Eiropas Parlamenta 2014. gada 14. janvāra lēmums par pieprasījumu aizstāvēt Lara Comi imunitāti un privilēģijas (2013/2190(IMM))

P7_TA(2014)0001 A7-0469/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Lara Comi 2013. gada 30. jūlija pieprasījumu aizstāvēt viņas imunitāti saistībā ar kriminālo tiesvedību Ferrāras tiesā, kurš paziņots plenārsēdē 2013. gada 9. septembrī,

–  pēc Lara Comi uzklausīšanas 2013. gada 5. novembrī saskaņā ar Reglamenta 7. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. un 9. pantu, kā arī 1976. gada 20. septembra Akta par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās 8. un 9. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 1964. gada 12. maija, 1986. gada 10. jūlija, 2008. gada 15. un 21. oktobra, 2010. gada 19. marta un 2011. gada 6. septembra spriedumus(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 6. panta 3. punktu un 7. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A7-0469/2013),

A.  tā kā Eiropas Parlamenta deputāte Lara Comi ir pieprasījusi aizstāvēt viņas deputātes imunitāti, jo pret viņu Ferrāras prokuratūra ir uzsākusi kriminālprocesu, pamatojoties uz sūdzību par apmelošanu smagā formā, kas paredzēta Itālijas kriminālkodeksa 595. panta 2. un 3. punktā, un 1990. gada 6. augusta likuma Nr. 223 30. pantā un kas esot notikusi, viņai uzstājoties televīzijas translētas politiskas diskusijas laikā;

B.  tā kā protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. pantā, uz kuru konkrēti atsaucas Lara Comi, pieprasot aizstāvēt viņas imunitāti, ir noteikts, ka pret Eiropas Parlamenta deputātu nevar veikt izmeklēšanas darbības, viņus aizturēt vai uzsākt tiesvedību sakarā ar viedokli, ko viņi pauduši vai balsojumu, ko viņi veikuši, pildot pienākumus;

C.  tā kā Reglamenta 6. pantā ir noteikts, ka, īstenojot savas pilnvaras attiecībā uz privilēģijām un imunitāti, Parlamenta mērķis ir pirmām kārtām saglabāt savu demokrātiskas likumdevējas asamblejas integritāti un nodrošināt deputātu neatkarību, viņiem veicot savus pienākumus;

D.  tā kā Parlamentam ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz lēmumu par kāda Parlamenta deputāta pieprasījumu aizstāvēt viņa parlamentāro imunitāti(2);

E.  tā kā Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka deputāta viedoklis, kuru tas ir paudis ārpus Eiropas Parlamenta, var tikt uzskatīts par viedokli, kuru viņš ir izteicis, pildot savus pienākumus saskaņā ar protokola 8. pantu, tādējādi par galveno kritēriju uzskatot izteikuma raksturu un saturu, nevis vietu, kurā ir izteikti vārdi(3);

F.  tā kā Lara Comi uzaicināja uz minēto televīzijas raidījumu kā Eiropas Parlamenta deputāti, nevis kā personu, kas pārstāv kādu nacionālo partiju, kuru cita starpā jau pārstāvēja viena cita programmas viešņa, ievērojot valsts tiesību normas, ar kurām ir paredzēts nodrošināt politisko partiju locekļu līdzsvarotu pārstāvību vēlēšanu kampaņas laikā rīkotajās televīzijas debatēs, kā tas arī bija šajā gadījumā;

G.  piekrītot, ka mūsdienu demokrātijā politiskās debates notiek arī ārpus Parlamenta sienām un ka tiek izmantoti visdažādākie komunikācijas līdzekļi — sākot no paziņojumiem presē un beidzot ar internetu;

H.  tā kā minētajā televīzijas raidījumā Lara Comi uzstājās kā Eiropas Parlamenta deputāte, lai apspriestu politiskas problēmas, tostarp tādas, kas attiecas uz publisko iepirkumu un organizēto noziedzību, proti, par jautājumiem, ar kuriem viņa ir nerimstoši nodarbojusies, būdama Eiropas Parlamenta deputāte;

I.  tā kā nākamajā dienā deputāte Lara Comi debašu oponentam aizsūtīja savu atvainošanos, kuru pēc tam atkārtoja citā valsts televīzijas raidījumā,

1.  nolemj aizstāvēt Lara Comi imunitāti un privilēģijas;

2.  uzdod priekšsēdētājam nekavējoties nosūtīt šo lēmumu un atbildīgās komitejas ziņojumu Itālijas Republikas kompetentajām iestādēm un Lara Comi.

(1) 1964. gada 12. maija spriedums lietā 101/63, Wagner/Fohrmann un Krier (Recueil, 387. lpp.), 1986. gada 10. jūlija spriedums lietā 149/85, Wybot/Faure u. c. (Recueil, 2391. lpp.), 2008. gada 15. oktobra spriedums lietā T-345/05, Mote/Parlaments (Krājums, II-2849. lpp.), 2008. gada 21. oktobra spriedums apvienotajās lietās C-200/07 un C-201/07, Marra/De Gregorio un Clemente (Krājums, I-7929. lpp.), 2010. gada 19. marta spriedums lietā T-42/06, Gollnisch/Parlaments (Krājums, II-1135. lpp.), 2011. gada 6. septembra spriedums lietā C-163/10, Patriciello (Krājums, I-7565. lpp.). (2) spriedums lietā T-42/06 Gollnisch pret Parlamentu, 101. punkts. (3) sprieduma lietā Patricello, sk. iepriekš, 30. punkts.

Eiropas Parlamenta 2014. gada 14. janvāra rezolūcija par pārdomātu specializāciju — izcilības centru tīklu izveide kohēzijas politikas efektivitātei (2013/2094(INI))

P7_TA(2014)0002 A7-0462/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā XVII, XVIII un XIX sadaļu,

–  ņemot vērā Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1260/1999(1),

–  ņemot vērā Padomes 2006. gada 6. oktobra Lēmumu 2006/702/EK par Kopienas kohēzijas stratēģijas pamatnostādnēm(2),

–  ņemot vērā tā 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par Komisijas Piekto ziņojumu par kohēziju un kohēzijas politikas stratēģiju laikposmā pēc 2013. gada(3),

–  ņemot vērā tā 2011. gada 23. jūnija rezolūciju par Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) un pārējo struktūrfondu pašreizējo stāvokli un uz efektivitātes paaugstināšanu vērstas turpmākas sinerģijas veidiem(4),

–  ņemot vērā tā 2010. gada 7. oktobra rezolūciju par ES kohēzijas un reģionālo politiku pēc 2013. gada(5),

–  ņemot vērā tā 2010. gada 20. maija rezolūciju par kohēzijas politikas ieguldījumu Lisabonas mērķu un stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā(6),

–  ņemot vērā tā 2010. gada 20. maija rezolūciju par pētniecībai un inovācijai paredzēto fondu sinerģiju īstenošanu Regulā (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un Septītajā pamatprogrammā pētniecībai un attīstībai pilsētās un reģionos, kā arī dalībvalstīs un Savienībā(7),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 6. oktobra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, uz kuriem attiecas vienotais stratēģiskais satvars, un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (COM(2011)0615),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 6. oktobra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par īpašiem noteikumiem attiecībā uz Eiropas Reģionālās attīstības fondu un mērķi „Ieguldījums izaugsmei un nodarbinātībai” un par Regulas (EK) Nr. 1080/2006 atcelšanu (COM(2011)0614),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 6. oktobra paziņojumu „Stratēģijas „Eiropa 2020” pamatiniciatīva „Inovācijas Savienība” (COM(2010)0546),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 9. novembra paziņojumu „Secinājumi piektajā ziņojumā par ekonomikas, sociālo un teritoriālo kohēziju — kohēzijas politikas nākotne” (COM(2010)0642),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 6. oktobra paziņojumu „Reģionālās politikas ieguldījums stratēģijā „Eiropa 2020” paredzētajā gudrā izaugsmē” (COM(2010)0553),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada marta dokumentu „Ceļvedis par pētniecības un inovācijas stratēģijām pārdomātai specializācijai (RIS 3)”,

–  ņemot vērā ESAO 2012. gada decembra ziņojumu „Uz inovāciju balstīta izaugsme reģionos — pārdomātas specializācijas nozīme”,

–  ņemot vērā tā 2012. gada decembra pētījumu „Kohēzijas politikas ex ante nosacījumi”, kuru pasūtīja Eiropas Parlamenta Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 21. marta paziņojumu „Inovācijas savienības 2012. gada attīstības novērtējums. Pārmaiņu paātrināšana” (COM(2013)0149),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 13. septembra paziņojumu „Inovācijas rezultātu noteikšana Eiropā — virzībā uz jaunu rādītāju” (COM(2013)0624),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A7-0462/2013),

A.  tā kā jo īpaši šajā ekonomikas, finanšu un sociālās krīzes laikā ES ir jāpastiprina centieni, lai pilnveidotu Inovācijas savienību un radītu ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, un tā kā tam pieejamie līdzekļi sarežģītajos budžeta apstākļos daudzās dalībvalstīs un reģionos, kā arī ES līmenī ir ierobežoti un tāpēc jāizmanto īpaši efektīvā veidā;

B.  tā kā „pārdomāta specializācijas stratēģija” ir valsts vai reģionālas inovācijas stratēģijas, ar kurām nosaka prioritātes, lai radītu konkurētspējas priekšrocības, izstrādājot un samērojot izpētes un inovācijas priekšrocības ar uzņēmējdarbības vajadzībām nolūkā saskaņoti ņemt vērā jaunās iespējas un tirgus attīstību, vienlaikus nepieļaujot darbību pārklāšanos un sadrumstalotību, un kuras var būt veidotas kā valsts vai reģionālās izpētes un inovācijas stratēģiskās politikas satvars vai tā daļa(8);

C.  tā kā atbalsts pētniecībai, izstrādei un inovācijai (R&D&I) ir viens no kohēzijas politikas mērķiem, uz kuru attiecas obligāta tematiskā koncentrācija atbilstīgi Eiropas Reģionālās attīstības fondam (ERAF) 2014.–2020. gadam;

D.  tā kā attiecībā uz 2014.–2020. gada plānošanas periodu dalībvalstīm pirmo reizi ir pienākums izstrādāt pētniecības un inovācijas stratēģiju, lai uzlabotu reģionālās inovācijas spējas un efektīvāk koordinētu ar pētniecību, izstrādi un inovāciju saistītos izdevumus(9);

E.  tā kā šajā procesā reģioniem būtu jākoncentrējas uz dažām atsevišķām prioritātēm, ņemot vērā to konkrētās priekšrocības un trūkumus, un būtu jāveicina inovācija, lai sekmētu un atjaunotu ilgtspējīgu reģionālo ekonomiku;

F.  tā kā reģioniem pārdomātas specializācijas stratēģija būtu jāizstrādā, piemērojot kritisku pašanalīzi un ciešā sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību un ieinteresētajām personām, tostarp pētniecības centriem, universitātēm un citām augstākās izglītības iestādēm, kā arī uzņēmumiem(10);

G.  tā kā stratēģijas mērķis ir panākt pēc iespējas lielāku sinerģijas ietekmi, ko veido visi R&D&I instrumenti un investīcijas, un jo īpaši tās mērķis ir palielināt programmas „Apvārsnis 2020” un struktūrfondu sinerģijas ietekmi, lai mazinātu inovācijas plaisu starp reģioniem;

H.  tā kā reģioniem arī būtu jāizstrādā ieguldījumu plāni visa pieejamā reģionālā, valsts un ES finansējuma izmantošanai R&D&I jomā, norādot arī to, kā veicināt privātos ieguldījumus un kā tos vajadzētu izmantot Savienības R&D&I prioritāšu īstenošanai turpmākajos gados;

I.  tā kā šādu stratēģiju kopsavilkumi vai vismaz to īstenošanas plāni būtu jāiekļauj partnerattiecību nolīgumos un darbības programmās;

J.  tā kā, ja šie priekšnoteikumi nav izpildīti, Komisija drīkst neveikt ERAF finansējuma starpposma maksājumus saistībā ar tematisko mērķi, proti, pētniecības, attīstības un inovācijas nostiprināšanu;

K.  tā kā reģioniem būtu jāļauj brīvi noteikt kārtību, lai nodrošinātu atbilstību ex ante nosacījumiem, ņemot vērā to, ka reģionālā politika tiek pārvaldīta vairākos līmeņos;

L.  tā kā būtu ne tikai jāpalielina reģionu iekšējā integrācija, bet tiem ir arī ciešāk jāsadarbojas, lai uzlabotu to konkurētspēju pasaules līmenī,

Vispārīgas piezīmes

1.  atzīst, ka pārdomātas specializācijas stratēģijas īstenošana ir dinamisks un ilgstošs process, kura laikā tā dalībnieki pastāvīgi pilnveido savas zināšanas, un šis process būtu jāturpina arī nākamajā plānošanas periodā un pēc tā;

2.  uzskata, ka, neskaitot vajadzību nodrošināt ex ante nosacījumu izpildi, šādas stratēģijas izstrāde vidējā un ilgā termiņā reģioniem var sniegt būtiskus ieguvumus saistībā ar to R&D&I efektivitāti, jo šī stratēģija ietver saskaņotas pieejas piemērošanu un rūpīgu to inovācijas iespēju izvērtēšanu;

3.  aicina katru reģionu šādu stratēģiju uzskatīt ne tikai par tiesību aktos paredzētu pienākumu, bet arī par iespēju avotu; tāpēc aicina visus reģionus un dalībvalstis aktīvi turpināt izstrādāt savas pārdomātas specializācijas stratēģijas, ja tas jau nav izdarīts, un nepieļaut, ka šādas stratēģijas trūkuma dēļ rodas kavējumi attiecīgajām darba programmām paredzētā ES finansējuma saņemšanā;

4.  atzīst informācijas nepieciešamību reģionos un tādēļ uzsver to, ka ir svarīgi, lai Reģionālās politikas un pilsētpolitikas ĢD, Pētniecības un inovācijas ĢD un citi attiecīgi ģenerāldirektorāti, kā arī platforma Seviļā(11) sniegtu konsultācijas un atbalstu, un aicina tos turpmāk darboties vēl aktīvāk; aicina visus reģionus vairāk izmantot platformas piedāvātās iespējas; atbalsta plašu vietējo kampaņu izstrādi informācijas izplatīšanai par pārdomātas specializācijas stratēģiju, lai nodrošinātu līdzdalības iespēju ieinteresētajām personām un pilsoniskajai sabiedrībai;

5.  aicina Komisiju sniegt reģioniem atbalstu paredzētās uzraudzības sistēmas efektīvā izveidē, izmantojot būtiskus rādītājus, un jo īpaši šim nolūkam nodrošināt datus, ko var izmantot kā pamatu ES mēroga un starptautisku salīdzinājumu veikšanai;

„Pareizās” prioritātes

6.  uzsver, ka reģionu attīstības līmeņi ievērojami atšķiras un to priekšrocības un trūkumi ir ļoti atšķirīgi; tādēļ aicina reģionus pašus izvēlēties sev atbilstošus pasākumus, koncentrējoties uz savu konkrētajiem reģioniem raksturīgo iezīmju, iespēju un konkurences priekšrocību pilnveidošanu, nevis tikai kopējot citu reģionu sekmīgās stratēģijas;

7.  uzsver — lai gan reģioni var censties izstrādāt jaunas tehnoloģijas, lai iekļūtu jaunos tirgos, tie var arī ieguldīt — un tādējādi dažādot — jau esošās zināšanas, prasmes un spējas līdzīga rakstura darbībās, ja saistībā ar šīm darbībām zināšanu nodošana notiek visintensīvāk („saistītā dažādība”);

8.  uzsver, ka saistībā ar reģionālās ekonomikas nostiprināšanu ir svarīgi nevis tikai koncentrēties uz atsevišķām jomām saistībā ar konkurences priekšrocībām, bet arī radīt vērtību ķēdi, kas saista visus izstrādes un ražošanas posmus — no pamatpētniecības, lietojumorientētas pētniecības un tehnoloģiju nodošanas līdz konkrētiem izmantojamiem produktiem un jaunu uzņēmumu izveidei;

9.  mudina reģionus ieguldīt darbībās, kas ietver dažādas nozares un tehnoloģijas un kas var veidot pārnozaru līmeņa ietekmi visā reģionālajā ekonomikā, lai iespējami daudz dažādu uzņēmumu varētu veicināt lielāku izaugsmi un radīt vairāk darbvietu, kā arī izmantot ar to saistītās priekšrocības; šajā sakarībā mudina reģionus jo īpaši izmantot un veicināt iespējas, ko sniedz visu veidu MVU, kuri pēc definīcijas ir mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi(12), jo tie ir reģionālie inovācijas virzītājspēki un tādējādi tiem ir būtiska nozīme katra reģiona ekonomikā;

10.  uzskata, ka reģioniem, izvēloties savas prioritātes, vajadzētu ne tikai pilnveidot savas inovāciju sistēmas, lai uzlabotu konkurētspēju un nodrošinātu pievienoto vērtību, bet arī veikt pasākumus, kuri vērsti uz tādu sabiedrībā pastāvošo strukturālo un sociālo problēmu pārvarēšanu kā, piemēram, bezdarbs, nabadzība, enerģijas piegādes drošība un demogrāfiskās izmaiņas;

11.  aicina reģionus nekoncentrēties tikai uz tehnoloģiju inovāciju, bet gan veidot stratēģijas, kuru pamatā būtu iespējami plašs inovācijas jēdziens; cer, ka tiks ņemta vērā ne tikai augsto tehnoloģiju, bet arī t. s. zemo tehnoloģiju un ar tehnoloģijām nesaistīta inovācija, piemēram, procesu optimizācija un organizatoriskā pārveide; īpaši šajā kontekstā uzsver sociālo un vides inovāciju; uzsver, ka inovācijas stratēģiju mērķim vajadzētu būt inovatīvās prakses veicināšanai;

12.  saprot, ka prioritāšu noteikšana ir sensitīva reģionu veikta procedūra; tādēļ uzskata, ka pārskatīšanas sistēmas ieviešana sniegtu reģioniem iespēju no jauna izvērtēt to stratēģijas; uzskata, ka sākotnējā būtisku, uz rezultātiem vērstu rādītāju atlase un iesaistīto dalībnieku sniegtā ieguldījuma kvalitāte ir svarīgi faktori pārdomātas specializācijas stratēģijas sekmju nodrošināšanā, samazinot kļūdu risku prioritāšu noteikšanas procesā;

Dalībnieku ciešāka iesaistīšana reģionu līmenī

13.  uzskata, ka kvalitatīvai valdības sadarbībai ar attiecīgajiem reģionālajiem dalībniekiem būs izšķiroša nozīme stratēģijas RIS 3 panākumu nodrošināšanā, turklāt šāda sadarbība ievērojami samazinās kļūdainas pieejas iespējamību prioritāšu izvēlē;

14.  šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi apspriesties ar uzņēmumiem, jo īpaši MVU, jo „inovācijas redzējumu” varēs sekmīgi īstenot tikai tad, ja uzņēmumiem būs attiecīgās iespējas, ko īstenot praksē;

15.  uzsver nepieciešamību pārskatīt un vajadzības gadījumā paplašināt visus apspriešanās procesus un mērķa grupas, lai izvairītos no tā, ka netiek ņemti vērā turpmākās inovācijas virzītājspēki; uzskata, ka ir īpaši svarīgi iesaistīt nākamos uzņēmējus;

16.  skaidri norāda, ka kopīga redzējuma izveides gaitā ar atbildību un izpratnes veidošanu saistītu apsvērumu dēļ ir būtiski svarīga iespējami cieša vietējo un reģionālo politikas veidotāju, universitāšu, pētniecības un inovācijas centru, uzņēmumu, kā arī pilsoniskās sabiedrības un sociālās jomas pārstāvju iesaistīšanās;

17.  uzsver „zināšanu trīsstūrī” īstenotas ciešas sadarbības būtisko nozīmi zināšanu nodošanā, piemēram, Eiropas Pētniecības un inovācijas institūtā vai reģionālajās inovāciju kopās un centros; saistībā ar to uzsver cilvēkresursu jomā veiktu ieguldījumu nozīmi;

18.  aicina ieinteresētās personas, kuras pārstāv privāto un publisko sektoru, izmantot daudzās iespējas šo darbību finansēšanai, izmantojot ERAF 2014.–2020. gadam, tostarp atbalstot reģionālo inovāciju inkubatoru izveidi un izveidojot saiknes un sinerģiju starp universitātēm, citām pētniecības un augstākās izglītības iestādēm, novatoriskiem un radošiem uzņēmējiem un uzņēmumiem, kā arī uzņēmējdarbības atbalsta sniedzējiem un ieguldītājiem kā, piem., kultūras un radošās nozarēs;

19.  uzskata, ka, lai īstenotu šo procesu, ir jābūt atbilstīgām struktūrām un efektīvai administrācijai un ka pārvaldes iestādēm un ministrijām jāizveido sadarbības kultūra gan savstarpējā saskarsmē, gan arī saskarsmē ar uzņēmumiem un citiem iesaistītajiem dalībniekiem; aicina reģionālos un valsts lēmumu pieņēmējus un iestādes modernizēt to iekšējās procedūras atbilstīgi jaunā „uzņēmējdarbības atklāšanas procesa” vajadzībām, un jo īpaši iesaistīties intensīvākā ilgtermiņa dialogā ar attiecīgajiem dalībniekiem; mudina MVU, jo īpaši reģionos, kuros ir lielāks šādu uzņēmumu skaits, sadarboties, izmantojot atbilstīgas platformas, lai nostiprinātu savu ietekmi ar pārdomātu specializāciju saistītajā procesā; iesaka, ka vajadzības gadījumā būtu jāizmanto spēju veidošanai pieejamie līdzekļi, lai turpmāk nostiprinātu pārvalžu un pilsoniskās sabiedrības organizāciju ietekmi;

20.  uzskata, ka vajadzības gadījumā visām attiecīgajām iestādēm un dalībniekiem reģionālā līmenī būtu jāpiedāvā augstas kvalitātes apmācība un semināri, kas ir vērsti uz jautājumiem saistībā ar pārdomātas specializācijas stratēģiju sagatavošanu un īstenošanu;

Finansēšanas programmu sinerģijas panākšana

21.  atzinīgi vērtē Komisijas un ES likumdevēja panākumus centienos uzlabot pamatnosacījumus sinerģijai starp Eiropas struktūrfondiem un investīciju fondiem (ESI fondi) un citām ES programmām (piemēram, COSME un jo īpaši „Apvārsnis 2020”), ieviešot, piemēram, saskaņotas vienotās likmes vai kombinēto atbalstu(13);

22.  mudina reģionus pilnībā izmantot visas finansēšanas, sadarbības un investīciju iespējas, tostarp augšupējus un lejupējus pasākumus(14), lai veicinātu sinerģiju starp ESI fondiem un programmu „Apvārsnis 2020”, un tādējādi mazinātu inovācijas plaisu starp reģioniem;

23.  šajā sakarā aicina pētniecības infrastruktūras un iespēju izveides ziņā atpalikušos reģionus sekmēt sadarbību ar izcilām pētniecības iestādēm, to veidojot kā grupveida sadarbību / mērķsadarbību virzībā uz izcilību, lai tie veidotu savus izcilības centrus, kas nākotnē sniegs ieguvumu visai reģionālajai ekonomikai;

24.  aicina reģionus stratēģijas ietvaros padziļināti aplūkot jautājumu par to, kā piesaistīt ieguldījumus privātajā sektorā, jo šajā sektorā joprojām pastāv lielas iespējas stimulēt ieguldījumu potenciālu pētniecībā, izstrādē un inovācijā;

25.  aicina visus reģionālos un valsts līmeņa dalībniekus, kas ir atbildīgi par stratēģijas RIS 3 izstrādi un īstenošanu, kā arī tos, kas ir saistīti ar Eiropas Pētniecības infrastruktūru stratēģijas foruma (ESFRI) ceļvedi, ESI fondiem un programmu „Apvārsnis 2020”, ciešāk sadarboties plānošanas un koordinēšanas jomā un vajadzības gadījumā izveidot attiecīgas struktūras(15), kas nodrošinātu dažādu pārvaldības līmeņu sasaisti; aicina dalībvalstis īstenot labākās prakses apmaiņu par šādām struktūrām;

26.  aicina Reģionālās politikas un pilsētpolitikas ĢD un Pētniecības un inovācijas ĢD turpināt savus centienus, lai nodrošinātu programmu saderību un radītu iespēju veidot sinerģiju; uzsver, ka būtu jānodrošina kopējs atbalsts valstu un reģionālajām iestādēm to attiecīgo stratēģiju izstrādē un īstenošanā; vēlas, lai Reģionālās politikas un pilsētpolitikas ĢD un Pētniecības un inovācijas ĢD šajā sakarībā pilnveidotu savu sadarbību, jo īpaši izstrādājot iesaistītajiem dalībniekiem paredzētas vadlīnijas;

27.  atzinīgi vērtē visus centienus paplašināt konsultāciju pakalpojumus; uzskata, ka būtu lietderīgi, ja šajā apmaiņā būtu atbilstīgi iesaistīti arī iespējamie programmas „Apvārsnis 2020” līdzekļu saņēmēji, kā arī attiecīgās konsultatīvās iestādes;

Cieša reģionu savstarpējā sadarbība — ārējā dimensija

28.  aicina reģionus ne tikai uzlabot savas iekšējās saiknes starp izglītības un pētniecības iestādēm, uzņēmumiem un pārvaldi, bet arī veidot alianses ar citiem reģioniem, lai papildinātu savu vērtību ķēdi;

29.  uzsver, ka iespējas tiks sekmētas, ja tiks izveidota cieša sadarbība starp zināšanu un inovāciju kopienu (ZIK) partneriem reģionos un pārdomātas specializācijas stratēģiju (RIS 3) izstrādē un īstenošanā iesaistītajām iestādēm un organizācijām, kā aprakstīts COM(2011)0615 IV pielikumā, 2011/0276(COD), C7-0335/2011, tostarp partnerības ar reģioniem, kuros atrodas pastāvošie un iespējamie sadarbības centri, piemēram, reģionālās inovācijas un īstenošanas kopienas (Regional Implementation and Innovation Communities — RIC);

30.  uzskata, ka ir būtiski, lai reģionālās specializācijas stratēģijas palīdzētu radīt jaunus Eiropas izcilības tīklus virknē nozaru, tādējādi sniedzot atbalstu Eiropas Savienības konkurētspējas un starptautiskās atpazīstamības veicināšanā;

31.  uzskata, ka dažādu reģionu sadarbība un ar to saistītā zināšanu un tehnoloģiju nodošana var sniegt nozīmīgu ieguvumu gan reģionu iekšējo saimniecisko spēju uzlabošanā, gan ES kopumā; šajā sakarā norāda uz ļoti veiksmīgiem sadarbības gadījumiem, piemēram, iniciatīvu „Zināšanu reģioni”;

32.  norāda, ka daudzi reģioni atsakās no sarežģītā analītiskā un saskaņošanas darba, kas ir vajadzīgs; mudina reģionus izmantot likumdevēja nodrošināto iespēju, kas paredz, ka līdz 15 % no programmas finansējuma var ieguldīt ārpus programmas teritorijas(16);

33.  norāda, ka robežreģionos to kopīgo teritoriālo īpatnību dēļ problēmas bieži vien ir vienādas abās robežas pusēs; aicina Komisiju, dalībvalstis un vietējās un reģionālās iestādes ar starpreģionālās sadarbības finansējuma atbalstu izstrādāt pārdomātas specializācijas pārrobežu stratēģijas un izveidot pārrobežu kopas;

34.  atzinīgi vērtē iespējas, ko paredz vienotais stratēģiskais satvars teritoriālās sadarbības jomā(17); atzinīgi vērtē arī jebkāda cita veida „maza mēroga” internacionalizāciju, ko veido reģioni un dalībnieki, kas darbojas to interesēs;

o
o   o

35.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

(1) OV L 210, 31.7.2006., 25. lpp. (2) OV L 291, 21.10.2006., 11. lpp. (3) OV C 33 E, 5.2.2013., 21. lpp. (4) OV C 390 E, 18.12.2012., 27. lpp. (5) OV C 371 E, 20.12.2011., 39. lpp. (6) OV C 161 E, 31.5.2011., 120. lpp. (7) OV C 161 E, 31.5.2011., 104. lpp. (8) 2. pants, likumdošanas procedūra 2011/0276(COD), pamatojoties uz regulas priekšlikumu COM(2011)0615, Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0482. (9) V pielikums, 1. tabula, „Ex ante nosacījumi” likumdošanas procedūrā 2011/0276(COD), pamatojoties uz regulas priekšlikumu COM(2011)0615, Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0482. (10) Skat.pārdomātas specializācijas stratēģijas definīciju: 2. panta 2.b punkts (jauns), likumdošanas procedūra 2011/0276(COD), pamatojoties uz regulas priekšlikumu COM(2011)0615, Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0482. (11) http://s3platform.jrc.ec.europa.eu/home (12) Komisijas Ieteikums (2003. gada 6. maijs) par mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu definīciju (2003/361/EK). (13) 55.panta 8. punkts un 57. pants likumdošanas procedūrā 2011/0276(COD), pamatojoties uz regulas priekšlikumu COM(2011)0615, Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0482; 17.a pants, likumdošanas procedūra 2011/0401(COD), pamatojoties uz regulas priekšlikumu COM(2011)0809, Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0499, un 31. pants likumdošanas procedūrā 2011/0399(COD), pamatojoties uz regulas priekšlikumu COM(2011)0810, Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0500. (14) I pielikums, 4.3. punkta 2. apakšpunkts likumdošanas procedūrā 2011/0276(COD), pamatojoties uz regulas priekšlikumu COM(2011)0615, Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0482. (15) I pielikums, 4.1. punkta 2. apakšpunkta b) punkts likumdošanas procedūrā 2011/0276(COD), pamatojoties uz regulas priekšlikumu COM(2011)0615, Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0482. (16) 60.panta 2. punkts likumdošanas procedūrā 2011/0276(COD), pamatojoties uz regulas priekšlikumu COM(2011)0615, Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0482. (17) I pielikums, 7.2. punkts likumdošanas procedūrā 2011/0276(COD), pamatojoties uz regulas priekšlikumu COM(2011)0615, Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0482.

Eiropas Parlamenta 2014. gada 14. janvāra lēmums par Eiropas Parlamenta Reglamenta 81. panta grozīšanu attiecībā uz piekrišanas procedūru (2012/2124(REG))

P7_TA(2014)0003 A7-0412/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komiteju priekšsēdētāju konferences priekšsēdētāja 2011. gada 9. decembra vēstuli,

–  ņemot vērā Reglamenta 211. un 212. pantu,

–  ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu (A7-0412/2013),

1.  nolemj Reglamentā veikt turpmāk minētos grozījumus;

2.  nolemj, ka grozījumi stāsies spēkā nākamās sesijas pirmajā dienā un ka tos piemēros tām piekrišanas procedūrām, kurās atbildīgā komiteja vēl nav pieņēmusi ieteikumu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo lēmumu zināšanai Padomei un Komisijai.

Spēkā esošais teksts   Grozījums Grozījums Nr. 1 Eiropas Parlamenta Reglaments 50. pants – komentārs – 2. daļa Saistībā ar starptautiska nolīguma izskatīšanu atbilstoši 90. pantam šajā pantā paredzēto komiteju iesaistīšanas procedūru nevar piemērot 81. pantā paredzētajai piekrišanas procedūrai. Šajā pantā paredzēto komiteju iesaistīšanas procedūru nevar piemērot saistībā ar ieteikumu, ko atbildīgā komiteja pieņem saskaņā ar 81. pantu. Grozījums Nr. 2 Eiropas Parlamenta Reglaments 81. pants – 1. punkts – 1. daļa Ja Parlamentu lūdz dot piekrišanu ierosinātam tiesību aktam, Parlaments pieņem lēmumu, pamatojoties uz atbildīgās komitejas sagatavotu ieteikumu pieņemt vai noraidīt attiecīgo tiesību aktu. Ja Parlamentu lūdz dot piekrišanu ierosinātam aktam, Parlaments, pieņemot lēmumu, ņem vērā atbildīgās komitejas sagatavotu ieteikumu pieņemt vai noraidīt attiecīgo aktu. Ieteikumā ir atsauces, bet tajā nav apsvērumu. Tajā var būt īss pamatojums, par kuru ir atbildīgs referents un par kuru nebalso. Pēc analoģijas piemēro 52. panta 1. punktu. Komitejā iesniegtie grozījumi ir pieņemami tikai tad, ja to mērķis ir pilnībā mainīt referenta ierosināto ieteikumu. Grozījums Nr. 3 Eiropas Parlamenta Reglaments 81. pants – 1. punkts – 1. daļa (jauna) Atbildīgā komiteja var iesniegt nenormatīvas rezolūcijas priekšlikumu. Citas komitejas var būt iesaistītas rezolūcijas sagatavošanā saskaņā ar 188. panta 3. punktu, to lasot saistībā ar 49., 50. vai 51. pantu. Grozījums Nr. 4 Eiropas Parlamenta Reglaments 81. pants – 1. punkts – 2. daļa Parlaments pieņem lēmumu ar vienu balsojumu par tiesību aktu, kuram saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību vai Līgumu par Eiropas Savienības darbību vajadzīga Parlamenta piekrišana, un nevar iesniegt nekādus grozījumus. Vajadzīgo vairākumu, lai piekrišanu pieņemtu, nosaka saskaņā ar to Līguma par Eiropas Savienību vai Līguma par Eiropas Savienības darbību pantu, kurš veido ierosinātā tiesību akta juridisko pamatu. Parlaments lēmumu par piekrišanu pieņem ar vienu balsojumu par aktu, kuram saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību vai Līgumu par Eiropas Savienības darbību vajadzīga Parlamenta piekrišana, neatkarīgi no tā, vai atbildīgās komitejas ieteikums ir apstiprināt vai noraidīt aktu, un nevar iesniegt nekādus grozījumus. Vajadzīgais vairākums, lai piekrišanu pieņemtu, ir vairākums, kas noteikts tajā Līguma par Eiropas Savienību vai Līguma par Eiropas Savienības darbību pantā, kurš veido ierosinātā akta juridisko pamatu, vai nodotais balsu vairākums, ja attiecīgajā pantā vairākums nav noteikts. Ja vajadzīgais vairākums netiek iegūts, uzskata, ka ierosinātais akts ir noraidīts. Grozījums Nr. 5 Eiropas Parlamenta Reglaments 81. pants – 2. punkts 2.   Attiecībā uz pievienošanās līgumiem, starptautiskiem nolīgumiem un gadījumā, ja konstatē, ka dalībvalsts ir vairākkārt nopietni pārkāpusi kopīgos principus, piemēro attiecīgi 74.c., 74.e un 90. pantu. Ja vajadzīga ciešāka sadarbība jomā, uz kuru attiecas parastā likumdošanas procedūra, piemēro Reglamenta 74.g pantu. 2.   Turklāt attiecībā uz starptautiskiem nolīgumiem, pievienošanās līgumiem, gadījumiem, kad konstatē, ka dalībvalsts ir vairākkārt nopietni pārkāpusi pamatprincipus, kā arī attiecībā uz Parlamenta sastāva noteikšanu, ciešākas sadarbības izveidi starp dalībvalstīm un daudzgadu finanšu shēmas pieņemšanu piemēro attiecīgi 90., 74.c, 74.e, 74.f, 74.g un 75. pantu. Grozījums Nr. 6 Eiropas Parlamenta Reglaments 81. pants – 3. punkts 3.   Ja ir vajadzīga Parlamenta piekrišana ierosinātam tiesību aktam vai paredzētam starptautiskam nolīgumam, atbildīgā komiteja, lai veicinātu pozitīvu procedūras iznākumu, var pieņemt lēmumu iesniegt Parlamentam starpposma ziņojumu par Komisijas priekšlikumu kopā ar rezolūcijas priekšlikumu, kurā ir ieteikumi par ierosinātā akta grozīšanu vai īstenošanu. 3.   Ja ir vajadzīga Parlamenta piekrišana leģislatīvā akta priekšlikumam vai paredzētam starptautiskam nolīgumam, atbildīgā komiteja var iesniegt Parlamentam starpposma ziņojumu kopā ar rezolūcijas priekšlikumu, kurā ir ieteikumi par ierosinātā leģislatīvā akta vai paredzētā starptautiskā nolīguma grozīšanu vai īstenošanu. Grozījums Nr. 7 Eiropas Parlamenta Reglaments 81. pants – 3.a punkts – 1. daļa (jauna) 3.a  Atbildīgā komiteja pieprasījumu dot piekrišanu izskata bez liekas kavēšanās. Ja atbildīgā komiteja sešu mēnešu laikā pēc tam, kad tai ir nosūtīts pieprasījums dot piekrišanu, nolemj ieteikumu nesniegt vai ieteikumu nav pieņēmusi, Priekšsēdētāju konference var vai nu jautājumu iekļaut nākamās sesijas darba kārtībā izskatīšanai, vai pienācīgi pamatotos gadījumos nolemt sešu mēnešu termiņu pagarināt. Grozījums Nr. 8 Eiropas Parlamenta Reglaments 81. pants – 3.a punkts – 2. daļa (jauna) Ja ir nepieciešama Parlamenta piekrišana paredzētam starptautiskam nolīgumam, Parlaments, pamatojoties uz atbildīgās komitejas ieteikumu, var nolemt piekrišanas procedūru apturēt uz laiku, kas nepārsniedz gadu.

Eiropas Parlamenta 2014. gada 14. janvāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 510/2011, lai noteiktu kārtību, kādā jāsasniedz jaunu vieglo kravas automobiļu radīto CO2 emisiju samazināšanas mērķis 2020. gadam (COM(2012)0394 – C7-0185/2012 – 2012/0191(COD))

P7_TA(2014)0004 A7-0168/2013

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2012)0394),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 192. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0185/2012),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 12. decembra atzinumu(1),

–  pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2013. gada 4. oktobra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā to Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Transporta un tūrisma komitejas atzinumus (A7-0168/2013),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2014. gada 14. janvārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2014, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 510/2011, lai noteiktu kārtību, kādā jāsasniedz jaunu vieglo kravas automobiļu radīto CO2 emisiju samazināšanas mērķis 2020. gadam

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 253/2014.)

(1) OV C 44, 15.2.2013., 109. lpp.

Eiropas Parlamenta 2014. gada 14. janvāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Patērētāju tiesību aizsardzības programmu 2014.–2020. gadam (COM(2011)0707) – C7-0397/2011 – 2011/0340(COD))

P7_TA(2014)0005 A7-0214/2012

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2011)0707),

—  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 169. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7–0397/2011),

—  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 28. marta atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2012. gada 4. maija atzinumu(2),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2013. gada 23. oktobra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

—  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

—  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus (A7-0214/2012),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2014. gada 14. janvārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2014 par daudzgadu patērētāju tiesību aizsardzības programmu no 2014. līdz 2020. gadam un ar ko atceļ Lēmumu Nr. 1926/2006/EK

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 254/2014.)

(1) OV C 181, 21.6.2012., 89. lpp. (2) OV C 225, 27.7.2012., 217. lpp.

Eiropas Parlamenta 2014. gada 14. janvāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 774/94, ar ko atver dažas Kopienas tarifa kvotas augstākā labuma liellopu gaļai un cūkgaļai, mājputnu gaļai, kviešiem un kviešu un rudzu graudu maisījumam, un klijām, atsijām un pārējiem atlikumiem un paredz to pārvaldi (COM(2011)0906 – C7-0524/2011 – 2011/0445(COD))

P7_TA(2014)0006 A7-0212/2012

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2011)0906),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 207. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0524/2011),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2013. gada 28. oktobra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu (A7-0212/2012),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju(1);

2.  pieņem zināšanai Komisijas paziņojumus, kas pievienoti šīs rezolūcijas pielikumā;

3.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2014. gada 14. janvārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2014, ar ko Padomes Regulu (EK) Nr. 774/94 groza attiecībā uz Komisijai piešķiramām īstenošanas un deleģētajām pilnvarām

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 252/2014.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

Komisijas paziņojums par kodifikāciju

Šīs regulas pieņemšana ietvers ievērojamu skaitu grozījumu attiecīgajos aktos. Lai uzlabotu attiecīgo aktu skaidrību, Komisija ierosinās aktus kodificēt pēc iespējas drīz pēc tam, kad abas šīs regulas būs pieņemtas, un vēlākais līdz 2014. gada 30. septembrim.

Komisijas paziņojums par deleģētajiem aktiem

Saistībā ar šo regulu Komisija atgādina par apņemšanos, ko tā paudusi Pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām 15. punktā, proti, sniegt Parlamentam pilnīgu informāciju un dokumentāciju par sanāksmēm ar valstu ekspertiem saistībā ar tās darbu deleģēto aktu sagatavošanā.

(1) Ar šo nostāju aizstāj 2012. gada 12. septembrī pieņemtos grozījumus (Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0328).

Eiropas Parlamenta 2014. gada 14. janvāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko attiecībā uz Komisijai piešķiramajām deleģētajām un īstenošanas pilnvarām groza Padomes Regulu (EK) Nr. 2008/97, Regulu (EK) Nr. 779/98 un Regulu (EK) Nr. 1506/98 par olīveļļas un citu lauksaimniecības produktu importu no Turcijas (COM(2011)0918 – C7-0005/2012 – 2011/0453(COD))

P7_TA(2014)0007 A7-0209/2012

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2011)0918),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 207. pantu saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7‑0005/2012),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2013. gada 28. oktobra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu (A7-0209/2012),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju(1);

2.  pieņem zināšanai Komisijas paziņojumus, kas pievienoti šīs rezolūcijas pielikumā;

3.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2014. gada 14. janvārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. ../2014, ar ko attiecībā uz Komisijai piešķiramajām deleģētajām un īstenošanas pilnvarām groza Padomes Regulu (EK) Nr. 2008/97, Regulu (EK) Nr. 779/98 un Regulu (EK) Nr. 1506/98 par olīveļļas un citu lauksaimniecības produktu importu no Turcijas

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 255/2014.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

Komisijas paziņojums par kodifikāciju

Šīs regulas pieņemšana ietvers ievērojamu skaitu grozījumu attiecīgajos aktos. Lai uzlabotu attiecīgo aktu skaidrību, Komisija ierosinās aktus kodificēt pēc iespējas drīz pēc tam, kad abas šīs regulas būs pieņemtas, un vēlākais līdz 2014. gada 30. septembrim.

Komisijas paziņojums par deleģētajiem aktiem

Saistībā ar šo regulu Komisija atgādina par apņemšanos, ko tā paudusi Pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām 15. punktā, proti, sniegt Parlamentam pilnīgu informāciju un dokumentāciju par sanāksmēm ar valstu ekspertiem saistībā ar tās darbu deleģēto aktu sagatavošanā.

(1) Ar šo nostāju aizstāj 2012. gada 12. septembrī pieņemtos grozījumus (Pieņemtie teksti P7_TA(2012)0329).

Eiropas Parlamenta 2014. gada 14. janvāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par aromatizēto vīna produktu definīciju, aprakstu, noformējumu, marķējumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību (COM(2011)0530 – C7-0234/2011 – 2011/0231(COD))

P7_TA(2014)0008 A7-0158/2012

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2011)0530),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 43. panta 2. punktu un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija ir iesniegusi Parlamentam priekšlikumu (C7–0234/2011),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā pamatoto atzinumu, kuru saskaņā ar Protokolu Nr. 2 par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu iesniegusi Luksemburgas Deputātu palāta un kurā apgalvots, ka tiesību akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2011. gada 7. decembra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2013. gada 14. oktobra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumu (A7-0158/2012),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai to aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2014. gada 14. janvārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2014 par aromatizētu vīna produktu definīciju, aprakstu, noformējumu, marķējumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību un ar ko atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 1601/91

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 251/2014.)

(1) OV C 43, 15.2.2012., 67. lpp.

Eiropas Parlamenta 2014. gada 14. janvāra rezolūcija par 2013. gada īstenošanas ziņojumu „Oglekļa uztveršanas un glabāšanas tehnoloģijas izstrāde un izmantošana Eiropā” (2013/2079(INI))

P7_TA(2014)0009 A7-0430/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/31/EK par oglekļa dioksīda ģeoloģisko uzglabāšanu un grozījumiem Padomes Direktīvā 85/337/EEK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 2000/60/EK, 2001/80/EK, 2004/35/EK, 2006/12/EK, 2008/1/EK un Regulā (EK) Nr. 1013/2006(1) (CCS direktīva),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 27. marta paziņojumu par Eiropas turpmāko rīcību oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas jomā (COM(2013)0180),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 27. marta zaļo grāmatu „Klimata un enerģētikas politikas satvars 2030. gadam” (COM(2013)0169),

–  ņemot vērā 2008. gada decembra ES klimata un enerģētikas tiesību aktu kopumu,

–  ņemot vērā 2012. gada 15. marta rezolūciju par ceļvedi virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā(2),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumu (A7‑0430/2013),

A.  tā kā oglekļa uztveršana un glabāšana (CCS) ir daudzsološa tehnoloģija, kas varētu būt vienīgais veids, kā panākt ievērojamu samazinājumu CO2 izplūdēm no rūpnieciskiem avotiem un potenciāli ievērojami samazināt CO2 emisijas no spēkstacijām, kuras darbojas ar fosilo kurināmo, bet tai ir vajadzīgi ieguldījumi un rūpnieciska mēroga demonstrēšana, lai veicinātu inovāciju, nodrošinātu izmaksu samazināšanu un apliecinātu drošumu videi;

B.  tā kā Starptautiskā Enerģētikas aģentūra prognozē, ka fosilie kurināmie līdz 2030. gadam turpinās nodrošināt 75 % no pasaules energoresursu struktūras, norāda, ka CCS ir nepieciešama, lai nodrošinātu gandrīz 20 % CO2 samazinājuma, kas nepieciešams līdz 2050. gadam, un apgalvo, ka gadījumā, ja CCS netiks izmantota, papildus būs nepieciešami vēl 40 % elektroenerģijas investīcijām, lai nepieļautu temperatūras paaugstināšanos par vairāk nekā 2 °C;

C.  tā kā CCS ir vienīgā tehnoloģija, kas spēj nodrošināt ievērojamus CO2 emisiju samazinājumus svarīgās rūpniecības nozarēs, tostarp tērauda, cementa, ķīmisko vielu un naftas pārstrādes rūpnīcu nozarē, un kopā ar biomasas izmantošanu elektroenerģijas ražošanā tai ir lielas iespējas veicināt CO2 emisiju neto samazinājumu;

D.  tā kā, ņemot vērā pašreizējos fosilā kurināmā izmantojuma līmeņus un turpmākās prognozes šajā jomā, CCS šķiet būtisks elements, lai īstenotu mērķi, kas paredz nodrošināt, ka vidējais temperatūras pieaugums pasaulē nepārsniedz 2 °C;

E.  tā kā CCS attīstība būtu jāuzskata par stratēģiju, kas papildina atjaunojamās enerģijas attīstību, pārejot uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni;

F.  tā kā ES valdību vadītāji 2007. gadā pauda cerību, ka līdz 2015. gadam būs izveidotas un darbosies 12 CCS paraugražotnes, bet, tā kā to finansiālā dzīvotspēja bija atkarīga no oglekļa dioksīda augstās cenas, šīs vērienīgās ieceres tagad nevar īstenoties;

G.  tā kā šīs tehnoloģijas attīstībai nevajadzētu stimulēt tādu spēkstaciju īpatsvara palielināšanos, kas darbojas ar fosilo kurināmo;

H.  tā kā ES zaudē savu vadošo stāvokli attiecībā uz CCS tehnoloģiju un — ņemot vērā, ka tikai viens projekts joprojām tiek izskatīts saistībā ar NER300 finansējumu un Eiropas enerģētikas programmas ekonomikas atveseļošanai (EEPEA) projekti ir izbeigti vai pārtraukti — pašlaik nav efektīvas politikas, lai veicinātu CCS pamatprojektu izstrādi;

I.  tā kā pirms jaunu projektu izstrādes komerciālā mērogā sabiedrībai vienmēr būtu jāsaņem izsmeļoša un skaidra informācija par CCS sniegtajiem ieguvumiem un iespējamajiem draudiem,

Lielāks vēriens

1.  atzīst, ka CCS ieviešana potenciāli var nodrošināt ES centienu īstenošanu līdz 2050. gadam panākt zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni ar vismazākajām izmaksām un ka tā ir nepieciešama it īpaši attiecībā uz tādu nozaru dekarbonizāciju, kuras rada augstas CO2 emisijas; uzskata, ka tā var arī veicināt energoapgādes dažādību un drošību, vienlaikus saglabājot un radot darba iespējas; apliecina steidzamo vajadzību attīstīt pilnas ķēdes CCS pamatprojektus, lai noteiktu labākos un ekonomiski izdevīgākos risinājumus, un aicina Komisiju noteikt uzdevumus, lai sasniegtu šo mērķi; norāda, ka, ņemot vērā ievērojamās ieguldījumu vajadzības, ir vajadzīgi arī citi instrumenti papildus ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmai (ETS), lai veicinātu pētniecību un tehnisku un drošu CCS pielietošanu;

2.  uzskata, ka, lai gan CCS varētu nodrošināt daļēju risinājumu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķu sasniegšanai, būtu vēl labāk, ja dalībvalstis šos mērķus varētu īstenot, neizmantojot CCS;

3.  aicina Komisiju sekmēt CCS ieviešanu ne tikai saistībā ar elektroenerģijas ražošanu no oglēm un gāzes, bet arī virknē rūpniecības nozaru, piemēram, ķīmijas, metalurģijas, dzelzs un tērauda, cementa un naftas pārstrādes nozarē; uzstāj, ka Komisijai jautājums par CCS ieviešanu būtu jārisina 2030. gada klimata un enerģētikas sistēmas ietvaros un būtu jāiesniedz priekšlikumi par to, kā veicināt CCS pamatprojektu agrīnu būvniecību;

4.  aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt tālejošus pasākumus, veicinot starptautisko sadarbību un klimata pārmaiņu ietekmi mazinošu tehnoloģiju izmantošanu, lai augošās ekonomikas pavērstu virzienā uz tādām attīstības alternatīvām, tostarp, piemēram, CCS, kas rada mazākas oglekļa dioksīda emisijas;

5.  uzskata, ka tēraudrūpniecības rīcības plānā būtu jāiekļauj īpaša atsauce uz vajadzību šajā nozarē izstrādāt CCS pamatprojektus;

Dalībvalstu vadošā loma

6.  atzīst, ka CCS ieviešana nevar notikt bez dalībvalstu un privāto ieguldītāju atbalsta un ka dalībvalstīm ir absolūtas un suverēnās tiesības veicināt vai nepieļaut tās izmantošanu; norāda, ka vairākas dalībvalstis prognozē, ka CCS nesniegs ieguldījumu šo valstu emisiju samazināšanas stratēģiju īstenošanā, tomēr tam nevajadzētu radīt šķēršļus to valstu iniciatīvām, kuras uzskata, ka šai tehnoloģijai var būt nozīmīga loma pārejā uz zema oglekļa emisiju līmeņa ekonomiku;

7.  atgādina Komisijai, ka Parlaments ir aicinājis izstrādāt tiesību aktu, ar kuru pieprasītu katrai dalībvalstij izstrādāt zema oglekļa emisiju līmeņa stratēģiju 2050. gadam; iesaka šos valstu ceļvežus atjaunināt reizi piecos gados; sagaida, ka tajos būs norādīts, vai un kādā veidā attiecīgajās dalībvalstīs ieviešama CCS;

8.  aicina Komisiju ierosināt, ka dalībvalstīm būtu jānosaka prasība līdz 2015. gadam, kad notiks ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām konference, sagatavot un publicēt valsts ceļvežus par ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni;

9.  uzsver, ka, tā kā oglekļa cena nav augsta, dalībvalstīm, kas vēlas veicināt CCS ieviešanu, ir būtiska loma attiecībā uz to, lai nodrošinātu pārredzamu ieņēmumu plūsmu un jebkuru citu finansiālu atbalstu, kas var būt nepieciešams, lai nodrošinātu pamatprojektu būvniecību un ekspluatāciju, radot iespēju uzņēmējiem, kuri saskaras ar augstām jauna darbības veida uzsākšanas izmaksām, panākt atdevi no saviem ieguldījumiem; norāda, ka var būt nepieciešami arī attiecīgi normatīvie noteikumi, ja CCS ieviesīs uz komerciāliem pamatiem; atzīst nepieciešamību ievērot vides drošuma standartus;

ES regulējums un finansējums

10.  aicina Komisiju izskatīt iespēju izveidot ES Industriālo inovāciju ieguldījumu fondu, lai atbalstītu inovatīvu klimatam draudzīgu tehnoloģiju izstrādi, tostarp CCS pamatprojektus, citas inovatīvas zema oglekļa emisiju līmeņa tehnoloģijas un pasākumus energoietilpīgo nozaru CO2 emisiju samazināšanai attiecīgajos procesos; ierosina, ka to varētu finansēt no ES ETS kvotu tirdzniecības; uzsver, ka tas nedrīkstētu izraisīt jaunus pieprasījumus sniegt finansējumu no ES budžeta; atzīst, ka, paredzot šāda fonda izmantošanas nosacījumus, būtu jāņem vērā pieredze, kas gūta saistībā ar NER300 finansēšanas mehānisma ierobežojumiem un neelastību;

11.  uzskata, ka CCS politikas virzieni un stratēģijas būtu jānosaka, tikai pamatojoties uz labiem pierādījumiem par to labvēlīgu ietekmi uz vidi, ES rūpniecības stabilitāti, nodarbinātību ES un enerģijas cenu pieņemamību sabiedrībai un rūpniecībai;

12.  uzskata, ka ilgtermiņā CCS atbalsts galvenokārt būtu gūstams no piemērota CO2 cenas signāla, ierosina, ka Komisijai būtu jāveicina diskusijas par iespējamiem risinājumiem, analizējot sistēmas ar prasību par CCS sertifikāta iegādi kā pierādījumu CO2 emisiju novēršanai, izmantojot uzglabāšanu vai apstrādi proporcionāli CO2 daudzumam, kas ietverts fosilajā kurināmajā, ko laiž tirgū;

13.  pieprasa, lai Komisija sagatavotu dalībvalstīm paredzētas vadlīnijas par dažādiem finanšu un cita veida mehānismiem, ko tās varētu izmantot, lai atbalstītu un stimulētu CCS attīstību un lai piekļūtu finansējumam no ES budžeta;

14.  norāda uz Eiropas Investīciju bankas lēmumu aizliegt izsniegt aizdevumus tādu ar akmeņoglēm darbināmu spēkstaciju būvniecībai, kuru emisijas būs lielākas nekā 550 g CO2/kWh; uzsver, ka bez finansiāla atbalsta CCS attīstīšanā būtiska nozīme būs stingru standartu ieviešana attiecībā uz emisiju rezultātiem;

15.  norāda, ka Komisijai būtu jāizskata iespējamie veidi, kā izmantot ES Ogļu un tērauda pētniecības fondu, lai atbalstītu CCS pirmskomerciālu demonstrāciju šajās rūpniecības nozarēs;

16.  novērtē Norvēģijas valdības sniegto atbalstu CCS projektiem ES un pauž vēlēšanos, lai, apspriežot nākamo plānošanas periodu, tiktu iesniegts finanšu atbalsta pieprasījums CCS pamatvirziena projektiem;

17.  pieprasa, lai Komisija novērtētu ieguvumus, ko sniedz Ciuden CCS eksperimentālā projekta pieņemšana un izstrāde Spānijā, kuram kā Eiropas testa iekārtai uztveršanas tehnoloģiju un iekšzemes CO2 uzglabāšanas jomā no ES finansējuma avotiem ir piešķirts aptuveni EUR 100 miljonu atbalsta finansējums;

Transports un uzglabāšanas vietas

18.  atzīst, ka var gūt ievērojamus finanšu ietaupījumus, izveidojot rūpniecisko iekārtu CCS kopas, ko apkalpo kopēji cauruļvadu tīkli vai citas CO2 transporta sistēmas; pieņem, ka pārsvarā nav gaidāms, ka iekārtu operatori varētu ņemt vērā citu iekārtu turpmākās prasības, tāpēc lieli ieguldījumi, piemēram, maģistrālie cauruļvadi, kuros ir paredzēta iespēja uzņemt CO2 no daudziem avotiem, būtu jāattīsta, izmantojot publiskā un privātā sektora partnerības; uzsver, ka dalībvalstīm, kuras vēlas ieviest CCS, ir jāuzņemas tieši tām veicami uzdevumi, nodrošinot CCS transportēšanu un nosakot uzglabāšanas infrastruktūras pieejamību;

19.  aicina ciešāk sadarboties ar ASV un Kanādu, veicot zināšanu un labu prakšu apmaiņu saistībā ar uzņēmumu darbībām, ko veic CCS jomā divpusēja Kanādas un ASV dialoga par tīru enerģiju ietvaros;

20.  uzstāj, ka jaunās zemu oglekļa emisiju tehnoloģijas būtu jāuzskata par savstarpēji papildinošām, nevis savstarpēji konkurējošām; uzsver, ka gan atjaunojamajiem energoresursiem, gan CCS ir sava loma ES energoresursu struktūrā nākotnē un ka CCS nedrīkst traucēt sasniegt ES atjaunojamo energoresursu obligāto attīstības mērķi; prasa 2030. gada klimata un enerģētikas sistēmas ietvaros ierosināt pasākumus, ar kuriem veicināt abu tehnoloģiju izmantošanu;

21.  norāda, ka Eiropas ģeoloģija var sniegt ļoti daudz potenciālu vietu lielu CO2 daudzumu pastāvīgai piesaistei, piemēram, zem Ziemeļjūras, tālu no cilvēku mājokļiem; atbalsta ES pasākumu un līdzekļu izmantošanu, lai izveidotu uzglabāšanas vietas raksturojuma vienotu definīciju, apzinātu piemērotas uzglabāšanas vietas visā Eiropā, izstrādātu eksperimentālus projektus un sagatavotu būvlaukumus komerciāla mēroga uzglabāšanai ieinteresētajās dalībvalstīs;

22.  aicina Komisiju veicināt potenciālo Eiropas CO2 uzglabāšanas vietu atlanta izstrādi;

23.  atzīst, ka Londonas protokola 6. pants ir grozīts, lai tas vairs nebūtu šķērslis CO2 pārrobežu transportēšanai piesaistes nolūkā; tomēr norāda, ka šīs izmaiņas ratifikācija varētu ilgt daudzus gadus; aicina Komisiju precizēt, vai pastāv apstākļi, kuros tā atļaus CO2 pārrobežu transportēšanu piesaistes veikšanai laikposmā pirms protokola ratifikācijas;

Uzglabāšanas saistības

24.  norāda, ka dažiem potenciālajiem CCS izstrādātājiem ir bažas par to, ka prasības un saistības, ko tiem uzliek saistībā ar CO2 ģeoloģisko uzglabāšanu dalībvalstu apstiprinātās vietās, ir neaprēķināmas un pārmērīgas; tomēr atgādina oglekļa dioksīda ģeoloģiskās uzglabāšanas direktīvā (CCS direktīvā) izklāstītos noteikumus par CO2 uzglabāšanas atbildību un pienākumiem, kas attiecas uz uzglabāšanas atļaujas turētājiem;

25.  pilnībā pieņem, ka nedrīkst pieļaut nekādas nejaušas CO2 noplūdes uzglabāšanas vietā un projekta vides integritāti ir jāaizsargā saskaņā ar CCS direktīvas 1. pantu; aicina Komisiju sniegt vadošus norādījumus par to, cik lielā mērā informācija par atbilstības pasākumiem būtu jānosaka iepriekšējās sarunās starp potenciālajiem operatoriem un kompetentajām iestādēm attiecīgajās dalībvalstīs;

26.  uzsver, ka CCS direktīva dod dalībvalstīm plašas manevrēšanas iespējas, nosakot finanšu nodrošinājumu, ko sniedz CCS operatori, un laikposmu, pēc kura atbildība par slēgtu uzglabāšanas vietu tiek nodota atbildīgajai iestādei; pieļauj, ka dalībvalstīm, kas meklē veidus, kā veicināt CCS attīstību, būs jārīkojas vairāk kā uzņēmējām un jāuzņemas lielāka atbildības daļa, nekā to izprot pašlaik;

27.  aicina Komisiju pārskatīt CCS direktīvas vadlīnijas, lai precizētu šos jautājumus;

28.  uzskata, ka CCS direktīvas prasībā, ka CO2 noplūdes gadījumā operatoriem jāatsakās no kvotām, nav ņemta vērā nepieciešamo koriģējošo pasākumu dārdzība; pauž bažas, ka šis pienākums rada turpmākus šķēršļus CCS attīstībai; aicina Komisiju sniegt priekšlikumu par tās veiktā CCS direktīvas izvērtējuma pārskatīšanu;

Uztveršanas un uzglabāšanas gatavības statuss

29.  uzstāj, ka ilgāk vairs nav pieņemami ieguldījumi spēkstacijās vai rūpnieciskās iekārtās, kas, visticamāk, radīs lielus CO2 emisiju daudzumus, neņemot vērā to, kā tos samazinās turpmāk;

30.  uzsver, ka saskaņā ar Eirobarometra aptauju Eiropas iedzīvotāji joprojām ir maz informēti par CCS, taču tie iedzīvotāji, kuri par to ir informēti, vairāk sliecas šo tehnoloģiju atbalstīt; aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot komunikāciju, lai uzlabotu sabiedrības informētību par CCS, un uzskata, ka dziļāka izpratne par CCS ir būtiska, lai sabiedrība to pieņemtu un CCS tiktu īstenota;

31.  atzīmē, ka dalībvalstīm ir atļauts dažādos veidos vērtēt CCS direktīvas noteikumus, kas pieprasa veikt uztveršanas, transportēšanas un uzglabāšanas spēju novērtējumu, pirms tiek piešķirtas darbības licences spēkstacijām;

32.  aicina Komisiju norādīt uz to, ka dalībvalstīs, kuras ir pieņēmušas lēmumu izmantot CCS tehnoloģiju, var noteikt, ka būvniecībā ir jāpilda nosacījums par atbilstīgu sagatavošanos CCS īstenošanai vai citiem pasākumiem ievērojamai CO2 emisiju samazināšanai visās spēkstacijās, kas darbojas ar fosilo kurināmo, un augsta līmeņa emisiju rūpniecības iekārtās, kuras ir lielākas par noteikto izmēru, izņemot elektroenerģijas pieprasījuma maksimālā līmeņa reducētājus vai gadījumus, kad dalībvalsts ir ievērojusi tiesību akta prasību par ceļveža publicēšanu, norādot, kā tā panāks 2050. gada mērķus CO2 samazināšanai, neizmantojot CSS;

33.  aicina Komisiju veikt analīzi un iesniegt ziņojumu par to CCS līmeni, kas būtu jāsasniedz līdz noteiktiem termiņiem, piemēram, līdz 2030. gadam, lai CCS sniegtu vērā ņemamu ieguldījumu 2050. gada emisiju samazināšanas mērķu īstenošanā;

Oglekļa uztveršana un lietošana

34.  atzinīgi vērtē dažādas iniciatīvas par to, kā izmantot CO2, lai samazinātu kopējās emisijas atmosfērā un radītu alternatīvus produktus, piemēram, ilgtspējīgas transporta degvielas; jo īpaši prasa Komisijai nekavējoties novērtēt CO2 drošas izmantošanas potenciālu, lai palielinātu naftas un gāzes atguvi Eiropas Savienībā;

o
o   o

35.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 140, 5.6.2009., 114. lpp. (2) OV C 251 E, 31.8.2013., 75. lpp.

Eiropas Parlamenta 2014. gada 14. janvāra rezolūcija par e-veselības rīcības plānu 2012.–2020. gadam — inovatīva veselības aprūpe 21. gadsimtam (2013/2061(INI))

P7_TA(2014)0010 A7-0443/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 6. decembra paziņojumu par E-veselības rīcības plānu 2012.–2020. gadam — inovatīva veselības aprūpe 21. gadsimtam (COM(2012)0736),

–  ņemot vērā Komisijas 2004. gada 30. aprīļa paziņojumu par e-veselību — labāka veselības aprūpe Eiropas pilsoņiem: rīcības plāns Eiropas e-veselības jomā (COM(2004)0356),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 2. jūlija Ieteikumu par elektronisko veselības karšu sistēmu pārrobežu sadarbspēju (2008/594/EK),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 4. novembra paziņojumu par telemedicīnu pacientu, veselības aprūpes sistēmu un sabiedrības labā (COM(2008)0689),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9. marta Direktīvu 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada janvāra e-veselības stratēģijas ziņojumu „Eiropas valstis ceļā uz valsts e-veselības infrastruktūrām”(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Reģionālās attīstības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0443/2013),

A.  tā kā kvalitatīvas universālas veselības aprūpes vienlīdzīga pieejamība uzskatāma par vienu no starptautiski atzītām pamattiesībām, jo īpaši Eiropas Savienībā;

B.  tā kā piekļuve veselības aprūpes sistēmai daudzos gadījumos ir ierobežota finansiālu vai reģionālu ierobežojumu (piemēram, mazapdzīvotos rajonos) rezultātā un e-veselības sistēmām var būt nozīmīga loma šo nevienlīdzību labošanā veselības jomā;

C.  tā kā pacientu uzticība piedāvātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem ir būtiska, lai garantētu augstas kvalitātes veselības aprūpi;

D.  tā kā Līguma 168. pantā noteikts, ka Eiropas Savienības rīcība, kas papildina valstu politiku, ir vērsta uz to, lai uzlabotu iedzīvotāju veselību, veiktu slimību profilaksi un novērstu draudus fiziskajai un garīgajai veselībai;

E.  tā kā tāpēc Savienības rīcība e-veselības jomā ietver palīdzību visām kompetentajām iestādēm vietējā, reģionālā, pavalsts vai valsts līmenī centienu saskaņošanā šajā jautājumā valsts un pārrobežu līmeņos un atbalsta sniegšanu jomās, kurās ES iesaistīšanās var radīt pievienoto vērtību;

F.  tā kā ekonomikas lejupslīde paredz valstu veselības aprūpei piešķirto līdzekļu samazinājumus, kā rezultātā jārod risinājumi veselības aprūpes sistēmu efektivitātes palielināšanai un tātad arī ilgtspējības nodrošināšanai;

G.  tā kā e-veselībai jākļūst par izmaksu ziņā izdevīgu un efektīvu veselības aprūpes nodrošināšanas veidu pacientiem, kuri cenšas samazināt ārstēšanās izdevumus, neradot lieku slogu pašreizējai valsts veselības aprūpes sistēmai;

H.  tā kā digitālās plaisas radītā nevienlīdzība aptvers arī veselības aprūpes jomu, ja, paplašinot e-veselības pakalpojumus, netiks uzlabota ātrgaitas interneta savienojumu pieejamība;

I.  tā kā ar veselības aprūpes nodrošināšanu saistītās organizatoriskās un kultūras pieejas dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgas, un tā nozīmīga vērtība, jo īpaši inovācijas stimulēšanai;

J.  tā kā ir jāsaskaras ar vairākām pārrobežu veselības aprūpes problēmām;

K.  tā kā ir palielinājusies iedzīvotāju mobilitāte savas valsts veselības aprūpes sistēmā un tā kā pašlaik biežāk gadās, ka daži pacienti izmanto medicīnisko aprūpi ārpus savas mītnes zemes;

L.  tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9. marta Direktīvas 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē 4. panta 5. punktā noteikts, ka Savienības darbība neskar dalībvalstīs spēkā esošos tiesību aktus par valodu lietošanu;

M.  tā kā pabalstu dēļ pacientiem nevajadzīgi jāatkārto klīniskie izmeklējumi, kuru rezultāti jau apkopoti medicīniskajos izrakstos un pieejami speciālistiem, kas tos var aplūkot dažādās vietās;

N.  tā kā informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT) jau ir pietiekami attīstītas, lai tās piemērotu e-veselības sistēmām, un tā kā vairākās ES dalībvalstīs un citās valstīs visā pasaulē ir novērota pozitīva pieredze, nodrošinot daudzus ieguvumus valstu līmenī, jo īpaši, ja tās izmanto pacientu drošuma stiprināšanai, veicinot holistisku pieeju pacientu aprūpē, stiprinot personalizētas medicīnas attīstību un palielinot veselības aprūpes sistēmu efektivitāti un tātad arī ilgtspējību;

O.  tā kā tomēr vēl ir jāiegulda pētniecībā, izstrādē, novērtēšanā un monitoringā, lai nodrošinātu, ka e-veselības sistēmu, tostarp mobilo lietojumprogrammu, izmantošana sniedz pozitīvus rezultātus;

P.  tā kā ir nepieciešama sadarbība starp IKT tehniķiem, patērētājiem, pacientiem, neoficiālajiem aprūpētājiem, veselības aprūpes jomas speciālistiem kopumā un jo īpaši ārstiem, kā arī valsts veselības aprūpes iestādēm;

Q.  tā kā e-veselības sekmīgas iniciatīvas un projekti, piemēram, „epSOS” vai „Cilvēka fizioloģijas virtuālais modelis”, ir apliecinājuši, ka e-veselības risinājumi ir augstu vērtējami;

R.  tā kā datubāzēm, piemēram, mākoņdatošanai, to atrašanās vietai un uzturēšanai ir būtiska nozīme un tā kā šādu datubāzu drošībai ir jābūt prioritārai;

S.  tā kā prioritāte būtu jāpiešķir juridiskiem un datu aizsardzības apsvērumiem saistībā ar e-veselību un, ņemot vērā, ka pacienta veselības informācija ir ļoti jutīga, ir nepieciešams atrast līdzsvaru starp datu aizsardzību un piekļuvi datiem un ieviest skaidrību attiecībā uz atbildību;

T.  tā kā visās dalībvalstīs ir nepieciešams tiesiskais regulējums e-veselības jomā;

U.  tā kā ir vajadzīgas ES vadlīnijas veselības nozares darbiniekiem attiecībā uz pacientu datu pareizu izmantošanu;

V.  tā kā ir nepieciešams veicināt ES mēroga standartu izmantošanu e-veselības sistēmu izstrādē un padarīt tās savietojamas starp dažādām dalībvalstīm, lai nodrošinātu šo sistēmu efektivitāti Eiropā pārrobežu mērogā, vienlaikus nodrošinot, ka standartizācijas darbību mērķis ir tikai panākt savstarpēju savietojamību un rezultātā nerodas viena tirgus dalībnieka monopolstāvoklis;

W.  tā kā ne visiem iedzīvotājiem un veselības aprūpes speciālistiem ir iespēja izmantot IT rīkus, kā arī nav nepieciešamo prasmju, lai izmantotu e-veselības pakalpojumus;

X.  tā kā tā rezultātā un nolūkā nodrošināt visiem dalībniekiem nepieciešamās zināšanas un prasmes iesaistīties e-veselībā:

Y.  tā kā ilgāka paredzamā dzīves ilguma un dzimuma noteiktas uzņēmības pret dažām slimībām dēļ sievietes biežāk skar hroniskas un invaliditāti izraisošas slimības;

Z.  tā kā hroniskiem pacientiem nepieciešams piemērot daudznozaru pieeju;

AA.  tā kā e-veselības risinājumi var paaugstināt pacientu, jo īpaši hronisku pacientu, labklājību, jo ārstēšanu vieglāk ir veikt mājās,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu „E-veselības rīcības plāns 2012.–2020. gadam: inovatīva veselības aprūpe 21. gadsimtam”, ar ko atjaunina 2004. gadā pieņemto e-veselības rīcības plānu, ieviešot papildu darbības, jo īpaši attiecībā uz piekļuves uzlabošanu veselības aprūpes pakalpojumiem, veselības aprūpes izmaksu samazināšanu un lielākas vienlīdzības nodrošināšanu Eiropas pilsoņiem; mudina Komisiju turpināt strādāt pie e-veselības plašas pieņemšanas visā ES;

2.  uzskata, ka, neskatoties uz visām e-veselības nepilnībām, tai ir milzīgs potenciāls, un tā varētu dot labumu veselības aprūpes speciālistiem, pacientiem un neoficiāliem aprūpētājiem, kā arī kompetentajām iestādēm;

3.  norāda uz e-veselības lietojumprogrammu iespējām, kas ļauj decentralizēti īstenot veselības aprūpes politiku reģionālā vai vietējā līmenī, kā arī pielāgot veselības aprūpes politikas nostādnes vietējām vajadzībām un atšķirībām;

4.  uzskata, ka nodrošinot rīkus, kas ir nepieciešami, lai izmantotu publiskos reāllaika datus, var labāk apzināt ieguvumu un riska attiecību, prognozēt nevēlamus notikumus un uzlabot veselības aprūpes tehnoloģijas novērtējuma efektivitāti;

5.  uzsver, ka e-veselības lietojumprogrammām jābūt pieejamām visiem un ka, izstrādājot kādu produktu vai programmatūru, obligāti jānodrošina tās pieejamība, lai nepieļautu nevienlīdzību attiecībā uz pieejamību;

6.  iesaka veikt nepieciešamos pasākumus, lai novērstu digitālo plaisu starp dažādiem dalībvalstu reģioniem un nodrošinātu, ka e-veselības pakalpojumu pieejamība un izmantošana nekļūst par sociālas vai teritoriālas nevienlīdzības avotu, nolūkā visiem ES pilsoņiem sniegt labumu vienādi un sasniedzot pacientus, kuri nav pazīstami ar IKT, kā arī tos, kuri citādi tiktu izslēgti vai saņemtu nepietiekamu aprūpi valstu veselības aprūpes sistēmās;

7.  lūdz Komisiju un dalībvalstis nodrošināt sievietēm vienlīdzīgu piekļuvi e-veselības jomai ne tikai kā pacientēm, bet arī kā aprūpes sniedzējām (profesionālām vai neprofesionālām), IKT speciālistēm un politikas veidotājām; uzsver, ka sievietes visu mūžu ir iesaistītas visos veselības aprūpes nozares līmeņos;

8.  aicina Komisiju rosināt un veicināt e-veselības pakalpojumus, kas izstrādāti (neoficiāliem) tuvinieku aprūpētājiem, lai atbalstītu tos aprūpes uzdevumu veikšanā, kuri bieži ir smagi, un sniegtu tiem iespēju nodrošināt pēc iespējas optimālu aprūpi;

9.  norāda, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai „e-veselības kultūra” tiktu pieņemta veselības aprūpes nozares speciālistu vidū, kā arī, lai pacientiem tiktu radīti apstākļi, kas ļauj pilnvērtīgi īstenot tiesības un uzticēties e-veselības sistēmai;

10.  uzsver, ka šajā sakarā ir svarīgi stiprināt veselības aprūpes speciālistu, pacientu un pacientu organizāciju lomu e-veselības rīcības plānu izstrādē un īstenošanā;

11.  it īpaši uzsver nepieciešamību nodrošināt, lai pacientiem būtu iespēja konsultēties un izmantot informāciju par savu veselību, un tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pacientu izglītotību veselības jomā, lai panāktu efektīvu e-veselības instrumentu īstenošanu;

12.  lūdz Komisiju un dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību digitālo līdzekļu lietošanas prasmēm un tehniskajai apmācībai, lai nodrošinātu, ka e-veselības rīki, jo īpaši telemedicīna, ir patiešām efektīvi un pieejami visiem iedzīvotājiem;

13.  pauž dziļu nožēlu, it īpaši ņemot vērā pašreizējo konkurētspējas krīzi Savienībā, par ierosinātajiem Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta samazinājumiem platjoslai un digitālajiem pakalpojumiem; pauž cerību, ka šai jomai tiks saglabāts finansējums saskaņā ar programmu „Apvārsnis 2020”; rosina vietējās un reģionālās iestādes efektīvi izmantot ES fondus e-veselības finansēšanai, vienlaikus, piemēram, nesamazinot finansējumu tradicionālajiem veselības aprūpes pakalpojumiem vai neslēdzot publiskās slimnīcas, un apmainīties ar zināšanām veselības pakalpojumu lietotprasmes jomā;

14.  mudina Komisiju un dalībvalstis sniegt saimnieciskos, materiālos un cilvēku resursus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka e-pakalpojumu pieejamība un lietojums nerada teritoriālu nevienlīdzību, piekļūstot jau esošo IKT pakalpojumiem;

15.  mudina it īpaši dalībvalstu kompetentās iestādes pilnībā izmantot ES struktūrfondu sniegtās iespējas, lai uzlabotu interneta savienojamību un samazinātu digitālo plaisu;

16.  aicina Komisiju atbalstīt šos centienus, izmantojot Eiropas digitalizācijas programmu, lai atvieglotu finansējuma izmantošanu šim nolūkam, vienlaikus nodrošinot skaidras vadlīnijas attiecībā uz finansējumu tiešam IKT un veselības nozares atbalstam, un vēl vairāk iesaistīties ar telekomunikāciju uzņēmumiem, lai veicinātu platjoslas pakalpojumu pārklājumu;

17.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt jaunus e-veselības instrumentus visiem pieejamā un lietotājiem ērtā veidā, lai tos varētu izmantot arī veci cilvēki un invalīdi;

18.  aicina Komisiju rosināt e-veselības risinājumus izolācijā esošām sievietēm, proti, ne tikai attālos rajonos dzīvojošām sievietēm, bet arī mājām piesaistītām sievietēm, kurām nav pieejamas mobilitātes iespējas un/vai (sociālā) atbalsta tīkls viņu veselības un labklājības nodrošināšanai;

19.  aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi iesaistīties centienos savest kopā visas ieinteresētās personas, lai apmainītos ar pieredzi un paraugpraksi;

20.  ņemot vērā šos apsvērumus, aicina izveidot sadarbības platformu pētniecībā starp pacientiem, akadēmiskajām aprindām, nozares dalībniekiem un speciālistiem, lai izstrādātu efektīvu un visaptverošu e-veselības politiku;

21.  norāda, ka e-veselības lietojumprogrammu izstrādei, tostarp veselības datu izmantošanai un atkārtota izmantošanai, ir vajadzīgi pasākumi konfidencialitātes, datu aizsardzības, atbildības un kompensācijas garantēšanai, lai nodrošinātu jutīgu datu aizsardzību pret uzlaušanu, nelikumīgu pārdošanu vai cita veida ļaunprātīgu izmantošanu; šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas nodomu sākt pētījumu par E-veselības pakalpojumu juridiskajiem aspektiem;

22.  mudina Komisiju un dalībvalstis iesniegt vadlīnijas un tiesību aktu priekšlikumus, ar ko labo tiesiskās nepilnības (it īpaši atbildības un saistību jomā), kuras pašlaik pastāv attiecībā uz e-veselības sistēmas efektīvu piemērošanu Eiropas mērogā;

23.  it īpaši mudina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt vadlīnijas un tiesību aktus par tiesiskajiem aspektiem un datu aizsardzības aspektiem saistībā ar e-veselību, jo īpaši tiesību aktus, kas dod iespēju nodrošināt datu kopīgošanu, apstrādi un analīzi, lai panāktu līdzsvaru starp datu aizsardzību un piekļuvi datiem;

24.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt labu pārvaldību attiecībā uz darbībām ar veselības informāciju internetā;

25.  uzsver, ka ārstiem, citiem veselības aprūpē iesaistītiem speciālistiem, pacientiem un neoficiāliem aprūpētājiem ir nepieciešams saņemt pastāvīgu un specializētu palīdzību un apmācību e-veselības jomā, lai palīdzētu attīstīt digitālās prasmes un tādējādi maksimāli izmantotu e-veselības pakalpojumus, nesaasinot sociālo un teritoriālo nevienlīdzību;

26.  uzskata, ka palīdzībā un apmācībā par galveno jāuzskata:

27.  ierosina, ka gan ārstu un pārējo veselības aprūpes jomā iesaistīto speciālistu, gan pacientu apvienību viedoklis jāņem vērā ne vien e-veselības lietojumprogrammu izstrādē, bet arī to izvērtēšanā un pārraudzībā;

28.  norāda uz nepieciešamību saglabāt cilvēcisko aspektu veselības aprūpē, jo īpaši saistībā ar iedzīvotāju novecošanos un no tās izrietošajām aizvien pieaugošām grūtībām nošķirt medicīnas aspektu no sociālā aspekta; tādēļ aicina Komisiju nodrošināt, ka ar e-veselības tehnoloģijām netiks aizstātas pacientu un viņu (veselības) aprūpes speciālistu savstarpējas uzticēšanās attiecības;

29.  prasa dalībvalstīm un Komisijai, lai tās īsteno e-veselības informētības un IT prasmju apmācības kampaņas (ņemot vērā sociālo un teritoriālo nevienlīdzību), lai novērstu zināšanu un uzticības trūkumu pacientu, iedzīvotāju un veselības aprūpes speciālistu vidū; uzskata, ka šīs kampaņas būtu jāpielāgo atbilstīgi katrai paredzētajai sociālajai grupai, jo iedzīvotāju informēšana un to aktīva līdzdalība ir galvenie faktori jauno veselības aprūpes pakalpojumu modeļu veiksmīgai izstrādei;

30.  mudina dalībvalstis turpināt un stiprināt sadarbību e-veselības jomā gan valstu un reģionālā, gan pārrobežu mērogā tā, lai attīstītākās valstis varētu nodot zināšanas mazāk pieredzējušām valstīm;

31.  prasa dalībvalstīm un Komisijai, lai tās īsteno pieredzes, zināšanu un labas prakses apmaiņu, sadarbojoties savā starpā un ar ieinteresētajām personām, ar mērķi tādējādi nodrošināt lielāku uz pacientu vērstu e-veselības sistēmu efektivitāti;

32.  uzsver, ka šajā nolūkā dalībvalstīm būtu jāturpina sadarboties, izmantojot elektroniskas platformas, kas ļauj apmainīties ar paraugpraksi attiecībā uz e-veselības sistēmām un risinājumiem, un ka gan Komisijai, gan dalībvalstīm būtu jāatbalsta saikne starp dažādiem e-veselības projektiem Eiropas Savienībā;

33.  uzsver mobilo ierīču lietojumprogrammu iespējas pacientiem, jo īpaši tiem, kuri cieš no hroniskām slimībām, un mudina izstrādāt lietderīgas lietojumprogrammas, kas paredzētas tikai veselības aprūpes jomai un kuru saturs ir medicīniski pārbaudīts;

34.  mudina Komisiju iesniegt mobilajām ierīcēm veltītu „m-veselības rīcības plānu”, kurā būtu jāparedz vadlīnijas attiecībā uz tirgus uzraudzību m-veselības lietojumprogrammām, lai nodrošinātu datu aizsardzību un sniegtās veselības aprūpes informācijas uzticamību, kā arī lai garantētu, ka šo lietojumprogrammu izstrāde tiek medicīniski pārbaudīta;

35.  mudina Komisiju un dalībvalstis pieņemt noteikumus par mobilo iekārtu lietojumprogrammām attiecībā uz veselības aprūpi, lai nodrošinātu pārraidītās informācijas patiesumu un mazinātu tiesiskās noteiktības un pārredzamības trūkumu šo lietojumprogrammu savākto datu izmantojumā;

36.  mudina Komisiju un dalībvalstis turpināt darbu tādos izmēģinājuma projektos kā „epSOS”, „Atjauno veselību” un/vai iniciatīvā „Cilvēka fizioloģijas virtuālais modelis”, lai nodrošinātu sadarbspēju Eiropas mērogā, kā arī turpināt atbalstīt inovatīvus risinājumus uz cilvēku vērstas aprūpes nodrošināšanai, tostarp progresīvo modelēšanu un simulācijas, kas nepieciešami progresīvas un personalizētas medicīnas mērķu sasniegšanai;

37.  uzsver, ka veselības aprūpes organizēšana ir dalībvalstu iestāžu kompetencē; tomēr mudina Komisiju turpināt sadarboties ar veselības aprūpes speciālistiem, pacientu apvienībām, citām galvenajām ieinteresētajām personām un kompetentajām iestādēm attiecībā uz politikas izstrādi un konfliktējošu prioritāšu izskatīšanu e-veselības jomā, paturot prātā, ka galvenā prioritāte ir pacientu piekļuve efektīvai un pieejamai veselības aprūpes sistēmai;

38.  uzsver, ka e-veselības sistēma rada jaunas darbavietas medicīnas, pētniecības un ar veselību saistīto pakalpojumu nozarē, un šajā saistībā aicina Komisiju mudināt valstu iestādes izmantot ES līdzekļus e-veselības projektu finansēšanai un pārrobežu veselības apdraudējumu novēršanai;

39.  ņemot vērā, ka ar e-veselības rīcības plānu paredz radīt jaunas darba iespējas pētniecības, veselības aprūpes, medicīnas un IKT nozarēs, aicina dalībvalstis, izglītojot, apmācot un pieņemot cilvēkus darbā, īpašu uzmanību pievērst dzimumu līdzsvaram visās šajās nozarēs;

40.  mudina Komisiju un dalībvalstis sadarboties, lai izstrādātu ilgtspējīgus modeļus e-veselības pakalpojumu finansēšanai no dalībvalstu veselības aprūpei paredzētajiem līdzekļiem, un šajā procesā apspriesties ar citām ieinteresētajām personām, piemēram, veselības apdrošināšanas fondiem, valstu veselības iestādēm, veselības aprūpes jomas speciālistiem un pacientu organizācijām;

41.  uzsver, ka inovācijas E-veselības nozarē rada jaunas iespējas uzņēmējdarbībai un stimulē turpmāko izaugsmi;

42.  uzsver nepieciešamību pastiprināt e-veselības sistēmu pētniecību, taču tam jānotiek tā, lai pētniecības izmaksām nebūtu tiešas ietekmes uz pakalpojuma izmaksām;

43.  mudina Komisiju nākamo pētniecības un izstrādes programmu ietvaros piešķirt līdzekļus e-veselībai;

44.  uzsver nepieciešamību garantēt pienācīgu atbalstu MVU, lai nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus e-veselības nozarē un veicinātu MVU piekļuvi tirgum šajā jomā, un nodrošināt, ka šie apstākļi veicina sociālo un teritoriālo kohēziju;

45.  tāpēc aicina Komisiju atbalstīt un veicināt e-veselības MVU e-veselības projektus, izstrādājot vadlīnijas attiecībā uz e-veselības tirgu un uzlabojot sadarbību starp, no vienas puses, MVU un, no otras puses, ieinteresētajām personām, pētniecības iestādēm un veselības apdrošināšanas shēmām, lai radītu inovācijas veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem;

46.  uzsver, ka attiecībā uz MVU izstrādātiem IKT instrumentiem ir jāpanāk pārredzamība un konkurence, lai nodrošinātu, ka e-veselības instrumentu cenas ir pieņemamas;

47.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt standartus datu apkopošanai, kopīgošanai un ziņošanai saistībā ar pārrobežu veselības problēmām;

48.  aicina Komisiju un dalībvalstis strādāt kopā ar pacientiem un citām attiecīgajām ieinteresētajām personām, lai noteiktu ar e-veselību saistītus instrumentus un modeļus, ar ko var atbalstīt Direktīvas 2011/24/ES 12. panta, kurš vērsts uz Eiropas veselības aprūpes sniedzēju un ekspertu centru references tīklu attīstību, īstenošanu vai attīstību;

49.  mudina Komisiju un dalībvalstis turpināt darbu, lai īstenotu Direktīvas 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē 14. pantu, ar ko izveido e-veselības tīklu;

50.  aicina Komisiju atļaut visām reģionālajām iestādēm, kas ir kompetentas e-veselības lietojumprogrammu izmantošanā, kļūt par dalībniecēm e-veselības tīklā, ko izveido ar Direktīvu 2011/24/ES;

51.  uzsver, ka, neskarot subsidiaritātes principu, ir jāizstrādā prakses ētikas kodekss pārrobežu pasākumu īstenošanai;

52.  uzsver, ka ir būtiski nodrošināt pacientiem piekļuvi viņu veselības aprūpes personas datiem; uzsver, ka pacientiem, kas devusi iepriekšēju piekrišanu izmantot šo datus, būtu vienmēr skaidri un pārredzami jāinformē par to, kā tos apstrādās;

53.  mudina Komisiju un dalībvalstis, tiklīdz šī regula stājusies spēkā, īstenot noteikumus par personas datu, kas attiecas uz veselību, apstrādi, kuri ietverti regulas priekšlikumā par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti;

54.  norāda, ka ir jāizmanto starptautiskie standarti gan informācijas modelēšanā, gan tās apmaiņā visās dalībvalstīs, kā arī ir jāizstrādā e-veselības profesiju starptautiskais kodekss un jāsaskaņo attiecīgās definīcijas;

55.  šajā saistībā atzinīgi vērtē pašreizējo starptautisko sadarbību ar Pasaules Veselības organizāciju un ESAO;

56.  atzinīgi vērtē ES un Amerikas Savienoto Valstu sadarbību e-veselības jomā, kas paredz tālāku sadarbību, tostarp arī projektos, kas izstrādāti saprašanās memoranda ietvaros, kurš tika noslēgts informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomā un īpaši ietver EK un ASV Veselības un sabiedrības pakalpojumu ministrijas kopīgi izstrādāto ceļvedi starptautiski atzītu elektronisko veselības informācijas sistēmu sadarbspējas standartu un sadarbspējas īstenošanas specifikāciju izstrādei;

57.  uzsver nepieciešamību nodrošināt tehnisko standartizāciju un sadarbspēju uz IKT balstītiem risinājumiem un datu apmaiņai visos Eiropas veselības aprūpes sistēmu līmeņos, vienlaikus izstrādājot vadlīnijas šo sistēmu ES mēroga sadarbspējai;

58.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pacientu un ārstu izmantoto lietojumprogrammu sadarbspēju, lai sasniegtu labākus rezultātus un uzlabotu komunikāciju;

59.  atzinīgi vērtē Komisijas nodomu līdz 2015. gadam ierosināt e-veselības sadarbspējas sistēmu un uzskata to par ļoti nozīmīgu soli, veicinot pacienta līdzdalību e-veselībā; uzskata, ka ir svarīgi šajā sistēmā izveidot arī standartizētu ziņojumus, kurus iekļautu medicīniskajos datos, kā arī sniegt atbalstu tādu medicīnas ierīču izstrādei, kurās tiktu veikta automātiska medicīnisko datu saglabāšana elektroniskā veidā;

60.  uzsver nepieciešamību nodrošināt, lai Eiropas veselības aprūpes sistēmu tehniskās standartizācijas un sadarbspējas nodrošināšanas procesā pilnībā tiktu ievērota Eiropas Savienības kultūru un valodu daudzveidība;

61.  prasa, lai ar e-veselību saistīto instrumentu izstrāde balstītos ne tikai uz tehnoloģiskiem un finansiāliem apsvērumiem, bet lai tās pamatā būtu arī šo instrumentu efektivitāte un lietderība, kas uzlabo rezultātus veselības jomā un dzīves kvalitāti, uzsverot, ka galvenajam instrumentu izstrādes mērķim vajadzētu būt pacientu, tostarp vecu cilvēku un pacientu ar invaliditāti, intereses;

62.  aicina dalībvalstis, veicinot plānu, uzsvērt dzimumu līdzsvara nozīmīgumu;

63.  mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt dzimumu ziņā līdzsvarotu pieeju veselības aprūpē un medicīnā un e-veselības rīcības plāna īstenošanā ņemt vērā sieviešu un meiteņu kā veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju īpašās vajadzības;

64.  uzsver, ka globāliem pētījumiem ir svarīga nozīme e-veselības medicīnisko pierādījumu bāzes veidošanā;

65.  iesaka dalībvalstīm un Komisijai ar Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta (EIGE) palīdzību apkopot pēc dzimuma grupētus datus par sākotnējiem konstatējumiem attiecībā uz e-veselības sistēmu un rīku pieejamību un ietekmi un aicina īstenot pasākumus, lai apmainītos ar paraugpraksi e-veselības īstenošanas jomā;

66.  atgādina, ka turpmākajā E-veselības rīcības plānā ir jāgarantē šādi pamatprincipi:

67.  aicina Komisiju reizi divos gados publicēt pārskatu par sasniegto progresu e-veselības rīcības plāna īstenošanā atsevišķās dalībvalstīs, parādot, kā šis instruments ir novatoriski pārveidots, lai nodrošinātu iedzīvotājiem efektīvas veselības aprūpes sistēmas, un attiecīgi noteikt iedarbīgus valsts un ES līmeņa rādītājus, kā vērtēt plānoto darbību sasniegumus, īpašu uzmanību pievēršot iespējamajai diskriminācijai vai nevienlīdzīgai piekļuvei, kas varētu ietekmēt patērētājus un pacientus;

68.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Reģionu komitejai un dalībvalstīm.

(1) http://www.ehealth-strategies.eu/report/eHealth_Strategies_Final_Report_Web.pdf

Eiropas Parlamenta 2014. gada 14. janvāra rezolūcija par pārtikas krīzi, krāpšanu pārtikas aprites jomā un tās kontroli (2013/2091(INI))

P7_TA(2014)0011 A7-0434/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā piecu punktu rīcības plānu(1), ko Komisija iesniedza 2013. gada martā pēc tam, kad tika atklāts plašs krāpnieku tīkls, kas zirga gaļu tirgoja kā liellopu gaļu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 882/2004 par oficiālo kontroli, ko veic, lai nodrošinātu atbilstības pārbaudi saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regulu (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz vispārīgus pārtikas aprites tiesību aktu principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem un par grozījumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (EK) Nr. 1924/2006 un (EK) Nr. 1925/2006, un par Komisijas Direktīvas 87/250/EEK, Padomes Direktīvas 90/496/EEK, Komisijas Direktīvas 1999/10/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/13/EK, Komisijas Direktīvu 2002/67/EK un 2008/5/EK un Komisijas Regulas (EK) Nr. 608/2004 atcelšanu,

–  ņemot vērā priekšlikumu Regulai, kas attiecas uz oficiālajām kontrolēm un citām oficiālām darbībām, kuras veic, lai nodrošinātu, ka tiek piemēroti dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību akti, noteikumi par dzīvnieku veselību un labturību, augu veselību, augu reproduktīvo materiālu un augu aizsardzības līdzekļiem (COM(2013)0265),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2012. gada 11. oktobra ziņojumu par interešu konflikta pārvaldību četrās Eiropas Savienības aģentūrās,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu, kā arī Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumus (A7-0434/2013),

A.  tā kā ES pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgie principi saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 178/2002 aizliedz tirgot nedrošus pārtikas produktus, kā arī krāpšanas praksi, pārtikas produktu viltošanu un visu citu praksi, kas varētu maldināt patērētāju;

B.  tā kā Regulā (EK) Nr. 1924/2006 par uzturvērtības un veselīguma norādēm uz pārtikas produktiem un Regulā (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem ir noteikti sīki izklāstīti noteikumi saistībā ar maldinošas reklāmas un marķēšanas prakses aizliegumu;

C.  tā kā ieviestais ES pārtikas nekaitīguma un pārtikas aprites tiesiskais regulējums līdz šim ir ES patērētājiem nodrošinājis augstu pārtikas nekaitīguma līmeni; tomēr spēkā esošie tiesību akti joprojām nav pietiekami stabili un uz tiem ne vienmēr var paļauties, tādēļ šajā saistībā ir jāveic uzlabojumi;

D.  tā kā tajā pašā laikā nesenie krāpšanas gadījumi pārtikas aprites jomā ir iedragājuši patērētāju uzticību pārtikas apritei, negatīvi ietekmējot lauksaimniecības un pārtikas nozari, jo minētie skandāli iedragā šīs svarīgās ES ekonomikas nozares kopējo tēlu; tā kā ir ārkārtīgi svarīgi atjaunot patērētāju uzticību Eiropas lauksaimniecības pārtikas produktiem Eiropas Savienībā un ārpus tās; tā kā tomēr vairums Eiropas lauksaimniecības pārtikas produktu ir augstas kvalitātes produkti un tāpēc ir pelnījuši starptautisku atzinību;

E.  tā kā pārredzamība ir Komisijas un dalībvalstu pieejas galvenais priekšnosacījums attiecībā uz pārtikas nekaitīguma pārbaudēm;

F.  tā kā lauksaimniecības un pārtikas nozare ir viena no lielākajām tautsaimniecības nozarēm ES, nodrošinot 48 miljonu darbavietu, un nozares ikgadējais pienesums ir EUR 715 miljardu vērtībā;

G.  tā kā atsevišķos gadījumos krāpšana pārtikas aprites jomā nelabvēlīgi ietekmē visas lauksaimniecības un pārtikas nozares tēlu;

H.  tā kā ES pārtikas aprites tiesību akti ir ļoti sīki izstrādāti pārtikas nekaitīguma jomā un ietver kontroles pasākumus un pārbaudes attiecībā uz atliekām un citu pārtikas un barības kontamināciju, bet tā kā nav ieviests regulējums, kas būtu vērsts tieši uz krāpšanu pārtikas aprites jomā, izņemot vispārēju noteikumu, ka patērētājus nedrīkst maldināt;

I.  tā kā problēma ir arī spēkā esošo tiesību aktu īstenošana, un katrā pārtikas aprites posmā ir vajadzīgas efektīvākas oficiālās pārbaudes attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes pārtiku;

J.  tā kā nav nekādu statistikas datu par krāpšanas pārtikas aprites jomā regularitāti ES un tā kā Komisija tikai nesen ir noteikusi krāpšanu pārtikas aprites jomā kā jaunu rīcības jomu;

K.  tā kā nesenie krāpšanas gadījumi ietver, piemēram, zirga gaļas kā liellopu gaļas pārdošanu, ar fenilbutazonu ārstētu zirgu gaļas kā ēdamas zirga gaļas pārdošanu, parastu miltu pārdošanu, nosaucot tos par bioloģiskajiem miltiem, daudznodalījumu būros dētu olu, kas nosauktas par bioloģiskajām olām, pārdošanu, ceļa sāls pārdošanu pārtikas sāls vietā, ar metanolu piesārņota alkohola izmantošanu stiprajos alkoholiskajos dzērienos, ar dioksīnu piesārņotu tauku izmantošana dzīvnieku barības ražošanā un nepareizu zivju sugu norādīšanu marķējumā;

L.  tā kā krāpšana pārtikas aprites jomā parasti notiek gadījumos, kad ir liela iespējamība un vilinājums izdarīt krāpšanu pārtikas aprites jomā un zems atklāšanas un sankciju risks;

M.  tā kā pārtikas aprite nereti ir garš un sarežģīts process, kurā piedalās daudzi pārtikas apritē iesaistītie uzņēmēji un citas puses; tā kā patērētāji arvien mazāk zina, kā viņu pārtika tiek ražota, un individuālie pārtikas apritē iesaistītie tirgus dalībnieki ne vienmēr ir informēti (un viņiem šāda prasība nav izvirzīta) par visu produkta ķēdi;

N.  tā kā liela mēroga krāpšana ar zirga gaļas izstrādājumiem Eiropā ir nekontrolējamās globalizētās piegādes sistēmas, lētu lauksaimniecības un pārtikas preču produktīvisma un nepilnīgās marķēšanas sistēmas pazīme;

O.  tā kā pārtikas apritē iesaistītie tirgotāji un starpnieki ne vienmēr ir reģistrēti un sertificēti kā pārtikas apritē iesaistīti uzņēmēji; tā kā Komisija un dalībvalstis nereti droši nezina, cik liels skaits nereģistrētu tirgotāju darbojas;

P.  tā kā pēc nopietniem krāpšanas gadījumiem pārtikas aprites jomā valstu kompetentās iestādes dažkārt slēdz par vainīgiem atzītos krāpnieciskos pārtikas uzņēmumus; tā kā minētie uzņēmumi ātri tiek reģistrēti citviet un turpina savu uzņēmējdarbību tāpat kā līdz šim; tā kā dalībvalstu savstarpēja informācijas apmaiņa par sodītajiem krāpnieciskajiem uzņēmumiem uzlabotu šo uzņēmumu uzraudzību, lai nepieļautu, ka tie veic jaunas krāpnieciskas darbības;

Q.  tā kā par ES pārtikas aprites tiesību aktu īstenošanu un piemērošanu ir atbildīgas dalībvalstis un tādējādi piemērošana un kontrole galvenokārt notiek valsts līmenī, tāpēc ES mēroga pārrobežu perspektīva ir ierobežota vai tādas nav vispār;

R.  tā kā valsts iestādes galvenokārt pievēršas pārtikas nekaitīguma pārbaudēm un bieži vien nepietiekamo spēju un resursu dēļ nepievērš galveno uzmanību krāpšanai pārtikas aprites jomā;

S.  tā kā dažu dalībvalstu kompetentajām iestādēm ir specializētas policijas vienības, lai apkarotu krāpšanu pārtikas aprites jomā; tā kā kontroles pasākumi dažās dalībvalstīs ir daļēji deleģēti privātām kontroles struktūrām; tā kā citās dalībvalstīs kontroles pasākumus īsteno tikai kompetentās iestādes;

T.  tā kā ātrās brīdināšanas sistēma pārtikas un barības jomā ir lietderīgs instruments ātrai informācijas apmaiņai starp dalībvalstīm un Komisiju, kā, piemēram, nesenajā krāpšanas gadījumā ar zirga gaļu;

U.  tā kā Komisijas Pārtikas un veterinārais birojs (turpmāk — PVB) ir atbildīgs par atbilstības ES pārtikas nekaitīguma un kvalitātes prasībām pārbaudīšanu un tā kā par šā biroja veicamajām revīzijām parasti tiek paziņots iepriekš un tās tiek sagatavotas kopā ar kompetentajām iestādēm; tā kā revīziju skaits gadā ir ierobežots PVB ierobežotās kapacitātes dēļ; tā kā PVB ir norādījis, ka pašlaik tā rīcībā nav aprīkojuma un ka tas nav apmācīts, lai pievērstos krāpšanai pārtikas aprites jomā;

V.  tā kā kompetentās iestādes, jo īpaši PVB, nepievērsa nekādu uzmanību brīdinājumiem par to, ka dažās dalībvalstīs pieaudzis nokauto zirgu skaits;

W.  tā kā Eiropols ir novērojis, ka pieaudzis krāpšanas gadījumu skaits pārtikas aprites jomā, un prognozē, ka šī tendence turpināsies un noziedzīgas organizācijas arvien vairāk iesaistīsies krāpšanā pārtikas aprites jomā;

X.  tā kā dalībvalstis var izmantot Eiropola informācijas sistēmu, lai apmainītos ar informāciju par pārrobežu izmeklēšanām; tā kā Eiropols var dalībvalstīm palīdzēt ar savu zinātību, analītiskajiem instrumentiem un datubāzēm tikai pēc dalībvalstu pieprasījuma; tā kā krāpšanas ar zirga gaļu gadījumā dalībvalstis sākotnēji nevēlējās sadarboties ar Eiropolu,

Y.  tā kā Eiropols kopš 2011. gada ir sekmīgi veicis vairākas OPSON operācijas attiecībā uz viltotiem un standartam neatbilstīgiem pārtikas produktiem; tā kā Eiropols šajās operācijās sadarbojas ar Interpolu, dalībvalstu iestādēm, valstīm, kas nav ES dalībvalstis, un privātajiem partneriem;

Z.  tā kā gaļas un gaļas produktu izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas marķējums pats par sevi nenovērš krāpšanas iespēju; tā kā pārtikas produkta izcelsme atsevišķos gadījumos daļēji nosaka pārtikas produkta cenu;

AA.  tā kā gadījumā, ja tiks noslēgti Eiropas Savienības paredzētie brīvās tirdzniecības nolīgumi, Eiropas Savienības tiesību aktu ietekme pārtikas kontroles jomā varētu samazināties;

AB.  tā kā krāpšana atkārtoti jāizpēta tādos ekonomikas apstākļos, kurus ietekmējusi globālā finanšu krīze un sociālais dempings Eiropas Savienībā un ārpus tās;

AC.  tā kā tirdzniecības dēļ tiek izvēlēti piedāvājumi, kam ir zems kvalitātes, drošības un pārredzamības līmenis, un šī prakse ietekmē visas nozares kopējo peļņu;

AD.  tā kā izplatīšanas un izplatīšanas starpnieku prakse destabilizē ražošanas tirgus, jo samazina ražotāju peļņu;

Krāpšana pārtikas aprites jomā — darbības joma un definīcija

1.  pauž nožēlu par to, ka krāpšanas pārtikas aprites jomā apkarošana ir samērā jauns Eiropas darba kārtības jautājums un ka iepriekš tas nav bijis svarīga likumdošanas un piemērošanas prioritāte ES un valstu līmenī;

2.  pauž bažas par iespējamo ietekmi, ko krāpšana pārtikas jomā atstās uz patērētāju uzticēšanos, pārtikas nekaitīgumu, pārtikas ķēdes darbību un lauksaimniecības produktu cenu stabilitāti, un uzsver, ka ir svarīgi ātri atgūt Eiropas patērētāju uzticēšanos;

3.  tāpēc aicina Komisiju pievērst visu nepieciešamo uzmanību krāpšanai pārtikas aprites jomā un veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai pārtikas krāpšanas novēršanu un apkarošanu padarītu par ES politikas sastāvdaļu;

4.  uzsver nepieciešamību gūt plašāku izpratni par krāpšanas gadījumu pārtikas aprites jomā mērogu, regularitāti un elementiem ES; aicina Komisiju un dalībvalstis regulāri apkopot datus par krāpšanas gadījumiem un apmainīties ar labākajām praksēm, lai noteiktu un apkarotu krāpšanu pārtikas aprites jomā;

5.  norāda, ka ES tiesību aktos pašlaik nav sniegta krāpšanas pārtikas aprites jomā definīcija un ka dalībvalstis tās definēšanā izmanto atšķirīgas metodoloģijas; uzskata, ka vienota definīcija ir būtiska, lai izstrādātu Eiropas pieeju krāpšanas pārtikas aprites jomā apkarošanai; uzsver vajadzību ES līmenī ātri pieņemt saskaņotu definīciju, pamatojoties uz diskusijām ar dalībvalstīm, attiecīgajām ieinteresētajām personām un ekspertiem un ietverot tādus elementus kā neatbilstība pārtikas aprites tiesību aktiem un/vai patērētāju maldināšana (tostarp ar produktu saistītas informācijas noklusēšana), nolūks un potenciālais finansiālais ieguvums un/vai konkurences priekšrocības;

6.  uzsver, ka, ņemot vērā ES vienotā tirgus veidu, ar pārtiku saistīta krāpšana daudzos gadījumos sniedzas ārpus dalībvalstu robežām un kļūst par apdraudējumu visu Eiropas iedzīvotāju veselībai;

7.  norāda, ka nesenie krāpšanas gadījumi pārtikas aprites jomā ir parādījuši dažādus veidus, kā notiek krāpšana pārtikas aprites jomā, piemēram, būtiskas sastāvdaļas aizstājot ar lētākām vai zemākas kvalitātes alternatīvām, marķējumā nepareizi norādot gaļas un jūras velšu produktos izmantotās dzīvnieku sugas, marķējumā norādot nepareizu svaru, bioloģisko pārtikas produktu vietā pārdodot parastus pārtikas produktus, negodīgi izmantojot izcelsmes vai dzīvnieku labturības logotipus, norādes par savvaļā ķertām zivīm izmantojot zivjaudzētavā audzētu zivju marķējumā, mazvērtīgākas zivis tirgojot ar augstākas kategorijas vai dārgākas sugas nosaukumu vai viltojot un pārdodot pārtikas produktus pēc derīguma termiņa beigām;

8.  norāda, ka pārtikas produkti, kurus bieži izmanto krāpšanas darbībām, ir olīveļļa, zivis, bioloģiskie produkti, graudaugi, medus, kafija, tēja, garšvielas, vīns, konkrētu augļu sulas, piens un gaļa;

9.  pauž bažas par liecībām, kas norāda uz šādu gadījumu skaita pieaugumu, un par to, ka krāpšana ir augoša tendence, kas atspoguļo pārtikas aprites strukturālu nepilnību;

Veicinoši faktori

10.  norāda, ka krāpšana pārtikas aprites jomā parasti notiek gadījumos, kad ir iespējami lieli finansiāli ieguvumi un zems atklāšanas risks; uzskata, ka nav attaisnojams tas, ka izdarīt krāpšanu pārtikas aprites jomā ES ir izdevīgi un ka atklāšanas iespējas ir samērā mazas;

11.  norāda uz pārtikas aprites sarežģītību un pārrobežu raksturu, kas kopā ar to, ka kontroles pasākumi, sankcijas un piemērošana galvenokārt notiek valsts līmenī, paaugstina krāpšanas pārtikas aprites jomā risku; uzskata, ka sastāvdaļu un produktu izsekojamības uzlabošana visos pārtikas aprites posmos palīdzētu novērst krāpšanu;

12.  uzsver, ka lielāka uzmanība ir jāvelta no trešām valstīm ievesto preču kontrolei un to atbilstībai ES standartiem pārtikas un dzīvnieku barības nekaitīguma jomā;

13.  vērš uzmanību arī uz citiem faktoriem, uz kuriem nereti atsaucas kā uz krāpšanu pārtikas aprites jomā veicinošiem faktoriem, piemēram, pašreizējo ekonomikas krīzi, taupības pasākumiem, kas skar kontroles aģentūras, un spiedienu no mazumtirdzniecības nozares un citām pusēm ražot vēl lētākus pārtikas produktus;

Gūtā pieredze un ieteikumi

Institucionālais regulējums

14.  atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu izveidot krāpšanas pārtikas aprites jomā darba grupu un atzīst Eiropola centienus cīņā pret krāpšanu pārtikas aprites jomā; mudina Komisiju apsvērt ES references laboratorijas (EURL) pārtikas produktu autentificēšanai izveidi;

15.  atzinīgi vērtē Komisijas nodomu 2014. gadā rīkot konferenci saistībā ar krāpšanu pārtikas aprites jomā, lai palielinātu iesaistīto dalībnieku informētību;

16.  pauž pārliecību, ka nepieteiktas neatkarīgas pārbaudes ir būtiskas, lai nodrošinātu pārtikas nekaitīguma un marķēšanas standartu efektīvu īstenošanu; tādējādi uzskata, ka nepieteiktām pārbaudēm ir jākļūst par standartu;

17.  aicina Komisiju paplašināt PVB revīziju piemērošanas jomu, lai ietvertu krāpšanu pārtikas aprites jomā; uzskata, ka PVB un dalībvalstīm būtu jāveic sistemātiskas, neatkarīgas un obligātas nepieteiktas pārbaudes, lai atklātu tīšus pārkāpumus un nodrošinātu augstāku pārtikas nekaitīguma standartu ievērošanu; uzskata, ka patērētāju uzticēšanās atgūšanas un saglabāšanas nolūkā ir svarīgi izveidot pārredzamu pieeju oficiālo pārbaužu un inspekciju veikšanai un publiskot pārbaužu un inspekciju ziņojumus un rezultātus attiecībā uz pārtikas apritē iesaistītajiem uzņēmējiem;

18.  pauž nožēlu, ka Komisija un dalībvalstis nepietiekami izmanto PVB ziņojumus un revīzijas, un par tām netiek sniegta pienācīga informācija; aicina Komisiju aktīvāk izmantot PVB ziņojumus un ieteikumus;

19.  aicina budžeta lēmējinstitūciju palielināt PVB un Komisijas darba grupas krāpšanas pārtikas aprites jomā kapacitāti un resursus;

20.  pauž bažas par finansējuma samazināšanu iestādēm, kas šos būtiskos monitoringa uzdevumus veic Eiropas Savienībā;

21.  aicina dalībvalstis un Eiropas reģionus kontroles iestāžu rīcībā nodot pietiekamus personāla, finanšu un tehniskos resursus;

22.  uzsver, ka efektīvas kontroles un pārbaudes būtu jāveic tā, lai neradītu papildu administratīvo slogu MVU;

23.  ierosina reizi gadā rīkot PVB uzklausīšanu Parlamenta Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejā, lai apspriestu veiktās un turpmākās revīzijas, pirms PVB pieņem savu nākamā gada darba programmu;

24.  aicina dalībvalstis nodrošināt PVB izvirzīto jautājumu pienācīgu izskatīšanu un risināšanu;

25.  norāda, ka izmaiņas PVB darba programmas pārskatīšanas un prioritāšu noteikšanas procesā nedrīkst ietekmēt PVB darba programmu pieņemšanas juridisko procesu;

26.  precīzāk, mudina Komisiju un dalībvalstis rīkoties, pamatojoties uz PVB revīziju rezultātiem, attiecībā uz viltotiem to kaušanai paredzēto dzīvnieku medicīniskās apskates reģistriem, ko eksportē uz ES, un aizliegt laist ES tirgū no trešām valstīm ievestu gaļu un citus dzīvnieku izcelsmes produktus, kuriem nevar garantēt atbilstību ES pārtikas nekaitīguma prasībām;

27.  norāda, ka dalībvalstīm jurisdikcijas problēmu dēļ nereti ir grūti izvirzīt sekmīgu apsūdzību pret pārtikas apritē iesaistītiem uzņēmējiem, kas veic krāpniecisku darbību pāri ES robežām; pauž nožēlu par to, ka pārrobežu gadījumos, kad notiek krāpšana pārtikas aprites jomā, dalībvalstis regulāri nesadarbojas ar Eiropolu, bet gan darbojas divpusēji;

28.  atzīst, ka krāpniecisku prakšu atklāšanā pārtikas nozarē svarīgi ir ziņotāji; aicina dalībvalstis radīt atbilstīgus apstākļus, kas ziņotājiem ļautu droši un anonīmi atmaskot ļaunprātīgas prakses;

29.  uzskata, ka dalībvalstu kompetentajām iestādēm ir pēc iespējas vairāk un pienācīgi jāinformē sabiedrība par produktu izņemšanu no tirdzniecības un citiem pasākumiem, ko kompetentās iestādes veikušas saistībā ar krāpšanas gadījumiem pārtikas aprites jomā;

Tiesiskais regulējums

30.  uzskata, ka oficiāli kontroles pasākumi būtu jāvērš ne tikai uz pārtikas nekaitīguma jautājumiem, bet arī uz krāpšanas novēršanu un patērētāju maldināšanas risku; atzinīgi vērtē to, ka Komisijas priekšlikums pārskatīt oficiālus kontroles pasākumus ietver papildu kontroli attiecībā uz krāpšanu pārtikas aprites jomā, ja kompetentajām iestādēm ir iemesls aizdomām par uzņēmēja krāpniecisku darbību;

31.  konstatē, ka dažas dalībvalstis kontroles pasākumus daļēji deleģē privātām kontroles struktūrām; uzsver, ka dalībvalstu kompetentajām iestādēm būtu vienmēr jāuzrauga kontroles sistēmas un jāpārbauda, jāsertificē un rūpīgi jākontrolē visas privātās kontroles sistēmas, lai nodrošinātu, ka tās atbilst valsts un starptautiskajiem standartiem, un lai to rezultāti ir pieejami valsts aģentūrām;

32.  noraida jebkādus plānus deleģēt inspekciju uzdevumus no valsts iestādēm uzņēmējiem;

33.  uzskata, ka būtu jāizskaidro tirgotāju nozīme un tiesiskais regulējums, kas piemērojams uzņēmumu savstarpējiem pārdošanas darījumiem;

34.  uzskata, ka visiem komercuzņēmumiem, kas apstrādā, pārdod vai uzglabā izejvielas, pārtikas produktu sastāvdaļas vai pārtikas produktus cilvēku pārtikas apritē, tostarp tirgotājiem un saldētavu īpašniekiem, vajadzētu būt reģistrētiem kā pārtikas apritē iesaistītiem uzņēmējiem, un attiecībā uz viņiem būtu jāveic kontroles pasākumi;

35.  uzskata, ka pārtikas apritē iesaistītajiem uzņēmējiem ir jābūt spējīgiem sniegt informāciju par pārtikas produkta vai tā sastāvdaļu izcelsmes avotu, lai katrs ražošanas ķēdē iesaistītais pārtikas uzņēmējs uzņemtos atbildību par galaproduktu;

36.  atzīst, ka ir svarīgi, lai uzņēmumu savstarpējos darījumos un darījumos ar patērētājiem tiktu izmantotas skaidras un pārredzamas etiķetes, un aicina Komisiju pārskatīt šo ES pārtikas aprites tiesību aktu jomu, lai samazinātu krāpšanas pārtikas aprites jomā risku;

37.  aicina veicināt informētību par uzņēmumu savstarpējiem darījumiem un darījumiem starp uzņēmumiem un patērētājiem saldētas pārtikas marķēšanas jomā un uzlabot šo darījumu uzraudzību; aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par gaļas un zivju obligātu marķēšanu, norādot, vai gaļa un zivis ir bijušas saldētas, cik reižu un cik ilgu laiku tās ir bijušas saldētas;

38.  uzskata, ka, lai gan izcelsmes valsts marķējums nav tiešā veidā instruments cīņai pret krāpšanu pārtikas jomā, tas var palīdzēt nodrošināt labāku izsekojamību visos pārtikas piegādes ķēdes posmos, stabilākas attiecības starp gaļas piegādātājiem un pārstrādātājiem, lielāku rūpību, kad pārtikas apritē iesaistītie tirgus dalībnieki izvēlas piegādātājus un produktus, un uzticamāku informāciju patērētājiem, tādējādi atgūstot patērētāju uzticību;

39.  atgādina, ka Regulā (ES) Nr. 1169/2011 ir noteikts, ka Komisija līdz 2013. gada decembrim pieņem īstenošanas aktus par obligātu izcelsmes valsts marķējumu cūkgaļai, aitas, kazas un mājputnu gaļai, kā arī — pēc ietekmes novērtēšanas — par brīvprātīgu pārtikas marķēšanu;

40.  aicina Komisiju ātri sagatavot šos īstenošanas aktus par svaigas cūkgaļas, aitas, kazas un mājputnu gaļas marķēšanu, par pamatu ņemot noteikumus, ko piemēro nepārstrādātai liellopu un teļa gaļai, un tādējādi informēt patērētājus par dzīvnieku dzimšanas, audzēšanas un nokaušanas vietu, vienlaikus ņemot vērā spēkā esošās valstu un reģionālās sistēmas gaļas izcelsmes norādīšanai;

41.  turklāt atgādina, ka Parlaments iepriekš ir prasījis ieviest izcelsmes marķējumu gaļai, ko izmanto pārstrādātos pārtikas produktos, un ka Komisija izstrādā ziņojumu par obligātu izcelsmes marķējumu gaļai, ko izmanto kā sastāvdaļu; mudina Komisiju ātri iesniegt savu ziņojumu un pēc tam sagatavot tiesību aktu priekšlikumus, lai padarītu gaļas izcelsmes norādi obligātu attiecībā uz pārstrādātu pārtiku, vienlaikus ņemot vērā ietekmes novērtējumus un izvairoties no pārmērīgām izmaksām un administratīvā sloga;

42.  prasa uzlabot to zivju norādīšanu marķējumā, kas izmantotas pārstrādātos pārtikas produktos, jo īpaši norādīt zvejas zonas un paņēmienus;

43.  aicina Komisiju kopā ar ieinteresētajām personām un dalībvalstīm paātrināt centienus izpētīt iespējas un nepieciešamību pārtikas apritē ieviest elektroniskas sertifikācijas sistēmas, kas varētu samazināt tādas krāpšanas iespējamību, kuras pamatā ir papīra sertifikāti;

44.  prasa Komisijai izveidot centralizētu Eiropas reģistru zirgu pasēm, lai novērstu pasu dublikātu krāpniecisku izsniegšanu;

45.  pauž bažas par to, ka nav Eiropas tiesiskā regulējuma par klonētu dzīvnieku gaļu;

46.  aicina Komisiju izstrādāt klonētu dzīvnieku gaļas izsekošanas un noteikšanas metodi, piemēram, ieviest starptautisku datubāzi, kurā būtu klonētu dzīvnieku ģenētiskie dati;

Korporatīvā atbildība

47.  uzskata, ka būtu vērtīgi, ja pārtikas nozare, papildinot un neaizstājot oficiālās kontroles pārtikas nozarē, proaktīvi izstrādātu privātā sektora krāpšanas apkarošanas iniciatīvas, piemēram, produktu integritātes pārbaudes, pašuzraudzību, analīzi, produktu izsekošanas plānus, revīzijas un sertifikācijas, un atzinīgi vērtē pašreizējās iniciatīvas, piemēram, globālo pārtikas nekaitīguma iniciatīvu un Mičiganas Universitātes iniciatīvu pret krāpšanu pārtikas apritē;

48.  aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt iespēju pārtikas apritē iesaistītiem uzņēmējiem piemērot juridisku pienākumu ziņot kompetentajām iestādēm par krāpšanas gadījumu pārtikas aprites jomā regularitāti;

49.  uzskata, ka mazumtirdzniecības nozare ir īpaši atbildīga par pārtikas produktu integritātes garantēšanu un ka tai ir jāprasa saviem piegādātājiem nodrošināt nekaitīgu un drošu pārtikas apriti; uzskata, ka mazumtirgotāju pienākums ir pārbaudīt vismaz formālu atbilstību marķēšanas noteikumiem; pauž nožēlu par spiedienu uz primārajiem ražotājiem, kuru izdara mazumtirdzniecības nozare un citi pārtikas apritē iesaistītie uzņēmēji, ražot vēl lētākus pārtikas produktus, bieži vien uz pārtikas produktu vai to sastāvdaļu rēķina;

50.  norāda, ka pārtikas apritē iesaistītie uzņēmēji ne vienmēr ir informēti par to sastāvdaļu izcelsmi, kuras tie izmanto; uzskata, ka šajā ziņā lielāku pārredzamību var garantēt īsas (vietēja un reģionāla mēroga) piegādes ķēdes un ka ar tām var aizstāt garās un sarežģītās ķēdes, kurām bija nozīmīga loma ar krāpšanu saistītajā pārtikas krīzē;

51.  aicina Komisiju iesniegt tiesību aktu priekšlikumus, ņemot vērā Regulu (ES) Nr. 1151/2012 par kvalitātes shēmām lauksaimniecības un pārtikas produktiem, attiecībā uz „vietējās un tiešās tirdzniecības” marķējumu, lai palīdzētu popularizēt šos tirgus un palīdzētu lauksaimniekiem savai produkcijai pievienot vērtību;

Piemērošanas un kontroles pasākumi

52.  aicina Komisiju, piemērojot Regulas (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem 7. un 17. pantā noteiktās prasības, sodīt par tādu produktu tirdzniecību, kas tiek tirgoti ar apzināti nepatiesu vai maldinošu nosaukumu, un novērst šādu produktu tirdzniecību, jo uzskata, ka arī tas ir krāpšanas veids pārtikas aprites jomā;

53.  pauž pārliecību, ka ir jāmaina kompetento iestāžu attieksme, pārejot no administratīvas un veterināras pieejas uz politikas pieeju, kuras pamatā būtu Dānijas Pārtikas pārvaldes „operatīvās nodaļas”, kā arī Itālijas Arma dei Carabinieri un Guardia di Finanza pieredze; uzsver ka priekšnoteikums šādai rīcībai ir tas, ka norādītās tiesās amatus ieņemtu tiesneši, kuriem ir zināšanas par pārtikas aprites tiesību aktiem;

54.  uzsver, ka kontroļu veikšanai vajadzētu pamatoties uz riskiem un ietvert riska profilu un neaizsargātības novērtējumu izstrādi attiecībā uz katru pārtikas apriti un pārtikas produktu, izmantojot pašreiz īstenoto akadēmisko pētījumu datus, kuros tiek apvienotas zināšanas pārtikas autentiskuma un kriminoloģijas jomā, ietverot arī Amsterdamas VU Universitātes un Vāgeningenas Universitātes pētījumus;

55.  aicina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk veicināt Eiropas un valstu pētniecības un attīstības programmas, lai izstrādātu un ieviestu tehnoloģijas un metodes, ko izmanto, lai atklātu krāpšanu pārtikas aprites jomā, piemēram, sensoru tehnoloģiju, datu analīzi un produktu identifikācijas zīmi, un padarītu pārbaužu veikšanu komerciāli pieejamu īsā laikā; atzinīgi vērtē pašreizējos Eiropas pētniecības projektus attiecībā uz pārtikas integritāti un autentiskumu, piemēram, TRACE un AuthenticFood;

56.  iesaka PVB un valstu iestādēm savās revīzijās ietvert tā saucamās masu bilances pārbaudes attiecībā uz ieejas, izejas un atkritumu plūsmām;

57.  mudina uzlabot koordināciju un saziņu starp valsts iestādēm, kas atbildīgas par krāpšanas pārtikas aprites jomā izmeklēšanu, tādējādi palīdzot dalībvalstu centieniem novērst šo problēmu; tāpēc aicina Komisiju steidzami ieviest elektronisku sistēmu, kas balstīta uz pašreizējo ātrās brīdināšanas sistēmu pārtikas un barības jomā (RASFF), kā to ierosināja Komisija, lai būtu iespējama ātra informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm un Komisiju attiecībā uz krāpšanas gadījumiem pārtikas apritē; aicina publiskot gada pārskatus, īsi izklāstot atklātos pārtikas krāpšanas gadījumus, līdzīgi kā tas ir RASFF ziņojumos;

58.  prasa izveidot tīklu cīņai pret krāpšanu pārtikas aprites jomā, kas pastiprinātu koordināciju starp dažādām Eiropas organizācijām (Eiropolu, Eirojustu, PVB) ar mērķi labāk novērst un noteikt krāpšanu pārtikas aprites jomā;

59.  ierosina ieviest DNS testu kā standarta procedūru sugu noteikšanai izlases pārbaudēs, jo īpaši attiecībā uz gaļas un zivju produktiem, un šajā saistībā izveidot centralizētu DNS datubāzi;

60.  aicina Komisiju novērst nepilnības spēkā esošajos pārtikas nekaitīguma un izsekojamības noteikumos attiecībā uz pārtikas importu no trešām personām, kas rada lielāku krāpšanas risku pārtikas aprites jomā;

61.  prasa, lai, Eiropas Savienībai vienojoties par brīvās tirdzniecības nolīgumiem, netiktu radītas izmaiņas ES tiesību aktos par pārtikas nodrošinājumu un nekaitīgumu un netiktu samazinātas kontroles spējas šo tiesību aktu piemērošanas jomā;

62.  uzskata, ka pārbaužu rezultātiem jābūt publiskotiem viegli pieejamā un patērētājiem saprotamā veidā, piemēram, novērtējuma shēmas veidā; pauž pārliecību, ka tas palīdzētu patērētājiem lēmumu pieņemšanā, kā arī mudinātu pārtikas apritē iesaistītos uzņēmējus darboties godprātīgi;

Sankcijas

63.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu pastiprināt sankcijas, lai vismaz mazinātu paredzamos ekonomiskos ieguvumus, ko cenšas gūt pārkāpēji, bet uzskata, ka tās nav pietiekami preventīvas; uzskata, ka dalībvalstīm par krāpšanu pārtikas aprites jomā būtu jānosaka tādas sankcijas, kas ir paredzamas vismaz divreiz lielākas par ekonomisko ieguvumu, ko cenšas gūt ar krāpniecisko darbību; uzskata, ka ir nepieciešams papildu atturošs pasākums — dalībvalstīm ir jānosaka vēl augstākas sankcijas, tostarp kriminālsodi, par tādiem krāpšanas gadījumiem, kuros ir apzināti apdraudēta sabiedrības veselība, un gadījumos, kas saistīti ar mazaizsargātiem patērētājiem paredzētiem produktiem; turklāt ierosina, ka atkārtotu pārkāpumu gadījumā ir jāanulē pārtikas apritē iesaistītā uzņēmēja reģistrācija;

64.  pauž nožēlu, ka Komisijas rīcībā nav pārskata par dažādajām valstu sistēmām attiecībā uz sankcijām par pārkāpumiem, kas saistīti ar krāpšanu pārtikas aprites jomā, un attiecībā uz minēto sankciju režīmu darbību, pamatojoties uz ES tiesību aktiem; aicina Komisiju pēc iespējas ātri sagatavot minēto pārskatu;

65.  aicina labāk ņemt vērā dzīvnieku labturības apstākļus un pastiprināt sankcijas, ko piemēro, ja noteikumi netiek ievēroti;

66.  aicina Komisiju apkopot datus no dalībvalstīm un ziņot par dažādo kārtību, kādā dalībvalstis piemēro sankcijas par pārkāpumiem, kas saistīti ar krāpšanu pārtikas aprites jomā, par šo sankciju veidu un līmeni un par to, kā šis sankciju režīms darbojas;

67.  aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt arī citas metodes, kuru mērķis ir novērst un neveicināt krāpšanu pārtikas aprites jomā, piemēram, publiskojot Eiropas reģistrā par vainīgiem atzīto pārtikas apritē iesaistīto krāpniecisko uzņēmumu nosaukumus, tādējādi radot tiem apkaunojumu;

68.  prasa paplašināt pašreizējās izsekojamības sistēmas un konsekventi īstenot Regulā (EK) Nr. 178/2002 paredzēto nepārtraukto izsekojamību, kas attiecas uz pārtikas produktiem, dzīvnieku barību, pārtikas ražošanā izmantotajiem dzīvniekiem un visām pārējām vielām, kuras paredzēts izmantot vai kuras varētu būt iespējams izmantot pārtikas vai dzīvnieku barības ražošanā; prasa, lai Eiropā visa pārtikas aprites ķēde visos ražošanas, apstrādes, tirdzniecības un izplatīšanas posmos būtu pārskatāma un kontrolieriem to būtu iespējams pilnībā kontrolēt, tā nodrošinot, ka ikvienā ražošanas posmā iespējams ātri identificēt viltotus pārtikas produktus;

69.  ierosina ieviest uzņēmumu pētnieciskajām laboratorijām un laboratoriju darbiniekiem pienākumu paziņot kompetentajām uzraudzības iestādēm visus pārtikas produktu un dzīvnieku barības analīžu rezultātus, kuri vedina domāt, ka ir notikusi krāpšana, vai kuri ir būtiski krāpšanas apkarošanai;

o
o   o

70.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) http://ec.europa.eu/food/food/horsemeat/plan_en.htm

Eiropas Parlamenta 2014. gada 14. janvāra rezolūcija par efektīvām darba inspekcijām kā stratēģiju darba apstākļu uzlabošanai Eiropā (2013/2112(INI))

P7_TA(2014)0012 A7-0458/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, jo īpaši tā preambulu, kā arī 3. un 6. pantu,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 6., 9., 145., 151., 152., 153., 154., 156., 159. un 168. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 1., 3., 27., 31., 32. un 33. pantu,

–  ņemot vērā 1996. gada 3. maija Eiropas Sociālo hartu un jo īpaši tās I sadaļu un II sadaļas 3. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) darba pamatstandartus un tās konvencijas un ieteikumus par darba administrēšanu un darba inspekcijām (81. un 129. konvencija) — starptautiskus kritērijus, kas jāievēro, lai nodrošinātu tiesību normu piemērošanu attiecībā uz darba apstākļiem un darba ņēmēju aizsardzību,

–  ņemot vērā SDO 143. konvenciju par migrējošiem darba ņēmējiem (1975. gads) un SDO papildu noteikumus par migrējošiem darba ņēmējiem, kur noteikts, ka ir jāveic visi nepieciešamie un atbilstīgie pasākumi, lai likvidētu nelikumīgu imigrāciju, kuras mērķis ir darba meklējumi, un imigrantu nelikumīgu nodarbinātību, ņemot vērā arī noteikumus par administratīvu, civilu un kriminālu sankciju piemērošanu attiecībā uz migrējošo darba ņēmēju nelikumīgu nodarbinātību,

–  ņemot vērā SDO programmu pienācīga darba nodrošināšanai,

–  ņemot vērā SDO konvencijas un ieteikumus saistībā ar veselības aizsardzību un drošību darbā,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1338/2008 attiecībā uz Kopienas statistiku par sabiedrības veselību un veselības aizsardzību un drošību darbā(1),

–  ņemot vērā Padomes 1989. gada 12. jūnija Direktīvu 89/391/EEK par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā (pamatdirektīva)(2), un tās atsevišķās direktīvas,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvu 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem(3),

–  ņemot vērā Padomes un dalībvalstu pārstāvju 1999. gada 22. aprīļa Padomes sanāksmē pieņemto rezolūciju par rīcības kodeksu labākai sadarbībai starp dalībvalstu iestādēm cīņā pret starpvalstu krāpšanu sociālās apdrošināšanas pabalstos un iemaksās un nelikumīgu nodarbinātību un par darbaspēka starptautisku izīrēšanu(4),

–  ņemot vērā Padomes 1999. gada 22. oktobra Direktīvu 1999/85/EK, kas groza Direktīvu 77/388/EEK, kas attiecas uz iespēju eksperimentālā kārtā darbietilpīgiem pakalpojumiem piemērot pazeminātu PVN likmi(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija Direktīvu 2009/52/EK, ar ko nosaka minimālos standartus sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi(6),

–  ņemot vērā Komisijas 2007. gada 24. oktobra paziņojumu „Pastiprināta cīņa pret nelikumīgu nodarbinātību” (COM(2007)0628),

–  ņemot vērā Komisijas 2007. gada 24. oktobra paziņojumu par Komisijas Zaļās grāmatas „Darba likumdošanas modernizēšana, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas” publiskās apspriešanas rezultātiem (COM(2007)0627),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „EIROPA 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei (COM(2010)2020)” un stratēģijas galveno mērķi — nodarbinātības līmeni Eiropas Savienībā līdz desmitgades beigām palielināt līdz 75 %,

–  ņemot vērā 2011. gada 15. decembra rezolūciju par Eiropas stratēģijas drošībai un veselības aizsardzībai darbā laikposmam no 2007. līdz 2012. gadam termiņa vidusposma pārskatīšanu(7),

–  ņemot vērā 2008. gada 9. oktobra rezolūciju par pastiprinātu cīņu pret nelikumīgu nodarbinātību(8),

–  ņemot vērā 2007. gada 23. maija rezolūciju par pienācīgas kvalitātes darba visiem veicināšanu(9),

–  ņemot vērā tā 2007. gada 11. jūlija rezolūciju par darba likumdošanas modernizēšanu, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas(10),

–  ņemot vērā tā 2006. gada 26. oktobra rezolūciju par Direktīvas 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā piemērošanu(11),

–  ņemot vērā tā 2009. gada 26. marta rezolūciju par apakšlīgumus slēdzošo uzņēmumu sociālo atbildību ražošanas ķēdēs(12),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2013. gada 23. maija rezolūciju par darba apstākļiem un veselības aizsardzības un drošības standartiem pēc nesenajiem rūpnīcu ugunsgrēkiem un ēkas sabrukšanas Bangladešā(13),

–  ņemot vērā Izaugsmes un nodarbinātības integrētās pamatnostādnes (2008.–2010. gadam) (COM(2007)0803),

–  ņemot vērā Padomes 1995. gada 22. decembra ieteikumu par nelegālās imigrācijas apkarošanas un nelegālās nodarbinātības apkarošanas līdzekļu saskaņošanu(14),

–  ņemot vērā Padomes 1996. gada 27. septembra Ieteikumu par cīņu pret nelikumīgu trešo valstu pilsoņu nodarbinātību(15),

–  ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda (Eurofound) ziņojumu par cīņu pret nelikumīgu nodarbinātību Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā īpašo Eirobarometru par nedeklarētu darbu,

–  ņemot vērā pētījumu „ICENUW — nedeklarēta darba izskaušanai veltītas sadarbības īstenošana Eiropas tīklā” (2010. gads),

–  ņemot vērā pētījumu „CIBELES — darba inspekciju konverģence Eiropas līmeņa izpildes sistēmā”,

–  ņemot vērā pētījumu „Nedeklarēta darba netiešās mērīšanas metodes ES” (2010. gads),

–  ņemot vērā pētījumu „Iespēja izveidot Eiropas platformu, kas paredzēta darba inspekciju un citu attiecīgu uzraudzības un izpildes struktūru sadarbībai ar mērķi izskaust nedeklarētu nodarbinātību” (2010. gads, Regioplan),

–  ņemot vērā Tiesas 2012. gada 19. decembra spriedumu lietā C-577/10 Eiropas Komisija / Beļģijas Karaliste,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A7-0458/2013),

A.  tā kā darba inspekcijas pilda svarīgus uzdevumus aizsargāt darba ņēmēju tiesības, nodrošināt veselību un drošumu darba vietā un cīnīties pret nedrošu darba vidi, novērst nodarbinātības aizsardzības noteikumu pārkāpumus un veicināt taisnīgu un sociāli atbildīgu ekonomikas izaugsmi, palīdzot nodrošināt, ka algas un sociālās apdrošināšanas iemaksas tiek faktiski samaksātas, tādējādi palielinot nodokļu un sociālās apdrošināšanas ieņēmumus un garantējot sociālā nodrošinājuma pieejamību darba ņēmējiem attiecībā uz slimību, nelaimes gadījumu darbā un pensiju;

B.  tā kā dalībvalstīs tiek izmantoti vairāki modeļi, lai veiktu dažādas specifiskas inspekcijas darbavietā;

C.  tā kā saistībā ar darbinieku norīkošanu darbā visā Eiropas teritorijā ir aizvien lielāka vajadzība pēc darba inspekcijām;

D.  tā kā darba inspekcijai ir svarīga nozīme, lai panāktu tiesību īstenošanu, nodrošinot, ka likumi tiek ievēroti, ka iesaistītās personas pārzina savas tiesības un saistības un ka var tikt novērsti negadījumi, kā arī ļaunprātīga izmantošana;

E.  tā kā ir jāpastiprina darba inspekcijas MVU un mazajos būvlaukumos;

F.  tā kā starptautisku uzņēmumu atbildība par to darba ņēmēju darba apstākļiem, dzīvību un veselību, kas ražo preces un sniedz pakalpojumus, nebeidzas pie veikala durvīm vai rūpnīcas vārtiem, kā arī to nevar nodrošināt tikai ar vienošanos par korporatīvo sociālo atbildību (KSA);

G.  tā kā ārpakalpojumu izmantošana, slēdzot apakšlīgumus un pagaidu darba līgumus, ļoti bieži skar mazkvalificētus darba ņēmējus un mazāk stingras darba attiecības, kas apgrūtina atbildības noteikšanu attiecībā uz arodveselību un darba drošumu (OHS);

H.  tā kā nedeklarēta nodarbinātība negatīvi ietekmē dalībvalstu ekonomiku un Eiropas sociālā modeļa finansiālo stabilitāti un grauj sociālo pakalpojumu finansēšanas un sadales sistēmu, kā arī ir iemesls iesaistīto personu nedrošībai, neaizsargātībai un nabadzībai nodarbinātības laikā un vecumdienās;

I.  tā kā darba inspektoriem ir būtiska loma darba ņēmēju tiesību aizsardzībā, ļaunprātīgas izmantošanas novēršanā un ekonomiskās un sociālās attīstības veicināšanā;

J.  tā kā saistībā ar ekonomikas krīzi darba slodze un spiediens uz darba ņēmējiem ir palielinājies, jo īpaši ietekmējot darba stundas, un tā kā tādēļ ir jāpastiprina darba apstākļu uzraudzības pasākumi;

K.  tā kā rodas arvien jaunāki darba attiecību veidi, ko arvien grūtāk saistīt ar spēkā esošajiem tiesību aktiem;

L.  tā kā nelegāla nodarbinātība darba ņēmējiem attiecīgi rada negatīvas sekas, piemēram, nenodrošina piekļuvi informācijai, arodveselības pakalpojumiem un apmācībai un rada psiholoģisku trauksmi saistībā ar iespējamu negadījumu vai nelikumīgas rīcības atklāšanu, tādējādi ietekmējot uzņēmumu ražīgumu un ekonomiku kopumā, kā arī ilgtermiņa sekas, piemēram, nenodrošinot tiesības saņemt vecuma pensiju vai nodrošinot tikai ļoti niecīgus pensijas pabalstus, kā rezultātā palielinās viņu nabadzības risks;

M.  tā kā nedeklarēta nodarbinātība rada negodīgu konkurenci attiecībā pret citiem uzņēmumiem un tādējādi kropļo konkurenci iekšējā tirgū;

N.  tā kā patiesa kopējā tirgus konsolidācija un jebkāda veida sociālā dempinga izskaušana ir cieši saistītas;

O.  tā kā nedeklarētas nodarbinātības līmenis ES 27 valstīs jau ir 18,8 %, bet dažās valstīs — vairāk par 30 % no IKP,

P.  tā kā nedeklarētā nodarbinātība vairākās dalībvalstīs, tostarp arī krīzes dēļ, joprojām pieaug;

Q.  tā kā ir jāievieš ziņošanas pasākumi, lai veicinātu ļaunprātīgas izmantošanas atklāšanu un nodrošinātu ziņotāju aizsardzību, un tā kā ES un dalībvalstīm ir pienākums pilnībā aizsargāt ziņotājus;

R.  tā kā 168 000 Eiropas iedzīvotāju katru gadu mirst no nelaimes gadījumiem darbā vai saslimšanas saistībā ar darbu un 7 miljoni nelaimes gadījumos gūst ievainojumus(16);

S.  tā kā risku novēršana ir būtiska, lai samazinātu nelaimes gadījumos darbā cietušo un ar darbu saistīto saslimšanu skaitu; tā kā labai darba drošības un veselības aizsardzības pārvaldībai ir pozitīva ietekme gan dalībvalstu un Eiropas, gan arī uzņēmumu līmenī;

T.  tā kā pārbaudes sistēmām dažādā apjomā nepietiek cilvēkresursu un finanšu resursu, lai efektīvi veiktu darba inspekcijas; tā kā rezultātā trūkst stratēģiskās plānošanas attiecībā uz darba inspekcijas iestāžu personālu ES, pastāvīgi samazinoties darbinieku skaitam daudzās valstīs un vienlaikus darba inspektoru darbam kļūstot arvien sarežģītākam;

U.  tā kā darba tirgus sadrumstalotība apvienojumā ar dažu nodarbinātības shēmu nekontrolētu un neregulētu izplešanos atsevišķās dalībvalstīs ievērojami samazina algu līmeņus, kā rezultātā nedeklarētas nodarbinātības problēma var kļūt vēl nopietnāka;

V.  tā kā nedeklarētās nodarbinātības visvairāk skartās nozares ir tās, kurās ir darba augsta intensitāte, piemēram, būvniecības, drošības, uzkopšanas un mājsaimniecības pakalpojumi, kā arī izmitināšana un aprūpe, kuru raksturīgas iezīmes ir nestabili darba apstākļi un atalgojuma nosacījumi;

W.  tā kā pastāv cieša saistība starp nelegālo imigrāciju un nedeklarēto nodarbinātību, jo cilvēki, kas Eiropā dzīvo nelegāli, nevar stāties likumīgās darba attiecībās, un tādējādi viņiem netiek nodrošināta nekāda aizsardzība;

X.  tā kā darba ņēmējiem, kuri iesaistās nedeklarētā nodarbinātībā, nav sociālās, veselības vai nelaimes gadījumu apdrošināšanas, un tādējādi viņi ir pakļauti paaugstinātam personīgo finansiālo zaudējumu riskam;

Y.  tā kā saistībā ar pārrobežu pakalpojumiem un nodarbinātības attiecībām darba inspekcijai ir pārrobežu raksturs un pārrobežu piekļuve datiem ir nepietiekama;

Z.  tā kā darba ņēmēji bieži vien nevis brīvprātīgi stājas nedeklarētās darba attiecībās, bet gan viņiem to uzspiež;

I.Valsts kontroles pasākumi

Efektīvu darba inspekciju principi

1.  uzsver, ka darba inspekcijām ir jāpilda sabiedrisks pienākums, kuru drīkst veikt tikai neatkarīgas publiskās iestādes, tomēr tam nevajadzētu nozīmēt, ka darba inspektori nevar saņemt palīdzību, ko tiem sniedz sociālo partneru pārstāvji; uzskata, ka ir jānodrošina OHS dienestu neatkarība no darba devējiem; uzskata, ka attiecībā uz arodveselību uzraudzību, brīdinājumus, veselības ekspertīzi un padomus veselības jomā var sniegt tikai neatkarīgi veselības un drošuma profesionāļi; pauž nožēlu, ka atsevišķās dalībvalstīs OHS nodrošināšana joprojām tiek uzticēta darba devēju asociācijām; uzsver, ka arodveselības pārbaude un uzraudzība ir jāveic neatkarīgiem inspektoriem, kas ir apmācīti veselības un drošuma jomā;

2.  uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt valsts rīcības plānus darba inspekciju mehānismu un attiecīgā finansējuma stiprināšanai, piesaistot Eiropas struktūrfondus, jo efektīvas darba inspekcijas sniedz pievienoto vērtību, nodrošinot sociālo kohēziju un kopumā nostiprinot taisnīgumu darbavietā;

3.  apliecina, ka darba inspekcijām ir ārkārtīgi būtiska nozīme attiecībā uz profilaksi un uzraudzību, un tām ir pozitīva ietekme attiecībā uz informētības un īpašo zināšanu uzlabošanu uzņēmumā; mudina dalībvalstis palielināt darba inspekcijas personālu un resursus un sasniegt mērķi, kas paredz viena inspektora nodrošināšanu uz katriem 10 000 darbiniekiem, kā to ieteica SDO, un pastiprināt sankcijas pret uzņēmumiem, kas neievēro savas saistības pamattiesību jomā (atalgojums, darba laika ilgums un OHS); uzskata, ka minētajām sankcijām jābūt iedarbīgām, preventīvām un samērīgām;

4.   norāda, ka visu kategoriju darba ņēmēji, kurus nodarbina darba devēji vai kuri ir pašnodarbinātas personas, neatkarīgi no statusa, nodarbinātības attiecībām vai izcelsmes ir valsts inspekciju pārraudzībā un šiem darba ņēmējiem ir jānodrošina vienāda aizsardzība; uzsver, ka mēģinājumi ierobežot darba inspekciju jomu var nelabvēlīgi ietekmēt darba ņēmēju veselību un drošumu, kā arī tiesības;

5.  uzsver nepieciešamību stiprināt valstu darba inspekciju nozīmi, nodrošināt apmācību to vadībai un saskaņot pienākumus, lai veiksmīgi pārvarētu jaunās problēmas, ar kurām sastopas jaunās inspekcijas;

6.  uzskata, ka darba inspekcijas savus uzdevumus efektīvi var pildīt tikai tad, ja tām ir pietiekams finansējums un darbinieku skaits; pauž bažas par to, ka dalībvalstu inspekcijās ir nepietiekams darbinieku skaits un trūkst tālākas apmācības, jo īpaši par Eiropas mēroga problēmām; aicina dalībvalstis stiprināt valsts darba inspekciju sistēmas, jo tām ir jākļūst par būtisku valsts plāna sastāvdaļu ekonomikas krīzes novēršanai; norāda, ka darba inspekcijām ir būtiska loma attiecībā uz to, lai pārliecinātos, ka spēkā esošie tiesību akti tiek pilnībā īstenoti, kā arī nodrošinātu, ka īpaši mazaizsargāti darba ņēmēji tiek iekļauti un aizsargāti;

7.  atgādina par vajadzību pēc vienotas darba inspektoru un citu šajā jomā iesaistīto personu apmācības, lai nostiprinātu to ES darba tiesību aktu īstenošanu;

8.  uzsver, ka finanšu reformas, kas notiek atsevišķās dalībvalstīs, nekādā gadījumā nedrīkst īstenot uz darba inspekciju cilvēkresursu, finansējuma un materiālās un tehniskās infrastruktūras rēķina;

9.  norāda, ka juridiskās saistības un darba ņēmēju prasības, šķiet, ir divi galvenie faktori, kas motivē darba devējus īstenot profilakses politiku(17);

10.  ir pārliecināts, ka bez atbilstīga risku izvērtējuma ir neiespējami nodrošināt darba ņēmēju pienācīgu aizsardzību; uzskata, ka ir svarīgi palīdzēt MVU izstrādāt risku profilakses politiku; uzsver, cik pozitīva ietekme ir tādām iniciatīvām kā Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras (EU-OSHA) izstrādātais tiešsaistes interaktīvais riska novērtējums (OiRA), kas ir vienkāršas, bezmaksas un mērķtiecīgas;

11.  atgādina, ka visas dalībvalstis ir parakstījušas un ratificējušas SDO 81. konvenciju par darba inspekcijām; tāpēc aicina dalībvalstis īstenot minētās konvencijas principus;

12.  uzsver, ka darba inspekcijas ir efektīvas arī tad, ja tās tiek īstenotas, iepriekš par to nepaziņojot, atkārtoti un nejaušas izlases veidā; norāda, ka efektīvas sankcijas par pārkāpumiem jāparedz tā, lai darba devēji nevar gūt labumu no esošā tarifu vai tiesiskā regulējuma apiešanas;

13.  norāda, ka uz darba inspekcijas rezultātiem jāattiecina skaidri rīcības termiņi, lai efektīvi novērstu ļaunprātīgu izmantošanu un cietušajiem laikus nodrošinātu aizsardzību;

14.  norāda, ka darba inspektoriem dalībvalstīs jābūt tiesībām veikt inspekciju uz vietas, izmantot modernus pārbaudes instrumentus, darboties saskaņoti ar visām iesaistītajām iestādēm, tiem jābūt atbilstošām prasmēm un tiesībām strādāt neatkarīgi;

15.  aicina dalībvalstis gadījumos, kad darba inspektori konstatējuši ļaunprātīgas izmantošanas gadījumus vai kad ziņotāji informējuši darba inspektorus par ļaunprātīgas izmantošanas gadījumiem, aizsargāt iesaistītos darba ņēmējus un visus attiecīgos ziņotājus un nodrošināt viņiem iespēju bez maksas panākt savu tiesību īstenošanu; vērš uzmanību uz to, ka attiecīgi pasākumi, piemēram, tiesības patstāvīgi vai kolektīvi iesniegt prasību, ir iesaistīto darba ņēmēju un ziņotāju efektīvi aizsardzības līdzekļi; aicina dalībvalstis ieviest pasākumus ziņotāju un viņu ģimeņu aizsardzībai, lai veicinātu ļaunprātīgas izmantošanas atklāšanu; uzsver, ka ir svarīgi aizsargāt nelegālā situācijā esošu migrējošo darba ņēmēju tiesības un ka arī šai jomai būtu jāvelta uzmanība; tādēļ atgādina dalībvalstīm par SDO 1975. gada Konvenciju Nr. 143 par migrējošiem darba ņēmējiem (papildu noteikumi);

16.  aicina dalībvalstis ieviest tiesību normas ar nodarījuma smagumam samērīgām sankcijām un piemērot pietiekamas sankcijas, lai atturētu no darba apstākļu neievērošanas; uzsver, ka pētījumi ir skaidri apliecinājuši to, ka darba apstākļu uzlabošanu visvairāk ietekmē stingri un labi koordinēti preventīvie pasākumi un agrīnas inspekcijas, cita starpā sniedzot informāciju un konsultācijas darba devējiem vai veicot nedeklarēto darba ņēmēju reģistrēšanu ar atpakaļejošu spēku;

17.  norāda, ka visu iesaistīto sociālo iestāžu elektroniski tīkli kā, piemēram, Beļģijas tīkls „Crossroads Bank for Social Security”(18), kas atvieglina datu apmaiņu visu iesaistīto iestāžu starpā, ir lietderīgs instruments, kas valstu darba inspekcijām nodrošina ātru piekļuvi inspekcijai vajadzīgajiem datiem;

18.  uzsver, ka darba inspekcijām, veicot inspekcijas, kas skar migrējošus un no ES un trešām valstīm nosūtītus darba ņēmējus, ir jāpārvar zināmas problēmas; uzsver, ka, lai darba inspekcijas būtu efektīvas, tām ir jābūt pietiekami labi informētām par situācijām, kas saistītas ar augstu neatbilstības risku; norāda, ka valstu elektroniskās iepriekšējas reģistrācijas sistēmas, kurās darba ņēmējiem obligāti jāreģistrē ārvalstu darba ņēmēji varētu ievērojami vienkāršot darba inspekciju darbību;

19.  norāda, ka sociālie partneri saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi var būtiski veicināt spēkā esošo noteikumu ievērošanu; aicina dalībvalstis iesaistīt sociālos partnerus gan valsts darba inspekcijas plānu izstrādē un formulēšanā, gan pašās darba inspekcijās;

20.  atbalsta papildu trīspusēju nozaru inspekciju izveidi, kurās būtu pārstāvēta valdība, darba ņēmēji un darba devēji, un aicina tās sākt darbību izmēģinājuma iniciatīvas ietvaros dalībvalstīs, kurās ir vislielākais nedeklarētās nodarbinātības līmenis;

21.  atzīmē, ka lauku apvidos darba inspekcijas tiek veiktas mazākā apmērā; aicina dalībvalstis atbilstoši iekļaut arī lauku reģionus;

22.  norāda, ka, salīdzinot ar pastāvīgiem darbiniekiem, pagaidu darba ņēmējiem bieži tiek piemēroti neizdevīgāki darba nosacījumi; norāda, ka, lai nodrošinātu pagaidu darba tiesisko attiecību kontroli, ir jāpaplašina inspektoru tiesības, iekļaujot tādu uzņēmumu pārbaudes, kuri pieņem darbā pagaidu darba ņēmējus, kā arī ietverot atalgojuma un nodarbinātības noteikumu ievērošanas un minimālo darba algas likmju pārbaudi, ja to prasa attiecīgie dalībvalstu tiesību akti vai valsts koplīgumi; pieprasa, lai veselības aizsardzības un drošības problēmu novēršanai darbavietā tiktu piešķirta vienlīdz liela uzmanība gan privātajā, gan valsts sektorā; norāda, ka obligāti jāievēro nediskriminācijas princips; norāda, ka jānodrošina iespēja, izmantojot tiešsaistes pakalpojumu vai tīmekļa vietni, pagaidu darbos strādājošiem uzzināt informāciju par viņu tiesībām, tostarp par tiesībām saistībā ar darba algas likmēm;

23.  pauž bažas par sezonas strādnieku (galvenokārt no trešām valstīm) stāvokli lauksaimniecības nozarē; uzskata, ka šajā nozarē darba inspekcija ir jāpastiprina; norāda, ka nodarbinātībai šajā nozarē ir raksturīgs deklarētās un nedeklarētās nodarbinātības sajaukums;

24.  atgādina, ka darba ņēmēji, kas nodarbināti privātās mājsaimniecībās, bieži netiek deklarēti vai tiem ir mazāk tiesību nekā citiem darba ņēmējiem, tomēr šo faktu pārbaude bieži vien neattiecas uz valstu darba inspekciju kompetences jomu; aicina dalībvalstis ratificēt SDO 189. konvenciju un atbilstoši šai konvencijai izstrādāt un ieviest pasākumus darba inspekciju, izpildes un sankciju īstenošanai, atbilstoši valsts tiesību aktiem un noteikumiem ņemot vērā mājsaimniecības darbu īpašo raksturu; uzsver, ka piemērojot šādus pasākumus, saskaņā ar valsts tiesību aktiem un noteikumiem būtu jāparedz nosacījumi, atbilstoši kuriem var tikt piešķirta piekļuve mājsaimniecībām, pienācīgi ievērojot tiesības uz privātumu;

25.  vērš uzmanību uz to mājās strādājošo un tāldarba veicēju specifisko situāciju, kuri saistībā ar darbu mājās vai ārpus darba devēja darba telpām arī var tikt pakļauti darba likuma ļaunprātīgai izmantošanai gadījumā, ja darba devēji neizpilda savas saistības pret tiem;

26.  uzsver, ka īpaša uzmanība jāvelta transporta nozarei, kura tās mobilā rakstura dēļ var radīt papildu problēmas darba inspekcijām; aicina atbilstīgi aprīkot darba inspekcijas, lai tās varētu veikt efektīvas inspekcijas šajā nozarē;

27.  pauž nožēlu par to, ka viltus pašnodarbinātības gadījumu skaits, jo īpaši būvniecības un gaļas pārstrādes nozarē, ir dramatiski palielinājies, jo īpaši saistībā ar darbinieku norīkošanu; aicina dalībvalstis ieviest piemērotus pasākumus, lai izskaustu viltus pašnodarbinātību, piemēram, nosakot kritērijus, kādas personas ir vai nav uzskatāmas par nodarbinātām, lai tādējādi darba inspektori varētu nošķirt viltus pašnodarbinātību no leģitīmas pašnodarbinātības; norāda, ka, lai novērstu viltus pašnodarbinātību, dalībvalstīm jārada iespēja ieviest tālejošas prasības vai kontroles pasākumus;

Nedeklarēta nodarbinātība

28.  aicina valstu darba inspekcijas un citas attiecīgās iestādes izstrādāt rīcības plānu nedeklarētas nodarbinātības likvidēšanai, iekļaujot visus nodarbinātības un pašnodarbinātības ļaunprātīgas izmantošanas veidus; uzsver, ka nedeklarētas nodarbinātības problēma, ja to pienācīgi nerisina, apdraud ES spēju izpildīt tās nodarbinātības mērķus radīt vairāk un labākas darbavietas un panākt spēcīgāku izaugsmi;

29.  pauž nopietnas bažas par nelegālā vai neoficiālā situācijā esošu migrējošo darba ņēmēju ārkārtīgo neaizsargātību, kuri tiek ekspluatēti nedeklarētās darbavietās ar zemiem sociālās aizsardzības standartiem, zemu algu un garām darba stundām nedrošos darba apstākļos; uzsver, ka jebkādai darba inspektoru un imigrācijas iestāžu sadarbībai būtu jāaprobežojas ar ļaunprātīgu darba devēju atklāšanu, nevis jāveicina sankcijas pret migrējošiem darba ņēmējiem vai viņu izraidīšana, kā rezultātā faktiski tiek apdraudēta pasākumu īstenošana nedeklarētas nodarbinātības izskaušanai;

30.  uzskata, ka tur, kur darba inspekcijas ir atbildīgas par migrantu un norīkotu darbinieku lietu izskatīšanu, darba inspektoru apmācības programmās būtu jāiekļauj jautājumi par nedeklarētu nodarbinātību un cilvēktirdzniecību, kas ir cieši saistīti jautājumi, kā arī attiecīgos gadījumos apmācība valodu jomā;

31.  uzskata, ka sankcijas ir efektīvas tikai tad, ja, nodarbinot nelegālus darba ņēmējus, darba devēji nevar gūt peļņu, bet sodi ievērojami pārsniedz darba izmaksas par deklarētu darba ņēmēju;

32.  konstatē, ka palielinās viltus pašnodarbinātības, ārpakalpojumu un apakšuzņēmumu izmantošanas gadījumu skaits, kā rezultātā var palielināties nepastāvīgo darbavietu skaits un vēl vairāk pasliktināties jau tā zemais nedeklarēto darba ņēmēju aizsardzības līmenis; uzskata, ka līgumslēdzēja vispārējās atbildības juridiskās sistēmas var būt noderīgi instrumenti, lai panāktu lielāku atbilstību darba standartiem visā ražošanas procesā, un uzskata, ka būtu jāapsver šādu sistēmu ieviešana visās dalībvalstīs, vienlaikus atzīstot, ka joprojām būtiskas ir darba inspektoru veiktās pārbaudes;

Darba aizsardzība — veselība un drošums darbā

33.  norāda, ka ir sarežģīti īstenot darba drošuma un veselības noteikumus attiecībā uz tiem darba ņēmējiem, kuri ir iesaistīti nedeklarētās darbībās; uzsver, ka tiesības uz drošību un veselības aizsardzību darbā ir tiesības, ko piemēro katram darba ņēmējam vai pašnodarbinātai personai, un šo tiesību izpilde būs nodrošināta, labāk īstenojot spēkā esošos tiesību aktus; prasa, lai dalībvalstis izpētītu iespēju piedāvāt bezmaksas konfidenciālu medicīnisko apskati vai vismaz veikt šādu apskati vienu reizi darba līguma darbības laikā visiem darba ņēmējiem, lai nodrošinātu tiem minimālo aizsardzības līmeni;

34.  atbalsta stingrāku sankciju noteikšanu uzņēmumiem, kas neievēro saistības attiecībā uz darba ņēmēju pamattiesībām, un uzskata, ka šajā jomā sankcijām jābūt tik lielā mērā atturošām un pārliecinošām, lai darba devējiem nekādā gadījumā nebūtu izdevīgi neievērot spēkā esošos darba un veselības aizsardzības noteikumus; aicina dalībvalstis apsvērt sankciju noteikšanas sistēmas, lai sodu apmērs būtu samērīgs kaitējuma apmēram un lai nodrošinātu, ka tas pārsniedz neievērošanas rezultātā gūtās peļņas apmēru;

35.  norāda, ka stratēģijā „Eiropa 2020” tiek pievērsta uzmanība vajadzībai iesaistīt darba tirgū vairāk sieviešu, un uzskata, ka darbavietu inspektoriem būtu jāpārzina gan sieviešu, gan vīriešu darba apstākļi;

36.  prasa piemērot šīs soda sankcijas arī tiem uzņēmumiem, par kuriem ir konstatēts, ka tie darba ņēmējus par viņu darbību arodbiedrībās vai saistībā ar veselības un drošuma jautājumiem iekļauj „melnajā sarakstā”;

37.  prasa atbalstīt valstu darba inspekcijas, īstenojot efektīvu darba aizsardzību uzņēmumu līmenī, jo īpaši mazos un vidējos uzņēmumos; mudina dalībvalstis nodrošināt, lai inspekcijas pastiprināti pievērstos konkrētu un īstenojamu risinājumu meklēšanai, lai novērstu trūkumus, kas darbā konstatēti veselības un drošuma jomā;

38.  atbalsta Vecāko darba inspektoru komitejas (VDIK) pozitīvo rīcību valstu kultūras tuvināšanā; aicina nostiprināt šīs komitejas resursus un kompetenci; aicina nostiprināt tās sadarbību ar Luksemburgas konsultatīvo komiteju; uzskata, ka Komisijas Darba drošības un veselības aizsardzības padomdevēja komiteja būtu regulāri jāinformē par attīstību dalībvalstīs darba inspekciju un veselības aizsardzības un darba drošības jomā;

39.  uzskata, ka šie veselības aizsardzības un drošības aspekti būtu jāņem vērā arī gaidāmajā ES stratēģijā par drošību un veselības aizsardzību darbavietā; aicina darba inspekcijas izvērst mērķtiecīgu preventīvo un izglītošanas pasākumu īstenošanu, lai vairotu iedzīvotāju izpratni par veselības un drošuma noteikumiem un procedūrām; aicina Komisiju un dalībvalstis paātrināt REACH ieviešanu un jo īpaši to ķīmisko vielu aizstāšanu, kas rada vislielākās bažas; uzskata, ka prioritāšu noteikšanā attiecībā uz šīm vielām būtu jāņem vērā arodslimības;

II.Ieteikumi Eiropas līmeņa politikai

Ātrāka, efektīvāka informācijas pārrobežu apmaiņa

40.  uzskata, ka valstu iestāžu un sociālo partneru veiksmīgai sadarbībai ir būtiska nozīme, lai likvidētu sociālo dempingu un iekšējā tirgū nodrošinātu godīgu konkurenci; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izveidot darba inspektoru Eiropas platformu; šajā sakarā aicina Komisiju Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda (Eurofound) ietvaros izveidot Eiropas nedeklarētās nodarbinātības darba inspektoru platformu, kura būtu šīs aģentūras papildu funkcija, lai aģentūra organizētu platformas darbu un sekmētu pieredzes un labas prakses apmaiņu, sniedzot aktuālu, objektīvu, ticamu un salīdzināmu informāciju, uzlabotu pārrobežu sadarbību un identificētu un uzskaitītu pastkastītes uzņēmumus un līdzīgas darbības;

41.  aicina Komisiju sadarbībā ar sociālajiem partneriem un attiecīgajām valstu iestādēm, neskarot subsidiaritātes principu, piešķirt pienācīgus cilvēkresursus, lai risinātu jautājumus saistībā ar darba aizsardzības noteikumu pārkāpšanu un nedeklarētu nodarbinātību, kompetences jomā cita starpā iekļaujot pastkastītes uzņēmumu identifikāciju un starptautisku pakalpojumu sniedzēju kontroli, un izstrādāt ES mēroga turpmākas apmācības programmas inspekcijām, ietverot tādu problēmu risināšanu kā viltus pašnodarbinātība un norīkošana, noteikumu apiešanas jaunāko paņēmienu identifikācija un pārrobežu kontroles organizēšana; turklāt iesaka valstu inspekcijām veikt kopējās ārpuskārtas pārrobežu pārbaudes, jo īpaši robežu tuvumā esošos apgabalos;

42.  aicina Komisiju apsvērt, vai ir vērts ieviest pret viltojumiem drošu Eiropas sociālās apdrošināšanas identifikācijas apliecību vai citu ES mēroga elektronisku dokumentu, kurā varētu saglabāt visus attiecīgos nodarbinātības attiecību pārbaudei vajadzīgos datus, piemēram, informāciju par sociālās apdrošināšanas statusu un darba laikiem, un kurš atbilstu stingriem datu aizsardzības noteikumiem, jo īpaši apstrādājot jutīgus personu datus; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi pirms šādas kartes izstrādes uzsākšanas un tās laikā rūpīgi pārbaudīt ietekmi uz privātumu;

43.  aicina Komisiju ziņošanai par darba aizsardzības noteikumu pārkāpumiem un par nedeklarētu nodarbinātību īstenot izmēģinājuma projektu Eiropas mēroga agrīnās brīdināšanas mehānismam, kas veicinātu ātru informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un ko papildinātu „melnais saraksts”, lai laikus un efektīvāk novērstu nodarbinātības aizsardzības noteikumu pārkāpumus; norāda, ka agrīnās brīdināšanas mehānismu var saistīt ar ātrās ziņošanas sistēmu patērētāju aizsardzības jomā (RAPEX); uzsver precīzas dokumentācijas nepieciešamību par pārkāpumiem, sistemātiski reģistrējot pārbaužu rezultātus, lai mērķtiecīgi izskaustu ļaunprātīgu rīcību;

44.  uzskata, ka lielākai dalībvalstu sadarbībai un informācijas apmaiņai par nelikumīgu nodarbinātību cīņā pret nedeklarētu nodarbinātību ir būtiska pievienotā vērtība Eiropā; uzsver, ka tas noderīgā veidā veicinātu ES likumdošanas iniciatīvas attiecībā uz nereģistrēto nodarbinātību, veicināt paraugprakses apmaiņu un uzlabotu koordināciju starp darba inspekcijām dažādās valstīs;

45.  norāda, ka dažos pārrobežu gadījumos valstu inspekciju tiesības pārbaudīt ārvalstu uzņēmumus ir stipri ierobežotas un ka tas apdraud gan darba ņēmēja aizsardzību, gan konkurences apstākļu vienlīdzību; prasa darbinieku norīkošanas informāciju, piemēram, A1 sertifikātus par norīkošanu darbā, neizsniegt ar atpakaļejošu datumu, un iekļaut ES mēroga reģistrā, kas papildinātu pastāvošos valstu reģistrus un būtu pieejams iestādēm visā ES, lai veicinātu kontroli valsts līmenī par norīkoto darbinieku darba attiecībām, šo informāciju sniedzot vairākās valodās; šajā sakarā norāda, ka liela nozīme ir efektīvākai pārrobežu informācijas apmaiņai starp dažādām kompetentajām iestādēm; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai darba inspekcijas varētu pilnībā izmantot savas tiesības veikt nediskriminējošas un neatkarīgas inspekcijas neatkarīgi no uzņēmuma atrašanās vietas;

46.  saistībā ar Direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu darbā īstenošanu atgādina, ka dokumentu garums nedrīkst būt šķērslis to tulkošanai, ja šo dokumentu tulkošanu pieprasa inspekcija;

Jaunas ES tiesību aktu iniciatīvas

47.  uzsver, ka pašreizējās direktīvās sociālajā un nodarbinātības jomā nav pietiekami uzsvērta darba inspekciju izpildes uzlabošana un uzdevums; uzskata, ka šajā ziņā ir rūpīgi jāizvērtē pašreizējās direktīvas un vajadzības gadījumā jāveic to pārskatīšana, kā arī ka Eiropas darba tiesībās sekmīgāk jārisina īstenošanas jautājums; tādēļ atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir ierosinājusi iekļaut direktīvās inspekcijas standartu minimumu attiecībā uz noteiktām darba ņēmēju grupām; uzsver, ka darba inspekciju un sociālo partneru loma ir jāņem vērā ar sociālo drošību un ar nodarbinātību saistītos jautājumos tādā veidā, kas nodrošinātu efektīvu aizsardzību;

48.  aicina dalībvalstis un Komisiju veicināt augstāku darba standartu brīvprātīgu ieviešanu uzņēmumiem, izveidojot bezmaksas „sociālā marķējuma” sistēmu, kas atzīta valsts vai ES līmenī;

49.  norāda, ka dažās dalībvalstīs nodarbinātībā jau ir iesaistīti bērni, kas jaunāki par 14 gadiem; uzskata par nepieciešamu stiprināt darba inspektoru nozīmi un kampaņas pret bērnu nodarbinātību; aicina Komisiju ieviest īpašas ES mēroga kontroles un uzraudzības kampaņas attiecībā uz jauniešu darba apstākļiem, īpašu uzmanību pievēršot gados jauniem migrējošiem darba ņēmējiem;

50.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai procesuālā tiesības un īstenošanas tiesības, piemēram, direktīvas priekšlikumā „Par pasākumiem, ar ko veicina darba ņēmējiem piešķirto tiesību īstenošanu darba ņēmēju pārvietošanās brīvības jomā” paredzētās tiesības, būtu pieejamas visiem darba ņēmējiem;

51.  uzskata, ka ir svarīgi attiecībā uz mobiliem darbiniekiem ļaut valstu darba inspekcijām un attiecīgos gadījumos darba ņēmēju organizācijām pārbaudīt visus faktus, kas pēc to ieskatiem ir nozīmīgi; norāda, ka dalībvalstīm jānodrošina efektīvu pārbaudes un uzraudzības mehānismu ieviešana to teritorijā, lai kontrolētu un uzraudzītu īstenošanas direktīvā paredzēto noteikumu un nosacījumu ievērošanu;

52.  aicina Komisiju izstrādāt un nodrošināt dalībvalstīm paraugprakses vadlīnijas un veicināt sadarbību un informācijas apmaiņu starp tām, lai tās varētu efektīvāk pārbaudīt un kontrolēt pagaidu darba aģentūru darbību; uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāpalielina pagaidu darba aģentūru visaptverošas pārbaudes un jāapsver pasākumi šādu uzņēmumu iespējamai sertifikācijai un ziņošanas pienākumu ieviešanai;

53.  aicina Komisiju, ievērojot subsidiaritātes principu, ierosināt zaļo grāmatu, kas atbalstītu darba inspektoru lomu un noteiktu darba inspekciju ES standartus un vienotas apmācības prasības šajā jomā, vienlaikus ņemot vērā atšķirības starp valstu darba tirgiem;

54.  aicina Komisiju atrast labākus veidus, kā novērst sociālā dempinga gadījumus ES un ierosināt attiecīgus instrumentus šajā jomā;

o
o   o

55.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV L 354, 31.12.2008., 70. lpp. (2) OV L 183, 29.6.1989., 1. lpp. (3) OV L 299, 18.11.2003., 9. lpp. (4) OV C 125, 6.5.1999., 1. lpp. (5) OV L 277, 28.10.1999., 34. lpp. (6) OV L 168, 30.6.2009., 24. lpp. (7) OV C 168 E, 14.6.2013., 102. lpp. (8) OV C 9 E, 15.1.2010., 1. lpp. (9) OV C 102 E, 24.4.2008., 321. lpp. (10) OV C 175 E, 10.7.2008., 401. lpp. (11) OV C 313 E, 20.12.2006., 452. lpp. (12) OV C 117 E, 6.5.2010., 176. lpp. (13) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0230. (14) OV C 5, 10.1.1996., 1. lpp. (15) OV C 304, 14.10.1996., 1. lpp. (16) EU-OSHA. (17) EU-OSHA, Esener pētījums, 2009. gads. (18) http://www.ksz.fgov.be/en/international/page/content/websites/international/aboutcbss.html.

Eiropas Parlamenta 2014. gada 14. janvāra rezolūcija par darbinieku finansiālo līdzdalību uzņēmumu peļņas gūšanā (2013/2127(INI))

P7_TA(2014)0013 A7-0465/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 3. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 12. decembra paziņojumu „Rīcības plāns: Eiropas uzņēmējdarbības tiesības un korporatīvā vadība — mūsdienīgs tiesiskais regulējums akcionāru lielākai iesaistīšanai un noturīgāku uzņēmumu veidošanai” (COM(2012)0740),

–  ņemot vērā Komisijas 2002. gada 5. jūlija paziņojumu par sistēmu darbinieku finansiālās līdzdalības veicināšanai (COM(2002)0364) un Parlamenta 2003. gada 5. jūnija rezolūciju par šo jautājumu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (EESK) 2010. gada 21. oktobra atzinumu par darbinieku finansiālo līdzdalību Eiropā(2),

–  ņemot vērā Parlamenta Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas pieprasīto pētījumu „Darbinieku finansiālā līdzdalība uzņēmumu peļņas gūšanā(3)”, ko publicēja 2012. gada septembrī,

–  ņemot vērā PEPPER IV ziņojumu “Darbinieku līdzdalības peļņas gūšanā un uzņēmumu rezultātu salīdzinošā novērtēšana Eiropas Savienības dalībvalstīs un kandidātvalstīs”, ko 2009. gada oktobrī publicēja Berlīnes Brīvā universitāte,

–  ņemot vērā PEPPER III ziņojumu „Darbinieku līdzdalības peļņas gūšanā un uzņēmumu rezultātu veicināšana Eiropas Savienības jaunajās dalībvalstīs un kandidātvalstīs”, ko 2006. gada jūnijā publicēja Berlīnes Brīvā universitāte,

–  ņemot vērā Komisijas 1997. gada 8. janvāra PEPPER II ziņojumu „Darbinieku līdzdalības peļņas gūšanā un uzņēmumu rezultātu veicināšana (ietverot līdzdalību akciju kapitālā) dalībvalstīs” (COM(1996)0697),

–  ņemot vērā PEPPER I ziņojumu „Darbinieku līdzdalības peļņas gūšanā un uzņēmumu rezultātu veicināšana”, ko 1991. gada martā publicēja Komisija un Eiropas Universitātes institūts,

–  ņemot vērā Komisijas izmēģinājuma projektu par darbinieku iesaistīšanas un līdzdalības veicināšanu(4),

–  ņemot vērā neatkarīgo ekspertu augsta līmeņa grupas 2003. gada 18. decembra ziņojumu par transnacionāliem šķēršļiem darbinieku finansiālās līdzdalības palielināšanai transnacionālos uzņēmumos,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 3. oktobra paziņojumu „II vienotā tirgus akts — kopā jaunai izaugsmei” (COM(2012)0573),

–  ņemot vērā Komisijas 2006. gada 14. marta paziņojumu „Kopienas Lisabonas programmas izaugsmei un nodarbinātībai īstenošana: uzņēmumu nodošana — nepārtrauktība ar jaunu sākumu” (COM(2006)0117 galīgā redakcija),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 15. janvāra rezolūciju par darbinieku informēšanu un uzklausīšanu un pārstrukturēšanas paredzēšanu un pārvaldību(5),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumu (A7-0465/2013),

A.  tā kā darbinieku finansiālās līdzdalības (DFL) shēmas var sniegt tiešus finansiālos ieguvumus, kas pārsniedz un papildina apstiprinātās pamata atalgojuma struktūras, veicot šādus pasākumus:

B.  tā kā gadījumā, ja darba devēju skar krīze, darbinieks ir pakļauts divkāršam riskam, jo, no vienas puses, pastāv risks zaudēt darbu un ienākumus un, no otras puses, — risks zaudēt uzņēmumā ieguldīto kapitālu;

C.  tā kā pastāv trīs galvenie DFL modeļi, no kuriem uzņēmumi var izvēlēties sev vēlamāko, proti: peļņas sadale (izmaksa skaidrā naudā, atliktie ienākumi vai akciju veidā), individuālu darbinieku īpašumtiesības (darbinieku kapitāla daļas vai akciju iegādes iespēja) un personāla akciju īpašumtiesību plāni (ESOP); tā kā DFL var būt vai nu akciju vai skaidras naudas veidā;

D.  tā kā vispiemērotākais DFL modelis bieži vien būs atkarīgs no uzņēmuma lieluma un statusa, jo īpaši no tā, vai tas ir vai nav iekļauts biržas sarakstā;

E.  tā kā DFL, jo īpaši ESOP vai daļēju īpašumtiesību veidā, var kalpot kā šoka amortizators, ļaujot izmantot prēmijas vai citus papildu samaksas vai atalgojuma veidus, ko trasta uzņēmumos pārvalda trešās puses, sadalot ieguldījumu risku starp uzņēmuma galvenajiem akcionāriem un nodrošinot, ka darbiniekiem ir uzkrāto akciju portfelis;

F.  tā kā darbinieku finansiālā līdzdalība uzņēmumos, kuros viņi strādā, rada virkni iespējamu risku darba ņēmējiem; tā kā finansiālo līdzdalību nedrīkst izmantot, lai izvairītos no darba tiesību ievērošanas, vai kā līdzekli iegūto sociālo un darba tiesību mazināšanai vai spiediena izdarīšanai nolūkā panākt lielāku darba tirgus elastību;

G.  tā kā gadījumā, ja darbinieki no darba vietas īpašniekiem iegūst prioritāras tiesības izpirkt uzņēmuma daļas un līdz ar to var pārņemt uzņēmumus, kuri nonākuši finansiālās grūtībās, viņi var censties saglabāt savas darba vietas un šāda procedūra var mazināt neskaidrību par viņu turpmāko nodarbinātību, ja pastāv iespēja nonākt citu uzņēmumu īpašumā; tā kā ar darbinieku īpašumtiesībām var atrisināt uzņēmumu pārņemšanas problēmas, jo bieži vien gadījumā, ja pārņemšana nav iespējama, uzņēmumi tiek slēgti vai pārdoti, lai tos vēlāk, iespējams, racionalizētu vai pārtrauktu to darbību; tā kā šāda procedūra var būt sevišķi piemērota MVU un mikrouzņēmumiem, nodrošinot komercdarbību ilgtspējīgu turpināšanu; tā kā šīs priekšrocības var iegūt tikai ar darbinieku līdzdalību;

H.  tā kā ESOP ir efektīvas darbinieku finansiālās līdzdalības modeļa piemērs, pārpērkot biržas sarakstā neiekļautus uzņēmumus, kad akciju iegādei darbinieku vārdā tiek izmantota starpniekorganizācija; tā kā darbinieki nav pakļauti papildu riskam, jo iegādi finansē ar papildus darba samaksai gūtajiem ienākumiem no peļņas sadales vai ar aizdevumu, kuru atmaksā no šiem ienākumiem;

I.  tā kā Spānijas Sociedades Laborales koncepcija ir labākās prakses piemērs DFL shēmai, kas paredzēta mikrouzņēmumiem; tā kā saskaņā ar to bezdarbnieki var izvēlēties bezdarbnieka pabalstu saņemt kā vienreizēju maksājumu, lai varētu izveidot jaunu uzņēmumu vai rekapitalizēt jau esošo;

J.  tā kā DFL mazina orientēšanos uz īstermiņa risinājumiem, veicina ilgtspējību un ilgtermiņa pieeju vadītāju stratēģisko lēmumu pieņemšanā un var palielināt darbinieku interesi par ilgtermiņa saistībām un par inovatīviem risinājumiem ražošanas procesā; tā kā līdz ar to DFL var nodrošināt stabilitāti, attīstību un izaugsmi, vienlaikus samazinot pārmērīgas paplašināšanās riskus, kas var radīt darbvietu likvidāciju; tā kā šos rezultātus var uzlabot, ieveidojot stabilas un funkcionējošas darbinieku iesaistes struktūras;

K.  tā kā finansiālās līdzdalības shēmas veicina ieguldījumus apmācībā, jo tās palielina iespēju uzņēmumiem ilgtermiņā saglabāt kvalificētus darbiniekus;

L.  tā kā darbinieku finansiālā līdzdalība uzņēmumu peļņas gūšanā un attiecīgā gadījumā darbinieku iesaistīšana lēmumu pieņemšanā var uzlabot darbinieku apmierinātību ar darbu un darba rezultātus un motivāciju kopumā; tā kā šāda līdzdalība var arī radīt darbiniekos atbildības sajūtu un labāku izpratni par savu uzņēmumu, kā arī sekmēt savstarpēju cieņu starp darba devējiem un darbiniekiem;

M.  tā kā, mudinot darbiniekus justies īpašniekiem un atbildīgiem, tiek palielināta viņu piederības sajūta un iespēja, ka viņu darba devēji ņems viņus vērā un izpratīs viņu bažas, plānus un idejas;

N.  tā kā DFL shēmu izveide var palīdzēt paaugstināt produktivitāti, uzlabot sniegumu, veicināt darbinieku un akcionāru interešu saskaņošanu un piesaistīt un noturēt svarīgākos darbiniekus;

O.  tā kā darbinieku līdzdalība vadībā, izmantojot balsstiesības, tiesības piedalīties sanāksmēs vai citas pārvaldības formas, var uzlabot pārvaldību un informācijas plūsmu un darbinieku izpratni par situāciju, ja uzņēmums sastopas ar problēmām, un var vairot spēju gūt atalgojumu laikos, kad uzņēmuma darbība ir ienesīga;

P.  tā kā DFL modeļos, kuros izmantota starpniekorganizācija, šī organizācija var darbinieku vārdā izmantot balsstiesības vai citas pārvaldības formas, kas ļauj īstenot kolektīvu pārstāvību;

Q.  tā kā DFL shēmas var būt ļoti noderīgas, papildus iesaistot darbiniekus informēšanas, konsultēšanas un lēmumu pieņemšanas procesos restrukturizācijas laikā;

R.  tā kā uz DFL attiecas valstu nodokļu režīmu noteikumi un tā kā nav piemēroti ES līmenī izstrādāt visaptverošu vienotu, visiem piemērojamu DFL modeli; tā kā DFL ir rūpīgi jāapsver konkrētā uzņēmuma un tā darbinieku vidū, pienācīgi ņemot vērā plašāku valsts un sektorālo kontekstu; tā kā pamatnostādņu kopums varētu gūt sabiedrības uzticību un palīdzēt DFL sasniegt tās mērķus;

S.  tā kā DFL var nebūt piemērota visiem uzņēmumiem vai darbiniekiem, tāpēc, pirms šāda shēma tiek ieviesta, tā būtu ļoti rūpīgi jāapsver,

Šķēršļi DFL ieviešanai Eiropas Savienībā

1.  aicina dalībvalstis apzināt transnacionālos šķēršļus, ar kuriem sastopas gan uzņēmumi, kas piedāvā DFL shēmas vairākās dalībvalstīs, gan darbinieki, kuriem nodokļu dubultā uzlikšana var kļūt par brīvas pārvietošanās tiesību pārkāpumu;

2.  norāda uz atšķirībām starp dalībvalstīm attiecībā uz obligātajām sociālās apdrošināšanas iemaksām no finansiālās līdzdalības ienākumiem;

3.  uzsver, ka dažos gadījumos varētu būt lietderīgi pakāpeniski īstenot pašreizējo finansiālās līdzdalības shēmu un attiecīgo valstu tiesību aktu konverģenci, lai darba devējiem dotu iespēju nākotnē piedāvāt vienādas vai līdzīgas shēmas visās dalībvalstīs, kurās tiem ir darbinieki;

4.  uzsver, ka informācijas trūkumu par pašreizējām finansiālās līdzdalības shēmām varētu novērst, palielinot informācijas apjomu, kuru var salīdzināt starptautiskā līmenī, kas samazinātu gan lielu uzņēmumu, gan MVU izmaksas, ļaujot tiem piedāvāt darbinieku līdzdalības shēmas, kas atbilst to konkrētajām vajadzībām;

5.  uzsver, ka trūkst valstu likumdošanas pasākumu, kas sekmētu DFL shēmu attīstību; šajā saistībā norāda uz atšķirībām ES–15(6) un ES–13(7) valstīs attiecībā uz to iesaistes līmeņiem DFL shēmās; atzīst, ka pastāv saikne starp DFL shēmu atbalstošu likumdošanas pasākumu ieviešanu valsts mērogā un darbinieku skaitu, kuri piedalās šādās shēmās(8);

Nodokļu jautājumi

6.  uzsver — lai novērstu nodokļu dubulto uzlikšanu un diskrimināciju, ir nepieciešama lielāka pārredzamība valsts darbinieku līdzdalības shēmās un jo īpaši efektīva nodokļu sloga aprēķināšanā 28 ES dalībvalstīs;

7.  norāda, ka sistēmai, kas reglamentē Eiropas modeli darbinieku līdzdalībai, nevajadzētu prevalēt pār valstu nodokļu noteikumiem;

8.  aicina dalībvalstis, veicinot darbinieku līdzdalību, nodrošināt nodokļu stimulus, ņemot vērā paraugprakses principus;

9.  norāda, ka precīzi virzīti nodokļu stimuli varētu palielināt darbinieku finansiālo līdzdalību vairākās dalībvalstīs un pat veicināt ekonomisko izaugsmi;

10.  tāpēc uzskata, ka Komisijai būtu jāizstrādā pamatnostādnes par dalībnieku finansiālās līdzdalības aplikšanu ar nodokļiem;

Ieteikumi

11.  aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt piemērotus pasākumus, ar kuriem mudinātu uzņēmumus brīvprātīgā kārtā izstrādāt un piedāvāt DFL shēmas, kas ar nediskriminējošiem nosacījumiem būtu pieejamas visiem darbiniekiem, ņemot vērā MVU un mikrouzņēmumu īpašo situāciju; aicina dalībvalstis paplašināt apmaiņu ar labāko praksi šajā jautājumā;

12.  uzskata, ka darbinieku finansiālā līdzdalība var izpausties arī kā prēmija darbiniekam, izmantojot līdzdalību pamatkapitālā vai īpašas obligācijas atkarībā no izmantotā finanšu produkta un attiecīgā uzņēmuma veida;

13.  uzskata, ka jebkādiem pasākumiem attiecībā uz darbinieku finansiālo līdzdalību uzņēmumu ienākumu gūšanā ilgtermiņā vajadzētu būt ilgtspējīgiem un to pamatā vajadzētu būt principiem par brīvprātīgu līdzdalību, darbinieku vienlīdzību un pienācīgu rūpību, jo īpaši, ja tie paredzēti MVU; uzsver — lai gan ES atzīst darbinieku finansiālās līdzdalības shēmu lietderību, šī joma nav Savienības kompetencē;

14.  aicina Komisiju un dalībvalstis attiecīgajos līmeņos un saskaņā ar valstu tiesību aktiem un praksi ciešāk iesaistīt sociālos partnerus, darbinieku īpašumtiesību organizācijas un ieinteresētās personas dialogā ar politikas veidotājiem, darba devējiem un darbinieku pārstāvjiem, vienlaikus ievērojot sociālo partneru autonomiju darba koplīgumu slēgšanas sarunās, lai valsts politikas izstrādē ņemtu vērā pašreizējos labākās prakses piemērus, tādējādi sekmējot DFL shēmu īstenošanu uzņēmumos;

15.  gaida izmēģinājuma projekta rezultātus un jo īpaši virtuālā DFL centra un Cetreps faktiskās nodokļu likmes kalkulatora izveidi; prasa Komisijai sniegt dalībvalstīm priekšlikumus par iesaistīšanās mehānismiem, ņemot vērā minēto izmēģinājuma projektu;

16.  ir ieinteresēts iespējā 29. režīmu ieviest kā alternatīvu vienoto tiesisko regulējumu, kurš būtu pieejams darba devējiem visā ES un kurā ievērotu dalībvalstu kompetenci fiskālo un darba tiesību aktu jomā, ņemot vērā šādus aspektus:

17.  uzskata, ka 29. režīma ietekmes novērtējums palīdzētu izvērtēt iespējas, kā radīt līdzvērtīgus konkurences apstākļus un nekavēt uzņēmumu internacionalizāciju;

18.  norāda, ka darbinieku līdzdalība veicina ļoti nepieciešamo sociālo kohēziju un būtiski papildina ilgtspējīgu korporatīvo pārvaldību; tomēr uzsver, ka līdzdalības shēmas ir jāpopularizē piesardzīgi, lai neaizstātu algas ar peļņdalības sistēmām;

19.  tāpēc prasa Komisijai un ieinteresētajām personām arī turpmāk atbalstīt pakāpeniskuma pieeju;

20.  mudina Komisiju iesniegt neatkarīgu ietekmes novērtējumu par šādu 29. režīmu attiecībā uz DFL un sagaida, ka iegūtā informācija tiks iekļauta Komisijas starpposma ziņojumā;

21.  aicina Komisiju pēc neatkarīgā ietekmes novērtējuma publicēšanas un sadarbībā ar darbinieku īpašumtiesību organizācijām, dalībvalstīm un attiecīgā gadījumā ar sociālajiem partneriem apsvērt iespēju izstrādāt pamatnostādņu kopumu, kas nodrošinātu DFL shēmu sekmīgu darbību, ietverot šādus elementus:

22.  atgādina — kā jau norādīts pirms finanšu krīzes, atalgojuma politika, kas darbiniekus rosina uz pārmērīgi riskantu darbību, var apdraudēt kredītiestāžu, investīciju fondu un citu finanšu nozares uzņēmumu pareizu un efektīvu pārvaldību;

23.  mudina sociālos partnerus arī turpmāk strādāt kopā, lai attiecīgajos līmeņos piedāvātu jaunas DFL iespējas un inovatīvus risinājumus;

24.  uzskata — lai veicinātu tādu finansiālo līdzdalību, kuras mērķis ir radīt jaunu uzņēmuma finansēšanas veidu un ļaut darbiniekiem izveidot ciešākas saites ar uzņēmumu, kurā viņi ir nodarbināti, darba devējiem būtu jāsniedz iespēja piedāvāt darbiniekiem parakstīšanos uz akciju kapitālu vai īpašus šim mērķim emitētus parāda vērtspapīrus (obligācijas); uzskata, ka parakstīšanās uz kapitālu būtu jāveic brīvprātīgi, to attiecinot gan uz darbiniekiem, kas to dara vai nu individuāli, vai kolektīvi, gan arī uz uzņēmumiem;

25.  atzīst, ka uzņēmējdarbības turpināšanu, papildu finansējumu, darbinieku paturēšanu un citas MVU raksturīgas problēmas var mazināt, ieviešot darbinieku kapitāldaļu īpašumtiesību programmas; uzskata, ka darbinieku līdzdalības shēmas mazos uzņēmumos un mikrouzņēmumos var apvienot ar darba tirgus pasākumiem, piemēram, bezdarbnieku pabalstiem, un tādējādi palīdzēt bezdarbnieku atkārtotā pieņemšanā darbā;

26.  norāda, ka trūkst informācijas un izglītības par iespējamām darbinieku līdzdalības shēmām, jo īpaši MVU vidū; šajā sakarībā aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot informācijas kampaņu organizēšanu un veicināt paraugprakses shēmu pārrobežu pārvedamību starp dalībvalstīm.

27.  mudina dalībvalstis sadarbībā ar sociālajiem partneriem, darbinieku īpašumtiesību organizācijām un Komisiju izmantot pašreizējos vienotos informatīvos portālus — vienas pieturas aģentūras —, kas būtu pieejami darba devējiem un darbiniekiem, vai tādus izveidot, lai izskaidrotu DFL ieguvumus un priekšrocības, kā arī riskus, pieejamos valsts stimulus un dažādos pašreizējos modeļus, lai darba devēji un darbinieki varētu pieņemt pamatotus lēmumus par DFL shēmām un atrast labāko alternatīvu vienošanās panākšanai uzņēmuma līmenī, un labāk izvērtēt tiem pieejamās iespējas, kā arī problēmas, kas saistītas ar pievienošanos DFL shēmai; ierosina, lai šos vienotos informatīvos portālus piesaistītu vai iekļautu pašreizējās valsts kompetentajās struktūrās vai iestādēs;

o
o   o

28.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C68 E, 18.3.2004., 429. lpp. (2) OV C 51, 17.2.2011., 1. lpp. (3) IP/A/EMPL/ST/2011-02 – PE 475.098. (4) MARKT/2013/019/F 2013/S 077-128533. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0005. (6) Dalībvalstis, kuras Savienībai pievienojās pirms 1995. gada. (7) Dalībvalstis, kuras Savienībai pievienojās pēc 1995. gada. (8) „Darbinieku finansiālā līdzdalība uzņēmumu peļņas gūšanā” (PE 475.098), 36. lpp. (9) „Darbinieku finansiālā līdzdalība uzņēmumu peļņas gūšanā” (PE 475.098), 16. lpp.

Eiropas Parlamenta 2014. gada 14. janvāra rezolūcija par sociālo aizsardzību visiem, tostarp pašnodarbinātām personām (2013/2111(INI))

P7_TA(2014)0014 A7-0459/2013

Eiropas Parlaments,

—  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 3. punktu un 6. panta 3. punktu,

—  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 9., 53. un 151.–157. pantu,

—  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 5., 15., 16., 27., 31., 34. un 35. pantu,

—  ņemot vērā (pārskatītās) Eiropas Sociālās hartas 1., 2., 3., 4., 11., 12., 13., 19. un 23. pantu,

—  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1952. gada Konvenciju Nr. 102 par sociālā nodrošinājuma minimālajiem standartiem,

—  ņemot vērā SDO 1962. gada Konvenciju Nr. 117 par sociālo politiku (pamatmērķi un standarti),

—  ņemot vērā SDO 1964. gada Konvenciju Nr. 121 par pabalstiem saistībā ar negadījumiem darbā, 1967. gada Konvenciju Nr. 128 par pabalstiem saistībā ar invaliditāti, vecumu un apgādnieka zaudējumu, 1969. gada Konvenciju Nr. 130 par medicīniskās aprūpes un slimības pabalstiem, 1988. gada Konvenciju Nr. 168 par nodarbinātības veicināšanu un aizsardzību pret bezdarbu un 2000. gada Konvenciju Nr. 183 par Maternitātes aizsardzības konvencijas pārskatīšanu,

—  ņemot vērā SDO 2012. gada Ieteikumu par valsts sociālās aizsardzības minimumu,

—  ņemot vērā SDO pasaules sociālā nodrošinājuma ziņojumu (2010/11) par atbalsta mērogu krīzē un pēc tās(1),

—  ņemot vērā SDO 2003. gada novembra ziņojumu „Sociālā aizsardzība: dzīves cikla ilguma ieguldījums sociālam taisnīgumam, nabadzības mazināšanai un attīstībai”(2),

—  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu(3),

—  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 7. jūlija Direktīvu 2010/41/ES par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu vīriešiem un sievietēm, kas darbojas pašnodarbinātas personas statusā, un ar kuru atceļ Padomes Direktīvu 86/613/EEK(4),

—  ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(5),

—  ņemot vērā Padomes 1992. gada 24. jūnija Ieteikumu 92/441/EEK par kopējiem kritērijiem attiecībā uz resursu pietiekamību un sociālās palīdzības vietu sociālās aizsardzības sistēmās(6),

—  ņemot vērā Padomes 1992. gada 27. jūlija Ieteikumu 92/442/EEK par sociālās aizsardzības mērķu un politikas konverģenci(7),

—  ņemot vērā Padomes 1999. gada 17. decembra secinājumus par sadarbības stiprināšanu sociālās aizsardzības modernizēšanai un uzlabošanai(8),

—  ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas 2011. gada 10. februāra ziņojumu „Sociālās aizsardzības komitejas novērtējums par stratēģijas „Eiropa 2020 sociālo dimensiju” („SPC Assessment of the social dimension of the Europe 2020 Strategy”)(9),

—  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 16. februāra paziņojumu „Baltā grāmata. Atbilstīgu, drošu un noturīgu pensiju programma” (COM(2012)0055),

—  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 8. janvāra pārskatu „Nodarbinātība un sociālā attīstība Eiropā 2012. gadā”(10),

—  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 20. augusta paziņojumu „Sociālā aizsardzība Eiropas Savienības attīstības sadarbības kontekstā” (COM(2012)0446),

—  ņemot vērā Komisijas 2006. gada 22. novembra Zaļo grāmatu „Darba likumdošanas modernizēšana, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas” (COM(2006)0708),

—  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2010. gada 29. aprīļa atzinumu „Pašnodarbinātības jaunās tendences. Ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātības jautājumi”(11),

—  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 21. marta atzinumu par tematu „Pašnodarbinātā statusa ļaunprātīga izmantošana”(12),

—  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. oktobra paziņojumu par Komisijas ieteikumu par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus, (COM(2008)0639), un Parlamenta 2009. gada 6. maija rezolūciju par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus(13),

—  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 14. oktobra paziņojumu (COM(2009)0545) un Parlamenta 2010. gada 20. maija rezolūciju par valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspējību ekonomikas atveseļošanas apstākļos(14),

—  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par netipiskiem līgumiem, drošu profesionālo izaugsmi, elastdrošību un jauniem sociālā dialoga veidiem(15),

—  ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 15. marta rezolūciju par sociālo aizsardzību un sociālo integrāciju(16),

—  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par minimālā ienākuma nozīmi nabadzības apkarošanā un integrējošas sabiedrības attīstības veicināšanā Eiropā(17),

—  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 11. septembra rezolūciju par jauniešu bezdarba novēršanu ― iespējamie risinājumi(18),

—  ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 9. oktobra rezolūciju par pastiprinātu cīņu pret nelikumīgu nodarbinātību(19),

—  ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 23. maija rezolūciju par pienācīgas kvalitātes darba visiem veicināšanu(20),

—  ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 11. jūlija rezolūciju par darba likumdošanas modernizēšanu, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas(21),

—  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu nākotni(22),

—  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 15. novembra rezolūciju par Eiropas platformu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību(23),

—  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 21. maija rezolūciju par atbilstīgu, drošu un noturīgu pensiju programmu(24),

—  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 12. jūnija rezolūciju par Komisijas paziņojumu „Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.–2020. gadā”(25),

—  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas 2013. gada maija pētījumu „Ekonomiski atkarīgu pašnodarbinātu personu sociālās aizsardzības tiesības” („Social protection rights of economically dependent self-employed workers”)(26),

—  ņemot vērā Eiropas Fonda dzīves un darba nosacījumu uzlabošanai (Eurofound) pielāgoto 2013. gada ziņojumu „Ir vai nav pašnodarbināta persona? Ekonomiski atkarīgo darbinieku darba apstākļi” („Self-employed or not self-employed? Working conditions of ‘economically dependent workers”)(27),

—  ņemot vērā Eurofound 2009. gada 2. marta ziņojumu „Pašnodarbinātas personas: ražošanas attiecības un darba apstākļi” („Self-employed workers: industrial relations and working conditions”)(28),

—  ņemot vērā Eurofound 2013. gada aprīļa salīdzinošo ziņojumu „Sociālo partneru iesaistīšanās bezdarba pabalstu režīmos Eiropā” („Social partners’ involvement in unemployment benefit regimes in Europe”)(29),

—  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A7-0459/2013),

A.  tā kā piekļuve sociālajam nodrošinājumam ir pamattiesības, kas saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, valstu tiesību aktiem un praksi ir Eiropas sociālā modeļa viena no galvenajām sastāvdaļām; tā kā Starptautiskā Darba organizācija (SDO) ir pieņēmusi ieteikumus attiecībā uz valsts minimālās sociālās aizsardzības politiku ar mērķi garantēt ikviena cilvēka pamattiesības saņemt sociālo nodrošinājumu un cilvēka cienīgai dzīvei pietiekamus līdzekļus;

B.  tā kā sociālā aizsardzība ir valstu kompetencē un tiek koordinēta ES līmenī;

C.  tā kā sociālā aizsardzība atvieglo pielāgošanos pārmaiņām darba tirgū, izskauž nabadzību un sociālo atstumtību, nodrošina darba tirgus integrāciju un investē cilvēkresursos; tā kā sociālajai nodrošinātībai ir stabilizējoša ietekme uz ekonomiku un pretcikliska funkcija, kura var palielināt iekšējo pieprasījumu un patēriņu;

D.  tā kā, cenšoties pārvarēt krīzi, dažas dalībvalstis ir būtiski samazinājušas valsts finansējumu laikā, kad pieaugušā bezdarba dēļ ir palielinājies pieprasījums pēc sociālās aizsardzības; tā kā valstu budžetu piešķīrumi sociālajam nodrošinājumam ir vēl samazinājušies, jo daudzi palika bez darba vai daudziem tika samazināts atalgojums un tādējādi samazinājās arī iemaksas, un radās reāli draudi Eiropas sociālā modeļa pastāvēšanai;

E.  tā kā sociālās aizsardzības tvērums dažās dalībvalstīs ir neatbilstošs un varētu tikt uzlabots; tā kā ES aizvien tiek ļaunprātīgi izmantoti neaizsargātie darba ņēmēji;

F.  tā kā vairums tradicionālo sociālās aizsardzības un jo īpaši sociālā nodrošinājuma, kā arī darba tiesību sistēmu veidotas tā, lai aizsargātu darba ņēmēju sociālās un darba tiesības, pastāv risks, ka līdz ar jaunajiem nodarbinātības veidiem un arvien lielāku pašnodarbināto personu skaitu jaunas darba ņēmēju grupas var nebūt pietiekami aizsargātas;

G.  tā kā sievietes, kuras izvēlējušās kļūt par uzņēmējām, biežāk nekā vīrieši kā galveno motivāciju pieņemtajam lēmumam min labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru un/vai ekonomisko nepieciešamību;

H.  tā kā pašnodarbinātu sieviešu ir mazāk nekā pašnodarbinātu vīriešu, taču viņām ir lielāka iespēja nonākt nabadzībā;

I.  tā kā pašnodarbinātajiem trūkst piekļuves atbilstošām pensijas tiesībām, darba nespējas pabalstam, apmaksātam atvaļinājumam un citiem pašnodarbinātajiem paredzētiem sociālā nodrošinājuma veidiem un šī situācija palielina darba samaksas atšķirības starp pašnodarbinātiem vīriešiem un sievietēm, jo īpaši pēc pensionēšanās;

J.  tā kā aizvien vairāk pašnodarbinātu personu un jo īpaši sieviešu, kurām trūkst darba iespēju vai ir zemu apmaksāts darbs, dzīvo zem nabadzības sliekšņa, lai gan viņas nav oficiāli reģistrētas kā bezdarbnieki;

K.  tā kā varētu būt lietderīgi noteikt, kas ir fiktīvā pašnodarbinātība, un jānovērš tās ļaunprātīga izmantošana, jo ar tās izmantošanu tiek pārkāptas darba ņēmēju sociālās tiesības, tiek kropļota konkurētspēja un rodas sociālā dempinga draudi;

L.  tā kā fiktīvā pašnodarbinātība būtībā ir veids, kā daļēji izvairīties no iemaksām, ko ir grūti atklāt un kas apdraud pensiju shēmu noturību un atbilstību, atņemot tiem īpaši svarīgus resursus;

M.  tā kā īpaši augstais bezdarba līmenis daudzās dalībvalstīs, ko papildina pastāvīgs spiediens samazināt darbaspēka izmaksas (par vienību), valstu darba tirgos rada tādas tendences un praksi, kas vēl vairāk veicina fiktīvās pašnodarbinātības attīstību un izaugsmi;

N.  tā kā ekonomiski atkarīgo pašnodarbināto personu darba veids radikāli neatšķiras no algoto darba ņēmēju darba veida un tādēļ viņu sociālā nodrošinājuma un darba tiesībām vajadzētu būt ļoti līdzīgām tām, kādas attiecīgajos gadījumos ir algotajiem darba ņēmējiem;

O.  tā kā trūkst uzticamas, precīzas un salīdzināmas informācijas un datu par pašnodarbināto personu situāciju, darba apstākļiem un sociālā nodrošinājuma noteikumiem, lai pašnodarbinātas personas varētu apvienot darbu un aprūpi;

P.  tā kā 2012. gadā pašnodarbināto skaits sasniedza 15 % no kopējā nodarbināto skaita ES, kamēr dažos gadījumos pašnodarbinātība nav risinājums, kuram attiecīgā persona dod priekšroku, bet gan nepieciešamība, jo nav citu darba iespēju vai pietiekami elastīgu darba nosacījumu, lai apvienotu darbu un aprūpi; tā kā daudzās dalībvalstīs pašnodarbinātajiem ir grūti iegūt pietiekamas pensiju tiesības un tādējādi viņiem palielinās risks nākotnē nonākt nabadzībā; tā kā ekonomiski atkarīgas pašnodarbinātās personas reti apvienojas arodbiedrībās vai tiek tajās pārstāvētas, neraugoties uz lielo iespējamību, ka tās cieš no pārmērīgi garām darba stundām un cita veida ļaunprātīgas izmantošanas,

Sociālais nodrošinājums visiem

1.  uzsver, ka ir nepārtraukti jāattīsta un jāmodernizē sociālās aizsardzības sistēmas dalībvalstu līmenī, lai nodrošinātu stabilu, noturīgu un piemērotu sociālo aizsardzību visiem, balstoties uz vispārējas pieejamības un nediskriminācijas principu, kā arī uz spēju elastīgi reaģēt uz pārmaiņām demogrāfiskajā situācijā un darba tirgū;

2.  aicina dalībvalstis nodrošināt atbildīgu un ilgtspējīgu sociālā nodrošinājuma sistēmu ilgtermiņa finansēšanu, īpaši ekonomiskās krīzes apstākļos, kā arī izstrādāt sociālā nodrošinājuma sistēmu preventīvo daļu un lielāku uzsvaru likt uz pasākumu aktivizēšanu, vienlaikus neaizmirstot, ka viens no svarīgākajiem aspektiem, kas raksturo sociālās investīcijas, ir tas, ka tās rada apstākļus sociālo un ekonomisko mērķu saskaņošanai un ilgtermiņā var veicināt ekonomikas saglabāšanu un attīstību; šajā sakarā uzskata, ka sociālās investīcijas būtu jāuztver tieši tā — kā investīcijas, nevis kā izdevumi;

3.  vērš uzmanību uz to, ka atsevišķās dalībvalstīs iedzīvotāju novecošana, zemi dzimstības rādītāji un mainīgie darba tirgi var saasināt nepieciešamību steidzami reformēt sociālā nodrošinājuma sistēmas, tostarp pensijas, lai tādējādi nodrošinātu šo sistēmu ilgtspēju; uzsver, ka sievietes biežāk nekā vīrieši uz laiku pārtrauc profesionālo darbību un strādā nepilnas slodzes darbu, lai rūpētos par bērniem un citiem apgādājamiem, un šāda situācija var nelabvēlīgi ietekmēt šo sieviešu pensijas un palielināt nabadzības risku; šajā sakarā aicina dalībvalstis, nosakot tiesības uz pensiju un aprēķinot pensiju apmēru, šos profesionālās darbības pārtraukumus ieskaitīt apdrošināšanas periodā; uzsver, ka reformu veikšanā saskaņā ar valstu tiesību aktiem un praksi ir jāiesaista sociālie partneri, kā arī attiecīgās ieinteresētās personas, un ka par tām ir pienācīgi jāinformē iedzīvotāji;

4.  aicina dalībvalstis nodrošināt nacionālo sociālo aizsardzību, kas garantētu katrā valstī paredzēto pienācīgu ienākumu līmeni un pieeju pamata sociālajiem atvieglojumiem, īpaši slimības, bezdarba, maternitātes, invaliditātes, pensionēšanās un citos gadījumos, lai dalībvalstīs cīnītos pret nabadzību un sociālo atstumtību; mudina dalībvalstis sagatavot sociālā nodrošinājuma attīstības stratēģijas, ņemot vērā SDO priekšlikumus;

5.  uzsver, ka pietiekami augstas kvalitātes sociālā aizsardzība būtu jābalsta uz līdzdalības nodarbinātībā veicināšanas pasākumiem, kas uzlabo veselības aizsardzību un drošību darbā un veicina darba ražīgumu, kurš ir būtiska konkurences priekšrocība; uzsver, ka sociālās aizsardzības līmeņa pazemināšana nebūtu jāuzskata par risinājumu nodarbinātības veicināšanai;

6.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka visiem darba ņēmējiem un pašnodarbinātām personām ir piekļuve mūžizglītībai, pārdalot pašreizējo ES un valstu finansējumu, kas paredzēts tikai darba ņēmējiem ar pastāvīgiem līgumiem, lai tas neatkarīgi no darba līguma veida būtu pieejams visiem darba ņēmējiem, tostarp pašnodarbinātām personām;

7.  aicina dalībvalstis vairāk censties īstenot strukturālās reformas un pasākumus, lai palielinātu nodarbinātību jauniešu vidū un nodrošinātu, ka gados jauni darba ņēmēji netiek diskriminēti, ierobežojot viņu tiesības uz sociālo nodrošinājumu; aicina dalībvalstis sadarbībā ar Komisiju arī nodrošināt pienācīgu sociālo aizsardzību jauniešiem prakses un mācekļu programmās, kas ir izstrādātas darba pieredzes gūšanai;

8.  uzsver, ka gados vecāki cilvēki nav slogs ekonomikai un sociālajai sistēmai, bet tieši otrādi — viņu mūža garumā iegūtā pieredze un zināšanas ir vērtība; iesaka, ka kontekstā ar paaudžu solidaritātes principu darbinieki, kuri ir vecāki par 60 gadiem, jāmudina palikt darba tirgū, lai nodotu uzkrātās zināšanas un pieredzi nākamajām paaudzēm;

9.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka ir pieejamas bērnu aprūpes un izglītības iestādes par pieņemamu maksu un ka pašnodarbinātām personām ir piekļuve sabiedriskajiem pakalpojumiem un attiecīgiem nodokļu vai sociāliem atvieglojumiem bērnu aprūpes jomā;

10.  aicina dalībvalstis veicināt iespēju visiem darba ņēmējiem, tostarp pašnodarbinātām personām un viņu laulātajiem vai partneriem, kuri piedalās šo personu profesionālajās darbībās, apvienot darba un aprūpes pienākumus, tostarp paātrinot 2010. gada 7. jūlija Direktīvas 2010/41/ES 7. un 8. panta piemērošanu un pēc darba ņēmēju pieprasījuma nodrošinot viņiem elastīgākus darba laikus, tāldarbu un nepilna laika darbu mazgadīgo un apgādājamo aprūpes nolūkos;

11.  uzsver, ka darba ņēmējiem, pašnodarbinātām personām un tiem, kuri no nodarbinātā statusa pāriet uz pašnodarbinātā statusu, ir jānodrošina turpmāka apmācība un pārkvalificēšanās iespējas; tāpēc šajā sakarā aicina dalībvalstis likvidēt šķēršļus turpmākai apmācībai un pārkvalifikācijai un veicināt mūžizglītību visiem;

12.  aicina dalībvalstis veicināt un atvieglot pašnodarbinātu personu, jo īpaši sieviešu, pašorganizāciju, lai palielinātu viņu spējas aizstāvēt savas kolektīvās intereses;

13.  aicina dalībvalstis garantēt atbilstošu sociālo nodrošinājumu arī īpaši neaizsargātu personu grupām — bezdarbniekiem, invalīdiem, personām, kuras vienas pašas audzina bērnus, jaunajām ģimenēm, jauniešiem, vecākiem cilvēkiem un pensionāriem; aicina dalībvalstis arī garantēt, ka sociālie pakalpojumi kļūst pieejamāki visām īpaši neaizsargātajām personām un personām, kurām nepieciešama ilgstoša aprūpe, īpaši laukos un mazāk attīstītos reģionos;

14.  aicina dalībvalstis un Komisiju atbilstoši to kompetencei cīnīties pret jebkura veida, tostarp sieviešu, diskrimināciju darba tirgū un pieņemt sociālās aizsardzības pasākumus, lai nodrošinātu, ka atalgojums sievietēm par tādu pašu darbu un sociālie pabalsti, tostarp pensija, nebūtu mazāki kā vīriešiem, aizsargātu maternitātes pabalstus, novērstu negodīgas atlaišanas no darba grūtniecības laikā, kā arī aizsargātu no negodīgas atlaišanas no darba sievietes un vīriešus, kas veic aprūpes pienākumus; aicina Padomi arī paātrināt pieņemšanas procedūru direktīvai par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti;

15.  uzsver, ka saskaņā ar Direktīvu 2010/41/ES par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu vīriešiem un sievietēm, kas darbojas pašnodarbinātas personas statusā, dalībvalstīm ir jālikvidē visi šķēršļi, kuri liedz sievietēm un viņu laulātajiem vai saskaņā ar valsts tiesību aktiem atzītiem partneriem saņemt sociālo aizsardzību, kas tiem pienākas atbilstīgi valsts tiesību aktiem;

16.  aicina dalībvalstis efektīvi reaģēt uz sociālās aizsardzības trūkuma gadījumiem mazos un ļoti mazos ģimenes uzņēmumos nodarbinātiem ģimenes locekļiem, tostarp laulātajiem (partneriem), kas rodas viņu neskaidro un neoficiālo nodarbinātības noteikumu vai pašnodarbinātās personas statusa dēļ;

17.  mudina dalībvalstis veikt konkrētus pasākumus nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanai, nodrošinot pienācīgu minimālo ienākumu un sociālā nodrošinājuma sistēmu un ņemot vērā atstumtās kopienas un to personu situāciju, kuras apdraud nabadzība, balstoties uz pašu valstu praksi, tostarp koplīgumu vai dalībvalstu tiesību aktu noteikumiem;

18.  aicina dalībvalstis aktīvāk cīnīties pret nedeklarētu nodarbināšanu un darbu bez garantijām, tostarp fiktīviem nepilna laika darbiem, kā arī nodrošināt visiem darba ņēmējiem pienācīgu sociālo aizsardzību; turklāt pauž nožēlu par netipisku darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, lai izvairītos no nodarbinātības un sociālās aizsardzības saistību pildīšanas;

19.  aicina dalībvalstis uzlabot administratīvo sadarbību starp dažādām iestādēm (darba inspekcijām, nodokļu pārvaldēm, pašpārvaldes iestādēm un sociālās apdrošināšanas dienestiem) valstu un ES līmenī, lai veicinātu Savienības darba tiesību aktu noteikumu īstenošanu, samazinātu nedeklarētā darba apjomu un efektīvāk atrisinātu problēmas, ko rada dažādo dalībvalstu atšķirīgie darba tirgu regulējošo tiesību aktu noteikumi;

20.  aicina Komisiju pārskatīt sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanas regulējumu un uzraudzīt tā īstenošanu, vajadzības gadījumā arī attiecībā uz subsidiaritātes principu, un vērš dalībvalstu uzmanību uz to, ka ES migrējošajiem darba ņēmējiem, kuri ir nodarbināti citā dalībvalstī, nevajadzētu piemērot diskriminējošus sociālās aizsardzības noteikumus; uzskata, ka visiem ES migrējošajiem darba ņēmējiem, kad viņi strādā citā dalībvalstī, vajadzētu saņemt atbilstošu sociālo nodrošinājumu un apdrošināšanu; darba devējiem jāinformē darba ņēmēji, kuri norīkoti darbā saskaņā ar brīvu pakalpojumu apriti, par darba samaksas apmēru un darba nosacījumiem vēl pirms norīkošanas darbā saskaņā ar Direktīvas 96/71/EK noteikumiem;

21.  aicina Komisiju un dalībvalstis rast atbilstošu līdzsvaru starp drošību un elastību darba tirgū, piemēram, globālā līmenī īstenojot elastdrošības principu, un novērst sadrumstalotību darba tirgū, nodrošinot pietiekamu sociālo apdrošināšanu tiem, kuri ir pārejas procesā vai ir nodarbināti saskaņā ar pagaidu vai nepilna laika darba līgumu, vienlaikus nodrošinot piekļuvi apmācības iespējām; norāda, ka nespēja nodrošināt elastdrošību samazinātu sociālās nodrošinātības sistēmu ilgtspēju, pabalstu kvalitāti, darbaspēka ienākumus un darba ražīgumu, reālo ekonomiku un sociālo kohēziju un rezultātā apdraudētu stratēģijas „ES 2020” nodarbinātības līmeņa saglabāšanas un palielināšanas mērķa sasniegšanu;

22.  aicina Komisiju veikt visas ES mēroga pētījumu par to, vai ar pēdējā laikā veiktajiem darba likumu grozījumiem dalībvalstīs, kurās centās palielināt darba tirgus elastīgumu, netika nepamatoti samazināts darba ņēmēju sociālais nodrošinājums un pārkāpts elastdrošības princips;

23.  pauž nelokāmu atbalstu ierosinātajai galveno nodarbinātības un sociālās jomas rādītāju pārskata izveidošanai, kas varētu būt pirmais solis uz konkrētu kritēriju noteikšanu;

24.  mudina Komisiju visos savos priekšlikumos, kuros tas iederas, ietvert četrus mērķus, kas paredzēti SDO darba kārtībā attiecībā uz pienācīgu darbu, un gada izaugsmes pētījumā ietvert mērķus, kas paredzēti SDO ieteikumā par minimālo sociālo aizsardzību, cenšoties panākt, ka visiem darba ņēmējiem Eiropā būtu nodrošinātas sociālās aizsardzības garantijas;

Pašnodarbināto personu sociālais nodrošinājums

25.  uzsver, ka pašnodarbinātība neapšaubāmi atzīstama par nodarbinātības veidu un ar tās izmantošanu tiek radītas darbvietas un mazināts bezdarbs, bet paralēli pozitīvai attīstībai ir jābūt attiecīgiem pašnodarbināto personu sociālās aizsardzības pasākumiem, kā paredzēts dalībvalstu tiesību aktos;

26.  aicina dalībvalstis atvieglot darba un aprūpes pienākumu apvienošanu, nodrošinot darbiniekiem elastīgumu attiecībā uz darba laiku un vietu, lai novērstu situāciju, kad vienīgā elastīguma iespēja ir pāreja uz atkarīgu pašnodarbinātību;

27.  uzsver, ka nepieciešami detalizētāki un atjaunināti statistikas dati, saskaņā ar kuriem būtu iespējams analizēt pašnodarbināto personu un atsevišķu to grupu ekonomisko nozīmību; aicina arī jautājumus par pašnodarbinātību iekļaut Eiropas Savienības darbaspēka apsekojumā;

28.  vērš uzmanību uz to, ka pašnodarbinātības jēdziena dalībvalstīs definīcijas trūkuma dēļ ES darba ņēmēju vidū pieaug fiktīvas pašnodarbinātības risks un tas var apgrūtināt viņu piekļuvi pienācīgai sociālajai nodrošinātībai; norāda — tā kā pašnodarbināto personu statuss dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgs, ir vajadzīgi risinājumi labākai pašnodarbināto personu sociālās aizsardzības koordinēšanai, lai netiktu ierobežotas darba ņēmēju tiesības uz brīvu pārvietošanos;

29.  aicina Komisiju veicināt informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm ar mērķi izstrādāt norādījumus attiecībā uz netipiskas nodarbinātības un pašnodarbinātības dažādiem veidiem, lai palīdzētu dalībvalstīm pareizi piemērot attiecīgos darba tiesību aktus un sociālās aizsardzības pasākumus šādiem darba ņēmējiem; uzskata par nepieciešamu arī dalībvalstīm skaidri identificēt fiktīvo pašnodarbinātību un, pierādot šādus gadījumus, piemērot sankcijas darba devējiem; tomēr uzsver, ka nodarbinātības statusa noteikšanai arī turpmāk jābūt tās uzņemošās dalībvalsts juridiskajā atbildībā, kuras teritorijā darbi tiek veikti;

30.  aicina Eiropas sociālos partnerus, Komisiju un dalībvalstis izpētīt atkarīgās pašnodarbinātības jautājumu un rast praktiskus risinājumus, jo īpaši nozarēs, kurās būtiska loma ir pārrobežu darbībām, un tādās neaizsargātās grupās kā mājkalpotāji un zemu atalgoti darba ņēmēji;

31.  mudina dalībvalstis nodrošināt, ka pašnodarbinātība netiek izmantota kā līdzeklis, lai izvairītos no darba un sociālajām garantijām, kas pienākas strādājošajiem, vai līdzeklis, kā darba devējam apiet darba sociālā nodrošinājuma tiesību aktus; prasa arī pašnodarbinātās personas negrupēt kopā ar algotām nodarbinātām personām, lai netiktu zaudētas pašnodarbinātības un līdzīgu veidu saimnieciskās darbības priekšrocības un lai palīdzētu veicināt uzņēmējdarbības garu un pakalpojumu kvalitāti;

32.  aicina dalībvalstis vajadzības gadījumā pilnveidot sociālo aizsardzību vecumdienu, darbnespējas, maternitātes/paternitātes un bezdarba gadījumā, lai tās noteikumi būtu labāk pielāgoti pašnodarbināto personu vajadzībām;

33.  aicina dalībvalstis veicināt un atbalstīt grupu apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām; aicina dalībvalstis nodrošināt pašnodarbinātām personām piekļuvi kolektīvai un solidārai apdrošināšanai un pensiju shēmām;

34.  aicina dalībvalstis neatkarīgi no atsevišķu personu tiesībām uz sociālo aizsardzību nodrošināt visiem iedzīvotājiem, kuri vēlas iegūt pašnodarbinātas personas statusu, informāciju par to, kā šāda statusa maiņa ietekmēs viņu sociālo aizsardzību un darba tiesības, kā arī informāciju par citām tiesību un pienākumu pārmaiņām, kas saistītas ar viņu saimniecisko darbību; aicina Komisiju nodrošināt informāciju pašnodarbinātām personām un mobilajiem darba ņēmējiem par viņu tiesībām un pienākumiem saistībā ar migrāciju, imigrāciju un pārrobežu darbu;

35.  aicina dalībvalstis un Komisiju sociālās aizsardzības pilnveidošanas un modernizēšanas procesā atbilstoši valstīs iedibinātajai praksei iesaistīt sociālos partnerus un attīstīt sociālo dialogu ES un valstu līmenī; aicina arī sociālos partnerus darba kārtībā iekļaut jautājumus par pašnodarbināto personu darba tiesībām un sociālo aizsardzību, lai attiecībā uz viņiem ieviestu piemērotus sociālās aizsardzības sistēmas noteikumus, pamatojoties uz savstarpības un nediskriminācijas principu, un analizēt, vai pašnodarbinātās personas nebūtu jāiekļauj darba koplīgumu slēgšanas sistēmās un kā to izdarīt, tostarp izstrādāt īpašas stratēģijas, ar ko risina pašnodarbināto personu problēmas gadījumos, kad valstu tiesību akti neparedz pašnodarbināto personu pārstāvību arodbiedrībās; mudina sociālos partnerus apmainīties ar labas prakses piemēriem starp arodbiedrībām un profesionālajām organizācijām attiecībā uz pakalpojumiem, kas tiek nodrošināti pašnodarbinātām personām, fiktīvās pašnodarbinātības apkarošanu un brīvprātīgu pašnodarbināto personu apvienošanos organizācijās;

o
o   o

36.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) http://www.ilo.org/global/publications/books/WCMS_142209/lang--en/index.htm (2) http://www.ilo.org/public/english/protection/download/lifecycl/lifecycle.pdf (3) OV L 166, 30.4.2004., 1. lpp. (4) OV L 180, 15.7.2010., 1. lpp. (5) . OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp. (6) OV L 245, 26.8.1992., 46. lpp. (7) OV L 245, 26.8.1992., 49. lpp. (8) OV C 8, 12.1.2000., 7. lpp. (9) http://register.consilium.europa.eu/pdf/en/11/st06/st06624-ad01.en11.pdf (10) http://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=738&langId=en&pubId=7315 (11) OV C 18, 19.1.2011., 44. lpp. (12) OV C 161, 6.6.2013., 14. lpp. (13) OV L 212 E, 5.8.2010., 23. lpp. (14) OV L 161 E, 31.5.2011., 112. lpp. (15) OV C 351 E, 2.12.2011., 39. lpp. (16) OV C 291 E, 30.11.2006., 304. lpp. (17) OV C 70 E, 8.3.2012., 8. lpp. (18) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0365. (19) OV C 9 E, 15.1.2010., 1. lpp. (20) OV C 102 E, 24.4.2008., 321. lpp. (21) OV C 175 E, 10.7.2008., 401. lpp. (22) OV C 33 E, 5.2.2013., 65. lpp. (23) OV C 153 E, 31.5.2013., 57. lpp. (24) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0204. (25) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0266. (26) Skatīt http://www.europarl.europa.eu/committees/en/studiesdownload.html?languageDocument=EN&file=92570 (27) http://www.eurofound.europa.eu/publications/htmlfiles/ef1366.htm (28) http://www.eurofound.europa.eu/comparative/tn0801018s/tn0801018s.htm (29) http://www.eurofound.europa.eu/eiro/studies/tn1206018s/tn1206018s_3.htm

Eiropas Parlamenta 2014. gada 14. janvāra rezolūcija par ES dalībvalstu sagatavotību jaunā kohēzijas politikas plānošanas perioda efektīvam un savlaicīgam sākumam (2013/2095(INI))

P7_TA(2014)0015 A7-0007/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 174. pantu un turpmākos pantus,

–  ņemot vērā Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu(1),

–  ņemot vērā grozīto Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, uz kuriem attiecas vienotais stratēģiskais satvars, un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu (COM(2013)0246),

–  ņemot vērā 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par Komisijas Piekto ziņojumu par kohēziju un kohēzijas politikas stratēģiju laikposmā pēc 2013. gada(2),

–  ņemot vērā 2010. gada 7. oktobra rezolūciju par ES kohēzijas un reģionālo politiku pēc 2013. gada(3),

–  ņemot vērā 2011. gada 23. jūnija rezolūciju par ERAF un pārējo struktūrfondu pašreizējo stāvokli un uz efektivitātes paaugstināšanu vērstas turpmākas sinerģijas veidiem(4),

–  ņemot vērā 2010. gada 7. oktobra rezolūciju par Eiropas Sociālā fonda nākotni(5),

–  ņemot vērā 2010. gada 14. decembra rezolūciju par labu pārvaldību attiecībā uz ES reģionālo politiku: Eiropas Komisijas palīdzības un kontroles procedūras(6),

–  ņemot vērā 2011. gada 27. septembra rezolūciju par Struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzekļu apgūšanu — pieredze turpmākas ES kohēzijas politikas veidošanai(7),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 26. janvāra paziņojumu „Reģionālā politika, kas veicina ilgtspējīgu izaugsmi Eiropā līdz 2020. gadam” (COM(2011)0017) un tam pievienoto dienesta darba dokumentu (SEC(2011)0092),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 26. jūnija Astoto progresa ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju (COM(2013)0463),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 18. aprīļa ziņojumu „Kohēzijas politika — 2013. gada stratēģiskais ziņojums par programmu īstenošanu 2007.–2013. gadā” (COM(2013)0210) un tam pievienoto dienestu darba dokumentu (SWD(2013)0129),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 24. aprīļa darba dokumentu „Partnerības princips vienotā stratēģiskā satvara fondu īstenošanā — elementi Eiropas rīcības kodeksam attiecībā uz partnerību” (SWD(2012)0106),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 14. marta darba dokumentu „Vienotā stratēģiskā satvara (2014.–2020.) elementi: Eiropas Reģionālās attīstības fonds, Eiropas Sociālais fonds, Kohēzijas fonds, Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds” (SWD(2012)0061, I un II daļa),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2011. gada 16. jūnija atzinumu par tematu „Kohēzijas politikas nozīme un prioritātes stratēģijā „Eiropa 2020”” (CESE 994/2011 – ECO/291),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 12. decembra atzinumu par tematu „Partnerības princips vienotā stratēģiskā satvara fondu īstenošanā — elementi Eiropas rīcības kodeksam attiecībā uz partnerību” (CESE 1396/2012 – ECO/330),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 22. maija atzinumu par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai "Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.–2020. gadā" (CESE 1557/2013 – SOC/481),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2013. gada 1. februāra rezolūciju „Tiesību aktu kopums par kohēzijas politiku pēc 2013. gada” (2013/C62/01),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2013. gada 7.–9. oktobra atzinuma projektu par ieteikumiem labākam līdzekļu izlietojumam (COTER-V-040),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A7-0007/2014),

A.  tā kā dalībvalstīs tiek sagatavoti partnerattiecību nolīgumi un darbības programmas jaunajam 2014.–2020. gada plānošanas periodam;

B.  tā kā galīgo vienošanos par Eiropas strukturālo un investīciju fondu tiesisko regulējumu ir paredzēts pieņemt līdz 2013. gada beigām;

C.  tā kā Kopīgo noteikumu regulā (KNR) ir noteikti kopīgie noteikumi pieciem Eiropas Savienības fondiem: Eiropas Reģionālās attīstības fondam, Eiropas Sociālajam fondam, Kohēzijas fondam, Eiropas Lauksaimniecības fondam lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondam;

D.  tā kā kohēzijas politikas mērķis ir samazināt atšķirības starp ES reģioniem, galvenokārt piešķirot finansējumu ekonomikas, sociālās un teritoriālās kohēzijas stiprināšanai;

E.  tā kā kohēzijas politika palīdz sasniegt stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus attiecībā uz gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi;

F.  tā kā kohēzijas politika, kas ir galvenā ES attīstības politika, ļauj pārvarēt ekonomikas krīzi daudzās dalībvalstīs;

G.  tā kā ir jādara viss, lai iestādēm un atbalsta saņēmējiem būtu pēc iespējas vieglāk īstenot un ieviest ar kohēzijas politiku 2014.–2020. gadam saistītās programmas,

Jaunā kohēzijas politikas plānošanas perioda efektīva un savlaicīga īstenošana

1.  atzīst, ka pēdējos gados kohēzijas politikas ietvaros vairāki miljardi eiro ir veiksmīgi ieguldīti, lai izveidotu jaunas darbavietas, atbalstītu inovatīvus uzņēmumus un attīstītu transporta savienojumus visā ES;

2.  tomēr uzsver, ka joprojām pastāv atšķirības starp ES reģioniem un dažos reģionos tās palielinās un ka ir ļoti svarīgi arī turpmāk ES finansējumu ieguldīt vietējā un reģionālā līmenī, lai apgabali, kuriem ir nepieciešama ekonomiskā, sociālā un vides atjaunošana, saņemtu atbalstu arī turpmāk;

3.  uzsver to, ka ar kohēzijas politiku cita starpā ir jārisina Eiropas Savienībā pieaugošā jauniešu bezdarba problēma;

4.  uzsver, ka pašreizējās ekonomikas, finanšu un sociālās krīzes laikā kohēzijas politikas finansējums daudzās dalībvalstīs ir būtisks publisko ieguldījumu avots un ka līdz ar to attiecīgajām dalībvalstīm varētu nākties būt elastīgām, lai atjaunotu savu ekonomiku; šajā sakarībā uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt to, lai dalībvalstis un reģioni pēc iespējas drīzāk varētu sākt izmantot kohēzijas politikas finansējumu jaunajā periodā 2014. gadā;

5.  atzinīgi vērtē gan DFS 2014. – 2020. gadam, gan kohēzijas politikas tiesiskā regulējuma pieņemšanu; uzsver, ka ir panākts apmierinošs rezultāts, lai varētu ātri un efektīvi uzsākt jaunās kohēzijas politikas īstenošanu;

6.   atgādina, ka to nesamaksāto saistību (RAL — franču valodā reste à liquider) apjoms, kuras uzkrājušās līdz 2007.–2013. gada DFS beigām, atbilst divām trešdaļām no kohēzijas politikai paredzētā finansējuma; uzsver nepieciešamību rast stabilu risinājumu, ar kuru iespējams samazināt risku, ka ES programmu īstenošana varētu tikt bloķēta neveiktu maksājumu dēļ; vērš uzmanību uz to, ka, lai gan „N+3” noteikums ir būtisks, lai nodrošinātu kohēzijas politikas atbalstīto projektu īstenošanu, tas ietekmēs RAL uzkrāšanos turpmākajos gados, jo īpaši kavēšanās gadījumā uzsākt jaunās programmas;

7.  atzīmē, ka papildus efektīvai un savlaicīgai jaunā kohēzijas politikas plānošanas perioda uzsākšanai īpaši svarīga nozīme ir jāpiešķir partnerattiecību nolīgumu un darbības programmu kvalitātes nodrošināšanai, lai pilnībā tiktu izmantotas finansējuma ilgtermiņa iespējas;

8.  atgādina savu nostāju par nākamās DFS obligāta pārskata un pārskatīšanas nozīmīgumu līdz 2016. gada beigām, lai nākamā Komisija un Parlaments varētu atkārtoti izvērtēt ES politiskās prioritātes, vajadzības gadījumā pielāgot DFS jauniem uzdevumiem un pilnībā ņemt vērā jaunākās makroekonomiskās prognozes;

Kopīgo noteikumu regula

9.  atbalsta regulas labojumus, kas paredz īstenot stingrāku un integrētāku pieeju attiecībā uz kohēzijas politikas finansējumu atbilstīgi vienotajam stratēģiskajam satvaram; atzīst — ir ļoti svarīgi nodrošināt, ka projektiem ir lielāka ietekme un ka ar tiem sasniedz jūtamus rezultātus; aicina dalībvalstis ieviest vēl vairāk pasākumu, lai vienkāršotu programmu birokrātiskās un administratīvās procedūras; uzskata, ka tam vajadzētu atvieglot šo programmu īstenošanu un efektīvu finansējuma saņemšanu;

10.  atzinīgi vērtē priekšlikumu KNR noteikt vienkāršošanas pasākumus, lai samazinātu administratīvo slogu; uzskata, ka, vienkāršojot procesu pieteikuma iesniedzējiem, atbalsta saņēmējiem un vadošajām iestādēm, tiks nodrošināta ES finansējuma pievienotā vērtība;

11.  atzīst, ka kohēzijas politika var būt ļoti svarīga, lai sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus, un tādēļ uzsver, ka ir svarīgi kohēzijas politiku pielāgot stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem, īstenojot dažu mērķu tematisko koncentrāciju; uzsver, ka šī pieeja ir pietiekami elastīga, lai apmierinātu vietējā un reģionālā līmeņa prasības;

12.  uzsver, ka pārdomātas specializācijas stratēģija ir svarīga, lai palīdzētu sasniegt izaugsmes stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus, pastiprinātu uzmanību veltot tam, lai noteiktu un pastiprinātu konkurētspējas jomas, apmainoties ar labāko praksi un integrējot pētniecību, inovācijas un izglītību ES mēroga partnerībās;

13.  uzsver — lai gan kohēzijas politikas ietvaros jau pastāv nosacījumu izpildes pasākumi, nākamā plānošanas perioda mērķis būs finansējuma efektivitātes stiprināšana, nosakot, ka piešķirtais finansējums ir atkarīgs no atbilstības konkrētiem kritērijiem; uzskata, ka kohēzijas politikas ir tāda politika, ar ko tiek atbalstīta kohēzija starp reģioniem un ka tai nevajadzētu būt garantijai citiem ES politikas virzieniem, kuru mērķis ir makroekonomiskās reformas dalībvalstīs;

14.  norāda, ka pielāgošanās KNR pārmaiņām varētu aizkavēt partnerattiecību nolīgumu un darbības programmu sagatavošanu;

Dalībvalstīs panāktais progress

15.  uzsver — ir skaidrs, ka sagatavošanās līmenis dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgs; atzīst, ka dažām dalībvalstīm ir labi panākumi un ka tās ir iesniegušas Komisijai apstiprinājumam partnerattiecību nolīgumu projektu, bet citas dalībvalstis šajā jomā atpaliek;

16.  norāda, ka kopumā tajās jaunajās dalībvalstīs (ES-12), kuras piedalījās dažās 2000.–2006. gada programmās un visās 2007.–2013. gada programmās, sagatavošanās notiek daudz labāk nekā dažās ES-15 dalībvalstīs;

17.  uzsver, ka dažām dalībvalstīm budžets nākamajam plānošanas periodam ir būtiski samazināts, bet citās dalībvalstīs notiek diskusijas par budžeta sadalījumu dalībvalstīs; atzīst, ka abos gadījumos tas var palēnināt sagatavošanos;

18.  uzsver, ka tās dalībvalstis, kurām ir labi panākumi attiecībā uz sagatavošanos nākamajam kohēzijas politikas finansējuma periodam, iesniedza partnerattiecību nolīgumu un darbības programmu projektus Komisijai neoficiālām piezīmēm 2013. gada jūnijā vai jūlijā;

19.  atzīst, ka daudzās dalībvalstīs, kurām ir labi panākumi, sagatavošanās process sākās jau 2010. gadā, aicinot attiecīgās ieinteresētās personas piedalīties sarunās, lai noteiktu vajadzības un prioritātes; tādēļ atzinīgi vērtē centienus pēc iespējas drīzāk sākt sagatavošanās procesu un uzskata, ka tā dalībvalstis būs labāk sagatavotas;

20.  uzsver, ka veiksmīgu sagatavošanos ietekmē tas, cik laika un naudas attiecīgās iestādes un organizācijas var ieguldīt un vai tām ir pietiekami daudz darbinieku, kurus iesaistīt sagatavošanās sākumposmā;

21.  atzīst, ka šāda veiksmīga sagatavošanās nozīmē to, ka dažos gadījumos laikus tika veikts ex-ante novērtējums un stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums (SIVN), tādēļ 2013. gada septembrī un oktobrī varēja labot projektus atbilstīgi šo novērtējumu rezultātiem;

22.  atzīst, ka dažās dalībvalstīs mainījās valdība un tas var kavēt sagatavošanos nākamajam plānošanas periodam; uzsver — lai sagatavošanās netiktu pārtraukta, šādos gadījumos ir ļoti svarīgi ieviest sistēmas, kas nodrošina administratīvā darba nepārtrauktību neatkarīgi no pārmaiņām valdībā;

23.  norāda arī to, ka attiecībā uz kohēzijas politikas finansējumu ir nepieciešami sagatavošanās pasākumi politiskā līmenī, lai partnerattiecību nolīguma noslēgšana būtu viena no valdības prioritātēm;

Progress attiecībā uz partnerattiecību nolīgumiem un darbības programmām

24.  norāda, ka dažas dalībvalstis plāno mainīt savu darbības programmu saturu; atzinīgi vērtē to, ka atsevišķas dalībvalstis ir nolēmušas sākt īstenot programmas, kuras finansē no dažādiem fondiem, vai samazināt darbības programmu skaitu reģionālā līmenī;

25.  norāda, ka dažās dalībvalstīs centrālās valdības reģionālajām iestādēm uzticētais kontroles un koordinācijas apjoms ļoti atšķiras atkarībā no organizācijas struktūras — daži reģioni ir ļoti aktīvi un tajos gandrīz pilnīgi tiek kontrolēti daudzi kohēzijas politikas finansējuma aspekti un pārstāvība partnerattiecību nolīgumos; šajā sakarībā norāda uz Rīcības kodeksu, kurā ir atzīta vietējo un reģionālo dalībnieku un pilsoniskās sabiedrības īpaši būtiskā nozīme un kurā ir saglabāts partnerības princips attiecībā uz kohēzijas politiku 2014. ­– 2020. gadā;

26.  uzsver, ka būtu pilnībā jāņem vērā vietējā un reģionālā dimensija; uzsver, cik svarīga nozīme ir reģioniem, kad tiek izvēlēti konkurētspējīgi apgabali;

27.  uzsver, ka viens veids, kā nodrošināt, lai partnerattiecību nolīgumu pieeja darbotos dalībvalstīs, kurās ir deleģētās iestādes, ir partnerattiecību nolīgumos iekļaut atsevišķas nodaļas, kuras sagatavo reģionālās pārvaldes iestādes; uzsver, ka tādējādi šīs iestādes ar deleģētajām pilnvarām attiecībā uz Eiropas finansēšanas programmām ir tiešāk iesaistītas partnerattiecību nolīgumu sagatavošanā un tās var īstenot atsevišķus plānošanas pasākumus un īstenošanas mehānismus;

28.  tomēr atzīst, ka tas var ietekmēt dalībvalstu gatavību kopumā;

29.  norāda, ka dalībvalstu līmenī ir vajadzīga efektīva koordinācija, lai ievērotu termiņus darbības programmu sagatavošanai, kurās ir atspoguļotas vietējās un reģionālās attīstības vajadzības, jo atbildība par darbības programmu saturu un pārvaldību attiecīgā gadījumā būtu jāuzņemas vietējai un reģionālajai pārvaldei saskaņā ar katras dalībvalsts iekšējo organizāciju, ja darbības programmas ir jānoslēdz laikus;

30.  tomēr atzīst — lai samazinātu reģionālā līmenī īstenoto darbības programmu skaitu, būs jāveic būtiskas vadības un organizatoriskas pārmaiņas, un sākumā var palielināties kavēšanās risks saistībā ar pārmaiņām, kas ir nepieciešamas, jo ir ļoti sarežģīti īstenot darbības programmas un plānošanas pasākumus dažādos valsts un reģionālos līmeņos;

31.  atzīmē, ka Komisija apzinās ievērojamo interesi par vairākfondu programmām, kā paredzēts KNR, un daudzas dalībvalstis 2014. – 2020. gada plānošanas periodā plāno īstenot vismaz vienu vai vairākas vairākfondu programmas; šajā sakarībā uzsver, ka šāda pieeja būtu jāīsteno cik vien efektīvi iespējams un tai nebūtu jārada šķēršļi vai kavējumi; norāda, ka Kopīgo noteikumu regulā ir atzīta dalībvalstīs pastāvošā atšķirīgā institucionālā kārtība un paredzēti pasākumi tās pielāgošanai konkrētiem gadījumiem; uzsver, ka reģionālā un vietējā līmenī vislabāk ir iespējams noteikt attīstības vajadzības un īstenot programmas iedzīvotāju, organizāciju, uzņēmumu un attiecīgo iestāžu tiešā tuvumā;

32.  atzīst, ka spēju sagatavot partnerattiecību nolīgumus un darbības programmas nosaka tas, vai dalībvalstis pirms tam ir pienācīgi analizējušas situāciju valstī un nākotnes tendences; uzsver, ka tādējādi ES līdzekļi labāk palīdzēs sasniegt valstij noteiktos mērķus;

33.  aicina Komisiju publiskot dalībvalstu partnerattiecību nolīgumu gatavības statusu, piemēram, sniedzot kopsavilkumu par katru dalībvalsti un iekļaujot informāciju par stāvokli sagatavošanās gaitā un ierosināto saturu un apspriedēm ar attiecīgajām iesaistītajām pusēm, lai pārējās dalībvalstis un iestādes varētu gūt zināšanas par labu praksi un pieejām;

2007 – 2013. gadā gūtā pieredze

34.  uzsver, ka daudzām dalībvalstīm ļoti svarīga būs metožu un mehānismu pārnese no 2007.–2013. gada plānošanas perioda uz plānošanas periodu pēc 2013. gada; uzsver, ka būs arī grūti nodrošināt pašreizējo projektu efektīvu turpmāko darbību, kamēr tiks izstrādāti jauni projekti;

35.  atzīst, ka dažās dalībvalstīs sagatavošanās laiks bija ilgāks, nekā tas bija plānots 2007.–2013. gada plānošanas perioda sākumā; uzsver, ka daudzas pārvaldes iestādes to risināja, laikus ieviešot jaunos partnerattiecību nolīgumus un darbības programmas;

36.  uzskata, ka dalībvalstu norādītie piemēri skaidri parāda, ka ir labāk jāsaskaņo dažādi pasākumi, darbības programmas un fondi un ka ir jāpastiprina vietējo iestāžu, reģionālo organizāciju, kā arī sociālo un ekonomisko partneru līdzdalība;

37.  atzīst, ka kopīga problēma iepriekšējā plānošanas periodā bija arī pārāk plaši noteiktas prioritātes; tādēļ aicina turpmāk noteikt prioritātes, izmantojot stratēģiskāku un saskaņotāku pieeju, un samazināt prioritāšu skaitu, un vērst tās uz konkrētiem mērķiem;

38.  atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstis, ņemot vērā veiksmīgu pieredzi finansējuma iepriekšējā periodā, vēlas palielināt privātā sektora finansējuma īpatsvaru, lai papildus tradicionālajām finansējuma metodēm būtu pieejami alternatīvi finansējuma avoti; uzsver, ka brīdī, kad privātajā sektorā ir smagi fiskālie apgrūtinājumi un samazinātas aizdevumu iespējas, finanšu instrumentu plašāka izmantošana var sekmēt publiskā un privātā sektora partnerības, panākt palielinošu ietekmi ES budžetam, radīt alternatīvus finansēšanas avotus un garantēt nozīmīgu finansēšanas plūsmu stratēģiskiem reģionālajiem ieguldījumiem; tāpēc uzsver, ka ir svarīgi paredzēt skaidrus noteikumus, kā izmantot tādus novatoriskus finanšu instrumentus kā aizdevumi, garantijas un kapitālieguldījumi kā papildinājums dotācijām, lai sekmētu sadarbību starp uzņēmumiem, valsts sektora organizācijām un izglītības iestādēm;

Fondu efektivitāte

39.  norāda, ka iepriekšējo finansēšanas programmu pieredze skaidri liecina, ka ir ļoti svarīgi nodrošināt fondu pozitīvu ietekmi ilgtermiņā; turklāt uzsver arī programmu kvalitātes un izdevumu objektivitātes nozīmi;

40.  uzsver — daudzas dalībvalstis norādīja, ka, gatavojoties finansējuma nākamajam periodam, to mērķis bija pievērst pastiprinātu uzmanību uz rezultātu vērstai pieejai; atzinīgi vērtē dažu dalībvalstu minētos piemērus par to, kā efektīvāk noteikt plānotos rezultātus, lai finansējumu piešķirtu priekšlikumiem, kas palīdzēs sasniegt šos mērķus;

41.  uzsver — daudzas dalībvalstis norādīja, ka ir ļoti svarīgi saskaņot politikas jomas un noteikt valsts un reģionu prioritātes ekonomiskajā, sociālajā un vides jomā; uzskata, ka attiecīgā gadījumā valsts darbības programmās būtu jāņem vērā attīstības mērķi vietējā un reģionālā līmenī; norāda, ka būtu jāveicina sinerģiju panākšana starp dažādiem pieejamā ES finansējuma avotiem un dalībvalstu un reģionālo un vietējo iestāžu budžetiem, lai palielinātu publiskā sektora ieguldījumu efektivitāti ES;

Sinerģija ar citām politikas jomām un citiem instrumentiem

42.  uzskata, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis saprot, cik būtiski varētu būt saskaņot visu fondu darbību, uz kuriem attiecas KNR;

43.  atzinīgi vērtē to, ka dažas dalībvalstis vēlas vairāk izmantot jaunus instrumentus, piemēram, uz sabiedrību orientētu vietējo attīstību, integrētus teritoriālos ieguldījumus un kopīgos rīcības plānus; tomēr apzinās, ka attieksme pret jaunajiem instrumentiem ir atšķirīga un ka pierādījumi liecina — uz sabiedrību orientētu vietējo attīstību izmanto daudz biežāk nekā integrētus teritoriālos ieguldījumus, sevišķi ELFLA salīdzinājumā ar ERAF, jo tā pastāv daudz ilgāk un arī tāpēc, ka integrēti teritoriālie ieguldījumi ir jauns instruments, kura pienācīgai ieviešanai praksē būs vajadzīgs laiks; ; atzīst, ka ir jānoskaidro, kā iepriekšēja sagatavošanās ietekmēs to, vai minētie instrumenti tiek pilnīgi īstenoti;

44.  uzskata, ka uz sabiedrību orientēta vietējā attīstība ir ļoti labs veids, kā sekmēt dažādu kopienas dalībnieku augšupēju līdzdalību, pamatojoties uz iepriekš veiksmīgi īstenotu LEADER programmu lauku attīstības jomā; aicina dalībvalstis un reģionus izmantot iespējas, ko piedāvā uz sabiedrību orientēta vietējā attīstība;

45.  atzīst, ka kopīgie rīcības plāni ir pozitīvs solis, lai veicinātu uz rezultātiem balstītu pārvaldību atbilstīgi vienam no vispārējiem kohēzijas politikas mērķiem laikposmam pēc 2013. gada;

Vienkāršošana

46.  uzsver, ka ir svarīgi izmantot vienkāršākas projektu sagatavošanas un īstenošanas metodes, un atzinīgi vērtē to, ka tas tiek darīts dalībvalstīs;

47.  atzinīgi vērtē to, ka Kopīgo noteikumu regulā ir likts uzsvars uz vienkāršošanu; tomēr norāda, ka patiesībā vienkāršošanu varētu būt grūti panākt, jo starp fondiem joprojām pastāv atšķirības, kas noteiktas īpašajās fondu regulās;

48.  atzinīgi vērtē pozitīvos pasākumus, kas veikti ESI fondu pārvaldības vienkāršošanas un pārredzamības uzlabošanas jomā; norāda, ka vienkāršotu pieteikšanās procesu atbalsta saņēmējiem ar skaidru un pieejamu informāciju par procedūru un finansējuma iespējām daudzas dalībvalstis norādīja kā būtisku aspektu saistībā ar sagatavošanos 2014. – 2020. gada plānošanas periodam; atzinīgi vērtē to kā veidu, lai veiksmīgi sagatavotu un īstenotu projektus un samazinātu birokrātijas slogu pieteikuma iesniedzējiem; aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes apmainīties ar labāko praksi, kas vērsta uz procedūru vienkāršošanu, un, atzīstot, ka stingri noteikumi par kontrolēm un revīziju ir nepieciešami, nodrošināt, ka tās ir proporcionālas, lai neradītu nevajadzīgu slogu;

49.  atzīst, ka e-kohēzija var būt ļoti svarīga, lai mazinātu šķēršļus un vienkāršotu minēto procesu, un atzinīgi vērtē to, ka dažas dalībvalstis to izmanto kā paraugu; uzskata, ka tas arī varētu būtiski palīdzēt sagatavoties turpmākām finansēšanas programmām;

Partnerība

50.  uzsver, ka lēmumu pieņemšanas procesā un darbības programmu izstrādē ir jāparedz sadarbība valsts, reģionālā un vietējā līmenī ES kohēzijas politikas finansēšanas programmu plānošanā, izstrādē un īstenošanā; uzskata, ka daudzlīmeņu pārvaldības princips ir īpaši svarīgs kohēzijas politikas efektīvai pārvaldībai; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību pilnībā iesaistīt reģionālās un vietējās iestādes un ieinteresētās personas programmu sagatavošanā, īstenošanā un novērtēšanā; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pietiekamu informācijas plūsmu, spēju veidošanas pasākumus un tehnisko atbalstu šīm iestādēm, lai veicinātu un optimizētu to ieguldījumu visos šā procesa posmos;

51.  atzinīgi vērtē visu attiecīgo ieinteresēto personu, vietējo un reģionālo pārstāvju, NVO, ekonomisko un sociālo partneru, privāto uzņēmumu un universitāšu plašāku līdzdalību, kā minēts dalībvalstu sniegtajos piemēros; uzskata, ka ir svarīgi sagatavošanas procesā sadarboties ar citām organizācijām un ieinteresētajām personām, kuras pārstāv atšķirīgus viedokļus ekonomikas, sociālajā un vides jomā;

52.  uzsver, ka veiksmīgu partnerību var nodrošināt, izmantojot augšupēju vai lejupēju pieeju; norāda, ka viena dalībvalsts kā piemēru minēja augšupēju pieeju, kas paredz organizēt plašas apspriedes ar publiskā un privātā sektora un trešo sektoru pārstāvjiem, lai veiksmīgi sagatavotos;

53.  uzsver, ka šīs pieejas — augšupējā un lejupējā — nodrošina to, ka valsts stratēģijas sociālajā, ekonomiskajā un vides jomā tiek īstenotas papildus vērienīgiem pasākumiem reģionālā un vietējā līmenī; atzinīgi vērtē minēto efektīvo veidu, kā nodrošināt stratēģisko prasību ievērošanu, vienlaikus sagatavošanas procesā pēc iespējas iesaistot attiecīgās ieinteresētās personas;

Secinājumi

54.  atzinīgi vērtē panākto vienošanos par kohēzijas politikas tiesisko regulējumu un sarunu noslēgšanu par KNR un DFS;

55.  atzīst, ka sagatavošanās procesā ir svarīga vairāku līmeņu pārvaldība, un norāda, ka dažu visātrāk sagatavoto projektu pamatā bija iepriekš organizēts nopietns dialogs ar ieinteresētajām personām reģionālajā un vietējā līmenī;

56.  vērš uzmanību uz Komisijas aicinājumu dalībvalstīm un reģioniem censties nodrošināt, ka sagatavotajiem partnerattiecību nolīgumiem un darbības programmām ir iespējami augstākā kvalitāte; atzīmē, ka tas palīdzēs izstrādāt kvalitatīvus projektu priekšlikumus, kas vērsti uz konkrētiem mērķiem, lai nodrošinātu, ka ES finansējumam ir pēc iespējas lielāka ietekme;

57.  atzīst, ka aktīvas un labi informētas valsts un reģionālās pārvaldes iestādes, kas sadarbojas ar Komisiju, var sekmēt to, ka sagatavošanās notiek laikus; tādēļ stingri ierosina nodrošināt Komisijai un valsts un reģionālās pārvaldes iestādēm stabilu informācijas plūsmu, piemēram, sīku informāciju par turpmākajiem īstenošanas aktiem;

58.  ierosina dalībvalstīm, kurās sagatavošanās notiek ļoti lēni, stingri ievērot Komisijas ieteikumus; uzsver to, ka Komisijai būtu jāpalielina atbalsts, lai nodrošinātu pēc iespējas ātrāku vienošanos par partnerattiecību nolīgumiem un darbības programmām; tādēļ norāda, ka kavēšanos palīdzētu mazināt dalībvalstu sasniegto rezultātu pārbaude sagatavošanās procesā; atzīmē arī to, ka īstenošanas posmā Komisija varētu palīdzēt dalībvalstīm, kuru attīstība atpaliek;

o
o   o

59.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

(1) OV L 210, 31.7.2006., 25. lpp. (2) OV C 33 E, 5.2.2013., 21. lpp. (3) OV C 371 E, 20.12.2011., 39. lpp. (4) OV C 390 E, 18.12.2012., 27. lpp. (5) OV C 371 E, 20.12.2011., 41. lpp. (6) OV C 169 E, 15.6.2012., 23. lpp. (7) OV C 56 E, 26.2.2013., 22. lpp.

Eiropas Parlamenta 2014. gada 14. janvāra rezolūcija par Eiropas stratēģiju attiecībā uz plastmasas atkritumiem vidē (2013/2113(INI))

P7_TA(2014)0016 A7-0453/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvu 2008/98/EK par atkritumiem un dažu direktīvu atcelšanu (Atkritumu pamatdirektīva),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 6. septembra Direktīvu 2006/66/EK par baterijām un akumulatoriem, un bateriju un akumulatoru atkritumiem un ar ko atceļ Direktīvu 91/157/EEK,

–  ņemot vērā Padomes 1996. gada 16. septembra Direktīvu 96/59/EK par polihlorētu bifenilu un polihlorētu terfenilu (PCB/PCT) apglabāšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. septembra Direktīvu 2000/53/EK par nolietotiem transportlīdzekļiem,

–  ņemot vērā Padomes 1986. gada 12. jūnija Direktīvu 86/278/EEK par vides, jo īpaši augsnes, aizsardzību, lauksaimniecībā izmantojot notekūdeņu dūņas,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 20. decembra Direktīvu 94/62/EK par iepakojumu un iepakojuma atkritumiem (Iepakojuma direktīva),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Regulu (EK) Nr. 1013/2006 par atkritumu sūtījumiem,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 8. jūnija Direktīvu 2011/65/EK par dažu bīstamu vielu izmantošanas ierobežošanu elektriskās un elektroniskās iekārtās,

–  ņemot vērā Padomes 1999. gada 26. aprīļa Direktīvu 1999/31/EK par atkritumu poligoniem,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 4. decembra Direktīvu 2000/76/EK par atkritumu sadedzināšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 4. jūlija Direktīvu 2012/19/ES par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem (WEEE),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1907/2006 par ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Direktīvu 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras stratēģijas pamatdirektīva),

–  ņemot vērā tā 2011. gada 13. septembra rezolūciju par efektīvu Eiropas stratēģiju izejvielu nodrošināšanai(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 13. februāra paziņojumu „Inovācijas ilgtspējīgai izaugsmei: Eiropas bioekonomika” (COM(2012)0060),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 26. janvāra paziņojumu „Resursu ziņā efektīva Eiropa — pamatiniciatīva saskaņā ar stratēģiju „Eiropa 2020” (COM(2011)0021), un Eiropas Parlamenta 2012. gada 24. maija rezolūciju par resursu ziņā efektīvu Eiropu(2),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Mūsu dzīvības garantija, mūsu dabas kapitāls — ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam” (COM(2011)0244) un Eiropas Parlamenta 2012. gada 20. aprīļa rezolūciju par mūsu dzīvības garantiju, mūsu dabas kapitālu –– ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam(3),

–  ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu par bioatkritumu apsaimniekošanu Eiropas Savienībā (COM(2013)0123),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1386/2013/ES par vispārējo Savienības vides rīcības programmu līdz 2020. gadam,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A7-0453/2013),

A.  tā kā nav īpašu ES tiesību aktu plastmasas atkritumu jomā un tā kā plastmasas atkritumi tiek uzskatīti par daļu no kopējiem atkritumiem, neņemot vērā to īpatnības; tā kā šādi atkritumi turpmāk būtu jāuzskata ne vien par atkritumiem, bet arī par resursiem;

B.  tā kā plastmasas materiāli kļūst arvien daudzveidīgāki un to izmantošana pieaug, palielinot atkritumu apjomus un to kombinācijas ar citiem materiāliem un savienojumiem; tā kā plastmasa uzkrājas lielos apjomos (konstatēts, ka kopumā 80 miljoni tonnu šī materiāla peld Atlantijas un Klusajā okeānā) un saglabājas vidē simtiem gadu, nogalinot jūras faunu, izraisot toksiskas reakcijas un izdalot vielas, kas izraisa endokrīnās sistēmas darbības traucējumus, vielas, kas ir kancerogēnas, mutagēnas vai reproduktīvajai funkcijai toksiskas, rada nanodaļiņas un ekosistēmās –– tādējādi arī barības ķēdē –– noturīgus organiskos piesārņotājus; tā kā tikai 2010. gadā vien Savienības tirgū tika laisti 95,5 miljardi plastmasas maisiņu, un lielāka daļa no tiem bija paredzēti vienreizējai lietošanai, lai gan šāda izmantošana daudzās valstīs ir ierobežota vai aizliegta;

C.  tā kā ES tiesību akti atkritumu jomā tiek īstenoti un ieviesti nepilnīgi, trūkst atbilstošu mērķu un cenu mehānismu, ir nepietiekams iekšējais pieprasījums pēc pārstrādātiem materiāliem, plastmasas atkritumi tiek nelikumīgi dedzināti, eksportēti un nepiemēroti uzglabāti, pārstrādāti un transportēti, tā nodarot būtisku vispārēju kaitējumu cilvēka veselībai un videi, tostarp jūras faunai, un palielinot atkritumu eksportu, vienlaikus radot izejvielu un darbavietu zudumu Savienībā;

D.  tā kā ar aizliegumu plastmasas atkritumu apglabāšanai poligonos vien netiks nodrošināta vēlamā izejmateriālu atgūšana, jo tā vietā attiecīgie apjomi tiks nosūtīti sadedzināšanai;

E.  tā kā attiecībā uz plastmasas atkritumiem galvenā uzmanība būtu jāvelta to rašanās novēršanai un mazināšanai, mudinot ražotājus savu produktu izstrādē izvēlēties alternatīvus un ilgtspējīgākus materiālus;

F.  tā kā inovācijai un dizainam plastmasas izstrādājumu jomā ir izšķiroša nozīme Eiropas konkurētspējas veicināšanā, palīdzot nozarei pielāgoties izejvielu augsto cenu un ierobežoto materiālu radītajam spiedienam un izstrādājot ilgtspējīgas sabiedrībai svarīgas pamattehnoloģijas (KET);

G.  tā kā mērķtiecīgi centieni veidot līdzsvarotu, resursu ziņā efektīvu, netoksisku un bezatkritumu aprites ekonomiku, kuras pamatā ir koncepcija par nekaitīgiem atkritumiem kā izejvielām, varētu Savienībai sniegt labumu darbavietu radīšanas un izaugsmes jomā; tā kā plastmasas atkritumu pārstrādes saimnieciskais potenciāls plastmasas iepakojumu radīto atkritumu jomā pašreiz ievērojami pārsniedz 33 %, un 25 % ir sasniegti attiecībā uz plastmasas atkritumu kopējo apjomu, un tā kā augsts pārstrādes līmenis var palīdzēt novērst izejmateriālu trūkumu;

H.   tā kā plastmasas ražošanas nozarē Eiropā ir nodarbināti apmēram 1,6 miljoni cilvēku;

I.  tā kā stratēģijā „Eiropa 2020” aicināts īstenot gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi;

1.  atzinīgi vērtē Komisijas Zaļo grāmatu un atzīst nepieciešamību izstrādāt īpašus ES tiesību aktus plastmasas atkritumu jomā, kā arī vienotāk, saskaņotāk un rūpīgāk īstenot un piemērot spēkā esošos tiesību aktus attiecībā uz atkritumiem, jo īpaši attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju — rašanās novēršanu, otrreizēju izmantošanu, pārstrādi un reģenerāciju, un jo īpaši dalībvalstīs, kuras pašreiz nepilda noteiktos uzdevumus un mērķus;

2.  uzskata, ka stratēģiska plānošana varētu kalpot par sākumpunktu atkritumu efektīvai apsaimniekošanai;

3.  uzsver –– lai ES nostāju atkritumu plūsmas un aprites ekonomikas jomā konsekventāk pieskaņotu pašreizējo likumdošanas procedūru „derīguma pārbaudei” un ņemot vērā to, ka aptuveni 40 % plastmasas atkritumu veido iepakojums, galvenokārt vienreizējās lietošanas produkti, taču Iepakojuma direktīva ir vienīgā, kam ir konkrēts mērķis regulēt plastmasas atkritumu savākšanu, ir steidzami jāpārskata minētā direktīva un jāierosina plastmasas atkritumu normas, kas ir stingrāki par spēkā esošajiem noteikumiem un standartiem attiecībā uz produktiem; uzskata, ka tā sasniegšanai, un izstrādājot turpmākos priekšlikumus, Komisijai jāņem vērā, ka plastmasas atkritumi parasti nav viendabīgs materiāls un ka atkritumu plūsmu faktiski veido vairāki materiāli, piedevas vai dažādu veidu plastmasas savienojumi, kuriem ir nepieciešama atšķirīga pārstrāde; tomēr norāda –– lai arī plastmasas iepakojums palīdz uzturēt produktu kvalitāti un paildzināt to glabāšanas laiku, tas ne vienmēr ir vajadzīgs produktu saglabāšanai;

4.  uzsver, ka Savienības tiesību aktiem plastmasas atkritumu jomā, pirmkārt, vajadzētu būt vērstiem uz to apjoma samazināšanu, tādēļ tie jāpārskata, lai iekļautu:

5.  piekrīt, ka plastmasas atkritumi būtu jāuzskata par vērtīgiem resursiem, sekmējot to atkārtotu lietošanu, pārstrādi un reģenerāciju un palīdzot veidot atbilstošu tirgus vidi; aicina Komisiju līdz 2014. gadam nākt klajā ar priekšlikumiem, lai līdz 2020. gadam pakāpeniski pārtrauktu pārstrādājamu un reģenerējamu atkritumu apglabāšanu, tomēr, tā rezultātā nestimulējot enerģijas atgūšanu vairāk nekā pārstrādi un nodrošinot, ka vides efektivitātes kritērijus piemēro visās jomās; uzskata, ka tāpēc papildus iepriekš minētajiem pārstrādes mērķiem būtu svarīgi ieviest piemērotus pasākumus, lai mazinātu motivāciju sadedzināt pārstrādājamu, kompostējamu un bioloģiski noārdāmu plastmasu un tā optimizētu katra plastmasas veida aprites ciklu, vienlaikus ievērojot atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju; norāda, ka tādējādi arī tiktu mainīta līdzšinējā neilgtspējīgā tendence, kad priekšroka tika dota neapstrādātiem produktiem, nevis dārgākiem pārstrādātiem produktiem; uzsver, ka jau izstrādes posmā ir jāņem vērā produktu pārstrādāšanas un reģenerēšanas iespējas; tādēļ aicina Komisiju ierosināt pasākumus saistībā ar produktu izstrādi, ar kuriem uzlabo to vispārējo ietekmi uz vidi, novēršot lieku atkritumu rašanos un veicinot pārstrādes tirgu attīstību; uzskata, ka jebkurā gadījumā plastmasas produkti jāizstrādā tā, lai palielinātu to izturību, ņemot vērā visu produkta aprites ciklu; norāda, ka šajā sakarībā Komisijai, izstrādājot jaunus tiesību aktus par plastmasas atkritumiem, ir jāapsver iespēja līdz 2020. gadam rīkot plašākas pārbaudes, saistībā ar atkritumu pieņemšanu apglabāšanai poligonos, kā arī biežākas pārbaudes atkritumu dedzināšanas vietās;

6.  prasa plastmasas atkritumus enerģijas reģenerācijai izmantot tikai gadījumos, kad ir izsmeltas visas pārējās iespējas un tiek izmantotas tehnoloģijas ar piemērotām attīrīšanas sistēmām, lai novērstu kaitējumu videi un cilvēku veselībai;

7.  uzskata, ka bīstamākie plastmasas veidi, plastmasa ar visgraujošāko ietekmi uz cilvēku veselību un vidi (piemēram, mikroplastmasa un oksobioloģiski noārdāmā plastmasa) un plastmasa ar tās sastāvā esošiem smagajiem metāliem un citam vielām, kuras arī var apgrūtināt pārstrādes procesus, tirgū būtu pakāpeniski jāsamazina vai pilnīgi jāaizliedz, cik vien drīz iespējams, vēlākais līdz 2020. gadam, minētos pasākumus prioritāri piemērojot visām teritorijām, un uzskata, ka šādas plastmasas atsevišķa savākšana būtu jāievieš nekavējoties; šajā sakarībā uzskata, ka bīstamu plastmasas materiālu un piedevu aizstāšana būtu jāatbalsta, tostarp paplašinot to vielu sarakstu, attiecībā uz kurām pastāv ierobežojumi elektriskās un elektroniskās iekārtās; tāpat uzskata, ka atbilstoši daudzu Eiropas iedzīvotāju un patērētāju prasībām(4) būtu ievērojami jāsamazina vienreizējas izmantošanas plastmasas maisiņu izmantošana un iespēju robežās tā jāpārtrauc pilnībā, un ka ir svarīgi risināt atkritumu rašanās novēršanas uzdevumu, veicot efektīvākus pasākumus attiecībā uz vienreizējas izmantošanas produktu pārmērīgu patēriņu un tā radīto atkritumu bezatbildīgu apglabāšanu;

8.  atgādina, ka pasaulē, kurā dabas resursi, tostarp lauksaimniecībā izmantojamā zeme, ir ierobežots resurss, ilgtspēja ir atkarīga no kopējās resursu izmantošanas samazināšanas, nevis no vienu resursu vienkāršas aizstāšanas ar citiem; uzsver, ka attiecībā uz bioloģiski noārdāmu, no bioloģiskām izejvielām ražotu un kompostējamu plastmasu būtu jāpieņem piemēroti pasākumi tās veicināšanai ar nosacījumu, ka tās ražošanai nav negatīvas ietekmes uz lauksaimniecības produkciju, kas paredzēta lietošanai pārtikā vai dzīvnieku barībai, vai uz vidi; tāpat uzsver, ka par pamatu ir jāņem jau atzīti Eiropas standarti (piemēram, CEN 13432), lai skaidrāk nošķirtu noārdāmus, bioloģiski noārdāmus un kompostējamus plastmasas produktus, vienlaikus patērētājiem, pārstrādātājiem un atkritumu apsaimniekotājiem nodrošinot skaidrāku informāciju par to īpašībām, pārstrādājamību un potenciālu otrreizēju izmantošanu;

9.  aicina nodrošināt lielākus valsts un privātos ieguldījumus pētniecībā un tehnoloģijās, kas paredzētas ilgtspējīgākas plastmasas (t. i. tādas, kurā izmantots mazāk izejvielu, vienlaikus saglabājot to pašu kvalitāti, otrreizēju izmantojamību un pārstrādājamību) iegūšanai un dažādu ražošanas procesu un pārstrādes darbību veidu labākai integrēšanai, neietekmējot materiālu kvalitāti; uzskata, ka jaunās tehnoloģijas turklāt ir nepieciešamas plastmasas bioloģiskās noārdīšanas procesu, atkritumu šķirošanas metožu, apstrādes un mehāniskās pārstrādes, okeānu attīrīšanas no plastmasas izstrādājumiem, ekodizaina un viedā iepakojuma uzlabošanai; uzskata, ka šim nolūkam iniciatīva „Apvārsnis 2020” varētu sniegt iespējas reaģēt uz šo svarīgo sabiedrības vajadzību un ka priekšrocības varētu būt tālejošas gan attiecībā uz vidi un pilsoņiem, gan uz jaunu saimniecisko darbību (piemēram, augsta līmeņa šķirošana, ko veic nodarbinātas personas) izveidi un jūru piesārņojošu atkritumu un ar veselību saistītu risku samazināšanu; uzsver, ka tas jo īpaši jauniešiem varētu sniegt nodarbinātības iespējas jaunās nozarēs un nodrošināt integrāciju darba tirgū; norāda, ka, pilnīgi ieviešot ES tiesību aktus atkritumu apsaimniekošanas jomā, varētu ietaupīt EUR 72 miljardus gadā, par EUR 42 miljardiem palielināt ES atkritumu apsaimniekošanas un otrreizējās pārstrādes nozares gada apgrozījumu, kā arī līdz 2020. gadam izveidot vairāk nekā 400 000 darbvietu; uzsver, ka citi Savienības fondi varētu sniegt nozīmīgu ieguldījumu savākšanas un pārstrādes infrastruktūras izveidē, ja tos izmantotu atbilstoši Atkritumu pamatdirektīvā noteiktajai atkritumu apsaimniekošanas hierarhijai;

10.  mudina veikt pasākumus, ar kuriem veicina plastmasas pārstrādi kā labāko risinājumu, lai sasniegtu mērķus vides aizsardzības jomā; aicina publiskā iepirkuma konkursos, tostarp Eiropas iestāžu rīkotos konkursos, noteikt skaidrākas prasības attiecībā uz plastmasas atkritumu pārstrādi, kā arī sekmēt pārstrādātās plastmasas pēc iespējas plašāku izmantošanu;

11.  uzskata, ka dalībvalstīm un Komisijai ir jāveic tālejošāki pasākumi, lai risinātu atkritumu nelegāla eksporta un nepiemērotas uzglabāšanas problēmu, tostarp stingrāk piemērojot ES noteikumus par atkritumu transportēšanu, kā arī ieviešot stingrākas uzraudzības un pārbaužu sistēmas ostās un visās atkritumu apstrādes iekārtās, to darbību koncentrējot uz aizdomās turētiem, nelegāliem sūtījumiem un atkritumu eksporta otrreizējas izmantošanas nolūkā apkarošanu (galvenokārt attiecībā uz nolietotiem transportlīdzekļiem un elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem), un tām ir jānodrošina, ka eksports nonāk vienīgi tādās iekārtās, kas izpilda videi nekaitīgas apsaimniekošanas prasības, kuras noteiktas Atkritumu sūtījumu regulas 49. pantā; norāda, ka nelikumīga eksporta apkarošanā un vidē sastopamā plastmasas atkritumu apjoma ievērojamā samazināšanā svarīga nozīme ir ražotāja paplašinātās atbildības principa piemērošanai, kā arī patērētāju informētībai; turklāt uzskata, ka ES būtu jāveicina konsekventa atkritumu apsaimniekošanas principa piemērošana visos iespējamajos starptautiskajos forumos, nolīgumos un iestādēs; uzsver, ka ES būtu jāvada pasaules mēroga iniciatīva, kas paredz uzraudzīt un ievērojami samazināt piesārņojumu okeānos; tāpat uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt piekļuvi uzticamiem un salīdzināmiem datiem par atkritumu plūsmām, par to ievešanu Eiropā un izvešanu no tās, apjomiem un apsaimniekošanas sistēmām;

12.  uzskata, ka prioritārai jābūt pārstrādes infrastruktūru, nevis atkritumu apglabāšanas poligonu un atkritumu dedzināšanas finansēšanai, vienlaikus pienācīgi ņemot vērā katras kopienas vajadzības; aicina Eiropas pašvaldības un vietējās iestādes, plastmasas nozares uzņēmumus, kā arī pārstrādes un atkritumu apsaimniekošanas nozari darīt visu iespējamo, lai motivētu un mudinātu iedzīvotājus un uzņēmumus pieņemt aprites ekonomikas koncepciju attiecībā uz plastmasas atkritumiem, sākot plašas debates par plānoto nolietojumu, veicinot vienkāršu un efektīvu dalīto savākšanu, otrreizēju izmantošanu un pārstrādes sistēmas un izveidojot atbilstošas ​​savākšanas punktus plastmasas atkritumiem, jo īpaši piekrastes un videi jūtīgās zonās, nosakot prioritāti attiecībā uz tām zonām, kuras dalībvalstis ir noteikušas par aizsargātām teritorijām un / vai nacionālajiem parkiem; turklāt uzskata, ka minētās iestādes varētu sniegt ievērojamu ieguldījumu plastmasas atkritumu apsaimniekošanas darbību saskaņošanā visā Eiropā, vienojoties par kopējiem standartiem un praksi; aicina reģionālās iestādes sadarboties integrētas atkritumu apsaimniekošanas plānošanas jomā, ja tas ir gan vides ziņā, gan finansiāli iespējams, un jo īpaši veicināt „lauksaimniecības atkritumu savākšanas punktu” izveidi attiecībā uz lauksaimniecībā iegūtu plastmasas (piemēram, siltumnīcefektu izraisošas plastmasas) atkritumu plūsmām;

13.  lai veicinātu informētību, konkrētas darbības un kampaņas, aicina ieviest, piemēram, Eiropas dienu, kura veltīta plastmasas atkritumu jautājumam un kurā pilsoņiem būtu iespēja jebkādā apjomā nodot plastmasas atkritumus iepriekš noteiktos nodošanas punktos, piemēram, saņemot par to atbilstošu naudas kompensāciju, tādējādi nodrošinot pārstrādājamas plastmasas piegādi un uzlabojot sabiedrības informētību par pārstrādi un resursu efektīvu izmantošanu; uzskata, ka šādos pasākumos varētu ietvert arī apdzīvotu vietu (piemēram, pludmales) uzkopšanas pasākumus kā simbolisku ieguldījumu plastmasas atkritumu radītā piekrastes piesārņojuma ierobežošanā; aicina veidot sinerģijas starp šādiem pasākumiem un „Darīsim!” (Let's do it) kampaņām, Eiropas atkritumu samazināšanas nedēļu un gaidāmo Eiropas sakopšanas dienu; atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas izmēģinājuma projektu MARELITT, lai četras Eiropas reģionālās jūras atbrīvotu no atkritumiem un mazinātu jūrā esošo plastmasas atkritumu ietekmi uz vidi, veselību un ekonomiku un to sociālo ietekmi; iesaka Komisijai pasteidzināt dialogu ar trešām valstīm, piemēram, tām, kuru teritoriālajos ūdeņos ietilpst Melnā jūra, lai efektīvāk risinātu problēmu, kas saistīta ar plastmasas atkritumu piesārņojumu jūrā;

14.  uzsver, ka pirms jaunu vides, ekoinovāciju, atkritumu apsaimniekošanas un bioekonomikas politikas iniciatīvu izstrādes ES līmenī ir jāveic visaptverošs ietekmes novērtējums, tostarp par sociālo ietekmi un darba tirgus iespējām, jo īpaši attiecībā uz darbvietu radīšanas potenciālu un nepieciešamību ieviest sākotnējo apmācību un profesionālo apmācību „zaļo” darbvietu veidošanai;

15.  atgādina, ka dalībvalstīm, cenšoties līdzsvarot ekonomiskos un vides jautājumus, būtu jāatbalsta iniciatīvas, kas veicina attīstību tādās nozarēs, kurās ir visaugstākais pienācīgas nodarbinātības potenciāls un kuras jo īpaši palīdz pārejā uz ilgtspējīgu ekonomiku un ilgtspējīgu kvalitatīvu darbvietu izveidē no resursiem mazāk atkarīgā ekonomikā atbilstīgi stratēģijai „Eiropa 2020”; aicina vietējās un reģionālās iestādes saskaņot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu ar vides aizsardzības uzdevumiem un mērķiem, lai sasniegtu vairākus mērķus vienlaicīgi un veicinātu „zaļo” darbvietu izveidi;

16.  uzskata, ka darba tirgus nākotnes vajadzību, kā arī kompetenču vajadzību apzināšana ir ļoti svarīga; uzsver, ka ir jāizstrādā stratēģijas, lai panāktu atbilstību starp darbinieku kompetencēm un darba tirgus vajadzībām nākotnē; šajā sakarībā uzsver –– lai risinātu grūtības, ko rada pāreja uz ekonomiku ar zemu resursu izmantošanas intensitāti, ir nepieciešams atbilstīgs apmācības un prasmju līmenis, jo tikai tad ekoinovācijas piedzīvos uzplaukumu un ES tiesību akti atkritumu apsaimniekošanas jomā tiks pareizi īstenoti; iesaka dalībvalstīm iekļaut aprites ekonomikas modeli savās profesionālās apmācības programmās; norāda, ka apmācība var uzlabot priekšstatus par darbu otrreizējās pārstrādes jomā, kā arī var palīdzēt veicināt personāla noturību un prakses izveidi veselības aizsardzības un darba drošības jomā; šajā sakarībā atgādina, ka, veicinot profesionālo apmācību un apmācību darba vietās, Eiropas Sociālajam fondam būtu jāpalīdz apmierināt pieprasījumu pēc ilgtspējīgām kvalitatīvām darbvietām rūpniecībā ar zemāku resursu izmantošanas intensitāti atbilstīgi „Sociālo investīciju paketei”, ar kuru Komisija iepazīstināja 2013. gada februārī.

17.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 51 E, 22.2.2013., 21. lpp. (2) OV C 264 E, 13.9.2013., 59. lpp. (3) OV C 258 E, 7.9.2013., 99. lpp. (4) Apspriešanās par iespējām samazināt plastmasas maisiņu izmantošanai un iespējām uzlabot bioloģiskās noārdīšanās prasības Direktīvā 94/62/EK par iepakojumu un iepakojuma atkritumiem un par patērētāju informētības uzlabošanu par bioloģiski noārdāmiem iepakojuma produktiem –– statistika: http://ec.europa.eu/environment/waste/packaging/pdf/statistics_consultation.xls

Eiropas Parlamenta 2014. gada 14. janvāra rezolūcija par reģionālu zīmolu izveidi — virzība uz paraugpraksi lauku ekonomikā (2013/2098(INI))

P7_TA(2014)0017 A7-0456/2013

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 174. pantu un turpmākos pantus, kuros noteikts ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķis un precizēti strukturālie finanšu instrumenti, kas jāizmanto šā mērķa sasniegšanai,

–  ņemot vērā LESD 39. pantu, kurā noteikti kopējās lauksaimniecības politikas mērķi,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1305/2013 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, uz kuriem attiecas vienotais stratēģiskais satvars, un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006(2),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Transporta un tūrisma komitejas un Lauku attīstības komitejas atzinumus (A7-0456/2013),

A.  tā kā jēdziens „teritoriālā attīstība” pēdējos gados ir ieguvis lielāku nozīmi, it īpaši pēc tam, kad Lisabonas līgumā tika iekļauta skaidrāka atsauce uz to;

B.  tā kā Eiropas lauku attīstības politika, kas ir KLP otrais pīlārs, tika oficiāli atzīta saistībā ar Darba kārtības 2000 reformu; tā kā ar šo reformu lauku attīstības politikai tika piešķirts statuss, kas pārsniedz sociālās un strukturālās politikas statusu, kuru lauksamniecības tirgos īsteno tikai kā palīgpolitiku;

C.  tā kā nākamajā reģionālās politikas pamatregulā dalībvalstis tiek aicinātas izmantot integrētu plānošanu, lai panāktu saistībā ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda, Eiropas Sociālā fona, Kohēzijas fonda un Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (un Eiropas Zivsaimniecības fonda) īstenoto daudzgadu programmu lielāku saskaņotību, izmantojot vienotu stratēģisko satvaru, kurš novērš finansējuma dublēšanos un iniciatīvu pārklāšanos, kura mērķis ir sasniegt stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus un kurš ir izveidots ar partnerības līgumu, ko dalībvalstis sagatavojušas sadarbībā ar ekonomiskajiem un sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem; tā kā līdz ar to teritoriālās attīstības pasākumi un iniciatīvas, it īpaši tās, kas attiecas uz lauku teritorijām, būtu jāietver globālā un starpnozaru pieejā;

D.  tā kā robeža starp jēdzieniem „pilsētu” un „lauku” kļūst arvien neskaidrāka un paplašinās piepilsētu lauksaimniecība; tā kā ir svarīgi, lai papildus lauku attīstības politikai arī reģionālā politika tiktu vērsta uz lauku teritorijām, lai tur atbalstītu inovatīvus un attīstību veicinošus projektus;

E.  tā kā lauku attīstības instrumenti, kas dalībvalstīm ir pieejami saskaņā ar spēkā esošo lauku attīstības regulu, dalībvalstīm un to reģioniem sniedz daudzas attīstības iespējas un tā kā budžeta līdzekļu trūkuma dēļ pašreizējās lauku attīstības programmās šīs iespējas netiek pilnībā izmantotas;

F.  tā kā regula lauku attīstības plānošanai laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam paplašinās dalībvalstīm pieejamo pasākumu klāstu, piemēram, augstas kvalitātes pārtikas produktu ražošanas atbalsta pasākumus, pasākumu teritoriālo dalībnieku sadarbības veicināšanai, lai pilnībā izmantotu resursus, nodrošinot augstas kvalitātes preces un pakalpojumus, ražotāju organizāciju stiprināšanu un pasākumus, kas attiecas uz inovācijām un ekonomikas diversifikāciju lauku teritorijās;

G.  tā kā primāro ražotāju labāka integrācija pārtikas apritē, izmantojot kvalitātes shēmas, noieta veicināšanu vietējos tirgos un īsas piegādes ķēdes, tika noteiktas kā prioritātes lauku attīstībai 2014.–2020. gadā;

H.  tā kā attiecībā uz lauku attīstību LEADER pieeja visvairāk atbilst sadarbības jēdzienam, paredzot dažādu dalībnieku iesaistīšanu, tomēr vienlaikus galveno uzmanību joprojām pievēršot lauksaimniecībai, un tā kā iesaistītie dalībnieki varētu īstenot kopīgu uz nozari balstītu teritoriālu projektu, cenšoties uzsvērt attiecīgajai viendabīgajai teritorijai raksturīgās iezīmes un tās paraugpraksi;

I.  tā kā saskaņā ar lauku attīstības programmām piešķiramā atbalsta piešķiršanas kārtība un veids būtu jāatstāj dalībvalstu vai — ja tās izvēlas reģionālo plānošanu — to reģionu ziņā; tā kā dalībvalstis var labāk veltīt pienācīgu uzmanību šādām programmām valsts vai reģionālā līmenī;

J.  tā kā, lai veicinātu sadarbību dažādās teritorijās un, pamatojoties uz kopīgu projektu, pilnībā izmantotu katras teritorijas potenciālu, var izmantot metodes, lai ar vienotu pieeju palīdzību mobilizētu un iesaistītu visus attiecīgos publiskā un privātā sektora dalībniekus neatkarīgi no līmeņa, kurā tie darbojas, un tāpēc īpaša uzmanība šajā īpašajā gadījumā būtu jāpievērš vietējo attīstības apvienību, ražotāju apvienību un kooperatīvu nozīmei, kuri var darboties kā priviliģēti partneri, lai piekļūtu vietējiem, reģionāliem, valsts un starptautiskiem tirgiem;

K.  tā kā sekmīgi īstenotas un visaptverošas lauku attīstības programmas var konkrēti labvēlīgi ietekmēt nodarbinātības līmeni un uzņēmumu konkurētspēju lauku teritorijās un tādējādi samazināt bezdarba risku vai risku, ka zemo ienākumu dēļ lauku iedzīvotāji dzīvo galējā nabadzībā;

L.  tā kā teritoriālie izcilības zīmoli, koordinējot augstas kvalitātes preču (gan pārtikas, gan nepārtikas preču) un pakalpojumu kopumus, kas ir savstarpēji cieši saistīti un kas ietver katrai teritorijai raksturīgās iezīmes un it īpaši tās mantojumu (vēsturisko, kultūras, ģeogrāfisko utt.), var veicināt teritoriālās ekonomikas noturību un attīstību, it īpaši vismazāk aizsargātajos reģionos, kalnu reģionos un tālākajos reģionos; tā kā apvienotas kopumos šīs preces un pakalpojumi ir unikālas un rada ieņēmumus teritoriālā līmenī, paverot jaunas iespējas vietējos un starptautiskos tirgos, kā arī var darboties kā faktors tūristu piesaistīšanai reģioniem; tā kā šo teritoriālo zīmolu mērķis ir noteikt teritorijas, kas ir sadarbojušās, lai izveidotu kopīgas partnerības un panāktu sinerģiju nolūkā ilgtermiņā izmantot savus resursus, mudināt vietējos/reģionālos ražotājus un stimulēt savu ekonomiku, kas ir ļoti svarīgi pienācīgas dzīves kvalitātes nodrošināšanai laukos un lauku apgabalu un pilsētu līdzsvarotai attīstībai; tā kā šos zīmolus nevajadzētu jaukt ar pārtikas produktu jomā izmantotiem kvalitātes marķējumiem (aizsargātiem cilmes vietas nosaukumiem (ACVN), aizsargātām ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm (AĢIN) un garantētām tradicionālajām īpatnībām (GTĪ)), kurus tie pilnībā papildina, nevis ir nesaderīgi ar tiem; tā kā teritoriālajiem izcilības zīmoliem būtu jāveicina šo shēmu izmantošanas gan ES, gan ārpus tās un jāpalīdz uzlabot lauku ekonomikas konkurētspēju, vienlaikus paverot nodarbinātības iespējas;

M.  tā kā aizsargātu cilmes vietas nosaukumu un aizsargātu ģeogrāfisko izcelsmes norāžu sistēma ir efektīva, jo tā būtiski sekmē lauku un teritoriālo attīstību, radot un sadalot pievienoto vērtību, kolektīvi darbojoties ražotājiem un visām iesaistītajām pusēm un popularizējot attiecīgo reģionu vietējos, reģionālos un starptautiskos tirgos; tā kā tāpēc reģionālajiem zīmoliem nekādā gadījumā nevajadzētu aizstāt vai jebkādā veidā apdraudēt ACVN un AĢIN sistēmu;

N.  tā kā pasākumi, ar kuriem veicina un atbalsta izejvielu ieguves sektora un pakalpojumu sektora mijiedarbību vietējā un reģionālā līmenī, varētu nodrošināt ilgtspējīgu lauksaimniecības un tūrisma nozares attīstību Eiropas Savienībā;

O.  tā kā ir jāizveido un jāizmanto efektīvs tirgvedības instruments, lai palīdzētu vecināt reģionālo produktu konkurētspēju, iedrošinātu vietējos ražotājus un sekmētu reģionālās identitātes attīstību ne tikai lauksaimniecībā, bet arī citās jomās,

1.  atzinīgi vērtē integrēto pieeju teritoriālajai attīstībai, kas izklāstīta regulā par Eiropas fondu vienoto stratēģisko satvaru; atzīmē — lai nodrošinātu saskaņotu, ilgtspējīgu un līdzsvarotu lauku attīstību, dažādie Eiropas fondi ir jākoordinē un jāizmanto saskaņoti;

2.  atzīmē, ka teritoriālā attīstība ir skaidri minēta kā viens no KLP mērķiem, kas papildina pārējos divus mērķus, proti, pārtikas nodrošinājumu un dabas resursu ilgtspējīgu pārvaldību un cīņu pret globālo sasilšanu;

3.  uzsver, ka lauksaimniecības reģioniem ir daudzfunkcionāla loma, kas saistīta ne tikai ar lauksaimniecības attīstību, bet arī ar citām ekonomiska un sociāla rakstura darbībām vietējās veiktspējas palielināšanai, uzlabojot prasmes un zinātību un ieguldot visu vietējo aktīvu un vērtīgā un apslēptā potenciāla un resursu precīzā noteikšanā un izmantošanā;

4.  atzinīgi vērtē kopienas virzītas vietējās attīstības koncepciju un aicina dalībvalstis īstenot šo koncepciju un likvidēt jebkādus šķēršļus šai īstenošanai ministrijās un citās administratīvajās institūcijās, kas iesaistītas šīs inovatīvās pieejas pārvaldībā; uzsver, ka administratīvajām procedūrām nevajadzētu būt sarežģītām un tām nevajadzētu radīt papildu izmaksas dalībvalstu kompetentajām iestādēm;

5.  aicina dalībvalstis un to reģionālās iestādes popularizēt dinamiskākus uz līdzdalību balstītas pārvaldības veidus, kas ļautu īstenot kopējus teritoriālās attīstības projektus, kuri var aptvert visas ekonomikas nozares, tostarp tūrismu, un lauksaimniecības nozarē — pārtikas un nepārtikas ražošanas nozares, piemēram, reģionālās piegādes ķēdes projektus (attiecībā uz īsajām piegādes ķēdēm, pārtikas ķēdēm, vietējām lopkautuvēm, metāna ražošanu, īstenojot lauksaimniecības biomasas projektus, zaļo ķīmiju, biomateriāliem utt.), īpašu uzmanību pievēršot mikrouzņēmumiem un darbību sākošiem uzņēmumiem, pamatojoties uz katras teritorijas mantojumā identificētās un uzrādītās identitātes pakāpenisku atzīšanu; atzīmē, ka šo pārvaldības veidu pamatā ir sarežģītas partnerības starp dalībniekiem un institūcijām un to darbu var koordinēt atbilstoši teritoriālās izcilības zīmola jēdzienam; tādēļ aicina dalībvalstis izveidot platformu paraugprakses apmaiņai, it īpaši izmantojot instrumentus, ko sniedz LEADER pieeja lauku attīstības programmām;

6.  norāda, ka vietējo dalībnieku ciešāka koordinācija varētu palīdzēt stiprināt lauku ekonomiku, it īpaši neaizsargātākajos reģionos, tostarp kalnu reģionos un tālākajos reģionos; uzsver, ka teritorijas varētu gūt labumu no labākas organizācijas, lai identificētu to resursu (tostarp apslēpto resursu) pilnīgo potenciālu visu to dalībnieku interesēs, kurus saista savstarpējā atkarība un solidaritāte (piemēram, dalībnieki, kas ir iesaistīti lauksaimniecības nozarē, roku darbā un amatniecībā, tūrismā un mantojumā, tostarp ražotāju organizācijas, apvienības un tirdzniecības palātas u. c.); atzīmē, ka šīs stratēģiskās koordinēšanas mērķis ir iegūt resursus, iekļaujot uz nozari balstītu vai vienas nozares pieeju un ejot tālāk par šādu pieeju un tā vietā prasot izmantot tādas teritoriālās pieejas, kas rada jaunus ieņēmumus teritoriālā līmenī ar tādu papildu preču un pakalpojumu kopumu tirgošanas palīdzību, kuri atspoguļo katras teritorijas raksturīgās iezīmes; šajā sakarībā norāda, ka šī teritoriālā pārvaldība stingri atbalsta darbvietu izveidi, attīstību un uzlabošanu, lai popularizētu lauksaimniecības un pārtikas produktus, kas ietilpst pašreizējās kvalitātes shēmās, kuru pamatā ir intelektuālā īpašuma aizsardzība, un vienlaikus arī augstas kvalitātes pakalpojumus (kuri Eiropā nav oficiāli atzīti), veicinot lauksaimniecības produktu un pakalpojumu savstarpēju popularizēšanu, un visām iesaistītajām pusēm demonstrējot solidaritāti, lai tiktu popularizētas visas attiecīgā apgabala vietējās preces un pakalpojumi;

7.  atzīmē — lai gan teritoriāla kvalitātes zīmola mērķis ir veicināt teritoriālās vērtības radīšanu, cenšoties ietvert produktus un pakalpojumus no identitātes un sociālās atbildības perspektīvas, un, veidojot vienotu kopumu un sinerģiju, papildināt pašreizējās ar cilmes vietu saistītās lauksaimniecības pārtikas produktu kvalitātes marķējuma shēmas, — minētā teritoriālā zīmola piešķiršana ir kas vairāk, jo tā attiecas uz visiem produktiem, precēm un pakalpojumiem attiecīgajā teritorijā un uz pārvaldības modeli, ko attiecīgajā teritorijā izmanto uzņēmumi, institūcijas un vietējie dalībnieki;

8.  uzsver, ka ir jāveicina dažādu reģionu apvienošanās veidi un starpnozaru partnerība, lai tie būtu konkurētspējīgi; atzīst pārstāvju organizāciju, piemēram, apvienību, lomu reģionālā, valsts un Eiropas līmenī, jo tās nodrošina reģionālo zīmolu popularizēšanu un veicina un stiprina reģionu pieaugošo atpazīstamību; prasa lielāku uzmanību pievērst reģionālu zīmolu izveides iniciatīvām kā iespējamam kopīgam Eiropas teritoriālās sadarbības un Eiropas finansēšanas iniciatīvu tematam un kā instrumentam, kas būtu ieguldījums reģiona konkurētspējas ilgtermiņa dzīvotspējā;

9.  uzskata, ka reģionālajam kvalitātes zīmolam ir jāpalīdz saglabāt Eiropas kā augstas kvalitātes tūrisma galamērķa tēlu, balstoties uz dažādiem reģionālā tūrisma veidiem, piemēram, lauku tūrismu, agrotūrismu, ekotūrismu un gastronomisko tūrismu, kā arī rūpniecisko, vēsturisko, dabas un kultūras mantojumu, tostarp velomaršrutiem, kas būtu apvienojami ar sabiedrisko transportu; uzsver, ka pakalpojumu nozarē pašlaik nav ar konkrētu vietu saistīta Eiropas zīmola, kas patērētājam ļautu identificēt kvalitatīvu tūrisma produktu; šajā sakarībā iesaka piedalīties ar kvalitāti saistītas dinamikas ieviešanā tūrisma nozarē, it īpaši attiecībā uz lauku tūrismu un mazajiem uzņēmumiem; uzskata, ka tas varētu palīdzēt rast alternatīvu tradicionālajām nozarēm, tādām kā lauksaimniecība un lopkopība; uzskata, ka ikvienam ar konkrētu teritoriju saistītam kvalitātes zīmolam ir jāatspoguļo kvalitāti garantējošu specifikāciju kopums un, to piešķirot, ir jārespektē esošie zīmoli, piemēram, pārtikas produktu nosaukumi, un jābalstās uz tiem, novēršot jebkādu to sajaukšanu ar lauksaimniecības produktiem, kam ir ES kvalitātes marķējums;

10.  uzskata, ka tādas iniciatīvas kā Eiropas izcilāko tūrisma galamērķu tīkls (EDEN), pateicoties mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu potenciālam, veicina konkurētspēju un ilgtspējīgu un augstas kvalitātes tūrismu reģionā un sekmē vietējo institūciju iesaistīšanos, partnerību veidošanu un reģionālā kvalitātes zīmola izveidē iesaistīto dalībnieku diversifikāciju; aicina Komisiju dažādus ar laukos īstenojamām darbībām saistītus tūrisma veidus iekļaut attiecīgos pasākumos un programmās, piemēram, EDEN, Calypso utt.; uzsver, ka lauku tūrisma darbības ir jāatbalsta ar konkrēti šim mērķim paredzētām iniciatīvām un programmām;

11.  mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka nākamajās lauku attīstības programmās tiek paredzēti atbilstoši pasākumi un pietiekami līdzekļi, lai sekmētu labu pārvaldību un noturīgus teritoriālās pārvaldības veidus, izstrādājot un pastiprinot šādus uz kolektīvām darbībām balstītus pasākumus: jaunajās lauku attīstības regulās paredzētie pasākumi, kas saistīti ar sadarbību (tostarp ar ilgtspējīgas ražošanas sistēmām), koordināciju, apmaiņu, tīklošanu, inovācijām, apmācību, ražotāju grupām, popularizēšanu, informēšanu un ieguldījumiem; aicina LEADER+ programmā paredzētās vietējās rīcības grupas sniegt nepieciešamo atbalstu, lai izveidotu sadarbības tīklus starp vietējiem un reģionāliem ražotājiem, pakalpojumu sniedzējiem un kultūras iestādēm, piemēram, universitātēm, bibliotēkām un pētniecības centriem, lai teritoriju kultūras un vēstures aspektus varētu apvienot reģionālos zīmolos, kas ļautu izveidot ilgstošas saiknes starp apmācību, pētniecību un ražošanu, tādējādi radot arī stabilas darbvietas;

12.  uzstāj uz to, ka minētajām programmām būtu jāaptver dažādi sektori, tomēr atturoties piešķirt īpašu nozīmi lauksaimniecībai, un ka šīs programmas būtu jāizvērtē vadošajām iestādēm, kas ir atbildīgas par attīstības plāniem;

13.  aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstu centienus jaunu pārvaldības veidu atzīšanā un veicināšanā lauku teritorijās saistībā ar teritoriālās izcilības zīmolu izveidi, izmantojot KLP reformā paredzētos instrumentus, piemēram, Savienības iniciatīvu LEADER, tehnisko palīdzību un tīklu veidošanas instrumentus, Eiropas inovāciju partnerību, Eiropas lauku attīstības tīklu un visus pārējos instrumentus un līdzekļus, kas var izrādīties nepieciešami; šiem jaunajiem Eiropas teritoriālās sadarbības veidiem ir jābalstās uz objektīvu reģionālās sinerģijas novērtējumu, ņemot vērā sociālos, ekonomikas un vides aspektus, ilgtspējību, to ekonomisko un sociālo dalībnieku (arī tūrisma nozares dalībnieku) dažādību, kuri ir iesaistīti reģionālās identitātes popularizēšanā, un to īpašo preču un pakalpojumu kopumu, kurus ir iespējams attīstīt katrā attiecīgajā teritorijā, lai radītu un saglabātu pievienoto vērtību;

14.  uzskata, ka šo jauno sadarbības veidu kontekstā dalībvalstīm būtu jāspēj izmantot visus lauku attīstības pasākumus, kas saistīti ar pārtikas produktu kvalitātes politiku, lai it īpaši attīstītu tirdzniecību vietējos tirgos un īsās piegādes ķēdes un uzlabotu ilgtspējību, kā arī zināšanas par ražošanas metodēm, vienlaikus pilnībā ievērojot ES noteikumus un neskarot, neapdraudot un nevājinot pašreizējās Savienībā izveidotās kvalitātes shēmas, piemēram, aizsargātus cilmes vietas nosaukumus (ACVN), aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes (AĢIN) un garantētas tradicionālās īpatnības (GTĪ); uzskata, ka lauksaimniecības pārtikas nozarē teritoriālo izcilības zīmolu izveidei vajadzētu būt saistītai ar ACVN, AĢIN un GTĪ kvalitātes shēmu popularizēšanu, ja tādi ir, vai pretējā gadījumā — to radīšanu; ņemot vērā daudzo marķējumu un reģionālo zīmolu izplatīšanos pārtikas produktu jomā Eiropā, aicina Komisiju sagatavot to zīmolu sarakstu, kam ir īpašas ģeogrāfiskās iezīmes, lai novērstu iespējamu negatīvu ietekmi uz kvalitātes shēmām; uzstāj uz to, ka būtu skaidri jādefinē reģionālā zīmola jēdziens, ņemot vērā veiksmīgo pieredzi saistībā ar jau izveidotajiem kvalitātes marķējumiem (ACVN, KCVN un AĢIN), un ka būtu jāizstrādā koordinētas stratēģijas, lai novērstu dublēšanos un pārklāšanos, izmantojot vienotu pieeju, kas balstītos uz ES līmenī noteiktu satvaru;

15.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 487. lpp. (2) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.