Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 21., 45., 47. un 151. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 15., 21., 29., 34. un 45. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā(1) un jo īpaši tās 7. pantu;

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Regulu (ES) Nr. 492/2011 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu(3) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulu (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 13. jūlija paziņojumu „No jauna apstiprinot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību — tiesības un svarīgākās norises” (COM(2010)0373),

–  ņemot vērā 2013. gada 14. oktobrī publicēto pētījumu par to, kā nestrādājošu ES iekšējo migrantu tiesības saņemt īpašus no iemaksām neatkarīgus naudas pabalstus un veselības aprūpi, ko piešķir atkarībā no dzīvesvietas, ietekmē dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmas,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 25. novembra paziņojumu „ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu brīva pārvietošanās: piecas darbības, lai panāktu uzlabojumu” (COM(2013)0837),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces Viviane Reding paziņojumu par brīvu pārvietošanos Tieslietu un iekšlietu padomes 2013. gada 5. decembra sanāksmē,

–  ņemot vērā komisāra László Andor 2014. gada 1. janvāra paziņojumu par Bulgārijas un Rumānijas darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojumu atcelšanu,

–  ņemot vērā 2009. gada 2. aprīļa rezolūciju par to, kā piemērojama Direktīva 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2012. gada 29. marta rezolūciju par 2010. gada ziņojumu par ES pilsonību: likvidējot šķēršļus ES pilsoņu tiesību īstenošanai(6),

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā tiesības uz brīvu pārvietošanos ir viena no četrām ES pamatbrīvībām, kas paredzētas Līgumā par Eiropas Savienības darbību kā pamats Eiropas integrācijai un kas ir tieši saistītas ar ES pilsonību;

B.  tā kā brīva pārvietošanās ir viena no svarīgākajām ES vērtībām un sniedz pilsoņiem iespēju izvēlēties, kur dzīvot un strādāt, un rada mobilitāti un sekmē attīstību darba tirgū, izglītības sistēmā un citās jomās;

C.  tā kā pārvietošanās brīvība ir tiesības, kas tiek garantētas visiem Eiropas pilsoņiem neatkarīgi no iespējamas robežkontroles, ko ievieš dažas dalībvalstis, lai kontrolētu ES pilsoņu ieceļošanu savā teritorijā; tā kā tas, ka visas dalībvalstis nav Šengenas zonā, nekādi neietekmē visu ES pilsoņu tiesības izmantot pārvietošanās brīvību Savienības teritorijā;

D.  tā kā ES pilsoņi brīvas pārvietošanās tiesības cieši saista ar ES pilsonību, uzskata par pozitīvāko ES sasniegumu un ekonomisku ieguvumu avotu savām valstīm;

E.  tā kā ES darba ņēmēju ieguldījums uzņēmējvalsts sociālās aprūpes sistēmā ir vienāds ar šīs valsts darba ņēmēju ieguldījumu;

F.  tā kā visā Eiropā redzams, ka ES mobilo darba ņēmēju brīva pārvietošanās uzņēmējvalstu attīstībai ir izdevīga, jo īpaši veselības aprūpes, lauksaimniecības un būvniecības jomā;

G.  tā kā ES pilsoņu brīvība dzīvot jebkur ES teritorijā attiecas uz visiem ES pilsoņiem bez izņēmuma, taču ar nosacījumu, kā norādīts Direktīvā 2004/38/EK, ka attiecīgajam ES pilsonim pēc trijiem mēnešiem ir jābūt izpildījušam juridiskus nosacījumus, lai neapgrūtinātu uzņēmējvalsti; tā kā darba ņēmēju brīva pārvietošanās ir viens no ES vienotā tirgus panākumu priekšnoteikumiem; tā kā, lai gan tikai 2,8 % ES pilsoņu dzīvo citās dalībvalstīs, viņi ir būtiski svarīgi iekšējā tirgus panākumiem un stiprina Eiropas ekonomiku;

H.  tā kā vienlīdzīgas attieksmes vai nediskriminācijas princips nozīmē, ka visiem ES pilsoņiem ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā uzņēmējvalsts valstspiederīgajiem (Regula (EK) Nr. 883/2004 un Regula (EK) Nr. 987/2009 pamatojas uz šo principu); tā kā saistībā ar minētajiem principiem visas dalībvalstis var brīvi lemt par to, kādus sociālās nodrošināšanas pabalstus piešķirt un ar kādiem nosacījumiem; tā kā ES noteikumi par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu aizliedz diskrimināciju sociālās nodrošināšanas pabalstu jomā pret ES valstspiederīgajiem, kas ir darba ņēmēji, darba ņēmēju ģimenes locekļi vai pastāvīgi dzīvo attiecīgajā dalībvalstī;

I.  tā kā mūsdienu Eiropas sabiedrībā ir pieprasījums pēc lielākas darba ņēmēju mobilitātes, jo īpaši, ņemot vērā pārmaiņas rūpniecībā, globalizāciju, jaunus darba organizācijas modeļus, demogrāfiskās pārmaiņas un transportlīdzekļu attīstību;

J.  tā kā darba ņēmēju brīva pārvietošanās ir pozitīvs sociālekonomisko pārmaiņu piemērs ES un tās dalībvalstīs, kas ir svarīgs pagrieziena punkts ES integrācijā, ekonomikas attīstībā, sociālajā kohēzijā un atsevišķu cilvēku profesionālo iemaņu pilnveidošanā, kurš mazina ekonomikas krīzes negatīvās sekas un palīdz veidot spēcīgāku Savienības ekonomiku, kas spējīga pārvarēt globālo pārmaiņu radītās problēmas;

K.  tā kā no 2014. gada 1. janvāra ir atcelta pagaidu kārtība, kas reglamentēja Bulgārijas un Rumānijas darba ņēmēju brīvu pārvietošanos;

L.  tā kā Padome ir atkārtoti paudusi atbalstu pārvietošanās brīvībai un ir atzinusi tās radītos savstarpējos ieguvumus, piemēram, nesen notikušajās Tieslietu un iekšlietu padomes debatēs (2013. gada 8. oktobrī un 2013. gada 5. un 6. decembrī);

M.  tā kā Eiropas vēlēšanu priekšvakarā ES pilsoņu pārvietošanās brīvība dažām politiskajām partijām ir kļuvusi par daļu no kampaņas; tā kā šīs debates, ja tās nenoritēs racionāli, varētu dažu ES dalībvalstu pilsoņus vai ES mobilos pilsoņus padarīt par grēkāžiem un izraisīt rasisma un ksenofobijas izpausmju pieaugumu; tā kā augsta ranga Eiropas politiķi nesen ir snieguši vairākus paziņojumus, kuros tiek apdraudētas brīvas pārvietošanās tiesības;

N.  tā kā jaunākie Komisijas pētījumi pierāda, ka mobilie darba ņēmēji ir faktiskie iemaksu veicēji uzņēmējvalstu ekonomikā un budžetā; tā kā mobilo darba ņēmēju grupas iemaksātie nodokļi uzņēmējvalsts budžetā un sociālās apdrošināšanas iemaksas pārsniedz pabalstos saņemto summu, vienlaikus veselības aprūpes izdevumi nestrādājošiem ES mobilajiem pilsoņiem ir ļoti mazi attiecībā pret kopējiem uzņēmējvalsts veselības aprūpes izdevumiem (0,2 %) vai tās ekonomiku (0,01 % no IKP), un ļoti neliela daļa no personām, kuras saņem īpašus no iemaksām neatkarīgus naudas pabalstus, ir ES pilsoņi,

1.  aicina dalībvalstis ievērot Līgumu nosacījumus par ES noteikumiem, kas reglamentē pārvietošanās brīvību, un nodrošināt, ka attiecībā pret visām dalībvalstīm tiek ievērots vienlīdzības princips un garantētas brīvas pārvietošanās pamattiesības;

2.  stingri iestājas pret to dažu Eiropas vadošo politiķu nostāju, kuri aicina mainīt un ierobežot pilsoņu brīvu pārvietošanos; aicina dalībvalstis atturēties no jebkādas rīcības, kas varētu ierobežot tiesības uz brīvu pārvietošanos, kuru pamatā ir svarīgākie ES tiesību akti;

3.  pilnībā noraida priekšlikumu noteikt ES migrantu maksimālo skaitu, jo tas būtu pretrunā ES līguma principam par cilvēku pārvietošanās brīvību; norāda, ka darbaspēka mobilitāte veicina Eiropas ekonomikas konkurētspēju;

4.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt precīzu Savienības tiesību izpildi, lai garantētu vienlīdzīgu attieksmi pret visiem ES darba ņēmējiem un novērstu diskrimināciju attiecībā uz nodarbinātības pieejamību, nodarbinātības un darba apstākļiem, atalgojumu, atlaišanu no darba, kā arī sociālajiem pabalstiem un nodokļu atvieglojumiem, līdz ar to panākot godīgu konkurenci uzņēmumu starpā; tāpat mudina valsts iestādes apkarot darba ņēmēju brīvas pārvietošanās tiesību nepamatotus ierobežojumus vai apgrūtinājumus, kā arī darba ņēmēju ļaunprātīgu izmantošanu;

5.  atgādina, ka darba ņēmēju pārvietošanās brīvība nodrošina katram Savienības pilsonim, neatkarīgi no viņa dzīvesvietas, tiesības brīvi pārvietoties uz citu dalībvalsti, lai tur strādātu un/vai pastāvīgi uzturētos darba nolūkā;

6.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu COM(2013)0837, kurā noteiktas piecas darbības, lai palīdzētu dalībvalstīm un to vietējām iestādēm piemērot ES tiesības un instrumentus, sasniedzot pilnīgu to potenciālu, un šajā sakarībā pilnībā atbalsta šādas darbības, kuras ir jāīsteno kopā ar dalībvalstīm: palīdzēt dalībvalstīm apkarot aprēķina laulības (rokasgrāmata); palīdzēt iestādēm piemērot ES sociālā nodrošinājuma koordinācijas noteikumus (praktiskas vadlīnijas); palīdzēt iestādēm īstenot sociālās integrācijas uzdevumus (finansējums); apmainīties ar paraugpraksi vietējo iestāžu vidū; un nodrošināt apmācību un atbalstu vietējām iestādēm, lai piemērotu ES noteikumus par pārvietošanās brīvību;

7.  aicina dalībvalstis nediskriminēt ES mobilos darba ņēmējus, nepamatoti saistot tiesības uz brīvu pārvietošanos darba nolūkā ar iespējamu sociālās nodrošināšanas sistēmu ļaunprātīgu izmantošanu; uzsver, ka neviena no dalībvalstīm, kas sūdzējušās par šo slogu, nav iesniegusi Komisijas prasītos pierādījumus;

8.  aicina Komisiju sistemātiski un rūpīgi uzraudzīt tādu ES darba ņēmēju pamattiesību ievērošanu kā tiesības uz brīvu pārvietošanos; mudina Komisiju turpināt tās pašreizējos centienus nodrošināt, lai dalībvalstis pilnībā un precīzi transponē un īsteno Direktīvu 2004/38/EK, pilnībā izmantojot pilnvaras uzsākt pienākumu neizpildes procedūru;

9.  aicina dalībvalstis pilnībā un pārredzami izmantot līdzekļus, kas pieejami Eiropas fondos (piemēram, Eiropas Sociālajā fondā un Eiropas Reģionālās attīstības fondā), lai veicinātu integrāciju, sociālo iekļaušanu un apkarotu nabadzību, kā arī atbalstīt vietējo kopienu centienus novērst sociāli atstumto pilsoņu skaitlisko pieaugumu;

10.  atgādina dalībvalstīm, ka tās ir sociāli atbildīgas nepieļaut savas sociālās labklājības sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu neatkarīgi no tā, vai šos pārkāpumus izdara tās vai citu dalībvalstu pilsoņi; aicina dalībvalstis ievērot Direktīvas 2004/38/EK noteikumus un cīnīties pret iespējamiem pārkāpumiem;

11.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 158, 30.4.2004., 77. lpp. (2) OV L 141, 27.5.2011., 1. lpp. (3) OV L 166, 30.4.2004., 1. lpp. (4) OV L 284, 30.10.2009., 1. lpp. (5) OV C 137 E, 27.5.2010., 6. lpp. (6) OV C 257 E, 6.9.2013., 74. lpp.