Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. decembrī pieņemtie grozījumi priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Protokolu par Eiropas Savienības Tiesas statūtiem, palielinot Vispārējās tiesas tiesnešu skaitu (02074/2011 – C7-0126/2012 – 2011/0901B(COD))(1)
Eiropas Parlamenta un Padomes regula, ar ko groza Protokolu par Eiropas Savienības Tiesas statūtiem, palielinot Vispārējās tiesas tiesnešu skaitu
EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,
ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību un it īpaši tā 19. panta 2. punkta otro daļu,
ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un it īpaši tā 254. panta pirmo daļu un 281. panta otro daļu,
ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumu un it īpaši tā 106.a panta 1. punktu,
ņemot vērā Tiesas lūgumu,
ņemot vērā Komisijas atzinumu,
saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,
tā kā:
▌(5) Vispārējā tiesā, kuras kompetencē esošo jautājumu loks kopš tās izveidošanas ir pakāpeniski paplašinājies, patlaban iesniegto lietu skaits nepārtraukti palielinās.
(6) Vispārējā tiesā iesniegto lietu skaits gadu gaitā arvien pieaug, tāpēc, laikam ritot, šajā tiesā ir palielinājies izskatīšanā esošo lietu skaits un tiesvedību ilgums.
(7) Šī tiesvedību ilguma pagarināšanās, visticamāk, nav pieņemama lietas dalībniekiem, it īpaši ņemot vērā gan Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā, gan Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantā noteiktās prasības.
(8) Šādai situācijai Vispārējā tiesā ir strukturāli iemesli, kuri ir saistīti gan ar Savienības iestāžu un struktūru likumdošanas un normatīvā darba palielināšanos un dažādību, gan Vispārējā tiesā izskatīšanai nodoto lietu materiālu apjomu un sarežģītību, it īpaši konkurences un valsts atbalsta jomās.
(9) Tādējādi ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai risinātu šo situāciju, un Līgumos paredzētā iespēja palielināt Vispārējās tiesas tiesnešu skaitu ļautu īsā laikā samazināt gan izskatīšanā esošo lietu skaitu, gan šajā tiesā notiekošo tiesvedību pārmērīgo ilgumu.
(9a) Minētajos pasākumos būtu jāparedz arī ilgtermiņa risinājums tiesnešu izcelsmes valstu jautājumam, jo pašreizējo kārtību, kas paredz tiesnešu vietas piešķirt pēc izcelsmes dalībvalsts principa, nevar piemērot situācijā, kad tiesnešu skaits pārsniedz dalībvalstu skaitu.
(9b) Līguma par Eiropas Savienību 19. panta 2. punktā ir noteikts, ka Vispārējās tiesas sastāvā ir vismaz pa vienam tiesnesim no katras dalībvalsts. Tādējādi jau ir nodrošināts pienācīgs ģeogrāfiskais līdzsvars un ņemtas vērā dalībvalstu tiesību sistēmas, tāpēc pārējie tiesneši būtu jāieceļ, pamatojoties tikai un vienīgi uz profesionālo un personisko piemērotību un ņemot vērā viņu zināšanas par Eiropas Savienības un dalībvalstu tiesību sistēmām. Tomēr vienu dalībvalsti būtu jāpārstāv ne vairāk kā diviem tiesnešiem.
▌
IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.
1. pants
Izdarīt Protokolā Nr. 3 par Eiropas Savienības Tiesas statūtiem šādus grozījumus:
▌6.a Aizstāt 47. panta pirmo daļu ar šādu tekstu:"
“Šo Statūtu 9.a pants, 14. un 15. pants, 17. panta pirmā, otrā, ceturtā un piektā daļa un 18. pants attiecas uz Vispārējo tiesu un tās locekļiem.”
"
7. Aizstāt 48. pantu ▌ar šādu tekstu :"
“Vispārējā tiesā ir pa vienam tiesnesim no katras dalībvalsts un 12 papildu tiesneši. Vienu dalībvalsti pārstāv ne vairāk kā divi tiesneši.
Visiem tiesnešiem ir vienāds statuss, kā arī vienādas tiesības un pienākumi.
Ja tiesnešu kopējais skaits ir pāra skaitlis, tad, ik pēc trijiem gadiem daļēji nomainot tiesnešus, katru reizi pārmaiņus nomaina pusi no tiesnešu kopējā skaita; ja tiesnešu kopējais skaits ir nepāra skaitlis, tad pārmaiņus nomaina pāra skaitu un par vienu mazāku nepāra skaitu tiesnešu.”
"
7.a Pievienot šādu pantu:"
“48.a pants
Ieceļot pa vienam tiesnesim no katras dalībvalsts, tiesības izvirzīt kandidātu tiesneša amatam ir attiecīgās dalībvalsts valdībai.”
"
7.b Pievienot šādu pantu:"
“48.b pants
1. Pārējās tiesnešu vietas aizpilda, neņemot vērā kandidātu piederību noteiktai dalībvalstij.
2. Norisinoties procedūrai, kas paredzēta, lai ieceltu amatā vienu vai vairākus no divpadsmit papildu tiesnešiem, visu dalībvalstu valdības var izvirzīt kandidātus. Turklāt Vispārējās tiesas tiesneši, kam beidzas amata pilnvaru laiks, var personiski pieteikties šim amatam, iesniedzot rakstisku pieteikumu Līguma par Eiropas Savienības darbību 255. pantā minētās komitejas priekšsēdētājam.
3. Norisinoties procedūrai, kas paredzēta, lai ieceltu amatā vienu vai vairākus no 12 papildu tiesnešiem, Līguma par Eiropas Savienības darbību 255. pantā minētā komiteja sniedz atzinumu par kandidātu piemērotību pildīt Vispārējās tiesas tiesneša pienākumus. Atzinumam par kandidātu piemērotību komiteja pievieno sarakstu, kurā piemērotības secībā sakārtoti kandidāti ar visatbilstošāko augstos amatos gūtu darba pieredzi. Ja piemērotu kandidātu skaits ir pietiekams, tad sarakstā iekļauto kandidātu skaits vismaz divas reizes pārsniedz to tiesnešu skaitu, kuri dalībvalstu valdībām jāieceļ, savstarpēji vienojoties.”
"
▌3. pants
1. Šī regula stājas spēkā nākamā mēneša pirmajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
2. 12 papildu tiesneši, kas iecelti tiesneša amatā, pamatojoties uz šo regulu un pēc tās stāšanās spēkā, stājas amatā nekavējoties pēc zvēresta nodošanas.
Sešiem no minētajiem tiesnešiem, pamatojoties uz izlozes rezultātiem, pilnvaru termiņš beidzas sešus gadus pēc Vispārējās tiesas sastāva pirmās daļējās nomaiņas, kura notikusi pēc šīs regulas stāšanās spēkā. Pārējo sešu tiesnešu pilnvaru termiņš beidzas sešus gadus pēc Vispārējās tiesas sastāva otrās daļējās nomaiņas, kura notikusi pēc šīs regulas stāšanās spēkā.
Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.
Grozījumi: jaunais vai grozītais teksts ir norādīts treknā slīprakstā; svītrojumi ir apzīmēti ar simbolu ▌.
Atsevišķu direktīvu grozīšana attiecībā uz Francijas tālākajiem reģioniem un īpaši Majotu *
192k
35k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. decembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2006/112/EK un Direktīvu 2008/118/EK attiecībā uz Francijas tālākajiem reģioniem un īpaši Majotu (COM(2013)0577 – C7-0268/2013 – 2013/0280(CNS))
– ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2013)0577),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 113. pantu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C7‑0268/2013),
– ņemot vērā Juridiskās komitejas atzinumu par ierosināto juridisko pamatu,
– ņemot vērā Reglamenta 55. pantu, 46. panta 1. punktu un 37. pantu,
– ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A7-0405/2013),
1. apstiprina Komisijas priekšlikumu;
2. aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;
3. prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Parlamenta apstiprināto tekstu;
4. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.
Padomes Direktīvas 2010/18/ES grozīšana Majotas statusa maiņas dēļ *
362k
54k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. decembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes direktīvai, ar ko groza Padomes Direktīvu 2010/18/ES saistībā ar Majotas statusa maiņu (14220/2013 – C7-0355/2013 – 2013/0189(NLE))
– ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2013)0413) un Padomes projektu (14220/2013),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 349. pantu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C7‑0355/2013),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 155. panta 2. punktu, kas ir Komisijas izvēlētais juridiskais pamats šim priekšlikumam,
– ņemot vērā Juridiskās komitejas atzinumu par ierosināto juridisko pamatu,
– ņemot vērā Reglamenta 55. un 37. pantu,
– ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A7‑0414/2013),
1. apstiprina grozīto Padomes projektu;
2. aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;
3. prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt savu projektu;
4. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.
Padomes projekts
Grozījums
Grozījums Nr. 1 Direktīvas projekts Virsraksts
Priekšlikums — Padomes Direktīva, ar ko groza Padomes Direktīvu 2010/18/ES saistībā ar Majotas statusa maiņu
Priekšlikums — Padomes Lēmums, ar ko groza Padomes Direktīvu 2010/18/ES saistībā ar Majotas statusa maiņu
Grozījums Nr. 2 Direktīvas projekts 1.atsauce
ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 349. pantu,
ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 155. panta 2. punktu un 349. pantu,
Grozījums Nr. 4 Direktīvas projekts 1.apsvērums
(1) Ar Lēmumu 2012/419/ES1 Eiropadome nolēma grozīt statusu, kas Majotai piešķirts attiecībā uz Eiropas Savienību, sākot ar 2014. gada 1. janvāri. Tādējādi no minētās dienas Majota vairs nebūs aizjūras teritorija un iegūs Savienības tālākā reģiona statusu Līguma par Eiropas Savienības darbību 349. panta un 355. panta 1. punkta nozīmē. Pēc minētajām izmaiņām Majotas juridiskajā statusā Savienības tiesiskais regulējums Majotā tiks piemērots no [...] 2014. gada 1. janvāra. Tomēr būtu jāievieš daži konkrēti pasākumi attiecībā uz Savienības tiesiskā regulējuma piemērošanas īpašajiem nosacījumiem, pamatojoties uz Majotas īpašo strukturālo sociālo un ekonomisko situāciju kā jaunam tālākajam reģionam.
(1) Ar Lēmumu 2012/419/ES1 Eiropadome nolēma grozīt statusu, kas Majotai piešķirts attiecībā uz Eiropas Savienību, sākot ar 2014. gada 1. janvāri. Tādējādi no minētās dienas Majota vairs nebūs aizjūras teritorija un iegūs Savienības tālākā reģiona statusu Līguma par Eiropas Savienības darbību 349. panta un 355. panta 1. punkta nozīmē. Pēc minētajām izmaiņām Majotas juridiskajā statusā Savienības tiesiskais regulējums Majotā tiks piemērots no [...] 2014. gada 1. janvāra. Tomēr būtu jāievieš daži konkrēti pasākumi, pamatojoties uz Majotas īpašo strukturālo sociālo un ekonomisko situāciju kā jaunam tālākajam reģionam.
__________________
__________________
1 OV L 204, 31.7.2012., 131. lpp.
1 OV L 204, 31.7.2012., 131. lpp.
Grozījums Nr. 5 Direktīvas projekts Ievadteksts
IR PIEŅĒMUSI ŠO DIREKTĪVU.
IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.
Grozījums Nr. 6 Direktīvas projekts 1. pants Direktīva 2010/18/ES 3. pants – 2. punkts – 2. daļa
Direktīvas 20101/18/EK 3. panta 2. punktu papildina ar šādu daļu:
Direktīvas 2010/18/EK 3. panta 2. punktu papildina ar šādu daļu:
"Atkāpjoties no pirmās daļas, tajā minētais papildu laikposms Majotai kā tālākajam reģionam LESD 349. panta nozīmē tiek pagarināts līdz 2018. gada 31. decembrim."
"Francijas tālākajam reģionam Majotai papildu laikposms, kas minēts pirmajā daļā, tiek pagarināts līdz 2018. gada 31. decembrim."
Grozījums Nr. 7 Direktīvas projekts 2. pants
Šīdirektīva ir adresēta Francijas Republikai.
Šis lēmums ir adresēts Francijas Republikai.
Grozījums Nr. 8 Direktīvas projekts 3. pants
Šī direktīva stājas spēkā 2014. gada 1. janvārī.
Šis lēmums stājas spēkā 2014. gada 1. janvārī.
Ekoinovācijas - nodarbinātība un izaugsme ar vides politikas palīdzību
320k
100k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. decembra rezolūcija par ekoinovācijām — nodarbinātība un izaugsme ar vides politikas palīdzību (2012/2294(INI))
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „„Eiropa 2020” — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Inovācija ilgtspējīgai nākotnei. Ekoinovācijas rīcības plāns (Eco-AP)” (COM(2011)0899),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Stratēģijas „Eiropa 2020” pamatiniciatīva „Inovācijas savienība”” (COM(2010)0546),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Stratēģijas „Eiropa 2020” pamatiniciatīva „Resursu ziņā efektīva Eiropa”” (COM(2011)0021),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ilgtspējīgas attīstības tehnoloģiju veicināšana — Eiropas Savienības vides tehnoloģiju rīcības plāns” (COM(2004)0038),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropas standartu stratēģisks redzējums: virzības mērķis — līdz 2020. gadam sekmēt un paātrināt ilgtspējīgu Eiropas ekonomikas izaugsmi” (COM(2011)0311),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Rio +20 konference: virzība uz „zaļo” ekonomiku un labāku pārvaldību” (COM(2011)0363),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā” (COM(2011)0112),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Jaunu prasmju un darba vietu programma. Eiropas ieguldījums ceļā uz pilnīgu nodarbinātību” (COM(2010)0682),
– ņemot vērā Komisijas priekšlikumu regulai, ar ko izveido Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu 2014.–2020. gadam „Apvārsnis 2020” (COM(2011)0809),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „„Apvārsnis 2020” –– pētniecības un inovācijas pamatprogramma” (COM(2011)0808),
– ņemot vērā Komisijas Balto grāmatu „Adaptācija klimata pārmaiņām: iedibinot Eiropas rīcības pamatprincipus” (COM(2009)0147),
– ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu „No problēmām uz iespējām: virzība uz vienotu stratēģisko satvaru ES pētniecības un inovāciju finansējumam” (COM(2011)0048),
– ņemot vērā jauno instrumentu „Garantija jauniešiem”,
– ņemot vērā tā 2010. gada 11. novembra rezolūciju par Eiropas inovācijas partnerībām pamatiniciatīvas „Inovācijas Savienība” ietvaros(1),
– ņemot vērā 2012. gada 24. maija rezolūciju par resursu ziņā efektīvu Eiropu(2),
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2011. gada 29. septembra rezolūciju par to, lai izstrādātu ES kopējo nostāju, gatavojoties ANO organizētajai Rio +20 augstākā līmeņa sanāksmei par ilgtspējīgu attīstību(3),
– ņemot vērā 2012. gada 15. marta rezolūciju par ceļvedi virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā(4),
– ņemot vērā 2011. gada 8. marta rezolūciju par novatoriskiem finansēšanas veidiem Eiropā un pasaulē(5),
– ņemot vērā 2011. gada 8. jūnija rezolūciju par ieguldījumu nākotnē — jaunu daudzgadu finanšu shēmu (DFS) konkurētspējīgai, ilgtspējīgai un iekļaujošai Eiropai(6),
– ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes lēmumam, ar ko izveido īpašo programmu, ar kuru īsteno Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu 2014.–2020. gadam „Apvārsnis 2020” (COM(2011)0811),
– ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par vides un klimata pasākumu programmas („LIFE”) izveidi (COM(2011)0874),
– ņemot vērā 2011. gada 12. maija rezolūciju par Inovācijas savienību — pārveidojot Eiropu pēckrīzes pasaulei(7),
– ņemot vērā 2012. gada 14. jūnija rezolūciju par virzību uz ekonomikas atlabšanu, radot daudz jaunu darba vietu(8),
– ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 7. septembra rezolūciju par darbavietu potenciāla attīstīšanu jaunai, ilgtspējīgai ekonomikai(9),
– ņemot vērā 2012. gada 11. septembra rezolūciju par sieviešu lomu videi draudzīgā ekonomikā(10),
– ņemot vērā 2010. gada 6. maija rezolūciju par Komisijas Balto grāmatu „Adaptācija klimata pārmaiņām — iedibinot Eiropas rīcības pamatprincipus”(11),
– ņemot vērā 2011. gada 27. septembra rezolūciju par Zaļo grāmatu „No problēmām uz iespējām: virzība uz vienotu stratēģisko satvaru ES pētniecības un inovācijas finansējumam”(12),
– ņemot vērā Eirobarometra 2011. gada marta īso ziņojumu Nr. 315 par Eiropas uzņēmēju attieksmi pret ekoinovāciju,
– ņemot vērā Konkurētspējas un jauninājumu izpildaģentūras (KJIA) sagatavoto ziņojumu „Saskaņā ar Konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammu (CIP) tirgū ieviesto ekoinovācijas projektu rezultātu analizēšana un to paziņošana”, kas publicēts 2013. gada maijā;
– ņemot vērā ANO Vides programmas (UNEP), Starptautiskās Darba organizācijas (SDO), Starptautiskās Darba devēju organizācijas (IOE) un Starptautiskās Arodbiedrību konfederācijas (ITUC) 2008. gada iniciatīvu „Zaļās darbavietas: pienācīgs darbs ilgtspējīgā, zemas oglekļa emisijas pasaulē”,
– ņemot vērā organizācijas Greenpeace un Eiropas Atjaunojamās enerģijas padomes (EREC) 2009. gada ziņojumu „Darbs klimata labā: atjaunojamā enerģija un zaļo darbavietu revolūcija”,
– ņemot vērā Eiropas Arodbiedrību konfederācijas (ETUC) un Sociālās attīstības aģentūras (SDA) 2007. gada ziņojumu „Klimata pārmaiņas un nodarbinātība: klimata pārmaiņu un CO2 emisiju samazināšanas pasākumu ietekme uz nodarbinātību Eiropas Savienības 25 dalībvalstīs līdz 2030. gadam”,
– ņemot vērā Eurofound 2013. gada janvāra ziņojumu „Nozaru ekoloģizācija ES — paredzot un pārvaldot ietekmi uz darbavietu skaitu un kvalitāti” un tā problēmsituāciju analīzes datubāzi;
– ņemot vērā Eurofound 2011. gada ziņojumu „Darba attiecības un ilgtspējība — sociālo partneru loma pārejā uz videi nekaitīgu ekonomiku”;
– ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,
– ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, kā arī Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A7-0333/2013),
A. tā kā tīra un veselīga vide, gluži tāpat kā ekonomikas stiprums un konkurētspēja, ir priekšnoteikums labklājības uzturēšanai un augstai dzīves kvalitātei Eiropā;
B. tā kā vides problēmu, piemēram, klimata pārmaiņu, ierobežoto resursu un bioloģiskās daudzveidības izzušanas risināšanai ir vajadzīga radikāla pāreja no mūsu ekonomikas uz tādu ekonomiku, kurā galvenā nozīme ir tīrām tehnoloģijām;
C. tā kā krīzes apmērs sniedz unikālu un vēsturisku iespēju radīt pārveidojošas izmaiņas mūsu ekonomikā, bruģējot ceļu uz ilgtspējīgu attīstību ilgtermiņā;
D. tā kā videi nekaitīgo tehnoloģiju (GreenTech) pēdējo gadu izaugsme apliecina, ka ieguldījumi videi nekaitīgā izaugsmē nav dārgs pienākums, bet gan milzīga ekonomiska iespēja; tā kā lejupslīdes dēļ gandrīz katra nozare ir cietusi smagus zaudējumus un arī „zaļās” nozares izaugsme ir samazinājusies, tomēr joprojām turpinās;
E. tā kā pašreizējā resursus patērējošā ekonomika ir jāaizstāj ar resursu ziņā efektīvu ekonomiku, pārveidojot pastāvošās nozares par tādām videi nekaitīgām nozarēm ar augstu pievienoto vērtību, kas rada darbavietas un vienlaikus aizsargā vidi;
F. tā kā videi nekaitīgi risinājumi piesaistīs jaunas paaudzes augsto tehnoloģiju ražošanu un pakalpojumus, uzlabos Eiropas konkurētspēju un radīs jaunas kvalificētas darbavietas;
G. tā kā, veicinot jaunus procesus ražošanas procesu attīrīšanai, jaunas pārvaldības metodes un jaunas tehnoloģijas, kā arī jaunus pakalpojumus, ar ko uzņēmumi tiek padarīti videi nekaitīgāki, ekoinovācija palīdz Eiropai izmantot visas tās rīcībā esošās iespējas, vienlaikus risinot pašreizējās problēmas;
H. tā kā resursu cenas pēdējos gados ir būtiski kāpušas, tāpēc uzņēmumu konkurētspēju aizvien lielākā mērā nosaka to resursu efektīva izmantošana;
I. tā kā pieredze liecina, ka iestādēm ir grūti prognozēt to, kuras inovatīvās tehnoloģijas būs konkurētspējīgas tirgū;
J. tā kā fiskālie stimuli var būt lietderīgs instruments ekoinovācijas palielināšanai Eiropā;
K. tā kā Eiropa ir jauno tehnoloģiju izstrādes līdere; tā kā pastāv daudz šķēršļu vides tehnoloģiju attīstībai un plašākai izmantošanai, piemēram, turēšanās pie pašreizējo tehnoloģiju izmantojuma, cenu signāli, kas mēdz būt labvēlīgāki mazāk ekoefektīviem risinājumiem, grūta piekļuve finansējumam, kā arī maza patērētāju izpratne; tā kā tāpēc produktu aprites ciklā ir jāuzlabo to kopējie ekoloģiskie raksturlielumi, jāveicina pieprasījums pēc labākiem produktiem un ražošanas tehnoloģijām un jāpalīdz patērētājiem veikt apzinātu izvēli;
L. tā kā marķējumā, kas norāda produktu un pakalpojumu atbilstību prasībām attiecībā uz vidi, ir jāsniedz skaidra un objektīva informācija un jānovērš patērētāja maldināšana („zaļā tukšvārdība”);
M. tā kā mūsdienās ekonozares nodrošina 3,4 miljonus darbavietu, un to gada apgrozījums ir aptuveni EUR 319 miljardi; tā kā daudzās valstīs videi nekaitīgu tehnoloģiju nozare jau šobrīd ir vai drīz būs lielākais darba devējs;
N. tā kā ekoinovācijas ir ES attīstības stūrakmens vides ziņā, ekonomiski un sociāli ilgtspējīgas izaugsmes stratēģijai, kas rada kvalitatīvas nodarbinātības iespējas dažādās nozarēs;
O. tā kā 2010. gada Ekoinovāciju rezultātu pārskats (Eco-IS) liecina par labvēlīgu ekoinovāciju veikumu vairākās dalībvalstīs, tomēr par spīti tam neviena atsevišķa ES dalībvalsts vai valstu grupa šobrīd nevar kalpot kā ekoinovāciju veikuma paraugs ES;
P. tā kā Eirobarometra 2011. gada īsais ziņojums Nr. 315 par Eiropas uzņēmēju attieksmi pret ekoinovācijām liecina, ka MVU saskaras ar augstākām materiāla izmaksām, lai gan lielākā daļa uzņēmumu ir ieviesusi jaunus vai ievērojami uzlabotus ekoinovatīvus ražošanas procesus vai metodes ar mērķi samazināt materiāla izmaksas, kā arī tiem ir nodrošināta nepietiekama piekļuve pašreizējām dotācijām un nodokļu atvieglojumiem un izjūt nenoteiktu tirgus pieprasījumu;
Q. tā kā CIP ekoinovāciju iniciatīvas analīze liecina, ka prognozējamie ieguvumi vides, ekonomikas un nodarbinātības jomās būtiski pārsniedz publiskos izdevumus;
R. tā kā ekoinovāciju mērīšana ir galvenā prasība ES dalībvalstu veikuma un progresa uzraudzībai un novērtēšanai virzībā uz gudru un ilgtspējīgu izaugsmi Eiropā, tomēr datu pieejamība ekoinovāciju jautājumā ir ierobežota un to kvalitāte rādītāju starpā ievērojami atšķiras;
S. tā kā politikas veidotājiem un citām ieinteresētajām pusēm ir atšķirīga izpratne par to, kas ir ekoinovācijas un kādam jābūt to ieviešanas mērķim;
T. tā kā pastāv atšķirīgi vērtēšanas kritēriji, ko izmanto, lai definētu terminus „ekoinovācija” un „gudras, videi draudzīgas darbavietas” (piemēram, SDO, UNEP, CEDEFOP, ESAO vai Eirostata definīcijas), tādēļ varētu rasties atšķirīgi statistikas dati par ekoinovāciju, videi draudzīgām darbavietām un izaugsmi;
U. tā kā 2010. gada 7. septembra rezolūcijā par darbavietu potenciāla attīstīšanu jaunai, ilgtspējīgai ekonomikai ir atsauce uz SDO izstrādāto stabilu darbavietu definīciju un uzsvērts, ka ekoinovācijai ir nozīmīga loma visās rūpniecības un ražošanas nozarēs;
V. tā kā pašlaik saskaņā ar ekoinovāciju shēmu tiek finansēti vairāk nekā 240 projekti; tā kā 2013. gada maijā Komisija nāca klajā ar jaunu aicinājumu papildus izraudzīties vēl 45 ekoinovācijas projektus, kuros paredzēti jauni risinājumi vides jomā; tā kā, pateicoties CIP ekoinovācijas iniciatīvas darbībai un finansējumam, ir sniegts atbalsts daudzsološiem Eiropas ekoinovācijas izstrādātājiem, nodrošinot riska kapitālu, kas citādi tiem nebūtu pieejams;
W. tā kā 2014.–2020. gada periodā ES jaunā programma pētniecībai un inovācijām „Apvārsnis 2020” ir finanšu instruments, ar ko ievieš Inovāciju savienību; tā kā nākamajā daudzgadu finanšu shēmā (2014.–2020. gadam) ekoinovāciju iniciatīva ir iekļauta arī programmā „LIFE” (Vides un klimata pasākumu programma 2014.–2020. gadam);
X. tā kā jauniešu bezdarba līmeņa pieaugums ir satraucošs un ir ļoti nepieciešama politika, kas jauniešiem sniegtu vairāk un labākas darba iespējas;
Y. tā kā Parlaments ir atzinīgi novērtējis Komisijas iniciatīvu „Jaunas prasmes jaunām darbavietām”, kas atzīst sadarbību ar dalībvalstīm,
Vispārējas politiskās nostādnes gudras un ilgtspējīgas izaugsmes, kā arī darbavietu radīšanai
1. aicina Komisiju turpināt darbu pie ES mēroga vīzijas ekoinovāciju jautājumā, ņemot vērā pāreju uz resursu ziņā efektīvu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, tomēr aicina arī pievērsties konkrētiem mērķiem, prioritārajām jomām un pavērsiena punktiem;
2. atbalsta Komisijas stratēģijas „Eiropa 2020” pamatiniciatīvu, kuras mērķis ir nekavējoties īstenot pāreju uz ilgtspējīgu ekonomiku; turklāt uzsver, ka mērķtiecīgs ieguldījums ES reģionu ekoloģiskas pārveidošanas procesā ir ļoti noderīgs instruments, lai sasniegtu reģionālās konverģences un teritoriālās kohēzijas stratēģiskos mērķus;
3. norāda uz iespēju tieši un netieši radīt kvalitatīvas darbvietas, pilnībā īstenojot stratēģiju „Eiropa 2020”; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus šajā jomā; atzinīgi vērtē Komisijas integrētās stratēģijas veicināšanu videi draudzīgai izaugsmei saskaņā ar pamatiniciatīvu „Inovācijas Savienība” un jo īpaši Ekoinovāciju rīcības plānu, kas ir solis pareizajā virzienā;
4. uzsver, ka tiesiskais regulējums ir svarīgs līdzeklis pieprasījuma pēc vides tehnoloģijām palielināšanai; uzskata, ka Eiropas ražošanas konkurētspēja ir atkarīga no Eiropas globālās vadības ekoloģiski efektīvu preču un ražošanas jomā;
5. aicina dalībvalstis izstrādāt stratēģijas darbaspēka prasmju saskaņošanai ar videi draudzīgu tehnoloģiju nozares piedāvātajām iespējām, pievēršoties dažādām apakšnozarēm un to vajadzībām pēc kvalificētiem darbiniekiem;
6. uzsver divējādās vides un ekonomiskās priekšrocības, ko rada pāreja uz videi nekaitīgu noturīgu ekonomiku, proti, stabilu darbvietu izveidošanu ES un jaunattīstības valstīs, pieaugot dalībai inovatīvā degvielas un materiālu ražošanā, kā arī nodarbinātības iespējas, ko rada biomateriālu apstrāde un tirdzniecība uzņēmumiem, publiskiem, privātiem un vietējiem patērētājiem; uzsver, ka ar šīm iespējām būtu jārada kvalitatīvas un ilgtspējīgas darbvietas gan kvalificētiem, gan nekvalificētiem darba ņēmējiem; atzīst, ka stabili ilgtermiņa reglamentējošie noteikumi ilgtspējības veicināšanai būtu jāizstrādā, izmantojot esošos finanšu instrumentus;
7. norāda uz sarežģītām problēmām saistībā ar nodrošinātību ar pārtiku, klimata pārmaiņām, augsnes kvalitāti, izejvielu nepietiekamību, pāreju uz atjaunojamās enerģijas sistēmām un energoefektivitāti utt.; atzīst, ka ekoinovācijai var būt būtiska loma daudzu šo problēmu risināšanā; atkārtoti uzsver, ka šādas pārejas īstenošanai nepieciešama vienota pieeja, iekļaujot izglītību, apmācību, iemaņu attīstību, pētījumus un inovācijas, privātā un publiskā sektora ieguldījumus un infrastruktūras attīstību, turklāt visi šie aspekti veicina daudzveidīgas un stabilas nodarbinātības iespējas;
8. uzskata, ka inovatīviem Eiropas uzņēmumiem ir nepieciešamas ne tikai subsīdijas, bet arī labāks tiesiskais regulējums, labāka saikne ar pētījumu bāzi, kā arī labāka piekļuve dažāda veida finansējumam gan dotāciju, gan aizdevumu, gan pamatkapitāla finansējuma veidā; tāpēc aicina dalībvalstis un Komisiju radīt atbilstošus apstākļus valstī un Eiropā;
9. uzsver, ka darbavietas videi draudzīgu tehnoloģiju jomā nevajadzētu attiecināt tikai uz atjaunojamās enerģijas ražošanu, energoefektivitātes uzlabošanu un transporta nozares pilnveidošanu, jo videi draudzīga izaugsme ir iespēja visām nozarēm, tāpēc tām ir jāizpēta attīstības iespējas un jāuzlabo patērētāju izpratne par „zaļo” produktu iegādes svarīgo nozīmi;
10. uzskata, ka uzņēmumu konkurētspējas palielināšanai nepieciešama strauja tīro tehnoloģiju attīstība; tāpēc aicina Komisiju izvirzīt ekoinovācijas par savas rūpniecības politikas galveno jomu;
11. aicina Komisiju veicināt marķēšanas standartu un skaidru definīciju izstrādi, lai noteiktu un sniegtu informāciju par produktu un pakalpojumu atbilstību prasībām attiecībā uz vidi;
12. uzskata, ka jaunai, ilgtspējīgai ekonomikai ES ir jānodrošina līdzsvarota ekonomiskā un sociālā attīstība; aicina īstenot mērķtiecīgu un ilgtspējīgu rūpniecības politiku, veltot īpašu uzmanību resursu efektīvai izmantošanai; atgādina, ka resursu un materiālu efektīva izmantošana samazinās rūpniecības un mājsaimniecību izmaksas, nodrošinot resursus citiem ieguldījumiem, un padarīs ES ekonomiku mazāk atkarīgu no ierobežotajiem resursiem un ārkārtīgi nepastāvīgajiem resursu tirgiem; uzsver, ka zaļajai ekonomikai ir jānodrošina iespējas pienācīgu un labi apmaksātu darbavietu radīšanai, sniedzot vienlīdzīgas iespējas gan vīriešiem, gan sievietēm, vienlaikus koncentrējoties uz vides aizsardzību;
13. uzsver, ka, lai gan ekorūpniecība pašlaik nodrošina 3,4 miljonus darbavietu un aptuveni EUR 319 miljardu gada apgrozījumu, tās potenciāls radīt reģionālu izaugsmi un nodarbinātības iespējas un panākt ieguvumus videi joprojām lielā mērā ir neizmantots, un šajā sakarā atgādina, ka bezdarbība izmaksātu dārgi;
14. uzsver, ka veiksmīgām ekoinovācijām nepieciešams mērķtiecīgāks ilgtermiņa ieguldījums, kam jo īpaši jāaptver izglītība un apmācība, pētījumi un izstrāde, infrastruktūra utt.;
15. atzinīgi vērtē pašreizējās universitāšu programmas un darba apmācību programmas, kuru uzmanības centrā ir ekoloģiskā, ekonomiskā un sociālā ilgtspējība, kā arī uzsver, ka saistībā ar ilgtspējīgu darbavietu radīšanu pastāv jaunas izglītības vajadzības, kas ir jāapmierina;
16. ir stingri pārliecināts, ka uz tirgus ekonomiku balstīta vides politika var kļūt par izaugsmes un nodarbinātības dzinējspēku visās ekonomikas nozarēs, un uzsver, ka prognozējami, investīcijas veicinoši pamatnosacījumi ir tas, kas ļaus inovatīviem uzņēmumiem iespējami veiksmīgāk izmantot šīs iespējas vides un darba ņēmēju labā;
17. atzīst, ka ekonomikas pāreja uz jaunām uzņēmējdarbības jomām var piesaistīt jauno darbinieku paaudzi un radīt jaunas darba iespējas ekoinovācijas spektrā;
19. uzsver iespējamo sinerģijas efektu, ko ekoinovācija varētu radīt ilgtspējīgu, kvalitatīvu darbavietu izveidē, vides aizsardzībā un ekonomiskās atkarības samazināšanā;
20. uzsver ekoinovācijas koncepcijas plašo dimensiju, ņemot vērā, ka tā ir definēta kā jebkura veida inovācija, kuras mērķis ir virzība uz ilgtspējīgu attīstību, samazinot ietekmi uz vidi vai panākot efektīvu un atbildīgu resursu izmantošanu;
21. aicina Komisiju atzīmēt dažādo ekoinovāciju uztveri un ar to saistītās problēmas, kā arī veidot kopēju izpratni par dažādajām stratēģiskajām iespējām, ko ekoinovācijas piedāvā nākotnei;
22. uzskata, ka Eirostata definīciju jēdzienam „zaļās darbavietas” (vides preču un pakalpojumu jomā), kas, piemēram, nosaka, ka „zaļo” tehnoloģiju un produktu jomā par prioritāru mērķi ir jāizvirza vides aizsardzība vai resursu pārvaldība, būtu lietderīgi izmantot, lai izvairītos no atšķirīgas statistikas, tomēr uzskata, ka ir jāturpina izstrādāt videi nekaitīgu darbavietu un izaugsmes vienota definīcija ES mērogā, kas, piemēram, attiektos arī uz sabiedriskā transporta nozari; uzskata, ka ir lietderīgi apsvērt vispusīgāku „videi draudzīgo darbavietu” definīciju, ietverot papildu darbavietas/darbības nākamajā posmā;
23. uzsver ekoinovāciju neizmantoto potenciālu vides ieguvumu jomā, ņemot vērā, ka tā, kā tiek gaidīts, palīdzēs samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, citus piesārņotājus un atkritumu radīšanu, cita starpā vairāk izmantojot pārstrādātus materiālus un tādu kvalitatīvu produktu ražošanu, kuri mazāk ietekmēs vidi, kā arī veicinās videi draudzīgākus ražošanas procesus un pakalpojumus; uzsver vajadzību mērķtiecīgi vērst rīcību uz sastrēgumu vietām un šķēršļiem ceļā uz ekoinovāciju komercializāciju un uz šo produktu un pakalpojumu internacionalizāciju;
25. atzīst ka ekoinovācija sniedz skaidras iespējas jaunās uzņēmējdarbības jomās, piedāvājot iespējas maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), „pašuzsācējiem”, pašnodarbinātajām personām un uzņēmējiem gūt labumu no jauniem tirgiem un uzņēmējdarbības modeļiem, kā arī piedāvāt tradicionālās ekonomikas nozarēm iespējas padarīt esošās darbavietas videi nekaitīgākas, pielāgojot tās ilgtspējīgām, resursu ziņā efektīvām ražošanas un darba metodēm;
26. aicina Komisiju izstrādāt sistemātisku pieeju ekoinovāciju politikai, radot saprātīgus pamatnosacījumus, kas nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus ekoinovācijām uzņēmumos, kā arī infrastruktūru, kura ļautu uzņēmumiem un patērētājiem izdarīt ilgtspējīgu izvēli;
27. aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt vides standartus publiskajam iepirkumam, tādējādi plašāk izvēršot publiskā sektora iestāžu kā pirmo klientu funkciju;
28. jo īpaši norāda, cik ekoinovācijā nozīmīga ir piekļuve atbilstošai apmācībai un iemaņu attīstībai, lai nodrošinātu nepieciešamo prasmīgo darbaspēku darba devējiem un atbilstošas zināšanas, prasmes un iemaņas jauniešiem, tādējādi radot iespējas viņus nodarbināt jaunām inovatīvām nodarbinātības iespējām, un lai atvieglotu darba ņēmēju pāreju no nozarēm, kas piedzīvo lejupslīdi, uz jaunām, videi nekaitīgām nozarēm; šajā sakarā uzsver iespēju īstenot māceklības programmas lauku apvidos un citu veidu profesionālo apmācību, lai attīstītu šos jaunos iemaņu kopumus;
29. iesaka atbalstīt jauniešu radošo un inovatīvo potenciālu, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību, un uzlabot viņu piekļuvi finansējumam;
ES, dalībvalstis un reģioni
30. uzsver vajadzību integrēt ekoinovācijas jēdzienu visās politikas jomās, jo ekoinovācija ir transversāla politikas joma; šajā sakarā aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt sadarbību visās ministrijās un politikas līmeņos un regulāri uzraudzīt attiecīgo politisko nostādņu īstenošanu;
31. aicina visus galvenos tirgus dalībniekus sadarboties videi draudzīgas izaugsmes, inovācijas un darbavietu jomā katrā nozarē un izmantot pašreizējos instrumentus, piemēram, tehnoloģiju platformas, prasmju speciālistu grupas, kopīgas tehnoloģiju ierosmes, pirmtirgus, kopas un augsta līmeņa ražošanas grupas;
32. aicina Komisiju un dalībvalstis sagatavot jaunus tiesību aktus un stiprināt pašreizējos tiesību aktus atjaunojamo energoresursu attīstības un izmantošanas, kā arī energoefektivitātes uzlabošanas jomā, nodrošinot juridisko noteiktību un vienlīdzīgus konkurences apstākļus, kā arī sekmējot publiskos un privātos ieguldījumus;
33. aicina dalībvalstis uzlabot šo politisko nostādņu koordināciju un īpaši atbalstīt reģionālās partnerības izaugsmei, inovācijai, darbavietām un vienlīdzīgām iespējām gan sievietēm, gan vīriešiem, kā arī atbalstīt pārrobežu iniciatīvas;
34. vērš uzmanību uz ekoinovācijas koncepcijas nodarbinātības potenciālu ilgtspējīgā ekonomikā; aicina Komisiju nodrošināt platformu, kas dotu dalībvalstīm iespēju koordinēt to pasākumus jaunu ilgtspējīgu darbavietu un izaugsmes radīšanā;
35. mudina dalībvalstis, risinot jautājumus par klimata pārmaiņu ietekmi uz ekonomiku, sociālo jomu un vidi, īstenot pieredzes un paraugprakses apmaiņu nodarbinātības iespēju jomā;
36. aicina horizontāli integrēt ekoinovācijas koncepciju struktūrfondos un Kohēzijas fondā; ierosina, ka, lai radītu jaunas darbavietas ilgtspējīgas ekonomikas apstākļos, vietējām un reģionālajām varas iestādēm atbilstīgi katras dalībvalsts tiesiskajai un iestāžu struktūrai būtu jāpieņem attīstības stratēģijas saskaņā ar stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem;
37. uzskata, ka pašreizējie un ierosinātie ES tiesību akti vides jomā var būtiski palīdzēt radīt jaunas darbavietas tādās jomās kā gaiss, augsne un ūdens, enerģija, sabiedriskie pakalpojumi, lauksaimniecība, transports, tūrisms, mežsaimniecība un vides pārvaldība, un aicina dalībvalstis ieviest šos tiesību aktus;
38. uzsver, ka steidzami jāuzlabo ES oglekļa emisiju kvotu tirgus, lai nodrošinātu, ka ieguldījumi noteikti nonāk pie klimatam nekaitīgām tehnoloģijām;
39. aicina izveidot ciešāku saikni starp fundamentāliem pētījumiem un rūpnieciskiem jauninājumiem, kā arī starp jauninājumiem un ražošanas procesu; mudina Komisiju ierosināt pētniecības/konsultatīvu situācijas izpēti ekoinovāciju jomā katrai dalībvalstij;
40. uzsver, ka ES ekoinovācija veicina resursu efektīvāku izmantošanu ārpus mūsu robežām, tādējādi mazinot pasaules resursu sarukšanu; tāpēc mudina dalībvalstis stiprināt valsts resursu efektīvas izmantošanas stratēģijas un dalīties ar zināšanām starptautiskos forumos;
41. uzsver, ka ekoinovācijas labākā prakse ir vairāk jāintegrē reālajā ekonomikā, lai gūtie panākumi būtu labāk redzami cilvēku ikdienas dzīvē;
42. uzsver, ka inovācijas un ekoinovācijas pamatā ir pētījumi; norāda, ka ekoinovācijai ir liels izaugsmes potenciāls un Eiropa varētu būt pasaules līdere šajā jomā, kā arī norāda uz iespējām, ko tā paver jaunām, kvalitatīvām darbvietām;
43. uzskata, ka ekoinovācija ir pilnībā savienojama ar pētniecības, inovācijas, klimata un vides ieguldījumu prioritātēm nākamajā struktūrfondu plānošanas periodā;
44. uzsver, cik būtiska loma var būt partnerībai un sinerģijai starp izglītības nozari, uzņēmumiem, un vietējām un reģionālām varas iestādēm, lai sniegtu atbilstošu apmācību, tostarp gan vīriešiem, gan sievietēm paredzētu apmācību saistībā ar iemaņām zinātnes, tehnoloģiju, inženierijas un matemātikas jomā, kā arī profesionālo orientāciju, kvalitatīvu un apmaksātu praksi un duālās izglītības iespējas, lai nodrošinātu plašu piekļuvi nodarbinātības iespējām un kvalitatīvām darbvietām, kas rodas, ieviešot ekoinovāciju;
45. mudina dalībvalstis nodrošināt uzņēmumiem, jo īpaši MVU, stimulus, lai veicinātu ieguldījumu palielināšanu privātā sektora pētniecības un izstrādes darbībās; šajā sakarā atzinīgi vērtē Ekoinovāciju rīcības plānu;
46. mudina dalībvalstis uzlabot pārrobežu sadarbību, lai nodrošinātu tehnoloģiju un paraugprakses izplatību ES un tādējādi palielinātu Eiropas konkurētspēju;
47. aicina veicināt labāko ekoinovāciju izmantojumu, jo īpaši jaunattīstības valstīs, kurās, piemēram, efektīvāks kokogļu ražošanas process, komposta tualetes, atjaunojamās enerģijas avotu izmantojums, ūdens attīrīšanas sistēmas un daudz citu inovāciju varētu par salīdzinoši zemām izmaksām būtiski uzlabot dzīves kvalitāti un veselību un veicināt ilgtspējīgu uzņēmējdarbību un nodarbinātību;
48. mudina dalībvalstis, nodrošinot sociāli atbildīgu pāreju uz augstas kvalitātes „zaļajām” darbvietām, pēc iespējas ātrāk izmantot Eiropas Sociālā fonda līdzekļus programmām, kuru mērķis ir paaugstināt darba ņēmēju kvalifikāciju, apmācīt un pārkvalificēt viņus;
Finansējums ekoinovācijām
49. norāda uz ieguvumiem fiskālajai politikai un ekoinovācijas veicināšanas nolūkā aicina dalībvalstis novirzīt nodokļus no nodarbinātības uz resursu izmantošanu un piesārņojumu;
50. mudina Komisiju definēt videi kaitīgu subsīdiju kā „valdības tādas rīcības sekas, kas rada priekšrocības patērētājiem vai ražotājiem nolūkā papildināt to ienākumus vai samazināt to izmaksas, tomēr, to darot, neievēro saprātīgu praksi vides jomā”; aicina Komisiju un dalībvalstis nekavējoties pieņemt konkrētus plānus, kas vērsti uz videi nedraudzīgo subsīdiju pakāpenisku izbeigšanu, pamatojoties uz šo definīciju;
51. aicina Komisiju un dalībvalstis pakāpeniski līdz 2020. gadam izbeigt visas videi nedraudzīgās subsīdijas, tostarp subsīdijas un finansiālo atbalstu fosilajiem kurināmajiem un subsīdijas, kas veicina atjaunojamo resursu neefektīvu izmantojumu, un valstu reformu programmās ziņot par gūtajiem panākumiem;
52. uzsver, ka ekoinovācijai vajadzētu izmantot jaunos ES finanšu instrumentus, Inovācijas savienības mehānismus un „Resursu ziņā efektīvas Eiropas” pamatiniciatīvas, kā arī kohēzijas politiku pēc 2013. gada un pamatprogrammu „Apvārsnis 2020”;
53. uzskata, ka ir svarīgi, lai ekoinovācijas un vides tehnoloģijas būtu finansiāli dzīvotspējīgas un konkurētspējīgas ilgtermiņā; uzskata, ka tajos gadījumos, kad publiskā sektora atbalsts tiek sniegts, publiskā sektora ieguldījumu atbalstam būtu jāveicina videi draudzīgas ražošanas metodes;
54. atzinīgi vērtē ekoinovāciju finansējuma iespējas kopējās lauksaimniecības politikas un arī programmu COSME, „Apvārsnis 2020” un LIFE ietvaros, vienlaikus uzstājot, ka būtu jāpanāk, lai lielāks finansējums būtu pieejams nolūkā pastiprināt jau izstrādāto ekoinovāciju praktisko piemērošanu;
55. aicina Komisiju ieviest nepieciešamos instrumentus un piešķirt pietiekamus budžeta resursus, lai ekoinovāciju jautājumā nodrošinātu gludu pāreju no Konkurētspējas un inovācijas pamatprogrammas (CIP) uz programmu „Apvārsnis 2020”, un novērst procesuālos šķēršļus un finanšu slogu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem; atgādina, ka būtiska nozīme ir līdzsvarotai dzimumu līdzdalībai lēmumu pieņemšanā visos finansējuma posmos un aspektos;
56. mudina dalībvalstis iekļaut ekoinovāciju savās stratēģijās laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam kā līdzekli, kas veicina zaļo ekonomiku, izaugsmi un jaunas darbavietas, tādējādi nodrošinot, ka uzņēmējdarbības attīstība notiek vienlīdzīgos konkurences apstākļos, pamatojoties uz sadarbību starp izglītības, uzņēmējdarbības un zinātnes aprindām;
57. uzsver, ka, lai gan pašreizējās prioritārās jomas ekoinovāciju 2012. gada uzaicinājumā aprobežojas ar vairākām svarīgākajām jomām, ekoinovācijas iniciatīva ir transversāla programma, kas atbalsta ekoinovatīvus projektus dažādās nozarēs; tādēļ atkārtoti uzsver, ka visām nozarēm un uzņēmējdarbības virzieniem vajadzētu būt tiesīgiem pretendēt uz finansējumu;
58. aicina Komisiju jo īpaši plānot skaidri definētus, koncentrētus un pastiprinātus resursus projektiem saistībā ar ieviešanu tirgū, kā arī riska kapitālam, MVU īstenotai tīklu veidošanai un ekoinovāciju internacionalizācijai un komercializācijai ES;
59. uzskata, ka, tā kā jauni uzņēmējdarbības modeļi sāk satricināt tradicionālās piegādes ķēdes, spēja ņemt vērā globalizāciju un tās ietekmi uz ES ekonomiku un piegādes ķēdēm nākamajā finansēšanas periodā ir sekmīgāk jāatspoguļo ekoinovācijas iniciatīvas prioritātēs;
60. uzskata, ka MVU un kooperatīvu potenciāls ekoinovācijas veicināšanā vēl nav izsmelts; tāpēc prasa radīt konkrētas MVU un kooperatīvu finansēšanas iespējas attiecībā uz ekoinovācijas koncepcijām;
61. ir pārliecināts, ka vajadzīgi inovatīvi finanšu instrumenti, lai uzlabotu izredzes stiprināt spējas un veidot tīklus;
62. uzsver, ka līdzekļu palielināšana ir jāsasaista ar finansēšanas procedūru vienkāršošanu;
63. norāda, ka turpmākā kohēzijas politika ietvers viedas specializācijas stratēģiju kā ex-ante nosacījumu ES reģioniem, un mudina reģionus uzsākt informatīvas kampaņas, kas vērstas uz visām mērķgrupām, lai integrētu ekoinovāciju reģionu un valstu viedas specializācijas stratēģijās;
o o o
64. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. decembra normatīvā rezolūcija par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu par grozījumu izdarīšanu konkrētās regulās par kopējo tirdzniecības politiku attiecībā uz konkrētu pasākumu pieņemšanas procedūru (13283/1/2013 – C7-0411/2013 – 2011/0039(COD))
– ņemot vērā Padomes nostāju pirmajā lasījumā (13283/1/2013 – C7–0411/2013),
– ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā(1) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2011)0082),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 7. punktu,
– ņemot vērā Reglamenta 72. pantu,
– ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumus otrajam lasījumam (A7-0421/2013),
1. apstiprina Padomes nostāju pirmajā lasījumā;
2. apstiprina Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgo paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai;
3. pieņem zināšanai dalībvalstu paziņojumu un Komisijas paziņojumus, kas pievienoti šai rezolūcijai;
4. konstatē, ka akts ir pieņemts saskaņā ar Padomes nostāju;
5. uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 297. panta 1. punktu;
6. uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir notikusi pārbaude, ka ir ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī kopā ar visiem šai rezolūcijai pievienotajiem paziņojumiem;
7. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.
NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS
Kopīgs paziņojums par Regulas (EK) Nr. 1225/2009 15. panta 6. punktu un Regulas (EK) Nr. 597/2009 25. panta 6. punktu
Eiropas Parlaments, Padome un Komisija uzskata, ka Regulas (EK) Nr. 1225/2009 15. panta 6. punkta un Regulas (EK) Nr. 597/2009 25. panta 6. punkta iekļaušana ir pamatota, tikai balstoties uz šo regulu konkrētajām īpašībām, pirms tās tiek grozītas ar šo regulu. Līdz ar to šāda noteikuma, proti, minēto pantu, iekļaušana ir izņēmuma gadījums attiecībā uz šīm divām regulām un nerada precedentu turpmākās likumdošanas sagatavošanai.
Skaidrības labad Eiropas Parlaments, Padome un Komisija saprot, ka ar Regulas (EK) Nr. 1225/2009 15. panta 6. punktu un Regulas (EK) Nr. 597/2009 25. panta 6. punktu neievieš lēmumu pieņemšanas procedūras, kas būtu atšķirīgas no Regulā (ES) Nr. 182/2011 paredzētajām vai papildinātu tās.
Dalībvalstu paziņojums par Regulas (ES) Nr. 182/2011 3. panta 4. punkta un 6. panta 2. punkta piemērošanu saistībā ar antidempinga un kompensācijas maksājumu procedūru saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1225/2009 un (EK) Nr. 597/2009
Ja dalībvalsts ierosina grozījumu attiecībā uz Regulās (EK) Nr. 1225/2009 un (EK) Nr. 597/2009 („pamatregulas”) paredzētajiem antidempinga vai kompensācijas maksājuma pasākumu projektiem saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 182/20113. panta 4. punktu vai 6. panta 2. punktu, tā:
(a) nodrošina, ka grozījums tiek ierosināts savlaicīgi, ievērojot pamatregulu termiņus un atspoguļojot nepieciešamību Komisijai dot pietiekoši daudz laika vajadzīgās atklāšanas procedūras sākšanai un priekšlikuma pienācīgai izskatīšanai, un nepieciešamību komitejai izskatīt ierosināto grozīto pasākuma projektu;
(b) nodrošina, ka ierosinātais grozījums atbilst pamatregulām, kā to skaidro Eiropas Savienības Tiesa, un attiecīgām starptautiskām saistībām;
(c) iesniedz rakstisku pamatojumu, kurā ir norādīts vismaz tas, kā ierosinātais grozījums ir saistīts ar pamatregulām un ar izmeklēšanā atklātajiem faktiem, bet var ietvert arī citus papildu argumentus, ko dalībvalsts, kas ierosina grozījumu, uzskata par piemērotiem.
Komisijas paziņojums
saistībā ar antidempinga un kompensācijas maksājumu procedūrām saskaņā ar Regulām (EK) Nr. 1225/2009 un (EK) Nr. 597/2009
Komisija atzīst, cik svarīgi ir, lai dalībvalstis saņemtu informāciju, kā paredzēts Regulā (EK) Nr. 1225/2009 un Regulā (EK) Nr. 597/2009 („pamatregulas”), un varētu piedalīties apzinātu lēmumu pieņemšanā, un tā rīkosies, lai šo mērķi sasniegtu.
* * *
Lai izvairītos no neskaidrībām, Komisija saprot, ka 8. panta 5. punktā Regulā (ES) Nr. 182/2011 minētā atsauce uz konsultācijām nozīmē to, ka, izņemot steidzamus gadījumus, Komisijai pirms pagaidu antidempinga vai kompensācijas maksājumu pieņemšanas jācenšas noskaidrot dalībvalstu viedokļus.
* * *
Komisija nodrošinās, ka tā efektīvi pārvaldīs visus Regulā (EK) Nr. 1225/2009 un Regulā (EK) Nr. 597/2009 paredzētos antidempinga un kompensācijas maksājumu procedūru aspektus, tostarp nodrošinot dalībvalstīm iespēju ierosināt grozījumus, lai tiktu ievēroti pamatregulās noteiktie laika posmi un pienākumi pret ieinteresētajām personām un lai galīgi noteiktie pasākumi atbilstu izmeklēšanā atklātajiem faktiem un pamatregulām saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas interpretāciju un atbilstoši Savienības starptautiskajām saistībām.
Komisijas paziņojums par kodifikāciju
Lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 37/2014, ar ko attiecībā uz atsevišķu pasākumu pieņemšanas procedūru groza dažas regulas par kopējo tirdzniecības politiku, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 38/2014, ar ko attiecībā uz pilnvaru deleģēšanu un īstenošanu konkrētu pasākumu pieņemšanai, groza dažas regulas par kopējo tirdzniecības politiku, būs nepieciešami daudzi grozījumi attiecīgajos tiesību aktos. Lai uzlabotu attiecīgo aktu skaidrību, Komisija ierosinās aktus kodificēt pēc iespējas drīz pēc šo abu regulu pieņemšanas un vēlākais līdz 2014. gada 1. jūnijam.
Komisijas paziņojums par deleģētajiem aktiem
Saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 37/2014, ar ko attiecībā uz atsevišķu pasākumu pieņemšanas procedūru groza dažas regulas par kopējo tirdzniecības politiku un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 38/2014, ar ko attiecībā uz pilnvaru deleģēšanu un īstenošanu konkrētu pasākumu pieņemšanai groza dažas regulas par kopējo tirdzniecības politiku, Komisija atgādina par apņemšanos, kas pausta Pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Komisijas attiecībām 15. pantā, proti, ka Komisija sniegs pilnīgu informāciju un dokumentāciju par tās sanāksmēm ar valstu ekspertiem saistībā ar deleģēto aktu sagatavošanu.
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. decembra normatīvā rezolūcija par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu, ar ko attiecībā uz deleģēšanas un īstenošanas pilnvaru piešķiršanu konkrētu pasākumu pieņemšanai groza konkrētas regulas saistībā ar kopējo tirdzniecības politiku (13284/1/2013 – C7-0408/2013 – 2011/0153(COD))
– ņemot vērā Padomes nostāju pirmajā lasījumā (13284/1/2013 – C7–0408/2013),
– ņemot vērā tā nostāju pirmajā lasījumā(1) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2011)0349),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 7. punktu,
– ņemot vērā Reglamenta 72. pantu,
– ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komiteja ieteikumus otrajam lasījumam (A7-0419/2013),
1. apstiprina Padomes nostāju pirmajā lasījumā;
2. apstiprina Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgo paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai;
3. pieņem zināšanai Komisijas paziņojumus, kas pievienoti šai rezolūcijai;
4. konstatē, ka akts ir pieņemts saskaņā ar Padomes nostāju;
5. uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 297. panta 1. punktu;
6. uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir notikusi pārbaude, ka ir ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī kopā ar visiem šai rezolūcijai pievienotajiem paziņojumiem;
7. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.
NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS
Kopīgs paziņojums attiecībā uz Regulu (EEK) Nr. 3030/93 un Regulu (EK) Nr. 517/94
Jāatzīmē, ka procedūras, kas paredzētas Regulas (EEK) Nr. 3030/93 2. panta 6. punktā, 6. panta 2. punktā, 8. un 10. pantā, 13. panta 3. punktā, 15. panta 3., 4. un 5. punktā un 19. pantā, IV pielikuma 4. panta 3. punktā un VII pielikuma 2. pantā un 3. panta 1. un 3. punktā un Regulas (EK) Nr. 517/94 3. panta 3. punktā, 5. panta 2. punktā, 12. panta 3. punktā un 13. un 28. pantā, tiek pārveidotas par deleģēto aktu pieņemšanas procedūrām. Jāatzīmē, ka daži no minētajiem pantiem attiecas uz lēmumu pieņemšanas procedūrām aizsardzības pasākumu pieņemšanai tirdzniecības aizsardzības jomā.
Eiropas Parlaments, Padome un Komisija uzskata, ka aizsardzības pasākumi ir jāuzskata par īstenošanas pasākumiem. Ārkārtas gadījumā konkrētajās iepriekš minētajās spēkā esošās regulās pasākumi ir deleģēto aktu veidā, jo aizsardzības pasākumi tiek ieviesti, grozot attiecīgos pamatregulu pielikumus. Tas izriet no īpašās struktūras, kas ir raksturīga minētajām spēkā esošajām regulām, un ko līdz ar to neizmantos kā precedentu turpmāko tirdzniecības aizsardzības instrumentu un citu aizsardzības pasākumu sagatavošanai.
Komisijas paziņojums par kodifikāciju
Lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 37/2014, ar ko attiecībā uz konkrētu pasākumu pieņemšanas procedūrām groza konkrētas regulas saistībā ar kopējo tirdzniecības politiku, un Eiropas Parlamenta un Padomes .. Regulu (ES) Nr. .../2013, ar ko attiecībā uz deleģēšanas un īstenošanas pilnvaru piešķiršanu konkrētu pasākumu pieņemšanai groza konkrētas regulas saistībā ar kopējo tirdzniecības politiku, būs nepieciešami daudzi grozījumi attiecīgajos tiesību aktos. Lai uzlabotu attiecīgo aktu skaidrību, Komisija ierosinās aktus kodificēt pēc iespējas drīz pēc šo abu regulu pieņemšanas un vēlākais līdz 2014. gada 1. jūnijam.
Komisijas paziņojums par deleģētajiem aktiem
Saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 37/2014, ar ko attiecībā uz konkrētu pasākumu pieņemšanas procedūrām groza konkrētas regulas saistībā ar kopējo tirdzniecības politiku, un Eiropas Parlamenta un Padomes .. Regulu (ES) Nr. .../2013, ar ko attiecībā uz deleģēšanas un īstenošanas pilnvaru piešķiršanu konkrētu pasākumu pieņemšanai groza konkrētas regulas saistībā ar kopējo tirdzniecības politiku, Komisija atgādina par apņemšanos, kas pausta Pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Komisijas attiecībām 15. pantā, proti, ka Komisija sniegs Parlamentam pilnīgu informāciju un dokumentāciju par tās sanāksmēm ar valstu ekspertiem saistībā ar deleģēto aktu sagatavošanu.
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. decembrī pieņemtie grozījumi priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par maksājumu kontu tarifu salīdzināmību, maksājumu kontu maiņu un piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām (COM(2013)0266 – C7-0125/2013 – 2013/0139(COD))(1)
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA par maksājumu kontu tarifu salīdzināmību, maksājumu kontu maiņu un piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām (Dokuments attiecas uz EEZ)
EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,
ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 114. pantu,
ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,
pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,
ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(3),
[...]
rīkojoties saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,
tā kā:
(1) Saskaņā ar LESD 26. panta 2. punktu iekšējais tirgus aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite. Iekšējā tirgus sadrumstalotība kaitē konkurētspējai, izaugsmei un darbvietu radīšanai Savienībā. Tādu tiešo un netiešo šķēršļu novēršana, kuri kavē iekšējā tirgus pienācīgu darbību, ir svarīga tā izveides pabeigšanai. Savienības līmeņa rīcība attiecībā uz iekšējo tirgu privātpersonām paredzēto finanšu pakalpojumu nozarē jau ir sniegusi būtisku ieguldījumu maksājumu pakalpojumu sniedzēju pārrobežu darbības attīstībā, uzlabojot patērētāju izvēli un palielinot piedāvājumu kvalitāti un pārredzamību.
(2) Šajā saistībā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Direktīvā 2007/64/EK par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 97/7/EK, 2002/65/EK, 2005/60/EK un 2006/48/EK un atceļ Direktīvu 97/5/EK(4) (“Maksājumu pakalpojumu direktīva”), ir noteiktas galvenās pārredzamības prasības tarifiem, ko maksājumu pakalpojumu sniedzēji piemēro pakalpojumiem, kas tiek piedāvāti saistībā ar maksājumu kontiem. Tas ir būtiski veicinājis maksājumu pakalpojumu sniedzēju darbību, radot vienotus noteikumus attiecībā uz maksājumu pakalpojumu un informācijas sniegšanu, samazinājis administratīvo slogu un radījis izmaksu ietaupījumus maksājumu pakalpojumu sniedzējiem.
(2a) Netraucēta iekšējā tirgus darbība un mūsdienīgas un sociāli iekļaujošas tautsaimniecības izveide arvien vairāk kļūst atkarīga no maksājumu pakalpojumu vispārējās pieejamības. Ņemot vērā to, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji, kuri darbojas saskaņā ar tirgus loģiku, cenšas koncentrēties uz komerciāli pievilcīgiem klientiem un tādējādi mazāk nodrošinātiem klientiem netiek piedāvāts vienlīdz plašs produktu klāsts, jauni tiesību akti šajā jomā jāpieņem kā gudras Savienības līmeņa tautsaimniecības stratēģijas daļa.
(3) Tomēr, kā norādīts Eiropas Parlamenta 2012. gada 4. jūlija rezolūcijā ar ieteikumiem Komisijai par piekļuvi banku pamatpakalpojumiem(5),jādara vairāk, lai uzlabotu un attīstītu iekšējo tirgu privātpersonām paredzētu banku pakalpojumu jomā. Šādi pilnveidojumi būtu jāīsteno kopā ar centieniem panākt, lai finanšu nozare Savienībā darbotos par labu uzņēmumiem un patērētājiem. Pašlaik tarifu pārredzamības un salīdzināmības trūkums, kā arī grūtības saistībā ar maksājumu kontu maiņu joprojām rada šķēršļus pilnībā integrēta tirgus attīstībai. Banku pakalpojumu jomā privātpersonām jānovērš problēma, kas saistīta ar atšķirīgu produktu kvalitāti un zemu konkurenci, un jāpanāk augstas kvalitātes standartu ievērošana.
(4) Pašreizējie iekšējā tirgus apstākļi var atturēt maksājumu pakalpojumu sniedzējus no iespējas izmantot tiesības brīvi veikt uzņēmējdarbību vai sniegt pakalpojumus Savienībā, jo pastāv grūtības iegūt klientus, ienākot jaunā tirgū. Ienākšana jaunos tirgos bieži ir saistīta ar lieliem ieguldījumiem. Šādi ieguldījumi attaisnojas tikai tad, ja kontu nodrošinātājs paredz pietiekamas iespējas un patērētāju atbilstīgu pieprasījumu. Patērētāju zemo mobilitāti saistībā ar privātpersonām paredzētiem finanšu pakalpojumiem lielā mērā rada tas, ka nav nodrošināta tarifu un piedāvāto pakalpojumu pārredzamība un salīdzināmība, kā arī pastāvošās grūtības saistībā ar maksājumu kontu maiņu. Šie faktori arī mazina pieprasījumu. Jo īpaši tas attiecas uz pārrobežu darbību.
(5) Turklāt nozīmīgus šķēršļus tam, lai pabeigtu iekšējā tirgus izveidi maksājumu kontu jomā, var radīt valstīs spēkā esošā tiesiskā regulējuma sadrumstalotība. Valstīs spēkā esošie noteikumi attiecībā uz maksājumu kontiem, jo īpaši attiecībā uz tarifu salīdzināmību un maksājumu kontu maiņu, ir atšķirīgi. Vienotu saistošu pasākumu neesamība Savienības līmenī attiecībā uz maiņu ir radījusi atšķirīgu praksi un pasākumus valstu līmenī. Šīs atšķirības ir īpaši būtiskas tarifu salīdzināmības jomā, kur Savienības līmenī nav pasākumu, pat tādu, kas pēc būtības būtu pašregulācija. Ja nākotnē šādas atšķirības kļūtu nozīmīgākas, ņemot vērā to, ka bankas savu praksi parasti pielāgo valstu tirgiem, tas paaugstinātu pārrobežu darbības izmaksas salīdzinājumā ar iekšzemes kontu nodrošinātāju izmaksām, tādējādi mazinot pārrobežu uzņēmējdarbības pievilcību. Pārrobežu darbību iekšējā tirgū kavē šķēršļi attiecībā uz patērētāju maksājumu kontu atvēršanu ārvalstīs. Spēkā esošie ierobežojošie atbilstības kritēriji var kavēt Savienības pilsoņu brīvu pārvietošanos Savienībā. Ja visiem patērētājiem tiks nodrošināta piekļuve maksājumu kontam, patērētāji varēs piedalīties iekšējā tirgū un gūt labumu no iekšējā tirgus.
(6) Turklāt, tā kā daži iespējamie klienti neatver kontus vai nu tāpēc, ka saņem atteikumu, vai arī tāpēc, ka viņiem bieži netiek piedāvāti atbilstīgi produkti, iespējamais pieprasījums pēc maksājumu kontu pakalpojumiem Savienībā pašlaik netiek pilnībā izmantots. Plašāka patērētāju dalība iekšējā tirgū turpmāk stimulētu maksājumu pakalpojumu sniedzējus ienākt jaunos tirgos. Tādu apstākļu izveidošana, kuri ļautu patērētājiem piekļūt maksājumu kontam, arī ir līdzeklis, kas nepieciešams, lai sekmētu viņu dalību iekšējā tirgū un ļautu viņiem izmantot iekšējā tirgus radītās priekšrocības.
(7) Tarifu pārredzamība un salīdzināmība ir risināta ar pašregulācijas iniciatīvu, kuru ierosināja banku nozare. Tomēr nav panākta galīgā vienošanās attiecībā uz šīm pamatnostādnēm. Attiecībā uz maiņu vienotie principi, ko 2008. gadā izveidoja Eiropas Banku nozares komiteja, nodrošina to banku kontu maiņas paraugmehānismu, kurus nodrošina maksājumu pakalpojumu sniedzēji, kas atrodas tajā pašā dalībvalstī. Tomēr, ņemot vērā to, ka šie kopējie principi nav saistoši, to piemērošana visā Savienībā ir bijusi nesaskaņota un tās rezultāti nav bijuši efektīvi. Turklāt vienotie principi attiecas tikai uz banku kontu maiņu valstu līmenī, bet neattiecas uz kontu pārrobežu maiņu. Visbeidzot, attiecībā uz piekļuvi pamatmaksājumu kontam Komisijas Ieteikumā 2011/442/ES(6) dalībvalstis tika aicinātas īstenot nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu ieteikuma piemērošanu vēlākais sešu mēnešu laikā pēc tā publicēšanas. Līdz šim tikai dažas dalībvalstis ievēro ieteikuma galvenos principus.
(8) Lai ilgtermiņā nodrošinātu efektīvu un vienmērīgu finanšu mobilitāti, ir svarīgi izveidot vienotu noteikumu kopumu, kas būtu paredzēts, lai risinātu zemas patērētāju mobilitātes problēmu un jo īpaši lai uzlabotu maksājumu kontu pakalpojumu un tarifu salīdzināmību un stimulētu maksājumu kontu maiņu, kā arī izvairītos no tā, ka patērētāji, kas nolēmuši atvērt maksājumu kontu pārrobežu darījumā, tiktu diskriminēti dzīvesvietas dēļ. Turklāt ir būtiski pieņemt atbilstīgus pasākumus, lai sekmētu patērētāju dalību maksājumu kontu tirgū. Šie pasākumi stimulēs maksājumu pakalpojumu sniedzēju ienākšanu iekšējā tirgū un nodrošinās līdzvērtīgus konkurences apstākļus, tādējādi stiprinot konkurenci un resursu efektīvu piešķiršanu Savienības neliela apjoma finanšu darījumu tirgū tā, lai uzņēmumi un patērētāji gūtu labumu. Pārredzama informācija par tarifiem un maiņas iespējas apvienojumā ar tiesībām piekļūt pamatmaksājumu kontu pakalpojumiem arī ļaus Savienības pilsoņiem ērtāk pārvietoties un iepirkties visā ES un tādējādi gūt labumu no pilnībā funkcionējoša iekšējā tirgus neliela apjoma finanšu pakalpojumu tirgū un sniegt ieguldījumu e-komercijas izaugsmē un iekšējā tirgus turpmākā attīstībā.
(8a) Ir svarīgi nodrošināt arī to, lai šī direktīva nekavētu inovācijas privātpersonām, vidējiem un mazajiem uzņēmumiem paredzētu finanšu pakalpojumu jomā. Katru gadu tiek ieviestas jaunas tehnoloģijas, kuru dēļ pašreiz izmantotais maksājumu kontu modelis vairs var neatbilst jaunākajām prasībām. Kā alternatīva tradicionālajiem bankas pakalpojumiem jo īpaši būtu jāatbalsta mobilās bankas pakalpojumi, vienādranga pakalpojumi un uzkrātās vērtības maksājumu kartes.
(9) Šī direktīva attiecas uz klientu maksājumu kontiem. Tāpēc uzņēmumu konti, pat mazo uzņēmumu vai mikrouzņēmumu konti, ja vien tie netiek turēti privātpersonas statusā, ir ārpus direktīvas darbības jomas. Turklāt šī direktīva neattiecas uz krājkontiem, kuriem var būt ierobežotākas maksājumu funkcijas. Šī direktīva neattiecas arī uz kredītkartēm, kurām nav būtiskas nozīmes tās mērķu, proti, finansiālās iekļaušanas un iekšējā tirgus darbības nostiprināšanas, īstenošanā.
(10) Direktīvā ietvertās definīcijas ir saskaņotas ar citu Savienības tiesību aktu definīcijām, jo īpaši ar definīcijām, kas ietvertas Direktīvā 2007/64/EK, un definīcijām, kas ietvertas Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 14. marta Regulā (ES) Nr. 260/2012, ar ko nosaka tehniskās un darbības prasības kredīta pārvedumiem un tiešā debeta maksājumiem euro un groza Regulu (EK) Nr. 924/2009(7).
(11) Patērētājiem ir svarīgi izprast tarifus, lai varētu salīdzināt dažādu maksājumu pakalpojumu sniedzēju piedāvājumus un izdarīt uz informāciju balstītu izvēli par to, kurš konts ir vispiemērotākais viņu vajadzībām. Tarifu salīdzinājumu nav iespējams veikt, ja maksājumu pakalpojumu sniedzēji lieto dažādu terminoloģiju attiecībā uz vieniem un tiem pašiem ▌pakalpojumiem un sniedz informāciju dažādos formātos. Standartizēta terminoloģija kopā ar saskaņotā formātā ▌sniegtu informāciju par visraksturīgāko pakalpojumu tarifiem saistībā ar maksājumu kontiem, var palīdzēt patērētājiem gan saprast, gan salīdzināt tarifus.
(12) Patērētāji visvairāk varētu gūt labumu no informācijas, kas ir pēc iespējas kodolīgāka, standartizēta un viegli salīdzināma dažādu maksājumu pakalpojumu sniedzēju līmenī. Rīkiem, kas pieejami patērētājiem maksājumu kontu piedāvājuma salīdzināšanai, jābūt daudzveidīgiem, un tiem nepieciešama patērētāju veiktā pārbaude. Pašreizējā posmā tarifu terminoloģija ir jāstandartizē tikai attiecībā uz visraksturīgākajiem terminiem un definīcijām dalībvalstīs, lai veicinātu ātru tās ieviešanu.
(13) Valstu kompetentajām iestādēm būtu jānosaka tarifu terminoloģija, ņemot vērā vietējo tirgu iezīmes. ▌Ja iespējams, tarifu terminoloģija būtu jāstandartizē Savienības līmenī, tādējādi nodrošinot salīdzināmību visā Savienībā. Eiropas uzraudzības iestādei (Eropas Banku iestādei) būtu jāizstrādā pamatnostādnes, lai palīdzētu dalībvalstīm noteikt ▌pakalpojumus, ko valsts līmenī izmanto visbiežāk un kas rada vislielākās izmaksas patērētājiem. Lai panāktu standartizētās terminoloģijas efektīvu piemērošanu, šīm definīcijām jābūt pietiekami plašām.
(14) Pēc tam, kad valstu kompetentās iestādes ir noteikušas to ar maksājumu kontiem saistīto visraksturīgāko pakalpojumu pagaidu sarakstu, uz kuriem valsts līmenī attiecas tarifi, un terminus un definīcijas, Komisijai tie būtu jāpārskata, lai, izmantojot deleģētos aktus, norādītu pakalpojumus, kas ir kopīgi lielākajai daļai dalībvalstu, un Savienības līmenī piedāvātu standartizētus terminus un to definīcijas.
(15) Lai palīdzētu patērētājiem ērti salīdzināt maksājumu kontu tarifus visā iekšējā tirgū, maksājumu pakalpojumu sniedzējiem būtu patērētājiem jānodrošina visaptverošs informatīvs dokuments, kurā norādīti tarifi visiem pakalpojumiem, kas saistīti ar visraksturīgāko pakalpojumu sarakstā iekļautajiem maksājumu kontiem, un jebkādi citi tarifi, kurus var piemērot šādam kontam. Tarifu informācijas dokumentā, kad vien iespējams, būtu jāizmantoSavienības līmenī noteiktie termini un definīcijas. Tas arī veicinātu vienlīdzīgas konkurences apstākļus kredītiestādēm, kas konkurē maksājumu kontu tirgū. ▌Lai palīdzētu patērētājiem saprast tarifus, kas viņiem jāmaksā par saviem maksājumu kontiem, patērētāju vajadzībām būtu jānodrošina glosārijs, kurā, neizmantojot tehnisku terminoloģiju, sniegti saprotami un nepārprotamiskaidrojumi vismaz par tiem ▌pakalpojumiem, kas saistīti ar maksājumu kontiem, kā arī ar to saistītas definīcijas un skaidrojumi. Glosārijam vajadzētu būt noderīgam rīkam, lai sekmētu labāku izpratni par tarifu nozīmi, veicinot patērētāju spēju izvēlēties no plašāka maksājumu kontu piedāvājuma. Būtu arī jānosaka pienākums maksājumu pakalpojumu sniedzējiem ▌vismaz vienreiz gadā bez maksas informēt patērētājus par visiem tarifiem un procentiem, kas tiek piemēroti viņu kontiem. Ex post informācija būtu jāsniedz paredzētajā kopsavilkumā. Tajā būtu jāietver pilnīgs pārskats par uzkrātajiem procentiem, iekasētajiem tarifiem un iepriekšējiem paziņojumiem par tarifu un procentu likmju izmaiņām. Patērētājam būtu jāsaņem nepieciešamā informācija, lai varētu saprast, uz ko attiecas tarifu izdevumi un procenti, un novērtēt, vai nepieciešams mainīt patēriņa ieradumus vai izvēlēties citu konta nodrošinātāju. ▌
(16) Lai apmierinātu patērētāju vajadzības, jānodrošina, lai tarifu informācija saistībā ar maksājumu kontiem būtu precīza, skaidra un salīdzināma. Tādēļ EBI pēc apspriešanās ar valsts iestādēm un patērētāju testēšanas, būtu jāizstrādā īstenošanas tehnisko standartu projekts attiecībā uz tarifu informācijas dokumentu un paziņojumu par tarifiem standartizētu noformējumuun kopīgiem simboliem, lai nodrošinātu, ka patērētājiem tie ir saprotami un salīdzināmi. ▌Tarifu informācijas dokuments un paziņojums par tarifiem būtu skaidri jānošķir no citiem paziņojumiem. ▌
(17) Lai nodrošinātu saskaņotu atbilstīgās Savienības līmeņa terminoloģijas lietošanu visā Savienībā, dalībvalstīm būtu jānosaka pienākums maksājumu pakalpojumu sniedzējiem saziņā ar patērētājiem, tostarp tarifu informācijas dokumentā un paziņojumā par tarifiem, lietot atbilstīgo Savienības mēroga terminoloģiju kopā ar pārējo valsts standartizēto terminoloģiju, kura norādīta pagaidu sarakstā. Maksājumu pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu būt iespējai izmantot tarifu informācijas dokumentā vai paziņojumā par tarifiem zīmolvārdus, lai apzīmētu savus pakalpojumus vai maksājumu kontus ar nosacījumu, ka tie tiek lietoti papildus standartizētajai terminoloģijai un kā sekundārs piedāvāto pakalpojumu vai kontu apzīmējums.
(18) Neatkarīgas salīdzināšanas tīmekļa vietnes ir efektīvs līdzeklis, ar kura palīdzību patērētāji vienotā vietnē var novērtēt guvumus no dažādu maksājumu kontu piedāvājumiem. Šādas tīmekļa vietnes var nodrošināt pareizu līdzsvaru starp nepieciešamību, lai informācija būtu skaidra un kodolīga, bet tomēr pilnīga un saprotama, ļaujot lietotājiem iegūt sīkāku informāciju, ja tas viņus interesē. Tās arī var samazināt meklēšanas izmaksas, jo patērētājiem nevajadzēs iegūt informāciju atsevišķi no katra maksājumu pakalpojumu sniedzēja. Ir būtiski svarīgi, ka šādās tīmekļa vietnēs sniegtā informācija ir uzticama, objektīva un pārredzama un ka patērētāji tiek informēti par šādas informācijas pieejamību. Šajā sakarībā kompetentajām iestādēm būtu aktīvi jāinformē sabiedrība par šādām tīmekļa vietnēm.
(19) Lai iegūtu objektīvu informāciju par maksājumu kontiempiemērotajiem ▌tarifiem un procentu likmēm, patērētājiem būtu jāspēj piekļūt salīdzināšanas tīmekļa vietnēm, kuras ir publiski pieejamas unneatkarīgas no maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. Tāpēc dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai patērētājiem attiecīgajā teritorijā būtu brīvi pieejama vismaz viena neatkarīga un publiski pieejama tīmekļa vietne. Šādu salīdzināšanas tīmekļa vietņu darbību var nodrošināt kompetentās iestādes, citas valsts iestādes un/vai akreditēti privātie šā pakalpojuma nodrošinātāji, vai kāds cits pakalpojumu sniedzējs visu minēto iestāžu vārdā. Lai vairotu klientu uzticību turpmākajām pieejamām salīdzināšanas tīmekļa vietnēm, dalībvalstīm būtu jānodrošina brīvprātīga akreditācijas sistēma, kas ļauj privātajiem salīdzināšanas tīmekļa vietņu nodrošinātājiem iesniegt akreditācijas pieteikumu saskaņā ar noteiktajiem kvalitātes kritērijiem un objektivitātes noteikumiem. Salīdzināšanas tīmekļa vietne, ko nodrošina kompetentā iestāde vai cita publiska iestāde vai kāds cits pakalpojumu sniedzējs šo iestāžu vārdā, būtu jāizveido, ja nav akreditētas privātas salīdzināšanas tīmekļa vietnes. Šādām vietnēm arī būtu jāievēro kvalitātes kritēriji.
(20) Pašreizējā maksājumu pakalpojumu sniedzēju prakse ir piedāvāt maksājumu kontu kopumā ar citiem finanšu produktiem vai pakalpojumiem. Maksājumu pakalpojumu sniedzējiem šī prakse var būt līdzeklis, kā dažādot savu piedāvājumu un konkurēt citam ar citu, un var izrādīties, ka tas sniedz labumu patērētājiem. Tomēr Komisijas pētījums par sasaistīšanas praksi finanšu sektorā, kas tika veikts 2009. gadā, kā arī attiecīgās apspriešanas un patērētāju sūdzības ir parādījušas, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji var piedāvāt maksājumu kontus apvienojumā ar produktiem, ko patērētāji nepieprasa un kas nav būtiski maksājumu kontiem, piemēram, mājokļa apdrošināšana. Turklāt ir novērots, ka šāda prakse var samazināt cenu pārredzamību un salīdzināmību, patērētājiem ierobežot iegādes iespējas un negatīvi ietekmēt patērētāju mobilitāti. Tāpēc dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai tad, kad maksājumu pakalpojumu sniedzēji piedāvā maksājumu kontus, kas sasaistīti ar citiem pakalpojumiem, patērētājiem tiktu sniegta informācija par to, vai maksājumu kontu ir iespējams atvērt atsevišķi, un, ja tas tā ir, informāciju par izmaksām un tarifiem, kas tiek piemēroti katram no pārējiem piedāvājumā iekļautajiem finanšu produktiem vai pakalpojumiem. ▌
(21) Patērētājiem stimuls mainīt kontus ir tikai tad, ja process neietver pārmērīgu administratīvo un finanšu slogu. Procedūrai, saskaņā ar kuru notiek kontu pārvedums pie cita maksājumu pakalpojumu sniedzēja, vajadzētu būt skaidrai, ātrai un drošai. Ja maksājumu pakalpojumu sniedzēji piemēro tarifus par maiņas pakalpojumu, tiem jābūt samērīgiem un jāatbilst Direktīvas 2007/64/EK 45. panta 2. punktam. Lai pozitīvi ietekmētu konkurenci, kontu maiņa būtu jāveicina pārrobežu līmenī. Ņemot vērā to, ka kontu pārrobežu maiņa varētu būt sarežģītāka nekā kontu maiņa valsts līmenī un ka tās dēļ maksājumu pakalpojumu sniedzējiem varētu būt jāpieņem un jāprecizē savas iekšējās procedūras, veicot kontu maiņu starp maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kuri atrodas dažādās dalībvalstīs, būtu jāparedz garāki pārejas periodi.
(21a) Attiecībā uz maksājumu pakalpojumu sniedzēju maiņu gadījumos, kad abi pakalpojumu sniedzēji atrodas vienas valsts teritorijā, būtu jāļauj dalībvalstīm ieviest vai saglabāt kārtību, kas atšķiras no šajā direktīvā norādītās kārtības, ja tas nepārprotami atbilst patērētāju interesēm.
(22) Maiņas procesam vajadzētu būt patērētājam tik saprotamam, cik vien iespējams. Attiecīgi dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka saņemošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir atbildīgs par procesa uzsākšanu un vadīšanu patērētāja vārdā.
(23) Parasti un ar noteikumu, ka patērētājs ir sniedzis savu piekrišanu, saņemošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam — ideālajā gadījumā vienā tikšanās reizē ▌— patērētāja uzdevumā būtu jāveic periodisko maksājumu pārvedums, kā arī jāveic visapozitīvā atlikuma pārvedums. Tāpēc patērētājiem būtu jāvar parakstīt vienu atļauju, dodot vai liedzot savu piekrišanu minēto uzdevumu veikšanai. Pirms atļaujas došanas patērētājs būtu jāinformē par visiem procedūras posmiem, kas nepieciešami, lai pabeigtu maiņu.
(24) Veiksmīgai maiņas veikšanai ir nepieciešama sadarbība ar nododošo maksājumu pakalpojumu sniedzēju. Saņemošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam vajadzētu būt iespējai pieprasīt vai nu no klienta vai, vajadzības gadījumā, no nododošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja informāciju, ko tas uzskata par nepieciešamu, lai varētu atjaunot maksājumus jaunajā maksājumu kontā. Tomēr šādai informācijai nevajadzētu būt plašākai nekā nepieciešams, lai veiktu maiņu, un saņemošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam nebūtu jāpieprasa lieka informācija.
(25) Uz patērētājiem nebūtu jāattiecina sodi vai kāds cits finansiāls kaitējums, ko radījis nepareizi novirzīts ienākošais kredīta pārvedums vai tiešā debeta maksājums. Tas ir īpaši svarīgi atsevišķām maksātāju un maksājuma saņēmēju kategorijām, piemēram, komunālo pakalpojumu uzņēmumiem, kuri izmanto elektroniskos līdzekļus (piemēram, datubāzes), lai glabātu informāciju par patērētāju kontiem un veiktu daudzus periodiskus darījumus, kuros iesaistīts liels skaits patērētāju.
(26) Dalībvalstīm būtu jāgarantē, lai patērētāji, kuri nodomājuši atvērt maksājumu kontu, netiktu diskriminēti pilsonības vai dzīvesvietas dēļ. Kaut arī maksājumu pakalpojumu sniedzējiem ir svarīgi nodrošināt, lai viņu klienti finanšu sistēmu nelieto tādiem nelegāliem mērķiem kā krāpšana, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija vai terorisma finansēšana, tomēr viņiem nebūtu jārada šķēršļi patērētājiem, kuri vēlas gūt labumu no iekšējā tirgus priekšrocībām, veicot maksājumu kontu pārrobežu iegādi.
(27) Patērētāji, kas likumīgi dzīvo Savienībā, nebūtu jādiskriminē viņu pilsonības vai dzīvesvietas dēļ, vai jebkādu citu Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantā minēto iemeslu dēļ, kad viņi Savienības teritorijā iesniedz pieteikumu maksājumu konta atvēršanai vai piekļūst tam. Turklāt dalībvalstīm būtu jānodrošina piekļuvemaksājumu kontiem ar pamatfunkcijām neatkarīgi no patērētāja finanšu apstākļiem, piemēram, nodarbinātības statusa, ienākumu līmeņa, kredītvēstures vai personiskā bankrota.
(28) Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai visi maksājumu pakalpojumu sniedzēji, kuri nodrošina vispārējus maksājumu pakalpojumus privātklientiem un kā neatņemamu savas parastās saimnieciskās darbības daļupiedāvāpatērētājiem maksājumukontus, piedāvātu maksājumu kontus ar pamatfunkcijām, kā norādīts šajā Direktīvā. Piekļuvei nevajadzētu būt pārāk sarežģītai, un tai nebūtu jārada patērētājiem pārmērīgas izmaksas. Tiesības piekļūt maksājumu kontam ar pamatfunkcijām jebkurā dalībvalstī būtu jāpiešķir saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK(8), jo īpaši attiecībā uz patērētāju uzticamības pārbaudes procedūrām. Vienlaikus šīs direktīvas noteikumi nebūtu jāizmanto kā vienīgais iemesls komerciāli mazāk izdevīgu klientu atraidīšanai. Ir jāievieš mehānisms, kas palīdzētu patērētājiem, kuriem nav pastāvīgas dzīvesvietas, patvēruma meklētājiem un patērētājiem, kuriem netiek piešķirta uzturēšanās atļauja, bet kurus nevar izraidīt juridisku iemeslu dēļ, ievērot Direktīvas 2005/60/EK II nodaļā noteiktās prasības.
(28a) Lai pienācīgi varētu apkalpot klientus, kas lieto maksājumu kontu ar pamatfunkcijām, dalībvalstīm jānosaka prasība kontu nodrošinātājiem garantēt, ka attiecīgais personāls ir pietiekami apmācīts un ka šos klientus nelabvēlīgi neietekmē iespējamie interešu konflikti.
(29) Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pieprasīt, lai maksājumu pakalpojumu sniedzēji pārbauda, vai patērētājam jau ir aktīvs un līdzvērtīgs maksājumu konts tajā pašā teritorijā, un lūdz patērētājam parakstīt deklarāciju par to. Maksājumu pakalpojumu sniedzējiem nevajadzētu būt iespējai noraidīt pieteikumu par piekļuvi maksājumu kontam ar pamatfunkcijām, izņemot šajā direktīvā konkrēti norādītos gadījumos.
(29a) Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji izskata pieteikumus šajā direktīvā noteiktajos termiņos un ka atteikuma gadījumā maksājumu pakalpojumu sniedzēji informē patērētāju par konkrētiem atteikuma iemesliem, ja vien šādas informācijas izpaušana nav pretrunā valsts drošības vai finanšu noziegumu apkarošanas mērķiem.
(30) Būtu jānodrošina patērētājiem piekļuve pamatmaksājumu pakalpojumu klāstam. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka, kamēr patērētājs maksājuma kontu ar pamatfunkcijām izmanto tikai personīgām vajadzībām, netiek piemēroti nekādi ierobežojumi attiecībā uz to operāciju skaitu, ko patērētājam nodrošina saskaņā ar šajā direktīvā minētajiem īpašajiem cenu veidošanas noteikumiem. Nosakot to, kas tiek uzskatīts par personīgām vajadzībām, dalībvalstīm būtu jāņem vērā patērētāja pašreizējā rīcība un ierastā komercdarbības prakse. Tajos pakalpojumos, kuri saistīti ar pamatmaksājumu kontiem, būtu jāietver iespēja noguldīt un izņemt naudu. Patērētājiem būtu jāvar veikt tādus būtiskākos maksājumu darījumus kā ienākumu un pabalstu saņemšana, rēķinu vai nodokļu maksāšana un preču un pakalpojumu iegāde, tostarp izmantojot tiešā debeta maksājumu, kredīta pārvedumu un maksājumu karti. Šādiem pakalpojumiem būtu jānodrošina preču un pakalpojumu iegāde tiešsaistē un būtu jādod patērētājiem iespēja uzsākt maksājuma rīkojumus, izmantojot maksājumu pakalpojumu sniedzēja banku tiešsaistes pakalpojumus, ja iespējams. Tomēr maksājumu konta ar pamatfunkcijām izmantošanu nevajadzētu ierobežot, nosakot tikai tā izmantošanu tiešsaistē, jo tas radītu šķēršļus patērētājiem, kam nav piekļuves internetam. Maksājumu kontam ar pamatfunkcijām nebūtu jānodrošina patērētājiem piekļuve pārtēriņa iespējām. Tomēr dalībvalstis var atļaut maksājumu pakalpojumu sniedzējiem nodrošināt pārtēriņa iespējas un citus kredītproduktus klientiem, kas izmanto maksājumu kontu ar pamatfunkcijām, kā skaidri nodalītus pakalpojumus ar nosacījumu, ka piekļuve maksājumu kontam ar pamatfunkcijām vai tā izmantošana netiek ierobežota vai padarīta atkarīga no tā, vai klients iegādājas šādus kredītpakalpojumus. Jebkādiem tarifiem, kas tiek piemēroti šiem pakalpojumiem, vajadzētu būt pārredzamiem un vismaz tikpat izdevīgiem, kā noteikts pakalpojumu sniedzēja parastajā tarifu politikā.
(31) Lai nodrošinātu, ka pamatmaksājumu konti ir pieejami pēc iespējas plašākam patērētāju lokam, tie būtu jāpiedāvā bez maksas vai piemērojot samērīgus tarifus. Dalībvalstīm būtu jāpieprasa, lai maksājumu pakalpojumu sniedzēji garantētu to, ka maksājumu konts ar pamatfunkcijām vienmēr ir maksājumu konts ar zemāko tarifu, ko piemēro par attiecīgajā dalībvalstī precizētā minimālā maksājumu pakalpojumu kopuma nodrošināšanu. Turklāt jebkādiem papildu tarifiem, ko piemēro patērētājam par līguma noteikumu neievērošanu, vajadzētu būt samērīgiem,nekad nepārsniedzot pakalpojumu sniedzēja parastās cenu politikas tarifus.
(32) Maksājumu pakalpojumu sniedzējam būtu jāatsakās atvērt kontu vai jāizbeidz līgums par maksājumu kontu ar pamatfunkcijām tikai īpašos apstākļos, piemēram, to tiesību aktu neievērošanas gadījumā, kuri attiecas uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu vai uz noziegumu novēršanu un izmeklēšanu. Pat šajos gadījumos atteikums ir pamatots tikai gadījumā, ja patērētājs neievēro minētos tiesību aktus, un nevis tāpēc, ka tiesību aktu ievērošanas pārbaude ir pārāk apgrūtinoša vai dārga.
(33) Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tiek ieviesti atbilstīgi pasākumi, lai veicinātu informētību par to, ka ir pieejami maksājumu konti ar pamatfunkcijām, un par to izmantošanas procedūrām un nosacījumiem, kas izklāstīti šajā direktīvā. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka to veiktie informēšanas pasākumi ir pietiekami un mērķtiecīgi, jo īpaši attiecībā uz patērētājiem, kuriem vēl nav bankas konta, kā arī neaizsargātajiem un mobilajiem patērētājiem. Maksājumu pakalpojumu sniedzējiem būtu aktīvi jādara pieejama patērētājiem informācija un atbilstīga palīdzība attiecībā uz konkrētām iezīmēm, kas saistītas ar piedāvāto maksājuma kontu ar pamatfunkcijām, piemērotajiem tarifiem un izmantošanas noteikumiem, kā arī darbības, kas patērētājiem būtu jāveic, lai izmantotu savas tiesības atvērt maksājumu kontu ar pamatfunkcijām. Jo īpaši patērētāji būtu jāinformē par to, ka papildu pakalpojumu iegāde nav obligāta, lai piekļūtu maksājumu kontam ar pamatfunkcijām. Lai līdz minimumam samazinātu risku, ka patērētāji tiek finansiāli izslēgti, dalībvalstīm būtu jāuzlabo izglītotība finanšu jomā, tai skaitā skolās, un jācīnās pret pārmērīgiem parādiem. Turklāt dalībvalstīm būtu jāveicina maksājumu pakalpojumu sniedzēju iniciatīvas, kurās maksājumu konti ar pamatfunkcijām tiek nodrošināti kombinācijā ar neatkarīgu apmācību finanšu jautājumos.
(34) Dalībvalstīm būtu jānorīko kompetentās iestādes, kuras ir pilnvarotas nodrošināt šīs direktīvas izpildi un kurām ir piešķirtas izmeklēšanas un tiesību normu izpildes nodrošināšanas pilnvaras. Norīkotajām kompetentajām iestādēm vajadzētu būt neatkarīgām no maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un to rīcībā vajadzētu būt pietiekamiem resursiem savu pienākumu veikšanai. Dalībvalstīm būtu jānorīko dažādas kompetentās iestādes, lai nodrošinātu šajā direktīvā paredzētos plašos pienākumus.
(35) Būtu patērētājiem jānodrošina piekļuve efektīvām un iedarbīgām ārpustiesas sūdzību izskatīšanas un tiesību aizsardzības procedūrām tādu strīdu izšķiršanai, kuri radušies saistībā ar šajā direktīvā paredzētajām tiesībām un pienākumiem. Būtu jānodrošina ērta piekļuve alternatīvām strīdu izskatīšanas procedūrām, un kompetentajām iestādēm būtu jāievēro atbilstība vairākiem kritērijiem, piemēram, vienlīdzīga pakalpojumu sniedzēju un lietotāju pārstāvniecība. Šādu piekļuvi jau nodrošina ar Direktīvu 2013/…/ES, ciktāl tas attiecas uz attiecīgajiem līgumiskajiem strīdiem. Tomēr patērētājiem arī vajadzētu būt piekļuvei ārpustiesas tiesību aizsardzības procedūrām strīdos, kas rodas pirms līguma noslēgšanas saistībā ar tiesībām un pienākumiem, ko paredz šī direktīva, piemēram, kad patērētājiem tiek atteikta piekļuve maksājumu kontam ar pamatfunkcijām. Lai nodrošinātu atbilstību šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem, ir jāapstrādā patērētāju personas dati. Šādu apstrādi reglamentē Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīva 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti(9). Tāpēc šai direktīvai būtu jāatbilst noteikumiem, kas paredzēti Direktīvā 95/46/EK, un valstu tiesību aktiem, ar kuriem tie īstenoti.
(36) Lai sasniegtu šajā direktīvā noteiktos mērķus, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu attiecībā uz standartizētās terminoloģijas noteikšanu Savienības līmenī saistībā ar maksājumu pakalpojumiem, kas kopēji vairākām dalībvalstīm, un attiecīgajām šo terminu definīcijām.
▌
(38) Vienreiz gadā, bet pirmo reizi trīs gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā dalībvalstīm būtu jāiegūst ticami gada statistikas dati par to, kā funkcionē ar šo direktīvu ieviestie pasākumi. Tām būtu jāizmanto jebkuri būtiski informācijas avoti un jāziņo šī informācija Komisijai. Komisijai, pamatojoties uz saņemto informāciju, būtu jāsniedz ikgadējs ziņojums.
(39) Lai ņemtu vērā tirgus attīstību, piemēram, jaunu maksājumu kontu un maksājumu pakalpojumu veidu rašanos, kā arī procesus citās Savienības tiesību jomās un dalībvalstu pieredzi, šī direktīva būtu jāpārskata pēc četriem gadiem no šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas. Veicot pārskatīšanu, būtu jānovērtē, vai ieviestie pasākumi ir uzlabojuši patērētāju izpratni par maksājumu kontu tarifiem, maksājumu kontu salīdzināmību un kontu maiņas ērtību. Tās laikā arī būtu jānosaka, cik pamatmaksājumu kontu ir atvērti un cik no šiem kontiem ir tādu patērētāju konti, kuriem iepriekš nav bijis bankas konta, šāda veida konta turēšanas ilgums, atteikumu atvērt pamatmaksājumu kontu skaits un šādu kontu slēgšanas gadījumu skaits, un tās iemesli, kā arī ar tiem saistītās izmaksas. Būtu arī jānovērtē, vai pagarinātie termiņi, kas piemērojami maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kuri veic pārrobežu maiņu, tiks saglabāti ilgāku laiku. Būtu arī jānovērtē, vai noteikumi attiecībā uz informāciju, kas maksājumu pakalpojumu sniedzējiem jāsniedz, piedāvājot produktu kopumus, ir pietiekama, vai arī ir nepieciešami papildu pasākumi. Komisijai būtu jāiesniedz ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei, vajadzības gadījumā kopā ar tiesību aktu priekšlikumiem.
(40) Šajā direktīvā tiek ievērotas pamattiesības un principi, īpaši tie, kas noteikti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 1. punktu.
(41) Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra Kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem dalībvalstis ir apņēmušās gadījumos, kad tas nepieciešamības ziņā ir pamatoti, ziņojumam par saviem transponēšanas pasākumiem pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros ir paskaidrota saikne starp direktīvas sadaļām un attiecīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.
(41a) Dalībvalstīm būtu jāspēj pieņemt lēmumu, ko apstiprina Komisija, atbrīvot maksājumu pakalpojumu sniedzējus no pienākuma piedāvāt maksājumu kontu ar pamatfunkcijām. Komisijai būtu jāapstiprina izņēmumi, ja visiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem tiek garantēti līdzvērtīgi konkurences nosacījumi, netiek ierobežotas patērētāju piekļuves tiesības un pamatkonta klientiem nav jāsaskaras ar stigmatizācijas risku. Apstiprinājuma rezultātā nedrīkst rasties situācija, kad attiecīgajā dalībvalstī šo maksājumu kontu ar pamatfunkcijām piedāvā tikai viens maksājuma pakalpojuma sniedzējs,
IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.
I NODAĻA
PRIEKŠMETS, DARBĪBAS JOMA UN DEFINĪCIJAS
1. pants
Priekšmets un darbības joma
1. Šajā direktīvā paredzēti noteikumi attiecībā uz to tarifu pārredzamību un salīdzināmību, kurus patērētājiem piemēro saistībā ar viņu maksājumu kontiem, kas atvērti Eiropas Savienībā un ko nodrošina maksājumu pakalpojumu sniedzēji, kuri atrodas Savienībā, un noteikumi attiecībā uz maksājumu kontu maiņu Savienībā.
2. Šajā direktīvā arī paredzēta noteikumu un nosacījumu sistēma, saskaņā ar kuru dalībvalstis garantē patērētājiem tiesības Savienībā atvērt un izmantot maksājumu kontus ar pamatfunkcijām.
3. Ievērojot šo direktīvu, maksājumu konta ar pamatfunkcijām atvēršanu un izmantošanu veic saskaņā ar Direktīvas 2005/60/EK II nodaļas noteikumiem.
3.a Neskarot 15.–19. pantu, šajā direktīvā maksājumu kontu ar pamatfunkcijām uzskata par maksājumu kontu.
4. Šo direktīvu piemēro maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kas atrodas Savienībā.
2. pants
Definīcijas
Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
(a) “patērētājs” ir fiziska persona, kas darbojas nolūkos, kuri nav saistīti ar viņas amatu, uzņēmējdarbību vai profesiju;
(aa) “likumīgs rezidents” ir ikviena Savienības pilsoņa vai trešās valsts valstspiederīgā statuss, kurš likumīgi uzturas Savienības teritorijā, tostarp personas, kuras meklē patvērumu atbilstīgi Ženēvas 1951. gada 28. jūlija konvencijai par bēgļa statusu, tās 1967. gada 31. janvāra protokolam un citiem attiecīgiem starptautiskiem līgumiem;
(b) “maksājumu konts” ir tāds konts uz viena vai vairāku patērētāju vārda, kuru izmanto maksājumu darījumu izpildei;
(c) “maksājumu pakalpojums” ir maksājumu pakalpojums, kā noteikts Direktīvas 2007/64/EK 4. panta 3. punktā;
(ca) “ar maksājumu kontu saistītie pakalpojumi” ir visi pakalpojumi, kas ir saistīti ar maksājumu konta izmantošanu, tostarp maksājumu pakalpojumi un maksājumu darījumi, kuri ietilpst Direktīvas 2007/64/EK 3. panta g) apakšpunkta darbības jomā;
(d) “maksājumu darījums” ir maksātāja vai maksājuma saņēmēja uzsākta darbība, lai veiktu līdzekļu izvietošanu, pārvedumu vai izņemšanu, neatkarīgi no pienākumiem, kas pastāv starp maksātāju un maksājuma saņēmēju;
(e) “maksājumu pakalpojumu sniedzējs” ir maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kā noteikts Direktīvas 2007/64/EK 4. panta 9. punktā, izņemot nolūkā piemērot IV nodaļu, kurā šī definīcija attiecas uz visiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kas atrodas dalībvalstu teritorijā un kas sniedz vispārējos maksājumu pakalpojumus privātklientiem un maksājumu kontus piedāvā apkalpot kā neatņemamu savas pamata uzņēmējdarbības daļu;
(f) “maksājumu instruments” ir maksājumu instruments, kā noteikts Direktīvas 2007/64/EK 4. panta 23. punktā;
(g) “nododošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs” ir maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kurš nodod informāciju par visiem vai dažiem periodiskajiem maksājumiem;
(h) “saņemošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs” ir maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kuram tiek nodota informācija par visiem vai dažiem periodiskajiem maksājumiem;
(i) “maksātājs” ir tāda fiziska vai juridiska persona, kura ir maksājumu konta turētājs un kura atļauj veikt maksājuma rīkojumu no šā maksājumu konta, vai gadījumā, ja nav maksājumu konta, tad fiziska vai juridiska persona, kas dod maksājuma rīkojumu veikt maksājumu uz maksājuma saņēmēja maksājumu kontu;
(j) “maksājuma saņēmējs” ir fiziska vai juridiska persona, kas ir pārskaitāmo naudas līdzekļu iecerētais saņēmējs;
(k) “tarifi” ir visas maksas un līgumsodi, ja tādi ir, ko patērētājs maksā maksājumu pakalpojumu sniedzējam par pakalpojumiem vai attiecībā uz pakalpojumiem, kas saistīti ar maksājumu kontu;
(ka) “kredīta procentu likme” ir ikviena procentu likme, ko patērētājam maksā saistībā ar līdzekļu turēšanu maksājumu kontā;
(l) “pastāvīgs informācijas nesējs” ir instruments, kas patērētājam vai maksājumu pakalpojumu sniedzējam dod iespēju uzglabāt personīgi šādam patērētājam adresētu informāciju tā, lai informācijas saturam atbilstīgā laikposmā tā būtu pieejama turpmākai uzziņai, un neizmainītā veidā pavairot uzglabāto informāciju;
(m) “maiņa” ir no viena maksājumu pakalpojumu sniedzēja otram maksājumu pakalpojumu sniedzējam pēc patērētāja lūguma veikta informācijas nodošana par visiem vai dažiem regulārajiem rīkojumiem attiecībā uz kredīta pārvedumu veikšanu, periodiskiem tiešā debeta maksājumiem un periodiskiem ienākošajiem kredīta pārvedumiem, kas tiek veikti maksājumu kontā, veicot konta pozitīvā atlikuma pārvešanu no viena konta uz otru kontu vai neveicot to vai arī slēdzot vai neslēdzot iepriekšējo kontu.Par maiņu neuzskata to, ka nododošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs nodod līgumu saņemošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam;
(n) “tiešā debeta maksājums” ir maksājumu pakalpojums no maksātāja maksājumu konta, ja maksājuma darījumu ierosina maksājuma saņēmējs, pamatojoties uz maksātāja piekrišanu;
(o) “kredīta pārvedums” ir ▌ maksājumu pakalpojums maksājuma saņēmēja maksājumu konta kreditēšanai ar tādu maksājuma darījumu vai virkni maksājuma darījumu no maksātāja maksājumu konta, kuru, pamatojoties uz maksātāja sniegtu rīkojumu, veic tas maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kurš ir maksātāja maksājumu konta turētājs;
(p) “regulārais maksājums” ir pakalpojums maksājuma saņēmēja maksājumu konta periodiskai kreditēšanai ar tādu virkni maksājuma darījumu no maksātāja maksājumu konta, kuru, pamatojoties uz maksātāja sniegtu rīkojumu, veic tas maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kurš ir maksātāja maksājumu konta turētājs;
(q) “līdzekļi” ir banknotes, monētas un virtuāla nauda, kā arī elektroniskā nauda, kā noteikts Direktīvas 2009/110/EK 2. panta 2. punktā;
(r) “pamatlīgums” ir maksājumu pakalpojumu līgums, ar kuru reglamentē atsevišķu un secīgu maksājumu darījumu veikšanu nākotnē un kurā var būt iekļautas saistības un nosacījumi maksājumu konta atvēršanai;
(ra) ”darba diena” ir darba diena, kā noteikts Direktīvas 2007/64/EK 4. panta 27. punktā.
3. pants
Ar maksājumu kontiem saistīta standartizēta terminoloģija
1. Dalībvalstis nodrošina, ka 20. pantā minētās kompetentās iestādes nosaka pagaidu sarakstu, kurā ietverti visraksturīgākie pakalpojumi, kas saistīti ar maksājumu kontiem valsts līmenī. Šajā sarakstā ietver vismaz 10 visraksturīgākos pakalpojumus, kas ir pieejami valsts līmenī. Sarakstā iekļauj terminus un definīcijas par katru norādīto pakalpojumu, un ikvienā dalībvalsts oficiālajā valodā katra pakalpojuma apzīmēšanai izmanto tikai vienu terminu.
2. Šā panta 1. punkta vajadzībām kompetentās iestādes izvērtē pakalpojumus:
a) ko patērētāji parasti izmanto saistībā ar savu maksājumu kontu;
b) kas patērētājiem rada vislielākās izmaksas gan kopumā, gan arī par katru pakalpojumu;
Lai 1. punkta vajadzībām nodrošinātu minēto kritēriju pareizu piemērošanu, Eiropas Banku iestāde (EBI) izstrādā pamatnostādnes saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1093/2010 16. pantu, lai palīdzētu kompetentajām iestādēm.
3. Dalībvalstis paziņo Komisijai 1. punktā minētos pagaidu sarakstus līdz ... [12 mēnešu laikā pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas]. Dalībvalstis pēc pieprasījuma sniedz Komisijai papildu informāciju par datiem, uz kuriem pamatojoties tās ir izveidojušas minētos sarakstus, ņemot vērā 2. punktā minētos kritērijus.
4. Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 24. pantu, kuros, ▌pamatojoties uz saskaņā ar 3. punktu iesniegtajiem pagaidu sarakstiem, nosaka ES standartizētu terminoloģiju attiecībā uz tiem ar maksājumu kontiem saistītajiem pakalpojumiem, kuri ir kopēji vismaz vairākumam dalībvalstu. ES standartizētā terminoloģijair skaidra un kodolīga un ietver kopējo pakalpojumu vienotus terminus un definīcijas.Ikvienā dalībvalsts oficiālajā valodā katra pakalpojuma apzīmēšanai izmanto tikai vienu terminu.
5. Pēc 4. punktā minēto deleģēto aktu publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī katra dalībvalsts bez kavēšanās un ne vēlāk kā viena mēneša laikā iekļauj saskaņā ar 4. punktu pieņemto Savienības standartizēto terminoloģiju 1. punktā minētajā pagaidu sarakstā un publicē šo sarakstu.
4. pants
Tarifu informācijas dokuments un glosārijs
1. Dalībvalstis nodrošina, ka pietiekamu laiku pirms maksājumu konta līguma noslēgšanas ar patērētāju maksājumu pakalpojumu sniedzēji nodrošina patērētājam visaptverošu tarifu informācijas dokumentu. Tarifu informācijas dokumentā norāda visus pieejamos pakalpojumus, kas saistīti ar maksājumu kontu un kas iekļauti 3. panta 5. punktā minēto visraksturīgāko pakalpojumu sarakstā, un norāda atbilstīgos katra pakalpojuma tarifus. Tajā ietver arī visus papildu tarifus un procentu likmes, kas var būt piemērojami kontam.Lai tarifu informācijas dokumentu nošķirtu no komercinformācijas vai līgumiskas dokumentācijas, tā pirmās lapas augšdaļā norāda vienotu simbolu. Dalībvalstis nodrošina, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji informē patērētājus par visām tarifu izmaiņām un attiecīgā gadījumā dara patērētājam pieejamu atjauninātu tarifu informācijas dokumentu.
Ja kāda pakalpojuma tarifs ir derīgs tikai konkrētiem saziņas veidiem, piemēram, tiešsaistē vai filiālē, vai ja tarifi mainās atkarībā no izmantotā saziņas veida, to skaidri norāda tarifu informācijas dokumentā.
1.a Dalībvalstis nodrošina, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji nenosaka nekādus citus tarifus, kas nav uzskaitīti tarifu informācijas dokumentā.
2. Ja viens vai vairāki ▌maksājumu pakalpojumi tiek piedāvāti kā maksājumu pakalpojumu kopuma daļa, tarifu informācijas dokumentā atklāj ▌visa pakalpojumu kopuma tarifu, to, kuri pakalpojumi ir iekļauti pakalpojumu kopumā, un pakalpojumu skaitu un jebkura pakalpojuma tarifu, kas nav iekļauts pakalpojumu kopuma tarifā.
▌
5. Dalībvalstis nosaka pienākumu maksājumu pakalpojumu sniedzējiem darīt pieejamu patērētājiem glosāriju, kurā iekļauti visi 1. punktā minētie pakalpojumi un saistītās definīcijas un skaidrojumi.
Dalībvalstis nodrošina, lai šā punkta pirmajā daļā paredzētais glosārijs tiktu izstrādāts, lietojot skaidru, nepārprotamu un tehniskā ziņā vienkāršu valodu, un lai tas nebūtu maldinošs.
6. Maksājumu pakalpojumu sniedzēji pastāvīgidara pieejamu patērētājiem tarifu informācijas dokumentu un glosāriju elektroniskā veidā savās tīmekļa vietnēs, kur tas ir viegli pieejams, tostarp personām, kuras nav attiecīgā pakalpojumu sniedzēja klienti. Maksājumu pakalpojumu sniedzēji bez maksas dara pieejamu tarifu informācijas dokumentu pastāvīgā informācijas nesējā telpās, kas pieejamas patērētājiem, un pēc pieprasījuma pastāvīgā informācijas nesējādara pieejamu glosāriju.
7. EBI pēc apspriešanās ar valstu iestādēm un pēc patērētāju veiktām pārbaudēm izstrādā īstenošanas tehnisko standartu projektu attiecībā uz tarifu informācijas dokumenta standartizētu noformēšanas formātu un tā vienoto simbolu.
EBI šo īstenošanas tehnisko standartu projektu iesniedz Komisijai līdz ... [12 mēneši pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas].
Komisijai tiek piešķirtas pilnvaras saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1093/2010 15. pantu pieņemt pirmajā daļā minētos īstenošanas tehniskos standartus.
5. pants
Paziņojums par piemērotajiem tarifiem
1. Dalībvalstis nodrošina, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji bez maksas vismaz vienreiz gadā sniedz patērētājiem paziņojumu par visiem tarifiem un procentu likmēm, kas piemēroti viņu maksājumu kontam.
Līgumslēdzējas puses vienojas par saziņas veidu, kāds izmantojams, lai patērētājam sniegtu paziņojumu par tarifiem. Pēc pieprasījuma patērētājam šo paziņojumu sniedz papīra formātā.
2. Šā panta 1. punktā minētajā paziņojumā iekļauj šādu informāciju:
(a) tarifs, ko piemēro katram pakalpojumam, un to reižu skaits, cik pakalpojums izmantots attiecīgajā periodā, vai gadījumā, ja pakalpojumi ir ietverti pakalpojumu kopumā — tarifu, ko piemēro visam pakalpojumu kopumam;
(b) kopējā piemēroto tarifu summa par katru pakalpojumu, kas sniegts attiecīgajā periodā, vajadzības gadījumā ņemot vērā ar pakalpojumu kopumiem saistītās specifiskās tarifu struktūras;
(ba) kontam piemērotā pārtēriņa procentu likme, dienu skaits, cik ilgi konts bijis pārtērēts, un kopējā samaksāto procentu summa, kas saistīta ar konta pārtēriņu attiecīgajā periodā;
(bb) kontam piemērotā kredītprocentu likme, vidējais atlikums un kopējā peļņas procentu summa attiecīgajā periodā;
(c) kopējā bilance (pozitīva vai negatīva) pēc visu tarifa maksu atvilkšanas un peļņas procentu piemērošanas saistībā ar konta izmantošanu attiecīgajā periodā;
(ca) iepriekšējs paziņojums par plānoto tarifu un procentu likmju maiņu nākamajā periodā.
▌
4. EBI pēc apspriešanās ar valstu iestādēm un pēc patērētāju veiktām pārbaudēm izstrādā īstenošanas tehniskos standartus attiecībā uz tarifu informācijas dokumentastandartizētu noformēšanas formātu un tā vienoto simbolu.
EBI šo īstenošanas tehnisko standartu projektu iesniedz Komisijai līdz ... [12 mēneši pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas].
Komisijai tiek piešķirtas pilnvaras saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1093/2010 15. pantu pieņemt pirmajā daļā minētos īstenošanas tehniskos standartus.
6. pants
Standartizētas terminoloģijas izmantošana paziņojumos
1. Dalībvalstis nodrošina, ka visos paziņojumos patērētājiem, tostarp līgumu un reklāmas paziņojumos, maksājumu pakalpojumu sniedzēji attiecīgā gadījumā lieto standartizētu terminoloģiju, kas iekļauta 3. panta 5. punktā minētajā ar maksājumu kontu saistīto visraksturīgāko pakalpojumu sarakstā.
2. Maksājumu pakalpojumu sniedzēji drīkst lietot zīmolvārdus konkrētu maksājumu pakalpojumu vai maksājumu kontu apzīmēšanai savos līgumu un reklāmas paziņojumos klientiem ar nosacījumu, ka tie attiecīgā gadījumāprecīzi norāda atbilstīgo terminu, izmantojot standartizētu terminoloģiju, kas iekļauta 3. panta 5. punktā minētajā pilnīgajā sarakstā. Maksājumu pakalpojumu sniedzēji šādus zīmolvārdus tarifu informācijas dokumentā vai paziņojumā par tarifiem drīkst lietot tikai papildus standartizētai terminoloģijai un kā piedāvāto pakalpojumu vai kontu sekundāru apzīmējumu.
7. pants
Salīdzināšanas tīmekļa vietnes valsts līmenī
1. Dalībvalstis nodrošina, ka patērētājibez maksas piekļūst vismaz vienai tīmekļa vietnei, kura izveidota saskaņā ar 2. vai 3. punktu un kurā ir iekļauta vismaz šāda informācija:
(a) maksājumu kontam piemēroto samaksāto vai ieturēto procentu likmju salīdzinājums un tarifi, ko saistībā ar maksājumu kontos piedāvātajiem pakalpojumiem piemēro maksājumu pakalpojumu sniedzēji valsts līmenī ▌;
(b) to faktoru salīdzinājums, ar kuriem iespējams novērtēt pakalpojumus un kuri nosaka pakalpojumu sniegšanas līmeni, kādu nodrošina maksājumu pakalpojumu sniedzējs, ietverot tādus faktorus kā filiāļu skaits, to atrašanās vieta un bankomātu skaits;
(c) papildu informācija par Savienības standartizēto terminoloģiju, piekļuvi maksājumu kontiem, tostarp maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām, un par Savienības un valsts līmenī pieejamām kontu maiņas procedūrām. Šo informāciju var sniegt, izmantojot saites uz ārējām tīmekļa vietnēm.
2. Dalībvalstis izveido brīvprātīgu akreditācijas sistēmu, kas paredzēta tīmekļa vietnēm, kurās salīdzināti 7. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā minētie salīdzināšanas elementi, kurus saistībā ar maksājumu kontiem piedāvā privātie operatori. Lai saņemtu akreditāciju, salīdzināšanas tīmekļa vietnei, ko nodrošina privātais operators, jāatbilst šādiem nosacījumiem:
(a) tās darbība juridiski un finansiāli ir neatkarīga no jebkāda maksājumu pakalpojumu sniedzēja;
(aa) tajā ir skaidri norādīta informācija par tās īpašniekiem un finansējumu;
(ab) tajā ir norādīti skaidri un objektīvi kritēriji, uz kādiem tiks balstīta salīdzināšana;
(ac) tā ir tiktāl objektīva, lai nepieļautu maksājumu pakalpojumu sniedzēju, to pārstāvju, meitasuzņēmumu vai zīmolu reklāmu demonstrēšanu savā mājas lapā vai cenu salīdzināšanas lapās;
(b) tajā lietota skaidra un nepārprotama valoda un attiecīgā gadījumā 3. panta 5. punktā minētāSavienības standartizētā terminoloģija;
(c) tajā nodrošināta precīza un atjaunināta informācija un norādīts iepriekšējās atjaunināšanas datums;
(d) tajā lietotājiem nodrošināti objektīvi un plaši meklēšanas rezultāti, pilnībā ņemot vērā visus lietotāju izvēlētos meklēšanas kritērijus, un, ja iegūtā informācija nesniedz pilnīgu tirgus pārskatu, par to tiek nepārprotami paziņots pirms rezultātu parādīšanas;
(da) tā akceptē pieprasījumus par iekļaušanu tīmekļa vietnē no visiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem attiecīgajā dalībvalstī;
(e) tajā nodrošināta efektīva izziņu un sūdzību izskatīšanas procedūra.
Ja maksājumu pakalpojumu sniedzējiem tiek piemērota maksa par iekļaušanu šādās tīmekļa vietnēs, šī maksa nedrīkst būt diskriminējoša un tā jānorāda attiecīgajā tīmekļa vietnē.
3. Ja nav saskaņā ar 2. punktu akreditētas tīmekļa vietnes, dalībvalstis nodrošina, ka tiek izveidota tīmekļa vietne, kuru nodrošina 20. pantā minētā kompetentā iestāde vai kuru nodrošina tās vārdā, vai jebkura cita kompetenta publiska iestāde. Ja ir saskaņā ar 2. punktu akreditēta tīmekļa vietne, dalībvalstis var nolemt izveidot vēl vienu tīmekļa vietni, kuru nodrošina 20. pantā minētā kompetentā iestāde vai jebkura cita kompetenta publiska iestāde. Attiecībā uz tīmekļa vietnēm, ko nodrošina kompetentās iestādes saskaņā ar 1. punktu, ievēro 2. punkta a) līdz e) apakšpunktu.
4. Dalībvalstis ▌atsaka privātajiem operatoriem akreditācijas piešķiršanu vai atceļ piešķirtu akreditāciju, ja atkārtoti vai pastāvīgi netiek ievēroti 2. punktā noteiktie pienākumi.
4.a Maksājumu pakalpojumu sniedzēji nav atbildīgi par akreditētā vai neakreditētā tīmekļa vietnē iekļautas nepareizas vai novecojušas informācijas sniegšanu par maksājumu pakalpojumu sniedzējiem vai to pakalpojumiem, ja pēc maksājumu pakalpojumu sniedzēja pieprasījuma tīmekļa vietnes nodrošinātājs attiecīgo informāciju nav izlabojis.
4.b Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāji tiek informēti par 1. punktā minēto tīmekļa vietņu pieejamību un par tīmekļa vietnēm, kas akreditētas saskaņā ar 2. vai 3. punktu.
▌
7.a pants
Savienības tīmekļa vietne salīdzināšanai
1. Dalībvalstis paziņo EBI, kādas salīdzināšanas tīmekļa vietnes darbojas atbilstīgi 7. panta 1., 2. un 3. punktam.
2. Līdz... [trīs gadi pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā] EBI nodrošina publiski pieejamu Savienības tīmekļa vietni salīdzināšanai, kurā patērētāji var salīdzināt iekšējā tirgū piedāvātos maksājumu kontus. Lai pilnveidotu šo informāciju, Savienības tīmekļa vietnē salīdzināšanai patērētājiem tiek nodrošināts glosārijs, kurā ir ietverta saskaņā ar 3. panta 5. punktu pieņemtā Savienības standartizētā terminoloģija un praktiski norādījumi par maksājumu kontu pārrobežu maiņu.
8. pants
Sasaistīti konti
Neskarot 4. panta 2. punktu, dalībvalstis nodrošina, ka tad, kad maksājumu konts tiek piedāvāts kopā ar citu finanšu pakalpojumu vai produktu kā daļa no kopuma, maksājumu pakalpojumu sniedzējs informē patērētāju par to, vai maksājumu kontu ir iespējams iegādāties atsevišķi, un, ja tā ir,tad nodrošina atsevišķu informāciju par izmaksām un tarifiem, ko piemēro katram no pārējiem finanšu produktiem un pakalpojumiem, kas tiek piedāvāti kopumā.
▌
III NODAĻA
MAIŅA
9. pants
Maiņas pakalpojuma sniegšana
1. Dalībvalstis nodrošina, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji nodrošina maiņas pakalpojumu, kā noteikts 10. pantā, jebkuram patērētājam, kam ir atvērts konts pie cita maksājumu pakalpojumu sniedzēja, kurš atrodas Savienībā un kurš ir nokārtojis jauna maksājumu konta atvēršanu pie saņemošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja.
Ja abi maiņas pakalpojuma sniedzēji atrodas dalībvalstu teritorijā, dalībvalstis var izveidot vai saglabāt kārtību, kas atšķiras no tās, kas izklāstīta10. pantā, ja tas nepārprotami ir patērētāja interesēs un ja maiņas pakalpojumu nodrošina ne vēlāk kā tajā pašā kopējā termiņā, kas minēts 10. pantā.
10. pants
Maiņas pakalpojums
1. Dalībvalstis nodrošina, ka maiņas pakalpojumu uzsāk saņemošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs un ka tas tiek sniegts saskaņā ar 2.–7. punktā minētajiem noteikumiem.
2. Maiņas procesu uzsāk saņemošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs. Lai to izdarītu, saņemošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs saņem rakstisku atļauju no patērētāja, lai veiktu maiņas pakalpojumu. Ja konts ir kopējs, rakstiska atļauja ir jāsaņem no visiem konta turētājiem.
Atļauju sagatavo tās dalībvalsts oficiālajā valodā, kurā uzsāk maiņas pakalpojumu, vai citā valodā, par kuru puses ir vienojušās.
Atļaujā sniegta iespēja patērētājam dot vai atteikt nododošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam īpašu piekrišanu katra 3. punkta e) un f) apakšpunktā noteiktā uzdevuma izpildei un dot vai atteikt saņemošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam īpašu piekrišanu katra 4. punkta c) apakšpunktā, 4. punkta d) apakšpunktā un 5. punktā noteiktā uzdevuma izpildei. Atļaujā sniegta iespēja patērētājam īpaši pieprasīt nododošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam pārsūtīt informāciju, kas norādīta 3. punkta a) apakšpunktā un 3. punkta b) apakšpunktā.
Atļaujā arī norāda datumu, no kura periodiskos maksājumus veic no konta, kas atvērts pie saņemošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja. Minētais datums ir vismaz septiņas darba dienas pēc datuma, kurā nododošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs no saņemošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja saņem pieprasījumu veikt maiņu saskaņā ar 10. panta 6. punktu.
3. Divu darba dienu laikā no 2. punktā minētās atļaujas saņemšanas saņemošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs lūdz nododošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam veikt šādus uzdevumus:
(a) nosūtīt saņemošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam un patērētājam, ja patērētājs to īpaši pieprasījis saskaņā ar 2. punktu, visu spēkā esošo regulāro kredīta pārvedumu rīkojumu un debitoru vadīto tiešā debeta maksājumu pilnvaru sarakstu, ja tāds ir pieejams;
(b) nosūtīt saņemošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam un patērētājam, ja patērētājs to īpaši pieprasījis saskaņā ar 2. punktu, pieejamo informāciju par ienākošajiem kredīta pārvedumiem un kreditoru vadītajiem tiešā debeta maksājumiem, kas iepriekšējo 13 mēnešu laikā veikti patērētāja kontā;
(c) nosūtīt saņemošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam tādu papildu informāciju, kassaņemošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējamir nepieciešama maiņas veikšanai;
(d) ja nododošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs nenodrošina ienākošo kredīta pārvedumu un tiešo debeta maksājumu automatizētas pārvirzīšanas sistēmu uz patērētāja turēto kontu saņemošajā maksājumu pakalpojuma sniedzējā, ▌pārtraukt tiešā debeta maksājumu pieņemšanu un ienākošos kredīta pārvedumus, sākot no atļaujā noteiktā datuma;
(e) ja patērētājs devis īpašu piekrišanu saskaņā ar 2. punktu, patērētāja noteiktajā datumā pārskaitīt jebkuru atlikušo pozitīvo atlikumu uz kontu, kas atvērts vai tiek turēts pie saņemošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja; ▌
(f) ja patērētājs devis īpašu piekrišanu saskaņā ar 2. punktu, patērētāja noteiktajā datumā slēgt kontu, kas tiek turēts pie nododošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja;
(fa) atcelt regulāros maksājumus un kredīta pārvedumus, kuru izpildes datums sākas no atļaujā norādītā datuma.
4. Pēc tam, kad no nododošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja saņemta 3. punktā minētā pieprasītā informācija, saņemošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs veic šādus uzdevumus:
(a) septiņu darba dienu laikā izveido regulāros maksājuma rīkojumus attiecībā uz kredīta pārvedumiem, ko pieprasījis patērētājs, un izpilda tos, sākot ar atļaujā norādīto datumu;
(b) pieņem tiešā debeta maksājumus, sākot ar atļaujā norādīto datumu;
(ba) attiecīgā gadījumā informē patērētājus par viņu tiesībām saistībā ar SEPA tiešā debeta maksājumiem, kā paredzēts Regulas (ES) Nr. 260/2012 5. panta 3. punkta d) apakšpunktā;
(c) ja patērētājs devis īpašu piekrišanu saskaņā ar 2. punktu, sniedz maksātājiem, kas veic periodiskus kredīta pārvedumus uz patērētāja maksājumu kontu, sīkāku informāciju par patērētāja kontu, kas atvērts pie saņemošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja. Ja saņemošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja rīcībā nav visas informācijas, kas nepieciešama maksātāja informēšanai, tas divu dienu laikā trūkstošo informāciju vai nu pieprasa no patērētāja vai arī, ja vajadzīgs un ar patērētāja piekrišanu,no nododošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja;
(d) ja patērētājs devis īpašu piekrišanu saskaņā ar 2. punktu, sniedz maksājuma saņēmējiem, kas izmanto tiešā debeta maksājumus līdzekļu saņemšanai no patērētāja konta, sīkāku informāciju par patērētāja kontu, kas atvērts pie saņemošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja, un par datumu, sākot ar kuru no minētā konta tiks veikti tiešā debeta maksājumi. Ja saņemošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja rīcībā nav visas informācijas, kas nepieciešama maksājuma saņēmēja informēšanai, tas divu dienu laikā trūkstošo informāciju vai nu pieprasa no patērētāja vai arī, ja vajadzīgs un ar patērētāja piekrišanu,no nododošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja;
(e) ja c) un d) apakšpunktā minētajos nolūkos patērētājam prasa sniegt trūkstošo informāciju, nosūta patērētājam standarta vēstules, kuras sagatavo tās dalībvalsts oficiālajā valodā, kurā uzsāk maiņas pakalpojumu, vai jebkurā citā valodā, par kuru abas puses ir vienojušās, un kurās sniegta sīkāka informācija par jauno kontu un atļaujā norādīto sākuma datumu.
4.a Dalībvalstis nodrošina, ka termiņus nosaka valsts līmenī, lai gan maksātāji, gan maksājuma saņēmēji ievērotu jauno patērētāja konta informāciju, ko nosūta saņemošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs. Dalībvalstis arī nodrošina, ka patērētājus informē par minētajiem termiņiem un uzlikto atbildību.
5. Ja patērētājs devis īpašu piekrišanu saskaņā ar 2. punktu, saņemošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs drīkst veikt jebkurus papildu uzdevumus, kas nepieciešami maiņas veikšanai.
6. Pēc tam, kad no saņemošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja saņemts pieprasījums, nododošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs veic šādus uzdevumus:
(a) septiņu darba dienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas nosūta saņemošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam 3. panta a), b) un c) apakšpunktā norādīto informāciju;
(b) ja nododošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs nenodrošina ienākošo kredīta pārvedumu un tiešo debeta maksājumu automatizētas pārvirzīšanas sistēmu uz patērētāja turēto kontu saņemošajā maksājumu pakalpojuma sniedzējā, pārtrauc ienākošos kredīta pārvedumus un pārtrauc tiešā debeta maksājumu pieņemšanu maksājumu kontā, sākot no datuma, ko pieprasījumā noteicis saņemošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs;
(c) pārskaita visu atlikušo pozitīvo atlikumu no maksājumu konta uz kontu, kas atvērts pie saņemošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja;
(d) tiklīdz ir izpildīti a), b) un c) apakšpunktā minētie pasākumi, slēdz maksājumu kontu;
(e) veic jebkādus papildu uzdevumus, kas nepieciešami maiņas veikšanai, saskaņā ar 5. punktu.
6.a Nododošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam nav pienākuma slēgt maksājumu kontu saskaņā ar 6. punkta d) apakšpunktu, ja patērētājs nav izpildījis saistības pret maksājumu pakalpojumu sniedzēju. Maksājumu pakalpojumu sniedzējs nekavējoties informē patērētāju gadījumā, ja šādas neizpildītas saistības tam neļauj slēgt patērētāja maksājumu kontu.
7. Neskarot Direktīvas 2007/64/EK 55. panta 2. punktu, nododošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs nebloķē maksājuma instrumentus pirms datuma, par kuru ir vienošanās ar saņemošo maksājumu pakalpojumu sniedzēju, lai maiņas procesa laikā netiktu pārtraukti patērētājam sniegtie maksājumu pakalpojumi.
8. Dalībvalstis nodrošina, ka visi 1. līdz 7. punktā paredzētie noteikumi, izņemot tos, kas iekļauti 4. punkta c) un d) apakšpunktā, tiek piemēroti arī gadījumos, kad maiņas pakalpojumu uzsācis maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kas atrodas citā dalībvalstī.
9. Šā panta 8. punktā minētajā gadījumā 3., 4. un 6. punktā minētie termiņi ir divreiz garāki, izņemot saistībā ar darījumiem, kas ietilpst Regulas (ES) Nr. 260/2012 1. pantā, ja gan nododošā, gan saņemošā maksājumu konta valūta ir euro. Uz šo noteikumu attiecas pārskatīšana saskaņā ar 27. pantu.
11. pants
Ar maiņas pakalpojumu saistītie tarifi
1. Dalībvalstis nodrošina, ka patērētājiem ir iespēja bez maksas piekļūt tai savai personīgajai informācijai par spēkā esošajiem regulārajiem maksājumiem un tiešā debeta maksājumiem, kura ir nododošā vai saņemošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja rīcībā.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka nododošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs sniedz informāciju, ko pieprasījis saņemošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs, saskaņā ar 10. panta 6. punkta a) apakšpunktu, par to nenosakot maksu ne patērētājam, ne saņemošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam.
3. Dalībvalstis nodrošina, ka tarifi, ja tādi ir, ko patērētājam saistībā ar maksājumu konta slēgšanu piemēro nododošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs, tiek noteikti saskaņā ar Direktīvas 2007/64/EK 45. panta 2. punktu.
4. Dalībvalstis nodrošina, ka tarifi, ja tādi ir, ko patērētājam saistībā ar jebkuru pakalpojumu, kas sniegts saskaņā ar 10. pantu, izņemot tos pakalpojumus, kuri minēti 1., 2. un 3. punktā, piemēro nododošais vai saņemošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs, ir pamatoti.
11.a pants
Automatizēta maksājumu pārvirzīšana
Ja vien pēc regulatīvās ietekmes novērtējuma veikšanas Komisija nenolemj citādi, dalībvalstis nodrošina, ka līdz ... [seši gadi pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā] tiek izveidota iespēja automatizētas maksājumu pārvirzīšanas nodrošināšanai no viena maksājumu konta uz citu maksājumu kontu tajā pašā dalībvalstī kopā ar automatizētu paziņojumu nosūtīšanu maksājumu saņēmējiem vai maksātājiem pēc tam, kad viņu pārvedumi ir pārvirzīti.
12. pants
Patērētāju finansiālie zaudējumi
1. Dalībvalstis nodrošina, ka maiņas procesā iesaistītais maksājumu pakalpojumu sniedzējs patērētājam atlīdzina jebkurus tarifus vai citus finansiālos zaudējumus, kas patērētājam rodas tāpēc, ka minētais maiņas procesā iesaistītais maksājumu pakalpojumu sniedzējs nav veicis 10. pantā paredzētos pienākumus; zaudējumus atlīdzina triju darbdienu laikā no brīža, kad tiek konstatēta neatbilstība. Maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir pienākums pierādīt, ka ir izpildīti 10. pantā minētie noteikumi.
2. Uz patērētāju neattiecas nekādi finansiālie zaudējumi, kas radušies tāpēc, ka maksātājs vai maksājuma saņēmējs ir kļūdaini vai nesavlaicīgi atjauninājis patērētāja maksājumu konta informāciju. Dalībvalstis nodrošina, ka maksātāji un maksājumu saņēmēji uzņemas atbildību, ja tie neievēro dalībvalstu noteiktos termiņus, kā minēts 10. panta 4.a punktā.
13. pants
Informācija par maiņas pakalpojumu
1. Dalībvalstis nodrošina, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji nodrošina patērētājiem šādu informāciju par maiņas pakalpojumu:
(a) nododošā un saņemošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja funkcijas katrā maiņas procesa posmā, kā norādīts 10. pantā;
(b) katra posma pabeigšanai paredzētais laiks;
(c) saistībā ar maiņas procesu piemērotie tarifi, ja tādi ir;
(d) jebkura informācija, kuras sniegšana tiks pieprasīta no patērētāja;
(e) 21. pantā minētā alternatīvo strīdu izšķiršanas procedūru sistēma.
2. Maksājumu pakalpojumu sniedzējs informāciju nodrošina bez maksas pastāvīgā informācijas nesējā visās savās filiālēs, kas pieejamas patērētājiem, un visu laiku elektroniskā veidā savās tīmekļa vietnēs.
IV NODAĻA
PIEKĻUVE MAKSĀJUMU KONTIEM
14. pants
Diskriminācijas aizliegums
Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāji, kas likumīgi dzīvo Savienībā, netiek diskriminēti viņu pilsonības vai dzīvesvietas dēļ, vai jebkādu citu Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantā minēto iemeslu dēļ, kad viņi Savienības teritorijā iesniedz pieteikumu maksājumu konta atvēršanai vai piekļūst tam. Pamatmaksājuma konta izmantošanas noteikumi nedrīkst būt diskriminējoši. Nav atļautas nekādas diskriminācijas izpausmes, piemēram, atšķirīgs karšu noformējums un atšķirīgi kontu vai karšu numuri.
15. pants
Tiesības piekļūt maksājumu kontam ar pamatfunkcijām
1. Dalībvalstis nodrošina, lai maksājumu kontu ar pamatfunkcijāmklientiem piedāvā visi maksājumu pakalpojumu sniedzēji, kas sniedz vispārējus mazumtirdzniecības maksājumu pakalpojumus un piedāvā maksājumu kontus kā daļu no to vispārējās uzņēmējdarbības. Dalībvalstis nodrošina, lai maksājumu kontus ar pamatfunkcijām nepiedāvātu tikai tie maksājumu pakalpojumu sniedzēji, kuri nodrošina kontu, izmantojottikai tiešsaistes pakalpojumu iespējas.
Dalībvalstis var pieņemt lēmumu maksājumu pakalpojumu sniedzējus atbrīvot no pirmajā daļā minētā pienākuma, ja šādu lēmumu apstiprina Komisija. Visu šādu izņēmumu pamatā ir objektīvi un ierobežojoši kritēriji. Komisija apstiprina izņēmumu, ja visiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem tiek garantēti līdzvērtīgi konkurences nosacījumi, netiek ierobežotas patērētāju piekļuves tiesības un izņēmuma dēļ attiecīgajās dalībvalstīs nerodas situācija, kad pamatkonta klientiem ir jāsaskaras ar stigmatizācijas risku.
1.a Dalībvalstis var piešķirt atbrīvojumu no 1. punktā minētā pienākuma, ja maksājumu pakalpojumu sniedzēji:
(a) ir uzskaitīti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/36/ES(10) 2. panta 5. punktā;
(b) darbojas uz bezpeļņas principiem;
(c) pieprasa dalību, pamatojoties uz noteiktiem kritērijiem, piemēram, profesiju.
Jebkurš šāds atbrīvojums nemazina patērētāju tiesības uz piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka to teritorijā ir ieviesta sistēma, lai nodrošinātu patērētāju tiesības atvērt un izmantot maksājumu kontu ar pamatfunkcijām, kā noteikts 14. pantā, atbilstoši šādiem nosacījumiem:
(a) šādas tiesības ir piemērojamas neatkarīgi no patērētāja dzīvesvietas, neskarot 2.a punktu;
(aa) tiek ieviests mehānisms, kas palīdz patērētājiem, kuriem nav pastāvīgas dzīvesvietas, patvēruma meklētājiem un patērētājiem, kuriem netiek piešķirta uzturēšanās atļauja, bet kurus nevar izraidīt juridisku iemeslu dēļ, ievērot Direktīvas 2005/60/EK II nodaļā noteiktās prasības;
(b) minēto tiesību izmantošana patērētājam nedrīkst būt pārlieku sarežģīta vai apgrūtinoša;
(ba) tajā ir paredzēts mehānisms, lai nodrošinātu, ka iedzīvotāji, kuriem vēl nav bankas konta, kā arī neaizsargātie un mobilie iedzīvotāji būtu informēti par to, ka tiem ir pieejami maksājumu konti ar pamatfunkcijām;
(bb) šīs direktīvas 10. un 11. pantā paredzēto maiņas pakalpojumu piemēro arī tad, ja patērētājs maiņas pakalpojuma ietvaros vēlas mainīt maksājumu kontu uz kontu ar pamatfunkcijām.
2.a Lai izmantotu 2. punktā izklāstītās tiesības, dalībvalstis pieprasa, lai patērētājiem būtu patiesa saikne ar dalībvalsti, kurā tie vēlas atvērt un izmantot maksājumu kontu ar pamatfunkcijām.
Ja patērētājam ir jāpierāda šāda saikne, dalībvalstis nodrošina, ka tas patērētājam nav apgrūtinoši. Šajā nolūkā dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes izveido sarakstu, kurā paredz iespējamo šādas saiknes veidu. Šis saraksts ietver vismaz pilsonību, ģimenes saites, interešu centru, darba vietu, praksi vai stažēšanos, darba iespēju meklēšanu vai citas profesionālās saites, mācību vai arodapmācības vietu, dzīvesvietu, īpašumu un jebkuru neizskatītu patvēruma vai migrācijas pieteikumu.
Lai palīdzētu kompetentajām iestādēm šā panta īstenošanā, EBI izstrādā vadlīnijas saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1093/2010 16. pantu.
Maksājumu pakalpojumu sniedzēji ņem vērā patērētāja sniegto informāciju un var pieprasīt patērētājam būt fiziski klāt vai būt trešās personas likumīgi pārstāvētam tuvākajā pieejamajā filiālē, lai atvērtu kontu.
Dalībvalstis nodrošina, ka patērētājiem patiesas saiknes pastāvēšanu ir iespējams pierādīt viena mēneša laikā pēc konta iepriekšējas atvēršanas attālināti. Līdz šādai pārbaudei, tostarp vajadzības gadījumā personiskam apmeklējumam, maksājumu pakalpojumu sniedzējiem ir atļauts ierobežot konta izmantošanu.
2.b Dalībvalstis var pirms maksājumu konta ar pamatfunkcijām atvēršanas pieprasīt maksājumu pakalpojumu sniedzējiem pārbaudīt, vai patērētājam ir aktīvs un līdzvērtīgs maksājumu konts šīs dalībvalsts teritorijā, un var pieprasīt patērētājam parakstīt deklarāciju par to.
3. Maksājumu pakalpojumu sniedzēji nedrīkst noraidīt pieteikumu par piekļuvi maksājumu kontam ar pamatfunkcijām, izņemot šādus gadījumus:
(a) ja klienta uzticamības pārbaudē, kas veikta saskaņā ar Direktīvas 2005/60/EK II nodaļu, konstatē būtisku risku, ka konts tiks izmantots, pārkāpjot Savienības tiesību aktus;
(b) gadījumos, kad dalībvalsts ir izmantojusi 2.b punktā minēto iespēju, ja patērētājam ir tāds maksājumu konts pie attiecīgajā teritorijā esoša maksājumu pakalpojumu sniedzēja, kurš nodrošina viņam iespēju izmantot 16. panta 1. punktā minētos maksājumu pakalpojumus;
4. Dalībvalstis nodrošina, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji pieteikumus piekļuvei maksājumu kontam ar pamatfunkcijām apstrādā septiņu darbadienu laikā no visu pieteikuma dokumentu, tostarp personu apliecinoša dokumenta, saņemšanas brīža. Dalībvalstis nodrošina, ka 3. punktā noteiktajos gadījumos maksājumu pakalpojumu sniedzējs nekavējoties rakstiski un bez maksas informē patērētāju ▌par atteikumu un konkrētiem atteikuma iemesliem, izņemot gadījumus, kad šāda informācija būtu pretrunā valsts drošības vai finanšu noziegumu apkarošanas mērķiem. Turklāt patērētāju informē par vismaz vienu apelācijas iespēju vai konsultāciju dienestu, kas viņam pieejams bez maksas vai par saprātīgu maksu, un par pieejamiem alternatīviem strīdu izšķiršanas mehānismiem.
5. Dalībvalstis nodrošina, ka 3. punkta b) apakšpunktā norādītajos gadījumos maksājumu pakalpojumu sniedzējs pieņem atbilstīgus pasākumus saskaņā ar Direktīvas 2005/60/EK III nodaļu.
6. Dalībvalstis nodrošina, ka piekļuve maksājumu kontam ar pamatfunkcijām nav atkarīga no papildu pakalpojumu iegādes vai maksājumu pakalpojumu sniedzēja akcijām.
16. pants
Maksājumu konta ar pamatfunkcijām iezīmes
1. Dalībvalstis nodrošina, ka maksājumu kontā ar pamatfunkcijām ir iekļauti šādi ▌pakalpojumi:
(a) pakalpojumi, kas nodrošina visas operācijas, kas nepieciešamas maksājumu konta atvēršanai, apkalpošanai un slēgšanai;
(b) pakalpojumi, kas nodrošina naudas izvietošanu maksājumu kontā;
(c) pakalpojumi, kas Savienībā nodrošina skaidras naudas izņemšanu no maksājumu konta bankā un bankomātos bankas darbalaikā un ārpus tā;
(d) šādu maksājumu darījumu izpilde Savienībā:
(i) tiešā debeta maksājumi SEPAun valūtā, kas nav euro;
(ii) maksājumu darījumi SEPAun valūtā, kas nav euro, izmantojot maksājumu instrumentu (piemēram, maksājumu karti vai programmatūras produktu), tostarp tiešsaistes maksājumi;
(iii) kredīta pārvedumi SEPA un valūtā, kas nav eiro, tostarp regulārie maksājumi, izmantojot banku termināļus, apkalpošanu klātienē un attiecīgā maksājumu pakalpojumu sniedzēja tiešsaistes sistēmu.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumā, ja patērētājs maksājuma kontu ar pamatfunkcijām izmanto tikai personīgām vajadzībām, netiek piemēroti nekādi ierobežojumi attiecībā uz to operāciju skaitu, ko patērētājam nodrošina saskaņā ar 17. pantā minētajiem īpašajiem cenu veidošanas noteikumiem. Nosakot to, kas tiek uzskatīts par personīgām vajadzībām, dalībvalstis ņem vērā patērētāja pašreizējo rīcību un ierasto komercdarbības praksi.
3. Dalībvalstis nodrošina, ka patērētājs var pārvaldīt un uzsākt maksājumu darījumus no sava maksājumu konta ar pamatfunkcijām, izmantojot maksājumu pakalpojumu sniedzēja pakalpojumus filiālēs vai ▌tiešsaistes pakalpojumu iespējas, ja tādas ir pieejamas.
4. Dalībvalstis nodrošina, ka maksājumu konts ar pamatfunkcijām neparedz pārtēriņa iespējas, izņemot pagaidu bufera mehānismu nelielām summām gadījumā, ja to uzskata par piemērotu. Dalībvalstis var atļaut maksājumu pakalpojumu sniedzējiem piedāvāt pārtēriņa iespēju un citus kredītproduktus kā skaidri nošķirtus pakalpojumus pamatmaksājumu konta klientiem. Piekļuve maksājumu kontam ar pamatfunkcijām vai tā izmantošana nav ierobežota vai atkarīga no šādu pakalpojumu vai kredītproduktu iegādes. Tarifi, ko piemēro šiem pakalpojumiem, ir pārredzami un vismaz tikpat izdevīgi, kā noteikts pakalpojumu sniedzēja parastajā cenu politikā.
4.a Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 24. pantu, lai atjauninātu to pakalpojumu sarakstu, kuri ietilpst maksājumu konta ar pamatfunkcijām piedāvājumā, ņemot vērā maksāšanas līdzekļu un tehnoloģiju attīstību.
17. pants
Saistītie tarifi
1. Dalībvalstis nodrošina, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji 16. pantā norādītos pakalpojumus piedāvā bez maksas vai piemērojot samērīgus tarifus. Dalībvalstis prasa maksājumu pakalpojumu sniedzējiem nodrošināt, ka viņu piedāvājuma klāstā maksājumu konts ar pamatfunkcijām vienmēr ir maksājumu konts ar zemāko tarifu, ko piemēro par minimālā maksājumu pakalpojumu kopuma nodrošināšanu, kas attiecīgajā dalībvalstī ir precizēts saskaņā ar 16. panta 1. un 2. punktu.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka tarifi, ko patērētājiem piemēro par pamatlīgumā paredzēto patērētāju saistību neievērošanu, ir samērīgi un nekad nav augstāki salīdzinājumā ar pakalpojumu sniedzēja parasto cenu politiku.
▌
18. pants
Pamatlīgumi un to izbeigšana
1. Pamatlīgumiem, kas nodrošina piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām, piemēro Direktīvu 2007/64/EK, izņemot 2. un 3. punktā paredzētos gadījumus.
2. Maksājumu pakalpojumu sniedzējs var vienpusēji izbeigt pamatlīgumu tikai tad, ja spēkā ir vismaz viens no šiem nosacījumiem:
(a) patērētājs kontu ir tīši izmantojis nelikumīgiem mērķiem;
(b) kontā ilgāk nekā 24 mēnešus pēc kārtas nav veikti darījumi un maksājumu pakalpojumu sniedzējam nav samaksātas apmaksājamas maksas par pakalpojumiem;
(c) patērētājs apzināti sniedzis nepareizu informāciju, lai iegūtu maksājumu kontu ar pamatfunkcijām, gadījumos, kad, sniedzot pareizu informāciju, pieteikums būtu noraidīts;
(ca) patērētājs nevar pamatot, ka pastāv patiesa saikne ar attiecīgo dalībvalsti, kā minēts 15. panta 2.a punktā, viena mēneša laikā pēc konta iepriekšējas atvēršanas no attāluma;
(d) patērētājs vairs likumīgi nedzīvo Savienībā vai ir pēcāk atvēris vēl vienu maksājumu kontu tajā dalībvalstī, kurā viņam jau ir maksājumu konts ar pamatfunkcijām.
3. Dalībvalstis nodrošina, ka, izbeidzot līgumu attiecībā uz maksājumu kontu ar pamatfunkcijām, maksājumu pakalpojumu sniedzējs rakstiski un bez maksas informē patērētāju par līguma izbeigšanas iemesliem un pamatojumu, vismaz vienu apelācijas iespēju vai konsultāciju dienestu, kas viņam pieejams bez maksas vai par saprātīgu maksu, un par pieejamiem alternatīviem strīdu izšķiršanas mehānismiem, vismaz vienu mēnesi pirms līguma izbeigšana stājas spēkā, ja vien šāda informācijas atklāšana nav pretrunā valsts drošības mērķiem.
19. pants
Vispārīga informācija par maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām
1. Dalībvalstis nodrošina, ka ir īstenoti atbilstīgi pasākumi, kas palielina ▌informētību par maksājumu kontu ar pamatfunkcijām pieejamību, to cenu nosacījumiem, procedūrām, kas jāievēro, lai izmantotu tiesības piekļūt maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām, un metodēm, kā izmantot alternatīvas strīdu izšķiršanas procedūras. Dalībvalstis nodrošina, ka informēšanas pasākumi ir pietiekami un mērķtiecīgi, jo īpaši attiecībā uz patērētājiem, kuriem nav bankas konta, kā arī neaizsargātiem un mobiliem patērētājiem.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji aktīvi nodrošina patērētājiem pieejamu informāciju unpienācīgu palīdzību saistībā ar piedāvāto maksājumu kontu ar pamatfunkcijām īpašajām iezīmēm, tiem piemērotajām tarifiem un izmantošanas nosacījumiem. Dalībvalstis arī nodrošina, ka patērētāji ir informēti, ka papildu pakalpojumu iegāde nav obligāta, lai piekļūtu maksājumu kontam ar pamatfunkcijām.
2.a Dalībvalstis mudina izglītības iestādes un konsultāciju dienestus izveidot palīdzības pakalpojumus neaizsargātākajiem klientiem, lai sniegtu palīdzību un atbalstu atbildīgā finanšu pārvaldībā. Dalībvalstis sekmē iniciatīvas šajā sakarā un uzlabo finanšu izglītību skolās un citur. Finansiālas atstumtības risku visiem patērētājiem samazina līdz minimumam. Turklāt dalībvalstis veicina maksājuma pakalpojumu sniedzēju iniciatīvas, kurās maksājumu konti ar pamatfunkcijām tiek nodrošināti kombinācijā ar neatkarīgas finanšu izglītības pakalpojumiem.
2.b Dalībvalstis nodrošina, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēju pienākums ir piedāvāt maksājumu kontus ar pamatfunkcijām, katru gadu publicēt datus par to, cik maksājumu konti ar pamatfunkcijām attiecīgajā gadā ir pieteikti, noraidīti, atvērti un slēgti. Attiecīgos datus vāc un publicē filiāles un korporatīvā līmenī.
2.c Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes publicē, tostarp savā tīmekļa vietnē, revīzijas atskaiti par katra maksājumu pakalpojuma sniedzēja sniegumu saistībā ar prasības par tiesību uz piekļuvi ievērošanu. Šajā nolūkā attiecīgos maksājumu pakalpojumu sniedzējus neatkarīgi novērtē, ņemot vērā to sniegumu, nodrošinot maksājumu kontus ar pamatfunkcijām, un katru gadu publicē desmit visaugstāk novērtēto banku vērtējumu pēc tirgus daļām. Visus attiecīgos datus nosūta Komisijai un EBA.
V NODAĻA
KOMPETENTĀS IESTĀDES UN ALTERNATĪVĀ STRĪDU IZŠĶIRŠANA
20. pants
Kompetentās iestādes
1. Dalībvalstis norīko kompetentās iestādes, lai nodrošinātu un pārraudzītu efektīvu šīs direktīvas ievērošanu. Kompetentās iestādes pieņem visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šīs direktīvas ievērošanu. Tās ir neatkarīgas no maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. Tās ir kompetentās iestādes Regulas Nr. 1093/2010 4. panta 2. punkta nozīmē.
2. Šā panta 1. punktā minētās iestādes ir neatkarīgas no maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un tām ir visas pilnvaras un resursi, kas nepieciešami to uzdevumu veikšanai. Ja pilnvaras nodrošināt un pārraudzīt efektīvu šīs direktīvas ievērošanu ir piešķirtas vairāk nekā vienai kompetentajai iestādei, dalībvalstis nodrošina, ka šīs iestādes cieši sadarbojas tā, lai tās varētu efektīvi veikt savus attiecīgos uzdevumus. Minētās iestādes cieši sadarbojas ar citu dalībvalstu kompetentajām iestādēm, lai nodrošinātu šajā direktīvā paredzēto pasākumu pareizu un pilnīgu piemērošanu.
2.a Šā panta 1. punktā minētās iestādes regulāri apspriežas ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp patērētāju pārstāvjiem, lai nodrošinātu un uzraudzītu efektīvu atbilstību šīs direktīvas prasībām, neskarot 1. punktā minēto neatkarības noteikumu.
3. Dalībvalstis paziņo Komisijai par norīkotajām kompetentajām iestādēm, kas minētas 1. punktā, līdz ... [viena gada laikā pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās]. Tās informē Komisiju par jebkādu pienākumu sadalījumu starp šīm iestādēm. Tās nekavējoties paziņo Komisijai par jebkādām turpmākām pārmaiņām saistībā ar šo iestāžu norīkošanu un to attiecīgo kompetenci.
21. pants
Alternatīva strīdu izšķiršana
1. Dalībvalstis izveido atbilstošas un efektīvas ārpustiesas sūdzību un tiesību aizsardzības procedūras tādu strīdu izšķiršanai starp patērētājiem un maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kuri attiecas uz šajā direktīvā paredzētajām tiesībām un pienākumiem. Šādām vajadzībām dalībvalstis izraugās pašreizējās un attiecīgā gadījumā izveido jaunas struktūras.
1.a Dalībvalstis nodrošina, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji izmanto vienas vai vairāku alternatīvu strīdu izšķiršanas struktūru pakalpojumus, ja ir ievēroti šādi nosacījumi:
(a) ierobežojuma periods strīda iesniegšanai tiesā ir pārtraukts, kamēr norisinās alternatīva strīdu izšķiršanas procedūra;
(b) procedūra norisinās bez maksas vai ar mērenām izmaksām, kā norādīts valsts tiesību aktos;
(c) elektroniski līdzekļi nav vienīgie līdzekļi, kurus izmantojot, puses var piekļūt procedūrai;
(d) procedūrā ir vienlīdzīgi pārstāvēti pakalpojumu sniedzēji, patērētāji un citi lietotāji.
1.b Dalībvalstis nodrošina, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji apņemas izmantot vienu vai vairākas alternatīvās strīdu izšķiršanas struktūras.
1.c Dalībvalstis paziņo Komisijai un EBI par struktūrām, kas minētas 1. punktā, līdz ... [seši mēneši pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā]. Tās nekavējoties informē Komisiju par jebkādām turpmākām izmaiņām attiecībā uz šīm struktūrām.
1.d Dalībvalstis nodrošina, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji informē patērētāju par alternatīvas strīdu izšķiršanas struktūrām, ar kurām tie sadarbojas un kuras ir pilnvarotas izskatīt iespējamos strīdus starp maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un patērētāju. Maksājumu pakalpojumu sniedzēji norāda arī to, vai viņi apņemas izmantot minētās struktūras, lai izšķirtu strīdus ar patērētājiem, vai arī viņu pienākums ir to darīt.
1.e Šā panta 1.b punktā minēto informāciju skaidrā, saprotamā un viegli pieejamā veidā sniedz pakalpojumu sniedzēja tīmekļa vietnē, ja tāda ir, un ietver starp pakalpojumu sniedzēju un patērētāju noslēgto pārdošanas vai pakalpojumu līgumu vispārējos noteikumos.
VI NODAĻA
SANKCIJAS
22. pants
Administratīvie pasākumi un administratīvo sodu un citu administratīvo pasākumu piemērošana
1. Dalībvalstis paredz noteikumus par administratīvajiem sodiem un citiem administratīvajiem pasākumiem ▌, ko piemēro saskaņā ar šo direktīvu pieņemto valstu noteikumu pārkāpumu gadījumos, un pieņem visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu to īstenošanu. Šādi administratīvie sodi un citi administratīvi ▌pasākumi ir iedarbīgi, samērīgi un atturoši.
Naudas sodi pēc iespējas ir kvantitatīvi jāizsaka Savienības līmenī, lai nodrošinātu to valsts noteikumu efektīvu īstenošanu, ar kuriem transponē šo direktīvu.
2. EBI saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1093/2010 16. pantu izstrādā kompetentajām iestādēm paredzētas vadlīnijas par administratīvo sodu veidiem un citiem administratīviem pasākumiem un administratīvo soda naudu apmēriem.
3. Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes bez nevajadzīgas kavēšanās publicē visus sodus vai citus pasākumus, ko piemēro par valsts noteikumu, ar ko transponē šo direktīvu, pārkāpumiem, tostarp informāciju par pārkāpuma veidu un būtību.
Dalībvalstis paziņo Komisijai par noteikumiem, kas attiecas uz sodiem, līdz ... [astoņpadsmit mēneši pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā], kā arī par visiem turpmākajiem to grozījumiem.
VII NODAĻA
NOBEIGUMA NOTEIKUMI
23. pants
Deleģētie akti
Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētus aktus saskaņā ar 24. pantu attiecībā uz 3. panta 4. punktu.
2. 23. pantā minētās pilnvaras piešķir uz nenoteiktu laiku, sākot ar šīs direktīvas spēkā stāšanās dienu.
3. Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 23. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā ir norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.
4. Tiklīdz tā pieņem deleģēto aktu, Komisija par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.
5. Saskaņā ar 23. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja trijos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus, vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par trim mēnešiem.
▌
26. pants
Novērtēšana
1. Vienreiz gadā un pirmo reizi līdz ... [trīs gadi pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā] dalībvalstis sniedz Komisijai informāciju par šādiem jautājumiem:
(a) vai maksājumu pakalpojumu sniedzēji izpilda 3.–6. panta noteikumus;
(b) to akreditēto salīdzināšanas tīmekļa vietņu skaits, kuras izveidotas saskaņā ar 7. pantu, un paraugprakses attiecībā uz lietotāju apmierinātības panākšanu saistībā ar salīdzināšanas tīmekļa vietnēm;
(c) mainīto maksājumu kontu skaits, vidējais laiks, kas nepieciešams maiņas procesa pabeigšanai, vidējais kopējais tarifs, ko piemēro maiņai, maiņas atteikumu skaits, patērētājiem maiņas procesā visbiežāk sastopamās problēmas;
(d) atvērto maksājumu kontu ar pamatfunkcijām skaits, šāda veida konta turēšanas ilgums, atteikumu un slēgšanas gadījumu skaits un iemesli un saistītās maksas;
(da) veiktie pasākumi, lai konsultētu neaizsargātās iedzīvotāju grupas par budžeta un pārmērīgu parādu jautājumiem.
2. Komisija sniedz ikgadēju ziņojumu, pamatojoties uz informāciju, ko tā ir saņēmusi no dalībvalstīm.
27. pants
Pārskatīšanas klauzula
1. [Četru gadu laikā pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā] ... Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šīs direktīvas piemērošanu, vajadzības gadījumā kopā ar priekšlikumu.
Ziņojumā iekļauj:
(a) sarakstu, kurā uzskaitītas visas pārkāpumu procedūras, kuras Komisija ir uzsākusi par nepareizu vai nepilnīgu šīs direktīvas īstenošanu;
(b) šīs direktīvas ietekmes novērtējumu attiecībā uz standartizētu banku pakalpojumu privātpersonām saskaņošanu un integrāciju visā Savienībā un attiecībā uz konkurenci un vidējiem tarifu apmēriem dalībvalstīs;
(c) stratēģijas, kas paredzētas, lai Savienības līmenī palielinātu maksājumu pakalpojumu sniegšanas kvalitātes pārredzamību un salīdzināmību, tostarp pārredzamību attiecībā uz uzņēmējdarbības modeļiem un ieguldījumu stratēģijām, un uzņēmumu sociālo atbildību;
(d) izmaksu un ieguvumu novērtējumu attiecībā uz Savienības līmeņa maksājumu kontu numuru pilnīgas pārnešanas sistēmas ieviešanu, kā arī ceļvedi, kurā ir ietverti konkrēti pasākumi tās ieviešanai;
(e) to patērētāju raksturojuma novērtējumu, kuri kopš šīs direktīvas transponēšanas ir atvēruši maksājumu kontus ar pamatfunkcijām;
(f) dalībvalstu paraugprakses piemērus, kas norāda, ka patērētājam vairs netiek liegta piekļuve maksājumu pakalpojumiem;
(g) pamatmaksājumu kontiem piemēroto maksu novērtējumu, ņemot vērā 17. panta 3. punktā uzskaitītos kritērijus;
(h) novērtējumu par iespējām Savienības līmenī noteikt ikgadējās tarifu kopsummas maksimālo apmēru attiecībā uz maksājumu konta ar pamatfunkcijām atvēršanu un lietošanu un par veidiem, kā šādu apmēru varētu pielāgot situācijai katrā valstī;
(i) novērtējumu par maksājumu kontu ar pamatfunkcijām nodrošināšanas ietekmi uz citu maksājumu kontu tirgu, kurā tiek piedāvāti līdzīgi pakalpojumi.
2. Pārskatīšanā novērtē, arī pamatojoties uz informāciju, kas saņemta no dalībvalstīm saskaņā ar 26. pantu, vai saistībā ar maksāšanas līdzekļu un tehnoloģiju attīstību grozīt un atjaunināt to pakalpojumu sarakstu, kuri ir daļa no maksājumu konta ar pamatfunkcijām.
3. Pārskatīšanā arī novērtē, vai ▌papildus pasākumiem, kas pieņemti saskaņā ar 7. un 8. pantu un veikti attiecībā uz salīdzināšanas tīmekļa vietnēm un piedāvājumu kopumiem, ir nepieciešami papildu pasākumi.
28. pants
Transponēšana
1. Dalībvalstis vēlākais līdz ... [divus gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā] pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis nekavējoties Komisijai dara zināmu minēto noteikumu tekstu.
Ja dalībvalstu iesniegtie dokumenti, kas pievienoti transponēšanas pasākumiem, nav pietiekami, lai pilnībā izvērtētu minēto pasākumu atbilstību dažiem šīs direktīvas noteikumiem, Komisija pēc EBI pieprasījuma un nolūkā veikt savus uzdevumus saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1093/2010 vai pēc savas iniciatīvas var prasīt dalībvalstīm sniegt sīkāku informāciju par šīs direktīvas transponēšanu un minēto pasākumu īstenošanu.
2. Dalībvalstis piemēro šos noteikumus pēc viena gada kopš šīs direktīvas stāšanās spēkā.
Atkāpjoties no pirmās daļas, dalībvalstis piemēro III nodaļu no ... [18 mēnešus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā] attiecībā uz pakalpojumu maiņu starp maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kas atrodas tajā pašā dalībvalstī, un attiecībā uz maksājumu kontiem, kas izteikti eiro, starp maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kas atrodas Savienībā, attiecībā uz maksājumu pakalpojumiem, kas izteikti eiro.
Atkāpjoties no pirmās daļas un ja Komisija nenolemj citādi, izmantojot regulatīvās ietekmes novērtējumu projektu, dalībvalstis piemēro III nodaļas noteikumus no ... [48 mēnešus pēc direktīvas stāšanās spēkā] attiecībā uz pakalpojumu maiņu starp maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kas atrodas Savienībā, attiecībā uz maksājumu kontiem, kas izteikti valūtā, kas nav eiro.
Atkāpjoties no pirmās daļas, dalībvalstis piemēro 4. panta 1.–6. punktu, 5. panta 1. un 2. punktu un 6. panta 1. un 2. punktu 18 mēnešu laikā pēc tam, kad publicēts 3. panta 5. punktā minētais saraksts.
Atkāpjoties no pirmās daļas, dalībvalstīm, kuras līdz 2014. gada 1. janvārim ir ieviesušas valsts tiesību aktu sistēmu, kas garantē piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām patērētājiem, kuri likumīgi uzturas to teritorijā, IV nodaļas noteikumus piemēro no ... [24 mēnešus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā].
3. Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.
4. Dalībvalstis dara Komisijai zināmus savu tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.
29. pants
Stāšanās spēkā
Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
30. pants
Adresāti
Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm saskaņā ar Līgumiem.
Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Direktīva 2005/60/EK par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšana (OV L 309, 25.11.2005., 15. lpp.).
Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīva 2013/36/ES par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK (OV L 176, 27.6.2013., 338. lpp.).
Jūras telpiskā plānošana un integrētā piekrastes pārvaldība ***I
640k
284k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. decembrī pieņemtie grozījumi priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko izveido jūras telpiskās plānošanas un integrētās piekrastes pārvaldības satvaru (COM(2013)0133 – C7-0065/2013 – 2013/0074(COD))(1)
(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)
Komisijas ierosinātais teksts
Grozījums
Grozījums Nr. 1 Direktīvas priekšlikums 1.aatsauce (jauna)
ņemot vērā Padomes Lēmumu 2010/631/ES (2010. gada 13. septembris) par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Konvencijas par Vidusjūras reģiona jūras vides un piekrastes aizsardzību Protokolu par kompleksu piekrastes teritoriju pārvaldību Vidusjūras reģionā1,
__________________
1 OV L 279, 23.10.2010., 1. lpp.
Grozījums Nr. 2 Direktīvas priekšlikums 1.apsvērums
(1) Lai apmierinātu augsto un strauji augošo pieprasījumu pēc jūras telpas, kas būtu izmantojama dažādām vajadzībām, piemēram, atjaunojamās enerģijas iekārtām, jūras kuģniecībai un zvejas darbībām, ekosistēmu saglabāšanai un tūrisma un akvakultūras iekārtām, kā arī atrisinātu daudzās problēmas saistībā ar piekrastes resursiem, ir vajadzīga integrēta plānošanas un pārvaldības pieeja.
(1) Lai apmierinātu augsto un strauji augošo pieprasījumu pēc jūras telpas, kas būtu izmantojama dažādām vajadzībām, piemēram, atjaunojamās enerģijas iekārtām, naftas un gāzes izpētei un ieguvei, jūras kuģniecībai un zvejas darbībām, ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai,izejvielu ieguvei, tūrisma un akvakultūras iekārtām, kā arī atrisinātu daudzās problēmas saistībā ar piekrastes resursiem, ir vajadzīga integrēta plānošanas un pārvaldības pieeja.
Grozījums Nr. 3 Direktīvas priekšlikums 2.apsvērums
(2) Šāda pieeja okeāna pārvaldības jomā ir izstrādāta Eiropas Savienības integrētajā jūrlietu politikā, kurā viens no vides pīlāriem ir Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Direktīva 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā. Integrētās jūrlietu politikas mērķis ir atbalstīt jūru un okeānu ilgtspējīgu attīstību un izveidot koordinētu, saskaņotu un pārredzamu lēmumu pieņemšanas mehānismu saistībā ar Savienības nozaru politikas virzieniem, kas ietekmē okeānus, jūras, salas, piekrastes reģionus, tālākos reģionus un jūrlietu nozares, tostarp izstrādāt jūras baseinu stratēģijas vai makroreģionālās stratēģijas.
(2) Šāda pieeja okeāna pārvaldības un jūrlietu pārvaldības jomā ir izstrādāta Eiropas Savienības integrētajā jūrlietu politikā, kurā viens no vides pīlāriem ir Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Direktīva 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā. Integrētās jūrlietu politikas mērķis ir atbalstīt jūru un okeānu ilgtspējīgu attīstību un izveidot koordinētu, saskaņotu un pārredzamu lēmumu pieņemšanas mehānismu saistībā ar Savienības nozaru politikas virzieniem, kas ietekmē okeānus, jūras, salas, piekrastes reģionus, tālākos reģionus un jūrlietu nozares, tostarp izstrādāt jūras baseinu stratēģijas vai makroreģionālās stratēģijas.
Grozījums Nr. 4 Direktīvas priekšlikums 3.apsvērums
(3) Integrētajā jūrlietu politikā ir noteikts, ka jūras telpiskā plānošana un integrētā piekrastes pārvaldība ir pārnozaru politikas instrumenti, ko publiskās iestādes un ieinteresētās personas var izmantot koordinētas un integrētas pieejas īstenošanā. Ekosistēmu pieejas izmantošana palīdzēs veicināt jūras reģionu un piekrastes tautsaimniecību ilgtspējīgu izaugsmi, kā arī jūras un piekrastes resursu ilgtspējīgu izmantošanu.
(3) Integrētajā jūrlietu politikā ir noteikts, ka jūras telpiskā plānošana un integrētā piekrastes pārvaldība ir pārnozaru politikas instrumenti, ko publiskās iestādes un ieinteresētās personas var izmantot koordinētas, integrētas un pārrobežu pieejas īstenošanā. Ekosistēmu pieejas izmantošana palīdzēs veicināt jūras reģionu un piekrastes tautsaimniecību ilgtspējīgu izaugsmi, kā arī jūras un piekrastes resursu ilgtspējīgu izmantošanu.
Grozījums Nr. 5 Direktīvas priekšlikums 5.apsvērums
(5) Savā nesenajā paziņojumā „Jūras nozaru izaugsme un izaugsmes noturību veicinošās iespējas” Komisija ir apzinājusi vairākas pašreizējās ES iniciatīvas, kas paredzētas, lai īstenotu stratēģiju „Eiropa 2020 gudrai, ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei”. Paziņojumā ir apzinātas arī vairākas nozaru darbības, uz kurām nākotnē būtu jākoncentrējas jūras nozaru izaugsmes iniciatīvās un kuras pienācīgi būtu jāatbalsta jūras telpiskajos plānojumos un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijās.
(5) Savā nesenajā paziņojumā „Jūras nozaru izaugsme un izaugsmes noturību veicinošās iespējas” Komisija ir apzinājusi vairākas pašreizējās ES iniciatīvas, kas paredzētas, lai īstenotu stratēģiju „Eiropa 2020 gudrai, ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei”. Paziņojumā ir apzinātas arī vairākas nozaru darbības, uz kurām nākotnē būtu jākoncentrējas jūras nozaru izaugsmes iniciatīvās un kuras pienācīgi būtu jāatbalsta jūras telpiskajos plānojumos un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijās. Dalībvalstu nepārprotams atbalsts šīm noteiktajām stratēģiskajām jomām nodrošinās tiesisko noteiktību un sabiedrisko un privāto ieguldījumu paredzamību, kas ietekmēs visa veida nozaru politiku saistībā ar jūras un piekrastes telpu.
Grozījums Nr. 6 Direktīvas priekšlikums 7.apsvērums
(7) Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas (UNCLOS) preambulā ir noteikts, ka jautājumi, kas attiecas uz okeāna telpas izmantošanu, ir savstarpēji cieši saistīti un jāuzskata par vienotu veselumu. Okeāna telpas plānošana ir to tiesību izmantošanas loģiska attīstība un strukturizācija, kas piešķirtas saskaņā ar UNCLOS, un praktisks instruments, kas dalībvalstīm palīdz izpildīt to saistības.
(7) Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas (UNCLOS) preambulā ir noteikts, ka jautājumi, kas attiecas uz okeāna telpas izmantošanu, ir savstarpēji cieši saistīti un jāuzskata par vienotu veselumu. Okeāna telpas plānošana ir to tiesību izmantošanas loģiska attīstība un strukturizācija, kas piešķirtas saskaņā ar UNCLOS, un praktisks instruments, kas dalībvalstīm un kompetentajām vietēja mēroga iestādēm palīdz izpildīt to saistības.
Grozījums Nr. 7 Direktīvas priekšlikums 10.apsvērums
(10) Lai nodrošinātu konsekvenci un juridisku skaidrību, jūras telpisko plānojumu un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģiju ģeogrāfiskais tvērums būtu jānosaka saskaņā ar spēkā esošajiem Savienības leģislatīvajiem instrumentiem un starptautiskajām jūras tiesībām.
(10) Lai nodrošinātu konsekvenci un juridisku skaidrību, jūras telpisko plānojumu un integrētās piekrastes pārvaldības ģeogrāfiskais tvērums būtu jānosaka saskaņā ar spēkā esošajiem Savienības leģislatīvajiem instrumentiem un starptautiskajām jūras tiesībām, jo īpaši — ar UNCLOS.
Grozījums Nr. 8 Direktīvas priekšlikums 12.apsvērums
(12) Kaut gan noteikumus par jūras telpiskajiem plānojumiem un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijām ir lietderīgi pieņemt Savienībai, dalībvalstis un to kompetentās iestādes saglabātu atbildību par to, kā attiecībā uz to jūras ūdeņiem un piekrastes zonām tiks plānots un noteikts šo plānu un stratēģiju saturs, tostarp par jūras telpas sadalījumu starp dažādām nozaru darbībām.
(12) Kaut gan saskaņotu un pārredzamu regulējumu par jūras telpiskajiem plānojumiem un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijām ir lietderīgi pieņemt Savienībai, dalībvalstis un to kompetentās iestādes saglabātu atbildību par to, kā attiecībā uz to jūras ūdeņiem un piekrastes zonām tiks plānots un noteikts šo plānu un stratēģiju saturs, tostarp par jūras telpas sadalījumu starp dažādām nozaru darbībām un jūrniecības izmantojuma veidiem.
Grozījums Nr. 9 Direktīvas priekšlikums 13.apsvērums
(13) Tādēļ, lai ievērotu proporcionalitātes un subsidiaritātes principu, kā arī līdz minimumam samazinātu papildu administratīvo slogu, šīs direktīvas transponēšanas un īstenošanas pamatā pēc iespējas vairāk būtu jāizmanto pašreizējie valstu noteikumi un mehānismi. Integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijām būtu jābalstās uz principiem un elementiem, kas izklāstīti Padomes Ieteikumā 2002/413/EK un Padomes Lēmumā 2010/631/ES.
(13) Tādēļ, lai ievērotu proporcionalitātes un subsidiaritātes principu, kā arī līdz minimumam samazinātu papildu administratīvo slogu, šīs direktīvas transponēšanas un īstenošanas pamatā pēc iespējas vairāk būtu jāizmanto pašreizējie valstu un Reģionālās jūras konvencijas noteikumi un mehānismi. Integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijām būtu jābalstās uz principiem un elementiem, kas izklāstīti Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 30. maija Ieteikumā 2002/413/EK par integrētās piekrastes zonas pārvaldības īstenošanu Eiropā18aun Padomes Lēmumā 2010/631/ES.
______________
18a OV L 148, 6.6.2002., 24. lpp.
Grozījums Nr. 10 Direktīvas priekšlikums 15.apsvērums
(15) Jūras telpiskajā plānošanā un integrētajā piekrastes pārvaldībā būtu jāizmanto ekosistēmu pieeja, kā minēts Direktīvas 2008/56/EK 1. panta 3. punktā, lai nodrošinātu, ka visu darbību kopējā ietekme tiek saglabāta tādā līmenī, kas ir savienojams ar laba vides stāvokļa sasniegšanu, kā arī to, lai pēc cilvēku radītām pārmaiņām netiktu apdraudēta jūras ekosistēmu spēja saglabāties, vienlaikus ļaujot ilgtspējīgi izmantot jūras preces un pakalpojumus gan šai, gan nākamajām paaudzēm.
(15) Jūras telpiskajā plānošanā un integrētajā piekrastes pārvaldībā būtu jāizmanto ekosistēmu pieeja, kā minēts Direktīvas 2008/56/EK 1. panta 3. punktā, ņemot vērā subsidiaritātes principu un ievērojot piesardzības principu un preventīvas darbības principu, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienības darbību 191. panta 2. punktā, lai nodrošinātu, ka visu jūras un piekrastes darbību kopējā ietekme tiek saglabāta tādā līmenī, kas ir savienojams ar laba vides stāvokļa sasniegšanu un dabas resursu saglabāšanu, kā arī to, lai pēc cilvēku radītām pārmaiņām netiktu apdraudēta jūras ekosistēmu spēja saglabāties, vienlaikus ļaujot ilgtspējīgi izmantot jūras preces un pakalpojumus gan šai, gan nākamajām paaudzēm.
Grozījums Nr. 11 Direktīvas priekšlikums 16.apsvērums
(16) Jūras telpiskā plānošana un integrētā piekrastes pārvaldība cita starpā palīdzēs sasniegt mērķus, kuri noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvā 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu, Padomes 2002. gada 20. decembra Regulā (EK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku, Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 884/2004/EK par grozījumiem Lēmumā Nr. 1692/96/EK par Kopienas pamatnostādnēm Eiropas transporta tīkla attīstībai, Eiropas Parlamenta un Padomes 202022. gada 23. oktobra Direktīvā 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā, Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Direktīvā 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā, ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijā līdz 2020. gadam, Ceļvedī par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā, ES stratēģijā par pielāgošanos klimata pārmaiņām un, vajadzības gadījumā, ES reģionālajā politikā, tostarp jūras baseinu un makroreģionālajās stratēģijās.
(16) Jūras telpiskā plānošana un integrētā piekrastes pārvaldība cita starpā palīdzēs sasniegt mērķus, kuri noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvā 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu19, Padomes 2002. gada 20. decembra Regulā (EK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku20, Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 30. novembra Direktīvā 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību20a, Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvā 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību20b, Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Lēmumā Nr. 884/2004/EK par grozījumiem Lēmumā Nr. 1692/96/EK par Kopienas pamatnostādnēm Eiropas transporta tīkla attīstībai21, Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīvā 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā, Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Direktīvā 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā, ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijā līdz 2020. gadam22, Ceļvedī par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā23, ES stratēģijā par pielāgošanos klimata pārmaiņām24 un Komisijas paziņojumā COM(2009)0008 „Stratēģiskie mērķi un rekomendācijas ES jūras transporta politikai 2018. gada perspektīvā”,kā arī, vajadzības gadījumā, ES reģionālajā politikā, tostarp jūras baseinu un makroreģionālajās stratēģijās.
Grozījums Nr. 12 Direktīvas priekšlikums 17.apsvērums
(17) Jūras un piekrastes darbības bieži vien ir cieši saistītas. Tādēļ ir jānodrošina jūras telpisko plānojumu un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģiju koordinācija vai integrācija, lai garantētu jūras telpas ilgtspējīgu izmantošanu un pārvaldītu piekrastes teritorijas, ņemot vērā sociālos, ekonomiskos un vides faktorus.
(17) Jūras un piekrastes darbības bieži vien ir cieši saistītas un savstarpēji atkarīgas. Tādēļ ir jānodrošina jūras telpisko plānojumu un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģiju koordinācija, savienošana vai integrācija, lai garantētu jūras telpas ilgtspējīgu izmantošanu un pārvaldītu piekrastes teritorijas, ņemot vērā sociālos, ekonomiskos un vides faktorus un mērķus.
Grozījums Nr. 13 Direktīvas priekšlikums 18.apsvērums
(18) Lai sasniegtu šīs direktīvas mērķus, jūras telpiskajiem plānojumiem un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijām būtu jāaptver pilns cikls, proti, problēmas noteikšana, informācijas savākšana, plānošana, lēmumu pieņemšana, īstenošana un īstenošanas uzraudzība, un to pamatā vajadzētu būt labākajām pieejamajām zinātniskajām atziņām. Pēc iespējas labāk būtu jāizmanto mehānismi, kas paredzēti pašreiz spēkā esošajos vai turpmākajos tiesību aktos, tostarp Lēmumā 2010/477/ES par laba jūras ūdeņu vides stāvokļa kritērijiem un metodiskajiem standartiem vai Komisijas iniciatīvu „Zināšanas par jūru 2020”.
(18) Lai sasniegtu šīs direktīvas mērķus, jūras telpiskajiem plānojumiem un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijām būtu jāaptver pilns cikls, proti, problēmas noteikšana, informācijas savākšana, plānošana, lēmumu pieņemšana, īstenošana, īstenošanas uzraudzība, grozīšana vai atjaunināšana, un to pamatā vajadzētu būt labākajām un jaunākajām pieejamajām zinātniskajām atziņām. Pēc iespējas labāk būtu jāizmanto mehānismi, kas paredzēti pašreiz spēkā esošajos vai turpmākajos tiesību aktos, tostarp Lēmumā 2010/477/ES par laba jūras ūdeņu vides stāvokļa kritērijiem un metodiskajiem standartiem vai Komisijas iniciatīvu „Zināšanas par jūru 2020”25.
Grozījums Nr. 14 Direktīvas priekšlikums 19.apsvērums
(19) Jūras telpiskās plānošanas galvenais mērķis ir apzināt un pārvaldīt jūras telpas izmantojumus un konfliktus jūras teritorijās. Lai sasniegtu šo mērķi, dalībvalstīm vismaz jānodrošina, ka plānošanas procesa vai procesu beigās tiek izstrādāta visaptveroša karte, kurā noteikti dažādi jūras telpas izmantojumi, ņemot vērā klimata pārmaiņu izraisītas ilgtermiņa izmaiņas.
(19) Jūras telpiskās plānošanas galvenie mērķi ir apzināt un pārvaldīt jūras telpas izmantojumus, mazināt starpnozaru konfliktus jūras teritorijās un stiprināt jūrlietu nozares ilgtspējīgu izaugsmi. Lai sasniegtu šos mērķus, dalībvalstīm vismaz jānodrošina, ka plānošanas procesa vai procesu beigās tiek izstrādāta visaptveroša karte, kurā noteikti dažādi jūras telpas izmantojumi, ņemot vērā klimata pārmaiņu izraisītas ilgtermiņa izmaiņas.
Grozījums Nr. 15 Direktīvas priekšlikums 20.apsvērums
(20) Dalībvalstīm savi plāni un stratēģijas būtu jāapspriež un jākoordinē ar tās dalībvalsts vai trešās valsts iestādēm, kas atrodas attiecīgajā jūras reģionā, apakšreģionā vai piekrastes zonā, saskaņā ar šo dalībvalstu un trešo valstu tiesībām un pienākumiem, ņemot vērā Eiropas un starptautiskās tiesības. Lai īstenotu efektīvu pārrobežu sadarbību starp dalībvalstīm un kaimiņos esošām trešām valstīm, visās dalībvalstīs ir jānosaka kompetentās iestādes. Tādēļ dalībvalstīm ir jāizraugās kompetentā iestāde vai iestādes, kas būtu atbildīgas par sadarbību ar citām dalībvalstīm vai trešām valstīm. Ņemot vērā atšķirības starp dažādiem jūras reģioniem vai apakšreģioniem un piekrastes zonām, šajā direktīvā nav lietderīgi detalizēti noteikt, kādiem tieši vajadzētu būt šiem sadarbības mehānismiem.
(20) Dalībvalstīm savi plāni un stratēģijas būtu jāapspriež un, ciktāl iespējams, jākoordinē ar tās dalībvalsts vai trešās valsts iestādēm, kas atrodas attiecīgajā jūras reģionā, apakšreģionā vai piekrastes zonā, saskaņā ar šo dalībvalstu un trešo valstu tiesībām un pienākumiem, ņemot vērā Eiropas un starptautiskās tiesības. Lai īstenotu efektīvu pārrobežu sadarbību starp dalībvalstīm un kaimiņos esošām trešām valstīm, visās dalībvalstīs ir jānosaka kompetentās iestādes. Tādēļ dalībvalstīm ir jāizraugās kompetentās iestādes, kas būtu atbildīgas par sadarbību ar citām dalībvalstīm vai trešām valstīm. Ņemot vērā atšķirības starp dažādiem jūras reģioniem vai apakšreģioniem un piekrastes zonām, šajā direktīvā nav lietderīgi detalizēti noteikt, kādiem tieši vajadzētu būt šiem sadarbības mehānismiem.
Grozījums Nr. 16 Direktīvas priekšlikums 21.aapsvērums (jauns)
(21a) Lai pielāgotu piekrastes zonas klimata pārmaiņām un cīnītos pret krasta līniju eroziju vai pārmērīgu akumulāciju, novērstu riskus attiecībā uz krasta pārklāšanos ar jūras ūdeni, piekrastes ekosistēmu vides stāvokļa pasliktināšanos un bioloģiskās daudzveidības izzušanu, ļoti būtiska ir krasta nogulšņu pareiza, ilgtspējīga un videi draudzīga pārvaldība ar mērķi līdzsvarot kritiskas situācijas un vietas, kas pakļautas lielākam riskam. Jūras nogulšņu atliekas uz kontinentālā šelfa var izmantot nogulšņu resursu trūkuma gadījumā krasta sistēmās.
Grozījums Nr. 17 Direktīvas priekšlikums 22.apsvērums
(22) Jūras un piekrastes teritoriju pārvaldība ir sarežģīta un ietver dažādu līmeņu iestādes, saimnieciskās darbības veicējus un citas ieinteresētās personas. Lai efektīvi nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību, ir svarīgi, lai, atbilstīgi šai direktīvai gatavojot jūras telpiskos plānojumus un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijas, attiecīgajos posmos saskaņā ar attiecīgajiem ES tiesību aktiem notiktu apspriešanās ar ieinteresētajām personām, iestādēm un sabiedrību. Labs sabiedriskās apspriešanas noteikumu piemērs ir Direktīvas 2003/35/EK 2. panta 2. punkts.
(22) Jūras un piekrastes teritoriju pārvaldība ir sarežģīta un ietver dažādu līmeņu iestādes, saimnieciskās darbības veicējus un citas ieinteresētās personas. Lai efektīvi nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību, ir svarīgi, lai, atbilstīgi šai direktīvai gatavojot jūras telpiskos plānojumus un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijas, attiecīgajos posmos saskaņā ar attiecīgajiem ES tiesību aktiem notiktu apspriešanās ar ieinteresētajām personām, iestādēm un sabiedrību.
Grozījums Nr. 18 Direktīvas priekšlikums 25.apsvērums
(25) Lai nodrošinātu, ka jūras telpiskie plānojumi un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijas ir izstrādātas, pamatojoties uz ticamiem datiem, un izvairītos no papildu administratīvā sloga, ir svarīgi, lai dalībvalstis savāktu labākos pieejamos datus un informāciju, izmantojot esošos datu vākšanas instrumentus un rīkus, piemēram, tos, kas izstrādāti saistībā ar iniciatīvu „Zināšanas par jūru 2020”.
(25) Lai nodrošinātu, ka jūras telpiskie plānojumi un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijas ir izstrādātas, pamatojoties uz ticamiem datiem, un izvairītos no papildu administratīvā sloga, ir svarīgi, lai dalībvalstis savāktu un izmantotu labākos pieejamos datus un informāciju, mudinot iesaistītās ieinteresētās personas savstarpēji apmainīties ar datiem un informāciju un izmantojot esošos datu vākšanas instrumentus un rīkus, piemēram, tos, kas izstrādāti saistībā ar iniciatīvu „Zināšanas par jūru 2020”.
Grozījums Nr. 19 Direktīvas priekšlikums 25.aapsvērums (jauns)
(25a) Lai veicinātu šīs direktīvas īstenošanu plašā un saskaņotā veidā visā Savienības teritorijā, būtu ieteicams esošajos finanšu instrumentos atrast atbalsta līdzekļus demonstrējumu programmām un labas prakses apmaiņai par pareiziem procesiem, pārvaldīšanas stratēģijām un plāniem, un piekrastes teritorijas un jūras telpas pārvaldību.
Grozījums Nr. 20 Direktīvas priekšlikums 28.apsvērums
(28) Svarīgi ir direktīvas noteikumus transponēt laikus, jo ES ir pieņēmusi vairākas politikas iniciatīvas, kas jāīsteno līdz 2020. gadam un ko šī direktīva paredz atbalstīt. Tādēļ būtu jāpieņem iespējami īsākais šīs direktīvas transponēšanas termiņš,
(28) Svarīgi ir direktīvas noteikumus transponēt laikus, jo ES ir pieņēmusi vairākas politikas iniciatīvas, kas jāīsteno līdz 2020. gadam un ko šī direktīva paredz atbalstīt un papildināt. Tādēļ būtu jāpieņem iespējami īsākais šīs direktīvas transponēšanas termiņš.
Grozījums Nr. 21 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 1. punkts
1. Ar šo direktīvu izveido jūras telpiskās plānošanas un integrētās piekrastes pārvaldības satvaru, kura mērķis ir veicināt jūras reģionu un piekrastes tautsaimniecību ilgtspējīgu izaugsmi, kā arī jūras un piekrastes resursu ilgtspējīgu izmantošanu.
1. Ar šo direktīvu izveido jūras telpiskās plānošanas satvaru, kas aptverarī integrētās piekrastes pārvaldību, un kura mērķis ir veicināt jūras reģionu un piekrastes tautsaimniecību ilgtspējīgu attīstību un izaugsmi, kā arī jūras un piekrastes resursu ilgtspējīgu izmantošanu,it īpaši nosakot atbalstu Komisijas 2012. gada 13. septembra paziņojumā par jūras nozares izaugsmi un izaugsmes noturību veicinošajām spējām noteiktajām prioritārām jomām.
Grozījums Nr. 22 Direktīvas priekšlikums 1. pants – 2. punkts
2. Savienības integrētās jūrlietu politikas kontekstā šis satvars paredz, ka dalībvalstis izstrādā un īsteno jūras telpiskos plānojumus un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijas, lai sasniegtu 5. pantā izvirzītos mērķus.
2. Savienības integrētās jūrlietu politikas kontekstā šajā direktīvā paredzēts satvars, ko dalībvalstis piemēro, izstrādājot un īstenojot jūras telpiskos plānojumus un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijas, lai sasniegtu 5. pantā izvirzītos mērķus, ņemot vērā sauszemes un jūras mijiedarbību un ciešāku pārrobežu sadarbību atbilstīgi attiecīgajiem UNCLOS noteikumiem.
Grozījums Nr. 23 Direktīvas priekšlikums 2. pants – 1. punkts
1. Šīs direktīvas noteikumi attiecas uz jūras ūdeņiem un piekrastes zonām.
1. Šīs direktīvas noteikumi attiecas uz visiemSavienības jūras ūdeņiem un piekrastes zonām saskaņā ar esošajiem Savienības un valstu tiesību aktiem.
Grozījums Nr. 24 Direktīvas priekšlikums 2. pants – 2. punkts
2. Šo direktīvu nepiemēro darbībām, kas veiktas tikai aizsardzības vai valsts drošības dēļ. Tomērkatra dalībvalsts cenšas nodrošināt, lai šādas darbības tiktu veiktas tādā veidā, kas ir saderīgs ar šīs direktīvas mērķiem.
2. Šo direktīvu nepiemēro darbībām, kas veiktas tikai aizsardzības vai valsts drošības dēļ. Dalībvalstistomēr cenšas nodrošināt, lai šādas darbības tiktu veiktas tādā veidā, kas — ciktāl tas ir saprātīgi un praktiski iespējams — ir saderīgs ar šīs direktīvas mērķiem.
Grozījums Nr. 25 Direktīvas priekšlikums 3. pants – 1. punkts
1. „piekrastes zona” ir ģeomorfoloģisks apgabals abpus jūras krastam, kura robeža jūrā ir dalībvalstu teritoriālo ūdeņu ārējā robeža,bet robeža uz sauszemes atbilst tai,ko dalībvalstis noteikušas savās integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijās;
1. „piekrastes zona” ir jūras krasts un ģeomorfoloģisks apgabals abpus jūras krastam, kā to savos attiecīgajos tiesību aktos noteikušas dalībvalstisun kura robeža jūrā nepārsniedz to teritoriālo ūdeņu robežu;
Grozījums Nr. 26 Direktīvas priekšlikums 3. pants – 2. punkts
2. „integrētā jūrlietu politika” ir Savienības politika, kuras mērķis ir sekmēt koordinētu un saskaņotu lēmumpieņemšanu, lai pēc iespējas palielinātu dalībvalstu – jo īpaši attiecībā uz Savienības piekrastes, salu un tālākajiem reģioniem, kā arī jūrlietu nozarēm – ilgtspējīgu attīstību, ekonomikas izaugsmi un sociālo kohēziju, īstenojot saskaņotas ar jūrlietām saistītās politikas nostādnes un attiecīgu starptautisko sadarbību;
2. „integrētā jūrlietu politika” ir Savienības politika, kas ir izstrādāta nolūkā sekmēt koordinētu un saskaņotu jūrlietu pārvaldību starpnozaru un pārrobežu līmenī, lai pēc iespējas palielinātu dalībvalstu — jo īpaši attiecībā uz Savienības piekrastes, salu un tālākajiem reģioniem, kā arī jūrlietu nozarēm — ilgtspējīgu attīstību, ekonomikas izaugsmi un sociālo kohēziju, īstenojot saskaņotas ar jūrlietām saistītās politikas nostādnes un attiecīgu starptautisko sadarbību;
Grozījums Nr. 27 Direktīvas priekšlikums 3. pants – 2.a punkts (jauns)
2a. „jūras telpiskā plānošana” ir plānojums vai plānojumi, kas izveidots publiska procesa gaitā, analizējot un plānojot jūru teritorijā paredzēto cilvēka darbību sadalījumu telpā un laikā, lai sasniegtu šajā direktīvā noteiktos ekonomiskos, vides un sociālos mērķus, kuri atbilst attiecīgajai valstu politikai, nolūkā apzināt iespējas jūras telpu izmantot dažādām jūras izmantošanas vajadzībām un it īpaši veicināt daudzfunkcionālu tās izmantošanu;
Grozījums Nr. 28 Direktīvas priekšlikums 3. pants – 2.b punkts (jauns)
2b. „integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijas” ir formāla vai neformāla prakse un/vai stratēģijas, kuru mērķis ir nodrošināt visu to politikas procesu integrētu pārvaldību, kas ietekmē piekrastes zonu, saskaņoti risinot sauszemes un jūras mijiedarbības jautājumus, lai nodrošinātu piekrastes un jūras teritoriju ilgtspējīgu attīstību. Ar šādām stratēģijām tiek nodrošināta pārvaldības vai attīstības lēmumu saskaņota pieņemšana nozarēs, tādējādi novēršot (vai vismaz ierobežojot) konfliktus attiecībā uz piekrastes teritoriju izmantošanu.
Atsevišķs balsojums Direktīvas priekšlikums 3. pants – 3. punkts
3. „jūras reģions vai apakšreģions” ir Direktīvas 2008/56/EK 4. pantā minēts jūras reģions un apakšreģions;
3. „jūras reģions” ir Direktīvas 2008/56/EK 4. pantā minēts jūras reģions;
Grozījums Nr. 29 Direktīvas priekšlikums 3. pants – 4. punkts
4. „jūras ūdeņi” ir ūdeņi, jūras dibens un dzīles, kā definēts Direktīvas 2008/56/EK 3. panta 1. punktā;
4. „jūras ūdeņi” ir ūdeņi, jūras dibens un dzīles, kas atrodas jūras virzienā no bāzes līnijas, no kuras mēra teritoriālo ūdeņu platumu, un sniedzas līdz vistālākajam punktam apgabalā, kurā dalībvalstij ir jurisdikcija un/vai kurā tā to īsteno saskaņā ar UNCLOS, izņemot Līguma par Eiropas Savienības darbību II pielikumā minētajām valstīm un teritorijām piegulošos ūdeņus un Francijas aizjūras departamentus un teritoriālās kopienas.
Grozījums Nr. 31 Direktīvas priekšlikums 3. pants – 7. punkts
7. „labs vides stāvoklis ” ir vides stāvokli, kāds minēts Direktīvas 2008/56/EK 3. panta 5. punktā.
7. „labs vides stāvoklis” ir vides stāvoklis, kāds minēts Direktīvas 2008/56/EK 3. panta 5. punktā un Komisijas Lēmumā 2010/477/ES.
Grozījums Nr. 32 Direktīvas priekšlikums 4. pants – 1. punkts
1. Katra dalībvalsts izstrādā un īsteno jūras telpisko plānojumu vai plānojumus un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģiju vai stratēģijas. Tos var sagatavot kā atsevišķus dokumentus.
1. Katra dalībvalsts izstrādā un īsteno jūras telpisko plānojumu. Ja dalībvalsts savā jūras telpiskajā plānā neintegrē sauszemes un jūras mijiedarbību, tad šī mijiedarbība jārisina integrētās piekrastes pārvaldības ceļā. Dalībvalstis var nolemt, vai izmantot integrētu pieeju vai izstrādāt atsevišķi jūras telpiskos plānus un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijas.
Grozījums Nr. 33 Direktīvas priekšlikums 4. pants – 1.a punkts (jauns)
1a. Dalībvalstis vai kompetentās reģionālās vai vietējās iestādes saglabā atbildību par šo plānu un stratēģiju saturu, tostarp par jūras telpisko sadalījumu dažādām nozaru darbībām un jūras un jūrniecības izmantošanas veidiem.
Grozījums Nr. 34 Direktīvas priekšlikums 4. pants – 3. punkts
3. Izstrādājot jūras telpiskos plānojumus un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijas, dalībvalstis pievērš pienācīgu uzmanību reģionu un apakšreģionu īpatnībām, attiecīgajām nozaru darbībām, jūras ūdeņiem un attiecīgajām piekrastes zonām, kā arī iespējamajai klimata pārmaiņu ietekmei.
3. Izstrādājot jūras telpiskos plānojumus un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijas, dalībvalstis pievērš pienācīgu uzmanību jūras un piekrastes reģionu un apakšreģionu īpatnībām un vajadzībām, kā arī to sniegtajām iespējām, attiecīgajām pašreizējām un turpmākajām nozaru darbībām, jūras ūdeņiem un attiecīgajām piekrastes zonām, kā arī klimata pārmaiņu ietekmei.
Grozījums Nr. 35 Direktīvas priekšlikums 4. pants – 3.a punkts (jauns)
3.a Jo īpaši Savienības tālākajos reģionos LESD 349. pants jāievēro, ņemot vērā šo reģionu īpašās iezīmes un ierobežojumus.
Grozījums Nr. 36 Direktīvas priekšlikums 5. pants
Jūras telpiskajos plānojumos un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijās izmanto ekosistēmu pieeju, lai atvieglotu konkurējošu nozaru darbību līdzāspastāvēšanu un jūras ūdeņos un piekrastes zonās novērstu konfliktus starp šādām darbībām, un to mērķis ir palīdzēt:
1. Saistībā ar jūras telpiskajiem plānojumiem un integrētajām piekrastes pārvaldības stratēģijām vienādā līmenī izmanto ekosistēmu pieeju un ekonomiskos, sociālos un vides kritērijus, lai atbalstītu ilgtspējīgu attīstību un izaugsmi jūrlietu nozarē. Ar tiem veicina attiecīgo nozaru pasākumu līdzāspastāvēšanu un saderīgumu, mazina konfliktus starp minētajiem pasākumiem jūras ūdeņos un piekrastes zonās un veicina pārrobežu sadarbību, kā arī vienas jūras telpas izmantošanu dažādu nozaru vajadzībām.
2. Jūras telpisko plānojumu un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģiju mērķis ir palīdzēt īstenot šādus Savienības mērķus:
(a) nodrošināt energoapgādi Savienībā, sekmējot jūras energoresursu attīstību, jaunu un atjaunojamu enerģijas veidu attīstību, energotīklu starpsavienojumus un energoefektivitāti;
(a) nodrošināt energoapgādi Savienībā, sekmējot jūras energoresursu attīstību, jaunu un atjaunojamu enerģijas veidu attīstību, energotīklu starpsavienojumus un energoefektivitāti;
(b) sekmēt jūras transporta attīstību un nodrošināt efektīvus un rentablus kuģošanas maršrutus visā Eiropā, tostarp ostu pieejamību un transporta drošību;
(b) sekmēt jūras transporta attīstību visā Eiropā, tostarp ostu pieejamību, transporta drošību, multimodālus savienojumus un ilgtspējību;
(c) veicināt ilgtspējīgu attīstību un izaugsmi zvejniecības un akvakultūras nozarē, tostarp nodarbinātību zvejniecībā un ar to saistītajos segmentos;
(c) veicināt ilgtspējīgu attīstību zvejniecības nozarē un ilgtspējīgu izaugsmi akvakultūras nozarē, tostarp nodarbinātību zvejniecībā un ar to saistītajos segmentos;
(d) nodrošināt vides saglabāšanu, aizsardzību un uzlabošanu, kā arī dabas resursu pārdomātu un racionālu izmantošanu, jo īpaši tāpēc, lai panāktu labu vides stāvokli, apturētu bioloģiskās daudzveidības izzušanu un ekosistēmu pakalpojumu degradēšanos un samazinātu jūras piesārņošanas riskus;
(d) nodrošināt vides saglabāšanu, aizsardzību un uzlabošanu, izmantojot reprezentatīvu un saskaņotu aizsargājamo teritoriju tīklu, kā arī dabas resursu piesardzīgu, pārdomātu un racionālu izmantošanu, jo īpaši tāpēc, lai panāktu labu vides stāvokli, apturētu bioloģiskās daudzveidības izzušanu un ekosistēmu pakalpojumu degradēšanos un samazinātu un nepieļautu jūras un piekrastes teritoriju piesārņošanas riskus;
(e) nodrošināt piekrastu un jūras teritoriju izturētspēju pret klimata pārmaiņām.
(e) nodrošināt, ka piekrastes un jūras teritorijas ir noturīgākas pret klimata pārmaiņu ietekmi, lai tādējādi aizsargātu mazaizsargātas piekrastes teritorijas.
3. Jūras telpisko plānojumu un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģiju mērķis ir palīdzēt sekmēt tādus valstu mērķus kā, piemēram:
(a) veicināt ilgtspējīgu izejvielu ieguvi;
(b) veicināt ilgtspējīgu tūrismu;
(c) nodrošināt kultūras mantojuma saglabāšanu un aizsardzību;
(d) garantēt sabiedrībai atpūtas iespējas un citus izmantošanas veidus;
(e) saglabāt jūras ekonomikas nozaru tradicionālās ekonomiskās un sociālās īpašības.
Grozījums Nr. 37 Direktīvas priekšlikums 6. pants – 1. punkts
1. Jūras telpiskajos plānojumos un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijās nosaka darbības posmus, lai sasniegtu 5.pantā izklāstītos mērķus, ņemot vērā visas attiecīgās darbības un pasākumus, kas uz tiem attiecas.
1. Katra dalībvalsts nosaka procedūras posmus, lai sasniegtu 5.pantā izklāstītos mērķus, ņemot vērā attiecīgās darbības, izmantojumu veidus un pasākumus, kas uz tiem attiecas.
Grozījums Nr. 38 Direktīvas priekšlikums 6. pants – 2. punkts – b apakšpunkts
(b) jānodrošina efektīva pārrobežu sadarbība starp dalībvalstīm, kā arī valstu iestādēm un ieinteresētajām personām konkrētajās nozaru politikas jomās;
(b) jānodrošina efektīva ieinteresēto personu līdzdalība konkrētajās nozaru politikas jomās saskaņā ar 9. pantu;
Grozījums Nr. 39 Direktīvas priekšlikums 6. pants – 2. punkts – ba apakšpunkts (jauns)
(ba) nodrošināt efektīvu pārrobežu sadarbību starp dalībvalstīm saskaņā ar 12. pantu;
Grozījums Nr. 40 Direktīvas priekšlikums 6. pants – 2. punkts – c apakšpunkts
(c) jānosaka, kāda ir jūras telpisko plānojumu un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģiju pārrobežu ietekme uz jūras ūdeņiem un piekrastes zonām, kas ir trešo valstu suverenitātē vai jurisdikcijā un atrodas tajā pašā jūras reģionā vai apakšreģionā, kā arī uz saistītajām piekrastes zonām, un ar šo ietekmi saistītie jautājumi jārisina sadarbībā ar šo valstu kompetentajām iestādēm saskaņā ar 12. un 13.pantu.
(c) jānosaka, kāda ir jūras telpisko plānojumu un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģiju pārrobežu ietekme uz jūras ūdeņiem un piekrastes zonām, kas ir trešo valstu suverenitātē vai jurisdikcijā un atrodas tajā pašā jūras reģionā vai apakšreģionā, kā arī uz saistītajām piekrastes zonām, un ar šo ietekmi saistītie jautājumi jārisina sadarbībā ar šo valstu kompetentajām iestādēm saskaņā ar 13.pantu.
Grozījums Nr. 41 Direktīvas priekšlikums 6. pants – 2. punkts – ca apakšpunkts (jauns)
(ca) no vienas puses, jābūt balstītām uz labākajiem pieejamiem datiem, un, no otras puses, jānodrošina vajadzīgā elastība, lai ņemtu vērā turpmāko attīstību;
Grozījums Nr. 42 Direktīvas priekšlikums 7. pants – 1. punkts
1. Lai sasniegtu 5. pantā izklāstītos mērķus, jūras telpiskajos plānojumos iekļauj vismaz to jūras ūdeņu kartējumu, kuros noteikts visu attiecīgo jūras darbību faktiskais un iespējamais sadalījums telpā un laikā.
1. Lai sasniegtu 5.pantā izklāstītos Savienības mērķus, jūras telpiskajos plānojumos iekļauj vismaz jūras ūdeņu kartējumu, kurā noteikts visu attiecīgo jūras izmantošanas veidu un darbību faktiskais, plānotais un iespējamais sadalījums telpā un laikā un nozīmīgi ekosistēmas komponenti.
Grozījums Nr. 43 Direktīvas priekšlikums 7. pants – 2. punkts – ievaddaļa
2. Izstrādājot jūras telpiskos plānojumus, dalībvalstis ņem vērā vismaz šādus darbības aspektus:
2. Izstrādājot jūras telpiskos plānojumus, dalībvalstis cita starpā ņem vērā šādus izmantošanas veidus un darbības aspektus:
Grozījums Nr. 44 Direktīvas priekšlikums 7. pants – 2. punkts – a līdz g apakšpunkts
(a) enerģijas ieguves un atjaunojamās enerģijas ražošanas iekārtas;
(a) enerģijas ieguves un atjaunojamās enerģijas ražošanas, kā arī tās krastā nogādāšanas iekārtas;
(b) naftas un gāzes ieguves vietas un infrastruktūra;
(b) naftas un gāzes, kā arī citu izejvielu izpētes un ieguves vietas un infrastruktūra;
(c) jūras transporta ceļi;
(c) jūras transporta ceļi;
(d) zemūdens kabeļu un cauruļvadu maršruti;
(d) zemūdens kabeļu un cauruļvadu maršruti;
(e) zvejas apgabali;
(e) pašreizējie un iespējamie zvejas apgabali;
(f) zivju audzēšanas objekti jūrā;
(f) zivju audzēšanas objekti jūrā;
(g) dabas aizsardzības teritorijas.
(g) dabas un sugu aizsardzības un saglabāšanas teritorijas, Natura 2000 teritorijas, citas jutīgas jūras ekosistēmas un apkārtējās teritorijas saskaņā ar Savienības un valstu tiesību aktiem;
(h) jūras un piekrastes tūrisms;
(i) aizsargājami kultūras mantojuma objekti;
(j) militārās apmācības apgabali.
Grozījums Nr. 45 Direktīvas priekšlikums 8. pants – 1. punkts
1. Integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijas ietver vismaz to pasākumu uzskaiti, kas jau tiek veikti piekrastes zonās, kā arī vērtējumu par to, vai vajadzīgi papildu pasākumi, lai sasniegtu 5.pantā izklāstītos mērķus. Stratēģijās paredz integrētu un starpnozaru politikas pasākumu īstenošanu un ņem vērā mijiedarbību starp sauszemes un jūras darbību.
1. Ieviešot integrēto piekrastes pārvaldību, dalībvalstis lemj, vai izmantot prakšu kopumu, vai arī vienu vai vairākas stratēģijas. Tās apzina tos pasākumus, kas jau tiek veikti piekrastes zonās, kā arī izvērtē to, vai vajadzīgi papildu pasākumi, lai sasniegtu 5.pantā izklāstītos mērķus. Integrētā piekrastes pārvaldība uzlabo integrētu un starpnozaru politikas pasākumu īstenošanu un ņem vērā mijiedarbību starp sauszemes un jūras darbību, lai nodrošinātu sauszemes un jūras savienojamību.
Grozījums Nr. 46 Direktīvas priekšlikums 8. pants – 2. punkts – ievaddaļa
2. Izstrādājot integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijas, dalībvalstis ņem vērā vismaz šādas darbības:
2. Izstrādājot integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijas, dalībvalstis ņem vērā:
Grozījums Nr. 47 Direktīvas priekšlikums 8. pants – 2. punkts – a apakšpunkts
(a) specifisku dabas resursu, arī enerģijas ieguves un atjaunojamās enerģijas ražošanas iekārtu, izmantošana;
svītrots
Grozījums Nr. 48 Direktīvas priekšlikums 8. pants – 2. punkts – aa apakšpunkts (jauns)
(aa) prakse un stratēģijas, kas izveidotas saskaņā ar Ieteikumu 2002/413/EK;
Grozījums Nr. 49 Direktīvas priekšlikums 8. pants – 2. punkts – ab apakšpunkts (jauns)
(ab) pašreizējā oficiālā un neoficiālā prakse, tīkli un pārrobežu sadarbības mehānismi;
Grozījums Nr. 50 Direktīvas priekšlikums 8. pants – 2. punkts – ac apakšpunkts (jauns)
(ac) atbilstīgās darbības, iekārtas, būves un infrastruktūra;
Grozījums Nr. 51 Direktīvas priekšlikums 8. pants – 2. punkts – b apakšpunkts
(b) infrastruktūras, energoiekārtu, transporta, ostu un jūrniecības būvju un citu struktūru, tostarp zaļās infrastruktūras, attīstīšana;
svītrots
Grozījums Nr. 52 Direktīvas priekšlikums 8. pants – 2. punkts – c apakšpunkts
(c) lauksaimniecība un rūpniecība;
svītrots
Grozījums Nr. 53 Direktīvas priekšlikums 8. pants – 2. punkts – d apakšpunkts
(d) zvejniecība un akvakultūra;
svītrots
Grozījums Nr. 54 Direktīvas priekšlikums 8. pants – 2. punkts – e apakšpunkts
(e) piekrastes ekosistēmu, ekosistēmu pakalpojumu un dabas objektu, piekrastes ainavu un salu saglabāšana, atjaunošana un pārvaldība;
(e) piekrastes ekosistēmu, aizsargājamu deltu un mitrāju, ekosistēmu pakalpojumu un dabas objektu, piekrastes ainavu un salu aizsardzība, saglabāšana, atjaunošana un pārvaldība;
Grozījums Nr. 55 Direktīvas priekšlikums 8. pants – 2. punkts – f apakšpunkts
(f) klimata pārmaiņu mazināšana un pielāgošanās tām.
(f) klimata pārmaiņu mazināšana un pielāgošanās tām, it īpaši palielinot ekosistēmu noturību;
Grozījums Nr. 56 Direktīvas priekšlikums 9. pants – 1. punkts
1. Dalībvalstis nodrošina sabiedrības līdzdalības iespējas visām ieinteresētajām pusēm, sākot jau ar jūras telpisko plānojumu un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģiju izstrādes sākumposmu.
Dalībvalstis, sniedzot informāciju un apspriežoties ar attiecīgajām ieinteresētajām personām un iestādēm, kā arī ar attiecīgo sabiedrības daļu, nodrošina sabiedrības līdzdalības iespējas, sākot jau ar jūras telpisko plānojumu un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģiju izstrādes sākumposmu. Dalībvalstis nodrošina arī, ka attiecīgās ieinteresētās personas un iestādes, un attiecīgā sabiedrības daļa var iepazīties ar rezultātiem, tiklīdz tie ir pieejami.
Grozījums Nr. 57 Direktīvas priekšlikums 9. pants – 2. punkts
2. Sabiedrības līdzdalība nodrošina, ka par plānojumu un stratēģiju projektiem notiek apspriešanās ar attiecīgajām ieinteresētajām personām un iestādēm, un attiecīgo sabiedrības daļu, un ka šīs personas var iepazīties ar rezultātiem, tiklīdz tie ir pieejami.
svītrots
Grozījums Nr. 58 Direktīvas priekšlikums 9. pants – 3. punkts
3. Veidojot sabiedriskās apspriešanas pasākumus, dalībvalstis rīkojas saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem, kas paredzēti citos Savienības tiesību aktos.
svītrots
Grozījums Nr. 59 Direktīvas priekšlikums 10. pants – 1. punkts
1. Dalībvalstis organizē jūras telpisko plānojumu un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģiju izstrādei nepieciešamo labāko pieejamo datu vākšanu un informācijas apmaiņu.
1. Dalībvalstis organizē jūras telpiskajiem plānojumiem un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģiju īstenošanai nepieciešamo labāko pieejamo datu vākšanu un izmantošanu, un informācijas apmaiņu.
Grozījums Nr. 60 Direktīvas priekšlikums 10. pants – 3. punkts
3. Organizējot 1.punktā minēto datu vākšanu un apmaiņu, dalībvalstis iespēju robežās izmanto instrumentus un rīkus, kuri izstrādāti saskaņā ar integrēto jūrlietu politiku.
3. Organizējot 1. punktā minēto datu vākšanu un apmaiņu, dalībvalstis iespēju robežās izmanto instrumentus un rīkus, kuri izstrādāti saskaņā ar integrēto jūrlietu politiku un citām attiecīgām Savienības politikas nostājām, piemēram, tām, kas izklāstītas Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 14. marta Direktīvā 2007/2/EK, ar ko izveido Telpiskās informācijas infrastruktūru Eiropas Kopienā (INSPIRE)27a.
_____________
27a OV L 108, 25.4.2007., 1. lpp.
Grozījums Nr. 61 Direktīvas priekšlikums 11. pants
Jūras telpiskajiem plānojumiem un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijām piemēro Direktīvu2001/42/EK.
Jūras telpiskajiem plānojumiem un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijām piemēro Direktīvu2001/42/EK un attiecīgā gadījumā Direktīvas 92/43/EEK 6. pantu.
Grozījums Nr. 62 Direktīvas priekšlikums 12. pants – 1. punkts
1. Katra dalībvalsts, kuras piekrastes zona vai jūras teritorija robežojas ar citas dalībvalsts piekrastes zonu vai jūras teritoriju, sadarbojas, lai nodrošinātu, ka jūras telpiskie plānojumi un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijas ir saskaņotas un koordinētas visā attiecīgajā piekrastes zonā vai jūras reģionā un/vai apakšreģionā. Šādā sadarbībā jo īpaši ņem vērā transnacionāla rakstura jautājumus, piemēram, pārrobežu infrastruktūras aspektu.
1. Katra dalībvalsts, kuras piekrastes zona vai jūras teritorija robežojas ar citas dalībvalsts piekrastes zonu vai jūras teritoriju, veic visus vajadzīgos pasākumus, lai sadarbotos un nodrošinātu, ka jūras telpiskie plānojumi un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijas ir saskaņotas un koordinētas visā attiecīgajā piekrastes zonā vai jūras reģionā un/vai apakšreģionā. Šādā sadarbībā jo īpaši ņem vērā transnacionāla rakstura jautājumus, piemēram, pārrobežu infrastruktūras aspektu, un cenšas sasniegt kopīgu redzējumu attiecībā uz katru esošo vai turpmāko jūras baseina stratēģiju.
Grozījums Nr. 63 Direktīvas priekšlikums 12. pants – 1.a punkts (jauns)
1.a Lai būtu iespējama sadarbība, dalībvalstīm iespēju robežās vajadzētu saskaņot jauno jūras telpisko plānojumu izstrādes grafikus vai esošo plānojumu pārskatīšanas posmus.
Grozījums Nr. 64 Direktīvas priekšlikums 12. pants – 2. punkts – a apakšpunkts
(a) reģionālas institucionālās sadarbības struktūras, kas attiecas uz attiecīgo piekrastes zonu vai jūras reģionu vai apakšreģionu, vai
(a) reģionālās jūras konvencijas vai citas reģionālas institucionālās sadarbības struktūras, kas attiecas uz attiecīgo piekrastes zonu vai jūras reģionu vai apakšreģionu, vai
Grozījums Nr. 65 Direktīvas priekšlikums 12. pants – 2. punkts – b apakšpunkts
(b) to dalībvalstu kompetento iestāžu īpašu tīklu, kuru darbība saistīta ar attiecīgo jūras reģionu un/vai apakšreģionu.
(b) to dalībvalstu kompetento iestāžu tīklu, kuru darbība saistīta ar attiecīgo piekrastes zonu, jūras reģionu un/vai apakšreģionu, vai
Grozījums Nr. 66 Direktīvas priekšlikums 12. pants – 2. punkts – ba apakšpunkts (jauns)
(ba) jebkuru citu pieeju, kas atbilst 1. punktā noteiktajām prasībām.
Grozījums Nr. 67 Direktīvas priekšlikums 13. pants
Dalībvalstis, kuru piekrastes zona vai jūras teritorija robežojas ar trešās valsts piekrastes zonu vai jūras teritoriju, dara visu iespējamo, lai savus jūras telpiskos plānojumus un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijas koordinētu ar trešo valsti jūras reģionā vai apakšreģionā un attiecīgajā piekrastes zonā.
Dalībvalstis, kuru piekrastes zona vai jūras teritorija robežojas ar trešās valsts piekrastes zonu vai jūras teritoriju, saskaņā ar starptautiskajām jūras tiesībām un konvencijām apspriežas ar šo valsti un dara visu iespējamo, lai sadarbotos un savus jūras telpiskos plānojumus un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijas koordinētu ar trešo valsti jūras reģionā vai apakšreģionā un attiecīgajā piekrastes zonā.
Grozījums Nr. 87 Direktīvas priekšlikums 14. pants
1. Katra dalībvalsts visās attiecīgajās piekrastes zonās un jūras reģionos vai apakšreģionos izraugās iestādi vai iestādes, kas ir kompetentas īstenot šo direktīvu, tostarp nodrošināt sadarbību ar citām dalībvalstīm, kā noteikts 12. pantā, un sadarbību ar trešām valstīm, kā noteikts 13. pantā.
1. Katra dalībvalsts visās attiecīgajās piekrastes zonās un jūras reģionos izraugās iestādi vai iestādes, kas atbild paršīs direktīvas īstenošanu, tostarp sadarbības ar citām dalībvalstīm nodrošināšanu, kā noteikts 12. pantā, un sadarbības ar trešām valstīm nodrošināšanu, kā noteikts 13. pantā.
2. Katra dalībvalsts iesniedz Komisijai kompetento iestāžu sarakstu, ko papildina ar šīs direktīvas I pielikumā minēto informāciju.
2. Katra dalībvalsts iesniedz Komisijai atbildīgo iestāžu sarakstu, ko papildina ar šīs direktīvas I pielikumā minēto informāciju.
3. Tajā pašā laikā katra dalībvalsts nosūta Komisijai savu kompetento iestāžu sarakstu, kuras ir atbildīgas par sadarbību ar starptautiskajām struktūrām, kurās tās ir iesaistītas un kuras ir saistītas ar šīs direktīvas īstenošanu.
3. Tajā pašā laikā katra dalībvalsts nosūta Komisijai savu kompetento iestāžu sarakstu, kuras ir atbildīgas par sadarbību ar starptautiskajām struktūrām, kurās tās ir iesaistītas un kuras ir saistītas ar šīs direktīvas īstenošanu.
4. Katra dalībvalstis informē Komisiju par visiem grozījumiem informācijā, kas sniegta atbilstīgi 1. punktam, un to veic sešu mēnešu laikā pēc šādu grozījumu stāšanās spēkā.
4. Katra dalībvalsts informē Komisiju par visiem grozījumiem informācijā, kas sniegta atbilstīgi 1. punktam, un to veic sešu mēnešu laikā pēc šādu grozījumu stāšanās spēkā.
4.a Saskaņā ar subsidiaritātes principu katra dalībvalsts var iecelt atbildīgās iestādes atbilstīgi institucionālajam un pārvaldības līmenim.
Grozījums Nr. 68 Direktīvas priekšlikums 15. pants – 2. punkts
2. Šajā ziņojumā jābūt vismaz informācijai par 6.–13. panta īstenošanu.
2. Šajā ziņojumā jābūt vismaz informācijai par 6.–13. panta īstenošanu. Ziņojuma saturu un formu pēc iespējas saskaņo ar attiecīgajām Direktīvā 2008/56/EK noteiktajām specifikācijām.
Grozījums Nr. 69 Direktīvas priekšlikums 15. pants – 3. punkts
3. Komisija iesniedz progresa ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei, informējot par progresu šīs direktīvas īstenošanā.
3. Komisija iesniedz progresa ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei ne vēlāk kā vienu gadu pēc jūras telpisko plānojumu un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģiju izveides, informējot par progresu šīs direktīvas īstenošanā.
Grozījums Nr. 70 Direktīvas priekšlikums 16. pants – 1. punkts – ievaddaļa
1. Komisija ar īstenošanas aktiem var pieņemt noteikumus par:
1. Komisija, neskarot specifikācijas attiecībā uz materiāltiesiskiem jautājumiem plānos un stratēģijās, ar īstenošanas aktiem var pieņemt noteikumus par:
Grozījums Nr. 71 Direktīvas priekšlikums 16. pants – 1. punkts – a apakšpunkts – ievaddaļa
(a) direktīvas 10. pantā minēto datu pārvaldības darbības specifikācijām, ar nosacījumu, ka tās nav noteiktas citos ES tiesību aktos, piemēram, Direktīvā 2007/2/EK vai Direktīvā 2008/56/EK, un tās attiecas uz:
(a) direktīvas 10. pantā minēto datu pārvaldības procesuālajām specifikācijām, ar nosacījumu, ka tās nav noteiktas citos ES tiesību aktos, piemēram, Direktīvā 2007/2/EK vai Direktīvā 2008/56/EK, un tās attiecas uz:
Grozījums Nr. 72 Direktīvas priekšlikums 16. pants – 1. punkts – a apakšpunkts – 1. ievilkums
– datu apmaiņu un saistību ar pašreizējiem datu pārvaldības un vākšanas procesiem; un
– efektīvu datu apmaiņu un saistību ar pašreizējām datu pārvaldības un vākšanas procesu sistēmām; un
Grozījums Nr. 73 Direktīvas priekšlikums 16. pants – 1. punkts – b apakšpunkts – ievaddaļa
(b) darbības posmiem un ziņošanu par jūras telpiskajiem plānojumiem un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijām attiecībā uz:
(b) procesuālajiem posmiem, ar ko veicina jūras telpisko plānojumu un integrētās piekrastes pārvaldībasstratēģiju izstrādi un ziņošanu par tiem attiecībā uz:
Grozījums Nr. 74 Direktīvas priekšlikums 16. pants – 1. punkts – b apakšpunkts – 3. ievilkums
– pārrobežu sadarbības kārtību,
– visefektīvāko pārrobežu sadarbības kārtību.
Grozījums Nr. 75 Direktīvas priekšlikums 16. pants – 1. punkts – b apakšpunkts – 4. ievilkums
– sabiedrisko apspriešanu.
svītrots
Grozījums Nr. 76 Direktīvas priekšlikums 17. pants – 2. punkts
2. Ja ir atsauce uz 1. punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.
2. Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.
Grozījums Nr. 77 Direktīvas priekšlikums 18. pants – 2. punkts
2. Kad dalībvalstis pieņem 1. punktā minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci pievieno to oficiālai publikācijai. Dalībvalsts nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.
2. Kad dalībvalstis pieņem 1. punktā minētos noteikumus, pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci pievieno to oficiālai publikācijai. Dalībvalsts nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.
Grozījums Nr. 78 Direktīvas priekšlikums 18. pants – 4. punkts
4. Direktīvas 4. panta 1. punktā minētos jūras telpiskos plānojumus un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijas izstrādā 36 mēnešu laikā pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā.
4. Direktīvas 4. panta 1. punktā minētos jūras telpiskos plānojumus un integrētās piekrastes pārvaldības stratēģijas izstrādā 48 mēnešu laikā pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā.
Grozījums Nr. 79 Direktīvas priekšlikums 18. pants – 5. punkts
5. Ziņojumus, kas minēti 15. panta 1. punktā, sniedz ne vēlāk kā 42 mēnešus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā, bet pēc tam reizi sešos gados.
5. Ziņojumus, kas minēti 15. panta 1. punktā, sniedz ne vēlāk kā 54 mēnešus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā, bet pēc tam reizi sešos gados.
Grozījums Nr. 80 Direktīvas priekšlikums 18. pants – 6. punkts
6. Progresa ziņojumu, kas minēts 15. panta 3. punktā, sniedz ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc dienas, kas norādīta 5. punktā, bet pēc tam reizi sešos gados.
6. Progresa ziņojumu, kas minēts 15. panta 3. punktā, sniedz ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc dienas, kas norādīta 5. punktā, bet pēc tam reizi četros gados.
Grozījums Nr. 81 Direktīvas priekšlikums 18. pants – 6.a punkts (jauns)
6.a Šajā direktīvā paredzētos transponēšanas pienākumus nepiemēro dalībvalstīm, kurām nav jūras robežu.
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. decembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar kuru groza atsevišķas direktīvas vides, lauksaimniecības, sociālās politikas un sabiedrības veselības jomā, pamatojoties uz Majotas statusa maiņu attiecībā uz Savienību (COM(2013)0418 – C7-0176/2013 – 2013/0192(COD))
(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2013)0418),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 43. panta 2. punktu, 114. pantu, 153. panta 2. punktu, 168. pantu un 192. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7‑0176/2013),
– ņemot vērā Juridiskās komitejas atzinumu par ierosināto juridisko pamatu,
– ņemot vērā Padomes 2013. gada 10. oktobra vēstuli(1),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,
– ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 18. septembra atzinumu(2),
– ņemot vērā Reglamenta 55. un 37. pantu,
– ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Reģionālās attīstības komitejas atzinumu (A7-0399/2013),
1. pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;
2. prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;
3. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.
Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2013. gada 12. decembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/.../ES, ar kuru groza atsevišķas direktīvas vides, lauksaimniecības, sociālās politikas un sabiedrības veselības jomā, pamatojoties uz Majotas statusa maiņu attiecībā uz Savienību
ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 43. panta 2. punktu, 114. pantu, 153. panta 2. punktu, 168. pantu un 192. panta 1. punktu,
ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,
pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,
ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(3),
(1) Eiropadome ar Lēmumu 2012/419/ES(5) nolēma no 2014. gada 1. janvāra grozīt statusu, kas Majotai noteikts attiecībā uz Eiropas Savienību. Tādējādi Majota no minētā datuma vairs nebūs aizjūras zeme vai teritorija Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 198. panta nozīmē un kļūs par tālāko reģionu LESD 349. panta un 355. panta 1. punkta nozīmē. No minētā datumaPēc Majotas juridiskā statusa maiņas no 2014. gada 1. janvāra Majotai tiks piemērotas Savienības tiesības. Pamatojoties uz Majotas īpašo strukturālo, sociālo, vides un ekonomisko stāvokli, kā arī tās jauno tālākā reģiona statusu, vairākās jomās ir lietderīgi paredzēt īpašus pasākumus. [Gr. 1]
(2) Ir lietderīgi ņemt vērā Majotas īpašo stāvokli saistībā ar vides situāciju, attiecībā uz kuru nepieciešami būtiski uzlabojumi, lai nodrošinātu atbilstību Savienības tiesībās izvirzītajiem vides mērķiem, un tam ir nepieciešams papildu laiks. Noteiktos termiņos būtu jāpieņem konkrēti pasākumi vides stāvokļa pakāpeniskai uzlabošanai.
(3) Lai izpildītu prasības, kas paredzētas Padomes 1991. gada 21. maija Direktīvā 91/271/EEK par komunālo notekūdeņu attīrīšanu(6), Majotā ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka aglomerācijām ir komunālo notekūdeņu kanalizācijas sistēmas. Lai varētu īstenot šos pasākumus, ir nepieciešami infrastruktūras darbi, kas būtu jāveic saskaņā ar attiecīgām administratīvām un plānošanas procedūrām, un turklāt jāizveido novadīto komunālo notekūdeņu mērīšanas un uzraudzīšanas sistēmas. Tāpēc Francijai ir jāatvēl pietiekams laikposms šo prasību izpildei.
(4) Lauksaimniecības jomā attiecībā uz Padomes 1999. gada 19. jūlija Direktīvu 1999/74/EK, ar ko paredz minimālos standartus dējējvistu aizsardzībai(7), jānorāda, ka Majotā dējējvistas tiek audzētas neuzlabotos būros. Ņemot vērā Majotas ekonomiskos un sociālos ierobežojumus un tā kā ir vajadzīgi būtiski ieguldījumi un sagatavošanās darbi, lai neuzlabotos būrus aizstātu ar uzlabotiem būriem vai alternatīvām sistēmām, attiecībā uz dējējvistām, kurām 2014. gada 1. janvārī ir dēšanas periods, aizlieguma izmantot neuzlabotus būrus piemērošana jāatliek uz periodu līdz 12 mēnešiemčetriemgadiem no minētā datuma. Tādējādi varētu izvairīties no būru maiņas vistu dēšanas ciklā. Lai nepieļautu konkurētspējas kropļojumus, olas, kas iegūtas uzņēmumos, kuri izmanto neuzlabotus būrus, būtu jāpārdod vienīgi Majotas vietējā tirgū. Lai atvieglotu nepieciešamo kontroļu veikšanu, olas, kas iegūtas neuzlabotos būros, būtu īpaši jāmarķē. [Gr. 2]
(5) Attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīvu 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā(8), lai to pienācīgi īstenotu attiecībā uz upju baseinu apsaimniekošanas plāniem, Francijai ir jāpieņem un jāīsteno apsaimniekošanas plāni, kuros ietverti tehniskie un administratīvie pasākumi, kas jāveic, lai nodrošinātu labu ūdens resursu stāvokli visās virszemes ūdenstilpēs un nepieļautu šā stāvokļa pasliktināšanos. Šo pasākumu pieņemšanai un īstenošanai jāatvēl pietiekams laikposms.
(6) Attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. februāra Direktīvu 2006/7/EK par peldvietu ūdens kvalitātes pārvaldību un Direktīvas 76/160/EEK atcelšanu(9), lai izpildītu tās prasības, ir būtiski jāuzlabo Majotas virszemes ūdeņu pašreizējais stāvoklis. Peldvietu ūdens kvalitāti tieši ietekmē komunālo notekūdeņu attīrīšana, un Direktīvas 2006/7/EK noteikumus var pakāpeniski izpildīt tikai tad, ja aglomerācijas, kas ietekmē komunālo notekūdeņu kvalitāti, atbilst Direktīvas 91/271/EEK prasībām. Tāpēc ir jānosaka konkrēts termiņš, kādā Francijai jāsasniedz Savienības standarti attiecībā uz ūdens kvalitāti Majotā kā jaunā tālākajā reģionā un saistībā ar tās īpašo sociālo, vides un ekonomisko stāvokli. [Gr. 3]
(7) Sociālās politikas jomā būtu jāņem vērā grūtības, ar ko jāsaskaras, lai Majotā no 2014. gada 1. janvāra nodrošinātu atbilstību Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. aprīļa Direktīvai 2006/25/EK par veselības un drošības minimālajām prasībām attiecībā uz darba ņēmēju pakļaušanu riskiem, ko izraisa fizikāli faktori (mākslīgais optiskais starojums)(10). Majotā tās īpašā sociālā un ekonomiskā stāvokļa dēļ nav pieejams tehniskais aprīkojums, kas nepieciešams, lai īstenotu pasākumus, kuri vajadzīgi, lai nodrošinātu atbilstību minētajai direktīvai mākslīgā optiskā starojuma jomā. Tāpēc ir iespējamslietderīgi Francijai piešķirt atkāpi no atsevišķiem minētās direktīvas noteikumiem līdz 2017. gada 31. decembrim, ja Majotā nav pieejamas minētās struktūras un ja netiek skarti vispārējie aizsardzības un preventīvu darbību principi darba ņēmēju veselības un drošības jomā. [Gr. 4]
(8) Lai darba ņēmējiem darba vietā garantētu augstu veselības aizsardzības un drošības līmeni, būtu jānodrošina apspriešanās ar sociālajiem partneriem, līdz minimumam jāsamazina piemērotās atkāpes radītie riski un attiecīgajiem darba ņēmējiem būtu jāgūst labums no pastiprinātās veselības uzraudzības. Ir svarīgi iespēju robežās saīsināt atkāpes piemērošanas laiku. Tāpēc valsts atkāpes pasākumi ik gadu būtu jāpārskata un jāatceļ, kolīdz beidz pastāvēt apstākļi, kas attaisno to turpmāku piemērošanu.
(9) Attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9. marta Direktīvu 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē(11) tās transponēšana iespējama vien tad, ja tiek veikti vairāki pielāgojumi, kuru mērķis ir nodrošināt pacientiem sniegtās aprūpes un informācijas nepārtrauktību. Tāpēc ir lietderīgi Francijai atvēlēt papildu 30 mēnešu periodu no 2014. gada 1. janvāra, kura laikā jāstājas spēkā noteikumiem, kas nepieciešami, lai attiecībā uz Majotu nodrošinātu atbilstību minētajai direktīvai.
(10) Tāpēc attiecīgi būtu jāgroza Direktīva 91/271/EEK, 1999/74/EK, 2000/60/EK, 2006/7/EK, 2006/25/EK un 2011/24/ES,
IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.
1. pants
Grozījumi Direktīvā 91/271/EEK
Direktīvu 91/271/EEK groza šādi:
1) direktīvas 3. pantā iekļauj šādu 1.a punktu:"
“1.a Atkāpjoties no 1. panta pirmās un otrās daļas, attiecībā uz Majotu Francija nodrošina, ka visām aglomerācijām ir komunālo notekūdeņu kanalizācijas sistēmas:
—
vēlākais līdz 2020. gada 31. decembrim tām, kuru cilvēka ekvivalents (c.e.) pārsniedz 10 00015 000 un kuras radīs vismaz 70 % no Majotas kopējā notekūdeņu daudzuma, [Gr. 5]
—
vēlākais līdz 2027. gada 31. decembrim visām aglomerācijām, kuru c.e. pārsniedz 2000."; [Gr. 6]
"
2) direktīvas 4. pantā iekļauj šādu 1.a punktu:"
“1.a Atkāpjoties no 1. punkta, attiecībā uz Majotu Francija nodrošina, ka komunālos notekūdeņus, kas nonāk kanalizācijas sistēmās, pirms novadīšanas atkārtoti attīra vai attīra līdzvērtīgi:
—
vēlākais līdz 2020. gada 31. decembrim aglomerācijās, kuru c.e. pārsniedz 15 000 un kuras kopā ar 5. panta 2.a punktā minētajām aglomerācijām radīs vismaz 70 % no kopējā Majotas notekūdeņu daudzuma,
—
vēlākais līdz 2027. gada 31. decembrim visās aglomerācijās, kuru c.e. pārsniedz 2000.” [Gr. 7]
"
3) direktīvas 5. pantu groza šādi:
a) pantā iekļauj šādu 2.a punktu:"
“2.a Atkāpjoties no 2. punkta, attiecībā uz Majotu Francija nodrošina, ka komunālie notekūdeņi, kas nonāk kanalizācijas sistēmās, pirms izvadīšanas jutīgajās zonās tiek pakļauti stingrākai attīrīšanai nekā noteikts 4. pantā:
—
vēlākais līdz 2020. gada 31. decembrim aglomerācijās, kuru c.e. pārsniedz 10 00015 000 un kuras kopā ar 4. panta 1.a punktā minētajām aglomerācijām radīs vismaz 70 % no kopējā Majotas notekūdeņu daudzuma, [Gr. 8]
—
vēlākais līdz 2027. gada 31. decembrim visās aglomerācijās, kuru c. e. pārsniedz 2000. [Gr. 9]
3a)
Direktīvas 7. pantā pievieno šādu daļu:
”Atkāpjoties no pirmās daļas, tajā noteiktais termiņš attiecībā uz Majotu ir 2027. gada 31. decembris.” [Gr. 10]
"
4) direktīvas 17. pantu groza šādi:
a) panta 1. punktā pievieno šādu daļu:"
“Atkāpjoties no pirmās daļas, programmu šīs direktīvas īstenošanai attiecībā uz Majotu Francija izveido līdz 2014. gada 30. jūnijam.”;
"
b) panta 2. punktā pievieno šādu daļu:"
“Atkāpjoties no pirmās daļas, informāciju par šo programmu attiecībā uz Majotu Francija iesniedz Komisijai līdz 2014. gada 31. decembrim.”
"
2. pants
Grozījumi Direktīvā 1999/74/EK
Direktīvas 1999/74/EK 5. pantā pievieno šādu punktu:"
“3. Atkāpjoties no 2. punkta, Majotā dējējvistas, kurām 2014. gada 1. janvārī ir dēšanas periods un šajā datumā tiek audzētasvar turpināt audzēt šajā nodaļā minētajos būros, var turpināt audzēt šajos būros līdz 2014.2017. gada 31. decembrim. [Gr. 11]
No 2014. gada 1. janvāra Majotā šajā nodaļā minētos būrus nedrīkst būvēt no jauna vai uzsākt to lietošanu pirmoreiz.
Olas, kas iegūtas no uzņēmumiem, kuri audzē dējējvistas šajā nodaļā minētajos būros, tirgo tikai Majotas vietējā tirgū. Lai varētu veikt nepieciešamās kontroles, uz šādām olām un to iepakojuma ir skaidras norādes īpaša marķējuma veidā. Šāda īpašā marķējuma skaidru aprakstu paziņo Komisijai līdz 2014. gada 1. janvārim.”
"
3. pants
Grozījumi Direktīvā 2000/60/EK
Direktīvu 2000/60/EK groza šādi:
1) direktīvas 4. pantu groza šādi:
a) panta 1. punktā pievieno šādu daļu:"
“Attiecībā uz Majotu a) apakšpunkta ii) un iii) punktā, b) apakšpunkta ii) punktā un c) apakšpunktā minētais termiņš ir 2021. gada 22. decembris.”;
"
b) panta 4. punkta ievadteikumu aizstāj ar šādu:"
“Šā panta 1. punktā noteiktos termiņus var pagarināt, ja tas nepieciešams, lai pakāpeniski sasniegtu mērķus attiecībā uz ūdenstilpēm ar noteikumu, ka skartās ūdenstilpes stāvoklis turpmāk nepasliktinās, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:”;
"
2) direktīvas 11. pantu groza šādi:
a) panta 7. punktā pievieno šādu daļu:"
“Attiecībā uz Majotu pirmajā daļā minētie termiņi ir attiecīgi 2015. gada 22. decembris un 2018. gada 22. decembris.”;
"
b) panta 8. punktā pievieno šādu daļu:"
“Attiecībā uz Majotu pirmajā daļā minētais termiņš ir 2021. gada 22. decembris.”;
"
3) direktīvas 13. pantu groza šādi:
a) panta 6. punktā pievieno šādu daļu:"
“Attiecībā uz Majotu pirmajā daļā minētais termiņš ir 2015. gada 22. decembris.”;
"
b) panta 7. punktā pievieno šādu daļu:"
“Attiecībā uz Majotu pirmajā daļā minētais termiņš ir 2021. gada 22. decembris.”
"
4. pants
Grozījumi Direktīvā 2006/7/EK
Direktīvu 2006/7/EK groza šādi:
1) direktīvas 5. pantu groza šādi:
a) panta 2. punktā pievieno šādu daļu:"
“Attiecībā uz Majotu pirmajā daļā minētais termiņš ir 2019. gada 31. decembris.”;
"
b) panta 3. punktā pievieno šādu daļu:"
“Attiecībā uz Majotu pirmajā daļā minētais termiņš ir 2031. gada 31. decembris.”;
"
2) direktīvas 6. panta 1. punktā pievieno šādu daļu:"
“Attiecībā uz Majotu pirmajā daļā minētais termiņš ir 2015. gada 30. jūnijs.”;
"
3) direktīvas 13. panta 2. punktā pievieno šādu daļu:"
“Attiecībā uz Majotu pirmajā daļā minētais termiņš ir 2014. gada 30. jūnijs.”
"
5. pants
Grozījumi Direktīvā 2006/25/EK
Direktīvā 2006/25/EK pievieno šādu 14.a pantu:"
“14.a pants
1. Neskarot vispārējos aizsardzības un preventīvu darbību principus darba ņēmēju veselības un drošības jomā, Francija līdz 2017. gada 31. decembrim var atkāpties no tādu noteikumu piemērošanas Majotā, kas nepieciešami, lai nodrošinātu atbilstību šai direktīvai, ja šo noteikumu piemērošanai ir vajadzīgs tehniskais aprīkojums un ja Majotai šāds aprīkojums nav pieejams.
Pirmā daļa neattiecas uz šīs direktīvas 5. panta 1. punktā noteiktajiem pienākumiem, kā arī uz šīs direktīvas noteikumiem, kas atspoguļo Direktīvā 89/391/EEK izklāstītos galvenos principus.
2. Pirms piemērot jebkādas atkāpes no šīs direktīvas, kuru pamatā ir tādu pasākumu veikšana, kas ir spēkā 2014. gada 1. janvārī, vai jaunu pasākumu pieņemšana, notiek apspriešanās ar sociālajiem partneriem saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi. Šādas atkāpes piemēro ar nosacījumiem, kas, ņemot vērā Majotas īpašo stāvokli, garantē, ka darba ņēmējiem radītais risks ir samazināts līdz minimumam un ka attiecīgie darba ņēmēji gūst labumu no pastiprinātās veselības uzraudzības.
3. Valsts atkāpes pasākumus ik gadu pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem pārskata un atceļ, kolīdz vairs nepastāv apstākļi, kas attaisno to turpmāku piemērošanu.”
"
6. pants
Grozījumi Direktīvā 2011/24/ES
Direktīvas 2011/24/ES 21. pantā pievieno šādu 3. punktu:"
“3. Atkāpjoties no 1. punkta pirmā teikuma, Francijā normatīvie akti un administratīvie noteikumi, kas nepieciešami, lai izpildītu šīs direktīvas prasības attiecībā uz Majotu, stājas spēkā 2016. gada 30. jūnijā.”
"
7. pants
Transponēšana
1. Francija normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, pieņem un publicē šādos termiņos:
a) attiecībā uz 1. panta 1., 2. un 3. punktu ― līdz 2018. gada 31. decembrim;
b) attiecībā uz 1. panta 4. punktu ― līdz datumiem, kas minēti attiecīgi tā a) un b) apakšpunktā;
c) attiecībā uz 2. pantu ― līdz 2014. gada 1. janvārim;
d) attiecībā uz 3. panta 1. punktu ― līdz 2018. gada 31. decembrim;
e) attiecībā uz 3. panta 2. un 3. punktu ― līdz tajos minētajiem datumiem;
f) attiecībā uz 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu ― līdz 2018. gada 31. decembrim;
g) attiecībā uz 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu ― līdz 2021. gada 30. jūnijam;
h) attiecībā uz 4. panta 2. un 3. punktu ― līdz tajos minētajiem datumiem;
i) attiecībā uz 5. pantu ― līdz 2014. gada 1. janvārim, ja vien Francija neizmanto šajā pantā paredzēto iespēju;
j) attiecībā uz 6. pantu ― līdz tajā minētajam datumam.
Francija tūlīt dara Komisijai zināmu minēto noteikumu tekstu.
Kad Francija pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Francija nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.
2. Francija dara Komisijai zināmus savu tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.
8. pants
Stāšanās spēkā
Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajānākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. decembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko nosaka Savienības rīcību iniciatīvai „Eiropas kultūras galvaspilsētas” no 2020. līdz 2033. gadam (COM(2012)0407 – C7-0198/2012 – 2012/0199(COD))
(Parastā likumdošanas procedūra, pirmais lasījums)
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2012)0407),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 167. panta 5. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0198/2012),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,
– ņemot vērā Reģionu komitejas 2012. gada 15. februāra atzinumu(1) un 2012. gada 30. novembra atzinumu(2),
– ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,
– ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A7-0226/2013),
1. pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;
2. prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;
3. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.
Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2013. gada 12. decembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. ../2014/ES, ar ko nosaka Savienības rīcību iniciatīvai “Eiropas kultūras galvaspilsētas” no 2020. līdz 2033. gadam un atceļ Lēmumu Nr. 1622/2006/EK [Gr. 84(3)]
(1) Līgums par Eiropas Savienības darbību (LESD) ir vērsts uz aizvien ciešāku Eiropas tautu savienību un uztic Savienībai uzdevumu inter alia veicināt dalībvalstu kultūru uzplaukumu, respektējot to nacionālās un reģionālās atšķirības un vienlaikus uzsverot kopīgo kultūras mantojumu. Šajā sakarā Savienība vajadzības gadījumā atbalsta un papildina dalībvalstu rīcību, lai uzlabotu zināšanas par Eiropas tautu kultūru un vēsturi un tās popularizētu.
(2) Komisijas paziņojumā ▌par Eiropas darba kārtību kultūrai augošas globalizācijas apstākļos ▌, ko Padome apstiprinājusi ar 2007. gada 16. novembra rezolūciju ▌(6)unEiropas Parlaments ar 2008. gada 10. aprīļa rezolūciju(7), noteikti mērķi turpmākiem Savienības pasākumiem kultūras jomā. Šiem pasākumiem būtu jāveicina kultūras daudzveidība un starpkultūru dialogs. Tāpat tiem būtu jāveicina kultūra kā jaunrades katalizators izaugsmes un nodarbinātības stratēģijas ietvaros, kā arī kā Eiropas Savienības ārējo attiecību būtisks elements.
(2a) UNESCO konvencijai par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu, kura stājās spēkā 2007. gada 18. martā un kurai ir pievienojusies Savienība, ir mērķis aizsargāt un veicināt kultūras daudzveidību, veicināt starpkultūru izpausmes un veidot izpratni par kultūras daudzveidības nozīmi vietējā, valstu un starptautiskā līmenī.
(3) Ar Eiropas Parlamenta un Padomes ▌ Lēmumu Nr. 1622/2006/EK(8) noteica Kopienas rīcību pasākumam “Eiropas Kultūras galvaspilsēta” no 2007. līdz 2019. gadam.
(4) Eiropas kultūras galvaspilsētu novērtējumi, kā arī sabiedriskā apspriešana, kurā tika apspriesta rīcības īstenošana pēc 2019. gada, liecina, ka iniciatīva “Eiropas Kultūras galvaspilsētas” pakāpeniski ir kļuvusi par vienu no vērienīgākajām Eiropas iniciatīvām kultūras jomā, kā arī par vienu no visaugstāk vērtētajām no Eiropas iedzīvotāju puses.
(5) Papildus sākotnējiem iniciatīvas “Eiropas kultūras galvaspilsētas” mērķiem uzsvērt Eiropas kultūru bagātību, daudzveidību un kopīgās iezīmes, kā arī veicināt Eiropas iedzīvotāju savstarpējo sapratni, par kultūras galvaspilsētām izraudzītās pilsētas, izmantojot pasākuma ietekmi, lai veicinātu pilsētas attīstību plašākā izpratnē, pakāpeniski ir ieviesušas jaunu dimensiju atbilstoši to attiecīgajām stratēģijām un prioritātēm.
(6) Šie iniciatīvas „Eiropas kultūras galvaspilsētas” mērķi pilnībā saskan ar programmas “Radošā Eiropa”, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1295/2013(9), mērķiem aizsargāt, attīstīt un veicināt Eiropas kultūru un valodu daudzveidību, popularizēt Eiropas kultūras mantojumu un nostiprināt Eiropas kultūras un radošo nozaru, jo īpaši audiovizuālās nozares, konkurētspēju, lai veicinātu gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi. Tie arī stiprina iedzīvotāju piederības sajūtu kopīgai kultūras telpai un veicina starpkultūru dialogu un savstarpēju saprašanos.
(6a) Lai šos mērķus sasniegtu, ir svarīgi, lai pilsētas, kas ieguvušas šo nosaukumu, censtos attīstīt saiknes, no vienas puses, starp savām kultūras un radošajām nozarēm un, no otras puses, tādām nozarēm kā izglītība, pētniecība, vide, pilsētattīstība vai kultūras tūrisms. Konkrēti, pieredze liecina par Eiropas kultūras galvaspilsētu potenciālu, darbojoties katalizatora lomā attiecībā uz vietējo attīstību un kultūras tūrismu, kā uzsvērts Komisijas 2010. gada 30. jūnija paziņojumā „Eiropa, tūristu apmeklētākā vieta pasaulē – jaunas Eiropas tūrisma nozares politiskās pamatnostādnes”, ko atzinīgi vērtēja Padome savos 2010. gada 12. oktobra secinājumos(10) un ko Eiropas Parlaments apstiprināja 2011. gada 27. septembra rezolūcijā(11).
(6b) Ir svarīgi arī, lai pilsētas, kas ieguvušas šo nosaukumu, censtos veicināt sociālo integrāciju un vienādas iespējas un veltītu visas pūles tam, lai nodrošinātu pēc iespējas plašāku visu pilsoniskās sabiedrības daļu iesaistīšanos kultūras programmas sagatavošanā un īstenošanā, īpašu uzmanību veltot marģinālajām un nelabvēlīgā stāvoklī esošajām grupām.
(7) Novērtējumi un sabiedriskā apspriešana pārliecinoši rāda, ka, rūpīgi plānojot ▌, no “Eiropas kultūras galvaspilsētas” pasākuma var gūt daudz labumu. Pirmkārt un galvenokārt “Eiropas kultūras galvaspilsētas” ir kultūras iniciatīva, taču tā var sniegt arī nozīmīgus sociālus un ekonomiskus labumus, jo īpaši tad, ja pasākums tiek iekļauts attiecīgās pilsētas ilgtermiņa kultūrpolitiskās attīstības stratēģijā.
(8) Pasākums “Eiropas kultūras galvaspilsētas” vienlaikus ir arī liels izaicinājums. Kultūras pasākumu programmas īstenošana gada garumā prasa lielas pūles, un dažas Eiropas kultūras galvaspilsētas pasākuma potenciālu ir izmantojušas veiksmīgāk nekā citas. Tāpēc šī rīcība ir jāpastiprina, lai palīdzētu visām pilsētām gūt no pasākuma maksimālu labumu.
(9) Arī turpmāk kultūras galvaspilsētas titulam būtu jāizraugās pilsētas neatkarīgi no to lieluma, tomēr attiecīgajām pilsētām, tāpat kā iepriekš, būtu jādod iespēja iesaistīt tuvējos reģionus, lai sasniegtu plašāku publiku un palielinātu ietekmi.
(10) Arī turpmāk “Eiropas kultūras galvaspilsētas” tituls būtu jāpiešķir, pamatojoties uz kultūras programmu, kas izstrādāta tieši pasākumam “Eiropas kultūras galvaspilsētas” ▌, kam būtu jābūt spēcīgai Eiropas dimensijai. Minētajai programmai arī vajadzētu būt ietvertai ilgtermiņa stratēģijā ar ilgtspējīgu ietekmi uz vietējās ekonomiskās, kultūras un sociālās vides attīstību.
(11) Atlase divās kārtās, ko, pamatojoties uz sarakstu, kurā dalībvalstis izkārtotas hronoloģiskā secībā, īsteno ▌neatkarīgo ekspertu žūrija („Žūrija”), ir pierādījusi sevi kā godīgu un caurskatāmu. Tādējādi pilsētas varēja uzlabot pieteikumus priekšatlases un galīgās atlases starplaikā, pamatojoties uz žūrijas ekspertu sniegtajiem ieteikumiem, un tika nodrošināts Eiropas kultūras galvaspilsētu taisnīgs sadalījums starp visām dalībvalstīm. Turklāt žūrijas locekļu aizstāšanai vajadzētu notikt pakāpeniski, lai nodrošinātu darbības nepārtrauktību un izvairītos no pieredzes un zinātības zuduma, kas notiktu, ja visus žūrijas locekļus aizstāj vienlaicīgi.
(11a) Arī turpmāk būtu jānodrošina valstu ekspertu dalība, dalībvalstīm ļaujot izvirzīt žūrijā līdz diviem ekspertiem, kas atbild par pilsētu atlasi un uzraudzīšanu.
(12) Lai kandidātpilsētām varētu sniegt labākus norādījumus par mērķiem un prasībām, kas tām jāizpilda, lai varētu iegūt Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu, būtu jāprecizē atlases kritēriji. Būtu arī jāuzlabo šo atlases kritēriju novērtēšanas iespējas, lai ▌žūrijai atvieglotu pilsētu atlasi un uzraudzību. ▌ Šajā saistībā konkrētāk uzmanība būtu jāvelta kandidātpilsētu plāniem attiecībā uz ilgtermiņa kultūrpolitiskajā stratēģijā iestrādātiemkultūras mantojuma pasākumiem, kas var radīt ilgtspējīgu kultūras, ekonomisko un sociālo ietekmi.
(13) Izšķiroša nozīme attiecībā uz pasākuma “Eiropas kultūras galvaspilsētas” panākumiem ir sagatavošanās posmam, kas ilgst no pilsētas izraudzīšanās brīža līdz pasākuma norises gada sākumam. Ieinteresēto personu vidū valda plaša vienprātība par to, ka ar Lēmumu Nr. 1622/2006/EK ieviestie papildu pasākumi pilsētām ir bijuši ļoti noderīgi. Būtu jāturpina attīstīt minētos pasākumus, biežāk organizējot uzraudzības sanāksmes un žūrijas locekļu vizītes pilsētās, kā arī bijušajām, esošajām un topošajām Eiropas kultūras galvaspilsētām un kandidātpilsētām vēl intensīvāk savstarpēji apmainoties pieredzē. Izraudzītās pilsētas var arī attīstīt tālākas saiknes ar citām Eiropas kultūras galvaspilsētām.
(14) MelinaMercouri balva ir iemantojusi svarīgu simbolisku nozīmi, kas lielā mērā pārsniedz balvas faktisko summu, ko var piešķirt Komisija. Tomēr, lai nodrošinātu, ka izraudzītās pilsētas pilda savas saistības, būtu jāpieņem stingrāki un precīzāki balvas izmaksas nosacījumi.
(14a) Kandidātpilsētām arī būtu jāizpēta iespēja attiecīgā gadījumā saņemt finansiālu atbalstu no Savienības programmām un fondiem.
(15) Ir svarīgi, lai attiecīgās pilsētas visos savos komunikācijas materiālos skaidri norādītu, ka pasākums “Eiropas kultūras galvaspilsētas” ir Savienības pasākums.
(16) Komisijas novērtējumos par jau notikušu “Eiropas kultūras galvaspilsētas” pasākumu rezultātiem nav ietverti primārie dati par pasākuma ietekmi, un tie balstās uz vietējā mērogā vāktiem datiem. Tāpēc novērtēšanas procesā pilsētām būtu jāspēlē galvenā loma un tām būtu jāizmanto iedarbīgi vērtēšanas mehānismi.
(17) Pieredze ▌ parādīja, ka kandidātvalstu piedalīšanās, uzsverot Eiropas kultūru kopīgos aspektus, var palīdzēt tuvināt tās Savienībai. Tāpēc arī pēc 2019. gada kandidātvalstīm un potenciālajām kandidātvalstīm būtu jāļauj piedalīties konkursā par Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu.
(17a) Tomēr, vadoties no apsvērumiem par līdztiesību ar dalībvalstu pilsētām, kandidātvalstu un potenciālo kandidātvalstu pilsētām laikposmā no 2020. līdz 2033. gadam būtu jāļauj piedalīties tikai vienā konkursā. Turklāt, lai nodrošinātu vienlīdzību ar dalībvalstīm, laikposmā no 2020. līdz 2033. gadam katrai kandidātvalstij vai potenciālajai kandidātvalstij pasākumu būtu jāļauj rīkot tikai vienu reizi. Tāpēc kandidātvalstis un potenciālās kandidātvalstis, kuru pilsētas jau bijušas izraudzītas Eiropas kultūras galvaspilsētas titulam šā lēmuma aptvertajā laikposmā, nedrīkstētu piedalīties nākamajos konkursos tajā pašā laikposmā.
(18) Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus šā lēmuma īstenošanai un jo īpaši vienotus noteikumus Eiropas kultūras galvaspilsētu izraudzīšanai, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras.
(19) Lēmums Nr. 1622/2006/EK būtu jāatceļ un jāaizstāj ar šo lēmumu. Tomēr tajā paredzētos noteikumus līdz 2019. gadam būtu jāturpina piemērot Eiropas kultūras galvaspilsētām, kuras jau ir izraudzītas vai šobrīd tiek izraudzītas.
(20) Ņemot vērā to, ka šā lēmuma mērķus, proti, aizsargāt un veicināt Eiropā kultūru daudzveidību, izcelt to kopīgās iezīmes un veicināt kultūras devumu pilsētu ilgtermiņa attīstībā, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, jo pasākumam “Eiropas kultūras galvaspilsētas” jo īpaši vajadzīgi vienoti, skaidri un caurskatāmi kritēriji, kā arī atlases un uzraudzības procedūras un laba koordinācija starp dalībvalstīm, bet minētos mērķus, pamatojoties uz pasākuma vērienu un sagaidāmo ietekmi, var labāk sasniegt Savienības mērogā, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā lēmumā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,
IR PIEŅĒMUŠI ŠO LĒMUMU.
1. pants
Izveide
Ar šo ▌ izveido Savienības rīcību ▌ “Eiropas kultūras galvaspilsētas” ("rīcība") no 2020. līdz 2033. gadam.
2. pants
Mērķi
1. Rīcības vispārīgie mērķi ir šādi:
(a) aizsargāt un veicināt kultūru daudzveidību Eiropā un uzsvērt to kopīgās iezīmes, kā arī celt iedzīvotāju piederības apziņu kopējai kultūras telpai;
(b) veicināt kultūras ieguldījumu pilsētu ilgtermiņa attīstībā saskaņā ar to attiecīgajām stratēģijām un prioritātēm.
2. Rīcības īpašie mērķi ir šādi:
(a) palielināt kultūras piedāvājuma klāstu, daudzveidību un Eiropas dimensiju pilsētās, cita starpā īstenojot transnacionālu sadarbību;
(b) paplašināt kultūras pieejamību un veicināt dalību kultūras dzīvē;
(c) uzlabot zināšanas un prasmes kultūras jomā un kultūras saiknes ar citām jomām;
(d) ar kultūras palīdzību uzlabot pilsētu tēlu starptautiskā mērogā.
3. pants
Iespēja izmantot rīcību
-1. Konkursā par Eiropas kultūras galvaspilsētas nosaukumu var piedalīties tikai pilsētas, un tās var iesaistīt savus apkārtējos reģionus.
-1a. Vienam gadam ("pasākuma norises gads") izraugās ne vairāk kā trīs Eiropas kultūras galvaspilsētas.
Ik gadu izraugās ne vairāk kā vienu pilsētu katrā no divām dalībvalstīm, kuras ir norādītas pielikumā iekļautajā kalendārā ("kalendārs"), un attiecīgos gados – uz vienu pilsētu no kandidātvalstīm un potenciālām kandidātvalstīm vai no valsts, kas pievienojas Savienībai, apstākļos, kas norādīti 3.a punktā.
1. Dalībvalstu pilsētām ir tiesības saskaņā ar kalendāru vienam gadam tikt izraudzītām par Eiropas kultūras galvaspilsētām.
▌
▌
3. ▌Kandidātvalstu un potenciālo kandidātvalstu pilsētas, kuras 10. pantā minētā pieteikumu iesniegšanas uzaicinājuma publicēšanas dienā piedalās programmā "Radošā Eiropa" vai turpmākās Savienības kultūras atbalsta programmās, var kandidēt uz Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu vienamgadam atklātā konkursā, kas ▌ saskaņā ar ▌kalendāru notiek reizi trijos gados.
▌Kandidātvalstu un potenciālo kandidātvalstu pilsētas laikposmā no 2020. līdz 2033. gadam var piedalīties tikai vienā konkursā.
Turklāt laikposmā no 2020. līdz 2033. gadam katra kandidātvalsts vai potenciālā kandidātvalsts pasākumu var rīkot tikai vienu reizi.
3.a Valstis, kuras pievienojas Savienībai pēc šā lēmuma pieņemšanas, taču pirms 2026. gada 31. decembra, septiņus gadus pēc pievienošanās var tikt izraudzītas par Eiropas kultūras galvaspilsētām saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem un procedūrām, ko piemēro dalībvalstīm. Attiecīgi atjaunina kalendāru.Valstis, kas Savienībai pievienojas pēc 2026. gada 31. decembra, nav tiesīgas piedalīties šajā rīcībā "Eiropas kultūras galvaspilsētas" dalībvalsts statusā.
Tomēr gados, kad saskaņā ar kalendāru jau ir trīs Eiropas kultūras galvaspilsētas, to valstu pilsētas, kuras pievienojas Savienībai, var tikt izraudzītas par Eiropas kultūras galvaspilsētām tikai nākamajā pieejamajā gadā saskaņā ar kalendāru, to pievienošanās secībā.
Ja tādas valsts pilsēta, kura pievienojas Savienībai, ir iepriekš piedalījusies konkursā kandidātvalstīm un potenciālajām kandidātvalstīm, tā nav tiesīga piedalīties nekādos nākamajos konkursos dalībvalstīm.Ja pievienošanās valsts pilsēta ir izraudzīta par Eiropas kultūras galvaspilsētu laikposmā no 2020. līdz 2033. gadam saskaņā ar 3. punktu, minētā valsts pēc tās pievienošanās nav tiesīga izvirzīt kādu citu tās pilsētu par Eiropas kultūras galvaspilsētu saskaņā ar šo rīcību.
Ja vienā un tajā pašā dienā Savienībai pievienojas vairāk nekā viena valsts un ja attiecīgās valstis savstarpēji nevar vienoties par secību, kādā tās šajā rīcībā var piedalīties, Padome organizē izlozi.
4. pants
Pieteikumi
▌
2. Komisija izveido vienotu pieteikuma veidlapu, pamatojoties uz 5. pantā noteiktajiem kritērijiem ("pieteikuma veidlapa"), un to izmanto visas kandidātpilsētas. Ja pilsēta iesaista savu apkārtējo reģionu, pieteikumu iesniedz pilsētas vārdā.
3. Visu pieteikumu pamatā ir kultūras programma, kam ir izteikta Eiropas dimensija. Kultūras programma ilgst vienu gadu, un tā ir izstrādāta tieši pasākuma “Eiropas kultūras galvaspilsēta ” mērķiem saskaņā ar 5. pantā noteiktajiem kritērijiem. ▌
5. pants
Kritēriji
Kritēriji pieteikumu novērtēšanai ("kritēriji") ir iedalīti sešās kategorijās: “ieguldījums ilgtermiņa stratēģijā”, ▌ “Eiropas dimensija”, „kultūras un mākslas saturs", "izpildes spēja", “sabiedrības iesaistīšana” un “pārvaldība”.
1. Attiecībā uz kritēriju "ieguldījums ilgtermiņa stratēģijā" ņem vērā šādus faktorus:
(a) tas, ka pieteikuma iesniegšanas brīdī ir spēkā pilsētas kultūras ▌stratēģija, ▌ kurā ietilpst pasākums „Eiropas kultūras galvaspilsēta” un plāni, kā saglabāt kultūras pasākumu ilgtspēju pēc pasākuma norises gada;
(b) plāni kultūras un radošo nozaru spēju stiprināšanai, tostarp attīstot ilgtermiņa saiknes starp kultūras, ekonomikas un sociālo jautājumu nozarēm attiecīgajā pilsētā;
▌
(d) pasākuma paredzamā ilgtermiņa ietekme uz kultūras, sociālo jautājumu un ekonomikas nozari pilsētā, tostarp ietekmi uz pilsētattīstību;
(e) plāni pasākuma ietekmes uz pilsētu uzraudzībai un novērtēšanai un novērtēšanas rezultātu izplatīšanai.
▌
4. Attiecībā uz kritēriju “Eiropas dimensija” vērtē šādus faktorus:
(a) tādu pasākumu apjoms un kvalitāte, ar ko popularizē Eiropas kultūras daudzveidību, starpkultūru dialogu un labāku savstarpējo saprašanos starp Eiropas pilsoņiem;
(b) tādu pasākumu apjoms un kvalitāte, ar ko uzsver Eiropas kultūru kopīgos aspektus, kultūras mantojumu un vēsturi, kā arī Eiropas integrāciju un aktuālās Eiropas tēmas;
(c) tādu pasākumu apjoms un kvalitāte, kuros piedalās Eiropas mākslinieki, un sadarbības ar dažādu valstu operatoriem vai pilsētām, tostarp, attiecīgā gadījumā, citām Eiropas kultūras galvaspilsētām, un transnacionālas partnerības apjoms un kvalitāte;
(d) stratēģija plašas Eiropas un starptautiskās sabiedrības intereses piesaistīšanai.
4.a Attiecībā uz kritēriju "kultūras un mākslas saturs" vērtē šādus faktorus:
(a) attiecīgā gada kultūras programmas skaidra un saskaņota mākslinieciskā vīzija un stratēģija;
(b) vietējo mākslinieku un kultūras organizāciju iesaistīšana kultūras programmas veidošanā un īstenošanā;
(c) piedāvāto pasākumu klāsts un daudzveidība un to vispārējā mākslinieciskā kvalitāte;
(d) spēja vietējo kultūras mantojumu un tradicionālās mākslas formas savienot ar jaunām, novatoriskām un eksperimentālām kultūras izpausmēm.
4.b Attiecībā uz kritēriju "izpildes spēja" kandidātpilsētas apliecina, ka:
(a) pieteikumam ir plašs un spēcīgs politiskais atbalsts, un attiecībā uz to ir noturīga vietējo, reģionālo un valsts iestāžu apņemšanās;
(b) pilsētā ir vai tiks ierīkota pasākuma īstenošanai atbilstoša un ilgtspējīga infrastruktūra.
5. Attiecībā uz kritēriju “sabiedrības iesaistīšana” vērtē šādus faktorus:
(a) vietējo iedzīvotāju un pilsoniskās sabiedrības iesaistīšana pieteikuma sagatavošanā un pasākuma “Eiropas kultūras galvaspilsētas” īstenošanā;
(b) jaunas un ilgtspējīgas dažādu sabiedrības kārtu pārstāvju, jo īpaši jauniešu, brīvprātīgo, atstumtu un nelabvēlīgos apstākļos dzīvojošu personu iespējas apmeklēt kultūras pasākumus un piedalīties tajos. ▌ Īpašu uzmanību pievērš tam, cik viegli minētie pasākumi ir pieejami veciem cilvēkiem un cilvēkiem ar invaliditāti;
(c) vispārējā stratēģija plašākas auditorijas piesaistīšanai un jo īpaši sasaiste ar izglītību un skolu piedalīšanās.
6. Attiecībā uz kritēriju “pārvaldība” vērtē šādus faktorus:
(a) līdzekļu piesaistīšanas stratēģijas un ierosinātā budžeta īstenošanas iespējas, kas attiecīgā gadījumā ietver plānus lūgt finansiālu atbalstu no Savienības programmām un fondiem. Minētajā budžetā paredz līdzekļus sagatavošanās posmam, pasākuma norises gadam, novērtēšanai un pasākumiem, kam ir ilgtermiņa ietekme, un neparedzētu izdevumu plānošanai;
(b) plānotā pārvaldes ▌ un izpildes struktūra pasākuma "Eiropas kultūras galvaspilsētas" īstenošanai, kas ietver pienācīgas sadarbības nodrošināšanu starp vietējām iestādēm un izpildes struktūru, tostarp mākslinieku komandu;
(c) pasākuma direktora un mākslinieciskā direktora iecelšanas procedūra un viņu darbības jomas;
(d) mārketinga un komunikācijas stratēģija, kura ir vispusīga un kurā tiek uzsvērts tas, ka pasākums “Eiropas kultūras galvaspilsētas” ir Savienības pasākums;
(da) tas, ka ir izpildes struktūra. kuras personālam ir piemērotas iemaņas un pieredze, lai plānotu, pārvaldītu un izpildītu pasākuma norises gada kultūras programmu.
6. pants
Ekspertu žūrija
1. Izveido ▌ neatkarīgo ekspertu žūriju (“▌ žūrija”), kas veic atlasi un uzraudzību.
1.a Žūrijas sastāvā ir 10 eksperti, kurus ieceļ Savienības iestādes un struktūras saskaņā ar 2. punktu ("Eiropas eksperti").
Turklāt, lai atlasītu un uzraudzītu pilsētu no dalībvalsts, attiecīgā dalībvalsts ir tiesīga iecelt ne vairāk kā divus ekspertus ("valstu eksperti") saskaņā ar savām procedūrām un konsultējoties ar Komisiju.
2. ▌
Komisija publicē uzaicinājumu izteikt ieinteresētību un pēc tam piedāvā potenciālo Eiropas ekspertu kandidātu kopumu.
Pēc tam Eiropas Parlaments, Padome un Komisija izvēlas katrs trīs ekspertus no priekšatlasē atlasīto kandidātu loka un ieceļ tos amatā saskaņā ar katras iestādes attiecīgajām procedūrām. Reģionu komiteja no kandidātiem izvēlas vienu ekspertu un ieceļ viņu amatā saskaņā ar savām procedūrām.
Izvēloties Eiropas ekspertus, katra no minētajām Savienības iestādēm un struktūrām tiecas žūrijas sastāvā kopumā nodrošināt zināšanu papildināmību, līdzsvarotu ģeogrāfisko sadalījumu un dzimumu līdztiesību.
▌
2.a Visi eksperti ir Eiropas Savienības pilsoņi. Šie eksperti ir neatkarīgi un ar ievērojamu pieredzi un zināšanām kultūras jomā, pilsētu kultūras attīstībā vai pasākuma "Eiropas kultūras galvaspilsēta" organizēšanā vai līdzīga mēroga starptautiska kultūras pasākuma organizēšanā. Ekspertiem ir arī iespēja atvēlēt pienācīgu darba dienu skaitu gadā žūrijas pienākumu pildīšanai.
Žūrija izraugās savu priekšsēdētāju.
3. Eiropas ▌ekspertus ieceļ uz trim gadiem.
Atkāpjoties no šā punkta pirmās daļas, attiecībā uz žūrijas pirmo iecelšanu – Eiropas Parlaments ▌ savus ekspertus ieceļ uz trim gadiem, Padome – uz vienu gadu, Komisija – uz diviem gadiem un Reģionu komiteja ▌ – uz vienu gadu ▌.
4. Visi ▌žūrijas eksperti deklarē visus pastāvošos vai iespējamos interešu konfliktus saistībā ar konkrētu kandidātpilsētu. Ja kāds no ekspertiem sniedz šādu deklarāciju vai ja atklājas šāds interešu konflikts, minētais ekspertsatkāpjas no amata un attiecīgā Savienības iestāde vai struktūra, vaidalībvalsts aizstāj minēto ekspertu uz atlikušo pilnvaru laiku saskaņā ar attiecīgo procedūru.
5. Visus žūrijas ziņojumus Komisija publicē savā vietnē.
7. pants
Pieteikumu iesniegšana dalībvalstīs
1. Katra dalībvalsts organizē konkursu savām pilsētām saskaņā ar ▌kalendāru.
2. Dalībvalstis vismaz sešus gadus pirms tā gada ▌, kuram pilsētas izraugās kultūras galvaspilsētas titulam, publicē uzaicinājumu iesniegt pieteikumus.
Izņēmuma kārtā dalībvalstis, kurām ir tiesības izvirzīt Eiropas kultūras galvaspilsētu 2020. gadā, publicē šo aicinājumu pēc iespējas drīz pēc …(12).
Visiuzaicinājumi iesniegt pieteikumus, kas ir adresēti pilsētām, kuras piesakās titulam, satur ▌pieteikuma veidlapu.
Pieteikumu iesniegšanas termiņš visos uzaicinājumos kandidātpilsētām iesniegt pieteikumus ir vismaz desmit mēneši pēc uzaicinājuma publicēšanas.
3. Attiecīgā dalībvalsts sniedz Komisijai informāciju par pieteikumiem.
8. pants
Dalībvalstīs veikta priekšatlase
1. Vismaz piecus gadus pirms pasākuma norises gada attiecīgās dalībvalstis sasauc ▌ žūrijas un kandidātpilsētu priekšatlases sanāksmi.
2. Pēc tam, kad ▌ žūrija ir izvērtējusi pieteikumus saskaņā ar noteiktajiem kritērijiem, tā vienojas par atlasītajām kandidātpilsētām ▌ un nāk klajā ar priekšatlases ziņojumu par visiem pieteikumiem, cita starpā sniedzot ieteikumus atlasītajām kandidātpilsētām.
3. ▌Žūrija minēto priekšatlases ziņojumu iesniedz attiecīgajāmdalībvalstīm un Komisijai. Katra attiecīgā dalībvalsts formāli apstiprina priekšatlasē atlasīto kandidātu sarakstu, kas izveidots, pamatojoties uz žūrijas ziņojumu.
9. pants
Atlase dalībvalstīs
1. Priekšatlasē atlasītās kandidātpilsētas papildina un pārstrādā savus pieteikumus, lai ievērotu kritērijus un ņemtu vērā priekšatlases ziņojumā sniegtos ieteikumus, un nosūta tos attiecīgajai dalībvalstij, kas tos pēc tam nosūta tālāk Komisijai.
2. Katra attiecīgā dalībvalsts sasauc ▌žūrijas sanāksmi ar priekšatlasē atlasītajām kandidātpilsētām, kas notiek ne vēlāk kā deviņus mēnešus pēc priekšatlases sanāksmes, galīgās atlases veikšanai.
Vajadzības gadījumā attiecīgā dalībvalsts, konsultējoties ar Komisiju, var minēto termiņu pagarināt par pieņemamu periodu.
3. ▌Žūrija novērtē pabeigtos un pārstrādātos pieteikumus.
4. ▌Žūrija sniedz atlases ziņojumu par pieteikumiem kopā ar ieteikumu kādas pilsētas izvirzīšanai par Eiropas kultūras galvaspilsētu attiecīgajā dalībvalstī. Tomēr, ja neviena no kandidātpilsētām neatbilst visiem kritērijiem, ▌ žūrija var ieteikt attiecīgajam gadam neizraudzīt nevienu pilsētu.
Atlases ziņojumā ietver ieteikumus ▌attiecīgajai pilsētai par to, kādi uzlabojumi veicami līdz pasākuma norises gadam.
Atlases ziņojumu žūrija iesniedz attiecīgajai dalībvalstij un Komisijai. ▌
10. pants
Priekšatlase un atlase kandidātvalstīs un potenciālajās kandidātvalstīs
1. Komisija organizē konkursu kandidātvalstu un potenciālo kandidātvalstu pilsētām.
2. Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesīvismaz sešus gadus pirms pasākuma norises gada Eiropas Komisija publicē uzaicinājumu iesniegt pieteikumus. ▌
Visos pieteikumu iesniegšanas uzaicinājumos, kas adresēti pilsētām – statusa kandidātēm, ietver pieteikuma veidlapu.
Pieteikumu iesniegšanas termiņš visos pieteikumu iesniegšanas uzaicinājumos ir ne agrāk kā 10 mēneši pēc uzaicinājuma publicēšanas.
▌
4. Vismaz piecus gadus pirms pasākuma norises gada žūrija veic pilsētu priekšatlasi, pamatojoties uz ▌pieteikuma veidlapu. Sanāksmes ar kandidātpilsētām netiek organizētas.
Pēc tam, kad ▌ žūrija ir izvērtējusi pieteikumus saskaņā ar noteiktajiem kritērijiem, tā vienojas par atlasītajām kandidātpilsētām ▌ un nāk klajā ar priekšatlases ziņojumu par visiem pieteikumiem, cita starpā sniedzot ieteikumus atlasītajām kandidātpilsētām. Žūrija savu priekšatlases ▌ziņojumu iesniedz Komisijai ▌.
5. Priekšatlasē atlasītās kandidātpilsētas papildina un pārstrādā savus pieteikumus, lai ievērotu kritērijus un ņemtu vērā priekšatlases ziņojumā sniegtos ieteikumus, un nosūta tos Komisijai.
Komisija sasauc ▌ žūrijas sanāksmi ar priekšatlasē atlasītajām kandidātpilsētām, kas notiek ne vēlāk kā deviņus mēnešus pēc priekšatlases sanāksmes, galīgās atlases veikšanai. Vajadzības gadījumā Komisija var minēto termiņu pagarināt par pieņemamu periodu.
▌ Žūrija izvērtēpapildinātos un pārstrādātos pieteikumus.
Tā sniedz ziņojumu par atlasīto kandidātpilsētu pieteikumiem kopā ar ieteikumu par ne vairāk kā vienas pilsētas izvirzīšanu par Eiropas kultūras galvaspilsētu vienā kandidātvalstī vai potenciālajā kandidātvalstī.
Tomēr, ja neviena no kandidātpilsētām neatbilst visiem kritērijiem, ▌ žūrija var ieteikt attiecīgajam gadam neizraudzīt nevienu pilsētu.
Atlases ziņojumā ietver arī ieteikumus attiecīgajai ▌pilsētai par to, kādi uzlabojumi ▌veicami līdz pasākuma norises gadam.
Žūrija savu atlases ▌ ziņojumu iesniedz Komisijai ▌.
11. pants
Izraudzīšana
Komisija oficiāli izraugās Eiropas kultūras galvaspilsētas, pieņemot īstenošanas aktus un pienācīgi ņemot vērā ▌žūrijas ieteikumus. Komisija informē Eiropas Parlamentu, Padomi un Reģionu komiteju par izraudzītajām pilsētām.
12. pants
Izraudzīto pilsētu sadarbība
Pilsētas, kas izraudzītas vienam un tam pašam gadam, cenšas sasaistīt savas kultūras programmas, un var tikt apsvērta sadarbība saistībā ar 13. pantā paredzētajām uzraudzības procedūrām.
13. pants
Uzraudzība
1. ▌Žūrija no kultūras galvaspilsētu izraudzīšanās brīža līdz pasākuma norises gadam uzrauga Eiropas kultūras galvaspilsētu gatavošanos un sniedz tām atbalstu un norādījumus.
2. Šajā nolūkā Komisija sasauc trīs ▌sanāksmes, kurās piedalāsžūrija un izraudzītās pilsētas ▌: pirmā sanāksme notiek trīs gadus pirms pasākuma norises gada; otrā sanāksme notiek 18 mēnešus pirms pasākuma norises gada, un trešā sanāksme notiek divus mēnešus pirms pasākuma norises gada. Attiecīgā dalībvalsts vai kandidātvalsts, vai potenciālā kandidātvalsts var izvirzīt vienu novērotāju, kas piedalās minētajās sanāksmēs.
Sešas nedēļas pirms katras sanāksmes pilsētas Komisijai sniedz progresa ziņojumus.
Sanāksmju laikā ▌žūrija novērtē sagatavošanās darbus un sniedz padomus, lai palīdzētu pilsētām izstrādāt augstas kvalitātes kultūras programmas un efektīvu stratēģiju. Īpašu uzmanību žūrija pievērš atlases ziņojumā un iepriekšējos uzraudzības ziņojumos minētajiem ieteikumiem.
3. Pēc katras sanāksmes ▌žūrija sniedz ziņojumu par sagatavošanās darbu stadiju un turpmāk veicamajām darbībām.
Žūrija savus uzraudzības ziņojumus nosūta Komisijai, kā arī attiecīgajām pilsētām un dalībvalstīm vai attiecīgajāmvalstīm. ▌
4. Papildus uzraudzības sanāksmēm Komisija, kad vien vajadzīgs, var organizēt ▌žūrijas vizītes izraudzītajās pilsētās.
14. pants
Balva
1. ▌Komisija izraudzītai pilsētai var piešķirt Melina Mercouri vārdā nosaukto naudas balvu ("balva"), ja saskaņā ar attiecīgo daudzgadu finanšu shēmu ir piešķirts finansējums.
Balvas juridiskos un finansiālos aspektus izskata attiecīgo Savienības kultūras atbalsta programmu ietvaros.
2. ▌Balvu izmaksā ne vēlāk kā pasākuma norises gada marta beigās ar nosacījumu, ka attiecīgā pilsēta turpina pildīt savas saistības, ko tā uzņēmās pieteikumu iesniegšanas posmā, ievēro kritērijus un ▌ ņem vērāieteikumus, kas ir ietverti atlases un uzraudzības ziņojumos.
Uzskata, ka izraudzītā pilsēta pilda saistības, ko tā uzņēmusies pieteikumu iesniegšanas posmā, ja laikposmā no pieteikuma iesniegšanas līdz pasākuma norises gada sākumam programmā un stratēģijā nav veiktas būtiskas izmaiņas, un jo īpaši, ja:
(a) budžets ir ticis saglabāts tādā līmenī, lai spētu izpildīt augstas kvalitātes kultūras programmu atbilstīgi pieteikumam un kritērijiem;
(b) ir pienācīgi ievērota mākslinieku komandas neatkarība;
(c) kultūras programmas gala versijā Eiropas dimensija vēl aizvien ir pietiekami liela;
(d) mārketinga un komunikācijas stratēģijā un izraudzītās pilsētas izmantotajos komunikācijas materiālos ir skaidri norādīts tas, ka pasākums "Eiropas kultūras galvaspilsētas" ir Savienības pasākums;
(e) ir izstrādāts plāns pasākuma ietekmes uz attiecīgo pilsētu uzraudzībai un novērtēšanai.
15. pants
Praktiskie pasākumi
Komisija jo īpaši
(a) nodrošina rīcības vispārējo saskaņotību;
(b) nodrošina koordināciju starp dalībvalstīm un ▌ žūriju;
(c) ievērojot mērķus un kritērijus, ciešā sadarbībā ar ▌ žūriju izstrādā norādījumus, kas atvieglo atlases un uzraudzības procedūru veikšanu;
(d) sniedz tehnisku atbalstu ▌ žūrijai;
(e) publicē visu attiecīgo informāciju un veicina rīcības pamanāmību Eiropas un starptautiskā mērogā;
(f) veicina pieredzes un labas prakses apmaiņu starp bijušajām, esošajām un turpmākajām Eiropas kultūras galvaspilsētām, kā arī kandidātpilsētām, un sekmē pilsētu novērtējuma ziņojumu un gūto mācību plašāku izplatīšanu.
16. pants
Vērtēšana
1. Katra “Eiropas kultūras galvaspilsētas” pasākuma rezultātus vērtē attiecīgā pilsēta.
Lai nodrošinātu vienādu pieeju vērtēšanas procedūrai, Komisija izstrādā vienotas vadlīnijas un norādes pilsētām, pamatojoties uz ▌mērķiem un kritērijiem.
Pilsētas ne vēlāk kā līdz tā gada 31. decembrim, kas seko pēc pasākuma norises gada, sagatavosavusnovērtējuma ziņojumus un nosūta tos Komisijai. Komisija novērtējuma ziņojumus publicē savā vietnē.
2. Papildus pilsētu veiktajiem novērtējumiem Komisija arī nodrošina, ka regulāri tiek sagatavoti ārēji un neatkarīgi rīcības rezultātu novērtējumi. ▌
Minētajos ārējos un neatkarīgajos novērtējumos uzmanību koncentrē uz to, lai visas bijušās kultūras galvaspilsētas vērtētu Eiropas kontekstā, lai varētu veikt salīdzinājumus un gūt atziņas, kas var būt noderīgas topošajām kultūras galvaspilsētām, kā arī visām Eiropas pilsētām. Tajos iekļauj arī vispārēju rīcības novērtējumu, ieskaitot rīcības īstenošanā iesaistīto procesu efektivitātes, rīcības ietekmes un veidu tās uzlabošanai novērtējumu.
Komisija Eiropas Parlamentam, Padomei un Reģionu komitejai, pamatojoties uz minētajiem novērtējumiem, iesniedz šādus ziņojumus, tiem vajadzības gadījumā pievienojot attiecīgus priekšlikumus:
(a) līdz 2024. gada 31. decembrim – pirmo starpposma ▌ ziņojumu;
(b) līdz 2029. gada 31. decembrim – otro starpposma ▌ ziņojumu;
(c) līdz 2034. gada 31. decembrim – ex-post ▌ ziņojumu.
17. pants
Atcelšana un pārejas noteikumi
Ar šo atceļ Lēmumu Nr. 1622/2006/EK. Tomēr to turpina piemērot pilsētām, kuras ir izraudzītas vai šobrīd tiek izraudzītas par Eiropas kultūras galvaspilsētām kādam no gadiem laikposmā no 2012. līdz 2019. gadam.
18. pants
Stāšanās spēkā
Šis lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 1622/2006/EK (2006. gada 24. oktobris), ar ko nosaka Kopienas rīcību pasākumam „Eiropas Kultūras galvaspilsēta” no 2007. līdz 2019. gadam (OV L 304, 3.11.2006., 1. lpp.).
Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1295/2013 (2013. gada 11. decembris), ar ko izveido programmu "Radošā Eiropa" (2014.–2020. gads) un atceļ Lēmumu Nr. 1718/2006/EK, Lēmumu Nr. 1855/2006/EK un Lēmumu Nr. 1041/2009/EK(OV L 347, 20.12.2013., 221. lpp.).
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. decembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza atsevišķas regulas zivsaimniecības un dzīvnieku veselības jomā, pamatojoties uz Majotas statusa maiņu attiecībā uz Savienību (COM(2013)0417 – C7-0175/2013 – 2013/0191(COD))
(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2013)0417),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 43. panta 2. punktu un 168. panta 4. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija ir iesniegusi Parlamentam priekšlikumu (C7-0175/2013),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 349. pantu un 355. panta 1. punktu,
– ņemot vērā Juridiskās komitejas atzinumu par ierosināto juridisko pamatu,
– ņemot vērā Padomes 2013. gada 10. oktobra vēstuli(1),
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,
– ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 18. septembra atzinumu(2),
– ņemot vērā Reglamenta 55. un 37. pantu,
– ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu un Reģionālās attīstības komitejas atzinumu (A7-0425/2013),
1. pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;
2. prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;
3. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.
Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2013. gada 12. decembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. ../2013, ar kuru groza atsevišķas regulas zivsaimniecības un dzīvnieku veselības jomā, pamatojoties uz Majotas statusa maiņu attiecībā uz Savienību
(1) Eiropadome ar Lēmumu 2012/419/ES(5), ko piemēro no 2014. gada 1. janvāra, grozīja statusu, kas Majotai noteikts attiecībā uz Savienību. Tādējādi Majota no minētā datuma vairs nebūs aizjūras teritorija un kļūs par tālāko reģionu Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 349. panta un 355. panta 1. punkta nozīmē. Pēc minētajām izmaiņām Majotas juridiskajā statusā Savienības tiesības Majotā tiks piemērotas no 2014. gada 1. janvāra. Pamatojoties uz Majotas īpašo strukturālo, sociālo un ekonomisko stāvokli,vairākās jomāsko ietekmē tādi faktori kā attālums, tas, ka tās ir salas, maza teritorija, sarežģīts reljefs un klimats, ir lietderīgi paredzēt īpašus pasākumus. [Gr. 2]
(2) Zivsaimniecības un dzīvnieku veselības jomā būtu jāgroza šādas regulas.
(3) Attiecībā uz Padomes 1998. gada 30. marta Regulu (EK) Nr. 850/98 par zvejas resursu saglabāšanu, izmantojot tehniskos līdzekļus jūras organismu mazuļu aizsardzībai(6), šīs regulas darbības jomā būtu jāiekļauj Majotas ūdeņi un 24 jūras jūdžu robežās no salas pamatlīnijām būtu jāizliedz izmantot riņķvadus tunzivju un tunzivjveidīgo zivju baros, lai aizsargātu lielo migrējošo zivju barus Majotas salas tuvumā. [Gr. neattiecas uz visām valodām]
(4) Attiecībā uz Padomes 1999. gada 17. decembra Regulu (EK) Nr. 104/2000 par zivsaimniecības un akvakultūras produktu tirgu kopīgo organizāciju(7), ņemot vērā to, ka Majotas tirdzniecības shēmas ir ļoti sadrumstalotas un nav pietiekami attīstītas, zivsaimniecības produktu marķēšanas noteikumu piemērošana mazumtirgotājiem radītu slogu, kas nav samērīgs ar patērētājam sniegto informāciju. Tāpēc ir lietderīgi paredzēt pagaidu atkāpi no noteikumiem attiecībā uz tādu zivsaimniecības produktu marķēšanu, kas galapatērētājam Majotā tiek piedāvāti mazumtirdzniecībā.
(5) Attiecībā uz Padomes 2002. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku(8) būtu jāparedz īpaši pasākumi saistībā ar flotes reģistru un piekļuves režīmu.
(6) Pirmkārt, ievērojamu daļu flotes, kas kuģo ar Francijas karogu un kā darbības vieta ir Francijas Majotas departamentā, veido kuģi, kuru garums nesasniedz 910 metrus un kuri darbojas izklaidus ap visu salu bez piesaistes konkrētām izkraušanas vietām, un kuri vēl ir jāidentificē, jāmēra un jāaprīko ar obligātajām drošības ierīcēm, lai tos varētu iekļaut Savienības zvejas kuģu reģistrā; tāpēc Francija nevarēs pabeigt reģistru līdz 2016.2020. gada 31. decembrim. Tomēr Francijai vajadzētu ieviest pagaidu flotes reģistru, kas garantētu šā flotes segmenta kuģu obligāto identifikāciju, lai izvairītos no neoficiālu zvejas kuģu skaita palielināšanās. [Gr. 4]
(7) Otrkārt, lai aizsargātu jutīgo ekoloģisko un bioloģisko stāvokli ūdeņos ap Majotu un saglabātu šīs salas vietējo ekonomiku, ņemot vērā tās strukturālo, sociālo un ekonomisko stāvokli, minētajos ūdeņos ir jāierobežo dažas šīs salas ostās reģistrētu kuģu zvejas darbības. [Gr. 5]
(8) Attiecībā uz Padomes 2004. gada 30. marta Regulu (EK) Nr. 639/2004 par Kopienas attālākajos reģionos reģistrēto zvejas flošu pārvaldību(9) ar Majotu saistītā īpatnība ir tāda, ka tās flotei nav noteikts mērķis saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 2371/2002, kas atsaucas uz daudzgadu vadības programmu 1997.–2002. gadam. No zvejas resursu saglabāšanas viedokļa flotu zvejas jaudu ir lietderīgi saglabāt esošajos līmeņos, jo īpaši segmentā, kuru veido lieli kuģi ar lielu zvejas jaudu. Tomēr, ņemot vērā to, ka Francija Indijas okeāna tunzivju komisijai (IOTC) iesniedza attīstības plānu, kurā norādīts gaidāmais Majotā bāzētās flotes palielinājums, un neviena IOTC līgumslēdzēja puse, tostarp Savienība, pret to nav iebildusi, kā arī ņemot vērā Majotas pašreizējos īpašos sociālos un ekonomiskos apstākļus, ir lietderīgi attiecībā uz mazākiem kuģiem šā plāna mērķus izmantot kā Majotas ostās reģistrētās flotes jaudas robežlīmeņus un ļaut Francijai palielināt tās floti, ciktāl tas nepieciešams minētā attīstības plāna mērķu izpildei. [Gr. 6]
(9) Attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulu (EK) Nr. 1069/2009, ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātajiem produktiem, kuri nav paredzēti cilvēku patēriņam, un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1774/2002(10), būtu jānorāda, ka Majotai nav dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu pārstrādei nepieciešamās rūpnieciskās jaudas. Tāpēc ir lietderīgi Francijai noteikt piecu gadu pārejas periodu tādas infrastruktūras izveidei, kas nepieciešama, lai Majotā varētu identificēt dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus, rīkoties ar tiem un tos pārvadāt, apstrādāt un likvidēt, pilnībā ņemot vērā Regulu (EK) Nr. 1069/2009.
(10) Attiecībā uz Padomes 2009. gada 20. novembra Regulu (EK) Nr. 1224/2009, ar ko izveido Kopienas kontroles sistēmu, lai nodrošinātu atbilstību kopējās zivsaimniecības politikas noteikumiem, un groza Regulas (EK) Nr. 847/96, (EK) Nr. 2371/2002, (EK) Nr. 811/2004, (EK) Nr. 768/2005, (EK) Nr. 2115/2005, (EK) Nr. 2166/2005, (EK) Nr. 388/2006, (EK) Nr. 509/2007, (EK) Nr. 676/2007, (EK) Nr. 1098/2007, (EK) Nr. 1300/2008 un (EK) Nr. 1342/2008, un atceļ Regulas (EEK) Nr. 2847/93, (EK) Nr. 1627/94 un (EK) Nr. 1966/2006(11), var noprast, ka Francija līdz dienai, kad Majota kļūs par tālāko reģionu, nevarēs nodrošināt visu Savienības kontroles pienākumu izpildi attiecībā uz Majotas flotes segmentu “Majota. Pelaģiskās un bentiskās sugas. Garums < 9 m10 m”. Šā segmenta kuģi ir darbojas izklaidus ap visu salu bez piesaistes konkrētām izkraušanas vietām, un tie vēl ir jāidentificē. Turklāt ir jāapmāca zvejnieki un kontrolieri un jāizveido piemērota administratīvā un fiziskā infrastruktūra. Tāpēc attiecībā uz šo flotes segmentu visos posmos “no kuģa līdz tirgum” ir nepieciešams noteikt pagaidu atkāpi no konkrētiem noteikumiem par zvejas kuģu kontroli un tehniskajiem parametriem, jūrā veicamajām darbībām, zvejas rīkiem un nozveju. Tomēr, lai sasniegtu vismaz dažus no svarīgākajiem Regulas (EK) Nr. 1224/2009 mērķiem, Francijai būtu jāizveido valsts kontroles sistēma, ar kuras palīdzību tā varētu kontrolēt un pārraudzīt šā flotes segmenta darbības un izpildīt Savienības starptautiskos ziņošanas pienākumus. [Gr. 7]
(11) Tāpēc attiecīgi būtu jāgroza Regula (EK) Nr. 850/98, (EK) Nr. 104/2000, (EK) Nr. 2371/2002, (EK) Nr. 639/2004, (EK) Nr. 1069/2009 un (EK) Nr. 1224/2009,
Visi tie ūdeņi pie Francijas departamentu Reinjonas un Majotas krastiem, uz kuriem attiecas Francijas suverenitāte vai jurisdikcija.”;
"
(1a) Regulas 2. pantā iekļauj šādu punktu:"
„3.a „Majotas jūras dabas parks” ir visa Majotas ekskluzīvā ekonomiskā zona (EEZ) (68 381 km²). Sauszemē parks sniedzas līdz plūdmaiņu zonas tālākajai robežai, kas atbilst valsts jūras īpašuma robežai.”. [Gr. 8]
"
(2) pēc 34. panta iekļauj šādu pantu:"
“34.a pants
Zvejas darbību ierobežojumi 24 jūdžu zonā ap Majotas salu
Kuģiem ir aizliegts izmantot riņķvadus tunzivju un tunzivjveidīgo zivju baros apgabalos, kas atrodas 24 jūras jūdžu robežās no Majotas salas krastiem, mērot no pamatlīnijām, no kurām mērīti teritoriālie ūdeņi. [Gr. neattiecas uz visām valodām]
Visā Majotas jūras dabas parka teritorijā ir aizliegta zveja zem dreifējošajām zivju pievilināšanas ierīcēm (ZPI) un lieliem jūras zīdītājiem un vaļhaizivīm (dabīgās ZPI).” [Gr. 10]
"
2. pants
Grozījumi Regulā (EK) Nr. 104/2000
Regulas (EK) Nr. 104/2000 4. pantā pēc 3. punkta iekļauj šādu 3.a punktu:"
“3.a Līdz 2016. 2021. gada 16.31. decembrim 1., 2. un 3. punkts neattiecas uz produktiem, ko piedāvā pārdošanai mazumtirdzniecībā galapatērētājam Majotā.” [Gr. 11]
"
3. pants
Grozījumi Regulā (EK) Nr. 2371/2002
Regulu (EK) Nr. 2371/2002 groza šādi:
(1) regulas 15. pantam pievieno šādus punktus:"
“5. Atkāpjoties no 1. punkta, Francija līdz 2016.2021. gada 31. decembrim ir atbrīvota no pienākuma iekļaut tās Savienības zvejas kuģu reģistrā kuģus, kuru lielākais garums nesasniedz 910 metrus un kuru darbības vieta ir Majotā. [Gr. 12]
6. Francija līdz 2016.2021. gada 31. decembrim uztur pagaidu reģistru, kur iekļauj zvejas kuģus, kuru lielākais garums nesasniedz 910 metrus un kuru darbības vieta ir Majotā. Šajā reģistrā par katru kuģi norāda vismaz tā nosaukumu, lielāko garumu un identifikācijas numuru.”; [Gr. 13]
"
(2) pēc 18. panta iekļauj šādu pantu:"
“18.a pants
Majota
Atkāpjoties no 17. panta, Francija var ierobežotpieņemt saglabāšanas pasākumus, kas tiek uzskatīti par nepieciešamiem to dabas resursu saglabāšanai, kuri ir aizsargāti ar Majotas jūras dabas parka izveides tiesību aktiem, tostarp pasākumus, ar kuriem ierobežo zveju ūdeņos līdz pat 100 jūras jūdžu attālumā no Majotas bāzes līnijām un visā Majotas jūras dabas parka teritorijā, atļaujot to veikt tikai zvejas kuģiem, kas reģistrēti Majotas zvejas ostās vai nu Savienības kuģu reģistrā, vai 15. panta 6. punktā minētajā pagaidu reģistrā, izņemot Savienības kuģus, kas divu gadu laikā līdz 2014. gada 1. janvārim zvejojuši šajos ūdeņos vismaz 40 dienas, ciktāl tie nepārsniedz tradicionāli īstenoto zvejas intensitāti.” [Gr. 14]
"
4. pants
Grozījumi Regulā (EK) Nr. 639/2004
Regulā (EK) Nr. 639/2004 pēc 1. panta iekļauj šādu pantu:"
“1.a pants
Majotas flote
1. Atkāpjoties no 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta, robežlīmenis zvejas kuģiem, kas reģistrēti Majotas zvejas ostās vai nu Savienības kuģu reģistrā, vai Regulas (EK) Nr. 2371/2002 15. panta 6. punktā minētajā pagaidu reģistrā, ir šīs flotes jauda 2013. gada 31. decembrī.
Tomēr zvejas kuģiem, kuru lielākais garums ir 8–12 metri un kuri izmanto āķu jedas, un zvejas kuģiem, kuru lielākais garums nesasniedz 910 metrus, robežlīmenis ir jauda, kas paredzēta attīstības plānā, kuru Francija 2011. gada 7. janvārī iesniedza Indijas okeāna tunzivju komisijai. [Gr. 15]
2. Atkāpjoties no Regulas (EK) Nr. 2371/2002 13. panta, Francija drīkst papildināt ar jaunu jaudu flotes segmentus, kas noteikti zvejas kuģiem, kuru lielākais garums ir 8–12 metri un kuri izmanto āķu jedas, un zvejas kuģiem, kuru lielākais garums nesasniedz 910 metrus, neizslēdzot no flotes līdzvērtīgu jaudu.” [Gr. 16]
"
5. pants
Grozījumi Regulā (EK) Nr. 1069/2009
Regulas (EK) Nr. 1069/2009 56. pantu aizstāj ar šādu:"
“56. pants
Stāšanās spēkā
Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
To piemēro no 2011. gada 4. marta.
Tomēr Majotai šīs regulas 4. pantu piemēro no 2019.2021. gada 1. janvāra. Dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus un atvasinātos produktus, kas Majotā radīti līdz 2019.2021. gada 1. janvārim, likvidē saskaņā ar 19. panta 1. punkta b) apakšpunktu. [Gr. 17]
Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.”
"
6. pants
Grozījumi Regulā (EK) Nr. 1224/2009
Regulā (EK) Nr. 1224/2009 pēc 2. panta iekļauj šādu pantu:"
“2.a pants
Kopienas kontroles sistēmas piemērošana konkrētiem Francijas aizjūras departamenta Majotas tālākā reģiona flotes segmentiem [Gr. 18]
1. Šīs regulas 5. panta 3. punktu, 6.pantu, 8. pantu, 41. pantu, 56. pantu, 58. līdz 62. pantu, 66. pantu, 68. pantu un 109. pantu līdz 2016.2021. gada 31. decembrim nepiemēro Francijai attiecībā uz zvejas kuģiem, kuru lielākais garums nesasniedz 910 metrus un kuru darbības vieta ir Majotā, un uz to darbībām un nozveju. [Gr. 19]
2. Francija līdz 2014.2015. gada 1. janvārim izveido valsts kontroles sistēmu, kas piemērojama zvejas kuģiem, kuru garums nesasniedz 910 metrus un kuru darbības vieta ir Majotā. Šī sistēma atbilst šādām prasībām: [Gr. 20]
a)
visu vietējo iestāžu kontroles darbības koordinē viena iestāde, kas atrodas Majotā;
b)
kontrole, inspekcija un noteikumu izpilde tiek veikta, nepieļaujot diskrimināciju;
c)
sistēma nodrošina tādu sugu nozvejas kontroli, kuras ir Indijas okeāna tunzivju komisijas pārvaldībā un kurām piemēro aizsardzību;
d)
sistēma nodrošina, lai tiktu kontrolēta piekļuve ūdeņiem ap Majotu, jo īpaši apgabaliem, uz kuriem attiecas konkrētiem flotes segmentiem piemērojami piekļuves ierobežojumi;
e)
sistēma kā prioritāti izvirza mērķi plānot zvejas darbības ap salu tā, lai sagatavotos mērķtiecīgai rīcībai kontroles jomā.
3. Francija līdz 2014.2015. gada 30. septembrim iesniedz Komisijai rīcības plānu, kurā izklāstīti pasākumi, kas veicami, lai līdz 2017.2018. gada 1. janvārim nodrošinātu Regulas (EK) Nr. 1224/2009 pilnīgu īstenošanu attiecībā uz zvejas kuģiem, kuru lielākais garums nesasniedz 910 metrus un kuru darbības vieta ir Francijas Majotas departamentā.tālākajā reģionā. Francija šo rīcības plānu apspriež ar Komisiju. Francija veic visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu minēto rīcības plānu.” [Gr. 21]
"
7. pants
Stāšanās spēkā
Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.2014. gada 1. janvārī. [Gr. 22]
Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.
Komisijas deleģētā regula, ar ko groza I, II un IV pielikumu Regulai (ES) Nr. 978/2012 par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu
197k
36k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. decembra lēmums par iebildumu neizteikšanu pret Komisijas 2013. gada 30. oktobra deleģēto regulu, ar ko groza I, II un IV pielikumu Regulai (ES) Nr. 978/2012 par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu (C(2013)07167) – 2013/2929(DEA)
– ņemot vērā Komisijas deleģēto regulu (C(2013)07167),
– ņemot vērā Komisijas 2013. gada 25. novembra vēstuli, kurā tā lūdz paziņot, ka Parlaments neizteiks iebildumus pret Komisijas deleģēto regulu,
– ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas 2013. gada 2. decembra vēstuli Komiteju priekšsēdētāju konferences priekšsēdētājam,
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 978/2012 par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 732/2008(1), un jo īpaši tās 3. panta 2 punktu, 5. panta 3. punktu un 17. panta 2. punktu,
– ņemot vērā Reglamenta 87.a panta 6. punktu,
A. tā kā Komisija ir uzsvērusi, ka ir svarīgi, lai Parlaments pieņemtu savu lēmumu pirms 2013. gada 16. decembra, jo deleģētā regula jāpublicē līdz 2014. gada 1. janvārim, lai tādējādi VPS sistēmā varētu savlaicīgi atkal iekļaut Mjanmu/Birmu un no jauna iekļaut Dienvidsudānu;
1. paziņo, ka tas neizsaka iebildumus pret deleģēto regulu;
2. uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Padomei un Komisijai.
Aicinājums uzņemties izmērojamas un efektīvas saistības cīņā pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu Eiropas Savienībā
205k
46k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. decembra rezolūcija par prasību noteikt izmērojamas un obligātas saistības pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu Eiropas Savienībā (2013/2963(RSP))
– ņemot vērā Komisijas 2012. gada 6. decembra paziņojumu par rīcības plānu, kā pastiprināt cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas (COM(2012)0722),
– ņemot vērā Komisijas 2012. gada 6. decembra ieteikumu par agresīvu nodokļu plānošanu(1),
– ņemot vērā Komisijas 2012. gada 6. decembra ieteikumu par pasākumiem nolūkā mudināt trešās valstis piemērot minimālos labas pārvaldības standartus nodokļu lietās(2),
– ņemot vērā Komisijas 2012. gada 27. jūnija paziņojumu par konkrētiem veidiem, kā pastiprināt cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, tostarp attiecībā uz trešām valstīm” (COM(2012)0351),
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2013. gada 21. maija rezolūciju par cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu oāzēm(3),
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2012. gada 19. aprīļa rezolūciju par aicinājumu pēc konkrētiem pasākumiem, lai apkarotu krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas(4),
– ņemot vērā Ekonomikas un finanšu padomes (Ecofin) secinājumus un Eiropadomes 2012. gada 22. jūnija ziņojumu par nodokļu jautājumiem,
– ņemot vērā Ecofin 2013. gada 14. maija secinājumus par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un krāpšanu nodokļu jomā;
– ņemot vērā G20 līderu deklarāciju, kas izdota pēc Sanktpēterburgas 2013. gada 5. un 6. septembra augstākā līmeņa sanāksmes,
– ņemot vērā komunikē, kas izdots pēc G20 finanšu ministru un centrālo banku vadītāju sanāksmes Maskavā 2013. gada 15. un 16. februārī,
– ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) 2013. gada ziņojumu „Risinot nodokļu bāzes samazināšanas un peļņas novirzīšanas problēmas ”,
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
A. tā kā aplēsts, ka krāpšanas nodokļu jomā, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanas dēļ ik gadu Eiropas Savienībā tiek zaudēts EUR 1 triljons potenciālu nodokļu ieņēmumu, neveicot taustāmus pasākumus tā novēršanai;
B. tā kā krāpšana nodokļu jomā un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas ir nelegāla rīcība, kas ir saistīta ar izvairīšanos no nodokļu saistībām, taču nodokļu apiešana ir likumīga nodokļu režīma izmantošana, lai samazinātu nodokļu saistības vai izvairītos no tām, kas dažkārt noved pie agresīvas nodokļu plānošanas, ļaunprātīgi izmantojot nodokļu sistēmas tehniskos aspektus vai neatbilstību starp divām vai vairākām nodokļu sistēmām nodokļu saistību samazināšanai;
C. tā kā tikai dalībvalstu nodokļu bāzes saskaņošana varētu novērst nodokļu apiešanu;
D. tā kā iespējamie ieņēmumu ieguvumi panāktu labāku situāciju dalībvalstu budžetu līdzsvarošanai un pieejamo līdzekļu palielināšanai, lai veicinātu investīcijas, izaugsmi un nodarbinātību, kas ir izšķirīgi sociālekonomiskie faktori ilgtspējīgas ES krīzes pārvarēšanas stratēģijas īstenošanai;
E. tā kā mērogs, kādā notiek izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešana, mazina pilsoņu uzticību un paļāvību valsts pārvaldes un tās nodokļu sistēmu taisnīgumam un leģitimitātei;
F. tā kā vienpusīgi valstu pasākumi daudzos gadījumos ir bijuši neefektīvi un nepietiekami, pierādot, ka nepieciešama saskaņota un daudzvirzienu pieeja, pamatojoties uz konkrētu stratēģiju un taustāmiem mērķiem, kas noteikti valstu, ES un starptautiskā līmenī;
G. tā kā fiskālās konsolidācijas panākšanai ir jāveic pasākumi gan saistībā ar valsts budžeta ieņēmumiem, gan izdevumiem; tā kā ir būtiski panākt pareizu līdzsvaru starp nodokļu bāzi un nodokļu likmi, lai nodrošinātu fiskālo stabilitāti un konkurētspēju valsts un ES līmenī,
1. atzinīgi vērtē to, ka Komisija un Padome ir gatava novērst nodokļu nemaksāšanu Eiropā, cita starpā, intensīvāk apkarojot krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, kā arī agresīvu nodokļu plānošanu;
2. atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus paplašināt automātisko informācijas apmaiņu, apkarot krāpšanu PVN jomā un grozīt Mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu direktīvu, kuras mērķis ir samazināt nodokļu apiešanu Eiropā, novēršot juridiskās nepilnības, kuras daži uzņēmumi ir izmantojuši, lai izvairītos no savu taisnīgo fiskālo iemaksu veikšanas;
3. atgādina, ka Parlaments ir prasījis dalībvalstīm nekavējoties uzņemties saistības īstenot vērienīgu, taču reālistisku mērķi līdz 2020. gadam vismaz uz pusi samazināt nesamaksāto nodokļu apmēru;
4. ir pārliecināts, ka pašreizējā periodā, kad notiek atveseļošanās no krīzes, konkrēti mērķi un īstena apņemšanās apkarot izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu, likvidējot iespējas krāpties ar nodokļiem, var radīt tik ļoti nepieciešamo nodokļu ieņēmumu pieaugumu, atgūstot nodokļus, kuri bija jāsamaksā;
5. aicina Komisiju uzsākt pētījumu par iespējamiem rādītājiem, veidojot pamatu, lai samazinātu krāpšanos ar nodokļiem, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu, un attiecīgā gadījumā izveidot standartizētu rādītāju kopumu, lai izmērītu izvairīšanos no nodokļiem un nodokļu apiešanu;
6. aicina Komisiju ieviest taustāmu mērķu kopumu, lai samazinātu nesamaksāto nodokļu apmēru Eiropas un valsts līmenī, par galveno mērķi nosakot nesamaksāto nodokļu samazināšanu līdz 2020. gadam;
7. ierosina vajadzības gadījumā šos mērķus iekļaut stratēģijā „Eiropa 2020” un aicina Komisiju izvērtēt, vai tiem varētu piešķirt skaidru nozīmi Eiropas pusgadā;
8. šajā sakarībā aicina Komisiju izvērtēt arī to, vai varētu izvērst valstu reformu programmas un stabilitātes un konverģences programmas, iekļaujot šos mērķus un pasākumus, lai panāktu nepieciešamo nesamaksāto nodokļu samazināšanos;
9. uzsver, ka ir steidzami nepieciešama labāka koordinācija un ka kopēja virzība, lai samazinātu nesamaksātos nodokļus, konkretizētu Padomes pausto apņemšanos apkarot izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu;
10. aicina Komisiju katru gadu ziņot Parlamentam un Padomei par ES un visā pasaulē panākto progresu, apkarojot krāpšanos nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, kā arī agresīvu nodokļu plānošanu, un popularizēt tās tīmekļa vietnē konkrētus šīs jomas paraugprakses piemērus;
11. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem, un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai.
Progress, kas gūts, īstenojot dalībvalstu stratēģijas romu tautības iedzīvotāju integrācijai
229k
78k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. decembra rezolūcija par progresu, kas gūts, īstenojot dalībvalstu stratēģijas romu tautības iedzīvotāju integrācijai (2013/2924(RSP))
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2., 3. un 6. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību 8., 9. un 10. pantu un 19. panta 1. punktu,
– ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 21. pantu,
– ņemot vērā 1965. gada Starptautisko konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu, 1979. gada Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu, 1989. gada ANO Konvenciju par bērna tiesībām un 1992. gada ANO Deklarācija par to personu tiesībām, kuras pieder pie nacionālām vai etniskām, reliģiskām un lingvistiskām minoritātēm,
– ņemot vērā attiecīgo ES Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru,
– ņemot vērā Padomes Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā,
– ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 1. jūnija rezolūciju par romu sieviešu stāvokli Eiropas Savienībā(1),
– ņemot vērā Padomes Pamatlēmumu 2008/913/TI par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm (Pamatlēmums par rasismu un ksenofobiju),
– ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 9. septembra rezolūciju par romu stāvokli un pārvietošanās brīvību Eiropas Savienībā(2),
– ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 9. marta rezolūciju par ES stratēģiju romu integrācijai(3),
– ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 11. jūnija rezolūciju par sociālajiem mājokļiem Eiropas Savienībā(4),
– ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 14. marta rezolūciju par cīņas pastiprināšanu pret rasismu, ksenofobiju un naida noziegumiem(5),
– ņemot vērā Komisijas 2011. gada 5. aprīļa paziņojumu par ES programmu attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām līdz 2020. gadam (COM(2011)0173) un Eiropadomes 2011. gada 24. jūnija secinājumus,
– ņemot vērā Komisijas 2012. gada 21. maija paziņojumu „Romu integrācijas valstu stratēģijas: pirmais solis ES programmas īstenošanā” (COM(2012)0226),
– ņemot vērā Komisijas 2013. gada 26. jūnija paziņojumu par romu integrācijas valstu stratēģiju īstenošanā veiktajiem pasākumiem (COM(2013)0454),
– ņemot vērā 2013. gada 26. jūnija Komisijas priekšlikumu Padomes ieteikumam par efektīviem romu integrācijas pasākumiem dalībvalstīs (COM(2013)0460),
– ņemot vērā 2011. gada janvārī veikto pētījumu par pasākumiem romu tautības ES pilsoņu stāvokļa uzlabošanai Eiropas Savienībā,
– ņemot vērā 2012. gada maijā publiskoto Eiropas Pamattiesību aģentūras pārskatu „Romu stāvoklis 11 ES dalībvalstīs”,
– ņemot vērā 2013. gada 18. septembrī Eiropas Parlamentā notikušo uzklausīšanu par ES programmu attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām;
– ņemot vērā Komisijas 2013. gada 4. septembra ziņojumu par nevienlīdzības samazināšanu veselības jomā ES (SWD(2013)0328),
– ņemot vērā tā 2013. gada 4. jūlija rezolūciju par krīzes ietekmi uz aprūpes pieejamību mazāk aizsargātu iedzīvotāju grupām(6),
– ņemot vērā Komisijas dienestu 2013. gada 20. februāra darba dokumentu par ieguldījumiem veselības aprūpes jomā (SWD(2013)043),
– ņemot vērā 2011. gada 8. marta rezolūciju par nevienlīdzības samazināšanu veselības jomā(7),
– ņemot vērā Komisijas 2009. gada 20. oktobra paziņojumu „Solidaritāte veselības jomā. Nevienlīdzības samazināšana veselības jomā ES” (COM(2009)0567),
– ņemot vērā Komisijai iesniegto jautājumu par romu integrācijas valsts stratēģiju īstenošanā panākto progresu (O-000117/2013 – B7‑0528/2013),
– ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,
A. tā kā Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības;
B. tā kā romi visā Eiropā cieš no diskriminācijas un tā kā viņu sociāli ekonomiskā un pamattiesību situācija daudzos gadījumos ir sliktāka nekā līdzīgā stāvoklī esošo citu tautību cilvēku situācija;
C. tā kā nesenie notikumi ES dalībvalstī, pret romiem vērstā vardarbība, tas, ka nav pienācīgu integrācijas stratēģiju, naidīgu, pret romiem vērstu izteikumu izmantošana, strukturāla un sistēmiska diskriminācija, nepārprotami Eiropas Cilvēktiesību konvencijas un ES Pamattiesību hartas pārkāpumi, kā arī tas, ka pamattiesību pārkāpumu gadījumos netiek veikta tiesas izmeklēšana un netiek ierosināta lieta, ir pierādījums tam, ka ES aizvien ir izplatīta vēršanās pret romiem un ka pret to ir aktīvāk jācīnās visos līmeņos;
D. tā kā daudzu romu nabadzība un sociālā atstumtība ir sasniegusi kritisko līmeni, kas ierobežo romu ģimeņu dzīves izredzes un pakļauj romu jauniešus nabadzības riskam jau no agras bērnības;
E. tā kā citu tautību cilvēku negatīvā attieksme pret romiem un atklāta diskriminācija veicina romu atstumtību;
F. tā kā aizvien pieaugošā romu izstumšana kaitē izaugsmei un palielina valstu budžeta deficītus;
G. tā kā sociāla nevienlīdzība un reģionālas atšķirības noved pie lauku apvidos dzīvojošo kopienu dzīves kvalitātes pazemināšanās; tā kā slikti pārvaldīta pilsētvides attīstība pastiprina un veicina pieaugošo nabadzību pilsētās;
H. tā kā Komisijas 2013. gada paziņojums par romu integrācijas valstu stratēģiju īstenošanā veiktajiem pasākumiem liecina par to, ka dalībvalstīs panāktais progress, īstenojot savas romu integrācijas stratēģijas, ir bijis nenozīmīgs, pat attiecībā uz strukturālu priekšnosacījumu izveidi šo stratēģiju efektīvai īstenošanai;
I. tā kā 2010. gadā Komisijā izveidotā darba grupa ir izvērtējusi romu integrācijai piešķirto līdzekļu izlietojumu 18 valstīs un konstatējusi, ka dalībvalstis ES līdzekļus neizmanto pienācīgi un ka, neraugoties uz to, ka ES līdzekļiem ir ievērojams romu integrācijas veicināšanas potenciāls, trūkumi valsts, reģionālā un vietējā līmenī neļauj izmantot šos līdzekļus efektīvai romu sociālajai un ekonomiskajai integrācijai;
J. tā lielākajā daļā dalībvalstu aizvien vēl nepietiekamā līmenī ir leģitīma romu pārstāvība un attiecīgo pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaiste valstu stratēģiju plānošanā, īstenošanā un īstenošanas uzraudzībā;
K. tā kā vietējo un reģionālo iestāžu iesaistīšana uz romiem vērsto politikas nostādņu izstrādē, īstenošanā, īstenošanas uzraudzībā un pārskatīšanā, ir būtiski svarīgs elements efektīvā NRIS īstenošanā, jo tās veido to pārvaldības līmeni, kuram ir vislielākā praktiskā atbildība par romu integrāciju, taču šādu iestāžu iesaistes līmenis dalībvalstīs ir zems;
L. tā kā speciāli šim mērķi paredzēta finanšu resursu piešķiršana būtu jāpapildina ar patiesu politisko gribu no dalībvalstu puses, jo tas ir būtisks priekšnoteikums sekmīgai stratēģiju īstenošanai, un tā kā tikai dažām dalībvalstīm ir integrēta pieeja ES un valstu līdzekļu piešķiršanai, kamēr citās valsts stratēģijas īstenošana kavējas, jo netiek apgūti ES līdzekļi, īpaši tādēļ, ka trūkst konkrētu pasākumu;
M. tā kā aizvien nav skaidrs, kāds ir kopējais Eiropas līdzekļu apjoms, kas paredzēts konkrēti romu iedzīvotāju integrācijai; tā kā tādēļ ir būtiski svarīgi, lai Komisija turpinātu uzraudzīt, kā dalībvalstis izlieto ES līdzekļus, un iegūst garantijas, ka šie līdzekļi tiek izmantoti pienācīgi;
N. tā kā romu integrācijas pasākumu pienācīga uzraudzība un sistemātiska un konsekventa novērtēšana ir būtiski svarīgs faktors efektīvai NRIS īstenošanai un tā kā mazāk nekā puse dalībvalstu ir paredzējušas kādus mehānismus regulārai ziņošanai un novērtēšanai;
O. tā kā ES programma paredzēja katrā dalībvalstī izveidot nacionālo romu integrācijas kontaktpunktu un tajā bija uzsvērts, ka šiem kontaktpunktiem jābūt pilnībā spējīgiem efektīvi koordinēt romu integrāciju dažādās politikas jomās;
P. tā kā dalībvalstīm būtu jāveic visi pasākumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka romi netiek diskriminēti un ka tiek ievērotas, aizsargātas un veicinātas viņu cilvēktiesības, ko paredz Harta, Eiropas Cilvēktiesību konvencija un ES tiesību akti;
Q. tā kā romi cieš no diskriminācijas un sociālas atstumtības un īpaša uzmanība būtu jāpievērš romu kopienu nepilngadīgajiem un sievietēm, sevišķi attiecībā uz viņu pamattiesību ievērošanu, tostarp tiesībām uz izglītību un uz fizisko neaizskaramību, kā arī verdzības un piespiedu darba aizliegumu, kas noteikts Pamattiesību hartas 3. un 5. pantā;
R. tā kā efektīvai cīņai pret aizspriedumiem un negatīvu attieksmi, kas vērsta pret romiem, ir vajadzīgas spēcīgas informācijas kampaņas, iniciatīvas, kas veicina starpkultūru dialogu un sadarbību, un sabiedrības vairākuma atbalsts romu integrācijai;
S. tā kā romu tautības Eiropas Savienības pilsoņiem būtu jābūt iespējai pilnībā izmantot tiesības un pienākumus, kas izriet no Eiropas pilsonības;
1. asi nosoda pret romiem vērsto diskrimināciju un rasismu un pauž nožēlu par to, ka Eiropas Savienībā romu tautības cilvēku pamattiesības ne vienmēr tiek ievērotas; aicina Komisiju un dalībvalstis cīnīties pret diskrimināciju un nodrošināt, ka tiek pienācīgi transponētas un īstenotas attiecīgās ES direktīvas, piemēram, Direktīva 2000/43/EK un Direktīva 2012/29/ES(8);
2. aicina Komisiju izveidot efektīvu, visas ES mēroga uzraudzības mehānismu, lai uzraudzītu romu pamattiesību ievērošanu, pret romiem vērstus incidentus un naida noziegumus, un apņēmīgi rīkoties, tostarp vajadzības gadījumā uzsākot pārkāpumu procedūras, gadījumos, kad dalībvalstis pārkāpj romu pamattiesības, īpaši gadījumos, kad tiek pārkāptas ekonomiskās un sociālās tiesības, tiesības uz brīvu pārvietošanos un dzīvesvietas izvēli, tiesības uz piekļuvi veselības aprūpei un izglītībai, tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un nediskrimināciju (tostarp tiesības netikt diskriminētam vairāku iemeslu dēļ), tiesības uz personas datu aizsardzību un aizliegums veidot reģistrus, kas balstīti uz etnisko piederību un rasi;
3. atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izveidot tiešsaistes instrumenti, kas palīdzētu vietējām iestādēm izprast un piemērot ES pilsoņu brīvas pārvietošanās tiesības; tomēr nosoda mēģinājumus nelikumīgi ierobežot romu tiesības uz brīvu pārvietošanos un aicina dalībvalstis pārtraukt nelikumīgu izraidīšanu;
4. nosoda jebkāda veida pret romiem vērstu naidīgu izturēšanos un naidpilnus izteikumus publiskajā un politiskajā retorikā; mudina dalībvalstis atjaunot apņemšanos cīnīties apkarot antičigānismu un atzīt savi vainu NRIS sekmīgas īstenošanas kavēšanā; mudina visas puses atturēties no pret romiem vērstiem, naidu kurinošiem izteikumiem;
5. aicina dalībvalstis izmeklēt un pārtraukt etnisko profilu veidošanu, policijas iestāžu piekopto un cita veida cilvēktiesību pārkāpumus, kas vērsti pret romiem, nodrošināt, ka aizspriedumu vadīti noziedzīgi nodarījumi ir sodāmi un šie nodarījumi tiek pienācīgi reģistrēti un efektīvi izmeklēti, ka no šādiem nodarījumiem cietušajiem tiek piedāvāta atbilstīga palīdzība un aizsardzība, kā arī izveidot īpašas apmācības programmas policijas un citu publisko iestāžu darbiniekiem, kas strādā ar romu kopienām;
6. aicina Komisiju un dalībvalstis novērst to, ka ES dzīvojošajiem romiem bieži nav dzimšanas apliecību;
7. aicina dalībvalstis efektīvi reaģēt uz romu izstumšanu, īstenojot pasākumus, kas iekļauti NRIS, ar konkrētiem mērķiem, izpildes grafikiem un piešķirtiem budžeta līdzekļiem; aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi iesaistīt romu pārstāvjus un pilsonisko sabiedrību politikas nostādņu veidošanā, pārraudzībā, īstenošanā, īstenošanas uzraudzībā un novērtēšanā attiecībā uz NRIS un projektiem, kas skar romu kopienas, izveidojot mehānismus regulāram un pārredzamam dialogam atbilstīgi principiem, kas iekļauti ES Rīcības kodeksā attiecībā uz partnerību; aicina dalībvalstis savās NRIS norādīt, kā tieši tās plāno iekļaut un iesaistīt romus šajā procesā; aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstu centienus, palielinot romu pārstāvju informētību par iespējām, ko sniedz NRIS, un mudināt viņus aktīvāk piedalīties integrācijas procesā;
8. aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pietiekamu finansējumu, lai izveidotu spēcīgu romu pilsonisko sabiedrību ar tādām iespējām, zināšanām un prasmi, lai varētu veikt uzraudzību un izvērtēšanu;
9. aicina Komisiju pastiprināt centienus darbā ar dalībvalstīm, vietējām pašpārvaldēm un citām attiecīgajām struktūrām, lai nodrošinātu efektīvu saziņu attiecībā uz nacionālo stratēģiju īstenošanu un priekšrocībām, ko dod romu sociālā integrācija, veicinātu starpkultūru dialogu un izpratnes veicināšanas kampaņas, ar ko cenšas panākt, lai izbeigtu aizspriedumus un negatīvo attieksmi pret romiem (to panākot ar uzskatu maiņu), un veicināt iniciatīvas, kas gūst vairākuma atbalstu politikai, kas vērsta uz romu integrācijas veicināšanu;
10. mudina Komisiju un dalībvalstis nacionālajās romu integrācijas stratēģijās (NRIS) uzsvērt dzimumu dimensiju un iesaistīt gan romu sievietes, gan romu jauniešus NRIS īstenošanas un uzraudzības procesā;
11. mudina dalībvalstis iesaistīt vietējās un reģionālās pašpārvaldes iestādes to nacionālo stratēģiju pārskatīšanā, pārvaldībā, īstenošanā un uzraudzīšanā un palīdzēt un sniegt atbalstu vietējām un reģionālajām pašpārvaldes iestādēm attiecībā uz pasākumiem, kas tām nepieciešami veikt, lai īstenotu romu integrāciju visu NRIS pīlāru ietvaros, kā arī attiecībā uz pasākumu, kas vērsti pret diskrimināciju, īstenošanu;
12. aicina dalībvalstis ar FRA, ANO Attīstības programmas (UNDP) un Pasaules Bankas palīdzību sagatavot dalītus datus par romu sociālekonomisko situāciju, to, kādā pakāpē romi saskaras ar diskrimināciju etniskās izcelsmes dēļ, un pret viņiem izdarītajiem naida noziegumiem, un šo datu sagatavošanā pilnībā ievērot datu aizsardzības standartus un tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, un sadarbībā ar Komisiju izstrādāt bāzes rādītājus un izmērāmus mērķus, kas ir būtiski svarīgi stabilai uzraudzības sistēmai, lai nodrošinātu uzticamu atgriezenisko saikni attiecībā uz progresu, kas gūts NRIS īstenošanā un romu situācijas uzlabošanā, īpašu uzmanību veltot nepilngadīgajiem un sievietēm; aicina Komisiju palielināt FRA koordinēšanas lomu un pilnībā izmantot tās iespējas;
13. aicina Komisiju noteikt dalībvalstīm grafiku un skaidrus un izmērāmus mērķus un rādītājus NRIS īstenošanai saskaņā ar stratēģiju „Eiropa 2020”, palīdzēt dalībvalstīm uzlabot to spēju apgūt ES līdzekļus un sagatavot valstīm ieteikumus, kas būtu izstrādāti atsevišķi pa valstīm un ņemtu vērā valstu specifiku;
14. aicina dalībvalstis ņemt vērā nabadzības daudzdimensionālos un teritoriālos aspektus, likt lietā pietiekamus budžeta līdzekļus no valsts budžeta un ES programmām — pirmkārt no Eiropas Sociālā fonda, Eiropas Reģionālās attīstības fonda un Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai — inter alia izmantojot kopienu vadītu vietējo attīstību, kopīgos rīcības plānus, integrētās teritoriālās investīcijas un integrētās darbības, lai īstenotu to NRIS izvirzītos mērķus, izstrādāt daudznozaru un vairāku fondu programmas, kas pievēršas vistrūcīgākajiem mikroreģioniem, iekļaut romu integrāciju partnerības nolīgumos plānošanas periodam no 2014. līdz 2020. gadam un izveidot savas darbības programmas vienlīdzīgu iespēju veicināšanai un diskriminācijas un segregācijas nepieļaušanai;
15. aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest īpašas dotāciju shēmas mazu un elastīgu fondu veidā kopienas projektiem un vietējo kopienu mobilizēšanai sociālās integrācijas jautājumos;
16. aicina dalībvalstis saskaņot savu vispārējās izglītības, nodarbinātības, mājokļa un veselības politiku ar NRIS mērķiem;
17. aicina Komisiju un tās Darba grupu romu jautājumos turpināt izvērtējumus par to, kā dalībvalstis izlieto ES līdzekļus, kas paredzēti romu integrācijai, kā arī par dalībvalstu nacionālās politikas ietekmi uz romu sadzīvi, par konstatēto ziņot katru gadu Parlamentam un Padomei un noteikt šajos ziņojumos konkrētus veidus, kā uzlabot ES fondu selektivitāti; aicina Komisiju atvieglot strukturēta devuma izmantošanu, ko saņem no ekspertiem un pilsoniskās sabiedrības, un nodrošināt efektīvu sadarbību starp Romu integrācijas platformu un rotējošajām ES prezidentūrām;
18. aicina Komisiju veikt regulāru ārējo novērtējumu attiecībā uz ES finansējuma ietekmi uz romu sociālo integrāciju un identificēt paraugpraksi un projektus, kas īstenoti ar ES finansējuma palīdzību, un nodrošināt to ilgtermiņa ilgtspēju;
19. aicina dalībvalstis darboties kopā ar vietējās un reģionālās pašpārvaldes iestādēm, lai pārvarētu teritoriālo segregāciju, apturētu nelikumīgas piespiedu izlikšanu un novērstu romu palikšanu bez mājokļa, kā tas tagad vērojams, un arī izveidot efektīvu un integrējošu mājokļa politiku, tostarp nodrošinot ar pienācīgu mājokli un sociālo un veselības aprūpes palīdzību izlikšanas gadījumā;
20. aicina dalībvalstis izmantot pilsētplānošanu integrācijai un segregācijas likvidēšanai un attīstīt pilsētu, kuras viszīmīgāk skar sociālā līdzsvara trūkums, infrastruktūru un vides kvalitāti, kā arī nostiprināt saiknes starp pilsētu un lauku teritorijām, lai veicinātu integrējošu attīstību;
21. aicina dalībvalstis likvidēt segregāciju izglītības jomā un romu bērnu nelikumīgo ievietošanu speciālās skolās attiecīgā gadījumā un radīt nepieciešamo infrastruktūru un mehānismus, ar kuriem veicināt kvalitatīvas izglītības pieejamību visiem romu bērniem, pievērsties problēmai, ka romu skolēni pamet skolu, šo jautājumu risinot inter alia tādējādi, ka izglītības procesā iesaista vecākus, veicināt agrīnās pirmsskolas izglītības un attīstības pakalpojumu pieejamību romu bērniem, nodrošināt skolotāju apmācību, tā lai viņi spētu pievērsties īpašajām situācijām, kādas var rasties darbā ar romu bērniem, nodrošināt integrējošas atbalsta struktūras, piemēram, privātās apmācības (tutoring) un mentoringu romu audzēkņiem, lai novērstu to, ka viņi pamet mācības sekundārajā vai terciārajā izglītības līmenī, nodrošināt viņiem pieejamību programmai „Erasmus” un sniegt stažēšanās iespējas, lai viņi varētu iegūt pienācīgu darba pieredzi;
22. aicina Padomi un Komisiju pievērsties jautājumam par to, ka romu vidū ir vērojams augsts bezdarba līmenis, un likvidēt visus šķēršļus nodarbinātības pieejamībai, tostarp izmantojot pastāvošos mehānismus, piemēram, Jaunatnes garantiju un stratēģijas „Eiropa 2020” pamatiniciatīvas; aicina dalībvalstis radīt antidiskriminācijas mehānismus, specializētas apmācību programmas un programmas, ar kurām veicina piekļuvi darba tirgum, tostarp samērīgu romu pārstāvību sabiedriskajos pakalpojumos, mudinot pašnodarbinātību, piesaistot līdzekļus lielāka darbavietu skaita radīšanai nozarēs ar augstāko nodarbinātības potenciālu — piemēram, integrējošā „zaļā” ekonomika, veselības un sociālie pakalpojumi un digitālā ekonomika — un izveidojot partnerības starp valsts iestādēm un darba devējiem;
23. aicina Eiropas iestādes izveidot stažēšanās programmas un nodarbināt romus visās iestādēs;
24. aicina Komisiju un dalībvalstis pievērsties pastāvošajām veselības atšķirībām, ar ko sastopas romi, un pastāvošo diskrimināciju attiecībā uz viņu piekļuvi veselības aprūpei, izveidot īpašas mērķprogrammas un piešķirt pietiekamus finanšu līdzekļus no valstu un ES fondiem, īpaši uzsverot bērnu un māšu veselības stāvokli;
25. aicina dalībvalstis precīzi noteikt nacionālos kontaktpunktus romu integrācijai un šo kontaktpunktu atbildību NRIS īstenošanā, nodrošinot, ka tiem ir pietiekama autoritāte, spēja un politiskais un finansiālais atbalsts, lai varētu efektīvi pildīt savu uzdevumu, kā arī pienācīgas saiknes ar romu kopienu un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, nodrošināt, ka kontaktpunkti ir pieejami, tos skaidri identificējot, un nodrošināt, ka to saziņa ar ieinteresētajām personām ir pārredzama visos līmeņos;
26. atgādina dalībvalstīm, ka paraugprakse, piemēram, romu vidutāju programmas un Eiropas Pilsētu un reģionu alianse romu iekļaušanai, ko īsteno Eiropas Padome, ir veiksmīga šajā jomā un tam būtu jāiedvesmo dalībvalstis izrādīt lielāku politisko apņēmību attiecībā uz romu efektīvu integrāciju;
27. atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemts Komisijas priekšlikums Padomes ieteikumam par efektīviem romu integrācijas pasākumiem dalībvalstīs;
28. uzsver, ka integrācija notiek divos virzienos un ka visi integrācijas centieni paredz pusēm kopīgi dalītu, bet asimetrisku atbildību, ņemot vērā to iespējas un to ekonomiskos, politiskos un sociālos resursus;
29. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Eiropas Padomei.
Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīva 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI.
Viļņas augstākā līmeņa sanāksmes rezultāti un Austrumu partnerības nākotne, īpaši attiecībā uz Ukrainu
317k
60k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. decembra rezolūcija par Viļņas augstākā līmeņa sanāksmes rezultātiem un Austrumu partnerības nākotni, īpaši attiecībā uz Ukrainu (2013/2983(RSP))
– ņemot vērā 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politiku, virzību uz spēcīgāku partnerību — EP nostāja attiecībā uz 2012. gada progresa ziņojumiem(1),
– ņemot vērā 2013. gada 12. septembra rezolūciju par Krievijas izdarīto spiedienu uz Austrumu partnerības valstīm (saistībā ar gaidāmo Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmi Viļņā)(2),
– ņemot vērā tā 2005. gada 13. janvāra rezolūciju par vēlēšanu rezultātiem Ukrainā(3),
– ņemot vērā Austrumu partnerības Viļņas augstākā līmeņa sanāksmes 2013. gada 29. novembra kopīgo deklarāciju,
– ņemot vērā Austrumu partnerības Varšavas augstākā līmeņa sanāksmes 2011. gada 30. septembra kopīgo deklarāciju un Prāgas augstākā līmeņa sanāksmes 2009. gada 7. maija kopīgo deklarāciju,
– ņemot vērā situācijas pasliktināšanos Ukrainā, kas saistīta ar Ukrainas iestāžu lēmumu 2013. gada 28. un 29. novembra Viļņas augstākā līmeņa sanāksmē neparakstīt asociācijas nolīgumu, kā rezultātā sākās masveida tautas demonstrācijas, atbalstot Ukrainas izvēli par labu Eiropai Euromaidan rīkotos pasākumos Kijevā un citās pilsētās visā Ukrainā,
– ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton un ES paplašināšanās un Eiropas kaimiņattiecību politikas komisāra Štefan Füle kopīgos paziņojumus, kuros nosodīta pārmērīga policijas spēka lietošana 2013. gada 30. novembrī, izklīdinot demonstrantus Kijevā,
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu,
A. tā kā Austrumu partnerības Viļņas augstākā līmeņa sanāksmē Ukraina un visi pārējie dalībnieki atkārtoti apliecināja savu apņemšanos ievērot starptautisko tiesību principus un pamatvērtības, piemēram, demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu;
B. tā kā jo īpaši Armēnijas lēmums pārtraukt sarunas par asociācijas nolīgumu un Ukrainas pēdējā brīdī pieņemtais lēmums apturēt gatavošanos tās asociācijas nolīguma parakstīšanai mazina to līdzšinējo centienu un darbu nozīmi, kas pēdējo pāris gadu laikā paveikti ar mērķi padziļināt divpusējās attiecības un sekmēt Eiropas integrāciju;
C. tā kā neapmierinātību un plašus protestus Ukrainā radījis šīs valsts valdības lēmums apturēt sagatavošanās procesu, lai parakstītu asociācijas nolīgumu, kas paredz arī padziļinātas un visaptverošas brīvās tirdzniecības zonas (DCFTA) izveidi; tā kā šajā sakarībā Ukrainas drošības spēki brutāli un nepieņemami lietoja spēku pret miermīlīgiem demonstrantiem, opozīcijas partijām un plašsaziņas līdzekļiem;
D. tā kā Gruzija un Moldova 2013. gada 29. novembrī Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmē Viļņā ir parafējušas asociācijas nolīgumus ar ES, tostarp noteikumus DCFTA izveidošanai;
E. tā kā pieņemams ir vienīgi miermīlīgs risinājums, kas panākams sarunu ceļā starp visām iesaistītajām pusēm,
1. atzinīgi vērtē to, ka ir parafēti asociācijas nolīgumi un noteikumi DCFTA izveidošanai ar Gruziju un Moldovu, kas šīm divām valstīm nosaka precīzu Eiropas integrācijas darba kārtību; cer pēc iespējas ātrāk parakstīt un īstenot šos nolīgumus; šajā sakarībā aicina Komisiju atvieglot šo nolīgumu īstenošanu un palīdzēt abu valstu attiecīgajām iestādēm, lai to iedzīvotāji jau drīzumā izjustu būtiskus pozitīvus rezultātus un ieguvumus jomās, uz kurām attiecas minētie nolīgumi;
2. pauž nožēlu par to, ka Ukrainas iestāžu pārstāvji prezidenta V. Janukoviča vadībā Austrumu partnerības Viļņas augstākā līmeņa sanāksmē pieņēma lēmumu neparakstīt asociācijas nolīgumu, turklāt neraugoties uz ES nepārprotami pausto vēlmi turpināt asociācijas procesu, ja tiek izpildīti attiecīgie nosacījumi; uzskata, ka, pieņemot šādu lēmumu, tiek palaista garām laba iespēja ES un Ukrainas attiecību veidošanā un Ukrainas centienu īstenošanā; atzīst Ukrainas vēlmi tuvināties Eiropai, ko apliecināja Ukrainas pilsoniskās sabiedrības demonstrācijas Euromaidan rīkotajos pasākumos Kijevā un citās pilsētās visā Ukrainā, iedzīvotājiem nekavējoties dodoties ielās, lai paustu neapmierinātību par prezidenta V. Janukoviča lēmumu, un atkārtoti norāda, ka ES un Ukrainas attiecību padziļināšanās un Eiropas perspektīvas piedāvāšana Ukrainai ir ārkārtīgi svarīga un atbilst abu pušu interesēm;
3. nosoda vardarbīgos notikumus naktī no 2013. gada 9. uz 10. decembri, kad drošības spēki iebruka opozīcijas partiju un neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu mītnēs un vajāja protestētājus, kā arī notikumus naktī no 2013. gada 10. uz 11. decembri, kad drošības spēki uzbruka miermīlīgiem protestētājiem, mēģinot izklīdināt tos no Euromaidan norišu vietas un apkārtējām ielām un nojaukt barikādes; norāda, ka šie notikumi risinājās pat Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton vizītes laikā un turpinoties centieniem panākt apaļā galda sarunu uzsākšanu; pauž bažas, ka tie var vēl vairāk saasināt jau tā saspīlēto situāciju;;
4. atgādina, ka starp ES un Ukrainu darbojas vairāki saziņas kanāli, tostarp Eiropas Parlamenta Uzraudzības misija bijušo amatpersonu P. Cox un A. Kwasniewski vadībā, un tādēļ uzsver, ka jau agrāk vajadzēja izteikt bažas par problēmām, kuras pēdējā brīdī pieņemtā lēmuma attaisnošanai minēja Ukrainas iestādes, lai tās varētu atrisināt;
5. atkārtoti pauž stingru atbalstu asociācijas nolīguma iespējami drīzai parakstīšanai ar nosacījumu, ka ir izpildītas 2012. gada 10. decembra Ārlietu padomes noteiktās prasības, kuras 2012. gada 13. decembra rezolūcijā atbalstījis arī Parlaments; tāpēc aicina Eiropadomi tās 2013. gada decembra sanāksmē nākt klajā ar spēcīgu politisku vēstījumu, ka ES joprojām ir gatava veidot attiecības ar Ukrainu;
6. aicina nekavējoties izveidot jaunu, pilntiesīgu ES starpniecības misiju augstākajā politiskajā līmenī, lai palīdzētu uzsākt apaļā galda sarunas starp valdību, demokrātisko opozīciju un pilsonisko sabiedrību, tādējādi nodrošinot pašreizējās krīzes mierīgu atrisināšanu, kā arī lai palīdzētu šajās sarunās;
7. pauž pilnīgu solidaritāti ar cilvēkiem, kas piedalās demonstrācijās par savas valsts nākotni Eiropā; aicina Ukrainas varas iestādes pilnībā ievērot cilvēku pilsoniskās tiesības un pulcēšanās un miermīlīgu protestu pamatbrīvības; stingri nosoda brutāla spēka izmantošanu pret miermīlīgu demonstrāciju dalībniekiem un uzsver, ka jāveic ātra, efektīva un neatkarīga izmeklēšana un jāsauc pie atbildības tie, kuri atzīti par vainīgiem; prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot miermīlīgos protestētājus, kuri apcietināti pēdējo dienu laikā; vērš uzmanību uz Ukrainas starptautiskajām saistībām šajā sakarībā; uzsver, ka šāda rīcība nepārprotami pārkāpj pulcēšanās un vārda brīvības pamatprincipus un tādēļ ir pretrunā vispārējām un Eiropas vērtībām; atgādina — tas, kā Ukraina aizstāv un veicina šīs vērtības, jāpārbauda jo īpaši rūpīgi, ņemot vērā, ka tā ir Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas prezidējošā valsts;
8. atkārtoti uzsver, ka stingri nosoda nepieņemamo politisko un ekonomisko spiedienu un tirdzniecības sankciju draudus, ko Krievija izmanto attiecībās ar Ukrainu; aicina ES un tās dalībvalstis paust vienotu nostāju attiecībās ar Krieviju un aicina ES kopā ar dalībvalstīm izstrādāt un īstenot politiku, ar kuru pienācīgi reaģēt uz tiem instrumentiem un pasākumiem, ko Krievija izmanto attiecībās ar Austrumu partnerības valstīm, lai jo īpaši palīdzētu Ukrainai panākt energoapgādes drošību, ņemot vērā pašreizējo krīzi attiecībā uz Krievijas dabasgāzes importu; atkārtoti uzsver, ka asociācijas nolīgums viennozīmīgi ir divpusējs un skar tikai šīs divas puses, kā arī stingri noraida ikvienu priekšlikumu procesā iesaistīt kādu trešo personu;
9. aicina Komisiju apsvērt iespējamos pretpasākumus, kurus ES var ierosināt gadījumā, ja Krievija tuvredzīgu politisku mērķu vārdā pārkāpj Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) noteikumus; uzsver, ka Savienības politiskā uzticamība prasa, lai tā būtu spējīga reaģēt gadījumos, kad uz to vai tās partnervalstīm tiek izdarīts politisks vai ekonomisks spiediens;
10. aicina Ukrainas iestādes sākt sarunas ar protestētājiem, lai novērstu vardarbības eskalāciju un stāvokļa destabilizāciju valstī, un aicina visas politiskās partijas nodrošināt pienācīgas, līdzsvarotas un pārdomātas diskusijas parlamentā par ekonomisko un politisko situāciju un par nākotnē iespējamu integrāciju Eiropas Savienībā; atgādina, ka ikvienā demokrātijā var sarīkot jaunas vēlēšanas gadījumos, ja nepieciešams pārliecināties par tautas piešķirto leģitimitāti;
11. aicina ES iestādes un dalībvalstis apņemties īstenot atvērto durvju politiku attiecībās ar Ukrainas sabiedrības pārstāvjiem, jo īpaši izmantojot ātru vienošanos par bezvīzu režīmu, nostiprinot sadarbību pētniecības jomā, paplašinot jauniešu apmaiņu un sekmējot labāku stipendiju pieejamību; uzskata, ka būtu jāpieliek papildu pūliņi, lai pilnībā iekļautu Ukrainu ES iekšējā enerģijas tirgū;
12. uzsver, ka ES ir jāatbalsta starptautisko finanšu iestāžu, piemēram, Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas, iesaistīšana, lai nodrošinātu finansiālu palīdzību, kas palīdzēs Ukrainai risināt ar finanšu situācijas pasliktināšanos saistītās problēmas;
13. atgādina, ka asociācijas nolīguma parakstīšana nav pašmērķis, bet drīzāk līdzeklis, lai panāktu ilgtermiņa stabilitāti un sociālekonomisko attīstību, kā arī ilgtspējīgu un sistēmisku pārkārtošanos, un ka tādēļ ir vajadzīga patiesa apņemšanās attiecībā uz tās pareizu un drīzu īstenošanu; aicina ES un Ukrainas iestādes vienoties par konkrētu īstenošanas ceļvedi;
14. pauž nožēlu, ka pēc vairāk nekā trīs gadus ilgušām un sekmīgi pabeigtām sarunām par asociācijas nolīgumu, tajā skaitā DCFTA izveidošanu, Armēnijas iestādes tā noslēgšanas vietā nolēma pievienoties muitas savienībai, tādējādi pakļaujoties Krievijas spiedienam; atgādina Armēnijas iestādēm, ka protesti un demonstrācijas pret šo lēmumu ir valsts iedzīvotāju brīvas gribas izpausme un ka tā jārespektē saskaņā ar Armēnijas starptautiskajām saistībām; šajā sakarībā atgādina, ka vajāšana un aizturēšana ir pulcēšanās un vārda brīvības tiesību pārkāpums, un ka represīvie pasākumi ir pretrunā nesenajiem apgalvojumiem par uzticībai tām vērtībām, kas šai valstij ir kopīgas ar ES; aicina Armēnijas valdību uzsākt iekļaujošu dialogu ar pilsonisko sabiedrību par valsts turpmāko attīstību;
15. atzinīgi vērtē to, ka parakstīts nolīgums par vīzu atvieglotu izsniegšanu starp ES un Azerbaidžānu; pauž bažas par represijām pret opozīciju, kas valstī notika pēc prezidenta vēlēšanām 2013. gada oktobrī, un kas izpaudās kā opozīcijas aktīvistu aizturēšana un aresti, neatkarīgu NVO un plašsaziņas līdzekļu darba traucēšana, valdības kritiķu atlaišana no darba vienīgi viņu politiskās darbības dēļ; mudina Azerbaidžānas parlamentu pārskatīt lēmumu pārtraukt dalību Euronest parlamentārajā asamblejā pēc Parlamenta 2013. gada 23. oktobra rezolūcijas pieņemšanas;
16. atzinīgi novērtē Komisijas tiesību akta priekšlikumu par grozījumiem Regulā (EK) Nr. 539/2001, lai Moldovas pilsoņi, kuriem ir biometriskā pase, varētu izmantot bezvīzu režīmu ceļošanai Šengenas zonā; uzskata, ka šis svarīgais pasākums veicinās cilvēku savstarpējos kontaktus un tuvinās Moldovas iedzīvotājus Eiropas Savienībai;
17. atzinīgi novērtē pamatnolīguma noslēgšanu ar Gruziju par līdzdalību ES krīžu vadības operācijās, kas dod pastāvīgu juridisku pamatu Gruzijas iesaistīšanai ES krīžu vadības pasākumos visā pasaulē pašlaik un nākotnē;
18. uzskata, ka Viļņas augstākā līmeņa sanāksmes rezultāti un kopējā norise apliecina nepieciešamību Eiropas Savienībai formulēt Eiropas vērtībām un interesēm atbilstošu stratēģiskāku un elastīgāku politiku tās Austrumu partneru Eiropas izvēles atbalstam, pilnībā izmantojot ES rīcībā esošos instrumentus, piemēram, makroekonomisko palīdzību, atvieglotu tirdzniecības režīmu, projektus energoapgādes drošības uzlabošanai un ekonomikas modernizācijai, kā arī ātri īstenot vīzu režīma liberalizāciju;
19. atbalsta pilsoniskās sabiedrības plašāku iesaistīšanos valstu reformu procesos; aicina pēc iespējas ātrāk uz Ukrainu nosūtīt Eiropas Parlamenta misiju; atzinīgi novērtē Austrumu partnerības valstu vietējo un reģionālo pašvaldību konferences iesaistīšanos;
20. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstīm, Ukrainas prezidentam, Austrumu partnerības valstu un Krievijas Federācijas valdībām un parlamentiem, Euronest Parlamentārajai asamblejai un Eiropas Padomes un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Parlamentārajām asamblejām.
– ņemot vērā Eiropadomes prezidentūras 2003. gada 19. un 20. jūnijā Salonikos notikušās sanāksmes secinājumus attiecībā uz Rietumbalkānu valstu izredzēm pievienoties Eiropas Savienībai,
– ņemot vērā Vispārējo lietu padomes 2012. gada 11. decembra secinājumus, ko 2012. gada 14. decembrī apstiprināja Eiropadome,
– ņemot vērā Komisijas 2010. gada 9. novembra paziņojumu „Komisijas atzinums par Albānijas pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā” (COM(2010)0680),
– ņemot vērā Komisijas 2013. gada 16. oktobra paziņojumu „Paplašināšanās stratēģija un galvenie uzdevumi 2013.-2014. gadā” (COM(2013)0700) un Komisijas dienestu darba dokumentu „Albānijas 2013. gada progresa ziņojums” (SWD(2013)0414),
– ņemot vērā Starptautiskās vēlēšanu novērošanas misijas sākotnējos atzinumus un secinājumus par 2013. gada 23. jūnija vēlēšanām Albānijā,
– ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 22. novembra rezolūcija par paplašināšanos –– politikas pamatnostādnes, kritēriji un ES stratēģiskās intereses(1) un 2012. gada 13. decembra rezolūciju par Albānijas progresa ziņojumu(2),
– ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 22. oktobra rezolūciju par pirmspievienošanās palīdzībai paredzēto Eiropas Savienības budžeta līdzekļu pārvaldību tiesu sistēmu darbības uzlabošanas un korupcijas apkarošanas jomā kandidātvalstīs un potenciālajās kandidātvalstīs(3) un tā novērojumus par Albāniju,
– ņemot vērā ieteikumus, ko Eiropas Savienības un Albānijas Stabilizācijas un asociācijas parlamentārā komiteja (SAPC) pieņēma savā 6. sanāksmē 2013. gada 28. un 29. oktobrī,
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
A. tā kā Albānija ir demonstrējusi progresu Komisijas 2010. gada atzinuma 12 svarīgāko prioritāšu īstenošanā un reformu process notiek apmierinoši; tā kā Albānija ar partiju vienprātību ir pieņēmusi atlikušos galvenos tieslietu, valsts pārvaldes un parlamentāro reformu pasākumus; tā kā vēl pastāv problēmas un tām ir strauji un efektīvi jāpievēršas, lai turpinātu virzību ceļā uz dalību ES;
B. tā kā 2013. gada jūnija parlamentāro vēlēšanu pienācīga norise un miermīlīga varas nodošana pozitīvi ietekmēja valsts demokrātijas procesu un uzlaboja tās starptautisko tēlu;
C. tā kā pievienošanās ES ir kļuvusi par dzinējspēku reformu turpināšanai Albānijā un tās iedzīvotāju atbalsts, lai pievienotos ES, ir īpaši augsts;
D. tā kā, neraugoties uz līdz šim panākto progresu, jaunais parlamenta sasaukums sāka darbu atkal ar nesaskaņām politisko spēku starpā; tā kā šie notikumi ir parādījuši, ka politiskajiem spēkiem ir steidzami jāveicina dialoga, sadarbības un kompromisa gaisotne, pirmkārt divu galveno politisko spēku savstarpējo attiecību jomā, bet arī starp visām parējām ieinteresētajām pusēm valsts sociālajā dzīvē;
E. tā kā Eiropas Parlamentam ir bijusi nozīmīga loma centienos izveidot valstī veselīgu politisko klimatu; tā kā ilgtspējīgs politiskais dialogs ir būtisks, lai uzturētu reformu procesa un ES programmas īstenošanas gaitu;
F. tā kā Eiropas Savienība tiesiskumu ir noteikusi par vienu no paplašināšanās procesa pamatelementiem, tā kā tiesu sistēmas neatkarība, cīņa pret korupciju, organizēto noziedzību un cilvēku, ieroču un narkotiku nelikumīgu tirdzniecību joprojām ir jomas, kas rada nopietnas bažas; tā kā progresam šajās jomās ir būtiska nozīme, lai varētu turpināt integrācijas procesu ES; tā kā stingram politiskajam atbalstam ir izšķirošā nozīme, lai gūtu panākumus šajās jomās;
G. tā kā ir vēl vairāk jāveicina mazākumtautību tiesības, jo īpaši romu mazākumtautības un lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI) kopienas tiesības; tā kā romu dzīves apstākļi Albānijā ir šausmīgi un steidzami ir jāuzlabo, jo īpaši saistībā ar romu tautības cilvēku piekļuvi iedzīvotāju reģistrācijai, mājokļiem un izglītībai un saistībā ar romu bērnu iekļaušanu izglītības sistēmā, sākot ar pirmskolas līmeni un beidzot ar augstāko izglītību;
H. tā kā sociālās reformas ir tik pat nozīmīgas kā politiskās un juridiskās; tā kā Albānija cenšas uzlabot sociālās kohēzijas līmeni un tā veikšanai izjūt vajadzību pēc spēcīga ES atbalsta, kā arī pēc izteiktākiem valdības kā trešās puses centieniem sekmēt sociālo dialogu kopā ar arodbiedrībām un darba devēju apvienībām;
I. tā kā profesionāla, efektīva un uz vērtībām balstīta valsts administrācija ir ļoti svarīga tādai valstij, kas cenšas kļūt par ES dalībvalsti;
J. tā kā korupcija un nesodāmība par izdarītajiem noziegumiem Albānijas sabiedrībā joprojām ir plaši izplatīta; tā kā valsts iestādes, kas cīnās pret korupciju, joprojām nav aizsargātas pret politisko spiedienu un ietekmi; tā kā korupcija tiesu un kriminālsodu represīvajās iestādēs joprojām ir īpaši nopietna problēma;
K. tā kā ikvienas valsts virzība uz dalību ES ir atkarīga no tās centieniem izpildīt Kopenhāgenas kritērijus un ievērot nosacījumus, kas saistīti ar stabilizācijas un asociācijas procesu;
L. tā kā paplašināšanās politikai arī turpmāk jābūt uzticamai un balstītai uz objektīviem kritērijiem, kas jāizpilda; tā kā Albānija atrodas pavisam tuvu tam, lai sasniegtu kandidātvalsts statusu, jo tā ir izpildījusi kritērijus šim posmam,
Vispārēji apsvērumi
1. atzinīgi vērtē un atbalsta ieteikumus, ko satur Albānijas 2013. gada progresa ziņojums, un aicina Padomi atzīt Albānijas sasniegto progresu un nekavējoties piešķirt Albānijai kandidātvalsts statusu; mudina Albānijas valsts iestādes un visus politiskos spēkus nostiprināt līdz šim sasniegto progresu;
2. izsaka atzinību visiem politiskajiem spēkiem par neseno parlamentāro vēlēšanu vispārējo pienācīgo norisi un netraucētu varas pāriešanu; iesaka turpināt uzlabot sabiedrības uzticību vēlēšanu procesam, cita starpā stiprinot centrālās vēlēšanu komisijas institucionālo neatkarību un vēlēšanu organizatoru profesionālismu; uzskata, ka politisko procesu virzībai ir būtiski uzturēt patiesu politisko dialogu un sadarbību visu partiju starpā un panākt kompromisu;
3. uzsver, ka Albānijā visām politiskajām partijām un dalībniekiem, tostarp plašsaziņas līdzekļiem un pilsoniskajai sabiedrībai, būtu jācenšas uzlabot politisko gaisotni valstī, lai padarītu iespējamu dialogu un savstarpējo sapratni; tādēļ aicina uz patiesu apņemšanos visas politiskās partijas, NVO, arodbiedrības un citas ieinteresētās personas;
4. uzsver, ka integrācijas sagatavošanas procesam Eiropas Savienībā ir vajadzīgs plašs politiskais un sabiedrības atbalsts; mudina valdību turpināt konsekventi īstenot integrācijai nepieciešamās reformas, iesaistot visus politiskos spēkus un pilsonisko sabiedrību; uzskata, ka arī opozīcijai ir svarīga nozīme šajā saistībā, un atzīst tās līdzšinējo atbildīgo politisko izturēšanos; uzskata, ka ir svarīgi, lai Albānijas pilsoniskā sabiedrība, plašsaziņas līdzekļi un iedzīvotāji prasītu saviem līderiem uzņemties pārskatatbildību par konkrētiem politikas procesa rezultātiem, jo īpaši attiecībā uz integrācijas procesu ES;
5. aicina Albānijas valdību uzlabot administratīvās spējas, turpinot īstenot valsts administrācijas reformu un atbalstīt depolitizāciju un ES tiesību aktu un lēmumu pieņemšanas procesu pārzināšanu;
6. atzīmē cerīgos reformu programmas rezultātus un pauž ticību Albānijas potenciālam, spējām un gribai turpināt virzīties uz Eiropu, ja politiskie spēki turpinās konstruktīvi sadarboties; pauž atzinību par tādu nozīmīgu likumdošanas reformu pieņemšanu kā parlamenta reglaments, civildienesta normas un grozījumi augstākās tiesas regulējumā; mudina Albāniju sniegt rezultātu izklāstu par šo reformu efektīvu īstenošanu;
7. norāda uz atlikušajām tiesību aktu īstenošanas nepilnībām un uzsver, ka reformu programmas īstenošanai jākļūst intensīvākai un ka ir jānorāda konkrēti sasniegtie rezultāti; aicina gan pie varas esošo vairākumu, gan opozīciju veicināt visu partiju savstarpējo sadarbību, pieņemot un īstenojot galvenās reformas;
8. aicina Albāniju savlaicīgi un efektīvi īstenot Civildienesta tiesību aktu, pienācīgā laikā pieņemt Vispārējā administratīvā procesa tiesību aktu un uzlabot Valsts administrācijas organizācijas un darbības tiesību aktu; uzsver nepieciešamību pēc spēcīgāka Valsts administrācijas departamenta un pēc pilnībā darbotiesspējīgas cilvēkresursu pārvaldības informatīvās sistēmas;
9. pauž gandarījumu par to, ka Eiropas integrācija un valsts modernizācija ir galvenās prioritātes arī jaunajai valdībai; aicina Albāniju turpināt rezultātu panākšanu saskaņā ar 2010. gada Komisijas atzinumā noteiktajām galvenajām prioritātēm, jo īpaši attiecībā uz tiesiskumu, korupcijas un organizētās noziedzības apkarošanu, izveidojot arī ilgtspējīgus īstenošanas rādītājus un pieņemot trūkstošos tiesību aktus; mudina Albāniju uzlabot sadarbību starp Eiropas integrācijas ministriju un nozaru ministrijām, lai uzlabotu integrācijai Eiropas Savienībā nepieciešamo reformu programmu;
Politiskie kritēriji
10. aicina turpināt pūles, lai stiprinātu tiesu sistēmas, cita starpā Tiesas augstās padomes un neatkarīga ģenerālprokurora, ko ieceļ, balstoties uz pārredzamiem, objektīviem un uz nopelniem balstītiem kritērijiem, neatkarību, pārskatatbildību, objektivitāti un efektivitāti ; mudina iestādes uzlabot tiesu pieejamību visiem, kam tā vajadzīga, arī Juridiskās palīdzības valsts komitejai veicot izpratnes palielināšanas pasākumus un izveidojot paredzētos vietējos juridiskās palīdzības birojus; aicina iestādes stiprināt tādu cilvēktiesību struktūru kā ombuds un diskriminācijas novēršanas komisārs neatkarību, efektivitāti un produktivitāti;
11. uzstāj, ka Albānijas tiesu sistēmai jābūt pilnīgi neatkarīgai, labāk prognozējamai, efektīvākai un taisnīgākai, lai nodrošinātu, ka iedzīvotāji un uzņēmēji uzticas tiesu sistēmai; tāpēc aicina valsts iestādes nodrošināt tiesu sistēmas depolitizāciju, izveidojot uz vērtībām balstītu un pārredzamu tiesnešu un prokuroru izraudzīšanās procesu, kā arī uzticamu disciplinārlietu reģistru un garantējot savlaicīgu tiesiskuma nodrošināšanu, kā arī jurisprudences unifikāciju, visu tiesu lēmumu publicēšanu un vieglu piekļuvi tiem uzreiz pēc to pieņemšanas un lietu nosūtīšanu visām tiesām pēc nejaušības principa;
12. uzsver nepieciešamību izveidot uz vērtībām balstītu un profesionālu valsts administrāciju, kas strādā pārredzamā veidā un spēj pieņemt un īstenot tiesību aktus; aicina pieņemt nepieciešamos sekundāros tiesību aktus, kas nodrošinās Civildienesta tiesību akta pienācīgu īstenošanu, un atjaunināt Vispārējā administratīvā procesa tiesību aktu; uzsver nepieciešamību pēc spēcīgāka Valsts administrācijas departamenta, kā arī pēc pilnībā darbotiesspējīgas cilvēkresursu pārvaldības informatīvās sistēmas; uzsver, ka ir vajadzīgi turpmāki centieni depolitizēt valsts administrāciju, apkarot korupciju, stiprināt nopelnu ņemšanu vērā, ieceļot cilvēkus amatā, paaugstinot amatā un atstādinot no amata, un palielināt valsts administrācijas efektivitāti un finansiālo ilgtspēju;
13. atzinīgi vērtē valdības nodomu vēl pirms 2015. gada pašvaldību vēlēšanām valstī uzsākt un pabeigt nozīmīgu administratīvo un teritoriālo reformu; tomēr uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt pienācīgu apspriešanos ar visām vietējām ieinteresētajām personām un garantēt reformas atbilstību Eiropas Vietējo pašvaldību hartas noteikumiem, tostarp tiem noteikumiem, kas paredzēti kopienu tiesību aizsardzībai un vietējo pašvaldību politiskās, administratīvās un finansiālās neatkarības garantēšanai;
14. uzsver nepieciešamību turpināt stiprināt politisko apņemšanos apkarot korupciju visos līmeņos, palielināt institucionālo veiktspēju un uzlabot iestāžu saskaņotību; aicina pastiprināt centienus, lai izskaustu korupciju vietējās pašvaldībās; atzīst rezultātus saistībā ar stratēģisku dokumentu pieņemšanu pretkorupcijas jomā; ar gandarījumu norāda uz visu GRECO (Eiropas Padomes Pretkorupcijas starpvalstu grupa) trešās novērtēšanas kārtas ietvaros ierosināto ieteikumu izpildi, valsts pretkorupcijas koordinatora izraudzīšanos un valdības nodomu izraudzīties uzraugu arī katrā ministrijā; uzstāj, ka ir nepieciešams konsekventi īstenot spēkā esošos pretkorupcijas tiesību aktus;
15. aicina valdību noteikt skaidru valsts pretkorupcijas koordinatora mandātu un izstrādāt tā rīcības plānu/stratēģiju, kā arī ierosināt izstrādāt jaunu Valsts pretkorupcijas stratēģiju, kas ietvertu skaidrus rezultātu rādītājus un papildpasākumu veikšanas un uzraudzības mehānismus; turklāt mudina atbildīgās iestādes precizēt Iekšējās kontroles un pretkorupcijas departamenta funkcijas un palielināt iekšējās kontroles mehānismu veiktspēju, nodrošināt kopējām izmeklēšanas vienībām pietiekamus resursus, uzraudzīt pretkorupcijas stratēģijas un rīcības plānu īstenošanu un arī turpmāk attīstīt rezultātu rādītājus attiecībā uz izmeklēšanu, kriminālvajāšanu un notiesāšanu, cita starpā augsta līmeņa pretkorupcijas lietās; mudina Albānijas valdības iestādes novērst to iestāžu neaizsargātību pret politiskiem uzbrukumiem, kas strādā korupcijas apkarošanas jomā;
16. atgādina, ka ir nepieciešams apņēmīgi nostiprināt reformas un reģionālo sadarbību cīņā pret organizēto noziedzību, kā arī izstrādāt stabilu rezultātu uzskaiti par izmeklēšanām, kriminālvajāšanām un notiesājošiem spriedumiem visos līmeņos, jo īpaši narkotiku izgatavošanas un tirdzniecības jomā, cilvēku tirdzniecības jomā, ieskaitot nepilngadīgos, un nelegālo azartspēļu jomā; mudina valdību strādāt nolūkā uzlabot finanšu izmeklēšanas rezultātu rādītājus, koncentrējoties uz neizskaidrojamas bagātības gadījumiem un to saistību ar kriminālām darbībām un organizēto noziedzību; atgādina par nepieciešamību vēl vairāk nostiprināt koordināciju tiesībaizsardzības iestāžu starpā;
17. atzinīgi vērtē ombuda darbu cilvēktiesību ievērošanas sekmēšanā, tā atvērtību pret neaizsargātiem cilvēkiem un sadarbību ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām; pauž nožēlu, ka parlamentā nav apspriesti ombuda ikgadējie un īpašie ziņojumi, kādēļ tos nevar publicēt un oficiāli atzīt; mudina valdību un parlamentu uzlabot sadarbību ar ombuda iestādi; pauž nožēlu, ka šobrīd vēl valdība neapspriežas regulāri un savlaicīgi ar ombudu un neinformē viņu par attiecīgajiem likumprojektiem; ar bažām atzīmē, ka obmuda iestādei piešķirtie līdzekļi joprojām ir nepietiekami un vēl ir tikuši samazināti; uzsver, ka šai iestādei vajadzīgs turpmāks finansiāls un politisks atbalsts gan no parlamenta, gan valdības, lai varētu turpināt pildīt savus uzdevumus; aicina organizēt plašu informatīvu kampaņu, kurā tiktu uzsvērta šīs iestādes loma un nozīme;
18. aicina parlamentu un valdību un citas attiecīgās valsts iestādes saglabāt un veicināt tādu nozīmīgāko institūciju integritāti un neatkarību kā — valsts policija, Tiesu augstā padome, Līdzekļu deklarēšanas un revīzijas augstā inspekcija, Audiovizuālo mediju iestāde un Nacionālais statistikas institūts;
19. pauž bažas par to, ka Albānijā joprojām pastāv asinsatriebība, kas ne vien izraisa slepkavības un citu vardarbību, bet arī piespiež daudzus bērnus nenoteiktu laiku palikt mājās un tādējādi izraisa tālejošas sociālās sekas, kas skar daudzu tūkstošu cilvēku dzīves; norāda, ka pieaug asinsatriebības slepkavību gadījumu skaits; aicina Albānijas iestādes reaģēt uz ANO pieprasījumu un ombuda ieteikumiem radīt uzticamu datu bāzi, aktivizēt Koordinācijas padomi cīņai ar asinsatriebībām, kura izveidota 2005. gadā, un izstrādāt rīcības plānu, lai atrisinātu asinsatriebību problēmu;
20. pauž atzinību par pilsoniskās sabiedrības un valdības dialoga uzlabošanu un uzsver nepieciešamību to saglabāt un nostiprināt tā panākumus gan demokrātijas, cilvēktiesību un pilsonisko brīvību jomā, gan tiesiskā regulējuma pielāgošanā jaunu reformu veikšanai; uzsver pilsoniskās sabiedrības būtisko nozīmi reģionālajā sadarbībā sociālajā un politiskas jomā; aicina valdību atvieglot pilsoniskās sabiedrības dalībnieku piedalīšanos politikas veidošanā;
21. atzinīgi vērtē to, ka kopumā tiek ievērotas minoritāšu tiesības un ka ir plaši izplatīta reliģijas brīvība; aicina kompetentās iestādes arī turpmāk uzlabot visu mazākumtautību iekļaušanas un tolerances garu valstī; pauž bažas par to, ka tādas cilvēku grupas kā romi, personas ar invaliditāti un LGBTI personas vēl aizvien cieš no diskriminācijas, tostarp arī no dažu valsts iestāžu attieksmes; uzsver, ka ir jāaizsargā visas minoritātes; mudina valdību nodrošināt, ka attiecīgie tiesību aktu noteikumi tiek vispusīgi īstenoti, un mudina valsts iestādes izvērst turpmākus pasākumus informētības palielināšanai par jebkāda veida diskrimināciju; norāda, cik svarīgi ir uzlabot sabiedrības informētību par iedzīvotāju rīcībā esošajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, izmantojot kurus var iesniegt sūdzības par dažāda veida diskrimināciju;
22. aicina veikt turpmākus pasākumus romu mazākumtautības, kura joprojām bieži saskaras ar diskrimināciju, tiesību ievērošanas nodrošināšanai; šajā sakarībā aicina paātrināt Romu desmitgades rīcības plāna īstenošanu, lai stiprinātu romu iekļaušanu, piešķirt pietiekamus finanšu līdzekļus un pārskatīt tiesību aktus; uzsver, ka izšķiroša nozīme romu problēmu Albānijā atrisināšanai ir reģistrācija un piekļuves nodrošināšana mājoklim un izglītībai; aicina valdību steidzami un apņēmīgi rīkoties, lai nodrošinātu vajadzīgos nosacījumus;
23. aicina pienācīgi pārskatīt un īstenot tiesību aktus, veicināt informētību, izglītošanu un citus pasākumus ar mērķi cīnīties pret diskrimināciju, kura vērsta pret LGBTI personām, ieskaitot sankcijas par naida runām, un izveidot uzskaiti par to;
24. uzsver to, cik ļoti svarīgi ir profesionāli, neatkarīgi un dažādus viedokļus pārstāvoši sabiedrisko pakalpojumu un privātie plašsaziņas līdzekļi, kas ir uzskatāmi par demokrātijas stūrakmeni; uzsver, ka ir būtiska nozīme piekļuvei internetam, kas šajā reģionā ir viena no viszemākajām, un digitālajai brīvībai;
25. atzinīgi vērtē uzlabojumus audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu tiesiskajā regulējumā, kas panākti, pieņemot Tiesību aktu par audiovizuālajiem plašsaziņas līdzekļiem; norāda, ka plašsaziņas līdzekļu vide ir plurālistiska un daudzveidīga; joprojām pauž bažas par politisko ietekmi un iejaukšanos plašsaziņas līdzekļu darbībā, kā arī pašcenzūru, jo īpaši sabiedriskās apraides kanālos; uzsver, ka ir vajadzīgi papildu centieni pilnībā garantēt plašsaziņas līdzekļu regulatīvās iestādes un sabiedriskās raidorganizācijas neatkarību; aicina nodrošināt pasākumu veikšanu nolūkā aizsargāt žurnālistus un viņu pētniecisko darbu; uzsver, ka ir svarīgi garantēt un veicināt plašsaziņas līdzekļu plurālismu, lai vairotu vārda brīvību, un nodrošināt pārredzamību attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu īpašniekiem un finansējumu; norāda uz nepieciešamību pēc ilgtermiņa stratēģijas sabiedrisko pakalpojumu plašsaziņas līdzekļu attīstībai jaunajā plašsaziņas līdzekļu sistēmā;
26. ar gandarījumu norāda uz jaunās administrācijas lēmumu palielināt sieviešu skaitu valdības vadošajos amatos un pauž cerību, ka tam būs labvēlīga ietekme uz sabiedrību kopumā; aicina nepieļaut vardarbību pret sievietēm un izskaust jebkādus ar dzimumu saistītus aizspriedumus tiesību aktos un to īstenošanā;
27. aicina valdību palielināt centienus, lai īstenotu tiesību aktus un politiku, kas attiecas uz sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesību, īpaši koncentrējoties uz sieviešu aizsardzību pret visu veidu vardarbību un uz sieviešu līdzvērtīgu līdzdalību sabiedriskajā un politiskajā dzīvē; mudina turpināt centienus nodrošināt integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai izmantošanu centrālā un vietējā līmenī;
28. uzsver nepieciešamību uzlabot no valsts atkarīgo cilvēku, piemēram, ieslodzīto, bāreņu un garīgi slimo personu, tiesības un dzīves kvalitāti;
29. prasa turpināt centienus, lai nodrošinātu īpašumtiesību stratēģijas un rīcības plāna efektīvu īstenošanu, jo tas ir viens no ekonomiskās attīstības stūrakmeņiem; atzīmē pasākumus, kas veikti nolūkā risināt problēmas, kuras saistītas ar visā valstī nelikumīgi uzbūvētajiem objektiem; pauž bažas par ierobežoto progresu īpašuma reģistrācijas un kompensācijas saistību jomā; aicina valdību informēt par skaidru plānu un laika grafiku Eiropas Cilvēktiesību tiesas īpašumtiesību jomā pieņemto spriedumu izpildei;
30. mudina valdību izstrādāt atjaunīgās enerģijas politiku, efektīvāk risināt atkritumu apsaimniekošanas problēmu un attīstīt vides ziņā ilgtspējīgu tūrismu; atzinīgi vērtē neseno pilsoniskās sabiedrības iniciatīvu attiecībā uz referendumu par atkritumu importu; ļoti atzinīgi vērtē parlamenta 2013. gada 10. oktobra balsojumu, ar kuru tika atcelta atļauja importēt atkritumus, kas noteikta 2011. gada 22. septembra Tiesību aktā Nr. 10463;
31. prasa, lai tiktu paredzēti pasākumi, ar kuriem varētu novērst netaisnīgu patvēruma piešķiršanas procedūru palielināšanos, kas varētu rasties pēc bezvīzu režīma ar ES ieviešanas;
Sociālekonomiskās reformas
32. aicina kompetentās iestādes stingri rīkoties sliktas likumu izpildes un nodokļu iekasēšanas, kā arī ievērojamas neoficiālās ekonomikas jautājumos, kuri kavē valsts sociālo kohēziju un ekonomiskās izredzes; mudina jauno valdību pastiprināt pasākumus un tiesību aktus, lai veicinātu nodarbinātību, veselību un drošību darbavietās, sociālās drošības tiesības, tiesības uz aizsardzību pret diskrimināciju jebkāda iemesla dēļ darba jomā, vienlīdzīgu atalgojumu par darbu vīriešiem un sievietēm un citus ar darbu saistītus tiesību aktus, jo īpaši attiecība uz jauniešiem un sievietēm;
33. ar bažām norāda uz progresa trūkumu sociālās politikas un nodarbinātības jomā; atzinīgi vērtē jaunās valdības plānus pievērsties šai problēmai; ir informēts par ierobežotajiem budžeta līdzekļiem, tomēr aicina neturpināt pašreizējo tendenci samazināt budžetu sociālās palīdzības un sociālās aizsardzības reformu īstenošanai; uzsver, ka steidzami ir jāsniedz sociālā palīdzība neaizsargātākajām bezdarbnieku grupām; ar lielām bažām norāda, ka bērnu darbs joprojām ir liela problēma, un aicina valdību apņēmīgi risināt šo jautājumu;
34. uzsver, ka Albānija ir ratificējusi Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) astoņas galvenās darba tiesību konvencijas; pauž bažas, ka darba tiesību un arodbiedrību tiesību jomā ir panākts tikai neliels progress; aicina valdību vēl vairāk nostiprināt darba un arodbiedrību tiesības; mudina valdību garantēt darba tiesību ievērošanu, gan privātā, gan publiskajā sektorā, un uzlabot trīspusējo sociālo dialogu, lai palielinātu arodbiedrību nozīmi un atbalstu reformu likumdošanas īstenošanā; norāda, ka ir ticis pārtraukts dialogs, jo 2013. gada martā beidzās Nacionālās Darba padomes mandāts, un ka divpusējais sociālais dialogs joprojām ir vājš, jo īpaši privātajā sektorā; norāda, ka sociālais dialogs un darba tiesību ievērošana ir sociālas tirgus ekonomikas stūrakmeņi;
35. uzsver, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš bērnu tiesību aizsardzībai, un aicina veikt ieguldījumus agrīnā apmācībā, jo īpaši mazākumtautību vai atstumto iedzīvotāju grupu bērniem, lai novērstu viņu atstumtību, un veikt mērķtiecīgus pasākumus bērnu aprūpes, uztura un ģimenes atbalsta jomā, lai novērstu nabadzības pāreju no paaudzes paaudzē; uzsver nepieciešamību nekavējoties uzlabot nepilngadīgo situāciju tiesas procedūrās saskaņā ar Eiropas paraugpraksi; uzsver, ka ir būtiski nodrošināt pienācīgu finansējumu valsts izglītības sistēmai; mudina valsts iestādes pieņemt Stratēģiju par tiesiskuma nodrošināšanu bērniem; uzsver to, ka tiesās korupcija joprojām īpaši ierobežo cilvēku tirdzniecību aizliedzošo tiesību normu īstenošanu un cietušo aizsardzības pasākumu veikšanu;
Reģionālā sadarbība
36. atzinīgi vērtē Albānijas stabilizējošo ietekmi uz Rietumbalkāniem, jo īpaši attiecībās ar kaimiņvalstīm, no kurām dažās mīt spēcīga albāņu mazākumtautības grupa, un tās ieguldījumu reliģiskajā saskaņā;
37. atzinīgi vērtē jaunās valdības atteikšanos no nacionālistiskās pieejas un tās vēlmi nepieļaut problēmu, kas saistītas ar kaimiņvalstu politiku, rašanos; uzsver Albānijas svarīgo lomu labu kaimiņattiecību veicināšanā Rietumbalkānos; mudina Albāniju turpināt savu konstruktīvo reģionālo nostāju;
o o o
38. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Albānijas valdībai un parlamentam.
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. jūnija rezolūciju par Eiropas demokrātijas nostiprināšanu turpmākajā Ekonomikas un monetārajā savienībā (EMS”)(1), 2013. gada 23. maija rezolūciju par turpmākajiem priekšlikumiem tiesību aktiem par EMS — reakcija uz Komisijas paziņojumiem(2) un 2013. gada 21. novembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu par ekonomikas un monetārās savienības (EMS) sociālās dimensijas pastiprināšanu(3),
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,
A. tā kā ES iestādes un dalībvalstis ir veikušas būtiskus pasākumus, lai atjaunotu finanšu uzticamību un stabilitātei, jo īpaši pieņemot un īstenojot strukturālas reformas un jaunu finanšu pārvaldības sistēmu; tā kā šo pasākumu rezultātā ir izveidota banku savienība;
B. tā kā ir nepieciešama labāka ekonomikas politikas koordinēšana, lai Eiropas Savienībā palielinātu konkurētspēju, ilgtspējību un jaunu darbvietu radīšanu;
C. tā kā Kopienas metode ir atbilstīga pieeja, lai risinātu problēmas, kas patlaban skar ES un tās valūtu;
D. tā kā visiem lēmumiem vajadzētu pamatoties uz parlamentārām pārbaudēm un pārskatatbildību līmenī, kurā tie tiek pieņemti;
E. tā kā šīs politikas pamatelements ir pilnīga un rūpīga ES tiesību aktu ievērošana;
F. tā kā strauji mainīgā un nestabilā ģeostratēģiskā vide ar jaunām drošības problēmām, izmaiņas ASV un Āzijas un Klusā okeāna reģiona valstu spēku samērā un finanšu krīzes ietekme liek ES uzņemties pienākumu kļūt par uzticamu drošības sniedzēju ar patiesu stratēģisku autonomiju, īpaši savās kaimiņvalstīs, kas palielinās ES pašas drošību;
G. tā kā vienīgais veids, kā valstu un valdību vadītāji var risināt šīs ģeopolitiskās tendences un nekoordinēto aizsardzības izdevumu samazināšanos, ir pastiprināt sadarbību aizsardzības jomā;
Par banku savienību
1. uzstāj uz to, ka Kopienas metode ir pareizā pieeja to problēmu risināšanai, kas skar ES un tās valūtu, kā arī finanšu pakalpojumu un banku savienības regulēšanai;
2. atgādina Eiropadomei par politiskajām saistībām, kuras paredz, ka vienošanās par vienoto risināšanas mehānismu ir jāpanāk vēl šajā likumdošanas termiņā; aicina Eiropadomi atkārtoti pieprasīt Ministru padomei, lai līdz 2013. gada beigās sekmīgi tiktu pabeigtas sarunas par noguldījumu garantiju direktīvu un sanācijas un noregulējuma režīmu;
Par EMS padziļināšanu
3. aicina Eiropadomi uzņemties politiskas saistības attiecībā uz tiesību aktu sagatavošanu, pamatojoties uz Līgumiem, labākai ekonomikas politikas koordinēšanai; sagaida, ka Parlaments un citas ES iestādes vienosies par šīs labākas ekonomikas politikas koordinēšanas būtiskākajām iezīmēm vēl šajā likumdošanas termiņā;
4. pieprasa, lai, pamatojoties uz iepriekšminēto labāku ekonomikas politikas koordinēšanu, ar parasto likumdošanas procedūru tiktu pieņemts tiesību akts par konverģences vadlīnijām, kurā uz noteiktu laika posmu būtu paredzēts neliels skaits mērķu vissteidzamākajiem reformu pasākumiem;
5. atkārtoti pieprasa, lai dalībvalstis nodrošinātu, ka nacionālās reformu programmas, kurām vajadzētu būt veidotām, pamatojoties un uz iepriekšminētajām konverģences vadlīnijām, un Komisijas pārbaudītām, tiktu apspriestas un pieņemtas šo valstu parlamentos; uzskata to par būtisku, lai stiprinātu visa šā procesa politisko un demokrātisko atbildību;
6. uzskata, ka dalībvalstīm ir jāuzņemas saistības pilnībā īstenot savas nacionālās programmas, kad tās būs pārbaudītas; iesaka, ka, pamatojoties uz to, dalībvalstis varētu izveidot konverģences partnerību ar ES iestādēm, pastāvot iespējai, ka tās par reformu darbībām varētu saņemt uz zināmiem nosacījumiem balstītu finansējumu;
7. atkārtoti norāda, ka, īstenojot ciešāku ekonomisko sadarbību, ir jāizmanto ar stimuliem pamatots mehānisms; uzskata, ka jebkādam papildu finansējumam vai instrumentiem, piemēram, solidaritātes mehānismam, jābūt neatņemamai ES budžeta sastāvdaļai, bet tie nav jāiekļauj kopīgi pieņemtajos daudzgadu finanšu shēmā (DFS) paredzētajos maksimālos apjomos;
8. atgādina, ka Starptautiskais līgums par stabilitāti, koordinēšanu un pārvaldību (TSCG) ir jāintegrē ES tiesību aktos, vēlākais, līdz 2018. gada 1. janvārim, pamatojoties uz tā īstenošanas gaitā gūtās pieredzes novērtējumu, kā paredzēts TSCG 16. pantā;
9. atgādina par savu nemainīgo nostāju par to, ka EMS nostiprināšanai būtu nevis jāsašķeļ ES, bet tieši pretēji — jāpanāk ciešāka integrācija un spēcīgāka pārvaldība, un ka tajā brīvprātīgi varētu pievienoties arī visas tās dalībvalstis, kuru naudas vienība nav eiro;
10. aicina Eiropadomi pilnībā ievērot Līguma par Eiropas Savienību (LES) 15. panta 1. punktu;
Par aizsardzības politiku
11. uzskata, ka strauji mainīgajā un nestabilajā ģeostratēģiskā vidē ar jaunām drošības problēmām, izmaiņām ASV un Āzijas un Klusā okeāna reģiona valstu spēku samērā un finanšu krīzes ietekmi, nedublējot esošos pasākumus, kas tiek veikti NATO ietvaros, ES vajadzētu uzņemties pienākumu kļūt par globālu politisko spēku un uzticamu drošības sniedzēju, īpaši tās kaimiņvalstīs, ar patiesu stratēģisko autonomiju, lai sekmētu mieru un drošību pasaulē, aizsargātu savas intereses starptautiskajā arēnā un garantētu drošību saviem iedzīvotājiem; uzsver, ka ES ir jābūt konsekventai attiecībā uz tās politiku un ātrāk, kā arī efektīvāk jāuzņemas iepriekš minēto saistību pildīšana;
12. norāda, ka ES pašlaik saskaras ar nozīmīgiem finansiāliem ierobežojumiem un ka dalībvalstis finansiālu, ar budžetu saistītu un politisku apsvērumu dēļ, kas var arī nebūt saistīti ar krīzi eurozonā, nekoordinēti samazina izdevumus aizsardzības jomā; uzsver šādas rīcības potenciālo negatīvo ietekmi uz viņu militārajām spējām un līdz ar to ES spēju efektīvi pildīt savus pienākumus tādās jomās kā miera uzturēšana, konfliktu novēršana un starptautiskās drošības stiprināšana;
13. uzskata — lai varētu risināt iepriekš minētās problēmas, ES valstu un valdību vadītājiem ir jāizmanto iespēja, ko sniedz 2013. gada decembra Padome, un jāieņem skaidra nostāja par labu spēcīgākai Eiropas aizsardzības sistēmai;
14. tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas 2013. gada 24. jūlija paziņojumu „Ceļā uz konkurētspējīgāku un efektīvāku aizsardzības un drošības nozari” (COM(2013)0542) un 2013. gada 15. oktobra gala ziņojumu, ko bija sagatavojusi Komisijas priekšsēdētāja vietniece / Savienības Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos / Eiropas Aizsardzības aģentūras vadītāja;
15. aicina Eiropadomi īstenot ieteikumus, kas iekļauti Parlamenta ziņojumos par kopējo ārpolitiku un drošības politiku, kopējo drošības un aizsardzības politiku (KDAP) un Eiropas aizsardzības tehnisko un rūpniecisko pamatu (EDTIB);
16. uzskata, ka dalībvalstīm pirmām kārtām jāapņemas pārvarēt KDAP darbības trūkumus, ar ieguldījumiem spēju palielināšanā paužot atbalstu gan KDAP civilajām misijām, gan militārajām operācijām;
17. uzsver, ka ar Lisabonas līgumu ir ieviesti vairāki jauni instrumenti, kas attiecas uz KDAP, bet vēl nav sākuši darboties; uzsver šajā sakarā nepieciešamību piemērot šos noteikumus, lai turpinātu KDAP nostiprināšanu, un aicina Padomi pilnībā izmantot iepriekš minētos pasākumus (piemēram, pastāvīgo strukturēto dalībvalstu sadarbību (LES 46. panta 6. punkts), sākumfondus (LES 41. panta 3. punkts) un iespēju uzticēt KDAP misiju un jo īpaši operāciju veikšanu dalībvalstu grupai (LES 42. panta 5. punkts un 44. panta 1. punkts);
18. uzsver, ka ir svarīgi sākt stratēģisku pārdomu procesu, lai definētu ES mērķus un prioritātes un izveidotu rīcības plānu padziļinātai sadarbībai aizsardzības komā, kurā iekļauti laika grafiki (izstrādātu Balto grāmatu, kas kalpotu par pamatu pārdomām par procesiem dalībvalstīs);
19. aicina Padomi iesaistīties pastiprinātā sadarbībā bruņošanās jomā, pilnvarojot Eiropas Aizsardzības aģentūru, lai tā pilnībā varētu pildīt savu lomu un sekmēt sadarbību, pārraudzīt saistību izpildi, noteikt, kādas ir prioritātes investīcijām tehnoloģijās (tostarp tādās tehnoloģijās, kas ļauj īstenot stratēģiskos mērķus, proti, degvielas uzpildīšana lidaparātiem gaisā, satelītkomunikācijas, stratēģiskie gaisa pārvadājumi, tālvadības lidaparāti, kiberaizsardzība un vienota Eiropas gaisa telpa), vienoties par biežāku ieinteresēto valstu / valstu pamatgrupu izmantošanu, kā arī rast izmantojamu risinājumu kaujas grupu izmantošanai;
20. aicina dalībvalstis sniegt atbalstu stabilai EDTIB, kas ļautu novērst sadrumstalotību un palielināt Eiropas rūpniecības radošumu un spēku ar ciešāku koordināciju attiecībā uz valstu aizsardzības budžetu plānošanu (iespējams, izveidojot Eiropas pusgadu aizsardzības jautājumiem) un ciešāku koordināciju ražotāju līmenī (aizsardzības aprīkojuma standartu un sertifikācijas saskaņošana); aicina turpināt stimulēt un atbalstīt aizsardzības preču rūpniecības nozari, apņemoties arī turpmāk izstrādāt svarīgākās aizsardzības tehnoloģijas un sistēmas (nodokļu stimuli, finansiāls atbalsts pētniecībai un attīstībai, institucionalizēta civilo un militāro spēju sinerģija);
21. aicina dalībvalstis būtiski pastiprināt savstarpējo sadarbību un vairāk koordinēt tos aizsardzības aspektus, kas ļauj īstenot efektīvu KDAP; aicina dalībvalstis izvirzīt tālejošākus mērķus attiecībā uz resursu apvienošanu un koplietošanu;
22. uzsver, ka salīdzinājumā ar citām organizācijām ES stiprā puse ir tās unikālā iespēja mobilizēt plašu spektru politisko, ekonomiskos, attīstības un humanitāro instrumentu, lai atbalstītu civilo un militāri krīžu pārvaldību, misijas un operācijas, turklāt to visu var pārvaldīt viena politiska struktūra — Komisijas priekšsēdētāja vietnieks /Augstais pārstāvis — un uzsver, ka šī visaptverošā pieeja, kas var izpausties gan kā pārliecināšanas pasākumi, gan kā konkrētāka rīcība, piešķir ES unikālu un plaši atzītu elastīgumu un efektivitāti;
23. atbalsta Aizsardzības ministru padomes izveidi, kas piešķirtu aizsardzības nozarei pelnīto nozīmi;
24. mudina valstu un valdību vadītājus, ņemot vērā Eiropas aizsardzības stratēģisko nozīmību un Savienību skarošo problēmu nopietnību, 2015. gada decembrī pārskatīt sasniegumus, kas gūti 2013. gada decembrī notikušās Padomes secinājumu īstenošanā, pamatojoties uz Komisijas priekšsēdētaja vietnieces un Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos sniegto īstenošanas ziņojumu;
25. pauž dziļas bažas par politisko stāvokli Ukrainā pēc Viļņas samita un aicina Eiropadomi izskatīt šo jautājumu;
o o o
26. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei un Komisijai.
Konstitucionālās problēmas, kas saistītas ar vairāku līmeņu pārvaldību Eiropas Savienībā
389k
120k
Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. decembra rezolūcija par konstitucionālajām problēmām, kas saistītas ar vairāku līmeņu pārvaldību Eiropas Savienībā (2012/2078(INI))
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(5),
– ņemot vērā tā 2013. gada 12. septembra rezolūciju par priekšlikumu Padomes regulai, ar ko Eiropas Centrālajai bankai piešķir īpašus uzdevumus saistībā ar kredītiestāžu uzraudzības politiku(6),
– ņemot vērā Eiropadomes, Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas un Eurogrupas priekšsēdētāju 2012. gada 5. decembra ziņojumu „Virzība uz patiesu ekonomikas un monetāro savienību”(7),
– ņemot vērā Komisijas 2012. gada 28. novembra paziņojumu „Plāns padziļinātas un patiesas EMS izveidei — Eiropas debašu sākums”(COM(2012)0777),
– ņemot vērā 2012. gada 20. novembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par Eiropadomes, Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas un Eurogrupas priekšsēdētāju ziņojumu „Virzība uz patiesu ekonomikas un monetāro savienību”(8),
– ņemot vērā 2013. gada 23. maija rezolūciju par turpmākajiem priekšlikumiem tiesību aktiem par EMS(9),
– ņemot vērā 2013. gada 12. jūnija rezolūciju par Eiropas demokrātijas nostiprināšanu turpmākajā Ekonomikas un monetārajā savienībā (EMS)(10),
– ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,
– ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas, kā arī Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumus (A7-0372/2013),
A. tā kā diferencēšana ir svarīgs Eiropas integrācijas procesa elements un līdzeklis, kas nodrošina tā virzību un garantē, ka tiek ievērots vienlīdzības princips, ko saprot kā vienādu attieksmi vienādās situācijās un atšķirīgu attieksmi atšķirīgās situācijās;
B. tā kā būtu jāturpina diferencēta integrācija kā priekšnosacījums Eiropas integrācijas procesa padziļināšanai, kuru ir sākusi noteiktu dalībvalstu grupa, kurā var iesaistīties visas dalībvalstis un kuras mērķis ir pilnīga integrācija Līgumos;
C. tā kā ir divu veidu diferencēta integrācija: „vairāku ātrumu” integrācija, kad valstis cenšas sasniegt vienus un tos pašus mērķus dažādos laikposmos, un „vairāku līmeņu” integrācija, kad valstis vienojas par atšķirīgiem mērķiem;
D. tā kā diferencēšana nedrīkst negatīvi ietekmēt Savienības pilsonību, kas ir dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss un kas visiem, kuri atrodas vienādā situācijā, neatkarīgi no pilsonības dod tiesības uz vienādu attieksmi no tiesību aktu viedokļa Līguma piemērošanas jomā;
E. tā kā ikvienā diferencēšanas procesā tiks ievērota un tādējādi pastiprināta Eiropas tiesību sistēmas vienotība, tās efektivitāte un saskaņotība, nediskriminācijas princips, pamatojoties uz pilsonību, kā arī brīvības, drošības un tiesiskuma telpas bez iekšējām robežām izveide un iekšējā tirgus darbība;
F. tā kā diferencēšanu var izmantot gadījumos, kad kopīga rīcība konkrētā periodā nav iespējama vai lietderīga;
G. tā kā diferencēšana ir iekļauta un tai vienmēr vajadzētu būt iekļautai Eiropas Savienības vienotajā iestāžu sistēmā;
H. tā kā, īstenojot diferencētu integrāciju, ir jāievēro subsidiaritātes princips saskaņā ar LES 5. pantu un 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu;
I. tā kā Līgumos ir paredzētas vairākas diferencētās integrācijas iespējas un instrumenti, tostarp teritoriālās piemērošanas jomas ierobežojumi, drošības klauzulas, izņēmumi, atteikšanās iespējas, dalības iespējas, ciešāka sadarbība un noteikumi attiecībā uz dalībvalstīm, kuru naudas vienība ir euro, ja vien šādi instrumenti ievēro Eiropas tiesību sistēmas vienotību, efektivitāti un saskaņotību un ir iekļauti vienotajā iestāžu sistēmā (Kopienas metode);
J. tā kā dažas dalībvalstis ir ieguvušas iespēju nepiedalīties dažādu ES politikas virzienu īstenošanā, kā noteikts dažādajos Līgumu protokolos, un tas var apdraudēt Eiropas tiesiskās sistēmas vienotību, efektivitāti un saskaņotību;
K. tā kā LESD 27. panta otrajā daļā paredzētie izņēmumi pieļauj tāda tiesību akta piemērošanas diferencēšanu konkrētās dalībvalstīs, kas adresēts visām dalībvalstīm, saglabājot mērķi pakāpeniski izveidot un nodrošināt efektīvu iekšējā tirgus darbību;
L. tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. panta 4. un 5. punktā, 153. panta 4. punktā, 168. panta 4. punktā, 169. panta 4. punktā un 193. pantā ir ietvertas drošības klauzulas, kas ļauj dalībvalstīm saglabāt vai ieviest stingrākus aizsardzības pasākumus tāda tiesību akta piemērošanas jomā, kas adresēts visām dalībvalstīm;
M. tā kā ciešāka sadarbība paredz vismaz deviņu dalībvalstu dalību jomā, kas nav Savienības ekskluzīvā kompetencē, ļauj neiesaistītajām dalībvalstīm piedalīties apspriešanā, bet ne balsošanā, un tajā jebkurā laikā var iesaistīties visas dalībvalstis;
N. tā kā ciešākas sadarbības procedūra ļauj kā pēdējo līdzekli pieņemt pasākumus, kas ir saistoši grupai dalībvalstu, ja Padome ar kvalificētu balsu vairākumu ir devusi atļauju, un pasākumus KĀDP jomā, ja tie apstiprināti ar vienprātīgu balsojumu;
O. tā kā šis mehānisms jau tiek izmantots, ES mērogā piemērojot laulības šķiršanas tiesības un Eiropas patentu tiesības, un Eiropas Parlaments un Padome tā izmantošanu apstiprināja arī nodokļu jomā, proti, saistībā ar finanšu darījumu nodokļa ieviešanu;
P. tā kā kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā valstu grupām ir iespēja risināt konkrētus uzdevumus, un kopējās drošības un aizsardzības politikas jomā ir paredzēta militāro spēju ziņā spēcīgo valstu pastāvīgas pamatgrupas izveide;
Q. tā kā 1986. gada Šengenas nolīgums un 1990. gada Šengenas konvencija, ko parakstījusi grupa dalībvalstu, par savstarpējās robežkontroles atcelšanu, 1991. gada Sociālās politikas nolīgums, ko noslēgusi grupa dalībvalstu un ar ko tika paplašināta EK agrākā kompetence nodarbinātības un sociālo tiesību jomā, pieļaujot kvalificēta vairākuma balsošanu, un 2005. gada Prīmes konvencija, ko parakstījusi grupa dalībvalstu un Norvēģija, par datu apmaiņu un sadarbību cīņā pret terorismu, vēsturiski ir vairāki diferencētas integrācijas paraugi;
R. tā kā Šengenas acquis ar Amsterdamas līgumu tika integrēts Līgumos, paredzot atteikšanās iespēju Apvienotajai Karalistei, Īrijai un Dānijai;
S. tā kā Apvienotā Karaliste un Īrija jebkurā laikā var iesniegt lūgumu piedalīties visu vai dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā un tā kā Dānijai joprojām ir saistošs sākotnējais Šengenas nolīgums un konvencija;
T. tā kā Prīmes konvencija ir daļēji iekļauta ES tiesiskajā regulējumā;
U. tā kā Sociālās politikas nolīgums ar Amsterdamas līgumu tika integrēts Līgumos bez atteikšanās iespējas;
V. tā kā Līgumos noteikti vairāki nodarbinātības un sociālās politikas attīstības virzieni, kas vēl nav pilnīgi izmantoti, jo īpaši attiecībā uz LESD 9. pantu, 151. pantu un 153. pantu, bet vispārīgāk arī attiecībā uz LESD 329. pantu; tā kā šajā sakarībā lielāku sociālo konverģenci var panākt, neizdarot grozījumus Līgumos un neskarot subsidiaritātes principu;
W. tā kā Līgums par Eiropas Stabilizācijas mehānisma (ESM) izveidi un Līgums par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā (fiskālais pakts) tika noslēgts starpvaldību mērogā ārpus Līgumiem;
X. tā kā Eiropas Finanšu stabilitātes instruments (EFSI) un ESM ir starptautisko tiesību nolīgumi, ko noslēgušas dalībvalstis, kuru naudas vienība ir euro;
Y. tā kā saskaņā ar LES un LESD ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai pamatelementus, kas paredzēti LSKP, kuru saskaņā ar starptautiskajām tiesībām noslēgušas visas dalībvalstis, izņemot Apvienoto Karalisti un Čehiju, iekļautu Savienības tiesiskajā regulējumā vēlākais piecu gadu laikā no LSKP stāšanās spēkā dienas, pamatojoties uz tā īstenošanā gūtās pieredzes novērtējumu;
Z. tā kā pakts „Euro plus”, stratēģija „Eiropa 2020” un Izaugsmes un nodarbinātības pakts būtu jāiekļauj Savienības tiesiskajā regulējumā un tiem būtu jāsekmē dalībvalstu ekonomikas konverģences kodeksa ieviešana;
AA. tā kā ārpus ES tiesiskā regulējuma noslēgtie starptautiskie nolīgumi, kas paredzēti Līgumu mērķu sasniegšanai, ir izmantoti kā absolūts diferencētās integrācijas ultima ratio instruments, kas paredz pienākumu attiecīgā starptautiskā nolīguma saturu integrēt Līgumos;
AB. tā kā EMS izveide bija kvalitatīvs solis integrācijas procesā, nosakot vairāku līmeņu pārvaldības modeli, kas skar gan iestādes, gan procedūras;
AC. tā kā vienai dalībvalstij ir tiesības, ja tā vēlas, izmantot pastāvīgu atbrīvojumu no pievienošanās eurozonai (15. protokols) un vienai citai dalībvalstij ― tiesības izmantot konstitucionālu atbrīvojumu (16. protokols);
AD. tā kā monetārās politikas jomā pieņemtie noteikumi attiecībā uz ECB paredz diferencēšanu tās institucionālajā struktūrā, kurā Padome ir galvenā lēmējinstitūcija, kuras sastāvā ir tikai tās dalībvalstis, kuru naudas vienība ir euro, un Ģenerālpadome apvieno dalībvalstis, kuras nav eurozonas dalībnieces, kā arī finanšu struktūrā, kurā visu dalībvalstu centrālās bankas ir ECB kapitāla parakstītājas (ECB Statūtu 28. panta 1. punkts), bet tikai to dalībvalstu centrālās bankas, kuru naudas vienība ir euro, apmaksā savu parakstīto ECB kapitāla daļu (ECB Statūtu 48. panta 1. punkts);
AE. tā kā saskaņā ar LESD 127. panta 6. punktu Padomei ir tiesības Eiropas Centrālajai bankai noteikt konkrētus uzdevumus saistībā ar politiku, kas attiecas uz kredītiestāžu un citu finanšu iestāžu konsultatīvu uzraudzību, izņemot apdrošināšanas sabiedrības, un tas ir izmantots kā juridiskais pamats regulai, ar ko izveido vienoto uzraudzības mehānismu (VUM) eurozonai un paredz to dalībvalstu brīvprātīgu dalību, kuras nav eurozonas dalībnieces, veidojot ciešu sadarbību ar ECB;
AF. tā kā saskaņā ar LESD 139. pantu dalībvalstīm ar izņēmuma statusu nepiemēro konkrētus Līguma noteikumus un saistītās balsstiesības;
AG. tā kā LESD 136. un 138. pants paredz īpašu procedūru tādu pasākumu pieņemšanai, kas piemērojami dalībvalstīm, kuru naudas vienība ir euro, ar balsošanu, kurā var piedalīties vienīgi tie Padomes locekļi, kas pārstāv šīs dalībvalstis, un, ja attiecīgā procedūra to pieprasa, ar balsošanu, kurā piedalās visi Eiropas Parlamenta deputāti;
AH. tā kā LESD 136. pants jau ir izmantots saistībā ar 121. panta 6. punktu par regulu pieņemšanu;
AI. tā kā LESD 184. pants paredz, ka, īstenojot daudzgadu pamatprogrammas pētniecības, tehnoloģiju attīstības un kosmosa jomā, tiks īstenotas papildprogrammas, kurās var iesaistīties tikai dalībvalstu grupa, kas tās finansē, iespējams, piedaloties Savienībai, lai gan tās ir pieņemtas saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, kurā ir iesaistīti visi Padomes locekļi un visi Eiropas Parlamenta deputāti, pamatojoties uz vienošanos starp dalībvalstīm, uz kurām attiecas šīs papildprogrammas;
AJ. tā kā saskaņā ar Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 21. pantu budžeta universāluma princips neliedz dalībvalstu grupai veikt iemaksas ES budžetā vai īpašus ieņēmumus izmantot konkrētu izdevumu posteņu finansēšanai, kā tas jau notiek, piemēram, augstplūsmas kodolreaktora gadījumā saskaņā ar Lēmumu 2012/709/Euratom;
AK. tā kā ar LESD 137. pantu un 14. protokolu ir izveidota Eurogrupa kā neformāla struktūrvienība;
AL. tā kā netraucētas EMS darbības nodrošināšanai ir vajadzīga pilnīga un ātra tādu pasākumu īstenošana, par kuriem jau ir panākta vienošanās saskaņā ar pastiprināto ekonomikas pārvaldības sistēmu, piemēram, pilnveidotais Stabilitātes un izaugsmes pakts un Eiropas pusgads, ka arī izaugsmes veicināšanas pasākumi;
AM. tā kā, lai izveidotu padziļinātu EMS, ir jāuzlabo kompetence, jāpalielina finanšu resursi un jāpastiprina demokrātiskā pārskatatbildība un tās izveidē būtu jāizmanto divu posmu pieeja, kuras pamatā ir, pirmkārt, spēkā esošo Līgumu sniegto iespēju tūlītēja un pilnīga izmantošana un, otrkārt, Līguma grozījumi, kas jānosaka ar konvenciju;
AN. tā kā, lai EMS pārvaldība būtu efektīva, likumīga un demokrātiska, tai būtu jābalstās uz Savienības iestāžu sistēmu un tiesisko regulējumu;
AO. tā kā līmenī, kurā tiek pieņemti lēmumi, ir jānodrošina demokrātiskā leģitimitāte un pārskatatbildība;
AP. tā kā EMS veido Savienība, kuras pilsoņus Savienības līmenī tieši pārstāv Eiropas Parlaments;
A.PRINCIPI
1. atkārtoti aicina izveidot patiesu EMS, uzlabojot Savienības kompetenci, jo īpaši ekonomikas politikas jomā, palielinot budžeta iespējas un pastiprinot Komisijas lomu un demokrātisko pārskatatbildību un Parlamenta prerogatīvas;
2. uzskata, ka šādas lielākas budžeta veiktspējas pamatā vajadzētu būt konkrētiem pašu resursiem (tostarp finanšu darījumu nodoklim) un budžeta iespējām, ar kurām atbilstīgi Savienības budžeta sistēmai atbalsta izaugsmi un sociālo kohēziju, risinot problēmas saistībā ar nelīdzsvarotību, strukturālām atšķirībām un ārkārtas finanšu situācijām, kas ir tieši saistītas ar monetāro savienību, neapdraudot tā tradicionālās funkcijas finansēt kopējo politikas virzienu īstenošanu;
3. atzinīgi vērtē Komisijas „Plānu padziļinātas un patiesas ekonomikas un monetārās savienības izveidei”; aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk saskaņā ar koplēmuma procedūru, ja tas ir juridiski iespējams, iesniegt tiesību aktu priekšlikumus, lai šo plānu nekavējoties īstenotu, tostarp veiktu budžeta turpmāku koordinēšanu, politikas koordinēšanas paplašināšanu, attiecinot to uz nodokļu un nodarbinātības jomu, kā arī izveidotu pienācīgas EMS fiskālās spējas, lai atbalstītu politikas risinājumu īstenošanu; uzsver, ka dažu minēto elementu īstenošanai būs nepieciešams veikt grozījumus Līgumos;
4. uzskata, ka nepieciešams rīkoties ātri visās četrās pamatjomās, kas ietvertas ziņojumā „Ceļā uz patiesu ekonomisko un monetāro savienību”, ar kuru iepazīstināja priekšsēdētāji H. Van Rompuy, J.-C. Juncker, J. M. Barroso un M. Draghi, it īpaši šādos jautājumos:
a)
integrēta finanšu sistēma, lai nodrošinātu finanšu stabilitāti, jo īpaši eurozonā, un līdz samazinātu izmaksas, kas Eiropas iedzīvotājiem rodas banku neveiksmīgas darbības dēļ; šāda sistēma paaugstina atbildību par uzraudzību līdz Eiropas līmenim un nodrošina kopējus mehānismus, ar ko īsteno banku noregulējumu un garantē klientu noguldījumus;
b)
integrēta ekonomikas politikas sistēma, kurai ir pietiekami mehānismi, lai nodrošinātu, ka valstu un Eiropas politika sekmē ilgtspējīgu izaugsmi, nodarbinātību un konkurētspēju, un kura ir saderīga ar veiksmīgu EMS darbību;
c)
nepieciešamās demokrātiskās leģitimitātes un pārskatatbildības nodrošināšana lēmumu pieņemšanā ekonomikas un monetārajā savienībā, kopīgi īstenojot suverenitāti attiecībā uz kopējo politiku un solidaritāti;
5. uzskata, ka labāks un skaidrāks kompetences jomu un resursu sadalījums starp ES un tās dalībvalstīm var būt cieši saistīts un tam jābūt cieši saistītam ar spēcīgāku parlamentāro līdzdalību un pārskatatbildību attiecībā uz valstu kompetenci;
6. atkārto, ka, lai patiesas EMS pārvaldība būtu patiešām likumīga un demokrātiska, tā ir jāiekļauj Savienības iestāžu sistēmā;
7. uzskata, ka diferencēšana ir lietderīgs un atbilstīgs līdzeklis, kas veicina dziļāku integrāciju un kas, ņemot vērā, ka tā aizsargā ES integritāti, var izrādīties būtisks, lai Savienībā izveidotu patiesu EMS;
8. uzsver, ka pašreizējās diferencētās integrācijas procedūras, kas paredzētas Līgumos, ļauj sākt patiesas EMS izveidi, kura pilnībā atbilst prasībām attiecībā uz demokrātiskās pārskatatbildības stiprināšanu, finanšu resursu palielināšanu un lēmumu pieņemšanas spēju uzlabošanu, un aicina visas iestādes īsā laikā maksimāli izmantot spēkā esošajos Līgumos paredzētās iespējas un to elastību, vienlaikus gatavojoties vajadzīgajiem Līgumu grozījumiem, lai nodrošinātu juridisko noteiktību un demokrātisko leģitimitāti atkārto, ka būtu jāizslēdz jauna starpvaldību nolīguma iespēja;
9. uzsver, ka Līguma grozījumus, kas ir vajadzīgi patiesas EMS pabeigšanai un pilsoņu un valstu Savienības izveidei, var veikt, pamatojoties uz pašreizējiem diferencētās integrācijas instrumentiem, procedūrām, praksi un filozofiju, vienlaikus uzlabojot to efektivitāti un saskaņotību, un apstiprina, ka izmantos visas savas pilnvaras, lai iesniegtu Padomei priekšlikumus par grozījumu veikšanu Līgumos, kuri pēc tam ir jāizskata konventam, lai pabeigtu patiesas EMS izveidi;
10. atgādina, ka sarunās par vairāku līmeņu pārvaldību netiek risināts jautājums par to vairāku līmeņu pārvaldību, kas attiecas uz varas sadalījumu un valsts, reģionālo un vietējo iestāžu iesaisti;
11. uzsver ― lai diferencēšana patiešām būtu līdzeklis, kas veicina integrāciju, aizsargā ES vienotību un garantē, ka patiesi tiek ievērots vienlīdzības princips, tai ir jāpaliek pieejamai un tās galīgajam mērķim jābūt iesaistīt visas dalībvalstis;
12. uzsver, ka nolūkā nodrošināt pozitīvu ES attīstību ir jānodrošina līdzsvars starp LESD 121. un 148. pantā izklāstīto nodarbinātības un ekonomikas politiku;
B.PROCEDŪRAS
13. uzskata, ka, ja iespējams, diferencēšanu būtu vēlams veikt saskaņā ar tiesību aktu, kas adresēts visām dalībvalstīm, izmantojot izņēmumus un drošības klauzulas, nevis a priori izslēdzot dažas dalībvalstis no tiesību akta teritoriālās piemērošanas jomas; tomēr uzsver, ka daudzas atkāpes un aizsardzības klauzulas vājina ES vienotību, kā arī tās tiesiskā regulējuma konsekvenci un efektivitāti;
14. uzskata, ka ekonomikas, nodarbinātības un sociālās politikas koordinēšana pieder dalītās kompetences kategorijai, kas saskaņā ar LESD 4. panta 1. punktu attiecas uz visām jomām, kuras nav ietvertas pilnīgos ekskluzīvās vai atbalsta kompetences sarakstos;
15. uzskata, ka tādējādi saskaņā ar LESD 136. pantu pieņemto pasākumu specifika nav saistīta tikai ar faktu, ka šie pasākumi attiecas uz dalībvalstīm, kuru naudas vienība ir euro, bet norāda arī uz to, ka tiem var būt lielāks saistošs spēks; turklāt uzskata, ka LESD 136. pantā Padomei ir paredzēta iespēja, pamatojoties uz Komisijas sniegtu ieteikumu un ņemot vērā to dalībvalstu balsojumu, kuru naudas vienība ir euro, saskaņā ar Eiropas pusgadu pieņemt saistošas ekonomikas politikas pamatnostādnes eurozonas valstīm;
16. uzsver, ka, ja dažas dalībvalstis nevēlas piedalīties lēmumu pieņemšanā par tiesību aktu jomā, kas nav Savienības ekskluzīvā kompetencē, būtu jānodrošina ciešāka sadarbība saskaņā ar attiecīgo Līguma noteikumu, nevis jāslēdz starptautiski nolīgumi ārpus ES tiesiskā regulējuma sistēmas;
17. uzskata, ka LESD 352. pantu, kas dod tiesības Padomei pieņemt atbilstošus pasākumus, lai sasniegtu kādu no Līgumos noteiktajiem mērķiem, ja vajadzīgās pilnvaras tajos nav paredzētas, var izmantot kopā ar LES 20. pantu, tādējādi ļaujot aktivizēt elastīguma klauzulu, ja vienprātība Padomē nav sasniedzama ar ciešākas sadarbības mehānismu;
18. aicina dalībvalstis gadījumos, kad nepieciešamo attīstību kavē dalībvalstu politiskās virzības atšķirības, paplašināt ciešākas sadarbības principa piemērošanu, to attiecinot arī uz sociālo un nodarbinātības politiku;
19. uzskata, ka, lai nodrošinātu ES budžeta tiesībās paredzēto principu ievērošanu un aizsargātu Eiropas Parlamenta kā budžeta lēmējinstitūcijas svarīgo lomu, izdevumi, kas radušies ciešākas sadarbības īstenošanas rezultātā, ir jāiekļauj ES budžetā kā pārējie ieņēmumi vai konkrēti pašu resursi;
20. veidojot ciešāku sadarbību jomā, kas nav Savienības ekskluzīvā kompetencē, aicina sistemātiski piemērot LESD 333. panta 2. punktu, kurā minēta īpaša likumdošanas procedūra, un aicina Padomi ar iesaistīto dalībvalstu vienprātīgu balsojumu pieņemt lēmumu, kurā paredz, ka ciešākas sadarbības nolūkā tās plāno darboties saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru;
21. procedūrās, kas nav saistītas ar ciešāku sadarbību, aicina sistemātiski piemērot LES 48. panta 7. punktā paredzēto pārejas klauzulu, kur tas ir iespējams, lai stiprinātu EMS pārvaldības demokrātisko leģitimitāti un efektivitāti;
22. uzskata, ka, ja pārejas klauzulas piemērošana nav iespējama, piemēram, ekonomikas politikas un nodarbinātības pamatnostādņu vai gada izaugsmes pētījuma pieņemšanas gadījumā, vajadzētu pilnībā izmantot iespēju slēgt saistošus iestāžu nolīgumus;
23. atgādina, ka LES 48. panta mērķis ir arī garantēt jebkuru Līguma grozījumu demokrātisko leģitimitāti, izvirzot prasību grozījumu procedūrā obligāti iesaistīt Eiropas Parlamentu un turpmākajā ratifikācijā — valstu parlamentus;
24. neatbalsta terminu „līgumiskas vienošanās” un mudina meklēt labāku veidu, kā oficiāli sasaistīt līdzekļus, kas pieejami saskaņā ar konkurētspējas un konverģences instrumentu (KKI), un strukturālās reformas, un atkārto, ka Savienības kompetences un pilnvaru trūkumu vajadzības gadījumā var novērst, izmantojot Līgumos paredzētas atbilstošas procedūras vai, ja attiecīga juridiskā pamata nav, grozot Līgumus;
C.DEMOKRĀTIJA UN IESTĀDES
25. atgādina, ka saskaņā ar LES 3. panta 4. punktu EMS ir izveidojusi Savienība un tās darbības pamatā ir jābūt pārstāvības demokrātijai;
26. uzsver, ka Eiropas Parlaments ir vienīgā ES iestāde, kurā pilsoņi ir tieši pārstāvēti Savienības līmenī, un tā ir parlamentāra EMS iestāde, kuras atbilstīgai iesaistīšanai ir būtiska nozīme EMS demokrātiskās leģitimitātes un darbības nodrošināšanā, un priekšnoteikums visu turpmāko pasākumu virzībai uz banku savienību, fiskālo savienību un ekonomikas savienību;
27. uzsver, ka pienācīga leģitimitāte un pārskatatbildība dalībvalstu un ES līmenī ir jānodrošina attiecīgi dalībvalstu parlamentiem un Eiropas Parlamentam; atgādina par Eiropadomes 2012. gada decembra sanāksmes secinājumos ietverto principu, ka „visā šajā procesā galvenais mērķis paliek nodrošināt demokrātisko leģitimitāti un pārskatatbildību tajā līmenī, kurā pieņem un pilda lēmumus”;
28. tādēļ pauž nožēlu, ka netiek veikta trijotnes, EFSI un ESM parlamentārā pārbaude;
29. uzskata, ka jebkāda formāla parlamentārās līdzdalības tiesību diferencēšana saistībā ar Eiropas Parlamenta deputātu izcelsmes valsti ir diskriminācija pilsonības dēļ, kuras aizliegšana ir viens no Eiropas Savienības pamatprincipiem, un pārkāpj Savienības pilsoņu vienlīdzības principu, kas paredzēts LES 9. pantā;
30. uzskata, ka saskaņā ar LESD 136. pantu pieņemto pasākumu vai ciešākas sadarbības veidošanas gadījumā asimetrija, kas rodas, iesaistot, no vienas puses, Padomē to dalībvalstu pārstāvjus, kuru naudas vienība ir euro (vai iesaistīto valstu pārstāvjus), un, no otras puses, iesaistot Eiropas Parlamentu un Komisiju kā iestādes, kas pārstāv visus Savienības pilsoņus un atbalsta tās kopīgās intereses, pilnībā atbilst diferencēšanas principiem un nemazina, bet gan palielina šo pasākumu leģitimitāti;
31. uzsver, ka Eiropas Parlamenta iekšējie noteikumi paredz pietiekamas manevrēšanas iespējas īpašas diferencēšanas organizēšanai, pamatojoties uz politisku vienošanos politiskajās grupās un starp tām, lai varētu veikt pienācīgu EMS uzraudzību; atgādina, ka LES 3. panta 4. punktā ir norādīts, ka „Savienība izveido ekonomisko un monetāro savienību, kuras valūta ir euro”, un 14. protokolā par Eurogrupu minēta nepieciešamība „paredzēt īpašus noteikumus pastiprinātam to dalībvalstu dialogam, kuru naudas vienība ir euro, līdz brīdim, kad euro kļūs par visu Savienības dalībvalstu naudas vienību”; norāda — ja šī pārejas situācija ieilgs, Eiropas Parlamentam ir jāapsver iespēja izstrādāt pienācīgu pārskatatbildības mehānismu pašreizējai eurozonai un dalībvalstīm, kuras apņēmušās tai pievienoties;
32. uzskata, ka ir svarīgi pastiprināt sadarbību ar valstu parlamentiem, pamatojoties uz Līgumiem pievienotā 1. protokola 9. pantu, un atzinīgi vērtē vienošanos par parlamentu konferences izveidi, lai apspriestu budžeta un ekonomikas politiku; tomēr uzsver, ka šāda sadarbība nebūtu jāuzskata par jaunas apvienotas parlamentāras struktūras izveidi, kas no demokrātiskā un konstitucionālā viedokļa būtu gan neefektīva, gan nelikumīga, un atkārtoti apstiprina, ka nolūkā stiprināt demokrātisko EMS pārvaldību Eiropas Parlamenta kā Savienības līmeņa parlamentāras struktūras pilnīgas leģitimitātes oficiāla stiprināšana nav aizvietojama;
33. uzsver, ka ekonomiskās un monetārās savienības pārvaldībā Eurosamits un Eurogrupa ir neformālas diskusiju struktūras, nevis lēmējinstitūcijas;
34. uzsver Komisijas svarīgo lomu EMS pārvaldībā, kas apstiprināta arī fiskālajā paktā un ESM līgumos, nodrošinot ES Līgumos noteikto tiesisko kārtību un darbojoties visas Savienības kopējās interesēs;
D.DIFERENCĒTA INTEGRĀCIJA SPĒKĀ ESOŠAJOS LĪGUMOS: VIRZĪBA UZ PATIESU EMS
35. uzskata, ka Kopienas metode būtu jāizmanto attiecībā uz visiem pasākumiem, kuru mērķis ir stiprināt EMS; atgādina, ka LSKP 16. pantā teikts, ka vēlākais piecu gadu laikā no minētā līguma spēkā stāšanās dienas, pamatojoties uz tā īstenošanā gūtās pieredzes novērtējumu, saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību un Līgumu par Eiropas Savienības darbību ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai šā līguma saturu iekļautu Eiropas Savienības tiesiskajā regulējumā;
36. uzsver, ka gan tām dalībvalstīm, kuru naudas vienība ir euro, gan tām, kuras ir apņēmušās to ieviest, ir intensīvāk jācenšas stiprināt atbilstību Līgumam un stabilitāti, kā arī uzlabot konkurētspēju, efektivitāti, pārredzamību un demokrātisko pārskatatbildību; atgādina, ka euro ir Eiropas Savienības valūta un ka no visām dalībvalstīm, izņemot tās, kurām paredzēta iespēja neiesaistīties, tiek sagaidīts, ka tās savlaicīgi pievienosies eurozonai;
37. norāda — lai mazinātu krīzi un novērstu strukturālās nepilnības ekonomikas un monetārās savienības uzbūvē, valstu valdības un Eiropas iestādes ir īstenojušas daudz dažādu pasākumu, kas veicina finanšu stabilitāti un uzlabo ekonomikas pārvaldību; norāda, ka šie lēmumi, piemēram, daži noteikumi sešu tiesību aktu kopumā un ESM izveide, skar tikai eurozonas dalībvalstis;
38. atzinīgi vērtē to, ka ir izveidots vienots uzraudzības mehānisms, kurš aptver eurozonu un kurā var piedalīties visas pārējās ES dalībvalstis; uzsver, ka vienota noregulējuma mehānisma izveide bankām ir ārkārtīgi būtisks solis, veidojot patiesu banku savienību; uzskata — lai pārvarētu ekonomikas un monetārajai savienībai raksturīgos strukturālos trūkumus un efektīvi mazinātu nomācošo morālo kaitējumu, ierosinātās banku savienības pamatā vajadzētu būt iepriekš īstenotai Savienības finanšu pakalpojumu nozares reformai, kā arī spēcīgākai ekonomikas pārvaldībai, īpaši eurozonā, un jaunajai Eiropas pusgada budžeta sistēmai, ar ko nodrošinātu lielāku Savienības banku nozares noturību un konkurētspēju, lielāku uzticību tai un plašākas kapitāla rezerves, lai turpmāk novērstu to, ka dalībvalstīm no sava budžeta jāsedz ar banku glābšanas pasākumiem saistītas izmaksas;
39. pauž ārkārtīgi lielas bažas par kavēšanos, veidojot banku savienību, un par ESM tiešās banku rekapitalizācijas praktiskajiem nosacījumiem; jo īpaši pauž satraukumu par to, ka vēl aizvien ir vērojama ES banku sistēmas fragmentācija; uzsver, ka stabila un mērķtiecīga banku savienība ir svarīga ciešākas un patiesas EMS daļa un ka svarīgs politikas virziens, uz kuru Parlaments ir uzstājis jau vairāk nekā trīs gadus, jo īpaši kopš tika pieņemtas tā nostājas par Eiropas Banku iestādes regulu;
40. uzskata, ka VUM regulas noteikums, saskaņā ar kuru Uzraudzības padomes priekšsēdētāja un priekšsēdētāja vietnieka iecelšanai ir vajadzīga Eiropas Parlamenta piekrišana, ir svarīgs precedents pastiprinātai EP lomai EMS pārvaldībā, kas balstās uz diferencēšanu;
41. pauž atbalstu jaunajiem solidaritātes instrumentiem, piemēram, konverģences un konkurētspējas instrumentam (KKI); uzskata, ka KKI koncepcija varētu palielināt ekonomikas politikas efektivitāti un atbildību par tās īstenošanu; uzsver, ka šie instrumenti ir jāizstrādā tā, lai novērstu jebkādu juridisko nenoteiktību un demokrātijas principu neievērošanu Savienībā;
42. aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu, lai saskaņā ar Eiropas pusgadu pieņemtu konverģences kodeksu, kura pamatā būtu stratēģija „Eiropa 2020” un ar kuru tiktu izveidots spēcīgs sociālais pīlārs; uzstāj, ka ar valsts īstenošanas programmu palīdzību ir jānodrošina, ka konverģences kodekss tiek īstenots visās dalībvalstīs un ka to atbalsta ar stimuliem pamatots mehānisms;
43. uzsver, ka stimulu mehānisms nostiprinātu ekonomikas politikas koordinācijas saistošo raksturu;
44. norāda, ka uz stimuliem balstīta izpildes mehānisma radīšana ar mērķi palielināt solidaritāti, kohēziju un konkurētspēju ir jāapvieno ar vairāku līmeņu ekonomikas politikas koordināciju, kā norādīts divu tiesību aktu kopumam pievienotajā Komisijas deklarācijā, lai nodrošinātu atbilstību principam, ka „pasākumi lielākas atbildības un ekonomikas disciplīnas panākšanai tiek apvienoti ar lielāku solidaritāti”;
45. uzsver, ka mehānismi iepriekšējai koordinācijai, kā arī konverģences un konkurētspējas instrumenti būtu jāpiemēro attiecībā uz visām dalībvalstīm, kuras pieņēmušas euro par savu valūtu, paredzot iespēju citām dalībvalstīm pastāvīgi pievienoties tiem; aicina Komisiju paredzēt šādu obligātu apstiprinājumu, kas dalībvalstu parlamentiem jāsniedz attiecībā uz turpmākajiem likumdošanas priekšlikumiem, kā arī nodrošināt nozares sociālo partneru pastiprinātu iesaistīšanu ekonomikas koordinācijā;
46. uzskata, ka jebkādiem jauniem ierosinātiem konverģences un konkurētspējas instrumentiem būtu jābalstās uz nosacītību, solidaritāti un konverģenci; uzskata, ka šāda veida instruments būtu jāierosina tikai tad, ja, balstoties uz saskanības novērtējumu starp konverģences kodeksu un īstenošanas valsts plāniem, konstatēta sociāla nelīdzsvarotība un svarīgu ilgtermiņa, noturīgu un izaugsmi veicinošu strukturālo reformu nepieciešamība, pienācīgi oficiāli iesaistot Eiropas Parlamentu, Padomi un dalībvalstu parlamentus;
47. uzskata, ka KKI vajadzētu būt budžeta veiktspējas palielināšanas instrumentam un virzītam uz atbalstu strukturālām reformām atbilstīgi konkrētiem nosacījumiem nolūkā uzlabot konkurētspēju, izaugsmi un sociālo kohēziju, nodrošināt ekonomikas politikas virzienu ciešāku saskaņošanu un dalībvalstu saimnieciskās darbības ilgtermiņa konverģenci, kā arī risināt ar nelīdzsvarotību un strukturālajām atšķirībām saistītās problēmas; uzskata, ka šādi instrumenti ir patiesas fiskālās veiktspējas pamatelementi;
48. uzskata šā instrumenta izveidi par EMS fiskālās veiktspējas pastiprināšanas sākumposmu un uzsver, ka KKI finanšu resursiem jābūt ES budžeta neatņemamai daļai, tomēr ārpus daudzgadu finanšu shēmas maksimālā apjoma, lai ievērotu ES Līgumus un tiesību aktus un nodrošinātu, ka Eiropas Parlaments ir pilnībā iesaistīts kā budžeta lēmējinstitūcijas iestāde, kas cita starpā ļauj pieņemt attiecīgās budžeta apropriācijas, katru gadījumu izskatot atsevišķi;
49. aicina iekļaut jaunu pašu resursu posteni, ko finansē no to dalībvalstu iemaksām, kuras piedalās KKI, saskaņā ar grozīto lēmumu par pašu resursiem, un šo jauno pašu resursu ieņēmumus iemaksājot KKI izdevumu postenī, un aicina grozīt lēmumus par pašu resursiem vai, ja tas nav iespējams, izmantot finanšu darījumu nodokļa ieņēmumus kā citus ieņēmumus, lai kompensētu šādas tiešās iemaksas;
50. uzskata, ka Eiropadomes sanāksmē, kas notiks pavasarī, Parlamenta priekšsēdētājam būtu jādara zināms Parlamenta viedoklis par gada izaugsmes pētījumu; uzskata, ka būtu jāapspriežas par iestāžu nolīgumu, lai Parlamentu iesaistītu gada izaugsmes pētījuma, ekonomikas politikas un nodarbinātības pamatnostādņu apstiprināšanā;
51. atkārtoti aicina stiprināt EMS sociālo dimensiju, taču vienlaikus apliecinot, ka nodarbinātības politika un sociālā politika ir Savienības politikas jomas;
52. atkārtoti norāda, ka saskaņā ar Līgumiem, nosakot un īstenojot Savienības politiku un darbības, jāņem vērā nepieciešamība veicināt augstu nodarbinātības līmeni un nodrošināt atbilstīgu sociālās aizsardzības līmeni; aicina ieviest nodarbinātības un sociālās aizsardzības kritērijus, kas papildinātu fiskālos un makroekonomikas rādītajus, kā arī ziņojumus par strukturālo reformu jomā paveikto, nolūkā nodrošināt atbilstoša un pienācīga līmeņa sociālos ieguldījumus un līdz ar to sociālas Eiropas Savienības ilgtspējību ilgtermiņā;
53. atzinīgi vērtē to, ka pēc divu tiesību aktu kopuma pieņemšanas 2013. gada 2. jūlijā Komisija izveidoja ekspertu grupu, kuras priekšsēdētāja ir Gertrude Trumpel-Gugerell un kuras uzdevums ir detalizēti izvērtēt iespējamā parādu dzēšanas fonda un europarādzīmju, tostarp jebkuru tiesību normu, finanšu sistēmas un papildu budžeta mehānismu galvenās iezīmes, un plāno šajos jautājumos ieņemt nostāju pēc minētās ekspertu grupas ziņojuma iesniegšanas;
54. uzskata, ka Eiropas Parlamentam vajadzētu būt demokrātiskās kontroles un uzraudzības tiesībām attiecībā uz EFSI/ESM un visu turpmāko līdzīgo struktūru darbību; uzskata, ka ESM būtu pilnībā jāiestrādā Savienības regulējumā;
55. norāda, ka trijotnei jābūt pienācīgai pārskatatbildībai; uzskata, ka Komisijai būtu regulāri jāinformē Eiropas Parlaments par trijotnes darbību, iesniedzot regulārus ziņojumus; atgādina, ka attiecībā uz ES dalību trijotnes sistēmā būtu jāveic Parlamentam demokrātiska kontrole un būtu jānodrošina pārskatbildība Parlamenta priekšā;
E.DIFERENCĒTA INTEGRĀCIJA UN LĪGUMA GROZĪJUMI
56. uzskata, ka jebkādos turpmākos Līguma grozījumos būtu jāapliecina diferencēta integrācija kā instruments turpmākas integrācijas veicināšanai, vienlaikus saglabājot Savienības vienotību;
57. uzskata, ka ar turpmākiem Līguma grozījumiem var ieviest jaunu asociētās dalības līmeni, tostarp daļēju integrāciju noteiktās Savienības politikas jomās kā līdzekli Eiropas kaimiņattiecību politikas stiprināšanai;
58. uzskata, ka turpmākajos Līguma grozījumos būtu jāapstiprina, ka Eurosamits ir Eiropadomes neformāls veidojums, kā noteikts LSKP V sadaļā;
59. ierosina padarīt Eurogrupu par Ekonomikas un finanšu padomes neformālu veidojumu;
60. aicina ekonomikas un monetāro lietu komisāru kļūt par finanšu ministru un Komisijas pastāvīgo priekšsēdētāja vietnieku;
61. aicina ar dažiem izņēmumiem mainīt balsošanas kārtību Padomē, vienprātīgu balsojumu aizstājot ar kvalificētu balsu vairākumu, un pašreizējo īpašo likumdošanas procedūru vietā ieviest parastās likumdošanas procedūras;
62. aicina paredzēt juridisko pamatu tādu Savienības aģentūru izveidei, kuras var veikt īpašas izpildes un īstenošanas funkcijas, ko saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru tām piešķīris Eiropas Parlaments un Padome;
63. uzskata, ka apvērstā kvalificēta vairākuma balsošana par fiskālo paktu ir vairāk politiska deklarācija nekā efektīvs lēmumu pieņemšanas instruments, un tā vietā aicina šo balsošanas kārtību iekļaut Līgumos, jo īpaši 121., 126. un 136. pantā, paredzot, ka Komisijas iesniegtie priekšlikumi vai ieteikumi var stāties spēkā tikai tad, ja Parlaments vai Padome iepriekš noteiktā termiņā nav izteikuši iebildumus, šādi nodrošinot pilnīgu juridisko noteiktību;
64. aicina grozīt LESD 136. pantu, tā darbības jomā ietverot to dalībvalstu brīvprātīgu dalību, kuras nav eurozonas dalībnieces, un paredzot tām pilnas balsstiesības saskaņā ar ciešākas sadarbības procedūru, un aicina atcelt LESD 136. pantā noteiktos ierobežojumus un pārveidot šo pantu par vispārēju klauzulu, lai pieņemtu tiesību aktus attiecībā uz juridiski saistošu standartu minimuma saskaņošanu un noteikšanu ekonomikas, nodarbinātības un sociālās politikas jomā;
65. aicina LESD 127. panta 6. punkta juridisko pamatu attiecināt uz visām finanšu iestādēm, tostarp apdrošināšanas sabiedrībām, kuras izveidotas iekšējā tirgū;
66. aicina Parlamentu iesaistīt LESD 283. pantā paredzētajā ECB valdes priekšsēdētāja, priekšsēdētāja vietnieka un citu valdes locekļu iecelšanas procedūrā, prasot tā piekrišanu Padomes ieteikumiem;
67. aicina nākamo konventu izvērtēt iespēju ieviest īpašu likumdošanas procedūru, kurā vajadzīgas četras piektdaļas balsu Padomē un Parlamenta deputātu balsu vairākums, lai saskaņā ar LESD 312. pantu pieņemtu regulu, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu;
68. aicina nākamo konventu izvērtēt iespēju ieviest īpašu likumdošanas procedūru, kurā vajadzīgas četras piektdaļas balsu Padomē un Parlamenta deputātu balsu vairākums, lai saskaņā ar LESD 311. panta 3. daļu pieņemtu lēmumu par Savienības pašas resursu sistēmu;
69. aicina nākamo konventu izvērtēt iespēju dalībvalstīm, kuru naudas vienība ir euro, un visām dalībvalstīm, kuras vēlas piedalīties jaunajos kopīgajos politikas virzienos, paredzēt īpašus pašu resursus ES budžeta sistēmā;
70. uzskata, ka Savienības aģentūru finanšu līdzekļiem vajadzētu būt Savienības budžeta neatņemamai daļai;
71. aicina paredzēt, ka Līguma grozījumiem ir vajadzīga Eiropas Parlamenta piekrišana ar divu trešdaļu deputātu balsu vairākumu;
72. uzstāj, ka turpmāk konventā ir vajadzīga pēc iespējas lielāka demokrātiskā leģitimitāte, iesaistot arī sociālos partnerus, pilsonisko sabiedrību un citas ieinteresētās personas; tā lēmumi pilnībā jāpieņem plēnumā saskaņā ar demokrātijas principiem; jāatvēl pietiekams laiks nopietnai un rūpīgai apspriešanai; jādarbojas pilnīgi pārredzami un tā sanāksmēm jābūt publiski pieejamām;
73. atbalsta LES 48. panta 7. punktā paredzētās pārejas klauzulas paplašināšanu, to attiecinot uz Līgumiem kopumā;
o o o
74. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Eiropadomes priekšsēdētājam.
– ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 15. un 16. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību 235. pantu,
– ņemot vērā Eiropadomes 2010. gada 25. un 26. marta, 2010. gada 17. jūnija, 2010. gada 16. septembra, 2010. gada 28. un 29. oktobra, 2010. gada 16. un 17. decembra, 2011. gada 4. februāra, 2011. gada 24. un 25. marta, 2011. gada 23. un 24. jūnija, 2011. gada 23. oktobra, 2011. gada 9. decembra, 2012. gada 1. un 2. marta, 2012. gada 28. un 29. jūnija, 2012. gada 18. un 19. oktobra, 2012. gada 13. un 14. decembra, 2013. gada 7. un 8. februāra, 2013. gada 14. un 15. marta un 2013. gada 27. un 28. jūnija secinājumus,
– ņemot vērā Eiropas Savienības valstu vai to valdību vadītāju paziņojumus pēc Eiropadomes dalībnieku 2011. gada 26. oktobra un 2012. gada 30. janvāra neoficiālās sanāksmes,
– ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 7. maija rezolūciju par Lisabonas līguma ietekmi uz Eiropas Savienības iestāžu līdzsvara izveidi(1),
– ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 4. jūlija rezolūciju par 2014. gada Eiropas vēlēšanu norises praktiskās kārtības uzlabošanu(2),
– ņemot vērā Reglamenta 48., 110. un 127. pantu,
– ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu (A7-0336/2013),
A. tā kā ar Lisabonas līgumu Eiropadomei ir piešķirts Eiropas Savienības iestādes statuss, nemainot tās lomu, kas noteikts Līguma par Eiropas Savienību 15. panta 1. punktā: "Eiropadome rosina Savienības attīstību un nosaka atbilstīgus šīs attīstības vispārējos politiskos virzienus un prioritātes. Tā neveic likumdošanas funkciju";
B. tā kā Parlaments pilnībā apzinās Eiropadomes neatkarību un ievērojamo nozīmi, ko tai tādējādi piešķir līgumi;
C. tā kā tomēr krīzes dēļ Eiropadomes nozīme ir ievērojami palielinājusies — ir pieaudzis ārkārtas sanāksmju skaits un Eiropadomē tiek izskatīti jautājumi, kas parasti tiek izskatīti Ministru padomē; tā kā šajā sakarībā Eiropadome ir pārkāpusi svarīgo Līguma noteikumu attiecībā uz to, ka tai nav likumdošanas funkcijas;
D. tā kā valstu vadītāju vai valdību kārdinājums izmantot starpvaldību paņēmienus apdraud „Kopienas metodi”, pārkāpjot līgumus;
E. tā kā, lai stiprinātu likumdošanas procesa demokrātiskās īpašības, tiek īstenota pienācīga parlamentārās kontroles kārtība;
F. tā kā saskaņā ar Lisabonas līgumu Eiropadomes locekļiem ir individuāla pārskatatbildība savas valsts parlamentam, bet kolektīva atbildība ir tikai sev;
G. tā kā Eiropadomes priekšsēdētājam ir uzticēts pienākums iesniegt priekšlikumus (visbiežāk sadarbībā ar citu iestāžu priekšsēdētājiem) un tā kā tādējādi viņš faktiski ir kļuvis par galveno sarunu vadītāju dalībvalstu vārdā par jautājumiem, kuru juridiskā interpretācija saskaņā ar Lisabonas līgumu atkarīga no koplēmuma procedūras;
H. tā kā priekšsēdētājs H. Van Rompuy, saskaņojot savu darbību ar Parlamenta amatpersonām un jo īpaši izmantojot saraksti, ir centies pēc iespējas labāk ievērot informācijas un pārredzamības prasības: viņš ir ticies ar Parlamenta komiteju priekšsēdētājiem, referentiem vai šerpām, lai apspriestu vairākus svarīgus jautājumus, atbildējis uz rakstiskiem jautājumiem, un regulāri sniedzis ziņojumus gan plenārsēdē, gan paplašinātajai Priekšsēdētāju konferencei par Eiropadomes sanāksmēm un daudzkārt sazinājies ar grupu priekšsēdētājiem;
I. tā kā šīs darbības būtu oficiāli jāatzīst, lai tās kļūtu par precedentu, ko varētu izmantot nākotnē, un tā kā tās vajadzētu arī uzlabot, ņemot vērā to, ka Eiropadome apšaubīja Parlamenta un Padomes noslēgtu leģislatīvu vienošanos Eiropas patentu režīma jomā, tā kā tā uzskatīja, ka no jauna jārisina sarunas par ekonomikas pārvaldības noteikumiem, kas bija tieši tādi paši kā noteikumi, kuri jau bija piemērojami saskaņā ar iepriekš pieņemtu regulu, tā kā Eiropadome ar gada starplaiku pieņēma divas secīgas un pretrunīgas nostājas attiecībā uz Eiropas Banku uzraudzības iestādi, no kā varēja izvairīties, labāk ņemot vērā Parlamenta nostāju; tā kā 2014.–2020. gada daudzgadu finanšu shēmas dēļ likumdošana tika patiesi apturēta, jo juridiski nepieciešamo Padomes vienprātību varēja panākt, tikai iepriekš veicot dažas būtiskas politiskās izvēles attiecībā uz finansējamo politikas jomu tiesisko regulējumu, tādējādi samazinot Parlamenta nozīmi sekundāro noteikumu grozīšanā;
J. tā kā visos šajos gadījumos, kas skar saskaņā ar definīciju vissvarīgākās jomas, nebija formāla dialoga starp Parlamentu un Eiropadomi, un Parlaments nevarēja pilnībā īstenot savu līgumos noteikto likumdevēja funkciju; tā kā bieži ir radies iespaids, ka Parlamenta pārstāvju oficiālie sarunu partneri nespēj patiesi iesaistīt valdības; tā kā kļūst arvien skaidrāks, ka amatā esošajam Padomes priekšsēdētājam un Vispārējo lietu padomei, kas joprojām ir teorētiski atbildīgi par Eiropadomes sanāksmju sagatavošanu(3), ir tikai mazsvarīga vai tehniska nozīme; tā kā Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja tradicionālā ievadruna Eiropadomes sanāksmēs ir nepietiekama procedūra;
K. tā kā Eiropas Parlaments pirms Eiropadomes sanāksmēm nevar uzaicināt Eiropadomes priekšsēdētāju uz debatēm; tā kā Parlamenta sagatavošanās pasākumi attiecībā uz debatēm, kurās priekšsēdētājs ziņo par Eiropadomes sanāksmēm, nav efektīvi;
L. tā kā tomēr ir atzinīgi vērtējams tas, ka vairāki ES dalībvalstu valdību vadītāji vēlas piedalīties Parlamenta debatēs par Eiropas nākotni;
M. tā kā Ministru padomes darbība rada nopietnas bažas un ka šķiet — ne Eiropadome, ne rotējošās prezidentvalstis nespēj savu darbu veikt atbilstoši vēlamajiem tempa, stratēģijas, konsekvences, saskaņotības vai pārredzamības principiem; tā kā šādi likumdevēja otrās palātas trūkumi pasliktina Eiropas Savienības tiesību aktu izstrādi;
N. tā kā Līguma par Eiropas Savienību 17. panta 7. punkts pirmoreiz būs piemērojams pēc nākamajām Eiropas vēlēšanām; tā kā, ņemot vērā šo svarīgo noteikumu, ir plānots nodrošināt, ka Komisijas priekšsēdētāju var ievēlēt pilsoņi savu Parlamenta deputātu vēlēšanās atbilstoši parlamentārajai sistēmai; tā kā to var īstenot tikai tad, ja Eiropas politiskās partijas, Parlaments un Eiropadome rīkojas saskaņā ar saviem attiecīgajiem pienākumiem, jo īpaši saistībā ar apspriešanām, kuru mērķis ir Lisabonas līgumam pievienotās 11. deklarācijas praktiskā īstenošana;
1. uzskata, ka, ņemot vērā šos četrus pieredzes gadus, ir jāuzlabo un jāformalizē Eiropadomes un Parlamenta darba attiecības; uzskata, ka tas var notikt kopīga paziņojuma, iestāžu nolīguma vai sarakstes veidā;
2. uzskata, ka pirms katras Eiropadomes sanāksmes, izņemot ārkārtas gadījumus, jānorisinās debatēm ar Parlamentu, lai varētu pieņemt rezolūciju un lai Eiropadomes priekšsēdētājs varētu iepazīstināt ar darba kārtības jautājumiem; uzskata, ka Parlamentam un Eiropadomei jāorganizē savs attiecīgais darbs tā, lai Parlamentam būtu iespēja noteiktajā laikā sniegt savu atzinumu par šiem jautājumiem un Eiropadomes priekšsēdētājs pēc katras Eiropadomes sanāksmes varētu par to ziņot plenārsēdē; uzsver — tiktāl, cik iespējams, Eiropadomes sēdēm nevajadzētu notikt Parlamenta plenārsēžu nedēļās;
3. norāda, ka Eiropadomes secinājumi ir Ministru padomes sarunu vadlīnijas un ka tie nekādā gadījumā nav tādi norādījumi, par kuriem nevarētu risināt sarunas ar Parlamentu; prasa ieviest Eiropadomes secinājumos tipveida frāzi, kurā atgādināti Līguma par Eiropas Savienību 15. panta 1. punkta noteikumi;
4. prasa Eiropadomei pēc tam, kad Parlamenta un Padomes pārstāvji noslēguši vienošanos likumdošanas procedūras ietvaros, neapspriest tās saturu, izņemot gadījumus, kad attiecīgā prezidentūra noteikusi, ka vienošanās ir ad referendum;
5. ierosina reizi gadā uzaicināt Eiropadomes priekšsēdētāju un Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos uzaicināt piedalīties vispārīgās debatēs par Savienības iekšējo un ārējo stāvokli kopā ar Komisijas priekšsēdētāju, neļaujot dublēties ar ikgadējām debatēm par pašreizējo situāciju, kurās Komisijas priekšsēdētājs iepazīstinās ar savu darba programmu un ziņos par savām darbībām Parlamentam, kuram viņš ir atbildīgs;;
6. atgādina, ka atšķirībā no Komisijas priekšsēdētāja Eiropadomes priekšsēdētājs nav atbildīgs Parlamentam un ka, organizējot debates, kurās viņš piedalās, tas jāņem vērā un jānodrošina iespēja deputātiem, kas nav grupu priekšsēdētāji, iesaistīties dialogā ar Eiropadomes priekšsēdētāju; tomēr uzskata, ka rakstisko jautājumu procedūra šķiet nepiemērota;
7. prasa, lai katru reizi, kad Eiropadome pieņem kādu rīcības plānu vai sāk procedūru, kam varētu būt leģislatīva nozīme, kopā ar Eiropas Parlamentu tiktu lemts par Parlamenta iesaistīšanos noteiktā brīdī katram gadījumam piemērotā veidā; uzsver, ka Parlamenta priekšsēdētājam būtu pilnībā jāpiedalās Eiropadomes sēdēs, kad tiek skatīti starpiestāžu jautājumi, un Parlaments un Eiropadome attiecīgi pielāgotu savu iekšējo reglamentu, lai precizētu, kā tiek izvēlēti attiecīgie pārstāvji, kā tiem tiek piešķirtas sarunu pilnvaras un kā pārstāvji par to ziņo;
8. aicina Eiropadomi pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanu kampaņas sākuma, risinot turpmākās sarunas starp Parlamentu un Eiropadomi ar nolūku īstenot Lisabonas līgumam pievienoto 11. deklarāciju, saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 17. panta 7. punktu skaidri paziņot, kā tā plāno ņemt vērā Eiropas pilsoņu izvēli attiecībā uz Komisijas priekšsēdētāja ievēlēšanas procedūru; uzsver, ka ir būtiski uzlabot vēlēšanu kampaņas pārredzamību un Eiropas raksturu; aicina katru Eiropadomes locekli savlaicīgi paziņot, kā viņš plāno ņemt vērā savu līdzpilsoņu viedokli, no savas valsts virzot vienu vai vairākus kandidātus komisāra amatam;
9. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei, Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valstu un valdību vadītājiem un parlamentiem.
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Zaļā infrastruktūra (ZI) — Eiropas dabas kapitāla pilnveide” (COM (2013)0249),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropa 2020: stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),
– ņemot vērā Ceļvedi par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā (COM(2011)0571),
– ņemot vērā ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju līdz 2020. gadam (COM(2011)0244),
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 30. novembra Direktīvu 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību(1),
– Padomes 1992. gada 21. maija Direktīva 92/43/EEK par dabisko biotopu un savvaļas faunas un floras aizsardzību(2),
– ņemot vērā Vides padomes 2011. gada jūnija Padomes secinājumus un tās 2012. gada 17. decembra secinājumus (14. punkts),
– ņemot vērā 2012. gada 20. aprīļa rezolūciju „Mūsu dzīvības garantija, mūsu dabas kapitāls — bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam”(3) jo īpaši tās 50. punktu,
– ņemot vērā pētījumu „Ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomika” (The Economics of Ecosystems and Biodiversity ― TEEB)(4),
– ņemot vērā Komisijas Balto grāmatu „Adaptācija klimata pārmaiņām — iedibinot Eiropas rīcības pamatprincipu” (COM(2009)0147) un tās paziņojumu „Pielāgošanās klimata pārmaiņām: ES stratēģija” (COM(2013)0216),
– ņemot vērā jautājumu Komisijai par paziņojumu „Zaļā infrastruktūra (ZI) — Eiropas dabas kapitāla pilnveide” (O-000094/2013 – B7–0525/2013),
– ņemot vērā „Eiropas Savienības teritoriālās attīstības programma 2020: Ceļā uz iekļaujošu, gudru un ilgtspējīgu Eiropu ar dažādiem reģioniem”,
– ņemot vērā Aiči mērķus bioloģiskās daudzveidības jomā, kuri minēti Stratēģiskajā plānā bioloģiskās daudzveidības jomā 2011.–2020. gadam, kas pieņemts Konvencijas par bioloģisko daudzveidību (KBD) Pušu konferencē 2010. gada oktobrī,
– ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,
A. tā kā ekosistēmas pakalpojumu nepārtrauktības nodrošināšanai un dabas kapitāla saglabāšanai esošajām un nākamajām paaudzēm ir jānovērš bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un mūsu ekosistēmu stāvokļa pasliktināšanās;
B. tā kā zaļā infrastruktūra palīdz dabai pilnībā izvērst ekosistēmas pakalpojumu potenciālu, kurus tā var sniegt sabiedrībai;
C. tā kā jānovērš bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, lai dabas kapitālu saglabātu esošajām un nākamajām paaudzēm;
D. tā kā antropogēnā slodze Eiropas Savienībā apdraud bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu integritāti, īpaši dabisko dzīvotņu fragmentācijas un iznīcināšanas, klimata pārmaiņu un daļēji dabīgu dzīvotņu izmantošanas intensifikācijas dēļ;
E. tā kā bioloģiskā daudzveidība un cilvēku sabiedrības labklājība ir cieši saistītas;
F. lai Savienībā saglabātu un nostiprinātu bioloģisko daudzveidību, ir svarīgi samazināt fragmentāciju un paplašināt ekoloģisko tīklojumu;
G. tā kā bioloģiskās daudzveidības jomā noteiktais Aiči 11. mērķis ir panākt, lai „līdz 2020. gadam vismaz 17 % sauszemes un iekšzemes ūdens baseinu platības un 10 % piekrastes un jūras teritoriju platības, sevišķi to, kas ir īpaši nozīmīgas bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmas pakalpojumu kontekstā, būtu aizsargātas, izveidojot efektīvi un pārdomāti apsaimniekotas, ekoloģiski reprezentatīvas un labi tīklotas aizsargājamo teritoriju sistēmas un veicot citus efektīvus teritoriju aizsardzības pasākumus, un tie ir iekļauti plašākā sauszemes ainavu un jūras ainavu tīklā”;
H. tā kā ražības un lauksaimniecības vēsturiskā mantojuma aspektā, kā arī lauksaimnieciskās darbības telpiskās un zemes izmantošanas plānošanas ietekmes dēļ zaļā infrastruktūra un lauksaimniecība ir cieši saistītas;
I. tā kā pieredze liecina, ka zaļās infrastruktūras projekti dod ievērojamas iespējas dabas integrēšanai sabiedrībā, tostarp arī pilsētvidē, kurā dzīvo arvien lielāka iedzīvotāju daļa, un tā kā šie cilvēki ļoti spēcīgi izjūt t. s. pilsētas siltuma salu ietekmi;
J. tā kā informācija par ainavu zaļās infrastruktūras izveidošanu, aizsardzību, paplašināšanu un efektīvu izmantošanu būtu jāizplata ieinteresētajām personām un jāpublicē;
K. . tā kā pieredze liecina, ka infrastruktūras projektu plānošana un attīstīšana ir galvenie posmi, kuru laikā jāizpilda gan ekoloģijas prasības, gan jāapmierina ekonomikas un sabiedrības vajadzības pilsētvides un lauku ainavās;
L. tā kā reģionālās un pilsētu infrastruktūras programmās un projektos ar ES līdzfinansējumu būtu jāiekļauj zaļās infrastruktūras elementi un jāmazina ietekmes uz esošajām ekosistēmām, lai palielinātu šādu programmu un projektu vides, sociālos un ekonomiskos ieguvumus;
M. tā kā zaļā infrastruktūra nodrošina daudzus dažādus ekoloģiskus, ekonomiskus un sociālus ieguvumus, pateicoties dabiskiem risinājumiem, kas parasti ir lētāki un ilgtspējīgāki un var veicināt jaunu darba vietu radīšanu;
N. tā kā ieguldījumiem zaļajā infrastruktūrā parasti ir augsts ienesīgums,
Vispārīgas piezīmes
1. atzinīgi novērtē paziņojumu par zaļo infrastruktūru un Komisijas nodomu tiekties aktīvi sasniegt tajā izvirzītos mērķus;
2. atzīst zaļās infrastruktūras svarīgo nozīmi Eiropas dabas kapitāla, dabisko dzīvotņu un sugu efektīvai aizsardzībai un ūdenstilpju labas ekoloģiskās kvalitātes saglabāšanai;
3. uzsver ieguldījumu, ko zaļā infrastruktūra var dot daudzo 2020. gadam izvirzīto Savienības mērķu sasniegšanā un uzsver tās neatliekamas izvēršanas un iekļaušanas nepieciešamību daudzgadu finanšu shēmas īstenošanas līdzekļos, lai reāli sasniegtu Savienības bioloģiskās daudzveidības mērķus;
4. atzīst, ka zaļās infrastruktūras izvēršana palīdzēs Savienībai izpildīt starptautiskās saistības, kas noteiktas Aiči mērķos bioloģiskās daudzveidības jomā un Stratēģiskajā plānā bioloģiskās daudzveidības jomā 2011.–2020. gadam;
5. atzinīgi novērtē zaļās infrastruktūras inovatīvo pieeju, kas nodrošina izmaksu lietderības paaugstināšanos ar daudziem ieguvumiem un risinājumiem, ar kuriem var saskaņot izvirzītos vides, sociālos un ekonomiskos mērķus;
Iekļaušana dažādās politiku jomās
6. uzsver nepieciešamību zaļo infrastruktūru iekļaut visās ES nozaru politikas jomās un attiecīgajos finanšu pasākumos, par piemēriem izmantojot dalībvalstu labāko praksi;
7. norāda, ka zaļajai infrastruktūrai var būt īpaši svarīga nozīme pilsētās, kur jau patlaban dzīvo arvien lielāka iedzīvotāju daļa un kur tā var sniegt tādus pakalpojumus kā tīrs gaiss, temperatūras regulācija un vietēja rakstura siltuma salu efekta samazināšana, atpūtas zonas, aizsardzība pret plūdiem, lietus ūdens aizturēšana un plūdu novēršana, gruntsūdens līmeņa uzturēšana, bioloģiskās daudzveidības atjaunošana vai tās zaudēšanas apturēšana, ekstrēmu ārkārtēju laika apstākļu ietekmes un to seku mazināšana, iedzīvotāju veselības nostiprināšana, dzīves kvalitātes uzlabošana, cita starpā nodrošinot ikvienam piekļūstamas un izmaksu ziņā pieejamas aktīvās atpūtas zonas; uzsver zaļās infrastruktūras un sabiedrības veselības saistību un uzskata, ka ieguldījumi zaļajā infrastruktūrā ir ieguldījumi arī sabiedrības veselībā;
8. uzsver zaļās infrastruktūras kā Natura 2000 tīkla palīgelementa devumu šā tīkla vienotības un noturības nostiprināšanai, kas kalpo Eiropas dabas svarīgāko sugu un dzīvotņu aizsardzībai un veicina ekosistēmas pakalpojumu uzturēšanu, kuru aptuvenā vērtība ir vairāki simti miljardi euro gadā; norāda šajā sakarībā uz Natura 2000 tiesību aktu un zaļās infrastruktūras iniciatīvas savstarpējo papildināmību;
9. mudina dalībvalstis zaļo infrastruktūru integrēt un to noteikt kā prioritāti telpiskajā un zemes izmantošanas plānošanā, visos lēmumu pieņemšanas līmeņos (vietējā, reģionālā un valsts) apspriežoties ar ieinteresētajām pusēm uz vietas un vietējiem iedzīvotājiem un veicinot viņu izpratni, izmantojot izglītošanas kampaņas, un aicina Komisiju sniegt atbalsta norādes un noteikt kritērijus šajā jomā, lai nodrošinātu, ka zaļā infrastruktūra visā Savienībā kļūst par telpiskās plānošanas un teritorijas attīstīšanas standarta daļu; norāda, ka atļaujas procedūrās attīstīšanai no jauna vai pelēkajai infrastruktūrai jānodrošina pilnīgs novērtējums visām negatīvajām ietekmēm uz ekosistēmām un esošo zaļo infrastruktūru, lai novērstu un mazinātu šādas ietekmes un ilgtermiņā nodrošinātu reālas sociālās priekšrocības;
10. mudina Komisiju un dalībvalstis izmantot visus ES finansēšanas instrumentus, tostarp kohēzijas politikas un kopējās lauksaimniecības politikas instrumentus, jo īpaši instrumentus ekoloģiski nozīmīgām platībām, zaļās infrastruktūras atbalstam gadījumos, kad tas ir lietderīgi, lai nodrošinātu daudzus un dažādus ekosistēmu pakalpojumus un dabas procesu aizsardzību lauku un pilsētu teritorijās; aicina Komisiju regulāri sniegt ziņojumus Parlamentam par KLP līdzekļu izlietojumu zaļās infrastruktūras atbalstam; uzsver šajā sakarā zaļās infrastruktūras svarīgo nozīmi bišu aizsardzībā un tādējādi efektīvas apputeksnēšanas nodrošināšanā;
11. uzsver zaļās infrastruktūras vēlamo ietekmi uz klimata pārmaiņu mazināšanu, jo tai ir pozitīva ietekme uz oglekļa krāju un siltumnīcefekta gāzu bilanci, īpaši attiecībā uz kūdrājiem, daļēji apsaimniekotiem un dabiska meža masīviem un mežaudzēm, kā arī citām ar oglekli bagātām ekosistēmām, šādi sekmējot ES klimata pārmaiņu politikas īstenošanu;
12. atbalsta centienus piekrastes teritorijās apvienot telpisko plānošanu un zaļās infrastruktūras attīstīšanu, lai saglabātu bioloģisko daudzveidību un nodrošinātu piekrastes zonu ainavas ilgtspējīgu attīstību;
13. atzīmē zaļās infrastruktūras svarīgo nozīmi, pielāgojoties klimata pārmaiņām, jo tā paaugstina Natura 2000 teritoriju ekoloģisko harmoniju, veicina sugu pārvietošanos un to izplatīšanos Natura 2000 teritorijās un starp tām, un nodrošina ainavas mēroga pielāgošanu bioloģiskajai daudzveidībai, tādējādi dodot ieguldījumu ES dabas politikas jomu īstenošanā, un arī veicina un nodrošina ekosistēmu pielāgošanu citām nozarēm, tostarp ūdenssaimniecībai un nodrošinātībai ar pārtiku;
14. uzskata, ka dalībvalstīm — jo īpaši tām, kurām ir jūras robeža — ir svarīgi izveidot zaļo infrastruktūru apkārt ostu teritorijām un attīstīt transporta shēmas, kas veicina šo teritoriju nekaitīgumu videi;
15. vērš uzmanību uz faktu, ka risku samazināšanos, kas saistīti ar dabas katastrofām — kā plūdiem vai mežu ugunsgrēkiem — veicina tādas zaļās infrastruktūras izveidošana vai atjaunošana kā dabiskās palienes, mežu masīvi, mitrāji u. c., kas var palielināt noturību pret katastrofām un veicināt pielāgošanos klimata pārmaiņām, un var būtiski samazināt attiecīgās izmaksas sabiedrībai;
16. uzsver nepieciešamību šajā politikas jomā pilnībā iekļaut mežsaimniecības nozari, lai izmantotu daudzos ieguvumus, ne tikai koksni un biomasu, ko dod ilgtspējīga mežu apsaimniekošana un dabīgo mežaudžu aizsardzība, un atjaunot fragmentētos vai izpostītos mežu masīvus;
17. atzinīgi novērtē iniciatīvu popularizēt zaļo infrastruktūru kā instrumentu, kas veicina ūdens infiltrāciju, novērš eroziju un nodrošina gruntsūdens līmeņa saglabāšanos, tādēļ pareiza Ūdens pamatdirektīvas, Plūdu direktīvu un attiecīgo plānā paredzēto tiesību aktu par ūdeni pareiza īstenošana veicina arī piekrastes teritoriju integrētu pārvaldību un jūras teritoriju telpisko plānošanu;
18. uzsver svarīgo nozīmi, kāda ir zaļās infrastruktūras prasību pienācīgai integrācijai ES strukturālo un kohēzijas politikas instrumentu īstenošanā, jo īpaši pilsētvides zaļās infrastruktūras finansēšanai, un mudina kompetentās iestādes sekmēt attiecīgu rīcību;
19. uzsver nepieciešamību zaļo infrastruktūru integrēt darbības programmās saskaņā ar ES finansēšanas instrumentiem 2014.–2020. g. periodam;
20. mudina Komisiju laikus, t.i., līdz 2013. gada beigām pabeigt paziņojumā minēto atbalsta norāžu materiālu, lai attiecīgo politiku jomās virzītu sapratni par zaļo infrastruktūru un to popularizētu attiecīgajās politikas jomās, un nodrošināt finansēšanas iespējas ar darbības programmu starpniecību;
21. aicina dalībvalstis, reģionālās un vietējās iestādes veiksmīgi izmantot esošās finansēšanas iespējas, lai veicinātu investīcijas koordinētos un saskaņotos infrastruktūras projektos;
Zaļās infrastruktūras stratēģijas izstrādāšana
22. uzsver nepieciešamību zaļās infrastruktūras investīcijās plašāk iesaistīt privāto sektoru un aicina Komisiju un EIB ātri izveidot un ieviest finansēšanas mehānismu zaļās infrastruktūras un citu ar dabas kapitālu saistīto projektu investīciju atbalstam, tostarp inovatīvus finansēšanas mehānismus, vienlaikus arī izvērtējot reālo atbalstu ekosistēmas funkcijām ilgtermiņā; uzsver, ka jāmeklē arī citi vietēja, reģionāla vai valsts līmeņa finansēšanas avoti;
23. pārliecināts, ka zaļās infrastruktūras izvēršanai jābalstās uz drošiem datiem un dziļām zināšanām, un aicina Komisiju sadarboties ar Eiropas Vides aģentūru, dalībvalstīm un citām ieinteresētajām pusēm, lai nodrošinātu, ka Savienība pilnveido kompetences attiecībā uz ekosistēmu un attiecīgo ekosistēmu pakalpojumu kartēšanu un novērtēšanu un ka šī informācija un zināšanas tiek pienācīgi ņemtas vērā, tostarp tādu projektu plānošanā un īstenošanā, kuriem ir ES līdzfinansējums;
24. mudina Komisiju sekmēt pētniecības, inovāciju, veiktspējas palielināšanas, izglītības, informācijas izplatīšanas, izpratnes veicināšanas un sabiedrības informēšanas projektus šajā jomā un atbalstīt informācijas apmaiņu un paraugpraksi; norāda, ka zaļās infrastruktūras izveidošanu veicina prasmes un personāla apmācība, kas ir spējīgs izmantot šo inovatīvo pieeju un pienācīgi novērtēt priekšrocības, ko dod ekosistēmas, jo īpaši tādās nozarēs kā ūdensapgāde un attīrīšana, atkritumu apsaimniekošana, būvniecība, ārkārtējo situāciju pārvaldība, lauksaimniecība, tūrisms un veselības aprūpe;
25. uzskata, ka galvenais nosacījums, bez kura ticamu zaļās infrastruktūras politiku īstenot nav iespējams, ir tās integrēšana visās politikas jomās;
26. uzsver zemes īpašnieku un pārvaldītāju, pilsoniskās sabiedrības organizāciju, pilsoniskās jeb amatierzinātnes, iedzīvotāju atbildības un sabiedrības līdzdalības lomu, kas var būtiski veicināt zaļās infrastruktūras projektu plānošanu, īstenošanu, uzturēšanu un uzraudzību vietējā līmenī, un mudina dalībvalstis veicināt šos procesus;
27. piekrīt stratēģijas izveidošanai, kas sastāv no prioritāšu asu noteikšanas Eiropas zaļās infrastruktūras projektiem un uzsver plašāku pārrobežu starpreģionālo stratēģiju un projektu nepieciešamību;
28. noteikti atbalsta paziņojumā minēto TEN-G iniciatīvu un aicina Komisiju līdz 2015. gadam izstrādāt TEN-G shēmu;
29. uzsver zaļās infrastruktūras inovāciju potenciālu un svarīgo lomu, kas šajā jomā var būt MVU; atgādina, ka vienotiem standartiem, sertifikācijai un marķējumam būtu jāizveido nosacījumi zaļās infrastruktūras investīcijām un jārada apstākļi darbības sākšanai šajā virzienā;
30. sagaida bioloģiskās daudzveidības stratēģijas pārskatīšanu 2015. gadā, tai sekojošo paziņojuma par zaļo infrastruktūru pārskatīšanu 2017. gadā, lai veicinātu zaļās infrastruktūras nostiprināšanu attiecīgos ES līmeņa investīciju plānos, kā arī attiecīgo politikas jomu starpposma pārskatīšanu (KLP „veselības pārbaudi”, REGIO starpposma pārskatīšanu, u. c.);
o o o
31. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.
– ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2012. gada pārskatu,
– ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 123. pantu, 282. pantu un 284. panta 3. punktu,
– ņemot vērā Eiropas Centrālo banku sistēmas Statūtus un Eiropas Centrālās bankas Statūtus un jo īpaši to 15 un 21. pantu,
– ņemot vērā 1998. gada 2. aprīļa rezolūciju par demokrātisko pārskatatbildību EMS trešajā posmā(1),
– ņemot vērā 2013. gada 17. aprīļa rezolūciju par Eiropas Centrālās bankas 2011. gada pārskatu(2),
– ņemot vērā Padomes 2013. gada 15. oktobra Regulu (ES) Nr. 1024/2013, ar ko Eiropas Centrālajai bankai piešķir īpašus uzdevumus saistībā ar kredītiestāžu uzraudzības politiku, turpmāk „VUM regula”,
– ņemot vērā Starptautisko norēķinu bankas gada pārskatu Nr. 83, kas publicēts 2013. gada 23. jūnijā,
– ņemot vērā Reglamenta 119. panta 1. punktu,
– ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A7-0382/2013),
A. tā kā saskaņā ar Komisijas dienestu 2013. gada pavasara prognozi IKP eurozonā pēc 2011. gadā reģistrētā pieauguma 1,4 % apmērā 2012. gadā samazinājās par 0,6 % un 2013. gadā tas samazināsies par 0,4 %, savukārt 2014. gadā — pieaugs par 1,2 %;
B. tā kā saskaņā ar minēto prognozi bezdarba līmenis eurozonā paaugstinājās no 10,2 % 2011. gada beigās līdz 11,4 % 2012. gada beigās un var turpināt palielināties līdz 12,2 % 2013. gadā un tad 2014. gadā atkal nedaudz samazināties, turklāt eurozonas valstīs bija vērojamas būtiskas atšķirības — bezdarba rādītāji tajās svārstījās no 4,3 % līdz 25 %, bet jauniešu bezdarba līmenis bija vēl augstāks un šajā laika periodā būtiski pieauga;
C. tā kā 2012. gadā ECB procentu likmi samazināja vienu reizi, proti, jūlijā (25 bāzes punkti) un 2013. gada maijā to samazināja vēl vairāk, sasniedzot vēsturiski zemāko līmeni — 0,5 %;
D. tā kā saskaņā ar Komisijas dienestu 2013. gada pavasara prognozi vidējais inflācijas līmenis eurozonā 2012. gadā bija 2,5 % — zemāks par 2011. gadā reģistrēto inflācijas līmeni, kas sasniedza 2,7 %, un M3 pieaugums 2011. gadā bija 1,5 % — zemāks par 2010. gadā reģistrēto pieaugumu, kas sasniedza 1,7 %;
E. tā kā Eurosistēmas konsolidētais finanšu pārskats 2012. gada beigās sasniedza EUR 3 triljonus, kas liecina par aptuveni 12 % pieaugumu 2012. gada laikā;
F. tā kā netirgojamie aktīvi veidoja lielāko daļu no aktīviem, kuri 2012. gada laikā tika izmantoti kā nodrošinājums Eurosistēmā, sasniedzot aptuveni 25 % no kopējās summas; tā kā netirgojamie vērtspapīri un ar aktīviem nodrošinātie vērtspapīri veidoja vairāk nekā 40 % no kopējā aktīvu apjoma, kas tika izmantots kā nodrošinājums;
G. tā kā visu euro naudas tirgus instrumentu kopējais apgrozījums 2012. gada otrajā ceturksnī salīdzinājumā ar iepriekšējā gada otro ceturksni samazinājās par 14 %;
H. tā kā valstu centrālo banku sniegtā ārkārtas likviditātes palīdzība, kas minēta Eurosistēmas konsolidētā finanšu pārskata punktā „Citas euro valūtā denominētas prasības eurozonas kredītiestādēm”, 2012. gada laikā sasniedza vēl nepieredzētu līmeni un 2012. gada beigās bija EUR 206 miljardi;
I. tā kā 2012. gada februārī veikto ECB ilgtermiņa refinansēšanas operāciju rezultātā eurozonas finanšu iestādēm tika izsniegti aizdevumi EUR 529,5 miljardu apmērā ar trīs gadu termiņu un sākotnējo 1 % likmi;
J. tā kā eurozonas iedzīvotājiem izsniegto monetāro finanšu iestāžu (MFI) kredītu pieauguma līmenis laikposmā no 2011. gada decembra līdz 2012. gada decembrim ievērojami pazeminājās — no 1 % 2011. gada decembrī līdz 0,4 % 2012. gada decembrī, un privātajam sektoram piešķirtā kredīta līmenis 2012. gada decembrī pazeminājās par 0,7 %;
K. tā kā saskaņā ar Komisijas dienestu 2013. gada pavasara prognozi vidējais kopējais valsts parāda līmenis eurozonā palielinājās no 88 % no IKP 2011. gadā līdz 92,7 % no IKP 2012. gadā, un kopējais valsts sektora deficīts eurozonā samazinājās no 4,2 % līdz 3,7 % no IKP;
L. tā kā 2011. gada decembrī un 2012. gada februārī veikto ECB ilgtermiņa refinansēšanas operāciju rezultātā Eiropas bankām tika piešķirts vairāk nekā EUR 1 triljons — attiecīgi EUR 489 miljardi un EUR 529,5 miljardi — nodrošinātos, procentus pelnošos aizdevumos ar ne vairāk kā trīs gadu termiņu un procentu likmi, kura indeksēta, ņemot vērā ECB galveno refinansēšanas operāciju vidējo likmi visā attiecīgo operāciju termiņā;
M. tā kā Eiropas ekonomikas 2012. gada pavasara prognozēs tika atspoguļots zems uzņēmumu un patērētāju situācijas novērtējuma rādītājs un augsts bezdarba līmenis, kas kopš 2010. gada ir ierobežojis privāto patēriņu un samazinājis eksporta pieaugumu, kā rezultātā 2011. un 2012. gadā palēninājās IKP pieaugums;
N. tā kā mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) joprojām ir eurozonas ekonomikas balsts, jo tie veido aptuveni 98 % no visiem eurozonas uzņēmumiem, nodarbina apmēram trīs ceturtdaļas eurozonas darba ņēmēju un rada aptuveni 60 % pievienotās vērtības;
O. tā kā MVU kredītspēja un finanšu stabilitāte ir samazinājusies straujāk nekā lieliem uzņēmumiem un ieilgušais sliktu ekonomisko apstākļu periods ir saasinājis problēmas, ko maziem un vidējiem uzņēmumiem rada asimetriska informācija;
P. tā kā saskaņā ar informāciju, kas sniegta pētījumā par finanšu pieejamību uzņēmumiem (SAFE), apstākļi MVU peļņas, likviditātes, rezervju un pašu kapitāla pieaugumam krīzes laikā nav bijuši tikpat labvēlīgi kā lieliem uzņēmumiem;
Q. tā kā LESD 282. pantā ir noteikts, ka ECB galvenais mērķis ir uzturēt cenu stabilitāti; tā kā Eiropas Sistēmisko risku kolēģija (ESRK) ECB aizgādībā darbojas finanšu stabilitātes jomā,
R. tā kā Starptautisko norēķinu banka (SNB) savā gada pārskatā ir norādījusi, ka eurozonā īstenotās zemu procentu likmju politikas rezultātā ir ievērojami vājinājušies dalībvalstu reformu centieni;
S. tā kā saskaņā ar LESD 123. pantu un Eiropas Centrālo banku sistēmas Statūtu un Eiropas Centrālās bankas Statūtu 21. pantu valdību monetārā finansēšana ir aizliegta;
T. tā kā zemas inflācijas vide ir monetārās politikas būtiskākais iespējamais ieguldījums, lai radītu labvēlīgus apstākļus ekonomikas izaugsmei, darbvietu veidošanai, sociālajai kohēzijai un finanšu stabilitātei;
U. tā kā valstu makroprudenciālo iestāžu darbībā būtu jāņem vērā Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas atbildība par ES finanšu sistēmas makroprudenciālo uzraudzību;
V. tā kā sevišķi svarīgi ir saglabāt MVU pieejamo kredītu plūsmu, jo MVU nodarbina 72 % darbaspēka eurozonā un kopumā rada (un likvidē) ievērojami vairāk darbvietu nekā lielie uzņēmumi,
W. tā kā joprojām nav ņemti vērā ieteikumi, kas sniegti iepriekšējās rezolūcijās par ECB gada pārskatiem attiecībā uz balsojumu pārredzamību un protokolu kopsavilkumu publicēšanu;
X. tā kā noguldījumu iespēja 2012. gada 28. septembrī bija EUR 315 754 miljoni;
Y. tā kā kredītu apjoms eurozonā katru gadu samazinās par 2 %, dažās valstīs samazinoties vēl straujāk, piemēram, Spānijā, kur samazinājums 2012. gadā bija 8 %;
Z. tā kā atkarībā no eurozonas valsts, kurā atrodas MVU, tiem ir jāsedz daudz augstākas aizņēmumu izmaksas, radot traucējumus vienotajā tirgū;
AA. tā kā kredītresursu trūkums, ar ko dažās eurozonas valstīs patlaban saskaras MVU, ir viena no pamatproblēmām, kas kavē ekonomikas atlabšanu,
Monetārā politika
1. atzinīgi vērtē drosmīgos pasākumus, ko 2012. gadā veica ECB, mērķtiecīgi stabilizējot banku nozari un palīdzot saraut saikni starp bankām un valsti;
2. pauž dziļas bažas par faktu, ka pastāvīgi sliktie ekonomiskie apstākļi atsevišķās ES daļās kļūst par normu, radot nestabilitāti visā eurozonā un apdraudot iedzīvotāju un politisko atbalstu Eiropas projektam kā tādam;
3. norāda, ka galvenās refinansēšanas operācijas, vidēja un ilgtermiņa refinansēšanas operācijas, visu summu piešķirot ar fiksētu procentu likmi, aizdevuma iespējas uz nakti, ārkārtas likviditātes palīdzība un noguldījumu iespēja visu 2012. gadu tika izmantotas ļoti intensīvi, kas liecina par nopietniem traucējumiem monetārās politikas transmisijas mehānismā un eurozonas starpbanku aizdevumu tirgū, lai gan gada otrajā pusē bija vērojama būtiska situācijas uzlabošanās, ko apliecina procentu likmju starpības un TARGET2 sistēmas nelīdzsvarotības stabilizēšanās;
4. uzskata, ka pozitīvā ietekme, ko rada 2012. gada jūlijā pieņemtie lēmumi samazināt galvenās ECB procentu likmes, ir ierobežota, jo daudzās eurozonas valstīs monetārās politikas transmisijas mehānisms nedarbojas vai ir nopietni bojāts; atgādina, ka ļoti zemas procentu likmes ilgākā laika posmā var kaitēt uzņēmējdarbības nozarei un privātajiem uzkrājumu un pensiju plāniem;
5. norāda, ka 2013. gada 8. jūlijā, uzrunājot Eiropas Parlamenta Ekonomikas un monetāro komiteju, ECB priekšsēdētājs paziņoja, ka, balstoties uz vispārējo nelielas inflācijas prognozi arī vidējā termiņā, ko nosaka kopumā vājā ekonomika un nelielā monetārā dinamika, ir sagaidāms, ka galvenās ECB procentu likmes ilgāku laiku saglabāsies pašreizējā līmenī vai arī samazināsies;
6. ar bažām norāda, ka 2012. gadā nostiprinājās banku sistēmas pieprasījums pēc Eurosistēmas nodrošinātas likviditātes, tādējādi nostiprinot banku sistēmas atkarību no Eurosistēmas intervences, un brīdina par riskiem, kas ir saistīti ar šādu atkarību;
7. uzskata, ka 2012. gada martā pieņemtā ilgtermiņa refinansēšanas operācija ar trīs gadu darbības laiku veicina banku sistēmas stabilizāciju, bet šai operācijai ir jābūt pagaidu pasākumam; norāda, ka, neraugoties uz likviditāti, ko banku sistēmai ir nodrošinājusi ilgtermiņa refinansēšanas operācija, reālajai ekonomikai pieejamais kredīta apjoms joprojām ir mazāks nekā pirms krīzes; saprot, ka uzņēmumu pieprasījums pēc kredītiem pašlaik ir ļoti mazs, tāpēc bankām ir problēmas ar aizdevumu izsniegšanu;
8. pauž dziļas bažas par to, ka, īstenojot ECB lēmumu neierobežotā apjomā iegādāties īstermiņa valsts parāda vērtspapīrus, uz ECB bilanci tiek pārnests to banku un valdību risks, kuras cīnās par izdzīvošanu; uzsver, ka ilgtermiņa refinansēšanas operācijas nenodrošina būtisku krīzes risinājumu;
9. uzskata, ka valstu centrālajām bankām savas funkcijas ir jāveic tādā veidā, kas pilnībā atbilst to funkcionālajai, institucionālajai un finansiālajai neatkarībai, lai garantētu savu uzdevumu pienācīgu izpildi saskaņā ar Līgumu un Eiropas Centrālo banku sistēmas Statūtiem un ECB Statūtiem;
10. uzsver, ka Eiropas uzņēmējdarbības nozares nepietiekama izaugsme nav galvenokārt saistīta ar banku nozares piedāvāto kredītu nepietiekamu pieejamību;
11. pauž bažas par to, ka kredītresursu pieejamības ierobežošana smagi skar MVU, jo bankas uzskata, ka saistību nepildīšanas varbūtība tiem ir lielāka nekā lieliem uzņēmumiem, un arī tāpēc, ka MVU bieži vien nav spējīgi bankas kredītu nomainīt ar citiem ārējā finansējuma avotiem;
12. uzsver bažas par MVU kreditēšanas nosacījumu ievērojamo sadrumstalotību visās eurozonas valstīs;
13. uzsver vērtspapīru tirgu programmas (VTP) svarīgo, kaut arī ierobežoto, nozīmi līdz 2012. gada septembrim saistībā ar dažu eurozonas valstu parāda vērtspapīru tirgus segmentu nepareizas darbības novēršanu;
14. atzinīgi vērtē tiešu monetāru darījumu (OMT) izveidi, nenosakot ex ante kvantitatīvus ierobežojumus, lai garantētu monetārās politikas transmisiju, un atzinīgi vērtē lēmumu saistīt tiešo monetāro darījumu aktivizēšanu ar stingriem nosacījumiem, kas ir paredzēti Eiropas Finanšu stabilitātes instrumenta / Eiropas Stabilizācijas mehānisma (EFSI/ESM) programmā;
15. saprot SNB brīdinājumus par pārāk ilgu atvieglotas monetārās politikas periodu; ar interesi seko līdzi diskusijām, kas norisinās vairumā lielāko centrālo banku, par labāko grafiku to atvieglotās monetārās politikas pakāpeniskai izbeigšanai; norāda, ka cita starpā Federālo rezervju padome plāno pēc iespējas ātrāk izbeigt pašreizējo politiku; saprot, ka, kamēr banku nozare nebūs pilnībā nostabilizējusies, ECB saglabās atvieglotas politikas pozīciju, kas var nelabvēlīgi ietekmēt valsts sektoru, un tā ir politika, ko iespējams īstenot tādēļ, ka vidējā termiņā ir sagaidāma zema inflācija;
16. uzskata, ka ECB likviditātes nodrošināšanas programmās ir pienācīgi jāaplūko arī ar inflāciju saistīti jautājumi, piemēram, neitralizācija;
17. ņemot vērā neseno notikumu attīstību ASV, uzskata, ka ekonomikas atlabšana un straujāka ekonomikas izaugsme ir drošs un stabils pamats pakāpeniskai kvantitatīvi veicinošas politikas pasākumu izbeigšanai;
18. atgādina, ka ECB monetārās politikas nestandarta pasākumi bija paredzēti kā pagaidu risinājums, tāpēc banku nozare tos nekādā gadījumā nedrīkst uzskatīt par pastāvīgu instrumentu;
19. mudina ECB dot skaidrus signālus tirgum attiecībā uz monetārās politikas nestandarta pasākumu aktivizēšanas paredzamo periodu un sākt šādu pasākumu pakāpenisku izbeigšanu, tiklīdz saspīlējums banku nozarē ir mazinājies, saikni starp bankām un valsti ir iespējams saraut un ar izaugsmi un inflāciju saistītie ekonomikas rādītāji šo lēmumu attaisno;
20. uzskata, ka monetārās politikas instrumenti, kurus ECB ir izmantojusi kopš krīzes sākuma, sniedzot atzinīgi vērtējamu atbalstu satricinātajos finanšu tirgos, ir atklājuši savus ierobežojumus attiecībā uz izaugsmes stimulēšanu un situācijas uzlabošanu darba tirgū; tādēļ uzskata, ka ECB varētu apzināt vēl citus pasākumus;
21. pauž bažas par to, ka valstu centrālo banku sniegtā ārkārtas likviditātes palīdzība 2011. gadā ir sasniegusi ļoti augstu līmeni, un prasa sniegt detalizētus datus un papildu informāciju par šādas palīdzības precīzo apjomu, kā arī par tās pamatā esošajām darbībām un piemērotajiem nosacījumiem;
22. atzīst, ka, tā kā monetārās politikas transmisijas mehānisms pienācīgi nedarbojas, ECB vajadzētu meklēt veidus, kā tiešāk vērsties pie MVU; norāda, ka pašlaik līdzīgiem MVU, kas darbojas eurozonā, nav līdzvērtīgas piekļuves aizņēmumiem, neraugoties uz to, ka tiem ir līdzīgas ekonomiskās perspektīvas un riski; aicina ECB īstenot politiku, lai tieši iegādātos ar augstas kvalitātes vērtspapīriem nodrošinātu MVU aizdevumus, jo īpaši no tām dalībvalstīm, kurās nedarbojas monetārās pārneses mehānisms; uzsver, ka šādai politikai ir jābūt apjoma un laika ziņā ierobežotai, pilnībā neitralizētai un vērstai uz to, lai nepieļautu ECB bilances risku;
23. uzskata, ka ECB būtu ļoti nopietni jāizskata iespēja uzsākt īpašu programmu, lai atvieglotu kredītu pieejamību MVU, par pamatu ņemot Anglijas Bankas aizdevumu finansēšanas shēmu;
24. uzskata, ka TARGET2 norēķinu sistēmai ir bijusi būtiska nozīme, nodrošinot eurozonas finanšu sistēmas integritāti; tomēr norāda, ka TARGET2 ievērojamā nelīdzsvarotība parāda eurozonas finanšu tirgu satraucošo sadrumstalotību, kā arī pašreizējo kapitāla aizplūšanu no dalībvalstīm, kas saskaras ar būtiskām grūtībām finansiālās stabilitātes ziņā vai ko šādas grūtības apdraud;
25. aicina ECB publiskot tiesas lēmumu par tiešu monetāru darījumu programmu, lai varētu padziļināti analizēt lēmumā ietverto informāciju un tā ietekmi;
26. uzsver, ka ārkārtas likviditātes palīdzība ir ietverta Eurosistēmas konsolidētās bilances kategorijā „Citas euro valūtā denominētas prasības eurozonas kredītiestādēm”, nesniedzot papildu informāciju un sīkākus datus par šo palīdzību, kā arī par tās pamatā esošajām darbībām un piemērotajiem nosacījumiem; aicina ECB savā tīmekļa vietnē sniegt plašāku informāciju par jaunumiem ārkārtas likviditātes palīdzības jomā katrā valstī;
27. pauž gandarījumu par TARGET2 nelīdzsvarotības līmeņa mazināšanos 2012. gada otrajā pusē; uzsver, ka TARGET2 sistēmai ir bijusi būtiska nozīme, nodrošinot eurozonas finanšu sistēmas integritāti; tomēr joprojām pauž satraukumu par eurozonas finanšu tirgu pašreizējo sadrumstalotību;
28. atgādina par ECB neatkarību savas monetārās politikas īstenošanā, kā tas paredzēts Līgumos; apgalvo, ka monetārās politikas īstenošanai ir jābūt demokrātiskai un jāizriet no dažādu viedokļu un pieeju izskatīšanas, lai būtu iespējams nostiprināt pārredzamību un līdz ar to arī demokrātisku atbildību; šajā saistībā atgādina par monetārā dialoga un EP deputātu iesniegto rakstisko jautājumu nozīmi;
29. pauž satraukumu par ieilgušās, ārkārtīgi atvieglotās monetārās politikas iespējamiem blakusefektiem, tādiem kā agresīva riska uzņemšanās, finansiālās nelīdzsvarotības veidošanās, sagrozīta cenu noteikšana finanšu tirgū un stimuls atlikt vajadzīgo labojumu veikšanu bilancē un nepieciešamās reformas; mudina ECB atrast pareizu līdzsvaru starp risku, ko rada ārkārtīgi atvieglotās monetārās politikas priekšlaicīga izbeigšana, un risku, kas saistīts ar šādas izbeigšanas turpmāku atlikšanu;
30. uzsver, ka, pildot savus monetārās politikas uzdevumus un uzraudzības uzdevumus attiecībā uz Parlamentu, ECB vajadzētu būt gatavai ievērot augstākos atbildības standartus, un šajā saistībā atgādina par monetārā dialoga un EP deputātu iesniegto rakstisko jautājumu nozīmi; atgādina par pastāvīgo prasību nodrošināt ECB darbības lielāku pārredzamību, kas radītu lielāku uzticamību un paredzamību, un novērtē uzlabojumus, kuri šajā jomā jau veikti;
31. uzskata, ka valūtas maiņas kurss ir būtisks ekonomikas politikas mainīgais elements, kas ietekmē eiro zonas konkurētspēju; uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt euro kā starptautisku valūtu;
32. aicina ECB sadarbībā ar valstu centrālajām bankām izskaidrot savu politiku attiecībā uz valūtas maiņas darījumiem, kas paredzēti, lai palīdzētu saglabāt finanšu stabilitāti;
Banku savienība
33. norāda, ka Eiropas banku sistēma joprojām ir nestabila, tajā ir jāveic strukturālas reformas un tā ir jānostiprina, izveidojot īstenu banku savienību;
34. atzinīgi vērtē progresu, kas ir panākts sarunās par vienotā uzraudzības mehānisma (VUM) regulu, ar kuru ECB piešķir eurozonas kredītiestāžu un kredītiestāžu, kas vēlas pievienoties, uzraudzības pilnvaras; uzskata, ka VUM izveide veicinās saiknes saraušanu starp bankām un valstīm un palīdzēs kopējas Eiropas līmeņa pieejas izstrādē krīzes pārvaldībai;
35. īpaši atzinīgi vērtē Parlamenta iesaistīšanu Uzraudzības padomes priekšsēdētāja un priekšsēdētāja vietnieka iecelšanā;
36. uzskata, ka ar VUM būtu jāpalīdz atjaunot uzticēšanos banku nozarei un atdzīvināt starpbanku aizdevumu un pārrobežu kredītu plūsmu, veicot neatkarīgu integrētu uzraudzību visās iesaistītajās dalībvalstīs;
37. aicina VUM darboties, pilnībā ievērojot finanšu pakalpojumu vienoto noteikumu kopumu un pilnībā ievērojot principus, kuri ir pamatā vienotajam tirgum finanšu pakalpojumu jomā;
38. uzskata, ka ECB būtu atzinīgi jāvērtē iespēja vienotajā uzraudzības mehānismā iesaistīt dalībvalstis, kas nav eurozonas dalībnieces, lai nodrošinātu uzraudzības prakses lielāku saskaņotību ES;
39. uzsver produktīvas ECB un kompetento valsts iestāžu sadarbības nozīmi VUM ietvaros, lai nodrošinātu efektīvu un netraucētu uzraudzību;
40. atzinīgi vērtē gatavošanos veikt visu banku, uz kurām attieksies tieša VUM uzraudzība, vispārēju aktīvu kvalitātes pārbaudi, kas būs daļa no vispatveroša stresa testa, kurš jāveic Eiropas Banku iestādei (EBA) sadarbībā ar VUM 2014. gada otrajā ceturksnī;
41. norāda, ka ECB nostiprināšana, kas izriet no vienotā uzraudzības mehānisma izveides, ir jālīdzsvaro ar lielāku atbildību dalībvalstu parlamentu un Eiropas Parlamenta priekšā;
42. uzskata, ka pārredzamībai banku uzraudzības jomā ir būtiska nozīme, kas apstiprināts Eiropas Parlamenta un Eiropas Centrālās bankas noslēgtajā iestāžu nolīgumā;
43. norāda, ka uzraudzības uzdevumu uzticēšana ECB jaunas problēmas saistībā ar interešu konfliktu, un atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta un Eiropas Centrālās bankas iestāžu nolīgumā iekļautos noteikumus šajā jautājumā; atgādina — lai pilnībā ievērotu šos noteikumus, ECB ir jāievieš precīzāki noteikumi, tostarp attiecībā uz banku uzraudzībā iesaistīto Eurosistēmas augstākā līmeņa vadītāju „bezdarbības periodiem”;
44. atgādina, ka ir sevišķi svarīgi, lai ECB funkcionāli nošķirtu galvenās struktūrvienības, kuras sagatavo lēmumu projektus monetārās politikas un uzraudzības politikas jomā; uzsver, cik ļoti vajadzīga ir vienošanās, par kuru notiek sarunas starp ECB un Eiropas Parlamentu, attiecībā uz praktiskiem pasākumiem demokrātiskās atbildības nodrošināšanai;
45. uzskata, ka ir steidzami jāapstiprina vienota noregulējuma mehānisma izveide, lai aizsargātu nodokļu maksātājus un novērstu turpmākas banku krīzes;
46. uzsver, ka, lai uzlabotu banku sistēmas izturētspēju, ir svarīgi nostiprināt tās daudzveidību, veicinot mazu un vidēja lieluma vietējo banku attīstību;
Institucionāli jautājumi
47. norāda, ka VUM regulā ir noteikta kārtība Eiropas Parlamenta un ECB sadarbībai demokrātiskas atbildības jomā, uzsverot Parlamenta lomu; mudina ECB nodrošināt atbilstību jaunajām prasībām, jo īpaši attiecībā uz demokrātisko atbildību un pārredzamību tās uzraudzības pasākumu jomā;
48. aicina ECB veikt kritisku pašnovērtējumu attiecībā uz visiem savas darbības aspektiem, tostarp to korekcijas programmu ietekmes novērtējumu, kuras tā palīdzēja izstrādāt, un izvērtēt to makroekonomikas pieņēmumu un scenāriju ex post atbilstību, kas bija šo programmu izveides pamatā;
49. aicina ECB publicēt Padomes sanāksmju protokolu kopsavilkumu, tostarp argumentus un balsošanas rezultātus;
50. pauž bažas par necieņu, ko Padome ir paudusi attiecībā uz Parlamenta 2012. gada 25. oktobra rezolūciju par ECB Valdes locekļa iecelšanu(3), un norāda, ka, ieceļot amatā ECB vadītājus, ir pienācīgi jāņem vērā gan locekļu kompetence, gan dzimums; uzskata, ka ES iestādēm, tostarp ECB, būtu jārāda piemērs dzimumu līdzsvara ziņā un ka ir svarīgi ECB vadošajos amatos uzlabot dzimumu pārstāvību; nosoda to, ka dalībvalstis neņēma vērā Parlamenta negatīvo balsojumu gan Ekonomikas un monetārajā komitejā, gan arī plenārsēdē, kad Yves Mersch iecelšanas laikā netika ievērots dzimumu līdzsvara princips; mudina dalībvalstis ievērot dzimumu līdzsvara principu ar iespēju īstenot pozitīvu rīcību, balstoties uz līdzsvarotu dzimumu pārstāvību attiecībā uz Valdes locekļu iecelšanu;
51. atgādina, ka saskaņā ar 4. protokola par Eiropas Centrālo banku sistēmas Statūtiem un Eiropas Centrālās bankas Statūtiem 10. panta 4. punktu Padomes sanāksmes ir konfidenciālas, tomēr tā var pieņemt lēmumu apspriežu iznākumu darīt zināmu atklātībai; aicina ECB savos turpmākajos gada pārskatos sniegt detalizētu atbildi uz Parlamenta ikgadējo ziņojumu par ECB;
o o o
52. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Eiropas Centrālajai bankai.
– ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 17. janvāra rezolūciju(1) un 2013. gada 12. septembra rezolūciju(2) par situāciju CĀR,
– ņemot vērā ANO Drošības padomes 2013. gada 24. janvāra Rezolūciju Nr. 2088(2013), 2013. gada 10. oktobra Rezolūciju Nr. 2121(2013) un 2013. gada 5. decembra Rezolūciju Nr. 2127(2013),
– ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2013. gada 15. novembra ziņojumu un ģenerālsekretāra pārstāvja un ANO reģionālā biroja Centrālāfrikā vadītāja Abu Moussa ziņojumu,
– ņemot vērā Centrālāfrikas Republikas ministru prezidenta Nicolas Tiangaye aicinājumu starptautiskajai kopienai sniegt palīdzību, ko viņš izteica uzrunas laikā Apvienoto Nāciju Organizācijā;
– ņemot vērā CĀR iestāžu 2013. gada 20. novembra vēstuli, kurā tās aicināja Francijas bruņotos spēkus atbalstīt MISCA,
– ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra vietnieka Jan Eliasson informatīvo paziņojumu 2013. gada 25. novembra ANO Drošības padomes sanāksmē,
– ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2012. gada 21. decembra, 2013. gada 1. un 11. janvāra, 2013. gada 25. marta, 2013. gada 21. aprīļa, 2013. gada 27. augusta un 2013. gada 5. decembra paziņojumus par Centrālāfrikas Republiku,
– ņemot vērā ES humānās palīdzības un civilās aizsardzības komisāres 2012. gada 21. decembra paziņojumu par jaunu konfliktu Centrālāfrikas Republikā un 2013. gada 10. septembra paziņojumu par krīzes saasināšanos Centrālāfrikas Republikā,
– ņemot vērā pārskatīto Kotonū nolīgumu,
– ņemot vērā to, ka 2013. gada maijā izveidota Starptautiskā kontaktgrupa Centrālāfrikas Republikas jautājumos reģionālas, kontinenta mēroga un starptautiskas rīcības koordinācijai, lai šīs valsts pastāvīgajām problēmām rastu ilgstošu risinājumu,
– ņemot vērā Starptautiskās kontaktgrupas tikšanos 2013. gada 3. maijā Brazavilā (Kongo Republika), kurā apstiprināja pārejas ceļvedi un izveidoja īpašu fondu, lai palīdzētu CĀR,
– ņemot vērā Starptautiskās kontaktgrupas trešajā sanāksmē Bangi 2013. gada 8. novembrī pieņemto deklarāciju par CĀR,
– ņemot vērā Starptautiskās krimināltiesas (ICC) 1998. gada Romas statūtus, ko CĀR ratificēja 2001. gadā,
– ņemot vērā Starptautiskajai Konvencijai par bērna tiesībām pievienoto fakultatīvo protokolu par bērnu iesaistīšanu bruņotā konfliktā, kuru ir parakstījusi CĀR,
– ņemot vērā Āfrikas Savienības Miera un drošības padomes 2013. gada 13. novembrī izdoto paziņojumu presei par situāciju CĀR,
– ņemot vērā to, ka Āfrikas Savienības Miera un drošības padome 2013. gada 10. oktobrī pieņēma jaunu operāciju koncepciju,
– ņemot vērā Āfrikas Savienības Miera un drošības padomes 2013. gada 13. novembra paziņojumu, kurā tā atzinīgi vērtē plānoto Francijas bruņoto spēku kontingenta pastiprināšanu, lai labāk atbalstītu MISCA,
– ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2013. gada 19. jūnija rezolūciju par Centrālāfrikas Republiku,
– ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētāju paziņojumu 2013. gada 27. novembrī Adisabebā (Etiopijā),
– ņemot vērā ES Padomes 2013. gada 21. oktobra secinājumus par Centrālāfrikas Republiku,
– ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,
Vardarbība
A. tā kā 2012. gada beigās CĀR sākās kaujas un Séléka nemiernieki sagrāba varu no agrākā prezidenta François Bozizé 2013. gada martā, CĀR ir iestājies haoss, izraisot nopietnu pārtikas un medikamentu trūkumu;
B. tā kā kopš Séléka koalīcijas militārās uzvaras 2013. gada 24. martā un varas sagrābšanas šīs koalīcijas dalībnieki ir izdarījuši daudz nežēlību, izvarošanu, noziegumu, fiziskas vardarbības aktu un zādzību, kā arī laupīšanu un citu cilvēktiesību pārkāpumu gan galvaspilsētā, gan provincēs, un uz viņiem nav attiecinātas nekādas kontroles; tā kā arvien vairāk tiek izmantoti bērni karavīri un pieaug seksuālā vardarbība;
C. tā kā vardarbības aktus veic arī citas bruņotās grupas, no kurām dažas apgalvo, ka tās atbalsta bijušo prezidentu Bozizé;
D. tā kā kopš 2013. gada 5. decembra 72 stundās Bangi bojā gāja 400 cilvēku;
E. tā kā karš tiek padarīts par reliģiju karu, par ko liecina nožēlojams kristiešu kopienu stāvoklis, un tā kā, neraugoties uz reliģisko līderu kopīgiem centieniem izvairīties no konfesiju kara un saglabāt reliģiju un kopienu tradicionālo mierīgo līdzāspastāvēšanu, situācija var kļūt nekontrolējama, ja vien tā netiks pienācīgi risināta;
F. tā kā pastāv iespējamība, ka karadarbība var izplatīties visā reģionā, jo, ja CĀR kļūs par patvērumu teroristiem, narkotiku tirgoņiem, džihādistiem un bandītiem, tiks ietekmētas arī kaimiņvalstis; tā kā Kamerūnas iestādes uz laiku slēdza robežu ar CĀR pēc tam, kad Séléka nemiernieki bija uzbrukuši pierobežas pilsētai Toktoio un nogalinājuši Kamerūnas robežsargu;
G. tā kā šos vardarbības aktus veic grupas, kas ir bruņotas ar moderniem ieročiem un dažiem smagā bruņojuma veidiem;
H. tā kā bruņotie konflikti ir kļuvuši tādi, kuriem arvien vairāk raksturīga pašfinansēšanās, jo nemiernieku grupas, kriminālie tīkli, algotņi un „laupītājvalstu” vadītāji arvien vairāk ir balstījušies uz ieņēmumiem no dabas resursiem, lai finansētu militārās darbības;
I. tā kā valsts pārejas iestādes nespēj kontrolēt tos, kas ir atbildīgi par vardarbību, kā arī nespēj pildīt savus pienākumus attiecībā uz iedzīvotāju aizsardzību;
J. tā kā vardarbība, kas pārņēmusi CĀR, liek steidzami rīkoties, lai brīdinātu par iespējamiem liela mēroga noziegumiem pret CĀR iedzīvotājiem, un apdraud citu reģiona valstu stabilitāti;
K. tā kā pastāv risks, ka situācija CĀR var radīt labvēlīgu vidi pārnacionālu kriminālo darbību attīstībai;
Drošība
L. tā kā, lai gan CĀR ir izvietots 1 300 cilvēku liels Centrālāfrikas valstu ekonomikas kopienas (ECCAS) bruņoto spēku kontingents, tas nav spējis novērst šīs valsts grimšanu nelikumībās;
M. Tā kā ANO Drošības padome, vienprātīgi pieņemot Rezolūciju Nr. 2127(2013), atļāva palielināt Francijas un Āfrikas karaspēka militārās darbības, lai atjaunotu drošību un aizsargātu civiliedzīvotājus CĀR, noteica ieroču embargo un lūdza Apvienoto Nāciju Organizāciju sagatavoties iespējamai miera uzturēšanas misijai;
N. tā kā 2013. gada 26. novembrī ģenerālis Jean-Marie Michel Mokoko (Kongo) ir iecelts par Āfrikas Savienības īpašo pārstāvi Centrālāfrikas Republikā un šajā valstī dislocēto Āfrikas spēku komandieri;
O. tā kā MISCA varēs izmantot savu karaspēku 12 mēnešus, ko pārskatīs pēc sešiem mēnešiem, un tās uzdevums būs aizsargāt civiliedzīvotājus, atjaunot kārtību un drošību, stabilizēt situāciju valstī un radīt apstākļus, kas veicinātu humānās palīdzības sniegšanu;
P. tā kā ANO miera uzturēšanas misijas nosūtīšana, uz ko aicināja Āfrikas Savienība un kas ir paredzēta ANO Drošības padomes Rezolūcijā Nr. 2127 (2013), radītu iespēju nodrošināt pastāvīgu finansiālo atbalstu darbībai;
Q. tā kā saskaņā ar ANO ģenerālsekretāra ziņojumu ANO darbībai, lai tā būtu efektīva, būtu nepieciešams mobilizēt no 6 000 līdz 9 000 miera uzturētāju;
Cilvēktiesības
R. tā kā sabiedriskās kārtības pārkāpumi un uzbrukumi CĀR patlaban ir izvērtušies par humanitāru katastrofu un nopietni apdraud arī reģionālo drošību;
S. tā kā civiliedzīvotāju nogalināšanas, māju dedzināšanas un pamata infrastruktūras iznīcināšanas dēļ pusmiljonam cilvēku nācās pamest valsti, kurā ir 4,6 miljoni iedzīvotāju, un doties bēgļu gaitās;
T. tā kā 2013. gada 4. septembrī Bangi Tiesas prokurors pieprasīja 10 gadu cietumsodu 24 bijušajiem Séléka nemierniekiem, kas tika saukti pie atbildības pirmajā tiesas procesā par pārkāpumiem, kas izdarīti CĀR;
U. tā kā daudzi cilvēktiesību pārkāpēji un kara noziegumu izdarītāji nav atklāti izmeklēšanas ceļā un sodīti; tā kā šāda situācija veicina nesodāmības gaisotni un ir pateicīga turpmāko noziedzīgo nodarījumu izdarīšanai;
Humanitārie jautājumi
V. tā kā, nesen veicot nodrošinājuma ar pārtiku ārkārtas novērtējumu, atklājās, ka 484 000 cilvēkiem šajā valstī draud bads;
W. tā kā, ņemot vērā krīzes nopietnību, humanitārās organizācijas darbojas tikai pilsētās, jo to nosaka drošības apsvērumi un nepietiekamais finansējuma līmenis;
X. tā kā nestabilitāte ir likusi 70 % bērnu pamest skolas;
Y. tā kā Eiropas Savienība joprojām turpina regulāru politisko dialogu ar CĀR un aizvien ir galvenais palīdzības sniedzējs šai valstij, palielinot tās humanitāro palīdzību par 8 miljoniem eiro līdz 20 miljoniem eiro; tā kā šī ES palīdzība nav pietiekama un tā kā šādas saistības jāuzņemas arī citiem starptautiskajiem partneriem;
Attīstība
Z. tā kā krīzes sarežģītība nosaka, ka reakcijai uz to ir jābūt globālai un konsekventai, integrētai un daudzdimensionālai, jo militāra iejaukšanās viena pati nespēj atrisināt šīs problēmas;
AA. tā kā ir svarīgi vietējā līmenī īstenot plašu un visaptverošu pieeju, kurā tiktu ņemta vērā CĀR dabas resursu pārvaldības, miera, drošības un attīstības jautājumu savstarpējā saikne, lai panāktu ilgstošu risinājumu;
AB. tā kā ir jāsniedz nozīmīga starptautiskā palīdzība;
AC. tā kā Kimberley procesā tika pieņemts lēmums apturēt CĀR dalību tajā;
AD. tā kā, neskatoties uz neskaidro situāciju CĀR, ES nekad nav apturējusi attīstības sadarbību ar šo valsti, un tā kā ES joprojām ir lielākais humanitārās palīdzības sniedzējs; tā kā 2013. gada 5. decembrī ES piedāvāja 50 miljonus eiro afrikāņu vadītai starptautiska atbalsta misijai CĀR, lai sekmētu valsts stabilizāciju un vietējo iedzīvotāju aizsardzību un radītu apstākļus, kuros varētu sniegt humanitāru palīdzību un reformēt drošības un aizsardzības nozari,
Vardarbība
1. stingri nosoda nopietnos humanitāro tiesību pārkāpumus un plaši izplatītos cilvēktiesību pārkāpumus, jo īpaši agrāko Séléka vienību un kaujinieku grupējumu, piemēram, kā anti-balaka apzīmēto spēku, izdarītos pārkāpumus, tostarp nogalināšanu bez tiesas sprieduma, tūlītēju nāvessodu izpildi, piespiedu pazušanas, patvaļīgus arestus un ieslodzījumu, spīdzināšanu, seksuālu vardarbību un vardarbību uz dzimuma pamata un bērnu vervēšanu militāru operāciju veikšanai; pauž dziļas bažas par jaunu vardarbības un atriebības uzliesmojumu, kas ir pārņēmis CĀR un situāciju var pasliktināt tiktāl, ka tā kļūst nekontrolējama, ņemot vērā, ka tiek izdarīti vissmagākie starptautisko tiesību pārkāpumi, piemēram, kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci; tik pat lielā mērā ir nobažījies par blakusefektiem, kuru dēļ var tikt destabilizēts viss reģions;
2. pauž nopietnas bažas par situāciju CĀR, ko raksturo pilnīgs likumības un kārtības sabrukums un tiesiskuma trūkums, kā arī vardarbība reliģisko strāvojumu starpā; nosoda neseno vardarbību, kas valstī vēl vairāk pasliktinājusi pat pašus nepieciešamākos pamatpakalpojumus un saasinājusi jau tā smago humanitāro stāvokli, no kā cieš visi tās iedzīvotāji;
3. šajā sakarībā atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes lēmumu par ieroču embargo, kas noteikts pret CĀR;
Drošība
4. atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes saskaņā ar ANO statūtu VII nodaļu pieņemto Rezolūciju Nr. 2127 (2013) un prasa to ātri īstenot, lai CĀR apturētu turpmāko vardarbību un nedrošību;
5. atzinīgi vērtē Francijas bruņoto spēku ātru nosūtīšanu saskaņā ar ANO Drošības padomes doto atļauju un šo spēku darbību, kas tiek īstenota, lai apturētu vardarbību, aizsargātu civilos iedzīvotājus un atbruņotu kaujinieku grupējumus;
6. piemin divus Francijas kareivjus, kas cīnījās kopā ar Āfrikas spēkiem un gāja bojā savas misijas pirmajā dienā, aizstāvot CĀR civilos iedzīvotājus;
7. atzinīgi vērtē joprojām īstenotos starptautiskos pūliņus atjaunot kārtību, tostarp stiprināt ECCAS MICOPAX miera uzturēšanas spēkus un tos padarīt par Centrālāfrikas starptautiskas atbalsta misijas (MISCA) miera uzturēšanas spēkiem, par kuriem atbildētu Āfrikas Savienība;
8. aicina starptautisko kopienu veikt visus nepieciešamos finanšu, militāros un cita veida ieguldījumus, lai palielinātu Āfrikas starptautiskās pamata drošības spēku klātbūtni un nodrošinātu šo spēku pilnvaru izpildi; šajā sakarībā atzinīgi vērtē 50 miljonus eiro, ko ES piešķīrusi, atbalstot AFISMA-CAR;
9. pauž nožēlu par ANO miera uzturēšanas operācijas lēno īstenošanu un par laiku, kas Drošības padomei ir nepieciešams, lai pilnvarotu saskaņā ar ANO statūtu VII nodaļu;
10. turklāt uzskata par nepieciešanu novērst konfliktu sekas, jo īpaši, veicot bruņoto spēku un drošības spēku reformu, demilitarizāciju, demobilizāciju un bijušo kaujinieku reintegrāciju, ievērojot ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 2121 (2013), kā arī bēgļu repatriāciju, nodrošinot valsts iekšienē pārvietoto personu atgriešanos savās mājās un īstenojot reāli dzīvotspējīgas attīstības programmas;
11. prasa Eiropas Savienības Padomei noskaidrot iespēju apmācīt un atbalstīt MISCA pēc AMISON parauga, lai palielinātu Āfrikas bruņoto spēku spēju pašiem plānot un veikt miera iedibināšanas operācijas;
12. konstatē, ka nesenās Mali un CĀR notikušās krīzes apliecina nepieciešamību Āfrikas kontinentam izveidot pašiem savu kontinentālu un optimālu militāro spēju; tāpēc aicina ES un dalībvalstis pastiprināt atbalstu 2013. gada jūnijā izveidoto Āfrikas tūlītējās reaģēšanas uz krīzēm spēku (Caric) efektīvai darbībai praksē, ņemot vērā, ka šie spēki neizbēgami bija jāizveido, lai nodrošinātu ātru Āfrikas Savienības Āfrikas rezerves spēku kaujas gatavību un ka šo spēku izveide bija sākotnēji plānota 2010. gadā.
13. vēlas, lai tiktu pastiprināta reģionālā sadarbība, cīnoties pret „Tā kunga pretestības armiju”;
Cilvēktiesības
14. uzskata, ka par smagiem cilvēktiesību un starptautisko humanitāro pārkāpumiem vainīgie nedrīkstētu palikt nesodīti; prasa ziņot par šādu pārkāpumu veicējiem, viņus atklāt, saukt pie atbildības un sodīt saskaņā ar valsts un starptautiskajām krimināltiesībām; uzsver, ka šajā sakarībā par situāciju CĀR jau ir iesniegums Starptautiskajai Krimināltiesai un ka saskaņā ar šīs tiesas statūtiem genocīda noziegumiem, kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci nav noilguma, kā arī atzinīgi vērtē SKT prokurora 2013. gada 7. augusta paziņojumu;
15. prasa veikt steidzamus pasākumus, lai apkarotu vardarbību pret sievietēm un meitenēm, nodrošinātu viņu aizsardzību un pārtrauktu šādu noziegumu veicēju nesodāmību;
16. jo īpaši atzinīgi vērtē to, ka ANO Drošības padome izveidoja izmeklēšanas komiteju, lai izmeklētu ziņojumus par starptautisko humanitāro tiesību un cilvēktiesību pārkāpumiem, ko CĀR kopš 2013. gada janvāra veikušas visas puses; aicina visas puses pilnībā sadarboties ar šo komisiju, lai nodrošinātu, ka šo briesmīgo noziegumu veicēji tiktu saukti pie atbildības;
17. mudina pilnībā sadarboties ar Sankciju komiteju, kas izveidota ar ANO Drošības padomes rezolūciju 2127 (2013);
18. aicina CĀR iestādes ievērot saistības, kas noteiktas Starptautiskās krimināltiesas Romas Statūtos, kurus viņu valsts ir parakstījusi;
19. prasa turpināt ievērot valsts un starptautiskās saistības attiecībā uz bērnu rekrutēšanas un izmantošanas aizliegumu bruņotajos spēkos un bruņotās grupās;
Humanitārais stāvoklis
20. atzinīgi vērtē ES gaisa humānā koridora izveidi ar Humānās palīdzības ģenerāldirektorāta no 9. decembra organizētu lidojumu starpniecību nolūkā pastiprināt starptautiskos pūliņus, lai stabilizētu situāciju CĀR, nodrošinot, ka humānā palīdzība sasniedz tos, kam tā visvairāk nepieciešama; atzinīgi vērtē Eiropas Ārējās darbības dienesta un humānās palīdzības lietu komisāra centienus aktīvi reaģēt uz šo situāciju;
21. aicina starptautisko sabiedrību saglabāt CĀR kā vienu no darba kārtības prioritātēm un atbalstīt šo neaizsargāto valsti; šajā sakarībā uzsver, ka sabiedrībai, kas sniedz humāno palīdzību, ir arī jāsaglabā savas saistības attiecībā uz CĀR, neskatoties uz pašreizējo politisko un drošības situāciju, un jāpiešķir pietiekami resursi, lai reaģētu uz medicīnisko un humanitāro krīzi, ar ko saskaras šī valsts; pauž bažas par ierobežotajām iespējām sniegt pienācīgu humāno palīdzību un pauž nosodījumu par uzbrukumiem humānās palīdzības sniedzējiem; aicina visas konfliktā iesaistītās puses un jo īpaši Séléka garantēt drošu un netraucētu piekļuvi humānās palīdzības sniegšanas un glābšanas organizācijām;
22. atzinīgi novērtē ES pieaugošo atbalstu humānās krīzes risināšanai CĀR un aicina ES un tās dalībvalstis galvenos līdzekļu devējus šai valstij pilnveidot savas darbības koordināciju ar citiem līdzekļu devējiem un starptautiskajām organizācijām, lai pienācīgi nodrošinātu neatliekamās humānās vajadzības un mazinātu Centrālāfrikas Republikas tautas ciešanas;
Attīstība
23. aicina Starptautisko kontaktgrupu par CĀR nodrošināt šai valstij vajadzīgo finanšu atbalstu, lai garantētu dzīvotspējīgu ekonomisko attīstību, atjaunotu darbojošos valsts pārvaldi un pakalpojumus un ieviestu darboties spējīgas demokrātiskās iestādes, kas spēj aizsargāt pilsoņus;
24. uzsver, ka visaptverošs politisks risinājums, tostarp ieņēmumu taisnīga sadalīšana ar valsts budžeta starpniecību, ir pilnīgi nepieciešams krīzes atrisināšanai un virzībai uz ilgtspējīgu attīstību reģionā;
25. pauž nosodījumu par dabas resursu nelikumīgo izmantošanu CĀR;
26. uzskata, ka pārredzamība un sabiedrības uzraudzība ieguves rūpniecībā ir būtiska efektīvai ieguves pārvaldībai un ieguves un eksporta uzņēmumu darbības un ienākumu publiskošanai;
27. prasa ar starptautiskās sabiedrības starpniecību veikt pasākumus, lai stiprinātu centienus atrisināt politisko krīzi un izveidotu tiesu sistēmu un administratīvo infrastruktūru, piešķirot īpašu prioritāti pamata pakalpojumu atjaunošanai tieslietu, veselības aprūpes un izglītības jomā; prasa veikt pasākumus, lai nodrošinātu un veicinātu tiesības uz izglītību, kā arī prasa valdībai pastiprināt centienus īstenot rīcības plānu "Izglītība visiem";
28. nosoda dabas mantojuma izpostīšanu, jo īpaši malumedniecību (ANO Drošības padomes rezolūcija);
Politiskais process
29. atkārtoti apņemas atbalstīt CĀR suverenitāti, vienotību un teritoriālo integritāti;
30. aicina CĀR iestādes nekavējoties īstenot nolīgumus attiecībā uz politisko pāreju, lai varētu sarīkot vēlēšanas un atjaunot konstitucionālo kārtību līdz 2015. gadam;
31. atkārtoti pauž atbalstu premjerministram Nicolas Tiangaye, ko atbalsta starptautiskā sabiedrība;
32. prasa atjaunot CĀR civildienestu, lai sarīkotu uzticamas un neapstrīdamas valsts līmeņa vēlēšanas ar mērķi virzīt valsti pa turpmāku demokrātijas ceļu; norāda, ka, neskatoties uz premjerministra N. Tiangaye centieniem, valsts struktūras un kontrole ir samazinājušās gandrīz līdz minimumam; mudina pilsonisko sabiedrību piedalīties debatēs par CĀR nākotni;
33. prasa, lai pārejas perioda iestādes nodrošinātu sieviešu pilnīgu līdzdalību visos procesa posmos (ANO Drošības padomes rezolūcija);
34. atzinīgi vērtē to, ka ANO ir apņēmusies "cieši uzraudzīt pārejas perioda pārvaldību";
o o o
35. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, augstajai pārstāvei / priekšsēdētāja vietniecei Catherine Ashton, ANO Drošības padomei, ANO ģenerālsekretāram, Āfrikas Savienības institūcijām, ECCAS, ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai un ES dalībvalstīm un Centrālāfrikas Republikas Pārejas perioda nacionālajai padomei.
– ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 7. septembra rezolūciju(1) un 2013. gada 14. marta rezolūciju par ES un Ķīnas attiecībām(2), Parlamenta 2012. gada 13. decembra rezolūciju par 2011. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(3), Parlamenta 2010. gada 16. decembra rezolūciju par 2009. gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku cilvēktiesību jomā(4) un Eiropas Parlamenta 2010. gada 19. maija rezolūciju par Komisijas paziņojumu par rīcības plānu orgānu ziedošanas un transplantācijas jomā (2009-2015)(5),
– ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 3. pantu par tiesībām uz personas neaizskaramību,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta Cilvēktiesību apakškomitejas 2009. gada 21. novembra, 2012. gada 6. decembra un 2013. gada 2. decembra uzklausīšanas un attiecīgās liecības, ko sniedza bijušais Kanādas valsts sekretārs Āzijas un Klusā okeāna reģionam David Kilgour un par liela mēroga orgānu izņemšanu falunguņ praktizētājiem bez viņu piekrišanas, kas kopš 2000. gada tiek veikta Ķīnā;
– ņemot vērā 1988. gada 4. oktobrī Ķīnā ratificēto Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu,
– ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,
A. tā kā Ķīnas Tautas Republikā tiek veiktas vairāk nekā 10 000 orgānu transplantācijas gadā un 165 Ķīnas orgānu transplantācijas centru reklāmās ir teikts, ka saderīgus orgānus var atrast divu līdz četru nedēļu laikā, tomēr šobrīd Ķīnā nav organizētas vai efektīvas valsts sistēmas orgānu ziedošanai vai izplatīšanai; tā kā orgānu transplantācijas sistēma Ķīnā neatbilst Pasaules Veselības Organizācijas prasībām par pārredzamību un orgānu iepirkumu ceļu izsekojamību un tā kā Ķīnas valdība ir pretojusies sistēmas neatkarīgai kontrolei; tā kā brīvprātīga un informēta piekrišana ir priekšnoteikums ētiskai orgānu ziedošanai;
B. tā kā Ķīnas Tautas Republikā ir ārkārtīgi zems brīvprātīgas orgānu ziedošanas līmenis tradicionālo uzskatu dēļ; tā kā 1984. gadā Ķīnā tika piemēroti noteikumi, ar kuriem tiek atļauta orgānu izņemšana no ieslodzītajiem, kuriem ir izpildīts nāvessods;
C. tā kā Ķīnas Tautas Republikas valdība nav spējusi sniegt pienācīgu informāciju par lielo orgānu daudzuma avotiem bijušajam ANO īpašajam referentam par spīdzināšanu un cita veida nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos vai sodu Manfred Nowak un Kanādas pētniekiem –– cilvēktiesību juristam David Matas un Kanādas valsts sekretāram Āzijas un Klusā okeāna reģionam David Kilgour;
D. tā kā Ķīnas orgānu ziedošanas komitejas vadītājs un bijušais veselības ministra vietnieks Huang Jiefu 2010. gada Orgānu ziedošanas un transplantācijas konferencē Madridē paziņoja, ka vairāk nekā 90 % no transplantējamiem orgāniem, kas tiek iegūti no mirušiem donoriem nāk no ieslodzītajiem, kuriem Ķīnā ir izpildīts nāvessods, un minēja, ka 2014. gada vidū slimnīcām, kurām ir licence orgānu transplantēšanai, būs jāievēro prasība pārtraukt izmantot ieslodzīto, kuriem izpildīts nāvessods, orgānus un izmantot tikai brīvprātīgi ziedotus un jaunizveidotās nacionālās sistēmas piešķirtos orgānus;
E. tā kā Ķīnas Tautas Republika ir paziņojusi tās nodomu līdz 2015. gadam pakāpeniski izbeigt orgānu izņemšanu no ieslodzītajiem, kuriem izpildīts nāvessods, un ieviest datorizētu orgānu piešķiršanas sistēmu, kas pazīstama kā Ķīnas Orgānu transplantēšanas reaģēšanas sistēma, tādējādi nonākot pretrunā ar apņemšanos, ka visām slimnīcām, kuras ir licencētas transplantēt orgānus, vajadzēt pārtraukt izmantot orgānus no ieslodzītajiem, kuriem izpildīts nāvessods, līdz 2014. gada vidum;
F. tā kā 1999. gada jūlijā Ķīnas Komunistiskā partija uzsāka intensīvu valsts mēroga vajāšanu ar mērķi izskaust falunguņ garīgo praksi, kā rezultātā simti tūkstošu falunguņ praktizētāju tika arestēti un aizturēti; tā kā ir saņemti ziņojumi, ka arī uiguru un tibetiešu ieslodzītie ir tikuši pakļauti piespiedu orgānu ziedošanai;
G. tā kā ANO Komiteja pret spīdzināšanu un ANO īpašais referents par spīdzināšanu un cita veida nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos vai sodu ir paudis bažas par apgalvojumiem par orgānu izņemšanu no ieslodzītajiem un ir aicinājis Ķīnas Tautas Republikas valdību palielināt orgānu transplantēšanas sistēmas pārskatatbildību un pārredzamību un sodīt tos, kuri ir atbildīti par sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu; tā kā reliģisko vai politisko ieslodzīto nogalināšana, lai pārdotu viņu orgānus transplantācijai ir kliedzošs un neattaisnojams pamattiesību uz dzīvi pārkāpums;
H. tā kā 2013. gada 12. novembrī ANO Ģenerālā asambleja ievēlēja Ķīnas pārstāvi ANO Cilvēktiesību padomē uz triju gadu periodu, kas sākas 2014. gada 1. janvārī,
1. pauž dziļas bažas par pastāvīgajiem un ticamajiem ziņojumiem par sistemātisko, valsts sankcionēto orgānu izņemšanu no ieslodzītajiem, kuri tiek turēti apcietinājumā viņu pārliecības dēļ un kuri nav devuši tam savu piekrišanu, tostarp no daudziem falunguņ praktizētājiem, kas ieslodzīti viņu reliģisko uzskatu dēļ, kā arī no citu reliģisko un etnisko minoritāšu grupām Ķīnas Tautas Republikā;
2. uzsver, ka nav pieņemams, ka tikai no 2015. gada tiks izbeigta orgānu izņemšana no ieslodzītajiem, kuriem ir izpildīts nāvessods; aicina Ķīnas Tautas Republikas valdību nekavējoties izbeigt praksi izņemt orgānus no ieslodzītajiem, kuri tiek turēti apcietinājumā viņu pārliecības dēļ, kā arī no reliģisko un etnisko minoritāšu grupu pārstāvjiem;
3. aicina ES un tās dalībvalstis pievērsties orgānu izņemšanas jautājumam Ķīnā; iesaka Savienībai un tās dalībvalstīm publiski nosodīt orgānu transplantu ļaunprātīgu izmantošanu Ķīnā un palielināt to savu iedzīvotāju izpratni par šo jautājumu, kuri ceļo uz Ķīnu; aicina ES veikt pilnīgu un pārredzamu izmeklēšanu par orgānu transplantēšanas praksi Ķīnā un saukt pie atbildības personas, kas saskaņā ar izmeklēšanas rezultātiem ir bijušas iesaistītas šādā neētiskā praksē;
4. aicina Ķīnas iestādes rūpīgi atbildēt uz ANO īpašā referenta par spīdzināšanu un cita veida nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos vai sodu un ANO īpašā referenta reliģiju vai pārliecības brīvības jautājumos pieprasījumiem, kuros Ķīnas valdībai tiek lūgts izskaidrot papildu orgānu avotus pēc orgānu transplantācijas operāciju skaita palielināšanās, un ļaut viņiem veikt izmeklēšanu par orgānu transplantācijas praksi Ķīnā;
5. prasa nekavējoties atbrīvot visus pārliecības dēļ apcietinājuma turētos ieslodzītos, tostarp falunguņ praktizētājus, Ķīnā;
6. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomei, Ķīnas Tautas Republikas valdībai un Ķīnas Tautas Republikas Tautas kongresam.
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2009. gada 22. oktobra(1) un 2011. gada 12. maija(2) rezolūcijas par Šrilanku,
– ņemot vērā Šrilankas Gūtās pieredzes un izlīguma komisijas 2011. gada novembra noslēguma ziņojumu,
– ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2013. gada 18. marta un 2012. gada 22. marta rezolūcijas par izlīgumu un saukšanas pie atbildības veicināšanu Šrilankā,
– ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra izveidotās iekšējās pārbaudes grupas 2012. gada novembra ziņojumu par ANO rīcību Šrilankā notikušā kara pēdējos posmos un pēc tā beigām, cenšoties noskaidrot, kāpēc starptautiskajai sabiedrībai neizdevās pasargāt civiliedzīvotājus no plašiem humanitāro tiesību un cilvēktiesību pārkāpumiem,
– ņemot vērā ANO augstās cilvēktiesību komisāres Navi Pillay 2013. gada 31. augusta paziņojumu un viņas 2013. gada 25. septembrī ANO Cilvēktiesību padomei sniegto ziņojumu,
– ņemot vērā Francijas labdarības organizācijas „Cīņa pret badu” ziņojumu par to, ka 2006. gadā valsts ziemeļos atrodošajā Muturas pilsētā 17 tās vietējiem darbiniekiem ir izpildīts nāvessods,
– ņemot vērā Eiropas Savienības 2012. gada 5. decembra paziņojumu par tiesiskumu Šrilankā(3),
– ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton 2013. gada 18. janvāra deklarāciju Eiropas Savienības vārdā par bijušā Šrilankas Tiesas priekšsēdētāja Shirani Bandaranayake apsūdzēšanu valsts nozieguma izdarīšanā;
– ņemot vērā nesen Kolombo notikušo Sadraudzības valstu vadītāju sanāksmi un Apvienotās Karalistes premjerministra David Cameron aicinājumu neatkarīgi izmeklēt apgalvojumus par pastrādātajiem kara noziegumiem,
– ņemot vērā konvencijas, kurām Šrilanka ir pievienojusies, jo īpaši Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautisko paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu, Starptautisko konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu, Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to, Konvenciju par bērnu tiesībām, Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu un Pretkorupcijas konvenciju,
– ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,
A. tā kā 2009. gada maijā beidzās valsts ziemeļos gadu desmitiem ilgušais konflikts starp Šrilankas valdību un separātiskajiem Tamilas tīģeru atbrīvošanas (LTTE) spēkiem, jo LTTE tika sakauti un padevās, bet viņu vadītājs gāja bojā,
B. tā kā tiek lēsts, ka pēdējo konflikta mēnešu laikā civiliedzīvotāju apdzīvotās teritorijās notikušo sīvo cīņu dēļ ir gājuši bojā un ievainojumus guvuši desmitiem tūkstošu civiliedzīvotāju un ap 6 000 ir pazuduši;
C. tā kā 2009. gada 23. maijā ANO ģenerālsekretārs Ban Ki-moon un Šrilankas prezidents MahindaRajapaksa parakstīja kopīgu paziņojumu, kurā Šrilankas valdība apņēmās veikt pasākumus, lai garantētu, ka pie atbildības tiek saukti visi tie, kas 26. gadus ilgā iekšējā konflikta noslēdzošajā posmā iespējams veikuši kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci,
D. tā kā 2010. gada 15. maijā prezidents Rajapaksa iecēla Gūtās pieredzes un izlīguma komisiju (LLRC); tā kā lielais skaits cilvēku, kas, kā liecina ziņojumi, paši ir pieteikušies runāt ar LLRC, liecina par stingru vēlmi un nepieciešamību pēc vispārēja dialoga par šo konfliktu;
E. tā kā ANO ekspertu grupas 2011. gada 26. aprīļa ziņojumā secināts, ka ir ticami ziņojumi par to, ka gan valdības spēki, gan LTTE ir pastrādājuši kara noziegumus pēdējos mēnešos pirms konflikta beigām, kad 2009. gada maijā valdības spēki paziņoju par savu uzvaru pār separātistiem;
F. tā kā minētajā ziņojumā iekļautie nopietnie apgalvojumi un ilgstošā starptautiskā kampaņa par šo notikumu rūpīgu izvērtēšanu, tostarp nesen notikušā Sadraudzības valstu samita laikā, liecina par to, ka ilgstošu izlīgumu Šrilankā varēs panākt tikai tad, ka būs atrisināts šis jautājums;
G. tā kā Šrilankā saskaņā ar LLCR ziņojuma būtiskākajiem ieteikumiem ir sākta valsts mēroga tautas skaitīšana, lai gūtu tiešu informāciju par to, cik daudzi civiliedzīvotāji šā konflikta laikā ir nogalināti vai ievainoti, kā arī par īpašumam nodarīto kaitējumu, un kādos apstākļos tas noticis;
H. tā kā 2013. gada augustā tika izveidota Prezidenta izmeklēšanas komisija, lai izmeklētu valsts ziemeļu un austrumu provincēs laika posmā no 1990. līdz 2009. gadam konstatētos cilvēku pazušanas gadījumus un ziņotu par tiem;
I. tā kā 2013. gada 25. septembrī Navi Pillay aicināja Šrilankas valdību izmantot laiku, kas ir atlicis līdz brīdim, kad viņai ANO Cilvēktiesību padomes 2014. gada marta sanāksmē būs jāiesniedz ziņojums par šo valsti, „iesaistīties ticamā nacionālā procesā ar taustāmiem rezultātiem”, tostarp „sodot konkrētus vainīgos”, citādi „starptautiskajai sabiedrībai vajadzēs pašai veidot savus izmeklēšanas mehānismus”;
J. tā kā iekšējās pārbaudes grupa par ANO darbību Šrilankā kara noslēdzošajā posmā secināja, ka ANO iestāžu nespēja aizstāvēt to cilvēku tiesības, kuru atbalstīšanai tās tika pilnvarotas, neļāva ANO kā vienotai organizācijai darboties savu institucionālo pilnvaru robežās, lai īstenotu savu pienākumu aizsargāt,
1. pauž atzinību par miera atjaunošanu Šrilankā, kas ir liels atvieglojums visiem iedzīvotājiem, un atzīst ar starptautiskās sabiedrības palīdzību īstenotos Šrilankas valdība centienus atjaunot infrastruktūru un nodrošināt atgriešanos savās dzīvesvietās lielākajai daļai no 400 000 personu, kas tika pārvietotas valsts iekšienē;
2. atzīmē panākto progresu Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanā, trīsvalodu politiku — galvenokārt mācot valsts amatpersonām singāļu, tamilu un angļu valodu — un nesen pieņemto lēmumu par plašu tautas skaitīšanu, lai noskaidrotu pilsoņu kara laikā radītos „cilvēku un īpašumu zaudējumus”;
3. atzinīgi vērtē pirmās provinces padomes vēlēšanas, kuras notika 2013. gada 21. septembrī Ziemeļu provincē un kurās ar pārliecinošu vairākumu uzvarēja Tamilu nacionālās alianses (TNA) partija;
4. cer, ka tā dēvētā miera dividende nesīs labumu, vēl vairāk uzlabojot valsts attīstības programmu un ļaujot iedzīvotājiem un arvien lielākam skaitam ārvalstu viesu pilnībā izmantot valsts sniegtās priekšrocības dabas un kultūras potenciāla ziņā; uzsver — lai nodrošinātu ilgtermiņa stabilitāti, ir jāpanāk patiesa samierināšana, pilnībā iesaistot vietējos iedzīvotājus;
5. ar bažām norāda, ka valdības militāro spēku klātbūtne teritorijās, kur iepriekš notika konflikti, joprojām ir spēcīgi jūtama, izraisot cilvēktiesību pārkāpumus, tostarp zemes sagrābšanu (tiesā vēl jāizskata vairāk nekā viens tūkstotis lietu, kurās iesaistīti zemes īpašnieki, kas zaudējuši savus īpašumus), un ir saņemts satraucoši liels skaits ziņojumu par seksuālu vardarbību pret sievietēm un cita veida ļaunprātīgu izmantošanu, ņemot vērā īpašo neaizsargātību, kādā nonākušas desmitiem tūkstošu sieviešu, kuru laulātie gājuši bojā karā;
6. pauž gandarījumu par valsts rīcības plānu, kas paredzēts LLRC ieteikumu īstenošanai, un aicina valdību pastiprināt centienus, lai pilnībā īstenotu šos ieteikumus, proti, veikt patiesu izmeklēšanu saistībā ar plaši izplatītiem iespējamiem ārpustiesas nāvessodiem un piespiedu pazušanas gadījumiem, turpināt Šrilankas ziemeļdaļas demilitarizāciju, pabeigt zemes strīdu atrisināšanas mehānismu izveidi, pārskatīt aizturēšanas politiku, stiprināt pilsoniskās struktūras, kas iepriekš bija neatkarīgas, piemēram, policiju, tiesu iestādes un Cilvēktiesību komisiju, un panākt ilgtermiņa politisku vienošanos par turpmāku varas nodošanu provincēm; prasa Prezidenta izmeklēšanas komisijai izmeklēt ne tikai pazušanas gadījumus Ziemeļu provincē un Austrumu provincē, bet arī pārējā valsts daļā;
7. pauž nopietnas bažas par to, ka joprojām tiek ziņots par iebiedēšanu un cilvēktiesību pārkāpumiem (ko veic arī drošības spēki), ārpustiesas nāvessodiem, spīdzināšanu, vārda, apvienošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvības ierobežošanu, atriebšanos cilvēktiesību aizstāvjiem, pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem un žurnālistiem, kā arī par draudiem tiesu neatkarībai un tiesiskumam un diskrimināciju reliģijas vai ticības dēļ; aicina Šrilankas valdību veikt nepieciešamos pasākumus;
8. atzinīgi vērtē nesen veiktos administrācijas pasākumus, lai izmeklētu valdības spēku veikto iespējamo slepkavības gadījumu, kad valsts ziemeļos, Muturas pilsētā, 2006. gadā tika nogalināti 17 vietējie palīdzības darbinieki, kas strādāja Francijas labdarības organizācijā „Action contre la Faim”, kā arī pieci jaunieši Trinkomalē; mudina iestādes darīt visu iespējamo, lai sauktu pie atbildības tos, kas vainojami šajās slepkavībās;
9. mudina Šrilankas valdību reaģēt uz prasību saukt pie atbildības tās personas, kuras kara laikā ir izdarījušas iespējamus starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumus, un līdz 2014. gada martam veikt neatkarīgu un ticamu izmeklēšanu saistībā ar iespējamiem pārkāpumiem un uzskata, ka, ja tas netiks darīts, ANO būtu jāsāk starptautiska izmeklēšana;
10. mudina Šrilankas valdību izstrādāt efektīvu liecinieku aizsardzības likumu, lai šādu noziegumu liecinieki saņemtu pietiekamu aizsardzību;
11. pauž gandarījumu par Šrilankas armijas un starptautisko NVO, piemēram, „Halo Trust”, veiktajām atmīnēšanas darbībām un atzīst ievērojamo finansējumu, ko nodrošina ES, un papildu finansējumu, par kuru paziņojusi Apvienotā Karaliste; mudina Šrilankas valdību un bruņotos spēkus kopā ar ES un tās dalībvalstīm turpināt nodrošināt nepieciešamos resursus, lai arī turpmāk veiktu teritorijas atbrīvošanu no sauszemes mīnām, kuras ir nopietns šķērslis valsts atjaunošanā un ekonomikas reģenerācijā; atkārtoti aicina Šrilanku pievienoties Otavas Mīnu aizlieguma līgumam;
12. ar bažām norāda, ka saskaņā ar Eiropola neseno ziņojumu par terorisma situāciju un tā tendencēm ES LTTE grupējums, kas iepriekš ir veicis plašus teroristiskus uzbrukumus, joprojām aktīvi darbojas citās pasaules valstīs;
13. aicina ANO un tās dalībvalstis rūpīgi analizēt starptautiskās sabiedrības neveiksmes Šrilankā un veikt piemērotus pasākumus, lai nodrošinātu, ka līdzīgās situācijās nākotnē ANO spēs nodrošināt atbilstību daudz augstākiem standartiem aizsardzības un humanitāro pienākumu izpildes ziņā;
14. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO Cilvēktiesību padomei un Šrilankas valdībai un parlamentam.