Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2013/2111(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0459/2013

Iesniegtie teksti :

A7-0459/2013

Debates :

PV 13/01/2014 - 25
CRE 13/01/2014 - 25

Balsojumi :

PV 14/01/2014 - 5.14
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2014)0014

Pieņemtie teksti
PDF 393kWORD 99k
Otrdiena, 2014. gada 14. janvāris - Strasbūra
Sociālā aizsardzība visiem, tostarp pašnodarbinātām personām
P7_TA(2014)0014A7-0459/2013

Eiropas Parlamenta 2014. gada 14. janvāra rezolūcija par sociālo aizsardzību visiem, tostarp pašnodarbinātām personām (2013/2111(INI))

Eiropas Parlaments,

—  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 3. punktu un 6. panta 3. punktu,

—  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 9., 53. un 151.–157. pantu,

—  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 5., 15., 16., 27., 31., 34. un 35. pantu,

—  ņemot vērā (pārskatītās) Eiropas Sociālās hartas 1., 2., 3., 4., 11., 12., 13., 19. un 23. pantu,

—  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1952. gada Konvenciju Nr. 102 par sociālā nodrošinājuma minimālajiem standartiem,

—  ņemot vērā SDO 1962. gada Konvenciju Nr. 117 par sociālo politiku (pamatmērķi un standarti),

—  ņemot vērā SDO 1964. gada Konvenciju Nr. 121 par pabalstiem saistībā ar negadījumiem darbā, 1967. gada Konvenciju Nr. 128 par pabalstiem saistībā ar invaliditāti, vecumu un apgādnieka zaudējumu, 1969. gada Konvenciju Nr. 130 par medicīniskās aprūpes un slimības pabalstiem, 1988. gada Konvenciju Nr. 168 par nodarbinātības veicināšanu un aizsardzību pret bezdarbu un 2000. gada Konvenciju Nr. 183 par Maternitātes aizsardzības konvencijas pārskatīšanu,

—  ņemot vērā SDO 2012. gada Ieteikumu par valsts sociālās aizsardzības minimumu,

—  ņemot vērā SDO pasaules sociālā nodrošinājuma ziņojumu (2010/11) par atbalsta mērogu krīzē un pēc tās(1),

—  ņemot vērā SDO 2003. gada novembra ziņojumu „Sociālā aizsardzība: dzīves cikla ilguma ieguldījums sociālam taisnīgumam, nabadzības mazināšanai un attīstībai”(2),

—  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu(3),

—  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 7. jūlija Direktīvu 2010/41/ES par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu vīriešiem un sievietēm, kas darbojas pašnodarbinātas personas statusā, un ar kuru atceļ Padomes Direktīvu 86/613/EEK(4),

—  ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(5),

—  ņemot vērā Padomes 1992. gada 24. jūnija Ieteikumu 92/441/EEK par kopējiem kritērijiem attiecībā uz resursu pietiekamību un sociālās palīdzības vietu sociālās aizsardzības sistēmās(6),

—  ņemot vērā Padomes 1992. gada 27. jūlija Ieteikumu 92/442/EEK par sociālās aizsardzības mērķu un politikas konverģenci(7),

—  ņemot vērā Padomes 1999. gada 17. decembra secinājumus par sadarbības stiprināšanu sociālās aizsardzības modernizēšanai un uzlabošanai(8),

—  ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas 2011. gada 10. februāra ziņojumu „Sociālās aizsardzības komitejas novērtējums par stratēģijas „Eiropa 2020 sociālo dimensiju” („SPC Assessment of the social dimension of the Europe 2020 Strategy”)(9),

—  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 16. februāra paziņojumu „Baltā grāmata. Atbilstīgu, drošu un noturīgu pensiju programma” (COM(2012)0055),

—  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 8. janvāra pārskatu „Nodarbinātība un sociālā attīstība Eiropā 2012. gadā”(10),

—  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 20. augusta paziņojumu „Sociālā aizsardzība Eiropas Savienības attīstības sadarbības kontekstā” (COM(2012)0446),

—  ņemot vērā Komisijas 2006. gada 22. novembra Zaļo grāmatu „Darba likumdošanas modernizēšana, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas” (COM(2006)0708),

—  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2010. gada 29. aprīļa atzinumu „Pašnodarbinātības jaunās tendences. Ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātības jautājumi”(11),

—  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 21. marta atzinumu par tematu „Pašnodarbinātā statusa ļaunprātīga izmantošana”(12),

—  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. oktobra paziņojumu par Komisijas ieteikumu par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus, (COM(2008)0639), un Parlamenta 2009. gada 6. maija rezolūciju par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus(13),

—  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 14. oktobra paziņojumu (COM(2009)0545) un Parlamenta 2010. gada 20. maija rezolūciju par valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspējību ekonomikas atveseļošanas apstākļos(14),

—  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par netipiskiem līgumiem, drošu profesionālo izaugsmi, elastdrošību un jauniem sociālā dialoga veidiem(15),

—  ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 15. marta rezolūciju par sociālo aizsardzību un sociālo integrāciju(16),

—  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par minimālā ienākuma nozīmi nabadzības apkarošanā un integrējošas sabiedrības attīstības veicināšanā Eiropā(17),

—  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 11. septembra rezolūciju par jauniešu bezdarba novēršanu ― iespējamie risinājumi(18),

—  ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 9. oktobra rezolūciju par pastiprinātu cīņu pret nelikumīgu nodarbinātību(19),

—  ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 23. maija rezolūciju par pienācīgas kvalitātes darba visiem veicināšanu(20),

—  ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 11. jūlija rezolūciju par darba likumdošanas modernizēšanu, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas(21),

—  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu nākotni(22),

—  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 15. novembra rezolūciju par Eiropas platformu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību(23),

—  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 21. maija rezolūciju par atbilstīgu, drošu un noturīgu pensiju programmu(24),

—  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 12. jūnija rezolūciju par Komisijas paziņojumu „Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.–2020. gadā”(25),

—  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas 2013. gada maija pētījumu „Ekonomiski atkarīgu pašnodarbinātu personu sociālās aizsardzības tiesības” („Social protection rights of economically dependent self-employed workers”)(26),

—  ņemot vērā Eiropas Fonda dzīves un darba nosacījumu uzlabošanai (Eurofound) pielāgoto 2013. gada ziņojumu „Ir vai nav pašnodarbināta persona? Ekonomiski atkarīgo darbinieku darba apstākļi” („Self-employed or not self-employed? Working conditions of ‘economically dependent workers”)(27),

—  ņemot vērā Eurofound 2009. gada 2. marta ziņojumu „Pašnodarbinātas personas: ražošanas attiecības un darba apstākļi” („Self-employed workers: industrial relations and working conditions”)(28),

—  ņemot vērā Eurofound 2013. gada aprīļa salīdzinošo ziņojumu „Sociālo partneru iesaistīšanās bezdarba pabalstu režīmos Eiropā” („Social partners’ involvement in unemployment benefit regimes in Europe”)(29),

—  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A7-0459/2013),

A.  tā kā piekļuve sociālajam nodrošinājumam ir pamattiesības, kas saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, valstu tiesību aktiem un praksi ir Eiropas sociālā modeļa viena no galvenajām sastāvdaļām; tā kā Starptautiskā Darba organizācija (SDO) ir pieņēmusi ieteikumus attiecībā uz valsts minimālās sociālās aizsardzības politiku ar mērķi garantēt ikviena cilvēka pamattiesības saņemt sociālo nodrošinājumu un cilvēka cienīgai dzīvei pietiekamus līdzekļus;

B.  tā kā sociālā aizsardzība ir valstu kompetencē un tiek koordinēta ES līmenī;

C.  tā kā sociālā aizsardzība atvieglo pielāgošanos pārmaiņām darba tirgū, izskauž nabadzību un sociālo atstumtību, nodrošina darba tirgus integrāciju un investē cilvēkresursos; tā kā sociālajai nodrošinātībai ir stabilizējoša ietekme uz ekonomiku un pretcikliska funkcija, kura var palielināt iekšējo pieprasījumu un patēriņu;

D.  tā kā, cenšoties pārvarēt krīzi, dažas dalībvalstis ir būtiski samazinājušas valsts finansējumu laikā, kad pieaugušā bezdarba dēļ ir palielinājies pieprasījums pēc sociālās aizsardzības; tā kā valstu budžetu piešķīrumi sociālajam nodrošinājumam ir vēl samazinājušies, jo daudzi palika bez darba vai daudziem tika samazināts atalgojums un tādējādi samazinājās arī iemaksas, un radās reāli draudi Eiropas sociālā modeļa pastāvēšanai;

E.  tā kā sociālās aizsardzības tvērums dažās dalībvalstīs ir neatbilstošs un varētu tikt uzlabots; tā kā ES aizvien tiek ļaunprātīgi izmantoti neaizsargātie darba ņēmēji;

F.  tā kā vairums tradicionālo sociālās aizsardzības un jo īpaši sociālā nodrošinājuma, kā arī darba tiesību sistēmu veidotas tā, lai aizsargātu darba ņēmēju sociālās un darba tiesības, pastāv risks, ka līdz ar jaunajiem nodarbinātības veidiem un arvien lielāku pašnodarbināto personu skaitu jaunas darba ņēmēju grupas var nebūt pietiekami aizsargātas;

G.  tā kā sievietes, kuras izvēlējušās kļūt par uzņēmējām, biežāk nekā vīrieši kā galveno motivāciju pieņemtajam lēmumam min labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru un/vai ekonomisko nepieciešamību;

H.  tā kā pašnodarbinātu sieviešu ir mazāk nekā pašnodarbinātu vīriešu, taču viņām ir lielāka iespēja nonākt nabadzībā;

I.  tā kā pašnodarbinātajiem trūkst piekļuves atbilstošām pensijas tiesībām, darba nespējas pabalstam, apmaksātam atvaļinājumam un citiem pašnodarbinātajiem paredzētiem sociālā nodrošinājuma veidiem un šī situācija palielina darba samaksas atšķirības starp pašnodarbinātiem vīriešiem un sievietēm, jo īpaši pēc pensionēšanās;

J.  tā kā aizvien vairāk pašnodarbinātu personu un jo īpaši sieviešu, kurām trūkst darba iespēju vai ir zemu apmaksāts darbs, dzīvo zem nabadzības sliekšņa, lai gan viņas nav oficiāli reģistrētas kā bezdarbnieki;

K.  tā kā varētu būt lietderīgi noteikt, kas ir fiktīvā pašnodarbinātība, un jānovērš tās ļaunprātīga izmantošana, jo ar tās izmantošanu tiek pārkāptas darba ņēmēju sociālās tiesības, tiek kropļota konkurētspēja un rodas sociālā dempinga draudi;

L.  tā kā fiktīvā pašnodarbinātība būtībā ir veids, kā daļēji izvairīties no iemaksām, ko ir grūti atklāt un kas apdraud pensiju shēmu noturību un atbilstību, atņemot tiem īpaši svarīgus resursus;

M.  tā kā īpaši augstais bezdarba līmenis daudzās dalībvalstīs, ko papildina pastāvīgs spiediens samazināt darbaspēka izmaksas (par vienību), valstu darba tirgos rada tādas tendences un praksi, kas vēl vairāk veicina fiktīvās pašnodarbinātības attīstību un izaugsmi;

N.  tā kā ekonomiski atkarīgo pašnodarbināto personu darba veids radikāli neatšķiras no algoto darba ņēmēju darba veida un tādēļ viņu sociālā nodrošinājuma un darba tiesībām vajadzētu būt ļoti līdzīgām tām, kādas attiecīgajos gadījumos ir algotajiem darba ņēmējiem;

O.  tā kā trūkst uzticamas, precīzas un salīdzināmas informācijas un datu par pašnodarbināto personu situāciju, darba apstākļiem un sociālā nodrošinājuma noteikumiem, lai pašnodarbinātas personas varētu apvienot darbu un aprūpi;

P.  tā kā 2012. gadā pašnodarbināto skaits sasniedza 15 % no kopējā nodarbināto skaita ES, kamēr dažos gadījumos pašnodarbinātība nav risinājums, kuram attiecīgā persona dod priekšroku, bet gan nepieciešamība, jo nav citu darba iespēju vai pietiekami elastīgu darba nosacījumu, lai apvienotu darbu un aprūpi; tā kā daudzās dalībvalstīs pašnodarbinātajiem ir grūti iegūt pietiekamas pensiju tiesības un tādējādi viņiem palielinās risks nākotnē nonākt nabadzībā; tā kā ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātās personas reti apvienojas arodbiedrībās vai tiek tajās pārstāvētas, neraugoties uz lielo iespējamību, ka tās cieš no pārmērīgi garām darba stundām un cita veida ļaunprātīgas izmantošanas,

Sociālais nodrošinājums visiem

1.  uzsver, ka ir nepārtraukti jāattīsta un jāmodernizē sociālās aizsardzības sistēmas dalībvalstu līmenī, lai nodrošinātu stabilu, noturīgu un piemērotu sociālo aizsardzību visiem, balstoties uz vispārējas pieejamības un nediskriminācijas principu, kā arī uz spēju elastīgi reaģēt uz pārmaiņām demogrāfiskajā situācijā un darba tirgū;

2.  aicina dalībvalstis nodrošināt atbildīgu un ilgtspējīgu sociālā nodrošinājuma sistēmu ilgtermiņa finansēšanu, īpaši ekonomiskās krīzes apstākļos, kā arī izstrādāt sociālā nodrošinājuma sistēmu preventīvo daļu un lielāku uzsvaru likt uz pasākumu aktivizēšanu, vienlaikus neaizmirstot, ka viens no svarīgākajiem aspektiem, kas raksturo sociālās investīcijas, ir tas, ka tās rada apstākļus sociālo un ekonomisko mērķu saskaņošanai un ilgtermiņā var veicināt ekonomikas saglabāšanu un attīstību; šajā sakarā uzskata, ka sociālās investīcijas būtu jāuztver tieši tā — kā investīcijas, nevis kā izdevumi;

3.  vērš uzmanību uz to, ka atsevišķās dalībvalstīs iedzīvotāju novecošana, zemi dzimstības rādītāji un mainīgie darba tirgi var saasināt nepieciešamību steidzami reformēt sociālā nodrošinājuma sistēmas, tostarp pensijas, lai tādējādi nodrošinātu šo sistēmu ilgtspēju; uzsver, ka sievietes biežāk nekā vīrieši uz laiku pārtrauc profesionālo darbību un strādā nepilnas slodzes darbu, lai rūpētos par bērniem un citiem apgādājamiem, un šāda situācija var nelabvēlīgi ietekmēt šo sieviešu pensijas un palielināt nabadzības risku; šajā sakarā aicina dalībvalstis, nosakot tiesības uz pensiju un aprēķinot pensiju apmēru, šos profesionālās darbības pārtraukumus ieskaitīt apdrošināšanas periodā; uzsver, ka reformu veikšanā saskaņā ar valstu tiesību aktiem un praksi ir jāiesaista sociālie partneri, kā arī attiecīgās ieinteresētās personas, un ka par tām ir pienācīgi jāinformē iedzīvotāji;

4.  aicina dalībvalstis nodrošināt nacionālo sociālo aizsardzību, kas garantētu katrā valstī paredzēto pienācīgu ienākumu līmeni un pieeju pamata sociālajiem atvieglojumiem, īpaši slimības, bezdarba, maternitātes, invaliditātes, pensionēšanās un citos gadījumos, lai dalībvalstīs cīnītos pret nabadzību un sociālo atstumtību; mudina dalībvalstis sagatavot sociālā nodrošinājuma attīstības stratēģijas, ņemot vērā SDO priekšlikumus;

5.  uzsver, ka pietiekami augstas kvalitātes sociālā aizsardzība būtu jābalsta uz līdzdalības nodarbinātībā veicināšanas pasākumiem, kas uzlabo veselības aizsardzību un drošību darbā un veicina darba ražīgumu, kurš ir būtiska konkurences priekšrocība; uzsver, ka sociālās aizsardzības līmeņa pazemināšana nebūtu jāuzskata par risinājumu nodarbinātības veicināšanai;

6.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka visiem darba ņēmējiem un pašnodarbinātām personām ir piekļuve mūžizglītībai, pārdalot pašreizējo ES un valstu finansējumu, kas paredzēts tikai darba ņēmējiem ar pastāvīgiem līgumiem, lai tas neatkarīgi no darba līguma veida būtu pieejams visiem darba ņēmējiem, tostarp pašnodarbinātām personām;

7.  aicina dalībvalstis vairāk censties īstenot strukturālās reformas un pasākumus, lai palielinātu nodarbinātību jauniešu vidū un nodrošinātu, ka gados jauni darba ņēmēji netiek diskriminēti, ierobežojot viņu tiesības uz sociālo nodrošinājumu; aicina dalībvalstis sadarbībā ar Komisiju arī nodrošināt pienācīgu sociālo aizsardzību jauniešiem prakses un mācekļu programmās, kas ir izstrādātas darba pieredzes gūšanai;

8.  uzsver, ka gados vecāki cilvēki nav slogs ekonomikai un sociālajai sistēmai, bet tieši otrādi — viņu mūža garumā iegūtā pieredze un zināšanas ir vērtība; iesaka, ka kontekstā ar paaudžu solidaritātes principu darbinieki, kuri ir vecāki par 60 gadiem, jāmudina palikt darba tirgū, lai nodotu uzkrātās zināšanas un pieredzi nākamajām paaudzēm;

9.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka ir pieejamas bērnu aprūpes un izglītības iestādes par pieņemamu maksu un ka pašnodarbinātām personām ir piekļuve sabiedriskajiem pakalpojumiem un attiecīgiem nodokļu vai sociāliem atvieglojumiem bērnu aprūpes jomā;

10.  aicina dalībvalstis veicināt iespēju visiem darba ņēmējiem, tostarp pašnodarbinātām personām un viņu laulātajiem vai partneriem, kuri piedalās šo personu profesionālajās darbībās, apvienot darba un aprūpes pienākumus, tostarp paātrinot 2010. gada 7. jūlija Direktīvas 2010/41/ES 7. un 8. panta piemērošanu un pēc darba ņēmēju pieprasījuma nodrošinot viņiem elastīgākus darba laikus, tāldarbu un nepilna laika darbu mazgadīgo un apgādājamo aprūpes nolūkos;

11.  uzsver, ka darba ņēmējiem, pašnodarbinātām personām un tiem, kuri no nodarbinātā statusa pāriet uz pašnodarbinātā statusu, ir jānodrošina turpmāka apmācība un pārkvalificēšanās iespējas; tāpēc šajā sakarā aicina dalībvalstis likvidēt šķēršļus turpmākai apmācībai un pārkvalifikācijai un veicināt mūžizglītību visiem;

12.  aicina dalībvalstis veicināt un atvieglot pašnodarbinātu personu, jo īpaši sieviešu, pašorganizāciju, lai palielinātu viņu spējas aizstāvēt savas kolektīvās intereses;

13.  aicina dalībvalstis garantēt atbilstošu sociālo nodrošinājumu arī īpaši neaizsargātu personu grupām — bezdarbniekiem, invalīdiem, personām, kuras vienas pašas audzina bērnus, jaunajām ģimenēm, jauniešiem, vecākiem cilvēkiem un pensionāriem; aicina dalībvalstis arī garantēt, ka sociālie pakalpojumi kļūst pieejamāki visām īpaši neaizsargātajām personām un personām, kurām nepieciešama ilgstoša aprūpe, īpaši laukos un mazāk attīstītos reģionos;

14.  aicina dalībvalstis un Komisiju atbilstoši to kompetencei cīnīties pret jebkura veida, tostarp sieviešu, diskrimināciju darba tirgū un pieņemt sociālās aizsardzības pasākumus, lai nodrošinātu, ka atalgojums sievietēm par tādu pašu darbu un sociālie pabalsti, tostarp pensija, nebūtu mazāki kā vīriešiem, aizsargātu maternitātes pabalstus, novērstu negodīgas atlaišanas no darba grūtniecības laikā, kā arī aizsargātu no negodīgas atlaišanas no darba sievietes un vīriešus, kas veic aprūpes pienākumus; aicina Padomi arī paātrināt pieņemšanas procedūru direktīvai par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti;

15.  uzsver, ka saskaņā ar Direktīvu 2010/41/ES par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu vīriešiem un sievietēm, kas darbojas pašnodarbinātas personas statusā, dalībvalstīm ir jālikvidē visi šķēršļi, kuri liedz sievietēm un viņu laulātajiem vai saskaņā ar valsts tiesību aktiem atzītiem partneriem saņemt sociālo aizsardzību, kas tiem pienākas atbilstīgi valsts tiesību aktiem;

16.  aicina dalībvalstis efektīvi reaģēt uz sociālās aizsardzības trūkuma gadījumiem mazos un ļoti mazos ģimenes uzņēmumos nodarbinātiem ģimenes locekļiem, tostarp laulātajiem (partneriem), kas rodas viņu neskaidro un neoficiālo nodarbinātības noteikumu vai pašnodarbinātās personas statusa dēļ;

17.  mudina dalībvalstis veikt konkrētus pasākumus nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanai, nodrošinot pienācīgu minimālo ienākumu un sociālā nodrošinājuma sistēmu un ņemot vērā atstumtās kopienas un to personu situāciju, kuras apdraud nabadzība, balstoties uz pašu valstu praksi, tostarp koplīgumu vai dalībvalstu tiesību aktu noteikumiem;

18.  aicina dalībvalstis aktīvāk cīnīties pret nedeklarētu nodarbināšanu un darbu bez garantijām, tostarp fiktīviem nepilna laika darbiem, kā arī nodrošināt visiem darba ņēmējiem pienācīgu sociālo aizsardzību; turklāt pauž nožēlu par netipisku darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, lai izvairītos no nodarbinātības un sociālās aizsardzības saistību pildīšanas;

19.  aicina dalībvalstis uzlabot administratīvo sadarbību starp dažādām iestādēm (darba inspekcijām, nodokļu pārvaldēm, pašpārvaldes iestādēm un sociālās apdrošināšanas dienestiem) valstu un ES līmenī, lai veicinātu Savienības darba tiesību aktu noteikumu īstenošanu, samazinātu nedeklarētā darba apjomu un efektīvāk atrisinātu problēmas, ko rada dažādo dalībvalstu atšķirīgie darba tirgu regulējošo tiesību aktu noteikumi;

20.  aicina Komisiju pārskatīt sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanas regulējumu un uzraudzīt tā īstenošanu, vajadzības gadījumā arī attiecībā uz subsidiaritātes principu, un vērš dalībvalstu uzmanību uz to, ka ES migrējošajiem darba ņēmējiem, kuri ir nodarbināti citā dalībvalstī, nevajadzētu piemērot diskriminējošus sociālās aizsardzības noteikumus; uzskata, ka visiem ES migrējošajiem darba ņēmējiem, kad viņi strādā citā dalībvalstī, vajadzētu saņemt atbilstošu sociālo nodrošinājumu un apdrošināšanu; darba devējiem jāinformē darba ņēmēji, kuri norīkoti darbā saskaņā ar brīvu pakalpojumu apriti, par darba samaksas apmēru un darba nosacījumiem vēl pirms norīkošanas darbā saskaņā ar Direktīvas 96/71/EK noteikumiem;

21.  aicina Komisiju un dalībvalstis rast atbilstošu līdzsvaru starp drošību un elastību darba tirgū, piemēram, globālā līmenī īstenojot elastdrošības principu, un novērst sadrumstalotību darba tirgū, nodrošinot pietiekamu sociālo apdrošināšanu tiem, kuri ir pārejas procesā vai ir nodarbināti saskaņā ar pagaidu vai nepilna laika darba līgumu, vienlaikus nodrošinot piekļuvi apmācības iespējām; norāda, ka nespēja nodrošināt elastdrošību samazinātu sociālās nodrošinātības sistēmu ilgtspēju, pabalstu kvalitāti, darbaspēka ienākumus un darba ražīgumu, reālo ekonomiku un sociālo kohēziju un rezultātā apdraudētu stratēģijas „ES 2020” nodarbinātības līmeņa saglabāšanas un palielināšanas mērķa sasniegšanu;

22.  aicina Komisiju veikt visas ES mēroga pētījumu par to, vai ar pēdējā laikā veiktajiem darba likumu grozījumiem dalībvalstīs, kurās centās palielināt darba tirgus elastīgumu, netika nepamatoti samazināts darba ņēmēju sociālais nodrošinājums un pārkāpts elastdrošības princips;

23.  pauž nelokāmu atbalstu ierosinātajai galveno nodarbinātības un sociālās jomas rādītāju pārskata izveidošanai, kas varētu būt pirmais solis uz konkrētu kritēriju noteikšanu;

24.  mudina Komisiju visos savos priekšlikumos, kuros tas iederas, ietvert četrus mērķus, kas paredzēti SDO darba kārtībā attiecībā uz pienācīgu darbu, un gada izaugsmes pētījumā ietvert mērķus, kas paredzēti SDO ieteikumā par minimālo sociālo aizsardzību, cenšoties panākt, ka visiem darba ņēmējiem Eiropā būtu nodrošinātas sociālās aizsardzības garantijas;

Pašnodarbināto personu sociālais nodrošinājums

25.  uzsver, ka pašnodarbinātība neapšaubāmi atzīstama par nodarbinātības veidu un ar tās izmantošanu tiek radītas darbvietas un mazināts bezdarbs, bet paralēli pozitīvai attīstībai ir jābūt attiecīgiem pašnodarbināto personu sociālās aizsardzības pasākumiem, kā paredzēts dalībvalstu tiesību aktos;

26.  aicina dalībvalstis atvieglot darba un aprūpes pienākumu apvienošanu, nodrošinot darbiniekiem elastīgumu attiecībā uz darba laiku un vietu, lai novērstu situāciju, kad vienīgā elastīguma iespēja ir pāreja uz atkarīgu pašnodarbinātību;

27.  uzsver, ka nepieciešami detalizētāki un atjaunināti statistikas dati, saskaņā ar kuriem būtu iespējams analizēt pašnodarbināto personu un atsevišķu to grupu ekonomisko nozīmību; aicina arī jautājumus par pašnodarbinātību iekļaut Eiropas Savienības darbaspēka apsekojumā;

28.  vērš uzmanību uz to, ka pašnodarbinātības jēdziena dalībvalstīs definīcijas trūkuma dēļ ES darba ņēmēju vidū pieaug fiktīvas pašnodarbinātības risks un tas var apgrūtināt viņu piekļuvi pienācīgai sociālajai nodrošinātībai; norāda — tā kā pašnodarbināto personu statuss dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgs, ir vajadzīgi risinājumi labākai pašnodarbināto personu sociālās aizsardzības koordinēšanai, lai netiktu ierobežotas darba ņēmēju tiesības uz brīvu pārvietošanos;

29.  aicina Komisiju veicināt informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm ar mērķi izstrādāt norādījumus attiecībā uz netipiskas nodarbinātības un pašnodarbinātības dažādiem veidiem, lai palīdzētu dalībvalstīm pareizi piemērot attiecīgos darba tiesību aktus un sociālās aizsardzības pasākumus šādiem darba ņēmējiem; uzskata par nepieciešamu arī dalībvalstīm skaidri identificēt fiktīvo pašnodarbinātību un, pierādot šādus gadījumus, piemērot sankcijas darba devējiem; tomēr uzsver, ka nodarbinātības statusa noteikšanai arī turpmāk jābūt tās uzņemošās dalībvalsts juridiskajā atbildībā, kuras teritorijā darbi tiek veikti;

30.  aicina Eiropas sociālos partnerus, Komisiju un dalībvalstis izpētīt atkarīgās pašnodarbinātības jautājumu un rast praktiskus risinājumus, jo īpaši nozarēs, kurās būtiska loma ir pārrobežu darbībām, un tādās neaizsargātās grupās kā mājkalpotāji un zemu atalgoti darba ņēmēji;

31.  mudina dalībvalstis nodrošināt, ka pašnodarbinātība netiek izmantota kā līdzeklis, lai izvairītos no darba un sociālajām garantijām, kas pienākas strādājošajiem, vai līdzeklis, kā darba devējam apiet darba sociālā nodrošinājuma tiesību aktus; prasa arī pašnodarbinātās personas negrupēt kopā ar algotām nodarbinātām personām, lai netiktu zaudētas pašnodarbinātības un līdzīgu veidu saimnieciskās darbības priekšrocības un lai palīdzētu veicināt uzņēmējdarbības garu un pakalpojumu kvalitāti;

32.  aicina dalībvalstis vajadzības gadījumā pilnveidot sociālo aizsardzību vecumdienu, darbnespējas, maternitātes/paternitātes un bezdarba gadījumā, lai tās noteikumi būtu labāk pielāgoti pašnodarbināto personu vajadzībām;

33.  aicina dalībvalstis veicināt un atbalstīt grupu apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām; aicina dalībvalstis nodrošināt pašnodarbinātām personām piekļuvi kolektīvai un solidārai apdrošināšanai un pensiju shēmām;

34.  aicina dalībvalstis neatkarīgi no atsevišķu personu tiesībām uz sociālo aizsardzību nodrošināt visiem iedzīvotājiem, kuri vēlas iegūt pašnodarbinātas personas statusu, informāciju par to, kā šāda statusa maiņa ietekmēs viņu sociālo aizsardzību un darba tiesības, kā arī informāciju par citām tiesību un pienākumu pārmaiņām, kas saistītas ar viņu saimniecisko darbību; aicina Komisiju nodrošināt informāciju pašnodarbinātām personām un mobilajiem darba ņēmējiem par viņu tiesībām un pienākumiem saistībā ar migrāciju, imigrāciju un pārrobežu darbu;

35.  aicina dalībvalstis un Komisiju sociālās aizsardzības pilnveidošanas un modernizēšanas procesā atbilstoši valstīs iedibinātajai praksei iesaistīt sociālos partnerus un attīstīt sociālo dialogu ES un valstu līmenī; aicina arī sociālos partnerus darba kārtībā iekļaut jautājumus par pašnodarbināto personu darba tiesībām un sociālo aizsardzību, lai attiecībā uz viņiem ieviestu piemērotus sociālās aizsardzības sistēmas noteikumus, pamatojoties uz savstarpības un nediskriminācijas principu, un analizēt, vai pašnodarbinātās personas nebūtu jāiekļauj darba koplīgumu slēgšanas sistēmās un kā to izdarīt, tostarp izstrādāt īpašas stratēģijas, ar ko risina pašnodarbināto personu problēmas gadījumos, kad valstu tiesību akti neparedz pašnodarbināto personu pārstāvību arodbiedrībās; mudina sociālos partnerus apmainīties ar labas prakses piemēriem starp arodbiedrībām un profesionālajām organizācijām attiecībā uz pakalpojumiem, kas tiek nodrošināti pašnodarbinātām personām, fiktīvās pašnodarbinātības apkarošanu un brīvprātīgu pašnodarbināto personu apvienošanos organizācijās;

o
o   o

36.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) http://www.ilo.org/global/publications/books/WCMS_142209/lang--en/index.htm
(2) http://www.ilo.org/public/english/protection/download/lifecycl/lifecycle.pdf
(3) OV L 166, 30.4.2004., 1. lpp.
(4) OV L 180, 15.7.2010., 1. lpp.
(5). OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.
(6) OV L 245, 26.8.1992., 46. lpp.
(7) OV L 245, 26.8.1992., 49. lpp.
(8) OV C 8, 12.1.2000., 7. lpp.
(9) http://register.consilium.europa.eu/pdf/en/11/st06/st06624-ad01.en11.pdf
(10) http://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=738&langId=en&pubId=7315
(11) OV C 18, 19.1.2011., 44. lpp.
(12) OV C 161, 6.6.2013., 14. lpp.
(13) OV L 212 E, 5.8.2010., 23. lpp.
(14) OV L 161 E, 31.5.2011., 112. lpp.
(15) OV C 351 E, 2.12.2011., 39. lpp.
(16) OV C 291 E, 30.11.2006., 304. lpp.
(17) OV C 70 E, 8.3.2012., 8. lpp.
(18) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0365.
(19) OV C 9 E, 15.1.2010., 1. lpp.
(20) OV C 102 E, 24.4.2008., 321. lpp.
(21) OV C 175 E, 10.7.2008., 401. lpp.
(22) OV C 33 E, 5.2.2013., 65. lpp.
(23) OV C 153 E, 31.5.2013., 57. lpp.
(24) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0204.
(25) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0266.
(26) Skatīt http://www.europarl.europa.eu/committees/en/studiesdownload.html?languageDocument=EN&file=92570
(27) http://www.eurofound.europa.eu/publications/htmlfiles/ef1366.htm
(28) http://www.eurofound.europa.eu/comparative/tn0801018s/tn0801018s.htm
(29) http://www.eurofound.europa.eu/eiro/studies/tn1206018s/tn1206018s_3.htm

Juridisks paziņojums - Privātuma politika