smagai psiholoģiskai un fiziskai spīdzināšanai, nāves draudiem, nepamatotai pārvietošanai, sliktai veselības aprūpei un aizliegumiem tikties ar ģimenes locekļiem; ES un Baltkrievijas divpusējo attiecību normalizācijas galvenie nosacījumi joprojām ir visu politiski ieslodzīto atbrīvošana un politiska reabilitēšana, kā arī progress tādos jautājumos kā tās starptautisko saistību izpilde un cilvēka pamattiesību, tiesiskuma un demokrātisko brīvību ievērošana;

Q.  tā kā politiski motivētu arestu absolūtā skaita samazināšanās (pēc Cilvēktiesību centra „Viasna” datiem no 868 arestiem 2011. gadā līdz 235 attiecīgi 2012. gadā) varētu būt saistāma ar represiju un iebiedēšanas gaisotni;

R.  tā kā nesenie ierobežojošie tiesību aktu grozījumi radīja vēl lielākas pilsoniskās sabiedrības represijas, tostarp pret cilvēktiesību aizstāvjiem, neatkarīgajiem plašsaziņas līdzekļiem un advokātiem; tā kā cilvēktiesību un pamatbrīvību vispārējā situācija pasliktinās, un, kā uzsvērts ANO īpašā referenta par Baltkrieviju ziņojumā, joprojām rada lielas bažas; tā kā Baltkrievijas iestāžu nevērība pret starptautiskās sabiedrības aicinājumiem veicina tālāku attiecību pasliktināšanos ar ES un sekmē Baltkrievijas turpmāku pašizolāciju;

S.  tā kā 2012. gadā Baltkrievijas valdība veica grozījumus likumdošanā, kas VDK pieķir plašas pilnvaras brīvi izmantot piespiedu līdzekļus; tā kā saskaņā ar jauno likumu drošības dienesti var bez jebkādiem ierobežojumiem ierasties dzīvokļos un arestēt un aizturēt gan Baltkrievijas pilsoņus, gan arī imunitātes aizsargātos diplomātus un starptautisko organizāciju pārstāvjus; tā kā minētajā likumā ir arī noteikums, kas VDK darbiniekus atbrīvo no visu veidu tiesiskās atbildības par miesas bojājumu nodarīšanu; tā kā Baltkrievijas specdienestiem ir dotas plašas pilnvaras izklīdināt demonstrācijas;

T.  tā kā 2011. gada beigās ieviesa izmaiņas likumā par masu pasākumiem un tagad par masu protestu rīkošanu iestājas kriminālatbildība; tā kā šādu pasākumu organizatoriem ir jāsniedz valsts iestādēm informācija par finansējuma avotiem;

U.  tā kā jau 2011. gadā par kriminālpārkāpumu kļuva ārvalstu dotāciju saņemšana un tika paplašināts valsts nodevības jēdziens, kas ļauj valdībai uzsākt kriminālvajāšanu pret organizācijām un personām, kas saņem ārvalstu finansējumu vai piedalās starptautiskajos forumos;

V.  tā kā 2012. gadā Baltkrievijas Tieslietu ministrija liedza reģistrāciju 19 NVO un divām politiskajām partijām, bet nereģistrēto organizāciju biedri pašlaik Baltkrievijā tiek pastāvīgi iebaidīti, ietekmēti un vajāti;

W.  tā kā Baltkrievija ir vienīgā Eiropas valsts, kurā piespriež nāvessodu, un tā kā nāvessoda izpildes datumi nav zināmi notiesāto ģimenēm un sabiedrībai, sodītās personas ķermenis netiek izdots radiniekiem apbedīšanai un netiek paziņota apbedīšanas vieta;

X.  tā kā 2012. gadā dvām personām tika izpildīts nāvessods, un tiesas process nebija atbilstošs taisnīgas tiesas kritērijiem; tā kā pēc ilga laika 2012. gadā netika piespriests neviens nāvessods, tomēr 2013. gadā atkal pasludināts uz nāvi notiesājošs spriedums;

Y.  tā kā situāciju Baltkrievijā var raksturot kā tādu, kurā ir uzticības trūkums tiesu varai, jo tiesas nav pietiekami neatkarīgas un pieņem politiski motivētus lēmumus;

Z.  tā kā Baltkrievija ir vienīgā Austrumu partnerības valsts, kurā vēl nav izveidota oficiāla cilvēktiesību iestāde;

AA.  tā kā nopietna politiska problēma Baltkrievijā ir cenzūra;

AB.  tā kā saskaņā ar 2013. gada pasaules preses brīvības indeksu, ko izdeva „Reportieri bez robežām”, starp 179 valstīm Baltkrievija no 168. vietas pacēlās uz 157. vietu, tomēr joprojām paliek pēdējā vietā starp Austrumu partnerības valstīm (Azerbaidžānu (156. vieta), Ukrainu (126. vieta), Gruziju (100. vieta), Armēniju (74. vieta) un Moldovu (55. vieta));

AC.  tā kā patlaban piekļuve neatkarīgiem TV un radio kanāliem, kā arī drukātai presei, ir nepietiekama un informācijas pieejamībā dominē valstij piederošie plašsaziņas līdzekļi;

AD.  tā kā plašsaziņas līdzekļu brīvības situācija Baltkrievijā ir nepieņemama, jo īpaši tāpēc, ka tiek vajāti žurnālisti, kuriem aizliegts izbraukt no valsts, tiek pieņemti ierobežojoši likumi attiecībā uz pārraides un interneta brīvību, kā arī selektīvi tiesas spriedumi pret neatkarīgajiem žurnālistiem, par ko liecina trīs 2012. gada vasarā ierosinātie kriminālprocesi;

AE.  tā kā 2012. gadā, izmantojot nepatiesus argumentus, vismaz 15 aktīvistiem un žurnālistiem aizliedza izbraukt no Baltkrievijas;

AF.  tā kā vairāk nekā pusei Baltkrievijas iedzīvotāju ir pieejams internets; tā kā elektroniskie plašsaziņas līdzekļi paver jaunas iespējas plašāk piekļūt neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem, lai gan valsts un izglītības iestādēs vairākas opozīcijas tīmekļa vietnes ir bloķētas;

AG.  tā kā saskaņā ar jaunāko 2012. gada ANO tautas attīstības indeksu Baltkrievija ieņem 50. vietu , salīdzinot ar Krieviju (55. vieta) un Austrumu partnerības valstīm (Gruziju (72. vieta), Ukrainu (78. vieta), Azerbaidžānu (82. vieta), Armēniju (87. vieta) un Moldovu (113. vieta));

AH.  tā kā viens no galvenajiem iemesliem zināmai sociālai stabilitātei valstī ir bijusi sociālo pabalstu sistēma, kuru cilvēki izmanto un tādēļ dod priekšroku politiskai pasivitātei, jo dažāda veida valsts atbalstus, piemēram, pensijas, stipendijas, bezdarbnieku pabalstus u.c. saņem 65 % Baltkrievijas iedzīvotāju;

AI.  tā kā zemu bezdarba līmeni var mākslīgi panākt ar subsīdijām valstij piederošajiem uzņēmumiem, kas nodrošina aptuveni 70 % IKP un nodarbina 50 % strādājošo;

AJ.  tā kā Baltkrievijas valdība mēģina piesaistīt ārvalstu investīcijas, jo tai ir kvalificēts darbaspēks, privatizācijas programma, sešas brīvās ekonomiskās zonas un augsto tehnoloģiju parks, tomēr ir vērojami gadījumi, kad valsts sistemātiski iejaucas privātā sektora darbībā;

AK.  tā kā līdz šim Baltkrievijas iestādes ir paudušas ģeopolitisku interesi par ciešāku ekonomisko integrāciju ar Krieviju, izveidojot Eirāzijas muitas un ekonomikas savienību; tā kā vienlaikus lielākā daļa visu tiešo ārvalstu investīciju Baltkrievijā pēdējos gados ir Krievijas izcelsmes, un eksperti uzskata, ka pēdējās desmitgadēs aptuveni 700 000 Baltkrievijas iedzīvotāju ir emigrējuši darbā uz Krieviju, galvenokārt uz Maskavu un Sanktpēterburgu;

AL.  tā kā patlaban ir vērojami signāli no ES un Baltkrievijas puses par sarunu procesa atsākšanu par Baltkrievijas pievienošanos PTO, īpaši kontekstā, ko rada Krievijas pievienošanās PTO;

AM.  tā kā jaunākās sabiedriskās domas aptaujas, kas veiktas saistībā ar ES kaimiņvalstu attiecību barometra projektu, liecina, ka vairāk nekā 50 % Baltkrievijas iedzīvotāju ir pārliecināti, ka ES būtu jāpalielina sava līdzdalība tādās jomās kā ekonomikas attīstība, tirdzniecība un reģionālā sadarbība ar Baltkrieviju;

AN.  tā kā modernizācijas programma, kuru nesen izsludināja Baltkrievijas iestādes, pēc ekspertu vērtējuma, galvenokārt ir orientēta uz rūpniecības pamatnozaru infrastruktūras modernizāciju, lai gan valstī vairāk vajadzīgas būtiskākas ekonomiskās reformas un pārredzama uzņēmējdarbības vide, kā arī valsts kontroles samazināšana visās uzņēmējdarbības nozarēs;

AO.  tā kā saskaņā ar „Transparency International" 2012. gada korupcijas uztveres indeksu Baltkrievija ieņem 123. vietu starp 176 valstīm un teritorijām, salīdzinot ar Ukrainu (144. vieta), Azerbaidžānu (139. vieta), Krieviju (133. vieta), Armēniju (105. vieta), Moldovu (94. vieta) un Gruziju (51. vieta);

AP.  tā kā Baltkrievija nesen pievienojusies Eiropas Padomes pretkorupcijas mehānismam „Greco” un kļuva par dalībnieci cilvēku tirdzniecības apkarošanas mehānismā Greta.

AQ.  tā kā uz Baltkrieviju attiecas Eiropas kaimiņattiecību politika, bet politiskās situācijas dēļ vēl nav nekāda izstrādāta rīcības plāna;

AR.  tā kā palīdzība Baltkrievijai patlaban tiek piešķirta saskaņā ar valsts stratēģijas dokumentu 2007.–2013. gadam;

AS.  tā kā 2007.–2013. gada finanšu plānā Eiropas kaimiņattiecību un partnerības Instrumentam (EKPI) pārrobežu sadarbības projektiem starp Baltkrieviju un tās kaimiņvalstīm tika piešķirti EUR 33,4 milj., un apmēram 60 pašvaldības patlaban piedalās Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas 50 kopīgos pārrobežu sadarbības projektos;

AT.  tā kā patlaban tikai 20 Baltkrievijas eksperti piedalās dažādos EKPI projektos, salīdzinot ar 120 ekspertiem 2008. gadā;

AU.  tā kā Baltkrievijas iestādes aktīvi piedalās ekspertu sanāksmēs Austrumu partnerības daudzpusējos pasākumos, jo īpaši pārrobežu sadarbības projektos;

AV.  tā kā 58 pilsētām un pašvaldībām Polijā, attiecīgi 47 Lietuvā un 30 Latvijā ir auglīga sadarbība ar partneru pilsētām un pašvaldībām Baltkrievijā, bet „Nemunas-Neman-Niemen” eiroreģions, kas apvieno Lietuvu, Poliju, Kaļiņingradas apgabalu un Baltkrieviju kopīgu projektu īstenošanai, uzskatāms par labas prakses piemēru;

AW.  tā kā Baltkrievijas iedzīvotāji pēdējos gados ir saņēmuši pasaulē lielāko Šengenas vīzu skaitu uz vienu iedzīvotāju, tomēr viņiem vīzas iegūšanai ir jātērē daudz vairāk naudas, bieži vien arī laika un pūliņu, nekā citu Austrumu partnerības valstu vai Krievijas iedzīvotājiem;

1.  sniedz Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos / Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD), Padomei, Komisijai un dalībvalstīm šādus ieteikumus:

Politiskais dialogs

Ekonomiskā sadarbība un sadarbība enerģētikas jomā

Robežu pārvaldība

Pilsoniskā sabiedrība un cilvēku savstarpējie kontakti

   a) mudināt Baltkrievijas iestādes ievērot cilvēktiesības un ieviest demokrātiskas pārmaiņas, lai izbeigtu valsts pašizolāciju no pārējās Eiropas;
   b) atkārtoti uzsvērt, ka ES ierobežojošo pasākumu pakāpeniskas atcelšanas un ES un Baltkrievijas attiecību būtiskas uzlabošanas absolūts priekšnoteikums ir panākt, ka nekavējoties un bez nosacījumiem tiek atbrīvoti un reabilitēti visi vēl nebrīvē esošie politiski ieslodzītie un tiek atjaunotas viņu politiskās un pilsoņu tiesības;
   c) tiklīdz tiek atbrīvoti visi politiski ieslodzītie, izmantot Lietuvas prezidentūru un Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmi Viļņā kā svarīgu iespēju attiecību uzlabošanai ar Baltkrieviju, lai atjaunotu politisko dialogu inter alia par demokrātiskām reformām, brīvām un godīgām vēlēšanām, tiesiskuma, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu, opozīcijas un pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu ar nosacījumu, ka Baltkrievijas iestādes uzskatāmi apliecina šo pamatvērtību ievērošanu;
   d) ņem vērā Dzmitry Dashkevich un Aliaksandr Franskevich atbrīvošanu no cietuma attiecīgi 2013. gada augustā un septembrī, taču pauž nožēlu par faktu, ka šie bijušie politiski ieslodzītie brīvību atguva tikai pēc tam, kad bija pilnībā izcietuši viņiem piespriestos cietumsodus;
   e) izmantot Baltkrievijas ārlietu ministra izslēgšanu no ES vīzu izsniegšanas aizlieguma saraksta uz laiku un ar nosacījumiem, lai paplašinātu galveno un svarīgāko diplomātisko sakaru kanālu ar Baltkrieviju, jo īpaši, lai atvieglotu viņa piedalīšanos Austrumu partnerības valstu augstākā līmeņa sanāksmē, kas pirmām kārtām ir nepieciešams lietišķam dialogam par politiski ieslodzīto atbrīvošanu, tomēr stingri ievērot vīzu izsniegšanas aizliegumu un līdzekļu iesaldēšanu, kas vērsta pret personām, kuras tieši iesaistītas demokrātisko vēlēšanu standartu un cilvēktiesību pārkāpumos;
   f) rūpīgi izvērtēt pret Baltkrievijas amatpersonām un iestādēm patlaban noteiktos ES ierobežojošos pasākumus, lai paaugstinātu to efektivitāti un šādu pasākumu jomu, raksturu un spēkā esamību pielāgotu jaunākajiem notikumiem valstī un attiecībās ar ES;
   g) pamatojoties uz kopīgo pagaidu plānu un izmantojot principu „vairāk par vairāk”, sagatavot stratēģisku rīcības plānu, kas ietver gan prioritārās reformējamās jomas Baltkrievijā, lai uzlabotu attiecības un efektīvu sadarbību Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) satvarā ar nosacījumu, ka tiek sperti konkrēti soļi demokrātisko reformu virzienā;
   h) tiklīdz starptautiskās organizācijas atzīst vēlēšanas par brīvām un godīgām, apspriesties ar Eiropas Parlamentu par jaunu priekšlikumu iekļaušanu starpparlamentāro attiecību jautājumā, gan parlamentu divpusējām attiecībām, gan attiecībām Euronest parlamentārajā asamblejā, saglabājot pastāvīgu ES atbalstu Baltkrievijas demokrātiskajiem spēkiem un pilsoniskajai sabiedrībai;
   i) saskaņā ar LES 24. pantu nodrošināt dalībvalstu atbalstu ES nostājai attiecībā uz Baltkrieviju un divpusējo attiecību atbilstību ES darbībām, uzsverot, ka visu ES dalībvalstu, kā arī citu demokrātisko valstu stingra apņemšanās darboties vienoti var paātrināt universālo demokrātisko vērtību un demokrātisko pārmaiņu sekmīgu veicināšanu Baltkrievijā;
   j) rosināt dialogu ar tām Baltkrievijas amatpersonām, kuras nav personīgi iesaistītas represijās, lai veicinātu ES un Baltkrievijas sadarbību, dodot ieguldījumu viņu sadarbībai ar Baltkrievijas pilsonisko sabiedrību ar mērķi veicināt reformas;
   k) mudināt plašāku pilsonisko sabiedrību, tostarp arodbiedrības un uzņēmumu pārstāvjus, kā arī politisko opozīciju, vairāk iesaistīties šajā dialogā par modernizāciju, izmantojot Pilsoniskās sabiedrības foruma valstu platformas izstrādātos ieteikumus, organizēt koncepcijas, mērķu, stratēģijas un vadības struktūras atklātu sabiedrisku apspriešanu, un turpmāk šo dialogu atbalstīt, izmantojot nepieciešamo finansiālo palīdzību un speciālās zināšanas, un pastiprināt informatīvo kampaņu par tā saturu un paredzamajiem rezultātiem;
   l) nodrošināt, ka jebkāda valsts iestāžu piedalīšanās dialogā par modernizāciju, kura mērķis ir attīstīt konkurētspējīgu ekonomiku, atbalstīt demokrātiskās reformas, kā arī plurālistisku sabiedrību un tiesiskumu, notiek kopā un līdztiesīgi ar demokrātisko opozīciju un pilsonisko sabiedrību, pilnībā ievērojot demokrātijas principus;
   m) aizstāvēt viedokli, ka pilsoniskā sabiedrība joprojām ir būtisks partneris politiskajā dialogā ar ES, lai veicinātu demokrātiskas pārmaiņas Baltkrievijā, un atbalstīt ideju par pilsoniskās sabiedrības konferences organizēšanu Viļņā neilgi pirms Austrumu partnerības valstu trešās augstākā līmeņa sanāksmes;
   n) pilnībā izmantot Eiropas Demokrātijas fondu (EDF), lai atbalstītu galvenos spēkus, kuri risina demokrātijas un cilvēktiesību jautājumus Baltkrievijā, īpašu uzmanību pievēršot tiem, kuriem radušās grūtības saņemt tradicionālo ES atbalstu;
   o) mudināt Krieviju un Austrumu partnerības valstis aicināt Baltkrieviju nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot un politiski reabilitēt visus politiski ieslodzītos, kā arī atturēties no jebkādas turpmākas vajāšanas politisku motīvu dēļ;
   p) nodrošināt, lai ES un dalībvalstu pārstāvji, kuri apmeklē Baltkrieviju, uzturētu regulārus kontaktus ar pilsoniskās sabiedrības un opozīcijas pārstāvjiem, lai garantētu visu pušu līdzsvarotu piedalīšanos procesos, kas attiecas uz ES un Baltkrievijas attiecībām;
   q) paredzēt visus pieejamos politikas risinājumus, mudinot, lai Baltkrievija:
   pilnībā īstenotu vēlēšanu likuma reformas, pamatojoties uz Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) / Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja ieteikumiem, lai brīvās un taisnīgās vēlēšanās izveidotu plurālistisku politisko sistēmu, kurā politikas idejas varētu rasties īstā politisko partiju politiskā konkurencē, kas ir demokrātijas sastāvdaļa,
   atļautu atkal atvērt slēgto EDSO biroju Minskā,
   atceltu visus šķēršļus un ierobežojumus demokrātiskajai opozīcijai, pilsoniskās sabiedrības un nevalstiskajām organizācijām izmantot biedrošanās, vārda, pārvietošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvību, tostarp novērstu visus šķēršļus to reģistrācijai, pilnvērtīgai darbībai un attīstības tehniskās starptautiskās palīdzības saņemšanai; grozītu savu kriminālkodeksu jautājumā par dalību nereģistrētās organizācijās,
   ieviestu nepieciešamās institucionālās pārmaiņas, lai nodrošinātu tiesu sistēmas neatkarību saskaņā ar ANO īpašā referenta ieteikumiem par tiesnešu un advokātu neatkarību, kā arī par advokātu neatkarību, grozot un pareizi piemērojot Likumu par advokatūru,
   neizpildītu nāvessodu 2013. gadā uz nāvi notiesātajai personai, ieviestu nāvessoda moratoriju un pēc tam to atceltu,
   konkrētās lietās īstenotu lēmumus, ko pieņēmusi ANO Cilvēktiesību komiteja un ANO Darba grupa par patvaļīgu aizturēšanu, kā arī ANO Spīdzināšanas novēršanas komitejas 2011. gada ieteikumus, lai pārtrauktu necilvēcīgu un pazemojošu izturēšanos,
   pilnībā sadarbotos ar ANO īpašo referentu par cilvēktiesību stāvokli Baltkrievijā, lai novērstu būtiskās problēmas, kas konstatētas viņa 2013. gada aprīļa ziņojumā, un kā pirmo soli dotu viņam ieceļošanas atļauju valstī;
   pilnībā modernizētu penitenciāro sistēmu un sāktu sadarbību ar Eiropas Padomi, pirmām kārtām parakstot Eiropas Konvenciju par spīdzināšanas un necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas novēršanu, dodot Spīdzināšanas novēršanas komitejai iespēju regulāri apmeklēt ieslodzījuma vietas, jo īpaši ieslodzījuma vietas, kurās atrodas politiski ieslodzītie un cīnītāji par cilvēktiesībām, un nodrošinātu iespēju apmeklēt Baltkrievijas cietumus citu attiecīgo starptautisko un valstu organizāciju pārstāvjiem, diplomātiem, pilsoniskās sabiedrības grupām un politiski ieslodzīto ģimenes locekļiem,
   izveidotu neatkarīgu un pilnībā funkcionējošu valsts cilvēktiesību iestādi, kas var darboties kā ombuda institūcija,
   nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas un vienādas tiesības visām minoritātēm, to integrāciju un nediskrimināciju, jo īpaši nodrošinātu situācijas normalizāciju attiecībā uz Poļu savienību Baltkrievijā; izbeigtu romu minoritātes atstumšanu, stingrāk ievērotu reliģiskās tiesības un brīvības, kā arī izbeigtu LGBT cilvēku diskrimināciju;
   r) attiecībā uz reālu brīvību un piekļuvi plašsaziņas līdzekļiem veiktu šādu pasākumu nolūkā mudināt Baltkrieviju atcelt akreditācijas ierobežojumus žurnālistiem un ierobežojumus izmantot satelīttelevīziju, pastiprināt ES finansiālo un tehnisko palīdzību visu veidu neatkarīgajiem plašsaziņas līdzekļiem (valstī un ārpus tās), lai nodrošinātu to ilgtspējīgu darbību un iespējami plašāku pieejamību, sniegt palīdzību, kas vērsta uz Eiropas palīdzības programmu pabeigšanu, kopīgu projektu izstrādāšanu un konsorciju veidošanu ar starptautiskajām preses aģentūrām un ārvalstu plašsaziņas līdzekļiem;
   s) izmantot ES un Baltkrievijas konstruktīvo tehnisko dialogu par makroekonomikas attīstības un finanšu jautājumiem, lai panāktu Baltkrievijas ticamu apņemšanos veikt makroekonomikas un strukturālās reformas, tostarp valsts uzņēmumu privatizāciju, cenu, tirdzniecības un banku sistēmas liberalizāciju, atbilstoša sociālās drošības tīkla attīstību un cīņu pret korupciju;
   t) turpināt uzsvērt, ka minētās reformas, ar nosacījumu, ka tiek izpildīti galvenie politiskie priekšnoteikumi, kas ir ļoti svarīgi Baltkrievijas ekonomiskajai attīstībai, veicinātu arī Eiropas investīcijas un starptautiskos aizdevumus un varētu sūtīt pozitīvu signālu par esošo šķēršļu likvidēšanu sarunām par pievienošanos PTO, nodrošinot ciešāku integrāciju pasaules ekonomikā;
   u) piedāvāt tehnisko palīdzību, lai radītu labvēlīgu uzņēmējdarbības vidi ar mērķi izveidot līdzvērtīgus konkurences apstākļus un nodrošināt investīciju aizsardzību un vienlīdzīgas iespējas visiem uzņēmumiem, jo īpaši MVU;
   v) turpināt sadarbību ar Baltkrieviju nodarbinātības jomā, tostarp attiecībā uz cilvēkkapitālu un kvalifikācijas paaugstināšanu atbilstoši darba tirgus prasībām;
   w) mudināt Baltkrieviju īstenot Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) ieteikumus, jo īpaši attiecībā uz biedrošanās brīvību, neatkarīgu arodbiedrību reģistrāciju un darbību, mudināt Baltkrieviju grozīt tiesību aktus, lai nodrošinātu, ka darba ņēmēji var brīvi un bez ierobežojumiem atstāt darbavietas valsts un privātajā sektorā;
   x) aicināt Baltkrieviju ieviest augstākos starptautiskos drošības standartus un patiesi neatkarīgu ietekmes uz vidi novērtēšanu visu elektrostaciju būvniecības un ekspluatācijas jomā, optimizējot speciālās zināšanas un šīs būvniecības finansēšanu no visiem pieejamajiem starptautiskajiem instrumentiem saskaņā ar esošajiem starptautiskajiem tiesību aktiem, piemēram, Espo konvenciju un Orhūsas konvenciju, un izpildot 2011. gada 23. jūnija saistības par vispusīgu riska un drošības novērtēšanu (stresa testiem), ņemot vērā Eiropas Komisijas un Eiropas Kodoldrošības jomas regulatoru grupas saskaņotās specifikācijas;
   y) palīdzēt attīstīt energoresursu un piegādes maršrutu diversifikāciju Baltkrievijā un dalīties ar ES labāko praksi starptautiskas un reģionālās „zaļās ekonomikas” projektu īstenošanā, sekmējot energoefektivitātes paaugstināšanu un atjaunojamo energoresursu izmantošanu;
   z) veicināt turpmāku reģionālo sadarbību ar Baltkrieviju, tostarp izmantojot Austrumu partnerības nozaru iniciatīvas, jo īpaši tirdzniecības, enerģētikas, vides un transporta jomā; veicināt divpusējo ekonomisko forumu rīkošanas paraugpraksi, vienlaikus arī tiecoties uzlabot nevalstiska līmeņa dalībnieku spējas, kā arī veicināt labu pārvaldību un valsts pārvaldes reformu;
   aa) turpināt sniegt tehnisko palīdzību un veselības aprūpi iedzīvotājiem, kas cietuši Černobiļas kodolkatastrofā;
   ab) rosināt Baltkrieviju veikt nekonvenciālo enerģijas avotu izpēti un attīstību;
   ac) stiprināt ES un Baltkrievijas sadarbību robežu pārvaldības un pārrobežu noziedzības apkarošanas jomā un jo īpaši palīdzēt Baltkrievijai attīstīt tranzīta sistēmu, modernizējot muitas un robežkontroles procedūras un pilnībā īstenojot ES integrētās robežu pārvaldības koncepciju;
   ad) ES diplomātiem un politiķiem Baltkrievijā nodrošināt neierobežotas iebraukšanas un pārvietošanās iespējas;
   ae) sniegt papildu apmācību Baltkrievijas robežu pārvaldības aģentūrai saskaņā ar Šengenas acquis, kas ir abu pušu interesēs;
   af) apsvērt iespēju nodrošināt atbilstošu tehnisko palīdzību, kas izmantojama, lai ieviestu mūsdienīgas robežkontroles sistēmas un modernu infrastruktūru Eiropas Savienības pusē;
   ag) nodrošināt attiecīgajiem Baltkrievijas dienestiem atbilstomācību par ES paraugpraksi biometrisko pasu ieviešanā;
   ah) uzsākt ES un Baltkrievijas mobilitātes partnerību un mudināt Baltkrieviju aktīvi līdzdarboties Austrumu partnerības kolēģijā migrācijas un patvēruma jautājumos;
   ai) veicināt Baltkrievijas sadarbību ar ANO Attīstības programmu (UNDP) un ANO Bērnu izglītības fonda (UNICEF) cilvēku tirdzniecības apkarošanai paredzētoprogrammu atbalstam;
   aj) palielināt to projektu īpatsvaru, kas sniedz lielāku labumu un atpazīstamību iedzīvotājiem kopumā un kas sekmētu iedzīvotāju izpratni par ES vērtībām, standartiem un politiku, un uzsvērtu ES modeļa un pieredzes priekšrocības, un saistībā ar to atbalstīt iespēju, ko sniedz Pilsoniskās sabiedrības forums, jo īpaši ņemot vērā tā nākamo sanāksmi Kišiņevā šā gada oktobrī;
   ak) sistemātiski un bez kompromisiem vērsties pret jebkādu dezinformāciju un maldinošu informāciju, ko Baltkrievijas iestādes sniedz attiecībā uz ES politiku un projektiem, publicējot un izplatot visu nepieciešamo informāciju (datus, skaitļus un tiesību aktus);
   al) pastiprināt tehnisko un finansiālo atbalstu, arī izmantojot jauno Eiropas Demokrātijas fondu, pilsoniskās sabiedrības organizācijām, nevalstiskām organizācijām, cilvēktiesību aizstāvjiem un arodbiedrībām, kas darbojas Baltkrievijā vai dalībvalstīs un kuriem Baltkrievijā ir būtiska ietekme; aktīvāk iesaistīt pilsonisko sabiedrību ES finansēto projektu īstenošanā, uzraudzībā un novērtēšanā; turklāt ievērojami uzlabot saziņu un ES informācijas izplatīšanu, lai veidotu iedzīvotāju izpratni par ES pieeju pamattiesībām un pamatbrīvībām, kā arī par sociālās un ekonomiskās attīstības nepieciešamību;
   am) atbalstīt organizācijas, kas Baltkrievijā strādā demokrātijas un cilvēktiesību labā un ir reģistrētas ne tikai Baltkrievijā, bet arī ārvalstīs, jo Baltkrievijas iestādes pastāvīgi liedz šādām organizācijām reģistrēties; steidzami pārskatīt jaunos noteikumus par pieteikšanos ES finansējuma saņemšanai saskaņā ar EIDHR/NSLA instrumentu, kas pazīstamas un respektablas Baltkrievijas nevalstiskās organizācijas praktiski izslēdz no pieteikumu iesniegšanas procesa;
   an) pieprasīt, lai Baltkrievijas iestādes īstenotu ANO Darba grupas par patvaļīgu aizturēšanu Lēmumu A/HRC/WGAD/2012/39 attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvi Alesu Beļacki, kurā jo īpaši konstatēts, ka cilvēktiesību centra „Viasna” priekšsēdētāja un Starptautiskās Cilvēktiesību federācijas (FIDH) priekšsēdētāja vietnieka Alesa Beļacka aizturēšana bija patvaļīga un „pretrunā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (UDHR) 20. panta 1. punktam un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) 22. pantam”;
   ao) mudināt Baltkrieviju attiecināt pastāvīgo ielūgumu uz visām ANO īpašajām procedūrām un ielūgt apmeklēt valsti ANO īpašo referentu cilvēktiesību aizstāvju jautājumos;
   ap) pieprasīt Baltkrievijas iestādēm atcelt kriminālatbildību par ārvalstu subsīdiju saņemšanu un atļaut organizācijām glabāt finanšu līdzekļus ārvalstu banku kontos;
   aq) apsvērt iespēju vienpusēji atvieglot vīzu izsniegšanas režīmu un samazināt maksu par vīzu no EUR 60 līdz Baltkrievijas pilsoņiem pieejamam līmenim, kā arī pilnībā izmantot Vīzu kodeksa pašreizējās elastīguma iespējas, tostarp nodevu par īstermiņa vīzām atcelšanu vai samazināšanu, jo īpaši gados jauniem cilvēkiem, lai atvieglotu un padarītu intensīvākus cilvēku tiešos kontaktus, palīdzot novērst Baltkrievijas iedzīvotāju turpmāku izolāciju; apsvērt arī iespēju vienpusēji samazināt vai atcelt vīzu nodevas par ilgtermiņa vīzām ar ilgtermiņa mērķi ieviest bezvīzu režīmu;
   ar) aicināt Baltkrievijas iestādes sākt sarunas ar ES par vīzu režīma atvieglošanas un atpakaļuzņemšanas nolīgumiem, ņemot vērā ilgtermiņa mērķi virzīties uz bezvīzu režīmu, lai sekmētu cilvēku savstarpējos kontaktus un veiktu steidzamus pasākumus, īstenojot vietējās pierobežas satiksmes nolīgumus ar Poliju un Lietuvu;
   as) veicināt sadarbību starp pilsētām un pašvaldībām ES un Baltkrievijā, pamatojoties uz vairāku ES valstu, jo īpaši Polijas, Lietuvas un Latvijas, labas prakses piemēriem;
   at) censties Baltkrievijas iedzīvotājiem nodrošināt vairāk izglītības un pētniecības iespēju ES tādās jomās kā augstākā, neformālā un pieaugušo izglītība; rosināt un atbalstīt stažēšanās programmu jaunajiem Baltkrievijas speciālistiem ES iestādēs un citās starptautiskajās organizācijās; sniegt turpmāku atbalstu Eiropas Humanitāro zinātņu universitātei un izstrādāt un atbalstīt izglītības un profesionālās izglītības programmas Baltkrievijā; nodrošināt pietiekamu un ilgstošu programmas Erasmus Mundus finansējumu Baltkrievijas studentiem;
   au) aktīvi meklēt iespējas iesaistīties dialogā ar Baltkrieviju par būtisku reformu veikšanu tās augstākās izglītības sistēmā, jo īpaši lai attīstītu akadēmisko brīvību, institucionālo autonomiju un studentu līdzdalību ar mērķi pievienoties Eiropas augstākās izglītības telpai (Boloņas process);
   av) aicina Starptautisko Hokeja federāciju nopietni pārdomāt savu lēmumu ļaut Baltkrievijai uzņemt 2014. gada pasaules hokeja čempionātu;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo ieteikumu nosūtīt Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos / Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, EĀDD, Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0410.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0112.
(3) OV C 377 E, 7.12.2012., 162. lpp.
(4) OV C 136 E, 11.5.2012., 57. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0334.
(6) OV C 168 E, 14.6.2013., 26. lpp.
(7) OV C 296 E, 2.10.2012., 105. lpp.
(8) OV L 307, 7.11.2012. 1. lpp.
(9) Neatkarīga sociāli ekonomisko pētījumu institūta 2013. gada aprīļa dati.
(10) Politiski ieslodzīto sarakstā ir arī Mikalai Statkevich, Pavel Seviarynets, Eduard Lobau, Mikalay Antukhovich, Mikalay Dziadok un Ihar Alienevich.


Krievijas izdarītais spiediens uz Austrumu partnerības valstīm (saistībā ar gaidāmo Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmi Viļņā)
PDF 203kWORD 23k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. septembra rezolūcija par Krievijas izdarīto spiedienu uz Austrumu partnerības valstīm (saistībā ar gaidāmo Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmi Viļņā) (2013/2826(RSP))
P7_TA(2013)0383RC-B7-0389/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmi, kas 2013. gada novembrī notiks Viļņā,

–  ņemot vērā to, ka Ukrainai, Gruzijai un Moldovai ir izredzes attiecīgi parakstīt vai parafēt asociācijas nolīgumus ar Eiropas Savienību; jo īpaši ņemot vērā šīs asociācijas sniegtās jaunās, bagātinātās iespējas, proti, plašas un padziļinātas attiecības ar Eiropas partnervalstīm, nodrošinot ne tikai ekonomiskus ieguvumus, bet arī ciešas politiskās un sociālās attiecības,

–  atgādinot, ka 1994. gada Budapeštas memorandā par Ukrainas kodolatbruņošanos Ukrainai ir sniegtas garantijas pret spēka lietošanu vai piedraudēšanu ar to, kā arī ir paredzēts atbalstīt valsti, ja uz to tiktu izdarīts spiediens ar ekonomiskiem paņēmieniem;

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā pastāvīgā iesaistīšanās Austrumu partnerības ietvaros partnervalstīm ir sniegusi visaptverošu programmu, lai īstenotu reformas, kas dotu labumu to pilsoņiem, bet asociācijas nolīgumi un padziļināti un visaptveroši brīvās tirdzniecības nolīgumi (DCFTA) starp ES un Austrumu partnerības valstīm, ir apņemšanās, ko pauž valstis, kuras grib un spēj pastiprināt un sekmīgi īstenot pušu sadarbību daudzās jomās;

B.  tā kā Krievijas spiediens, ar ko pavisam nesen saskārās Austrumu partnerības valstis, kuras ir ceļā uz asociācijas nolīgumiem, tostarp mērķtiecīgas sankcijas pret Ukrainas eksportu, eksporta aizliegums Moldovas vīna nozarei un papildu šķēršļi, kas kavē progresu Piedņestras konflikta risināšanā, un draudi attiecībā uz drošības risku Armēnijai, nolūkā piespiest Austrumu partnerības valstis neparakstīt vai neparafēt asociācijas nolīgumus vai DCFTA, bet tā vietā pievienoties Krievijas vadītai muitas savienībai, ko Krievija plāno pārveidot par Eirāzijas Savienību, ir licis tām nonākt nestabilā situācijā, ko izraisa ģeopolitiskie ierobežojumi, kurus uz tām nedrīkstētu attiecināt;

C.  tā kā uz Austrumu partnerības valstīm izdarītais spiediens, kas sniedzas no aktuāliem ekonomiskiem un politiskiem aspektiem līdz paziņojumiem par turpmākiem ekonomiskiem ierobežojumiem, norāda uz Krievijas nodomu arī turpmāk Austrumu partnerības reģionu uzskatīt par savas ekskluzīvas ietekmes zonu un ir pret šo valstu izredzēm ciešāk integrēties ar ES, izmantojot asociācijas nolīgumus, un šāda pieeja pārkāpj valstu suverenitātes principus, savstarpēju uzticēšanos un labas kaimiņattiecības;

D.  tā kā Austrumu partnerības valstīm saskaņā ar Helsinku nolīgumu ir pilnībā suverēnas tiesības un brīvība kā līdztiesīgām partnerēm veidot attiecības ar partneriem pēc savas izvēles;

E.  tā kā tagad vairāk, nekā jelkad, ir jāpievērš uzmanība satraucošajam spiedienam uz ES Austrumu partnerības valstīm un pašu Austrumu partnerības projektu, ko apstrīd un apšauba Krievija,

F.  tā kā asociācijas nolīgums ar ES nozīmē politiskās un juridiskās reformas, kas stiprina tiesiskumu, mazina korupciju un nodrošina cilvēktiesību labāku ievērošanu; tā kā pievienošanās muitas savienībai, gluži pretēji, nav saistīta ar vērtību kritērijiem un nosacījumiem, un tāpēc to nevar uzskatīt par stimulu iekšzemes reformām;

G.  tā kā iesaldētie konflikti tiek atkārtoti izmantoti, lai atbilstīgi Maskavas ģeopolitiskajām un ekonomiskajām interesēm vājinātu vai apdraudētu Austrumu partnerības valstu pilnīgu suverenitāti,

1.  atgādina, ka neatkarīgu valstu starptautiskajās attiecībās ir būtiski ievērot principus, par kuriem panākta vienošanās Helsinku nolīgumos, proti, līdztiesību un suverenitātei raksturīgo tiesību ievērošanu, neiejaukšanos iekšējās lietās, labu valstu sadarbību un labticīgu saistību izpildi saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, un šos principus nekādi nedrīkstētu pārkāpt;

2.  pauž nožēlu par to, ka, tuvojoties Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmei Viļņā, Austrumu partnerības valstis, kas atrodas sarunu par asociācijas nolīguma parakstīšanu vai parafēšanu noslēdzošajā posmā, izjūt aizvien lielāku dažādu veidu spiedienu; uzskata, ka šis spiediens ir nepieļaujams; turklāt uzskata, ka partnervalstu pakāpeniska integrācija ar ES atbilst to centieniem panākt labas kaimiņattiecības ar Krieviju, un aicina Krieviju atturēties no tādu darbību veikšanas, kas ir acīmredzamā pretrunā ar iepriekšminētajiem Helsinku principiem; aicina Krievijas Federāciju turpmāk neizdarīt spiedienu uz Austrumu partneriem un pilnībā ievērot to suverēnās tiesības izdarīt un īstenot savas politiskās izvēles;

3.  stingri uzsver to, ka Austrumu partnerības valstu brīvo izvēļu dēļ (kas nekādā ziņā negatīvi neietekmē tirdzniecību ar Krieviju) šīm valstīm nebūtu jācieš tādas sekas kā tirdzniecības pasākumi, vīzu ierobežojumi, darba ņēmēju mobilitātes ierobežojumi un iejaukšanās iesaldētos konfliktos; turklāt stingri noraida antagonisku attiecību modeli kā paradigmu ES un Krievijas attiecībām ar Austrumu partnerības valstīm;

4.  pauž pārliecību, ka turpmākas šo valstu politiskās un ekonomiskās reformas, kuras pamatojas uz ES vērtībām un standartiem, ir arī Krievijas interesēs, jo tādējādi gar tās robežām tiktu paplašināta stabilitātes, labklājības un sadarbības zona; atgādina par ES pastāvīgo uzaicinājumu Krievijai sekmēt šo procesu, izmantojot konstruktīvu sadarbību ar Austrumu partnerības valstīm;

5.  aicina Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) uzskatīt, ka notiekošais pārsniedz tirdzniecības aspektu, kas ir tikai aizsegs klajam politiskam spiedienam, un rīkoties, lai aizsargātu Savienības partnervalstis, stingri paužot atbalstu visām Austrumu partnerības valstīm saistībā ar to tiecību uz Eiropu un izdarīto izvēli;

6.  atkārtoti apliecina stingru atbalstu asociācijas nolīgumu parafēšanai vai parakstīšanai Viļņas augstākā līmeņa sanāksmē ar tām Austrumu partnerības valstīm, kuras ir gatavas un vēlas to darīt, ar nosacījumu, ka ir izpildīti attiecīgie nosacījumi; uzskata, ka tas dos jaunu impulsu pakāpeniskai integrācijai un būtiskai attiecību padziļināšanai, tādējādi reaģējot uz šo valstu tiekšanos uz Eiropu; šajā kontekstā aicina Austrumu partnerības valstis turpināt un pastiprināt centienus pabeigt pašreizējos sagatavošanās darbu pirms augstākā līmeņa sanāksmes, un nepadoties spiedienam, kas uz tām tiek izdarīts;

7.  uzsver, ka ES ir nepieciešams pildīt pienākumu iesaistīties un solidaritātes garā aizstāvēt šīs Austrumu partnerības valstis, kas ir pakļautas Krievijas atklātam, satraucošam un pieaugošam spiedienam, kura mērķis ir atturēt tās no asociācijas nolīgumu noslēgšanas ar ES, un aicina Komisiju un Padomi nākt klajā ar konkrētiem, efektīviem pasākumiem partnervalstu atbalstam;

8.  atgādina, ka asociācijas nolīgumu un DCFTA mērķis ir veicināt partnervalstu un ES konkurētspēju, ekonomisko jaudu un ekonomisko sniegumu, vienlaikus ievērojot Austrumu partnerības valstu ekonomisko sadarbību ar Krieviju tādā veidā, kas ir izdevīgs visām pusēm; norāda, ka asociācijas nolīgumi un DCFTA paši par sevi neapdraud ilgstošās tirdzniecības attiecības, kas Austrumu partnerības valstīm ir šajā reģionā; uzskata, ka, gluži pretēji, tie nebūtu jāuztver kā nesavienojami ar minētajām tirdzniecības attiecībām, un ka, neskarot no asociācijas nolīgumiem un DCFTA izrietošās saistības, tirdzniecības strīdi būtu jārisina saskaņā ar Pasaules Tirdzniecības organizācijas paredzētajiem noteikumiem un pienākumiem; turklāt apstiprina, ka ES ir gatava atbalstīt Austrumu partnerības partneru integrācijas centienus, atbalstot attiecīgo asociācijas nolīgumu vai DCFTA sadaļu pagaidu piemērošanu pēc parakstīšanas, atsākot apturētos aizdevumus un palīdzības programmas, ja ir izpildīti prasītie nosacījumi, un īstenojot vīzu atvieglošanas pasākumus un izredzes uz bezvīzu ceļošanu;

9.  norāda, ka Eiropas integrācijai ir nepieciešams sabiedrības vairākuma atbalsts tajās valstīs, kuras gaida asociācijas nolīgumu parafēšanu vai parakstīšanu; tomēr mudina Komisiju un EĀDD pastiprināt centienus plašā partnervalstu sabiedrībā veicināt atpazīstamību Austrumu partnerībai un priekšrocībām, ko tā sniedz, kā veidu politiskā konsensa konsolidēšanai attiecībā uz šo valstu izvēli ar Eiropu saistītos jautājumos; prasa īstermiņā izstrādāt un attiecīgajās dalībvalstīs sākt īstenot plašu sabiedrības informēšanas kampaņu par asociācijas nolīgumu raksturu, sniegtajiem ieguvumiem un izvirzītajām prasībām;

10.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstīm, Austrumu partnerības valstu un Krievijas Federācijas valdībām un parlamentiem, Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai.


ES iekšējās drošības stratēģija
PDF 225kWORD 32k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. septembra rezolūcija par otro ziņojumu par ES iekšējās drošības stratēģijas īstenošanu (2013/2636(RSP))
P7_TA(2013)0384B7-0377/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 10. aprīļa paziņojumu „Otrais ziņojums par ES iekšējās drošības stratēģijas īstenošanu (COM(2013)0179),

–  ņemot vērā tā 2012. gada 22. maija rezolūciju par Eiropas Savienības iekšējās drošības stratēģiju(1),

–  ņemot vērā tā 2013. gada 11. jūnija rezolūciju par organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu — ieteicamie pasākumi un iniciatīvas (vidusposma ziņojums)(2),

–  ņemot vērā Stokholmas programmu un tās īstenošanas rīcības plānu (COM(2010)0171),

–  ņemot vērā 2010. gada 25. februārī Padomē pieņemto Eiropas Savienības iekšējās drošības stratēģiju,

–  ņemot vērā 2013. gada 7. jūnija Padomes secinājumus par ES prioritāšu noteikšanu cīņai pret smagu un organizētu noziedzību laikposmā no 2014. līdz 2017. gadam,

–  ņemot vērā Eiropola ziņojumu par stāvokli terorisma jomā un terorisma tendencēm ES (TE-SAT, 2013),

–  ņemot vērā Eiropola vērtējumu par smagu noziegumu un organizētās noziedzības draudiem ES (SOCTA, 2013),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu par ES politiskā cikla attiecībā uz smagiem noziegumiem un organizēto noziedzību novērtējumu 2011.–2013. gadā (SWD(2013)0017),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu un 3. panta 2. punktu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) V sadaļas 1., 2., 4. un 5. nodaļu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 6., 7., 8., 10. panta 1. punktu, 11., 12., 21., 47. līdz 50., 52. un 53. pantu,

–  ņemot vērā attiecīgo Eiropas un dalībvalstu konstitucionālo tiesu praksi, kas attiecas uz proporcionalitātes kritēriju, un faktu, ka valsts iestādēm demokrātiskā sabiedrībā tas ir jāievēro,

–  ņemot vērā attiecīgos Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumus,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta migrantu cilvēktiesību jautājumos François Crépeau ziņojumu 2013. gada 24. aprīļa pētījumā „Eiropas Savienības ārējo robežu pārvaldība un tās ietekme uz migrantu cilvēktiesībām”,

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par otro ziņojumu par ES iekšējās drošības stratēģijas īstenošanu (O-000068/2013 – B7–0213/2013),

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā Lisabonas līgums ir turpinājums Māstrihtas līgumam, kurā paredzēta drošības, brīvības un tiesiskuma telpa, un ļauj izveidot Eiropas Savienības drošības politikas un ES un tās dalībvalstu drošības programmas izstrādes pamatu, kam jāsakņojas tiesiskumā, demokrātisko vērtību, pilsonisko brīvību, pamattiesību un solidaritātes ievērošanā, un uz to jāattiecas demokrātiskai kontrolei Eiropas un dalībvalstu līmenī; tā kā šie priekšnoteikumi atspoguļo ES un dalībvalstu starptautiskās saistības, īpaši tās, kuras izriet no Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas un no ANO nolīgumiem, kuriem tās ir puses;

B.  tā kā drošības politiku nevar orientēt vienīgi uz kriminālvajāšanu un tajā jāiekļauj preventīvie pasākumi, kas ir īpaši nepieciešami laikā, kad ekonomiskā un sociālā nevienlīdzība padziļinās un liek apšaubīt sociālā paktu un pamattiesību un pilsonisko brīvību realitāti;

C.  tā kā sevišķi svarīga ir Eiropas pilsoņu drošība;

D.  tā kā dalībvalstis un Komisija faktiski nav atrisinājušas visus jautājumus, kas saistīti ar Lisabonas Līguma stāšanos spēkā, un tā kā Parlaments ar savu nostāju konsekventi turpina spēlēt relatīvi nenozīmīgu lomu, konkrēti, jautājumā par nepieciešamību ņemt vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, kas nav iekļauta lēmumu pieņemšanas procesā(3);

E.  tā kā iekšējās drošības stratēģijā (IDS) 2010.–2014. gadam ir noteiktas piecas prioritāšu jomas, kurās ES var nodrošināt pievienoto vērtību: starptautiskās noziedzības tīklu darbības apturēšana un palīdzības sniegšana to izjaukšanai, terora aktu novēršana, kiberdrošības paaugstināšana, robežu drošības garantēšana un labāka noturība pret dabas katastrofām; tā kā šo stratēģiju var īstenot tikai tad, ja tā nodrošina personu brīvu pārvietošanos, migrantu un patvēruma meklētāju tiesību aizsardzību, kā arī visu starptautisko saistību ievērošana, ko uzņēmusies ES un tās dalībvalstis;

F.  tā kā otrajā gada ziņojumā par IDS īstenošanu ir atzīts, ka visi pieci mērķi vēl aizvien ir spēkā, un ir raksturota pašreizējā situācija, līdz šim panāktais progress un turpmākā rīcība,

1.  pauž nožēlu, ka Komisijas otrais 2013. gada 10. aprīļa paziņojums par Eiropas Savienības IDS īstenošanu ir nepietiekami kritisks pret darbībām, ko veic saskaņā ar IDS, un atkārtoti apstiprina tās pašas prioritātes, kas paustas sākotnējā 2010. gada novembra paziņojumā, neņemot vērā sekas, ko rada Pamattiesību hartas iekļaušana, kuras pantu lielākā daļa attiecas ne tikai uz Eiropas pilsoņiem, bet uz visām personām ES teritorijā;

2.  ņem vērā darbu, kas veikts, lai izveidotu IDS un šīs stratēģijas galvenos principus, un kuras mērķis ir visām ES institūcijām un dalībvalstīm nodrošināt iespējas strādāt vienotu mērķu sasniegšanai; uzsver, ka brīvība, drošība un tiesiskums ir mērķi, kas jāsasniedz paralēli, un atgādina, ka brīvības un tiesiskuma nodrošināšanai drošības mērķis vienmēr jāpilda, ievērojot Līgumu principus, tiesiskumu un Savienības saistības attiecībā uz pamattiesībām; uzskata, ka ES drošības pasākumiem būtu jābalstās uz tādām darbībām, par kurām ir pierādīts, ka ar tām ir iespējams samazināt noziedzību un novērst terora aktus, turklāt tās jāveic saskaņā ar tādiem principiem kā nepieciešamība, samērīgums un pamattiesību ievērošana, īstenojot pienācīgu to parraudzību un nodrošinot pārskatatbildību;

3.  uzsver, ka iekšējā drošība neatbrīvo no ES un valstu saistībām pamattiesību jomā, un pauž nopietnas bažas par to, ka ES institūcijas un dalībvalstu iestādes un iedzīvotāji ir pakļauti slepenai uzraudzībai, ko veic dalībvalstis, trešās valstis un trešās personas sadarbībā ar privātiem uzņēmumiem;aicina ES un dalībvalstu institūcijas to noskaidrot un šajā jautājumā veikt attiecīgus pasākumus; uzsver, ka jebkādas ES iekšējās drošības stratēģijas pamatā jābūt vienotai izpratnei par to, kas ir „iekšējs” un kas ir „ārējs”, un tai jābūt vērstai uz ES institūciju, tās dalībvalstu un iedzīvotāju aizsardzību pret nelikumīgu uzraudzību, nepienācīgu ietekmēšanu un manipulēšanu no ārvalstīm; aicina pastiprināt ES sakaru un loģistikas sistēmu konfidencialitāti un drošību pret ārvalstu vai trešo pušu veiktu uzraudzību; uzsver, ka iedzīvotāju tiesības uz privātumu un datu aizsardzība, kā arī piekļuves tiesības dokumentiem un informācijai ir Eiropas pamatvērtības un pamattiesības, kas noteiktas visos līmeņos un visos forumos;

4.  atgādina, ka tagad Parlaments ir līdzvērtīgs institucionālais partneris drošības politikas jautājumos, tādēļ tam ir tiesības aktīvi iesaistīties IDS aspektu un prioritāšu izstrādē un attiecīgo instrumentu novērtēšanā, tostarp regulāri uzraugot IDS īstenošanas darbības, kas saskaņā ar LESD 70. un 71. pantu jāveic kopīgi Eiropas Parlamentam, dalībvalstu parlamentiem un Padomei;

5.  uzskata, ka būtiski svarīgs efektīvas IDS priekšnoteikums ir pienācīga novēršamo drošības draudu analīze; atgādina Komisijai, ka tai ir pienākums sagatavot starpnozaru pārskatu par dabīgiem riskiem un cilvēka (apzināti vai neapzināti) radītiem draudiem ES; atgādina Eiropadomei, ka saskaņā ar LESD 222. pantu tai ir pienākums regulāri veikt ES draudu novērtējumu, un aicina Komisiju nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem par to, kā labāk izpildīt iepriekš minēto pienākumu un apkopot patlaban fragmentāros un šauros draudu un risku novērtējumus ES un dalībvalstu līmenī;

6.  norāda, ka Eiropola spēja efektīvi novērtēt un analizēt terorisma draudus un citas noziedzīgas darbības lielā mērā ir atkarīga no dalībvalstu dienestu vēlmes tam sniegt informāciju; ierosina palielināt informācijas apjomu, ko dalībvalstis sniedz Eiropolam, stingrāk nosakot pienākumu dalībvalstīm sadarboties ar Eiropolu;

7.  atgādina, ka viens no lielākajiem draudiem ES iekšējai drošībai ir organizētā noziedzība, tostarp mafijas; ar gandarījumu norāda uz dalībvalstu un Komisijas panākto progresu ES politikas ciklā, kas attiecas uz organizēto noziedzību un nopietnu starptautisku noziedzību, aicina dalībvalstis atjaunot savu apņēmību un nodrošināt atbilstošus resursus; uzskata, ka ir jāveicina kopēji juridiskie standarti un operatīvie instrumenti, piemēram, konfiskācija, Eiropas izmeklēšanas rīkojums, kopējas izmeklēšanas grupas; uzskata par nepieciešamu stiprināt tiesu iestāžu un policijas sadarbību starp dalībvalstīm un ES, kā arī ar trešām valstīm, saskaņā ar ES tiesību aktiem un starptautiskajām saistībām pamatbrīvību un pamattiesību, tiesiskuma un ES pilsoņu un iedzīvotāju personas datu un privātuma aizsardzības jomā un prasa, lai Eiropas Parlamentam tiktu atvēlēta būtiska loma iekšējās drošības politikas nostādņu novērtēšanā un izstrādē, jo šīs nostādnes ārkārtīgi lielā mērā ietekmē visu ES dzīvojošo personu pamattiesības; tādēļ uzsver nepieciešamību nodrošināt to, lai šīs politikas nostādnes ir tikai vienas Eiropas iestādes kompetence, šīs iestādes amatpersonas ievēl tiešās vēlēšanās un tā veic ES tiesiskuma, drošības un brīvības telpas politikas nostādņu izvērtēšanu un demokrātisku kontroli;

8.  balstoties uz pastāvošo Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu sadarbību, atgādina par savu ieceri izveidot „parlamentāro politikas ciklu”, kas būtu pieskaņots Komisijas gada ziņojumiem par šo jautājumu un noslēgtos ar gadskārtējo Parlamenta ziņojumu par situāciju attiecībā uz IDS;

9.  uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš vardarbības apkarošanai pret bērniem un sievietēm;

10.  atzinīgi vērtē to, ka cīņa pret ieroču kontrabandu ir iekļauta ES prioritātēs cīņai pret organizēto noziedzību; tomēr sagaida, ka Komisija izstrādās vispārīgu stratēģisku orientāciju attiecībā uz šaujamieročiem, tostarp to lietošanu ar kontrabandu, organizēto noziedzību un terorismu saistītiem nolūkiem;

11.  pauž nožēlu par to, ka pretēji Eiropola ieteikumam cīņa pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju nav izvirzīta kā atsevišķa ES prioritāte cīņai pret organizēto noziedzību; pauž ciešu pārliecību par to, ka citi organizētās noziedzības veidi, piemēram, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācija, noziegumi pret vidi vai korporatīvie noziegumi un korupcija ir savstarpēji saistītas parādības, kas cita citu pastiprina, un aicina Komisiju un Padomi bez kavēšanās noteikt par prioritāti cīņu pret korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju;

12.  uzsver, ka cīņa pret terorismu ir iekļauta IDS kā viena no prioritātēm; norāda, ka saskaņā ar Eiropola sniegto informāciju terorisma draudi Eiropas Savienībā ir reāli, lai gan terorisma izpausmes ir ļoti dažādas, bet apšauba to, vai Savienība ir pareizi noteikusi prioritātes šajā jomā attiecībā uz teroristu uzbrukumu faktisko izcelsmes vietu; uzstāj, ka par lielāku prioritāti būtu jānosaka preventīvas politikas nostādnes un represīvi pasākumi; ņem vērā to, ka šajā jautājumā ir jāpievērš lielāka uzmanība un jāpiešķir atbilstīgi finanšu un cilvēku resursi mērķtiecīgiem politikas pasākumiem un informācijas pakalpojumiem, lai faktiski varētu novērst teroristu uzbrukumus; atgādina, ka ir svarīgi nepieļaut terorisma finansēšanu, un gaida priekšlikumu tiesisku un administratīvu pasākumu sistēmas izveidei, kas ietvertu tādu personu līdzekļu iesaldēšanu saskaņā ar LESD 75. pantu, ko tur aizdomās par terorismu; aicina Komisiju un dalībvalstis pienācīgi izvērtēt to, kāda veida un cik lielus draudus izraisa uz vardarbību tendētas politiskas radikalizācijas rašanās; uzskata, ka ir būtiski svarīgi izstrādāt mehānismus, kas ļauj agri pamanīt šādas radikalizācijas pazīmes, un prasa Komisijai un dalībvalstīm ņemt to vērā savās attiecīgajās darbības jomās, tai skaitā saistībā ar preventīviem pasākumiem; pauž bažas par to, ka pastiprinās to personu darbība, kurus parasti dēvē par „vientuļajiem vilkiem”, proti, to ES vai trešo valstu valstspiederīgo personu darbība, kuri dodas uz konflikta zonām un pēc tam atgriežas ES teritorijā, jo viņi rada jauna veida riskus, kurus nevar novērst ar parastajām pretterorisma metodēm; mudina apmainīties ar labu praksi radikalizācijas novēršanai jauniešu vidū un atbalsta ierosinājumu par ES instrumentu kopuma izveidi šajā jomā; gaida, kad tiks izstrādāts pamatlēmuma par cīņu pret terorismu novērtējums, lai labāk varētu ņemt vērā visus šos aspektus, un uzsver nepieciešamību labāk sasaistīt esošos pretterorisma instrumentus;

13.  aicina Komisiju, dalībvalstis un citas Eiropas iestādes un struktūras rūpīgi izpētīt uz vardarbību tendētas kustības Eiropas Savienībā un veikt konkrētus pasākumus, lai cīnītos pret šādu kustību īstenotiem vardarbības aktiem;

14.  uzsver, ka privātajam sektoram, īpaši finanšu nozarei, ir būtiska loma cīņā pret organizētās noziedzības un terorisma finansēšanu, jo tā spēj atklāt krāpšanas un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas gadījumus, kā arī citus aizdomīgus darījumus un ziņot par tiem; atgādina, ka finanšu nozares pārstāvjiem ir ciešāk jāsadarbojas ar valdības aģentūrām, lai atklātu trūkumus pašreizējā regulējumā, un jāizmanto inovatīvi paņēmieni šo problēmu risināšanai; uzsver, ka ir absolūti nepieciešams saprast to, ka jebkāda efektīva cīņa pret organizēto noziedzību un terorismu ir atkarīga no integrētas pieejas, kurā kā dalībvalstu, tā ES līmenī ir iesaistītas visas ieinteresētās puses;

15.  uzskata, ka ir jāuzlabo kritiskās infrastruktūras izturība pret cilvēka radītām un dabas katastrofām; pauž nožēlu par to, ka pašreizējā Eiropas Kritiskās infrastruktūras aizsardzības direktīva (2008/114/EK(4)) nedarbojas pienācīgi, un aicina Komisiju ierosināt grozīt šo direktīvu, lai uzlabotu tās darbību;

16.  uzskata, ka ir nepieciešams veikt statistisku pētījumu par dabas radītajiem riskiem, kurā būtu uzskaitītas viskritiskākās jomas un kura kalpotu par pamatu efektīvai automātiskās intervences un glābšanas sistēmai, kas nekavējoties reaģētu uz ārkārtas situācijām;

17.  uzskata, ka ir ļoti svarīgi apņēmīgi apkarot noziegumus pret vidi un ekonomiskos noziegumus, neatkarīgi no to izcelsmes vietas, jo tie īpaši negatīvi ietekmē ES iedzīvotāju dzīves apstākļus, sevišķi krīžu laikā;

18.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par iniciatīvu pret cigarešu kontrabandu un liek uz to lielas cerības;

19.  ņem vērā to, ka Iekšējās drošības stratēģijā par prioritāti ir noteikta cīņa pret kibernoziedzību; uzskata, ka kibernoziedzība ir aizvien pieaugošs drauds ES un ievērojami palīdz veikt citas noziedzīgas darbības; aicina Komisiju paredzēt pienācīgu finansējumu jaunajam Eiropas Kibernoziedzības novēršanas centram un mudina dalībvalstis ratificēt Eiropas Padomes konvenciju par kibernoziedzību; atgādina, ka saistībā ar IDS veiktai personas datu savākšanai un apstrādei vienmēr jānotiek saskaņā ar ES datu aizsardzības principiem, jo īpaši nepieciešamības, proporcionalitātes un likumības principiem, kā arī saskaņā ar ES tiesību aktiem un attiecīgajām Eiropas Padomes konvencijām šajā jomā; uzsver nepieciešamību pievērst īpašu uzmanību bērniem digitālajā vidē un tam, cik svarīgi ir novērst bērnu pornogrāfiju; atbalsta to, ka tiek paplašināta Pasaules alianses pret seksuālu vardarbību pret bērniem tiešsaistē;

20.  atgādina, ka pienācīgai IDS darbībai ir būtiski svarīgi pastiprināt ES policijas un tiesu iestāžu sadarbību, tostarp ar Eiropolu, Eiropas Policijas akadēmiju (CEPOL) un Eurojustu, kā arī nodrošināt pienācīgu apmācību, un ka sadarbībā ir jāiesaista kompetentās dalībvalstu iestādes un ES iestādes un aģentūras; uzskata, ka šādai sadarbībai nebūtu jāaprobežojas ar to, ka tiek meklētas un arestētas personas, ko tur aizdomās par noziedzīgu darbību izdarīšanu, bet tajā jāiekļauj arī preventīvas darbības un šādu darbību recidīvu novēršana; ņem vērā Eiropas Komisijas attiecīgos priekšlikumus, tostarp par Eurojusta reformēšanu un tiesību akta priekšlikumu par Eiropas Prokuratūras izveidi; norāda, ka ir jānodrošina, lai tiktu ievērots tiesu iestāžu un policijas pilnvaru nodalīšanas princips un tiesu iestāžu un policijas autonomija;

21.  atbalsta to, ka tiek izveidota Eiropas Prokuratūra — jo īpaši, lai efektīvāk aizsargātu Savienības budžetu, — un aicina Komisiju nekavējoties iesniegt par to priekšlikumu;

22.  pauž nožēlu par to, ka IDS trūkst pienācīgas „tiesu iestāžu dimensijas”; atgādina, ka saskaņā ar Stokholmas programmu ir jāpastiprina savstarpēja uzticēšanās, pakāpeniski izveidojot Eiropas tiesu kultūru, kas balstītos uz juridisko sistēmu dažādību un Eiropas tiesību vienojošu funkciju, un ka tajā jāiekļauj tiesiskuma, demokrātisko vērtību un cilvēktiesību ievērošana, un nevis tikai jāaprobežojas ar to, ka tiek vajātas personas, ko tur aizdomās par noziedzīgu darbību vai teroristisku aktu izdarīšanu; uzsver, ka ārkārtīgi svarīga ir savstarpēja uzticēšanās, kas ir priekšnoteikums, lai veicinātu tiesu iestāžu sadarbību, un uzskata, ka šāda savstarpēja uzticēšanās ir iespējama tikai tad, ja tiek izveidoti un ievēroti vienoti standarti pilsonisko brīvību un procesuālo garantiju jomā;

23.  uzsver, ka ir svarīgi izveidot integrētu robežu pārvaldību, ar kuru būtu jānodrošina vienota, droša un kvalitatīva ārējo robežu kontrole, vienlaikus atvieglojot legālu pārvietošanos pār ārējām robežām un sekmējot mobilitāti Šengenas zonā; atzinīgi vērtē to, ka nesen sāka darboties Šengenas Informācijas sistēma II, un aicina ar EU-LISA nodrošināt to, lai jaunās sistēmas operatīvās vadības kvalitāte būtu augsta; sagaida, ka jaunā Eiropas Robežu uzraudzības sistēma (Eurosur) būs pilnībā darbotiesspējīga 2014. gada beigās, un uzskata, ka tā būs lietderīgs instruments, kas palīdzēs atklāt, novērst un cīnīties pret pārrobežu noziedzību un neregulāro imigrāciju, kā arī aizsargāt un glābt migrantu dzīvības; uzsver, ka iespējamā jaunas IT sistēmas izveide migrācijas plūsmu pārvaldības un robežkontroles jomā, piemēram, iniciatīvas „Smart Borders”, būtu rūpīgi jāanalizē, jo īpaši apsverot tās nepieciešamību un samērīgumu, un būtu jāievieš tikai tad, kad ir pieņemti atbilstīgie tiesību akti; īpaši atzinīgi vērtē nesen panākto vienošanos par Šengenas Izvērtēšanas mehānismu un aicina Komisiju pildīt tās jaunos pienākumus, lai nodrošinātu augstu Šengenas acquis izpildes līmeni visā Šengenas zonā; uzsver, ka kontroles uz iekšējām robežām drīkst atjaunot tikai ārkārtas gadījumos, kad visas citas iespējas ir izsmeltas, šādā gadījumā ņemot vērā ne tikai drošības aspektus, bet arī ietekmi uz mobilitāti un pārvietošanās brīvību; uzsver, ka migrāciju un to, ka ārējās robežas šķērso liels skaits trešo valstu valstspiederīgo, nedrīkst per se uzskatīt par draudu sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai; atkārtoti pauž stingru atbalstu Bulgārijas un Rumānijas uzņemšanai Šengenas zonā un aicina arī Padomi piekrist šo valstu uzņemšanai, jo tas palielinās savstarpējo uzticēšanos un solidaritāti, kas ir priekšnosacījumi augsta drošības līmeņa nodrošināšanai Eiropas Savienībā;

24.  uzsver to, ka ir svarīgi stiprināt savstarpējo uzticēšanos starp policijas spēkiem, lai veicinātu sadarbību, kopīgu izmeklēšanas komandu darbu un informācijas apmaiņu; šajā sakarībā norāda, ka ir būtiski svarīgi organizēt policijas spēku Eiropas līmeņa apmācību;

25.  uzskata, ka IDS izstrādē un īstenošanā pilnīgāk jāņem vērā pastāvošā mijiedarbība starp drošības politikas iekšējo un ārējo dimensiju un ka šajās abās dimensijās ES tieslietu un iekšlietu jomas iestādēm un aģentūrām savi pienākumi būtu jāveic pilnīgā saskaņā ar vērtībām un principiem, kas noteikti ES tiesību aktos un Pamattiesību hartā; aicina Komisiju un dalībvalstis arī novērtēt IDS ietekmi uz ES ārējās drošības stratēģiju, tostarp attiecībā uz saistībām ievērot un veicināt pamatbrīvības, pamattiesības un demokrātijas vērtības un principus, kas minēti tekstos, konvencijās un starptautiskos nolīgumos, kurus tās ir parakstījušas; pauž nožēlu par to, ka 2011. gada ceļvedis saiknes starp KDAP un BDTT nostiprināšanai netiek pienācīgi īstenots, un mudina Eiropas Ārējās darbības dienestu paātrināt darbu pie tā;

26.  norāda, ka pašreizējās IDS termiņš beigsies 2014. gadā; aicina Komisiju sākt gatavot jauno IDS 2015.–2019. gadam, kurā būtu ņemta vērā Lisabonas līguma stāšanās spēkā un Pamattiesību hartas iekļaušana Savienības tiesībās; uzskata, ka šī jaunā politika būtu jāizstrādā, pamatojoties uz padziļinātu, neatkarīgu un ārēju pašreizējās stratēģijas un instrumentu novērtējumu, ņemot vērā nākotnē paredzamās problēmas un rīkojot apspriedes ar plašu ieinteresēto personu loku; aicina Padomi, pieņemot jauno stratēģiju, pienācīgi ņemt vērā Parlamenta ieguldījumu jaunajā IDS;

27.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai, Padomei un dalībvalstu parlamentiem.

(1) P7_TA(2012)0207.
(2) P7_TA(2013)0245.
(3) Sk.Eiropas Parlamenta 2010. gada 15. decembra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 169. gadā un to efektīvu īstenošanu pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā (OV C 169 E, 15.6.2012, 49. lpp.).
(4) OV L 345, 23.12.2008., 75. lpp.


Eiropas stratēģija drošībai un veselības aizsardzībai darbā
PDF 198kWORD 23k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. septembra rezolūcija par Eiropas stratēģiju drošībai un veselības aizsardzībai darbā (2013/2685(RSP))
P7_TA(2013)0385B7-0376/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, jo īpaši tā preambulu, kā arī 3. un 6. pantu,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 4., 9., 145., 151., 152., 153., 154., 156. un 168. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 1., 3., 27., 31., 32. un 33. pantu,

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par Eiropas stratēģijas 2007.–2012. gadam drošībai un veselības aizsardzībai darbā (O-000073/2013 – B7-0214/2013),

–  ņemot vērā Komisijas 2002. gada 11. marta paziņojumu „Pielāgošanās izmaiņām darbā un sabiedrībā — jauna Kopienas Stratēģijā par veselību un drošību darbā (2002-2006)” (COM(2002)0118),

–  ņemot vērā Komisijas 2007. gada 21. februāra paziņojumu „Darba kvalitātes un produktivitātes uzlabošana: Kopienas stratēģija par drošību un veselības aizsardzību darbā 2007. līdz 2012. gadam” (COM(2007)0062),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020: stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Komisija 2011. gada 27. aprīļa dienestu darba dokumentu „Eiropas stratēģijas drošībai un veselības aizsardzībai darbā laikposmam no 2007. līdz 2012. gadam termiņa vidusposma pārskatīšana” (SEC(2011)0547),

–  ņemot vērā Komisija 2013. gada 31. maija dienestu darba dokumentu „Eiropas stratēģijas 2007.–2012. gadam drošībai un veselības aizsardzībai darbā novērtēšana” (SWD(2013)0202),

–  ņemot vērā 2005. gada 24. februāra rezolūciju par drošības un veselības aizsardzības veicināšanu darba vietās(1),

–  ņemot vērā 2008. gada 15. janvāra rezolūciju par Kopienas stratēģiju veselības aizsardzībai un drošībai darbā 2007. –2012. gadam(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 15. decembra rezolūciju par Eiropas stratēģijas drošībai un veselības aizsardzībai darbā laikposmam no 2007. līdz 2012. gadam termiņa vidusposma pārskatīšanu(3),

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā stratēģijas „Eiropa 2020” mērķis ir līdz 2020. gadam sasniegt 75 % nodarbinātības līmeni attiecībā uz iedzīvotājiem vecumā no 20 līdz 64 gadiem;

B.  tā kā tehnoloģiskā attīstība, tendences ekonomikā un ekonomikas un sociālā krīzi nepārtraukti ietekmē darba vidi un tādēļ ir nepieciešami strauji risinājumi, lai darba vietā nodrošinātu augsta līmeņa veselības aizsardzību un drošību;

C.  tā kā ekonomikas krīzi nevajadzētu izmantot par aizbildinājumu arodrisku profilakses politikas vājināšanai;

D.  tā kā, lai atbalstītu likumdošanas pasākumus, jau kopš 1978. gada veselības aizsardzības un drošības darbā jautājumam ir veltīti ES līmeņa politikas dokumenti un rīcības programmas;

E.  tā kā Kopienas stratēģija veselības aizsardzībai un drošībai darbā 2007. –2012. gadam beidza darboties 2012. gadā un līdz šim brīdim tā nav turpināta nevienā ES līmeņa politikas dokumentā;

F.  tā kā Komisija atzīst, ka Kopienas stratēģijai veselības aizsardzībai un drošībai darbā 2007. –2012. gadam bija pozitīva ietekme visā ES teritorijā un ka turpmākajos gados vel arvien būs jārisina vairākas ar drošību un veselības aizsardzību darbā saistītas problēmas,

1.  pauž bažas par to, ka Komisija līdz šim brīdim nav pieņēmusi jaunu Eiropas stratēģiju drošībai un veselības aizsardzībai darbā;

2.  atkārtoti pieprasa Komisijai iesniegt jaunu Eiropas stratēģiju drošībai un veselības aizsardzībai darbā laika posmam līdz 2020. gadam; aicina Komisiju izdarīt to līdz 2013. gada beigām;

3.  pauž nožēlu, ka līdz šim laika Komisija nav iesniegusi priekšlikumu vai nu direktīvai par darbā gūtām muskulatūras un skeleta saslimšanām, vai arī par Direktīvas 2004/37/EK par darba ņēmēju aizsardzību pret risku, kas saistīts ar kancerogēnu vai mutagēnu iedarbību darbā, pārskatīšanu, lai gan šie pasākumi jau bija iekļauti tās 2011. gada darba programmā;

4.  atkārtoti pauž 2011. gada 15. decembra rezolūcijā par Eiropas stratēģijas drošībai un veselības aizsardzībai darbā laikposmam no 2007. līdz 2012. gadam termiņa vidusposma pārskatīšanu iekļauto vēstījumu;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 304 E, 1.12.2005., 400. lpp.
(2) OV C 41 E, 19.2.2009., 14. lpp.
(3) OV C 168 E, 14.6.2013., 102. lpp.


Pārrobežu sarunas par darba koplīguma slēgšanu un starptautisks sociālais dialogs
PDF 369kWORD 26k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. septembra rezolūcija par pārrobežu sarunām par darba koplīguma slēgšanu un starptautisku sociālo dialogu (2012/2292(INI))
P7_TA(2013)0386A7-0258/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 3. punktu un 6. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 9., 151., 152., 154., 155. un 156. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 12. un 28. pantu, 52. panta 3. punktu un 53. pantu, kā arī preambulu un attiecīgos skaidrojumus,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 11. pantu,

–  ņemot vērā (pārskatītās) Eiropas Sociālās hartas 5. un 6. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas 1998. gada 20. maija Lēmumu 98/500/EK par nozaru dialogu komiteju izveidi, lai veicinātu sociālo partneru dialogu Eiropas līmenī,

–  ņemot vērā Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvu 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā,

–  ņemot vērā Padomes 2001. gada 8. oktobra Direktīvu 2001/86/EK, ar ko papildina Eiropas uzņēmējsabiedrības statūtus darbinieku iesaistīšanas jomā, un Padomes 2003. gada 22. jūlija Direktīvu 2003/72/EK, ar ko papildina Eiropas kooperatīvās sabiedrības statūtus darbinieku iesaistīšanas jomā,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 11. marta Direktīvu 2002/14/EK, ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 6. maija Direktīvu 2009/38/EK par to, kā izveidot Eiropas Uzņēmumu padomi vai procedūru darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Kopienas mēroga uzņēmumos un Kopienas mēroga uzņēmumu grupās,

–  ņemot vērā 2011. gada 1. decembrī pieņemtos Padomes (EPSCO) secinājumus 17423/11,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 10. septembra darba dokumentu „Transnational company agreements: realising the potential of social dialogue” (SWD(2012)0264),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 18. aprīļa paziņojumu „Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām” (COM(2012)0173),

–  ņemot vērā Komisijas ekspertu grupas transnacionālu uzņēmumu nolīgumu jautājumos 2012. gada 31. janvāra ziņojumu,

–  ņemot vērā Komisijas ekspertu grupas transnacionālu uzņēmumu nolīgumu jautājumos 2012. gada 31. janvāra pārskatīto darba dokumentu,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 17. janvāra zaļo grāmatu „Pārstrukturēšanās un pārmaiņu prognozēšana — kāda ir jaunākā pieredze?” (COM(2012)0007) un tai pievienoto Komisijas dienestu 2012. gada 17. janvāra darba dokumentu „Restructuring in Europe 2011” (SEC(2012)0059),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 27. oktobra paziņojumu „Integrēta rūpniecības politika globalizācijas laikmetam — prioritāte konkurētspējai un ilgtspējai” (COM(2010)0614),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 2. jūlija pētījumu „Mapping of transnational texts negotiated at corporate level” (EMPL F2 EP/bp 2008 (D) 14511),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2008. gadā izstrādāto darba dokumentu „The role of transnational company agreements in the context of increasing international integration” (SEC(2008)2155),

–  ņemot vērā Komisijas 2006. gada februāra ziņojumu „Transnational collective bargaining: Past, present and future”,

–  ņemot vērā Komisijas 2005. gada 9. februāra paziņojumu par Sociālo programmu (COM(2005)0033),

–  ņemot vērā SDO konvencijas par darba nosacījumiem (publisko iepirkumu līgumos) (Nr. 94) un par darba koplīgumu slēgšanu (Nr. 154),

–  ņemot vērā SDO uzraudzības struktūru tiesu praksi,

–  ņemot vērā SDO 1977. gada trīspusējo deklarāciju par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku („Deklarācija par daudznacionāliem uzņēmumiem”),

–  ņemot vērā SDO 2008. gada 10. jūnija deklarāciju par sociālo taisnīgumu godīgai globalizācijai,

–  ņemot vērā SDO 1998. gada 18. jūnija deklarāciju par pamatprincipiem un pamattiesībām darbavietā,

–  ņemot vērā SDO konvencijas, ar ko nosaka vispārējus darba pamatstandartus attiecībā uz (cita starpā) biedrošanās brīvību un tiesībām slēgt darba koplīgumus (Nr. 87 (1948) un Nr. 98 (1949)) un diskriminācijas aizliegumu darbā (Nr. 100 (1951) un Nr. 111 (1958)),

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas uzdevumā izstrādāto pētījumu „Enforcement of Fundamental Workers’ Rights” (2012. gada septembris),

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas uzdevumā izstrādāto pētījumu „Cross-border collective bargaining and transnational social dialogue” (2011. gada jūnijs),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 15. janvāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par darbinieku informēšanu un uzklausīšanu un pārstrukturēšanas paredzēšanu un pārvaldību(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A7-0258/2013),

A.  tā kā saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju(2) 2012. gadā bija spēkā 244 Eiropas transnacionāli uzņēmumu nolīgumi; tā kā tas liecina par to, ka darba attiecības transnacionālos uzņēmumos Eiropā kļūst arvien integrētākas;

B.  tā kā jaunajos transnacionālos uzņēmumu nolīgumos arvien biežāk tiek iekļautas vienošanās par strīdu izšķiršanas procedūrām, balstoties gan uz darba ņēmēju, gan darba devēju organizāciju ieteikumiem;

C.  tā kā nedz starptautiskā, nedz Eiropas līmenī nepastāv tiesiskais regulējums, kas attiektos uz šādiem nolīgumiem; tā kā būtu jāpārbauda, vai tas ir iemesls, kādēļ tiek noslēgts maz šādu nolīgumu;

D.  tā kā katrā ES dalībvalstī pastāv sava darba attiecību (industrial relations) sistēma, kas balstās uz atšķirīgām vēsturiskām norisēm un tradīcijām, tā ir jāievēro un to nav nepieciešams vienādot;

E.  tā kā ir pierādīts, ka sociālo partneru pārrobežu partnerības ir labs veids, kā veicināt darba ņēmēju pārvietošanās brīvību un sekmēt viņu tiesības pārrobežu kontekstā; tā kā ir ārkārtīgi svarīgi, lai ES atbalstītu šādas pārrobežu partnerības;

F.  tā kā dialogs Eiropas līmenī inovatīvā veidā veicina nodarbinātības saglabāšanu un palielināšanu, darba nosacījumu uzlabošanu un līdz ar to labklājības pieaugumu transnacionālu uzņēmumu darbiniekiem, vienlaikus ievērojot autonomiju attiecībā uz darba koplīgumu nosacījumiem;

G.  tā kā biedrošanās brīvība un tiesības uz koplīgumu slēgšanu ir Eiropas Savienībā atzītas pamattiesības;

H.  tā kā uzņēmumi arvien vairāk darbojas Eiropas mērogā, savukārt darbinieku pārstāvība pārsvarā ir organizēta valsts līmenī,

1.  norāda, ka šī rezolūcija attiecas uz transnacionāliem uzņēmumu nolīgumiem; norāda, ka transnacionālie uzņēmumu nolīgumi nozares līmenī parasti tiek noslēgti starp Eiropas arodbiedrību apvienībām, no vienas puses, un atsevišķiem uzņēmumiem un/vai darba devēju apvienībām, no otras puses, un ka rezolūcija neattiecas uz starptautiskiem pamatnolīgumiem (IFA), kurus noslēdz starptautiskas arodbiedrību apvienības un uzņēmumi; uzsver nepieciešamību nostiprināt Eiropas un transnacionālo sociālo dialogu un pārrobežu sarunas par darba koplīgumu slēgšanu;

2.  ierosina Komisijai izvērtēt, vai attiecībā uz minētajiem Eiropas transnacionālajiem uzņēmumu nolīgumiem ir nepieciešami un lietderīgi pieņemt fakultatīvu Eiropas tiesisko regulējumu, lai uzlabotu tiesisko noteiktību, pārredzamību, kā arī nodrošinātu prognozējamas un īstenojamas tiesiskās sekas tiem nolīgumiem, kuros ievēroti šā regulējuma noteikumi; ierosina attiecībā uz Eiropas transnacionālajiem uzņēmumu nolīgumiem sekmēt līgumslēdzēju pušu autonomijas atzīšanu, kā arī iesaka šajos nolīgumos paredzēt noteikumus par strīdu izšķiršanu;

Fakultatīvs tiesiskais regulējums attiecībā uz Eiropas transnacionālajiem uzņēmumu nolīgumiem

3.  uzsver sociālo partneru autonomiju attiecībā uz sarunu sākšanu un nolīgumu noslēgšanu visos līmeņos;

4.  uzsver, ka transnacionālie uzņēmumu nolīgumi savstarpēji atšķiras, piemēram, tiem atkarībā no nolīguma pušu mērķiem, izejas pozīcijas un vajadzībām var būt atšķirīga piemērošanas joma, darbības joma un parakstītāji, un ka starp uzņēmumiem un dažādām uzņēmējdarbības kultūrām pastāv būtiskas atšķirības, un ka ir jārespektē līgumslēdzēju pušu autonomija dažāda veida transnacionālo uzņēmumu nolīgumu izstrādē;

5.  iesaka sociālajiem partneriem iesaistīties pieredzes apmaiņā transnacionālo uzņēmumu nolīgumu jomā;

6.  uzsver, ka Komisijai savi apsvērumi būtu jābalsta uz principu par fakultatīva tiesiskā regulējuma brīvprātīgu izmantošanu — iesaistītajiem sociālajiem partneriem, uzņēmumiem un uzņēmumu grupām būtu jāļauj brīvi izvēlēties, vai izmantot šādu fakultatīvu tiesisko regulējumu, un tā piemērošanai vajadzētu būt balstītai uz elastīgumu un nodošanu izskatīšanai valsts līmenī, lai transnacionālajam uzņēmumu nolīgumam būtu juridisks spēks; stingri uzsver sociālo partneru un darba koplīgumu slēgšanā iesaistīto pušu autonomiju;

7.  uzskata, ka sarunās ar Eiropas arodbiedrību apvienībām attiecīgā gadījumā būtu pilnībā jāiesaista Eiropas uzņēmumu padomes, īpaši tādēļ, ka tās spēj konstatēt nepieciešamību/iespēju noslēgt transnacionālo uzņēmumu nolīgumu, uzsākt procesu un sagatavot pamatu sarunām, palīdzēt nodrošināt pārredzamību un izplatīt attiecīgajiem darbiniekiem informāciju par nolīgumiem; atzinīgi vērtē to, ka dažas Eiropas arodbiedrību apvienības ir izstrādājušas procedurālus noteikumus par Eiropas uzņēmumu padomju iesaistīšanu;

8.  pauž pārliecību, ka nolīgumos nepieciešams iekļaut labvēlīgākās normas principu un noteikumu stingrības nemazināšanas klauzulu, lai izslēgtu risku, ka Eiropas transnacionālais uzņēmuma nolīgums varētu apdraudēt vai nelabvēlīgi ietekmēt valsts līmeņa koplīgumus un valsts līmeņa uzņēmumu nolīgumus;

9.  iesaka ieviest mehānismus alternatīvai strīdu izšķiršanai; uzskata, ka vispirms ir jāvienojas par kopīga ad hoc mehānisma izveidi uzņēmuma līmenī, piemēram, mudinot līgumslēdzējas puses brīvprātīgi vienoties par strīdu risināšanas klauzulām, lai palīdzētu rast risinājumu konfliktsituācijās starp nolīguma pusēm; iesaka balstīt šīs klauzulas uz alternatīvu strīdu risināšanas mehānismu modeļiem, kuri ierosināti un par kuriem vienojušies ES sociālie partneri nozares līmenī; atzīst, ka daudzos jau pastāvošos Eiropas līmeņa transnacionālos uzņēmumu nolīgumos jau ir paredzēti iedarbīgi mehānismi strīdu izšķiršanai ārpustiesas kārtībā, un mudina sociālos partnerus intensīvāk iesaistīties pieredzes apmaiņā Eiropas līmenī un apzināt turpmākas pilnveidošanas vai optimālas pielāgošanas metodes;

10.  ierosina Komisijai ieteikt sociālajiem partneriem Eiropas transnacionālo uzņēmumu nolīgumu kontekstā ņemt vērā šādus kritērijus: pilnvarojuma sniegšanas procedūru, t.i., sarunās iesaistīto līgumslēdzēju pušu leģitimitāti un reprezentivitāti, nolīguma slēgšanas vietu un datumu, saturisko un ģeogrāfisko piemērošanas jomu, labvēlīgākās normas principu un noteikumu stingrības nemazināšanas klauzulu, spēkā esamības termiņu, nosacījumus par atkāpšanos no nolīguma un strīdu izšķiršanas mehānismus, nolīguma priekšmetus un citas formālās prasības;

11.  atzinīgi vērtē Komisijas piedāvātos pasākumus, kas paredzēti, lai atbalstītu sociālo partneru un ekspertu pieredzes apmaiņu, piemēram, apkopojot piemērus, veidojot datubāzes un veicot pētījumus;

12.  šajā sakarībā atgādina par pozitīvo pieredzi, kas gūta saistībā ar sociālo partneru pārrobežu partnerībām, un aicina Komisiju un dalībvalstis turpmāk nodrošināt ES atbalstu šādām pārrobežu partnerībām;

13.  mudina Eiropas sociālos partnerus pilnībā izmantot LESD 155. pantā paredzēto iespēju noslēgt ES mēroga nolīgumus, pilnībā ievērojot to autonomiju;

14.  prasa, lai Eiropas sociālajiem partneriem tiktu piešķirta nozīmīgāka loma Eiropas politikas izstrādē; īpaši prasa, lai sociālie partneri piedalītos gadskārtējā izaugsmes pētījuma izstrādē un lai tiem būtu nozīmīgāka loma dalībvalstu sasniegtā progresa uzraudzībā;

15.  uzsver, ka ir jāpalielina sieviešu pārstāvība un līdzdalība sociālajā dialogā un darba koplīgumu slēgšanas sarunu struktūrās un attiecīgajās diskusijās jāiekļauj integrēta pieeja dzimumu līdztiesības nodrošināšanai, lai uzzinātu sieviešu viedokli un iekļautu dzimumu līdztiesības jautājumu koplīgumu slēgšanas sarunās; norāda, ka sociālais dialogs un sarunas par darba koplīguma slēgšanu kā instrumenti dzimumu līdztiesības veicināšanai darbvietā nenoliedzami sniedz ievērojamas iespējas;

o
o   o

16.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, ES sociālajiem partneriem un dalībvalstu parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0005.
(2) Transnational company agreements: realising the potential of social dialogue, Komisijas dienestu darba dokuments, 10.9.2012., SWD(2012)0264, 2. lpp.


Stāvoklis saistībā ar nepavadītiem nepilngadīgiem Eiropas Savienībā
PDF 339kWORD 40k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. septembra rezolūcija par stāvokli saistībā ar nepavadītiem nepilngadīgiem ES (2012/2263(INI))
P7_TA(2013)0387A7-0251/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību un īpaši tā 3. pantu,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un īpaši tā 67. un 79. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas noteikumus, jo īpaši tās 24. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un tās protokolus,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumus un judikatūru,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 6. maija paziņojumu Eiropas Parlamentam „Rīcības plāns par nepavadītiem nepilngadīgiem (2010.–2014. gads)” (COM(2010)0213),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 28. septembra ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Vidusposma ziņojums: Rīcības plāna par nepavadītiem nepilngadīgiem īstenošana” (COM(2012)0554),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 20. aprīļa paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plāns” (COM(2010)0171),

–  ņemot vērā tā 2009. gada 25. novembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa pilsoņu interesēs — Stokholmas programma”(1),

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par vardarbību pret sievietēm un sieviešu visāda veida diskriminācijas apkarošanu,

–  ņemot vērā 2010. gada 3. jūnijā Padomes 3018. sanāksmē „Tieslietas un iekšlietas” pieņemtos secinājumus par nepavadītiem nepilngadīgajiem,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI(3), un Komisijas paziņojumu „ES stratēģija cilvēku tirdzniecības izskaušanai 2012.–2016. gadā”,

–  ņemot vērā direktīvas par patvērumu, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/95/ES par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu(4), un Padomes 2003. gada 27. janvāra direktīvu 2003/9/EK, ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai(5), kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvu 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi(6),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumus par kopējās Eiropas patvēruma sistēmas (CEAS) instrumentu reformu, jo īpaši grozīto priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko nosaka standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai (pārstrādātā redakcija) (COM(2011)0320), grozīto priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (pārstrādātā redakcija) (COM(2011)0319), kā arī priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kurš iesniegts kādā no dalībvalstīm (pārstrādātā redakcija) (COM(2008)0820),

–  ņemot vēra Padomes 2003. gada 22. septembra Direktīvu 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 862/2007 par Kopienas statistiku attiecībā uz migrāciju un starptautisko aizsardzību(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 20. jūnija Lēmumu Nr. 779/2007/EK, ar ko laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadam kā daļu no Vispārējās programmas „Pamattiesības un tiesiskums” izveido īpašu programmu, lai novērstu un apkarotu vardarbību pret bērniem, jauniešiem un sievietēm un lai aizsargātu cietušos un riska grupas (programma Daphne III)(9),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „ES atpakaļuzņemšanas nolīgumu izvērtēšana” (COM(2011)0076),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes ieguldījumu, jo īpaši tās Parlamentārās asamblejas rezolūciju 1810 (2011) par „problēmām, kas saistītas ar nepavadītu bērnu ierašanos, uzturēšanos un atgriešanu Eiropā”, tās Ministru komitejas ieteikumu dalībvalstīm par nepavadītu nepilngadīgu migrantu dzīves plāniem (CM/Rec(2007)9) un Ministru komitejas Divdesmit pamatnostādnes par piespiedu izraidīšanu (CM(2005)40),

–  ņemot vērā starptautiskos instrumentus bērnu tiesību jomā, jo īpaši Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bērna tiesībām, sevišķi tās 3. pantu, un ANO Bērnu tiesību komitejas vispārīgos norādījumus, jo īpaši Vispārīgo norādījumu Nr. 6 (2005) attiecībā uz izturēšanos pret nepavadītiem bērniem un atšķirtiem bērniem ārpus viņu izcelsmes valsts,

–  ņemot vērā ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos 1997. gadā publicētās Pamatnostādnes par piemērojamo politiku un procedūrām, ja nepavadīti bērni meklē patvērumu,

–  ņemot vērā ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas 1992. gadā pieņemto Vispārējo ieteikumu Nr. 19,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 1993. gada decembrī pieņemto Deklarāciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu — pirmo starptautiska mēroga cilvēktiesību instrumentu, kas attiecas vienīgi uz vardarbību pret sievietēm,

–  ņemot vērā Protokolu par cilvēku, it īpaši sieviešu un bērnu, tirdzniecības novēršanu, apkarošanu un sodīšanu, kas papildina Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju pret starptautisko organizēto noziedzību,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0251/2013),

A.  tā kā katru gadu tūkstošiem bērnu, kas nāk no trešām valstīm vai ir bezvalstnieki un jaunāki par 18 gadiem, vieni paši ierodas Eiropas teritorijā vai pēc savas ierašanās tur paliek vieni;

B.  tā kā nepārtrauktie konflikti dažādās pasaules daļās un pašreizējā globālā ekonomikas krīze rada lielāku nepavadītu nepilngadīgo skaitu;

C.  tā kā nepavadītu nepilngadīgo ierašanās iemesli ir dažādi — kari, vardarbība, viņu pamattiesību pārkāpumi, vēlme apvienoties ar ģimenes locekļiem, dabas katastrofas, nabadzība, cilvēku tirdzniecība, izmantošana utt.;

D.  tā kā īpaša uzmanība būtu jāvelta nepavadītiem bērniem, kas cietuši no cilvēku tirdzniecības, jo viņiem to sevišķās neaizsargātības dēļ ir vajadzīga īpaša palīdzība un atbalsts;

E.  tā kā daudzi nepilngadīgie ierodas ES, bēgot no piespiedu laulībām, un tā kā ES ir jādara vairāk, lai apkarotu šo parādību;

F.  tā kā šie nepilngadīgie pēc būtības ir ļoti neaizsargāti un ir jānodrošina viņu pamattiesību ievērošana;

G.  tā kā saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību, ES Pamattiesību hartu un Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bērna tiesībām Eiropas Savienībai un dalībvalstīm ir pienākums aizsargāt bērnu tiesības;

H.  tā kā Stokholmas programma ir noteikusi nepavadītu nepilngadīgo aizsardzību par prioritāti;

I.  tā kā nepavadītiem nepilngadīgajiem piedāvātā uzņemšana un aprūpe dažādās valstīs atšķiras un nepastāv līdzvērtīgs un efektīvs aizsardzības līmenis,

J.  tā kā ir jānodrošina dzimumu līdztiesība un vienlīdzīga nepavadītu migrantu meiteņu un zēnu cilvēktiesību aizsardzība un tā kā ir jāpievērš īpaša uzmanība meiteņu cilvēktiesību pārkāpumiem un pienācīga atbalsta un aizsardzības līdzekļu nodrošināšanai;

K.  tā kā patvēruma meklētāju apmešanās un uzņemšanas centros ir daudz pazudušu bērnu gadījumu,

Vispārēji ieteikumi

1.  atgādina, ka nepavadīts nepilngadīgais, pirmkārt, ir bērns, kam, iespējams, draud briesmas, un ka bērnu aizsardzībai, nevis imigrācijas kontrolei jābūt valstu un Eiropas Savienības virzītājspēkam attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem, tādējādi ievērojot bērna interešu pamatprincipu; atgādina, ka jebkura persona bez izņēmuma, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu, ir jāuzskata par bērnu un tādējādi par nepilngadīgo; norāda, ka nepavadīti nepilngadīgie, īpaši meitenes, ir pakļautas divkāršām problēmām un grūtībām salīdzinājumā ar citiem nepilngadīgajiem; konstatē, ka viņas ir vēl neaizsargātākas, jo viņu vajadzības atbilst citu nepilngadīgo vajadzībām un vienlaikus ir tādas pašas kā citiem bēgļiem, kuriem ir līdzīga pieredze; uzsver, ka meitenes un sievietes ir īpaši neaizsargātas pret viņu tiesību pārkāpumiem migrācijas procesa laikā un ka nepavadītas meitenes ir īpaši apdraudētas, jo bieži viņas ir galvenais seksuālas izmantošanas, ļaunprātīgas izmantošanas un vardarbības mērķis; norāda, ka iestādes Eiropas Savienībā bieži attiecas pret nepavadītiem nepilngadīgajiem kā pret likumpārkāpējiem, kuri nav ievērojuši imigrācijas likumus, nevis kā pret personām, kurām piemīt tiesības vecuma un īpašu apstākļu dēļ;

2.  atgādina arī, ka tiesību aktos un judikatūrā nostiprinātajām bērnu interesēm jābūt svarīgākām par visiem citiem apsvērumiem visās ar viņiem saistītajās darbībās neatkarīgi no tā, vai tās veic publiskas vai privātas iestādes; prasa Komisijai sekmēt pienācīgu ES tiesību aktu īstenošanu bērna interesēs, cita starpā izstrādājot stratēģiskas pamatnostādnes un apmainoties ar paraugpraksi, kuras pamatā ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par bērna tiesībām (UNCRC) Vispārīgais norādījums Nr. 6 (2005) attiecībā uz izturēšanos pret nepavadītiem bērniem un atšķirtiem bērniem ārpus viņu izcelsmes valsts, un, balstoties uz rādītāju un kritēriju kopumu, izvērtēt bērna interešu jēdzienu; aicina Komisiju īstenot normatīvus un nenormatīvus pasākumus, lai nodrošinātu bērnu un nepavadītu nepilngadīgo pienācīgu aizsardzību, jo īpaši, uzlabojot metodes ilgtspējīgu risinājumu atrašanai;

3.  stingri nosoda trūkumus nepavadītu nepilngadīgo aizsardzībā Eiropas Savienībā un šo nepilngadīgo uzņemšanas apstākļus, kas bieži vien ir nožēlojami, kā arī daudzos viņu pamattiesību pārkāpumus dažās dalībvalstīs;

4.  uzsver Eiropas Savienības un dalībvalstu steidzamo nepieciešamību saskanīgi risināt šo problēmu, lai aizsargātu nepavadītus nepilngadīgos, pilnībā ievērojot viņu pamattiesības; atzinīgi vērtē tās dalībvalstis, kuras ir pievienojušās Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par bērna tiesībām fakultatīvajam protokolam par juridiskās aizsardzības nodrošināšanu pret ļaunākajiem ekspluatācijas veidiem;

5.  atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas pieņemto rīcības plānu par nepavadītiem nepilngadīgajiem 2010.–2014. gadam; tomēr pauž nožēlu par to, ka Komisijas pieeja nav vairāk pamatota uz šo nepilngadīgo pamattiesību aizsardzību un atzīmē, ka esošie pasākumi nav pietiekami un vispusīgas nepavadītu nepilngadīgo aizsardzības nodrošināšanai nepieciešami vēl citi pasākumi; atgādina, ka viens no mērķiem, kas ietverts ES Rīcības plānā par nepavadītiem nepilngadīgajiem, ir ES un tās dalībvalstu uzdevums novērst migrācijas pamatcēloņus un risināt nepavadītu nepilngadīgo jautājumu, īstenojot sadarbību attīstības jomā, tādējādi palīdzot veidot drošu vidi, lai bērni varētu pieaugt savā izcelsmes valstī; uzsver nepieciešamību tālāk attīstīt ES politikas virzienu preventīvo aspektu attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem, pievēršot lielāku uzmanību centieniem izskaust nabadzību, veselības un darba politikai, cilvēktiesībām un demokratizācijai, kā arī pēckonflikta atjaunošanas pasākumiem; uzskata — lai patiesi stiprinātu nepavadītu nepilngadīgo pamattiesības, ES ir jāveic plašāki pasākumi, nekā paredzēti Komisijas ierosinātajā rīcības plānā; īpaši uzsver nepieciešamību stiprināt likumīgā aizbildņa statusu ES un partnervalstīs un uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi sadarbībā ar izcelsmes un tranzītvalstīm izstrādāt uzraudzības plānu, lai pārliecinātos par bērna pienācīgu aizsardzību pēc viņa atgriešanās izcelsmes valstī un reintegrācijas tajā;

6.  pauž nožēlu par Eiropas noteikumu attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem sadrumstalotību un pieprasa Komisijai izveidot rokasgrāmatu, kurā būtu apkopoti šie dažādie tiesiskie pamati un kas adresēta dalībvalstīm un visiem, kas ar to strādā, lai pastiprinātu nepavadītu nepilngadīgo aizsardzību un sekmētu, ka dalībvalstis to pareizi īsteno;

7.  pauž nožēlu par uzticamu oficiālu statistikas datu trūkumu attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem; prasa dalībvalstīm un Komisijai uzlabot statistikas datu vākšanu par nepavadītiem nepilngadīgajiem, ieskaitot statistiku par vecumu un dzimumu, uzlabot datu apkopošanas salīdzināmību ES dalībvalstu starpā, izveidot saskaņotu ziņu vākšanas metodi katrā dalībvalstī, vienlaikus nodrošinot personas datu aizsardzību, izmantojot platformas, kuras apvieno visus nepavadītu nepilngadīgo jautājumā iesaistītos dalībniekus un balstās un pieejamiem līdzekļiem, un valstu kontaktpunktu sarakstu, un labāk izmatot jau esošos rīkus statistikas datu vākšanai ES līmenī, tādus kā Eurostat, Frontex, Eiropas Patvēruma atbalsta birojs (EASO) un Eiropas Migrācijas tīkls; uzsver, ka šādu datu vākšanas mērķis ir panākt labāku situācijas izpratni, uzlabot nepavadītu nepilngadīgo aizsardzību un labāk apmierināt viņu vajadzības; aicina Komisiju, dalībvalstis, Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu (EIGE) un starptautiskās un nevalstiskās organizācijas pielikt papildu pūles, apkopojot, pārraugot un kopīgi izmantojot precīzus pēc dzimuma iedalītus datus, lai iegūtu vispusīgu pārskatu par nepavadītu nepilngadīgo skaitu, jo īpaši jaunu meiteņu skaitu, un noskaidrotu šīs grupas īpašās vajadzības ar mērķi sniegt viņām atbalstu un īstenot konkrētus pasākumus, lai risinātu šos jautājumus un apmainītos ar paraugpraksi situācijas uzlabošanai;

8.  atgādina, ka ES un dalībvalstīm būtu vairāk jāsadarbojas ar izcelsmes un tranzīta trešām valstīm attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem, viņu pamattiesību ievērošanu un tādiem jautājumiem kā ilgtspējīgu risinājumu noteikšana, ģimenes locekļu meklēšana, pārraudzīta atgriešanās un atpakaļuzņemšana gadījumos, kad tas ir bērna interesēs, ģimenes saišu atjaunošana un reintegrācija; aicina arī uzlabot sadarbību ar izcelsmes un tranzīta trešām valstīm attiecībā uz profilaksi un cīņu pret cilvēku tirdzniecību, jo īpaši bērnu tirdzniecību un nepilngadīgo izmantošanu, neregulāras imigrācijas novēršanu un citiem vardarbības pret sievietēm veidiem, piemēram, piespiedu laulībām, tostarp iekļaujot šos jautājumus Eiropas Savienības un tās dalībvalstu regulāru dialogu ietvaros un Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) darbības ietvaros; aicina Komisiju un dalībvalstis iekļaut bērnu aizsardzību un jautājumu par nepavadītiem nepilngadīgajiem attīstības un sadarbības politikas jomās; akcentē to, ka ir svarīgi saskaņoti attīstīt ES imigrācijas, patvēruma un bērnu tiesību politiku attiecībā uz nepilngadīgajiem gan ES, gan trešās valstīs, pienācīgi ņemot vērā tās ietekmi uz jaunattīstības valstīm; atgādina par Lisabonas līgumā noteikto pienākumu nodrošināt politikas saskaņotību; aicina Komisiju, dalībvalstis un trešās valstis veicināt sabiedrības izpratnes palielināšanas kampaņas nepavadītu nepilngadīgo izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīs par bērnu migrācijas riskiem, jo īpaši par nepilngadīgo izmantošanu un organizēto noziedzību; uzsver, ka personīgās un ģimenes vēstures izmeklēšana ir ļoti svarīga, lai noskaidrotu nepilngadīgo izcelsmes apstākļus un izstrādātu viņiem piemērotus plānus integrācijai uzņēmējā valstī vai reintegrācijas izcelsmes valstī;

9.  atgādina, ka vispirms ir jācīnās pret cilvēku tirdzniecību, tāpēc ka nepilngadīgie un sevišķi meitenes ir īpaši neaizsargāti un pakļauti tirdzniecības, uz dzimumu pamatotas vardarbības un izmantošanas riskam, jo īpaši ekspluatācijai un seksuālai izmantošanai, un ļaunprātīgai izmantošanai; uzsver, ka jāīsteno efektīvi mehānismi, lai novērstu, identificētu, ziņotu, atsauktos, izmeklētu, izskatītu un uzraudzītu cilvēku tirdzniecības, darba un seksuālās izmantošanas un cita veida ļaunprātīgas izmantošanas gadījumus, un ka jārīkojas arī trešās valstīs, lai cīnītos pret tirdzniecības pamatcēloņiem; šajā saistībā aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt modrību un efektīvi īstenot Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, Direktīvu 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu un Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus; arī aicina dalībvalstis un ES stiprināt policijas un tiesu varas iestāžu sadarbību un sadarboties ar ES koordinatoru cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā, lai noteiktu potenciālos upurus, vērstu sabiedrības uzmanību un apkarotu cilvēku tirdzniecību; visbeidzot, atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta ES Stratēģija cilvēku tirdzniecības izskaušanai 2012.–2016. gadā, jo īpaši noteikumi par finansējuma piešķiršanu pamatnostādņu izstrādāšanai par bērnu aizsardzības sistēmām un labas prakses apmaiņai; atgādina dalībvalstīm par Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par bērna tiesībām 11. pantu, kurā tiek pausts aicinājums valstīm īstenot pasākumus cīņai pret nelikumīgu bērnu pārvietošanu; aicina dalībvalstis sadarboties ar trešām valstīm, lai risinātu augošo bērnu kontrabandas problēmu; prasa dalībvalstīm saukt pie atbildības kontrabandistus, ciktāl iespējams, piemērojot piemērotas un samērīgas sankcijas; pauž bažas par daudzu nepavadītu nepilngadīgo situāciju, kuri slēpjas ES un ir īpaši neaizsargāti pret ekspluatāciju un ļaunprātīgu izmantošanu; aicina dalībvalstu iestādes un pilsoniskās sabiedrības organizācijas kopīgi strādāt un veikt nepieciešamos pasākumus viņu aizsardzības un cieņas nodrošināšanai;

10.  pauž nožēlu, ka bērnu aizsardzība ilgstoši saņem nepietiekamu finansējumu salīdzinājumā ar citām humānajām jomām; aicina Eiropas Komisiju īpaši ņemt vērā nepavadītus nepilngadīgos Eiropas Patvēruma un migrācijas fondā, tostarp saistībā ar pozīcijām, kas paredzētas bēgļiem, ārējām robežām un atgriešanai, kā arī Eiropas Sociālajā fondā, jo īpaši lai atbalstītu skartos reģionus; uzskata, ka pienācīgs ilgtermiņa finansējums jo īpaši jānodrošina programmām, kuru mērķis ir nepavadītu nepilngadīgo identifikācija, pienācīga uzņemšana, aizsardzība, juridisku aizbildņu iecelšana, ģimenes locekļu meklēšana, pārcelšana un reintegrācija, kā arī robežsardzes darbinieku un iestāžu apmācība;

Stratēģiskas vadlīnijas

11.  prasa Komisijai obligāto standartu veidā izstrādāt visām dalībvalstīm saistošas stratēģiskas vadlīnijas, kuru pamatā būtu jābūt dalībvalstu paraugpraksei un kurās būtu detalizēti aprakstīts katrs procesa posms, sākot ar nepilngadīgā ierašanos Eiropas teritorijā līdz pat ilgtspējīga risinājuma atrašanai, lai nodrošinātu pienācīgu nepilngadīgā aizsardzību; aicina dalībvalstis, balstoties uz šīm stratēģiskajām vadlīnijām, pieņemt valsts stratēģiju attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem un izveidot valsts kontaktpunktu, kas būtu atbildīgs par šo pasākumu un rīcību īstenošanas koordinēšanu; aicina Komisiju uzraudzīt situāciju un rīcību, ko veic dalībvalstīs, sadarbībā ar pastāvošo ekspertu grupu un iesniegt gada ziņojumu Parlamentam un Padomei;

12.  atgādina, ka nevienam bērnam nedrīkst liegt pieeju ES teritorijai, un pieprasa, ka dalībvalstīm ir jāievēro starptautiskās un Eiropas saistības, kuras ir piemērojamas, ja bērns atrodas šo valstu jurisdikcijā, bez jebkādiem patvaļīgiem ierobežojumiem; arī atgādina, ka nevienu bērnu nedrīkst izraidīt, izmantojot saīsinātu procedūru uz dalībvalsts robežas;

13.  aicina dalībvalstis stingri ievērot pamata pienākumu nekad bez jebkādiem izņēmumiem neaizturēt nepilngadīgos; pauž nožēlu, ka grozītajā priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko nosaka standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai, netika paredzēts aizliegums aizturēt nepavadītus nepilngadīgos patvēruma meklētājus, un mudina dalībvalstis ievērot direktīvā noteikto ārkārtas apstākļu kritēriju kopumu; ņemot vērā atbilstīgo tiesu praksi, aicina Komisiju rīkoties ļoti uzmanīgi, piemērojot ES tiesību aktu noteikumu par nepilngadīgo aizturēšanu; prasa dalībvalstīm ievietot nepilngadīgos īpašās bērniem paredzētās mājās, ņemot vērā viņu vecumu un dzimumu;

14.  uzskata, ka katra dalībvalsts ir atbildīga par nepavadītu nepilngadīgo noteikšanu; prasa dalībvalstīm viņus tūlīt pēc ierašanās nekavējoties nosūtīt uz īpašiem sociāliem un izglītības dienestiem, kam, no vienas puses, jānovērtē katra nepilngadīgā atsevišķie apstākļi un īpašās aizsardzības vajadzības, jo īpaši viņa tautība, izglītība, etniskā, kultūras un lingvistiskā izcelsme un neaizsargātības pakāpe, un, no otras puses, viņam jāsniedz visas viņam nepieciešamās ziņas viņam saprotamā valodā un veidā, vajadzības gadījumā ar tulka palīdzību, par viņa tiesībām, aizsardzību, juridiskajām un palīdzības iespējām, kā arī procedūrām un to sekām; aicina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi par bērniem draudzīgiem līdzekļiem, ar kuriem bērniem paskaidrot attiecīgās procedūras un viņu tiesības; šajā saistībā aicina dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību un nodrošināt īpašus pasākumus identifikācijas, uzņemšanas un aizsardzības ziņā tādiem nepavadītiem nepilngadīgajiem, kam ir nepieciešama īpaša aizsardzība, jo īpaši nepavadītiem nepilngadīgajiem, kas kļuvuši par cilvēku tirdzniecības upuriem, un sniegt viņiem nepieciešamo palīdzību un aizsardzību saskaņā ar Direktīvu 2011/36/ES;

15.  pauž nožēlu par nepielāgotajām un agresīvajām medicīnas metodēm, ko dažās dalībvalstīs izmanto vecuma noteikšanai un kuras var radīt traumas, un atsevišķu metožu, pamatā ir kaulu brieduma vai zobu mineralizācijas noteikšana, pretrunīgo raksturu un lielo kļūdu iespējamību; aicina Komisiju iekļaut stratēģiskajās vadlīnijās vispārējos standartus, kas balstīti uz labu praksi, attiecībā uz novērtēšanas metodi, kurai vajadzētu sastāvēt no daudzdimensionālas un daudzdisciplīnu novērtēšanas, ko veic zinātniskā, drošā un bērna un dzimuma īpatnības ievērojošā un taisnīgā veidā, īpašu vērību veltot meitenēm, un ko veic neatkarīgi, kvalificēti speciālisti un eksperti; atgādina, ka vecuma novērtējums ir jāveic, pienācīgi ievērojot bērna tiesības un fizisko neaizskaramību, un cilvēka cieņu, un ka šaubu gadījumā vienmēr ticot nepilngadīgajam; arī atgādina, ka medicīniskās pārbaudes būtu jāveic tikai tad, kad ir izsmeltas visas citas vecuma novērtēšanas metodes, un ka jābūt iespējai pārsūdzēt šāda novērtējuma rezultātus; atzinīgi vērtē Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (EASO) darbības šajā jomā, kuras būtu jāattiecina uz visiem nepilngadīgajiem;

16.  pieprasa dalībvalstīm iecelt atbildīgo personu, kuras pienākums būtu, sākot no nepilngadīgā ierašanās teritorijā līdz ilgtspējīga risinājuma atrašanai, nodrošināt, ka tiek iecelts aizbildnis vai persona, kas ir atbildīga par to, lai pavadītu nepilngadīgo, palīdzētu viņam un pārstāvēt viņu visās procedūrās, un par to, lai ļautu nepilngadīgajam izmantot visas savas tiesības visās provedūrās, un prasa, lai nepilngadīgie tiktu nekavējoties informēti par personas iecelšanu, kura ir par viņiem atbildīga; turklāt pieprasa, lai šī persona būtu īpaši izglītota par problēmām, kas saistītas ar nepavadītiem nepilngadīgajiem, bērnu aizsardzību un bērnu tiesībām un patvēruma un migrācijas tiesībām, un lai tā rīkotos pilnīgi neatkarīgi; uzskata, ka šīs personas būtu regulāri un piemēroti jāapmāca un un regulāri un neatkarīgi jāpārrauga; prasa Komisijai iekļaut stratēģiskajās vadlīnijās uz paraugpraksi balstītus kopīgos standartus par šo personu pilnvarām, pienākumiem, kvalifikāciju, prasmēm un apmācību;

17.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka amatpersonas, kuras, iespējams, nonāks saskarē ar nepavadītiem nepilngadīgajiem, tostarp tiem, kuri cietuši no cilvēku tirdzniecības, ir kvalificētas un apmācītas, lai spētu atklāt šādus gadījumos un pareizi tajos rīkoties, un nodrošināt tām pienācīgu apmācību par jautājumiem saistībā ar nepavadītu nepilngadīgo īpašajām vajadzībām un bērnu tiesībām, bērnu izturēšanos un psiholoģiju un patvēruma un migrācijas tiesībām; aicina dalībvalstis ieviest obligātas mācības, kurās būtu ņemts vērā dzimuma aspekts, personālam, kas uzņem nepavadītus nepilngadīgos patvēruma vietās, kā arī intervētājiem, lēmumu pieņēmējiem un nepavadītu nepilngadīgo likumīgajiem pārstāvjiem un nodrošināt, ka dalībvalstu policija un tiesu iestādes regulāri piedalās mācībās, kurās ņemts vērā dzimumu aspekts; uzsver, ka atbildīgajai personai ir jāinformē nepilngadīgais un jādod viņam vai viņai padomi, taču tie var tikai papildināt juridiskās konsultācijas un nevar tās aizstāt; norāda — neatkarīgi no bērna valstspiederības un no tā, vai šī valstspiederība tiek atzīta, dalībvalstij, kurā nepilngadīgais bērns ir nonācis, ir jārīkojas kā bērna aizbildnei un jānodrošina maksimāla aizsardzība;

18.  lai ES teritorijā nepavadītu nepilngadīgo aizsardzībai nodrošinātu konsekvenci un standartu vienotību, aicina dalībvalstis nepavadītiem nepilngadīgajiem neatkarīgi no viņu statusa nodrošināt pienācīgu aizsardzību un tādus pašus apstākļus kā bērniem, kuru izcelsmes valsts ir uzņēmēja valsts:

   piekļuvi piemērotai izmitināšanai — izmitināšanā vienmēr būtu jāiekļauj pamēroti sanitārie apstākļi, nepavadītus nepilngadīgos nekādā gadījumā nedrīkst izmitināt slēgtā centrā, un pirmajās dienās viņiem būtu jānodrošina uzņemšana specializētā nepavadītiem nepilngadīgajiem paredzētā centrā; pēc šā pirmā posma būtu jāseko stabilākai izmitināšanai, nepavadīti nepilngadīgie būtu vienmēr jānošķir no pieaugušajiem; izmitināšanas centram būtu jāatbilst nepilngadīgo vajadzībām, un tam jābūt piemēroti aprīkotam, izmitināšana audžuģimenēs un „dzīves vienībās”, kā arī dzīvošanas kopā ar radniecīgiem nepilngadīgajiem vai citiem nepilngadīgajiem, kuri ir tuvi nepavadītajam nepilngadīgajam, būtu jāiedrošina piemērotā brīdī un tad, kad nepilngadīgais to vēlas;
   pienācīga materiālā, juridiskā un psiholoģiskā aprūpe jānodrošina viņiem no brīža, kad viņus identificē kā nepavadītus nepilngadīgos;
   tiesības uz izglītību, arodmācībām, kā arī sociāli izglītojošām konsultācijām, nodrošinot tūlītēju piekļuvi tām; būtu nekavējoties jānodrošina iespēja apmeklēt skolu uzņēmējā valstī; turklāt būtu vajadzības gadījumā jānodrošina nepavadītiem nepilngadīgajiem bezmaksas valodas kursu pieejamība uzņēmējas valsts attiecīgajā valodā uzreiz pēc viņu ierašanās šīs dalībvalsts teritorijā; dalībalstīm būtu jāsekmē bērnu iepriekšējās izglītības atzīšana, lai viņiem būtu pieejama tālāka izglītība Eiropā;
   tiesības uz veselības aprūpi un faktiska pienācīgas pamata medicīniskās aprūpes pieejamību; turklāt dalībvalstīm būtu jānodrošina pienācīga medicīniskā un psiholoģiskā aprūpe nepilngadīgajiem, kuri ir cietuši no spīdzināšanas, seksuālas izmantošanas vai citiem vardarbības veidiem; dalībvalstīm arī būtu jānodrošina vajadzības gadījumā īpaša ārstēšana (proti, rehabilitācijas pakalpojumu pieejamība) nepilngadīgajiem, kas cietuši no jebkāda veida ļaunprātīgas izmantošanas, ekspluatācijas vai cietsirdīgas, necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās vai kas cietuši bruņotos konfliktos;
   piekļuvi informācijai un plašsaziņas līdzekļu (radio, televīzijas, interneta) izmantošanu savu saziņas vajadzību apmierināšanai;
   tiesības uz atpūtu un brīvo laiku, tostarp iesaistīšanos spēlēs un brīvā laika pavadīšanas darbībās;
   visu nepavadītu nepilngadīgo tiesības nepārtraukti lietot un attīstīt savu idenditāti un vērtības, tostarp savu dzimto valodu;
   tiesības paust un piekopt savu reliģiju;

19.  atgādina, ka visām procedūrām jābūt pielāgotām nepilngadīgajiem, pienācīgi ņemot vērā bērnu vecumu, brieduma pakāpi un saprašanas līmeni, un tām jāreaģē uz bērnu vajadzībām saskaņā ar Eiropas Padomes Pamatnostādnēm par bērniem draudzīgu tiesu sistēmu, un atzinīgi vērtē Komisijas pasākumus, veicinot šo pamatnostādņu ievērošanu; visās procedūrās jāieklausās nepilngadīgajā un jāņem vērā viņa viedoklis, darot to sadarbībā ar kvalificētām un apmācītām personām, kā — psihologi, sociālie darbinieki un kultūras starpnieki;

20.  tzinīgi vērtē uzlabojumus tiesību aktos patvēruma jautājumā un aicina dalībvalstis veikt nepieciešamās likumdošanas un administratīvās reformas, lai efektīvi īstenotu šos noteikumus; tomēr atgādina, ka ES patvēruma un migrācijas politikā trešo valstu nepavadīti nepilngadīgie pirmkārt un galvenokārt ir jāuzskata par bērniem, un tādēļ mudina dalībvalstis pēc iespējas nepiemērot nepavadītiem nepilngadīgajiem paātrinātas procedūras un robežprocedūras; arī atgādina, ka par nepavadīta nepilngadīgā patvēruma pieprasījumu, kas veikts vairāk nekā vienā dalībvalstī, kad neviens ģimenes loceklis neatrodas legāli dalībvalstu teritorijā, atbildīgā dalībvalsts ir tā valsts, kurā nepilngadīgais atrodas pēc tam, kad tur iesniegts pieprasījums, un aicina dalībvalstis ievērot Tiesas nolēmumus; uzsver, ka, ņemot vērā īpašās nepavadītu nepilngadīgo vajadzības, ir ļoti būtiski viņu patvēruma pieteikumus izskatīt prioritārā kārtā, lai iespējami drīzākā laikā varētu pieņemt taisnīgu lēmumu; aicina dalībvalstis attīstīt savas patvēruma sistēmas, lai izveidotu saskaņotu un bērna aspektos jutīgu iestāžu sistēmu, kurā tiek ņemtas vērā nepavadītu nepilngadīgo, jo īpaši cilvēku tirdzniecības upuru, īpašās vajadzības un dažādās grūtības;

21.  uzsver, ka jebkurš lēmums par nepavadītiem nepilngadīgajiem ir jāpieņem, pamatojoties uz individuālu novērtējumu un pienācīgi ievērojot bērna intereses;

22.  nosoda ļoti nestabilo stāvokli, kurā šie nepilngadīgie pēkšņi nonāk, sasniedzot pilngadību; aicina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi un paredzēt mehānismus nepilngadīgo pārejai pilngadībā; atzinīgi vērtē Eiropas Padomes darbu šajā jomā un prasa Komisijai iekļaut stratēģiskajās vadlīnijās paraugpraksi par tādu „individualizētu dzīves plānu” izstrādi, kas sagatavoti nepilngadīgajam un kopā ar to;

23.  aicina dalībvalstis noteikt katra partnera, jo īpaši valsts un vietējo iestāžu, labklājības dienestu, jauniešu darbinieku, ģimeņu un juridisko pārstāvju, pienākumus, īstenojot un uzraugot dzīves plānus un nodrošinot to koordināciju;

24.  stingri uzsver, ka galīgajam mērķim, sākot no nepavadīta nepilngadīgā ierašanās ES teritorijā, jābūt viņam ilgtspējīga risinājuma meklēšanai, ievērojot viņa intereses; atgādina, ka šādas izpētes sākumā vienmēr jāizpēta ģimenes atkalapvienošanas iespējas (ES un ārpus tās), ar noteikumu, kas tas ir bērna interesēs; uzsver, ka principā nepilngadīgajam var lūgt palīdzēt ģimenes locekļu meklēšanā, taču nedrīkst, izskatot pieprasījumu starptautiskajai aizsardzībai, par noteicošu faktoru noteikt pienākumu sadarboties; atgādina, ka gadījumos, kad pastāv nepilngadīgā vai viņa ģimenes locekļu dzīvības apdraudējums, jo īpaši, ja ģimenes locekļi ir palikuši izcelsmes valstī, informācijas apkopošana, apstrāde un nodošana par šīm personām ir jāveic konfidenciālā veidā, lai neapdraudētu dzīvību attiecīgajām personām; aicina dalībvalstis un visas to kompetentās iestādes uzlabot sadarbību, jo īpaši — atceļot visus birokrātiskos šķēršļus ģimenes locekļu atrašanai un/ vai ģimenes atkalapvienošanai, un apmainīties ar paraugpraksi; aicina Komisiju uzraudzīt, kā tiek īstenota 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos, jo īpaši tās 10. panta 3. punkts;

25.  aicina Komisiju iekļaut stratēģiskajās vadlīnijās uz labu praksi balstītus kopīgus standartus par to, kādi nosacījumi jāizpilda, pirms var nosūtīt atpakaļ nepilngadīgo, veicot to konsekventi, ievērojot bērna intereses vislabākajā veidā un balstoties uz "Salīdzinošu pētījumu par praksi attiecībā uz nepilngadīgo atgriešanu”, ko 2011. gadā publicēja Komisija un kurā ir iekļauts kontrolsaraksts un apkopoti labas prakses piemēri; stingri atgādina, ka nedrīkst pieņemt lēmumu par atgriešanu, ja tas nav bērna vislabākajās interesēs vai ja tiek apdraudēta nepilngadīgā dzīvība, fiziska un garīgā veselība un viņa vai viņa ģimenes labklājība, drošība vai pamattiesības, un ka ir jāņem vērā un rūpīgi jānovērtē katra nepilngadīgā (un saistībā ar ģimenes apvienošanos — viņa ģimenes locekļu) individuālie apstākļi; atgādina, ka lēmumu par atgriešanu var pieņemt tikai pēc pārliecināšanās, ka nepilngadīgajam atgriešanās valstī tiks nodrošināti droši, konkrēti un pielāgoti noteikumi, kas ievēro viņa tiesības un ir saistīti ar reintegrācijas pasākumiem atgriešanās valstī; prasa dalībvalstīm nolūkā garantēt bērna drošu atgriešanos izveidot sadarbības un uzraudzības pasākumus ar izcelsmes valstīm un tranzītvalstīm un sadarbībā ar nevalstiskajām, vietējām un starptautiskajām organizācijām un nodrošināt nepilngadīgo aizsardzību un reintegrāciju pēc viņu atgriešanas; norāda, ka šādi pasākumi ir būtisks atgriešanas elements; aicina Komisiju, novērtējot Direktīvas 2008/115/EK īstenošanu, uzsvērt tās ietekmi uz nepavadītiem nepilngadīgajiem, jo īpaši tās 10. panta, 14. panta 1. punkta c) apakšpunkta un 17. panta ietekmi; aicina Eiropas Savienību apņemties uzlabot savus atbildes pasākumus, lai apturētu potenciālos migrācijas veicinātājus, tostarp agrīnas un piespiedu laulības, kaitīgu tradicionālo praksi, piemēram, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, un seksuālo vardarbību visā pasaulē;

26.  uzsver, ka nepavadīts nepilngadīgais jāintegrē uzņēmējā valstī saskaņā ar individuālu dzīves plānu, kas izstrādāts nepilngadīgajam un kopā ar to, pilnībā ievērojot viņa etnisko, reliģisko, kultūras un lingvistisko izcelsmi;

27.  aicina dalībvalstis ieviest pienākumu publiskām iestādēm veikt pasākumus attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem, kuri tiek iesaistīti ubagošanā; uzskata, ka ir katrā ziņā jānovērš nepilngadīgo izmantošana saistībā ar ubagošanu;

o
o   o

28.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Eiropas Padomei.

(1) OV C 285 E, 21.10.2010, 12. lpp.
(2) OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp.
(3) OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp.
(4) OV L 337, 20.12.2011., 9. lpp.
(5) OV L 31, 6.2.2003., 18. lpp.
(6) OV L 348, 24.12.2008., 98. lpp.
(7) OV L 251, 3.10.2003., 12. lpp.
(8) OV L 199, 31.7.2007., 23. lpp.
(9) OV L 173, 3.7.2007., 19. lpp.


Stāvoklis Kongo Demokrātiskajā Republikā
PDF 221kWORD 27k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. septembra rezolūcija par stāvokli Kongo Demokrātiskajā Republikā (2013/2822(RSP))
P7_TA(2013)0388RC-B7-0390/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas,

–  ņemot vērā ES Augstās pārstāves Catherine Ashton 2013. gada 30. augusta paziņojumu par stāvokli Ziemeļkivu provincē un 2012. gada 7. jūnija un 10. jūlija paziņojumus par stāvokli Kongo austrumu daļā,

–  ņemot vērā AKP un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas rezolūciju par nestabilitātes un nedrošības stāvokli Lielo ezeru reģionā un it īpaši Kongo Demokrātiskās Republikas (KDR) austrumos, ko tā pieņēma 2012. gada 27.–29. novembra sanāksmē Paramaribo (Surinamā),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 22. jūlija secinājumus par Lielo ezeru reģionu un 2012. gada 10. decembra, 2012. gada 19. novembra un 2012. gada 25. jūnija secinājumus par situāciju KDR austrumu daļā,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 2053 (2012) par stāvokli KDR, Nr. 1925 (2010), Nr. 1856 (2008), kurā precizēts ANO misijas KDR (Monusco) mandāts, un Nr. 2098 (2013), ar kuru atjaunināts Monusco mandāts,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2013. gada 28. jūnija ziņojumu par ANO stabilizācijas misiju Kongo Demokrātiskajā Republikā,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes priekšsēdētāja 2013. gada 25. jūlija paziņojumu par stāvokli Lielo ezeru reģionā,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības (AS) Miera un drošības padomes lēmumu attiecībā uz stāvokli Lielo ezeru reģionā, īpaši Kongo Demokrātiskās Republikas austrumu daļā, ko tā pieņēma 393. sanāksmē 2013. gada 28. augustā,

–  ņemot vērā Starptautiskās konferences par Lielo ezeru reģionu (ICGLR) dalībvalstu valstu un valdību vadītāju 2013. gada 6. augusta un 2012. gada 24. novembra deklarācijas par drošības situāciju KDR,

–  ņemot vērā Starptautiskās franciski runājošo valstu organizācijas (OIF) rezolūciju par stāvokli Kongo Demokrātiskajā Republikā, ko tā pieņēma XIV franciski runājoši valstu augstākā līmeņa sanāksmē, kura norisinājās 2012. gada 13. un 14. oktobrī,

–  ņemot vērā 2000. gada jūnijā parakstīto Kotonū partnerattiecību nolīgumu,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1325 (2000), Nr. 1820 (2008) un Nr. 1960 (2010) par sievietēm un drošību un aizsardzību,

–  ņemot vērā 1949. gadā pieņemtās Ženēvas konvencijas 3. pantu un II protokolu, kas aizliedz tūlītēju nāvessodu izpildi, izvarošanu, piespiedu rekrutēšanu un citus nežēlīgus noziegumus,

–  ņemot vērā ANO 1989. gada 20. novembra Starptautisko Konvenciju par bērna tiesībām, kas jo īpaši aizliedz bruņotos konfliktos iesaistīt bērnus,

–  ņemot vērā Starptautiskajai Konvencijai par bērna tiesībām pievienoto fakultatīvo protokolu par bērnu iesaistīšanu bruņotā konfliktā, kuru ir ratificējušas Lielo ezeru reģiona valstis,

–  ņemot vērā 1948. gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un 1966. gadā pieņemto Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēku un tautu tiesību hartu, ko KDR ratificēja 1982. gadā,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā kopš pagājušā gada jūlija vardarbība KDR austrumu daļā ir pieņēmusies spēkā un ir atsākušās sadursmes starp M23 un valdības vienībām, kurās dzīvību ir zaudējuši tūkstošiem cilvēku, neskaitāmi cilvēki ir guvuši ievainojumus un kuros ir bijuši uzbrukumi arī civiliedzīvotājiem un ANO miera uzturēšanas spēku dalībniekiem; tā kā humanitārā situācija aizvien vēl ir ļoti smaga;

B.  tā kā sakarā ar bruņotā konflikta atsākšanos Kivu reģionā notiek nežēlīgi uzbrukumi un vardarbība, tostarp laupīšana, seksuāla rakstura un ar dzimumu saistīta vardarbība, cilvēku nolaupīšana, bērnu piespiedu iesaukšana bruņotajos grupējumos un cilvēktiesību pārkāpumi, kas turpina būt par šķērsli ANO Drošības padomes un reģionālo iestāžu centieniem izbeigt konfliktu;

C.  tā kā 2013. gada 28. augustā uzbrukumā M23 nemiernieku grupējumam Kibati augstienē, kas norisinājās, Monusco sniedzot atbalstu Kongo bruņotajiem spēkiem (FARDC), lai aizsargātu civiliedzīvotāju apdzīvotās Gomas teritorijas, tika nogalināts 1 ANO miera uzturēšanas spēku loceklis un 10 ievainoti;

D.  tā kā vairāk nekā 2,7 miljoni iekšzemē pārvietoto personu bija spiestas pamest savas mājas (tikai 2012. gadā vien bija vairāk nekā miljons šādu cilvēku), vairāk nekā 440 000 Kongo iedzīvotāju ir devušies bēgļu gaitās uz citām Āfrikas valstīm, apmēram 6,4 miljoniem cilvēku ir nepieciešama pārtikas un ārkārtas palīdzība, jo pašlaik viņi cenšas izdzīvot bīstamos apstākļos, jo KDR austrumu daļā norisinās cīņas un tiek pārkāptas viņu cilvēktiesības un starptautiskās humanitārās tiesības;

E.  tā kā par cilvēktiesību pārkāpumiem un kara noziegumiem atbildīgo personu nesodīšana KDR rada visatļautību un veicina jaunu noziegumu izdarīšanu;

F.  tā kā sarunas starp nemiernieku grupējumiem un KDR kopš 2013. gada maija ir pārtrauktas; atgādinot, ka M23 nemiernieki, kuri tika iekļauti bruņotajos spēkos pēc 2000. gadā panāktās vienošanās, 2012. gada aprīlī sacēlās, un to, ka M23 ir tikai viens no vairāk nekā desmit grupējumiem, kas karo reģionā, kurš ir bagāts ar dabas resursiem;

G.  tā kā 2013. gada 5. septembrī sākās ICGLR Septītā augstākā līmeņa sanāksme, kurā ir pausts aicinājums atsākt un bez kavēšanās noslēgt miera sarunas;

H.  tā kā ar ANO Drošības padomes 2013. gada 28. marta rezolūciju Nr. 2098 (2013) Monusco mandāts tika pagarināts līdz 2014. gada 31. martam un izņēmuma kārtā šajā struktūrā, kuras personālsastāvā ir 19 815 cilvēki, tika izveidota īpaša „iejaukšanās brigāde”;

I.  tā kā 2012. gadā ICGLR dalībvalstis izveidoja kopīgu pārbaudes mehānismu (JVM), kura mērķis ir uzraudzīt bruņoto spēku pārvietošanos KDR austrumu daļā un paredzēto neitrālo starptautisko spēku izvietošanu;

J.  tā kā ANO ekspertu grupa ir publicējusi pierādījumus par to, ka Ruandai ir saistība ar nemierniekiem, un tā kā ANO ir aicinājusi Kigali pārtraukt savu atbalstu; tā kā Ruanda ir atkārtoti noliegusi, ka tai būtu jebkāda saikne ar M23;

K.  tā kā seksuālās vardarbības pielietošana un plašāka izvarošanas kā karadarbības paņēmiena izmantošana atstāj graujošas sekas, iznīcinot upurus fiziski un psiholoģiski, un tās ir jāuzskata par kara noziegumiem; tā kā valstu iestādes un starptautiskā kopiena ir ieguldījusi daudz līdzekļu galvenokārt tiesu sistēmas nostiprināšanā, īpaši tās militārajā daļā, un mudina sākt izmeklēt seksuālas vardarbības gadījumos un sodīt vainīgos; tā kā tiesu sēdes ir notikušas, taču spriedumi nav izpildīti, daudzos gadījumos par vainīgajiem atzītajiem ir iespēja aizbēgt un tikpat kā nekas netiek darīt, lai cietušajiem tiktu kompensēti zaudējumi;

L.  tā kā ir jārisina konflikta sekas, jo īpaši veicot demilitarizāciju, vietējās pārvaldības pārskatīšanu, bijušo kaujinieku demobilizāciju un reintegrāciju, bēgļu repatriāciju, savā valstī pārvietoto iedzīvotāju izmitināšanu un īstenojot dzīvotspējīgas attīstības programmas;

M.  tā kā Eiropas Savienība sniedz ieguldījumu tiesu iestāžu un drošības sektora atjaunošanā (policija un armija) un šo sektoru sekmīgas darbības veicināšanā, sniedzot finansiālo un tehnisko atbalstu un apmācot personālu tādu misiju kā EUSEC RD un EUPOL RD ietvaros;

N.  tā kā nelegāla valsts dabas resursu ekspluatācija un izvešana uz citām valstīm ir viens KDR konflikta iemesliem un saasina to un tā kā šis faktors vēl aizvien ir visa reģiona nestabilitātes iemesls;

O.  tā kā valsts un Lielo ezeru reģiona nestabilitātē daļēji ir vainojams arī pieaugošais bezdarbs, sociālā krīze, pārtikas krīze, nepietiekami pieejamie pamatpakalpojumi, iedzīvotāju nonākšana nabadzībā un vides degradācija KDR;

P.  tā kā pēdējos mēnešos nav panākts nekāds progress saistībā ar likumprojektu par cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību, KDR ir palielinājušās pret cilvēktiesību aktīvistiem un žurnālistiem vērstas represijas un tā kā viņi tiek patvaļīgi arestēti un iebiedēti; tā kā nav darīts nekas, lai vainīgos sauktu pie atbildības,

Q.  tā kā pēc tam, kad 2013. gada 9. aprīlī augstākajā militārajā tribunālā atsākās apelācijas process lietā par notikušo organizācijas Voice of the Voiceless (VSV) izpilddirektora un Vispasaules Organizācijas pret spīdzināšanu (OMCT) locekļa Floribert Chebeya un VSV locekļa Fidèle Bazana noslepkavošanu, aizstāvības advokāti Peter Ngomo Milambo, Emmanuel Ilunga Kabengele un Regine Sesepe ir saņēmuši draudus;

R.  tā kā 2013. gada 7. augustā Katangas provinces Pveto teritorijas Kavakolo ciematā nevalstiskās organizācijas Libertas locekli Godfrey Mutombo nežēlīgi noslepkavoja nemiernieku grupējumu locekļi, kuri iedveš bailes šīs provinces ziemeļdaļas ciematos jau kopš 2011. gada,

1.  pauž nopietnas bažas par vispārējās situācijas pasliktināšanos KDR austrumu daļā, kas būtiski ietekmē politisko, ekonomisko, sociālo, humanitāro un drošības situāciju KDR un visā reģionā, kura jau ir nestabila un nepastāvīga;

2.  kategoriski nosoda neseno vardarbības uzliesmojumu KDR austrumu daļā, it īpaši bruņotās grupas M23 un citu bruņotu grupu, jo īpaši Demokrātisko Ruandas atbrīvošanas spēku (FDLR) veikto patvaļīgo apšaudi, kas izraisīja nāves gadījumus un ievainojumus civiliedzīvotāju vidū, kā arī dažādus bojājumus; nosoda nemiernieku mērķtiecīgos uzbrukumus ANO Stabilizācijas misijai valstī (Monusco), kuru rezultātā nogalināti vairāki cilvēki, tostarp miera uzturētājs no Tanzānijas, kā arī vairāki citi ir ievainoti; mudina visas iesaistītās puses nodrošināt piekļuvi un aizsardzību humanitārajām aģentūrām, kas ierodas sniegt palīdzību cietušajiem civiliedzīvotājiem;

3.  prasa nekavējoties izbeigt visus cilvēktiesību pārkāpumus, tostarp satraucošo un plaši izplatīto seksuālo vardarbību un vardarbību dzimuma dēļ (ANO Drošības padomes 2008. gada 19. jūnija rezolūcija Nr. 1820 (2008. g.)), kā arī bērnu nepieņemamo rekrutēšanu un izmantošanu bruņotajos spēkos; solidarizējas ar karā cietušajiem KDR iedzīvotājiem;

4.  uzstājīgi aicina visas attiecīgās iestādes nekavējoties rīkoties, lai objektīvi un padziļināti izmeklētu visus iepriekšējos un pašreizējos cilvēktiesību pārkāpumus un pilnībā sadarbotos ar Starptautisko Krimināltiesu; mudina veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka tiek ziņots par visiem cilvēktiesību pārkāpumu, kara noziegumu, noziegumu pret cilvēci, pret sievietēm pastrādātas seksuālās vardarbības un bērnu karavīru rekrutēšanas gadījumiem, un identificēti, nodoti kriminālvajāšanai un sodīti saskaņā ar valsts un starptautiskajām krimināltiesībām šo pārkāpumu izdarītāji;

5.  stingri nosoda visu veidu atbalstu M23 grupai un visām citām destruktīvajām nemiernieku grupām KDR un pieprasa nekavējoties un neatgriezeniski pārtraukt šādu atbalstu;

6.  atbalsta Monusco intervences brigādes misiju, kas izpaužas ofensīvā pret bruņotam grupām, tostarp M23 grupu, un uzslavē Monusco veiktos aktīvos pasākumus, lai īstenotu tās pilnvaras, jo īpaši civiliedzīvotāju aizsardzību, un mudina turpināt šos centienus; jo īpaši mudina ANO Drošības padomi veikt visus nepieciešamos pasākumus atbilstoši Drošības padomes rezolūcijai Nr. 2098 (2013. g.), lai aizsargātu civiliedzīvotājus KDR austrumu daļā;

7.  aicina veikt rūpīgu izmeklēšanu atbilstoši izvērstajam vienotajam pārbaudes mehānismam (EJVM) par mīnmetēju lādiņu un bumbu izcelsmi KDR teritorijā, kuras nokrīt kaimiņos esošajā Ruandā; aicina nodrošināt lielāku pārredzamību un regulārākus ziņojumus attiecībā uz EJVM;

8.  uzsver, ka jebkāda tieša iejaukšanās no KDR kaimiņvalstu puses var tikai saasināt situāciju; aicina visas iesaistītās puses reģionā būt ārkārtīgi piesardzīgām un atturēties no jebkādām darbībām vai paziņojumiem, kas varētu izraisīt situācijas pasliktināšanos; aicina kaimiņvalstis pilnībā respektēt KDR suverenitāti un tās teritoriālo integritāti;

9.  atzinīgi vērtē ICGRL, Āfrikas Savienības (ĀS) un ANO dalībvalstu pasākumus un iniciatīvas nolūkā šai krīzei rast ilglaicīgu strukturālo un miermīlīgu politisko risinājumu; aicina respektēt visus noteikumus, kas iekļauti miera, drošības un sadarbības (MDS) pamatnolīgumā;

10.  aicina Lielo ezeru valstis, jo īpaši ņemot vērā saistības, kas iepriekšējā februārī noteiktas Adisabebas nolīgumu ietvaros, iesaistīties kopīgā miera, stabilitātes un drošības veicināšanā, lai uzlabotu reģionālo ekonomikas attīstību, īpašu uzmanību pievēršot samierināšanās procesam, cilvēktiesību respektēšanai, cīņai pret nesodāmību, objektīvu tiesu iestāžu sistēmas izveidošanai un lielākai valdības atbildībai;

11.  atzinīgi vērtē Kampalas sarunas par mieru reģionā, kuras notika 2013. gada 5. septembrī Lielo ezeru valstu starptautiskās konferences (ICGLR) priekšsēdētāja, Ugandas valsts prezidenta Yoweri Museveni aizgādībā, un aicina visas ieinteresētās aprindas līdzdarboties, kā arī mudina Kongo iestādes atbalstīt dialogu starp kopienām valstī, jo īpaši tām kuras skar šis konflikts,

12.  aicina ĀS un Lielo ezeru reģiona valstis veikt turpmākus pasākumus, lai apkarotu dabas resursu nelikumīgu iegūšanu un tirdzniecību ar tiem, kas ir viens no iemesliem, kādēļ var notikt ieroču izplatīšana un nelegāla tirdzniecība, kas savukārt ir viens no galvenajiem faktoriem konfliktu veicināšanā un izraisīšanā Lielo ezeru reģionā;

13.  aicina starptautisko sabiedrību, tostarp ES, ĀS un ANO, turpināt veikt visu iespējamo, lai KDR austrumu daļas iedzīvotājiem sniegtu lielākā mērā koordinētu un efektīvāku palīdzību un piedalītos humanitārās krīzes seku likvidēšanas pasākumos;

14.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija papildus sagatavojusi 10 miljonus eiro, lai nodrošinātu steidzami nepieciešamo palīdzību 2,5 miljoniem KDR iedzīvotāju, kā rezultātā ES ārkārtas palīdzības apmērs KDR un Lielo ezeru reģionam 2013. gadā palielinājies līdz 71 miljonam eiro, padarot ES par šīs valsts lielāko humanitāro līdzekļu devēju;

15.  uzstāj, lai KDR valdība pabeigtu drošības nozares reformas un prasa veikt valsts un starptautiska līmeņa pasākumus, lai palielinātu KDR valsts autoritāti un tiesiskumu tajā, jo īpaši pārvaldības un drošības jomā, tostarp ciešā sadarbībā ar ES militārās palīdzības misiju (EUSEC) un ES policijas palīdzības misiju (EUPOL), kas būtu jāturpina, lai nostiprinātu mieru un drošību gan šajā valstī, gan visā Lielo ezeru reģionā;

16.  mudina KDR parlamentu, senātu un valsts prezidentu Joseph Kabila īstenot visus nepieciešamos pasākumus, lai nostiprinātu demokrātiju un nodrošinātu visu Kongo valsts aktīvo pārstāvju dalību valsts pārvaldībā, ievērojot konstitucionālo un citu tiesību normas, kā arī balstoties uz brīvām un godīgām vēlēšanām; uzsver nepieciešamību ņemt vērā ES 2011. gada velēšanu novērošanas misijas ieteikumus un īstenot reformas, kuras ir būtiskas, lai turpinātos vēlēšanu process, tostarp garantējot arī pašvaldību vēlēšanu organizēšanu;

17.  aicina Kongo iestādes jebkuros apstākļos garantēt cilvēktiesību aizstāvju fizisko un psiholoģisko neaizskaramību un veikt tūlītēju, rūpīgu, objektīvu un pārredzamu izmeklēšanu, lai identificētu visus, kas atbildīgi par draudiem un uzbrukumiem cilvēktiesību aizstāvjiem un par to slepkavībām;

18.  uzsver, cik svarīgi ir pieņemt ilgi gaidītos tiesību aktus, tostarp Likumu par cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību un Likumu par valsts tiesību aktu atbilstību Romas statūtiem;

19.  ierosina ANO Cilvēktiesību padomes 24. sesijā pieņemt kategorisku rezolūciju, ar kuru atjaunotu sava veida uzraudzības mehānismu attiecībā uz situāciju cilvēktiesību jomā KDR un lūgtu ANO augsto komisāru cilvēktiesību jautājumos iesniegt ziņojumu par situāciju KDR cilvēktiesību jomā;

20.  aicina Kongo iestādes nodrošināt, lai patiešām tiktu izveidota īpaša jaukta tiesu iestāde, kas palīdzētu apkarot nesodāmību un tiesātu nopietnu cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu, tostarp seksuālas vardarbības pret sievietēm, izdarītājus KDR;

21.  uzskata, ka pārredzama piekļuve KDR dabas resursiem un to kontrole un taisnīga šo resursu radīto ienākumu pārdale caur valsts budžetu ir nepieciešama valsts ilgtspējīgai attīstībai; tādēļ aicina ĀS un Lielo ezeru reģiona valstis veikt plašākus pasākumus, lai apkarotu dabas resursu nelikumīgu iegūšanu un tirdzniecību, un aicina ES un visu starptautisko sabiedrību stiprināt sadarbību ar KDR šajā jomā;

22.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Āfrikas Savienībai, Lielo ezeru reģiona valstu valdībām, KDR prezidentam, premjerministram un parlamentam, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, ANO īpašajai pārstāvei jautājumos par seksuālo vardarbību bruņotos konfliktos, ANO Drošības padomei un ANO Cilvēktiesību padomei, un ĀKK un ES Apvienotai parlamentārai asamblejai.


Stāvoklis Centrālāfrikas Republikā
PDF 298kWORD 26k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. septembra rezolūcija par stāvokli Centrālāfrikas Republikā (2013/2823(RSP))
P7_TA(2013)0389RC-B7-0399/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Librevilas (Gabona) 2013. gada 11. janvāra Nolīgumu par politiski militārās krīzes atrisināšanu Centrālāfrikas Republikā (CĀR), kuru parakstīja Centrālāfrikas valstu ekonomikas kopienas (ECCAS) valstu un valdību vadītāju uzraudzībā un kurā izklāstīti nosacījumi, kā izbeigt krīzi CĀR,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2013. gada 14. augusta ziņojumu par situāciju CĀR, ANO integrētās Miera uzturēšanas biroja Centrālāfrikas Republikā (Binuca) vadītāja, ANO ģenerālsekretāra vietnieka humānās palīdzības jautājumos un ANO ģenerālsekretāra vietnieka cilvēktiesību jautājumos ziņojumus,

–  ņemot vērā attiecīgo Apvienoto Nāciju organizācijas Drošības padomes 2013. gada 24. janvāra rezolūciju Nr. 2088(2013), ANO Drošības padomes deklarācijas par Centrālāfrikas Republiku un prasot ANO Drošības padomei atbalstīt jauno Āfrikas vadīto operāciju,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības Miera un drošības padomes 2013. gada 19. jūlija lēmumu, ar ko tiek atļauts no 2013. gada 1. augusta veikt Āfrikas spēku vadītu miera atbalsta operāciju,

–  ņemot vērā ECCAS valstu un valdību vadītāju ārkārtas augstākā līmeņa sanāksmes, kas notika Ndžamenā (Čadā) 2012. gada 21. decembrī, 2013. gada 3. aprīlī un 2013. gada 18. aprīlī, un to lēmumus izveidot Nacionālo pārejas padomi (NTC) ar likumdošanas un konstitūcijas izstrādes tiesībām un pieņemt CĀR pārejas procesa ceļvedi,

–  ņemot vērā Starptautiskās kontaktgrupas tikšanos 2013. gada 3. maijā Brazavilā (Kongo), kurā apstiprināja pārejas ceļvedi un izveidoja īpašu fondu, lai palīdzētu CĀR,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2012. gada 21. decembra, 2013. gada 11. janvāra, 2013. gada 25. marta, 2013. gada 21. aprīļa un 2013. gada 27. augusta paziņojumus par CĀR,

–  ņemot vērā par humānās palīdzības un civilās aizsardzības atbildīgās ES komisāres 2012. gada 21. decembra paziņojumu par jaunu konfliktu CĀR,

–  ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2013. gada 19. jūnija rezolūciju par CĀR,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes 2012. gada 27. decembra un 2013. gada 11. janvāra paziņojumus presei par CĀR,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra Ban Ki-Moon 2012. gada 26. decembra paziņojumu, kurā pausts nosodījums nemiernieku rīkotajiem uzbrukumiem un visas puses tiek mudinātas ievērot 2012. gada 21. decembrī Ndžamenā pieņemtos ECCAS lēmumus, un 2013. gada 5. augusta paziņojumu ar aicinājumu izbeigt visu nopietno cilvēktiesību pārkāpumu nesodāmību CĀR, tostarp apsvērt sankcijas,

–  ņemot vērā ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos Navanethem Pillay 2013. gada 16. aprīļa paziņojumu, kurā viņa aicināja izbeigt vardarbību un atjaunot tiesiskumu šajā valstī,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības Komisijas priekšsēdētājas Nkosazana Dlamini-Zuma 2012. gada 12., 19. un 31. decembra paziņojumus par situāciju CĀR,

–  ņemot vērā pārskatīto Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 17. janvāra rezolūciju par situāciju CĀR(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā kopš Séléka koalīcijas militārās uzvaras 2013. gada 24. martā un varas sagrābšanas šīs koalīcijas dalībnieki ir izdarījuši daudz nežēlību, izvarošanu, noziegumu, fiziskas vardarbības aktu un zādzību, kā arī laupīšanu un citu cilvēktiesību pārkāpumu gan galvaspilsētā, gan provincēs, un uz viņiem neattiecas nekādas kontroles;

B.  tā kā 2013. gada 20. augustā atbruņošanas operācija, ko vadīja Séléka galvaspilsētas daļā Boy-Rabe, kurā dominē bijušā prezidenta François Bozizé sekotāji, noveda pie 11 personu nogalināšanas, ievainojot desmitiem, kā arī notika izlaupīšanas;

C.  tā kā 2013. gada 28. augustā vairāk nekā 5 000 iedzīvotāji Bangi aizbēga uz CĀR galveno starptautisko lidostu, lai izvairītos no bijušo nemiernieku kaujinieku marodierisma, un uzturējās uz skrejceļu apmēram 18 stundas;

D.  tā kā pastāv risks, ka var atsākties bruņotas sadursmes, ko varētu veikt bijušie CĀR bruņotie spēki, kuri ir gāztā prezidenta François Bozizé pusē, un ņemot vērā savstarpējās reliģiskās spriedzes izmantošanu un risku, ko tā rada;

E.  tā kā 2013. gada 4. septembrī Bangi Tiesas prokurors pieprasīja 10 gadu cietumsodu 24 bijušajiem Séléka nemierniekiem, kas tika saukti pie atbildības pirmajā tiesas procesā par pārkāpumiem, kas izdarīti CĀR;

F.  tā kā cilvēktiesību ievērošana ir Eiropas Savienības būtiska vērtība un ir Kotonū nolīguma būtisks elements;

G.  tā kā tas, ka nav sodīti cilvēktiesību pārkāpumus un kara noziegumus izdarījušie, veicina nesodāmību un turpmāku noziegumu izdarīšanu;

H.  tā kā 2013. gada 7. augustā Starptautiskās krimināltiesas prokurore izdeva savu otro brīdinājumu, ka noziegumi CĀR var būt Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijā, un ka viņas birojs vajadzības gadījumā veiks kriminālvajāšanu;

I.  tā kā šī vardarbība atkal izraisa cilvēku pārvietošanas un Humānās palīdzības koordinācijas iestāde lēš, ka trešdaļa iedzīvotāju ir atstājuši savas mājas un cieš no nepietiekama uztura, 1,6 miljoni cilvēku ir ārkārtēja nepieciešamība pēc palīdzības, no kuriem 200 000 ir nepieciešama veselības aprūpe, bet 484 000 būtiski trūkst pārtikas, 206 000 cilvēku ir pārvietoti, no kuriem 60 000 ir atraduši patvērumu kaimiņvalstīs; tā kā turklāt 650 000 bērnu vairs neapmeklē skolu, jo bruņotas grupas ir okupējušas skolas, un tā kā 3 500 bērnu ir iesaukti bruņotajos spēkos un bruņotos grupējumos;

J.  tā kā 2013. gada 21. augustā Kamerūnas iestādes uz laiku slēdza robežu ar CĀR, apgalvojot, ka Séléka nemiernieki bija uzbrukuši pierobežas pilsētai Toktoio un nogalinājuši Kamerūnas robežsargu; tā kā, neskatoties uz robežas vēlāku atvēršanu, kravas automašīnu vadītāji joprojām baidās iebraukt CĀR arvien sliktāko drošības apstākļu dēļ;

K.  tā kā CĀR saskaras ar sociālām un ekonomiskām problēmām, jo valsts un privātais sektors ir izlaupīts un iznīcināts, nopietni apdraudot valsts pārvaldi un ekonomisko struktūru un radot sociālu satricinājumu; tā kā slimnīcas arī ir ievērojami izlaupītas, kas ir radījis katastrofālu veselības stāvokli valstī;

L.  atgādina, ka Librevilas nolīgums joprojām ir pamats pārejas procesiem; tā kā pēc 18 mēnešu pārejas perioda ir jāorganizē brīvas, demokrātiskas, pārredzamas un regulāras vēlēšanas, bet valsts vadītājam, premjerministram, pagaidu valdības locekļiem un Nacionālās pārejas padomes prezidija locekļiem nebūs atļauts balotēties;

M.  tā kā ECCAS valstu vadītāju augstākā līmeņa sanāksmē 2013. gada 3. aprīlī izveidota Nacionālā pārejas padome, un tā kā tās 2013. gada 18. aprīļa sanāksmē pieņēma ceļvedi par tās sastāvu un darbību;

N.  tā kā 2013. gada maijā izveidota Starptautiskā kontaktgrupa Centrālāfrikas Republikas jautājumos reģionālas, kontinenta mēroga un starptautiskas rīcības koordinācijai, lai šīs valsts pastāvīgajām problēmām rastu ilgstošu risinājumu;

O.  tā kā Eiropas Savienība iesaistījusies regulārā politiskā dialogā ar CĀR saskaņā ar Kotonū Nolīgumu, tā kā tā ir šīs valsts galvenais donors, un tā kā 2013. gada 8. jūlijā tā pieņēmusi lēmumu palielināt humānās palīdzības apjomu no 8 milj. euro līdz 20 milj. euro; tā kā šī ES palīdzība nevar būt pietiekama un tā kā šādas saistības jāuzņemas arī citiem starptautiskajiem partneriem;

P.  tā kā kopš 1960. gada, kad CĀR ieguva neatkarību, stāvoklis valstī ir nestabils un politiskie nemieri ilgst jau vairākus gadu desmitus; tā kā, neraugoties uz to, ka CĀR ir bagātīgi dabas resursi (koksne, zelts, dimanti, urāns u.c.), ANO vērtējumā pēc tautas attīstības indeksa tā ierindota tikai 179. vietā no 187. valstīm, aptuveni 70 % tās iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa un tā ir viena no visnabadzīgākajām valstīm pasaulē,

1.  asi nosoda 2013. gada 24. martā Séléka koalīcijas bruņoto spēku izdarīto varas antikonstitucionālo pārņemšanu;

2.  pauž nopietnas bažas par situāciju CĀR, kas raksturojama kā pilnīgs likumības un kārtības sabrukums un tiesiskuma trūkums; nosoda neseno vardarbību, kas valstī vēl vairāk pasliktinājusi pat pašus nepieciešamākos pamatpakalpojumus un saasinājusi jau tā smago humanitāro stāvokli, no kā cieš visi tās iedzīvotāji;

3.  aicina CAR iestādes veikt konkrētus pasākumus civiliedzīvotāju aizsardzībai un izbeigt bērnu iesaukšanu un izmantošanu bruņotās grupās, atjaunot drošību un sabiedrisko kārtību, kā arī elektroenerģijas un ūdensapgādes pamatpakalpojumu sniegšanu;

4.  stingri nosoda nopietnos humanitāro tiesību pārkāpumus un plaši izplatītos cilvēktiesību pārkāpumus, jo īpaši Séléka daļu izdarītos pārkāpumus, tostarp nogalināšanu bez tiesas sprieduma, tūlītēju nāvessodu izpildi, piespiedu pazušanas, patvaļīgus arestus un ieslodzījumu, spīdzināšanu, seksuālu vardarbību un vardarbību uz dzimuma pamata un bērnu iesaukšanu;

5.  aicina CĀR iestādes un visas iesaistītās puses pievērsties valsts pastāvīgo krīžu strukturālajiem cēloņiem un sadarboties Librevilas Nolīguma īstenošanai, kurā paredzēti pārejas perioda nosacījumi un atgriešanās pie konstitucionālas kārtības ar mērķi valstī panākt ilgstošu mieru un demokrātiskus risinājumus;

6.  aicina starptautiskos partnerus pilnībā atbalstīt to kopējos pūliņus drošības, humānās palīdzības un tiesiskuma iedibināšanas jomā; aicina ANO Drošības Padomi steidzami izskatīt Āfrikas Savienības iesniegto atbalsta pieprasījumu finansēt 3600 cilvēku lielu civilā un militārā personāla miera uzturēšanas misiju CĀR;

7.  atbalsta patlaban CĀR notiekošo pāreju no Miera nostiprināšanas misijas (Micopax) uz Āfrikas dalībnieku vadītu starptautisku atbalsta misiju CĀR (AFISM–CAR) ar ANO mandātu;

8.  atzinīgi novērtē ECCAS valstu vadītāju lēmumu būtiski palielināt Centrālās Āfrikas valstu daudznacionālos bruņotos spēkus (FOMAC) un pieņemt atbilstošu misijas mandātu, lai dotu ieguldījumu drošībai CĀR; vienlaikus tā pauž bažas par to, ka lai gan CĀR ir izvietots 1300 cilvēku liels ECCAS valstu bruņoto spēku kontingents, tās nav spējušas novērst šīs valsts slīdēšanu nelikumībās; uzsver, ka situācijas pasliktināšanās CĀR var novest pie nestabilitātes reģionā;

9.  aicina ziņot par visiem cilvēktiesību pārkāpumu, kara noziegumu, noziegumu pret cilvēci, pret sievietēm pastrādātas seksuālās vardarbības un bērnu karavīru iesaukšanas gadījumiem un uzrādīt vainīgos, nodot kriminālvajāšanai un sodīt saskaņā ar valsts un starptautiskajām krimināltiesībām; uzsver, ka šajā sakarībā par situāciju CĀR jau ir iesniegums Starptautiskajai Krimināltiesai, un saskaņā ar šīs tiesas statūtiem genocīda noziegumiem, kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci nav noilguma;

10.  atzinīgi novērtē CĀR lēmumu kā atbildi uz vardarbību un sīko noziedzību šajā ilgstoši nestabilajā valstī sākt nelikumīgi turēto ieroču nodošanas programmu; mudina valdību šo pasākumu padarīt obligātu;

11.  pieņem zināšanai par apvienotās komitejas izveidošanu nežēlīgo noziegumu izmeklēšanai laikā, kopš varu sagrābusi Séléka, un aicina visa šajā struktūrā iesaistītās puses rīkoties saskaņoti, lai veicinātu izlīgumu valstī;

12.  uzskata par nepieciešanu bez tam pievērsties konfliktu sekām, jo īpaši, veicot bruņoto spēku un drošības spēku reformu, demilitarizāciju, demobilizāciju un bijušo kaujinieku reintegrāciju, bēgļu repatriāciju, nodrošinot valsts iekšienē pārvietoto personu atgriešanos savās mājās un īstenojot reāli dzīvotspējīgas attīstības programmas;

13.  uzsver, ka visaptverošs politisks risinājums, tostarp ieņēmumu taisnīga sadalīšana ar valsts budžeta starpniecību, ir pilnīgi nepieciešams krīzes atrisināšanai un ceļam uz ilgtspējīgu attīstību reģionā; aicina ANO Ģenerālsekretāru nozīmēt ekspertu grupu CĀR lauksaimniecības un minerālo resursu izmantošanas izpētei ar mērķi izveidot tādu tiesisko regulējumu, lai valsts resursi nestu labumu tās iedzīvotājiem;

14.  atzinīgi novērtē ES pieaugošo atbalstu humānās krīzes risināšanai CĀR un aicina ES un tās dalībvalstis kā šīs valsts galvenos donorus pilnveidot savas darbības koordināciju ar citiem donoriem un starptautiskajām organizācijām, lai pienācīgi nodrošinātu neatliekamās humānās vajadzības un atvieglotu CĀR tautas ciešanas; pieprasa sarīkot starptautisku sanāksmi par CĀR 2013. gada septembrī Ņujorkā vienlaikus ar ANO Ģenerālo Asambleju;

15.  aicina ar CĀR piekrišanu pastiprināt starptautiskās operācijas, lai arestētu „Tā Kunga pretošanās armijas” (Lord’s Resistance army, LRA) locekļus un izbeigtu šā noziedzīgā grupējuma postošo darbību;

16.  aicina CĀR iestādes ievērot saistības, kas noteiktas Starptautiskās krimināltiesas Romas Statūtos, ko viņu valsts ir parakstījusi;

17.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei un Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ANO Drošības padomei un ANO ģenerālsekretāram, Āfrikas Savienības institūcijām, ECCAS, ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai un Eiropas Savienības dalībvalstīm.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0033.


Stāvoklis Bahreinā
PDF 294kWORD 27k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. septembra rezolūcija par cilvēktiesību stāvokli Bahreinā (2013/2830(RSP))
P7_TA(2013)0390RC-B7-0410/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Bahreinu, ko pieņēma 2011. gada 27. oktobrī(1), 2012. gada 15. martā(2) un 2013. gada 17. janvārī(3),

–  ņemot vērā Cilvēktiesību apakškomitejas delegācijas vizīti Bahreinā 2012. gada 19. un 20. decembrī un šīs delegācijas sniegto paziņojumu presei, kā arī ņemot vērā Arābijas pussalas delegācijas vizīti 2013. gada 27. – 30. aprīlī un tās paziņojumu presei,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2013. gada 7. janvāra, 11. februāra un 1. jūlija paziņojumus par Bahreinu,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra paziņojumus, jo īpaši 2013. gada 8. janvāra paziņojumu, un ANO Augstā komisāra Cilvēktiesību jautājumos preses sekretāra 2013. gada 6. augusta paziņojumu,

–  ņemot vērā ES un Persijas līča arābu valstu sadarbības padomes (GCC) 23. Apvienoto padomi un ministru sanāksmi Manamā, Bahreinā 2013. gada 30. jūnijā,

–  ņemot vērā Bahreinas Nacionālās asamblejas ārkārtas sanāksmi 2013.gada 28. jūlijā, kuras laikā Bahreinas karalis Hamad bin Isa Al Khalifah izsludināja ārkārtas dekrētus;

–  ņemot vērā Bahreinas 2006. gada tiesību aktu "Aizsargāt sabiedrību no terora aktiem",

–  ņemot vērā Arābu valstu līgas Ministru padomes 2013. gada 1. septembrī Kairā pieņemto lēmumu Manamā, Bahreinā izveidot Arābu valstu cilvēktiesību tiesu,

–  ņemot vērā Bahreinas neatkarīgās izmeklēšanas komisijas (BNIK) ziņojumu, kas tika izplatīts 2011. gada novembrī, un 2012. gada 21. novembra ziņojumu par paveiktā darba pārbaudes rezultātiem,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu, Konvenciju par bērna tiesībām un Arābu Cilvēktiesību hartu, kuriem Bahreina ir pievienojusies,

–  ņemot vērā ES 2004. gada pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem, kuras ir atjauninātas 2008. gadā,

–  ņemot vērā 1948. gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā cilvēktiesību stāvoklis Bahreinā, kas saasinājās 2011. gadā, kad tika uzsākta demokrātijas aizstāvju apspiešana, joprojām ir satraucošs; tā kā ar savām pēdējā laika darbībām Bahreinas valdība turpina nopietni pārkāpt un ierobežot atsevišķu Bahreinas sabiedrības daļu tiesības un brīvības, jo īpaši personiskās tiesības uz miermīlīgu protestu, vārda brīvību un digitālo brīvību; tā kā Bahreinas iestādes turpina apspiest miermīlīgus politiskus protestētājus, tostarp drošības un policijas spēki neproporcionāli īsteno vardarbību;

B.  tā kā cilvēktiesību aktīvisti Bahreinā pašlaik tiek sistemātiski iebiedēti, vajāti un aizturēti un dažiem no viņiem ir piespriests mūža ieslodzījums;

C.  tā kā 2013. gada 1. augustā pirms Manamā plānotā miermīlīgā protesta 2013. gada 14. augustā Bahreinas karalis lika īstenot Parlamenta pieņemtos ieteikumus, kas ietvēra visu sēdošo demonstrāciju, pulcēšanos un protestu aizliegšanu galvaspilsētā Manamā, turpmākus sociālo plašsaziņas līdzekļu darbības ierobežojumus, ilgāku aizturēšanas periodu un pilsonības atņemšanu ikvienam, kas tiek atzīts par vainīgu terorisma akta veikšanā vai pamudināšanā uz to;

D.  tā kā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra birojs (OHCHR) ir norādījis — lai gan tas atzinīgi vērtē Nacionālās asamblejas ieteikumu, ka "nebūtu jāskar pamatbrīvības, jo īpaši uzskatu brīvība, lai saglabātu līdzsvaru starp tiesību aktu īstenošanu un cilvēktiesību aizsardzību", tas atgādina par bažām attiecībā uz publisko demonstrāciju un citu publisku pulcēšanos ierobežojumiem;

E.  tā kā pēc tam, kad Bahreinas neatkarīgā izmeklēšanas komiteja (BNIK) nāca klajā ar ziņojumu, Bahreinas iestādes apņēmās veikt reformas; tā kā ir gūti panākumi tiesību un tiesību aktu īstenošanas sistēmu pārskatīšanā, netaisnīgi no darba atlaistu darba ņēmēju atjaunošanā darbā un īpašas kriminālvajāšanas vienības izveidē, lai izmeklētu apgalvojumus par ļaunprātīgu rīcību, kā arī veiktu reformas policijā; tā kā BNIK ieteikumu īstenošana kopumā vēl arvien notiek ļoti lēni;

F.  tā kā oficiāla delegācija cilvēktiesību lietu ministra Dr. Salah bin Ali Abdulrahman vadībā apmeklēs ANO Cilvēktiesību padomes 24. sesiju 2013. gada 7. – 27.septembrī un tās sanāksmju laikā pārskatīs Cilvēktiesību padomes ieteikumus un Bahreinas neatkarīgās izmeklēšanas komisijas ieteikumus, kā arī Nacionālās asamblejas ieteikumus, ko Bahreinas valdība apsolīja īstenot saskaņā ar grafiku un rīcības programmu;

G.  tā kā Bahreinā pat bērni tiek arestēti un turēti pieaugušo aizturēšanas vietās, kuras nav piemērotas nepilngadīgajiem un kurās saskaņā ar ziņojumiem viņi tiek spīdzināti un pret viņiem izturas slikti;

H.  tā kā 2013. gada 24. aprīlī valdība otrreiz un šoreiz uz nenoteiktu laiku atlika īpašā referenta jautājumos par spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai pazemojošiem izturēšanās vai sodīšanas veidiem vizīti;

I.  tā kā 2013. gada 2. septembrī Bahreina paziņoja, ka tā valstī izvietos Arābu valstu cilvēktiesību tiesas galveno mītni pēc tam, kad to sanāksmē Kairā būs apstiprinājusi Arābu valstu līga;

J.  tā kā ES īpašais pārstāvis cilvēktiesību jautājumos Stavros Lambrinidis apmeklēja Bahreinu saistībā ar ES un Persijas līča arābu valstu sadarbības padomes ministru sanāksmi 2013. gada jūnijā;

1.  aicina Bahreinas iestādes ievērot cilvēktiesības un pamatbrīvības, tostarp vārda brīvību, gan tiešsaistē, gan ārpus tās, kā arī pulcēšanās brīvību; pauž dziļas bažas par Bahreinas parlamenta un karaļa nesenajiem ierobežojošiem rīkojumiem un prasa atcelt aizliegumu rīkot miermīlīgas demonstrācijas un brīvi pulcēties galvaspilsētā Manamā, kā arī atcelt tieslietu ministra 2013. gada 3. septembra rīkojumus, kas ir nesavienojami ar valdības apņemšanos uzsākt reformas un nepalīdzēs gūt panākumus nacionālās samierināšanās jomā vai radīt uzticēšanos starp visām pusēm;

2.  prasa ievērot Bahreinas pilsoņu likumīgās tiesības brīvi paust viedokli un rīkot miermīlīgas pulcēšanās un demonstrācijas; uzsver brīvu un plurālistisku plašsaziņas līdzekļu nozīmi; prasa valstī pilnībā nodrošināt piekļuvi starptautiskajiem NVO un žurnālistiem;

3.  atzinīgi vērtē Bahreinas iestāžu veiktos pasākumus, lai īstenotu Bahreinas neatkarīgās izmeklēšanas komitejas ieteikumus; atzīst, ka šajā sakarībā ir pieliktas zināmas pūles, tomēr uzsver, ka ir jādara vairāk, lai uzlabotu cilvēktiesību situāciju valstī; aicina Bahreinas valdību pilnībā un ātri īstenot BNIK un Vispārējā periodiskā pārskata ieteikumus; ierosina ANO Cilvēktiesību padomes 24. sesijā izveidot uzraudzības mehānismu, lai sekotu BNIK ieteikumu īstenošanai un cilvēktiesību situācijas vispārējai atrisināšanai Bahreinā;

4.  aicina Bahreinas valdību īstenot vajadzīgās demokrātiskās reformas un veicināt iekļaujošu un konstruktīvu nacionālo dialogu un samierināšanos, tostarp atbrīvot disidentus;

5.  aicina Bahreinas iestādes nekavējoties pārtraukt visas represīvās darbības, tostarp tiesu iestāžu īstenoto vajāšanu, un prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus pārliecības dēļ ieslodzītos, politiskos aktīvistus, žurnālistus, blogu autorus, ārstus un paramediķus, cilvēktiesību aizstāvjus un miermīlīgus protestētājus, tostarp Abdulhadi Al-Khawaja, Nabeel Rajab, Ibrahim Sharif, Naji Fateel, Zainab Al-Khawaja, Mahdi’Issa Mahdi Abu Deeb un Jalila Al-Salman;

6.  atzinīgi vērtē to, ka karalis Bin Isa al-Khalifa ir izveidojis neatkarīgu izmeklēšanas komisiju ieslodzīto un aizturēto tiesību jomā, un aicina šo komisiju efektīvi uzraudzīt un uzlabot ieslodzīto un aizturēto apstākļus un izturēšanos pret viņiem;

7.  atzinīgi vērtē to, ka karalis Hamad Bin Isa al-Khalifa ir Bahreinā izveidojis Cilvēktiesību un sociālās attīstības ministriju, un aicina šo ministriju rīkoties saskaņā ar starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem un pienākumiem; jo īpaši atzīmē Bahreinas progresīvo attieksmi pret sievietēm sabiedrībā;

8.  norāda, ka Bahreinas Iekšlietu ministrija 2013. gada jūlijā ir oficiāli izveidojusi policijas ombuda amatu, un pauž cerību, ka šis solis varētu nodrošināt Bahreinas pilsoņu sūdzību un strīdu efektīvu izskatīšanu;

9.  norāda uz Bahreinas valdības pašreizējiem centieniem veikt kriminālkodeksa un tiesisko procedūru reformas un mudina turpināt šo procesu; aicina Bahreinas valdību veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai garantētu pienācīgu procesu un tiesu sistēmas neatkarību un objektivitāti Bahreinā, un nodrošināt, ka tiesu sistēma pilnībā darbojas saskaņā ar starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem;

10.  prasa veikt neatkarīgu izmeklēšanu par visiem iespējamiem spīdzināšanas un citiem sliktas izturēšanās gadījumiem un iegūtos rezultātus publicēt; uzskata, ka atbildība par veiktajiem nodarījumiem ir īpaši būtisks elements virzībā uz taisnīgumu un patiesu samierināšanos, kas nepieciešama sociālajai stabilitātei;

11.  prasa Bahreinas iestādēm ievērot nepilngadīgo tiesības un atturēties no viņu turēšanas pieaugušo aizturēšanas vietās, kā arī izturēties pret nepilngadīgajiem saskaņā ar Bērna tiesību konvenciju, kurai Bahreina ir pievienojusies;

12.  uzskata, ka patvaļīga valstspiederības atņemšana varētu novest pie bezvalstniecības ar būtiskām sekām attiecīgo personu cilvēktiesību aizsardzības ziņā; norāda, ka Bahreinas iestāžu īstenotā valstspiederības atņemšana politiskajiem oponentiem ir pretrunā starptautiskajām tiesībām;

13.  pauž nožēlu par vājo ES reakciju uz situāciju Bahreinā, aicina augsto pārstāvi / Komisijas priekšsēdētāja vietnieci paust nosodījumu par pamata cilvēktiesību un pamatbrīvību pārkāpumiem un ieviest mērķtiecīgus ierobežojošus pasākumus (vīzu izsniegšanas aizliegumu un līdzekļu iesaldēšanu) pret tām personām, kuras ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem un tajos iesaistītas (kā dokumentēts BNIK ziņojumā);

14.  aicina augsto pārstāvi / Komisijas priekšsēdētāja vietnieci darboties kopīgi, lai izstrādātu skaidru stratēģiju par to, kā ES publiski un privāti aktīvi veicinās pārliecības dēļ ieslodzīto atbrīvošanu, un aicina augsto pārstāvi / Komisijas priekšsēdētāja vietnieci strādāt kopā ar dalībvalstīm, lai pieņemtu Ārlietu padomes secinājumus par cilvēktiesību situāciju Bahreinā, kuros būtu jāiekļauj īpaša prasība nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot šos ieslodzītos;

15.  pauž nožēlu par to, ka īpašā referenta jautājumos par spīdzināšanu vizīte atkal tika atlikta, un aicina Bahreinas iestādes atvieglot īpašo referentu jautājumos par biedrošanās un pulcēšanās brīvību un cilvēktiesību aizstāvju situāciju vizītes;

16.  atzinīgi vērtē Arābu valstu līgas lēmumu dibināt Arābu valstu cilvēktiesību tiesu Manamā un pauž cerību, ka tas var būt katalizators cilvēktiesību uzlabošanai visā reģionā; prasa Bahreinas valdībai, kā arī tās partneriem Arābu valstu līgā nodrošināt šīs tiesas integritāti, objektivitāti, efektivitāti un uzticamību;

17.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Bahreinas valdībai un parlamentam.

(1) OV C 131 E, 8.5.2013., 125. lpp.
(2) OV C 251 E, 31.8.2013., 111. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0032.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika