Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 3. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 12. decembra paziņojumu „Rīcības plāns: Eiropas uzņēmējdarbības tiesības un korporatīvā vadība — mūsdienīgs tiesiskais regulējums akcionāru lielākai iesaistīšanai un noturīgāku uzņēmumu veidošanai” (COM(2012)0740),

–  ņemot vērā Komisijas 2002. gada 5. jūlija paziņojumu par sistēmu darbinieku finansiālās līdzdalības veicināšanai (COM(2002)0364) un Parlamenta 2003. gada 5. jūnija rezolūciju par šo jautājumu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (EESK) 2010. gada 21. oktobra atzinumu par darbinieku finansiālo līdzdalību Eiropā(2),

–  ņemot vērā Parlamenta Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas pieprasīto pētījumu „Darbinieku finansiālā līdzdalība uzņēmumu peļņas gūšanā(3)”, ko publicēja 2012. gada septembrī,

–  ņemot vērā PEPPER IV ziņojumu “Darbinieku līdzdalības peļņas gūšanā un uzņēmumu rezultātu salīdzinošā novērtēšana Eiropas Savienības dalībvalstīs un kandidātvalstīs”, ko 2009. gada oktobrī publicēja Berlīnes Brīvā universitāte,

–  ņemot vērā PEPPER III ziņojumu „Darbinieku līdzdalības peļņas gūšanā un uzņēmumu rezultātu veicināšana Eiropas Savienības jaunajās dalībvalstīs un kandidātvalstīs”, ko 2006. gada jūnijā publicēja Berlīnes Brīvā universitāte,

–  ņemot vērā Komisijas 1997. gada 8. janvāra PEPPER II ziņojumu „Darbinieku līdzdalības peļņas gūšanā un uzņēmumu rezultātu veicināšana (ietverot līdzdalību akciju kapitālā) dalībvalstīs” (COM(1996)0697),

–  ņemot vērā PEPPER I ziņojumu „Darbinieku līdzdalības peļņas gūšanā un uzņēmumu rezultātu veicināšana”, ko 1991. gada martā publicēja Komisija un Eiropas Universitātes institūts,

–  ņemot vērā Komisijas izmēģinājuma projektu par darbinieku iesaistīšanas un līdzdalības veicināšanu(4),

–  ņemot vērā neatkarīgo ekspertu augsta līmeņa grupas 2003. gada 18. decembra ziņojumu par transnacionāliem šķēršļiem darbinieku finansiālās līdzdalības palielināšanai transnacionālos uzņēmumos,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 3. oktobra paziņojumu „II vienotā tirgus akts — kopā jaunai izaugsmei” (COM(2012)0573),

–  ņemot vērā Komisijas 2006. gada 14. marta paziņojumu „Kopienas Lisabonas programmas izaugsmei un nodarbinātībai īstenošana: uzņēmumu nodošana — nepārtrauktība ar jaunu sākumu” (COM(2006)0117 galīgā redakcija),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 15. janvāra rezolūciju par darbinieku informēšanu un uzklausīšanu un pārstrukturēšanas paredzēšanu un pārvaldību(5),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumu (A7-0465/2013),

A.  tā kā darbinieku finansiālās līdzdalības (DFL) shēmas var sniegt tiešus finansiālos ieguvumus, kas pārsniedz un papildina apstiprinātās pamata atalgojuma struktūras, veicot šādus pasākumus:

B.  tā kā gadījumā, ja darba devēju skar krīze, darbinieks ir pakļauts divkāršam riskam, jo, no vienas puses, pastāv risks zaudēt darbu un ienākumus un, no otras puses, — risks zaudēt uzņēmumā ieguldīto kapitālu;

C.  tā kā pastāv trīs galvenie DFL modeļi, no kuriem uzņēmumi var izvēlēties sev vēlamāko, proti: peļņas sadale (izmaksa skaidrā naudā, atliktie ienākumi vai akciju veidā), individuālu darbinieku īpašumtiesības (darbinieku kapitāla daļas vai akciju iegādes iespēja) un personāla akciju īpašumtiesību plāni (ESOP); tā kā DFL var būt vai nu akciju vai skaidras naudas veidā;

D.  tā kā vispiemērotākais DFL modelis bieži vien būs atkarīgs no uzņēmuma lieluma un statusa, jo īpaši no tā, vai tas ir vai nav iekļauts biržas sarakstā;

E.  tā kā DFL, jo īpaši ESOP vai daļēju īpašumtiesību veidā, var kalpot kā šoka amortizators, ļaujot izmantot prēmijas vai citus papildu samaksas vai atalgojuma veidus, ko trasta uzņēmumos pārvalda trešās puses, sadalot ieguldījumu risku starp uzņēmuma galvenajiem akcionāriem un nodrošinot, ka darbiniekiem ir uzkrāto akciju portfelis;

F.  tā kā darbinieku finansiālā līdzdalība uzņēmumos, kuros viņi strādā, rada virkni iespējamu risku darba ņēmējiem; tā kā finansiālo līdzdalību nedrīkst izmantot, lai izvairītos no darba tiesību ievērošanas, vai kā līdzekli iegūto sociālo un darba tiesību mazināšanai vai spiediena izdarīšanai nolūkā panākt lielāku darba tirgus elastību;

G.  tā kā gadījumā, ja darbinieki no darba vietas īpašniekiem iegūst prioritāras tiesības izpirkt uzņēmuma daļas un līdz ar to var pārņemt uzņēmumus, kuri nonākuši finansiālās grūtībās, viņi var censties saglabāt savas darba vietas un šāda procedūra var mazināt neskaidrību par viņu turpmāko nodarbinātību, ja pastāv iespēja nonākt citu uzņēmumu īpašumā; tā kā ar darbinieku īpašumtiesībām var atrisināt uzņēmumu pārņemšanas problēmas, jo bieži vien gadījumā, ja pārņemšana nav iespējama, uzņēmumi tiek slēgti vai pārdoti, lai tos vēlāk, iespējams, racionalizētu vai pārtrauktu to darbību; tā kā šāda procedūra var būt sevišķi piemērota MVU un mikrouzņēmumiem, nodrošinot komercdarbību ilgtspējīgu turpināšanu; tā kā šīs priekšrocības var iegūt tikai ar darbinieku līdzdalību;

H.  tā kā ESOP ir efektīvas darbinieku finansiālās līdzdalības modeļa piemērs, pārpērkot biržas sarakstā neiekļautus uzņēmumus, kad akciju iegādei darbinieku vārdā tiek izmantota starpniekorganizācija; tā kā darbinieki nav pakļauti papildu riskam, jo iegādi finansē ar papildus darba samaksai gūtajiem ienākumiem no peļņas sadales vai ar aizdevumu, kuru atmaksā no šiem ienākumiem;

I.  tā kā Spānijas Sociedades Laborales koncepcija ir labākās prakses piemērs DFL shēmai, kas paredzēta mikrouzņēmumiem; tā kā saskaņā ar to bezdarbnieki var izvēlēties bezdarbnieka pabalstu saņemt kā vienreizēju maksājumu, lai varētu izveidot jaunu uzņēmumu vai rekapitalizēt jau esošo;

J.  tā kā DFL mazina orientēšanos uz īstermiņa risinājumiem, veicina ilgtspējību un ilgtermiņa pieeju vadītāju stratēģisko lēmumu pieņemšanā un var palielināt darbinieku interesi par ilgtermiņa saistībām un par inovatīviem risinājumiem ražošanas procesā; tā kā līdz ar to DFL var nodrošināt stabilitāti, attīstību un izaugsmi, vienlaikus samazinot pārmērīgas paplašināšanās riskus, kas var radīt darbvietu likvidāciju; tā kā šos rezultātus var uzlabot, ieveidojot stabilas un funkcionējošas darbinieku iesaistes struktūras;

K.  tā kā finansiālās līdzdalības shēmas veicina ieguldījumus apmācībā, jo tās palielina iespēju uzņēmumiem ilgtermiņā saglabāt kvalificētus darbiniekus;

L.  tā kā darbinieku finansiālā līdzdalība uzņēmumu peļņas gūšanā un attiecīgā gadījumā darbinieku iesaistīšana lēmumu pieņemšanā var uzlabot darbinieku apmierinātību ar darbu un darba rezultātus un motivāciju kopumā; tā kā šāda līdzdalība var arī radīt darbiniekos atbildības sajūtu un labāku izpratni par savu uzņēmumu, kā arī sekmēt savstarpēju cieņu starp darba devējiem un darbiniekiem;

M.  tā kā, mudinot darbiniekus justies īpašniekiem un atbildīgiem, tiek palielināta viņu piederības sajūta un iespēja, ka viņu darba devēji ņems viņus vērā un izpratīs viņu bažas, plānus un idejas;

N.  tā kā DFL shēmu izveide var palīdzēt paaugstināt produktivitāti, uzlabot sniegumu, veicināt darbinieku un akcionāru interešu saskaņošanu un piesaistīt un noturēt svarīgākos darbiniekus;

O.  tā kā darbinieku līdzdalība vadībā, izmantojot balsstiesības, tiesības piedalīties sanāksmēs vai citas pārvaldības formas, var uzlabot pārvaldību un informācijas plūsmu un darbinieku izpratni par situāciju, ja uzņēmums sastopas ar problēmām, un var vairot spēju gūt atalgojumu laikos, kad uzņēmuma darbība ir ienesīga;

P.  tā kā DFL modeļos, kuros izmantota starpniekorganizācija, šī organizācija var darbinieku vārdā izmantot balsstiesības vai citas pārvaldības formas, kas ļauj īstenot kolektīvu pārstāvību;

Q.  tā kā DFL shēmas var būt ļoti noderīgas, papildus iesaistot darbiniekus informēšanas, konsultēšanas un lēmumu pieņemšanas procesos restrukturizācijas laikā;

R.  tā kā uz DFL attiecas valstu nodokļu režīmu noteikumi un tā kā nav piemēroti ES līmenī izstrādāt visaptverošu vienotu, visiem piemērojamu DFL modeli; tā kā DFL ir rūpīgi jāapsver konkrētā uzņēmuma un tā darbinieku vidū, pienācīgi ņemot vērā plašāku valsts un sektorālo kontekstu; tā kā pamatnostādņu kopums varētu gūt sabiedrības uzticību un palīdzēt DFL sasniegt tās mērķus;

S.  tā kā DFL var nebūt piemērota visiem uzņēmumiem vai darbiniekiem, tāpēc, pirms šāda shēma tiek ieviesta, tā būtu ļoti rūpīgi jāapsver,

Šķēršļi DFL ieviešanai Eiropas Savienībā

1.  aicina dalībvalstis apzināt transnacionālos šķēršļus, ar kuriem sastopas gan uzņēmumi, kas piedāvā DFL shēmas vairākās dalībvalstīs, gan darbinieki, kuriem nodokļu dubultā uzlikšana var kļūt par brīvas pārvietošanās tiesību pārkāpumu;

2.  norāda uz atšķirībām starp dalībvalstīm attiecībā uz obligātajām sociālās apdrošināšanas iemaksām no finansiālās līdzdalības ienākumiem;

3.  uzsver, ka dažos gadījumos varētu būt lietderīgi pakāpeniski īstenot pašreizējo finansiālās līdzdalības shēmu un attiecīgo valstu tiesību aktu konverģenci, lai darba devējiem dotu iespēju nākotnē piedāvāt vienādas vai līdzīgas shēmas visās dalībvalstīs, kurās tiem ir darbinieki;

4.  uzsver, ka informācijas trūkumu par pašreizējām finansiālās līdzdalības shēmām varētu novērst, palielinot informācijas apjomu, kuru var salīdzināt starptautiskā līmenī, kas samazinātu gan lielu uzņēmumu, gan MVU izmaksas, ļaujot tiem piedāvāt darbinieku līdzdalības shēmas, kas atbilst to konkrētajām vajadzībām;

5.  uzsver, ka trūkst valstu likumdošanas pasākumu, kas sekmētu DFL shēmu attīstību; šajā saistībā norāda uz atšķirībām ES–15(6) un ES–13(7) valstīs attiecībā uz to iesaistes līmeņiem DFL shēmās; atzīst, ka pastāv saikne starp DFL shēmu atbalstošu likumdošanas pasākumu ieviešanu valsts mērogā un darbinieku skaitu, kuri piedalās šādās shēmās(8);

Nodokļu jautājumi

6.  uzsver — lai novērstu nodokļu dubulto uzlikšanu un diskrimināciju, ir nepieciešama lielāka pārredzamība valsts darbinieku līdzdalības shēmās un jo īpaši efektīva nodokļu sloga aprēķināšanā 28 ES dalībvalstīs;

7.  norāda, ka sistēmai, kas reglamentē Eiropas modeli darbinieku līdzdalībai, nevajadzētu prevalēt pār valstu nodokļu noteikumiem;

8.  aicina dalībvalstis, veicinot darbinieku līdzdalību, nodrošināt nodokļu stimulus, ņemot vērā paraugprakses principus;

9.  norāda, ka precīzi virzīti nodokļu stimuli varētu palielināt darbinieku finansiālo līdzdalību vairākās dalībvalstīs un pat veicināt ekonomisko izaugsmi;

10.  tāpēc uzskata, ka Komisijai būtu jāizstrādā pamatnostādnes par dalībnieku finansiālās līdzdalības aplikšanu ar nodokļiem;

Ieteikumi

11.  aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt piemērotus pasākumus, ar kuriem mudinātu uzņēmumus brīvprātīgā kārtā izstrādāt un piedāvāt DFL shēmas, kas ar nediskriminējošiem nosacījumiem būtu pieejamas visiem darbiniekiem, ņemot vērā MVU un mikrouzņēmumu īpašo situāciju; aicina dalībvalstis paplašināt apmaiņu ar labāko praksi šajā jautājumā;

12.  uzskata, ka darbinieku finansiālā līdzdalība var izpausties arī kā prēmija darbiniekam, izmantojot līdzdalību pamatkapitālā vai īpašas obligācijas atkarībā no izmantotā finanšu produkta un attiecīgā uzņēmuma veida;

13.  uzskata, ka jebkādiem pasākumiem attiecībā uz darbinieku finansiālo līdzdalību uzņēmumu ienākumu gūšanā ilgtermiņā vajadzētu būt ilgtspējīgiem un to pamatā vajadzētu būt principiem par brīvprātīgu līdzdalību, darbinieku vienlīdzību un pienācīgu rūpību, jo īpaši, ja tie paredzēti MVU; uzsver — lai gan ES atzīst darbinieku finansiālās līdzdalības shēmu lietderību, šī joma nav Savienības kompetencē;

14.  aicina Komisiju un dalībvalstis attiecīgajos līmeņos un saskaņā ar valstu tiesību aktiem un praksi ciešāk iesaistīt sociālos partnerus, darbinieku īpašumtiesību organizācijas un ieinteresētās personas dialogā ar politikas veidotājiem, darba devējiem un darbinieku pārstāvjiem, vienlaikus ievērojot sociālo partneru autonomiju darba koplīgumu slēgšanas sarunās, lai valsts politikas izstrādē ņemtu vērā pašreizējos labākās prakses piemērus, tādējādi sekmējot DFL shēmu īstenošanu uzņēmumos;

15.  gaida izmēģinājuma projekta rezultātus un jo īpaši virtuālā DFL centra un Cetreps faktiskās nodokļu likmes kalkulatora izveidi; prasa Komisijai sniegt dalībvalstīm priekšlikumus par iesaistīšanās mehānismiem, ņemot vērā minēto izmēģinājuma projektu;

16.  ir ieinteresēts iespējā 29. režīmu ieviest kā alternatīvu vienoto tiesisko regulējumu, kurš būtu pieejams darba devējiem visā ES un kurā ievērotu dalībvalstu kompetenci fiskālo un darba tiesību aktu jomā, ņemot vērā šādus aspektus:

17.  uzskata, ka 29. režīma ietekmes novērtējums palīdzētu izvērtēt iespējas, kā radīt līdzvērtīgus konkurences apstākļus un nekavēt uzņēmumu internacionalizāciju;

18.  norāda, ka darbinieku līdzdalība veicina ļoti nepieciešamo sociālo kohēziju un būtiski papildina ilgtspējīgu korporatīvo pārvaldību; tomēr uzsver, ka līdzdalības shēmas ir jāpopularizē piesardzīgi, lai neaizstātu algas ar peļņdalības sistēmām;

19.  tāpēc prasa Komisijai un ieinteresētajām personām arī turpmāk atbalstīt pakāpeniskuma pieeju;

20.  mudina Komisiju iesniegt neatkarīgu ietekmes novērtējumu par šādu 29. režīmu attiecībā uz DFL un sagaida, ka iegūtā informācija tiks iekļauta Komisijas starpposma ziņojumā;

21.  aicina Komisiju pēc neatkarīgā ietekmes novērtējuma publicēšanas un sadarbībā ar darbinieku īpašumtiesību organizācijām, dalībvalstīm un attiecīgā gadījumā ar sociālajiem partneriem apsvērt iespēju izstrādāt pamatnostādņu kopumu, kas nodrošinātu DFL shēmu sekmīgu darbību, ietverot šādus elementus:

22.  atgādina — kā jau norādīts pirms finanšu krīzes, atalgojuma politika, kas darbiniekus rosina uz pārmērīgi riskantu darbību, var apdraudēt kredītiestāžu, investīciju fondu un citu finanšu nozares uzņēmumu pareizu un efektīvu pārvaldību;

23.  mudina sociālos partnerus arī turpmāk strādāt kopā, lai attiecīgajos līmeņos piedāvātu jaunas DFL iespējas un inovatīvus risinājumus;

24.  uzskata — lai veicinātu tādu finansiālo līdzdalību, kuras mērķis ir radīt jaunu uzņēmuma finansēšanas veidu un ļaut darbiniekiem izveidot ciešākas saites ar uzņēmumu, kurā viņi ir nodarbināti, darba devējiem būtu jāsniedz iespēja piedāvāt darbiniekiem parakstīšanos uz akciju kapitālu vai īpašus šim mērķim emitētus parāda vērtspapīrus (obligācijas); uzskata, ka parakstīšanās uz kapitālu būtu jāveic brīvprātīgi, to attiecinot gan uz darbiniekiem, kas to dara vai nu individuāli, vai kolektīvi, gan arī uz uzņēmumiem;

25.  atzīst, ka uzņēmējdarbības turpināšanu, papildu finansējumu, darbinieku paturēšanu un citas MVU raksturīgas problēmas var mazināt, ieviešot darbinieku kapitāldaļu īpašumtiesību programmas; uzskata, ka darbinieku līdzdalības shēmas mazos uzņēmumos un mikrouzņēmumos var apvienot ar darba tirgus pasākumiem, piemēram, bezdarbnieku pabalstiem, un tādējādi palīdzēt bezdarbnieku atkārtotā pieņemšanā darbā;

26.  norāda, ka trūkst informācijas un izglītības par iespējamām darbinieku līdzdalības shēmām, jo īpaši MVU vidū; šajā sakarībā aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot informācijas kampaņu organizēšanu un veicināt paraugprakses shēmu pārrobežu pārvedamību starp dalībvalstīm.

27.  mudina dalībvalstis sadarbībā ar sociālajiem partneriem, darbinieku īpašumtiesību organizācijām un Komisiju izmantot pašreizējos vienotos informatīvos portālus — vienas pieturas aģentūras —, kas būtu pieejami darba devējiem un darbiniekiem, vai tādus izveidot, lai izskaidrotu DFL ieguvumus un priekšrocības, kā arī riskus, pieejamos valsts stimulus un dažādos pašreizējos modeļus, lai darba devēji un darbinieki varētu pieņemt pamatotus lēmumus par DFL shēmām un atrast labāko alternatīvu vienošanās panākšanai uzņēmuma līmenī, un labāk izvērtēt tiem pieejamās iespējas, kā arī problēmas, kas saistītas ar pievienošanos DFL shēmai; ierosina, lai šos vienotos informatīvos portālus piesaistītu vai iekļautu pašreizējās valsts kompetentajās struktūrās vai iestādēs;

o
o   o

28.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C68 E, 18.3.2004., 429. lpp. (2) OV C 51, 17.2.2011., 1. lpp. (3) IP/A/EMPL/ST/2011-02 – PE 475.098. (4) MARKT/2013/019/F 2013/S 077-128533. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0005. (6) Dalībvalstis, kuras Savienībai pievienojās pirms 1995. gada. (7) Dalībvalstis, kuras Savienībai pievienojās pēc 1995. gada. (8) „Darbinieku finansiālā līdzdalība uzņēmumu peļņas gūšanā” (PE 475.098), 36. lpp. (9) „Darbinieku finansiālā līdzdalība uzņēmumu peļņas gūšanā” (PE 475.098), 16. lpp.