Eiropas Parlamenta 2013. gada 10. oktobra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Protokolu Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumam, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Jordānijas Hāšimītu Karalisti, no otras puses, par pamatnolīgumu starp Eiropas Savienību un Jordānijas Hāšimītu Karalisti par vispārējiem principiem Jordānijas Hāšimītu Karalistes līdzdalībai Savienības programmās (12138/2012 – C7-0008/2013 – 2012/0108(NLE))

P7_TA(2013)0415 A7-0305/2013

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (12138/2012),

–  ņemot vērā protokola projektu Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumam, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Jordānijas Hāšimītu Karalisti, no otras puses, par pamatnolīgumu starp Eiropas Savienību un Jordānijas Hāšimītu Karalisti par vispārējiem principiem Jordānijas Hāšimītu Karalistes līdzdalībai Savienības programmās (12135/2012),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 217. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu un 218. panta 8. punkta pirmo daļu (C7-0008/2013),

–  ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ieteikumu (A7-0305/2013),

1.  sniedz piekrišanu protokola noslēgšanai;

2.  uzsver to, cik svarīgi ir turpināt veicināt ciešu sadarbību un dialogu ar Jordānijas Hāšimītu Karalisti Eiropas kaimiņattiecību politikas ietvaros un pastiprināt politisko un ekonomisko dialogu starp Eiropas Savienību un Jordāniju;

3.  atgādina, ka, pēc Jordānijas iestāžu aplēsēm vairāk nekā 500 000 bēgļu no Sīrijas ir meklējuši patvērumu Jordānijā un ka Sīrijas krīzei ir nopietna ietekme uz Jordānijas ekonomiku un budžetu to finanšu resursu dēļ, kas ir vajadzīgi, lai sniegtu bēgļiem humāno palīdzību; tomēr pauž nožēlu, ka kopš 2012. gada augusta Jordānijas robeža ir slēgta palestīniešu bēgļiem no Sīrijas;

4.  tādēļ uzsver, cik svarīgi ir sniegt atbilstošu finansiālu, tehnisku un humanitāru atbalstu Jordānijai;

5.  augstu vērtē Viņa Majestātes Jordānijas karaļa Abdullah II apņēmību veicināt ļoti plašu reformu procesu Jordānijas valsts un tās iedzīvotāju labā; uzsver, ka ir svarīgi šo reformu rezultātā sasniegt ilgtspējīgus rezultātus, jo īpaši attiecībā uz sociālo taisnīgumu;

6.  atzinīgi vērtē un atbalsta arī Jordānijas aktīvo un konstruktīvo starpnieka lomu centienos, kuru mērķis ir rast ilgtspējīgus risinājumus dažādiem konfliktiem Tuvajos Austrumos;

7.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Jordānijas Hāšimītu Karalistes valdībai un parlamentam.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 10. oktobra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas Robežu uzraudzības sistēmu (EUROSUR) (COM(2011)0873 – C7-0506/2011 – 2011/0427(COD))

P7_TA(2013)0416 A7-0232/2013

(Parastā likumdošanas procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2011)0873),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 77. panta 2. punkta d) apakšpunktu saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0506/2011),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā pamatoto atzinumu, kuru saskaņā ar 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu iesniedzis Zviedrijas Riksdāgs un kurā norādīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2013. gada 14. jūnija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A7-0232/2013),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  apstiprina Eiropas Parlamenta paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai;

3.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2013. gada 10. oktobrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2013, ar ko izveido Eiropas Robežu uzraudzības sistēmu (Eurosur)

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 1052/2013.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PROJEKTA PIELIKUMS

Eiropas Parlamenta paziņojums

Eiropas Parlaments uzsver, ka ES iestādēm vajadzētu censties lietot atbilstošu un neitrālu terminoloģiju normatīvajos tekstos, kuri attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kas uzturas dalībvalstu teritorijā bez iestāžu izsniegtas uzturēšanās atļaujas vai kuru uzturēšanās atļaujai ir beidzies termiņš. Šādos gadījumos gadījumā ES iestādes nedrīkstētu lietot vārdu „nelegāls”, ja var atrast citu aizstājošu formulējumu, un, vienmēr minot šādas personas, ir jālieto termins „nelikumīgi migranti”.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 10. oktobra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2006/66/EK par baterijām un akumulatoriem un bateriju un akumulatoru atkritumiem attiecībā uz tādu kadmiju saturošu pārnēsājamu bateriju un akumulatoru laišanu tirgū, kurus paredzēts izmantot bezvada elektriskajos instrumentos (COM(2012)0136 – C7-0087/2012 – 2012/0066(COD))

P7_TA(2013)0417 A7-0131/2013

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2012)0136),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 192. panta 1. punktu un 114. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0087/2012),

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas atzinumu par deleģēto aktu izmantošanu un par ierosināto juridisko pamatu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu un 192. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 24. maija atzinumu(1),

–  pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

–  ņemot vērā 2013. gada 14. jūnija vēstulē Padomes pārstāvja pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. un 37.a pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu (A7-0131/2013),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2013. gada 10. oktobrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/.../ES, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/66/EK par baterijām un akumulatoriem, un bateriju un akumulatoru atkritumiem attiecībā uz tādu kadmiju saturošu pārnēsājamu bateriju un akumulatoru laišanu tirgū, kurus paredzēts izmantot bezvada elektriskajos instrumentos, kā arī attiecībā uz podziņelementu ar nelielu dzīvsudraba saturu laišanu tirgū un ar ko atceļ Komisijas Lēmumu 2009/603/EK

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai 2013/56/ES.)

(1) OV C 229, 31.7.2012., 140. lpp.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 10. oktobra rezolūcija par iespējamo CIP gūstekņu nogādāšanu un nelikumīgu turēšanu apcietinājumā Eiropas valstīs (2013/2702(RSP))

P7_TA(2013)0418 RC-B7-0378/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) 2012. gada 13. decembra spriedumu, kurā Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika nosodīta par ļoti nopietniem Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (3., 5., 8. un 13. panta) pārkāpumiem Khaled El-Masri ārkārtas pārsūtīšanas laikā,

–  ņemot vērā ECT iesniegtās prasības lietās Al-Nashiri pret Poliju, Abu Zubaydah pret Lietuvu, Abu Zubaydah pret Poliju un Nasr un Gali pret Itāliju, ņemot vērā 2012. gada augustā Al-Nashiri iesniegto pieteikumu pret Rumāniju un 2012. gada decembrī organizāciju Human Rights Monitoring Institute (HRMI) un Open Society Justice Initiative iesniegto pieteikumu pret Lietuvu par to, ka pārkāptas to tiesības uz informāciju, kā arī tiesības uz efektīvu aizsardzību;

–  ņemot vērā Itālijas Augstākās tiesas 2012. gada septembra nolēmumu, ar kuru atstāja spēkā spriedumu 23 ASV valstspiederīgajiem saistībā ar 2003. gadā notikušo Abu Omar nolaupīšanu, tostarp spriedumu bijušajam CIP Milānas nodaļas vadītājam Robert Seldon Lady, kuram tika piespriests deviņu gadu cietumsods,

–  ņemot vērā Milānas Apelācijas tiesas 2013. gada februāra spriedumu trim citiem CIP aģentiem(1), par kuriem agrāk uzskatīja, ka uz viņiem attiecas diplomātiskā imunitāte, piespriežot viņiem sešus līdz septiņus gadus ilgu cietumsodu; ņemot vērā šīs pašas tiesas lēmumu piespriest desmit gadu cietumsodu arī bijušajam Itālijas Militārās izlūkošanas un drošības dienesta (SISMI) vadītājam Nicolò Pollari, deviņu gadu cietumsodu bijušajam SISMI vadītāja vietniekam Marco Mancini un sešu gadu cietumsodu trim SISMI aģentiem katram,

–  ņemot vērā Itālijas prezidenta 2013. gada 5. aprīļa lēmumu apžēlot ASV virsnieku Joseph Romano, kurš Itālijā bija notiesāts par viņa iesaisti Abu Omar nolaupīšanā Itālijas teritorijā;

–  ņemot vērā 2012. gada 11. septembra rezolūciju par iespējamo CIP gūstekņu nogādāšanu un nelikumīgu turēšanu apcietinājumā Eiropas valstīs — saistībā ar EP TDIP komitejas ziņojumu veiktie pasākumi(2),

–  ņemot vērā Komisijas referentam nosūtītos dokumentus, tostarp vēstules, kas nebija adresētas konkrētām valstīm un ko 2013. gada martā izsūtīja visām dalībvalstīm, un uz kurām atbildējušas vien dažas dalībvalstis (Somija, Ungārija, Spānija un Lietuva),

–  ņemot vērā Parlamenta rezolūcijas par Gvantanamo, no kurām jaunākā ir 2013. gada 23. maija rezolūcija par ieslodzīto bada streiku(3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 12. decembra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2010.–2011. gadā(4),

–  ņemot vērā 2012. gada septembrī no Eirokontroles saņemtos lidojumu datus,

–  ņemot vērā vēstuli, ko referents 2013. gada aprīlī nosūtīja Gaisa navigācijas drošības aģentūrai Āfrikā un Madagaskarā (ASECNA), lūdzot sadarboties lidojumu datu atklāšanā un pozitīvo atbildi, kas saņemta 2013. gada jūnijā,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par pamattiesībām un tiesiskumu un par 2012. gada Komisijas ziņojumu par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanu (Luksemburga, 2013. gada 6. un 7. jūnijs),

–  ņemot vērā Stokholmas programmu — atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā (2010-2014);

–  ņemot vērā daudzos plašsaziņas līdzekļu ziņojumus un pētnieciskās žurnālistikas darbību, jo īpaši, bet ne tikai, izmeklēšanas rezultātus, kuri 2013. gada aprīlī rādīti Rumānijas televīzijas kanālā Antena 1,

–  ņemot vērā pētījumus un izmeklēšanu, ko veikusi jo īpaši organizācija Interights, Redress and Reprieve, un ziņojumus, ko neatkarīgi pētnieki, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un valstu un starptautiskās nevalstiskās organizācijas sagatavojuši pēc iepriekš minētās 2012. gada 11. septembra rezolūcijas pieņemšanas, jo īpaši kustības Open Society Justice Initiative ziņojumu par spīdzināšanas globalizāciju — CIP slepenajām aizturēšanām un ārkārtas pārsūtīšanām (2013. gada februāris), neatkarīgu divpusēju organizācijas Constitution Project Task Force on Detainee Treatment ASV veiktu pētījumu par izturēšanos pret ieslodzītajiem (2013. gada aprīlis), pārsūtīšanas lidojumu datubāzi, kas publicēta Apvienotās Karalistes akadēmiskajā tīmekļa vietnē The Rendition Project (2013. gada maijs), organizācijas Amnesty International ziņojumu „Atklājot patiesību — Polijas iesaiste CIP slepenās apcietināšanas programmā” (2013. gada jūnijs), kā arī organizācijas Human Rights Watch vēstuli Lietuvas iestādēm (2013. gada jūnijs),

–  ņemot vērā jautājumus, ko iesniegušas Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Ārlietu komiteja (O-000079/2013 – B7–0215/2013 un O-000080/2013 – B7–0216/2013),

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā pamattiesību ievērošana ir būtisks elements veiksmīgā pretterorisma politikā;

B.  tā kā Parlaments ir nosodījis ASV vadītās CIP pārsūtīšanas un slepenas apcietināšanas programmas, kuru īstenošanā pieļauti daudzi cilvēktiesību pārkāpumi, tostarp nelikumīga un patvaļīga aizturēšana, spīdzināšana un cita veida nežēlīga apiešanās, nerepatriēšanas principa pārkāpumi un piespiedu pazušana, turklāt CIP izmantojot Eiropas gaisa telpu un teritoriju; tā kā Parlaments ir vairākkārt aicinājis veikt pilna apjoma izmeklēšanu par to, kā valstu valdības un iestādes sadarbojušās ar CIP programmām;

C.  tā kā Parlaments ir apņēmies turpināt īstenot pilnvaras, ko tam saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 2., 6. un 7. pantu piešķīrusi pagaidu komiteja un uzdevis tā attiecīgajām komitejām informēt Parlamenta plenārsēdi par šo jautājumu gadu pēc iepriekš minētās Parlamenta 2012. gada 11. septembra rezolūcijas pieņemšanas, jo tas uzskata par svarīgu novērtēt, cik lielā mērā ir īstenoti Parlamenta ieteikumi;

D.  tā kā saukt pie atbildības par veiktajām pārsūtīšanām ir ļoti svarīgi, lai ES iekšpolitikā un ārpolitikā efektīvi aizsargātu un veicinātu cilvēktiesības, kā arī lai nodrošinātu likumīgu un efektīvu drošības politiku, kas pamatojas uz tiesiskumu; tā kā ES iestādes nesen iesaistījušās diskusijās par to, kā ES var labāk aizsargāt un veicināt pamattiesības un tiesiskumu;

E.  tā kā no Padomes vai Komisijas uz Parlamenta ieteikumiem nav saņemtas atbildes pēc būtības;

F.  tā kā Lietuvas iestādes paudušas apņēmību atsākt kriminālizmeklēšanu par Lietuvas līdzdalību CIP programmā, ja kļūs zināmi jauni apstākļi, taču vēl arvien to nav izdarījušas; tā kā, paužot savus apsvērumus Abu Zubaydah lietas izskatīšanā ECT, Lietuvas iestādes nodemonstrēja, ka to veiktajā izmeklēšanā ir kritiski svarīgi trūkumi un ka tās neizprot jaunās informācijas nozīmi; tā kā Lietuva 2013. gada otrajā pusgadā pilda Eiropas Savienības Padomes prezidentūras pienākumus; tā kā 2013. gada 13. septembrī Lietuvas ģenerālprokuroram tika iesniegta sūdzība, aicinot veikt izmeklēšanu par apgalvojumiem, ka Mustafa al-Hawsawi, kuru militārā komisija pašlaik tiesā Gvantanamo, CIP vadītas programmas ietvaros savulaik tika nelikumīgi nosūtīts, turēts slepenā apcietinājumā un spīdzināts Lietuvā;

G.  tā kā padziļinātais izmeklēšanas darbs, kas bija televīzijas kanāla Antena 1 2013. gada aprīļa raidījuma pamatā, sniedza papildu norādes par Rumānijas svarīgo lomu cietumu tīkla pastāvēšanā; tā kā bijušais valsts drošības padomnieks Ioan Talpeş apliecināja, ka Rumānija sniedza loģistikas atbalstu CIP; tā kā bijušais Rumānijas Senāta deputāts atzina, ka iepriekš veiktajā parlamentārajā izmeklēšanā bijuši trūkumi un aicināja prokuratūru uzsākt tiesvedību;

H.  tā kā 2013. gada 11. jūnijā Polijas prokuratūrai iesniegta prasība oficiāli atzīt par cietušo vēl trešo personu, proti, jemenieti Walid Mohammed Bin Attash, kuru nelikumīgi arestēja Pakistānā 2003. gadā, turēja slepenā cietumā Polijā no 2003. gada jūnija līdz septembrim un pēc tam pārvietoja uz Gvantanamo, kur viņš vēl joprojām atrodas; tā kā Polijas prokuratūra līdz 2013. gada oktobrim pagarinājusi uzsākto kriminālizmeklēšanu;

I.  tā kā Lielbritānijas varas iestādes liek procesuālus šķēršļus civilprasībai, ko Apvienotajā Karalistē iesniedzis Lībijas valstspiederīgais Abdel Hakim Belhadj, kuru CIP ar britu palīdzību esot pārsūtījusi spīdzināšanai Lībijā, un ir paudušas savu vēlmi pierādījumus šajā lietā uzklausīt slēgtā procesā;

J.  tā kā 2012. gada decembrī Itālijā izdeva starptautisko orderi Robert Seldon Lady arestam, kurš tika arestēts Panamā 2013. gada jūlijā; tā kā Panama neņēma vērā Itālijas izdošanas lūgumu un Robert Seldon Lady 2013. gada jūlijā devās atpakaļ uz ASV; tā kā Itālijas prezidents 2013. gada 5. aprīlī nolēma apžēlot ASV virsnieku Joseph Romano, kurš Itālijā tika notiesāts par viņa iesaisti Abu Omar nolaupīšanā Itālijas teritorijā;

K.  tā kā 2012. gada novembrī Somijas parlamentārais ombuds uzsāka izmeklēšanu par Somijas teritorijas, gaisa telpas un lidojuma ierakstu sistēmu izmantošanu CIP pārsūtīšanu programmai, nosūtīja detalizētus rakstiskus informācijas pieprasījumus 15 valsts iestādēm un lūdza Lietuvas iestādes sniegt konkrētu informāciju par saistītiem lidojumiem;

L.  tā kā Dānijas līdz 2012. gada maijam veiktā izmeklēšana nav uzskatāma par neatkarīgu, objektīvu, visaptverošu un efektīvu, kā to pieprasa starptautisko cilvēktiesību noteikumi un standarti, jo izmeklētājiem nebija pietiekamu pilnvaru un tās darbības joma bija ierobežota;

M.  tā kā tikai divas dalībvalstis (Vācija un Apvienotā Karaliste) ir atbildējušas uz ANO īpašo procedūru izpildes pārbaudes vēstulēm, kas nosūtītas astoņām dalībvalstīm (Apvienotajai Karalistei, Francijai, Itālijai, Lietuvai, Polijai, Rumānijai, Vācijai un Zviedrijai), pieprasot papildu informāciju saistībā ar ANO kopīgo pētījumu par vispārējo praksi attiecībā uz slepenu aizturēšanu saistībā ar terorisma apkarošanu(5);

N.  tā kā ASV prezidents B. Obama ir apstiprinājis apņemšanos slēgt Gvantanamo cietumu, 2013. gada 23. maijā paziņojot, ka tiks atsākta aizturēto atbrīvošana un atcelts moratorijs aizturēto jemeniešu atbrīvošanai, kuriem jau droši solīta nosūtīšana atpakaļ uz savu valsti, neraugoties uz ASV Kongresa iebildumiem; tā kā ASV iestādēm ir jāpilda starptautiskās saistības un Robert Seldon Lady jāsauc pie atbildības,

O.  tā kā ANO augstā komisāre cilvēktiesību jautājumos Navi Pillay ievadrunā Cilvēktiesību padomes 23. sesijā (Ženēvā, 2013. gada maijā) citēja iepriekš minēto Parlamenta 2012. gada 11. septembra rezolūciju un prasīja veikt uzticamu un neatkarīgu izmeklēšanu kā ļoti svarīgu pirmo soli, lai nodrošinātu atbildību par nodarīto, un aicināja valstis noteikt šo uzdevumu par prioritāru;

P.  tā kā ANO īpašā referenta jautājumos par cilvēktiesību un pamattiesību ievērošanu un aizsardzību, apkarojot terorismu, Ben Emmerson 2013. gada ziņojumā(6) ir atsauces uz Parlamenta paveikto un pausts atbalsts vairākām iepriekš minētās 2012. gada 11. septembra rezolūcijas ierosmēm,

1.  pauž dziļu nožēlu par to, ka nav īstenoti Parlamenta ieteikumi iepriekšminētajā 2012. gada 11. septembra rezolūcijā, proti, no Padomes, Komisijas, dalībvalstu valdību, kandidātvalstu un asociēto valstu, NATO un ASV varasiestāžu puses, jo īpaši ņemot vērā nopietnos pamattiesību pārkāpumus, no kuriem cietuši CIP programmu upuri;

2.  uzskata, ka nesodāmības gaisotne attiecībā uz CIP programmām ir ļāvusi ES un ASV pretterorisma politikā turpināt pamattiesību pārkāpumus, ko vēlāk apliecināja ASV Valsts drošības aģentūras un vairāku dalībvalstu uzraudzības iestāžu veiktas apjomīgas uzraudzības programmas, kuras pašlaik izmeklē Parlaments;

Atbildības process dalībvalstīs

3.  atkārto savu aicinājumu dalībvalstīm, kuras vēl nav izpildījušas savu pozitīvo pienākumu veikt neatkarīgu un efektīvu izmeklēšanu par cilvēktiesību pārkāpumiem, ņemot vērā visus jaunos pierādījumus, un atklāt visu vajadzīgo informāciju par visām aizdomās turētajām lidmašīnām, kas saistītas ar CIP un šo valstu teritorijām; jo īpaši aicina dalībvalstis izpētīt, vai nav veiktas darbības, kuru rezultātā CIP programmas ietvaros šo valstu teritorijā ir slepeni turēti cilvēki; aicina attiecīgās dalībvalstis (Franciju, Itāliju, Lietuvu, Poliju, Rumāniju un Zviedriju) atbildēt uz ANO īpašo procedūru vēstulēm;

4.  mudina Lietuvu atsākt kriminālizmeklēšanu par CIP slepenajām ieslodzījuma vietām un veikt rūpīgu izmeklēšanu, ņemot vērā visus atklātos faktiskos pierādījumus, jo īpaši attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) lietu Abu Zubaydah pret Lietuvu; aicina Lietuvu ļaut izmeklētājiem veikt visaptverošu pārbaudi par aizturēto personu pārsūtīšanas lidojumu tīklu un kontaktpersonām, par kurām ir publiski zināms, ka tās ir organizējušas vai piedalījušās attiecīgajos lidojumos; prasa Lietuvas iestādēm veikt tiesu ekspertīzi ieslodzījuma vietā un analizēt telefona sarunu reģistrus; mudina tās pilnībā sadarboties ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu Abu Zubaydah pret Lietuvu un Human Rights Monitoring Institute pret Lietuvu lietās; aicina Lietuvu, ņemot vērā kriminālizmeklēšanas atsākšanu, izskatīt pieteikumus par citu iespējamo cietušo statusu/līdzdalību izmeklēšanā; mudina Lietuvu pilnībā atbildēt uz informācijas pieprasījumiem no citām ES dalībvalstīm, jo īpaši uz informācijas pieprasījumu no Somijas ombuda par lidojumu vai lidojumiem, kas varētu saistīt Somiju un Lietuvu saistībā ar iespējamu pārsūtīšanas maršrutu; mudina Lietuvas ģenerālprokuroru veikt kriminālizmeklēšanu par Mustafa al-Hawsawi sūdzību;

5.  mudina Rumānijas iestādes ātri uzsākt neatkarīgu, objektīvu, visaptverošu un efektīvu izmeklēšanu, lai atrastu trūkstošos parlamentārās izmeklēšanas dokumentus un pilnībā sadarboties ar ECT lietā Al Nashiri pret Rumāniju; aicina Rumāniju pilnā apjomā pildīt saistības pamattiesību jomā;

6.  prasa Polijai turpināt izmeklēšanu, nodrošinot lielāku pārredzamību, jo īpaši sniedzot pierādījumus par konkrētām darbībām, kas veiktas, lai ļautu cietušo pārstāvjiem pilnvērtīgi pārstāvēt savus klientus, nodrošinot viņiem likumīgās tiesības piekļūt visiem attiecīgajiem konfidenciālajiem materiāliem un rīkoties atbilstoši iegūtajiem materiāliem; aicina Polijas iestādes sodīt visus iesaistītos valsti pārstāvošos dalībniekus; mudina Polijas ģenerālprokuroru steidzami pārskatīt Walid Bin Attash iesniegumu un pieņemt lēmumu; aicina Poliju pilnībā sadarboties ar ECT attiecībā uz lietām Al-Nashiri pret Poliju un Abu Zubaydah pret Poliju;

7.  aicina Apvienotās Karalistes iestādes pilnībā sadarboties notiekošajā kriminālizmeklēšanā un atļaut civilo prasību izskatīšanu pilnīgā pārredzamībā, lai varētu pabeigt izmeklēšanu un atbildēt uz prasībām par ārvalstnieku pārsūtīšanu uz aizjūras teritorijām; prasa Apvienotās Karalistes iestādēm nodrošināt cilvēktiesībām atbilstošu izmeklēšanu par pārsūtīšanu, spīdzināšanu un sliktu izturēšanos pret ieslodzītajiem ārzemēs;

8.  mudina Itālijas iestādes turpināt centienus panākt taisnīgumu attiecībā uz CIP veiktajiem cilvēktiesību pārkāpumiem Itālijas teritorijā, pieprasot izdot Robert Seldon Lady un pārējos 22 ASV valstspiederīgos, kuri notiesāti Itālijā;

9.  mudina Somijas ombudu pabeigt izmeklēšanu, pamatojoties uz pārredzamību un atbildību, un tādēļ mudina visas valsts iestādes pilnībā sadarboties; prasa Somijai izmeklēt visus iespējamos gadījumus, kad Somijas valsts pārstāvji varētu būt piedalījušies pārsūtīšanas programmā;

ES iestāžu reakcija

10.  pauž dziļu vilšanos par Komisijas atteikumu atbildēt pēc būtības uz Parlamenta ieteikumiem, un uzskata, ka vēstules, ko Komisija nosūtīja dalībvalstīm, to vispārīguma dēļ ir nepietiekamas atbildības prasībām;

11.  atkārtoti pauž konkrētus ieteikumus Komisijai:

12.  mudina Lietuvas iestādes izmantot ES Padomes prezidentvalsts iespējas, lai nodrošinātu, ka tiek pilnībā īstenoti ieteikumi, kas ietverti Parlamenta ziņojumā un tādējādi šo jautājumu iekļaut Tieslietu un iekšlietu (TI) padomes darba kārtībā pirms beidzas Lietuvas prezidentūra;

13.  atkārtoti pauž konkrētus ieteikumus Padomei:

14.  aicina Padomi un Komisiju iekļaut attiecīgajās daudzgadu programmās, kas izriet no Stokholmas programmas, īpašus pasākumus, lai nodrošinātu tiesiskumu un atbildību par pamattiesību pārkāpumiem, jo īpaši, izlūkošanas dienestu un tiesībaizsardzības iestāžu gadījumā; prasa Komisijai iekļaut jautājumu par atbildību konferences „Assises de la Justice”, kas notiks 2013. gada novembrī, darba programmā;

15.  atgādina, ka, lai nodrošinātu uzticību Parlamentam, ir svarīgi ievērojami pastiprināt tā pamattiesību pārkāpumu izmeklēšanas tiesības ES, ietverot pilna apjoma tiesības uzklausīt zvērestu nodevušu iesaistīto personu liecības, tostarp valdību ministru liecības(7);

16.  prasa Eirokontrolei tāpat kā ASV Federālajai aviācijas iestādei atzīt, ka lidojumu maršrutu dati nekādā ziņā nebūtu jāuzskata par konfidenciāliem, un efektīvas izmeklēšanas labad atklāt šādus nepieciešamos datus;

17.  sagaida, ka Parlamenta veiktā izmeklēšana par ASV Valsts drošības aģentūras un vairāku dalībvalstu uzraudzības iestāžu veiktajām uzraudzības programmām ļaus ierosināt pasākumus, lai tiktu īstenota izlūkošanas dienestu efektīva demokrātiska parlamentārā uzraudzība, ņemot vērā to, ka ļoti svarīga ir šo organizāciju un to darbības demokrātiska kontrole, izmantojot attiecīgu iekšēju, izpildvaras veiktu, neatkarīgu tiesu un parlamentāru uzraudzību;

18.  pauž nožēlu, ka ES dalībvalstis nav panākušas progresu jautājumā par pievienošanos Starptautiskajai konvencijai par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu, izņemot tās ratificēšanu Lietuvā 2013. gada augustā; aicina 21 dalībvalsti, kas vēl nav ratificējusi šo konvenciju, to steidzami izdarīt;

19.  aicina Beļģiju, Grieķiju, Īriju, Latviju, Lietuvu, Slovākiju un Somiju prioritārā kārtā ratificēt ANO Konvencijai pret spīdzināšanu pievienoto Fakultatīvo Protokolu (OPCAT); pauž nožēlu, ka piešķirts ļoti ierobežots atbalsts OPCAT kontekstā ANO vadītam īpašajam fondam, un aicina ES dalībvalstis un Komisiju atbalstīt Īpašo fondu, nodrošinot būtiskas brīvprātīgās iemaksas; mudina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un Komisiju pastiprināt centienus, lai trešās valstīs veicinātu valstu preventīvo mehānismu izveidi un darbību saskaņā ar OPCAT;

20.  aicina ES rūpīgi uzraudzīt to, kā Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika īsteno ECT lēmumu lietā El-Masri pret Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku, uz ko Ministru komiteja tagad ir attiecinājusi pastiprināto procedūru saistībā ar Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas pieteikumu pievienoties ES; mudina Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas iestādes sākt kriminālizmeklēšanu par valsts pārstāvju līdzdalību El-Masri lietā un saukt vainīgos pie atbildības;

21.  aicina ASV valdību sadarboties attiecībā uz visiem ES dalībvalstu informācijas vai izdošanas pieprasījumiem saistībā ar CIP programmu; mudina ASV pārtraukt izmantot drakoniskus aizsardzības rīkojumus, kas neļauj juristiem, kuri rīkojas Gvantanamo līča ieslodzīto vārdā, izpaust nekādu informāciju par to slepeno apcietināšanu Eiropā; mudina pabeigt plānu par Gvantanamo līča ieslodzījuma vietas nekavējošu slēgšanu;

22.  mudina dalībvalstis aktīvāk rīkoties, lai izmitinātu tos no Gvantanamo atbrīvotos aizturētos, kuru izcelsmes valstis nav Eiropā, un kurus nevar repatriēt uz viņu izcelsmes valstīm, jo tur viņiem draud nāve, spīdzināšana vai cietsirdīga un necilvēcīga izturēšanās(8); aicina ES atjaunot kopīgās 2009. gada iniciatīvas, nodrošinot Gvantanamo ieslodzīto pārcelšanās uz ES dalībvalstīm mehānismu, un iesaistīties dialogā par konkrētiem plāniem sadarbībai ar jauno ASV īpašo sūtni jautājumos par ieslodzīto izvešanu no Gvantanamo Clifford Sloan;

23.  aicina Gaisa navigācijas drošības aģentūru Āfrikā un Madagaskarā drīzumā uzsākt sadarbību ar Parlamentu un sniegt pieprasītos lidojumu datus;

24.  aicina nākamo Parlamenta sasaukumu (2014–2019) turpināt pildīt un īstenot pagaidu komitejas sniegtās pilnvaras un līdz ar to nodrošināt, ka tās ieteikumiem ir turpinājums, pārbaudīt jaunus elementus, kas varētu rasties, un pilnībā izmantot un attīstīt savas tiesības veikt izmeklēšanu;

o
o   o

25.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Tostarp agrākajam CIP Romas nodaļas vadītājam Jeffrey W. Castelli. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0309. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0231. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0500. (5) A/HRC/13/42. (6) Pamatprincipi par to, kā nodrošināt valsts amatpersonu atbildību par rupjiem vai sistemātiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kas izdarīti saistībā ar valsts pretterorisma iniciatīvām, A/HRC/22/52, 2013. gada 1. marts. (7) Skatīt: priekšlikums Eiropas Parlamenta regulai par sīki izstrādātiem noteikumiem, kas reglamentē Eiropas Parlamenta izmeklēšanas tiesību īstenošanu, un ar kuru aizstāj Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas Lēmumu 95/167/EK, Euratom, EOTK (OV C 264 E, 13.9.2013., 41. lpp.).. (8) Eiropas Parlamenta 2012. gada 18. aprīļa rezolūcija par gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā, tostarp arī ietekmi uz ES politikas stratēģiju cilvēktiesību jomā (OV C 258 E, 7.9.2013., 8. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2013. gada 10. oktobra rezolūcija par tiesībaizsardzības iestāžu pārrobežu sadarbības stiprināšanu Eiropas Savienībā — Prīmes lēmuma īstenošana un Eiropas Informācijas apmaiņas modelis (2013/2586(RSP))

P7_TA(2013)0419 B7-0433/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 7. decembra paziņojumu par sadarbības tiesībaizsardzības jomā stiprināšanu Eiropas Savienībā — Eiropas Informācijas apmaiņas modelis (EIXM) (COM(2012)0735,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 7. decembra paziņojumu par to, kā tiek īstenots Padomes 2008. gada 23. jūnija Lēmums 2008/615/TI par pārrobežu sadarbības pastiprināšanu, jo īpaši apkarojot terorismu un pārrobežu noziedzību (COM(2012)0732),

–  ņemot vērā Stokholmas programmu, iekšējās drošības stratēģiju un informācijas vadības stratēģiju, lai nodrošinātu Eiropas Savienības iekšējo drošību,

–  ņemot vērā tā 2012. gada 22. maija rezolūciju par Eiropas Savienības iekšējās drošības stratēģiju(1),

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 87. pantu,

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par tiesībaizsardzības iestāžu pārrobežu sadarbības stiprināšanu Eiropas Savienībā — Prīmes lēmuma īstenošana un Eiropas Informācijas apmaiņas modelis (EIXM) (O-000067/2013 – B7–0501/2013),

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā Stokholmas programma ir atzīta nepieciešamība panākt lielāku saskaņu un konsolidāciju attiecībā uz plašo instrumentu klāstu par informācijas ieguvi, apstrādi un apmainīšanos ar to Eiropas Savienībā tiesībaizsardzības iestāžu starpā, lai uzlabotu ES iedzīvotāju drošību;

B.  tā kā iekšējās drošības stratēģijā ir izteikta prasība izstrādāt visaptverošu informācijas apmaiņas modeli;

C.  tā kā apmaiņa ar informāciju par pārrobežu noziedzīgiem nodarījumiem ir sadarbības tiesībaizsardzības jomā pamats un jo īpaši tā ir svarīga teritorijā, kuras iekšējās robežas netiek kontrolētas; tā kā pārrobežu noziedzība Eiropas Savienībā palielinās, tādēļ radot vēl lielāku nepieciešamību pēc efektīvas un drošas apmaiņas ar informāciju tiesībaizsardzības jomā, kuru īstenojot, tiek aizsargāti dati un ievērotas pamattiesības,

1.  konstatē, ka paziņojumā ir sniegts pārskats par dažādiem izveidotiem apmaiņas ar informāciju Eiropas Savienībā instrumentiem, kanāliem un veidiem, nodrošinot pārrobežu tiesībaizsardzību; uzskata, ka šobrīdējā dažādo instrumentu, kanālu un veidu „ainava” ir sarežģīta un izkliedēta, kā rezultātā instrumenti tiek izmantoti neefektīvi un Eiropas Savienības līmenī netiek nodrošināta demokrātiskā kontrole un dažos gadījumos rodas funkciju un pieeju nesamērīgs pieaugums;

2.  aicina Komisiju veikt Eiropas Savienības un valstu tiesību aktu pārskatu, tostarp par divpusējiem starptautiskiem nolīgumiem, kas reglamentē pārrobežu apmaiņu ar informāciju tiesībaizsardzības jomā; piekrīt Komisijai, ka ir jāiegūst vairāk datu, lai noteiktu minēto instrumentu faktisko vērtību, un prasa veikt izveidoto instrumentu neatkarīgu un ārēju novērtējumu no apmaiņas ar Eiropas Savienības tiesībaizsardzības informāciju viedokļa, lai noskaidrotu to precīzi izmērāmo ietekmi;

3.  piekrīt Komisijas ieteikumiem vienkāršot izveidoto instrumentu un kanālu izmantošanu (piemēram, automātiski izmantot Eiropola kanālu un valstu līmenī radīt integrētu vienas pieturas aģentūru) un uzlabot apmācību un izpratni par pārrobežu apmaiņu ar informāciju. tomēr pauž vilšanos, ka Komisija nesniedza vērienīgāku un vairāk uz nākotni vērstu redzējumu, kā tas bija prasīts Stokholmas programmā un Iekšējās drošības stratēģijā, kas varēja kalpot par ierosmes punktu politiskām debatēm par to, kā izveidot un racionalizēt apmaiņu ar datiem tiesībaizsardzības jomā Eiropas Savienībā, vienlaikus nodrošinot datu stingru aizsardzību un konfidencialitāti; cieši mudina Komisiju nākt klajā, piedāvājot šādu redzējumu, kurā būtu iekļauts optimāli izstrādāts Eiropas Savienības apmaiņas ar informāciju tiesībaizsardzības jomā regulējums, pamatojoties uz tādiem principiem kā vajadzība, kvalitāte, samērīgums, efektivitāte, pārskatatbildība un tostarp arī pienācīgi novērtēts pieejamības princips un savstarpējās salīdzināšanas koncepcija;

4.  lai palielinātu efektivitāti, aicina Eiropas Komisiju izpētīt iespēju automatizēt pašreizējo instrumentu izmantošanas manuālos procesus, par paraugu ņemot dažu dalībvalstu DAPIX ietvaros īstenoto pētījumu un paredzēt universāla informācijas apmaiņas formāta ieviešanu nolūkā paātrināt pieņemto pieprasījumu apstrādi;

5.  norāda, ka dažādie pārrobežu apmaiņas ar informāciju instrumenti tiesībaizsardzības jomā, tostarp pārrobežu iespēju nodrošināšana iepazīties ar valstu datubāzēm, nozīmē izkliedētu un neefektīvu datu aizsardzības režīmu, kas bieži vien ir balstīts uz mazāko kopsaucēju, un tam tiek piemērota gadījuma rakstura pieeja; šajā ziņā atkārto savu nostāju, ka ierosinātā Datu aizsardzības direktīva būtu jāpieņem pēc iespējas ātrāk;

6.  lai nostiprinātu un uzlabotu informācijas apmaiņas sistēmu, prasa Komisijai veicināt pasākumus tādas efektīvas sistēmas atbalstīšanai, kura vienlaikus garantē datu aizsardzību, kā aprakstīts Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja atzinumā, kā atsauci izmantojot priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropolu, ar kuru atceļ Lēmumu 2009/371/TI;

7.  konstatē, ka aizvien lielākam skaitu valstu Prīmes lēmums ir kļuvis par ikdienas instrumentu, īstenojot pārrobežu policijas sadarbību un izmeklējot noziedzīgus nodarījumus; pauž nožēlu par Prīmes lēmuma īstenošanas ievērojamu kavēšanos vairākās dalībvalstīs; piekrīt Komisijai, ka nebūtu lietderīgi apsvērt šā instrumenta turpmāku pilnveidošanu, pirms tas nav pilnībā ieviests; aicina attiecīgās dalībvalstis pilnībā un pienācīgi ieviest Prīmes lēmumu, lai to varētu izmantot cik vien iespējams plaši;

8.  norāda, ka Prīmes lēmumu pieņēma atbilstoši agrākajam trešajam pīlāram un ka nav pietiekama Eiropas Parlamenta demokrātiskā uzraudzība un kontrole par tā īstenošanu; aicina Komisiju ātri iesniegt priekšlikumus, lai spēkā esošos pārrobežu policijas sadarbības instrumentus, kas ir pieņemti saskaņā ar trešo pīlāru, piemēram, Prīmes lēmumu un Zviedrijas iniciatīvu, iekļautu Lisabonas līguma regulējumā;

9.  atgādina, ka Eiropas līmeņa policijas apmācība veicina policijas spēku savstarpējo uzticēšanos, tādējādi uzlabojot informācijas apmaiņu un pārrobežu sadarbību, un ka tādēļ tā ir jāsaglabā un jāpastiprina;

10.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV C 264 E, 13.9.2013., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 10. oktobra rezolūcija par diskrimināciju kastas dēļ (2013/2676(RSP))

P7_TA(2013)0420 B7-0434/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2012. gada 13. decembra rezolūciju par kastu diskrimināciju Indijā(1), 2013. gada 17. janvāra rezolūciju par vardarbību pret sievietēm Indijā(2), 2007. gada 1. februāra rezolūciju par dalītu cilvēktiesībām Indijā(3), 2012. gada 18. aprīļa rezolūciju par gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā, tostarp arī ietekmi uz ES politikas stratēģiju cilvēktiesību jomā(4),

–  ņemot vērā starptautiskās konvencijas cilvēktiesību jomā, tostarp Starptautisko konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu (CERD) un Rasu diskriminācijas izskaušanas komitejas XXIV vispārējo ieteikumu,

–  ņemot vērā ANO principu un pamatnostādņu diskriminācijas darba un izcelsmes dēļ efektīvai novēršanai projektu(5), ko publicējusi Cilvēktiesību padome;

–  ņemot vērā ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos paustās nopietnās bažas, novērojumus un ieteikumus saistībā ar kastu diskrimināciju,

–  ņemot vērā ANO līguma struktūru un ANO īpašo procedūru pilnvaroto personu nesen paustos ieteikumus kastu diskriminācijas jautājumā,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta 2011. gada 24. maija ziņojumu par rasisma, rasu diskriminācijas, ksenofobijas un ar to saistītās neiecietības mūsdienu izpausmēm(6), kā arī izpausmēm, kas minētas vispārējos regulārajos pārskatos par kastu sistēmas valstīm,

–  ņemot vērā Parlamenta pētījumu par cilvēktiesību un nabadzības pārskatu — ES rīcība kastu diskriminācijas jautājuma risināšanā,

–  ņemot vērā mutisko jautājumu Komisijai par kastu diskrimināciju (O‑000091/2013 – B7‑0507/2013),

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā kastas nozīmē tādu sociālo un reliģisko kontekstu kā, piemēram, Āzijā, kur personas, kuras nepieder kastu sistēmai, uzskata par netīrām un neaizskaramām, taču plašākā kontekstā kastu sistēma nozīmē stingru sociālo šķiru iedalījumu noteikta sociālā stāvokļa grupās izcelsmes un nodarbošanās dēļ; tā kā diskriminācija darba un izcelsmes dēļ, kas ir plašāks termins, kuram ANO dod priekšroku, ir diskriminācijas veids, kas ir aizliegts starptautiskajās cilvēktiesību normās, kuras pasludinātas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Starptautiskajā konvencijā par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu, Konvencijā par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, Konvencijā par bērna tiesībām un Starptautiskās Darba organizācijas Konvencijā Nr. 111;

B.  tā kā 2011. gada jūnijā ANO īpašais referents rasisma jautājumos Githu Muigai uzsvēra, ka ir svarīgi izvairīties no jebkādas hierarhijas izveides attiecībā uz dažādām diskriminācijas izpausmēm, pat ja to veids un pakāpe atšķiras atšķirīgu vēsturisko, ģeogrāfisko un kultūras apsvērumu dēļ, tostarp attiecībā uz romu kopienu Eiropā un Āfrikas, Āzijas un Tuvo Austrumu kastu sistēmu upuriem;

C.  tā kā, neraugoties uz pasākumiem, ko veikušas dažu to valstu valdības, kurās ir kastu sistēma, nolūkā nodrošināt konstitucionālo un tiesisko aizsardzību un ieviest īpašus pasākumus pret kastu diskrimināciju un neaizskaramības praksi, kastu diskriminācija vēl aizvien ir plaši izplatīta un pastāvīgi ietekmē aptuveni 260 miljonus cilvēku visā pasaulē;

D.  tā kā kastu diskriminācija pastāv daudzās pasaules valstīs, un vislielākais skaits diskriminācijas upuru ir Dienvidāzijā; tā kā tomēr liels upuru skaits ir arī citos reģionos, tostarp Āfrikā, Tuvajos Austrumos un diasporas kopienās;

E.  tā kā tiesību aktu un attiecīgās politikas neīstenošana un efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu trūkums, kā arī tas, ka valsts iestādes, tostarp tiesu iestādes un policija, nedarbojas efektīvi, joprojām ir galvenie šķēršļi kastu diskriminācijas novēršanā;

F.  tā kā daudzās valstīs, kurās ir kastu sistēma, joprojām nav atsevišķu datu, īpašu tiesību aktu un pasākumu aizsardzībai pret kastu diskrimināciju;

G.  tā kā, neraugoties uz valdību un aizvien lielākiem dažu starptautisko struktūru centieniem, pie konkrētām kastām piederoši cilvēki joprojām cieš no nopietnas sociālās atstumtības, nabadzības, vardarbības, segregācijas, ar aizspriedumiem saistītas fiziskas un verbālas vardarbības un tīrības un piesārņojuma jēdziena;

H.  tā kā neaizskaramības prakse joprojām ir plaši izplatīta un tai ir mūsdienīgas izpausmes; tā kā skarto kopienu politiskā līdzdalība ir ierobežota un tās tiek nopietni diskriminētas darba tirgū;

I.  tā kā dažās valstīs, piemēram, Indijā, saistoša pozitīva diskriminācija zināmā mērā ir veicinājusi dalītu iesaisti publiskajā sektorā, tomēr tādu aizsardzības pasākumu trūkums, kuru mērķis ir novērst diskrimināciju tirgū un privātajā sektorā, veicina minēto personu atstumtību un aizvien lielāku nevienlīdzību;

J.  tā kā saskaņā ar SDO aplēsēm būtisks vairākums piespiedu darba upuru Dienvidāzijā pieder pie zemākām kastām un zemākām ciltīm; tā kā piespiedu darbs ir īpaši izplatīts lauksaimniecībā, kalnrūpniecībā un apģērbu ražošanā, kas piegādā produktus vairākiem daudznacionāliem un Eiropas uzņēmumiem;

K.  tā kā nediskriminācija nodarbinātības jomā ir viena no četrām darba pamattiesībām un iekļauta arī starptautiskajās pamatnostādnēs un uzņēmumu sistēmās, piemēram, ANO pamatprincipos uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā, ESAO pamatnostādnēs un ISO 26000 pamatnostādnēs par sociālo atbildību, kurās kastu diskriminācija ir īpaši norādīta kā nopietnas diskriminācijas veids;

L.  tā kā to valstu valdības un iestādes, kurās pastāv kastu sistēma, mudina ņemt vērā ANO principu un pamatnostādņu diskriminācijas darba un izcelsmes dēļ efektīvai novēršanai projektu un veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai novērstu un nepieļautu kastu diskrimināciju, kā arī valsts, reģionālā un vietējā līmenī novērst īstenošanas nepilnības, lai īstenotu, grozītu vai ieviestu īpašus tiesību aktus un politikas pasākumus dalītu un kastu diskriminācijas skarto iedzīvotāju grupu tiesību aizsardzībai un sekmēšanai,

1.  nosoda pastāvīgos cilvēktiesību pārkāpumus pret iedzīvotāju grupām, kuras cieš no kastu hierarhijas sistēmas un tās izraisītās diskriminācijas, tostarp nevienlīdzības, tiesu sistēmas un darba nepieejamības, pastāvīgas segregācijas un kastu sistēmas izraisītiem šķēršļiem pamata cilvēktiesību ievērošanai un attīstības sekmēšanai;

2.  uzskata, ka identitātes kartēs nebūtu jānorāda piederība kastai, jo tas ir pretrunā vienlīdzības un sociālās mobilitātes principiem;

3.  atzinīgi vērtē ANO īpašā referenta rasisma jautājumos Githu Muigai ziņojumu un uzsver, ka visiem kastu diskriminācijas upuriem pasaulē būtu jāsaņem vienlīdz liela uzmanība un aizsardzība; plašākā kontekstā uzsver, ka visas rasisma un diskriminācijas izpausmes būtu jāuzskata par vienlīdz svarīgām un tām būtu jāpievēršas ar vienlīdz lielu apņēmību, tostarp Eiropā;

4.  pauž nopietnas bažas par to, ka dalītu un citu līdzīgā situācijā esošo kopienu sociālā atstumtība izraisa augstu nabadzības līmeni šajās iedzīvotāju grupās un atstumtību jeb ierobežotu ieguvumu no attīstības procesiem; uzsver, ka tas turklāt kavē to iesaistīšanos lēmumu pieņemšanā un pārvaldībā, kā arī jēgpilnu līdzdalību sabiedriskajā un pilsoniskajā dzīvē;

5.  joprojām pauž bažas par pastāvīgi lielo nežēlīgu noziegumu skaitu, par kuriem gan ir, gan nav ziņots, un par plaši izplatīto neaizskaramības praksi valstīs, kurās pastāv kastu sistēma, tostarp Indijā, un par plaši izplatīto to noziegumu izdarītāju nesodāmību, kuri pastrādāti pret dalītiem un citiem kastu sistēmas izraisītu cilvēktiesību pārkāpumu upuriem; atgādina, ka dažās valstīs ar šādu diskrimināciju saistīto nodarījumu veicēji ieņem augsta līmeņa amatus valdībā;

6.  atkārtoti pauž nopietnas bažas par vardarbību pret dalītu sievietēm un citu līdzīgi skarto kopienu sievietēm sabiedrībās ar kastu sistēmu, kuras bieži vien neziņo par šādas vardarbības gadījumiem, jo baidās par savu personisko drošību un no sociālās atstumtības, un par daudziem vispārējas diskriminācijas veidiem kastas, dzimuma un reliģijas dēļ, kuri skar dalītu sievietes un sievietes no minoritāšu kopienām un noved pie piespiedu pievēršanas citai ticībai, nolaupīšanas, piespiedu prostitūcijas un dominējošo kastu personu seksuālas vardarbības;

7.  uzsver nepieciešamību veicināt labvēlīgu vidi pilsoniskās sabiedrības un cilvēktiesību aizstāvjiem, kas strādā ar kastu diskriminācijas skartajiem cilvēkiem, nolūkā nodrošināt viņu drošību un izvairīties no šķēršļiem, stigmatizācijas un viņu darba ierobežojumiem; uzsver, ka šādai videi būtu jāietver finansējuma pieejamība, sadarbība ar ANO cilvēktiesību struktūrām un Ekonomikas un sociālo lietu padomes (Ecosoc) akreditācija;

8.  aicina ES veicināt projektu ANO principu un pamatnostādņu diskriminācijas darba un izcelsmes dēļ efektīvai novēršanai projektu kā pamatsistēmu kastu diskriminācijas novēršanai un veicināt to apstiprināšanu ANO Cilvēktiesību padomē;

9.  aicina Komisiju atzīt, ka kastas ir skaidra diskriminācijas izpausme, ko izraisījuši sociālie un/vai reliģiskie apsvērumi un kas ES centienos apkarot visa veida diskrimināciju jārisina kopā ar jautājumiem par cita veida diskrimināciju, piemēram, etniskās piederības, rases, izcelsmes, reliģijas, dzimuma vai seksuālās orientācijas dēļ; aicina ES politikas virzienos un programmās personas, kuras skar kastu diskriminācija, uzskatīt par identificējamu grupu;

10.  mudina Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) iekļaut cīņu pret kastu diskrimināciju ES tiesību aktos, politikas virzienos un plānošanas dokumentos un pieņemt darbības pamatnostādnes tās īstenošanai; aicina EĀDD sekmēt uzraudzības un novērtēšanas mehānismus, lai efektīvi novērtētu ES rīcības ietekmi uz to personu situāciju, kuras skar šāda veida diskriminācija;

11.  iesaka ES veikt sistemātisku novērtējumu par tirdzniecības un/vai ieguldījumu nolīgumu ietekmi uz grupām, ko skar kastu diskriminācija, un risināt šos jautājumus ar nozares pārstāvjiem, valsts iestādēm un attiecīgajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

12.  aicina iekļaut kastu diskrimināciju kā cilvēktiesību jautājumu turpmākajās ES cilvēktiesību politikas nostādnēs, stratēģijās un rīcības plānos;

13.  aicina Komisiju sniegt lielāku atbalstu attīstības projektiem, ar kuriem apkaro kastu diskrimināciju kā nopietnu cilvēktiesību pārkāpumu, kas saasina nabadzību, un ņemt šo diskriminācijas veidu vērā visos projektos, kuros uzmanība pievērsta izglītībai, sievietēm, tiesu iestāžu pieejamībai, politiskajai līdzdalībai un darbaspēkam attiecīgajās valstīs;

14.  aicina Komisiju izstrādāt un humanitāro krīžu laikā piemērot pieeju, kurā ņemtas vērā ar kastu diskrimināciju saistītās problēmas, nodrošinot to, ka humāno palīdzību saņem visas nelabvēlīgākā situācijā esošās grupas, tostarp cilvēki, kas cieš no kastu diskriminācijas;

15.  mudina ES izvirzīt jautājumu par kastu diskrimināciju visaugstākajā līmenī un apspriest to ar attiecīgo valstu valdībām divpusējās augstākā līmeņa sanāksmēs un citās starptautiskās sanāksmēs;

16.  mudina EĀDD stiprināt politikas un cilvēktiesību dialogu un sekmēt kopīgas iniciatīvas kastu diskriminācijas novēršanai ar tādu valstu valdībām kā Indija, Nepāla, Pakistāna, Bangladeša un Šrilanka, kurās uz kastu skartajām kopienām attiecina tā saucamo neaizskaramības praksi, un kopumā apkarot diskrimināciju darba un izcelsmes dēļ, kas sastopama dažādās valstīs, tostarp Jemenā, Mauritānijā, Nigērijā, Senegālā un Somālijā; atgādina, ka kastu diskriminācija nav tikusi pieminēta nolīgumos ar daudzām no minētajām valstīm;

17.  aicina Komisiju un EĀDD attiecīgā gadījumā iekļaut „kastu diskriminācijas klauzulu” visos tirdzniecības un asociācijas nolīgumos;

18.  iesaka ES veicināt nediskriminējošu un ietverošu politiku un procedūras uzņēmējdarbības attiecībās ar valstīm, kurās pastāv kastu sistēma, tostarp dalītu un līdzīgi skartu personu grupu pozitīvu diskrimināciju darba tirgū un privātajā sektorā;

19.  aicina ES veicināt regulāru un plašu apspriešanos ar pilsonisko sabiedrību par kastu diskrimināciju un piešķirt pietiekamus līdzekļus pilsoniskās sabiedrības organizācijām kastu diskriminācijas apkarošanai;

20.  aicina ES sekmēt tādas attīstības programmas laikposmam pēc 2015. gada izstrādi, kurā būtu ņemtas vērā ar kastu diskrimināciju saistītās problēmas un kastu sistēmas radītās vai sekmētās nevienlīdzības samazināšana būtu izvirzīta kā būtisks un izmērāms mērķis, tādējādi nodrošinot, ka kastu diskriminācijas problēmu uzskata par būtisku strukturālo faktoru, kas ir nabadzības pamatā, un galveno strukturālās nevienlīdzības cēloni;

21.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram un ANO Cilvēktiesību padomei.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0512. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0031. (3) OV C 250 E, 25.10.2007., 87. lpp. (4) OV C 258 E, 7.9.2013., 8. lpp. (5) A/HRC/11/CRP.3. (6) A/HRC/17/40.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 10. oktobra rezolūcija par Lūgumrakstu komitejas darbību 2012. gadā (2013/2013(INI))

P7_TA(2013)0421 A7-0299/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Lūgumrakstu komitejas apspriežu rezultātiem,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 10. un 11. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 24., 227., 228., 258. un 260. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu un 202. panta 8. punktu,

–  ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas ziņojumu (A7-0299/2013),

A.  tā kā kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā Eiropas Savienības Pamattiesību harta saskaņā ar Līguma 30. protokolu jau ir kļuvusi juridiski saistoša; tā kā minētajā Līgumā ir noteikts arī juridiskais pamats, lai ES varētu pievienoties Eiropas Cilvēktiesību konvencijai un ieviest Eiropas pilsoņu iniciatīvu;

B.  tā kā Lūgumrakstu komitejas pienākums ir regulāri pārskatīt un, ja iespējams, pastiprināt savu nozīmi galvenokārt attiecībā uz tādu demokrātijas principu attīstību kā pilsoņu līdzdalības uzlabošana ES lēmumu pieņemšanas procesā un pārredzamības un pārskatatbildības veicināšana; tā kā komiteja, pildot savus pastāvīgos pienākumus, cieši sadarbojas ar dalībvalstīm, Komisiju, Eiropas Ombudu un citām iestādēm, lai nodrošinātu ES tiesību aktu pilnīgu ievērošanu gan to burta, gan gara ziņā;

C.  tā kā Lūgumrakstu komiteja 2012. gadā reģistrēja 1 986 lūgumrakstus, no kuriem lielākā daļa bija par pamattiesībām, vidi un iekšējo tirgu; tā kā 1406 lūgumraksti tika atzīti par pieņemamiem un no tiem 853 tika nosūtīti izskatīšanai Komisijā atbilstoši Līguma 258. un 260. pantam, savukārt 580 lūgumraksti tika atzīti par nepieņemamiem; tā kā saskaņā ar Līguma 258. un 260. pantu Tiesā tika iesniegtas lietas par jautājumiem, uz kuriem norādīts vismaz piecos lūgumrakstos, kas saņemti 2012. gadā; tā kā 2011. gada 14. septembra spriedums lietā T-308/07 skaidri parāda, ka Parlamenta procedūras lēmumus, kas pieņemti ar lūgumrakstiem saistītās lietās, var arī apstrīdēt tiesā; tā kā, ņemot vērā šajā ziņojumā ietverto statistisko analīzi, vislielākais skaits lūgumrakstu (27,3 %) ir iesniegti par ES kopumā, kam seko lūgumraksti par Spāniju (15 %), Vāciju (12,5 %) un Itāliju (8,6 %);

D.  tā kā pamattiesību jomā komiteja 2012. gadā daudz uzmanības veltīja personu ar invaliditāti tiesībām, bērnu tiesībām, patērētāju tiesībām, īpašumtiesībām, brīvas pārvietošanās tiesībām bez jebkādas diskriminācijas, vārda brīvības un privātuma aizsardzībai un tiesībām piekļūt dokumentiem un informācijai, kā arī tiesībām uz politiskās biedrošanās brīvību un tiesībām iestāties arodbiedrībā; tā kā ekonomikas krīzes dēļ tika iesniegti vairāki lūgumraksti saistībā ar sociālām problēmām, piemēram, mājokļiem, nodarbinātību un pret noguldītājiem vērstām ļaunprātīgām darbībām banku sektorā;

E.  tā kā pilsoņu iesniegtie lūgumraksti liecina par nepārtrauktu diskrimināciju pret viņiem invaliditātes, piederības minoritātes grupai vai konkrētai etniskai grupai, dzimuma, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ;

F.  tā kā ES iniciatīvas cīņai pret diskrimināciju, piemēram, 2011. gada ES programma attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām, ir steidzami jāpieņem valstu stratēģijās un pastāvīgi jāpārskata un jāuzrauga, ņemot vērā ekonomiskās un sociālas situācijas pārmaiņas;

G.  tā kā saistībā ar vides aizsardzību apdraudējumu, ko rada piesārņojums un nelikumīgas darbības vides jomā, nekad nevar uzskatīt par pārspīlētu, jo tas izraisa draudus bioloģiskajai daudzveidībai un ekosistēmām, kā arī sabiedrības veselībai, turklāt visi šie draudi ir ilgstoši un bieži vien dzīvībai bīstami; tā kā attiecībā uz bioloģisko daudzveidību dažas dalībvalstis vēl nav noteikušas „Natura 2000” aizsargājamo teritoriju skaita minimumu, kā arī nav pilnībā īstenojušas šo teritoriju efektīvu aizsardzību; tā kā pienācīga uzmanība būtu jāpievērš mērķiem, kas saistīti ar cīņu pret piesārņojumu un klimata pārmaiņām; tā kā 2012. gadā komiteja daudz uzmanības pievērsa atkritumu un ūdens jomas tiesību aktu īstenošanai, kā arī projektu un darbību ietekmes uz vidi un sabiedrības veselību novērtēšanai;

H.  tā kā ir jāsaglabā dabas resursi, lai nodrošinātu Zemes nākotni; tā kā attiecībā uz tādiem tehnoloģiskiem jauninājumiem kā ĢMO un nanotehnoloģija ir jāievēro piesardzības princips;

I.  tā kā jautājumā par atkritumu apsaimniekošanu faktu vākšanas misija Itālijā norādīja, ka visām iesaistītajām Itālijas iestādēm steidzami jārod ilgtspējīgs atkritumu apsaimniekošanas problēmas risinājums Romas provincē, nodrošinot iedzīvotāju veselības un cieņas ievērošanu; tā kā ārkārtas situācija Neapolē ir atrisināta, taču saistībā ar Atkritumu pamatdirektīvā (Direktīvā 2008/98/EK) noteikto hierarhiju un Eiropas Savienības Tiesas 2010. gada marta spriedumu Kampānijas reģionā vēl aizvien ir daudz grūtību visaptverošas pieejas īstenošanā atkritumu apsaimniekošanas jomā;

J.  tā kā — lai gan Komisija atbilstību ES tiesību aktiem pilnībā var pārbaudīt tikai pēc tam, kad dalībvalsts iestādes ir pieņēmušas galīgo lēmumu, — ir būtiski, jo īpaši saistībā ar vides jautājumiem, pēc iespējas agrīnā posmā pārbaudīt, vai vietējās, reģionālās un dalībvalsts iestādes pareizi piemēro visas ES tiesību aktos noteiktās attiecīgās procedūru prasības, tostarp piesardzības principu;

K.  tā kā komiteja ir panākusi, ka Parlaments ūdeni ir atzinis par sabiedrisku labumu; tā kā Eiropas pilsoņu iniciatīva „Tiesības uz ūdeni” ir pirmā iniciatīva, kuru jau ir parakstījuši viens miljons Eiropas pilsoņu;

L.  tā kā ir jānovērš turpmākie neatgriezeniskie bioloģiskās daudzveidības zudumi, jo īpaši „Natura 2000” tīklā iekļautajās teritorijās; tā kā dalībvalstis ir apņēmušās nodrošināt īpaši aizsargājamu teritoriju aizsardzību saskaņā ar Direktīvu 92/43/EEK (Biotopu direktīvu) un Direktīvu 79/409/EEK (Putnu direktīvu);

M.  tā kā 2012. gada 13. decembra rezolūcijā par jaunu ilgtspējīgu un konkurētspējīgu tēraudrūpniecību(1), pamatojoties saņemto lūgumrakstu, Parlaments atbalstīja principu „maksā piesārņotājs”;

N.  tā kā, neraugoties uz Parlamenta un Komisijas Iestāžu nolīgumu, Komisija nevēlas sniegt savlaicīgu informāciju par apspriežu būtību un pieņemtajiem lēmumiem pārkāpumu tiesvedībā, kas saistīta ar lūgumrakstiem un skar vides tiesību aktu īstenošanu; tā kā tas rada lielas bažas, jo mūsu ekosistēma un veselība var tikt neatgriezeniski bojāta vai sagrauta; tā kā Eiropas iestādēm jāsniedz vairāk informācijas un jābūt pārredzamākām to attiecībās ar ES pilsoņiem;

O.  tā kā 2013. gads ir pasludināts par Eiropas Pilsoņu gadu un tieši ES pilsoņiem un iedzīvotājiem individuāli vai kopā ar citiem ir laba iespēja novērtēt Eiropas tiesību aktu piemērošanas efektivitāti, kā arī ziņot par iespējamām nepilnībām, kas traucē pienācīgi īstenot tiesību aktus un pilnībā izmantot tiesības; tā kā pienācīga uzmanība būtu jāpievērš paziņojuma „Eiropas Patērētāju tiesību aizsardzības programma paļāvības un izaugsmes veicināšanai” saturam; tā kā šajā saistībā viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem ir sniegt pilsoņiem informāciju par Eiropas tiesību aktiem praktiskā veidā;

P.  tā kā šā iemesla dēļ Lūgumrakstu komiteja 2012. gadā daudz laika un centienu veltīja tam, lai apspriestu Eiropas pilsonības nozīmi, kas ir ne tikai cieši saistīta ar pilnīgu pārvietošanās un uzturēšanās brīvību ES, kā noteikts LESD III daļā, bet arī ietver daudzas citas tiesības un ir ieguvums tiem pilsoņiem, kuri nepamet savu izcelsmes valsti; tā kā lūgumraksti liecina, ka Savienības pilsoņi un iedzīvotāji joprojām saskaras ar plaši izplatītiem un reāliem šķēršļiem, kas traucē viņiem izmantot jo īpaši pārrobežu tiesības, un šī situācija tieši un ik dienu ietekmē tūkstošiem mājsaimniecību dzīvi un labklājību;

Q.  tā kā lūgumrakstu iesniegšanas procedūru var apvienot ar citiem mehānismiem, kas pieejami pilsoņiem, piemēram, ar iespēju iesniegt sūdzības Eiropas Ombudam vai Komisijai; tā kā Lūgumrakstu komiteja cieši sadarbojas ar Eiropas Ombudu, citām Parlamenta komitejām, Eiropas iestādēm, aģentūrām un tīkliem, kā arī dalībvalstīm;

R.  tā kā lūgumrakstu procedūra arī turpmāk var papildināt un tai būtu jāpapildina citi pilsoņiem pieejamie tiesiskās aizsardzības mehānismi, piemēram, sūdzību iesniegšana Komisijai vai Eiropas Ombudam; tā kā SOLVIT jo īpaši ir svarīgs instruments, ko ES pilsoņi var izmantot, lai nodrošinātu ātrus risinājumus problēmām, kas radušās, jo valsts iestādes ir nepareizi piemērojušas iekšējā tirgus tiesību aktus; tā kā tādēļ ir jāpanāk progress, kopīgi risinot lietas, ko izskatīšanai tiesā iesnieguši patērētāji un viņu asociācijas; tā kā kopīgajā interneta portālā „Izmantojiet savas tiesības” ir pieejama svarīga informācija pilsoņiem, kuri vēlas iesniegt sūdzības par to, lai tiktu pienācīgi piemērotas ES tiesības;

S.  tā kā attiecībā uz tām tiesībām iesniegt lūgumrakstus, kuras atbilstoši Līguma noteikumiem ir visiem ES pilsoņiem un iedzīvotājiem, darbības joma un darbības veids atšķiras no citiem līdzekļiem, kas pilsoņiem ir pieejami, piemēram, no sūdzību iesniegšanas Komisijai vai Ombudam;

T.  tā kā ir jāveicina pilsoņu līdzdalība ES lēmumu pieņemšanas procesā, lai pastiprinātu tā likumību un pārskatatbildību;

U.  tā kā 2012. gada 1. aprīlī spēkā stājās jauns demokrātiskās līdzdalības instruments „Eiropas Pilsoņu iniciatīva” un tajā gadā tika reģistrētas kopumā sešpadsmit iniciatīvas; tā kā dažādi Eiropas pilsoņu iniciatīvas iniciatori ir pauduši nopietnas bažas par tehniskiem šķēršļiem, kas tika konstatēti parakstu faktiskās vākšanas laikā; tā kā Lūgumrakstu komitejai būs svarīga nozīme, rīkojot atklātas uzklausīšanas par veiksmīgajām iniciatīvām;

V.  tā kā joprojām ir acīmredzams, ka pastāv gan skaidri strukturētas un plaši publicētas informācijas trūkums, gan ES pilsoņu izpratnes trūkums par savām tiesībām; tā kā tie ir būtiski šķēršļi aktīvas ES pilsonības īstenošanai; tā kā šajā saistībā dalībvalstīm būtu pilnīgāk jāievēro pienākums sniegt informāciju un veicināt informētību;

W.  tā kā Eiropas pilsoņiem un iedzīvotājiem ir likumīgas tiesības sagaidīt, ka jautājumiem, kurus viņi iesnieguši Lūgumrakstu komitejai, bez liekas kavēšanās var tikt rasts risinājums saskaņā ar Eiropas Savienības tiesisko regulējumu, un jo īpaši ka komitejas locekļi aizsargās lūgumrakstu iesniedzēju dabisko vidi, veselību, pārvietošanās brīvību, cieņu, kā arī pamattiesības un pamatbrīvības; tā kā komitejas darba efektivitāte lielā mērā ir atkarīga no tā, cik ātri un rūpīgi strādā tās sekretariāts, un to varētu uzlabot vēl vairāk, jo īpaši optimizējot lūgumrakstu izskatīšanas termiņus un sistematizējot lūgumrakstu novērtēšanas procedūru; tā kā, ņemot vērā to, ka katru gadu palielinās iesniegto lūgumrakstu skaits, darba veikšanai būtu nepieciešams vairāk resursu un būtu jāparedz vairāk laika komitejas sanāksmēm; tā kā ir jānodrošina lūgumrakstu izskatīšanas nepārtrauktība arī pēc Parlamenta sasaukuma un attiecīgi arī darbinieku maiņas; tā kā vairākus lūgumrakstus ir iesniegušas personas, kas cietušas Franko režīma dēļ, un šie lūgumraksti skar jautājumu par nolaupītajiem bērniem Spānijā;

X.  tā kā starp Komisiju, Parlamentu, Tiesu un valsts iestādēm vēl joprojām nav rasts risinājums dažos lūgumrakstos norādītajām problēmām, atstājot lūgumraksta iesniedzējus neziņā un bez informācijas par lūgumraksta izskatīšanas pabeigšanas datumu,

Y.  tā kā ir ievērojami palielinājies to lūgumrakstu skaits, kuros norādīti ar Līgumu par Eiropas Savienību aizsargāto Eiropas Savienības svarīgāko demokrātisko tiesību un tiesiskuma principu pārkāpumi dalībvalstīs, un tādējādi var secināt, ka palielinās Eiropas pilsoņu uzticēšanās tam, ka Kopienas iestādes aizsargās viņu pamattiesības;

Z.  tā kā atsevišķām personām un vietējām kopienām, kā arī brīvprātīgām organizācijām un uzņēmumiem ir labas iespējas novērtēt tiem piemēroto Eiropas tiesību aktu efektivitāti un brīdināt par iespējamām nepilnībām, kas jāanalizē, lai nodrošinātu labāku, saskaņotāku un salīdzināmāku ES tiesību aktu īstenošanu visās ES dalībvalstīs,

1.  norāda, ka 2012. gadā no Eiropas Savienības pilsoņiem un iedzīvotājiem saņemto lūgumrakstu galvenais temats bija iespējami ES tiesību pārkāpumi pamattiesību, vides, iekšējā tirgus un īpašumtiesību jomā; uzskata, ka lūgumraksti liecina par joprojām bieži sastopamiem un plaši izplatītiem ES tiesību aktu nepilnīgas transponēšanas vai nepareizas piemērošanas gadījumiem;

2.  norāda, ka pamattiesības joprojām ir viens no galvenajiem iesniegto lūgumrakstu tematiem, jo īpaši saistībā ar personu ar invaliditāti tiesībām, bērnu tiesībām, īpašumtiesībām, brīvas pārvietošanās tiesībām, tostarp sociālā nodrošinājuma tiesību pārnesamību bez jebkāda veida diskriminācijas, vārda brīvības un privātuma aizsardzību, biedrošanās brīvību un tiesībām piekļūt dokumentiem un informācijai; aicina dalībvalstis pareizi piemērot un aizsargāt šīs tiesības, kā noteikts Līgumā, un aicina Komisiju veikt vajadzīgos pasākumus, lai liktu dalībvalstīm, kuras nepilda noteiktās prasības, novērst atšķirības starp valsts tiesībām un ES pilsoņu pamattiesībām; uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš tiesībām uz vēsturisko atmiņu un Franko diktatūras režīma upuru ģimenes locekļu tiesībām uz patiesību, taisnīgumu un kompensācijām, kā arī Spānijā nolaupīto bērnu tiesībām uzzināt viņu bioloģisko vecāku identitāti;

3.  uzskata, ka interaktīvā rokasgrāmata, ko Eiropas Parlaments ievietos internetā un kas atbilst tai rokasgrāmatai, kuru internetā ievietojis Eiropas Ombuds, varētu palīdzēt samazināt tādu lūgumrakstu iesniegšanas skaitu, kuros norādītās problēmas neskar ES darbības jomu;

4.  apstiprina Lūgumrakstu komitejas svarīgo nozīmi ārpustiesas aizsardzības līdzekļu noteikšanā pilsoņiem, tādējādi nodrošinot reālās situācijas pārbaudi attiecībā uz to, kā Eiropas iedzīvotāji uztver Eiropas Savienību, kas savukārt ļauj spriest par to, vai Eiropas tiesību akti faktiski dod gaidīto rezultātu un sniedz cilvēkiem to, ko tie sagaida no Savienības;

5.  aicina Lūgumrakstu komiteju pārbaudīt, kādu ietekmi uz lūgumrakstu pieņemamību ir radījusi organizācijas „Equal Rights Trust” lietā īstenotā Eiropas Savienības Tiesas prakse, kas pat tad, ja tiek skarts tikai un vienīgi valsts tiesību akts, nodrošina Savienības pilsoņiem augstāku aizsardzības līmeni gadījumā, ja valsts tiesu iestāžu spriedums ietekmē viņu kā ES pilsoņu tiesību īstenošanu; prasa pārbaudīt, ar kādiem faktiskiem šķēršļiem saskaras Savienības pilsoņi, ja viņi vēlas saņemt ticamu skaidrojumu par Eiropas tiesību jautājumiem lietās, kuras tiek izskatītas valsts tiesās un attiecībā uz kurām Tiesai tiek prasīts sniegt prejudiciālu nolēmumu;

6.  komitejas darba uzlabošanas centienu kontekstā pieprasa ar faktu vākšanas misijām saistītu procedūru, kas, no vienas puses, nodrošina visu misijas dalībnieku tiesības iepazīstināt ar faktiem pēc saviem ieskatiem un, no otras puses, visiem komitejas locekļiem arī garantē iespēju piedalīties lēmuma pieņemšanā par secinājumiem, kas jāizdara Lūgumrakstu komitejai;

7.  apņemas padarīt lūgumrakstu procedūru efektīvāku, pārredzamāku un objektīvāku, vienlaikus saglabājot Lūgumrakstu komitejas locekļu līdzdalības tiesības, lai pat procedūras līmenī nebūtu iemesla lūgumrakstu izskatīšanas procesu pārskatīt tiesā;

8.  vērš uzmanību uz nepārtraukto diskrimināciju pret pilsoņiem to reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, piederības minoritāšu grupai, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ; brīdina jo īpaši par to, ka romu tautības iedzīvotāji visā ES turpina saskarties ar šķēršļiem integrācijas jomā; tāpēc aicina Komisiju sekmēt starpvaldību sadarbību šajā jomā, nodrošināt pienācīgu finansējumu valsts stratēģiju romu integrācijai īstenošanai un aktīvi pārraudzīt, vai šīs stratēģijas tiek efektīvi īstenotas dalībvalstīs;

9.  aicina Komisiju nākt klajā ar tiesību akta priekšlikumu, lai beidzot atrisinātu problēmas saistībā ar civilstāvokļa dokumentu un to spēkā esamības savstarpēju atzīšanu dalībvalstīs, vienlaikus ievērojot katras dalībvalsts sociālās politikas tradīcijas saskaņā ar subsidiaritātes principu;

10.  atkārto savus iepriekšējos aicinājumus dalībvalstīm nodrošināt visiem ES pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem pārvietošanās brīvību, nediskriminējot viņus dzimumorientācijas vai valstspiederības dēļ; pamatojoties uz tādiem principiem kā savstarpēja atzīšana, vienlīdzība, nediskriminācija, cieņa un tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, atkārto savu aicinājumu dalībvalstīm pilnībā īstenot tiesības, kas saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 2. un 3. pantu piešķirtas ne vien dažādu dzimumu laulātajiem, bet arī reģistrētam partnerim, mājsaimniecības loceklim vai partnerim, ar kuru ES pilsonis ir pienācīgi apliecinātās un stabilās partnerattiecībās, ieskaitot viendzimuma pārus; šajā sakarībā aicina Komisiju nodrošināt, lai direktīva tiktu konsekventi piemērota un nepieciešamības gadījumā šajā nolūkā arī attiecīgi pārskatīta, un vajadzības gadījumā sākt Līguma pārkāpumu tiesvedību pret tām dalībvalstīm, kuras minēto direktīvu nepiemēro;

11.  konstatē, ka vide joprojām ir viens no svarīgākajiem lūgumrakstu tematiem, apliecinot, ka valsts iestādes dalībvalstīs arvien nespēj nodrošināt bioloģiskās daudzveidības, dabas resursu un ekosistēmu saglabāšanu un to, ka tiek garantēti augstākie sabiedrības veselības standarti; norāda jo īpaši uz daudzajiem iesniegtajiem lūgumrakstiem par atkritumu apsaimniekošanu, ūdeni, atomenerģijas un ģenētiskās inženierijas radīto iespējamo apdraudējumu, par aizsargātajām sugām un par ietekmes uz vidi un sabiedrības veselību novērtējumu attiecībā uz tādiem projektiem un darbībām, kas saistīti ar slānekļa gāzes ieguvi, izmantojot hidrauliskās sašķelšanas paņēmienus; mudina Komisiju pastiprināt tiesisko regulējumu vides un cīņas pret klimata pārmaiņām jomā un, konkrētāk, tā pareizu īstenošanu; pauž nožēlu, ka dažas dalībvalstis, neraugoties uz to centieniem, nav varējušas rast noturīgus risinājumus atkritumu apsaimniekošanas problēmām;

12.  mudina Komisiju veikt pasākumus, lai nodrošinātu dalībvalstu izpratni par to, ka ūdens ir sabiedrisks labums; uzskata, ka attiecībā uz biotehnoloģijas un nanotehnoloģijas izmantošanu stingri jāievēro piesardzības princips, jo to izmantošana produktu ražošanā var būtiski ietekmēt patērētāju veselību;

13.  sagaida, ka ar Direktīvu 2011/92/ES pārskatītā Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīva tiks ne tikai stiprināta, nosakot skaidrākus parametrus, bet arī ka dalībvalstis to pienācīgi īstenos, kas ir pats svarīgākais aspekts;

14.  uzskata, ka ir jāizstrādā procedūras, kas jāpiemēro steidzami izskatāmiem lūgumrakstiem, saistībā ar kuriem faktu vākšanas misijas var organizēt arī ilgajā Parlamenta darbības pārtraukumā Eiropas vēlēšanu laikā, kā arī nepieciešamības gadījumā — sesiju pārtraukuma laikā vasarā (piem., vasaras mēneši ir vienīgais periods, kad iespējams doties faktu vākšanas misijā uz Damüls);

15.  pauž atzinību gan par to, ka ir atrisināta ārkārtas situācija Neapolē, gan par jaunajām atkritumu apsaimniekošanas iniciatīvām un sagaida, ka pienācīgi tiks risinātas ieilgušās problēmas Kampānijas reģionā, proti, izmantojot visu reģionu apkalpojošu atkritumu apsaimniekošanas iekārtu un ievērojot ES Atkritumu pamatdirektīvas hierarhiju un Eiropas Savienības Tiesas 2010. gada spriedumu; joprojām pauž nopietnas bažas par Lacijas reģionā īstenoto atkritumu apsaimniekošanas pieeju, jo īpaši par pasākumiem pēc Malagrotta atkritumu poligona slēgšanas;

16.  turklāt norāda, ka pilsoņi Eiropas Savienībā turpina saskarties ar šķēršļiem iekšējā tirgū, galvenokārt īstenojot savu pārvietošanās brīvību gan kā privātpersonas, gan kā preču un pakalpojumu piegādātāji un patērētāji, kā arī kā darba ņēmēji, piemēram, Rumānijas un Bulgārijas darba ņēmēji, kas joprojām saskaras ar ierobežojumiem darba tirgū dažās dalībvalstīs; norāda jo īpaši, ka tiesu iestāžu pārrobežu sadarbība un efektivitāte joprojām ir tā joma, kas izraisa lielākās bažas; kopumā secina, ka pārrobežu sadarbības un saskaņošanas nostiprināšana rada ievērojumus ieguvumus pilsoņu tiesību aizsardzībai un ekonomikas stimulēšanai;

17.  mudina Komisiju veikt pasākumus, lai patērētājiem atvieglotu informācijas un komunikāciju tehnoloģijas pieejamību, nodrošinot nepieciešamās drošības un pārredzamības garantijas un jo īpaši pārliecinoties, ka valsts sektora iestāžu tīmekļa vietnes ir pieejamas;

18.  norāda uz šīs komitejas centieniem darīt zināmu daudzu pilsoņu lūgumu noteikt ES tiesisko regulējumu, kas sniegtu pilnīgāku aizsardzību un uzlabojumus dzīvnieku labturības jomā, tostarp lolojumdzīvniekiem un klaiņojošiem dzīvniekiem;

19.  uzsver, ka liela nozīme izveidotajai Spānijas piekrastes likuma darba grupai, kura bija piemērs citām šādām iniciatīvām un ir rūpīgi pētījusi saistītos lūgumrakstus un minētā likuma grozīšanu; vēlreiz uzsver, ka šajā sakarībā svarīga ir tieša saziņa ar Spānijas valsts iestādēm, un uzsver, ka steidzami nepieciešams turpināt sadarbības pastiprināšanu nolūkā rast labāku līdzsvaru starp īpašumtiesībām un to sociālo funkciju, kā arī labākus risinājumus gadījumos, kad vides aizsardzības mērķa sasniegšanai ir nepieciešama atsavināšana; pauž bažas par to, ka jaunajā Spānijas parlamenta pieņemtajā Piekrastes likumā nav risinātas lūgumrakstu iesniedzēju norādītās problēmas un nav paredzēti nekādi plāni attiecībā uz vides turpmāko aizsardzību Spānijas piekrastes teritorijās;

20.  uzsver nepieciešamību noteikt efektīvu piekrastes aizsardzību, taču norāda, ka Piekrastes likums neatbilst noteiktajiem mērķiem, jo tas apdraud vēsturisko mantojumu un pamatiedzīvotājus, negatīvi ietekmējot piekrastes ciemu iedzīvotājus, kuri vienmēr ir ilgtspējīgi sadzīvojuši ar jūru un tās ekosistēmām;

21.  atzinīgi vērtē komitejas faktu vākšanas vizītē Berlīnē gūtos secinājumus par jauniešu un ģimenes labklājības jautājumiem, jo īpaši pārrobežu aizgādības lietās; tomēr, pamatojoties uz to, ka vēl aizvien tiek saņemti šāda veida lūgumraksti, norāda, ka minētā problēma saistībā ar pārrobežu aizgādības lietām acīmredzot joprojām ir aktuāla un komiteja ir saņēmusi ziņojumus par līdzīgiem gadījumiem arī no citām dalībvalstīm, galvenokārt Dānijas; turklāt norāda, ka Dānijā dažās no šīm lietām ir iesaistīti minētajā valstī dzīvojoši ārvalstnieki un ir pierādīts, ka šajā valstī notikuši bērnu nolaupīšanas gadījumi (tostarp ārpus Dānijas);

22.  uzskata, ka labāka pārvaldība un efektīvāki tiesiskās aizsardzības mehānismi ir tieši saistīti ar pārredzamību un piekļuvi informācijai saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001;

23.  uzskata, ka ir svarīgi uzlabot sadarbību ar dalībvalstu parlamentiem un valdībām, pamatojoties uz savstarpīguma principu, un nepieciešamības gadījumā mudināt dalībvalstu iestādes pilnībā pārredzami transponēt un piemērot ES tiesību aktus; uzsver savstarpējās sadarbības nozīmi starp Komisiju un dalībvalstīm un pauž nožēlu par dažu dalībvalstu vilcināšanos attiecībā uz Eiropas tiesību aktu transponēšanu un piemērošanu vides jomā;

24.  šajā sakarībā vērš uzmanību uz sabiedriskās domas Eirobarometru, kurā norādīts, ka tikai 36 % ES pilsoņu uzskata, ka ir labi informēti par savām tiesībām, un tikai 24 % jūtas labi informēti par rīcības iespējām viņu tiesību neievērošanas gadījumā; tāpēc uzsver, ka ir steidzami jāuzlabo piekļuve informācijai un skaidrāk jānošķir dažādu valsts un Eiropas iestāžu funkcijas, lai lūgumraksti un sūdzības tiktu adresētas atbilstīgajām struktūrām;

25.  īpaši aicina Komisiju padarīt vieglāk lietojamu interneta portālu „Izmantojiet savas tiesības” un palielināt ES pilsoņu informētību par tā esamību;

26.  ir apņēmies līdz 2013. gada beigām ieviest praktiskāku un atpazīstamāku lūgumrakstu interneta portālu, lai atvieglotu pieeju lūgumrakstu procedūrai un sniegtu vērtīgu informāciju par lūgumrakstiem, to publisku izplatīšanu un interaktīvu pieeju lūgumrakstu izskatīšanas procesam, kā arī citiem tiesiskās aizsardzības mehānismiem; prasa Parlamenta tīmekļa vietnes mājaslapā padarīt pamanāmāku informāciju par tiesībām iesniegt lūgumrakstu;

27.  uzsver, ka papildus citām iestādēm, struktūrām un instrumentiem, piemēram, Eiropas pilsoņu iniciatīvai, Eiropas Ombudam, Komisijai un izmeklēšanas komitejām, Lūgumrakstu komiteja ir autonoma un tai ir skaidri noteikts uzdevums būt par kontaktpunktu, kurā var vērsties visi pilsoņi; turklāt uzsver, ka Lūgumrakstu komitejai arī turpmāk jābūt par kontaktpunktu pilsoņiem, kuru tiesības tiek iespējami pārkāptas;

28.  atzinīgi vērtē komitejas un Eiropas Ombuda konstruktīvo sadarbību, piemēram, Eiropas Ombuda īpašo ziņojumu par Vīnes lidostu lietā, kas saistīta ar Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvas atbilstošu piemērošanu; atbalsta Ombuda darbu attiecībā uz administratīvām kļūmēm, kas pieļautas ES iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru darbā; sagaida, ka, tāpat kā līdz šim, šis darbs tiks turpināts, pamatojoties uz pilnīgu neatkarību;

29.  norāda, ka ne visās ES dalībvalstīs ir izveidota ombuda struktūra ar plašām pilnvarām, un tas nozīmē, ka ne visiem ES pilsoņiem ir vienādi pieejami tiesiskās aizsardzības līdzekļi; uzskata, ka, izveidojot ombuda struktūru ikvienā dalībvalstī, Eiropas Ombudu tīkls nodrošinātu ievērojamu atbalstu Eiropas Ombudam;

30.  atzinīgi vērtē pastāvīgo sadarbību ar Komisiju, izskatot lūgumrakstus, kas skar ES tiesību aktu piemērošanu dalībvalstīs; tomēr uzsver, ka komiteja sagaida, ka tā tiks pienācīgi un laicīgi informēta par pārkāpumu tiesvedības virzību; lūdz Komisiju pievērst vienlīdz lielu uzmanību lūgumrakstiem un sūdzībām par pienākumu neizpildes procedūru darbību; turklāt aicina Komisiju sniegt komitejai sīku informāciju un statistikas analīzi par visām sūdzībām, kurās tā izmeklē; uzsver — lai pilnībā tiktu ievērotas tiesības iesniegt lūgumrakstu, ir būtiski saņemt rūpīgu analīzi un atbildi, kuru Komisija sniedz pēc pieprasījuma un kurā tā izvērtē ne tikai formālos vai procesuālos jautājumus, bet arī lietas svarīgākos aspektus;

31.  uzsver, ka piekļuve ES iestāžu informācijai, kā noteikts Regulā (EK) Nr. 1049/2001, galvenokārt ir to pilsoņu interesēs, kuru mērķis ir labāk izprast lēmumu pieņemšanas procesu, jo īpaši gadījumos, kad runa ir par projektiem, kas ietekmē vidi; uzskata, ka Komisija varētu nodrošināt brīvāku piekļuvi informācijai par pārbaudes procedūrām un pārkāpumu lietu izmeklēšanas dokumentiem, neapdraudot izmeklēšanas mērķi, un ka piekļuvi šiem dokumentiem varētu attaisnot ar sevišķu sabiedrības interesi, īpaši gadījumos, kad ir aktualizējies jautājums par pamattiesībām, cilvēku vai dzīvnieku veselību un vides aizsardzību pret neatgriezeniska kaitējuma nodarīšanu, vai arī gadījumos, kad tiek izmeklēta diskriminācija pret minoritātēm vai cieņas aizskaršana, ja vien tiek nodrošināta uzņēmējdarbības noslēpumu un delikātas informācijas aizsardzība tiesu lietās, konkurences lietās un personas datos;

32.  aicina Komisiju sadarboties ar attiecīgajām dalībvalstīm agrīnā posmā un īstenot piesardzīgu un uz preventīvām darbībām vērstu pieeju, novērtējot projektus ar iespējami negatīvu ietekmi un vidi vai sabiedrības veselību; norāda, ka apspriežu gaitā ir iespēja noteikt aizlieguma pasākumus gadījumos, kad paredzams neatgriezenisks kaitējums;

33.  īpaši ņem vērā SOLVIT tīkla lielo ieguldījumu to problēmu atklāšanā un risināšanā, kas saistītas ar iekšējā tirgus tiesību aktu īstenošanu; mudina nostiprināt šo ES instrumentu, panākot, ka dalībvalstis SOLVIT valsts centros nodrošina atbilstīgu personālu; piebilst, ka ir nepieciešama kolektīva rīcība, lai atrisinātu strīdīgos jautājumus, kurus ierosinājuši patērētāji un viņu asociācijas;

34.  uzsver, ka Juridiskais dienests savā 2012. gada 29. februāra atzinumā ir apstiprinājis, ka Eiropas Savienības iestāžu darbības jomas, kā noteikts Līgumā, ir plašākas nekā Savienības īstenoto pilnvaru vienkāršs apvienojums; ņem vērā Parlamenta Juridiskā dienesta viedokli par to, ka Parlaments ir tiesīgs pieņemt iekšējus administratīvus lēmumus, kuru mērķis ir izveidot pilsoņu iesniegumu izskatīšanas procedūru; šajā sakarībā pauž nožēlu par Parlamenta attiecīgā dienesta nespēju ievērot Parlamenta 2012. gada 21. novembra rezolūciju par Lūgumrakstu komitejas darbību 2011. gadā(2) ; visbeidzot, ņem vērā Eiropas Savienības Tiesas spriedumu (lietā T-280/09), kurā norādīts, ka lūgumraksts jāsagatavo pietiekami skaidri un precīzi, ievērojot LESD 227. panta nosacījumus, proti, tā, lai to varētu pareizi saprast;

35.  mudina dalībvalstis transponēt un piemērot ES tiesību aktus, nodrošinot pilnīgu pārredzamību, un, ņemot vērā šo mērķi, uzskata, ka ir būtiski abpusēji uzlabot Komisijas agrīnu sadarbību ar dalībvalstu parlamentiem un valdībām;

36.  pauž nožēlu par birokrātiskajiem šķēršļiem, ar kuriem saskaras Eiropas pilsoņu iniciatīvas nepietiekama informācijas tehnoloģiju atbalsta dēļ; visvairāk pauž nožēlu par to, ka šis pilsoņiem paredzētais līdzeklis dažādās administrācijās tiek izmantots atšķirīgi, jo dalībvalstīs ir atšķirīgas darbības procedūras;

37.  atzinīgi vērtē to, ka 2013. gads ir Eiropas Pilsoņu gads; aicina visas iestādes un struktūras gan Eiropas Savienībā, gan dalībvalstīs šajā gadā uzlabot un plašāk popularizēt savu darbu Eiropas pilsoņu un iedzīvotāju labā, pamatojoties uz Līgumos noteiktajiem principiem un šajā ziņojumā atklātajiem faktiem;

38.  norāda, ka lūgumrakstu mehānisms nav tikai pakalpojums, bet gan visu Eiropas pilsoņu un iedzīvotāju tiesības; apņemas padarīt lūgumrakstu procedūru efektīvāku, pārredzamāku un objektīvāku, vienlaikus saglabājot Lūgumrakstu komitejas locekļu dalības tiesības, lai lūgumrakstu izskatīšana pat procesuālajā līmenī atbilstu izskatīšanai tiesā;

39.  uzsver, ka lūgumrakstu procedūrā būtiska nozīme ir faktu vākšanas misijām, kas ir ne tikai parlamentārās līdzdalības tiesības, bet arī pienākums pret lūgumrakstu iesniedzējiem; apstiprina komitejas iepriekšējā ziņojumā pausto nostāju, ka ir vajadzīgi precīzāki un rakstveidā formulēti procedūras noteikumi par vizīšu sagatavošanu, īstenošanu un novērtēšanu, nodrošinot katram misijas dalībniekam tiesības iepazīstināt ar faktiem pēc saviem ieskatiem, no vienas puses, un garantējot visiem komitejas locekļiem iespēju piedalīties lēmuma pieņemšanā par secinājumiem un ieteikumiem, kas jāsagatavo Lūgumrakstu komitejai, no otras puses;

40.  aicina Parlamenta Priekšsēdētāju konferenci nostiprināt komitejas lomu izmeklēšanā;

41.  uzskata, ka atklātu uzklausīšanu rīkošana ir lietderīgs veids, kā padziļināti izpētīt lūgumrakstu iesniedzēju ierosinātos jautājumus; vēlas vērst uzmanību, piemēram, uz rīkoto atklāto uzklausīšanu par netradicionālu enerģijas avotu izpēti un izmantošanu, kurā tika ņemtas vērā ES pilsoņu lūgumrakstos paustās bažas šajā jautājumā; atzīst dalībvalstu tiesības izvēlēties savu enerģijas veidu kopumu un vajadzību pēc labākas koordinācijas ES mērogā, kopumā tiecoties sasniegt ES enerģētikas politikas trīspusējos mērķus, proti, konkurētspēju, ilgtspējīgumu un piegādes drošību;

42.  gaida atklātu uzklausīšanu rīkošanu par veiksmīgām Eiropas pilsoņu iniciatīvām kopā ar atbildīgo likumdošanas komiteju saskaņā ar Eiropas Parlamenta Reglamenta 197.a pantu; atkārtoti apliecina savu pārliecību, ka šis jaunais instruments stiprinās Savienības demokrātiskās iestādes un piešķirs nozīmi Eiropas pilsonības jēdzienam;

43.  tomēr pauž bažas par birokrātiju un tehniskiem šķēršļiem, kas radušies Eiropas pilsoņu iniciatīvas praktiskās izmantošanas pirmajos mēnešos; tādēļ aicina Komisiju nopietni apsvērt, vai nebūtu jānosaka pārskatīšanas datums, kā noteikts Regulā (ES) Nr. 211/2011;

44.  uzsver, ka regulāri ir jāpārskata pašreizējā situācija attiecībā uz Eiropas pilsoņu iniciatīvām, lai uzlabotu procedūru un pēc iespējas drīz rastu efektīvus risinājumus jebkādiem šķēršļiem, kas var rasties jebkurā procedūras posmā;

45.  uzskata, ka Lūgumrakstu komiteja savus uzdevumus un pienākumus varētu vislabāk pildīt un tās atpazīstamību, efektivitāti, pārskatatbildību un pārredzamību vislabāk varētu uzlabot, ja tiktu paplašinātas tai piešķirtās tiesības plenārsēdēs ierosināt jautājumus, kas ir svarīgi Eiropas pilsoņiem, un palielinātas tās iespējas pieaicināt lieciniekus, veikt izmeklēšanu un organizēt uzklausīšanas;

46.  apņemas izvērtēt, cik lielā mērā būtu atbilstoši grozīt Reglamentu, lai īstenotu iepriekš minētās formālās prasības attiecībā uz faktu vākšanas vizītēm un plenārsēdēs pieņemtajām rezolūcijām saskaņā ar Reglamenta 202. pantu;

47.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un Lūgumrakstu komitejas ziņojumu Padomei, Komisijai, Eiropas Ombudam, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, to lūgumrakstu komitejām, ombudiem vai līdzīgām kompetentajām struktūrām.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0510. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0445.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 10. oktobra rezolūcija par nesenajiem pret kristiešiem vērstas vardarbības un vajāšanas gadījumiem, jo īpaši Maaloula (Sīrija) un Peshawar (Pakistāna), un mācītāja Saeed Abedini lietu (Irāna) (2013/2872(RSP))

P7_TA(2013)0422 RC-B7-0449/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās Parlamenta rezolūcijas, sevišķi 2007. gada 15. novembra rezolūciju par bīstamiem notikumiem, kas apdraud kristiešu un citu ticīgo kopienu pastāvēšanu(1), 2010. gada 21. janvāra rezolūciju par uzbrukumiem kristiešu kopienu pārstāvjiem(2), 2010. gada 6. maija rezolūciju par nežēlīgajiem slaktiņiem Džosā, Nigērijā(3), 2010. gada 20. maija rezolūciju par reliģijas brīvību Pakistānā(4), 2010. gada 25. novembra rezolūciju par Irāku, jo īpaši nāvessoda piespriešanu (sevišķi Tariq Aziz lietā) un uzbrukumiem kristiešu kopienām(5), 2011. gada 20. janvāra rezolūciju par kristiešu stāvokli saistībā ar reliģijas brīvību(6), 2011. gada 27. oktobra rezolūciju par stāvokli Ēģiptē un Sīrijā, jo īpaši kristiešu kopienās(7) un 2012. gada 13. decembra rezolūciju par 2011. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(8),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 13. jūnija ieteikumu Padomei par projektu ES pamatnostādnēm par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību(9),

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību,

–  ņemot vērā Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas priekšsēdētaja vietnieces Catherine Ashton 2013. gada 23. septembra paziņojumu , nosodot uzbrukumu kristiešu kopienai Peshawar (Pakistāna),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 21. februāra secinājumus par neiecietību, diskrimināciju un vardarbību reliģijas vai ticības dēļ, kā arī Padomes 2009. gada 16. novembra secinājumus, uzsverot reliģiskās pārliecības vai ticības brīvības, kā arī cīņas pret reliģisko neiecietību stratēģisko nozīmi,

–  ņemot vērā 1948. gadā pieņemtās Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18. pantu,

–  ņemot vērā 1966. gadā pieņemtā Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 18. pantu,

–  ņemot vērā ANO 1981. gada Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta par reliģijas un pārliecības brīvību ziņojumus,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā Eiropas Savienība vairākkārt ir paudusi apņemšanos aizstāvēt reliģijas, apziņas un domas brīvību un uzsvērusi, ka valdībām ir pienākums nodrošināt šo brīvību ievērošanu visā pasaulē; tā kā politisko un reliģisko vadītāju pienākums ir visos līmeņos novērst ekstrēmismu un veicināt personu un reliģisko grupu savstarpēju cieņu; tā kā attiecības ar trešām valstīm Eiropas Savienība veido uz cilvēktiesību, demokrātijas un pilsonisko brīvību izaugsmes vispārējā pamata, kas noteikts ES un trešo valstu nolīgumu demokrātijas klauzulā;

B.  tā kā saskaņā ar starptautisko cilvēktiesību aktiem un jo īpaši Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 18. pantu katram cilvēkam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģijas brīvību; tā kā šīs tiesības nozīmē arī brīvību pieņemt reliģiju vai pārliecību pēc savas izvēles un brīvību nodoties savai reliģijai un pārliecībai tiklab vienatnē, kā arī kopā ar citiem, publiski vai nošķirti, piekopjot kultu izpildot reliģiskas un rituālas ceremonijas un sludinot mācību; tā kā ANO Cilvēktiesību komiteja ir noteikusi, ka reliģijas vai pārliecības brīvība aizsargā visas pārliecības, tostarp teisku, neteisku un ateisku pārliecību;

C.  tā kā vairākās ANO Cilvēktiesību komisijas rezolūcijās visas valstis tiek aicinātas atbilstīgi valsts tiesiskam regulējumam un ievērojot starptautiskos cilvēktiesību instrumentus, īstenot visus piemērotos pasākumus, lai apkarotu ienaidu, diskrimināciju un vardarbības aktus, reliģiskās neiecietības izraisītu iebiedēšanu un ietekmēšanu, tostarp uzbrukumus svētvietām, veicināt sapratni, iecietību un cieņu jautājumos, kas saistās ar pārliecības vai reliģijas brīvību;

D.  tā kā saskaņā ar dažādiem ziņojumiem palielinās valstu represijas un sociālais saspīlējums starp personām un grupām, kas pārstāv dažādas reliģijas vai ticības, jo īpaši Pakistānā, Arābu pavasara valstīs un atsevišķās Āfrikas daļās; tā kā dažos gadījumos kristiešu kopienas ir nostādītas tādā situācijā, kas apdraud to turpmāko pastāvēšanu, un, ja tās pazustu, tas katrā konkrētajā valstī nozīmētu būtisku reliģiskā mantojuma zaudējumu;

Maaloula, Sīrija

E.  tā kā 2013. gada 4. septembrī ar al-Qaeda saistītās grupas Jabhat al-Nusra kaujinieki uzbruka sīriešu ciemam Maaloula;

F.  tā kā Maaloula ir kristiešu klātbūtnes Sīrijā simbols un ir dažādu reliģisko kopienu mājvieta, kuras ir mierīgi līdzāspastāvējušas gadsimtiem ilgi; tā kā ik gadu septembrī visas reliģijas pārstāvošie sīrieši šajā ciemā piedalās Krusta dienas svinībās; tā kā Maaloula ir viena no trim pilsētām un ciemiem valstī, kur vietējie iedzīvotāji vēl arvien runā aramiešu valodā;

G.  tā kā vardarbīgās sadursmes Maaloula kopš vardarbības krīzes sākuma Sīrijā ir vieni no pirmajiem uzbrukumiem, kuras ir īpaši vērstas pret ievērojamo kristiešu kopienu; tā kā šajās sadursmēs tika nogalināti vismaz četri cilvēki — Michael Thaalab, Antoine Thaalab, Sarkis Zakem un Zaki Jabra, bet Shadi Thaalab, Jihad Thaalab, Moussa Shannis, Ghassan Shannis, Daoud Milaneh un Atef Kalloumeh tika nolaupīti vai ir pazuduši; tā kā kopš kauju sākuma pilsētā lielākā daļa tās 5 000 iedzīvotāju ir aizbēguši uz blakus ciemiem vai uz Damasku; tā kā notikumi Maaloula ir apliecinājums Sīrijas konflikta pāraugšanai reliģiskajā fanātismā;

H.  tā kā St. Tekla klosteris (Mar Takla) vēsturiski ir bijusi mājvieta gan kristiešu, gan musulmaņu mūķenēm un bāreņiem; tā kā aptuveni 40 mūķeņu un bāreņu, neraugoties uz intensīvajām kaujām, ir palikuši Maaloula un ir iesprostoti klosterī apstākļos, kas arvien pasliktinās ūdens un cita veida rezervju trūkuma dēļ;

Peshawar, Pakistāna

I.  tā kā 2013. gada 22. septembrī divu pašnāvnieku izraisītos bumbas sprādzienos Visu svēto baznīcā Peshawar piepilsētā Kohati Gate tika nogalināti vismaz 82 cilvēki un ievainoti vairāk nekā 120;

J.  tā kā ar Tehrik-i-Talibaan Pakistan saistītā islāmistu grupa Jundullah uzņēmās atbildību par šo uzbrukumu, apgalvojot, ka tā turpinās uzbrukumus kristiešiem un nemusulmaņiem, jo tie esot islāma ienaidnieki, un šīs darbības turpinās, kamēr ASV bezpilota lidaparāti nepārtrauks uzbrukumus Pakistānai; tā kā Tehrik-i-Talibaan Pakistan noliedza jebkādu saistību ar sprādzieniem un ar Jundullah;

K.  tā kā Pakistānas ministru prezidents Nawaz Sharif nosodīja uzbrukumus, apgalvojot, ka uzbrukumi nevainīgiem cilvēkiem ir pretruna islāma mācībai;

L.  tā kā kristieši, kas veido apmēram 1,6 % no Pakistānas Islāma republikas iedzīvotājiem, cieš no aizspriedumiem un sporādiskiem vardarbīgiem konfliktiem;

M.  tā kā lielākā daļa Pakistānas kristiešu dzīvo nedrošas eksistences apstākļos un bieži vien bailēs tikt apvainotiem zaimošanā, kas var kalpot par iemeslu šādai masu vardarbībai;

N.  tā kā 2013. gada 9. martā musulmaņi Lahore pilsētā aizdomās par zaimošanu aizdedzināja vairāk nekā 150 kristiešu māju un 2 baznīcas;

O.  tā kā saistībā ar tiesību aktiem par zaimošanu Pakistānas reliģiskajām minoritātēm ir bīstami brīvi izpausties vai atklāti iesaistīties reliģiskajās darbībās;

Priestera Saeed Abedini lieta, Irāna

P.  tā kā irāņu – amerikāņu priesteri Saeed Abedini, kurš kopš 2012. gada 26. septembra tiek turēts apcietinājumā, 2013. gada 27. janvārī Irānas revolucionārā tiesa notiesāja, piespriežot astoņu gadu cietumsodu par valsts drošības apdraudēšanu, privātmājās izveidojot kristiešu baznīcu tīklu; tā kā tiek ziņots, ka pret Saeed Abedini cietumā tiek vērsta fiziska un psiholoģiska vardarbība;

Q.  tā kā ANO īpašais referents par cilvēktiesībām Irānas Islāma republikā pauž pārliecību, ka kristieši nav jāpakļauj sodiem par savas ticības paušanu un īstenošanu, un tāpēc ir noraizējies par ziņām, ka kristieši tiek aizturēti un saukti pie atbildības, pamatojoties uz neskaidri formulētiem valsts drošības noteikumu pārkāpumiem saistībā ar viņu ticības apliecināšanu,

1.  kategoriski nosoda nesenos uzbrukumus kristiešiem un pauž solidaritāti ar cietušo ģimenēm; atkārtoti pauž nopietnas bažas par to, ka aizvien pieaug neiecietība un represijas pret kristiešu kopienām, un tās tiek pakļautas nežēlīgiem uzbrukumiem, jo īpaši Āfrikas, Āzijas un Tuvo Austrumu valstīs; mudina attiecīgās valdības nodrošināt, ka šo noziegumu izdarītāji un visas personas, kas ir atbildīgas par šiem uzbrukumiem, kā arī citiem pret kristiešiem un citām reliģiskām mazākuma grupām īstenotiem vardarbības aktiem, tiek sauktas pie atbildības un tiesātas taisnīgā tiesas procesā;

2.  asi nosoda visu veidu diskrimināciju un neiecietību, kuras pamatā ir reliģija un pārliecība, kā arī nosoda vardarbību pret visām reliģiskajām kopienām; atkārtoti uzsver, ka tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību ir vienas no cilvēka pamattiesībām;

3.  atkārtoti pauž savas bažas par to, ka pēdējos gados kristieši masveidā izceļojuši no vairākām valstīm, jo īpaši no Tuvo Austrumu valstīm;

Maaloula, Sīrija

4.  ir noraizējies par pašreizējo situāciju, ar kuru saskaras kristieši Sīrijā; nosoda Jabhat al-Nusra un ar viņu saistīto karojošo personu rīcību Maaloula un apkārtnē; norāda, ka līdz šim kristieši un musulmaņi mierīgi sadzīvoja šajā ciemā pat konflikta laikā, un bija vienojušies, ka šai pilsētai jāpaliek par teritoriju, kurā valda miers; atzīst, ka uzbrukums Maaloula ir tikai viens no Sīrijas pilsoņu kara aspektiem;

5.  uzsver, ka ir jāaizsargā Maaloula klosteri, lai saglabātu cilvēku dzīvības, reliģiskus kultus un arhitektūras vērtības un ļautu kristiešiem un musulmaņiem miermīlīgi sadzīvot;

6.  aicina nekavējoties sniegt atbalstu un humāno palīdzību mūķenēm un bāreņiem, kas ieslodzīti St. Tekla klosterī (Mar Takla); aicina visas konfliktā iesaistītās puses ļaut humānās palīdzības sniedzēju grupām piekļūt klosterim;

7.  ir nobažījies par šādu uzbrukumu konsekvencēm un par iespējamo risku, kas apdraud kristiešu kopienu; apzinās, ka kristiešu un citas kopienas atrodas krustugunīs un tiek piespiesti pievienoties kādai no pusēm karadarbībā, kuras pamatā ir arvien lielāks reliģiskais fanātisms;

8.  uzsver, ka visu iesaistīto pušu pienākums ir aizsargāt visas Sīrijā pārstāvētās atšķirīgās minoritātes, tostarp šiītus, alavītus, kurdus, drūzus un kristiešus;

Peshawar, Pakistāna

9.  asi nosoda uzbrukumu Visu svēto baznīcai Peshawar un citus nesen notikušos teroristu uzbrukumus;

10.  atzinīgi vērtē Pakistānas pilsoniskās sabiedrības politisko spēku un politisko virzienu plašo nosodījumu attiecībā uz uzbrukumiem;

11.  mudina Pakistānas valdību darīt visu iespējamo, lai sauktu pie atbildības vainīgos uzbrukumā Visu svēto baznīcai Peshawar; aicina rīkoties apņēmīgāk, lai nodrošinātu visu Pakistānas pilsoņu aizsardzību neatkarīgi no viņu reliģijas un pārliecības un sauktu pie atbildības visas grupas un indivīdus, kas vainīgi terora aktu ierosināšanā un īstenošanā;

12.  aicina Pakistānas valdību veikt pasākumus, lai aizsargātu pret pūļa īstenotu vardarbību reliģisku motīvu dēļ, aktīvi risinātu reliģiskā saspīlējuma situāciju, kas vērojams sabiedrības pārstāvju vidū, cīnītos pret reliģisku neiecietību, vardarbības aktiem un iebiedēšanu, kā arī vērstos pret pārliecību par nesodāmību;

13.  ir ļoti satraucies par pieaugušo apdraudējumu Pakistānas kristiešiem, ņemot vērā to, ka pēdējā laikā ir palielinājies uzbrukumu skaits šai minoritātei, piemēram, simtiem kristiešu vajāšana, ko fanātiķi martā veica Lahore pilsētā, par ieganstu izmantojot apgalvojumus, ka tiek zaimots islāms;

14.  ir ārkārtīgi nobažījies par vispārējo situāciju, ar kuru Pakistānā saskaras reliģiskās minoritātes un jo īpaši kristiešu baznīcas, kuras saņēmušas draudus no Taliban grupējumiem un citām ekstrēmistu grupām;

15.  pauž dziļas bažas par to, ka strīdīgie tiesību akti attiecībā uz zaimošanu rosina uz to ļaunprātīgu izmantošanu, kas var ietekmēt visu reliģisko pārliecību cilvēkus Pakistānā; pauž īpašas bažas par to, ka tiesību akti, kas vērsti pret zaimošanu un pret kuriem publiski iebilda bijušais ministrs Shahbaz Bhattiand un bijušais gubernators Salman Taser, pašreiz arvien vairāk tiek izmantoti pret kristiešiem Pakistānā;

16.  aicina Pakistānas valdību rūpīgi pārskatīt pret zaimošanu vērstos tiesību aktus un to pašreizējo piemērošanu, jo īpaši kriminālkodeksa 295.B un C pantu, kuri paredz obligātu mūža ieslodzījumu (295.B un C pants) vai pat nāvessodu (295.C pants) apsūdzības gadījumā par zaimošanu;

17.  atgādina, ka Pakistānas konstitūcija garantē reliģiskās pārliecības brīvību un minoritāšu tiesības; mudina visus pakistāniešus vienoties kopīgos centienos veicināt toleranci un savstarpēju sapratni;

18.  atzinīgi vērtē pasākumus, kurus Pakistānas valdība kopš 2008. gada novembra īsteno reliģisko minoritāšu interesēs, piemēram, paredzot minoritātēm 5 % kvotu federālajā nodarbinātības nozarē, atzīstot citu ticību pārstāvju ne tikai musulmaņu svētku dienas un deklarējot Nacionālo minoritāšu dienu;

Priestera Saeed Abedini lieta, Irāna

19.  ir ļoti nobažījies par priestera Saeed Abedini likteni Irānā, kurš jau vairāk nekā gadu atrodas ieslodzījumā un ir notiesāts ar brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem par apsūdzībām, kas saistītas ar viņa reliģisko pārliecību;

20.  aicina Irānas valdību atbrīvot no kriminālatbildības un nekavējoties atsvabināt Saeed Abedini un visas pārjās personas, kas ir aizturētas vai sodītas, balstoties uz viņu reliģisko piederību;

21.  atkārtoti prasa Irānai veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka pilnībā tiek respektēta reliģijas vai pārliecības brīvība, tostarp gādājot par to, ka Irānas tiesību akti un to piemērošana praksē pilnībā atbilst 18. pantam Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām; norāda, ka ir nepieciešams, lai bez jebkādiem nosacījumiem un pilnībā būtu garantēta arī ikvienas personas tiesību atzīšana pievērsties citai reliģijai, ja izdarīta šāda izvēle;

22.  atzinīgi vērtē jaunā Irānas prezidenta Hassan Rouhani uzstāšanos par mērenību un reliģisko iecietību; uzskata, ka ES vajadzētu iesaistīties cilvēktiesību dialogā ar Irānu;

23.  atkārtoti aicina Padomi, Komisiju un Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos / Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieci nolīgumos un sadarbībā ar trešām valstīm, kā arī ziņojumos par cilvēktiesībām lielāku uzmanību veltīt reliģijas vai pārliecības brīvības jautājumiem un reliģisko kopienu, tostarp kristiešu stāvoklim,

24.  atzinīgi vērtē to, ka Padome 2013. gada 24. jūnijā pieņēmusi ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību; mudina Komisiju, Eiropas Ārējās darbības dienestu un dalībvalstis pilnībā īstenot šīs pamatnostādnes un izmantot absolūti visus instrumentus un ieteikumus, kas tajā norādīti;

25.  atbalsta visas iniciatīvas, kuru mērķis ir veicināt dialogu un savstarpējo cieņu starp dažādām kopienām; aicina visas reliģiskās struktūras veicināt toleranci un uzņemties iniciatīvu, lai nepieļautu naida kurināšanu, vardarbību un ekstrēmistu radikālisma pieaugumu;

o
o   o

26.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO Cilvēktiesību padomei, ANO struktūrai dzimumu līdztiesības jautājumu risināšanai (UN Women), Sīrijas valdībai, Sīrijas Nacionālajai Padomei, Pakistānas valdībai un parlamentam un Irānas valdībai un parlamentam.

(1) OV C 282 E, 6.11.2008., 474. lpp. (2) OV C 305 E, 11.11.2010., 7. lpp. (3) OV C 81 E, 15.3.2011., 143. lpp. (4) OV C 161 E, 31.5.2011., 147. lpp. (5) OV C 99 E, 3.4.2012., 115. lpp. (6) OV C 136 E, 11.5.2012., 53. lpp. (7) OV C 131 E, 8.5.2013., 108. lpp. (8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0503. (9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0279.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 10. oktobra rezolūcija par konfliktiem Sudānā un tiem sekojošo plašsaziņas līdzekļu cenzūru (2013/2873(RSP))

P7_TA(2013)0423 RC-B7-0444/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Sudānu un Dienvidsudānu,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2013. gada 30. septembra paziņojumu par vardarbību un pašreizējiem protestiem Sudānā,

–  ņemot vērā ANO augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos biroja pārstāves 2013. gada 27. septembra paziņojumu, kurā viņa aicināja ievērot savaldību laikā, kad pieaug nāves gadījumu skaits saistībā ar Sudānas degvielas protestiem,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes neatkarīgā eksperta 2013. gada 18. septembra ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Sudānā,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2013. gada 6. septembra paziņojumu par Hartumā Sudānā notikušo augstākā līmeņa sanāksmi, kurā piedalījās Sudānas un Dienvidsudānas prezidenti,

–  ņemot vērā vienošanos, kas panākta Sudānas valdības, Āfrikas Savienības un Apvienoto Nāciju Organizācijas trīspusējā koordinācijas mehānisma sanāksmē par UNAMID 2013. gada 28. septembrī,

–  ņemot vērā Sudānai un Dienvidsudānai paredzēto plānu, kas noteikts Āfrikas Savienības Miera un drošības padomes 2012. gada 24. aprīļa paziņojumā un ko ES pilnībā atbalsta,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā ANO Pamatprincipus tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem par spēka un šaujamieroču lietošanu,

–  ņemot vērā Johannesburgas principus par valsts drošību, vārda brīvību un piekļuvi informācijai (ANO dok. E/CN.4/1996/39 (1996)),

–  ņemot vērā 2005. gada Sudānas Vispārējo miera nolīgumu (VMN);

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā 2000. gada 23. jūnijā Kotonū (Beninā) parakstīto un 2005. un 2010. gadā secīgi pārskatīto Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem (ĀKK), no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses (Kotonū nolīgums),

–  ņemot vērā 2012. gada 11. decembra rezolūciju par Digitālās brīvības stratēģiju ES ārpolitikā(1),

–  ņemot vērā 2013. gada 13. jūnija rezolūciju par preses un plašsaziņas līdzekļu brīvību pasaulē(2),

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā Sudāna piedzīvo arvien lielākus tautas protestus un politiskā situācija valstī ir nestabila;

B.  tā kā 2013. gada 23. septembrī demonstrācijas un protesti visā Sudānā izcēlās pēc tam, kad prezidents Omar al-Bashir paziņoja par degvielas subsīdiju samazināšanu, cenšoties reformēt ekonomiku, kas izraisīja strauju benzīna un gāzes cenas pieaugumu par 75 %;

C.  tā kā tūkstošiem demonstrantu izgāja protestēt pilsētu ielās visā valstī, tostarp Vadmadanā, Hartūmā, Omdurmanā, Portsudānā, Atbarā, Gedarifā, Njalā, Kosti un Sinnarā, jo valdības veiktie taupības pasākumi un degvielas cenu gandrīz divkāršs pieaugums vissmagāk skāra nabadzīgākos iedzīvotājus;

D.  tā kā ekonomiskā situācija Sudānā joprojām ir ļoti smaga, kas izpaužas kā pieaugoša inflācija, novājināta valūta un smags dolāru trūkums importa vajadzībām, kopš Dienvidsudāna pirms diviem gadiem ieguva neatkarību, līdz ar to saņemot aptuveni 75 % no jēlnaftas resursiem agrāk vienotajā valstī;

E.  tā kā to, ka starp Sudānu un Dienvidsudānu nav noslēgts nolīgums par pārejas posma ekonomiskajiem noteikumiem, tostarp par naftas izmantošanu, abas puses ir izmantojušas kā draudu, ievērojami veicinot pašreizējo krīzi; tā kā viens no neatrisinātajiem jautājumiem ir abu kaimiņvalstu savstarpējā neuzticēšanās attiecībā uz valsts parāda sadali un to, cik cietzemes ieskautajai Dienvidsudānai būtu jāmaksā par naftas tranzītu caur Sudānas teritoriju;

F.  tā kā saskaņā ar ziņojumiem vismaz 800 aktīvistu, tostarp opozīcijas partiju biedru un žurnālistu, ir arestēti pašreizējo demonstrāciju gaitā un tiek ziņots, ka drošības spēki ir nogalinājuši līdz 100 cilvēkiem, tādēļ ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos (OHCHR) birojs pieprasīja tiesībsargājošo iestāžu amatpersonām rīkoties maksimāli savaldīgi; tā kā ziņojumi liecina, ka nogalināto cilvēku vairākums ir vecumā no 15 līdz 25 gadiem, bet drošības spēki ir nošāvuši arī bērnus vecumā no 10 līdz 12 gadiem;

G.  tā kā izglītības ministrija paziņoja, ka skolas būs slēgtas līdz 2013. gada 20. oktobrim;

H.  tā kā Sudānas valdības īstenotās vardarbīgās represijas ietver šaujamieroču izmantošanu pret miermīlīgiem protestētājiem un plašas aizturēšanas darbības; tā kā daudzi aktīvisti, opozīcijas partiju biedri un pilsoniskās sabiedrības līderi, tostarp skolotāji un studenti, tikuši arestēti savās mājās vai turēti ieslodzījumā pilnīgā izolācijā un viņu mājas pārmeklēja valsts izlūkošanas un drošības dienesta (NISS) aģenti; tā kā ir notikuši paātrināti tiesas procesi, piemēram, pēc labi pazīstamā cilvēktiesību aizstāvja Majdi Saleem aresta, un kopš septembra beigām ir notikusi informācijas blokāde, izmantojot drukāto plašsaziņas līdzekļu stingru cenzūru un interneta atslēgšanu;

I.  tā kā Sudāna ierindojas starp sliktākajām pasaules valstīm informācijas brīvības ievērošanas ziņā; tā kā 2013. gada 25 septembrī NISS šo problēmu pacēla pavisam jaunā līmenī, aizliedzot galveno laikrakstu redaktoriem publicēt par protestiem jebkādu informāciju, kas nav iegūta no valdības avotiem;

J.  tā kā ir notikuši daudzi pārkāpumi pret preses brīvību, piemēram, atslēgšana no interneta, laikrakstu konfiscēšana, žurnālistu vajāšana un ziņu vietņu cenzūra; tā kā tika slēgti Al-Arabiya un Sky News arābu dienesta telekanāla biroji; tā kā dienas laikrakstiem, piemēram, Al-Sudani, Al-Meghar, Al Gareeda, Almash'had Alaan, Al-Siyasi un valdību atbalstošajam Al-Intibaha tika aizliegts iznākt 2013. gada 19. septembrī un trīs avīžu numuri, tostarp Al-Intibaha, tika konfiscēti tipogrāfijās;

K.  tā kā no cenzūras brīvai piekļuvei atvērtam internetam, mobilajiem tālruņiem un IKT ir pozitīva ietekme uz cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, paplašinot iespējas vārda brīvībai, piekļuvei informācijai un pulcēšanās brīvībai visā pasaulē; tā kā digitāla cilvēktiesību pārkāpumu pierādījumu vākšana un izplatīšana var sniegt ieguldījumu globālajā cīņā pret nesodāmību;

L.  tā kā piekļuve internetam ir viena no ANO Cilvēktiesību padomes (UNHRC) atzītām pamattiesībām, kas līdzvērtīga citām cilvēka pamattiesībām un būtu attiecīgi jāaizsargā un jāsaglabā;

M.  tā kā valsts pārvaldes iestāde ir izveidojusi īpašu vienību, lai uzraudzītu un īstenotu informācijas filtrēšanu, un Sudānas varasiestādes atklāti atzīst, ka tās filtrē saturu, kas aizskar sabiedrības morāli un ētiku vai rada draudus kārtībai;

N.  tā kā 2013. gada 25. septembrī varasiestādes visā valstī atvienoja internetu vairāk nekā uz 24 stundām un šāda blokāde nebija pieredzēta kopš sacelšanās Ēģiptē 2011. gadā; tā kā interneta darbība krasi palēninājās 2012. gada jūnijā notikušo daudzo protestu laikā;

O.  tā kā Freedom House 2013. gada 3. oktobrī izdotajā ziņojumā „Tīkla brīvība 2013. gadā” Sudāna novērtēta kā „nebrīva” un ieņēma 63. vietu no 100 valstīm; tā kā Sudāna ierindojas 170. vietā no 179 valstīm organizācijas „Reportieri bez robežām” 2013. gada preses brīvības indeksā; tā kā organizācija „Reportieri bez robežām” ir nosodījusi valdības veiktos pasākumus;

P.  tā kā lielākā daļa aktīvistu ir atkarīgi no interneta izmantošanas, lai savstarpēji sazinātos, nosūtītu informāciju ārpus valsts un paustu savu viedokli un bažas; tā kā iedzīvotāji ziņoja, ka blokādes laikā tika apturēti pat teksta ziņojumapmaiņas pakalpojumi;

Q.  tā kā 2010. gada aprīlī notikušajās vispārējās vēlēšanās, kas bija pirmās daudzpartiju vēlēšanas Sudānā kopš 1986. gada, par Sudānas prezidentu atkārtoti ievēlēja Omar al-Bashir; tā kā ES vēlēšanu novērošanas misija, kas vēlēšanu gaitā bija konstatējusi daudzus pārkāpumus un trūkumus, paziņoja, ka tās neatbilst starptautiskajām normām;

R.  tā kā Starptautiskā Krimināltiesa (ICC) 2009. un 2010. gadā izdeva divus orderus prezidenta al-Bashir apcietināšanai, apsūdzot viņu līdzdalībā kara noziegumos, noziegumos pret cilvēci un genocīdā, un tā kā, neraugoties uz to, ka Sudāna nav parakstījusi Romas statūtus, ANO Drošības padomes Rezolūcijā Nr. 1593 (2005) tika pausta prasība Sudānai sadarboties ar ICC un tādēļ tai ir jāpilda ICC apcietināšanas orderis;

S.  tā kā saskaņā ar ANO aplēsēm 50 % Sudānas iedzīvotāju (kopumā 34 miljoni) ir jaunāki par 15 gadiem un ap 46 % iedzīvotāju dzīvo nabadzībā;

T.  tā kā konflikti Sudānas pārejas zonā skāruši vairāk nekā 900 000 cilvēku, tostarp vairāk nekā 220 000 devušies bēgļu gaitās uz Etiopiju un Dienvidsudānu, un tā kā kopš 2013. gada sākuma aptuveni 300 000 cilvēku tika atkal pārvietoti, sākoties cilšu karam Dārfūrā;

U.  tā kā 2012.–2013. gadā ES piešķīra Sudānai humāno palīdzību vairāk nekā EUR 76 miljonu vērtībā (2013. gada 20. augusta skaitļi); tā kā Sudāna nav ratificējusi 2005. gadā pārskatīto Kotonū nolīgumu un tādēļ nevar saņemt finansiālo atbalstu, izmantojot 10. Eiropas Attīstības fondu,

1.  pauž dziļas bažas par politiskā, ekonomiskā un sociālā stāvokļa pasliktināšanos Sudānā, kur valda vardarbība, un nesenajos protestos bija daudz cilvēku upuru;

2.  nosoda slepkavības, vardarbību pret demonstrantiem, plašsaziņas līdzekļu cenzūru, politisko iebiedēšanu un vajāšanu, kā arī cilvēktiesību aizstāvju un politisko aktīvistu un žurnālistu patvaļīgu apcietināšanu;

3.  aicina Sudānas valdību izbeigt iebiedēšanu un nekavējoties atbrīvot visus miermīlīgos demonstrantus, politiskos aktīvistus, opozīcijas pārstāvjus, cilvēktiesību aizstāvjus, medicīnisko personālu, emuāru autorus un žurnālistus, kas tikuši apcietināti, aizstāvot savas tiesības uz vārda un pulcēšanas brīvību; uzsver, ka visiem apcietinātajiem ir jānodrošina taisnīga tiesa, kas balstās uz objektīvu izmeklēšanu, tiesībām uz advokāta palīdzību un nevainīguma prezumpcijas ievērošanu, un valstij jāļauj apcietinātajiem tikties ar ģimenes locekļiem un saņemt medicīnisko aprūpi;

4.  pauž nožēlu par šaujamieroču izmantošanu pret protestētājiem, noziedzīgi nogalinot cilvēkus, par nepamatotu spēka lietošanu un par drošības spēku izmantošanu protestētāju tīšai nogalināšanai; mudina Sudānas valdību nekavējoties izbeigt šīs represijas un darīt galu Izlūkošanas un drošības dienesta (NISS) pārstāvju nesodāmībai; prasa atcelt 2010. gadā pieņemto ļoti stingro Valsts drošības aktu;

5.  aicina Sudānas drošības spēkus ievērot ANO Spēka un šaujamieroču lietošanas pamatprincipus tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonām, kuros norādīti nosacījumi, kādos spēku drīkst lietot likumīgi, nepārkāpjot cilvēktiesības, tostarp tiesības uz dzīvību;

6.  aicina Sudānas varasiestādes nodrošināt un ievērot starptautiskajos tiesību aktos noteiktās cilvēktiesības, tostarp vārda brīvību gan virtuālajā, gan reālajā dzīvē, pulcēšanās brīvību, reliģiskās pārliecības brīvību, sieviešu tiesības un dzimumu līdztiesību, kā arī nekavējoties atcelt visus ierobežojumus brīvi izmantot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas;

7.  mudina Sudānas valdību izbeigt jebkādas represijas pret tiem, kuri izmanto savas tiesības uz vārda brīvību gan virtuālajā, gan reālajā dzīvē, un aizsargāt žurnālistus; uzsver, ka liela nozīme iedzīvotāju nodrošināšanā ar informāciju ir plašsaziņas līdzekļiem un platformām, kurās var paust savas likumīgās rūpes, un tāpēc stingri nosoda 2013. gada 22. septembra informācijas blokādi un NISS vadīto iebiedēšanas operāciju;

8.  mudina Sudānas valdību atļaut iedzīvotājiem pastāvīgi un brīvi izmantot internetu; uzsver, ka piekļuve internetam ir ANO Cilvēktiesību padomes atzītas pamattiesības, kas jāgarantē un jāaizstāv tāpat kā pārējās cilvēktiesības;

9.  aicina Sudānas valdību turpināt īstenot vajadzīgās politiskās reformas, lai rastu risinājumu tādām valsts problēmām kā jau ieilgusī ekonomikas sliktā pārvaldība, nabadzība, arvien lielāka korupcija un nedrošība rietumu un dienvidu reģionos, un iesaka Sudānas varasiestādēm un visiem reģionālajiem un starptautiskajiem partneriem īstenot jauniešiem paredzētās programmas, veicinot izglītību, apmācību un nodarbinātību;

10.  aicina Sudānas varasiestādes patiesi iesaistīties vispusīgā nacionālajā dialogā ar opozīciju, jo īpaši Dārfūrā; aktīvi mudina Sudānas un Dienvidsudānas valdību vienoties par abu valstu pārejas posma ekonomiskajiem noteikumiem, tostarp par naftas krājumu izmantošanu, kas veicināja pašreizējos nemierus Sudānā;

11.  atgādina par Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2008. gada jūnija sanāksmes secinājumiem, kuros norādīts, ka Sudānas valdība joprojām atsakās sadarboties ar Starptautisko Krimināltiesu (ICC), un uzsvērts, ka Sudānas valdībai ir pienākums sadarboties un tā to spēj, un ka jebkurš ICC izdots apcietināšanas orderis ir jāpilda; mudina Omar al-Bashir ievērot starptautiskās tiesības un atbildēt ICC priekšā par kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un genocīdu;

12.  aicina Sudānas valdību pārskatīt Valsts drošības aktu, kas ļauj aizdomās turamos turēt apcietinājumā līdz četrarpus mēnešiem, neizskatot lietu tiesā, un arī aicina Sudānas valdību veikt tiesību sistēmas reformu saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesību normām;

13.  aicina Sudānas valdību atcelt nāvessodu, kas joprojām tiek piemērots, un aizstāt nāvessodu ar citiem piemērotiem soda veidiem;

14.  aicina varasiestādes sākt visu zināmo slepkavību vispusīgu un neatkarīgu izmeklēšanu, vienlaikus atzinīgi vērtējot pieņemto lēmumu izveidot komisiju, lai sauktu pie atbildības tos, kas vainīgi slepkavībās;

15.  aicina Āfrikas Savienību ciešā koordinācijā ar ANO Cilvēktiesību padomi, steidzami nosūtīt izmeklēšanas komisiju, lai izmeklētu apgalvojumus, ka Sudānas varasiestādes lietojušas pārmērīgu spēku un nāvējošos ieročus, kā arī to, kādos apstākļos gājuši bojā protestētāji, tostarp cilvēktiesību aizstāvji;

16.  aicina Komisiju steidzamā kārtā ar likumu ierobežot masveida izsekošanas tehnoloģiju eksportu no ES uz valstīm, kurās tās varētu izmantot, pārkāpjot digitālās vides brīvību un citas cilvēktiesības;

17.  pauž nožēlu par ES augstās pārstāves pieņemto lēmumu nepagarināt pilnvaras ES īpašajam pārstāvim Sudānā/Dienvidsudānā, neraugoties uz nopietniem politiskajiem nemieriem Sudānā un bruņotajiem konfliktiem, kad Sudānas spēki un valdības atbalstītie kārtības sargi turpina nesodīti pastrādāt kara noziegumus; uzskata, ka, atsakoties iecelt ES īpašo pārstāvi Sudānā/Dienvidsudānā, ES nespēs aktīvi piedalīties starptautiskās sarunās un pasākumos, ņemot vērā to, ka ASV, Krievijai un Ķīnai jau ir savi īpašie sūtņi Sudānā; tādēļ aicina augsto pārstāvi atcelt šo lēmumu un pagarināt pilnvaras īpašajam pārstāvim Sudānā/Dienvidsudānā;

18.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Sudānas valdībai, Āfrikas Savienībai, ANO ģenerālsekretāram, ĀKK un ES Parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem un Panāfrikas parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0470. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0274.

Eiropas Parlamenta 2013. gada 10. oktobra rezolūcija par nesenajiem vardarbības uzliesmojumiem Irākā (2013/2874(RSP))

P7_TA(2013)0424 RC-B7-0446/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Irāku, proti, 2013. gada 14. marta rezolūciju "Irāka — mazākumtautību, tai skaitā Irākas turkmēņu, grūtais stāvoklis"(1),

–  ņemot vērā partnerības un sadarbības nolīgumu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Irākas Republiku, no otras puses, un Parlamenta 2013. gada 17. janvāra rezolūciju par ES un Irākas partnerības un sadarbības nolīgumu(2),

–  ņemot vērā Komisijas kopīgo stratēģijas dokumentu attiecībā uz Irāku (2011–2013),

–  ņemot vērā ziņojumu par cilvēktiesībām Irākā laikposmā no 2012. gada janvāra līdz jūnijam, ar kuru 2012. gada 19. decembrī kopīgi iepazīstināja ANO palīdzības misija Irākā (UNAMI) un ANO Augstā cilvēktiesību komisāra birojs,

–  ņemot vērā Starptautiskās krīžu grupas 2013. gada 14. augusta ziņojumu Nr. 144 par Tuvajiem Austrumiem "Būt vai nebūt - Irākas sunnīti un valsts",

–  ņemot vērā ANO 2013. gada 1. oktobrī publicētos datus par cietušo skaitu septembrī,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra Ban-Ki Moon 2013. gada 29. jūlija paziņojumu, kurā līderiem tiek prasīts apturēt Irākas "virzību uz bezdibeni",

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra Ban-Ki Moon 2013. gada 1. septembra paziņojumu par traģiskajiem notikumiem Ashraf nometnē, kuri noveda pie 52 cilvēku nāves,

–  ņemot vērā ANO 1981. gada Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuram ir pievienojusies arī Irāka,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) Catherine Ashton 2013. gada 5. septembra paziņojumu par nesenajiem vardarbības uzliesmojumiem Irākā,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā Irāka joprojām saskaras ar nopietnām politiskām, drošības un sociāli ekonomiskām problēmām un tās politiskā skatuve ir ļoti sadrumstalota un vardarbības un reliģiskas politikas novājināta, būtiski kaitējot Irākas iedzīvotāju likumīgajiem centieniem panākt mieru, labklājību un patiesu pāreju uz demokrātiju;

B.  tā kā saskaņā ar UNAMI sniegto informāciju par cietušo skaitu, 2013. gada septembrī terora un vardarbības aktos kopumā ir gājuši bojā 979 un ievainoti 2133 Irākas iedzīvotāji; tā kā Bagdāde 2013. gada septembrī bija vissmagāk skartā province ar 1429 cietušiem civiliedzīvotājiem (418 nogalināto un 1011 ievainoto), un tai seko Nineva, Dijala, Salahudina un Anbara; tā kā tika ziņots par cietušajiem arī Kirkūkā, Erbilā, Babilā, Vasitā, Dikarā un Basrā;

C.  tā kā vardarbības ietekme uz civiliedzīvotājiem joprojām ir biedējoši augsta un pieaugoša — kopš 2013. gada sākuma gājuši bojā līdz 5000 un ievainoti līdz 10 000 civiliedzīvotāju, kas ir visaugstākais rādītājs pēdējo 5 gadu laikā;

D.  tā kā būtiskās sociālās un ekonomiskās problēmas — visaptverošā nabadzība, augstais bezdarbs, ekonomikas stagnācija, vides degradācija un pamata sabiedrisko pakalpojumu trūkums — turpina skart lielu daļu sabiedrības; tā kā daudzas miermīlīgas demonstrācijas, kurās tiek prasīts vairāk sociālo, ekonomisko un politisko tiesību, joprojām izraisa ļoti regulāras drošības spēku nesodīti īstenotas represijas;

E.  tā kā Irākas konstitūcija garantē vienlīdzību likuma priekšā visiem pilsoņiem, kā arī "administratīvās, politiskās, kultūras un izglītības tiesības dažādām tautībām";

F.  tā kā ES un Irākas partnerības un sadarbības nolīgumā un it īpaši tā cilvēktiesību klauzulā ir uzsvērts, ka ES un Irākas politiskajā dialogā galvenā uzmanība jāpievērš cilvēktiesībām un demokrātisko institūciju stiprināšanai,

1.  stingri nosoda nesenos vardarbības aktus un pastiprinātu reliģiski motivētu vardarbību, kas rada draudus valstij nonākt atpakaļ reliģisko grupu konfliktsituācijā un izraisa bailes par plašāka reliģiska konflikta izplatīšanos reģionā; norāda — lai gan vardarbība notiek starp reliģiskām grupām, tās iemesli ir drīzāk politiski nekā reliģiski;

2.  izsaka līdzjūtību mirušo un ievainoto ģimenēm un draugiem;

3.  pauž nosodījumu par uzbrukumiem, kas notika: 2013. gada 3. septembrī, nogalinot 60 cilvēkus galvenokārt Bagdādes šiītu kvartālos; 2013. gada 15. septembrī, nogalinot 40 cilvēkus sprādzienos, kas galvenokārt tika vērsti pret šiītu teritorijām; 2013. gada 21. septembrī, bēru laikā nogalinot vismaz 60 cilvēkus Sadrā Bagdādē; 2013. gada 30. septembrī, automašīnās ievietotiem spridzekļiem nogalinot 54 cilvēkus galvenokārt Bagdādes šiītu kvartālos; 2013. gada 5. oktobrī, uzbrukumā Bagdādē pašnāvnieka izraisītā sprādzienā, kas tika vērsts pret šiītu svētceļniekiem Alaldamijas rajonā, nogalinot 51 un ievainojot vairāk nekā 70 cilvēku, kā arī tajā pašā dienā nogalinot vismaz 12 un ievainojot vismaz 25 cilvēkus pašnāvnieka sprādzienā kafejnīcā Baladā uz ziemeļiem no Bagdādes; 2013. gada 6. oktobrī, nogalinot vismaz 12 bērnus vecumā no 6 līdz 12 gadiem un daudzus ievainojot pašnāvnieka sarīkotā sprādzienā pie pamatskolas turkmēņu šiītu apdzīvotajā Kabakas ciematā; 2013. gada 7. oktobrī, nogalinot vismaz 22 cilvēkus jaunā sprādzienu virknē Bagdādē un 2013. gada 8. oktobrī, automašīnā ievietotam spridzeklim un uzbrukumos drošības spēkiem valsts ziemeļos nogalinot vismaz 9 cilvēkus;

4.  stingri nosoda 2013. gada 1. septembrī notikušo Irākas spēku uzbrukumu Ashraf nometnei, kurā tika nogalināti 52 bēgļi no Irānas un nolaupīti 7 iemītnieki, tostarp 6 sievietes, kas, kā norāda priekšsēdētāja vietniece / Savienības augstā pārstāve Catherine Ashton, visticamāk tiek turētas Bagdādē, un prasa viņu tūlītēju atbrīvošanu bez nosacījumiem; pauž atbalstu UNAMI darbam, kas cenšas pārvietot aptuveni 3000 iedzīvotājus ārpus Irākas;

5.  pauž dziļas bažas par jauno nestabilitātes pieaugumu un aicina Irākas politiskos līderus no visām etniskajām un reliģiskajām grupām kopīgi strādāt, lai apturētu uz reliģiju balstītu vardarbību un neuzticēšanos un apvienotu Irākas tautu;

6.  aicina Irākas valdību un reģionālās valdības nosodīt minētos uzbrukumus un veicināt pilnīgu un ātru un neatkarīgu starptautisko izmeklēšanu par nesenajiem teroristu uzbrukumiem reģionā un aicina Irākas valdību pilnībā sadarboties šajā izmeklēšanā, lai sauktu pie atbildības vainīgos;

7.  pauž bažas par vardarbības izplatīšanos no konflikta Sīrijā uz Irāku, ietekmi gūstot džihādistu nemierniekiem, kas saistīti ar grupējumu "Irākas islāma valsts" un ir sunnītu kauninieku vienība, kura ietver Al-Qaeda;

8.  nekavējoties aicina politiskos, reliģiskos un civilos līderus un drošības spēkus sākt strādāt kopā, lai apturētu asinsizliešanu un nodrošinātu vienlīdzīgu aizsardzību visiem Irākas pilsoņiem;

9.  aicina Irākas valdību un visus politiskos līderus veikt nepieciešamos pasākumus, lai visiem Irākas iedzīvotājiem un it īpaši neaizsargātiem minoritāšu pārstāvjiem garantētu drošību un aizsardzību; aicina Irākas valdību nodrošināt, lai drošības spēki ievērotu tiesiskumu un starptautiskos standartus;

10.  aicina starptautisko sabiedrību un ES atbalstīt Irākas valdību, sekmējot iniciatīvas nacionālajam dialogam, tiesiskuma nostiprināšanai un pamata pakalpojumu nodrošināšanai, lai radītu drošu, stabilu, vienotu, pārticīgu un demokrātisku Irāku, kurā tiek aizsargātas visu iedzīvotāju cilvēktiesības un politiskās tiesības;

11.  aicina Irākas iestādes steidzami veikt pasākumus, lai novirzītu vairāk resursu programmām situācijas uzlabošanai, ņemot vērā, ka drošības situācija ir padziļinājusi problēmas vairākām neaizsargātām grupām, piemēram, sievietēm, jauniešiem un pamattiesību aktīvistiem, tostarp arodbiedrību pārstāvjiem;

12.  mudina uz reliģisku dialogu starp sunnītu un šiītu garīdzniekiem kā nepieciešamu līdzekli konflikta atrisināšanai; uzskata, ka nesenās sarunas starp ASV un Irānu arī nodrošina iespēju Irākai būt par starpnieku, ņemot vērā, ka tā ir viena no valstīm, kurām ir spēcīgas attiecības ar abām pusēm; aicina Irānas līderus konstruktīvi iesaistīties reģiona stabilizācijā;

13.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Irākas valdībai un Pārstāvju padomei, Kurdistānas reģionālajai valdībai, ANO ģenerālsekretāram un ANO Cilvēktiesību padomei.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0101. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0022.