Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 174. pantu un turpmākos pantus,

–  ņemot vērā Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu(1),

–  ņemot vērā grozīto Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, uz kuriem attiecas vienotais stratēģiskais satvars, un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu (COM(2013)0246),

–  ņemot vērā 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par Komisijas Piekto ziņojumu par kohēziju un kohēzijas politikas stratēģiju laikposmā pēc 2013. gada(2),

–  ņemot vērā 2010. gada 7. oktobra rezolūciju par ES kohēzijas un reģionālo politiku pēc 2013. gada(3),

–  ņemot vērā 2011. gada 23. jūnija rezolūciju par ERAF un pārējo struktūrfondu pašreizējo stāvokli un uz efektivitātes paaugstināšanu vērstas turpmākas sinerģijas veidiem(4),

–  ņemot vērā 2010. gada 7. oktobra rezolūciju par Eiropas Sociālā fonda nākotni(5),

–  ņemot vērā 2010. gada 14. decembra rezolūciju par labu pārvaldību attiecībā uz ES reģionālo politiku: Eiropas Komisijas palīdzības un kontroles procedūras(6),

–  ņemot vērā 2011. gada 27. septembra rezolūciju par Struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzekļu apgūšanu — pieredze turpmākas ES kohēzijas politikas veidošanai(7),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 26. janvāra paziņojumu „Reģionālā politika, kas veicina ilgtspējīgu izaugsmi Eiropā līdz 2020. gadam” (COM(2011)0017) un tam pievienoto dienesta darba dokumentu (SEC(2011)0092),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 26. jūnija Astoto progresa ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju (COM(2013)0463),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 18. aprīļa ziņojumu „Kohēzijas politika — 2013. gada stratēģiskais ziņojums par programmu īstenošanu 2007.–2013. gadā” (COM(2013)0210) un tam pievienoto dienestu darba dokumentu (SWD(2013)0129),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 24. aprīļa darba dokumentu „Partnerības princips vienotā stratēģiskā satvara fondu īstenošanā — elementi Eiropas rīcības kodeksam attiecībā uz partnerību” (SWD(2012)0106),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 14. marta darba dokumentu „Vienotā stratēģiskā satvara (2014.–2020.) elementi: Eiropas Reģionālās attīstības fonds, Eiropas Sociālais fonds, Kohēzijas fonds, Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds” (SWD(2012)0061, I un II daļa),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2011. gada 16. jūnija atzinumu par tematu „Kohēzijas politikas nozīme un prioritātes stratēģijā „Eiropa 2020”” (CESE 994/2011 – ECO/291),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 12. decembra atzinumu par tematu „Partnerības princips vienotā stratēģiskā satvara fondu īstenošanā — elementi Eiropas rīcības kodeksam attiecībā uz partnerību” (CESE 1396/2012 – ECO/330),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 22. maija atzinumu par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai "Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.–2020. gadā" (CESE 1557/2013 – SOC/481),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2013. gada 1. februāra rezolūciju „Tiesību aktu kopums par kohēzijas politiku pēc 2013. gada” (2013/C62/01),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2013. gada 7.–9. oktobra atzinuma projektu par ieteikumiem labākam līdzekļu izlietojumam (COTER-V-040),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A7-0007/2014),

A.  tā kā dalībvalstīs tiek sagatavoti partnerattiecību nolīgumi un darbības programmas jaunajam 2014.–2020. gada plānošanas periodam;

B.  tā kā galīgo vienošanos par Eiropas strukturālo un investīciju fondu tiesisko regulējumu ir paredzēts pieņemt līdz 2013. gada beigām;

C.  tā kā Kopīgo noteikumu regulā (KNR) ir noteikti kopīgie noteikumi pieciem Eiropas Savienības fondiem: Eiropas Reģionālās attīstības fondam, Eiropas Sociālajam fondam, Kohēzijas fondam, Eiropas Lauksaimniecības fondam lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondam;

D.  tā kā kohēzijas politikas mērķis ir samazināt atšķirības starp ES reģioniem, galvenokārt piešķirot finansējumu ekonomikas, sociālās un teritoriālās kohēzijas stiprināšanai;

E.  tā kā kohēzijas politika palīdz sasniegt stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus attiecībā uz gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi;

F.  tā kā kohēzijas politika, kas ir galvenā ES attīstības politika, ļauj pārvarēt ekonomikas krīzi daudzās dalībvalstīs;

G.  tā kā ir jādara viss, lai iestādēm un atbalsta saņēmējiem būtu pēc iespējas vieglāk īstenot un ieviest ar kohēzijas politiku 2014.–2020. gadam saistītās programmas,

Jaunā kohēzijas politikas plānošanas perioda efektīva un savlaicīga īstenošana

1.  atzīst, ka pēdējos gados kohēzijas politikas ietvaros vairāki miljardi eiro ir veiksmīgi ieguldīti, lai izveidotu jaunas darbavietas, atbalstītu inovatīvus uzņēmumus un attīstītu transporta savienojumus visā ES;

2.  tomēr uzsver, ka joprojām pastāv atšķirības starp ES reģioniem un dažos reģionos tās palielinās un ka ir ļoti svarīgi arī turpmāk ES finansējumu ieguldīt vietējā un reģionālā līmenī, lai apgabali, kuriem ir nepieciešama ekonomiskā, sociālā un vides atjaunošana, saņemtu atbalstu arī turpmāk;

3.  uzsver to, ka ar kohēzijas politiku cita starpā ir jārisina Eiropas Savienībā pieaugošā jauniešu bezdarba problēma;

4.  uzsver, ka pašreizējās ekonomikas, finanšu un sociālās krīzes laikā kohēzijas politikas finansējums daudzās dalībvalstīs ir būtisks publisko ieguldījumu avots un ka līdz ar to attiecīgajām dalībvalstīm varētu nākties būt elastīgām, lai atjaunotu savu ekonomiku; šajā sakarībā uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt to, lai dalībvalstis un reģioni pēc iespējas drīzāk varētu sākt izmantot kohēzijas politikas finansējumu jaunajā periodā 2014. gadā;

5.  atzinīgi vērtē gan DFS 2014. – 2020. gadam, gan kohēzijas politikas tiesiskā regulējuma pieņemšanu; uzsver, ka ir panākts apmierinošs rezultāts, lai varētu ātri un efektīvi uzsākt jaunās kohēzijas politikas īstenošanu;

6.   atgādina, ka to nesamaksāto saistību (RAL — franču valodā reste à liquider) apjoms, kuras uzkrājušās līdz 2007.–2013. gada DFS beigām, atbilst divām trešdaļām no kohēzijas politikai paredzētā finansējuma; uzsver nepieciešamību rast stabilu risinājumu, ar kuru iespējams samazināt risku, ka ES programmu īstenošana varētu tikt bloķēta neveiktu maksājumu dēļ; vērš uzmanību uz to, ka, lai gan „N+3” noteikums ir būtisks, lai nodrošinātu kohēzijas politikas atbalstīto projektu īstenošanu, tas ietekmēs RAL uzkrāšanos turpmākajos gados, jo īpaši kavēšanās gadījumā uzsākt jaunās programmas;

7.  atzīmē, ka papildus efektīvai un savlaicīgai jaunā kohēzijas politikas plānošanas perioda uzsākšanai īpaši svarīga nozīme ir jāpiešķir partnerattiecību nolīgumu un darbības programmu kvalitātes nodrošināšanai, lai pilnībā tiktu izmantotas finansējuma ilgtermiņa iespējas;

8.  atgādina savu nostāju par nākamās DFS obligāta pārskata un pārskatīšanas nozīmīgumu līdz 2016. gada beigām, lai nākamā Komisija un Parlaments varētu atkārtoti izvērtēt ES politiskās prioritātes, vajadzības gadījumā pielāgot DFS jauniem uzdevumiem un pilnībā ņemt vērā jaunākās makroekonomiskās prognozes;

Kopīgo noteikumu regula

9.  atbalsta regulas labojumus, kas paredz īstenot stingrāku un integrētāku pieeju attiecībā uz kohēzijas politikas finansējumu atbilstīgi vienotajam stratēģiskajam satvaram; atzīst — ir ļoti svarīgi nodrošināt, ka projektiem ir lielāka ietekme un ka ar tiem sasniedz jūtamus rezultātus; aicina dalībvalstis ieviest vēl vairāk pasākumu, lai vienkāršotu programmu birokrātiskās un administratīvās procedūras; uzskata, ka tam vajadzētu atvieglot šo programmu īstenošanu un efektīvu finansējuma saņemšanu;

10.  atzinīgi vērtē priekšlikumu KNR noteikt vienkāršošanas pasākumus, lai samazinātu administratīvo slogu; uzskata, ka, vienkāršojot procesu pieteikuma iesniedzējiem, atbalsta saņēmējiem un vadošajām iestādēm, tiks nodrošināta ES finansējuma pievienotā vērtība;

11.  atzīst, ka kohēzijas politika var būt ļoti svarīga, lai sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus, un tādēļ uzsver, ka ir svarīgi kohēzijas politiku pielāgot stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem, īstenojot dažu mērķu tematisko koncentrāciju; uzsver, ka šī pieeja ir pietiekami elastīga, lai apmierinātu vietējā un reģionālā līmeņa prasības;

12.  uzsver, ka pārdomātas specializācijas stratēģija ir svarīga, lai palīdzētu sasniegt izaugsmes stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus, pastiprinātu uzmanību veltot tam, lai noteiktu un pastiprinātu konkurētspējas jomas, apmainoties ar labāko praksi un integrējot pētniecību, inovācijas un izglītību ES mēroga partnerībās;

13.  uzsver — lai gan kohēzijas politikas ietvaros jau pastāv nosacījumu izpildes pasākumi, nākamā plānošanas perioda mērķis būs finansējuma efektivitātes stiprināšana, nosakot, ka piešķirtais finansējums ir atkarīgs no atbilstības konkrētiem kritērijiem; uzskata, ka kohēzijas politikas ir tāda politika, ar ko tiek atbalstīta kohēzija starp reģioniem un ka tai nevajadzētu būt garantijai citiem ES politikas virzieniem, kuru mērķis ir makroekonomiskās reformas dalībvalstīs;

14.  norāda, ka pielāgošanās KNR pārmaiņām varētu aizkavēt partnerattiecību nolīgumu un darbības programmu sagatavošanu;

Dalībvalstīs panāktais progress

15.  uzsver — ir skaidrs, ka sagatavošanās līmenis dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgs; atzīst, ka dažām dalībvalstīm ir labi panākumi un ka tās ir iesniegušas Komisijai apstiprinājumam partnerattiecību nolīgumu projektu, bet citas dalībvalstis šajā jomā atpaliek;

16.  norāda, ka kopumā tajās jaunajās dalībvalstīs (ES-12), kuras piedalījās dažās 2000.–2006. gada programmās un visās 2007.–2013. gada programmās, sagatavošanās notiek daudz labāk nekā dažās ES-15 dalībvalstīs;

17.  uzsver, ka dažām dalībvalstīm budžets nākamajam plānošanas periodam ir būtiski samazināts, bet citās dalībvalstīs notiek diskusijas par budžeta sadalījumu dalībvalstīs; atzīst, ka abos gadījumos tas var palēnināt sagatavošanos;

18.  uzsver, ka tās dalībvalstis, kurām ir labi panākumi attiecībā uz sagatavošanos nākamajam kohēzijas politikas finansējuma periodam, iesniedza partnerattiecību nolīgumu un darbības programmu projektus Komisijai neoficiālām piezīmēm 2013. gada jūnijā vai jūlijā;

19.  atzīst, ka daudzās dalībvalstīs, kurām ir labi panākumi, sagatavošanās process sākās jau 2010. gadā, aicinot attiecīgās ieinteresētās personas piedalīties sarunās, lai noteiktu vajadzības un prioritātes; tādēļ atzinīgi vērtē centienus pēc iespējas drīzāk sākt sagatavošanās procesu un uzskata, ka tā dalībvalstis būs labāk sagatavotas;

20.  uzsver, ka veiksmīgu sagatavošanos ietekmē tas, cik laika un naudas attiecīgās iestādes un organizācijas var ieguldīt un vai tām ir pietiekami daudz darbinieku, kurus iesaistīt sagatavošanās sākumposmā;

21.  atzīst, ka šāda veiksmīga sagatavošanās nozīmē to, ka dažos gadījumos laikus tika veikts ex-ante novērtējums un stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums (SIVN), tādēļ 2013. gada septembrī un oktobrī varēja labot projektus atbilstīgi šo novērtējumu rezultātiem;

22.  atzīst, ka dažās dalībvalstīs mainījās valdība un tas var kavēt sagatavošanos nākamajam plānošanas periodam; uzsver — lai sagatavošanās netiktu pārtraukta, šādos gadījumos ir ļoti svarīgi ieviest sistēmas, kas nodrošina administratīvā darba nepārtrauktību neatkarīgi no pārmaiņām valdībā;

23.  norāda arī to, ka attiecībā uz kohēzijas politikas finansējumu ir nepieciešami sagatavošanās pasākumi politiskā līmenī, lai partnerattiecību nolīguma noslēgšana būtu viena no valdības prioritātēm;

Progress attiecībā uz partnerattiecību nolīgumiem un darbības programmām

24.  norāda, ka dažas dalībvalstis plāno mainīt savu darbības programmu saturu; atzinīgi vērtē to, ka atsevišķas dalībvalstis ir nolēmušas sākt īstenot programmas, kuras finansē no dažādiem fondiem, vai samazināt darbības programmu skaitu reģionālā līmenī;

25.  norāda, ka dažās dalībvalstīs centrālās valdības reģionālajām iestādēm uzticētais kontroles un koordinācijas apjoms ļoti atšķiras atkarībā no organizācijas struktūras — daži reģioni ir ļoti aktīvi un tajos gandrīz pilnīgi tiek kontrolēti daudzi kohēzijas politikas finansējuma aspekti un pārstāvība partnerattiecību nolīgumos; šajā sakarībā norāda uz Rīcības kodeksu, kurā ir atzīta vietējo un reģionālo dalībnieku un pilsoniskās sabiedrības īpaši būtiskā nozīme un kurā ir saglabāts partnerības princips attiecībā uz kohēzijas politiku 2014. ­– 2020. gadā;

26.  uzsver, ka būtu pilnībā jāņem vērā vietējā un reģionālā dimensija; uzsver, cik svarīga nozīme ir reģioniem, kad tiek izvēlēti konkurētspējīgi apgabali;

27.  uzsver, ka viens veids, kā nodrošināt, lai partnerattiecību nolīgumu pieeja darbotos dalībvalstīs, kurās ir deleģētās iestādes, ir partnerattiecību nolīgumos iekļaut atsevišķas nodaļas, kuras sagatavo reģionālās pārvaldes iestādes; uzsver, ka tādējādi šīs iestādes ar deleģētajām pilnvarām attiecībā uz Eiropas finansēšanas programmām ir tiešāk iesaistītas partnerattiecību nolīgumu sagatavošanā un tās var īstenot atsevišķus plānošanas pasākumus un īstenošanas mehānismus;

28.  tomēr atzīst, ka tas var ietekmēt dalībvalstu gatavību kopumā;

29.  norāda, ka dalībvalstu līmenī ir vajadzīga efektīva koordinācija, lai ievērotu termiņus darbības programmu sagatavošanai, kurās ir atspoguļotas vietējās un reģionālās attīstības vajadzības, jo atbildība par darbības programmu saturu un pārvaldību attiecīgā gadījumā būtu jāuzņemas vietējai un reģionālajai pārvaldei saskaņā ar katras dalībvalsts iekšējo organizāciju, ja darbības programmas ir jānoslēdz laikus;

30.  tomēr atzīst — lai samazinātu reģionālā līmenī īstenoto darbības programmu skaitu, būs jāveic būtiskas vadības un organizatoriskas pārmaiņas, un sākumā var palielināties kavēšanās risks saistībā ar pārmaiņām, kas ir nepieciešamas, jo ir ļoti sarežģīti īstenot darbības programmas un plānošanas pasākumus dažādos valsts un reģionālos līmeņos;

31.  atzīmē, ka Komisija apzinās ievērojamo interesi par vairākfondu programmām, kā paredzēts KNR, un daudzas dalībvalstis 2014. – 2020. gada plānošanas periodā plāno īstenot vismaz vienu vai vairākas vairākfondu programmas; šajā sakarībā uzsver, ka šāda pieeja būtu jāīsteno cik vien efektīvi iespējams un tai nebūtu jārada šķēršļi vai kavējumi; norāda, ka Kopīgo noteikumu regulā ir atzīta dalībvalstīs pastāvošā atšķirīgā institucionālā kārtība un paredzēti pasākumi tās pielāgošanai konkrētiem gadījumiem; uzsver, ka reģionālā un vietējā līmenī vislabāk ir iespējams noteikt attīstības vajadzības un īstenot programmas iedzīvotāju, organizāciju, uzņēmumu un attiecīgo iestāžu tiešā tuvumā;

32.  atzīst, ka spēju sagatavot partnerattiecību nolīgumus un darbības programmas nosaka tas, vai dalībvalstis pirms tam ir pienācīgi analizējušas situāciju valstī un nākotnes tendences; uzsver, ka tādējādi ES līdzekļi labāk palīdzēs sasniegt valstij noteiktos mērķus;

33.  aicina Komisiju publiskot dalībvalstu partnerattiecību nolīgumu gatavības statusu, piemēram, sniedzot kopsavilkumu par katru dalībvalsti un iekļaujot informāciju par stāvokli sagatavošanās gaitā un ierosināto saturu un apspriedēm ar attiecīgajām iesaistītajām pusēm, lai pārējās dalībvalstis un iestādes varētu gūt zināšanas par labu praksi un pieejām;

2007 – 2013. gadā gūtā pieredze

34.  uzsver, ka daudzām dalībvalstīm ļoti svarīga būs metožu un mehānismu pārnese no 2007.–2013. gada plānošanas perioda uz plānošanas periodu pēc 2013. gada; uzsver, ka būs arī grūti nodrošināt pašreizējo projektu efektīvu turpmāko darbību, kamēr tiks izstrādāti jauni projekti;

35.  atzīst, ka dažās dalībvalstīs sagatavošanās laiks bija ilgāks, nekā tas bija plānots 2007.–2013. gada plānošanas perioda sākumā; uzsver, ka daudzas pārvaldes iestādes to risināja, laikus ieviešot jaunos partnerattiecību nolīgumus un darbības programmas;

36.  uzskata, ka dalībvalstu norādītie piemēri skaidri parāda, ka ir labāk jāsaskaņo dažādi pasākumi, darbības programmas un fondi un ka ir jāpastiprina vietējo iestāžu, reģionālo organizāciju, kā arī sociālo un ekonomisko partneru līdzdalība;

37.  atzīst, ka kopīga problēma iepriekšējā plānošanas periodā bija arī pārāk plaši noteiktas prioritātes; tādēļ aicina turpmāk noteikt prioritātes, izmantojot stratēģiskāku un saskaņotāku pieeju, un samazināt prioritāšu skaitu, un vērst tās uz konkrētiem mērķiem;

38.  atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstis, ņemot vērā veiksmīgu pieredzi finansējuma iepriekšējā periodā, vēlas palielināt privātā sektora finansējuma īpatsvaru, lai papildus tradicionālajām finansējuma metodēm būtu pieejami alternatīvi finansējuma avoti; uzsver, ka brīdī, kad privātajā sektorā ir smagi fiskālie apgrūtinājumi un samazinātas aizdevumu iespējas, finanšu instrumentu plašāka izmantošana var sekmēt publiskā un privātā sektora partnerības, panākt palielinošu ietekmi ES budžetam, radīt alternatīvus finansēšanas avotus un garantēt nozīmīgu finansēšanas plūsmu stratēģiskiem reģionālajiem ieguldījumiem; tāpēc uzsver, ka ir svarīgi paredzēt skaidrus noteikumus, kā izmantot tādus novatoriskus finanšu instrumentus kā aizdevumi, garantijas un kapitālieguldījumi kā papildinājums dotācijām, lai sekmētu sadarbību starp uzņēmumiem, valsts sektora organizācijām un izglītības iestādēm;

Fondu efektivitāte

39.  norāda, ka iepriekšējo finansēšanas programmu pieredze skaidri liecina, ka ir ļoti svarīgi nodrošināt fondu pozitīvu ietekmi ilgtermiņā; turklāt uzsver arī programmu kvalitātes un izdevumu objektivitātes nozīmi;

40.  uzsver — daudzas dalībvalstis norādīja, ka, gatavojoties finansējuma nākamajam periodam, to mērķis bija pievērst pastiprinātu uzmanību uz rezultātu vērstai pieejai; atzinīgi vērtē dažu dalībvalstu minētos piemērus par to, kā efektīvāk noteikt plānotos rezultātus, lai finansējumu piešķirtu priekšlikumiem, kas palīdzēs sasniegt šos mērķus;

41.  uzsver — daudzas dalībvalstis norādīja, ka ir ļoti svarīgi saskaņot politikas jomas un noteikt valsts un reģionu prioritātes ekonomiskajā, sociālajā un vides jomā; uzskata, ka attiecīgā gadījumā valsts darbības programmās būtu jāņem vērā attīstības mērķi vietējā un reģionālā līmenī; norāda, ka būtu jāveicina sinerģiju panākšana starp dažādiem pieejamā ES finansējuma avotiem un dalībvalstu un reģionālo un vietējo iestāžu budžetiem, lai palielinātu publiskā sektora ieguldījumu efektivitāti ES;

Sinerģija ar citām politikas jomām un citiem instrumentiem

42.  uzskata, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis saprot, cik būtiski varētu būt saskaņot visu fondu darbību, uz kuriem attiecas KNR;

43.  atzinīgi vērtē to, ka dažas dalībvalstis vēlas vairāk izmantot jaunus instrumentus, piemēram, uz sabiedrību orientētu vietējo attīstību, integrētus teritoriālos ieguldījumus un kopīgos rīcības plānus; tomēr apzinās, ka attieksme pret jaunajiem instrumentiem ir atšķirīga un ka pierādījumi liecina — uz sabiedrību orientētu vietējo attīstību izmanto daudz biežāk nekā integrētus teritoriālos ieguldījumus, sevišķi ELFLA salīdzinājumā ar ERAF, jo tā pastāv daudz ilgāk un arī tāpēc, ka integrēti teritoriālie ieguldījumi ir jauns instruments, kura pienācīgai ieviešanai praksē būs vajadzīgs laiks; ; atzīst, ka ir jānoskaidro, kā iepriekšēja sagatavošanās ietekmēs to, vai minētie instrumenti tiek pilnīgi īstenoti;

44.  uzskata, ka uz sabiedrību orientēta vietējā attīstība ir ļoti labs veids, kā sekmēt dažādu kopienas dalībnieku augšupēju līdzdalību, pamatojoties uz iepriekš veiksmīgi īstenotu LEADER programmu lauku attīstības jomā; aicina dalībvalstis un reģionus izmantot iespējas, ko piedāvā uz sabiedrību orientēta vietējā attīstība;

45.  atzīst, ka kopīgie rīcības plāni ir pozitīvs solis, lai veicinātu uz rezultātiem balstītu pārvaldību atbilstīgi vienam no vispārējiem kohēzijas politikas mērķiem laikposmam pēc 2013. gada;

Vienkāršošana

46.  uzsver, ka ir svarīgi izmantot vienkāršākas projektu sagatavošanas un īstenošanas metodes, un atzinīgi vērtē to, ka tas tiek darīts dalībvalstīs;

47.  atzinīgi vērtē to, ka Kopīgo noteikumu regulā ir likts uzsvars uz vienkāršošanu; tomēr norāda, ka patiesībā vienkāršošanu varētu būt grūti panākt, jo starp fondiem joprojām pastāv atšķirības, kas noteiktas īpašajās fondu regulās;

48.  atzinīgi vērtē pozitīvos pasākumus, kas veikti ESI fondu pārvaldības vienkāršošanas un pārredzamības uzlabošanas jomā; norāda, ka vienkāršotu pieteikšanās procesu atbalsta saņēmējiem ar skaidru un pieejamu informāciju par procedūru un finansējuma iespējām daudzas dalībvalstis norādīja kā būtisku aspektu saistībā ar sagatavošanos 2014. – 2020. gada plānošanas periodam; atzinīgi vērtē to kā veidu, lai veiksmīgi sagatavotu un īstenotu projektus un samazinātu birokrātijas slogu pieteikuma iesniedzējiem; aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes apmainīties ar labāko praksi, kas vērsta uz procedūru vienkāršošanu, un, atzīstot, ka stingri noteikumi par kontrolēm un revīziju ir nepieciešami, nodrošināt, ka tās ir proporcionālas, lai neradītu nevajadzīgu slogu;

49.  atzīst, ka e-kohēzija var būt ļoti svarīga, lai mazinātu šķēršļus un vienkāršotu minēto procesu, un atzinīgi vērtē to, ka dažas dalībvalstis to izmanto kā paraugu; uzskata, ka tas arī varētu būtiski palīdzēt sagatavoties turpmākām finansēšanas programmām;

Partnerība

50.  uzsver, ka lēmumu pieņemšanas procesā un darbības programmu izstrādē ir jāparedz sadarbība valsts, reģionālā un vietējā līmenī ES kohēzijas politikas finansēšanas programmu plānošanā, izstrādē un īstenošanā; uzskata, ka daudzlīmeņu pārvaldības princips ir īpaši svarīgs kohēzijas politikas efektīvai pārvaldībai; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību pilnībā iesaistīt reģionālās un vietējās iestādes un ieinteresētās personas programmu sagatavošanā, īstenošanā un novērtēšanā; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pietiekamu informācijas plūsmu, spēju veidošanas pasākumus un tehnisko atbalstu šīm iestādēm, lai veicinātu un optimizētu to ieguldījumu visos šā procesa posmos;

51.  atzinīgi vērtē visu attiecīgo ieinteresēto personu, vietējo un reģionālo pārstāvju, NVO, ekonomisko un sociālo partneru, privāto uzņēmumu un universitāšu plašāku līdzdalību, kā minēts dalībvalstu sniegtajos piemēros; uzskata, ka ir svarīgi sagatavošanas procesā sadarboties ar citām organizācijām un ieinteresētajām personām, kuras pārstāv atšķirīgus viedokļus ekonomikas, sociālajā un vides jomā;

52.  uzsver, ka veiksmīgu partnerību var nodrošināt, izmantojot augšupēju vai lejupēju pieeju; norāda, ka viena dalībvalsts kā piemēru minēja augšupēju pieeju, kas paredz organizēt plašas apspriedes ar publiskā un privātā sektora un trešo sektoru pārstāvjiem, lai veiksmīgi sagatavotos;

53.  uzsver, ka šīs pieejas — augšupējā un lejupējā — nodrošina to, ka valsts stratēģijas sociālajā, ekonomiskajā un vides jomā tiek īstenotas papildus vērienīgiem pasākumiem reģionālā un vietējā līmenī; atzinīgi vērtē minēto efektīvo veidu, kā nodrošināt stratēģisko prasību ievērošanu, vienlaikus sagatavošanas procesā pēc iespējas iesaistot attiecīgās ieinteresētās personas;

Secinājumi

54.  atzinīgi vērtē panākto vienošanos par kohēzijas politikas tiesisko regulējumu un sarunu noslēgšanu par KNR un DFS;

55.  atzīst, ka sagatavošanās procesā ir svarīga vairāku līmeņu pārvaldība, un norāda, ka dažu visātrāk sagatavoto projektu pamatā bija iepriekš organizēts nopietns dialogs ar ieinteresētajām personām reģionālajā un vietējā līmenī;

56.  vērš uzmanību uz Komisijas aicinājumu dalībvalstīm un reģioniem censties nodrošināt, ka sagatavotajiem partnerattiecību nolīgumiem un darbības programmām ir iespējami augstākā kvalitāte; atzīmē, ka tas palīdzēs izstrādāt kvalitatīvus projektu priekšlikumus, kas vērsti uz konkrētiem mērķiem, lai nodrošinātu, ka ES finansējumam ir pēc iespējas lielāka ietekme;

57.  atzīst, ka aktīvas un labi informētas valsts un reģionālās pārvaldes iestādes, kas sadarbojas ar Komisiju, var sekmēt to, ka sagatavošanās notiek laikus; tādēļ stingri ierosina nodrošināt Komisijai un valsts un reģionālās pārvaldes iestādēm stabilu informācijas plūsmu, piemēram, sīku informāciju par turpmākajiem īstenošanas aktiem;

58.  ierosina dalībvalstīm, kurās sagatavošanās notiek ļoti lēni, stingri ievērot Komisijas ieteikumus; uzsver to, ka Komisijai būtu jāpalielina atbalsts, lai nodrošinātu pēc iespējas ātrāku vienošanos par partnerattiecību nolīgumiem un darbības programmām; tādēļ norāda, ka kavēšanos palīdzētu mazināt dalībvalstu sasniegto rezultātu pārbaude sagatavošanās procesā; atzīmē arī to, ka īstenošanas posmā Komisija varētu palīdzēt dalībvalstīm, kuru attīstība atpaliek;

o
o   o

59.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

(1) OV L 210, 31.7.2006., 25. lpp. (2) OV C 33 E, 5.2.2013., 21. lpp. (3) OV C 371 E, 20.12.2011., 39. lpp. (4) OV C 390 E, 18.12.2012., 27. lpp. (5) OV C 371 E, 20.12.2011., 41. lpp. (6) OV C 169 E, 15.6.2012., 23. lpp. (7) OV C 56 E, 26.2.2013., 22. lpp.