Indekss 
Pieņemtie teksti
Trešdiena, 2013. gada 11. decembris - Strasbūra
Iebildumu neizteikšana pret deleģēto aktu: nosacījumi, saskaņā ar kuriem būvizstrādājumu ekspluatācijas īpašību deklarāciju var darīt pieejamu tīmekļa vietnē
 Apmaiņas, atbalsta un mācību programma euro aizsardzībai pret viltošanu (programma "Perikls 2020") ***I
 Grozījumu izdarīšana Regulā (ES) Nr. 99/2013 par Eiropas statistikas programmu 2013.–2017. gadam ***I
 Starptautiskās Darba organizācijas Konvencija par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām ***
 ES un Armēnijas nolīgums par vispārējiem principiem Armēnijas līdzdalībai Savienības programmās ***
 ES un Francijas nolīgums par Savienības nodokļu tiesību aktu piemērošanu Senbertelemī kopienai *
 Lēmuma 2002/546/EK piemērošanas termiņa grozīšana *
 ES līdzekļu devēju koordinācija attīstības palīdzības jomā
 Revīzijas palātas locekļa iecelšana (Phil Wynn Owen — UK)
 Revīzijas palātas locekļa iecelšana (Alex Brenninkmeijer — NL)
 Revīzijas palātas locekļa iecelšana (Henri Grethen — LU)
 Revīzijas palātas locekļa iecelšana (Nikolaos Milionis — EL)
 Revīzijas palātas locekļa iecelšana (Danièle Lamarque — FR)
 Eiropas Centrālās bankas Uzraudzības valdes priekšsēdētāja iecelšana
 Kopīgi noteikumi un procedūras Savienības ārējās darbības instrumentu īstenošanai ***I
 Stabilitātes instruments ***I
 Eiropas kaimiņattiecību instruments ***I
 Pirmspievienošanās palīdzības instruments ***I
 Partnerības instruments sadarbībai ar trešām valstīm ***I
 Finanšu instruments demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanai visā pasaulē ***I
 Finanšu instrumenta izveide sadarbībai attīstības jomā ***I
 Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonds laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam ***I
 Obligātā automātiskā informācijas apmaiņa nodokļu jomā *
 Sistēma radioaktīvo materiālu pārvadātāju reģistrācijai ***I
 Cilvēktiesības pasaulē 2012. gadā un ES politika šajā jomā
 Ikgadējais ziņojums par ES konkurences politiku
 Piena ražošana kalnu apvidos, mazāk attīstītos apgabalos un attālākajos reģionos
 Noturība pret katastrofām un to riska mazināšana jaunattīstības valstīs
 Sievietes ar invaliditāti
 Rīcības plāns Eiropas mazumtirdzniecības nozarē — ieguvums visām iesaistītajām pusēm

Iebildumu neizteikšana pret deleģēto aktu: nosacījumi, saskaņā ar kuriem būvizstrādājumu ekspluatācijas īpašību deklarāciju var darīt pieejamu tīmekļa vietnē
PDF 196kWORD 37k
Eiropas Parlamenta lēmums par iebildumu neizteikšanu pret Komisijas 2013. gada 30. oktobra deleģēto regulu par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem būvizstrādājumu ekspluatācijas īpašību deklarāciju var darīt pieejamu tīmekļa vietnē (C(2013)7086 - 2013/2928(DEA))
P7_TA(2013)0551B7-0548/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas deleģēto regulu (C(2013)7086),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 14. novembra vēstuli, kurā tā lūdz paziņot, ka Parlaments neizteiks iebildumus pret deleģēto regulu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9. marta Regulu (ES) Nr. 305/2011, ar ko nosaka saskaņotus būvizstrādājumu tirdzniecības nosacījumus un atceļ Padomes Direktīvu 89/106/EEK (1) (CPR), un jo īpaši tās 7. panta 3. punktu un 63. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 87.a panta 6. punktu,

–  ņemot vērā, ka Reglamenta 87.a panta 6. punkta trešajā un ceturtajā ievilkumā paredzētajā termiņā, kas beidzās 2013. gada 10. decembrī, netika izteikti nekādi iebildumi,

A.  tā kā ir svarīgi nodrošināt, lai deleģētā regula par elektronisku iesniegšanu stājas spēkā pēc iespējas ātrāk, jo būtiski tiesību pamatakta noteikumi, tostarp par ekspluatācijas īpašību deklarāciju iesniegšanu, ir piemērojami kopš 2013. gada 1. jūlija;

B.  tā kā iespēja minētās deklarācijas darīt pieejamas internetā saskaņā ar likumdevēja ieceri ļautu būvizstrādājumu ražotājiem samazināt izmaksas un palielinātu visas būvniecības nozares elastīgumu;

C.  tā kā Komisijai būtu vajadzējis deleģēto regulu izstrādāt iepriekš, lai novērstu kavēšanos saistībā ar atļauju ražotājiem atkāpties no pienākuma iesniegt ekspluatācijas īpašību deklarācijas kopiju papīra formātā vai elektroniski par visiem tirgū laistajiem ražojumiem;

D.  tā kā ir ļoti svarīgi, lai gan Parlaments, gan Padome var izmantot savas likumdevēju tiesības, kas noteiktas Līgumos, tostarp lemt, ko deleģēt Komisijai turpmākos tiesību pamataktos, un lai Parlaments — kopā ar dalībvalstu ekspertiem un citām ieinteresētajām personām — pārredzamā veidā var piedalīties apspriešanā pirms deleģēta akta pieņemšanas;

1.  paziņo, ka neizsaka iebildumus pret deleģēto regulu;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo lēmumu Padomei un Komisijai.

(1) OV L 88, 4.4.2011., 5. lpp.


Apmaiņas, atbalsta un mācību programma euro aizsardzībai pret viltošanu (programma "Perikls 2020") ***I
PDF 268kWORD 37k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido apmaiņas, atbalsta un mācību programmu euro aizsardzībai pret viltošanu (programmu „Perikls 2020”) (COM(2011)0913 – C7-0510/2011 – 2011/0449(COD))
P7_TA(2013)0552A7-0423/2013

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2011)0913),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 133. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0510/2011),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2012. gada 2. marta atzinumu(1),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2013. gada 21. novembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A7‑0423/2013),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2013. gada 11. decembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. ../2014, ar ko izveido apmaiņas, atbalsta un mācību programmu euro aizsardzībai pret viltošanu (programmu „Perikls 2020”) un atceļ Padomes Lēmumus 2001/923/EK, 2001/924/EK, 2006/75/EK, 2006/76/EK, 2006/849/EK un 2006/850/EK

P7_TC1-COD(2011)0449


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 331/2014.)

(1) OV C 137, 12.5.2012., 7. lpp.


Grozījumu izdarīšana Regulā (ES) Nr. 99/2013 par Eiropas statistikas programmu 2013.–2017. gadam ***I
PDF 266kWORD 36k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 99/2013 par Eiropas statistikas programmu 2013.–2017. gadam (COM(2013)0525 – C7-0224/2013 – 2013/0249(COD))
P7_TA(2013)0553A7-0401/2013

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2013)0525),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 338. panta 1. punktu saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7‑0224/2013),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2013. gada 27. novembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A7-0401/2013),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2013. gada 11. decembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2013, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 99/2013 par Eiropas statistikas programmu 2013.–2017. gadam

P7_TC1-COD(2013)0249


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 1383/2013.)


Starptautiskās Darba organizācijas Konvencija par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām ***
PDF 191kWORD 34k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam, ar kuru dalībvalstīm atļauj Eiropas Savienības interesēs ratificēt Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 2011. gada Konvenciju par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām (Konvencija Nr. 189) (11462/2013 – C7-0234/2013 – 2013/0085(NLE))
P7_TA(2013)0554A7-0394/2013

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma priekšlikumu (11462/2013),

–  ņemot vērā piekrišanas procedūras pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 153. pantu saistībā ar 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) punktu un 218. panta 8. punkta pirmo daļu (C7‑0234/2013),

–  ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ieteikumu (A7-0394/2013),

1.  sniedz piekrišanu Padomes lēmuma priekšlikumam;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.


ES un Armēnijas nolīgums par vispārējiem principiem Armēnijas līdzdalībai Savienības programmās ***
PDF 186kWORD 35k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes Lēmumam par protokola noslēgšanu Partnerības un sadarbības nolīgumam starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Armēnijas Republiku, no otras puses, par Pamatnolīgumu starp Eiropas Savienību un Armēnijas Republiku par vispārējiem principiem Armēnijas Republikas līdzdalībai Savienības programmās (16469/2012 – C7-0009/2013 – 2012/0247(NLE))
P7_TA(2013)0555A7-0406/2013

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (16469/2012),

–  ņemot vērā protokola projektu Partnerības un sadarbības nolīgumam par partnerības izveidošanu starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Armēnijas Republiku, no otras puses (16472/2012),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 114., 168., 169., 172., 173. panta 3. punktu, 188., 192. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C7–0009/2013),

–  ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ieteikumu (A7-0406/2013),

1.  sniedz piekrišanu Protokola noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Armēnijas Republikas valdībai un parlamentam.


ES un Francijas nolīgums par Savienības nodokļu tiesību aktu piemērošanu Senbertelemī kopienai *
PDF 188kWORD 35k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai starp Eiropas Savienību un Francijas Republiku noslēgtu nolīgumu par Savienības tiesību aktu par nodokļu uzlikšanu uzkrājumu radītiem ienākumiem un administratīvo sadarbību nodokļu jomā piemērošanu Senbertelemī kopienai (COM(2013)0555 – C7-0360/2013 – 2013/0269(NLE))
P7_TA(2013)0556A7-0404/2013

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam (COM(2013)0555),

–  ņemot vērā projektu nolīgumam starp Eiropas Savienību un Francijas Republiku par Savienības tiesību aktu par nodokļu uzlikšanu uzkrājumu radītiem ienākumiem un administratīvo sadarbību nodokļu jomā piemērošanu Senbertelemī kopienai (00000/2013),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 113. un 115. pantu saistībā ar 218. panta 6. punkta otrās daļas b) apakšpunktu un 218. panta 8. punkta otro daļu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C7-0360/2013),

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu, 90. panta 7. punktu un 46. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A7-0404/2013),

1.  apstiprina nolīguma noslēgšanu;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.


Lēmuma 2002/546/EK piemērošanas termiņa grozīšana *
PDF 191kWORD 34k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam, ar ko groza Lēmumu 2002/546/EK attiecībā uz tā piemērošanas termiņu (COM(2013)0781 – C7-0420/2013 – 2013/0387(CNS))
P7_TA(2013)0557A7-0431/2013

(Īpašā likumdošanas procedūra — apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2013)0781),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 349. pantu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C7‑0420/2013),

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu un 46. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A7-0431/2013),

1.  apstiprina Komisijas priekšlikumu;

2.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

3.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Parlamenta apstiprināto tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.


ES līdzekļu devēju koordinācija attīstības palīdzības jomā
PDF 470kWORD 79k
Rezolūcija
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par ES līdzekļu devēju koordināciju attīstības palīdzības jomā (2013/2057(INL))
P7_TA(2013)0558A7-0393/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 225. pantu, jo īpaši tā 9. un 151. pantu un 153. panta 1. punkta e) apakšpunktu,

–  ņemot vērā LESD 209. un 210. pantu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju,

–  ņemot vērā 2005. gadā pieņemto Parīzes deklarāciju, 2008. gadā pieņemto Akras rīcības programmu un 2011. gadā pieņemto pasaules mēroga partnerību efektīvai attīstības sadarbībai,

–  ņemot vērā Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju, kas tikās Padomē, Eiropas Parlamentā un Komisijā, kopīgo paziņojumu par Eiropas Savienības attīstības politiku „Eiropas Konsenss”(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. oktobra paziņojumu „ES attīstības politikas ietekmes palielināšana: Pārmaiņu programma” (COM(2011)0637),

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 14. maija secinājumus par paziņojumu „ES attīstības politikas ietekmes palielināšana: Pārmaiņu programma”(2),

–  ņemot vērā Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju secinājumus Padomes 2007. gada 15. maija sanāksmē par ES rīcības kodeksu attiecībā uz darba papildināmību un dalīšanu attīstības politikā(3),

–  ņemot vērā 2006. gada 28. septembra rezolūciju par ciešāku un efektīvāku sadarbību: 2006. gada ES atbalsta efektivitātes pakete(4),

–  ņemot vērā 2008. gada 22. maija rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem saistībā ar 2005. gada Parīzes deklarāciju par atbalsta efektivitāti(5),

–  ņemot vērā tā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju pa Ceturto augsta līmeņa forumu par palīdzības lietderīgumu(6),

–  ņemot vērā Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 2009. gada 17. novembra secinājumus par darbības sistēmu palīdzības efektivitātes jomā(7),

–  ņemot vērā Ārlietu padomes (attīstības ministru sanāksmes) 2010. gada 14. jūnija secinājumus par darba sadali vairāku valstu mērogā(8), pievienojot vai aizstājot dažus punktus darbības sistēmā palīdzības efektivitātes jomā,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes (attīstības ministru sanāksmes) 2010. gada 9. decembra secinājumus par savstarpējo atbildību un pārredzamību — ES palīdzības efektivitātes darbības sistēmas ceturtā nodaļa(9),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes Ģenerālsekretariāta 2011. gada 11. janvāra konsolidēto tekstu par darbības sistēmu palīdzības efektivitātes jomā(10),

–  ņemot vērā Komisijas Attīstības ģenerāldirektorāta pasūtīto 2009. gada oktobra ziņojumu „Palīdzības efektivitātes programma — Eiropas pieejas ieguvumi”(11),

–  ņemot vērā Komisijas Attīstības ģenerāldirektorāta pasūtīto 2011. gada marta galīgo ziņojumu „Kopējā daudzgadu programma”(12),

–  ņemot vērā „Gala ziņojumu par Parīzes deklarācijas novērtējumu — 2. posms”, kas sabiedrībai pieejams no 2011. gada maija,

–  ņemot vērā Eiropas neintegrācijas izmaksu ziņojumu „ES līdzekļu devēju koordinācija”, ar ko Attīstības komiteju iepazīstināja 2013. gada 10. jūlijā,

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 26. jūlija lēmumu, ar ko nosaka Eiropas Ārējās darbības dienesta („EĀDD”) organizatorisko struktūru un darbību (2010/427/ES)(13), jo īpaši 9. pantu (Ārējās darbības instrumenti un plānošana),

–  ņemot vērā Reglamenta 42. un 48. pantu;

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas atzinumu (A7-0393/2013),

A.  tā kā jaunākās aplēses Eiropas neintegrācijas izmaksu ziņojumā liecina, ka darījumu izmaksās vien katru gadu varētu ietaupīt līdz pat EUR 800 miljoniem, ja ES un tās dalībvalstis sniegtu koncentrētu atbalstu noteiktām valstīm un darbībām, nevis to sadrumstalotu pārāk daudz mērķiem; tā kā katru gadu varētu ietaupīt vēl EUR 8,4 miljardus, ja būtu pilnībā saskaņota līdzekļu piešķiršana valstīm un tās vienīgais mērķis būtu nabadzības mazināšana;

B.  tā kā situācijā, kad kopumā ir vērojams minimāls progress ANO mērķa sasniegšanā — līdz 2015. gadam panākt, ka 0,7 % no nacionālā kopienākuma novirza oficiālajai attīstības palīdzībai —, ir ārkārtīgi svarīgi ES līmenī īstenot efektīvāku koordināciju;

C.  tā kā, ņemot vērā starptautiskās demogrāfijas izmaiņas un to, ka nākotnē paredzama lielāka pašreizējo jaunattīstības valstu un visas ES savstarpējā atkarība, efektīvāks attīstības atbalsta izlietojums veicinās efektīvāku palīdzības sniegšanu uz vietas un turklāt sekmēs lielāku savstarpējo cieņu turpmākajās reizēs;

D.  tā kā visas ES līmenī koordinētām darbībām, jo īpaši, izveidojot komiteju, kurā ietilpst Eiropas Komisijas, Padomes un Parlamenta pārstāvji, ir pievienotā vērtība, kas politikas un finanšu sviras efekta ziņā ir daudz lielāka nekā atsevišķu 28 dalībvalstu un Komisijas darbību kopsummai;

E.  tā kā ES un tās dalībvalstīm arī turpmāk ir jārāda priekšzīme, kā mazināt atbalsta fragmentāciju, pilnībā īstenojot Parīzē, Akrā un Pusanā pieņemtās saistības par starptautisko atbalstu un attīstības efektivitāti un pamatojoties uz pašreizējā kopīgās plānošanas procesā panākto progresu;

F.  tā kā ES līdzekļu devēju koordinēšanai būtu jāveicina jebkāda veida formālā un neformālā saistītā atbalsta izbeigšana un „Palīdzības efektivitātes programmas” pārveidošana par „Attīstības efektivitātes programmu”;

G.  tā kā ES iniciatīvas par līdzekļu devēju koordinācijas uzlabošanu galvenokārt ir brīvprātīgas un neuzliek saistības; tā kā ES rīcības kodeksa attiecībā uz darba papildināmību un dalīšanu attīstības politikā īstenošanai ir ierobežoti rezultāti;

H.  tā kā Līgumi ES nodrošina juridisko pamatu, kas ļautu palielināt ES ārējo darbību saskaņotību un efektivitāti;

I.  tā kā Komisijai vajadzētu būt galvenajam dzinējspēkam, lai panāktu atbalsta un attīstības efektivitātes programmas pilnīgu īstenošanu ES līmenī,

1.  aicina ES un tās dalībvalstis ievērot saistības, kuras tās ir uzņēmušās Parīzes deklarācijā, Akras rīcības programmā un Pusanas globālās partnerības programmā efektīvas attīstības sadarbības jomā un kuras netiek īstenotas galvenokārt politiskās gribas trūkuma, birokrātijas un augsto darījuma izmaksu dēļ; šajā saistībā atgādina, ka viens no pamatnosacījumiem, lai izpildītu „atbalsta efektivitātes programmu”, ir pilnībā īstenot „demokrātisko īpašumtiesību” principu, kas nozīmē, ka attīstības stratēģiju uzmanības centrā jābūt valstij un tām jāatspoguļo visu valsts ieinteresēto personu apņemšanās;

2.  aicina ES un tās dalībvalstis pilnvērtīgi īstenot LESD tiesību normas par attīstību, kas paredz, ka jānodrošina papildināmība starp ES un tās dalībvalstīm attīstības sadarbības jomā (LESD 208. un 210. pants), lai pastiprinātu efektīvu sadarbību starp ES līdzekļu devējiem;

3.  prasa ES un tās dalībvalstis efektīvāk koordinēt darba sadalījumu, cita starpā, ar kopīgās plānošanas starpniecību, lai izvairītos no darbību pārklāšanās un augstām darījuma izmaksām; tāpat uzstāj, ka ir jāveic katras saņēmējas valsts situācijas īpašo vajadzību rūpīga analīze, vienlaikus nodrošinot, ka finansētie projekti ir integrēti vietējā ekonomikā un nodrošina palīdzību tiem, kam tā visvairāk nepieciešama;

4.  prasa ES un tās dalībvalstis panākt labāku darba koordinēšanu starp valstīm, lai risinātu problēmu saistībā ar atbalsta ziņā izredzētajām un novārtā atstātajām valstīm; uzsver, ka ES politikai darba sadalījuma jomā būtu jānodrošina, ka ir pievērsta atbilstoša uzmanība tādiem horizontāliem jautājumiem kā cilvēktiesības, dzimumu līdztiesība un klimata pārmaiņas; uzsver arī, ka mērķis palielināt atbalsta ietekmi un sasniegt labāku rezultātu / izmaksu lietderību nedrīkst praksē novest pie tādas attīstības politikas, kas izvairās no riska un koncentrējas tikai uz „neproblemātiskajām valstīm”;

5.  aicina no jauna izvērtēt ES un tās dalībvalstu salīdzinošās priekšrocības uzdevumu sadalījumā attīstības jomā, izvērtējot stiprās un vājās puses un iesaistot šajā procesā attiecīgo dalībvalsti (vai Komisiju), kā arī citus līdzekļu devējus un partnervalstis;

6.  tomēr norāda, ka ir arī nepieciešama labāka koordinācija ar starptautisko sabiedrību un, vēl jo vairāk, ar vietējā līmeņa dalībniekiem, jo īpaši ar vietējām valdībām, valstu parlamentiem, pilsonisko sabiedrību un NVO; atgādina, ka astotajā Tūkstošgades attīstības mērķī par pasaules mēroga partnerības veidošanu attīstības nolūkos tiek mudināts sekmēt visu attīstības jomas dalībnieku plašu līdzdalību un ciešu sadarbību;

7.  uzsver, ka, apvienojot līdzekļu devēju valstu nodrošinātos resursus, daudzpusējās attīstības organizācijām rodas iespējas paaugstināt palīdzības efektivitāti un maksimāli palielināt tās lietderīgumu; norāda, ka starptautisko organizāciju izveidoto resursu izmantošana arī palīdz līdzekļu devējiem apmainīties ar informāciju par attīstības pasākumiem, tādējādi radot lielāku pārredzamību un pārskatatbildību;

8.  uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt minēto valstu spēju veidošanu, lai tās varētu stiprināt prasmes, zinātību un iestādes, kas vajadzīgas, lai tās varētu efektīvi pārvaldīt savu attīstību; uzsver, ka brīvā tirdzniecība, tirgus ekonomika un uzņēmējdarbība ir būtiskas, lai jaunattīstības valstis spētu apkarot nabadzību un tādējādi veidot ilgtspējīgu ekonomikas attīstību un samazināt savu atkarību no palīdzības; tāpat uzsver, ka ir svarīgi veicināt un aizsargāt labu pārvaldību un ka ir būtiski, lai saņēmējvalstu iestādes apkarotu korupciju un veidotu savu fiskālo infrastruktūru, lai spētu garantēt nodokļu ieņēmumus un cīnīties ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nelikumīgu kapitāla aizplūšanu;

9.  uzsver, ka aizvien lielāka nozīme ir netradicionālo līdzekļu devēju, kā arī privātā sektora ieguldījumam un filantropijas finanšu plūsmām jaunattīstības valstīs, kas rada papildu problēmas saistībā ar koordināciju; uzskata, ka jaunajā ES līdzekļu devēju koordinācijas sistēmā, kas paredzēta attīstības palīdzībai, būtu arī jāizskata iespējas integrēt minētos aspektus, pamatojoties uz saistībām saskaņā ar Pusanas partnerību efektīvai sadarbībai.

10.  uzsver, ka ir svarīgi īstenot diferencētas pieeju atbalsta efektivitātei, ņemot vērā attīstības līmeni saņēmējās valstīs (vismazāk attīstītajās valstīs, nestabilās valstīs un valstīs ar vidēju ienākumu līmeni) un to īpašās vajadzības; minētās diferencētās pieejas pamatā vajadzētu būt ne tikai IKP, bet arī tādiem daudzdimensionāliem attīstības rādītājiem kā valsts nabadzība, nevienlīdzība un neaizsargātība;

11.  aicina dalībvalstis pilnvērtīgi izmantot visas jauno elektronisko rīku priekšrocības, lai koordinētu projektus, piemēram, oficiālās attīstības palīdzību Mozambikas datubāzei (ODAmoz), kuras izveidi finansēja ES;

12.  aicina ES nodrošināt to, ka visos ar attīstības koordināciju saistītajos finanšu mehānismos tiek pilnībā iestrādātas saistības attiecībā uz atbalsta un attīstības efektivitāti;

13.  uzsver, ka, ņemot vērā ekonomisko grūtību radītos ierobežojumus dalībvalstu un ES budžetā un aizvien aktuālāku prasību pēc efektīvākas attīstības atbalsta sadales, ir ārkārtīgi svarīgi labāk koordinēt līdzekļu devējus un šajā jautājumā ES būtu jāuzņemas galvenā loma, un koordinācijai būtu jāaptver visi svarīgākie visu attīstības projektu aspekti, tostarp to plānošana, uzraudzība un izvērtēšana;

14.  tā kā pašreizējās ES iniciatīvas par līdzekļu devēju labāku koordināciju ir brīvprātīgas un neuzliek saistības, tās nav pilnībā izmantojušas visas ES un tās dalībvalstu iespējas, kā attīstības atbalstu padarīt efektīvāku; tādēļ prasa ES un tās dalībvalstīm izveidot jaunu koordinācijas instrumentu regulas veidolā;

15.  prasa Komisijai, pamatojoties uz LESD 209. un 210. pantu, vēlams līdz 2015. gada 31. decembrim un jebkurā gadījumā ne vēlāk kā 2016. gada pirmajā pusē iesniegt tiesību akta priekšlikumu par regulatīviem aspektiem attiecībā uz ES līdzekļu devēju koordināciju attīstības atbalsta jomā, pirms tam pieņemot un īstenojot ceļvedi, kurā ietvertas sagatavošanas darbības, lai veicinātu minēto regulatīvo aspektu stāšanos spēkā, un ievērojot tā pielikumā sniegtos sīki izstrādātos ieteikumus;

16.  aicina Komisiju un EĀDD izvērtēt minēto ceļvedi, pamatojoties uz iepriekš noteiktu rādītāju kopumu; šajā procesā kā dalībniekiem būtu jāpiedalās ES delegācijām kopā ar dalībvalstu diplomātiskajām pārstāvniecībām partnervalstīs, no vienas puses, un DEVCO ĢD un EĀDD kopā ar dalībvalstu pārstāvjiem, no otras puses, un būtu jāparedz, ka šajā procesā Komisija un EĀDD iesniedz ziņojumus Eiropas Parlamentam nolūkā vienoties par ceļveža īstenošanu;

17.  apstiprina, ka ieteikumos tiek ievērotas pamattiesības un subsidiaritātes princips;

18.  uzskata, ka prasītajam priekšlikumam nav finansiālas ietekmes;

19.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un pielikumā izklāstītos sīki izstrādātos ieteikumus Komisijai un Padomei.

REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

SĪKI IZSTRĀDĀTI IETEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA SATURU

Ieteikums Nr. 1 (par pieņemamās regulas mērķi un darbības jomu)

Šīs regulas mērķim vajadzētu būt mehānismu un prakses kodificēšanai un stiprināšanai, lai nodrošinātu attīstības atbalsta labāku papildināmību un efektīvu koordināciju. Tās darbības jomai būtu pienācīgi jārisina jautājums par to, kā palielināt ES attīstības atbalsta efektivitāti.

Regula būtu jāpiemēro dalībvalstīm un ES iestādēm.

Ieteikums Nr. 2 (par vispārējiem principiem ES līdzekļu devēju koordinācijā)

Regulā būtu jākodificē šādi principi:

—  Vietējā atbildība: ES un tās dalībvalstīm būtu jāciena partnervalsts valdības lēmumi un jāpieskaņojas centrālās valdības īstenotajām stratēģijām. Tām attiecīgā gadījumā būtu jāiekļauj darbības, kas palīdzētu stiprināt partnervalsts spēju vadīt līdzekļu devēju koordinācijas darbības sistēmu.

—  Saskaņošana: ES un tās dalībvalstīm būtu jāīsteno vienota plānošanas kārtība valsts līmenī (kopīga plānošana) un jāsadarbojas, lai samazinātu atsevišķo un bieži vien pārklājušos misiju un novērtējošo pārskatu skaitu. Tām arī būtu jādeleģē pilnvaras galvenajiem līdzekļu devējiem attiecībā uz tādu darbību īstenošanu, kurās kādam no minētajiem līdzekļu devējiem ir salīdzinošas priekšrocības nozares vai valsts līmenī.

—  Pielāgošana: ES un tās dalībvalstīm kopējā atbalsta (valsts stratēģijas, politikas dialogi un attīstības sadarbības programmas) sniegšanā būtu jābalstās uz partnervalstu nacionālajām attīstības stratēģijām un periodiskiem pārskatiem par minēto stratēģiju īstenošanas gaitu. Lai atbalsta piešķiršana būtu vienkāršāka, parasti būtu jāizmanto valstu sistēmas. ES un tās dalībvalstīm nevajadzētu veidot īpašas struktūras, kas nodarbotos ar finansiāli atbalstīto projektu un programmu ikdienas pārvaldību un īstenošanu.

—  Atbalsta paredzamība: Lai efektīvi koordinētu attīstības pasākumus, ES un tās dalībvalstīm būtu laicīgi jāsniedz jaunattīstības valstīm informācija par turpmākajiem izdevumu un/vai īstenošanas plāniem un norādīt orientējošo piešķīrumu apjomu, tādējādi ļaujot partnervalstīm to iekļaut vidēja termiņa plānos.

—  Pārredzamība un savstarpējā pārskatatbildība: ES un tās dalībvalstīm būtu jāsadarbojas ar partnervalstīm, lai izstrādātu savstarpēji apstiprinātas struktūras, kas nodrošinātu valstu sistēmu darbības, pārredzamības un pārskatatbildības uzticamu novērtējumu un uzlabotu partnervalstu datu pieejamību un kvalitāti. Būtu turpmāk jāveicina galvenās iniciatīvas, kas palīdz īstenot šos mērķus, piemēram, ES pārredzamības garantija un Starptautiskā atbalsta pārredzamības iniciatīva.

—  Diferencēta pieeja: Īstenojot šo regulu, būtu jāpiemēro diferencēta pieeja atkarībā no attīstības konteksta un vajadzībām, lai partnervalstīm vai reģioniem piedāvātu īpašu, katrai partnervalstij vai reģionam pielāgotu sadarbību, pamatojoties uz to vajadzībām, stratēģijām, prioritātēm un līdzekļiem.

—  Rezultātu pārskatīšana, novērtēšana un apspriešana: ES būtu jāuzrauga regulas īstenošana un jāziņo par to. Par veiktajiem pasākumiem katru gadu ir jāziņo valstu parlamentiem un Eiropas Parlamentam.

Ieteikums Nr. 3 (par kopīgo plānošanu)

Ar šo regulu būtu jākodificē ES un tās dalībvalstu apņemšanās palielināt savu dalību daudzgadu plānošanā saskaņā ar partnervalstu attīstības stratēģijām, pēc iespējas sinhronizējot ar plānošanas cikliem partnervalstu līmenī. Kopīgās plānošanas struktūra ir pragmatisks instruments darba dalīšanas sekmēšanai un ar to būtu jāpapildina un jāstiprina pašreizējā līdzekļu devēju koordinēšanas sistēma, lai nenotiktu nevajadzīgs paralēls darbs.

Ar šo regulu būtu jānodrošina, ka ES aktīvi uzrauga progresu valstu un galvenās iestādes līmenī, lai nodrošinātu, ka tiek panākts stabils progress esošo saistību īstenošanā un ka tiek pienācīgi ievēroti norādījumi ES kopīgas plānošanas sistēmas īstenošanai.

Ieteikums Nr. 4 (par darba dalīšanu)

ES un tās dalībvalstis ir izstrādājušas plašu pamatprincipu klāstu par to, kā būtu efektīvi jāveic darba dalīšana. ES rīcības kodeksā attiecībā uz papildināmību un darba dalīšanu attīstības politikā ir sniegti norādījumi ES un tās dalībvalstīm, un tas pēc iespējas drīzāk būtu jāpiemēro visās partnervalstīs.

Ieteikums Nr. 4.1: darba dalīšana valstī

ES un tās dalībvalstīm būtu jāmazina darījumu izmaksas, ierobežojot ES aktīvo līdzekļu devēju skaitu nozaru politikā un sadarbības darbībās. Lai to panāktu un tādējādi uzlabotu nozares koncentrāciju, tām būtu jāizstrādā un jāīsteno plāni par atbildīgu aiziešanu no nozares, pamatojoties uz dialogu ar partnervalstu valdībām un citiem līdzekļu devējiem, kā arī uz analīzi par iespējamā finansējuma trūkuma ietekmi.

Ieteikums Nr. 4,2: darba dalīšana starp valstīm

Lai samazinātu dažādu valstu sniegtā atbalsta sadrumstalotību un līdzekļu devēju skaita pieaugumu, ES un tās dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka valstu līdzekļi tiek piešķirti informēti, tostarp ņemot vērā citu dalībvalstu nodomus un iespēju sniegt ES pievienoto vērtību. Dalībvalstīm būtu jācenšas panākt labāka ģeogrāfiskā koncentrācija, savukārt Komisijai ir jāieņem koordinatora loma, jo īpaši novārtā atstātajās valstīs. Šajā sakarā būtu jāizmanto ES vienotās analīzes un stratēģijas attiecībā uz ES atbalsta ziņā izredzētajām un novārtā pamestajām valstīm, lai nodrošinātu labāku darba sadalījumu starp valstīm.

Ieteikums Nr. 5 (par progresa uzraudzību galvenās iestādes un valstu līmenī)

Ar šo regulu būtu jākodificē mehānismi, ar kuriem ziņo par progresu labākā līdzekļu devēju koordinēšanā valsts līmenī, tajos cita starpā iekļaujot: a) nošķirtu informāciju par visām attiecīgajām atbalsta plūsmām; b) informāciju par progresu kopīgās plānošanas procesos, īpašu uzmanību pievēršot darba dalīšanai; c) pierādījumus par mazākām darījumu izmaksām, kas panāktas ar darba dalīšanu, un d) informāciju par to, kā kopīgā plānošana un darba dalīšana tiks ietverta stratēģiskās plānošanas procesos.

Šī informācija būtu jādara pieejama partnervalstīm, lai tās to varētu iekļaut valsts budžeta dokumentos un tādējādi veicināt pārredzamību attiecībā uz parlamentu, pilsonisko sabiedrību un citām attiecīgajām ieinteresētajām personām.

Ieteikums Nr. 6 (par valstu parlamentu iesaisti līdzekļu devēju koordinācijas uzraudzībā)

Šajā regulā būtu jāiekļauj noteikumi, kas veicinātu valstu parlamentu dalību līdzekļu devēju koordinācijas uzraudzībā. Šādā nolūkā būtu jārīko ikgadējas sanāksmes starp Eiropas Parlamentu un valstu parlamentiem, lai novērtētu progresu un apspriestu rezultātus.

Ieteikums Nr. 7 (gada ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei)

Regulā būtu jāiekļauj noteikumi par novērtēšanu gada ziņojumā. Komisijai būtu jāizvērtē panāktais progress šajā regulā paredzēto pasākumu īstenošanā un Eiropas Parlamentam un Padomei, kā arī 9. ieteikumā minētajai komitejai jāiesniedz gada ziņojums par to īstenošanu un rezultātiem ES atbalsta koordinēšanas jomā.

Šo ziņojumu iesniedz arī Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai.

Gada ziņojumā būtu jāizmanto galvenās iestādes un nozares sniegtā informācija par iepriekšējo gadu. Tajā būtu jāizvērtē, kādi rezultāti panākti ar ES un dalībvalstu attīstības politikas koordinācijas uzlabošanas pasākumiem, izmantojot pēc iespējas konkrētākus un izmērāmus rādītājus, pēc kuriem nosaka šīs regulas mērķu īstenošanas progresu.

Ieteikums Nr. 8 (par pārskatu)

Komisijai būtu jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojums, kurā novērtēta šīs regulas īstenošana pirmajos trijos gados, un vajadzības gadījumā likumdošanas priekšlikums, ar kuru ievieš vajadzīgās izmaiņas.

Ieteikums Nr. 9 (par koordinācijas komitejas izveidi)

Regulā būtu jāiekļauj noteikumi par komitejas izveidi. Komitejai būtu jāpieņem savs reglaments, un tā būtu jāveido no Komisijas, Padomes un Eiropas Parlamenta pārstāvjiem.

(1) OV C 46, 24.2.2006., 1. lpp.
(2)Dok.9369/12.
(3)Dok.9558/07.
(4) OV C 306 E, 15.12.2006., 373. lpp.
(5) OV C 279 E, 19.11.2009., 100. lpp.
(6) OV C 131 E, 8.5.2013., 80. lpp.
(7)Dok.15912/09.
(8)Dok.11081/10.
(9)Dok.17769/10.
(10)Dok.18239/10.
(11) Projekts Nr. 2008/170204 — 1. versija.
(12) Projekts Nr. 2010/250763 — 1. versija.
(13) OV L 201, 20.5.2010., 3. lpp.


Revīzijas palātas locekļa iecelšana (Phil Wynn Owen — UK)
PDF 189kWORD 34k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra lēmums par priekšlikumu iecelt Phil Wynn Owen par Revīzijas palātas locekli (C7-0313/2013 – 2013/0811(NLE))
P7_TA(2013)0559A7-0438/2013

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 286. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C7‑03013/2013),

–  ņemot vērā Reglamenta 108. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu (A7-0438/2013),

A.  tā kā Parlamenta Budžeta kontroles komiteja pārbaudīja amata kandidāta atbilstību, jo īpaši ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 286. panta 1. punktā noteiktās prasības;

B.  tā kā Budžeta kontroles komiteja 2013. gada 7. novembra sanāksmē uzklausīja Padomes izvirzīto Revīzijas palātas locekļa amata kandidātu,

1.  apstiprina Padomes priekšlikumu iecelt Phil Wynn Owen par Revīzijas palātas locekli;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo lēmumu Padomei un informēšanas nolūkā Revīzijas palātai, kā arī pārējām Eiropas Savienības iestādēm un dalībvalstu revīzijas iestādēm.


Revīzijas palātas locekļa iecelšana (Alex Brenninkmeijer — NL)
PDF 188kWORD 34k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra lēmums par priekšlikumu iecelt Alex Brenninkmeijer par Revīzijas palātas locekli (C7-0312/2013 – 2013/0810(NLE))
P7_TA(2013)0560A7-0433/2013

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 286. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C7‑0312/2013),

–  ņemot vērā Reglamenta 108. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu (A7-0433/2013),

A.  tā kā Parlamenta Budžeta kontroles komiteja pārbaudīja amata kandidāta atbilstību, jo īpaši ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 286. panta 1. punktā noteiktās prasības;

B.  tā kā Budžeta kontroles komiteja 2013. gada 7. novembra sanāksmē uzklausīja Padomes izvirzīto Revīzijas palātas locekļa amata kandidātu,

1.  apstiprina Padomes priekšlikumu iecelt Alex Brenninkmeijer par Revīzijas palātas locekli;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Padomei un informēšanas nolūkā Revīzijas palātai, kā arī pārējām Eiropas Savienības iestādēm un dalībvalstu revīzijas iestādēm.


Revīzijas palātas locekļa iecelšana (Henri Grethen — LU)
PDF 190kWORD 34k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra lēmums par priekšlikumu iecelt Henri Grethen par Revīzijas palātas locekli (C7-0309/2013 – 2013/0807(NLE))
P7_TA(2013)0561A7-0439/2013

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 286. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C7‑0309/2013),

–  ņemot vērā Reglamenta 108. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu (A7-0439/2013),

A.  tā kā Budžeta kontroles komiteja 2013. gada 7. novembra sanāksmē uzklausīja Padomes izvirzīto Revīzijas palātas locekļa amata kandidātu,

B.  tā kā Henri Grethen atbilst Līguma par Eiropas Savienības darbību 286. panta 1. punktā izklāstītajiem nosacījumiem,

1.  apstiprina Padomes priekšlikumu iecelt Henri Grethen par Revīzijas palātas locekli;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo lēmumu Padomei un informēšanas nolūkā Revīzijas palātai, kā arī pārējām Eiropas Savienības iestādēm un dalībvalstu revīzijas iestādēm.


Revīzijas palātas locekļa iecelšana (Nikolaos Milionis — EL)
PDF 188kWORD 34k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra lēmums par priekšlikumu iecelt Nikolaos Milionis par Revīzijas palātas locekli (C7-0310/2013 –2013/0808 (NLE))
P7_TA(2013)0562A7-0436/2013

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 286. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C7-0310/2013),

–  ņemot vērā Reglamenta 108. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu (A7-0436/2013),

A.  tā kā Parlamenta Budžeta kontroles komiteja pārbaudīja amata kandidāta atbilstību, jo īpaši ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 286. panta 1. punktā noteiktās prasības;

B.  tā kā minētā komiteja 2013. gada 7. novembrī rīkoja Revīzijas palātas locekļa kandidāta uzklausīšanu;

1.  apstiprina Padomes priekšlikumu iecelt Nikolaos Milionis par Revīzijas palātas locekli;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo lēmumu Padomei un informēšanas nolūkā Revīzijas palātai, kā arī pārējām Eiropas Savienības iestādēm un dalībvalstu revīzijas iestādēm.


Revīzijas palātas locekļa iecelšana (Danièle Lamarque — FR)
PDF 190kWORD 34k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra lēmums par priekšlikumu iecelt Danièle Lamarque par Revīzijas palātas locekli (C7-0311/2013 – 2013/0809(NLE))
P7_TA(2013)0563A7-0437/2013

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 286. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C7-0311/2013),

–  ņemot vērā Reglamenta 108. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu (A7-0437/2013),

A.  tā kā Parlamenta Budžeta kontroles komiteja pārbaudīja amata kandidātes atbilstību, jo īpaši ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 286. panta 1. punktā noteiktās prasības;

B.  tā kā Budžeta kontroles komiteja 2013. gada 7. novembra sanāksmē uzklausīja Padomes izvirzīto Revīzijas palātas locekļa amata kandidāti,

1.  apstiprina Padomes priekšlikumu iecelt Danièle Lamarque par Revīzijas palātas locekli;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo lēmumu Padomei un informēšanas nolūkā Revīzijas palātai, kā arī pārējām Eiropas Savienības iestādēm un dalībvalstu revīzijas iestādēm.


Eiropas Centrālās bankas Uzraudzības valdes priekšsēdētāja iecelšana
PDF 195kWORD 38k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra lēmums par Eiropas Centrālās bankas priekšlikumu attiecībā uz Eiropas Centrālās bankas Uzraudzības valdes priekšsēdētāja iecelšanu (N7-0103/2013 – C7-0424/2013 – 2013/0901(NLE))
P7_TA(2013)0564A7-0452/2013

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2013. gada 22. novembra priekšlikumu attiecībā uz Eiropas Centrālās bankas Uzraudzības valdes priekšsēdētāja iecelšanu (N7-0103/2013),

–  ņemot vērā 26. panta 3. punktu Padomes 2013. gada 15. oktobra Regulā (ES) Nr. 1024/2013, ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību(1),

–  ņemot vērā Iestāžu nolīgums starp Eiropas Parlamentu un Eiropas Centrālo banku par praktisko kārtību, kā īsteno demokrātisko pārskatatbildību un pārrauga uzdevumus, kas Eiropas Centrālajai bankai uzticēti saistībā ar vienoto uzraudzības mehānismu(2),

–  ņemot vērā Reglamentu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A7-0452/2013),

A.  tā kā Regulas (ES) Nr. 1024/2013 26. panta 3. punktā noteikts, ka Eiropas Centrālā banka (ECB) iesniedz Parlamentam apstiprināšanai priekšlikumu par Uzraudzības valdes priekšsēdētāja iecelšanu un ka priekšsēdētāju izraugās, pamatojoties uz atklātu atlases procedūru, no personām, kam ir atzīta reputācija un pieredze banku un finanšu jautājumos un kas nav ECB Padomes locekļi;

B.  tā kā Regulas (ES) Nr. 1024/2013 26. panta 2. punktā noteikts, ka saskaņā ar minēto regulu ieceļot Uzraudzības valdes locekļus, ievēro dzimumu līdzsvara, pieredzes un kvalifikācijas principus;

C.  tā kā ar 2013. gada 22. novembra vēstuli ECB iesniedza Parlamentam priekšlikumu iecelt Danièle Nouy par ECB Uzraudzības valdes priekšsēdētāju uz piecu gadu pilnvaru laiku;

D.  tā kā Parlamenta Ekonomikas un monetāro lietu komiteja pēc tam pārbaudīja kandidātes atbilstību, jo īpaši ņemot vērā Regulas (ES) Nr. 1024/2013 26. panta 2. un 3. punktā noteiktās prasības; tā kā, veicot novērtēšanu, minētā komiteja no kandidātes saņēma dzīves aprakstu, kā arī atbildes uz viņai nosūtīto rakstisko anketu;

E.  tā kā minētā komiteja 2013. gada 27. novembrī rīkoja kandidātes uzklausīšanu, kuras sākumā viņa sniedza paziņojumu un pēc tam atbildēja uz komitejas locekļu jautājumiem,

1.  apstiprina ECB priekšlikumu iecelt Danièle Nouy par ECB Uzraudzības valdes priekšsēdētāju;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Eiropas Centrālajai bankai, Padomei un dalībvalstu valdībām.

(1)OV L 287, 29.10.2013., 63. lpp.
(2)OV L 320, 30.11.2013., 1. lpp.


Kopīgi noteikumi un procedūras Savienības ārējās darbības instrumentu īstenošanai ***I
PDF 373kWORD 47k
Rezolūcija
Teksts
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kopīgus noteikumus un procedūras Savienības ārējās darbības instrumentu īstenošanai (COM(2011)0842 – C7-0494/2011 – 2011/0415(COD))
P7_TA(2013)0565A7-0447/2013

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2011)0842),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 209. panta 1. punktu un 212. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7‑0494/2011),

—  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

—  ņemot vērā Reģionu komitejas 2012. gada 9. decembra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2013. gada 4. oktobra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Budžeta komitejas atzinumus (A7-0447/2013),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  apstiprina Eiropas Parlamenta paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai;

3.  pieņem zināšanai Komisijas paziņojumus, kas pievienoti šai rezolūcijai;

4.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2013. gada 11. decembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2014, ar ko paredz kopīgus noteikumus un procedūras, lai īstenotu Savienības instrumentus ārējās darbības finansēšanai

P7_TC1-COD(2011)0415


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 236/2014.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

Eiropas Komisijas deklarācija par īstenošanas aktu izmantošanu, ar ko paredz īstenošanas kārtību dažiem noteikumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā Nr. 232/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Eiropas kaimiņattiecību instrumentu, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 231/2014 (2014. gada 11. marts) par pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (PPI II)

Eiropas Komisija uzskata, ka pārrobežu sadarbības programmas īstenošanas noteikumu, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 236/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko paredz kopīgus noteikumus un procedūras, Savienības ārējās darbības instrumentu īstenošanai, un citu īpašu, sīkāk izstrādātu īstenošanas noteikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 232/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Eiropas kaimiņattiecību instrumentu, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 231/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (PPI II), mērķis ir papildināt pamataktu un tādējādi tiem vajadzētu būt deleģētiem aktiem, kas jāpieņem, pamatojoties uz LESD 290. pantu. Eiropas Komisija neiebildīs pret teksta pieņemšanu, par kuru vienojušies likumdevēji. Tomēr Eiropas Komisija atgādina, ka jautājumu par nošķīrumu starp LESD 290. un 291. pantu pašlaik izskata Eiropas Savienības Tiesa lietā par biocīdiem.

Eiropas Komisijas deklarācija par atmaksājumiem

Saskaņā ar pienākumiem, kas noteikti 21. panta 5. punktā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulā (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu, Eiropas Komisijas budžeta projektā izveidos pozīciju, kurā kārtos iekšējos piešķirtos ieņēmumus un, ja iespējams, norādīs šādu ieņēmumu summu.

Budžeta lēmējinstitūciju katru gadu informēs par budžeta plānošanas procesā uzkrāto līdzekļu summu. Iekšējie piešķirtie ieņēmumi tiks iekļauti budžeta projektā tikai tādā gadījumā, ja to summa ir noteikta.

Eiropas Parlamenta paziņojums par palīdzības, kas piešķirta saskaņā ar finanšu instrumentiem, pārtraukšanu

Eiropas Parlaments atzīmē, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 233/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 232/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Eiropas kaimiņattiecību instrumentu, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 234/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Partnerības instrumentu sadarbībai ar trešām valstīm, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 231/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (PPI II), tekstā nav rodama tieša norāde uz iespēju palīdzību pārtraukt gadījumos, kad saņēmējvalsts neievēro attiecīgajā instrumentā noteiktos pamatprincipus un īpaši demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošanas principus.

Eiropas Parlaments uzskata, ka jebkādas palīdzības pārtraukšana šo instrumentu ietvaros mainītu vispārējo finanšu shēmu, par kuru panākta vienošanās saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru. Eiropas Parlaments kā viens no likumdevējiem un viena no budžeta lēmējinstitūcijas iestādēm tādējādi var pilnībā izmantot savas prerogatīvas, ja šāds lēmums būtu jāpieņem.

(1) OV C 391, 18.12.2012., 110. lpp.


Stabilitātes instruments ***I
PDF 278kWORD 43k
Rezolūcija
Teksts
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Stabilitātes instrumentu (COM(2011)0845 – C7-0497/2011 – 2011/0413(COD))
P7_TA(2013)0566A7-0451/2013

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2011)0845),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 209. panta 1. punktu un 212. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7‑0497/2011),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vēra Padomes pārstāvja 2013. gada 4. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Budžeta komitejas atzinumus (A7-0451/2013),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  pieņem zināšanai Komisijas paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai;

3.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2013. gada 11. decembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2014, ar ko izveido Stabilitātes un miera veicināšanas instrumentu

P7_TC1-COD(2011)0413


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 230/2014.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

Eiropas Komisijas deklarācija par stratēģisko dialogu ar Eiropas Parlamentu(1)

Pamatojoties uz LES 14. pantu, Eiropas Komisija veidos stratēģisko dialogu ar Eiropas Parlamentu pirms Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 230/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido ar ko izveido Stabilitātes un miera veicināšanas instrumentu, plānošanas un vajadzības gadījumā pēc sākotnējas apspriedes ar attiecīgajiem labuma guvējiem. Eiropas Komisija iesniegs Eiropas Parlamentam attiecīgos pieejamos dokumentus par plānošanu, norādot katrai valstij/reģionam paredzēto indikatīvo piešķīrumu un katras valsts/reģiona prioritātes, iespējamos rezultātus un pa prioritārajām ģeogrāfiskajām programmām iedalītus indikatīvos piešķīrumus, kā arī palīdzības izvēles iespējas(2). Eiropas Komisija iesniegs Eiropas Parlamentam attiecīgos pieejamos dokumentus par plānošanu ar norādītām tematiskām prioritātēm, iespējamiem rezultātiem, palīdzības izvēles iespējām2 un finanšu piešķīrumiem tematiskajās programmās paredzētajām prioritātēm. Eiropas Komisija ņems vērā Eiropas Parlamenta pausto nostāju šajā jautājumā.

Šīs regulas spēkā esamības laikā Eiropas Komisija veidos stratēģisko dialogu ar Eiropas Parlamentu, sagatavojot vidusposma pārskatu un pirms jebkādas būtiskas plānošanas dokumentu pārskatīšanas.

Pēc Eiropas Parlamenta uzaicinājuma Eiropas Komisija skaidros, kur Eiropas Parlamenta apsvērumi plānošanas dokumentos ir ņemti vērā, un visus citus ieteikumus saistībā ar stratēģisko dialogu.

(1) Eiropas Komisija būs pārstāvēta atbildīgā komisāra līmenī.
(2) Vajadzības gadījumā.


Eiropas kaimiņattiecību instruments ***I
PDF 429kWORD 59k
Rezolūcija
Teksts
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas kaimiņattiecību instrumentu (COM(2011)0839 – C7-0492/2011 – 2011/0405(COD))
P7_TA(2013)0567A7-0449/2013

(Parastā likumdošanas procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2011)0839),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 209. panta 1. punktu un 212. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7–0492/2011),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 14. novembra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2012. gada 9. oktobra atzinumu(2),

–  ņemot vēra Padomes pārstāvja 2013. gada 4. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Budžeta komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Reģionālās attīstības komitejas, Kultūras un izglītības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A7-0449/2013),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  apstiprina šīs rezolūcijas pielikumā iekļauto Parlamenta paziņojumu;

3.  pieņem zināšanai šai rezolūcijai pievienotās Komisijas deklarācijas;

4.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2013. gada 11. decembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2014, ar ko izveido Eiropas kaimiņattiecību instrumentu

P7_TC1-COD(2011)0405


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 232/2014.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

Eiropas Komisijas deklarācija par stratēģisko dialogu ar Eiropas Parlamentu(3)

Pamatojoties uz LES 14. pantu, Eiropas Komisija veidos stratēģisko dialogu ar Eiropas Parlamentu pirms Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 232/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Eiropas kaimiņattiecību instrumentu, plānošanas un vajadzības gadījumā pēc sākotnējas apspriedes ar attiecīgajiem labuma guvējiem. Eiropas Komisija iesniegs Eiropas Parlamentam attiecīgos pieejamos dokumentus par plānošanu, norādot katrai valstij/reģionam paredzēto indikatīvo piešķīrumu un katras valsts/reģiona prioritātes, iespējamos rezultātus un pa prioritārajām ģeogrāfiskajām programmām iedalītus indikatīvos piešķīrumus, kā arī palīdzības izvēles iespējas(4). Eiropas Komisija iesniegs Eiropas Parlamentam attiecīgos pieejamos dokumentus par plānošanu ar norādītām tematiskām prioritātēm, iespējamiem rezultātiem, palīdzības izvēles iespējām2 un finanšu piešķīrumiem tematiskajās programmās paredzētajām prioritātēm. Eiropas Komisija ņems vērā Eiropas Parlamenta pausto nostāju šajā jautājumā.

Šīs regulas spēkā esamības laikā Eiropas Komisija veidos stratēģisko dialogu ar Eiropas Parlamentu, sagatavojot vidusposma pārskatu un pirms jebkādas būtiskas plānošanas dokumentu pārskatīšanas.

Pēc Eiropas Parlamenta uzaicinājuma Eiropas Komisija skaidros, kur Eiropas Parlamenta apsvērumi plānošanas dokumentos ir ņemti vērā, un visus citus ieteikumus saistībā ar stratēģisko dialogu.

-Eiropas Komisijas deklarācija par īstenošanas aktu izmantošanu, ar ko paredz īstenošanas kārtību dažiem noteikumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 232/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Eiropas kaimiņattiecību instrumentu, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 231/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (PPI II)

Eiropas Komisija uzskata, ka pārrobežu sadarbības programmas īstenošanas noteikumu, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 236/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko paredz kopīgus noteikumus un procedūras Savienības ārējās darbības instrumentu īstenošanā, un citu īpašu, sīkāk izstrādātu īstenošanas noteikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 232/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Eiropas kaimiņattiecību instrumentu, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 231/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (PPI II), mērķis ir papildināt pamataktu, un tādējādi tiem jābūt deleģētiem aktiem, kas jāpieņem, pamatojoties uz LESD 290. pantu. Eiropas Komisija neiebildīs pret teksta pieņemšanu, par kuru vienojušies likumdevēji. Tomēr Eiropas Komisija atgādina, ka jautājumu par nošķīrumu starp LESD 290. un 291. pantu lietā par biocīdiem pašlaik izskata Eiropas Savienības Tiesa.

Eiropas Parlamenta paziņojums par palīdzības, kas piešķirta saskaņā ar finanšu instrumentiem, pārtraukšanu

Eiropas Parlaments norāda, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 233/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 232/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Eiropas kaimiņattiecību instrumentu, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 234/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Partnerības instrumentu sadarbībai ar trešām valstīm, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 231/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (PPI II), tekstā nav rodama tieša norāde uz iespēju palīdzību pārtraukt gadījumos, kad saņēmējvalsts neievēro attiecīgajā instrumentā noteiktos pamatprincipus un īpaši demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošanas principus.

Eiropas Parlaments uzskata, ka jebkādas palīdzības pārtraukšana šo instrumentu ietvaros mainītu vispārējo finanšu shēmu, par kuru panākta vienošanās saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru. Eiropas Parlaments kā viens no likumdevējiem un viena no budžeta lēmējinstitūcijas iestādēm tādējādi var pilnībā izmantot savas privilēģijas, ja šāds lēmums tiktu pieņemts.

(1) OV C 11, 15.1.2013., 77. lpp.
(2) OV C 391, 18.12.2012., 110. lpp.
(3) Eiropas Komisija būs pārstāvēta atbildīgā komisāra līmenī.
(4) Vajadzības gadījumā.


Pirmspievienošanās palīdzības instruments ***I
PDF 355kWORD 58k
Rezolūcija
Teksts
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (PPI II) (COM(2011)0838 – C7-0491/2011 – 2011/0404(COD))
P7_TA(2013)0568A7-0445/2013

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2011)0838)),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 212. panta 2. punktu saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7‑0491/2011),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 14. novembra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2012. gada 9. oktobra atzinumu(2),

–  ņemot vēra Padomes pārstāvja 2013. gada 4. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Budžeta komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A7-0445/2013),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  apstiprina šai rezolūcijai pievienotos Parlamenta paziņojumus un Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgo paziņojumu;

3.  pieņem zināšanai šai rezolūcijai pievienotās Komisijas deklarācijas;

4.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2013. gada 11. decembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2014, ar ko izveido Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA II)

P7_TC1-COD(2011)0404


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 231/2014.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

Eiropas Komisijas deklarācija par stratēģisko dialogu ar Eiropas Parlamentu(3)

Pamatojoties uz LES 14. pantu, Eiropas Komisija veidos stratēģisko dialogu ar Eiropas Parlamentu pirms Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 231/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (PPI II), plānošanas un vajadzības gadījumā pēc sākotnējas apspriedes ar attiecīgajiem labuma guvējiem. Eiropas Komisija iesniegs Eiropas Parlamentam attiecīgos pieejamos dokumentus par plānošanu, norādot katrai valstij/reģionam paredzēto indikatīvo piešķīrumu un katras valsts/reģiona prioritātes, iespējamos rezultātus un pa prioritārajām ģeogrāfiskajām programmām iedalītus indikatīvos piešķīrumus, kā arī palīdzības izvēles iespējas(4). Eiropas Komisija iesniegs Eiropas Parlamentam attiecīgos pieejamos dokumentus par plānošanu ar norādītām tematiskām prioritātēm, iespējamiem rezultātiem, palīdzības izvēles iespējām2 un finanšu piešķīrumiem tematiskajās programmās paredzētajām prioritātēm. Eiropas Komisija ņems vērā Eiropas Parlamenta pausto nostāju šajā jautājumā.

Šīs regulas spēkā esamības laikā Eiropas Komisija veidos stratēģisko dialogu ar Eiropas Parlamentu, sagatavojot vidusposma pārskatu un pirms jebkādas būtiskas plānošanas dokumentu pārskatīšanas.

Pēc Eiropas Parlamenta uzaicinājuma Eiropas Komisija skaidros, kur Eiropas Parlamenta apsvērumi plānošanas dokumentos ir ņemti vērā, un visus citus ieteikumus saistībā ar stratēģisko dialogu.

Eiropas Parlamenta, Eiropas Savienības Padomes un Eiropas Komisijas kopīgā deklarācija par mazākumtautību horizontālo programmu finansējumu

Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome un Eiropas Komisija vienojas, ka 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punkts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 231/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (PPI II), ir jāinterpretē tā, lai ļautu finansēt programmas, kuru mērķis ir veicināt cieņu pret mazākumtautībām un to aizsardzību saskaņā ar Kopenhāgenas kritērijiem, kā tas bija saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1085/2006 (2006. gada 17. jūlijs), ar ko izveido Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA).

Eiropas Komisijas deklarācija par īstenošanas aktu izmantošanu, ar ko paredz īstenošanas kārtību dažiem noteikumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā Nr. 232/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Eiropas kaimiņattiecību instrumentu, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 231/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (PPI II)

Eiropas Komisija uzskata, ka pārrobežu sadarbības programmas īstenošanas noteikumu, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 236/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko nosaka kopīgus noteikumus un procedūras, lai īstenotu Savienības ārējā atbalsta instrumentus, un citu īpašu, sīkāk izstrādātu īstenošanas noteikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 232/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Eiropas kaimiņattiecību instrumentu, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 231/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (PPI II), mērķis ir papildināt pamataktu un tādējādi tiem jābūt deleģētiem aktiem, kas jāpieņem, pamatojoties uz LESD 290. pantu. Eiropas Komisija neiebildīs pret teksta pieņemšanu, par kuru vienojušies likumdevēji. Tomēr Eiropas Komisija atgādina, ka jautājumu par nošķīrumu starp LESD 290. un 291. pantu lietā par biocīdiem pašlaik izskata Eiropas Savienības Tiesa.

Eiropas Parlamenta paziņojums par palīdzības, kas piešķirta saskaņā ar finanšu instrumentiem, pārtraukšanu

Eiropas Parlaments atzīmē, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 233/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 232/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Eiropas kaimiņattiecību instrumentu, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 234/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Partnerības instrumentu sadarbībai ar trešām valstīm, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 231/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (PPI II), tekstā nav rodama tieša norāde uz iespēju palīdzību pārtraukt gadījumos, kad saņēmējvalsts neievēro attiecīgajā instrumentā noteiktos pamatprincipus un īpaši demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošanas principus.

Eiropas Parlaments uzskata, ka jebkādas palīdzības pārtraukšana šo instrumentu ietvaros mainītu vispārējo finanšu shēmu, par kuru panākta vienošanās saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru. Eiropas Parlaments kā viens no likumdevējiem un viena no budžeta lēmējinstitūcijas iestādēm tādējādi var pilnībā izmantot savas prerogatīvas, ja šāds lēmums būtu jāpieņem.

Eiropas Parlamenta deklarācija par saņēmējiem, kas uzskaitīti I pielikumā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 231/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (PPI II)

Eiropas Parlaments norāda, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 231/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (PPI II), terminu “I pielikumā uzskaitītie saņēmēji” izmanto visā tekstā. Eiropas Parlaments uzskata, ka šis termins attiecas uz valstīm.

(1) OV C 11, 15.1.2013., 77. lpp.
(2) OV C 391, 18.12.2012., 110. lpp.
(3) Eiropas Komisija būs pārstāvēta atbildīgā komisāra līmenī.
(4) Vajadzības gadījumā.


Partnerības instruments sadarbībai ar trešām valstīm ***I
PDF 362kWORD 50k
Rezolūcija
Teksts
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Partnerības instrumentu sadarbībai ar trešām valstīm (COM(2011)0843 – C7-0495/2011 – 2011/0411(COD))
P7_TA(2013)0569A7-0446/2013

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2011)0843),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 207. panta 2. punktu, 209. panta 1. punktu un 212. panta 2. punktu saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7‑0495/2011),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

—  ņemot vērā Reģionu komitejas 2012. gada 9. oktobra atzinumu,(1),

–  ņemot vēra Padomes pārstāvja 2013. gada 4. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Attīstības komitejas, Budžeta komitejas un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumus (A7-0446/2013),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  apstiprina Eiropas Parlamenta paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai;

3.  pieņem zināšanai Komisijas paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai;

4.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2013. gada 11. decembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2014, ar ko izveido Partnerības instrumentu sadarbībai ar trešām valstīm

P7_TC1-COD(2011)0411


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 234/2014.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

Eiropas Komisijas deklarācija par stratēģisko dialogu ar Eiropas Parlamentu(2)

Pamatojoties uz LES 14. pantu, Eiropas Komisija veidos stratēģisko dialogu ar Eiropas Parlamentu pirms Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 234/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Partnerības instrumentu sadarbībai ar trešām valstīm, plānošanas un vajadzības gadījumā pēc sākotnējas apspriedes ar attiecīgajiem labuma guvējiem. Eiropas Komisija iesniegs Eiropas Parlamentam attiecīgos pieejamos dokumentus par plānošanu, norādot katrai valstij/reģionam paredzēto indikatīvo piešķīrumu un katras valsts/reģiona prioritātes, iespējamos rezultātus un pa prioritārajām ģeogrāfiskajām programmām iedalītus indikatīvos piešķīrumus, kā arī palīdzības izvēles iespējas(3). Eiropas Komisija iesniegs Eiropas Parlamentam attiecīgos pieejamos dokumentus par plānošanu ar norādītām tematiskām prioritātēm, iespējamiem rezultātiem, palīdzības izvēles iespējām2 un finanšu piešķīrumiem tematiskajās programmās paredzētajām prioritātēm. Eiropas Komisija ņems vērā Eiropas Parlamenta pausto nostāju šajā jautājumā.

Šīs regulas spēkā esamības laikā Eiropas Komisija veidos stratēģisko dialogu ar Eiropas Parlamentu, sagatavojot vidusposma pārskatu un pirms jebkādas būtiskas plānošanas dokumentu pārskatīšanas.

Pēc Eiropas Parlamenta uzaicinājuma Eiropas Komisija skaidros, kur Eiropas Parlamenta apsvērumi plānošanas dokumentos ir ņemti vērā, un visus citus ieteikumus saistībā ar stratēģisko dialogu.

Eiropas Parlamenta paziņojums par palīdzības, kas piešķirta saskaņā ar finanšu instrumentiem, pārtraukšanu

Eiropas Parlaments atzīmē, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 233/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 232/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Eiropas kaimiņattiecību instrumentu, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 234/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Partnerības instrumentu sadarbībai ar trešām valstīm, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 231/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (PPI II), tekstā nav rodama tieša norāde uz iespēju palīdzību pārtraukt gadījumos, kad saņēmējvalsts neievēro attiecīgajā instrumentā noteiktos pamatprincipus un īpaši demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošanas principus.

Eiropas Parlaments uzskata, ka jebkādas palīdzības pārtraukšana šo instrumentu ietvaros mainītu vispārējo finanšu shēmu, par kuru panākta vienošanās saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru. Eiropas Parlaments kā viens no likumdevējiem un viena no budžeta lēmējinstitūcijas iestādēm tādējādi var pilnībā izmantot savas prerogatīvas, ja šāds lēmums būtu jāpieņem.

(1) OV C 391, 18.12.2012., 110. lpp.
(2) Eiropas Komisija būs pārstāvēta atbildīgā komisāra līmenī.
(3) Vajadzības gadījumā.


Finanšu instruments demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanai visā pasaulē ***I
PDF 362kWORD 47k
Rezolūcija
Teksts
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido finanšu instrumentu demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanai visā pasaulē (COM(2011)0844 – C7-0496/2011 – 2011/0412(COD))
P7_TA(2013)0570A7-0448/2013

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2011)0844),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, kā arī 209. un 212. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7‑0496/2011),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 15. novembra atzinumu(1),

—  ņemot vērā Reģionu komitejas 2012. gada 9. oktobra atzinumu(2),

–  ņemot vēra Padomes pārstāvja 2013. gada 4. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas, Budžeta komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7–0448/2013),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  apstiprina Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgo paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai;

3.  pieņem zināšanai Komisijas paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai;

4.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2013. gada 11. decembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. ../2014, ar ko izveido finanšu instrumentu demokrātijai un cilvēktiesībām visā pasaulē

P7_TC1-COD(2011)0412


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 235/2014.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

Eiropas Komisijas deklarācija par stratēģisko dialogu ar Eiropas

Parlamentu(3)

Pamatojoties uz LES 14. pantu, Eiropas Komisija veidos stratēģisko dialogu ar Eiropas Parlamentu pirms Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 235/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido finanšu instrumentu demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanai visā pasaulē, plānošanas un vajadzības gadījumā pēc sākotnējas apspriedes ar attiecīgajiem labuma guvējiem. Eiropas Komisija iesniegs Eiropas Parlamentam attiecīgos pieejamos dokumentus par plānošanu, norādot katrai valstij/reģionam paredzēto indikatīvo piešķīrumu un katras valsts/reģiona prioritātes, iespējamos rezultātus un pa prioritārajām ģeogrāfiskajām programmām iedalītus indikatīvos piešķīrumus, kā arī palīdzības izvēles iespējas(4). Eiropas Komisija iesniegs Eiropas Parlamentam attiecīgos pieejamos dokumentus par plānošanu ar norādītām tematiskām prioritātēm, iespējamiem rezultātiem, palīdzības izvēles iespējām2 un finanšu piešķīrumiem tematiskajās programmās paredzētajām prioritātēm. Eiropas Komisija ņems vērā Eiropas Parlamenta pausto nostāju šajā jautājumā.

Šīs regulas spēkā esamības laikā Eiropas Komisija veidos stratēģisko dialogu ar Eiropas Parlamentu, sagatavojot vidusposma pārskatu un pirms jebkādas būtiskas plānošanas dokumentu pārskatīšanas.

Pēc Eiropas Parlamenta uzaicinājuma Eiropas Komisija skaidros, kur Eiropas Parlamenta apsvērumi plānošanas dokumentos ir ņemti vērā, un visus citus ieteikumus saistībā ar stratēģisko dialogu.

Eiropas Parlamenta, Eiropas Savienības Padomes un Eiropas Komisijas kopīgā deklarācija par vēlēšanu novērošanas misijām

Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome un Eiropas Komisija uzsver nozīmīgo Eiropas Savienības vēlēšanu novērošanas misiju (EU EOMs) ieguldījumu Savienības ārējo attiecību politikā, atbalstot demokrātiju partnervalstīs. ES vēlēšanu novērošanas misijas palīdz uzlabot vēlēšanu procesu pārredzamību un uzticēšanos tiem un sniedz izsvērtus vēlēšanu izvērtējumus, kā arī ieteikumus to turpmākai uzlabošanai saistībā ar ES sadarbību un politisko dialogu ar partnervalstīm. Šajā saistībā Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome un Eiropas Komisija vienojas, ka līdz 25 % no budžeta periodā no 2014. līdz 2020. gadam saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 235/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido finanšu instrumentu demokrātijai un cilvēktiesībām visā pasaulē, būtu jāatvēl ES vēlēšanu novērošanas misiju finansēšanai – atkarībā no ikgadējām vēlēšanu prioritātēm.

(1) OV C 11, 15.1.2013., 81. lpp.
(2) OV C 391, 18.12.2012., 110. lpp.
(3) Eiropas Komisija būs pārstāvēta atbildīgā komisāra līmenī.
(4) Vajadzības gadījumā.


Finanšu instrumenta izveide sadarbībai attīstības jomā ***I
PDF 354kWORD 101k
Rezolūcija
Teksts
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (COM(2011)0840 – C7-0493/2011 – 2011/0406(COD))
P7_TA(2013)0571A7-0450/2013

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2011)0840),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 209. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7‑0493/2011),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2012. gada 9. oktobra atzinumu(1),

–  ņemot vēra Padomes pārstāvja 2013. gada 4. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Parlamenta Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Budžeta komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0450/2013),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  apstiprina Parlamenta paziņojumu un Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgo paziņojumu, kas pievienoti šai rezolūcijai;

3.  pieņem zināšanai Komisijas paziņojumus, kas pievienoti šai rezolūcijai;

4.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2013. gada 11. decembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2014, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā 2014.–2020. gadam

P7_TC1-COD(2011)0406


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 233/2014.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

Eiropas Komisijas deklarācija par stratēģisko dialogu ar Eiropas Parlamentu(2)

Pamatojoties uz LES 14. pantu, Eiropas Komisija veidos stratēģisko dialogu ar Eiropas Parlamentu pirms Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 233/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam, plānošanas un vajadzības gadījumā pēc sākotnējas apspriedes ar attiecīgajiem labuma guvējiem. Eiropas Komisija iesniegs Eiropas Parlamentam attiecīgos pieejamos dokumentus par plānošanu, norādot katrai valstij/reģionam paredzēto indikatīvo piešķīrumu un katras valsts/reģiona prioritātes, iespējamos rezultātus un pa prioritārajām ģeogrāfiskajām programmām iedalītus indikatīvos piešķīrumus, kā arī palīdzības izvēles iespējas(3). Eiropas Komisija iesniegs Eiropas Parlamentam attiecīgos pieejamos dokumentus par plānošanu ar norādītām tematiskām prioritātēm, iespējamiem rezultātiem, palīdzības izvēles iespējām2 un finanšu piešķīrumiem tematiskajās programmās paredzētajām prioritātēm. Eiropas Komisija ņems vērā Eiropas Parlamenta pausto nostāju šajā jautājumā.

Šīs regulas spēkā esamības laikā Eiropas Komisija veidos stratēģisko dialogu ar Eiropas Parlamentu, sagatavojot vidusposma pārskatu un pirms jebkādas būtiskas plānošanas dokumentu pārskatīšanas.

Pēc Eiropas Parlamenta uzaicinājuma Eiropas Komisija skaidros, kur Eiropas Parlamenta apsvērumi plānošanas dokumentos ir ņemti vērā, un visus citus ieteikumus saistībā ar stratēģisko dialogu.

Eiropas Parlamenta, Eiropas Savienības Padomes un Eiropas Komisijas deklarācija par 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta ii) punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 233/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido instrumentu sadarbībai attīstības jomā laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam

Piemērojot 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta ii) punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 233/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido instrumentu sadarbībai attīstības jomā laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam, minētās regulas spēkā stāšanās laikā šādas partnervalstis kā izņēmuma gadījumi ir uzskatāmas par atbilstīgām divpusējai sadarbībai, tostarp gadījumos, kad paredzēts pakāpeniski samazināt attīstības palīdzību dotāciju veidā: Kuba, Kolumbija, Ekvadora, Peru un Dienvidāfrika.

Eiropas Komisijas deklarācija par 5. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 233/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido instrumentu sadarbībai attīstības jomā laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam

Eiropas Komisija lūgs Eiropas Parlamenta viedokli pirms izmaiņām Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 233/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido instrumentu sadarbībai attīstības jomā laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta ii) punkta piemērošanā.

Eiropas Komisijas deklarācija par piešķīrumiem pamatpakalpojumiem

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) Nr. 233/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido instrumentu sadarbībai attīstības jomā laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam, būtu jānodrošina iespēja Savienībai sekmēt to, lai tiktu izpildīta Savienības kopīgā apņemšanās nodrošināt pastāvīgu atbalstu tautas attīstībai, lai uzlabotu cilvēku dzīvi saskaņā ar Tūkstošgades attīstības mērķiem. Vismaz 20 % no piešķirtās palīdzības saskaņā ar šo regulu tiks novirzīti sociālajiem pamatpakalpojumiem, īpašu uzmanību pievēršot veselības aprūpei un izglītībai, kā arī vidējai izglītībai, atzīstot, ka zināmam elastīgumam ir jākļūst par normu, piemēram, gadījumos, kad jāsniedz ārkārtas palīdzība. Ar šo deklarāciju saistītie dati tiks iekļauti gada pārskatā, kā noteikts 13. pantā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 236/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko nosaka kopīgus noteikumus un procedūras, lai īstenotu Savienības ārējā atbalsta instrumentus.

Eiropas Parlamenta paziņojums par palīdzības, kas piešķirta saskaņā ar finanšu instrumentiem, pārtraukšanu

Eiropas Parlaments norāda, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 233/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 232/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Eiropas kaimiņattiecību instrumentu, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 234/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Partnerības instrumentu sadarbībai ar trešām valstīm, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 231/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (PPI II), tekstā nav rodama tieša norāde uz iespēju palīdzību pārtraukt gadījumos, kad saņēmējvalsts neievēro attiecīgajā instrumentā noteiktos pamatprincipus un īpaši demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošanas principus.

Eiropas Parlaments uzskata, ka jebkādas palīdzības pārtraukšana šo instrumentu ietvaros mainītu vispārējo finanšu shēmu, par kuru panākta vienošanās saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru. Eiropas Parlaments kā viens no likumdevējiem un viena no budžeta lēmējinstitūcijas iestādēm tādējādi var pilnībā izmantot savas privilēģijas, ja šāds lēmums tiktu pieņemts.

(1) OV C 391, 18.12.2012., 110. lpp.
(2) Eiropas Komisija būs pārstāvēta atbildīgā komisāra līmenī.
(3) Vajadzības gadījumā.


Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonds laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam ***I
PDF 278kWORD 42k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (2014.–2020. gads) (COM(2011)0608 – C7-0319/2011 – 2011/0269(COD))
P7_TA(2013)0572A7-0005/2013

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2011)0608),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 175., 42. un 43. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0319/2011),

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas atzinumu par ierosināto juridisko pamatu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu un 175. pantu,

–  ņemot vērā pamatotos atzinumus, kurus saskaņā ar 2. protokolu par subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanu iesniedza Dānijas parlaments, Nīderlandes Karalistes Pirmā palāta un Nīderlandes Karalistes Otrā palāta, un Zviedrijas Karalistes Riksdāgs un kuros apgalvots, ka tiesību akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 23. februāra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2012. gada 3. maija atzinumu(2),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2013. gada 18. oktobra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. un 37. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Budžeta komitejas, Budžeta kontroles komitejas, Reģionālās attīstības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0005/2013),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2013. gada 11. decembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2013 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (2014–2020) un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1927/2006

P7_TC1-COD(2011)0269


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 1309/2013.)

(1) OV C 143, 22.5.2012., 42. lpp.
(2) OV C 225, 27.7.2012., 159. lpp.


Obligātā automātiskā informācijas apmaiņa nodokļu jomā *
PDF 499kWORD 109k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2011/16/ES attiecībā uz obligāto automātisko informācijas apmaiņa nodokļu jomā (COM(2013)0348 – C7-0200/2013 – 2013/0188(CNS))
P7_TA(2013)0573A7-0376/2013

(Īpašā likumdošanas procedūra — apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2013)0348),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 115. pantu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C7‑0200/2013),

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Budžeta kontroles komitejas atzinumu (A7-0376/2013),

1.  apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.  aicina Komisiju attiecīgi grozīt savu priekšlikumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 293. panta 2. punktu;

3.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

4.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Komisijas ierosinātais teksts   Grozījums
Grozījums Nr. 1
Direktīvas priekšlikums
1.apsvērums
(1)  Pēdējos gados ievērojami pieaugusi krāpšana nodokļu jomā un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, un to novēršanai arvien vairāk uzmanības velta gan Savienības, gan pasaules līmenī. Tādi ieņēmumi, kas nav deklarēti un netiek aplikti ar nodokļiem, ievērojami samazina valsts nodokļu ieņēmumus. Tāpēc steidzami nepieciešams palielināt nodokļu iekasēšanas efektivitāti un lietderību. Šajā ziņā svarīgs instruments ir automātiskā informācijas apmaiņa, un Komisija 2012. gada 6. decembra paziņojumā, kurā ir ietverts rīcības plāns, kā pastiprināt cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas8, uzsvēra nepieciešamību enerģiski veicināt informācijas automātisku apmaiņu kā nākotnes standartu Eiropā un pasaulē pārredzamības nodrošināšanai un informācijas apmaiņai nodokļu jomā. Eiropadome 2013. gada 22. maijā aicināja paplašināt automātisko informācijas apmaiņu Savienības un pasaules līmenī ar mērķi apkarot krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un agresīvu nodokļu plānošanu.
(1)  Pēdējos gados ievērojami pieaugusi krāpšana nodokļu jomā, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un agresīva nodokļu plānošana, un to novēršanai arvien vairāk uzmanības velta gan Savienības, gan pasaules līmenī, jo īpaši krīzes laikā. Tādi ieņēmumi, kas nav deklarēti un netiek aplikti ar nodokļiem, ievērojami samazina valsts nodokļu ieņēmumus un rada apstākļus negodīgai konkurencei un zaudējumus. Tāpēc steidzami nepieciešams palielināt nodokļu iekasēšanas efektivitāti un lietderību. Būtu jāizveido efektīvas sistēmas, lai uzlabotu nodokļu iekasēšanas produktivitāti un noteiktu to, kuras dalībvalsts tiesību akti nodokļu jomā ir piemērojami. Šajā ziņā svarīgs instruments ir automātiskā informācijas apmaiņa, un Komisija 2012. gada 6. decembra paziņojumā, kurā ir ietverts rīcības plāns, kā pastiprināt cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas8, uzsvēra nepieciešamību enerģiski veicināt informācijas automātisku apmaiņu kā nākotnes standartu Eiropā un pasaulē pārredzamības nodrošināšanai un informācijas apmaiņai nodokļu jomā. Eiropas Parlaments 2013. gada 21. maija rezolūcijā par cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu oāzēm9 un Eiropadome 2013. gada 22. maijā aicināja paplašināt automātisko informācijas apmaiņu Savienības un pasaules līmenī, lai apkarotu krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un agresīvu nodokļu plānošanu.
_____________
____________
8 COM(2012)722 final.
8 COM(2012)0722 final.
9 Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0205.
Grozījums Nr. 2
Direktīvas priekšlikums
1.aapsvērums (jauns)
(1a)  Agrāk nodokļu politika tika uzskatīta tikai par valsts kompetences jomu, kurā Savienība neiejaucas. Šobrīd globalizācijas dēļ nodokļi ir jāapspriež arī Savienības līmenī. Informācijas apmaiņa par nodokļiem būtu lietderīgāka un efektīvāka, ja to koordinētu Komisija dalībvalstu uzdevumā, nevis dalībvalstīm slēdzot virkni divpusēju nolīgumu. Katrā valstī ir atšķirīgi standarti automātiskai informācijas apmaiņai. Tas ir nevajadzīgi sarežģīti un rada nesamērīgi lielas izmaksas gan dalībvalstīm, gan arī Savienības finanšu iestādēm.
Grozījums Nr. 3
Direktīvas priekšlikums
1.bapsvērums (jauns)
(1b)  Definīcijas, kas attiecas uz Direktīvu 2011/16/ES, būtu jāizstrādā, saskaņojot ar ESAO darbu šajā jomā, nolūkā sniegt precīzākus skaidrojumus, vienkāršojot regulējumu un veicinot grozījumu atbilstību minētajai direktīvai.
Grozījums Nr. 4
Direktīvas priekšlikums
3.apsvērums
(3)  Kā uzsvērusi Eiropadome, ir lietderīgi ierosināt automātiskās informācijas apmaiņas paplašināšanu, kas jau paredzēta Direktīvas 2011/16/ES 8. panta 5. punktā. Savienības iniciatīva nodrošina saskaņotu, konsekventu un visaptverošu Savienības mēroga pieeju informācijas automātiskai apmaiņai iekšējā tirgū, kas ļautu samazināt izmaksas gan nodokļu pārvaldēm, gan uzņēmējiem.
(3)  Kā uzsvērusi Eiropadome, ir lietderīgi ierosināt automātiskās informācijas apmaiņas paplašināšanu, kas jau paredzēta Direktīvas 2011/16/ES 8. panta 5. punktā. Savienības iniciatīva nodrošina saskaņotu, konsekventu un visaptverošu Savienības mēroga pieeju informācijas automātiskai apmaiņai iekšējā tirgū un ir svarīga nodokļu sistēmu efektivitātes uzlabošanai un iekšējā tirgus stiprināšanai, kurā 28 valstu nodokļu sistēmu līdzāspastāvēšana rada problēmas saistībā ar dubulto aplikšanu ar nodokļiem un konkurences traucējumiem. No informācijas apmaiņas, pamatojoties uz vienlīdzīgu pieeju, labumu gūtu ne tikai dalībvalstis, bet arī Savienība, jo tā varētu uzņemties vadību līdzīgu standartu popularizēšanā starptautiskā līmenī.
Grozījums Nr. 5
Direktīvas priekšlikums
3.aapsvērums (jauns)
(3a)  Dalībvalstis īsteno administratīvo sadarbību un informācijas apmaiņu, nepārkāpjot nodokļu maksātāju procesuālās tiesības un tiesības uz privāto dzīvi.
Grozījums Nr. 6
Direktīvas priekšlikums
3.bapsvērums (jauns)
(3b)  Saskaņā ar ESAO 2013. gada 19. jūnija ziņojumu un G20 valstu 2013. gada 6. septembra Sanktpēterburgas deklarāciju automātiskajā informācijas apmaiņā ir jāizmanto vienots globāls modelis, kam jānodrošina pietiekama konfidencialitāte un pareiza saņemtās informācijas izmantošana. Nodokļu informācijas automātiskās apmaiņas paplašināšana ir Savienības ieguldījums ESAO darbā, un tai jāuzlabo izredzes ieviest saskanīgu globālu sistēmu, pamatojoties uz jauno ESAO standartu, kas tiks publiskots 2014. gada februārī.
Grozījums Nr. 7
Direktīvas priekšlikums
3.capsvērums (jauns)
(3c)  Kad dati ir iesniegti nodokļu iestādēm, lai veiktu informācijas apmaiņu ar citām valstīm, ir svarīgi paskaidrot, kā šīs iestādes drīkst minētos datus izmantot.
Grozījums Nr. 9
Direktīvas priekšlikums
4.aapsvērums (jauns)
(4a)  Lai mazinātu neskaidrības un nekonsekvenci un panāktu izmaksu ietaupījumu, ir būtiski saskaņot šīs direktīvas īstenošanu ar FATCA īstenošanu.
Grozījums Nr. 10
Direktīvas priekšlikums
5.apsvērums
(5)  Ja dalībvalstis paralēli un nekoordinēti slēgtu nolīgumus saskaņā ar Direktīvas 2011/16/ES 19. pantu, tiktu radīti izkropļojumi, kas kaitētu iekšējā tirgus netraucētai darbībai. Ja paplašinātā automātiskā informācijas apmaiņa notiktu, pamatojoties uz Savienības mēroga leģislatīvu aktu, tiktu novērsta vajadzība dalībvalstīm izmantot šo noteikumu, lai noslēgtu divpusējus vai daudzpusējus nolīgumus, ko šajā jomā varētu uzskatīt par lietderīgu, ja nebūtu attiecīgu Savienības tiesību aktu.
(5)  Ja dalībvalstis paralēli un nekoordinēti slēgtu nolīgumus saskaņā ar Direktīvas 2011/16/ES 19. pantu, tiktu radīti izkropļojumi, kas kaitētu iekšējā tirgus netraucētai darbībai un visai Savienības pieejai kopumā. Ja paplašinātā automātiskā informācijas apmaiņa notiktu, pamatojoties uz Savienības mēroga leģislatīvu aktu, tiktu novērsta vajadzība dalībvalstīm izmantot šo noteikumu, lai noslēgtu divpusējus vai daudzpusējus nolīgumus, ko šajā jomā varētu uzskatīt par lietderīgu, ja nebūtu attiecīgu Savienības tiesību aktu. Tādējādi Savienībai būtu arī labākas pozīcijas sarunās, un tā varētu pasaules līmenī paaugstināt nodokļu informācijas apmaiņas standartus.
Grozījums Nr. 11
Direktīvas priekšlikums
5.aapsvērums (jauns)
(5a)  ESAO turpina darbu, lai izstrādātu divpusēja un daudzpusēja informācijas apmaiņas nolīguma modeli. Turklāt turpinās sarunas starp ASV un daudzām citām valstīm par FATCA īstenošanu, noslēdzot divpusējus nolīgumus. Daudzi no ierosinātajiem grozījumiem Direktīvā 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā, reglamentē to pašu informācijas apmaiņu, uz kuru attiecas FATCA un ESAO darbs. Komisijai būtu jāprecizē minēto dokumentu saskaņotība, lai nodrošinātu, ka par šo grozījumu piemērošanu atbildīgās valsts nodokļu iestādes un finanšu iestādes var tos īstenot.
Grozījums Nr. 12
Direktīvas priekšlikums
6.aapsvērums (jauns)
(6a)  Jaunās ieņēmumu un kapitāla kategorijas, attiecībā uz kurām šajā direktīvā ir paredzēta informācijas apmaiņa, būtu jānosaka saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kas iesniedz informāciju.
Grozījums Nr. 13
Direktīvas priekšlikums
7.aapsvērums (jauns)
(7a)  Saskaņā ar pašreiz spēkā esošajiem noteikumiem valsts nodokļu iestādēm tiek nodota informācija par ieņēmumiem no kapitāla un pakalpojumu sniegšanas, lai cita starpā noteiktu nodokļu bāzi un lai minētās iestādes varētu veikt informācijas apmaiņu ar citām valstīm. Ja prasība par informācijas sniegšanu tagad tiek grozīta un informācija tiek iegūta tikai informācijas apmaiņas nolūkā, ir svarīgi precizēt veidus, kā valsts nodokļu iestādes šo informāciju drīkst izmantot.
Grozījums Nr. 15
Direktīvas priekšlikums
9.aapsvērums (jauns)
(9a)  Katrai dalībvalstij būtu jānosaka sankcijas par šīs direktīvas pārkāpšanu un jāveic attiecīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka tā tiek ievērota.
Grozījums Nr. 16
Direktīvas priekšlikums
10.apsvērums
(10)  Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas jo īpaši ir nostiprināti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.
(10)  Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas jo īpaši ir nostiprināti Līguma par Eiropas Savienības darbību 16. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. pantā. Ņemot vērā vācamo datu jutīgumu, īpaša uzmanība būtu jāpievērš tiesību uz privāto dzīvi ievērošanai un pamatotām prasībām par konfidencialitātes ievērošanu, jo īpaši izmeklēšanas laikā.
Grozījums Nr. 17
Direktīvas priekšlikums
1. pants – b apakšpunkts
Direktīva 2011/16/ES
8. pants – 3.a punkts – 1. daļa – ievaddaļa
3.a  Katras dalībvalsts kompetentā iestāde, veicot automātisku apmaiņu, nosūta jebkuras citas dalībvalsts kompetentajai iestādei informāciju par taksācijas periodiem, sākot ar 2014. gada 1. janvāri, attiecībā uz turpmāk minētajiem posteņiem, ko finanšu iestāde maksā, garantē vai kas ir tās rīcībā, tieši vai netieši nodrošinot labumu faktiskajam īpašniekam, kurš ir fiziska persona un citas dalībvalsts rezidents:
3.a  Katras dalībvalsts kompetentā iestāde, veicot automātisku apmaiņu, saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem nosūta jebkuras citas dalībvalsts kompetentajai iestādei informāciju par taksācijas periodiem, sākot ar 2014. gada 1. janvāri, attiecībā uz turpmāk minētajiem posteņiem, ko finanšu iestāde maksā, nodrošina vai kas ir tās rīcībā, tieši vai netieši nodrošinot labumu faktiskajam īpašniekam, kurš ir fiziska persona un citas dalībvalsts rezidents:
Grozījums Nr. 18
Direktīvas priekšlikums
1. pants – ba apakšpunkts (jauns)
Direktīva 2011/16/ES
8. pants – 4. punkts
ba)  panta 4. punktu aizstāj ar šādu:
4.  Dalībvalstis līdz 2016. gada 1. jūlijam reizi gadā iesniedz Komisijai statistiku par automātiskās apmaiņas apjomu un, ciktāl tas iespējams, informāciju par administratīvām un citām attiecīgām izmaksām un ieguvumiem, kas saistīti ar notikušo apmaiņu un visām iespējamām izmaiņām gan attiecībā uz nodokļu administrācijām, gan trešām personām.
4. Dalībvalstis līdz 2016. gada 1. jūlijam reizi gadā iesniedz Komisijai statistiku par automātiskās apmaiņas apjomu un, ciktāl tas iespējams, informāciju par administratīvām un citām attiecīgām izmaksām un ieguvumiem, kas saistīti ar notikušo apmaiņu un visām iespējamām izmaiņām gan attiecībā uz nodokļu administrācijām, gan trešām personām. Komisija par saņemto informāciju informē Eiropas Parlamentu.”
Grozījums Nr. 19
Direktīvas priekšlikums
1. pants – c apakšpunkts
Direktīva 2011/16/ES
8. pants – 5. punkts – 1. daļa
5.  Komisija līdz 2017. gada 1. jūlijam iesniedz ziņojumu, kurā sniedz pārskatu un novērtējumu par saņemto statistiku un informāciju par tādiem jautājumiem kā automātiskās informācijas apmaiņas administratīvās un citas attiecīgās izmaksas un ieguvumi, kā arī par saistītajiem praktiskajiem aspektiem. Komisija vajadzības gadījumā iesniedz Padomei priekšlikumu attiecībā uz 1. punktā norādītajām kategorijām un nosacījumiem, tostarp nosacījumu, ka ir jābūt pieejamai informācijai par citu dalībvalstu rezidentiem, vai 3.a punktā minētajiem posteņiem vai abiem šiem jautājumiem.
5.  Komisija līdz 2017. gada 1. jūlijam iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu, kurā sniedz pārskatu un ietekmes novērtējumu par saņemto statistiku un informāciju par tādiem jautājumiem kā automātiskās informācijas apmaiņas administratīvās un citas attiecīgās izmaksas un ieguvumi, kā arī par saistītajiem praktiskajiem aspektiem. Komisija vajadzības gadījumā iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei priekšlikumu attiecībā uz 1. punktā norādītajām ieņēmumu un kapitāla kategorijām, nosacījumiem vai abiem šiem jautājumiem, tostarp nosacījumu, ka ir jābūt pieejamai informācijai par citu dalībvalstu rezidentiem vai 3.a punktā minētajiem posteņiem, vai abiem šiem jautājumiem.
Grozījums Nr. 21
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1.a punkts (jauns)
Direktīva 2011/16/ES
18. pants – 2.a punkts (jauns)
1.a  Direktīvas 18. pantā iekļauj šādu punktu:
„2.a Dalībvalstis nosaka sankcijas par šīs direktīvas pārkāpšanu un veic attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka tā tiek ievērota. Šīm sankcijām jābūt iedarbīgām, samērīgām un pārliecinošām.”
Grozījums Nr. 22
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1.b punkts (jauns)
Direktīva 2011/16/ES
19.a pants (jauns)
1.b  Direktīvā iekļauj šādu pantu:
„19.a pants
Pilnvaras sarunām ar trešām valstīm
Sākot no [šīs direktīvas spēkā stāšanās datuma], tikai Komisija Savienības vārdā risina sarunas ar trešām valstīm par automātiskas informācijas apmaiņas nolīguma noslēgšanu. Sākot no minētā datuma, dalībvalstis neslēdz divpusējus nolīgumus.”
Grozījums Nr. 23
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1.c punkts (jauns)
Direktīva 2011/16/ES
22. pants – 1. punkts – ca apakšpunkts (jauns)
1.c  Direktīvas 22. panta 1. punktam pievieno šādu apakšpunktu:
„ca) nodrošinātu visus šīs direktīvas īstenošanai nepieciešamos cilvēku, tehnoloģiskos un finanšu resursus, ņemot vērā tās informācijas apjomu un sarežģītību, uz kuru, sākot no 2015. gada 1. janvāra, attieksies automātiskā informācijas apmaiņa.”
Grozījums Nr. 24
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1.d punkts (jauns)
Direktīva 2011/16/ES
23. pants – 3. punkts
1.d  Direktīvas 23. panta 3. punktu aizstāj ar šādu:
3.  Dalībvalstis nosūta Komisijai 8. pantā minētās automātiskās informācijas apmaiņas efektivitātes ikgadēju novērtējumu, kā arī sasniegtos praktiskos rezultātus. Minētā ikgadējā izvērtējuma paziņošanas formu un nosacījumus saskaņā ar 26. panta 2. punktā minēto procedūru nosaka Komisija.
„3. Dalībvalstis nosūta Komisijai 8. pantā minētās automātiskās informācijas apmaiņas efektivitātes ikgadēju novērtējumu, kā arī sasniegtos praktiskos rezultātus. Minētā ikgadējā izvērtējuma paziņošanas formu un nosacījumus saskaņā ar 26. panta 2. punktā minēto procedūru nosaka Komisija. Komisija katru gadu informē Eiropas Parlamentu par dalībvalstu iesniegtajiem novērtējumiem.”
Grozījums Nr. 25
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1.e punkts (jauns)
Direktīva 2011/16/ES
25. pants
1.e  Direktīvas 25. pantu aizstāj ar šādu:
25. pants
"25. pants
Datu aizsardzība
Datu aizsardzība
Visa informācijas apmaiņa saskaņā ar šo direktīvu notiek, ievērojot noteikumus, ar kuriem īsteno Direktīvu 95/46/EK. Tomēr, lai pareizi piemērotu šo direktīvu, dalībvalstis ierobežo Direktīvas 95/46/EK 10. pantā, 11. panta 1. punktā, 12. un 21. pantā paredzētos pienākumus un tiesības, ciktāl tas vajadzīgs, lai aizsargātu minētās direktīvas 13. panta 1. punkta e) apakšpunktā noteiktās intereses.
1. Visa informācijas apmaiņa saskaņā ar šo direktīvu notiek, ievērojot noteikumus, ar kuriem īsteno Direktīvu 95/46/EK. Tomēr, lai pareizi piemērotu šo direktīvu, dalībvalstis ierobežo Direktīvas 95/46/EK 10. pantā, 11. panta 1. punktā, 12. un 21. pantā paredzētos pienākumus un tiesības, ciktāl tas konkrēti vajadzīgs, lai aizsargātu minētās direktīvas 13. panta 1. punkta e) apakšpunktā noteiktās intereses.
2.  Dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus, lai aizsargātu informācijas apmaiņā iekļauto informāciju no tās neatļautas nonākšanas trešo personu vai trešo valstu rīcībā.”
Grozījums Nr. 31
Direktīvas priekšlikums
2. pants – 2.a punkts (jauns)
2.a  Komisija līdz ...* [12 mēneši pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā] pārskata šīs direktīvas darbību un attiecīgā gadījumā iesniedz Padomei tiesību akta priekšlikumu, lai nodrošinātu informācijas apmaiņas pārredzamību.

Sistēma radioaktīvo materiālu pārvadātāju reģistrācijai ***I
PDF 489kWORD 158k
Rezolūcija
Konsolidētais teksts
Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes regulai par radioaktīvo materiālu pārvadātāju reģistrācijas Kopienas sistēmas izveidošanu (COM(2012)0561 – C7-0320/2012 – 2011/0225(COD))
P7_TA(2013)0574A7-0385/2013

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2012)0561),

–  ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 31. un 32. pantu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C7‑0320/2012),

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas atzinumu par ierosināto juridisko pamatu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu un 91. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 22. februāra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 55. un 37. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A7-0385/2013),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  aicina Komisiju grozīt savu priekšlikumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 293. panta 2. punktu un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2013. gada 11. decembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. ../2014 par radioaktīvo materiālu pārvadātāju reģistrācijas Kopienas sistēmas izveidošanu [Gr. 1]

P7_TC1-COD(2011)0225


EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumu Savienības darbību un jo īpaši tā 31. panta otro daļu un 32. pantu, 91. pantu, [Gr. 2]

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu. , kas sagatavots pēc Zinātnes un tehnikas komitejas ieceltu personu grupas atzinuma saņemšanas, [Gr. 3]

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(2),

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu, saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru(3), [Gr. 4]

tā kā:

(1)  Līguma 33. pantā paredzēts, ka dalībvalstīm jānosaka attiecīgi noteikumi, ar kuriem nodrošina drošības pamatstandartu ievērošanu strādājošo un iedzīvotāju veselības aizsardzībai pret jonizējošā starojuma bīstamajām sekām.

(2)  Drošības pamatstandarti strādājošo un iedzīvotāju veselības aizsardzībai pret jonizējošā starojuma radītajām briesmām ir noteikti Padomes Direktīvā 96/29/Euratom(4). Minētā direktīva attiecas uz visām darbībām, kas ir saistītas ar mākslīgu un dabīgu starojuma avotu emitētā jonizējošā starojuma radīto risku, ieskaitot transportu.

(3)  Lai nodrošinātu drošības pamatstandartu ievērošanu, personas, organizācijas vai uzņēmumus regulatīvi kontrolē dalībvalstu iestādes. Tālab Direktīvā 96/29/Euratom paredzēts, ka dalībvalstīm ir jāievieš ziņošanas un iepriekšēju atļauju sistēma vai jāaizliedz dažu veidu darbības, kas saistītas ar jonizējošā starojuma bīstamību.

(4)  Transports ir vienīgā darbība, kam bieži vien ir pārrobežu raksturs, tāpēc radioaktīvo materiālu pārvadātājiem var būt jāievēro vairāku dalībvalstu noteiktās prasības, kas saistītas ar to ziņošanas un atļauju sistēmu. Ar šo regulu visas minētās dalībvalstu ziņošanas un atļauju sistēmas aizstāj ar visā Eiropas Atomenerģijas kopienā (turpmāk "Kopiena") vienotu reģistrācijas sistēmu.

(4a)  Ir jānodrošina efektīva un saskaņota šīs regulas īstenošana, nosakot vienotus kritērijus, kurus dalībvalstīm būtu jāpiemēro, izsniedzot reģistrācijas sertifikātus un izveidojot mehānismu iespējamai un obligātai informācijas apmaiņai ar citām dalībvalstīm nolūkā nodrošināt pārvadātāju uzraudzību, pārbaudot atbilstību, kā arī efektīvi reaģējot ārkārtas situācijās. [Gr. 5]

(5)  Šāda reģistrācijas un sertifikācijas sistēma jau ir pārvadātājiem ar aviotransportu un jūras transportu. Padomes Regulā (EEK) Nr. 3922/91(5) noteikts, ka pārvadātājiem, kas izmanto aviotransportu, bīstamo kravu pārvadāšanai jāsaņem īpašs operatora sertifikāts. Uz jūras transportu attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/59/EK(6), ar ko izveido Kopienas kuģu satiksmes uzraudzības un informācijas sistēmu. Uzskatāms, ka ar civilās aviācijas iestāžu izdotajiem sertifikātiem un jūras kuģiem paredzēto ziņošanas sistēmu ir pietiekami izpildītas Direktīvā 96/29/Euratom noteiktās prasības par ziņošanu un atļaujām. Tāpēc, lai nodrošinātu šo transporta veidu atbilstību drošības pamatstandartiem, aviotransporta un jūras transporta pārvadātāju reģistrācija saskaņā ar šo regulu nav nepieciešama.

(6)  Radioaktīvo materiālu pārvadātājiem jāievēro vairākas Savienības un Euratom tiesību aktos, kā arī starptautiskajos juridiskajos dokumentos noteiktās prasības. Autotransportam, dzelzceļa transportam un iekšzemes ūdensceļu transportam saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/68/EK(7) joprojām ir tieši piemērojami Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras (SAEA) Radioaktīvo materiālu drošas pārvadāšanas noteikumi (TS-R-1) un noteikumi par bīstamo kravu pārvadājumiem ar dažādiem transporta veidiem. Minētās direktīvas noteikumi neskar citu Kopienas noteikumu piemērošanu darba drošības, veselības un vides aizsardzības jomā.

(6a)  Lai ņemtu vērā iespējamos riskus, kas saistīti ar drošības standartiem vides aizsardzības un darba ņēmēju un sabiedrības veselības aizsardzības jomā, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu attiecībā uz to, kā nosakāmi vienoti kritēriji, kuri radioaktīvo materiālu pārvadātājiem jāievēro reģistrācijas apliecības saņemšanai. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei. [Gr. 60]

(7)  Lai nodrošinātu vienotus šās regulas īstenošanas nosacījumus, īstenošanas pilnvaras jāuztic Komisijai. Šīs pilnvaras īstenojamas atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulai (ES) Nr. 182/2011(8).

(7a)  Tā kā plašākais mērķis ir samazināt nozares regulatīvo slogu, Komisijai vajadzētu turpināt uzraudzīt šīs regulas ekonomisko ietekmi uz daudziem mazajiem uzņēmumiem, kas pārvadā radioaktīvus materiālus vienas atsevišķas dalībvalsts teritorijā,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

Priekšmets un darbības joma

1.  Ar šo regulu izveido radioaktīvo materiālu pārvadātāju apstiprināšanas un reģistrācijas Kopienas sistēmu, kura dalībvalstīm atvieglo uzdevumu nodrošināt drošības pamatstandartu ievērošanu attiecībā uz strādājošo un iedzīvotāju veselības aizsardzību pret jonizējošā starojuma bīstamajām sekām saskaņā ar pamatojoties uz Direktīvu 2008/68/EK un Direktīvu 96/29/Euratom. [Gr. 8]

2.  Šī regula attiecas uz visiem pārvadātājiem, kas veic radioaktīvo materiālu transportu pārvadāšanu pa autoceļiem, dzelzceļu un iekšzemes ūdensceļiem Kopienā, no trešām valstīm uz Kopienu un no Kopienas uz trešām valstīm. Šī regula neattiecas uz pārvadātājiem, kuri radioaktīvo materiālu transportam izmanto aviotransportu un jūras transportu. [Gr. 9]

2.a  Šo regulu piemēro, neskarot dalībvalstu noteikumus par radioaktīvo materiālu pārvadājumu aizsardzību pret zādzību, sabotāžu vai citām ļaunprātīgām darbībām. [Gr. 10]

2. pants

Definīcijas

Šajā regulā

a)  "pārvadātājs" ir persona, organizācija vai publisks uzņēmums, kas Kopienā veic radioaktīvo materiālu pārvadājumu darbības ar visu veidu transporta līdzekļiem. Tas ietver komercpārvadājumu un pašpārvadājumu veicējus; [Gr. 11]

b)  "kompetentā iestāde" ir iestāde, ko dalībvalsts izraudzījusies šajā regulā paredzēto uzdevumu veikšanai;

ba)  "vienoti kritēriji" ir drošības standartu kopums, kuru pamatā ir noteikumi par bīstamo kravu pārvadājumiem ar dažādiem transporta veidiem ( ADR, RID un ADN), Direktīva 96/29/Euratom un Direktīva 2008/68/EK, kuru standarti radioaktīvo materiālu pārvadātājiem ir jāievēro, lai saņemtu reģistrācijas apliecību; [Gr. 12]

c)  "transports" ir visas radioaktīvā materiāla transporta operācijas, ko pārvadātājs veic no izcelsmes vietas līdz pārvadājuma galapunktam, ieskaitot iekraušanu, glabāšanu tranzītā un izkraušanu; [Gr. 13]

d)  "radioaktīvais materiāls" ir materiāls, kas satur radionuklīdus, kuru aktivitātes koncentrācija un kopējā aktivitāte sūtījumā ir lielāka par robežvērtībām, kas norādītas 402.–407. punktā SAEA noteikumos par radioaktīvo materiālu drošu transportu, "Safety Requirements No. TS-R-1", Vīne, 2009.; ar tādu pašu nozīmi kā noteikumos par bīstamo kravu pārvadājumiem ar dažādiem transporta veidiem (ADR, RID un ADN), kurus dalībvalstis piemēro saskaņā ar Direktīvu 2008/68/EK; [Gr. 14]

e)  "augstas bīstamības bīstamā krava - radioaktīvais materiāls" ir radioaktīvie materiāli, kurus var nejauši nopludināt vai kurus iespējams izmantot terora aktu veikšanai un kuri to rezultātā var radīt tādas nopietnas sekas kā masveida nāves gadījumi vai masu iznīcināšana saskaņā ar definīciju A.9 pielikumā SAEA noteikumos par radioaktīvo materiālu drošu transportu. Kodoldrošības prasības Nr. 9 “Security in the Transport of Radioactive Material”, Vīne, 2008.; [Gr. 15]

f)  "izņēmuma paka" ir iepakojums, kurā atļautais ir radioaktīvais saturs ir ne lielāks par aktivitātes līmeņiem, kas noteikti V tabulā SAEA dokumentā „Regulations for Safe Transport of Radioactive Material No. TS-R-1, Section IV”, Vīne, 2009., vai ne lielāks par vienu desmitdaļu no šiem līmeņiem gadījumos, kad izmanto pasta sūtījumus, un kuri ir marķēti ar ANO (UN) Nr. 2908, 2909, 2910 vai 2911; materiāls un kurš atbilst prasībām, kas izvirzītas kā "izņēmuma pakām" klasificētajām pakām un paredzētas noteikumos par bīstamo kravu pārvadājumiem ar dažādiem transporta veidiem (ADR, RID un ADN), kurus dalībvalstis piemēro saskaņā ar Direktīvu 2008/68/EK; [Gr. 16]

g)  "skaldmateriāls" ir urāns-233, urāns-235, plutonijs-239 un plutonijs-241 vai jebkura šo radionuklīdu kombinācija.

3. pants

Vispārīgi nosacījumi

1.  Radioaktīvo materiālu pārvadātājiem ir derīga reģistrācija, kas saņemta saskaņā ar 5. panta noteikumiem. Reģistrācija pārvadātājiem ļauj veikt transporta operācijas visā Eiropas Savienībā.

2.  Katras transporta operācijas pavaddokuments ir pārvadātāja reģistrācijas apliecības eksemplārs, bet gadījumos, kad tiek veiktas 3. punktā minētās transporta operācijas, saskaņā ar attiecīgajām valsts procedūrām saņemtās licences vai reģistrācijas eksemplārs. [Gr. 17]

3.  Tādu derīgu atļauju vai reģistrāciju turētājs, kas darbam ar radioaktīvajiem materiāliem vai radioaktīvus materiālus vai avotus saturošu iekārtu lietošanai izdotas saskaņā ar Direktīvu 96/29/Euratom, šos materiālus vai avotus var transportēt, neveicot reģistrāciju saskaņā ar šo regulu, ja transports ir iekļauts visu to dalībvalstu licencēs vai reģistrācijās, kurās notiek transporta operācija. [Gr. 18]

4.  Valstu prasības par ziņošanu un atļaujām, kuras pārsniedz šajā regulā noteiktās prasības, drīkst attiecināt tikai uz šādu materiālu pārvadātājiem, bet ne tikai uz tiem:

a)  skaldmateriāli, izņemot dabīgo urānu vai vājinātu urānu, kas apstarots tikai termiskajā reaktorā; [Gr. 52]

b)  augstas bīstamības bīstamās kravas - radioaktīvie materiāli.

5.  Pārvadātājiem, kuri transportē tikai "izņēmuma pakas”, nav jāreģistrējas.

5.a  Radioaktīvo materiālu pārvadājumus veic saskaņā ar starptautiskajiem noteikumiem un standartiem, ko paredzējusi ANO Eiropas Ekonomikas komisija, par bīstamām un piesārņojošām kravām, kā arī saskaņā ar attiecīgo ADR, RID un ADN, kā noteikts Direktīvā 2008/68/EK. [Gr. 19]

5.b  Iesniedzot reģistrācijas pieteikumu, pieteikuma iesniedzējs iesniedz pierādījumus, ka tā finanšu līdzekļi ir pietiekami, lai saskaņā ar principu, ka maksā piesārņotājs, kompensētu zaudējumus gadījumā, ja tā transportlīdzekļu grupa ir atbildīga par negadījumu. [Gr. 53]

5.c  Ir aizliegts radioaktīvos materiālus pārvadāt, izmantojot transportlīdzekļu grupu, ar ko pārvadā sprāgstvielas. [Gr. 54]

4. pants

Pārvadātāju reģistrācijas elektroniskā sistēma (ESCReg)

1.  Radioaktīvo materiālu transporta pārvadātāju reģistrācijas uzraudzībai un kontrolei Komisija izveido un uztur Pārvadātāju reģistrācijas elektronisko sistēmu (Electronic System for Carrier Registration, ESCReg) un garantē tās drošību. Komisija nosaka sistēmā iekļaujamo informāciju, kā arī ESCReg tehniskās specifikācijas un prasības. Lai novērstu šo specifikāciju nepareizu interpretāciju, tām jābūt pilnīgām un nepārprotamām. [Gr. 20]

1.a  ESCReg sistēma ir droša, noturīga un pilnībā funkcionējoša pirms šīs regulas stāšanās spēkā. Turklāt pārrobežu pārvadājumu sekmēšanas nolūkā izveido kompetento iestāžu un ESCReg informācijas apmaiņas mehānismu. [Gr. 21]

2.  Ievērojot attiecīgos noteikumus par personas datu aizsardzību Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 95/46/EK(9), dalībvalstu kompetentajām iestādēm ESCReg piešķir ierobežotu un drošu pieeju datiem par reģistrētajiem pārvadātājiem un reģistrācijas pieteikumu iesniedzējiem. Kompetentajām iestādēm ir piekļuve visiem pieejamajiem datiem. ESCRg sistēma nodrošina reģistrēto pārvadātāju saraksta publisku pieejamību. [Gr. 22]

3.  Komisija nav atbildīga Dalībvalstu kompetentās iestādes ir atbildīgas par informācijas saturu un pareizību, kas sniegta ar ESCReg starpniecību, un tā ir precīza, savlaicīga un pārredzama. [Gr. 23]

5. pants

Reģistrācijas procedūra

1.  Pārvadātājs ar ESCReg starpniecību iesniedz kompetentajai iestādei reģistrācijas pieteikumu saskaņā ar 3. punktu. [Gr. 24]

Pieteikumu iesniegušais pārvadātājs iesniedz elektroniski aizpildītu veidlapu, kuras paraugs ir I pielikumā. Pieteikumu iesniedzēju vajadzībām pastāvīgi ir pieejamas tiešsaistes instrukcijas, kurās norādīta kontaktinformācija un informācija par to, kā sazināties ar valsts kontaktpunktu vai kompetento iestādi. [Gr. 25]

Piemēros viena gada pārejas periodu pēc ...(10), lai visi pārvadātāji varētu pieteikties un saņemt reģistrācijas apliecību saskaņā ar šo regulu. Minētajā pārejas periodā piemēro Direktīvas 96/29/Euratom un Direktīvas 2008/68/EK noteikumus. [Gr. 26]

2.  Pēc pieteikuma veidlapas aizpildīšanas un iesniegšanas pieteikuma iesniedzējs automātiski saņem apstiprinājumu par tās saņemšanu un pieteikuma numuru. Tādu pašu apstiprinājumu saņem arī attiecīgā kompetentā iestāde. Komisija ir atbildīga par šī panta 3. punkta noteikumu ievērošanu Ja sistēma pieteikumu nav reģistrējusi, pieteikuma iesniedzējam tiek nosūtīts paziņojums par kļūdu, kurā norādīti iemesli, kādēļ pieteikums nav reģistrēts. [Gr. 27]

3.  Ja pieteikuma iesniedzējs veic uzņēmējdarbību vienā vai vairākās dalībvalstīs, pieteikumu izskata tās dalībvalsts attiecīgā kompetentā iestāde, kurā atrodas pieteikuma iesniedzēja galvenais birojs.

Ja pieteikuma iesniedzējs veic uzņēmējdarbību trešā valstī, pieteikumu izskata tās dalībvalsts attiecīgā kompetentā iestāde, kurā pirmajā pārvadātājs paredzējis ievedumu Savienības teritorijā.

Tās dalībvalsts attiecīgā kompetentā iestāde, kura izdod pārvadātāja pirmo reģistrācijas apliecību, izdod arī jauno apliecību gadījumos, kad dati tiek mainīti saskaņā ar 6. pantu.

4.  Astoņu nedēļu laikā no pieteikuma saņemšanas apstiprinājuma saņemšanas kompetentā iestāde izdod pārvadātāja reģistrācijas apliecību, ja tā uzskata, ka iesniegtā informācija ir pilnīga un atbilst šai regulai, Direktīvai 96/29/Euratom un Direktīvai 2008/68/EK. un ka pieteikuma iesniedzējs atbilst vienoto kritēriju prasībām. [Gr. 28]

5.  Pārvadātāja reģistrācijas apliecībā ir II pielikumā noteiktā informācija, un to ar ESCReg starpniecību izdod standartizētas reģistrācijas apliecības veidā.

Pārvadātāja reģistrācijas apliecības eksemplāru ar ESCReg starpniecību automātiski nosūta visu to dalībvalstu kompetentajām iestādēm., kurās pārvadātājs paredzējis veikt darbību. [Gr. 29]

6.  Kompetentā iestāde vajadzības gadījumā prasa pieteikumam iesniedzējam triju nedēļu laikā no tā pieprasījuma saņemšanas sniegt vajadzīgās korekcijas vai papildu informāciju. Ja kompetentā iestāde atsaka izdot pārvadātāja reģistrācijas apliecību, atteikumu pamatojot ar pieteikuma nepilnībām vai neatbilstību spēkā esošajām prasībām, tā par to pieteikuma iesniedzējam paziņo rakstiski astoņu nedēļu laikā pēc pieteikuma saņemšanas apstiprinājuma izdošanas. Pirms atteikuma kompetentā iestāde pieprasa, lai pieteikuma iesniedzējs izlabo vai papildina pieteikumu trīs nedēļu laikā no pieprasījuma saņemšanas. Kompetentā iestāde izdod paziņojumu par atteikuma iemesliem. [Gr. 30]

Atteikumu un paziņojumu par atteikuma iemesliem ar ESCReg starpniecību automātiski nosūta visu to dalībvalstu kompetentajām iestādēm., kurās pārvadātājs paredzējis veikt darbību. [Gr. 31]

7.  Ja atteikts izdot pārvadātāja reģistrācijas apliecību, reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs var iesniegt apelāciju saskaņā ar piemērojamajām valsts juridiskajām prasībām.

8.  Derīgu reģistrācijas apliecību atzīst visas dalībvalstis.

9.  Pārvadātāja reģistrācijas apliecība ir derīga piecus gadus, un to var atjaunot pēc pārvadātāja pieteikuma.

9.a  Kompetentā iestāde saglabā visu pieteikuma iesniedzēju darbību vēsturi, lai nodrošinātu to izsekojamību, sekmētu labāku pārraudzību un novērstu datu viltošanu. [Gr. 32]

6. pants

Datu izmaiņas

1.  Pārvadātājs atbild par pieteikuma veidlapā, kas iesniegta ESCReg pārvadātāja Kopienas reģistrācijai, norādīto datu pareizības pastāvīgu nodrošināšanu. Šā iemesla dēļ pieteikuma iesniedzējs ir tiesīgs vienkārši atjaunināt datus par sevi, tā samazinot administratīvo slogu. [Gr. 33]

1.a  Kompetentā iestāde, kas izsniegusi apliecību, ir atbildīga par reģistrētā pārvadātāja atbilstības šīs regulas prasībām uzraudzību, izmantojot pārbaudes, visā apliecības derīguma laikā. [Gr. 34]

2.  Pārvadātājs iesniedz pieteikumu jaunas apliecības saņemšanai gadījumos, kad rodas izmaiņas datos, kas minēti pārvadātāja Kopienas reģistrācijas pieteikuma veidlapas A daļā.

2.a  Lai garantētu vienlīdzīgu attieksmi pret visiem pieteikumu iesniedzējiem, kompetentās iestādes nodrošina, ka reģistrācijas apliecības izsniegšanas kritēriji ir identiski un atbilst SAEA definīcijām un ka reģistrācijas process ir saskaņots. [Gr. 35]

7. pants

Atbilstības nodrošināšana

1.  Ja pārvadātājs neatbilst šajā regulā noteiktajām prasībām, tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā neatbilstība konstatēta, atbilstoši šīs dalībvalsts tiesību noteikumiem veic tādus izpildes pasākumus kā rakstiski paziņojumi, apmācību un izglītošanas pasākumi, reģistrācijas apturēšana, atsaukšana vai grozīšana, vai paredz sankcijas atkarībā no neatbilstības būtiskuma drošībai un tā, kā pārvadātājs nodrošinājis atbilstību līdz šim.

Par izpildes pasākumiem nekavējoties ziņo dalībvalstij, kas izdevusi apliecību. Informētā dalībvalsts ne vēlāk kā četrās nedēļās groza, atjauno vai atsauc reģistrāciju. Lēmumu ar ESCReg starpniecību nosūta visu dalībvalstu kompetentajām iestādēm. [Gr. 36]

1.a  Atkarībā no neatbilstības būtiskuma drošībai un tā, kā pārvadātājs nodrošinājis atbilstību līdz šim, dalībvalsts, kurā konstatēta neatbilstība, var apturēt pārvadātāja reģistrāciju.

Par šādu apturēšanu nekavējoties paziņo dalībvalstij, kas izdevusi apliecību. Informētā dalībvalsts ne vēlāk kā četrās nedēļās groza, atjauno vai atsauc reģistrāciju. Lēmumu ar ESCReg starpniecību nosūta visu dalībvalstu kompetentajām iestādēm. [Gr. 37]

2.  Tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā neatbilstība konstatēta, pārvadātājam un to visu dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kurās pārvadātājs plāno radioaktīvo materiālu transportu, kā arī Komisijai sniedz informāciju par piemēroto izpildes pasākumu un paziņojumu par šāda pasākuma piemērošanas iemesliem. Ja pārvadātājs neievēro saskaņā ar 1. punktu piemērojamo izpildes pasākumu, reģistrāciju atsauc tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā atrodas pārvadātāja galvenais birojs, bet gadījumos, kad pārvadātājs veic uzņēmējdarbību trešās valstīs, tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā pirmajā pārvadātājs paredzējis ievedumu Kopienas teritorijā. [Gr. 38]

3.  Kompetentā iestāde pārvadātājam un citām attiecīgajām kompetentajām iestādēm paziņo par atsaukumu, pievienojot paziņojumu par iemesliem. [Gr. 39]

3.a  Par visiem neatbilstības gadījumiem ziņo Komisijai un ESCReg. [Gr. 40]

8. pants

Kompetentās iestādes un valstu kontaktpunkti

1.  Saistībā ar radioaktīvo materiālu transportu pārvadātāju reģistrāciju dalībvalstis izraugās kompetento iestādi un valsts kontaktpunktu. Šo informāciju dara pieejamu pieteikuma iesniedzēja reģistrācijas lapā. [Gr. 41]

Ne vēlāk kā viena mēneša laikā pēc šīs regulas stāšanās spēkā dalībvalstis paziņo Komisijai nosaukumus, adreses un visu vajadzīgo informāciju ātrai saziņai ar kompetentajām iestādēm un radioaktīvo materiālu transporta valsts kontaktpunktu, kā arī par visām šo datu vēlākām izmaiņām.

Komisija šo informāciju, kā arī visas tās izmaiņas ar ESCReg starpniecību paziņo visām kompetentajām iestādēm Kopienā un dara to publiski pieejamu internetā. [Gr. 42]

2.  Informācija par valsts pretradiācijas aizsardzības noteikumiem, kas piemērojami radioaktīvo materiālu transportam, pārvadātājiem ir viegli pieejama ar kontaktpunktu starpniecību. [Gr. 43]

3.  Pēc pārvadātāja pieprasījuma kontaktpunkts un attiecīgās dalībvalsts kompetentā iestāde sniedz pilnīgu informāciju par prasībām attiecībā uz radioaktīvo materiālu transportu attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

Informācijai ir viegli piekļūt attālināti un ar elektroniskiem līdzekļiem, un informācija tiek atjaunināta.

Kontaktpunkti un kompetentās iestādes pēc iespējas ātrāk atbild uz visiem informācijas pieprasījumiem un gadījumos, kad pieprasījums ir kļūdains vai nepamatots, par to bez kavēšanās divu nedēļu laikā informē pieteikuma iesniedzēju. [Gr. 44]

9. pants

Kompetento iestāžu sadarbība

Dalībvalstu kompetentās iestādes sadarbojas reģistrācijas izdošanas prasību harmonizācijas jautājumos un lai nodrošinātu šīs regulas harmonizētu piemērošanu un izpildi.

Ja vienā dalībvalstī ir vairākas kompetentās iestādes, tās cieši sadarbojas uz savstarpēju juridisku vai oficiālu nolīgumu pamata, kuros noteikta katras iestādes atbildība. Tās sazinās un apmainās ar informāciju savā starpā, ar valsts kontaktpunktu un ar citām valsts un nevalstiskajām organizācijām, kurām ir līdzīgi uzdevumi.

9.a pants

Deleģētie akti

Komisija saskaņā ar 9.b pantu pieņem deleģētos aktus, nosakot vienotus kritērijus, kas paredzēti 2. pantā. [Gr. 58]

9.b pants

Deleģēšanas īstenošana

1.  Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.  Pilnvaras pieņemt 9.a pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no 2014. gada 1. janvāra.

3.  Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 9.a pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.  Tiklīdz tā pieņem deleģētu aktu, Komisija par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

5.  Saskaņā ar 9.a pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus, vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem. [Gr. 59]

10. pants.

Īstenošana

Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar kuriem izveido 4. pantā aprakstīto Pārvadātāju reģistrācijas elektronisko sistēmu (ESCReg).

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 11. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.

11. pants

Padomdevēja komiteja

1.  Komisijai palīdz komiteja. Minētā komiteja ir komiteja atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulai (ES) Nr. 182/2011.

2.  Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 4. pantu.

3.  Komiteja Komisijai dod padomus un sniedz atbalstu šajā regulā noteikto uzdevumu veikšanai.

4.  Komitejas sastāvā ir dalībvalstu izvirzītie eksperti un Komisijas izvirzītie eksperti, un tās priekšsēdētājs ir Komisijas pārstāvis.

11.a pants

Pārskatīšana

Līdz ...(11) Komisija pārskata šo regulu, lai novērtētu regulas efektivitāti un vajadzības gadījumā ierosinātu papildu pasākumus ar mērķi nodrošināt radioaktīvo materiālu drošus pārvadājumus Kopienā un no trešām valstīm. [Gr. 47]

12. pants

Stāšanās spēkā

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Piemērojot šo regulu, ņem vērā apstiprinātas un funkcionējošas reģistrācijas sistēmas pieejamību. [Gr. 49]

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

...,

Eiropas Parlamenta vārdā – Padomes vārdā –

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

I PIELIKUMS

KOPIENAS TRANSPORTA REĢISTRĀCIJAS PIETEIKUMA VEIDLAPA

ŠĀ PIETEIKUMA NOSŪTĪŠANAI IZMANTOT TIKAI EIROPAS KOMISIJAS PĀRVADĀTĀJU REĢISTRĀCIJAS (ESCReg) DROŠO ELEKTRONISKO SISTĒMU

JA IR MAINĪJUSIES A DAĻĀ NORĀDĪTĀ INFORMĀCIJA, JĀPIEPRASA JAUNA REĢISTRĀCIJA. Pārvadātājs atbild par pieteikuma veidlapā, kas ar šīs sistēmas starpniecību iesniegta pārvadātāja Kopienas reģistrācijai, norādīto datu pareizības pastāvīgu nodrošināšanu.

Šajā pieteikumā sniegto informāciju apstrādās Eiropas Komisija saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK.

 JAUNA REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBA

 ESOŠĀS REĢISTRĀCIJAS GROZĪJUMI

 ESOŠĀS REĢISTRĀCIJAS ATJAUNOŠANA

Reģistrācijas apliecības numurs/i:

Sniegt ziņas par iemesliem, kāpēc pieprasa izdarīt esošas reģistrācijas grozījumus

1.  PIETEIKUMA IESNIEDZĒJA IDENTIFIKĀCIJA:

A DAĻA

B DAĻA

UZŅĒMUMA NOSAUKUMS:

PILNA ADRESE:

VALSTS REĢISTRĀCIJAS NUMURS:

1.  Pārvadātāja organizācijas atbildīgā pārstāvja (pārvadājuma organizēšanai pilnvarotā persona) uzvārds, amats, pilna adrese, mobilā un fiksētā tālruņa numurs un e-pasta adrese:

2.  Iestāžu kontaktpersonas tehniskos/administratīvos jautājumos (persona, kas atbildīga par uzraudzību par pārvadātāja veikto darbību atbilstību noteikumiem) uzvārds, amats, pilna adrese, mobilā un fiksētā tālruņa numurs un e-pasta adrese:

3.  Drošības konsultanta (tikai attiecībā uz iekšzemes transporta veidiem un tikai tad, ja atšķiras no 1. vai 2. punktā norādītā) uzvārds un pilna adrese, mobilā un fiksētā tālruņa numurs un e-pasta adrese:

4.  Par pretradiācijas programmas izpildi atbildīgās personas (ja atšķiras no 1., 2. vai 3. punktā norādītā) uzvārds un pilna adrese, mobilā un fiksētā tālruņa numurs un e-pasta adrese: [Gr. 50]

2.  TRANSPORTA VEIDS:

A DAĻA

B DAĻA

 AUTOTRANSPORTS

 DZELZCEĻŠ

 IEKŠZEMES ŪDENSCEĻI 

1.  Transportā iesaistītā un apmācītā personāla skaits (informācija)

 1 līdz 5

 5 līdz 10

 10 līdz 20

 >20

2.  Transporta darbības nozare: veicamo transporta darbību vispārīgs apraksts (informācija)

 izmantošana medicīnā

 lietojums ražošanā, nesagraujošajai testēšanai, pētniecībai

 kodoldegvielas cikla lietojums

 atkritumi

 augstas bīstamības bīstamās kravas - radioaktīvie materiāli.

3.  ĢEOGRĀFISKAIS APTVĒRUMS

Sarakstā atzīmēt dalībvalstis, kurās plānots radioaktīvo materiālu transports, un norādīt darbības raksturu

Ja darbības veic arī dalībvalstīs, kas nav dalībvalsts, kurā iesniegts reģistrācijas pieteikums, sīkākas ziņas par katru šādu valsti; piemēram, tikai tranzīts, vai galvenās iekraušanas/izkraušanas vietas attiecīgajā valstī; periodiskums:

A DAĻA

B DAĻA

Austrija

Beļģija

Bulgārija

Kipra

Čehija

Dānija

Igaunija

Somija

Francija

Vācija

Grieķija

Ungārija

Īrija

Itālija

Latvija

Lietuva

Luksemburga

Malta

Nīderlande

Polija

Portugāle

Rumānija

Slovākija

Slovēnija

Spānija

Zviedrija

Apvienotā Karaliste

 tranzīts

 izkraušana

 iekraušana

galvenās iekraušanas vietas:

galvenās izkraušanas vietas:

periodiskums:

 katru dienu

 katru nedēļu

 katru mēnesi

 retāk

4.  SŪTĪJUMU VEIDS

Reģistrācija pieprasīta:

A DAĻA

IEPAKOJUMA VEIDS – Klasifikācija pēc TS-R-1

B DAĻA: Aptuvenais paku skaits gadā

UN 2908 RADIOAKTĪVAIS MATERIĀLS, IZŅĒMUMA PAKA — TUKŠS IEPAKOJUMS

UN 2909 RADIOAKTĪVAIS MATERIĀLS, IZŅĒMUMA PAKA — PRIEKŠMETI, KAS IZGATAVOTI NO DABISKĀ URĀNA, VĀJINĀTĀ URĀNA vai DABISKĀ TORIJA

UN 2910 RADIOAKTĪVAIS MATERIĀLS, IZŅĒMUMA PAKA — IEROBEŽOTS MATERIĀLU DAUDZUMS

UN 2911 RADIOAKTĪVAIS MATERIĀLS, IZŅĒMUMA PAKA — INSTRUMENTI vai PRIEKŠMETI

UN 2912 RADIOAKTĪVAIS MATERIĀLS, ZEMA ĪPATNĒJĀ RADIOAKTIVITĀTE (LSA-I), nesatur skaldmateriālu vai to satur daudzumā, kuram pakai prasības nav piemērojamas

UN 2913 RADIOAKTĪVAIS MATERIĀLS, OBJEKTI AR VIRSMAS NOSMĒRĒTĪBU (SCO-I vai SCO-II), nesatur skaldmateriālu vai to satur daudzumā, kuram pakai prasības nav piemērojamas

UN 2915 RADIOAKTĪVAIS MATERIĀLS, A TIPA PAKA, nesatur īpašas formas radioaktīvo materiālu, skaldmateriālu vai skaldmateriālu satur daudzumā, kuram pakai prasības nav piemērojamas

UN 2916 RADIOAKTĪVAIS MATERIĀLS, B(U) TIPA PAKA, nesatur skaldmateriālu vai to satur daudzumā, kuram pakai prasības nav piemērojamas

UN 2917 RADIOAKTĪVAIS MATERIĀLS, B(M) TIPA PAKA, nesatur skaldmateriālu vai to satur daudzumā, kuram pakai prasības nav piemērojamas

UN 2919 RADIOAKTĪVAIS MATERIĀLS, TRANSPORTĒŠANA ĪPAŠĀ KĀRTĪBĀ, nesatur skaldmateriālu vai to satur daudzumā, kuram pakai prasības nav piemērojamas

UN 2977 RADIOAKTĪVAIS MATERIĀLS, URĀNA HEKSAFLUORĪDS, SKALDMATERIĀLS

UN 2978 RADIOAKTĪVAIS MATERIĀLS, URĀNA HEKSAFLUORĪDS, nesatur skaldmateriālu vai to satur daudzumā, kuram pakai prasības nav piemērojamas

UN 3321 RADIOAKTĪVAIS MATERIĀLS, ZEMA ĪPATNĒJĀ RADIOAKTIVITĀTE (LSA-II), nesatur skaldmateriālu vai to satur daudzumā, kuram pakai prasības nav piemērojamas

UN 3322 RADIOAKTĪVAIS MATERIĀLS, ZEMA ĪPATNĒJĀ RADIOAKTIVITĀTE (LSA-III), nesatur skaldmateriālu vai to satur daudzumā, kuram pakai prasības nav piemērojamas

UN 3323 RADIOAKTĪVAIS MATERIĀLS, C TIPA PAKA, nesatur skaldmateriālu vai to satur daudzumā, kuram pakai prasības nav piemērojamas

UN 3324 RADIOAKTĪVAIS MATERIĀLS, ZEMA ĪPATNĒJĀ RADIOAKTIVITĀTE (LSA-II), SKALDMATERIĀLS

UN 3325 RADIOAKTĪVAIS MATERIĀLS, ZEMA ĪPATNĒJĀ RADIOAKTIVITĀTE (LSA-III), SKALDMATERIĀLS

UN 3326 RADIOAKTĪVAIS MATERIĀLS, OBJEKTI AR VIRSMAS NOSMĒRĒTĪBU, (SCO-I vai SCO-II), SKALDMATERIĀLS

UN 3327 RADIOAKTĪVAIS MATERIĀLS, A TIPA PAKA, SKALDMATERIĀLS, nav īpašas formas

UN 3328 RADIOAKTĪVAIS MATERIĀLS, B(U) TIPA PAKA, SKALDMATERIĀLS

UN 3329 RADIOAKTĪVAIS MATERIĀLS, B(M) TIPA PAKA, SKALDMATERIĀLS

UN 3330 RADIOAKTĪVAIS MATERIĀLS, C TIPA PAKA, SKALDMATERIĀLS

UN 3331 RADIOAKTĪVAIS MATERIĀLS, TRANSPORTĒTS ĪPAŠĀ KĀRTĪBĀ, SKALDMATERIĀLS

UN 3332 RADIOAKTĪVAIS MATERIĀLS, A TIPA PAKA, SPECIĀLA FORMA, nesatur skaldmateriālu vai to satur daudzumā, kuram pakai prasības nav piemērojamas

UN 3333 RADIOAKTĪVAIS MATERIĀLS, A TIPA PAKA, SPECIĀLA FORMA, SKALDMATERIĀLS

5.  PRETRADIĀCIJAS AIZSARDZĪBAS PROGRAMMA (PAP)

A DAĻA:

 Atzīmējot šo rūtiņu,

paziņoju, ka mums ir PAP, tā ir pilnībā ieviesta un tiek precīzi izpildīta

B DAĻA:

PAP aprakstošā dokumenta numurs un datums

Augšupielādē PAP

6.  KVALITĀTES NODROŠINĀŠANAS PROGRAMMA (KNP)

Šai KNP jābūt pieejamai kompetentās iestādes inspekcijai (saskaņā ar ADR 1.7.3 punktu)

A DAĻA:

 Atzīmējot šo rūtiņu,

paziņoju, ka mums ir KNP, tā ir pilnībā ieviesta un tiek precīzi izpildīta

B DAĻA:

Dokumenta numurs un datums

7.  DEKLARĀCIJA

 Es, pārvadātājs, ar šo apliecinu, ka es atbilstu visiem attiecīgajiem starptautiskajiem, Kopienas un valstu noteikumiem par radioaktīvo materiālu transportu.

 Es, pārvadātājs, ar šo apliecinu, ka šajā standarta dokumentā sniegtā informācija ir pareiza.

Datums ……….. Uzvārds ………..…….. Paraksts………

II PIELIKUMS

RADIOAKTĪVO MATERIĀLU PĀRVADĀTĀJA ELEKTRONISKĀ REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBA

PIEZĪME.

ŠĪS REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS EKSEMPLĀRS JĀPIEVIENO KATRA ŠĪS REGULAS JOMĀ IETILPSTOŠĀ TRANSPORTA PAVADDOKUMENTIEM

Šī reģistrācijas apliecība izdota saskaņā ar Padomes Regulu (Euratom) xxxxx

Šī apliecība pārvadātāju neatbrīvo no pienākuma ievērot citus piemērojamos noteikumus par transportu.

1)  REĢISTRĀCIJAS NUMURS: BE/ xxxx / dd-mm-gggg

2)  IESTĀDES NOSAUKUMS / VALSTS:

3)  UZŅĒMUMA NOSAUKUMS UN ADRESE

4)  TRANSPORTA VEIDS:

 AUTOTRANSPORTS

 DZELZCEĻŠ

 IEKŠZEMES ŪDENSCEĻI

7)  DALĪBVALSTIS, uz kurām apliecība attiecas

8)  IEPAKOJUMA VEIDS – ANO (UN) NUMURS (sk. 1. pielikumu – tāds pats formāts)

9)  DATUMS

ELEKTRONISKAIS PARAKSTS

DERĪGUMA TERMIŅŠ: DATUMS + 5 gadi

(1) OV C 143, 22.5.2012., 110. lpp.
(2)OV C 143, 22.5.2012., 110. lpp.
(3)Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra nostāja.
(4)Padomes 1996. gada 13. maija Direktīva 96/29/Euratom par drošības pamatstandartiem strādājošo un iedzīvotāju veselības aizsardzībai pret jonizējošā starojuma radītajām briesmām (OV L 159, 29.6.1996., 1. lpp.).
(5)Padomes 1991. gada 16. decembra Regula (EEK) Nr. 3922/91 par tehnisko prasību un administratīvo procedūru saskaņošanu civilās aviācijas jomā (OV L 373, 31.12.1991., 4. lpp.).
(6)Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 27. jūnija Direktīva 2002/59/EK, ar ko izveido Kopienas kuģu satiksmes uzraudzības un informācijas sistēmu un atceļ Padomes Direktīvu 93/75/EEK (OV L 208, 5.8.2002., 10. lpp.).
(7)Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 24. septembra Direktīva 2008/68/EK par bīstamo kravu iekšzemes pārvadājumiem (OV L 260, 30.9.2008., 13. lpp.).
(8) Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regula (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).
(9)OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.
(10) Šīs regulas spēkā stāšanās diena.
(11) Divus gadus pēc šīs regulas stāšanās spēkā.


Cilvēktiesības pasaulē 2012. gadā un ES politika šajā jomā
PDF 485kWORD 214k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra rezolūcija par 2012. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā (2013/2152(INI))
P7_TA(2013)0575A7-0418/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (turpmāk — VCD) un citus ANO cilvēktiesību līgumus un instrumentus,

–  ņemot vērā ANO 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju (A/Res/55/2) un ANO Ģenerālās asamblejas pieņemtās attiecīgās rezolūcijas,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (turpmāk — LES) 21. pantu,

–  ņemot vērā ES 2012. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē, ko Padome pieņēma 2013. gada 6. jūnijā,

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 13. decembra rezolūciju par 2011. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(1),

–  ņemot vērā ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (11855/2012), ko Ārlietu padome pieņēma 2012. gada 25. jūnijā,

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 13. decembra rezolūciju par ES cilvēktiesību stratēģijas pārskatīšanu(2),

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 25. jūlija Lēmumu 2012/440/KĀDP, ar ko ieceļ amatā Eiropas Savienības īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos(3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 13. jūnija ieteikumu par ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos(4),

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 14. maija secinājumus par ES attīstības politikas ietekmes palielināšanu: pārmaiņu programmu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 13. jūnija ieteikumu Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos / Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, Padomei un Komisijai par EĀDD organizatoriskās struktūras un darbības pārskatīšanu 2013. gadā(5),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības pamatnostādnes par cilvēktiesībām un starptautiskajām humanitārajām tiesībām(6),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību un Eiropas Parlamenta 2013. gada 13. jūnija ieteikumu Padomei par ES pamatnostādnēm par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības pamatnostādnes par lezbiešu, homoseksuāļu, biseksuāļu, transpersonu un starpdzimuma personu (LGBTI) visu cilvēktiesību ievērošanas veicināšanu un aizsardzību;

–  ņemot vērā Padomes 2001. gada 13. decembrī pieņemtās un 2009. gada 19. janvārī pārskatītās ES pamatnostādnes par dialogiem cilvēktiesību jomā,

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 8. oktobra rezolūciju par korupciju publiskajā un privātajā sektorā — ietekmi uz cilvēktiesībām trešās valstīs(7),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 7. februāra rezolūciju par ANO Cilvēktiesību padomes 22. sesiju (2013/2533(RSP))(8),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 17. novembra rezolūciju par ES atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai — problēmu risināšana un grūtību pārvarēšana(9),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 14. decembra rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu(10),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2013. gada 20. marta kopīgo paziņojumu „Eiropas kaimiņattiecību politika: ceļā uz ciešāku partnerību” (JOIN(2013)4) un 2011. gada 25. maija kopīgo paziņojumu „Jauna reakcija uz pārmaiņām kaimiņvalstīs: Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšana” (COM(2011)0303),

–  ņemot vērā Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta (turpmāk — EIDHR) 2011.–2013. gada stratēģijas dokumentu un Komisijas priekšlikumu jaunai finanšu regulai EIDHR 2014.–2020. gadam (COM(2011)0844),

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 29. marta ieteikumu Padomei par Eiropas Demokrātijas fonda (EDF) iespējamās izveides kārtību(11),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par Eiropas Savienības politiku cilvēktiesību aizstāvju atbalstam(12),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 7. jūlija rezolūciju par ES ārpolitiku demokratizācijas atbalstam(13),

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 11. decembra rezolūciju par Digitālās brīvības stratēģiju ES ārpolitikā(14),

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2012. gada 20. decembra rezolūciju Nr. 67/176 par moratoriju nāvessoda piemērošanai,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1325 (2000), 1820 (2008), 1888 (2009), 1889 (2009), 1960 (2010) un 2106 (2013) par sievietēm, mieru un drošību,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes 2011. gada 13. maijā pieņemto ziņojumu par ES rādītājiem attiecībā uz visaptverošo pieeju ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1325 un Nr. 1820 īstenošanai par sievietēm, mieru un drošību Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas par bērna tiesībām, no kurām jaunākā ir 2012. gada 4. aprīļa rezolūcija (66/141),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju par cilvēktiesībām un sociāliem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos(15),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju par starptautiskās tirdzniecības politiku klimata pārmaiņu diktēto prasību kontekstā(16),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju par uzņēmumu sociālo atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos(17),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0418/2013),

A.  tā kā dažādie pārejas procesi, tostarp tautu sacelšanās, konflikta un pēckonflikta situācijas, kā arī autoritārās valstīs strupceļā nonākuši pārejas procesi, ir radījuši pieaugošas problēmas ES politikas virzieniem, kuru mērķis ir atbalstīt cilvēktiesības un demokrātiju pasaulē; tā kā ES 2012. gada ziņojums par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē apliecina, ka ES ir jāturpina izstrādāt elastīgas politikas reakcijas; tā kā ES svarīgākā politiskā izvēle attiecas uz izturētspēju un politisko apņēmību grūtos laikos palikt uzticīgiem Eiropas Savienības pamatvērtībām citu politikas mērķu un interešu spiediena ietekmē;

B.  tā kā taisnīgums, tiesiskums, atbildība, pārredzamība, pārskatatbildība, nesodāmības apkarošana, taisnīgas tiesas prāvas un neatkarīgas tiesu iestādes ir obligāti cilvēktiesību aizsardzības elementi;

C.  tā kā LES 21. pants vēl vairāk nostiprināja ES apņemšanos nodrošināt, lai tās starptautiskās darbības virzītājspēks būtu šādi principi — demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesību un pamatbrīvību universālums un nedalāmība, cilvēka cieņas neaizskaramība, vienlīdzības un solidaritātes princips, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas starptautisko tiesību principu ievērošana;

D.  tā kā Kopenhāgenas politiskie kritēriji, proti, to iestāžu stabilitāte, kuras garantē demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un cieņu pret mazākumtautībām un to aizsardzību, joprojām ir paplašināšanās procesa pamatelements;

E.  tā kā sacelšanās arābu valstīs mudināja Eiropas Savienību atzīt iepriekšējo politikas virzienu kļūdas un, pārskatot kaimiņattiecību politiku, piemērot pieeju „lielāks atbalsts lielākām reformām”, pamatojoties uz apņemšanos „piemērot ES atbalsta līmeni partnervalstīm atbilstīgi progresam politisko reformu jomā un padziļinātas demokrātijas veidošanā”, kā arī ievērot cilvēktiesības un pamatbrīvības, ietverot brīvas un godīgas vēlēšanas, apvienošanās, vārda un pulcēšanās brīvību, brīvu presi un plašsaziņas līdzekļus, tiesiskumu, ko nodrošina neatkarīga tiesu sistēma, un domas, apziņas un reliģijas brīvību;

F.  tā kā Padomes 2012. gada maija secinājumos par Eiropas Komisijas ES attīstības politikas pārmaiņu programmu ir konkrēti noteikts, ka „atbalstu partneriem pielāgos to attīstības situācijai, kā arī apņēmībai un progresam attiecībā uz cilvēktiesībām, demokrātiju, tiesiskumu un labu pārvaldību”; tā kā jaunākajā ES kopējā nostājā attiecībā uz Augsta līmeņa forumu par palīdzības efektivitāti ir apgalvots, ka attīstības sadarbībā sistemātiski būtu jāatsaucas uz „demokrātisko līdzdalību”, kas paredz, ka partnervalstis ir atbildīgas par tādas vides veicināšanu, kura nodrošina pilsoniskās sabiedrības attīstību, un par parlamentu, vietējo iestāžu, valsts revīzijas iestāžu un brīvu plašsaziņas līdzekļu nozīmes nostiprināšanu;

G.  tā kā Eiropas Savienības Padome 2012. gada jūnijā pieņēma stratēģisku satvaru un rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā, ar ko saskaņā ES iestādes apņemas sasniegt vairākus reāli īstenojamus politikas mērķus; tā kā Eiropas Savienības Padome 2012. gada jūlijā izstrādāja nostāju un nosauca pirmo tematisko ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos; tā kā 2014. gada pavasarī ir jāsākas procedūrai, lai pieņemtu jauno rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā, kam paredzēts stāties spēkā 2015. gada janvārī, kad beidzas pašreizējais rīcības plāns;

H.  tā kā 2012. gada oktobrī izveidoja Eiropas Demokrātijas fondu ar galveno mērķi sniegt tiešas dotācijas demokrātiju atbalstošiem aktīvistiem vai organizācijām, kas cīnās par demokrātisku pāreju Eiropas kaimiņvalstīs un citur;

I.  tā kā Eiropas Ārējās darbības dienesta (turpmāk — EĀDD) izveidi papildināja ar apgalvojumiem, ka atbalsts cilvēktiesībām un demokrātijai būs jaunā ES diplomātiskā dienesta „sudraba pavediens”; tā kā ES delegāciju tīkls pasaules valstīs nodrošina Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos (turpmāk — priekšsēdētāja vietniece/ augstā pārstāve) jaunu spēju īstenot ES cilvēktiesību politiku;

J.  tā kā Parlaments savā rezolūcijā par iepriekšējo gada ziņojumu un rezolūcijā par ES cilvēktiesību stratēģijas pārskatīšanu (abas pieņemtas 2012. gada decembrī) uzsvēra nepieciešamību reformēt savu praksi, lai savās darbībās integrētu cilvēktiesības, un veikt turpmākus pasākumus attiecībā uz savām steidzamajām rezolūcijām, kurās nosoda pārkāpumus demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskuma jomā;

K.  tā kā Eiropas Parlamenta Eirobarometra sabiedriskās domas apsekojums, ko 2012. gada novembrī un decembrī veica 27 ES dalībvalstīs, vēlreiz apliecināja, ka, pēc eiropiešu domām, cilvēktiesību aizsardzība joprojām ir svarīgākā vērtība; tā kā paziņoto ES apņemšanos atbalstīt cilvēktiesības un demokrātiju ticama īstenošana tās politikas virzienos ir ļoti svarīga, lai saglabātu ES ārpolitikas vispārējo ticamību;

L.  tā kā 2012. gada decembrī Eiropas Savienība saņēma Nobela prēmiju par ieguldījumu miera, izlīguma, demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanā Eiropā,

Vispārīgi apsvērumi

1.  uzskata, ka cilvēktiesības ir centrālais elements ES attiecībās ar visām trešām valstīm, tostarp tās stratēģiskajiem partneriem; uzsver, ka ES cilvēktiesību politikai ir konsekventi jāatbilst Līgumā paredzētajām saistībām, jānodrošina saskaņotība starp iekšpolitikas un ārpolitikas virzieniem un jāizvairās no dubultstandartiem ārpolitikas virzienos; tādēļ prasa pieņemt ES Ārlietu padomes secinājumus par cilvēktiesībām un stratēģiskajiem partneriem, kuros būtu noteikts kopīgs slieksnis dalībvalstīm un ES amatpersonām attiecībā uz cilvēktiesību jautājumiem, kas viņiem kā minimums ir jāizvirza sarunās ar saviem stratēģiskajiem partneriem;

2.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos (priekšsēdētāja vietnieci/ augsto pārstāvi), ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos un EĀDD turpināt īstenot šīs apņemšanās un integrēt cilvēktiesības un demokrātiju ES attiecībās ar saviem partneriem, tostarp augstākajā politiskajā līmenī, izmantojot visus attiecīgos ES ārpolitikas instrumentus;

3.  atzīst pilsoniskās sabiedrības ārkārtīgi svarīgo nozīmi demokrātijas un cilvēktiesību aizsardzība un veicināšanā; aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ augsto pārstāvi nodrošināt ciešu sadarbību un partnerattiecības ar pilsonisko sabiedrību, ietverot cilvēktiesību aizstāvjus; uzskata arī, ka ES ir pilnībā jāatbalsta visi cilvēktiesību, demokrātijas, brīvības un pārredzamības aizstāvji visā pasaulē;

4.  atzīst, ka ES iestādēm un visām dalībvalstīm pārredzami un pārskatatbildīgi ir jāpiemēro stingra, saskaņota un vienota pieeja cilvēktiesību pārkāpumiem visā pasaulē; uzskata, ka, saskaroties ar pastāvīgiem cilvēktiesību pārkāpumu gadījumiem, ES ir jāpauž vienota nostāja un jānodrošina, ka to sadzird gan pārkāpumus pieļaujošās valdības, gan to iedzīvotāji; aicina Ārlietu padomi reizi gadā rīkot publiskas debates par cilvēktiesībām;

5.  atgādina par savu apņemšanos cieši iesaistīties ES stratēģiskā satvara cilvēktiesību un demokrātijas jomā īstenošanā un apspriešanā;

ES 2012. gada ziņojums

6.  atzinīgi vērtē ES 2012. gada ziņojuma par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē pieņemšanu; sagaida, ka priekšsēdētāja vietniece/ augstā pārstāve pastāvīgi īstenos savas saistības un regulāri sniegs ziņojumus Eiropas Parlamentam; prasa īstenot aktīvas un konstruktīvas diskusijas starp ES iestādēm, sagatavojot turpmākos ziņojumus, kas palielinās informētību par ES darbībām šajā jomā;

7.  uzskata, ka gada ziņojumam būtu jākļūst par svarīgu instrumentu, lai paziņotu un apspriestu ES darbības cilvēktiesību un demokrātijas jomā; tāpēc atzinīgi vērtē priekšsēdētāja vietnieces/ augstās pārstāves un EĀDD apņemšanos izmantot ES gada ziņojumus kā ES stratēģiskā satvara un rīcības plāna cilvēktiesību un demokrātijas jomā īstenošanas ziņojumus;

8.  pieņem zināšanai atsauces gada ziņojumā uz ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos darbībām un mudina priekšsēdētāja vietnieci/ augsto pārstāvi un EĀDD ietvert padziļinātākas analīzes, jo īpaši attiecībā uz minētā pārstāvja nozīmi stratēģiskā satvara un rīcības plāna īstenošanā, lai pietiekami aprakstītu viņa pienākumus un darbu;

9.  atzīst centienus, kas īstenoti, lai dažādās ES darbības cilvēktiesību un demokrātijas atbalsta jomā noradītu valstu ziņojumos, kuros sniegta plaša informācija par ES iestāžu darbu visā pasaulē; tomēr pauž nožēlu, ka valstu ziņojumos, šķiet, joprojām trūkst sistemātiska, skaidra un saskaņota satvara, kas nodrošinātu precīzāku analīzi attiecībā uz ES darbības ietekmi un efektivitāti;

10.  atkārtoti pauž savu viedokli, ka valstu ziņojumi, pamatojoties uz rādītāju kopumu, būtu vēl vairāk jānostiprina un ka tiem būtu jāatspoguļo valstu cilvēktiesību stratēģiju īstenošana, tādējādi atsaucoties uz konkrētiem kritērijiem, lai novērtētu gan pozitīvās, gan negatīvās tendences, izvērtētu ES darbību efektivitāti un nodrošinātu pamatu ES atbalsta līmeņu pielāgošanai atbilstīgi progresam attiecībā uz cilvēktiesībām, demokrātiju, tiesiskumu un labu pārvaldību;

11.  atzinīgi vērtē centienus iekļaut gada ziņojumā Eiropas Parlamenta darbības, prasa izmantot Parlamenta sasniegumus un potenciālu, tostarp Parlamenta veiktos daudzos pētījumus un analīzes, un pārliecinoši mudina priekšsēdētāja vietnieci/ augsto pārstāvi un EĀDD ziņot par to, kāda ES rīcība ir īstenota attiecībā uz Parlamenta rezolūcijām, ietverot ārkārtas rezolūcijas par cilvēktiesību pārkāpumiem; aicina veidot pastāvīgu apmaiņu ar informāciju un sadarbību starp Parlamentu un ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos, jo īpaši ārkārtas situācijās;

12.  atzinīgi vērtē ES 2012. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē, jo tas atspoguļo ES centienus veicināt cilvēktiesību, dzimumu līdztiesības, demokrātijas un labas pārvaldības iekļaušanu attīstības politikā un instrumentos;

ES politikas satvars

Stratēģiskais satvars un rīcības plāns

13.  atkārtoti pauž atzinību ES stratēģiskajam satvaram un rīcības plānam cilvēktiesību un demokrātijas jomā, jo tie ir svarīgs pagrieziena punkts cilvēktiesību ietveršanā un integrēšanā visos ES ārpolitikas virzienos; uzsver vajadzību ES iestādēs un dalībvalstīs panākt vispārēju vienprātību un labāku koordināciju attiecībā uz ES cilvēktiesību politiku; aicina EĀDD pastiprināt savus centienus, lai palielinātu dalībvalstu līdzdalību šajā rīcības plānā; aicina gada ziņojumā ietvert sadaļu par rīcības plāna īstenošanu dalībvalstīs;

14.  uzsver, ka ir ļoti svarīgi efektīvi un ticami īstenot apņemšanās, kas paziņotas gan stratēģiskajā satvarā, gan rīcības plānā; norāda, ka ticamībai ir vajadzīga pietiekamu resursu nodrošināšana mērķtiecīgiem cilvēktiesību politikas virzieniem un konsekventa integrēšana augstā politiskajā līmenī, piemēram, ministru un samita sanāksmēs ar trešām valstīm, tostarp ar stratēģiskajiem partneriem;

15.  pauž nožēlu par to, ka ES cilvēktiesību politikā joprojām lielā mērā tiek ignorētas ekonomikas, sociālās un kultūras tiesības, kas ir pretrunā ES paziņotajai apņēmībai atbalstīt tiesību nedalāmību un savstarpējību, un aicina EĀDD, Komisiju un dalībvalstis pastiprināt savus centienus šajā virzienā, arī darba un sociālo tiesību jomā;

16.  norāda, ka pašreizējo rīcības plānu pabeigs 2014. gada beigās; sagaida, ka priekšsēdētāja vietniece/ augstā pārstāve un EĀDD laikus sāks pārskatīšanu un apspriešanos ar dalībvalstīm, Komisiju, Parlamentu un pilsonisko sabiedrību, lai tā rezultātā pieņemtu jaunu rīcības plānu, kas stāsies spēkā 2015. gada janvārī;

ES īpašais pārstāvis cilvēktiesību jautājumos

17.  atzīst to pilnvaru nozīmīgumu, kuras piešķirtas pirmajam ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos (turpmāk — īpašais pārstāvis); mudina īpašo pārstāvi uzlabot ES cilvēktiesību politikas pamanāmību, integrēšanu, saskaņošanu, konsekvenci un efektivitāti, jo īpaši attiecībā uz sieviešu tiesībām un visu minoritāšu tiesībām, kā arī, īstenojot savas pilnvaras, panākt pareizu līdzsvaru starp noklusēto un publisko diplomātiju; atkārtoti norāda uz savu ieteikumu īpašajam pārstāvim sniegt Parlamentam regulārus ziņojumus par savām darbībām un skaidrojumus par savām tematiskajām un ģeogrāfiskajām prioritātēm, kā arī nodrošināt, ka tiek sekots līdzi Parlamenta paustajām bažām;

18.  pauž atzinību īpašajam pārstāvim par īstenotā dialoga ar Parlamentu un pilsonisko sabiedrību atvērtību, tādējādi ieviešot svarīgu praksi, kuru vajadzētu turpināt un konsolidēt, lai nodrošinātu pienācīgu pārredzamību un pārskatatbildību; atzinīgi vērtē īpašā pārstāvja sadarbību ar reģionālajām iestādēm un daudzpusējos forumos un mudina īpašo pārstāvi turpmāk šādas darbības paplašināt;

19.  atzinīgi vērtē to, ka ģeogrāfiskā ES īpašā pārstāvja Sāhelā pilnvarās tika ietverta sadarbība ar īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos, un mudina Padomi un priekšsēdētāja vietnieci/ augsto pārstāvi arī pieņemt šo praksi attiecībā uz turpmāko ģeogrāfisko ES īpašo pārstāvju pilnvarām;

ES pamatnostādnes par cilvēktiesībām

20.  atzinīgi vērtē ES pamatnostādņu par reliģijas vai ticības brīvību un ES pamatnostādņu par lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI) cilvēktiesību pieņemšanu; tomēr atgādina EĀDD, izstrādājot jebkādus jaunus stratēģiskos instrumentus, piemēram, pamatnostādnes, vai pārskatot esošos instrumentus, ievērot labu starpiestāžu praksi un laikus sākt sadarboties ar atbilstīgajām politiskajām struktūrām Parlamentā; atgādina par Parlamenta ieteikumu Padomei attiecībā uz pamatnostādnēm par reliģijas vai ticības brīvību, kurā Parlaments ierosināja vērienīgu instrumentu kopumu, sniedzot ieteikumus pamatnostādņu īstenošanai praksē, lai panāktu ievērojamu progresu šīs pamatbrīvības un universālās brīvības aizsardzībā un veicināšanā; atzinīgi vērtē EĀDD un Padomes praksi, proti, vecāku pamatnostādņu pārskatīšanu un pārbaudīšanu; mudina EĀDD pieņemt stingrāku pārskatīšanas procesu, kas paredzētu vispusīgu apspriešanos ar ieinteresētajām personām, lai pielāgotos mainīgajiem apstākļiem;

21.  mudina EĀDD un Padomi īpašu uzmanību pievērst pamatnostādņu pienācīgu īstenošanas plānu izdošanai; iesaka īstenot turpmākas mācības un informētības vairošanu starp EĀDD un ES delegāciju darbiniekiem, kā arī starp dalībvalstu diplomātiem; jo īpaši ir nobažījies saistībā ar pamatnostādņu par starptautiskām humanitārām tiesībām īstenošanu un ar pamatnostādņu īstenošanu attiecībā uz aizliegumu pielietot spīdzināšanu un citus nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās veidus;

Cilvēktiesību dialogi ar trešām valstīm

22.  pieņem zināšanai joprojām pastāvošos sarežģījumus saistībā ar konkrēta progresa panākšanu vairākos ES cilvēktiesību dialogos un apspriedēs; mudina ES censties rast jaunus veidus, kā panākt lietderīgākus dialogus ar valstīm, kuras rada bažas; uzsver vajadzību turpināt īstenot apņēmīgu, vērienīgu un pārredzamu cilvēktiesību politiku šo dialogu ietvaros; tāpēc aicina ES izdarīt skaidrus politiskos secinājumus, ja cilvēktiesību dialogs nav konstruktīvs, un tādos gadījumos vai pastāvīgos cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos lielāku uzsvaru likt uz politisko dialogu, demaršiem un publisko diplomātiju; turklāt brīdina par cilvēktiesību diskusiju novirzīšanos no augsta līmeņa politiskajiem dialogiem;

23.  uzskata, ka cilvēktiesību dialogiem un apspriedēm ir jāstiprina un jāatbalsta pilsoniskā sabiedrība, cilvēktiesību aizstāvji, arodbiedrības, žurnālisti, advokāti un parlamentārieši, kas iebilst pret pārkāpumiem savās valstīs un pretojas tiem, un pieprasa savu tiesību ievērošanu; aicina ES nodrošināt, ka cilvēktiesību dialogi un apspriedes ir vērienīgas un papildinātas ar skaidriem, publiskiem kritērijiem, uz kuru pamata var objektīvi novērtēt to panākumus;

24.  atgādina, ka korupcija valsts un privātajā sektorā iedibina un saasina nevienlīdzību un diskrimināciju attiecībā uz pilsonisko, politisko, ekonomikas vai sociālo un kultūras tiesību īstenošanu, un uzsver, ka ir pierādīts, ka korupcija un cilvēktiesību pārkāpumi ir saistīti ar varas ļaunprātīgu izmantošanu, pārskatatbildības trūkumu un dažādiem diskriminācijas veidiem; prasa saistībā ar ES budžetu un ārējo palīdzību nodrošināt ārējās palīdzības un valstu budžetu visaugstāko pārskatatbildības un pārredzamības līmeni;

Valstu cilvēktiesību stratēģijas un cilvēktiesību kontaktpunkti

25.  pieņem zināšanai EĀDD centienus pabeigt ES valstu cilvēktiesību stratēģiju pirmo ciklu; atkārtoti pauž atbalstu mērķim nodrošināt ES delegācijai un dalībvalstu vēstniecībām attiecīgajā valstī līdzdalību valsts stratēģijā, vienlaikus nodrošinot kvalitātes kontroli galvenās mītnes līmenī; tomēr pauž nožēlu par pārredzamības trūkumu attiecībā uz valstu stratēģiju saturu; atkārti aicina publiskot katras valsts cilvēktiesību stratēģijas vismaz galvenās prioritātes un prasa nodrošināt Parlamentam piekļuvi šīm stratēģijām, lai varētu veikt pienācīgu kontroli; mudina ES sagatavot ES valstu cilvēktiesību stratēģiju pirmajā ciklā gūtās pieredzes publisku novērtējumu un noteikt labāko praksi nākamajam ciklam;

26.  atzinīgi vērtē gandrīz pabeigto cilvēktiesību kontaktpunktu ES delegācijās tīklu; aicina priekšsēdētāja vietnieci/ augsto pārstāvi un EĀDD izstrādāt plānu par to, kā šo tīklu var izmantot, lai pilnīgi īstenotu tā potenciālu; aicina ES delegācijas publicēt kontaktinformāciju, norādot visiem cilvēktiesību kontaktpunktus un ES sadarbības koordinatorus cilvēktiesību un demokrātijas jomā;

Cilvēktiesības ES tirdzniecības politikā

27.  atbalsta praksi, ar kuru saskaņā juridiski saistošas un neapspriežamas cilvēktiesību klauzulas iekļauj ES starptautiskajos nolīgumos, un uzskata, ka šīs cilvēktiesību klauzulas ir arī sistemātiski jāiekļauj tirdzniecības nolīgumos; prasa efektīvi uzraudzīt šo klauzulu piemērošanu un ziņot attiecīgajai Parlamenta komitejai par to novērtēšanu un ieteicamiem reaģēšanas pasākumiem;

28.  norāda, ka Parlamentam nebūtu jādod piekrišana starptautiskiem nolīgumiem, ja konstatēti nopietni cilvēktiesību pārkāpumi;

29.  atgādina, ka pārskatītā VPS sistēma stāsies spēkā 2014. gada 1. janvārī; atzinīgi VPS+ turpināšanu, saskaņā ar kuru valstis var izmantot papildu preferenciālus tarifus tiklīdz tās ir ratificējušas un īstenojušas 27 pamata cilvēktiesību, darba un vides konvencijas; atgādina par iespēju apturēt VPS, VPS+ un shēmas „Viss, izņemot ieročus” atvieglojumus, ja ir pārkāptas cilvēktiesības; aicina Komisiju publiskot VPS+ atbilstības novērtējumus, lai palielinātu pārredzamību un pārskatatbildību;

30.  turklāt aicina ES noteikt un pieņemt konkrētas politikas pamatnostādnes par cilvēktiesību efektīvu iekļaušanu tās tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumos, lai novērtējumos par ietekmi uz cilvēktiesībām panāktu metodisku konsekvenci un precizitāti;

Cilvēktiesību iekļaušana ES attīstības politikā

31.  uzsver, ka Pusanas partnerība efektīvai sadarbībai attīstības jomā ir aicinājusi starptautisko sabiedrību pieņemt uz cilvēktiesībām balstītu pieeju starptautiskajā sadarbībā, lai palielinātu attīstības centienu efektivitāti;

32.  aicina Komisiju veikt plašus ietekmes novērtējumus attiecībā uz ES projektiem sadarbībai attīstības jomā, ietverot novērtējumu par ietekmi uz cilvēktiesību situāciju, lai nodrošinātu, ka ES attīstības centienu dēļ neturpinās no diskriminācijas cietušo grupu sociālā atstumšana un ka ES līdzekļi tiek taisnīgi sadalīti starp dažādiem valsts reģioniem, pamatojoties uz to vajadzībām un attīstības līmeņa;

33.  atkārtoti uzsver, ka Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) vajadzētu būt atbildīgiem par to, lai turpmākā programmas izstrādē tiktu pieņemta uz tiesībām balstīta pieeja;

34.  uzskata, ka valstu parlamentiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir būtiska loma cilvēktiesību noteikumu efektīvā īstenošanā, un uzsver, ka būtu jānodrošina atbilstoši nosacījumi to dalībai lēmumu pieņemšanā, lai stiprinātu patiesu atbildību par politikas izvēli attīstības stratēģijā;

Eiropas Savienības politika attiecībā uz pārejas procesiem

35.  pieņem zināšanai pēdējo gadu nebeidzamās liecības par to, cik ārkārtīgi svarīgi ir tas, lai ES ārpolitika pienācīgi pievērstos dinamiskiem pārejas procesiem trešās valstīs; mudina ES turpināt mācīties no iepriekšējas pieredzes — gan pozitīvas, gan negatīvas —, lai izvairītos no konkrētu politikas kļūdu atkārtošanas, un noteikt labāko praksi, lai ietekmētu un konsolidētu demokratizācijas procesus; atzīst, ka atšķirīgās situācijās ir vajadzīga politikas elastība, un mudina izstrādāt politikas instrumentus, ko varētu izmantot dažādos pārejas scenārijos, lai ES pieejā elastīgi un ticami integrētu cilvēktiesības un demokrātijas atbalsta pasākumus;

36.  uzsver, ka politiskajai pārejai un demokratizācijai jābūt saistītai ar cilvēktiesību ievērošanu, taisnīguma veicināšanu, pārredzamību, pārskatatbildību, izlīgumu, tiesiskumu un demokrātisku institūciju izveidi, pienācīgu uzmanību pievērst dzimumu līdztiesībai un nepilngadīgo tiesību ievērošanai; uzsver, ka ir svarīgi ievērot tiesības saņemt kompensāciju par iepriekšējo režīmu pieļautiem cilvēktiesību pārkāpumiem; uzsver, ka ES vienmēr ir jāaizstāv kontekstatkarīga pieeja pārejas perioda tiesiskumam, attiecībā uz cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem stingri ievērojot pārskatatbildības principu;

37.  uzsver, ka ES būtu pilnīgi jāatbalsta valstis, kas ir atteikušās no autoritāriem režīmiem un atrodas pārejas procesā uz demokrātiju, atbalstot pilsonisko sabiedrību kā ārkārtīgi svarīgu dalībnieku tiesiskuma, pārskatatbildības un pārredzamības sekmēšanā, kā arī sociālo kustību veicināšanā politisku pārmaiņu un līdzdalības rosināšanai; atgādina, ka policiju, armiju un tiesu varu nereti izmanto kā mehānismus, lai sistemātiski pārkāptu cilvēktiesības; tāpēc uzsver, ka šo struktūru institucionālai reformai ir jānodrošina lielāka pārskatatbildība un pārredzamība pārejas procesos;

38.  uzskata, ka ES ārējie finanšu instrumenti ir svarīgs līdzeklis, ar ko veicināt un aizsargāt ES vērtības ārvalstīs; šajā saistībā atzinīgi vērtē apņemšanos nodrošināt, ka cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums ir ES ārējās darbības pamatelementi; aicina uzlabot dažādu tematisko un ģeogrāfisko instrumentu saskaņotību un efektivitāti, lai sasniegtu šo stratēģisko mērķi;

39.  stingri mudina ES visā pasaulē atbalstīt gan politiski, gan finansiāli aktīvu un neatkarīgu pilsonisko sabiedrību, jo īpaši ar Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu (EIDHR); ierosina, lai Eiropas studentu apmaiņas programmu atvēršana trešo valstu jauniešiem un apmācības programmu izveide jauniem profesionāļiem veicinātu jauniešu aktīvu līdzdalību demokrātijas veidošanā un nostiprinātu pilsonisko sabiedrību; pauž nožēlu, ka ES rīcības plānā cilvēktiesību un demokrātijas jomā, šķiet, nav ņemta vērā pulcēšanās brīvība, lai gan tā ir demokrātiskas attīstības pamatnosacījums un ir sevišķi sensitīvs jautājums pārejas valstīs; aicina EĀDD un dalībvalstis izstrādāt pamatnostādnes par pulcēšanās brīvību;

40.  atzinīgi vērtē Eiropas Demokrātijas fonda (EDF) izveidi un prasa, lai šis fonds iesaistītos atbalsta sniegšanā tiem, kas cenšas panākt demokrātiskas pārmaiņas, piedāvājot elastīgu finansējumu, kas piemērots viņu vajadzībām; prasa, lai ES un dalībvalstis piešķirtu EDF pienācīgu finansiālo atbalstu; atgādina, ka ir ārkārtīgi svarīgi nepieļaut, ka EDF pilnvaras un darbības pārklājas ar ES ārējo instrumentu darbības jomu, jo īpaši saistībā ar cilvēktiesībām un demokrātiju;

Paplašināšanās politika, demokratizācija un cilvēktiesības

41.  uzsver paplašināšanās procesa svarīgo nozīmi, atbalstot demokratizāciju un uzlabojot cilvēktiesību aizsardzību;

42.  atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu nodrošināt, ka tiesiskums ir paplašināšanās procesa pamatelements; mudina ES paplašināšanās procesos nezaudēt modrību un pieprasīt, lai tiktu stingri īstenoti noteikumi, kas ir ārkārtīgi svarīgi cilvēktiesībām, piemēram, mazākumtautībām piederošu personu tiesību aktīva aizsardzība, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret šīm mazākumtautībām piederošām personām saistībā ar izglītību, veselības aprūpi, sociālajiem un citiem sabiedriskajiem pakalpojumiem, tiesiskuma ieviešana, papildus īstenojot aktīvu rīcību visu veidu korupcijas apkarošanai, un efektīva tiesu iestāžu pieejamība, kā arī pasākumi, lai garantētu pamatbrīvības un pilnīgu un efektīvu vienlīdzību starp mazākumtautībām piederošām personām un personām, kas pieder pamatnācijai, visās sociālajās, ekonomikas, politikas un kultūras dzīves jomās;

43.  atkārtoti uzsver, ka ir steidzami nepieciešams rast taisnīgu un ilgstošu risinājumu konfliktam Tuvos Austrumos, lai panāktu divu valstu — neatkarīgas, demokrātiskas un dzīvotspējīgas Palestīnas valsts un Izraēlas valsts — līdzāspastāvēšanu mierā un drošībā, pamatojoties uz 1967. gadā starptautiski atzītajām robežām;

44.  ar bažām konstatē, ka minoritāšu tiesību ievērošana ir viena no galvenajām problēmām, kas noteiktas Komisijas paplašināšanās stratēģijā 2012.–2013. gadam; mudina dalībvalstis, kā arī kandidātvalstis un iespējamās kandidātvalstis, sākt vispārējas publiskas debates par minoritāšu pieņemšanu un iekļaušanu izglītības sistēmā, iesaistot pilsonisko sabiedrību, uzlabojot dzīves apstākļus un vairojot informētību kopumā; pauž nožēlu par to, ka romu kopiena Rietumbalkānos atrodas īpaši nelabvēlīgā situācijā un ka tas negatīvi ietekmē partnerības procesus; mudina attiecīgās valstis īstenot efektīvus pasākumus, lai risinātu tādas problēmas kā diskriminācija un segregācija, kā arī piekļuve mājokļiem un veselības aprūpei; nosoda naida kurināšanu un aizspriedumus kopumā un negatīvu rīcību un diskrimināciju dzimuma un seksuālās orientācijas dēļ vai pret neaizsargātām grupām un cilvēkiem ar invaliditāti; uzsver, ka tā ir izplatīta problēma daudzās paplašināšanās valstīs, kā arī lielākajā daļā dalībvalstu;

45.  konstatē, ka kopumā paplašināšanās valstīs ir uzlabojusies plašsaziņas līdzekļu brīvība; tomēr pauž nožēlu par tādu pasākumu neesību konkrētās paplašināšanās valstīs, kas nodrošinātu vārda brīvību, kā rezultātā nereti tiek piemērota pašcenzūra, politiskā iejaukšanās, ekonomiski spiedieni, žurnālistu aizskaršana un vardarbības izmantošana pret tiem; šajā saistībā pauž nopietnas bažas par pieaugošajiem vārda un preses brīvības pārkāpumiem Turcijā;

Pārejas problēma kaimiņattiecību politikā

46.  atzīst problēmas, kas saistītas ar demokrātiskām pārejām dienvidu un austrumu kaimiņvalstīs; konstatē pieaugošas atšķirības starp demokrātiskām reformām ES kaimiņvalstīs; atkārtoti norāda uz pilsoniskās sabiedrības un cilvēktiesību organizāciju nozīmi demokrātiskas pārejas procesā; tādēļ mudina nošķirt kaimiņattiecību politikas dienvidu un austrumu dimensijas, lai efektīvāk pievērstos katra ģeogrāfiskā reģiona iezīmēm un vajadzībām;

47.  aicina ES, īstenojot savas kaimiņattiecības, pastāvīgi rīkoties kā demokrātiskam, uz reformām orientētam partnerim; šajā sakarībā atbalsta turpmāku asociācijas procesu uzsākšanu ar kaimiņvalstīm; ņem vērā Viļņas samita secinājumus un prasa papildus nostiprināt ES un Austrumu partnerības valstu attiecības; atbalsta demokrātiskos un uz Eiropu vērstos procesus Ukrainā un nosoda nesen Kijevā pret miermīlīgām publiskām demonstrācijām izmantoto spēku, kas ir pulcēšanās brīvības un vārda brīvības pamatprincipu pārkāpums;

48.  ņem vērā jauno ES pieeju, kuras mērķis ir nostiprināt partnerību starp ES un tās kaimiņvalstīm un to sabiedrībām, pamatojoties uz savstarpēju pārskatatbildību un kopīgu apņemšanos ievērot cilvēktiesību universālās vērtības, demokrātiju, sociālo taisnīgumu un tiesiskumu;

49.  ar bažām ņem vērā demokrātisku procesu nestabilitāti, kā arī cilvēktiesību un pamatbrīvību situācijas pasliktināšanos lielākajā daļā kaimiņvalstu; uzsver, ka demokrātisku pāreju nodrošināšanai būtiska ir laba pārvaldība, pārredzamība, apvienošanās un vārda brīvība, domu, pārliecības, ticības un pulcēšanās brīvība, brīva prese un plašsaziņas līdzekļi, tiesiskums un neatkarīga tiesu sistēma; atkārtoti norāda uz to, ka ir svarīgi saglabāt un veicināt dzimumu vienlīdzību un sieviešu tiesības, kā arī veicināt sociālo attīstību un samazināt nevienlīdzību; atzīst pilsoniskās sabiedrības svarīgo nozīmi sabiedrības atbalsta vairošanā demokrātiskām reformām kaimiņvalstīs;

50.  pauž nožēlu par to, ka dažās valstīs pilsoniskās sabiedrības organizācijas joprojām saskaras ar nopietniem ierobežojumiem, piemēram, ierobežotu pārvietošanās brīvību, tiesas prāvām pret nevalstisko organizāciju (NVO) vadītājiem un cilvēktiesību aizstāvjiem, apgrūtinošām administratīvajām procedūrām, neslavas celšanas krimināltiesību agresīvu izmantošanu pret NVO vai to darbību pilnīgu aizliegumu, ierobežojošiem noteikumiem, kas kontrolē ārvalstu finansējumu vai izvirza prasību, ka ir jāsaņem apstiprinājums finanšu atbalsta pieņemšanai; šajā saistībā uzsver, ka Eiropas Demokrātijas fonds ir nozīmīgs kā elastīgs un piesardzīgs veids, lai atbalstītu uz demokrātiju vērstu sabiedrību valstīs pirms demokrātiskās pārejas procesa vai šā procesa norises laikā;

51.  pauž nožēlu par virzības trūkumu saistībā ar ilgtspējīga politikas risinājuma rašanu „iesaldētajiem konfliktiem”; uzsver, ka politiskajā dialogā būtu pilnībā jāņem vērā un jāievēro attiecīgo valstu teritoriālā integritāte un starptautiski atzītās robežas; mudina ES aktīvāk iesaistīties šajā jautājumā;

52.  uzsver valsts cilvēktiesību iestāžu (NHRI) nozīmi cilvēktiesību situācijā valsts līmenī, tostarp saistībā ar cilvēktiesību uzraudzību un informētības vairošanu, kā arī ar tiesiskās aizsardzības nodrošināšanu pārkāpumu gadījumos; mudina EĀDD un Komisiju izstrādāt politiku, kas atbalsta NHRI, un atbalstīt NHRI izveidi un nostiprināšanu saskaņā ar Parīzes principiem, nosakot to par prioritāti ārējās palīdzības jomā, it sevišķi ar Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumenta (ENPI) starpniecību;

53.  joprojām pauž bažas par demokrātijas, tiesiskuma, pamatbrīvību un cilvēktiesību ievērošanas trūkumu Baltkrievijā;

54.  ar bažām pieņem zināšanai selektīva tiesiskuma gadījumus konkrētās austrumu kaimiņvalstīs; atgādina, ka ES ir nepārtraukti prasījusi atbrīvot politiskos ieslodzītos, piemēram, Yuliya Tymoshenko Ukrainā; atkārtoti norāda, ka politiskā atbildība un kriminālatbildība būtu skaidri jānošķir valstīs, kas ir apņēmušās ievērot demokrātiskas vērtības;

55.  atbalsta visus pasākumus, kas virzās uz politisku dialogu, kuram ir būtiska nozīme, lai panāktu pārejas progresu Ēģiptē; pauž dziļas bažas par nesenajām krīzēm un politisko polarizāciju valstī, tostarp par ielu cīņām starp armiju un Musulmaņu brālības atbalstītājiem, terorismu un vardarbīgajām sadursmēm Sinajā; nosoda pret minoritāšu grupām, tostarp koptu kristiešu kopienām, vērsto ekstrēmistu vardarbību; pauž solidaritāti Ēģiptes tautai tās cīņā par demokrātiju, atzinīgi vērtē Eiropas Savienības un priekšsēdētāja vietnieces / augstās pārstāves centienus rast krīzes risinājumu un atkārtoti norāda uz steidzamo nepieciešamību īstenot konstruktīvu un iekļaujošu politisko dialogu, lai izstrādātu skaidru plānu pārejai uz īstenu un ilgtspējīgu demokrātiju; aicina visus politiskos līderus šajā valstī rast veidu, kā izkļūt no bīstamā strupceļa, un vienoties par reāli izpildāmu uzticības veicināšanas pasākumu īstenošanu, lai izvairītos no jaunas asinsizliešanas un polarizācijas riska valstī; prasa steidzami atgriezties pie demokrātijas procesa, tostarp pie brīvām un godīgām prezidenta un parlamenta vēlēšanām, īstenojot pilnībā iekļaujošu procesu; mudina Ēģiptes iestādes virzīt uz priekšu darbu pie iekļaujošas konstitūcijas, kas paredzētu vienlīdzīgas tiesības visiem;

56.  prasa nekavējoties pārtraukt visa veida vardarbību, seksuālu vardarbību un cita veida degradējošu attieksmi pret sievietēm, kas piedalās protestos, un pret sieviešu tiesību aktīvistēm, veikt visu šādu gadījumu nopietnu un objektīvu izmeklēšanu un saukt vainīgos pie pilnas atbildības;

57.  joprojām pauž dziļas bažas par kritisko stāvokli Sīrijā; ļoti asi nosoda ķīmisko ieroču, kā arī spēka un vardarbības pārmērīgo izmantošanu pret valsts civilajiem iedzīvotājiem un minoritāšu grupām, kas nekādos apstākļos nav attaisnojams, un pauž sašutumu par valsts īstenotajām apjomīgajām ļaunprātībām, kas var būt noziegumi pret cilvēci; atkārti pauž spēcīgu atbalstu ANO Augstā cilvēktiesību komisāra aicinājumam ANO Drošības padomei (UNSC) situāciju Sīrijā nodot Starptautiskajai Krimināltiesai oficiālas izmeklēšanas veikšanai; aicina visas bruņotās frakcijas nekavējoties pārtraukt vardarbību valstī; pauž lielas bažas par pašreizējo humanitāro krīzi, tostarp bēgļu stāvokli, un ietekmi uz kaimiņvalstīm un stabilitāti reģionā; vēlreiz uzsver, ka humānās palīdzības sniegšanai cilvēkiem, kam ir vajadzīgas pamata preces un pakalpojumi Sīrijā un tās kaimiņvalstīs, ir jābūt starptautiskās kopienas un Eiropas Savienības tūlītējai prioritātei; uzskata, ka konflikta atrisinājums rodams politiskos mehānismos un diplomātiskos procesos; uzsver, ka ir svarīgi stingri īstenot Konvenciju par ķīmisko ieroču izstrādes, izgatavošanas, uzkrāšanas un pielietošanas aizliegumu un ķīmisko ieroču iznīcināšanu; atzinīgi vērtē neseno UNSC rezolūciju un ANO ģenerālsekretāra priekšlikumu 2013. gada decembrī rīkot II Ženēvas konferenci; nosoda kristiešu un citu reliģisko minoritāšu vajāšanas Vidējos Austrumos;

58.  atgādina par savu 2010. gada 25. novembra rezolūciju par stāvokli Rietumsahārā(18), savu 2013. gada 22. oktobra rezolūciju par stāvokli cilvēktiesību jomā Sāhelas reģionā(19); aicina garantēt sahravi cilvēktiesības un uzsver nepieciešamību risināt šo tiesību jautājumu Rietumsahārā un Tindufas nometnēs, tostarp biedrošanās brīvību, vārda brīvību un tiesības piedalīties demonstrācijās; prasa atbrīvot visus sahravi politieslodzītos; prasa teritoriju atvērt neatkarīgiem novērotājiem, NVO un plašsaziņas līdzekļiem; atbalsta taisnīgu un savstarpēji pieņemamu Rietumsahāras politisko risinājumu saskaņā ar attiecīgajām ANO rezolūcijām, tostarp tām, kas atļauj pašnoteikšanos;

Pārejas perioda tiesiskums un ar miera veidošanu saistītās problēmas pēckonflikta situācijā

59.  uzskata, ka pārskatatbildība par iepriekš pieļautiem pārkāpumiem ir neatņemams elements ilgtspējīga izlīguma veidošanas procesā; aicina ES un tās dalībvalstis sniegt atbalstu sieviešu sistemātiskai līdzdalībai miera procesos un politikas un ekonomikas lēmumu pieņemšanā, tostarp demokrātiskās pārejas un konfliktu atrisināšanas situācijās, un uzsver šādas līdzdalības nozīmīgumu; aicina Starptautiskajā Krimināltiesā (ICC) izskatīt kara noziedznieku lietas un aicina dalībvalstis uzlabot savu sadarbību ar ICC šajā jomā; atzinīgi vērtē EĀDD nolūku izstrādāt mērķtiecīgu politiku par pārejas perioda tiesiskumu, lai palīdzētu sabiedrībām risināt iepriekš pieļautus pārkāpumus un cīnīties pret nesodāmību, un mudina laikus izstrādāt šādu politiku; uzsver vajadzību risināt pārejas perioda tiesiskumu atbilstīgi ES atbalstam starptautiskajai kriminālai tiesvedībai kopumā, jo īpaši Starptautiskajai Krimināltiesai; vērš īpašu uzmanību uz ES pieredzi Rietumbalkānos, lai gūtu iedvesmu; aicina ES aktīvi atbalstīt jaunizveidotās pilnvaras ANO īpašajam ziņotājam par taisnības, taisnīguma, izlabošanas un neatkārtošanas garantiju veicināšanu;

60.  uzsver, ka ES pieejas pamatā pārejas perioda taisnīgumam vajadzētu būt atbalstam tiesu varas institucionālai reformai, lai uzlabotu tiesiskuma darbību saskaņā ar starptautiskajiem standartiem; uzsver, ka noziedznieki, kas izdarījuši noziegumus pirms kāda laika, ir jātiesā valstu vai starptautiskās tiesās; uzsver publiska dialoga nozīmi, lai izmeklētu pagātnes noziegumus un pienācīgi apspriestos ar upuriem, kā arī nodrošinātu kompensācijas programmas, tostarp reparācijas; uzskata, ka pārejas perioda iestādēs strādājošo darbinieku pagātnes rūpīga pārbaude ir ticamības tests pārejas perioda taisnīgumam;

61.  norāda, ka ir īpaši sarežģīti izstrādāt konsekventus pārejas politikas virzienus pēckonflikta situācijās; tāpēc uzsver nepieciešamību bruņotu konfliktu situācijās uzlabot atbilstību starptautiskajām cilvēktiesībām un humanitāro tiesību normām, kā arī uzraudzīt tās, un mudina EĀDD atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kuru mērķis ir veicināt humanitāro tiesību ievērošanu starp bruņotiem valstiskiem un nevalstiskiem dalībniekiem, īpaši pievēršoties sieviešu tiesībām un bērna labākajām interesēm;

62.  ļoti stingri nosoda nopietnos cilvēktiesību pārkāpumus, kas pieļauti bruņotu konfliktu situācijās nesenajās un pašreizējās krīzēs, piemēram, Sīrijā, Mali, Kongo Demokrātiskajā Republikā un Centrālāfrikas Republikā, jo īpaši tūlītējās nāvessoda izpildes, izvarošanu un cita veida seksuālu vardarbību, spīdzināšanu, patvaļīgas apcietināšanas un aizturēšanas, jo sevišķi saistībā ar sieviešu un bērnu situāciju, kuri ir īpaši neaizsargātas grupas; aicina ES cīnīties pret nesodāmību visos šajos gadījumos un atbalstīt vietējo tiesu varu un Starptautiskās Krimināltiesas darbību, lai notiesātu vainīgos; mudina ES visās ES ārējo attiecību darbībās integrēt spīdzināšanas novēršanas mehānismus;

63.  aicina priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi un EĀDD veikt rūpīgu politisku pārbaudi attiecībā uz traģiskajiem notikumiem Sīrijā, Lībijā un Mali, kā arī citiem neseniem konfliktiem, lai pārskatītu ES pamatnostādnes par starptautiskām humanitārām tiesībām un lai censtos panākt šo pamatnostādņu efektīvāku īstenošanu; aicina ES atbalstīt Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas un Šveices valdības pašreizējo iniciatīvu, kas paredz ieviest reformas pašreizējā starptautiskajā pārvaldībā attiecībā uz starptautiskām humanitārām tiesībām; atbalsta ES līdzdalību UNSC reformas īstenošanā, lai tā spētu efektīvi reaģēt uz mūsdienu krīzēm;

64.  atzinīgi vērtē to, ka 2014. gada janvārī sāka īstenot ES palīdzības brīvprātīgo iniciatīvu, kas dos iespēju vairāk nekā 8 000 ES un ārpuskopienas pilsoņiem saņemt apmācību un iesaistīties humanitārās operācijās visā pasaulē, un norāda, ka paredzams, ka vēl 10 000 cilvēku atbalstīs ES palīdzības brīvprātīgos kā „tiešsaistes brīvprātīgie”, kuru uzdevumi būs tādi, ko var paveikt mājās, izmantojot datoru;

65.  prasa ES izstrādāt vienotu ES nostāju attiecībā uz bruņotiem bezpilota lidaparātiem;

Strupceļā nonākuši pārejas procesi un valstis, kas rada bažas

66.  aicina pievērst uzmanību arī strupceļā nonākušiem pārejas procesiem valstīs un reģionos, kuros valdošie režīmi ir apturējuši vai apslāpējuši reformu kustības un pārejas procesus; aicina ES turpināt tās centienus, lai pārliecinātu vadītājus šajās valstīs, kā arī citās valstīs, kuras rada bažas un kurās joprojām ir autoritāra valdība, sākt reformu procesu, lai attīstītu spēcīgas un stabilas demokrātijas, kurās ievēro tiesiskumu, cilvēktiesības un pamatbrīvības; uzskata, ka šādai pārliecināšanai jābūt daļai no visiem dialogiem ar ES partneriem, arī augstākajā politiskajā līmenī, izmantojot visas attiecīgās ES ārpolitikas jomas, t. i., attīstību, tirdzniecību utt.;

67.  atgādina, ka valstīs un reģionos, kas nonākuši pārejas strupceļā, trūkst demokrātisku reformu un politiskās pārskatatbildības; atkārtoti norāda, ka visiem pilsoņiem ir tiesības pilnā mērā un brīvi piedalīties politiskajā dzīvē, kurā notiek brīvas, godīgas un atklātas vēlēšanas ar vairāk nekā vienu partiju un dažādiem alternatīviem un neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļu avotiem;

68.  pauž nopietnas bažas par nesen pieņemtajiem represīvajiem tiesību aktiem un to patvaļīgo piemērošanu, ko veic Krievijas iestādes, kā rezultātā nereti tiek aizskartas NVO, pilsoniskās sabiedrības aktīvisti, cilvēktiesību aizstāvji, minoritātes un LGBTI personas, un prasa ES paust šīs bažas visos politiskajos līmeņos; prasa atbrīvot Mikhail Khodorkovsky un citus politiskos ieslodzītos un pauž nožēlu par tiesu sistēmas izmantošanu politiskiem mērķiem; mudina Krievijas iestādes objektīvi izmeklēt un saukt pie atbildības vainīgos Sergei Magnitsky, Natalia Estemirova, Anna Politkovskaya, Stanislav Markelov un Vasily Alexanian nāves gadījumos; pauž nožēlu par to, ka Padome nav apsvērusi Parlamenta 2012. gada 23. oktobra ieteikumu par Sergei Magnitsky lietu, tādēļ aicina Padomi pieņemt lēmumu, ar ko sagatavo kopīgu ES sarakstu ar amatpersonām, kuras iesaistītas Sergei Magnitsky nāvē; piebilst, ka ar šo Padomes lēmumu šādām amatpersonām būtu jāpiemēro mērķtiecīgas sankcijas; pauž īpaši dziļas bažas par agresīvām, ekstrēmi labējām grupām, kuras tiešsaistē sazinās ar LGBTI personām nolūkā tās ievilināt lamatās un uzbrukt un kuras pēc tam ievieto simtiem šādu uzbrukumu video ierakstus tiešsaistē; aicina ES delegācijas un dalībvalstu vēstniecības Krievijā sniegt lielāku atbalstu LGBTI cilvēktiesību aizstāvjiem atbilstīgi attiecīgajām vadlīnijām;

69.  pauž bažas par neatkarīgu žurnālistu un cilvēktiesību aktīvistu nemitīgo apspiešanu un par politiskās nevienprātības apspiešanu Kubā; aicina pievērst uzmanību tādu ieslodzīto situācijai Kubā, kas apcietināti pārliecības dēļ un kam joprojām piespriež sodu, pamatojoties uz fiktīvām apsūdzībām, vai kas tiek turēti pirmstiesas apcietinājumā; aicina EĀDD un priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi ANO ietvaros veicināt starptautiskas un neatkarīgas izmeklēšanas komitejas izveidi ar mērķi izmeklēt apstākļus, kādos 2012. gada jūlijā gāja bojā Kubas cilvēktiesību aizstāvji un miermīlīgi disidenti Oswaldo Payá Sardiñas (Saharova balvas laureāts 2002. gadā) un Harold Cepero;

70.  uzsver vajadzību starptautiski uzraudzīt cilvēktiesību situāciju Ķīnā un aicina ES dalībvalstis aktīvi iesaistīties šādas uzraudzības ieviešanā, ņemot vērā ES un Ķīnas cilvēktiesību dialoga nespēju panākt būtiskus un reāli sasniedzamus rezultātus; joprojām pauž bažas par pieaugošajiem ierobežojumiem, kas vērsti pret cilvēktiesību aizstāvjiem, advokātiem, pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem, žurnālistiem un blogu autoriem; atbalsta Ķīnas iedzīvotāju prasību pēc savām pamata brīvībām un tiesībām, kuras tiem pienākas; atgādina, ka ES šajās saistībā varētu veicināt lielākas uzticības veidošanu, rodot jaunas dialoga modalitātes un uzlabojot jau esošos instrumentus;

71.  mudina Ķīnas iestādes iesaistīties nopietnās sarunas ar Tibetas iedzīvotājiem, lai novērtētu cēloņus lielajam pašaizdedzināšanās skaitam; nosoda Tibetas nomadu nebrīvprātīgo pārcelšanu un pārvietošanu, kas apdraud tāda dzīvesveida saglabāšanu, kurš ir daļa no tibetiešu identitātes; mudina EĀDD saskaņā ar jaunpieņemtajām ES pamatnostādnēm par reliģijas un ticības brīvību pievērst īpašu uzmanību reliģiskajai apspiešanai Tibetā un aicina Ķīnu pārtraukt savu ierobežojošo politiku attiecībā uz Tibetas budismu; uzsver, ka ir jāuzlabo izglītības sistēma, it sevišķi saistībā ar divvalodu izglītību reģionā, lai saglabātu nacionālo identitāti un mantojumu, kā arī lai risinātu jauniešu bezdarba cēloņus;

72.  pauž lielas bažas par cilvēktiesību situāciju Irānā, reformistu nepārtraukto apspiešanu, politisko ieslodzīto un ieslodzīto, kas apcietināti pārliecības un ticības dēļ, diskrimināciju un vajāšanu, kura vērsta pret bahaijiešu kopienu, pieaugošo skaitu, nāvessoda izpilžu, tostarp nepilngadīgajiem, pastāvīgi lielo skaitu, plaši izplatīto spīdzināšanu, negodīgām tiesas prāvām un pārmērīgi augstām summām, kuras prasa kā galvojumu, kā arī stingrajiem ierobežojumiem attiecībā uz informācijas, vārda, pulcēšanās, reliģijas, izglītības un pārvietošanās brīvību; atzinīgi vērtē vairāku ieslodzīto, kas apcietināti pārliecības dēļ, atbrīvošanu Irānā, tostarp advokātes, Saharova balvas ieguvējas Nasrin Sotoudeh atbrīvošanu; aicina Irānas iestādes atbrīvot trīs opozīcijas līderus, proti, Mehdi Karroubi, Zahra Rahnavard un Mir Hossein Mousavi, kam jau vairāk nekā divus gadus tiek piemērots mājas arests, neizvirzot nekādas apsūdzības, ļaut ANO īpašajam ziņotājam cilvēktiesību jautājumos Irānā apmeklēt šo valsti, strādāt pie moratorija attiecībā uz nāvessoda piemērošanu, atcelt interneta cenzūru un atļaut vārda brīvību Irānā; pieņem zināšanai diplomātiskās saziņas atsākšanu starp Irānu un starptautisko kopienu un cer, ka starp E3+3 un Irānu tiks pieņemts sekmīgs un abpusēji pieņemams risinājums sarunās par Irānas kodolprogrammu;

73.  pauž ļoti dziļas bažas par cilvēktiesību situācijas pasliktināšanos Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā, vērš uzmanību uz attiecīgajām Eiropas Parlamenta pieņemtajām ārkārtas rezolūcijām (Reglamenta 122. pants) un aicina Korejas Tautas Demokrātisko Republiku iesaistīties lietderīgā cilvēktiesību dialogā ar Eiropas Savienību; aicina Korejas Tautas Demokrātisko Republiku pārtraukt cilvēku ārpustiesas nogalināšanu un piespiedu pazušanu, atbrīvot politiskos ieslodzītos un ļaut pilsoņiem brīvi ceļot gan valstī, gan ārpus tās; aicina Korejas Tautas Demokrātisko Republiku atļaut valsts un starptautisko plašsaziņas līdzekļu vārda brīvību un preses brīvību, kā arī atļaut pilsoņiem necenzētu piekļuvi internetam; norāda, ka Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas visas provokatīvās darbības un tās pilsoņiem piemērotie ierobežojošie pasākumi ir veicinājuši plašu nabadzību un materiālo vērtību zaudēšanu;

74.  pauž dziļas bažas par Kašmiru, kur ir asi jānosoda visa veida vardarbība pret civilajiem iedzīvotājiem; ir informēts, ka ir uzsāktas izmeklēšanas par neidentificētajām kapavietām; tomēr mudina pamatoties uz cilvēktiesību aizsardzības mehānismiem visos centienos noteikt atbildīgos un nodrošināt saukšanu pie atbildības vardarbības gadījumos pret civilajiem iedzīvotājiem;

75.  aicina Eiropas Savienību sākt saskaņotu un visaptverošu stratēģiju Sāhelas reģionā, lai, no vienas puses, uzlabotu drošību šajā reģionā un, no otras puses, veicinātu cilvēktiesības, tādējādi novēršot cilvēktiesību pārkāpumus, piemēram, spīdzināšanu, bieži patvaļīgos opozicionāru un žurnālistu arestus, miermīlīgo demonstrāciju apspiešanu, vardarbību pret sievietēm, piemēram, izvarošanu, piespiedu laulības vai dzimumorgānu kropļošanu, un diskrimināciju etniskās vai kastu izcelsmes dēļ, tādējādi palīdzot ieviest tiesiskumu, kas garantē pamattiesības un pamatbrīvības;

76.  pauž nopietnas bažas par pieaugošo tendenci — valsts vardarbību pret LGBTI personām vairākās Subsahāras valstīs, jo īpaši Ugandā, Nigērijā, Kamerūnā un Senegālā; rezolūti nosoda mēģinājumus pieņemt vēl represīvākus likumus valstīs, kur homoseksuālisms jau ir atzīts par kriminālnoziegumu; aicina kolēģus valstu parlamentāriešus pārtraukt atbildēt uz populistisko un konservatīvo spiedienu, tostarp no reliģisko vadītāju puses, un nodrošināt tiesību aizsardzību visiem pilsoņiem, ieskaitot LGBTI personas; norāda, ka joprojām 76 valstīs homoseksuālisms tiek uzskatīts par kriminālnoziegumu, starp tām piecās par to ir paredzēts nāvessods; vēlreiz pauž nožēlu, ka Kotonū nolīgums tika parakstīs bez diskusijām politiskā dialoga ietvaros par diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ: šādas diskusijas daudzkārt pieprasīja šis Parlaments; atgādina Komisijai un Padomei par Parlamenta ciešo apņemšanos iekļaut šo aspektu nākamajā nolīguma pārskatīšanā;

77.  aicina ES izstrādāt efektīvu sankciju politiku attiecībā pret visiem režīmiem, kas izmanto represīvas metodes pret civilajiem iedzīvotājiem;

78.  aicina ES turpināt aktīvi atbalstīt cilvēktiesību aizstāvjus, tostarp laikus nodrošinot pagaidu patvērumu apdraudētajām personām; aicina ES paplašināt savu cilvēktiesību aizstāvju aizsardzības politiku, ietverot arī ziņotājus un pētnieciskos žurnālistus, kas var ievērojami veicināt cilvēktiesību aizsardzību un sekmēšanu;

Vēlēšanu novērošana un politikas virzieni demokrātijas atbalstam

79.  atzinīgi vērtē ES nepārtraukto atbalstu vēlēšanu procesiem pasaulē, nosūtot vēlēšanu novērošanas misijas un vēlēšanu ekspertu misijas, kā arī sniedzot vēlēšanu atbalstu un atbalstu vietējiem novērotājiem; konstatē, ka šīs misijas pēdējā laikā ir veicinājušas atbalstu demokrātiskai attīstībai ES kaimiņvalstīs un pieredzējušas varas pāreju opozīcijas rokās (Senegālā), kā arī no konflikta izrietošu demokrātijas konsolidāciju (Sjerraleonē);

80.  uzsver, ka ir svarīgi veikt turpmākus pasākumus attiecībā uz vēlēšanu novērošanas misiju ziņojumiem un ieteikumiem; uzsver savu iniciatīvu nostiprināt turpmākos pasākumus attiecībā uz vēlēšanu novērošanas misiju ieteikumiem, izmantojot tos kā daļu no „demokrātijas ceļveža” attiecīgajā valstī, un uzdot galvenajam novērotājam īpašu uzdevumu ar Parlamenta pastāvīgo struktūru atbalstu nodrošināt turpmākus pasākumus un īstenošanu attiecībā uz ieteikumiem;

81.  uzsver, ka periodos starp vēlēšanām ir svarīgi uzlabot parlamentu darbības spēju; šajā saistībā atgādina par ES solījumu Augsta līmeņa forumā par palīdzības efektivitāti pamatoties attīstības sadarbībā uz „demokrātisko līdzdalību”, īpaši atsaucoties uz parlamentu nozīmes stiprināšanu; mudina ES strādāt pie pieejas, kas balstās uz tiesībām, lai ES operatīvajās darbībās integrētu cilvēktiesību principus un lai atbalstītu cilvēktiesību jautājumus pasaules attīstības politikas darbakārtībā, kā norādīts rīcības plānā;

82.  atgādina par priekšsēdētāja vietnieces / augstās pārstāves apņemšanos pievērst lielāku uzmanību sieviešu un mazākumtautību līdzdalībai vēlēšanu novērošanā, kā arī personu ar invaliditāti līdzdalībai kandidēšanā un balsošanā; prasa vienmēr ņemt vērā ES vēlēšanu novērošanas misiju secinājumus to programmu sagatavošanā, kas paredzētas pilnvērtīgas un vienlīdzīgas sieviešu dalības atbalstam vēlēšanu procesos;

Vārda brīvība

83.  uzsver īpašo nozīmi, kas pārejas situācijās piemīt vārda brīvībai, tostarp brīviem plašsaziņas līdzekļiem; atzinīgi vērtē ES apņemšanos izstrādāt pamatnostādnes par vārda brīvību (tiešsaistē un bezsaistē) un turklāt iesaka ES izstrādāt metodiku tādu pārmaiņu uzraudzīšanai un reaģēšanai uz tām likumdošanā, kuras ierobežo plurālismu un preses brīvību trešās valstīs;

84.  pauž nopietnas nemitīgas bažas attiecībā uz cenzūru tiešsaistē un to, ka tā diemžēl pastāv daudzās valstīs; uzsver, ka ES, īstenojot politikas nostājas, ir jāpiešķir prioritāte līdzdalības tiesību un tiesību uz piekļuvi informācijai īstenošanai kā galvenajiem demokrātijas principiem, kas jāievēro arī tiešsaistē, un jāizmanto pieejamie mehānismi, lai palielinātu publisko pārskatatbildību, piemēram, principus attiecībā uz atklātiem datiem; uzskata, ka minētais būtu jānodrošina visu līmeņu dialogos ar trešām valstīm, tostarp divpusējās attiecībās un augstākajos līmeņos; uzsver, ka tiešsaistes informācijas nesēji ir nozīmīgi pilsoniskās sabiedrības, tostarp cilvēktiesību aizstāvju, arodbiedrību un ziņotāju, darbības un efektivitātes nodrošināšanā; aicina Komisiju un EĀDD uzlabot centienus, lai ES ārējās attiecībās integrētu digitālo brīvību;

85.  ar nožēlu norāda uz tendenci pieņemt tiesību aktus, kas ierobežo LGBTI cilvēktiesību aizstāvju vārda un pulcēšanās brīvību; norāda, ka šāda veida tiesību akti patlaban pastāv Lietuvā un Krievijā, tiek izskatīti Ukrainā un ir iesniegti izskatīšanai Gruzijā, Armēnijā un Kazahstānā; apsveic Moldovu, kas ir atcēlusi tiesību aktus, kuri aizliedz propagandēt jebkādas citas attiecības, izņemot tās, kas saistītas ar ģimeni vai laulībām; aicina ES delegācijas attiecīgajās valstīs paust ES bažas jo īpaši par šiem tiesību aktiem;

ES atbalsts vispārējām cilvēktiesībām

86.  pauž pilnīgu atbalstu ES pozitīvajai nostājai attiecībā uz stratēģisko satvaru cilvēktiesību un demokrātijas jomā saistībā ar visu cilvēktiesību veicināšanu un aizsardzību, kā arī solījumu „iebilst pret visiem mēģinājumiem kaitēt cilvēktiesību universāluma ievērošanai”; atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu cilvēktiesību nedalāmībai un universālumam un atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību 21. pantam (V sadaļa, 1. nodaļa — Vispārīgi noteikumi par Savienības ārējo darbību) aicina ES turpināt atbalstīt cilvēktiesību, tostarp Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām paredzēto cilvēktiesību, nedalāmību un universālumu;

ANO cilvēktiesību sistēma

87.  atkārtoti pauž atbalstu ANO cilvēktiesību sistēmas nostiprināšanai, jo tā ir vispārēju cilvēktiesību sekmēšanas pamatā; atzīst ES centienus ANO Cilvēktiesību padomes pārskatīšanā un aicina visus Cilvēktiesību padomes locekļus atbalstīt augstākos cilvēktiesību standartus, kā arī pildīt solījumus, kas izteikti pirms ievēlēšanas; uzskata, ka ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja un ANO īpašo procedūru pilnvaroto subjektu neatkarība ir galvenais priekšnoteikums to efektīvai darbībai, un uzsver vajadzību pēc nerezervēta finansējuma, lai to nodrošinātu;

88.  atzinīgi vērtē vispārējās periodiskās pārskatīšanas otrā cikla sākšanu un aicina ES arī turpmāk pievērst ciešu uzmanību vispārējās periodiskās pārskatīšanas procedūras uzlabošanai, kā arī tam, kādā mērā tiek īstenoti vispārējās periodiskās pārskatīšanas rezultātā sniegtie ieteikumi, kurus dalībvalstis ir pieņēmušas un solījušas izpildīt;

89.  aicina ES dalībvalstis turpmāk darboties, pamatojoties uz apņemšanos, ko tās ir paudušas ES stratēģiskajā satvarā, proti, ratificēt un īstenot galvenos starptautiskos cilvēktiesību līgumus, ratificējot un īstenojot, konkrētāk, desmit pašus svarīgākos ANO cilvēktiesību līgumus un to fakultatīvos protokolus, kā arī sagatavot attiecīgās deklarācijas par visu atsevišķo sūdzību un izmeklēšanas procedūru pieņemšanas nodrošināšanu; uzsver, ka šī ratifikācija ir svarīga, lai nodrošinātu ES cilvēktiesību politikas iekšējo un ārējo ticamību; pauž dziļas bažas par to, ka atsevišķas ES dalībvalstis regulāri laikus neiesniedz savus periodiskos ziņojumus attiecīgajām ANO cilvēktiesību uzraudzības struktūrām, kas iedragā tās ES cilvēktiesību politikas ticamību, kuru tā piemēro trešām valstīm;

90.  aicina ES mudināt trešās valstis pilnībā sadarboties ar ANO īpašajiem referentiem un neatkarīgajiem ekspertiem cilvēktiesību jomā, tostarp izsūtot pastāvīgus ielūgumus un uzņemot šādus ekspertus;

91.  mudina ES un tās dalībvalstis atbalstīt ANO augsto cilvēktiesību komisāri, īstenojot viņas 2012. gada ziņojumu par ANO līgumu struktūru nostiprināšanu, jo šīm struktūrām ir izšķiroša nozīme cilvēktiesību saistību faktiskās īstenošanas uzraudzīšanā valstīs, kas ir ANO cilvēktiesību līgumu puses;

92.  pauž nozēlu par ANO Cilvēktiesību padomes rezolūciju A/HRC/RES/21/3 par tradicionālajām vērtībām, kas pārkāpj cilvēktiesību universāluma un nedalāmības principu, un atbalsta ES iebildumus pret to; pauž nožēlu par to, ka pēc rezolūcijas A/HRC/RES/17/19 par cilvēktiesībām, seksuālo orientāciju un dzimumu identitāti pieņemšanas nav veikti nekādi tālāki pasākumi, un aicina valstu, tostarp Dienvidāfrikas, grupas šajā jautājumā nekavējoties veikt turpmākus pasākumus; pauž atzinību par ANO augstās cilvēktiesību komisāres darbu LGBTI visu cilvēktiesību veicināšanā un aizstāvēšanā, jo īpaši sagatavojot paziņojumus, ziņojumus, kā arī jauno brīvības un vienlīdzības kampaņu; aicina ANO augsto komisāri turpināt iesākto darbu un pauž nopietnas bažas par tā saucamajiem pret propagandu vērstajiem tiesību aktiem, kas ierobežo vārda un pulcēšanās brīvību;

93.  uzsver — ņemot vērā starptautisko humanitāro tiesību principus, kas izklāstīti 1907. gada Hāgas konvenciju noteikumos (42.–56. pants) un ceturtajā Ženēvas Konvencijā par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā (IV Ženēvas konvencija, 27.–34. un 47.–78. pants), kā arī I papildprotokola noteikumos — nepieciešamību ES nodrošināt, lai partneri, kuri ietilpst okupējošas varas kategorijā, ņemtu vērā savus pienākumus attiecībā pret okupēto teritoriju iedzīvotājiem; atgādina, ka saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām okupējošajai varai okupētajiem iedzīvotājiem ir jāgarantē sabiedrības veselības standarti, pārtikas nodrošinājums un medicīniskā aprūpe; atkārtoti norāda, ka ir aizliegta okupējošās varas civiliedzīvotāju ievešana okupētajā teritorijā un ka personām, kurām izvirzīta apsūdzība par noziedzīgiem nodarījumiem, ir jānodrošina tiesvedība, kurā būtu ņemtas vērā starptautiski atzītas tiesiskās garantijas, piemēram, informācija par apcietinājuma iemeslu, apsūdzība par konkrētu nodarījumu un pēc iespējas drīzāka taisnīga tiesa;

Starptautiskā Krimināltiesa

94.  atkārtoti pauž stingru atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai; uzskata, ka iesaistīto valstu pieaugošais skaits ir būtisks panākums saistībā ar šīs tiesas universāluma nostiprināšanu; atzinīgi vērtē to, ka Gvatemala 2012. gada aprīlī un Kotdivuāra 2013. gada februārī ratificēja Romas Statūtus;

95.  aicina Eiropas ārlietu ministrus pieņemt Ārlietu padomes secinājumus, kas apstiprinātu ES un tās dalībvalstu stingro atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai, atzīmējot ES centienus regulāri pārskatīt, atjaunināt un paplašināt savus Starptautiskās Krimināltiesas instrumentus, kā arī paužot atjaunotu apņemšanos strādāt pie Romas Statūtu universāluma, lai saskaņā ar starptautiskajām tiesībām paplašinātu tiesu pieejamību smagos noziegumos cietušajiem;

96.  pauž nožēlu, ka Starptautiskās Krimināltiesas Romas Statūti joprojām nav iekļauti jaunajā VSP regulā, proti, to konvenciju sarakstā, kas ir vajadzīgas VSP+ statusam; pieņem zināšanai, ka vairāki VSP+ pieteikumu iesniedzēji nav minēto statūtu parakstītājvalstis vai nav tos ratificējušas (piemēram, Armēnija un Pakistāna); atkārto savu ieteikumu Romas Statūtus pievienot turpmākajam konvenciju sarakstam;

97.  aicina ES un tās dalībvalstis sarunās un politiskajos dialogos ar trešām valstīm, reģionālajām organizācijām un citām reģionālajām grupām uzsvērt nepieciešamību ratificēt un īstenot minētos statūtus un Nolīgumu par Starptautiskās Krimināltiesas privilēģijām un imunitātēm un ES nolīgumos ar trešām valstīm ietvert noteikumus, kas attiecas uz Starptautisko Krimināltiesu un starptautisku tiesvedību;

98.  mudina EĀDD nodrošināt, lai visas ES delegācijas un ES īpašie pārstāvji ir pilnībā informēti par ES Padomes lēmumu un rīcības plānu attiecībā uz Starptautisko Krimināltiesu, kā arī par ES instrumentu kopumu par papildināmību un lai tie aktīvi veicina Starptautisko Krimināltiesu, tās lēmumu piemērošanu un cīņu pret nesodāmību par Romas Statūtos noteiktiem noziegumiem;

99.  aicina ES delegācijas un ES īpašos pārstāvjus, sevišķi ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos, politikas dialogos un sanāksmēs ar trešām valstīm aktīvi veicināt Starptautisko Krimināltiesu, tās lēmumu piemērošanu un cīņu pret nesodāmību par Romas Statūtos noteiktiem noziegumiem; turklāt ierosina palielināt Starptautiskajai Krimināltiesai sniegto finansiālo atbalstu;

100.  atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemts ES instrumentu kopums par papildināmības veicināšanu, un aicina EĀDD un Komisiju veikt papildu pasākumus tā efektīvai īstenošanai; mudina ES nodrošināt, ka atbalsts Starptautiskajai Krimināltiesai tiek pienācīgi integrēts visās attiecīgajās ES ārpolitikas jomās;

101.  aicina ES dalībvalstis pilnībā īstenot Romas Statūtus, saskaņojot valstu tiesību aktus ar visiem Statūtu noteikumiem, un pildīt Starptautiskās Krimināltiesas palīdzības un sadarbības pieprasījumus visos tiesvedības posmos, sevišķi tādos kā iepriekšēja izskatīšana, izmeklēšana, apcietināšana un nodošana, cietušo un liecinieku aizsardzība, pagaidu atbrīvošana un spriedumu piemērošana; pauž nožēlu par to, ka iemaksas cietušajiem paredzētajā ieguldījumu fondā joprojām ir nepietiekamas, un aicina ES dalībvalstis nodrošināt resursus, kas vajadzīgi, lai tas varētu īstenot savu mandātu;

102.  pauž atbalstu pienācīgi finansētām iesaistīšanas un sabiedrības informēšanas darbībām, izmantojot Starptautiskās Krimināltiesas pastāvīgo budžetu, un uzsver šo darbību nozīmi, lai nodrošinātu tiesiskuma pamanāmību;

103.  aicina ES dalībvalstis ratificēt Kampalas grozījumus Romas Statūtos un mudināt to ratifikāciju trešās valstīs;

104.  aicina ES un tās dalībvalstis pastiprināt centienus cīņā pret nesodāmību ES robežās; šajā sakarībā mudina tās ņemt vērā ieteikumus, ko ierosinājis Eiropas sakaru punktu tīkls attiecībā uz personām, kuras atbildīgas par genocīdu, noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem;

Nāvessods

105.  atkārto, ka tas viennozīmīgi iestājas pret nāvessodu, un uzskata, ka vispārēja moratorija ieviešana, lai pilnībā atceltu nāvessodu, ir ES cilvēktiesību politikas galvenais mērķis; uzsver, ka nāvessods nekad nav izrādījies efektīvs veids, kā novērst noziedzību, un ka saskaņā ar pieejamo informāciju tie, kurus visbiežāk soda ar nāvi, ir visneaizsargātākās personas; atzinīgi vērtē Eiropas Savienības un tās dalībvalstu centienus Apvienoto Nāciju Organizācijā, kuru rezultātā 2012. gada decembrī tika pieņemta Ģenerālās asamblejas rezolūcija par moratoriju nāvessoda piemērošanai; tomēr pauž bažas par nāvessodu izpildes atsākšanu vairākās valstīs; aicina ES turpināt rīkot īpašas kampaņas par nāvessodu un aktīvāk iesaistīties sarunās ar valstīm, kurās joprojām tiek piemērots nāvessods; cer, ka ar to pienācīgi apspriedīsies, kad tiks pārskatīta Regula (EK) Nr. 1236/2005 par tādu preču tirdzniecību, kuras varētu izmantot nāvessoda izpildei vai spīdzināšanai, ko bija paredzēts darīt 2013. gadā;

106.  pauž nozēlu par to, ka Baltkrievija ir pēdējā valsts Eiropas kontinentā, kurā joprojām tiek piemērots nāvessods; vēlreiz atkārto, ka jāpauž dziļa nožēla par nāvessoda izpildi Dmitrijam Konovalovam un Vladislavam Kovaļovam; atkārto aicinājumu Baltkrievijai īstenot moratoriju nāvessoda piemērošanai, kā rezultātā nāvessods būtu jāatceļ;

Uzņēmējdarbība un cilvēktiesības

107.  atkārtoti norāda, ka Eiropas uzņēmumiem būtu jānodrošina, lai to darbībā tiek ievēroti cilvēktiesību standarti, arī tad, ja tie darbojas ārpus ES; pauž bažas par ziņojumiem, ka atsevišķi ES uzņēmumi sadarbojas ar autoritāriem režīmiem, sevišķi gadījumos, kad saistībā ar paaugstināta riska preču tirdzniecību, piemēram, informācijas tehnoloģiju un komunikācijas jomā, ir notikuši cilvēktiesību pārkāpumi;

108.  atgādina, ka ir svarīgi veicināt korporatīvo sociālo atbildību, arī veicot uzņēmējdarbību ārpus ES, un nodrošināt korporatīvo sociālo atbildību visā piegādes ķēdē; pauž pārliecību, ka Eiropas uzņēmumiem, to meitasuzņēmumiem un apakšuzņēmējiem vajadzētu būt izšķirošai nozīmei starptautisko uzņēmējdarbības un cilvēktiesību standartu veicināšanā un izplatīšanā visā pasaulē; uzsver, ka ir svarīgi pamatoti ziņot par Eiropas Investīciju bankas (EIB) atbalstīto projektu vai Eiropas kredītreitingu aģentūru piešķirto eksporta kredītu ietekmi uz cilvēktiesībām, sociālo ietekmi, kā arī ietekmi uz vidi; uzsver, ka šo iestāžu finansēšanas operācijām būtu jāsekmē LES 21. pantā minētie vispārīgie principi par Savienības ārējo darbību;

109.  aicina EĀDD ziņot par to, kā tiek īstenotas apņemšanās, kas ES rīcības plānā par cilvēktiesībām paustas attiecībā uz ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipiem; pauž nožēlu par to, ka Komisija līdz šim nav reaģējusi uz Parlamenta pieprasījumu ierosināt tiesību aktu, kas ES uzņēmumiem liktu nodrošināt, ka ar to iepirkumiem netiek atbalstīti konfliktu un smagu cilvēktiesību pārkāpumu vaininieki;

110.  atgādina Komisijai par tās 2010. gada septembrī pausto apņemšanos izskatīt jautājumu par piespiedu darbu cietumos trešās valstīs un attiecīgi pārskatīt ES reakciju un prasa Komisijai ziņot Parlamentam par šī procesa iznākumu; aicina Komisiju pieņemt tiesību aktu, kas aizliegtu tādu preču importu ES, kuras ir ražotas, izmantojot piespiedu darbu un darbu cietumos;

Visu veidu diskriminācijas izskaušana

111.  atgādina Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pantus, kuros noteikts, ka visi cilvēki piedzimst brīvi un cieņas un tiesību ziņā vienlīdzīgi un ka tiem ir deklarācijā pasludinātās tiesības un brīvības, neņemot vērā nekādas atšķirības; uzsver, ka ir svarīgi vērsties pret visu veidu diskrimināciju, tostarp diskrimināciju, pamatojoties uz rasi, ādas krāsu, dzimumu, seksuālo orientāciju, valodu, reliģiju, kastu, sociālo izcelsmi, kultūru, vecumu, dzimšanu, invaliditāti vai citu statusu; atkārto aicinājumu ES par cilvēktiesību politikas svarīgāko daļu izvirzīt diskriminācijas un neiecietības apkarošanu un izstrādāt iekļaujošu un vispusīgu nediskriminācijas definīciju, kas būtu šīs politikas pamatā; uzsver, ka minoritāšu tiesību ievērošana ir izšķiroši svarīgs miera, attīstības un demokrātijas elements; atzinīgi vērtē un turpina mudināt ES šī mērķa sasniegšanai sadarboties ar ANO un reģionālajām organizācijām;

112.  aicina ES īpašu uzmanību pievērst diskriminācijai sociālās noslāņošanās dēļ, piemēram, kastu un analogu mantota statusa sistēmu dēļ, kam ir stipri kaitējoša un dažreiz graujoša ietekme uz iespējām vienlīdzīgi izmantot cilvēktiesības; uzskata, ka valstis, kurās joprojām pastāv kastu sistēma, būtu jāmudina aizliegt šādu sistēmu un nodrošināt pret kastu sistēmu vērstu tiesību aktu patiesu īstenošanu;

Domu, pārliecības un reliģijas vai ticības brīvība

113.  uzsver, ka tiesības uz domu, pārliecības un reliģijas vai ticības brīvību, kā noteikts Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18. pantā un citos starptautiskos cilvēktiesību instrumentos, ir pamata cilvēktiesības, kas ir savstarpēji saistītas ar citām cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, ietver tiesības ticēt vai neticēt, kā arī brīvību uz teisma, neteisma vai ateisma uzskatiem privāti vai sabiedrībā, individuāli vai kopienā kopā ar citiem un tiesības pieņemt un mainīt izvēlēto ticību, kā arī atteikties no tās vai pieņemt to no jauna; aicina ES veicināt reliģijas vai ticības brīvību starptautiskajos un reģionālajos forumos un divpusējās attiecībās ar trešām valstīm;

114.  atgādina, ka tiesības atteikties pildīt karadienestu idejiskas pārliecības dēļ ir domu, pārliecības un reliģijas brīvības likumīga izmantošana, un mudina EĀDD un dalībvalstis aicināt valstis ar obligātā militārā dienesta sistēmu nodrošināt alternatīvu dienestu, kas nebūtu kaujas dienests vai būtu civilais dienests, būtu sabiedrības interesēs un nebūtu saistīts ar sodu piemērošanu, kā arī atturēties no soda, tostarp cietumsoda, piemērošanas par atteikšanos pildīt karadienestu idejiskas pārliecības dēļ;

115.  ļoti stingri nosoda diskrimināciju, neiecietību, vardarbību un slepkavošanu reliģijas vai ticības dēļ neatkarīgi no tā, kad un pret ko tā tiek īstenota; pauž īpašas bažas par aizvien pieaugošajiem centieniem novērst atšķirības starp dažādo reliģiju pārstāvjiem, izmantojot vardarbību un vajāšanu, jo šādas darbības kavē ilgstoša miera un izlīguma panākšanu; pauž arī bažas par pieaugošo valdību naidīgumu pret sabiedrību kopumā daudzās valstīs, kas turpina liegt mazākuma reliģiskajām vai ticīgām grupām brīvību pielūgt vai publiski paust savu reliģisko pārliecību vai ticību; norāda, ka pieaug sociālais naidīgums un uzbrukumi reliģiskām vai ticīgām grupām, kā rezultātā daudzi ir gājuši bojā vai tikuši ievainoti, un ka nesodāmība un mazākuma reliģisko vai ticīgo kopienu neaizsargātība joprojām rada bažas;

116.  iestājas pret jebkādiem tiesību aktiem, kas paredz soda piemērošanu cilvēkiem par savas reliģijas vai ticības maiņu; pauž dziļas bažas par to, ka šādu tiesību aktu dēļ atsevišķās valstīs cilvēkiem draud cietumsods vai pat nāvessods; turklāt pauž bažas par to, ka pret cilvēkiem, kas ir atteikušies no savas reliģijas vai mainījuši to, tiek vērsts sociāls naidīgums, piemēram, vardarbība un iebiedēšana; iestājas pret tiesību aktiem, kas paredz soda piemērošanu par izteicieniem, kuri tiek uzskatīti par zaimojošiem, apmelojošiem vai aizvainojošiem attiecībā pret kādu reliģiju vai reliģiskiem simboliem, tēliem vai jūtām; norāda, ka šādi tiesību akti neatbilst pieņemtajiem starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem; nosoda Afganistānas, Bangladešas, Ēģiptes, Pakistānas un Saūda Arābijas tiesību aktos par zaimošanu iekļautos noteikumus, kas ļauj piemērot cietumsodu un nāvessodu;

117.  atzinīgi vērtē nesenos Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta aicinājumus iesniegt priekšlikumus noteikt par prioritārām un atbalstīt tādas pilsoniskās sabiedrības darbības, ar kurām vēršas pret diskrimināciju reliģijas vai ticības dēļ; mudina ES atbalstīt kultūru un ticību dialoga iekļaušanas centienus un sadarbību dažādos līmeņos, kurā būtu iesaistīti kopienu vadītāji, sievietes, jaunieši un etnisko minoritāšu pārstāvji, lai veicinātu miera veidošanu un sabiedrības kohēziju; aicina ES un dalībvalstis izstrādāt dotāciju shēmas reliģijas vai ticības brīvības aizsardzībai un veicināšanai valstīs, kurās šīs tiesības ir visvairāk apdraudētas;

118.  atzinīgi vērtē ES apņemšanos tiesības uz reliģijas vai ticības brīvību veicināt starptautiskos un reģionālos forumos, tostarp ANO, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā (EDSO), Eiropas Padomē un citos reģionālos mehānismos; mudina ES arī turpmāk iesniegt savu ikgadējo rezolūciju par reliģijas vai ticības brīvību ANO Ģenerālajā asamblejā un atbalstīt ANO īpašā referenta reliģijas vai ticības brīvības jautājumos pilnvaras;

Sieviešu un bērnu tiesības un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšana

119.  pauž pilnīgu atbalstu tam ANO darbam, kura mērķis ir nodrošināt sieviešu tiesības un nodrošināt viņām pilnvērtīgas iespējas; mudina ES rīkot īpašu kampaņu par sieviešu politisko un ekonomisko līdzdalību un atbalstīt iniciatīvas pret vardarbību, kas pamatojas uz dzimumu, un pret sieviešu genocīdu; atbalsta rīcības plāna īstenošanu par dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm attīstības sadarbībā; aicina ES delegācijas savās vietējās stratēģijās ieviest īpašus pasākumus attiecībā uz ārējās palīdzības un attīstības sadarbības nozīmi, lai īstenotu ES pamatnostādnes par vardarbību pret sievietēm un meitenēm un apkarotu jebkādu diskrimināciju pret sievietēm un meitenēm, tostarp piespiedu laulības; uzsver, ka Komisijas un dalībvalstu uzdevums šajā jomā gan ES, gan ārpus tās nav tikai pret sievietēm veiktās visu veidu vardarbības — fiziskās, psiholoģiskās, sociālās vai ekonomiskās — novēršana un ka prioritāte jāpiešķir no dzimuma neatkarīgai izglītošanai no iespējami agrāka vecuma; mudina Komisiju un Padomi arī turpmāk mudināt trešās valstis valstu tiesību aktu izstrādē ņemt vērā sieviešu tiesības un nodrošināt, ka visi attiecīgie noteikumi ir pienācīgi īstenoti;

120.  atkārtoti nosoda sieviešu izmantošanu un visu veidu vardarbību pret sievietēm, tostarp vardarbību ģimenē; tādēļ aicina visas Eiropas Padomes dalībvalstis parakstīt un ratificēt Konvenciju par vardarbības pret sievietēm novēršanu un apkarošanu un aicina ES iesaistīties pievienošanās procesā minētajai konvencijai, lai nodrošinātu, ka ES iekšējā un ārējā rīcība attiecībā uz vardarbību pret sievietēm ir saskaņota; uzsver informēšanas un izpratnes veidošanas kampaņu nozīmīgumu kopienās, kurās notiek sieviešu dzimumorgānu kropļošana, seksuāla vardarbība pret jaunām meitenēm, agrīnas un piespiedu laulības, sieviešu slepkavības un citi ar dzimumu saistīti cilvēktiesību pārkāpumi, kā arī to, ka šo kampaņu sagatavošanā un īstenošanā ir svarīgi iesaistīt cilvēktiesību aizstāvjus, kas jau cīnās par šādas prakses izbeigšanu; mudina EĀDD un dalībvalstis arī turpmāk politiskajos un politikas dialogos ar partnervalstīm, kurās joprojām notiek sieviešu dzimumorgānu kropļošana, pievērsties šai problēmai;

121.  aicina ES arī turpmāk aizsargāt reproduktīvās veselības tiesības un uzsver nepieciešamību šīs politiskās nostādnes izvirzīt par centrālo jautājumu saistībā ar sadarbību ar trešām valstīm attīstības jomā; stingri nosoda sieviešu dzimumorgānu kropļošanas kaunpilno praksi atsevišķās Āfrikas daļās, goda aizstāvēšanas slepkavības, uz dzimumu pamatotus abortus un piespiedu laulības; atgādina Kairas Starptautiskajā konferencē par iedzīvotājiem un attīstību (ICPD) izdarītos svarīgos secinājumus;

122.  atbalsta ANO ģenerālsekretāra iniciatīvu „Izglītība pirmajā vietā”, jo piekļuve izglītībai vairo aizsardzību pret meiteņu nākotnes apdraudējumiem, proti, laulībām un grūtniecību agrā vecumā, HIV, nabadzību, vardarbību ģimenē un seksuālo vardarbību, kā arī samazina bērnu un māšu mirstību;

123.  aicina pastiprināt centienus, lai nodrošinātu, ka pēc iespējas pilnīgāk un pirms noteiktajiem termiņiem tiek sasniegti tūkstošgades attīstības mērķi saistībā ar dzimumu līdztiesību, māšu veselību un piekļuvi pienācīgām veselības aizsardzības sistēmām, izglītībai un seksuālajām un reproduktīvajām tiesībām, sevišķi attiecībā uz visneaizsargātākajām grupām, piemēram, meitenēm un jaunietēm, pamatojoties uz valdību ciešu apņemšanos uzlabot pārskatatbildību un pārraudzības mehānismus attiecībā uz spēkā esošajām saistībām cilvēktiesību jomā, sekmēt tiesu pieejamību visiem un nodrošināt ikviena, tostarp visatstumtāko un visnelabvēlīgākajā situācijā atrodošos cilvēku, ietekmīgu līdzdalību attīstības procesā, lēmumu pieņemšanā un īstenošanā; stingri iesaka tūkstošgades attīstības mērķos laikposmam pēc 2015. gada noteikt atsevišķu mērķi sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības jomā, īpaši uzsverot seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesības;

124.  mudina ES un tās dalībvalstis nodrošināt, lai Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību (ICPD+20) pārskatīšanas procesa rezultātā tiktu visaptveroši pārskatīti visi aspekti, kas ir saistīti ar seksuālo un reproduktīvo tiesību pilnvērtīgu izmantošanu, un atkārtoti apstiprināt stingru un progresīvu pieeju visu cilvēku seksuālajām un reproduktīvajām tiesībām saskaņā ar starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem, kā arī aicina uzlabot pārskatatbildību par sasniegto; turklāt īpaši aicina tās nodrošināt, lai pārskatīšanas process noritētu, ievērojot līdzdalības principu, un tajā varētu konstruktīvi piedalīties dažādas ieinteresētās personas, tostarp pilsoniskā sabiedrība, kā arī sievietes, pusaudži un jaunieši; atgādina, ka cilvēktiesībām jābūt šādas pārskatīšanas pamatā un īpaša uzmanība jāpievērš seksuālajām un reproduktīvajām tiesībām;

125.  pauž dziļas bažas par izvarošanas gadījumiem; pauž bažas par ārkārtīgi augsto nesodāmības līmeni par izvarošanas gadījumiem tādās valstīs kā Indija un Pakistāna;

126.  nosoda to, ka izvarošana aizvien biežāk tiek izmantota kā kara ierocis, sevišķi Lielo ezeru reģionā; vērš uzmanību uz to, ka ar dzimumu saistīti noziegumi un seksuālas vardarbības noziegumi ir iekļauti Romas Statūtos kā kara noziegumi, noziegumi pret cilvēci vai darbības, kas tiek uzskatītas par genocīdu vai spīdzināšanu; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes 2013. gada 24. jūnijā pieņemto rezolūciju 2106(2013) par seksuālas vardarbības novēršanu konflikta situācijā, kurā atkārtoti apliecināts, ka Starptautiskajai Krimināltiesai ir svarīga nozīme cīņā pret nesodāmību par seksuāliem noziegumiem un noziegumiem, kuri saistīti ar dzimumu; aicina ES atbalstīt šo principu pilnīgu īstenošanu; atkārto arī ES apņemšanos cilvēktiesības un dzimumu aspektus integrēt kopējās drošības un aizsardzības politikas misijās saskaņā ar svarīgajām ANO Drošības padomes rezolūcijām 1325 un 1820 par sievietēm, mieru un drošību;

127.  aicina ES noteikt cīņu pret cilvēku tirdzniecību par prioritāti; uzsver nepieciešamību, risinot cilvēku tirdzniecības problēmu, ņemt vērā gan iekšējos, gan ārējos aspektus; mudina ES dalībvalstis īstenot Direktīvu 2011/36/ES un 2012.–2016. gadam paredzēto stratēģiju cilvēku tirdzniecības izskaušanai;

128.  aicina vispārēji ratificēt ANO Konvenciju par bērna tiesībām; aicina Komisiju un EĀDD rīkoties saistībā ar bērna tiesībām, īpašu uzmanību pievēršot vardarbībai pret bērniem, sevišķi jautājumiem par piespiedu bērnu darbu, bērnu laulībām, bērnu iesaistīšanu bruņotās grupās, viņu atbruņošanu, rehabilitāciju un turpmāku reintegrāciju, kā arī cilvēktiesību dialogos ar attiecīgajām valstīm iekļaut jautājumu par bērnu burvestībām; uzsver, ka ir svarīgi ES ārpolitikā bērnu tiesībām piešķirt prioritāti;

129.  uzsver vajadzību palielināt centienus īstenot pārskatīto stratēģiju ES pamatnostādņu par bērniem un bruņotiem konfliktiem īstenošanai; mudina ES vēl vairāk padziļināt sadarbību ar ANO īpašo pārstāvi jautājumos, kas skar bruņotos konfliktos cietušus bērnus; atzinīgi vērtē to, ka 2012. gadā tika ieviesta jauna finansējuma pozīcija, lai atbalstītu konfliktos cietušus bērnus, sniedzot humāno palīdzību un nodrošinot piekļuvi izglītībai ārkārtas situācijās;

130.  atgādina par saviem iepriekšējiem ieteikumiem uzlabot savas procedūras saistībā ar cilvēktiesību jautājumiem un pastiprināt savus centienus, lai cilvēktiesības efektīvi integrētu savās struktūrās un procesos; pauž nožēlu, ka nav panākti nekādi uzlabojumi attiecībā uz plenārsēžu debatēm un rezolūcijām par cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārkāpumu gadījumiem, kā arī turpmākajiem pasākumiem saistībā ar šīm rezolūcijām; atzinīgi vērtē centienus uzlabot sadarbību cilvēktiesību jautājumos ar dalībvalstu parlamentiem;

o
o   o

131.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijai, Eiropas Padomei un šajā rezolūcijā minēto valstu un teritoriju valdībām.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0503.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0504.
(3) OV L 200, 27.7.2012., 21. lpp.
(4) OV C 332 E, 15.11.2013., 114. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0278.
(6) http://www.eeas.europa.eu/human_rights/docs/guidelines_en.pdf.
(7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0394.
(8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0055.
(9) OV C 153 E, 31.5.2013., 115. lpp.
(10) OV C 168 E, 14.6.2013., 26. lpp.
(11) OV C 257 E, 6.9.2013., 13. lpp.
(12) OV C 236 E, 12.8.2011., 69. lpp.
(13) OV C 33 E, 5.2.2013., 165. lpp.
(14) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0470.
(15) OV C 99 E, 3.4.2012., 31. lpp.
(16) OV C 99 E, 3.4.2012., 94. lpp.
(17) OV C 99 E, 3.4.2012., 101. lpp.
(18) OV C 99 E, 3.4.2012., 87. lpp.
(19) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0431.


Ikgadējais ziņojums par ES konkurences politiku
PDF 434kWORD 137k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra rezolūcija par ikgadējo ziņojumu par ES konkurences politiku (2013/2075(INI))
P7_TA(2013)0576A7-0357/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada ziņojumu par konkurences politiku (COM(2013)0257) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2013)0159),

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši tā 101., 102. un 107. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā(1),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 26. februāra Regulu (EK) Nr. 169/2009, ar ko konkurences noteikumus attiecina uz pārvadājumiem pa dzelzceļu, autoceļiem un iekšējiem ūdensceļiem(2),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem (COM(2013)0404),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par kaitējuma apmēra noteikšanu zaudējumu atlīdzināšanas prasībās saistībā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. un 102. panta pārkāpumiem (C(2013)3440),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu „Sabiedriskā apspriešana — virzība uz saskaņotu Eiropas pieeju kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai” (SEC(2011)0173),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 11. jūnija paziņojumu „Virzība uz horizontālu Eiropas līmeņa regulējumu kolektīvās tiesiskās aizsardzības jomā” (COM(2013)0401),

–  ņemot vērā Komisijas Ieteikumu par kopīgiem principiem attiecībā uz pagaidu vai kompensējošiem kolektīvās tiesiskās aizsardzības mehānismiem dalībvalstīs saistībā ar Savienības tiesību aktos paredzētu tiesību pārkāpumiem (C(2013)3539/3),

–  ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta Politikas departamenta 2012. gada jūnija pētījumu „Kolektīvā tiesiskā aizsardzība konkurences pārkāpumu gadījumā”,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu, kas publicēts saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 27. panta 4. punktu lietā AT.39740 — Google (2013/C 120/09),

–  ņemot vērā Komisijai pausto piedāvājumu uzņemties saistības saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 9. pantu lietā COMP/39.398 — Visa MIF,

–  ņemot vērā Padomes 2004. gada 20. janvāra Regulu (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (EK Apvienošanās regula)(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 27. marta apspriešanos par ES apvienošanās kontroli — vienkāršotās procedūras un Apvienošanās regulas īstenošanas regulas pārskatīšanas projektu,

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 13. oktobra paziņojumu par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu pasākumiem, kas veikti attiecībā uz finanšu iestādēm saistībā ar pašreizējo globālo finanšu krīzi (Banku darbības paziņojums)(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 5. decembra paziņojumu „Finanšu iestāžu rekapitalizācija pašreizējās finanšu krīzes apstākļos — atbalsta ierobežošana līdz nepieciešamajam minimumam un aizsardzības līdzekļi pret pārmērīgiem konkurences traucējumiem” (Rekapitalizācijas paziņojums)(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 25. februāra paziņojumu par samazinātas vērtības aktīviem piemērojamo režīmu Kopienas banku nozarē (Samazinātas vērtības aktīvu paziņojums)(6),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 23. jūlija paziņojumu par finanšu nozares dzīvotspējas atjaunošanu un tās pārstrukturēšanas pasākumu novērtējumu pašreizējās krīzes apstākļos atbilstīgi valsts atbalsta noteikumiem (Pārstrukturēšanas paziņojums)(7),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 17. decembra paziņojumu par valsts atbalsta pasākumu Kopienas pagaidu shēmu, lai veicinātu piekļuvi finansējumam pašreizējās finanšu un ekonomiskās krīzes apstākļos (sākotnējā Pagaidu shēma)(8),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 1. decembra paziņojumu par valsts atbalsta pasākumu Savienības pagaidu shēmu, lai veicinātu piekļuvi finansējumam pašreizējās finanšu un ekonomiskās krīzes apstākļos (jaunā Pagaidu shēma, ar ko aizstāj to shēmu, kuras termiņš beidzās 2010. gada 31. decembrī)(9),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojuma projektu par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu no 2013. gada 1. augusta atbalsta pasākumiem banku labā saistībā ar finanšu krīzi (Banku darbības paziņojums)(10),

–  ņemot vērā Komisijas tematisko dokumentu Ekonomikas un finanšu komitejai par banku pārstrukturēšanas valsts atbalsta pamatnostādņu pārskatīšanu,

–  ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta Politikas departamenta publicēto 2011. gada jūnija pētījumu „Valsts atbalsts — krīzes noteikumi finanšu nozarei un reālajai ekonomikai”,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Eiropas Savienības atbalsta noteikumu piemērošanu kompensācijai, kas piešķirta par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanu(11),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. decembra Lēmumu 2012/21/ES par Līguma par Eiropas Savienības darbību 106. panta 2. punkta piemērošanu valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem dažiem uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi(12),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropas Savienības nostādnes par valsts atbalstu, ko piešķir kā kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu (2011)”(13),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 25. aprīļa Regulu (ES) Nr. 360/2012 par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. un 108. panta piemērošanu de minimis atbalstam, ko piešķir uzņēmumiem, kuri sniedz pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi(14),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 15. novembra rezolūciju par ES valsts atbalsta noteikumu reformu attiecībā uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem(15),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „ES valsts atbalsta modernizācija (VAM)” (COM(2012)0209),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 17. janvāra rezolūciju par valsts atbalsta modernizāciju(16),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes Regulai, ar ko groza Padomes 1998. gada 7. maija Regulu (EK) Nr. 994/98 par to, kā piemērot Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 92. un 93. pantu attiecībā uz dažu kategoriju valsts horizontālo atbalstu, un Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Regulu (EK) Nr. 1370/2007 par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu un autoceļus (COM(2012)0730),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes Regulai, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (COM(2012)0725),

–  ņemot vērā Komisijas vadlīnijas valsts atbalstam dzelzceļa uzņēmumiem(17),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 12. jūnija rezolūciju par reģionālo politiku kā daļu no plašākām valsts atbalsta shēmām(18),

–  ņemot vērā 2010. gada 20. novembra Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām(19) (turpmāk tekstā — „Pamatnolīgums”), jo īpaši tā 9., 12., 15. un 16. punktu,

–  ņemot vērā tiesvedību, kas vienā dalībvalstī uzsākta, atsaucoties uz to, ka pārkāpts juridiskais pamatprincips „nulla poena sine lege”, ar kuru saskaņā uzņēmumam nevar likt maksāt naudas sodu par karteļa vienošanos, ja naudas soda apmērs nav noteikts tiesību aktos,

–  ņemot vērā Parlamenta 2005. gada 22. februāra rezolūciju par Komisijas XXXIII ziņojumu par konkurences politiku 2003. gadā(20), 2006. gada 4. aprīļa rezolūciju par Komisijas ziņojumu par konkurences politiku 2004. gadā(21), 2007. gada 19. jūnija rezolūciju par ziņojumu par konkurences politiku 2005. gadā(22), 2009. gada 10. marta rezolūciju par ziņojumiem par konkurences politiku 2006. un 2007. gadā(23), 2010. gada 9. marta rezolūciju par 2008. gada ziņojumu par konkurences politiku(24), 2011. gada 20. janvāra rezolūciju par 2009. gada ziņojumu par konkurences politiku(25), 2012. gada 2. februāra rezolūciju par gadskārtējo ziņojumu par ES konkurences politiku(26) un 2013. gada 12. jūnija rezolūciju par gadskārtējo ziņojumu par ES konkurences politiku(27),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu un 119. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A7-0357/2013),

A.  tā kā Eiropas Savienībā laikposmā no 2008. gada līdz 2011. gadam bankām tika piešķirts valsts atbalsts EUR 1,6 triljonu apmērā un to lielākoties sniedza, izmantojot parādzīmes vai garantijas, un — izņēmuma gadījumos — dotācijas;

B.  tā kā spēcīgs kredītresursu trūkums daudzās dalībvalstīs ietekmē MVU, kuri veido 98 % no ES uzņēmumiem;

C.  tā kā katru gadu karteļu pastāvēšanas dēļ rodas zaudējumi EUR 181–320 miljardu apmērā, kas ir aptuveni 3 % no ES IKP;

D.  tā kā liberalizācijas un atklātības trūkums attiecībā uz dzelzceļa pasažieru un kravu pārvadājumiem ir daļēji saistīts ar to, ka dažās dalībvalstīs nav patiesi neatkarīgu valsts līmeņa uzraudzības struktūru,

E.  tā kā ikgadējam ziņojumam par konkurences politiku būtu jākalpo kā instrumentam, ar ko sekmē Savienības vispārējo konkurētspēju, paplašinot konkurenci un ļaujot iesaistīties jauniem dalībniekiem, tādā veidā paplašinot un padziļinot iekšējo tirgu, un ziņojumam nevajadzētu attiekties tikai uz to, kā Komisija praksē īsteno konkurences politiku;

F.  tā kā šķēršļu atcelšana brīvai preču, pakalpojumu un kapitāla apritei, kā arī personu pārvietošanās brīvībai ir izaugsmes priekšnosacījums;

G.  tā kā nozarēm, kurās ir zemāks konkurences līmenis, bieži ir arī nepietiekami saimnieciskie rezultāti;

H.  tā kā konkurences politikas uzdevums ir nodrošināt netraucētu iekšējā tirgus darbību un līdzvērtīgus konkurences apstākļus, lai aizsargātu patērētājus no konkurenci kropļojošas prakses un uzlabotu cenu veidošanos; tā kā konkurences politikas mērķis nav īstenot mikropārvaldību, bet gan ieviest skaidrus un godīgus noteikumus, kurus ievērojot, tirgus dalībnieki var efektīvi darboties;

I.  tā kā publiskā sektora darbībai, publiskajiem ieguldījumiem un vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem (VTNP) ir būtiska nozīme sociālās kohēzijas nodrošināšanā, jo īpaši krīzes apstākļos;

J.  tā kā LESD 14. pantā noteikts, ka būtu jāizmanto koplēmuma procedūra, lai nodrošinātu nosacījumus, jo īpaši ekonomikas un finanšu nosacījumus, ar kuriem īsteno VTNP;

K.  tā kā ar LESD 26. protokolu publiskajām iestādēm ir nodrošināta plaša rīcības brīvība attiecībā uz VTNP sniegšanu, pasūtīšanu un organizēšanu;

L.  tā kā spriedumā Altmark lietā ir noteikti četri kritēriji, kā nošķirt kompensāciju par sabiedriskiem pakalpojumiem un valsts atbalstu,

Konkurences politika kā instruments vienota tirgus izveides veicināšanai

1.  atzinīgi vērtē Komisijas ziņojumu un koncentrēšanos uz ieguldījumu konkurences politikas ietekmi uz apvienošanās kontroli, kā arī šķēršļu novēršanu, dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, slepenas vienošanās līgumiem un kropļojošiem valsts atbalsta pasākumiem par labu vienotajam tirgum, ņemot vērā attīstību pasaules ekonomikā;

2.  pauž nožēlu par to, ka Komisija 2012. gada ziņojumā par konkurences politiku galvenokārt vērš uzmanību uz nevienlīdzīgas konkurences praksēm, ko izraisa valstu prakses, salīdzinoši maz pievēršot uzmanību negodīgām praksēm, kas saistītas ar uzņēmumu koncentrāciju vienotajā tirgū;

3.  uzskata, ka konkurences politika ir ekonomikas izaugsmes un darbvietu radīšanas virzītājspēks, jo īpaši krīzes laikā;

4.  atgādina, ka konkurences politikas īstenošana un vienotā tirgus veiksmīga darbība ir būtiska krīzes pārvarēšanai, izaugsmes veicināšanai un ilgtspējīgai nodarbinātībai saskaņā ar stratēģiju „Eiropa 2020”, kā arī Eiropas Savienības mērķu sasniegšanai;

5.  tāpēc piekrīt Komisijai, ka krīze nebūtu jāizmanto kā pamatojums konkurences noteikumu atvieglotai īstenošanai;

6.  uzskata, ka konkurences politika būtu jāpielāgo, lai labāk reaģētu uz globalizācijas izaicinājumiem;

7.  uzskata, ka jaunajā ES konkurences politikā būtu jāiekļauj elastīguma klauzulas;

8.  atzīst, ka pārāk daudzas nozares joprojām lielā mērā nošķir valstu robežas un mākslīgi radīti publiski vai privāti šķēršļi, un piekrīt, ka konkurences politikai ir būtiska nozīme šādas sadrumstalotības novēršanā un vienlīdzīgu konkurences apstākļu radīšanā visās vienotā tirgus nozarēs, ņemot vērā īpašās MVU un galapatērētāju vajadzības;

9.  uzsver, ka konkurences politikas īstenošana plašākā nozīmē nedrīkst stiprināt pašreizējos uzņēmumus, preču piegādātājus un pakalpojumu sniedzējus, bet tās visaptverošajam mērķim drīzāk vajadzētu būt jaunu dalībnieku ienākšanas tirgū sekmēšanai, kā arī jaunu ideju un paņēmienu radīšanai, tādējādi sniedzot lielāko iespējamo guvumu Savienības iedzīvotājiem;

10.  uzskata, ka konkurences politikai vajadzētu sniegt ieguldījumu atklātu standartu un savietojamības veicināšanā un īstenošanā, lai novērstu to, ka tirgus dalībnieku mazākums tehnoloģiski norobežo patērētājus un klientus;

11.  uzskata, ka produktu, piemēram, zāļu, cenas dažādās dalībvalstīs joprojām atšķiras, ko nosaka atšķirīgi nolīgumi starp dalībvalstīm un farmācijas nozari; aicina Komisiju izvērtēt šo problēmu un ierosināt priekšlikumus, lai izveidotu pārredzamāku iekšējo tirgu, novēršot jebkādas nepamatotas cenu atšķirības patērētāju interešu aizsardzības nolūkā;

12.  atzinīgi vērtē ES vienoto patentu kā panākumu virzībā uz vienotā tirgus izveides pabeigšanu un atbildi uz globalizācijas izaicinājumiem; aicina veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka visas dalībvalstis var piedalīties minētajā sistēmā; uzskata, ka nepieciešams saskaņot intelektuālā īpašuma tiesības ar konkurences prasībām, aizsargājot sabiedrības intereses un nodrošinot, ka patentu īpašnieki ļaunprātīgi neizmanto savas tiesības, kaitējot sabiedrībai; aicina Komisiju vērsties pret rīcību, kuras mērķis ir nelikumīgi aizkavēt ģenērisko zāļu ienākšanu tirgū;

ES konkurences politikas leģitimitāte un efektivitāte

13.  uzskata, ka Parlamentam vajadzētu būt koplēmuma pilnvarām, lemjot par konkurences politikas pamatnostādnēm; pauž nožēlu, ka LESD 103. un 109. pantā paredzēta tikai apspriešanās ar Parlamentu; uzskata, ka šāds demokrātijas trūkums nav pieļaujams; ierosina pēc iespējas ātrāk to novērst, izmantojot starpiestāžu vienošanos konkurences politikas jomā, un veikt attiecīgus grozījumus nākamajā Līguma pārskatīšanā; atgādina, ka Komisijas politiskā atbildība Parlamentam aptver konkurences politiku un ka strukturēts dialogs ar attiecīgo komisāru ir svarīgs instruments, ar ko veic pienācīgu demokrātisku kontroli šajā jomā;

14.  uzskata, ka konkurences komisāra īstenotais dialogs nevar aizstāt Parlamenta veiktu patiesu demokrātisko kontroli; uzsver, ka parlamentārā kontrole vēl jo vairāk ir nepieciešama tāpēc, ka konkurences politikas ietvaros Komisija uzrauga demokrātiski ievēlētu valsts un vietējo iestāžu pieņemtus lēmumus; uzsver arī nepieciešamību veidot labāku dialogu starp Komisiju, dalībvalstīm, vietējām un reģionālām iestādēm un pilsonisko sabiedrību;

15.  uzsver, ka attiecībā uz piekļuvi sanāksmēm un informācijas sniegšanu tiesību aktu vai ieteikuma tiesību instrumentu sagatavošanā konkurences politikas jomā ir svarīga vienlīdzīga attieksme pret Parlamentu un Padomi, kā noteikts pamatnolīgumā; pauž nožēlu par to, ka Komisija to nav ņēmusi vērā;

16.  uzsver nepieciešamību stiprināt konkurences kultūru, kas veicina tās vērtību īstenošanu un sekmē pozitīvu pieeju noteikumu ievērošanai, kam ir preventīva un labvēlīga ietekme uz konkurences politikas attīstību;

17.  norāda, ka ES konkurences politikas horizontālais raksturs prasa maksimālu šīs politikas un citu nozaru ES politikas saskaņotību, un nolūkā nodrošināt iekšējā tirgus vienmērīgu darbību atsevišķas nozares reglamentējošiem noteikumiem ir jāatbilst konkurences politikas principiem;

18.  uzskata, ka Komisijai būtu jāierosina priekšlikums to konkurences jautājumu regulēšanai, kas saistīti ar mazākuma akcionāriem;

19.  mudina Komisiju turpināt pieņemt ieteikuma tiesību instrumentu pamatnostādnes konkurences politikas jomā, pienācīgi ņemot vērā pašreizējo Tiesas praksi, lai ieinteresētajām personām nodrošinātu zināmu juridisko noteiktību; tomēr uzskata, ka ieteikuma tiesību instrumenti nevar aizstāt tiesību aktus jomās, kurās juridiskā noteiktība ir izšķiroši svarīga;

20.  uzsver, ka naudas sodi ir atturošs instruments, kam ir nozīmīga loma konkurences politikā, un ka sekmīgas izmeklēšanas veikšanai ir vajadzīga ātra rīcība; uzskata, ka juridiskajai noteiktībai, procedūru vienkāršošanai un atbilstošos līgumos paredzētai agrākas līguma darbības pārtraukšanas iespējai ir būtiska nozīme, un tādēļ atkārtoti aicina Komisiju ietvert Regulā (EK) Nr. 1/2003 noteikumus par naudas sodiem; vienlaikus uzskata, ka Komisijai būtu jāpalielina nepaziņoto pārbaužu skaits, veicot pasākumus pret iespējamiem pārkāpumiem;

21.  tomēr uzskata, ka aizvien augstāka naudas soda noteikšana kā vienīgais pretmonopola instruments var būt nepietiekami efektīva, ņemot vērā arī iespējamo darbvietu zaudēšanu, ko var izraisīt uzņēmumu nespēja veikt maksājumus; uzsver, ka augstu naudas sodu politika nebūtu jāizmanto kā alternatīvs budžeta finansēšanas mehānisms; atzinīgi vērtē „burkāna un pātagas” principu, kurā sankcijas kalpo kā efektīvs atturošs faktors, it īpaši atkārtotu pārkāpumu gadījumos, un vienlaikus sekmē noteikumu ievērošanu;

22.  aicina Komisiju nodrošināt, ka tās naudas sodu piemērošanas un izpildes politika atjauno līdzsvaru tirgū un stimulē uzņēmumus konstatēt pārkāpumus iekšēji un īstenot atjaunojošas darbības brīvprātīgi; mudina Komisiju ņemt vērā nelikumīgi gūtās peļņas apmēru un ietekmētajām pusēm radītos zaudējumus;

23.  atkārtoti pauž viedokli, ka ir pieaudzis pieprasījumu skaits naudas soda samazināšanai, pamatojoties uz nespēju samaksāt šos sodus, jo īpaši no viena produkta uzņēmumiem un MVU; uzskata — kā alternatīvu naudas soda samazinājumam varētu apsvērt iespēju ieviest sistēmu, kas paredz atliktus maksājumus un/vai maksājumus pa daļām, lai novērstu uzņēmumu darbības apstādināšanu;

24.  norāda ― ņemot vērā pieaugošo konkurences regulējuma iestāžu skaitu pasaulē, kopējā apgrozījuma izmantošana 10 % maksimālā ierobežojuma noteikšanai var izraisīt kumulatīvo sankciju piemērošanu par to pašu pārkāpumu; norāda, ka tāpēc piemērotāk būtu izmantot EEZ apgrozījumu, nevis kopējo apgrozījumu;

25.  joprojām sagaida naudas soda piemērošanas pamatnostādņu pielāgošanu attiecībā uz viena produkta uzņēmumiem un MVU; taču atzinīgi vērtē to, ka nesen Komisija savā lēmumā par logu stiprinājumiem (2012. gada 28. marta dokumentā COMP/39452) ir ņēmusi vērā viena produkta uzņēmumu īpašās vajadzības;

26.  aicina Komisiju pastiprināt savu sadarbību ar dalībvalstu tiesām, lai atvieglotu noteikumu piemērošanu privāttiesību jomā un strīdu par valsts atbalsta piešķiršanu pareizu izšķiršanu; atzinīgi vērtē Komisijas apmācību programmas valstu tiesnešiem;

27.  pozitīvi vērtē tiesu iestāžu nozīmi konkurences politikas jomā un mudina šīs iestādes izmantot to spējas, lai iegūtu informāciju un atzinumus no Komisijas, kā arī piedalīties Kopienas mācībās; iesaka Komisijai cieši sadarboties ar tiesu iestādēm, aktīvi izmantot savas spējas attiecībā uz tāda atbalsta sniegšanu tiesu iestādēm, piemēram, „amicus curiae”, par kuru informācija savlaicīgi jāpublicē Komisijas tīmekļa vietnē, un izvērtēt iespēju uzsākt tiesvedību, lai novērstu to, ka ES tiek atstāta bez aizsardzības, un nodrošinātu to interešu aizstāvību, kuras ES ir jāaizsargā;

28.  atzinīgi vērtē Komisijas 2013. gada 11. jūnija priekšlikumu par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saskaņā ar valstu tiesībām par konkurences tiesību pārkāpumiem, pie kura Komisija patlaban strādā; ir apņēmies rast pieņemamu risinājumu konkrētajām problēmām, kas rodas šajā jomā;

29.  uzskata, ka ES būtu aktīvi jāveicina konkurences noteikumu materiālā un procesuālā konverģence starptautiskā līmenī; uzskata, ka starptautiskā sadarbība ir būtiska, lai nodrošinātu dažādu atbildīgo iestāžu darba saskaņotību un sadarbspēju konkurences politikas īstenošanā, tādējādi palīdzot sekmēt izpētes efektivitāti un radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus;

30.  uzsver, ka ir svarīgi veicināt konkurences noteikumu konverģenci pasaules līmenī; mudina Komisiju noslēgt divpusējus sadarbības nolīgumus konkurences tiesību īstenošanas jomā; patlaban strādā pie ierosinātā ES un Šveici nolīguma par sadarbību to konkurences tiesību aktu piemērošanā; ir apņēmies rast pieņemamu risinājumu konkrētajām problēmām, kas rodas šajā jomā;

31.  uzskata, ka Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāta resursi būtu jāsaskaņo ar tā palielināto darba slodzi un uzdevumu klāstu, cita starpā pārdalot resursus no novecojušām vai nepietiekami izmantotām budžeta pozīcijām, nolūkā sekmēt aktīvāku rīcību;

Konkurenci regulējošās iestādes

32.  aicina dalībvalstis nodrošināt visu valsts konkurences iestāžu (VKI) un nozari regulējošo iestāžu neatkarību no valstu valdības, tādēļ ir būtiski tajās iecelt tādus priekšsēdētājus un valdes locekļus, kas ir nesaistīti ar politiku un kam nav interešu konfliktu; aicina dalībvalstis nodrošināt VKI un nozari regulējošām iestādēm pietiekamu personālu un resursus, kas var atšķirties atbilstīgi tirgus un to pienākumu efektīvas izpildes vajadzībām;

33.  uzsver VKI un nozari regulējošo iestāžu pilnīgas pārredzamības nozīmi; pieprasa, lai visa būtiskā informācija par lietām un oficiāliem lēmumiem būtu skaidri redzama un pieejama tiešsaistē, izmantojot atklātu datubāzi, vienlaikus ņemot vērā komercnoslēpumus, kas var būtiski ietekmēt konkurenci;

34.  atbalsta strukturētu sadarbību Eiropas Konkurences iestāžu tīklā (EKT), kas ļauj nodrošināt ES mēroga konsekvenci konkurences noteikumu īstenošanā dalībvalstīs, un aicina turpināt to attīstīt, ņemot vērā to, ka atšķirīgu tiesisko, ekonomikas un kultūras apstākļu dēļ atsevišķiem tirgiem vairāk ir raksturīgas konkrētās valsts īpatnības nekā citiem; uzskata, ka parasti EKT sanāksmju darba kārtība un secinājumi būtu jāpublisko Konkurences ģenerāldirektorāta tīmekļa vietnē;

35.  uzskata, ka valstu konkurences iestādēm un citām publiskā sektora darbību regulējošām iestādēm būtu jāturpina sadarbība, lai nodrošinātu darbību papildināmību, jo īpaši nozarēs, kurās liberalizācija vēl nav pabeigta vai pilnībā nefunkcionē; ierosina izveidot plašāku Eiropas regulējošo iestāžu tīklu, iekļaujot tajā arī valstu konkurences iestādes un nozaru regulējošās iestādes, ar mērķi veikt paraugprakses apmaiņu;

Valsts atbalsts un ietekme uz reālo ekonomiku

Valsts atbalsts bankām

36.  atzīst, ka valsts atbalsta kontrolei kopš krīzes sākuma ir bijusi būtiska nozīme kā grūtībās nonākušu banku pārstrukturēšanas un noregulējuma mehānismam;

37.  uzskata, ka valsts atbalsta kontrolei krīzes laikā vajadzētu būt vērstai uz banku sistēmas stabilizāciju, novēršot kredītu nosacījumu negodīgu sadrumstalotību reālajā ekonomikā, kā arī MVU un mājsaimniecību diskrimināciju vienotajā tirgū; tomēr aicina Komisiju nodrošināt, lai mērķis stabilizēt banku sistēmas darbību neizraisa vēl lielāku valsts parāda pieaugumu; mudina Komisiju sasaistīt pagaidu valsts atbalsta piešķiršanas pagarinājumu banku nozarē ar uzlabotiem un stingrākiem nosacījumiem, galveno uzmanību pievēršot privātpersonu kreditēšanai, un paredzēt stingrākus ierobežojumus un pārredzamus noteikumus attiecībā uz piemaksām, nodevu struktūru un dividenžu izmaksāšanu;

38.  atgādina, ka Parlaments ir mudinājis Komisiju pārskatīt tos noteikumus par valsts atbalsta piešķiršanu bankām, kas 2008. gadā tika ieviesti kā pagaidu pasākumi atsevišķos gadījumos; tāpēc atzinīgi vērtē nesenās darbības, ko Komisija veikusi šajā jomā;

39.  aicina Komisiju attiecībā uz katru valsti un iestādi regulāri sniegt detalizētus datus par valsts atbalstu finanšu nozarei kopš krīzes sākuma, konsolidētajiem zaudējumiem un īstenoto atmaksu un publicēt rezultātus Komisijas tīmekļa vietnē, lai nodrošinātu pilnīgu pārredzamību attiecībā uz publiskās intervences apmēru kopš krīzes sākuma un tās ietekmi uz nodokļu maksātājiem;

40.  uzskata, ka grāmatvedības metodes būtu jāsaskaņo, pirms tiek veikts novērtējums par bankām piešķiramā valsts atbalsta apmēru, lai otro reizi pārfinansēto parādu maksājumu uzskaite būtu vienāda neatkarīgi no dalībvalsts;

41.  uzsver, ka jo īpaši gadījumos, kad bankas saņem valsts atbalstu, aizdevumu pārfinansēšanā būtu pilnībā jāņem vērā saņēmēja saimnieciskā dzīvotspēja; uzskata, ka starptautisku korporāciju gadījumā tādu sabiedrību aktīvu un akciju pārdošanai, kurās kontrolakciju sabiedrībām ir kapitāla daļas, būtu jābūt nosacījumam aizdevuma pārfinansēšanai;

42.  mudina Komisiju cieši uzraudzīt minētos tirgus banku nozarē, kurā krīzes dēļ veiktās pārstrukturēšanas rezultātā ir liela vai pieaugoša to koncentrācija; atgādina, ka oligopoli tirgi ir īpaši disponēti uz konkurenci traucējošām darbībām; pauž bažas, ka šāda koncentrācija galu galā var kaitēt patērētājiem; uzsver, ka pārāk liela koncentrācija apdraud finanšu nozari un reālo ekonomiku;

43.  uzsver, ka konsolidācija banku nozarē ir palielinājusi dažu lielāko finanšu iestāžu tirgus daļu; mudina Komisiju turpināt cieši uzraudzīt minēto nozari, lai veicinātu konkurenci un patērētāju aizsardzību Eiropas banku tirgos, tostarp ieguldījumu banku nozarē, kurā individuālie noguldījumi tiek šķērssubsidēti ar riskantākām ieguldījumu banku darbībām;

44.  mudina Komisiju pirms valsts atbalsta līdzekļu piešķiršanas rūpīgi izvērtēt finanšu iestāžu aktīvu un turējumu apjomu;

45.  uzsver, ka noguldītājiem, kuru kontos bankas iestādē ir līdz EUR 100 000, būtu jānodrošina maksimāla aizsardzība un nevajadzētu piemērot nekādus sloga sadalījuma noteikumus saistībā ar bankas pārstrukturēšanu vai noregulējumu;

46.  uzskata, ka Komisijai būtu jāizvērtē iespēja dažreiz sasaistīt valsts atbalstu bankām ar nosacījumu, ka jāizsniedz kredīti MVU;

47.  uzsver, ka kopš finanšu krīzes ir nesamērīgi ietekmētas MVU spējas piekļūt finansējumam; norāda, ka MVU veido 98 % no visiem eurozonas uzņēmumiem, nodarbina aptuveni trīs ceturtdaļas eurozonas darba ņēmēju un rada aptuveni 60 % pievienotās vērtības un ka grūtības piekļūt finansējumam kavē to ieguldījumus un izaugsmi; tāpēc aicina Komisiju par prioritāti izvirzīt pasākumus, ar kuriem pielāgo finanšu regulējumu, lai veicinātu izaugsmi un mazinātu MVU finansēšanas krīzi;

48.  uzsver, ka bankām, kas saņem valsts atbalstu, nevajadzētu palielināt savu lielumu un struktūras sarežģītību; mudina Komisiju sekmēt to, lai minētās bankas savu uzņēmējdarbības modeli vērstu uz to darbību dzīvotspējīgo daļu, atalgojuma politiku un maksu struktūru, un nevis palielināt to ietekmi uz valsts parādu, jo īpaši tad, ja tās vienlaicīgi samazina kredītus MVU un mājsaimniecībām; norāda, ka jauna, pastāvīga regulatīvā sistēma ir nepieciešama, lai novērstu trūkumus, kas konstatēti pirmskrīzes tiesību sistēmā, jo īpaši attiecībā uz finanšu sektoru, un lai novērstu traucējumus, kas radīti finanšu un ekonomikas krīzes laikā, kā arī lai nodrošinātu, ka galvenā uzmanība laikā, kad bankas saņem valsts atbalstu, tiek pievērsta ietekmei uz nodokļu maksātājiem, patērētājiem un vienoto tirgu kopumā un to ieguvumiem;

49.  pauž nožēlu, ka MVU, kuriem dalībvalstīs piemēro pielāgošanas programmas, ir grūtības piekļūt banku kredītiem un ir jāmaksā augstākas procentu likmes tikai tādēļ, ka tie atrodas eurozonā, jo tas rada vienotā tirgus darbības kropļojumus;

50.  uzsver, ka jāmudina ārējie ieguldītāji pēc iespējas vairāk piedalīties aktīvu pārvaldīšanas uzņēmumos (AMC), kas izveidoti saskaņā ar valsts atbalsta programmām, lai nošķirtu samazinātas vērtības aktīvus, tādējādi nodrošinot interešu konflikta novēršanu starp ieguldītājiem, kuru turējumā aktīvi ir vai kuri tos nodod citām personām, un jebkura attiecīgā AMC mērķiem;

51.  uzskata, ka aktīvu pārvaldīšanas sabiedrībām būtu jācenšas pārdot savus aktīvus pēc iespējas ātri, lai atjaunotu parastu tirgus stāvokli un pārtrauktu valsts iejaukšanos konkrētā nozarē;

52.  uzskata, ka Konkurences ģenerāldirektorāta pieredze banku krīzes jomā būtu jāuzskata par paraugpraksi un turpmāk vairāk jāizmanto sarežģījumu novēršanai, nevis ex post intervencei;

Valsts atbalsta modernizācija

53.  atkārtoti pauž atzinību saistībā ar Komisijas paziņojumu par valsts atbalsta modernizāciju (COM(2012)0209) un Padomes nesen pieņemtajiem pārskatītajiem valsts atbalsta noteikumiem par grupu atbrīvojumiem un procedūrām; taču aicina Komisiju nodrošināt, lai ekonomikas izaugsmes stimulēšana, kas ir viens no šīs reformas vispārējiem mērķiem, atkal neizraisītu valsts parāda palielināšanos;

54.  uzskata, ka uzņēmumi būtu jāpārstrukturē atbilstoši skaidri noteiktiem ierobežojumiem, līdz minimumam samazinot kaitīgo ietekmi uz konkurentiem, kuri nav saņēmuši publiskā finansējuma atbalstu;

55.  aicina Komisiju pārbaudīt, kurā brīdī uzņēmumi kļūst pārāk lieli, lai pieļautu to bankrotu, un apsvērt, kādus pasākumus veikt valstu vai ES līmenī, lai novērstu uzņēmumu atkarību no turpmākas valdības rīcības uzņēmumu glābšanas nolūkā;

56.  norāda, ka Komisijas vispārējais nodoms ir noteikt daudz vairāk pasākumu, kuriem netiks piemērota prasība par paziņošanu; tomēr uzsver, ka dalībvalstīm būs jānodrošina ex ante atbilstība valsts atbalsta noteikumiem par de minimis pasākumiem un shēmām, kas piemēro grupu atbrīvojumus, lai saglabātu pietiekamu kontroles līmeni, Komisijai turpinot ex ante kontroli šādās situācijās;

57.  piekrīt Komisijas viedoklim par to, ka valsts atbalsta procedūras ir jāpaātrina, lai varētu vairāk koncentrēties uz sarežģītiem gadījumiem, kuri būtiski ietekmē konkurenci iekšējā tirgū; norāda uz Komisijas priekšlikumu paplašināt tās rīcības brīvību, lai lemtu par to, kā reaģēt uz sūdzībām; aicina Komisiju sniegt sīki izstrādātus kritērijus par to, kā šajā kontekstā atšķirt nozīmīgus gadījumus no mazāk nozīmīgiem; norāda, ka augstāki sliekšņi de minimis regulā un horizontālo kategoriju paplašināšana attiecīgajā regulā un vispārējā grupu atbrīvojuma regulā ir piemērots šādas nošķiršanas veids;

58.  uzsver, ka Komisijai būtu jānodrošina labāka apmaiņa ar dalībvalstīm attiecībā uz informācijas iesniegšanas un paziņojumu sagatavošanas kvalitāti un savlaicīgumu; uzsver, ka efektīvām valstu sistēmām ir jānodrošina, ka valsts atbalsta pasākumi, kuri ir atbrīvoti no ex ante paziņošanas pienākuma, atbilst Savienības tiesību aktiem; norāda, ka augstāki sliekšņi de minimis regulā un horizontālo kategoriju paplašināšana attiecīgajā regulā un vispārējā grupu atbrīvojuma regulā ir piemērots šādas nošķiršanas veids;

59.  norāda, ka līdz šim attiecīgo informāciju par gadījumiem, kad tikusi veikta valsts atbalsta kontrole, sniedza tikai dalībvalstis; aicina Komisiju izvērtēt, vai būs nepieciešami papildu cilvēkresursi, lai paplašinātu tās informācijas vākšanas līdzekļus un lai tā varētu saņemt tiešu informāciju no tirgus dalībniekiem; tomēr norāda, ka Komisijai savā atbilstības novērtējumā nebūtu jāiekļauj papildu kvalitātes un efektivitātes apsvērumi un ka šie lēmumi būtu jāatstāj piešķīrējas iestādes ziņā;

60.  norāda, ka dažās dalībvalstīs trūkst skaidrības par to, vai publiskais finansējums Eiropas Patērētāju centriem (EPC) var tikt uzskatīts par nepamatotu valsts atbalstu Savienības konkurences tiesību aktu izpratnē; pauž bažas par to, ka tas apdraud dalībvalstu atbalstu EPC un jau ir izraisījis EPC finansēšanas pagaidu apturēšanu; tāpēc mudina Komisiju nodrošināt pienācīgu EPC darbību, pēc iespējas ātri precizējot, ka šāda veida finansējums nav uzskatāms par valsts atbalstu Savienības tiesību izpratnē, jo EPC neiesaistās saimnieciskās darbībās, bet nodrošina atbalsta pakalpojumus patērētājiem;

Transporta nozare

61.  uzskata, ka Komisijai būtu jāturpina stiprināt konkurences un transporta politikas saikni, lai uzlabotu Eiropas transporta nozares konkurētspēju;

62.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt atklātu un vienlīdzīgu konkurenci visos transporta veidos;

63.  aicina Komisiju izstrādāt sabiedriskā transporta tīklus ar mērķi uzlabot pakalpojumus patērētājiem;

64.  lai apturētu CO2 emisiju apjoma pastāvīgo pieaugumu, mudina Komisiju īpašu uzmanību pievērst tam, lai izpildītu starptautiskās saistības ierobežot globālās temperatūras pieaugumu līdz 2 °C salīdzinājumā ar pirmsrūpniecības laikmeta līmeni, kas noteikts par mērķi 2020. gadam;

Dzelzceļš

65.  mudina Komisiju pabeigt vienotas Eiropas dzelzceļa telpas izveidi, nodrošināt pilnīgu pārredzamību naudas plūsmās starp infrastruktūras pārvaldītājiem un dzelzceļa uzņēmumiem un pārbaudīt, vai visās dalībvalstīs ir izveidota stingra un neatkarīga regulējošā iestāde;

66.  aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt savus centienus, lai nodrošinātu dzelzceļa transporta nozares atvēršanu vienlīdzīgai konkurencei, kā arī labāku pakalpojumu kvalitāti;

67.  aicina Komisiju izvērtēt iespēju pieņemt tiesību akta priekšlikumu par Eiropas mēroga regulējošu iestādi, kas sadarbotos ar pašreizējām valstu regulējošām iestādēm un rīkotos, ja šādu iestāžu nav vai ja tās nedarbojas efektīvi;

68.  uzsver, ka vienoto tirgu dzelzceļa kravu pārvadājumu nozarē ir ietekmējusi nepareiza vai nepilnīga ES tiesību aktu transponēšana dalībvalstīs un pārrobežu mobilitātes traucējumi, kas ierobežo konkurenci un izaugsmi; aicina Komisiju pārbaudīt, vai par konkurences noteikumu pārkāpumiem var uzskatīt tirgus ierobežojumus, ko ieviesuši operatori un kas izriet no tehniskiem aspektiem, kuri dažādās dalībvalstīs var atšķirties, piemēram, sliežu ceļa platums, energoapgāde, signālsistēmas un citi līdzīgi šķēršļi attiecībā uz infrastruktūras savietojamību un pieejamību;

Aviācija

69.  atzinīgi vērtē Komisijas nodomu līdz 2013. gada beigām pārskatīt ES pamatnostādnes par valsts atbalstu aviācijai un lidostām, kurās jānovērš jebkādi konkurences kropļojumi un jānosaka vienlīdzīgi konkurences apstākļi visiem tirgus dalībniekiem;

70.  aicina Komisiju sniegt pamatotu pārskatu, lai noskaidrotu, kuras aviokompānijas savā darbībā pārkāpj konkurences noteikumus, ļaunprātīgi izmantojot īpašu nosacījumu priekšrocības vai savu dominējošo stāvokli konkrētās lidostās;

71.  mudina Komisiju pārbaudīt, vai konkrētas darbības saistībā ar īpašu galveno lidostu apzīmēšanu — pamatojoties uz vairāk nekā 1000 divpusējo gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgumu nosacījumiem, ko parakstījušas dalībvalstis un trešās valstis, — kropļo konkurenci un ir pretrunā Eiropas patērētāju interesēm;

Autobūves nozare

72.  aicina Komisiju nodrošināt ražotājiem un izplatītājiem vienlīdzīgas iespējas aizstāvēt savas intereses, vienlaikus uzsverot šādus jautājumus:

   nepieciešamību apkarot diskriminējošu praksi tiešsaistes izplatīšanas jomā, kā noteikts regulā par vertikāliem ierobežojumiem un grupu atbrīvojumiem (Komisijas Regula (ES) Nr. 330/2010), lai aizsargātu izplatītāju spēju izmantot inovatīvas izplatīšanas metodes un sasniegt lielāku patērētāju skaitu un plašāku patērētāju loku;
   tirgotāju nozīmi jaunu mehānisko transportlīdzekļu pārdošanas tirgos pēc Komisijas Regulas (EK) Nr. 1400/2002 beigu termiņa 2013. gada 31. maijā;

aicina Komisiju uzstāt uz nepieciešamību izstrādāt labas rīcības principus starp ražotājiem un tirgotājiem attiecībā uz vertikāliem nolīgumiem mehānisko transportlīdzekļu nozarē, jo īpaši attiecībā uz ieguldījumu aizsardzību pēc līguma darbības beigām un iespēju nodot uzņēmējdarbību citam dalībniekam tā paša zīmola tīklā, lai veicinātu pārredzamību tirdzniecības attiecībās un līgumattiecībās starp iesaistītajām personām;

Kuģubūves nozare

73.  aicina īstenot centienus, lai nodrošinātu Eiropas kuģubūves nozares konkurētspēju, veicinot tās darbību Eiropas Savienībā laikā, kad vērojama arvien nopietnāka starptautiskā konkurence šajā nozarē;

74.  norāda, ka ir jānodrošina juridiskā noteiktība Eiropas kuģu īpašniekiem un vienlīdzīga attieksme pret tiem visās dalībvalstīs;

Finanšu pakalpojumu nozare

75.  aicina Komisiju un valstu regulatīvās iestādes izmeklēt uzņēmumu iespējamas slepenās vienošanās gadījumus vai dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu transportlīdzekļu apdrošināšanas tirgos;

Enerģētikas nozare

76.  norāda, ka vienots enerģijas tirgus nodrošinās ne tikai zemākas cenas patērētājiem, bet arī vairos ES uzņēmumu konkurētspēju;

77.  atzinīgi vērtē Komisijas pretmonopola pasākumu īstenošanu enerģētikas nozarē;

78.  mudina Komisiju pilnībā īstenot iekšējā enerģijas tirgus tiesību aktu kopumu, jo atvērts un konkurētspējīgs vienotais tirgus enerģijas nozarē vēl nav pilnībā nodrošināts; mudina Komisiju būt apņēmīgai, turpinot uzsākto saistībā ar nozares izvērtēšanu, lai efektīvi ieviestu konkurences noteikumus enerģijas nozarē; šajā sakarībā atzinīgi vērtē pašreizējās konkurences tiesību aktu procedūras enerģijas nozarē, kuru mērķis ir 2014. gadā pabeigt iekšējā enerģijas tirgus izveidi un novērst šķēršļus, kurus atkārtoti ir radījuši enerģijas piegādātāji;

79.  uzskata, ka vienots Eiropas enerģijas tirgus samazinātu enerģijas cenas gan patērētājiem, gan uzņēmumiem un stiprinātu iesaistīto Eiropas uzņēmumu konkurētspēju pasaulē; uzskata, ka minēto iemeslu dēļ Komisija būtu jāmudina līdz 2014. gadam izveidot vienotu Eiropas enerģijas tirgu;

80.  uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai dalībvalstis un Komisija nodrošinātu savlaicīgu un pareizu spēkā esošo tiesību aktu enerģijas tirgus jomā īstenošanu, tostarp regulatīvo darbu, kas minēts trešā iekšējā enerģijas tirgus tiesību aktu kopumā, lai līdz 2014. gadam izveidotu integrētu un konkurētspējīgu Eiropas iekšējo enerģijas tirgu;

81.  aicina Komisiju nodrošināt, lai regulas un direktīvas enerģētikas jomā transponētu un pareizi piemērotu visās dalībvalstīs; aicina Komisiju ievērot īpašu piesardzību, kad cenas pārsniedz ES vidējo rādītāju, jo augstas cenas traucē konkurenci un kaitē patērētājiem;

82.  uzskata, ka Komisijai vajadzētu stingri īstenot enerģijas tirgus reformas, lai samazinātu enerģijas cenas, jo īpaši dalībvalstīs, kurās tiek īstenota pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra;

83.  aicina Komisiju un valstu regulējošās iestādes izmeklēt iespējamās uzņēmumu slepenās vienošanās vai dominējoša stāvokļa degvielas mazumtirdzniecības tirgos ļaunprātīgu izmantošanu;

84.  šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas nesenās izmeklēšanas naftas nozarē, atzīstot to, ka konkurences noteikumu pārkāpumiem šajā jomā ir liela ietekme uz patērētājiem;

85.  aicina Komisiju un valstu regulējošās iestādes pārbaudīt, vai patiešām pastāv tā dēvētais pirmdienas efekts — iespējama uzņēmumu manipulēšana ar degvielas cenām atkarībā no konkrētas nedēļas dienas; mudina Komisiju cieši uzraudzīt konkurences līmeni, jo trīs lielākajiem dalībniekiem joprojām ir aptuveni 75 % tirgus daļa elektroenerģijas tirgū un vairāk nekā 60 % — gāzes tirgū, neraugoties uz tirgu pakāpenisku atvēršanu deviņdesmito gadu vidū; aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes, lai uzlabotu atjaunojamu enerģijas avotu piekļuvi enerģijas tīklam;

86.  aicina Komisiju savā nākamajā gada ziņojumā pārbaudīt, kādā ziņā būtiski svarīgu izejmateriālu piegādātāju koncentrācija var kaitēt klientu nozaru darbībai un ekoloģiski efektīvākai ekonomikai, jo dažas no tām ir īpaši svarīgas ekoloģiski efektīvu tehnoloģiju izmantošanai, kas nepieciešamas, lai sasniegtu vides mērķus;

87.  uzsver viedtīklu nozīmi divvirzienu sakaru nodrošināšanā starp elektrības ražotājiem un patērētājiem un norāda, ka viedtīkli var arī ļaut patērētājiem uzraudzīt un pielāgot savu elektrības patēriņu; uzsver, ka dalībvalstīm šī informācija būtu jāpublisko tīmekļa vietnēs, kur tā būtu pieejama patērētājiem un visiem iesaistītajiem dalībniekiem, piemēram, būvniekiem un arhitektiem, kā arī apkures, dzesēšanas un elektrības iekārtu piegādātājiem;

Maksājumu pakalpojumi

88.  pauž bažas, ka Eiropas elektronisko maksājumu tirgus joprojām ir sadrumstalots un ka konkurences jautājumi joprojām nav atrisināti; atzinīgi vērtē abus Komisijas 2013. gada 24. jūlija priekšlikumus par starpbanku komisijas maksām par karšu maksājumu darījumiem un par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, pie kuriem tā pašlaik strādā; ir apņēmies rast apmierinošu iznākumu to konkrēto jautājumu risināšanai, kas rodas šajā jomā;

89.  uzsver — neraugoties uz to, ka Novēlotu maksājumu direktīva (2011/7/ES) valstu tiesību aktos bija jātransponē līdz 2013. gada martam, ne visas dalībvalstis to ir īstenojušas; norāda, ka tas kaitē konkurencei vienotajā tirgū un jo īpaši ietekmē MVU;

Telekomunikācijas

90.  mudina Komisiju divkāršot centienus telekomunikāciju tirgos, lai novērstu to sadrumstalotību un dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu no to operatoru puses, kuriem ir ietekme šajos tirgos; aicina nodrošināt to, lai operatoru sniegtie pakalpojumi, jo īpaši piekļuve internetam, būtu pārredzami, salīdzināmi un līgumsaistības neietvertu šķēršļus konkurencei;

91.  atzinīgi vērtē Komisijas atbalstu platjoslas infrastruktūras izvēršanai visā Eiropas teritorijā, kas nodrošinās ekonomisko konkurētspēju un sociālo kohēziju; vēlas noskaidrot, vai digitālos pakalpojumus Eiropā varētu klasificēt kā VTNP;

92.  uzskata, ka ir ļoti svarīgi sniegt ieguldījumu konkurences politikā saistībā ar plastjoslas infrastruktūru izmantošanu vienotajā tirgū, nodrošinot taisnīgu līdzsvaru starp publiskiem un privātiem ieguldījumiem, lai varētu aptvert digitalizācijas programmas mērķus un nodrošināt pārklājumu attālos, lauku vai mazapdzīvotos apgabalos Eiropas Savienībā;

Jaunās tehnoloģijas un internets

93.  uzsver pamata pamatpatentu būtisko nozīmi attiecībā uz IKT nozares inovācijām un šajā sakarībā aicina Komisiju ātri rīkoties, lai nodrošinātu, ka to īpašnieki piešķir taisnīgas, saprātīgas un nediskriminējošas licences citiem operatoriem ar mērķi turpināt tehnisko progresu un jaunu produktu izstrādi patērētāju labā; uzsver, ka konkurences politika ietver instrumentus, lai novērstu mākslīgu šķēršļu radīšanu apjomradīto ietaupījumu savstarpējai saistībai, sadarbspējai un attīstībai tirgos;

94.  atzinīgi vērtē Komisijas sasniegto, izmeklējot Google darbības, kas ir pretrunā konkurences noteikumiem, un nesenās ziņas par iespējamo izlīgumu līdz 2014. gada pavasarim; mudina Komisiju rīkoties izlēmīgi attiecībā uz visām bažām un kā prioritāti veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu godīgu konkurenci tiešsaistes meklēšanas un reklāmas tirgos, ņemot vērā to, ka Google ir dominējošais stāvoklis, jo tā tirgus daļa ir vairāk nekā 90 % lielākajā daļā dalībvalstu, un šis dominējošais stāvoklis, iespējams, tiek izmantots ļaunprātīgi;

95.  mudina Komisiju veikt Google izvirzīto jauno priekšlikumu izmēģināšanu tirgū, lai rūpīgi izvērtētu to atbilstību un ietekmi; ņemot vērā to, cik svarīga nozīme meklētājprogrammām ir digitālajā ekonomikā, uzsver, ka Komisijai jebkurā gadījumā ir jānodrošina, ka Google pilnībā apņemas īstenot un īsteno risinājumus, lai novērstu problemātisko situāciju četrās jomās, par kurām Komisija paudusi bažas; aicina Komisiju, ja to nevar panākt, izmantojot izlīgumu, nekavējoties nosūtīt meklētājprogrammas uzņēmumam paziņojumu par iebildumiem;

96.  atgādina, ka tīkla neitralitāte ir īpaši svarīga, lai nodrošinātu, ka interneta pakalpojumu jomā nepastāv diskriminācija un ka ir pilnībā nodrošināta konkurence;

Valsts atbalsts futbolam

97.  atzinīgi vērtē Komisijas rīcību, uzsākot izmeklēšanas par valsts atbalsta piešķiršanu futbola jomā, jo šāds atbalsts rada kropļojumus publisko resursu izmantošanā;

98.   uzskata, ka Komisijai būtu rūpīgi jāizpēta visi aizdevumi vai aizdevumu pārfinansēšana futbola klubiem no tādu banku puses, kuras ir saņēmušas valsts atbalstu, jo īpaši aizdevumu likmes salīdzinājumā ar vidējām aizdevumu likmēm un aizdevuma apmērs salīdzinājumā ar attiecīgā futbola kluba parādu;

99.  mudina Komisiju strukturētā veidā pievērsties profesionālā sporta un konkurences politikas saistībai, jo īpaši futbola klubu sociālo iemaksu neveikšanai un nodokļu nemaksāšanai, kā arī līguma laušanas klauzulām;

Pārtikas ķēde

100.  atzinīgi vērtē darba grupas izveidi pārtikas jautājumos (Food Task Force) Konkurences ģenerāldirektorātā ar mērķi pārraudzīt konkurences norises pārtikas apritē un to ietekmi uz patērētājiem, kā arī pētījuma uzsākšanu par mazumtirdzniecību; uzskata, ka nav iespējams ieviest līdzsvarotu attiecību sistēmu pārtikas nozarē, ja tā tiek īstenota, kaitējot konkurences politikai vai izmantojot tikai korporatīvu pieeju, kas neatspoguļo minētās politikas galvenos principus;

101.  atzinīgi vērtē Komisijas darbības, pārbaudot piedāvājumu baltā cukura tirgū, un gaida izmeklēšanas rezultātus;

Sociālie aspekti

102.  norāda, ka subsidiaritātes princips, demokrātiska kontrole un sabiedrības interešu veicināšana ir Eiropas Savienības pamatprincipi;

103.  uzsver, ka saskaņā ar līgumu vispārīgajiem principiem (nediskriminācija, vienlīdzīga attieksme, proporcionalitāte) dalībvalstīm un vietējām iestādēm jābūt tiesīgām izlemt, kā tiek finansēti un organizēti vispārējas nozīmes sociālie pakalpojumi (VNSP); šajā sakarībā vērš uzmanību uz Savienības sociālās politikas mērķiem un nepieciešamību veicināt šo pakalpojumu kvalitāti, pieejamību un efektivitāti, turklāt neatkarīgi no tā, vai tos sniedz publiskā vai privātā sektora dalībnieki;

104.  atgādina, ka Eiropas Savienība saskaras ar būtiskām problēmām reindustrializācijā, enerģētikas pārkārtošanā un digitālo iekārtu jomā, kas prasa ievērojamus ieguldījumus, un ka ieguldījumi izglītībā, apmācībā un prasmju uzlabošanā, kas paredzēti jauniešu bezdarba novēršanai, drīzāk papildina nekā traucē konkurences politikas mērķu sasniegšanu;

105.  norāda, ka konkurences politika būtu jāīsteno saskaņā ar LESD 9. pantu, kurā teikts, ka, nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, Savienība ņem vērā prasības, kas saistītas ar augsta līmeņa nodarbinātības veicināšanu;

106.  pauž pārliecību, ka sociālās konverģences politiku var īstenot ciešā saistībā ar stingru ekonomikas un konkurences politiku;

107.  uzskata, ka vienlīdzīgas konkurences apstākļu nodrošināšanu uzņēmumiem iekšējā tirgū var panākt, apkarojot sociālo dempingu, kas būtu jāuzskata par praksi, kura nav saderīga ar konkurenci; uzskata, ka Komisijai būtu jāuzrauga dempinga prakse Eiropas Savienībā, kad uzņēmums starptautiskā vai vietējā līmenī pārdod izstrādājumus par cenu, kas ir zemāka par ražošanas izmaksām, lai tādējādi veicinātu viena vai vairāku konkurentu bankrotu; uzskata, ka Komisijai tāpēc būtu jācenšas veicināt dalībvalstu augšupvērstu konverģenci ekonomikas un sociālajā jomā; uzsver nepieciešamību veikt strukturālas reformas, paredzot arī nodokļu sistēmas radikālu pārkārtošanu, lai apkarotu krāpšanu,

o
o   o

108.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un valstu konkurences iestādēm.

(1) OV L 1, 4.1.2003., 1. lpp.
(2) OV L 61, 5.3.2009., 1. lpp.
(3) OV L 24, 29.1.2004., 1. lpp.
(4) OV C 270, 25.10.2008., 8. lpp.
(5) OV C 10, 15.1.2009., 2. lpp.
(6) OV C 72, 26.3.2009., 1. lpp.
(7) OV C 195, 19.8.2009., 9. lpp.
(8) OV C 16, 22.1.2009., 1. lpp.
(9). OV C 6, 11.1.2011., 5. lpp..
(10) OV C 216, 30.7.2013., 1. lpp.
(11) OV C 8, 11.1.2012., 4. lpp.
(12) OV L 7, 11.1.2012., 3. lpp.
(13) OV C 8, 11.1.2012., 15. lpp.
(14) OV L 114, 26.4.2012., 8. lpp.
(15) OV C 153 E, 31.5.2013., 51. lpp.
(16) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0026.
(17) OV C 184, 22.7.2008., 13. lpp.
(18) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0267.
(19) OV L 304, 20.11.2010., 47. lpp.
(20) OV C 304 E, 1.12.2005., 114. lpp.
(21) OV C 293 E, 2.12.2006., 143. lpp.
(22) OV C 146 E, 12.6.2008., 105. lpp.
(23) OV C 87 E, 1.4.2010., 43. lpp.
(24) OV C 349 E, 22.12.2010., 16. lpp.
(25) OV C 136 E, 11.5.2012., 60. lpp.
(26) OV C 239 E, 20.8.2013., 97. lpp.
(27) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0268.


Piena ražošana kalnu apvidos, mazāk attīstītos apgabalos un attālākajos reģionos
PDF 366kWORD 78k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra rezolūcija par piena ražošanas saglabāšanu kalnu apvidos, mazāk attīstītos apgabalos un attālākajos reģionos pēc piena kvotu atcelšanas (2013/2097(INI))
P7_TA(2013)0577A7-0383/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību III sadaļu, jo īpaši attiecībā uz lauksaimniecību,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbības 174. panta 3. punktu, jo īpaši attiecībā uz kalnu reģioniem, un 349. pantu attiecībā uz tālākajiem reģioniem,

–  ņemot vērā Regulu (EK) Nr. 247/2006, ar ko ievieš īpašus pasākumus lauksaimniecības jomā attālākajiem Eiropas Savienības reģioniem(1),

–  ņemot vērā Regulu (ES) Nr. 261/2012(2) attiecībā uz līgumattiecībām piena un piena produktu nozarē,

–  ņemot vērā Regulu (EK) Nr. 1234/2007(3),

–  ņemot vērā Protokolu par 1991. gada Alpu Konvencijas piemērošanu kalnu lauksaimniecības jomā „Kalnu lauksaimniecības protokols”, kas 2006. gada 30. septembrī tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī(4),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2013. gada 30. maija atzinumu NAT-V-028 par tirgus stāvokļa attīstību un attiecīgajiem nosacījumiem piena kvotu sistēmas darbības pakāpeniskai izbeigšanai — otro „raitas pielāgošanās” ziņojumu,

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Tirgus stāvokļa attīstība un attiecīgie nosacījumi piena kvotu sistēmas darbības pakāpeniskai izbeigšanai — otrais „raitas pielāgošanās” ziņojums” (COM(2012)0741),

–  ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāta pasūtīto pētījumu „Kalnu lauksaimniecībā saražoto lauksaimniecības un pārtikas produktu marķēšana” (administratīvā vienošanās AGRI-2011-0460 / JRC-IPTS Nr. 32349-2011-10),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada februārī veikto pētījumu „Piena kvotu režīma atcelšanas saimnieciskā ietekme — ES piena ražošanas nozares reģionālā analīze”,

–  ņemot vērā politikas departamenta B (Struktūrpolitika un kohēzijas politika) 2008. gada janvārī veikto pētījumu „Piena kvotu nākotne — dažādi scenāriji”,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu (A7-0383/2013),

A.  tā kā piena kvotu atcelšana ietekmēs visu Eiropas piena tirgu, jo īpaši piensaimniekus kalnu apvidos un attālākajos reģionos, jo liberalizācijas rezultātā radušās izaugsmes iespējas nevarēs izmantot šajos reģionos valdošo pastāvīgo nelabvēlīgo dabas apstākļu dēļ;

B.  tā kā saskaņā ar Regulas (ES) Nr. [..] [RD] 32. pantu teritorijas, kas atrodas uz ziemeļiem no 62. paralēles, un atsevišķas apkārtējās teritorijas uzskata par kalnu apvidiem un tā kā tālāko reģionu definīcija un statuss ir noteikts Līguma par Eiropas Savienības darbību 349. pantā;

C.  tā kā jauno lauksaimnieku lēmumi par viņu nākotni šajos reģionos būs atkarīgi no saimniecību lieluma un viņu finanšu līdzekļiem, ņemot vērā to, ka saimniecības, kas nesen ieguldījušas kvotu sistēmā, pēc kvotu atcelšanas saskarsies ar akūtāku likviditātes krīzi un lielāku finansiālo slogu;

D.  tā kā saistībā ar piena ražošanu kalnu apvidos un tālākajos reģionos pastāv būtiski trūkumi izmaksu ziņā, kas izriet no attiecīgās atrašanās vietas, un tā kā, ņemot vērā papildu ierobežojumus un jo īpaši ar zemes izmantošanu saistītos ierobežojumus, pēc kvotu atcelšanas jānodrošina lauksaimniekiem ekonomiski stabilas un peļņu nesošas darbības iespēja;

E.  tā kā kvotu atcelšana var samazināt arī citu mazāk attīstīto apgabalu daļu konkurētspēju, apdraudot ražošanas ilgtspēju šajos apgabalos, daļēji tādēļ, ka ražošanas blīvums ir tik zems, ka savākšanas un pārstrādes uzņēmumi varētu pārcelties uz konkurētspējīgākiem apgabaliem, kur jo īpaši piena savākšanas vai ar produktu transportēšanu uz tirgu saistītās izmaksas ir lētākas;

F.  tā kā viens no jaunās KLP galvenajiem mērķiem ir ražīgas lauksaimniecības saglabāšana kalnu apvidos un mazāk attīstītos apgabalos vai attālākajos reģionos;

G.  tā kā piena un piena produktu ražošanas, savākšanas, transporta un pārdošanas izmaksas ārpus ražošanas reģiona šajos apgabalos ir ievērojami augstākas nekā attīstītajos apgabalos;

H.  tā kā ražotāju apvienību izveide var palīdzēt samazināt ražošanas izmaksas un stiprināt piensaimnieku sarunu vadīšanas spējas, jo īpaši saistībā ar piena cenu noteikšanu;

I.  tā kā piena produkti pastāvošo pamatnosacījumu dēļ bieži nevar tikt apstrādāti tiešā ražošanas vietas tuvumā; norāda uz to, ka jāņem vērā infrastruktūras apstākļi un specifiski nosaukumi, piemēram, „kalnu produkts“ jāpieļauj arī produktiem, kas tiek apstrādāti noteiktā attālumā ap attiecīgo kalnu apvidu; uzskata, ka ir svarīgi, lai šo pasākumu piemērotu visiem no kalnu apvidu piena ražotajiem produktiem;

J.  tā kā daudzos šajos reģionos piena ražošana ir svarīgākā un izplatītākā lauksaimniecības nozare un tā ir būtisks elements attiecībā uz augstas kvalitātes piena produktu ar ES atzītu cilmes vietu nosaukumiem ražošanu; tā kā ir svarīgi saglabāt ražošanas bāzes visās Savienības teritorijās, lai spētu nodrošināt katra patēriņa reģiona apgādi, neradot nesamērīgas transporta un ar vidi saistītas izmaksas;

K.  tā kā daudzās dalībvalstīs un reģionos piena ražošana ir būtisks reģionālās ekonomikas balsts un svarīga lauksaimniecības pievienotās vērtības veicinātāja;

L.  tā kā kvalitatīvu piena produktu pilnveide un veicināšana ir viens no iespējamajiem veidiem, kā risināt jautājumu saistībā ar saražotā piena apjoma pieaugumu;

M.  tā kā daudzos reģionos ar piena ražošanu galvenokārt nodarbojas mazas un vidējas ģimenes saimniecības;

N.  tā kā 59 % no lauksaimniecības zemes kalnu apvidos tiek izmantoti kā pastāvīgās zālaugu platības vai ganības piena nozares vajadzībām, turklāt parasti cita veida lauksaimniecība nav iespējama vai nav efektīva; tā kā 9,5 % piena apjoma tiek saražoti kalnu apvidos; tā kā reljefs un klimats ierobežo lauksaimniecības alternatīvas un lauksaimniecības daudzveidība ir ļoti neliela;

O.  tā kā dažos attālākajos reģionos piena ražošana kā viens no svarīgākajiem ekonomikas, sociālās stabilitātes, vides kvalitātes un zemes izmantojuma virzītājspēkiem var būt neaizstājama; tā kā šajos reģionos POSEI programmas ir labākie instrumenti lielāka atbalsta saņemšanai, lai nodrošinātu ražošanas līmeņu saglabāšanu;

P.  tā kā lopkopība šajos reģionos nav tikai saimnieciska darbība un šo reģionu iedzīvotāju iztikas avots, bet arī reģionu tradicionālo kultūru un sociālo struktūru svarīga sastāvdaļa, kas ir cieši saistīta ar vietējo iedzīvotāju dzīvesveidu un tradīcijām;

Q.  tā kā kalnu apvidos un attālākajos reģionos, kā arī citu mazāk attīstīto reģionu daļās lopkopības un ar to saistītās piena produktu ražošanas izzušana bieži ir cēlonis lauksaimniecības izzušanai, paviršai attieksmei pret kvalitatīvu lauksaimniecības zemi un rezultātā arī izceļošanai un migrācijai no lauku apvidiem uz pilsētām;

R.  tā kā lauksaimniecība šajos reģionos bieži veicina kultūrainavu un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, kā arī ierobežo dabas katastrofas un ir pamatā sekmīgai reģionālajai attīstībai, bez kuras citas nozares, piemēram, tūrismu, šajos reģionos nevar attīstīt, tā kā lauksaimniecības izzušana šādos reģionos, iespējams, radītu smagu ķēdes reakciju uz šīm nozarēm;

S.  tā kā piena ražošana daudzos mazāk attīstītos apgabalos nodrošina ekonomisko un sociālo kohēziju un ar to nedrīkst riskēt kvotu atcelšanas dēļ; tā kā jāuztur un jāveicina lauksaimnieciskās ainavas saglabāšana, tūrisma nozare, vietējā aprite (ražošana-apstrāde-pārdošana), darbavietas un ilgtermiņa perspektīvas jauniešiem;

T.  tā ka piena kvotu atcelšana radīs Eiropas mēroga konkurenci starp ražojošajiem reģioniem; tā kā produktu diferenciācija ir svarīga, lai saglabātu kalnu apvidu un to tālāko reģionu piekļuvi tirgum, kuros notiek piena vai piena produktu ražošana,

1.  norāda, ka lauksaimniecības politikas pirmā pīlāra tiešie maksājumi daudzās dalībvalstīs, pat saistībā ar pašreizējo KLP reformu, balstās uz vēsturiskām atsauces summām un tādējādi zālaugu platību izmantošana un piena ražošana šajos reģionos var tikt būtiski apgrūtināta; tāpēc aicina šādas situācijas skartās dalībvalstis, īstenojot agrāro reformu valsts līmenī, nekavējoties ieviest sistēmu, lai novērstu šo reģionu neizdevīgo stāvokli;

2.  atgādina, ka aptuveni 10 % no ES 27 dalībvalstu piena produkcijas tiek saražots kalnu apgabalos un ka Austrijā, Slovēnijā un Somijā šajos apgabalos darbojas trīs ceturtdaļas piena ražotāju, saražojot divas trešdaļas piena, turklāt attiecīgie rādītāji ir augsti vēl aptuveni 10 citās dalībvalstīs; norāda arī, ka lielākajā daļā šo mitro kalnu apvidu, kā arī attālākajos reģionos zālaugu platības tiek galvenokārt izmantotas piena govju ganāmpulku ganībām, ļaujot saglabāt pieejamu un apdzīvotu ainavu, tādējādi labvēlīgi ietekmējot tūrismu, bioloģisko daudzveidību un vidi;

3.  uzskata, ka, aprēķinot pirmā pīlāra tiešos maksājumus, pastāvīgās zālaugu platības un ganības, kuras šajos reģionos lielākoties iespējams izmantot tikai liellopu, aitu un kazu turēšanai, nekad nedrīkst uzskatīt par mazvērtīgākām salīdzinājumā ar citiem lauksaimniecības zemes veidiem;

4.  uzskata, ka KLP pirmajā pīlārā un POSEI attiecībā uz attālākajiem reģioniem ir svarīgi iekļaut ar ganību lopiem saistītu piemaksu saimniecībām ar ganāmpulkam paredzētām ganību un lopbarības platībām; noraida jebkādas jaunas prasības par atgremotāju barošanu, kas varētu izraisīt traucējumus pašreizējā lauksaimniecības praksē;

5.  uzsver saistīto maksājumu būtisko nozīmi lauksaimniecības politikas pirmajā pīlārā; norāda, ka dalībvalstīm būtu jāsniedz papildu iespējas šajos reģionos saistīt valsts vai ES finansētos maksājumus saskaņā ar spēkā esošās KLP reformas ietvaros panākto vienošanos;

6.  uzsver, ka KLP noteikumos pienācīga uzmanība ir jāpievērš mazajām saimniecībām šajos reģionos, jo to struktūra nosaka augstāku darba intensitāti, tām ir jāmaksā augstākas cenas par resursiem un tās sniedz īpašu ieguldījumu nodarbinātības līmeņa saglabāšanā un lauku attīstībā;

7.  norāda — lai izstrādātu mērķtiecīgus pasākumus ražošanas atbalstam un saglabāšanai, piena kvotu atcelšana kalnu apvidos un tālākajos reģionos būtu jāizvērtē atsevišķi, ņemot vērā to īpašos apstākļus;

8.  ņemot vērā piena ražošanas neaizstājamību atsevišķos attālākajos reģionos, Komisijai un dalībvalstīm šajos reģionos būtu jāizmanto POSEI programmas, lai nostiprinātu atbalstu tiešo maksājumu un tirgus pasākumu jomā, kā arī lauku attīstības programmas, lai nostiprinātu atbalstu KLP otrā pīlāra ietvaros;

9.  aicina nodrošināt papildu pasākumu pieejamību saistībā ar vienotā stratēģiskā satvara izstrādi, izmantojot reģionālās attīstības programmu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu; uzskata, ka vienotajam stratēģiskajam satvaram vajadzētu būt vērstam uz reģionālās attīstības koncepciju un struktūras saglabāšanas programmu veicināšanu, kurās galvenā uzmanība pievērsta lauksaimniecības saglabāšanai un vērtības ķēžu iepriekšējo un nākamo posmu stiprināšanai;

10.  aicina dalībvalstis un reģionus vajadzības gadījumā izstrādāt īpašu lauku attīstības programmu piena ražošanai šajos reģionos;

11.  saistībā ar to uzsver vajadzību atbalstīt tādu projektu nostiprināšanu vai izstrādi, kuri rada pievienoto vērtību, diferencē produktus atbilstīgi teritorijai un piedāvā jaunas stratēģijas kalnu reģionu un tālāko reģionu stimulēšanai; aicina Komisiju ierosināt dažādus pasākumus šo projektu izstrādes un vadības, kā arī saistīto kopīgo ieguldījumu atbalstam;

12.  aicina dalībvalstis rīkoties, lai risinātu zālaugu platību izzušanas jautājumu, un šo aspektu ņemt vērā tiesību aktos par teritorijas apsaimniekošanu;

13.  uzsver, ka otrā pīlāra pasākumiem, piemēram, kompensācijas pabalstiem, agrovides piemaksām, individuālam vai kolektīvam ieguldījumu atbalstam ražošanai, pārstrādeiattiecībā uz tālākajiem reģioniem (uz kuriem attiecas POSEI sistēma) neaizmirstot par iespēju produktus, ko uzskata par būtiskiem reģionālās lauksaimnieciskās ražošanas pārveidošanai, jo īpaši piena produktus, iekļaut īpašajā piegādes kārtībā, ar mērķi saglabāt konkurētspēju — tirdzniecībai, atbalsta pasākumiem, kas paredzēti, lai palīdzētu sākt darbību jaunajiem lauksaimniekiem, kā arī atbalstam kvalitātes, diversifikācijas, inovāciju un sadarbības (tostarp ar vietējām iestādēm) veicināšanai, ir liela nozīme, nodrošinot ilgtspējīgu piena ražošanu šajos reģionos tāpēc aicina dalībvalstīm un reģioniem nodrošināt tiesisko regulējumu, finansējuma līmeni un vajadzīgās iespējas, lai piešķirtu atbilstošus un skaidri diferencētus kompensācijas pabalstus, un veicināt videi nekaitīgus un ilgstpējīgus lauksaimniecības veidus un bioloģisko lauksaimniecību; aicina saskaņā ar KLP otro pīlāru atbilstoši kompensēt ar piena ražošanu saistītās paaugstinātās ieguldījumu izmaksas kalnu apvidos un attālākos reģionos šo apgabalu specifikas dēļ, kā arī šo reģionu nomaļās atrašanās vietas, ārkārtīgi lielās lauku sadrumstalotības, kā arī salu ģeogrāfiskās pārtrauktības dēļ;

14.  turklāt aicina papildus piedāvāt mērķtiecīgu ieguldījumu atbalstu, piemēram, saistībā ar ēku un tehnikas norakstīšanu un procentiem, attīstīties spējīgām piena ražošanas saimniecībām, lai samazinātu ražošanas izmaksas un stiprinātu saimniecību konkurētspēju;

15.  aicina dalībvalstis jo īpaši veicināt otrā pīlāra pasākumus, piemēram, kooperatīvus uzņēmumus racionālai lauksaimniecības tehnikas vai ēku izmantošanai;

16.  aicina Komisiju atkārtoti sagatavot visaptverošu lauku un piensaimniecības attīstības programmu kalnu apgabaliem un tālākajiem reģioniem, mazāk attīstītiem apgabaliem, kuros ir attīstīta piena ražošana, un tām dalībvalstīm, kurās lielāko daļu piena produkcijas nodrošina ļoti mazas lauku saimniecības;

17.  norāda, ka, ņemot vērā būtiskās loģistikas problēmas attiecībā uz transportu un kopumā nelielo piena daudzumu, kas tiek saražots katrā saimniecībā, piena savākšanas un gatavo produktu transportēšanas izmaksas kalnu apvidos un attālākajos reģionos ir īpaši augstas un tas rada tiem būtiskus trūkumus ģeogrāfiskajā un konkurences ziņā; prasa sniegt atbalstu pārstrādes uzņēmumiem, jo īpaši tiem, kas pieder kooperatīviem, lai kompensētu augstās piena savākšanas un ražošanas izmaksas, tostarp par resursiem, un gatavo produktu transporta izmaksas šajos reģionos salīdzinājumā ar izmaksām attīstītajos reģionos;

18.  uzsver, ka datu un informācijas apkopošanai un izplatīšanai par piena ražošanu un apgādi ir vajadzīgs tirgus uzraudzības instruments attiecībā uz piena ražošanu (Milk Observatory), lai nodrošinātu agrīno brīdināšanu par tirgus nelīdzsvarotības risku, ņemot vērā piena produktu daudzveidību, un veiktu iespējamu īstermiņa analīzi saistībā ar cenu svārstīgumu nolūkā pilnveidot piena apjoma pielāgošanu tirgus pieprasījumam;

19.  norāda, ka saimniecību vai kalnu ganību produktu in situ pārstrāde un pārdošana sniedz lielāku pievienoto vērtību mazajām saimniecībām un mikrosaimniecībām kalnu apvidos, tālākajos reģionos un citos mazāk labvēlīgos apgabalos, turklāt arī veicina tūrisma iespējas minētajās vietās; uzsver, ka saskaņā ar KLP otro pīlāru šādas iniciatīvas būtu jāatbalsta;

20.  uzsver, ka lielais attālums starp attālākajiem reģioniem un patērētāju tirgiem rada vajadzību pēc divkāršas krājumu veidošanas atbilstīgi mūsdienu loģistikas organizācijai; tāpēc mudina Komisiju noteikumos attiecībā uz ieguldījumiem šajos reģionos ņemt vērā šos uzglabāšanas objektus, kuri atrodas ārpus attiecināmajiem attālākajiem reģioniem;

21.  uzskata, ka ieguldījumi un konkrēti pasākumi, lai saglabātu vai no jauna izveidotu piena ražošanai, pārstrādei un tirdzniecībai piemērotu vidi, jo īpaši ir vajadzīgi attiecībā uz apvidiem, kuros ir kalnu ganības, un tajos tālāko reģionu apgabalos, kuros ražo pienu;

22.  norāda, ka ir jāievieš pasākumi, lai nodrošinātu iespēju ražot tipiskos produktus amatnieciskā veidā;

23.  aicina Komisiju un dalībvalstis visu tiesību aktu izstrādē ņemt vērā nepieciešamību novērst lieku birokrātiju un nodrošināt, ka prasības attiecībā uz veselību, marķēšanu un obligāti sniedzamo informāciju ir samērīgas, tādējādi nodrošinot, ka mazie ražotāji un pārstrādātāji tās var izpildīt;

24.  norāda, ka mazajiem lauksaimniekiem kalnu apvidos un mazāk attīstītos apgabalos, piemēram, tālākajos reģionos, kuros ražo pienu vai piena produktus, būtu jāsniedz atbalsts saistībā ar ražotāju organizāciju izveidi, kas stiprina to sarunu vadīšanas spējas, jo maza mēroga lauksaimniekiem šajos apgabalos ir svarīga reģionālāku un vietējo tirgu saglabāšana un attīstība;

25.  uzsver, ka higiēnas un tirdzniecības noteikumiem ir jāatbilst tirgu mērogam un to prasībām un ka tādēļ higiēnas standartiem vajadzētu būt piemērotiem un piemērojamiem lauksaimniekiem un piena pārstrādātājiem kalnu apvidos, mazāk attīstītos apgabalos un attālākajos reģionos;

26.  norāda, ka ciltsdarba metodes, kas paredzētas efektīvai piena ražošanai, mazajām saimniecībām izmaksā īpaši daudz; tādēļ aicina atbalstīt lopkopību, lai, neraugoties uz minēto, piena ražošanas saimniecības šajos reģionos pašas varētu audzēt kvalitatīvu un augstvērtīgu ganāmpulku;

27.  uzskata, ka būtu jāveicina piena ražotāju organizāciju izveide, lai visām saimniecībām nodrošinātu atbilstīgu piekļuvi tirgum un izveidotu partnerības agrovides tūrisma veicināšanai;

28.  uzsver, ka atbilstīgi noteikumiem, kas paredzēti saistībā ar KTO augļiem un dārzeņiem, ražotāju organizācijām būtu jārada iespēja izveidot ES finansētas darbības programmas; šajā sakarībā būtu jārada iespēja ražotāju organizācijām veicināt piekļuvi jauniem tirgiem, tirgus attīstību, kvalitātes kontroli, kā arī produktu inovāciju un reklāmas iniciatīvas, jo īpaši attiecībā uz jaunizveidoto apzīmējumu „kalnu produkts” vai citiem fakultatīviem rezervētiem apzīmējumiem, kas var būt apstiprināti, aizsargātajām ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm un citām kvalitātes zīmēm, kā arī sekmēt prasmju attīstību un krīzes pārvaldības pasākumus;

29.  aicina Komisiju un dalībvalstis paplašināt kopējās pētniecības programmas, iekļaujot tajās pļavu apgabalus un piena ražošanu kalnu apvidos, tālākajos reģionos un citos mazāk labvēlīgajos apgabalos, un tās īpaši ņemt vērā kopējos pētniecības projektos, veicinot novatoriskus risinājumus šiem apgabaliem un paturot prātā vajadzību risināt problēmas saistībā ar ražīgumu un klimata pārmaiņām; uzskata, ka šī pētniecība būtu jāveic arī ar mērķi noteikt patērētāju ieguvumus veselības jomā;

30.  aicina Komisiju cieši sekot piena ražošanas attīstībai šajos apgabalos un pārskatīt piena kvotu atcelšanas ekonomisko ietekmi uz piena ražošanas saimniecībām šajos apvidos; aicina Komisiju līdz 2017. gadam iesniegt Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu, kurā aplūkota šīs problēmas risināšana, un, ja piena ražošana šajos apgabalos ir ievērojami sarukusi, ierosināt tiesību akta priekšlikumu;

31.  aicina Komisiju sadarbībā ar ražotājiem, ražotāju apvienībām un tirgotāju struktūrām attīstīt programmas, kas, pamatojoties, piemēram, uz līdzekļu piesaistes modeli, izstrādātas, lai mazinātu ietekmi, ko izraisīs gaidāmais piena cenu straujais samazinājums;

32.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot ES skolu piena apgādes programmas īstenošanas efektivitāti un jo īpaši dot iespēju iepirkumu konkursu dalībniekiem apzīmēt pienu no kalnu apvidiem ar nosaukumu „kalnu produkts”; turklāt aicina dalībvalstis skolu piena programmā izmantot īsas piegādes ķēdes, lai stimulētu piena ražošanu vietējā līmenī un samazinātu transporta radītās oglekļa emisijas;

33.  aicina Komisiju ar „kalnu produkta” apzīmējumu saistīto tiesību aktu izstrādē un īstenošanā ņemt vērā produktu ar aizsargātu cilmes vietu nosaukumu specifiku, kurus regulē īpaši cilmes noteikumi, izskatot iespēju ieviest elastīgus noteikumus attiecībā uz kalnu apvidiem, kurus to īpašo neizdevīgo apstākļu dēļ, tostarp saistībā ar lopbarības kultūru ražīgumu, varētu izslēgt no Regulā (ES) Nr. 1151/2012 paredzētajām shēmām, kas būtu pretrunā pašas regulas mērķiem;

34.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt un atbalstīt pamestu ganību iekļaušanu ražošanas ciklā, zālaugu platību ražības palielināšanu un to racionālu izmantojumu;

35.  vērš uzmanību uz tādu pasākumu nozīmi, kas ir paredzēti jauno lauksaimnieku darbības sākšanas atbalstam kalnu apvidos un tālākajos reģionos, ņemot vērā šo apvidu iedzīvotāju novecošanas līmeni, kas pārsniedz vidējos rādītājus;

36.  aicina dalībvalstis izveidot nepieciešamo struktūru, lai sniegtu iespēju ražotājiem un pārstrādātājiem kalnu apvidos un mazāk attīstītos apgabalos piekļūt apmācību kursiem un kredītiespējām;

37.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 42, 14.2.2006., 1. lpp.
(2) OV L 94, 30.3.2012., 38. lpp.
(3) OV L 299, 16.11.2007., 1. lpp.
(4) OV L 271, 30.9.2006., 63. lpp.


Noturība pret katastrofām un to riska mazināšana jaunattīstības valstīs
PDF 318kWORD 92k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra rezolūcija par ES pieeju attiecībā uz noturību pret katastrofām un to riska mazināšanu jaunattīstības valstīs — pieredze, kas gūta saistībā ar pārtikas nodrošinājuma krīzēm (2013/2110(INI))
P7_TA(2013)0578A7-0375/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 210. pantu,

–  ņemot vērā 2005. gada 20. decembra Eiropas konsensu attīstības jomā,

–  ņemot vērā 2007. gada 18. decembrī pieņemto Eiropas konsensu par humāno palīdzību,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 8. decembra paziņojumu „Eiropas konsensa par humāno palīdzību rīcības plāna starpposma pārskats — efektīva un principiāla ES humāno pasākumu īstenošana” (COM(2010)0722),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 3. oktobra paziņojumu „ES nostāja attiecībā uz izturētspēju: pārtikas nodrošinājuma krīžu sniegtā mācība” (COM(2012)0586) (turpmāk — 2012. gada paziņojums par izturētspēju),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2013. gada 19. jūnija darba dokumentu „Rīcības plāns attiecībā uz izturētspēju krīzei pakļautās valstīs 2013.–2020. gadam”(SWD(2013)0227),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 28. maija secinājumus par ES pieeju izturētspējai,

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 23. februāra paziņojumu „ES stratēģija katastrofu draudu samazināšanas atbalstam jaunattīstības valstīs”(COM(2009)0084),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2011. gada 16. februāra darba dokumentu „ES stratēģijas katastrofu draudu samazināšanas atbalstam jaunattīstības valstīs īstenošanas plāns 2011.−2014. gadam”(SEC(2011)0215),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 18. maija secinājumus par ES stratēģiju katastrofu draudu samazināšanas atbalstam jaunattīstības valstīs,

–  ņemot vērā ANO Hjogo rīcības pamatplānu 2005.–2015. gadam, kas pieņemts Pasaules konferencē par katastrofu mazināšanu, kura notika 2005. gada janvārī Hjogo (Japānā), un ko apstiprinājusi ANO Ģenerālā asambleja Rezolūcijā A/RES/60/195 un starpposma pārskatā,

–  ņemot vērā Komisijas 2001. gada 23. aprīļa paziņojumu „Ārkārtas palīdzības, rehabilitācijas un attīstības sasaistes novērtējums”(COM(2001)0153),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 20. augusta paziņojumu „Sociālā aizsardzība Eiropas Savienības attīstības sadarbības kontekstā” (COM(2012)0446),

–  ņemot vērā 2010. gada 21. septembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu „Kopienas pieeja dabas un cilvēka izraisīto katastrofu novēršanai”(1),

–  ņemot vērā 2011. gada 27. septembra rezolūciju par Eiropas reaģēšanas spēju stiprināšanu katastrofu gadījumos — civilās aizsardzības un humānās palīdzības nozīme”(2),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas 2013. gada 27. februāra paziņojumu „Cilvēka cienīgu dzīvi visiem — nabadzības izskaušana un ilgtspējīgas nākotnes nodrošināšana pasaulē” (COM(2013)0092),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. oktobra paziņojumu „ES attīstības politikas ietekmes palielināšana: pārmaiņu programma” (COM(2011)0637) un Padomes 2012. gada 14. maija secinājumus par šo paziņojumu,

–  ņemot vērā Jauno vienošanos par iesaisti nestabilās valstīs, kā noteikts Pusanas partnerībā efektīvai attīstības sadarbībai, ko pieņēma 2011. gada 29. novembrī–1. decembrī Pusanā (Dienvidkorejā) notikušajā piektajā Augsta līmeņa forumā par palīdzības efektivitāti,

–  ņemot vērā 2013. gada 13. jūnija rezolūciju par Tūkstošgades attīstības mērķiem — satvara noteikšana laikposmam pēc 2015. gada(3),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 25. jūnija secinājumus par Visaptverošo satvaru laikposmam pēc 2015. gada,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas konferenci par ilgtspējīgu attīstību „Nākotne, kādu vēlamies”, kas notika 2012. gada jūnijā Riodežaneiro (Brazīlijā) (Rio+20), un jo īpaši tās lēmumus attiecībā uz katastrofu draudu mazināšanu,

–  ņemot vērā Katastrofu samazināšanas vispasaules platformas ceturto sanāksmi, kas notika 2013. gada 19.–23. maijā Ženēvā (Šveicē),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 12. marta paziņojumu „Māšu un bērnu uztura uzlabošana ārējā palīdzībā ― ES politikas satvars” (COM(2013)0141),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu (A7‑0375/2013),

A.  tā kā Komisija savā 2012. gada paziņojumā par izturētspēju definē izturētspēju kā „indivīda, mājsaimniecības, kopienas, valsts vai reģiona spēju izturēt, pielāgoties un ātri atgūties no spriedzes un satricinājumiem”;

B.  tā kā katastrofu riska mazināšana ir galvenais izturētspējas panākšanas elements; tā kā katastrofu riska mazināšana ietver riska analīzi un pārvaldīšanu, lai mazinātu neaizsargātību pret katastrofām, un aptver darbības, kas atbalsta sagatavošanās, novēršanas un mazināšanas pasākumus gan vietējā, gan starptautiskā līmenī;

C.  tā kā ārkārtas palīdzības, rehabilitācijas un attīstības sasaiste ir svarīgs izturētspējas pieejas instruments, kas palīdz novērst darbības un finansiālās atšķirības starp ārkārtas palīdzības un attīstības palīdzības posmu;

D.  tā kā Hjogo rīcības pamatplāns ir nenovērtējams instruments katastrofu riska mazināšanas programmas popularizēšanā visā pasaulē un tā kā šā plāna izpildes termiņš ir 2015. gads; tā kā ir paredzams, ka attiecībā uz katastrofu riska mazināšanu satvars laikposmam pēc 2015. gada tiks pieņemts Pasaules konferencē par katastrofu mazināšanu, kas notiks Japānā 2015. gada sākumā;

E.  tā kā Eiropas konsensa par humāno palīdzību starpposma pārskatā ir norādīts, ka katastrofu riska mazināšanā ir panākts progress, bet ir svarīgi panākt turpmākus praktiskus rezultātus;

F.  tā kā saskaņā ar ANO datiem katastrofas kopš 1992. gada ir skārušas 4,4 miljardus cilvēku, radot zaudējumus 2 triljonu ASV dolāru apmērā un nogalinot 1,3 miljonus cilvēku; tā kā 2011. gadā katastrofu radītie zaudējumi izmaksāja 300 miljardus ASV dolāru; tā kā saskaņā ar Āzijas Attīstības bankas aprēķiniem viens dolārs, kas ieguldīts katastrofu riska mazināšanai krīzes apdraudētā reģionā, ļauj ietaupīt četrus dolārus turpmākajās ārkārtas palīdzības un rehabilitācijas izmaksās;

G.  tā kā savstarpēji saistītās piegādes ķēdes mūsdienu globalizētajā pasaulē nozīmē, ka viena reģiona ekonomiskie zaudējumi ietekmē arī pārējo pasauli; piemēram, tiek lēsts, ka 2011. gadā Taizemē notikušie plūdi samazināja rūpniecisko ražošanu pasaulē par 2,5 %;

H.  tā kā katastrofu radītās izmaksas palielinās, jo klimata pārmaiņas izraisa arvien nopietnākus ar laika apstākļiem saistītus negadījumus līdztekus straujajai un nepilnīgi pārvaldītajai urbanizācijai, iedzīvotāju skaita pieaugumam, augsnes noplicināšanai un dabas resursu nepietiekamībai; tā kā pārtikas un uztura nodrošinājuma krīzes daudzos jaunattīstības valstu reģionos rodas arvien biežāk;

I.  tā kā katastrofu riska mazināšanas un izturētspējas pasākumiem ir jāpapildina, nevis jāaizvieto attīstīto valstu izstrādātie pasākumi, kuru mērķis ir samazināt to negatīvo ieguldījumu klimata pārmaiņu radīšanā;

J.  tā kā finanšu konsolidācijas laikā ir būtiski izmantot resursus lietderīgi un efektīvi; tā kā katastrofu riska mazināšanas finansēšanai jābūt ilgtermiņa pasākumam un tajā vajadzētu atspoguļot reālos riskus, galveno uzmanību veltot palīdzībai tiem, kuri ir visneaizsargātākie pret satricinājumiem;

K.  tā kā Ķīna ir iztērējusi 3,15 miljardus ASV dolāru, lai mazinātu plūdu sekas, tādējādi novēršot zaudējumus, kas tika lēsti 12 miljardu ASV dolāru apmērā; tā kā citi veiksmīgie piemēri ir Bangladeša, Kuba, Vjetnama un Madagaskara, kas, uzlabojot agrīnās brīdināšanas sistēmas, sagatavotību katastrofām un citus riska mazināšanas pasākumus, spēja ievērojami samazināt meteoroloģisko apstākļu, piemēram, tropisko vētru un plūdu, ietekmi;

L.  tā kā lielākajā daļā valstu privātā sektora ieguldījumi veido lielu daļu no kopējiem ieguldījumiem un tā kā valsts ekonomiskā attīstība un noturība pret katastrofām ir atkarīga no privātā sektora ieguldījuma, kas ir jutīgs pret katastrofu risku;

M.  tā kā ANO prognozē, ka pilsētu iedzīvotāju skaits pasaulē līdz 2050. gadam palielināsies par 72 % un ka urbanizācija visvairāk palielināsies mazāk attīstītajās valstīs, tādējādi būtiski palielinot katastrofu riskam pakļauto cilvēku skaitu;

N.  tā kā katastrofas var sekmēt vairāku papildu problēmu rašanos, piemēram, galēju nabadzību, pārtikas nenodrošinātību un nepietiekamu uzturu;

O.  tā kā līdzšinējā attīstības plānošana un neilgtspējīgas darbības palielināja daudzu iedzīvotāju neaizsargātību pret katastrofām; tā kā katastrofu riska novērtēšanai jābūt attīstības plānošanas un programmu priekšnosacījumam;

P.  tā kā koordinācijas trūkums ES dalībvalstu un citu līdzekļu devēju valstu starpā pēckrīzes situācijās mazina kopīgo centienu ietekmi; tā kā pastiprināta līdzekļu devēju koordinēšana pēckrīzes situācijās un izturētspējas veidošanas centienos var radīt ievērojamus ietaupījumus un uzlabot attīstības mērķu efektivitāti;

Q.  tā kā vispārējais novērtējuma ziņojums tagad ir noteikts par ticamu vispārēju avotu apdraudējuma risku un ar ievainojamību saistīto tendenču analīzei; tā kā precīzu datu par katastrofu radītajiem zaudējumiem trūkums tomēr joprojām ir nozīmīga problēma,

R.  tā kā reģionālā integrācija ir ekonomiskās, politiskās un sociālās jomas panākumu atslēga;

S.  tā kā zemju nodošanas pasākumi ir jāreglamentē, lai tie nekaitētu lauku iedzīvotājiem,

ES pieeja izturētspējai

1.  atzinīgi vērtē Komisijas 2012. gada paziņojumu par izturētspēju un tajā noteiktos mērķus; mudina Komisiju aktīvi izmantot paziņojumā ietvertos priekšlikumus un nodrošināt tādas ilgtermiņa pieejas attiecībā uz izturētspējas veicināšanu un katastrofu riska mazināšanu turpmāku pilnveidošanu, kas ietver humānās palīdzības un attīstības aspektus un rada skaidru saikni starp tiem;

2.  atzinīgi vērtē Rīcības plānu attiecībā uz izturētspēju krīzei pakļautās valstīs 2013.–2020. gadam un tā prioritātes; mudina Komisiju sadarbībā ar Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) īstenot savus priekšlikumus un prioritātes un nodrošināt konsekventus rezultātus virzībā uz savu mērķu sasniegšanu;

3.  pauž bažas par to, ka izturētspēja un, konkrētāk, katastrofu riska mazināšana Padomes secinājumos par Visaptverošo satvaru laikposmam pēc 2015. gada ir apskatīta tikai īsumā; uzskata, ka programmā laikposmam pēc 2015. gada šiem jautājumiem jāvelta lielāka uzmanība;

4.  aicina Komisiju aktīvi iekļaut izturētspējas pasākumus gan ar humāno palīdzību, gan ar attīstību saistītajās plānošanas daļās; uzsver, ka ir vajadzīga spēcīga sasaiste starp īstermiņa humānās palīdzības risinājumiem un ilgtermiņa attīstības plānošanu un ka tas būtu jāietver ES vispārējā pieejā attiecībā uz izturētspēju;

5.  uzskata, ka galvenā uzmanība ES pieejā attiecībā uz izturētspēju jāvelta visneaizsargātākajām, nabadzīgākajām un sabiedrības atstumtākajām iedzīvotāju grupām, kuras ir lielā mērā pakļautas riskiem, jo īpaši dabas katastrofām, un ir maz aizsargātas pret šādiem satricinājumiem, tostarp pret lēnas iedarbības katastrofām; uzsver, ka ilgtermiņa izturētspējas pieejā ir jārisina neaizsargātības pret risku pamatcēloņi un būtiski jāsamazina to pamatā esošie riska faktori;

6.  uzsver, ka ES ilgtermiņa izturētspējas pieejā būtu jāpievēršas ekosistēmas degradācijas problēmai, īpašu uzmanību veltot lauksaimniecībai, ūdens resursiem, bioloģiskajai daudzveidībai un zivju resursiem, kā arī aicina ES pieņemt saskaņotu politiku, lai samazinātu neaizsargātību, izmantojot riska mazināšanas stratēģiju, — to var panākt, pieņemot ilgtspējīgas lauksaimniecības metodes un sistēmas, piemēram, augseku, agroekoloģiju, agromežsaimniecību, bioloģisko lauksaimniecību un zemnieku sīksaimniecību izmantošanu;

7.  aicina Komisiju izturētspējas programmā galveno uzmanību veltīt nestabilajām un krīzes apdraudētajām valstīm un veikt ieguldījumu vietējo iestāžu stiprināšanā, lai panāktu stabilitāti un nodrošinātu pamatpakalpojumu sniegšanu neaizsargātajām iedzīvotāju grupām;

8.  uzsver, ka atšķirību starp ārkārtas palīdzības un attīstības palīdzības posmiem var novērst, izmantojot ārkārtas palīdzības, rehabilitācijas un attīstības sasaisti, kuras mērķis ir nodrošināt sinerģiju starp humānās palīdzības un attīstības palīdzības darbu; uzskata, ka ir svarīgi tam pievērsties rūpīgāk izstrādātās pārejas perioda stratēģijās un veidojot paralēlas saiknes starp sadarbību humānās palīdzības un attīstības jomā, jo īpaši katastrofu apdraudētajās valstīs, ieilgušā krīzē un valstīs, kas atgūstas no katastrofām;

9.  uzsver, ka valstīm, kas ir pakļautas katastrofām, vajadzētu uzņemties vadību un kļūt par galvenajām dalībniecēm, kuras nosaka savas prioritātes un pārejas stratēģijas no humānās palīdzības uz ilgtermiņa attīstības stratēģiju, jo tās labāk zina vietējos apstākļus, lai varētu rast labāko risinājumu vietējām kopienām;

10.  uzsver, ka klimata pārmaiņas saasina to pamatā esošos riska faktorus, un tādējādi tās ir jāņem vērā izturētspējas stratēģijās, jo īpaši attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām;

Katastrofu draudu mazināšana kā svarīgs izturētspējas elements

11.  uzsver, ka veikt ieguldījumus katastrofu riska mazināšanas pasākumos, pirms notiek katastrofa, ir ievērojami rentablāk nekā finansēt katastrofas izraisīto seku pārvarēšanu; tādēļ mudina veikt turpmākus ieguldījumus katastrofu riska mazināšanas un izturētspējas stratēģijās jaunattīstības valstīs, jo īpaši neaizsargātākajos reģionos, un iekļaut to valsts attīstības plānos;

12.  uzsver, ka efektīvas katastrofu pārvarēšanas kontekstā ņem vērā tādas sistēmas izveidi, kas ļautu nekavējoties mobilizēt visus nepieciešamos resursus;

13.  uzskata, ka katastrofu riska mazināšana būtu attiecīgi jāizvirza par prioritāti turpmākajā attīstības plānošanā un jāiekļauj attīstības un humānās palīdzības plānošanā visās nestabilajās un riskam pakļautajās valstīs;

14.  aicina ES, tās dalībvalstis un partnervalstu valdības uzlabot un izstrādāt katastrofu riska mazināšanas stratēģijas jaunattīstības valstīs, īstenojot riska novērtēšanas programmas un pastiprinot agrīnās brīdināšanas sistēmas, jo īpaši nestabilās un krīzei pakļautās valstīs, uzlabojot sagatavotību katastrofām, lai nodrošinātu efektīvu reaģēšanu visos līmeņos, un atbalstot ilgtspējīgākas attīstības plānošanu partnervalstīs;

15.  aicina partnervalstis izveidot uzskaites sistēmas, kas spēj reģistrēt zaudējumus vietējā līmenī un nodrošināt informācijas apmaiņu starp vietējo un starptautisko līmeni plānošanas un statistikas nolūkā; norāda, ka noteikta standartizācijas pakāpe var palīdzēt labāk reģistrēt zaudējumus reģionālajā līmenī, tādējādi atbalstot reģionālo sadarbību;

16.  aicina ES un tās dalībvalstis, kā arī partnervalstis zemes izmantojuma pārvaldības reformu un zemes reģistrācijas mehānismu programmās ņemt vērā vides ilgtspējas un katastrofu riska pārvaldības jautājumus;

17.  norāda, ka katastrofu riska mazināšana un pielāgošanās klimata pārmaiņām ir savstarpēji saistīti jautājumi, un tādēļ aicina Komisiju un visus dalībniekus veicināt katastrofu riska mazināšanas stratēģiju un stratēģiju, kas saistītas ar pielāgošanos klimata pārmaiņām, tai skaitā spēkā esošās valstu rīcības programmas attiecībā uz pielāgošanos (NAPA), integrēšanu un iekļaut tās 11. EAF plānošanas posmā, meklēt konkrētu finansiālo atbalstu, piemēram, izveidojot Pasaules klimata pārmaiņu aliansi, un koordinēt šo darbību saskaņošanas centienus;

18.  atbalsta pieeju, kas ir papildinoša un saskaņota ar Tūkstošgades attīstības mērķu un katastrofu riska mazināšanas satvaru laikposmam pēc 2015. gada; uzskata, ka procesos pēc TAM sasniegšanas un pēc Hjogo rīcības pamatplāna izpildes jāņem vērā pašreizējās sistēmās gūtie rezultāti un pieredze, ko guvuši tie, kurus visvairāk skārušas katastrofas un krīzes; atkārtoti uzsver, ka katastrofu riska mazināšana, klimata riska pārvaldība un izturētspēja ir cieši jāiekļauj satvarā laikposmam pēc 2015. gada;

Ilgtspējīga attīstība, sociālā aizsardzība un kopienas izturētspēja

19.  uzsver, ka izturētspējas pieejai jābūt tādai, kas ilgtermiņā sniedz labumu visneaizsargātākajām sabiedrības grupām, jo īpaši tām, kas dzīvo galējā nabadzībā un neoficiālās mītnes vietās vai graustu rajonos, un pirmiedzīvotājiem, — šīs grupas ir lielā mērā pakļautas katastrofu riskiem;

20.  uzsver, ka ilgtspējīga attīstība ir jāuzskata par būtisku katastrofu riska mazināšanas elementu; atzīst, ka ilgtermiņa progresu var panākt tikai tad, ja tiek risināti lielākas kopienu un personu neaizsargātības pamatā esošie faktori, piemēram, slikta vides pārvaldība, neatbilstīga infrastruktūra, augsnes degradēšana un slikta pilsētplānošana;

21.  apzinās, ka jaunattīstības valstīs, jo īpaši valstīs, kurām ir zemi ienākumi, liela daļa mājsaimniecību, kas dzīvo pastāvīgā nabadzībā, saņem nelielu vai nesaņem nekādu sociālo aizsardzību un tādējādi ir vēl vairāk pakļautas dabas vai cilvēka darbības izraisītām katastrofām; aicina Komisiju attīstības sadarbības programmās turpināt veicināt sociālās aizsardzības pasākumus, ietverot konkrētus pasākumus valstu pārvaldīto sistēmu uzlabošanā, profilaktisko pasākumus un apdrošināšanu pret dabas un cilvēka darbības izraisītām katastrofām;

22.  mudina par galveno mērķi izturētspējas stratēģijās izvirzīt pastiprinātas uzmanības veltīšanu maza mēroga katastrofām un palielināt pārredzamību attiecībā uz kaitējumu, ko kopienām nodara maza mēroga katastrofas, un šo katastrofu ietekmi uz minētajām kopienām;

23.  uzsver, ka ir jāpalielina un jāpilnveido izglītošana saistībā ar katastrofām un ārkārtas situācijām un jāuzlabo informācijas izplatīšana, vākšana un paziņošana un zināšanas, kas palīdzēs palielināt kopienas izturētspēju un veicinās izmaiņas uzvedībā un sagatavotībā katastrofām;

24.  uzskata, ka vietējām iestādēm un vietējām un valsts pilsoniskās sabiedrības organizācijām var būt liela nozīme izturētspējas veicināšanā, jo īpaši nestabilajās un krīzēm pakļautās valstīs, un mudina vietējās iestādes, apspriežoties ar vietējām kopienām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, izstrādāt saskaņotas un koordinētas procedūras izturētspējas stratēģiju īstenošanai;

25.  uzsver to, ka stingri pārskatatbildības mehānismi un uzraudzība ir jāievieš sadarbībā ar vietējām iestādēm, partneriem attīstības jomā, zinātniekiem, pilsonisko sabiedrību, plašsaziņas līdzekļiem un sabiedrību, lai veicinātu piekļuvi informācijai un palielinātu informētību par katastrofu riska mazināšanas stratēģiju nepieciešamību un izturētspēju; aicina regulāri vākt datus, tai skaitā meteoroloģiskos datus, datus par ražu, lopiem, tirgus darbību, bērnu un nabadzīgāko sabiedrības locekļu situāciju saistībā ar uzturvielu uzņemšanu, kā arī datus par pastāvošajiem katastrofu draudu mazināšanas mehānismiem un piekļuvi pamatpakalpojumiem; mudina regulāri ziņot un publicēt šos datus publiski pieejamās platformās, lai sekmētu informācijas pieejamību, agrīnu brīdināšanu un situācijas uzlabošanos;

Pārtikas krīžu un iepriekšējo katastrofu sniegtā mācība

26.  norāda, ka pēc katastrofām un ārkārtas situācijām cietušās sabiedrības grupas, jo īpaši bērnus, skar pārtikas krīzes un nepietiekama uztura problēmas; uzsver arī to, ka pārtikas krīzes arī ir katastrofas un ka izturētspējas pieeja, kuras mērķis ir palielināt nodrošinātību ar pārtiku un uztura nodrošinājumu, ir sistemātiski jāiekļauj plānošanas lēmumos;

27.  aicina ES mācīties no pieredzes, kas sadarbības politikas jomā gūta pēdējās desmitgadēs, un ierosināt priekšlikumus, lai praksē sekmētu attīstības politikas saskaņotību, sasaistot attīstības palīdzību un citas ES politikas jomas, piemēram, lauksaimniecību, tirdzniecību, nodokļus, klimata pārmaiņas un ieguldījumus;

28.  mudina Komisiju integrēt zemes piesavināšanās jautājumu politiskajā dialogā ar jaunattīstības valstīm, lai padarītu politikas saskaņotību par attīstības sadarbības stūrakmeni gan valsts, gan starptautiskajā līmenī un lai izvairītos no zemes atsavināšanas no sīkzemniekiem, nabadzīgo lauku iedzīvotāju neaizsargātības palielināšanās un zemes un ūdens neilgtspējīgas izmantošanas;

29.  norāda, ka pārtikas un uztura nodrošinājuma krīzes arvien biežāk skar Sāhelu un Āfrikas ragu, kur miljoniem cilvēku nav piekļuves pietiekamai pārtikai; norāda, ka 2011. gada Āfrikas raga pārtikas krīze un 2012. gada Sāhelas pārtikas krīze apliecināja, ka humānā palīdzība nevar ne pārtraukt pastāvīgās nabadzības un nepietiekamā uztura ciklu, ne novērst tā pamatcēloņus; uzsver, ka ir svarīgi risināt šo reģionu pastāvīgās nenodrošinātības ar pārtiku cēloņus, proti, nepietiekamo piekļuvi atbilstošiem pamatpakalpojumiem un izglītībai, galēju nabadzību, nepietiekamu atbalstu maza mēroga lauksaimniecībai un lopkopībai, problēmas saistībā ar piekļuvi zemei, vides degradāciju, iedzīvotāju skaita straujo pieaugumu, tirgus nepilnības, samazināto saražotās pārtikas daudzumu uz vienu iedzīvotāju un slikto pārvaldību; uzsver, ka mūsdienās pārtikas krīžu pamatcēloņi ir ievērojami sarežģītāki nekā līdz šim, un tas ir saistīts, piemēram, ar biežāk notiekošiem tirgus un cenu satricinājumiem, un šīs krīzes vairāk skar nabadzīgos cilvēkus;

30.  norāda, ka pastāvīga nenodrošinātība ar pārtiku un uzturu ir pirmais un svarīgākais iemesls neaizsargātībai pret pārtikas krīzēm, jo tas mazina cilvēka spēju sagatavoties riskiem, lai izturētu krīzes un atgūtos no tām; norāda arī uz to, ka pastāvīga nenodrošinātība ar pārtiku un uzturu rada negatīvas ilgtermiņa sekas, kas mazina cilvēkkapitālu, jo tiek traucēta bērnu attīstība, un ietekmē kopienu izaugsmes spējas; atzīst, ka krīzes, kas saistītas ar augstajām un svārstīgajām pārtikas cenām, izmaksā dārgi un ir grūti risināmas; norāda, ka Komisijas ierosinātā izturētspējas pieeja būs pareiza rīcība, lai novērstu neaizsargātības pamatcēloņus, no kuriem visnopietnākais ir pastāvīga nenodrošinātība ar pārtiku un uzturu;

31.  uzskata, ka par mērķi ES rīcības plānam attiecībā uz izturētspēju būtu jānosaka attīstības politikas saskaņotības īstenošana un ar pārtikas nodrošinājumu un noturību pret klimata pārmaiņām saistīto problēmu risināšana, pārtraucot neilgtspējīgas darbības, piemēram, lauksaimniecības produktu dempingu un negodīgu tirdzniecības noteikumu piemērošanu; aicina ES pievērsties ilgtspējīgai lauksaimniecībai, izmantojot holistisku pieeju valsts un starptautiskā līmenī;

32.  atzinīgi vērtē gan kopīgi izstrādāto humānās palīdzības pieeju, gan reģionālo pieeju ES iniciatīvā „Atbalsts Āfrikas raga izturētspējai” (SHARE) un ES iniciatīvā „Pasaules alianse izturētspējai (AGIR)” attiecībā uz Sāhelas reģionu; aicina veltīt minētajiem reģioniem vēl lielāku uzmanību un īstenot vēl labāku sadarbību un koordinēšanu starp valstu valdībām, starptautiskajiem līdzekļu devējiem un privāto sektoru, mazinot šķēršļus starp attīstības un humānās palīdzības pieejām un „normālo” un „krīzes situāciju” reaģēšanu;

33.  aicina izstrādāt efektīvu izturētspējas pieeju, kurai jābūt attiecinātai uz daudzām iestādēm, saskaņotai, visaptverošai un sistemātiskai un jāietver vairāki elementi, piemēram, tādu paredzamu un mērķtiecīgu sociālās drošības tīklu nodrošināšana neaizsargātākajām sabiedrības grupām, kas ne tikai nodrošinātu, ka mājsaimniecībām krīzes laikā ir tūlītēja piekļuve pārtikai, bet arī garantē ātru atgūšanos no krīzes un noturību pret turpmākiem satricinājumiem; aicina attiecībā uz izturētspēju par galveno elementu noteikt tādu situāciju samazināšanu, kad bērniem nav nodrošināts pietiekams uzturs, izstrādājot valsts plānus, kuros prioritāte piešķirta īpaši tiem bērniem, kas vēl nav sasnieguši divu gadu vecumu, un grūtniecēm;

34.  norāda, ka Nigēras, Burkinafaso un Mali gadījums liecina, ka lētas agroekoloģiskās metodes, jo īpaši agromežsaimniecības un augsnes un ūdens saglabāšanas jomā, ir uzlabojušas mazo saimniecību noturību pret nenodrošinātībai ar pārtiku; tomēr uzsver, ka agroekoloģiskā lauksaimniecība viena pati nevar novērst nenodrošinātības ar pārtiku strukturālos cēloņus; aicina lauksaimniecības intervencē ietvert ar lauksaimniecību nesaistītus elementus un šajā saistībā nodrošināt, ka lauksaimniecības programmās par mērķi tiek skaidri noteikta uztura uzlabošana; turklāt aicina nodrošināt, ka lauksaimniecībā nodarbinātās sievietes gūst labumu no minētajām programmām, pārliecinoties, ka lauksaimniecības programmu izstrādē tiek ņemti vērā dzimumu nelīdztiesības radītie šķēršļi (piemēram, piekļuve zemei, kredītam, plašākam pakalpojumu klāstam un ražošanas resursiem);

Labāka centienu saskaņošana un uzlabotas finansēšanas metodes

35.  norāda, ka ir būtiski, lai dalībvalstis un ES iestādes labāk saskaņotu savus attīstības un humānās palīdzības pasākumus un sadarbotos, lai padarītu savu atbalstu efektīvāku; norāda, ka Eiropas Parlamenta 2013. gada jūnija pētījums „Ārpuseiropas izmaksas attīstības politikas jomā, kurā aprēķināts, ka attiecībā uz darījumu izmaksām katru gadu varētu ietaupīt 800 miljonus eiro, ja līdzekļu devēji donori savus atbalsta centienus koncentrētu uz mazāku valstu un darbību skaitu, un ka papildus katru gadu varētu ietaupīt 8,4 miljardus eiro, izmantojot labākus modeļus līdzekļu sadalījumam starp valstīm;

36.  atzīmē, ka klejotāji lopkopji ar nelieliem ganāmpulkiem sniedz būtisku ieguldījumu gaļas, piena un asins produktu ražošanā teritorijās, kas nav piemērotas citiem lauksaimniecības veidiem; uzsver, ka viņiem ir svarīga loma pārtikas nodrošināšanā kopienām un ka viņi sniedz pozitīvu ieguldījumu pārtikas nodrošinājuma un uzturvērtības jomā, kā liecina dati par tuksnešu un pustuksnešu reģioniem, kas pierāda, ka bērni laukos ir labāk nodrošināti ar pārtiku nekā bērni pilsētās un ciematos; tādēļ aicina ņemt vērā šo lauku iedzīvotāju tiesības un vajadzības, izstrādājot lauksaimniecības palīdzības pasākumus un programmas;

37.  uzsver to, ka ir būtiski uzlabot zemnieku sīksaimniecību spējas, sekmējot publiskā un privātā sektora ieguldījumus, jo īpaši mikrokredītu piešķiršanu sievietēm;

38.  uzskata, ka ietaupījumus, ko rada labāka līdzekļu devēju koordinēšana, varētu, piemēram, izmantot katastrofu riska mazināšanas darbībām, un tas savukārt radītu ievērojamu atdevi, tādējādi radot labvēlīgu ciklu;

39.  atzinīgi vērtē Komisijas 2013. gada rīcības plānā attiecībā uz izturētspēju minēto priekšlikumu, ka katru gadu būtu jārīko ES forums attiecībā uz izturētspēju; uzskata to par iespēju koordinēt izturētspējas veidošanas centienus starp valsts iestādēm, tostarp valstu parlamentiem un Eiropas Parlamentu, privāto sektoru, kā arī NVO un pilsonisko sabiedrību, lai sadarbībā ar visiem dalībniekiem panāktu labi koordinētu progresu attiecībā uz katastrofu riska mazināšanu un izturētspēju;

40.  mudina palielināt sadarbību starp valsts un privāto sektoru katastrofu riska mazināšanas un izturētspējas jomā; aicina Komisiju veicināt privātā sektora iesaisti, izstrādājot iniciatīvas, un nodrošināt atbilstīgu vidi privātajiem uzņēmumiem, lai apmainītos ar pieredzi izturētspējas veidošanā un riska samazināšanā; tomēr šajā saistībā mudina Komisiju izstrādāt priekšlikumu, kurā noteikti publiskā un privātā sektora partnerības noteikumi, ietverot sociālās un ekoloģiskās ietekmes novērtējumus, lai novērstu, piemēram, zemes izmantojuma konfliktu vai konfliktu par piekļuvi ūdenim saasināšanos, jo īpaši nolūkā aizsargāt sīkzemniekus; turklāt mudina piedāvāt atbalstu ĀKK valstīm, lai rūpīgi pārbaudītu līgumus ar starptautiskajiem ieguldītājiem; mudina arī nodrošināt ieguldījumu un ieguldījumu faktisko mērķu pārredzamību, izmantojot pilsoniskajai sabiedrībai pieejamas platformas;

41.  iesaka palielināt sadarbību starp valstīm, kas nav ES valstis un starptautiskajām un reģionālajām iestādēm attiecībā uz sagatavotību katastrofām, kā arī reaģēšanu spēju katastrofu gadījumā un atgūšanos pēc katastrofām; atbalsta sadarbības palielināšanu starp Komisiju un ANO biroju Starptautiskās katastrofu mazināšanas stratēģijas jomā (UNISDR), lai uzlabotu ES darbību katastrofu riska mazināšanas jomā;

42.  uzsver, ka, lai gan ES un starptautiskās organizācijas, izmantojot savas programmas, var gūt panākumus attiecībā uz katastrofu riska mazināšanu un izturētspēju jaunattīstības valstīs, drošības garantēšana saviem iedzīvotājiem galvenokārt ir valsts valdības atbildība, un ka tādējādi partnervalstīm ir jāizrāda stingra politiska apņemšanās atbalstīt un īstenot pasākumus, kas uzlabo izturētspēju un mazina katastrofu risku;

o
o   o

43.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 50 E, 21.2.2012., 30. lpp.
(2) OV C 56 E, 26.2.2013., 31. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0283.


Sievietes ar invaliditāti
PDF 269kWORD 139k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra rezolūcija par sievietēm ar invaliditāti (2013/2065(INI))
P7_TA(2013)0579A7-0329/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un tās stāšanos spēkā 2011. gada 21. janvārī saskaņā ar Padomes 2009. gada 26. novembra Lēmumu 2010/48/EK par to, lai Eiropas Kopiena noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām(1), un jo īpaši tās 6. pantu par sievietēm un meitenēm ar invaliditāti,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā Kopienas Hartu par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 10., 19. un 168. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(2),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes Direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas (COM(2008)0426) un Parlamenta 2009. gada 2. aprīļa nostāju attiecībā uz to(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 15. novembra paziņojumu „Eiropas stratēģija invaliditātes jomā (2010–2020) — atjaunināta apņemšanās veidot Eiropu bez šķēršļiem” (COM(2010)0636) un dokumentus pievienotajā Komisijas dienestu darba dokumentā „Sākotnējais Eiropas invaliditātes stratēģijas īstenošanas plāns (2010–2020) — pasākumu saraksts 2010.–2015. gadam” (SEC(2010)1323 un SEC(2010)1324),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 16. decembra paziņojumu „Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību — Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai” (COM(2010)0758),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 3. decembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par publiskā sektora struktūru tīmekļa vietņu pieejamību (COM(2012)0721),

–  ņemot vērā Padomes 1998. gada 4. jūnija Ieteikumu 98/376/EK par personu ar invaliditāti stāvvietas karti(4),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 30. novembra secinājumus „Iekļaujoša darba tirgus veicināšana — atveseļošanās no krīzes un gatavošanās Lisabonas programmai pēc 2010. gada”,

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 2. jūnija rezolūcijas projektu par jaunu Eiropas sistēmu invaliditātes jomā (10173/2010) un Padomes rezolūciju par invalīdu stāvokli Eiropas Savienībā (2008/C 75/01),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regulas (EK) Nr. 1107/2006 par invalīdu un personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām tiesībām, ceļojot ar gaisa transportu, darbību un ietekmi (COM(2011)0166),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas nolēmumu lietā C-13/05 attiecībā uz Direktīvu 2000/78/EK — „Vienlīdzīga attieksme darba un nodarbinātības jomā — invaliditātes jēdziens”(5),

–  ņemot vērā Parlamenta 1988. gada 17. jūnija rezolūciju par zīmju valodām nedzirdīgajiem(6),

–  ņemot vērā Parlamenta 1989. gada 26. maija rezolūciju par sievietēm un invaliditāti(7),

–  ņemot vērā Parlamenta 1992. gada 16. septembra rezolūciju par cilvēku ar garīgu invaliditāti tiesībām(8),

–  ņemot vērā Parlamenta 1995. gada 14.  decembra rezolūciju par cilvēku ar invaliditāti cilvēktiesībām(9),

–  ņemot vērā Parlamenta 1996. gada 9. maija deklarāciju par cilvēku ar autismu tiesībām(10),

–  ņemot vērā Parlamenta 1996. gada 13. decembra nostāju par cilvēku ar invaliditāti stāvvietas karti — cilvēku ar invaliditāti cilvēktiesībām(11),

–  ņemot vērā Parlamenta 1997. gada 11. aprīļa rezolūciju par iespēju vienlīdzību personām ar invaliditāti(12),

–  ņemot vērā Parlamenta 2001. gada 4. aprīļa rezolūciju „Ceļā uz Eiropu bez šķēršļiem personām ar invaliditāti”(13),

–  ņemot vērā Parlamenta 2003. gada 3. septembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu „Tiecoties pēc juridiski saistoša Apvienoto Nāciju Organizācijas instrumenta personu ar invaliditāti tiesību un cieņas veicināšanai un aizsardzībai”(14),

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 24. aprīļa rezolūciju par Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un tās fakultatīvo protokolu(15),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par personu ar invaliditāti integrāciju un mobilitāti un Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020)(16),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 8. marta rezolūciju par nevienlīdzības samazināšanu veselības aprūpes jomā ES(17),

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu 2011.–2020. gadam,

–  ņemot vērā rīcības plānu attiecībā uz dzimumu līdztiesību un sieviešu iespēju veicināšanu 2010.–2015. gadam,

–   ņemot vērā Otro manifestu par sieviešu un meiteņu ar invaliditāti tiesībām Eiropas Savienībā („Rokasgrāmata aktīvistiem un politikas veidotājiem”),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu, kā arī Reģionālās attīstības komitejas un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumus (A7-0329/2013),

A.  tā kā 80 miljoniem cilvēku ar invaliditāti, kuri dzīvo Eiropas Savienībā, ir ļoti vajadzīga pieejama un no aizspriedumiem brīva fiziskā, intelektuālā un sociālā vide bez ierobežojumiem, šķēršļiem un stereotipiem, kas kavē tiem pilnā mērā izmantot pamata cilvēktiesības un Eiropas pilsonību; tā kā 46 miljoni no šiem 80 miljoniem cilvēku ir sievietes un meitenes, kas veido 16 % no kopējā sieviešu dzimuma iedzīvotāju skaita ES;

B.  tā kā pasaulē dzīvo aptuveni viens miljards cilvēku ar invaliditāti(18) un 80 % no tiem dzīvo jaunattīstības valstīs; tā kā sievietes ar invaliditāti ir neizdevīgā stāvoklī daudzējādā ziņā, saskaroties ar būtiskām grūtībām, kad viņas meklē piekļuvi pienācīgiem mājokļiem, veselības aprūpei, sabiedriskajam transportam, izglītībai, profesionālajai apmācībai un nodarbinātībai, un izjūtot nevienlīdzību, kad viņas vēlas saņemt kredītus vai citus produktīvus līdzekļus, un tā kā viņas reti piedalās lēmumu pieņemšanas procesā;

C.  tā kā vecu cilvēku skaits palielinās, un tas nozīmē, ka attiecīgi palielināsies arī cilvēku ar invaliditāti — tostarp sieviešu — skaits; tā kā saskaņā ar PVO datiem invaliditāte ir vairāk izplatīta sieviešu vidū un šī parādība jo īpaši skar sievietes, jo viņu paredzamais mūža ilgums ir lielāks, un tā kā tādēļ sieviešu ar invaliditāti skaits proporcionāli pieaugs;

D.  tā kā cilvēku ar invaliditāti skaita pieaugums palielinās slogu aprūpētājiem, jo īpaši cilvēkiem, kas aprūpē savus ģimenes locekļus, — un tās lielākoties ir sievietes, kuras ir spiestas strādāt nepilnu darba laiku un pat atstāt darba tirgu, lai aprūpētu ģimenes locekļus, kas atrodas viņu apgādībā;

E.  tā kā ir jānodrošina pilnvērtīga sieviešu ar invaliditāti ekonomiskā un sociālā līdzdalība, lai ar stratēģiju „Eiropa 2020” izdotos panākt gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi; tā kā cilvēkiem ar invaliditāti, tostarp sievietēm un meitenēm, ir jāsniedz taisnīgas un vienlīdzīgas iespējas piedalīties kopienas sabiedriskajā, ekonomiskajā un politiskajā dzīvē; tā kā cilvēki ar invaliditāti joprojām saskaras ar dažādiem šķēršļiem pilnvērtīgai līdzdalībai sabiedrības dzīvē, kas bieži noved pie sociālās atstumtības un nabadzības un neļauj pilnā mērā izmantot Eiropas pilsonību;

F.  tā kā diskriminācija var novest līdz sociālai izolācijai, nošķirtībai, psiholoģiskām traumām un nomāktības;

G.  tā kā jebkuras demokrātisku valstu apvienības pamatā ir visu iedzīvotāju — gan sieviešu, gan vīriešu — līdzdalības demokrātiskajos procesos (jo īpaši vēlēšanās) veicināšana, šādas līdzdalības infrastruktūras izveide, ja tās trūkst, un līdz ar to sieviešu ar invaliditāti iekļaušanas sekmēšana;

H.  tā kā visām ieinteresētajām personām ir jānodrošina sieviešu un meiteņu ar invaliditāti vienlīdzīga piekļuve kvalitatīviem sabiedriskajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, piemēram, uzlabojot medicīniskā personāla profesionālo apmācību un mūžizglītību attiecībā uz sieviešu ar invaliditāti īpašajām vajadzībām, tostarp tām, kas saistītas ar seksuālo un reproduktīvo veselību;

I.  tā kā sievietēm ar invaliditāti ir jābauda tiesības uz izglītību, veselību, nodarbinātību, mobilitāti, ģimenes dzīvi, seksuālajām attiecībām, laulību un mātes stāvokli, kā arī jāsaņem garantijas, kas šīs tiesības nodrošina;

J.  tā kā sieviešu un meiteņu ar invaliditāti partnerattiecību, seksualitātes un maternitātes stāvokļa atainojums publiskajā telpā palīdz apkarot aizspriedumus, noturīgus stereotipus un maldinošu informāciju; tā kā šāds atainojums var izpausties vairākos veidos, jo īpaši izmantojot mākslinieciskus un kultūras, kā arī plašsaziņas līdzekļus;

K.  tā kā iespēja, ka sievietes un meitenes ar invaliditāti cietīs no vardarbības un jo īpaši no vardarbības ģimenē un seksuālas izmantošanas, ir 1,5 līdz 10 reizes lielāka nekā attiecībā uz sievietēm bez invaliditātes(19); tā kā ir jāveic īpaši pasākumi atkarībā no tā, vai attiecīgās sievietes dzīvo kopienā vai iestādēs, lai cīnītos ar šo nepiedodamo parādību, kas ir noziegums un smags cilvēktiesību pārkāpums; tā kā ir jānodrošina visu sieviešu pilnīga piekļuve atbalsta pakalpojumiem, jo sievietes un meitenes ar invaliditāti cieš no lielākas emocionālās atkarības, ir pakļautas lielākam riskam kļūt par visu veidu ar dzimumu saistītas vardarbības upuriem, tām ir zemāks personiskās un sociālās attīstības līmenis un bieži trūkst zināšanu jautājumos par seksualitāti un izpratnes par neskaitāmiem un kaitīgiem mītiem šajā jomā, tā kā statistika rāda, ka pieaugušās nabadzības rezultātā sieviešu ar invaliditāti seksuālā izmantošana ir kļuvusi vēl izplatītāka;

L.  tā kā sievietes un meitenes ar invaliditāti ir pakļautas vairākiemeslu diskriminācijai, ko izraisa dzimumu nevienlīdzības, vecuma, reliģijas, kultūras un sociālās uzvedības un invaliditātes stereotipi, kas ir jākliedē; tā kā sievietes ar invaliditāti bieži tiek diskriminētas salīdzinājumā ar vīriešiem ar invaliditāti attiecībā uz piekļuvi nodarbinātībai un izglītībai; tā kā Komisija un dalībvalstis var apkarot šo parādību, iekļaujot dzimumu līdztiesības jautājumus visās attiecīgajās invaliditātes politikas jomās;

M.  tā kā publisku iestāžu pienākums ir ieviest specializētus augsta līmeņa sabiedriskos pakalpojumus, lai sievietēm un meitenēm ar invaliditāti nodrošinātu vidi, kas ir pielāgota tādā veidā, lai viņas varētu pilnā mērā īstenot savas tiesības un pienākumus un pašas pieņemt lēmumus, tā pakāpeniski stiprinot pašpaļāvību, pamatojoties uz tādiem pašiem nosacījumiem kā cilvēki bez invaliditātes; tā kā situācija, infrastruktūra, tiesību akti un atbalsta struktūras dažādās dalībvalstīs ievērojami atšķiras;

N.  tā kā sievietes un meitenes ar invaliditāti var baudīt vienlīdzīgas tiesības tikai tad, ja tiek nodrošināta taisnīga attieksme pret abiem dzimumiem un ja valsts pārvaldes iestādes ir pieejamas sievietēm ar invaliditāti tāpat kā cilvēkiem bez invaliditātes; tomēr norāda, ka dzimumu līdztiesības prakse un īstenošana ES dalībvalstīs ievērojami atšķiras;

O.  tā kā to cilvēku kopiena, kuriem ir viens vai vairāki fiziskas, garīgas vai intelektuālas dabas traucējumi, ir ārkārtīgi neviendabīga un tādēļ ir jānodrošina attieksme, kas atbilstu individuālām vajadzībām;

P.  tā kā cilvēku ar invaliditāti bezdarba līmenis joprojām ir nepieļaujami augsts; tā kā tas cilvēkus ar invaliditāti — neaizsargātu iedzīvotāju grupu, ko vairāk apdraud nabadzība, — pakļauj lielākam sociālās atstumtības riskam; tā kā sievietes un meitenes ar invaliditāti saskaras ar lielākām grūtībām, iesaistoties darba tirgū, tādēļ viņām ir grūtāk nodrošināt sakārtotu un neatkarīgu dzīvi; tā kā nodarbinātība ir ne tikai ienākumu avots, bet arī veids, kā integrēties sabiedrībā, veidojot saiknes ar plašāku pasauli un attiecību tīklu ar citiem cilvēkiem; tā kā sievietes un meitenes ar invaliditāti bieži saņem nepietiekamu atalgojumu; tā kā ir jāpārvar mobilitātes ierobežojumi, kā arī lielāka atkarība no ģimenes locekļiem un aprūpētājiem, lai veicinātu šo sieviešu un meiteņu aktīvu līdzdalību izglītībā, darba tirgū un kopienas sabiedriskajā un ekonomiskajā dzīvē;

Q.  tā kā jo vairāk līdzekļu dalībvalstis iegulda sieviešu ar invaliditāti integrācijā, jo veiksmīgāk viņas dzīvo neatkarīgu dzīvi, kas ļauj tām pilnveidot savas prasmes;

R.  tā kā sievietēm ar invaliditāti, kuras nāk no sociāli nelabvēlīgākiem sabiedrības slāņiem, ir bijis mazāk iespēju pilnveidot savas prasmes un patstāvīgi īstenot savu potenciālu;

S.  tā kā ekonomikas krīzei un finansējuma samazinājumam sabiedrības veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu jomā vairumā dalībvalstu ir nelabvēlīga ietekme uz neaizsargātām iedzīvotāju grupām un jo īpaši sievietēm un meitenēm ar invaliditāti; tā kā viņas jau pirms krīzes bija pakļautas lielam nabadzības riskam; tā kā šo taupības politikas pasākumu rezultātā ir mazāk profesionālu darbinieku, kas sniedz izglītības un atbalsta pakalpojumus cilvēkiem ar invaliditāti, ir samazināts sociālais atbalsts aprūpētājiem, sociālie pabalsti cilvēkiem ar invaliditāti un finansējums iestādēm un organizācijām, kuras sniedz tiem palīdzību, kā arī ierobežota šo cilvēku piekļuve darbam valsts sektorā, un tas viss ir smagi skāris sieviešu ar invaliditāti dzīvi un iespēju kļūt neatkarīgām;

T.  tā kā mobilitāte, invaliditāte un sociālā integrācija ir cieši saistītas, jo īpaši attiecībā uz saziņas brīvību un iespējām (tostarp neredzīgo rakstu, zīmju valodām un citiem alternatīviem saziņas veidiem), pārvietošanās brīvību visās dzīves jomās un pakalpojumu pieejamību; tā kā ir jāveicina cilvēku ar invaliditāti pilnvērtīga un aktīva līdzdalība visos sabiedrības dzīves aspektos un jāuzlabo to piekļuve informācijas un komunikācijas tehnoloģijām, sadzīves tehnikai un tiešsaistes saziņas risinājumiem;

U.  tā kā no sociālās iekļaušanas un izmaksu viedokļa būtu labāk, ja dalībvalstis sniegtu atbalstu, lai sievietes ar invaliditāti varētu turpināt dzīvot savās ģimenēs, nevis tiktu ievietotas aprūpes iestādēs,

1.  uzsver, ka ir svarīgi integrēt visus ES iedzīvotājus neatkarīgi no fiziskiem, intelektuāliem, psihosociāliem vai garīgiem traucējumiem, un aicina noteikt konkrētus mērķus nolūkā nodrošināt šādu integrāciju, lai uzlabotu cilvēku ar invaliditāti dzīves kvalitāti un sekmētu saskaņotu politiku, pilnvērtīgi piedaloties visiem; uzsver, ka stratēģijas, politika un likumdošanas iniciatīvas diskriminācijas novēršanai un vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanai ir jāizstrādā, aktīvi sadarbojoties ar visām iesaistītajām ieinteresētajām personām, tostarp sievietēm ar invaliditāti;

2.  uzstāj, ka invaliditātes politikā būtu jāiekļauj dzimumu līdztiesības aspekts, un uzsver, ka ir svarīgi integrēt dzimumspecifiskas invaliditātes aspektu dzimumu līdztiesības politikā, programmās un pasākumos, lai uzlabotu izpratni par dzimumu un invaliditātes jautājumu saistību un mijiedarbību ES un dalībvalstu tiesību aktos un politikā; uzskata, ka sievietes ar invaliditāti vajadzētu aicināt piedalīties attiecīgajās struktūrās kā konsultantēm, padomdevējām un ekspertēm; pauž nožēlu par to, ka Eiropas stratēģijā invaliditātes jomā 2010.–2020. gadam nav iekļauts dzimuma aspekts vai atsevišķa nodaļa par dzimumspecifisku invaliditātes politiku; tāpat pauž nožēlu par to, ka sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģijā 2010.–2015. gadam nav pievērsta īpaša uzmanība invaliditātes jautājumam, neraugoties uz to, ka sievietes ar invaliditāti bieži atrodas neizdevīgākā stāvoklī nekā vīrieši ar invaliditāti un viņas biežāk apdraud nabadzība un sociālā atstumtība;

3.  mudina tās dalībvalstis, kas vēl nav ratificējušas ANO Konvenciju par cilvēku ar invaliditāti tiesībām un tās fakultatīvo protokolu, to ratificēt, lai konvenciju varētu pilnībā īstenot;

4.  uzsver to, ka daudzi pētījumi ir parādījuši, ka sievietes ar invaliditāti tiek divkārši diskriminētas gan dzimuma, gan invaliditātes dēļ, un uzsver, ka šāda diskriminācijas pārklāšanās sevišķi nelabvēlīgi ietekmē sievietes un meitenes ar invaliditāti; aicina Komisiju un dalībvalstis, ņemot vērā to, ka patlaban trūkst īpašu noteikumu, sociālās aizsardzības sistēmās iekļaut noteikumus par sievietēm ar invaliditāti;

5.  atgādina valdībām, ka diskriminācija invaliditātes dēļ ir aizliegta, un aicina dalībvalstis īstenot vērienīgākus pasākumus, lai novērstu atlikušos šķēršļus;

6.  atgādina, ka sieviešu un meiteņu ar invaliditāti iekļaušanu un līdzdalību var sasniegt tikai tad, ja tiek veicināta to mobilitāte fiziskā un sociālā vidē bez šķēršļiem, un aicina veltīt pūles šā mērķa sasniegšanai;

7.  uzsver pašpalīdzības grupu nozīmi to cilvēku, jo īpaši sieviešu, apvienošanā, kuri aprūpē ģimenes locekļus vai tuvus draugus ar invaliditāti, kā arī izpratnes veicināšanas darbā, ko šīs grupas veic;

8.  uzsver, ka ir svarīgi optimizēt ES finansēšanas instrumentu — jo īpaši struktūrfondu — izmantošanu, lai veicinātu piekļūstamību un nediskrimināciju attiecībā uz personām ar invaliditāti, īpašu uzmanību pievēršot sievietēm, kas bieži saskaras ar vairākiemeslu diskrimināciju, un darbībai ar mērķi uzlabot šāda veida pasākumu finansējuma iespēju pamanāmību programmās laikposmam pēc 2013. gada;

9.  uzskata, ka informācija par iedzīvotājiem pieejamajiem pakalpojumiem (izglītību, veselības aprūpi, tiesisko aizsardzību, transportu, saziņu ar varas iestādēm u. c.) ir jāsniedz visās iespējamās valodās, veidos un formātos vienkāršā un drošā veidā; norāda — ja šādi pakalpojumi tiek piedāvāti palīdzības tālruņu vai telepalīdzības veidā, ir jānodrošina šo sistēmu pieejamība arī nedzirdīgām vai neredzīgām un nedzirdīgām sievietēm;

10.  uzstāj, ka integrācijas priekšnoteikums ir pozitīvu priekšstatu pretstatīšana stereotipiem, izmantojot kultūras izpausmes un izpratnes veicināšanas kampaņas, kurās objektīvi ataino sievietes ar invaliditāti un parāda, cik dažādas sabiedriskās lomas tās var uzņemties savā ikdienas dzīvē, kā arī pievēršoties konkrētiem invaliditātes attēlojumiem publiskajā telpā, jo tieši tā ir atpalikusi joma; norāda, ka plašsaziņas līdzekļiem ir svarīga loma informācijas izplatīšanā par sievietēm ar invaliditāti un tiem būtu jāpalīdz uzlabot sabiedrības attieksmi pret šīm sievietēm, ievērojot ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām noteiktos principus un vērtības;

11.  aicina dalībvalstis uzskatīt seksuālu vardarbību par smagu noziegumu, par ko jāsauc pie atbildības, sevišķi gadījumos, kad ir iesaistītas sievietes ar invaliditāti un jo īpaši sievietes ar garīgu invaliditāti, lai samazinātu izvarošanas, seksuālas uzmākšanās un vardarbības gadījumu biežumu lielās iestādēs, par kuriem tiek ziņots;

12.  uzsver — lai novērstu meiteņu ar invaliditāti izolēšanu, pamešanu, atstāšanu novārtā un nošķiršanu, ir jāuzsāk ģimeņu informēšanas kampaņas, sniedzot tām informāciju par sociālajiem atbalsta mehānismiem meiteņu aprūpei un turpmākai attīstībai un kliedējot ar dzimumu saistītus un diskriminējošus stereotipus; uzskata — ja par bērnu ar invaliditāti nespēj rūpēties tuvākie ģimenes locekļi, varas iestādēm būtu jāmeklē iespēja nodrošināt alternatīvu aprūpi, ko var sniegt attālāki radinieki, vai, ja tas nav iespējams, sociālo aprūpi ģimenes vidē; norāda, ka ir jāveicina bērnu ar invaliditāti uzņemšana audžuģimenēs un adoptēšana, paātrinot birokrātiskās procedūras un sniedzot vajadzīgo informāciju un atbalstu adoptētājiem vai audžuģimenēm;

13.  ierosina, ka mājokļu jomā ir jāņem vērā arhitektūras un citi vides apsvērumi un jāveic pasākumi, lai paātrinātu pozitīvu pāreju no „projektēšanas īpašām vajadzībām” uz „integrētu un iekļaujošu projektēšanu visiem iedzīvotājiem”; tomēr vienlaikus norāda, ka netraucētas piekļuves nodrošināšana un tai nepieciešamie pielāgojumi nevar būt tikai arhitektūras uzdevums vien un ka par stingri noteiktu mērķi un realitāti būtu jāizvirza universāla projektēšana, jo īpaši lai ņemtu vērā sieviešu ar invaliditāti ikdienišķās pamatvajadzības; uzsver, ka sievietēm ar invaliditāti ir jānodrošina kopīga vai individuāla piekļuve sociālo mājokļu programmām un jāsniedz tām finansiāls atbalsts mobilitātes šķēršļu novēršanai mājās; šim atbalstam vajadzētu būt pieejamam arī tām sievietēm, kuras mājokli īrē; tādēļ atkārtoti norāda, ka ir svarīgi cilvēkiem ar invaliditāti nodrošināt labāku piekļuvi pienācīgiem dzīves apstākļiem gan mājokļu, mobilitātes, sabiedrisko un sociālo pakalpojumu pieejamības ziņā, gan saistībā ar līdzdalību sabiedrības dzīvē;

14.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt transporta infrastruktūras, transportlīdzekļu un informācijas un rezervācijas sistēmu formātu pieejamību sievietēm un meitenēm ar ierobežotām pārvietošanās spējām un sievietēm un meitenēm ar invaliditāti; norāda, ka sabiedriskā transporta lietotāju ar invaliditāti vidū sieviešu ir vairāk nekā vīriešu; norāda, ka transporta politikas izstrādē, īstenošanā un novērtēšanā ir jāiekļauj invaliditātes un dzimumu līdztiesības aspekts, lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas un novērstu diskrimināciju pret sievietēm ar invaliditāti; tādēļ iesaka sieviešu ar invaliditāti — eksperšu šajā jomā — līdzdalību kā transporta politikas konsultantēm;

15.  norāda, ka ir arī jānodrošina piekļuve internetam un sociālajiem plašsaziņas līdzekļiem (piemēram, visu publisko tīmekļa vietņu salasāmība cilvēkiem ar redzes traucējumiem, risinājumos ņemot vērā arī citus invaliditātes veidus, kas nav saistīti ar redzi, piemēram, sarežģīta satura pielāgošana, lai to varētu saprast cilvēki ar intelektuālas dabas traucējumiem, un zīmju valodas video ievietošana, kas ļauj saprast saturu), un pauž bažas par to, ka iedzīvotāju piekļuve valdības aģentūrām un e-valdībai vēl nav pilnā mērā nodrošināta; uzskata, ka visiem cilvēkiem ar invaliditāti, tostarp vecākiem cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, kuru skaits un samērs sabiedrībā saskaņā ar PVO aplēsēm īpaši pieaug, jānodrošina iespēja apgūt digitālo līdzekļu lietošanas prasmes; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu direktīvai par valsts sektora iestāžu tīmekļa vietņu pieejamību;

16.  uzsver, ka demokrātiska līdzdalība ir sieviešu ar invaliditāti pamattiesību un pilsonisko tiesību daļa un tā ir jāveicina un jāgarantē; tādēļ aicina dalībvalstis un visas attiecīgās publiskās iestādes nodrošināt pienācīgi pielāgotu aprīkojumu un dot iespēju sievietēm aktīvi iesaistīties un piedalīties;

17.  norāda, ka ANO Konvencija veicina cilvēktiesību modeli „atbalsts lēmumu pieņemšanā”, kam pamatā ir visiem cilvēkiem piemītošā vienlīdzība un cieņa pretstatā novecojušajai sistēmai „aizvietošana lēmumu pieņemšanā”; tādēļ aicina dalībvalstis atbalstīt sieviešu ar invaliditāti pārstāvību lēmumu pieņemšanas procesā, lai nodrošinātu, ka tiek aizsargātas viņu intereses un tiesības;

18.  uzskata, ka sievietēm un meitenēm ar invaliditāti ir tiesības pašām — cik vien tas iespējams — lemt par savu dzīvi un vajadzībām un ka viņas būtu jāuzklausa un ar viņām jāapspriežas, kā arī aktīvi jāveicina viņu patstāvība, un uzsver, ka šīs tiesības būtu jānodrošina arī specializētās valsts iestādēs ikdienas dzīves kontekstā; uzsver, ka individuāls atbalsts ir līdzeklis, kā nodrošināt patstāvīgu dzīvi sievietēm ar invaliditāti, un ka tādēļ tas ir jāveicina un jāpopularizē izglītības un profesionālās apmācības iestādēs, darbavietā, ģimenē, kā arī grūtniecības un maternitātes laikā;

19.  atgādina, ka ikviens solis sievietes dzīvē nozīmē ne vien iespējas, bet arī atbildību un šajā ziņā sievietēm ir bieži jāuzņemas nesamērīgs slogs saistībā ar grūtniecību un dzemdībām, kad tām jāsaskaras ar grūtniecības negatīvajiem aspektiem, jo īpaši gadījumos, kad tēvi, kas pametuši savas ģimenes, nedz uzņemas atbildību, nedz arī dod ieguldījumu bērnu labklājības un likteņa uzlabošanā; jāatgādina, ka ģimenē abiem vecākiem būtu jāuzņemas vienlīdzīgi pienākumi, ja vien viņi nav iepriekš savstarpēji vienojušies citādi;

20.  uzsver, ka sievietēm un meitenēm ar invaliditāti ir jābūt informētām par savām tiesībām, lai viņas varētu patstāvīgi pieņemt lēmumus, un šī informācija ir jāsniedz viņām pieejamā un saprotamā veidā, ņemot vērā viņu izvēlētās dažādās saziņas metodes, līdzekļus un formātus un, attiecīgā gadījumā, viņu garīgās invaliditātes pakāpi;

21.  norāda — lai jo īpaši sievietes un meitenes ar invaliditāti saņemtu pienācīgu aprūpi, medicīnas nozarē ir vajadzīga īpaša pastāvīga apmācība visas profesionālās darbības laikā par garīgām slimībām/invaliditāti, lai uzlabotu šo slimību diagnostiku un lai pacienti, kas no tām cieš, tiktu nosūtīti ārstēšanai uz iestādēm, kuras specializējas šajā jomā; tādēļ aicina dalībvalstis nodrošināt īpašu apmācību visiem speciālistiem, kas strādā ar cilvēkiem ar invaliditāti, un uzsver, ka veselības aprūpes speciālistu un skolotāju apmācībā ir jāsniedz zināšanas un informācija par visiem invaliditātes veidiem, atgādinot, ka daži no tiem, neraugoties uz izplatību, ir maz pazīstami;

22.  norāda, ka izglītība un profesionālā apmācība cilvēkiem ar invaliditāti vairumā dalībvalstu tiek īstenota atsevišķi un nepietiekami; uzsver, ka ir svarīgi integrēt sievietes ar invaliditāti standarta izglītības un profesionālās apmācības sistēmā visos gadījumos, kad invaliditāte pieļauj šādu integrāciju;

23.  uzsver, ka ir nepieciešams atbalstīt ieceļojušās meitenes un sievietes ar invaliditāti, lai attīstītu viņu prasmes un potenciālu profesionālajā apmācībā un sniegtu iespēju strādāt piemērotu darbu;

24.  norāda, ka dažādi posmi sievietes dzīvē — grūtniecība ir viens no tiem — ir saistīti ar īpašām problēmām, kas jārisina, un šo problēmu risināšanā sievietēm ar invaliditāti būtu jānodrošina tās pašas tiesības un iespējas, kuras tiek piedāvātas sievietēm bez invaliditātes, lai novērstu grūtniecības neizvēlēšanos; turklāt, ņemot vērā papildu problēmas, ar kurām saskaras sievietes ar invaliditāti, viņām vajadzētu būt tiesīgām uz garāku maternitātes atvaļinājumu, lai pielāgotos jaunajai situācijai un veidotu veiksmīgu ģimenes dzīvi; norāda, ka piespiedu sterilizācija un aborts ir vardarbība pret sievietēm un necilvēcīga un pazemojoša rīcība, kas dalībvalstīm jāizskauž un asi jānosoda;

25.  uzsver, ka sievietēm un meitenēm ar invaliditāti ir jāļauj izbaudīt savu seksualitāti tāpat kā cilvēkiem bez veselības traucējumiem, un uzskata, ka sievietēm ar invaliditāti ir jāspēj dzīvot un piepildīt savu vēlmi radīt vai neradīt bērnus, kā to dara sievietes bez invaliditātes; uzsver — lai meitenes, pusaudzes un sievietes ar invaliditāti uzņemtos atbildību par savu seksuālo uzvedību, viņām ir vajadzīga piekļuve seksuālajai izglītībai, ko nodrošina speciālisti, kuri ir eksperti šajā jomā, piemēram, vietējie sociālie pedagogi, un kas vajadzības gadījumā ir pielāgota attiecīgās sievietes vai meitenes ar invaliditāti intelektuālajām spējām: viņām ir jāzina un jāsaprot, kā funkcionē ķermenis (kā iestājas grūtniecība un kā no tās izvairīties), kā pateikt „nē” seksuālām darbībām, kurās tās nevēlas iesaistīties, kā izvairīties no seksuāli transmisīvajām slimībām u. c.; norāda, ka sievietēm ar invaliditāti un viņu ģimenēm ir jāsniedz specializēts atbalsts, tostarp palīdzība bērna kopšanā, lai šīs sievietes varētu pilnībā izbaudīt mātes stāvokli; uzsver, ka šajā gadījumā dalībvalstīm būtu īpaši jāņem vērā to sieviešu vajadzības, kurām ir intelektuālas dabas traucējumi;

26.  uzskata, ka ir svarīgi, lai sievietēm un meitenēm ar invaliditāti būtu pilnīga piekļuve viņu īpašajām vajadzībām atbilstīgai medicīniskajai aprūpei, tostarp ginekoloģiskām konsultācijām, medicīniskām pārbaudēm, ģimenes plānošanai un pielāgotam atbalstam grūtniecības laikā; mudina dalībvalstis nodrošināt, lai to sabiedrības veselības aprūpes sistēma paredzētu pienācīgu piekļuvi šiem pakalpojumiem;

27.  norāda, ka ir svarīgi izskaust aizspriedumus, negatīvus priekšstatus un sociālās stigmas un veicināt sociālo atzīšanu, sociālo līdzdalību, cieņu un toleranci, un cilvēku daudzveidības novērtēšanu; jo īpaši mudina dalībvalstis rīkot izpratnes veicināšanas kampaņas;

28.  uzsver, ka vardarbība pret sievietēm un seksuāla vardarbība ir nopietns pamattiesību pārkāpums; ņemot vērā sieviešu un meiteņu ar invaliditāti ārkārtējo neaizsargātību, uzsver, ka šādas sievietes un meitenes, kuras dzīvo aprūpes namos un psihoneiroloģiskajās slimnīcās, ir jāaizsargā pret seksuālu vardarbību un citiem fiziskiem nodarījumiem, no kuriem tās varētu ciest, un ar bažām norāda uz informācijas trūkumu par šo uztraucošo parādību; aicina dalībvalstis izmeklēt, cik izplatīta ir šī problēma, mudinot cietušās sievietes ar invaliditāti sākt par to runāt; aicina konfidenciālā veidā apkopot attiecīgos datus nolūkā veikt pienācīgus pasākumus, kas vajadzīgi šīs problēmas novēršanai; aicina Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu veikt pētījumus par meiteņu un sieviešu ar invaliditāti situāciju saistībā ar vardarbību;

29.  aicina dalībvalstis novērst uzmākšanos darbavietās, piemērojot efektīvus protokolus uzmākšanās novēršanai saskaņā ar Direktīvu 2000/78/EK, lai samazinātu izvarošanas, seksuālas uzmākšanās un vardarbības gadījumu biežumu, kā arī piespiedu sterilizāciju, jo īpaši lielās iestādēs;

30.  uzsver, ka daudzās jaunattīstības valstīs joprojām pastāv grūti pārvarami šķēršļi, lai izbēgtu no vardarbības, ziņotu par šādiem nodarījumiem un lai piekļūtu tiesu iestādēm un juridiskajiem un sociālajiem pakalpojumiem;

31.  aicina ES un dalībvalstis veikt visus attiecīgos normatīvos, administratīvos, sociālos un izglītības pasākumus, lai sievietes un meitenes ar invaliditāti aizsargātu pret visu veidu ekspluatāciju, vardarbību un ļaunprātīgu izmantošanu gan mājās, gan ārpus tām, kā arī sekmētu viņu piekļuvi tiesu iestādēm, ņemot vērā viņu īpašās vajadzības un izmantojot piemērotu sabiedrisko palīdzību un atbalstu, tostarp palīgierīces, lai novērstu nošķirtību un norobežotību mājās; uzskata, ka visi šie pakalpojumi un programmas turklāt būtu cieši jāuzrauga neatkarīgām iestādēm; pauž nožēlu, ka ES un valstu tiesību aktos, kuru mērķis ir novērst ekspluatāciju, vardarbību un ļaunprātīgu izmantošanu, bieži nav pievērsta pietiekama uzmanība invaliditātei;

32.  mudina Komisiju uzsākt visaptverošu stratēģiju, lai apkarotu vardarbību pret sievietēm, kā to prasījis Parlaments vairākās rezolūcijās un visnesenāk — 2011. gada 5. aprīlī rezolūcijā par prioritātēm un pamatnostādņu izklāstu jaunai ES politikai vardarbības pret sievietēm apkarošanai(20); atkārtoti norāda, ka Komisijai ir jānodrošina leģislatīvs krimināltiesību instruments, lai apkarotu vardarbību dzimuma dēļ, tostarp aizsargātu sieviešu ar invaliditāti tiesības seksuālas izmantošanas un vardarbības gadījumos gan sabiedrībā, gan mājās;

33.  uzsver, ka sievietēm ar invaliditāti ir jānodrošina cenas ziņā pieņemama, vienkārša un droša piekļuve tiesu sistēmai un ka ikvienā procesa posmā viņām ir jābūt iespējai pēc savas izvēles izmantot mutiskās saziņas atbalsta sistēmas un tehnoloģijas, tostarp zīmju valodas tulkus vai nedzirdīgo un neredzīgo cilvēku pavadoņus-tulkus, lai nodrošinātu, ka viņas var pienācīgi sazināties ar policijas un tiesu iestāžu darbiniekiem; uzsver — tā kā daudzas sievietes ar invaliditāti ir ļoti atkarīgas no saviem aprūpētājiem, kas bieži vien ir tās personas, kas pret viņām pielieto vardarbību un viņas ļaunprātīgi izmanto, ir jānodrošina neatkarīgas saziņas metodes, lai sievietēm ar invaliditāti, pret kurām ir vērsta vardarbība, būtu iespēja iesniegt sūdzību un nekavējoties doties uz pagaidu diennakts aprūpes centru, kamēr sūdzība tiek izskatīta pienācīgā tiesas procesā; ierosina uzsākt tiesas procedūras, kas būtu īpaši pielāgotas sieviešu un meiteņu ar invaliditāti vajadzībām, tostarp nodrošinot NVO atbalstu; uzsver, ka sieviešu ar invaliditāti piekļuvi tiesību aizsardzībai nedrīkst kavēt nekādi šķēršļi; šajā sakarībā norāda, ka ir jāveic efektīvi pasākumi, lai sievietēm ar invaliditāti būtu pieejams atbalsts, kas tām varētu būt nepieciešams, īstenojot tiesībspēju un rīcībspēju, atbalsts, kam attiecīgā gadījumā jābūt samērīgam ar viņu personiskajām vajadzībām un spējām, lai pieņemtu lēmumus attiecībā uz pilsoniskajām un politiskajām tiesībām; norāda, ka ir arī vajadzīgi piemēroti un efektīvi aizsardzības pasākumi, piemēram, šo sieviešu patieso vajadzību objektīva novērtēšana, ko veic atzīti neatkarīgi eksperti, lai nepieļautu situāciju, ka trešās personas vai iestādes ļaunprātīgi izmanto sievietes ar invaliditāti, kuras īsteno savu tiesībspēju un rīcībspēju, un šie pasākumi būtu periodiski jāpārskata;

34.  uzsver, ka attiecībā uz jebkuru vienošanos par sterilizāciju, kurā iesaistījusies sieviete vai meitene ar invaliditāti, lēmumam ir jābūt pieņemtam brīvprātīgi un to jākontrolē objektīvai trešai personai, kam uzdots pārbaudīt, vai lēmums ir pieņemts godīgi, un nopietnu medicīnisku indikāciju trūkuma gadījumā — vai tas ir pieņemts bez piespiešanas; turklāt uzsver, ka pret sievietes vai meitenes ar invaliditāti gribu nekad nedrīkst piemērot nevienu kontracepcijas metodi, ne arī likumīgi pātraukt grūtniecību; uzskata, ka sievietēm un meitenēm ar invaliditāti ir jābūt tiesīgām dot apzinātu piekrišanu visām medicīniskām procedūrām un tās saprast; uzskata — ja sieviete vai meitene ar invaliditāti pati nav spējīga dot piekrišanu, tad piekrišanai vienmēr jābalstās uz cilvēktiesību ievērošanu; mudina dalībvalstis nepieļaut un nosodīt sieviešu ar invaliditāti piespiedu sterilizāciju;

35.  norāda, ka fizisko traucējumu un invaliditātes aprakstīšanai izmantotā terminoloģija ir atšķirīga un ka saskaņā ar pieeju, kas izvēlēta ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām un ko ievēro Tiesa, galvenā uzmanība būtu jāpievērš invaliditātei, nevis traucējumiem medicīniskā izpratnē; uzsver, ka darba devējiem vajadzētu vērst uzmanību uz darbinieku vai pretendentu ar invaliditāti prasmēm un spējām;

36.  aicina dalībvalstis veicināt un nodrošināt sieviešu un meiteņu ar invaliditāti piekļuvi visu veidu formālai un neformālai izglītībai, mūžizglītībai un darba tirgum, jo šīs sievietes un meitenes būtu jāmudina studēt un izmantot jaunās informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, kā arī jāsniedz tām atbalsts un jāmudina iesaistīties darba tirgū, un uzsver, ka īpaši talanti, viedokļi un pieredze var ievērojami bagātināt darba vidi; mudina dalībvalstis nodrošināt apmācību un informāciju skolotājiem, apmācītājiem, vecākajiem valsts civildienesta ierēdņiem un darba devējiem nolūkā īstenot sociālās integrācijas procesus, kuru mērķis ir izmantot sieviešu ar invaliditāti potenciālu un pievienoto vērtību; ierosina efektīvi izmantot Eiropas Sociālo fondu, lai palielinātu sieviešu un meiteņu ar invaliditāti integrāciju visās svarīgajās dzīves jomās, piemēram, piekļuvē darba tirgum, kā arī lai samazinātu jauniešu bezdarbu un nabadzību;

37.  aicina dalībvalstis pārskatīt savu tiesisko un politisko regulējumu attiecībā uz sieviešu ar invaliditāti un sieviešu ar intelektuālās attīstības un garīgās veselības traucējumiem dalību darba tirgū; uzsver, ka attiecībā uz sievietēm ar invaliditāti ir nepieciešams pieņemt aktīvas darba tirgus politikas pasākumus, kas sniedz iespējas individuālajā, tostarp elastīgajā, pusslodzes un pilnas slodzes nodarbinātībā, un apsvērt iespēju veicināt mazos un vidējos uzņēmumus (MVU), izmantojot finansiālus stimulus un cita veida atbalstu labākai darba un personiskās dzīves apvienošanai; uzsver, ka sievietēm ar invaliditāti vajadzētu būt vienlīdzīgām iespējām saņemt finansējumu mazo uzņēmumu un citu pašnodarbinātības formu izveidei, kā arī iespējai izvēlēties starp dažādiem nodarbinātības veidiem; mudina dalībvalstis ņemt piemēru no paraugprakses citur Eiropā; aicina darba devējus samērīgi pielāgot darba vietas un darba apstākļus, lai mērķtiecīgāk nodrošinātu stimulus cilvēkiem ar invaliditāti un aktīvi iekļautu viņus darba tirgū, kā arī paredzēt iespēju atsevišķus diskriminācijas gadījumus izskatīt darba tiesās saskaņā ar Direktīvas 2000/78/EK 5. pantu;

38.  norāda, ka pašreizējās izglītības un apmācības sistēmas kopumā nespēj novērst augsto atbiruma līmeni cilvēku ar invaliditāti vidū, un mudina dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību zēniem un meitenēm ar invaliditāti vai īpašām vajadzībām izglītības kontekstā, lai uzlabotu viņu integrāciju un palīdzētu samazināt priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas līmeni līdz mazāk nekā 10 %;

39.  mudina dalībvalstis nodrošināt vajadzīgo finansējumu un atbalstu apvienībām un organizācijām, kuras pārstāv cilvēkus ar invaliditāti un kurām ir būtiska loma to tiesību veicināšanā un aktīvas pilsoniskās un sabiedriskās līdzdalības nozīmes pastiprināšanā;

40.  mudina dalībvalstis sniegt specializētu atbalstu, kas vajadzīgs sieviešu ar invaliditāti ģimenēm, nodrošinot apmācību un palīdzību aprūpētājiem visos iespējamos līmeņos, un izveidot īslaicīgas aprūpes iestādes, kurās uz neilgu laiku tiktu nodrošināta aprūpe cilvēkiem ar invaliditāti, ja to ģimenēm šāds pakalpojums būtu nepieciešams;

41.  norāda uz cilvēkiem ar invaliditāti paredzētā infrastruktūras aprīkojuma nevienlīdzīgumu dalībvalstīs, uzsverot, ka sievietēm un meitenēm ar invaliditāti ir jānodrošina mobilitāte visā Eiropas Savienībā un ka galamērķa dalībvalstij šādas sievietes ir jānodrošina ar īpašu aprīkojumu, uz kuru tām ir tiesības, pamatojoties uz tādiem pašiem nosacījumiem kā citiem cilvēkiem ar invaliditāti;

42.  pauž nožēlu par to, ka Padome, neraugoties uz Parlamenta 2009. gadā pausto nostāju, vēl nav pabeigusi darbu pie Padomes direktīvas projekta par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no personas reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas; aicina Padomi nodrošināt, ka šis tiesību akts tiek pieņemts līdz pašreizējā Parlamenta sasaukuma beigām;

43.  uzsver, ka cilvēki ar invaliditāti, jo īpaši sievietes, ir pakļauti daudz lielākam riskam nonākt nabadzībā (saskaņā ar ESAO datiem vidēji katra ceturtā persona ar invaliditāti dzīvo nabadzībā); mudina dalībvalstis veikt pienācīgus pasākumus, lai novērstu sieviešu ar invaliditāti nonākšanu nabadzībā, un nodrošināt to, ka viņas saņem invaliditātes pabalstus un pabalsta tiesības un var piekļūt sociālajiem un veselības aprūpes pakalpojumiem, izstrādājot atbilstīgas valsts programmas un nodrošinot to efektīvu īstenošanu, un šīs programmas pastāvīgi uzraugot un novērtējot; norāda, ka nabadzība un bezdarbs īpaši smagi skar vientuļās mātes, kurām ir bērni ar invaliditāti; norāda, ka dzimumu līdztiesības un vienlīdzīgu iespēju veicināšana un cīņa pret diskrimināciju, no kuras cieš bērni ar invaliditāti un viņu ģimenes locekļi, ir instruments, ko var izmantot stigmatizācijas, nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanai, un ka visās nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanas politikas jomās ir jāņem vērā saikne starp invaliditāti, dzimumu un nabadzību;

44.  aicina sabiedrības veselības aprūpes sistēmās neaizsargātās iedzīvotāju grupas klasificēt kā lietotājus ar īpašām vajadzībām un nodrošināt tām vajadzīgos resursus un pacientu nosūtīšanas iespējas, lai varētu šīm grupām sniegt pienācīgu aprūpi;

45.  aicina profilakses un atbalsta programmu izstrādē īpašu uzmanību veltīt vecākām sievietēm, kas bieži dzīvo vienas un saskaras ar slimībām, kuras izraisa invaliditāti;

46.  uzsver — ieviešot taupības pasākumus, daudzās valstīs ir samazināti sociālie pabalsti un pamatpakalpojumu klāsts un šajā saistībā sievietes ar invaliditāti ir īpaši neaizsargāta iedzīvotāju grupa; arī uzsver, ka finansējuma samazināšana cilvēkiem ar invaliditāti un to aprūpētājiem, kas bieži ir sievietes, nelabvēlīgi ietekmēs sieviešu ar ģimenes pienākumiem izglītības, sociālās un ekonomiskās vajadzības; tādēļ aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai novērstu visus šķēršļus, kas sievietēm ar invaliditāti liedz piekļūt efektīviem, pieejamiem, kvalitatīviem un nedārgiem pakalpojumiem;

47.  norāda — tam, ka vairumā dalībvalstu trūkst nedārgu, pieejamu un kvalitatīvu aprūpes un atbalsta pakalpojumu cilvēkiem ar invaliditāti, un tam, ka sievietes un vīrieši aprūpes pienākumus nedala vienlīdzīgi, ir tieša negatīva ietekme uz sieviešu spēju piedalīties visos sociālās, ekonomiskās, kultūras un politiskās dzīves aspektos; šajā sakarībā uzsver, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš cilvēkiem (bieži sievietēm), kas aprūpē cilvēkus ar invaliditāti un, atzīstot viņu profesionālo pieredzi, ir jāņem vērā viņu pienākumi; arī uzsver, ka dalībvalstis ir jāmudina savās sociālās nodrošināšanas sistēmās un attiecībā uz pensionēšanos ņemt vērā cilvēku ar invaliditāti aprūpētāju, parasti sieviešu, iesaisti un neapmaksāto darbu; uzsver, ka šīm sievietēm ir jāvelta īpaša uzmanība, lai nodrošinātu, ka viņas saņem pienācīgu algu un pensiju; tādēļ aicina Komisiju nākt klajā ar tiesību akta priekšlikumu par aprūpētāja (vai apgādātāja) atvaļinājumu, kas dod iespēju cilvēkiem doties atvaļinājumā, lai rūpētos par slimiem vai nespējīgiem ģimenes locekļiem vai ģimenes locekļiem ar fiziskiem traucējumiem, un/vai saglabāt darbavietu, dodoties atvaļinājumā, lai aprūpētu apgādībā esošus ģimenes locekļus;

48.  prasa Komisijai un dalībvalstīm izstrādāt plaša mēroga izpratnes veicināšanas kampaņas, lai sievietes un meitenes ar invaliditāti darītu pamanāmākas, un uzsver plašsaziņas līdzekļu un interneta iespējamo nozīmīgumu, veidojot pozitīvu priekšstatu par sievietēm ar invaliditāti un mudinot viņas aizstāvēt savas tiesības;

49.  uzskata — ir būtiski svarīgi, lai dalībvalstis nodrošinātu sieviešu un meiteņu ar invaliditāti vienlīdzību likuma priekšā un viņu tiesības uz vienlīdzīgu tiesisko aizsardzību un tiesiskajām priekšrocībām bez jebkādas diskriminācijas; uzskata, ka jebkāda diskriminācija invaliditātes un dzimuma dēļ ir jāaizliedz, ņemot vērā to, ka, apvienojot abus faktorus, strauji pieaug to ietekme uz nevienlīdzību;

50.  mudina Komisiju veikt Eiropas invaliditātes stratēģijas 2010.–2020. gadam starpposma pārskatīšanu un izstrādāt ar to saistīto pasākumu sarakstu 2015.–2020. gadam, lai veidotu pieeju, kurā vairāk ņem vērā dzimuma aspektu;

51.  atgādina — veidojot Kopienas politiku invaliditātes jomā, no paša sākuma ir jāņem vērā dzimumu līdztiesības aspekts, lai politikas izstrādes laikā netiktu saglabāta vai palielināta pašreizējā nevienlīdzība; uzsver, ka ir jānosaka rādītāji, kas kopīgi atspoguļo invaliditātes un dzimuma aspektus; uzskata — ja šādu rādītāju nav, ir grūti gūt pareizu izpratni par situāciju, ar ko saskaras sievietes ar invaliditāti; aicina Komisiju mudināt sievietes un meitenes ar invaliditāti piedalīties turpmākos pētījumos par sievietēm un invaliditāti;

52.  aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis pieņemt horizontālu pretdiskriminācijas direktīvu, lai novērstu tādus šķēršļus visās ES kompetences jomās, kuri cilvēkiem ar invaliditāti un jo īpaši sievietēm un meitenēm ar invaliditāti neļauj pilnībā īstenot sociālās līdzdalības un neatkarības potenciālu;

53.  aicina dalībvalstis atbalstīt brīvprātīgas iniciatīvas, ar ko veicina cilvēku daudzveidību, un nodrošināt pietiekamu finansējumu nevalstiskajām organizācijām, kuras nodarbojas ar šo jautājumu;

54.  aicina Komisiju un dalībvalstis vākt detalizētus un ticamus statistikas datus (nošķirot dzimumus) mērķorientētam pētījumam par cilvēku ar invaliditāti patieso situāciju, jo tas ir nepieciešams efektīvas politikas izstrādei, lai risinātu jautājumus attiecībā uz dzimuma, invaliditātes un vardarbības saistību; uzskata, ka sievietes ar invaliditāti vajadzētu iesaistīt šādu datu vākšanā; arī uzskata, ka visos pētījumos par cilvēkiem ar invaliditāti ir jāņem vērā dzimuma aspekts un tāpat pētījumos par sievietēm un meitenēm ir jāņem vērā invaliditātes aspekts;

55.  uzsver, ka daudzveidība bagātina sabiedrību;

56.  norāda, ka cilvēka cieņa ir neaizskarama un tā ir jārespektē un jāaizsargā;

57.  uzsver, ka attīstības programmā pēc 2015. gada attiecībā uz invaliditāti ir svarīgi pieņemt pieeju, kura pamatojas uz dzimuma aspektu;

58.  aicina Komisiju un EĀDD saskaņoti integrēt invaliditātes aspektu attīstības politikā un projektos, kā arī veicināt visaptverošu nabadzības mazināšanas stratēģiju attiecībā uz sievietēm ar invaliditāti ģeogrāfiskajās programmās, cenšoties panākt viņu ekonomiskā potenciāla īstenošanu; uzsver, ka zemes reformā ir jānodrošina dzimumu līdztiesība, tostarp sievietēm ar invaliditāti, saistībā ar zemes iegūšanu īpašumā;

59.  aicina Komisiju un EĀDD ieviest uzraudzības mehānismus, ar kuriem novērtē to izstrādātās politikas ietekmi uz sievietēm ar invaliditāti valsts līmenī; aicina ES atbalstīt partnervalstu centienus, izstrādājot un īstenojot tiesību aktus nodarbinātības jomā saskaņā ar Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) konvenciju Nr. 159;

60.  aicina Komisiju veicināt iniciatīvas, kuru mērķis ir stiprināt ieinteresēto personu spēju efektīvi īstenot starptautiskās saistības attiecībā uz attīstības politiku, kurā iekļauti invaliditātes jautājumi, atbilstīgi mērķiem, kas noteikti Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām; ierosina ES sekmēt invalīdu organizāciju līdzdalību starptautiskā un valsts līmeņa lēmumu pieņemšanas procesā.

61.  norāda, ka bīstamas situācijas un humanitāras krīzes nelabvēlīgi ietekmē sieviešu un meiteņu ar invaliditāti drošību un aizsardzību, būtiski mazinot viņu iespējas izdzīvot; uzsver, ka pirms un pēc bīstamām situācijām un to laikā, piemēram, bruņotu konfliktu, teritorijas okupācijas, dabas katastrofu un humanitāru krīžu gadījumā, sievietes un meitenes ar invaliditāti ir mazāk aizsargātas nekā citi cilvēki; uzsver, ka valsts un starptautiskajām aģentūrām, kas atbild par sabiedrības veselības aizsardzību, gatavību katastrofām, atbalstu ārkārtas situācijās un humāno palīdzību, ir jābūt informētām par sieviešu un meiteņu ar invaliditāti tiesībām un īpašajām vajadzībām un par nepieciešamību nodrošināt cilvēku un materiālos resursus, lai sievietēm un meitenēm ar invaliditāti garantētu vispārēju piekļuvi un vienlīdzīgas iespējas bīstamās un ārkārtas situācijās, tādējādi novēršot nevērīgu attieksmi un/vai nepiemērotu rīcību;

62.  uzsver — ES un tās dalībvalstīm jāatzīst, ka ir svarīgi veicināt starptautisko sadarbību, lai atbalstītu valstu centienus īstenot sieviešu un meiteņu ar invaliditāti tiesības pilnā mērā un uz vienlīdzīgiem noteikumiem izmantot visas pamattiesības un brīvības; uzsver, ka starptautiskās sadarbības programmās ir jāņem vērā sievietes un meitenes ar invaliditāti, tādēļ organizācijām (ar dažādiem mērķiem vai konkrētu mērķi), kas tās pārstāv, jābūt tieši iesaistītām vietējā, valsts, Kopienas un starptautiskā līmenī īstenotas sadarbības politikas formulēšanā, izstrādē, uzraudzībā un novērtēšanā, apmainoties ar informāciju, pieredzi, mācību programmām un paraugpraksi un izplatot tās;

63.  uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm ir jāveicina dzimuma un invaliditātes aspekta kā transversālas dimensijas iekļaušana attīstības sadarbības politikā, programmās un projektos, tādējādi nodrošinot, ka tiek izstrādāti īpaši projekti, kas veicina vienlīdzīgas iespējas cilvēkiem ar invaliditāti, jo īpaši sievietēm un meitenēm ar invaliditāti; uzsver, ka Komisijai, Parlamentam, ANO, specializētajām aģentūrām un visām pārējām starptautiskām, valsts un vietējām aģentūrām, kas sniedz finansiālu atbalstu, ir jānodrošina finansējums programmām, starp kuru prioritātēm ir sievietes un meitenes ar invaliditāti, iedalot tam līdzekļus savās vispārējās programmās un piešķirot finansējumu programmām vai programmu daļām, kas attiecas uz sievietēm un meitenēm ar invaliditāti; uzskata, ka ES divpusējā sadarbībā un ilgtermiņa sadarbībā ar trešo valstu vietējām iestādēm ir jāiekļauj sieviešu un meiteņu ar invaliditāti tiesības, sniedzot tiešu ekonomisku atbalstu finansiālu iemaksu veidā starptautiskām organizācijām saskaņā ar daudzpusējās attīstības sadarbības politiku, piešķirot līdzfinansējumu kopīgi ar NVO Savienībā un citur pasaulē un īstenojot humānās palīdzības politiku;

64.  uzsver, ka ir svarīgi veicināt Eiropas sieviešu ar invaliditāti aktīvu līdzdalību starptautisko cilvēktiesību līgumu uzraudzībā ar tās pārstāvošu organizāciju starpniecību (jo īpaši Eiropas Invaliditātes foruma, Eiropas Sieviešu lobija un to attiecīgo dalīborganizāciju valstīs starpniecību), sniedzot svarīgu informāciju alternatīvos ziņojumos, kur sieviešu un meiteņu ar invaliditāti situācija tiek sasaistīta ar to pamattiesībām un brīvībām;

65.  uzskata, ka ir jānodrošina, lai ES un tās dalībvalstu periodiskajos ziņojumos saskaņā ar cilvēktiesību līgumiem tiktu iekļauta informācija attiecībā uz visām sieviešu un meiteņu ar invaliditāti tiesībām, tostarp pašreizējo faktisko un juridisko situāciju, un informācija par pasākumiem situācijas uzlabošanai, kā arī grūtībām un šķēršļiem, ar kuriem sievietes un meitenes ar invaliditāti ir saskārušās, jo īpaši lauku apvidos; uzskata ka šī prakse ir jāpaplašina, to piemērojot visām iestādēm, kas darbojas cilvēktiesību aizsardzības jomā gan ES, gan valstu līmenī, tostarp organizācijām, kuras pārstāv cilvēkus ar invaliditāti un to ģimenes, sievietes kopumā un sievietes ar invaliditāti;

66.  uzskata — lai mainītu situāciju, kādā atrodas sievietes un meitenes ar invaliditāti, viens no galvenajiem uzdevumiem ir invaliditātes aspekta iekļaušana visās dzimumu līdztiesības programmās, pasākumos un politikā, kā arī pozitīvu pasākumu izstrāde, lai, ņemot vērā viņu neizdevīgo stāvokli, panāktu situācijas uzlabošanos;

67.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Padomei un ANO ģenerālsekretāram.

(1) OV L 23, 27.1.2010., 35. lpp.
(2) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.
(3) OV C 137 E, 27.5.2010., 68. lpp.
(4) OV L 167, 12.6.1998., 25. lpp.
(5) OV C 224, 16.9.2006., 9. lpp.
(6) OV C 187, 18.7.1988., 236. lpp.
(7) OV C 158, 26.6.1989., 383. lpp.
(8) OV C 284, 2.11.1992., 49. lpp.
(9) OV C 17, 22.1.1996., 196. lpp.
(10) OV C 152, 27.5.1996., 87. lpp.
(11) OV C 20, 20.1.1997., 386. lpp.
(12) OV C 132, 28.4.1997., 313. lpp.
(13) OV C 21 E, 24.1.2002., 246. lpp.
(14) OV C 76 E, 25.3.2004., 231. lpp.
(15) OV C 184 E, 8.7.2010., 111. lpp..
(16) OV C 131 E, 8.5.2013., 9. lpp.
(17) OV C 199 E, 7.7.2012., 25. lpp.
(18) Pasaules Veselības organizācijas un Pasaules Bankas kopīgi sagatavotais ziņojums par cilvēkiem ar invaliditāti pasaulē, 2011. g.
(19) Human Rights Watch: Human Rights for Women and Children with Disabilities (2012), 5. lpp.
(20) OV C 296 E, 2.10.2012., 26. lpp.


Rīcības plāns Eiropas mazumtirdzniecības nozarē — ieguvums visām iesaistītajām pusēm
PDF 229kWORD 81k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra rezolūcija par rīcības plānu Eiropas mazumtirdzniecības nozarē — ieguvums visām iesaistītajām pusēm (2013/2093(INI))
P7_TA(2013)0580A7-0374/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 31. janvāra paziņojumu „Eiropas mazumtirdzniecības rīcības plāna izveide” (COM(2013)0036),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 31. janvāra zaļo grāmatu „Negodīga tirdzniecības prakse uzņēmumu savstarpējās attiecībās pārtikas un nepārtikas piegādes ķēdē Eiropā” (COM(2013)0037),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 5. jūlija ziņojumu „Tirgus uzraudzība tirdzniecības un izplatīšanas nozarē. Par efektīvāku un godīgāku tirdzniecības un izplatīšanas iekšējo tirgu līdz 2020. gadam” (COM(2010)0355),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par efektīvāku un taisnīgāku mazumtirdzniecības tirgu(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 22. maija paziņojumu „Eiropas Patērētāju tiesību aizsardzības programma paļāvības un izaugsmes veicināšanai” (COM(2012)0225),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 11. jūnija rezolūciju par jaunu Eiropas patērētāju politikas stratēģiju(2),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 29. maija darba dokumentu „Patēriņa tirgu pārskats — vietējie patērētāji vienotajā tirgū: mazumtirdzniecības vienotā tirgus integrācijas uzraudzība un patērētāju vides dalībvalstīs salīdzinošā novērtēšana” (SWD(2012)0165),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 27. novembra paziņojumu „Uzņēmumu aizsardzība no maldinošas tirgvedības prakses un efektīvas izpildes nodrošināšana — pārskats par Direktīvu 2006/114/EK par maldinošu un salīdzinošu reklāmu” (COM(2012)0702),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 22. oktobra rezolūciju par maldinošu reklāmu(3),

–  ņemot vērā darbu, ko veic augstākā līmeņa forums pārtikas apgādes ķēdes labākai darbībai Eiropā un ekspertu platforma uzņēmumu savstarpējo līgumu slēgšanas prakses jautājumos,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 4. jūlija apspriešanās dokumentu „Apspriešanās ar sociālajiem partneriem saskaņā ar LESD 154. pantu par ES sadarbības stiprināšanu neoficiālas nodarbinātības novēršanai un prevencijai” (C(2013)4145),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 28. oktobra paziņojumu „Labāka pārtikas apgādes ķēdes darbība Eiropā” (COM(2009)0591),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 7. septembra rezolūciju par taisnīgiem ienākumiem lauksaimniekiem: labāka pārtikas apgādes ķēdes darbība Eiropā(4),

–  ņemot vērā 2008. gada 19. februāra deklarāciju par izpēti saistībā ar Eiropas Savienības tirgū darbojošos lielveikalu ļaunprātīgu varas izmantošanu un tās novēršanu(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 11. janvāra paziņojumu „Vienota sistēma uzticēšanās pastiprināšanai vienotajam digitālajam e-tirdzniecības un tiešsaistes pakalpojumu tirgum” (COM(2011)0942),

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 11. decembra(6) un 2013. gada 4. jūlija rezolūciju(7) par vienotā digitālā tirgus izveides pabeigšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 10. jūlija atzinumu par Komisijas paziņojumu „Eiropas mazumtirdzniecības rīcības plāna izveide”(8),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 11. jūlija atzinumu par Komisijas zaļo grāmatu „Negodīga tirdzniecības prakse uzņēmumu savstarpējās attiecībās pārtikas un nepārtikas piegādes ķēdē Eiropā”(9),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Direktīvu 2011/83/ES par patērētāju tiesībām(10),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 20. marta Direktīvu 2000/13/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pārtikas produktu marķējumu, noformējumu un reklāmu(11) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem(12),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/114/EK par maldinošu un salīdzinošu reklāmu(13),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Direktīvu 2011/7/ES par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos(14),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Direktīvu 2007/64/EK par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū(15),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu, kā arī Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A7-0374/2013),

A.  tā kā mazumtirdzniecības tirgus nozīmi ir grūti pārvērtēt, jo tas pārstāv 11 % no ES IKP un nodrošina vairāk nekā 15 % no visām darbvietām Eiropā, ietverot gan kvalificētu, gan nekvalificētu darbaspēku, un sniedz ieguldījumu sabiedrības sociālajā struktūrā;

B.  tā kā pilnībā jāatzīst mazumtirdzniecības nozares kā izaugsmes, nodarbinātības, konkurētspējas un inovāciju, kā arī Eiropas vienotā tirgus stiprināšanas virzītājspēka stratēģiskā nozīme;

C.  tā kā sabiedrībā, kuru arvien vairāk raksturo virtuāli kontakti, izmantojot internetu, veikali joprojām ir vieta, kur cilvēki satiekas, un jo īpaši galvenās ielas un pilsētu centri, kā arī ražotāju tiešā pārdošana var radīt vidi kopīgām pieredzēm un būt galvenā vietējās identitātes veidošanās vieta, kopienas lepnums un kopējais mantojums, kā arī kopīgās vērtības; tā kā e-tirdzniecība un fiziski veikali tomēr viens otru neizslēdz, bet īstenībā papildina;

D.  tā kā pašreizējā ekonomikas krīze smagi ietekmē mazumtirdzniecību, īpaši skarot mazākus, neatkarīgus veikalus;

E.  tā kā joprojām ir vērojama negodīga tirdzniecības prakse un tā nelabvēlīgi ietekmē visu piegādes ķēdi, tostarp lauksaimniekus un MVU; tā kā negodīga tirdzniecības prakse nelabvēlīgi ietekmē arī patērētāju intereses, kā arī izaugsmi un darbvietu izveidi,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas darbu pie Eiropas mazumtirdzniecības rīcības plāna izstrādes;

2.  konstatē, ka rīcības plānā vairāk uzmanības vajadzēja veltīt pašreizējās ekonomikas krīzes ietekmei uz mazumtirdzniecību un, jo īpaši, uz mazākiem, neatkarīgiem veikaliem;

3.  atzinīgi vērtē Komisijas nodomu izveidot pastāvīgu grupu jautājumos par mazumtirdzniecības konkurētspēju, bet uzsver līdzsvarotas pārstāvības nozīmi, iekļaujot, cita starpā gan lielos, gan mazos mazumtirgotājus, piegādātājus, kooperatīvus un patērētāju, vides un sociālo interešu grupas; aicina Komisiju izvēlēties visaptverošu pieeju mazumtirdzniecības nozarei, novēršot dublēšanu un lieku birokrātiju, un nodrošināt konsekvenci un ciešu saskaņošanu ar citiem forumiem, piemēram, ikgadējām mazumtirdzniecības tirgus apaļā galda sarunām;

4.  atzinīgi vērtē Komisijas izveidoto augsta līmeņa ekspertu grupu mazumtirdzniecības nozares inovācijas jomā un aicina Komisiju nekavējoties pārskatīt gaidāmos grupas ieteikumus, lai Eiropā turpinātu veicināt uzņēmējdarbību, stimulētu inovācijas, radītu darbvietas un veicinātu izaugsmi;

5.  atbalsta mazumtirdzniecības tirgus apaļā galda sarunas, ko rīko Parlamenta Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja, kā iestāžu forumu nolūkā saglabāt mazumtirdzniecības nozari ES politiskās programmas svarīgākajos punktos, pārskatīt mazumtirdzniecības rīcības plāna attiecīgo aspektu īstenošanas virzību, ziņot par pastāvīgās grupas mazumtirdzniecības konkurētspējas jautājumos darbu un atjaunināt informāciju par citās platformās un neformāla dialoga mehānismos panākto virzību; aicina pastāvīgo grupu mazumtirdzniecības konkurētspējas jautājumos cieši sadarboties ar Parlamentu ikgadējo mazumtirdzniecības tirgus apaļā galda sarunu organizēšanā;

6.  mudina dalībvalstis saistībā ar taupības politiku neveikt pasākumus, kas grauj patērētāju uzticību un tieši kaitē mazumtirdzniecības nozarei, piemēram, PVN palielināšanu, produktu un to koeficientu izmaiņas vai maksājumu palielināšanu veikaliem; atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi uzlabot pieeju finansējumam, jo īpaši MVU, kuri darbojas mazumtirdzniecībā un vairumtirdzniecībā; šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas rīcības plānu un nesenos leģislatīvos priekšlikumus, kuru mērķis ir saglabāt kredītplūsmu, kas paredzēta MVU, un uzlabot MVU pieeju kapitāla tirgiem;

7.  uzsver, ka dalībvalstīm ir jāatturas no diskriminējošiem pasākumiem, piemēram, likumiem tirdzniecības un nodokļu jomā, kas attiecas tikai uz atsevišķām nozarēm vai uzņēmējdarbības modeļiem un kropļo konkurenci;

8.  pauž nožēlu par to, ka dažas dalībvalstis diskriminē ārvalstu uzņēmumus, radot jaunus šķēršļus, kas apgrūtina šo uzņēmumu darbību attiecīgajā dalībvalstī, tādējādi nepārprotami pārkāpjot iekšējā tirgus principus;

9.  aicina Komisiju un dalībvalstis piešķirt augstāko politisko nozīmi mazumtirdzniecības nozarei kā vienotā tirgus pīlāram, tostarp vienotajam digitālajam tirgum, un novērst regulatīvos, administratīvos un praktiskos šķēršļus, kas apgrūtina uzņēmējdarbības sākšanu, attīstību un turpināmību un traucē mazumtirgotājiem pilnā mērā gūt labumu, ko sniedz iekšējais tirgus; uzskata, ka mazumtirdzniecības tirgus tiesību aktiem jābūt daudz pamatotākiem ar pierādījumiem, jo īpaši ņemot vērā nozares vajadzības, un tie jo īpaši jābalsta uz ietekmes uz mazajiem uzņēmumiem izvērtējumu un izpratni par to;

10.  prasa dalībvalstīm transponēt iekšējā tirgus noteikumus saskanīgā un konsekventā veidā un pilnībā un pareizi īstenot iekšējā tirgus noteikumus un tiesību aktus; uzsver to, ka prasības pēc papildu testiem un reģistrācijas, sertifikātu un standartu neatzīšana, piegādes teritoriāli ierobežojumi un līdzīgi pasākumi rada papildu izmaksas patērētājiem un mazumtirgotājiem, jo īpaši MVU, tādējādi liedzot Eiropas pilsoņiem pilnībā izmantot vienotā tirgus priekšrocības; aicina arī Komisiju labākas pārvaldības nodrošināšanai īstenot absolūtas neiecietības politiku pret tām dalībvalstīm, kuras nepareizi piemēro iekšējā tirgus noteikumus, un to paveikt, attiecīgā gadījumā izmantojot pārkāpuma procedūru un paātrinot procedūras, kurās izmanto paātrināto pieeju;

11.  aicina paplašināt iekšējā tirgus rezultātu apkopojumu tā, lai iekļautu pakalpojumu direktīvas īstenošanu;

12.  mudina uzņēmēju federācijas un patērētāju apvienības nodrošināt vairāk informācijas, mācību un juridisko konsultāciju ieinteresētajām personām par viņu tiesībām un viņu rīcībā esošajiem problēmu risināšanas instrumentiem, piemēram, SOLVIT, un atbalstīt savstarpēju paraugprakses apmaiņu;

13.  atzinīgi vērtē Komisijas nodomu izstrādāt instrumentus, lai sekmētu patērētāja pieeju pārredzamai, viegli saprotamai, salīdzināmai un ticamai informācijai par preču un pakalpojumu cenām, kvalitāti un ilgtspēju; mudina Komisiju izveidot viegli pieejamu datu bāzi, kurā ietvertas visas ES un valstu marķēšanas prasības; vienlaikus brīdina par marķējuma un marķēšanas prasību palielināšanu un aicina pievērsties vienkāršošanai, tostarp apvienojot ilgtspējas dažādos aspektus vienā marķējumā, vienlaikus samazinot atšķirības valstu obligātajās marķējuma prasībās un atbilstīgos gadījumos ES līmenī izveidojot kopējus standartus vai kritērijus;

14.  prasa Komisijai, kad tā uzraudzīs rīcības plāna īstenošanu, īpašu uzmanību pievērst darbībām, kuru mērķis ir atbalstīt neatkarīgos mazumtirgotājus; mudina vietējās un reģionālās pašvaldības veicināt darbības, kuru mērķis ir veicināt vienlīdzīgu piekļuvi un izveidot vienlīdzīgus konkurences apstākļus neatkarīgajiem mazumtirgotājiem, pilnībā ievērojot brīvu un godīgu konkurenci, piemēram: veicināt principu „pieņemt veikalu”, kurā vienas apkaimes lielākie mazumtirgotāji darbojas kā mazo veikalu, jo īpaši tirgus jaunienācēju, „darba audzinātāji”, veicināt neatkarīgu mazumtirgotāju grupu izveidi, tostarp kooperatīvu, kas izmanto savstarpējas palīdzības priekšrocības un zināmus apjomradītus ietaupījumus, vienlaikus saglabājot pilnīgu neatkarību, un ievērot vietējo un reģionālo iestāžu tiesības veicināt maziem un neatkarīgiem veikaliem, kas parasti ir izvietoti pilsētu centros, labvēlīgu atmosfēru, samazinot enerģijas tarifus, tostarp naktī izgaismotajām zīmēm, un nomas maksas ar publisko un privāto partnerību starpniecību, atbilstīgi ES valsts atbalsta, konkurences un iekšējā tirgus publiskā iepirkuma noteikumiem ieviešot atlaides mazajiem uzņēmumiem un neatkarīgajiem mazumtirgotājiem attiecībā uz vietējiem maksājumiem un veicinot sadarbību dažādu veikalu starpā attiecīgajā teritorijā;

15.  atgādina, ka, lai gan veikalu koncentrācija ārpus pilsētu centriem dažiem klientiem varētu būt izdevīga, tai var arī būt negatīva ietekme uz vidi un tā var radīt problēmas citiem patērētājiem, jo īpaši vecākiem cilvēkiem, cilvēkiem ar ierobežotām pārvietošanās spējām vai cilvēkiem bez automašīnas; tādēļ aicina vietējās un reģionālās iestādes izvēlēties līdzsvarotu pieeju, ņemot vērā arī to, ka daudzos reģionos — īpaši ekonomikas krīzes laikā — piesātinājuma punkts jau ir sasniegts; uzsver, ka mazumtirdzniecības attīstītājiem būtu jāturpina uzņemties dalīta atbildība, lai veicinātu ilgtspēju, patiesu patērētāju izvēles brīvību un mazo veikalu pieeju tirgum; norāda, ka nomas maksa iepirkšanās centros ārpus pilsētas var būt pārāk augsta maziem un neatkarīgiem veikaliem, un uzsver nepieciešamību šiem veikaliem nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, piemēram, nosakot īri atbilstoši noteiktai procentuālai attiecībai pret apgrozījumu, ja tas vēl netiek darīts;

16.  atzīst vietējo iestāžu kompetenci pilsētplānošanas jomā; tomēr uzsver, ka pilsētplānošanu nevajadzētu izmantot kā iemeslu, lai ierobežotu tiesības veikt uzņēmējdarbību; šajā ziņā atgādina, ka ir svarīgi pienācīgi īstenot pakalpojumu direktīvu; mudina dalībvalstis likvidēt šķēršļus, kas kavē brīvu pārvietošanos, un atvērt savus tirgus, lai stimulētu konkurētspēju un veicinātu veikalu daudzveidību, kas ir būtiska, ja vēlamies saglabāt iepirkšanās zonu pievilcību, īpaši mazpilsētu un lielpilsētu centros;

17.  uzsver publiskās un privātās partnerības svarīgo nozīmi tīras, drošas un pieejamas iepirkšanās zonas nodrošināšanā mazpilsētu un lielpilsētu centros, cita starpā pievēršoties neapdzīvoto ēku nelabvēlīgajai ietekmei iepirkšanās centros, piemēram, atbilstīgi ES valsts atbalsta un publiskā iepirkuma noteikumiem padarot šīs vietas pieejamas uzņēmējdarbības uzsākšanai par zemāku nomas maksu nekā parasti;

18.  norāda, ka e-tirdzniecības straujā attīstība patērētājiem un uzņēmumiem ir radījusi būtiskas priekšrocības, proti, inovācijas, jaunas tirgus iespējas un izaugsmi, labāku izvēli, plašāku konkurenci un zemākas cenas; tomēr norāda, ka veikaliem tagad ir jaunas problēmas, kas pat vēl palielina daudzkanālu mazumtirdzniecības stratēģiju nozīmi; ņemot vērā mazumtirdzniecības nozares nozīmi sociālajā un kultūras jomā, mudina mazumtirgotājus maksimāli izmantot inovatīvās tehnoloģijas un attīstīt jaunus, tiešsaistes klientu bāzei paredzētus uzņēmējdarbības modeļus, vienlaikus arī paplašinot iepirkšanās pieredzi fiziskos veikalos, cita starpā paaugstinot pakalpojumu līmeni gan pirms, gan pēc pārdošanas;

19.  atzinīgi vērtē Komisijas nolūku atbalstīt e-tirdzniecību; tomēr pauž nožēlu par to, ka nav izvirzīts mērķis nodrošināt tiešsaistes pakalpojumu un preču pieejamību klientiem no visām ES dalībvalstīm; aicina Komisiju ierosināt stratēģiju, lai liegtu tirgotājiem pieņemt diskriminējošu e-tirdzniecības politiku, tādējādi visiem ES iedzīvotājiem nodrošinot neierobežotu piekļuvi pārrobežu tiešsaistes tirdzniecībai;

20.  uzsver, ka e-tirdzniecība ir svarīga, lai nodrošinātu patērētājiem izvēli un piekļuvi precēm un pakalpojumiem, jo īpaši tālākajos reģionos; uzsver to, ka visu e-tirdzniecības iespēju attīstībai ir vajadzīgi atbilstīgi pasākumi, tostarp uzlabojot piekļuvi internetam ES tālākajos reģionos; atbalsta pasākumus, kuri iekļauti Komisijas 2012. gada 11. janvāra paziņojumā par e-tirdzniecību un ar kuriem uzlabo uzticību, vienkāršo domēnu pārrobežu reģistrāciju, uzlabo maksājumu drošību tiešsaistē un piegādes pakalpojumus, atvieglo pārrobežu parādu atgūšanu, kā arī sniedz labāku informāciju par patērētāju tiesībām, jo īpaši attiecībā uz atteikuma un apelācijas iespējām;

21.  atgādina tādu šķēršļu (tostarp lingvistisko, administratīvo un to, kas saistīti ar nepietiekamu informāciju) novēršanas svarīgumu, kas ierobežo uzņēmējdarbības potenciālu pārrobežu elektroniskajā tirdzniecībā un grauj patērētāju uzticību vienotajam tirgum;

22.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par daudzpusējo starpbanku komisijas maksu (MIF) un uzsver, ka ir svarīgi likvidēt karšu sistēmas noteikumus, kas veicina MIF nelabvēlīgu ietekmi uz konkurenci; mudina Komisiju atbalstīt dalībvalstis, kurām jau ir pārredzamas, konkurētspējīgas un inovatīvas maksāšanas sistēmas, un šīs sistēmas izmantot kā paraugprakses piemērus, lai Eiropā turpinātu attīstīt lētāku un godīgāku maksājumu tirgu;

23.  uzsver mazumtirdzniecības nozares atbildību attiecībā uz ilgtspēju; atzinīgi vērtē to, ka mazumtirgotāji un piegādātāji ir priekšplānā ekoloģiski atbildīgas rīcības jomā, jo īpaši attiecībā uz atkritumiem, enerģijas patēriņu, transportu un CO2 emisijas samazināšanu; uzskata, ka šajā jomā jāpieliek pūles arī turpmāk;

24.  īpaši atzinīgi vērtē mazumtirgotāju un piegādātāju brīvprātīgās iniciatīvas un saistības attiecībā uz pārtikas atkritumu apjoma samazināšanu;

25.  norāda uz to, ka ir svarīgi saglabāt mazumtirdzniecību nelielās tirgotavās un tirgos, jo to galvenokārt veic daudzi ģimenes mikrouzņēmumi un vienlaikus tā ir Eiropas ekonomikai raksturīga īpatnība;

26.  uzsver, ka mazumtirgotāji piedāvā dažādus un modernus preču un pakalpojumu pirkšanas un pārdošanas veidus, tādējādi paplašinot patērētāju izvēli un nodrošinot elastīgas nodarbinātības iespējas, jo īpaši jauniešiem un ilgstošiem bezdarbniekiem;

27.  aicina vairāk atbalstīt un veicināt MVU un kooperatīvus, jo īpaši tādus, kas ir inovatīvi un dod ieguldījumu sociālajā ekonomikā, kura pievēršas jaunām tirgus vajadzībām un piedalās videi draudzīgās un sociāli atbildīgās darbībās, lai palielinātu ES mazumtirdzniecības nozares konkurētspēju, samazinātu cenas patērētājiem, uzlabotu pakalpojumu kvalitāti un radītu jaunas darba iespējas;

28.  atgādina par pašreizējo sociālo un darba tiesību aktu pareizas īstenošanas nozīmi; prasa nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus visiem tirgotājiem iekšējā tirgū, lai apkarotu nedeklarētu darbu un izvairīšanos no nodokļu un sociālo iemaksu maksāšanas;

29.  atzinīgi vērtē franšīzi kā uzņēmējdarbības modeli, kas atbalsta jaunu uzņēmumu un mazu uzņēmumu īpašumtiesības; tomēr norāda uz dažiem netaisnīgu līguma noteikumu gadījumiem un aicina nodrošināt līgumu pārredzamību un taisnīgumu; vērš Komisijas un dalībvalstu uzmanību īpaši uz problēmām, ar kurām saskaras franšīzu ņēmēji, kas grib pārdot savu uzņēmumu vai mainīt tā darbības virzienu, vienlaikus saglabājot darbošanos tajā pašā nozarē; pieprasa Komisijai izskatīt iespēju aizliegt franšīzu sistēmu cenu fiksēšanas mehānismus, kā arī analizēt ilgtermiņa konkurences klauzulu, iegādes iespēju un daudzveidīgu franšīzu aizlieguma ietekmi un šajā saistībā vēlreiz apsvērt pašreizējo atbrīvojumu no konkurences noteikumiem līguma slēdzējiem, kuru tirgus daļa ir mazāka par 30 %;

30.  pauž bažas par privātu marķējumu straujo attīstību; uzsver, ka privātais marķējums būtu jāizstrādā tā, lai tiktu uzlabota patērētāju izvēle, jo īpaši pārredzamības, informācijas kvalitātes un daudzveidības ziņā, un MVU tiktu nodrošinātas konkrētas inovāciju attīstības un paplašināšanās iespējas;

31.  atbalsta pārtikas piegādes ķēdes labākas darbības augsta līmeņa foruma darbu un tā ekspertu platformu uzņēmumu savstarpējo līgumu slēgšanas prakses jautājumos; uzskata, ka Parlamentam steidzami jāatrisina neatrisinātie jautājumi saistībā ar tā līdzdalību foruma darbā; uzsver, ka negodīga tirdzniecības prakse notiek arī nepārtikas piegādes ķēdē; aicina Komisiju un uzņēmumu federācijas šajā sakarā īstenot lietišķu starpnozaru dialogu esošajos forumos, tostarp ikgadējās mazumtirdzniecības tirgus apaļā galda sarunās un Komisijas gaidāmajā grupā mazumtirdzniecības nozares konkurētspējas jautājumos;

32.  atzinīgi vērtē paraugprakses principus un godīgas un negodīgas prakses piemēru sarakstu tirdzniecības vertikālās attiecībās pārtikas piegādes ķēdē, kā arī sistēmu šo principu īstenošanai un ieviešanai; atzinīgi vērtē tirdzniecības asociāciju atzinumu, ka ir vajadzīga īstenošana, un uzsver, ka, lai īstenošanas mehānismam būtu praktiska nozīme, ir būtiski, lai to ievērotu un tajā piedalītos visi pārtikas piegādes ķēdes dalībnieki, tostarp lauksaimnieku organizācijas, kā arī ražošanas un vairumtirdzniecības nozares; aicina Komisiju vienu gadu pēc brīvprātīgās iniciatīvas stāšanās spēkā pārskatīt tās praktisko ietekmi, tostarp paraugprakses principu ieviešanu;

33.  norāda, ka jautājumi par vertikālajām tirdzniecības attiecībām rodas arī saistībā ar selektīviem un ekskluzīviem izplatīšanas noteikumiem zīmolu preču mazumtirdzniecībā; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt to mazumtirgotāju un veikalu īpašnieku tiesības, kuriem ir ierobežotas tiesības noslēgt izdevīgus līgumus;

34.  uzskata, ka vājākiem tirgus dalībniekiem, īpaši lauksaimniekiem un citiem piegādātājiem, bieži ir grūti sūdzēties par negodīgu tirdzniecības praksi, un šajā sakarā uzsver asociāciju svarīgo nozīmi, kurām vajadzētu būt iespējai iesniegt šādas sūdzības viņu vārdā; aicina Komisiju apsvērt, vai ir vajadzīgs ombuds jeb tiesībsargs, aplūkojot arī, vai tam vajadzētu būt pilnvarām rīkoties ex officio, ja ir pierādījumi par negodīgu tirdzniecības praksi;

35.  aicina Komisiju nodrošināt mazo piegādātāju tiesības veidot ražotāju grupas bez sodīšanas no valsts konkurences uzraudzības iestādēm, kuras šo grupu nozīmi ir vērtējušas tikai no valsts mēroga ražošanas pozīcijām;

36.  aicina Komisiju īstenot pašreizējos tiesību aktus par teritoriāliem piegāžu ierobežojumiem, ko piegādātāji noteikuši saviem klientiem;

37.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 33 E, 5.2.2013., 9. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0239.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0436.
(4) OV C 308 E, 20.10.2011., 22. lpp.
(5) OV C 184 E, 6.8.2009., 23. lpp.
(6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0468.
(7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0327.
(8) http://www.eesc.europa.eu/?i=portal.en.int-opinions.26063.
(9) http://www.eesc.europa.eu/?i=portal.en.int-opinions.26065.
(10) OV L 304, 22.11.2011., 64. lpp.
(11) OV L 109, 6.5.2000., 29. lpp.
(12) OV L 304, 22.11.2011., 18. lpp.
(13) OV L 376, 27.12.2006., 21. lpp.
(14) OV L 48, 23.2.2011., 1. lpp.
(15) OV L 319, 5.12.2007., 1. lpp.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika