Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2014. gada 16. janvāris - Strasbūra
Eiropas Centrālās bankas Valdes locekļa iecelšana (Sabine Lautenschläger)
 Francijai sniegtā atļauja piemērot samazinātu konkrētu netiešo nodokļu likmi Gvadelupā, Franču Gvinejā, Martinikā un Reinjonā ražotam "tradicionālajam" rumam *
 Eiropas Parlamenta Reglamenta grozīšana attiecībā uz imunitātes atcelšanu un aizstāvēšanu
 Ģenētiski modificētas kukurūzas produkta laišana tirgū kultivēšanai
 Pamattiesību brīvi pārvietoties Eiropas Savienībā ievērošana
 ES pilsonība par maksu
 Serbijas 2013. gada progresa ziņojums
 Kosovas integrācijas process Eiropas Savienībā
 2012. gada progresa ziņojums par Islandi un pēcvēlēšanu perspektīvas
 Stāvoklis Dienvidsudānā
 ES stratēģija attiecībā uz bezpajumtniekiem
 Tiesību aizstāvju un opozīcijas aktīvistu stāvoklis Kambodžā un Laosā
 Nesen notikušās vēlēšanas Bangladešā
 Nesen veiktie pasākumi, lai pakļautu kriminālsodam lesbietes, gejus, biseksuāļus, transpersonas un interseksuāļus

Eiropas Centrālās bankas Valdes locekļa iecelšana (Sabine Lautenschläger)
PDF 264kWORD 37k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 16. janvāra lēmums par Padomes ieteikumu attiecībā uz Eiropas Centrālās bankas valdes locekļa iecelšanu (N7–0002/2014 – C7-0010/2014 – 2014/0801(NLE))
P7_TA(2014)0033A7-0023/2014

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 7. janvāra ieteikumu (N7–0002/2014)(1),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 283. panta 2. punkta otro daļu, saskaņā ar kuru Eiropadome ar to ir apspriedusies (C7‑0010/2014),

–  ņemot vērā Reglamenta 109. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetāro lietu komitejas ziņojumu (A7‑0023/2014),

A.  tā kā Eiropadome, 2014. gada 8. janvārī nosūtot vēstuli, kas tika saņemta 2014. gada 9. janvārī, ir apspriedusies ar Eiropas Parlamentu par Sabine Lautenschläger iecelšanu Eiropas Centrālās bankas valdes locekles amatā uz astoņu gadu pilnvaru laiku;

B.  tā kā Parlamenta Ekonomikas un monetārā komiteja pārbaudīja amata Sabine Lautenschläger atbilstību amatam, jo īpaši ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 283. panta 2. punktā noteiktās prasības un saistībā ar minētā līguma 130. panta prasību par ECB pilnīgas neatkarības nodrošināšanu attiecībā uz monetāriem jautājumiem; tā kā, veicot novērtēšanu, komiteja no Sabine Lautenschläger saņēma dzīves aprakstu, kā arī atbildes uz viņai nosūtīto rakstisko anketu;

C.  tā kā minētā komiteja 2014. gada 13. janvārī rīkoja Sabine Lautenschläger uzklausīšanu, kurā viņa klātesošos iepazīstināja ar savu kandidatūru un pēc tam atbildēja uz komitejas locekļu uzdotajiem jautājumiem,

1.  apstiprina Padomes ieteikumu iecelt Sabine Lautenschläger par Eiropas Centrālās bankas valdes locekli;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Eiropadomei, Padomei, kā arī dalībvalstu valdībām.

(1) Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts.


Francijai sniegtā atļauja piemērot samazinātu konkrētu netiešo nodokļu likmi Gvadelupā, Franču Gvinejā, Martinikā un Reinjonā ražotam "tradicionālajam" rumam *
PDF 193kWORD 36k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 16. janvāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam, ar kuru Francijai atļauj piemērot samazinātu konkrētu netiešo nodokļu likmi Gvadelupā, Franču Gvinejā, Martinikā un Reinjonā ražotam „tradicionālajam” rumam un ar kuru groza Lēmumu 2007/659/EK (COM(2013)0839 – C7-0488/2013 – 2013/0413(CNS))
P7_TA(2014)0034A7-0013/2014

(Īpašā likumdošanas procedūra — apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2013)0839),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 349. pantu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C7‑0488/2013),

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu un 46. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A7-0013/2014),

1.  apstiprina Komisijas priekšlikumu;

2.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

3.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Parlamenta apstiprināto tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.


Eiropas Parlamenta Reglamenta grozīšana attiecībā uz imunitātes atcelšanu un aizstāvēšanu
PDF 380kWORD 83k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 16. janvāra lēmums par Eiropas Parlamenta Reglamenta grozīšanu attiecībā uz imunitātes atcelšanu un aizstāvēšanu (2013/2031(REG))
P7_TA(2014)0035A7-0012/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas priekšsēdētāja 2012. gada 9. novembra vēstuli,

–  ņemot vērā Reglamenta 211. un 212. pantu,

–  ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas atzinumu (A7-0012/2014),

1.  nolemj Reglamentā veikt turpmāk minētos grozījumus;

2.  norāda, ka šie grozījumi stāsies spēkā nākamās sesijas pirmajā dienā;

3.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt zināšanai Padomei un Komisijai.

Spēkā esošais teksts   Grozījums
Grozījums Nr. 1
Eiropas Parlamenta Reglaments
5. pants – 1.a punkts (jauns)
1.a  Deputāta imunitāte nav viņa personīgā privilēģija, bet gan visa Parlamenta un tā deputātu neatkarības garantija.
Grozījums Nr. 2
Eiropas Parlamenta Reglaments
6. pants – 1. punkts
1.   Īstenojot savas pilnvaras attiecībā uz privilēģijām un imunitāti, Parlamenta mērķis ir pirmām kārtām saglabāt savu demokrātiskas likumdevējas asamblejas integritāti un nodrošināt deputātu neatkarību, viņiem veicot savus pienākumus.
1.  Īstenojot savas pilnvaras attiecībā uz privilēģijām un imunitāti, Parlaments rīkojas tā, lai saglabātu savu demokrātiskas likumdevējas asamblejas integritāti un nodrošinātu deputātu neatkarību, viņiem veicot savus pienākumus. Jebkuru pieprasījumu atcelt imunitāti izvērtē saskaņā ar Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 7., 8. un 9. pantu un saskaņā ar šajā pantā minētajiem principiem.
Grozījums Nr. 3
Eiropas Parlamenta Reglaments
6. pants – 2. punkts
2.  Par visiem Parlamenta priekšsēdētājam adresētajiem dalībvalsts kompetentas iestādes pieprasījumiem atcelt deputāta imunitāti paziņo plenārsēdē, un tos nodod atbildīgajai komitejai.
svītrots
Grozījums Nr. 4
Eiropas Parlamenta Reglaments
6. pants – 3. punkts
3.  Par visiem Parlamenta priekšsēdētājam adresētajiem deputātu vai bijušo deputātu pieprasījumiem aizstāvēt deputāta imunitāti un privilēģijas paziņo plenārsēdē, un tos nodod atbildīgajai komitejai.
svītrots
Grozījums Nr. 5
Eiropas Parlamenta Reglaments
6. pants – 4. punkts
4.  Ja deputāts ir aizturēts vai viņam ir liegta pārvietošanās brīvība, acīm redzami pārkāpjot viņa privilēģijas un imunitāti, Parlamenta priekšsēdētājs pēc apspriešanās ar atbildīgās komitejas priekšsēdētāju un referentu var steidzamā kārtā uzņemties inicatīvu apstiprināt attiecīgā deputāta privilēģijas un imunitāti. Par savu iniciatīvu Parlamenta priekšsēdētājs paziņo komitejai un informē Parlamentu.
svītrots
Grozījums Nr. 6
Eiropas Parlamenta Reglaments
6. pants – 4.a punkts (jauns)
4.a  Ja deputātam jāierodas tiesā kā lieciniekam vai ekspertam, imunitātes atcelšana nav jāpieprasa, ja:
–  deputātam nav jāierodas tiesā tajā dienā un laikā, kurā viņš līdz ar to nevar pildīt deputāta pienākumus vai tiek kavēts minēto pienākumu izpildē, vai arī ja viņš var iesniegt rakstisku vai jebkādu cita veida paziņojumu, kurš viņam netraucē veikt deputāta pienākumus; kā arī
–  deputātam nav jāliecina par informāciju, ko viņš ieguvis konfidenciālā veidā, pildot savas pilnvaras, un ko viņš uzskata par neizpaužamu.
Grozījums Nr. 7
Eiropas Parlamenta Reglaments
6.a pants (jauns)
6.a pants
Privilēģiju un imunitātes aizstāvēšana
1.  Gadījumos, kad tiek apgalvots, ka dalībvalsts iestādes ir pārkāpušas deputāta vai bijušā deputāta privilēģijas un imunitāti, saskaņā ar 7. panta ‑1. punktu var iesniegt pieprasījumu, lai Parlaments pieņem lēmumu par to, vai imunitāte un privilēģijas tiešām ir tikušas pārkāptas.
2.  Proti, šādu pieprasījumu aizstāvēt privilēģijas un imunitāti var iesniegt, ja tiek uzskatīts, ka apstākļi rada administratīva vai cita veida šķēršļus deputāta pārvietošanās brīvībai, viņam ierodoties Parlamenta sanāksmju vietā vai to atstājot, deputāta viedokļa paušanai, balsošanai viņa pienākumu pildīšanas laikā vai arī tie attiecas uz Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. panta piemērošanas jomu.
3.  Pieprasījums aizstāvēt deputāta privilēģijas un imunitāti nav pieņemams, ja par to pašu tiesas procesu jau ir saņemts pieprasījums atcelt vai aizstāvēt attiecīgā deputāta imunitāti, neatkarīgi no tā, vai lēmums tad jau ir ticis pieņemts.
4.  Pieprasījums aizstāvēt deputāta privilēģijas un imunitāti netiek tālāk skatīts, ja par to pašu tiesvedību ir saņemts pieprasījums atcelt attiecīgā deputāta imunitāti.
5.  Gadījumos, kad ir ticis pieņemts lēmums neaizstāvēt deputāta privilēģijas un imunitāti, deputāts var iesniegt pieprasījumu lēmumu pārskatīt, iesniedzot jaunus pierādījumus. Pieprasījums lēmumu pārskatīt nav pieņemams, ja saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 263. pantu ir sākta tiesvedība pret lēmumu vai ja Parlamenta priekšsēdētājs uzskata, ka iesniegtie jaunie pierādījumi nav pietiekami pamatoti, lai sāktu pārskatīšanu.
Grozījums Nr. 8
Eiropas Parlamenta Reglaments
6.b pants (jauns)
6.b pants
Steidzama Parlamenta priekšsēdētāja rīcība imunitātes apstiprināšanai
1.  Ja deputāts ir aizturēts vai viņam ir liegta pārvietošanās brīvība, acīmredzami pārkāpjot viņa privilēģijas un imunitāti, Parlamenta priekšsēdētājs pēc apspriešanās ar atbildīgās komitejas priekšsēdētāju un referentu var steidzamā kārtā uzņemties iniciatīvu apstiprināt attiecīgā deputāta privilēģijas un imunitāti. Par savu iniciatīvu Parlamenta priekšsēdētājs paziņo komitejai un informē Parlamentu.
2.  Ja Parlamenta priekšsēdētājs izmanto pilnvaras, kas viņam piešķirtas ar 1. punktu, komiteja Parlamenta priekšsēdētāja iniciatīvu pieņem zināšanai savas nākamās sanāksmes laikā. Vajadzības gadījumā komiteja var sagatavot ziņojumu iesniegšanai Parlamentā.
Grozījums Nr. 9
Eiropas Parlamenta Reglaments
7. pants – -1. punkts (jauns)
-1. Par visiem Parlamenta priekšsēdētājam adresētajiem dalībvalsts kompetentas iestādes pieprasījumiem atcelt deputāta imunitāti vai deputāta vai bijušā deputāta pieprasījumiem aizstāvēt privilēģijas un imunitāti paziņo plenārsēdē, un tos nodod atbildīgajai komitejai.
Grozījums Nr. 10
Eiropas Parlamenta Reglaments
7. pants – 1. punkts
1.  Atbildīgā komiteja nekavējoties un iesniegšanas secībā izskata pieprasījumus atcelt vai aizstāvēt imunitāti un privilēģijas.
1.  Komiteja nekavējoties, bet ņemot vērā to salīdzinošo sarežģītību, izskata pieprasījumus atcelt vai aizstāvēt privilēģijas un imunitāti.
Grozījums Nr. 11
Eiropas Parlamenta Reglaments
7. pants – 3. punkts
3.  Komiteja var pieprasīt, lai attiecīgā iestāde tai iesniedz visu informāciju un skaidrojumus, ko tā uzskata par vajadzīgiem, lai izlemtu par imunitātes atcelšanu vai aizstāvēšanu. Attiecīgajam deputātam dod iespēju sniegt paskaidrojumus, un viņš var iesniegt tik daudz dokumentu vai cita veida rakstisku apliecinājumu, cik viņš uzskata par vajadzīgu. Viņu var pārstāvēt cits deputāts.
3.  Komiteja var pieprasīt, lai attiecīgā iestāde tai iesniedz visu informāciju un skaidrojumus, ko tā uzskata par vajadzīgiem, lai izlemtu par imunitātes atcelšanu vai aizstāvēšanu.
Grozījums Nr. 12
Eiropas Parlamenta Reglaments
7. pants – 3.a punkts (jauns)
3.a  Attiecīgajam deputātam dod iespēju tikt uzklausītam, viņš var iesniegt jebkādu dokumentu vai cita veida rakstisku apliecinājumu, ko viņš uzskata par vajadzīgu, un viņu var pārstāvēt cits deputāts.
Deputāts nepiedalās debatēs — izņemot uzklausīšanu — par pieprasījumu atcelt vai aizstāvēt viņa imunitāti.
Komitejas priekšsēdētājs uzaicina deputātu uz uzklausīšanu, norādot datumu un laiku. Deputāts var atteikties no tiesībām tikt uzklausītam.
Ja deputāts pēc minētā uzaicinājuma uzklausīšanā nav piedalījies, tiek uzskatīts, ka viņš ir atteicies no tiesībām tikt uzklausītam, izņemot ja viņš, minot iemeslus, ir lūdzis attaisnot viņa nepiedalīšanos ierosinātajā datumā un laikā. Komitejas priekšsēdētājs izlemj, vai šāds pieprasījums attaisnot nepiedalīšanos ir pieņemams, ņemot vērā norādītos iemeslus, un šo lēmumu nav atļauts pārsūdzēt.
Ja komitejas priekšsēdētājs apstiprina pieprasījumu attaisnot nepiedalīšanos, viņš uzaicina deputātu uz uzklausīšanu, nosakot jaunu datumu un laiku. Ja deputāts neievēro otro uzaicinājumu uz uzklausīšanu, procedūru turpina bez deputāta uzklausīšanas. Turpmāki pieprasījumi attaisnot nepiedalīšanos vai tikt uzklausītam vairs netiek pieņemti.
Grozījums Nr. 13
Eiropas Parlamenta Reglaments
7. pants – 5. punkts
5.  Ja deputātam jāierodas tiesā kā lieciniekam vai ekspertam, imunitātes atcelšana nav jāpieprasa, ja:
svītrots
–  deputātam nav jāierodas tiesā tajā dienā un laikā, kas viņam liedz vai kavē pildīt deputāta pienākumus, vai arī ja viņš var iesniegt rakstisku vai jebkādu citu paziņojumu, kurš viņam netraucē veikt deputāta pienākumus;
–  deputātam nav jāliecina par informāciju, ko viņš ieguvis konfidenciālā veidā, pildot savas pilnvaras, un ko viņš neuzskata par vajadzīgu izpaust.
Grozījums Nr. 14
Eiropas Parlamenta Reglaments
7. pants – 6. punkts
6.  Privilēģiju vai imunitātes aizstāvēšanas gadījumos komiteja precizē, vai šie apstākļi rada administratīva vai citāda veida šķēršļus deputāta pārvietošanās brīvībai, viņam ierodoties Parlamenta sanāksmju vietā vai to atstājot, vai deputāta viedokļa paušanai vai balsošanai savu pilnvaru pildīšanas laikā, vai arī tie ir pielīdzināmi Protokola par privilēģijām un imunitāti 9. panta aspektiem, ko nenosaka attiecīgās dalībvalsts tiesību akti, un iesniedz atbildīgajai iestādei priekšlikumu izdarīt vajadzīgos secinājumus.
svītrots
Grozījums Nr. 15
Eiropas Parlamenta Reglaments
7. pants – 10. punkts
10.  Ja Parlamenta priekšsēdētājs īsteno tiesības, kas viņam piešķirtas ar 6. panta 4. punktu, atbildīgā komiteja Parlamenta priekšsēdētāja iniciatīvu ņem vērā nākamās sanāksmes laikā. Vajadzības gadījumā komiteja var sagatavot ziņojumu iesniegšanai Parlamentā.
svītrots
Grozījums Nr. 16
Eiropas Parlamenta Reglaments
7. pants – 12.a punkts (jauns)
12.a  Komiteja sagatavo šī panta piemērošanas principus.

Ģenētiski modificētas kukurūzas produkta laišana tirgū kultivēšanai
PDF 379kWORD 56k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 16. janvāra rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam par ģenētiski modificēta kukurūzas produkta (Zea mays L. līnija 1507) ar izturību pret dažiem tauriņu kārtas kaitēkļiem laišanu tirgū kultivēšanai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/18/EK (2013/2974(RSP))
P7_TA(2014)0036B7-0007/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam par ģenētiski modificēta kukurūzas produkta (Zea mays L. līnija 1507) ar izturību pret dažiem tauriņu kārtas kaitēkļiem laišanu tirgū kultivēšanai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/18/EK (COM(2013)0758),

–  ņemot vērā Komisijas lēmuma projektu par ģenētiski modificēta kukurūzas produkta (Zea mays L. līnija 1507) ar izturību pret dažiem tauriņu kārtas kaitēkļiem (D003697/01) laišanu tirgū kultivēšanai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/18/EK, kas tika iesniegts balsošanai 2009. gada 25. februārī komitejā, kura minēta Direktīvas 2001/18/EK 30. pantā,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvu 2001/18/EK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē un Padomes Direktīvas 90/220/EEK atcelšanu(1) un jo īpaši tās 18. panta 1. punkta pirmo daļu,

–  ņemot vērā 2009. gada 25. februāra balsojumu par kukurūzu 1507 komitejā, kas minēta Direktīvas 2001/18/EK 30. pantā, kā rezultātā atzinums netika sniegts,

–  ņemot vērā sešus zinātniskos atzinumus par kukurūzu 1507, kurus laikā no 2005. līdz 2012. gadam sniegusi Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EPNI) zinātnes ekspertu grupa jautājumos par ģenētiski modificētiem organismiem,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 22. aprīļa Īstenošanas regulu (ES) Nr. 365/2013, ar ko groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 540/2011 attiecībā uz darbīgās vielas glufosināta apstiprināšanas nosacījumiem(2),

–  ņemot vērā Vides Padomes 2008. gada 4. decembra secinājumus par ģenētiski modificētiem organismiem (ĢMO),

–  ņemot vērā Parlamenta nostāju, ko pieņēma pirmajā lasījumā 2011. gada 5. jūlijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2011, ar ko attiecībā uz iespēju, ka dalībvalstis var ierobežot vai aizliegt ĢMO kultivēšanu savā teritorijā, groza Direktīvu 2001/18/EK(3),

–  ņemot vērā Eirobarometra īpašo aptauju Nr. 354 par risku, kas saistīts ar pārtiku(4),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Vispārējās Tiesas (Septītā palāta) 2013. gada 26. septembra spriedumu attiecībā uz pieteikumu par kukurūzas 1507 apzinātu izplatīšanu vidē (Lieta T-164/10)(5),

–  ņemot vērā 5. panta 5. punktu un 8. pantu Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmumā 1999/468/EK, ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību(6),

–  ņemot vērā Reglamenta 88. panta 2. un 3. punktu,

A.  tā kā Direktīvas 2001/18/EK 18. panta 1. punktā ir noteikts, ka lēmumā par ĢMO apzinātu izplatīšanu jāiekļauj 19. panta 3. punktā minētā informācija;

B.  tā kā Direktīvas 2001/18/EK 19. panta 3. punktā noteikts, ka 18. pantā minētajā rakstveida piekrišanā visos gadījumos cita starpā skaidri jānorāda konkrētas ekosistēmas vai vides un/vai ģeogrāfisko apgabalu aizsardzības nosacījumi;

C.  tā kā šādas norādes Komisijas priekšlikumā nav iekļautas;

D.  tā kā pastāvīgajā komitejā 2009. gada 25. februāra balsojumā par Komisijas priekšlikumu piešķirt atļauju atzinums netika sniegts; tā kā par šo priekšlikumu balsoja tikai 6 dalībvalstis, savukārt pret to balsoja 12 dalībvalstis un 7 atturējās;

E.  tā kā, pamatojoties uz EPNI ieteikumiem un lai izpildītu atļaujas piešķiršanas nosacījumus, Komisija ir priekšlikumu būtiski pārveidojusi, piemēram, attiecībā uz noteikumiem par marķēšanu, uzraudzību un praksi, kas noteikta kukaiņu rezistences pārvaldības plānā;

F.  tā kā redakcijā, par kuru balsoja 2009. gada 25. februārī, ir šādas izmaiņas — svītrotas atsauces uz līnijas 1507 kukurūzu ar noturību pret glufosinātu un iekļauta prasība informēt operatorus par to, ka produktu nedrīkst lietot ar glufosināta herbicīdiem nekādā veidā, kas atšķirtos no tradicionālās prakses, tādas kukurūzas gadījumā, kas nav noturīga pret glufosinātu;

G.  tā kā pārstrādātais priekšlikums nav apspriests ar dalībvalstu ekspertiem un par to nav balsots pastāvīgajā komitejā, bet tas tika iesniegts tieši Ministru Padomē;

H.  tā kā Eiropas Savienības Vispārējās Tiesas 2013. gada 26. septembra spriedums attiecībā uz Pioneer Hi-Bred International pieteikumu par kukurūzas 1507 apzinātu izplatīšanu vidē neliedz Komisijai pārskatīt tās nostāju un iesniegt jaunu priekšlikumu pastāvīgajai komitejai saskaņā ar Parlamenta rezolūciju un atbilstīgi Padomes Lēmuma 1999/468/EK 8. panta 1. punktam, ierosinot nepiešķirt atļauju attiecībā uz kukurūzu 1507;

EPNI riska novērtējums

I.  tā kā pēc balsojuma pastāvīgajā komitejā saskaņā ar Komisijas pieprasījumu EPNI sagatavoja trīs zinātniskos atzinumus, kuros atjaunināja savus iepriekšējos riska novērtējumus un riska pārvaldības ieteikumus;

J.  tā kā savā 2012. gada februāra atzinumā EPNI viennozīmīgi nepiekrīt pieteikuma iesniedzēja secinājumam, ka pētījums, uz kuru pieteikuma iesniedzējs atsaucas, sniedz pietiekamus pierādījumus, ka kukurūzas 1507 izraisītais apdraudējums ES tauriņu kārtas sugām, kas nav mērķsugas, ir niecīgs, un EPNI norāda, ka ārkārtīgi jutīgas tauriņu un kožu sugas, kas nav mērķsugas, var apdraudēt saskarsme ar kukurūzas 1507 putekšņiem(7);

K.  tā kā Bt toksīns, ko izdala kukurūza 1507, — Cry1F — ir atšķirīgs no parastajiem Bt toksīnu veidiem, un ir apstiprinājies, ka tam ir atšķirīga ietekme uz tauriņu kārtas sugām, kas nav mērķsugas; tā kā attiecībā uz Cry1F proteīnu ir veikti nedaudzi pētījumi, un nav veikts neviens pētījums par tā ietekmi uz ūdenī mītošajām sugām vai augsnē dzīvojošajiem organismiem; tā kā EPNI ir apliecinājusi, ka Cry1F proteīna daudzums kukurūzā 1507 ir aptuveni 350 reizes lielāks nekā Cry1Ab proteīna daudzums kukurūzas MON 810 putekšņos(8);

L.  tā kā uzņēmums Pioneer atteicās pēc Komisijas pieprasījuma pārskatīt pieteikumu atļaujas saņemšanai un iesniegt papildu dokumentus attiecībā uz uzraudzību un riska mazināšanas pasākumiem organismiem, kas nav mērķorganismi;

M.  tā kā EPNI atzīst, ka riska novērtējumā tā neizskatīja potenciālo risku, kas saistīts ar citu kukurūzas 1507 tendenci — tās noturību pret glufosinātamonija herbicīdu(9), lai gan šī īpašība var izraisīt to, ka glufosināts tiek izmantots lielākā daudzumā;

Glufosināts

N.  tā kā EPNI ir pienākums izvērtēt „netiešo ietekmi, piemēram, pesticīdu izmantošanu (...) kā daļu no vides apdraudējuma izvērtējuma” un izvērtēt „iespējamo ietekmi uz bioloģisko daudzveidību un organismiem, kas nav mērķorganismi, kādu var izraisīt jebkuri atsevišķi ĢM kultūraugi, kas noturīgi pret herbicīdiem, jo varētu notikt pārmaiņas lauksaimniecības praksē (tostarp cita veida herbicīdu izmantošana)”(10);

O.  tā kā glufosināts ir klasificēts kā toksisks reproduktīvajai sistēmai un tāpēc tam piemērojami Regulā (EK) Nr. 1107/2009 noteiktie izslēgšanas kritēriji; tā kā attiecībā uz jau apstiprinātām vielām izslēgšanas kritēriji ir piemērojami tad, kad apstiprinājums ir jāatjauno; tā kā glufosināta apstiprinājuma termiņš beidzas 2017. gadā(11); tā kā glufosināta izmantošana tādējādi principā būtu jāizbeidz 2017. gadā;

P.  tā kā valstīs ārpus ES, piemēram, ASV un Kanādā, kukurūzu 1507 ražotājs tirgo kā pret glufosinātu noturīgu kultūru, taču pieteikumā ES iesniedzējs apgalvo, ka glufosināta noturības gēns ir izmantojams vienīgi kā marķiergēns;

Q.  tā kā nav skaidrs, kā Komisija plāno īstenot turpmāku glufosināta aizliegumu, kamēr tas joprojām būs pieejams tirgū;

Vispārīgā situācija ES attiecībā uz ĢMO

R.  tā kā ĢMO ir atļauts kultivēt ES kopš 2010. gada, kad tika piešķirta atļauja attiecībā uz Amflora kartupeļiem; tā kā Eiropas Savienības Vispārējā tiesa 2013. gada 13. decembrī šo atļauju anulēja un tā kā vienīgais atļautais kultūraugs ir Monsanto kukurūza MON 810, kuras atļauja nav atjaunota nu jau vairākus;

S.  tā kā ir plaši pieņemts — ko apliecina arī iepriekš minētie Vides padomes 2008. gada 4. decembra secinājumi —, ka ĢMO kultivēšanas ilgtermiņa ietekme, kā arī ietekme uz organismiem, kas nav mērķorganismi, riska novērtējumos līdz šim nav pienācīgi ņemta vērā;

T.  tā kā gan Padome(12), gan Parlaments(13) atzīst, ka nepieciešams stingrāks ĢMO ilgtermiņa ietekmes izvērtējums, kā arī neatkarīgi pētījumi par potenciālo apdraudējumu, kas saistīts ar ĢMO apzinātu izplatīšanu un laišanu tirgū, tostarp, ka nepieciešams nodrošināt neatkarīgajiem pētniekiem pieeju visiem attiecīgajiem materiāliem;

U.  tā kā lielākā daļa patērētāju pauž bažas par ģenētiski modificētu pārtiku, kā tas cita starpā norādīts 2010. gada Eirobarometra īpašajā aptaujā Nr. 345; tā kā ģenētiski modificētā kukurūza 1507 nepiedāvā nekādus ieguvumus patērētajiem,

1.  iebilst pret to, ka būtu jāpieņem priekšlikums Padomes lēmumam par ģenētiski modificēta kukurūzas produkta (Zea mays L. līnija 1507) ar izturību pret dažiem tauriņu kārtas kaitēkļiem laišanu tirgū kultivēšanai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/18/EK;

2.  uzskata, ka priekšlikums Padomes lēmumam pārsniedz īstenošanas pilnvaras, kas piešķirtas saskaņā ar Direktīvu 2001/18/EK;

3.  aicina Padomi noraidīt Komisijas priekšlikumu;

4.  aicina Komisiju neierosināt nekādu jaunu ĢMO kultūraugu šķirņu atļaušanu, kā arī neatjaunot jau piešķirtās atļaujas, līdz netiks būtiski uzlabotas riska novērtējuma metodes;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 106, 17.4.2001., 1. lpp.
(2) OV L 111, 23.4.2013., 27. lpp.
(3) OV C 33 E, 5.2.2013., 350. lpp.
(4) http://www.efsa.europa.eu/en/factsheet/docs/reporten.pdf
(5)http://curia.europa.eu/juris/document/document_print.jsf?doclang=EN&text=&pageIndex=0&part=1&mode=lst&docid=142241&occ=first&dir=&cid=127901
(6) OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp.
(7) http://www.efsa.europa.eu/en/efsajournal/pub/2429.htm
(8) http://www.efsa.europa.eu/en/efsajournal/doc/2429.pdf
(9) http://www.efsa.europa.eu/en/efsajournal/pub/2429.htm
(10) Komisijas 2008. gada 8. septembra vēstule EPNI par vides apdraudējuma izvērtējumu attiecībā uz augiem, kas noturīgi pret herbicīdiem
(11) http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:L:2013:111:0027:0029:LV:PDF
(12) Vides Padomes 2008. gada 4. decembra secinājumi
(13)Sk.iepriekšminēto 2011. gada 5. jūlija nostaju.


Pamattiesību brīvi pārvietoties Eiropas Savienībā ievērošana
PDF 209kWORD 55k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 16. janvāra rezolūcija par pamattiesību brīvi pārvietoties Eiropas Savienībā ievērošanu (2013/2960(RSP))
P7_TA(2014)0037RC-B7-0016/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 21., 45., 47. un 151. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 15., 21., 29., 34. un 45. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā(1) un jo īpaši tās 7. pantu;

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Regulu (ES) Nr. 492/2011 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu(3) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulu (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 13. jūlija paziņojumu „No jauna apstiprinot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību — tiesības un svarīgākās norises” (COM(2010)0373),

–  ņemot vērā 2013. gada 14. oktobrī publicēto pētījumu par to, kā nestrādājošu ES iekšējo migrantu tiesības saņemt īpašus no iemaksām neatkarīgus naudas pabalstus un veselības aprūpi, ko piešķir atkarībā no dzīvesvietas, ietekmē dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmas,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 25. novembra paziņojumu „ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu brīva pārvietošanās: piecas darbības, lai panāktu uzlabojumu” (COM(2013)0837),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces Viviane Reding paziņojumu par brīvu pārvietošanos Tieslietu un iekšlietu padomes 2013. gada 5. decembra sanāksmē,

–  ņemot vērā komisāra László Andor 2014. gada 1. janvāra paziņojumu par Bulgārijas un Rumānijas darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojumu atcelšanu,

–  ņemot vērā 2009. gada 2. aprīļa rezolūciju par to, kā piemērojama Direktīva 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2012. gada 29. marta rezolūciju par 2010. gada ziņojumu par ES pilsonību: likvidējot šķēršļus ES pilsoņu tiesību īstenošanai(6),

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā tiesības uz brīvu pārvietošanos ir viena no četrām ES pamatbrīvībām, kas paredzētas Līgumā par Eiropas Savienības darbību kā pamats Eiropas integrācijai un kas ir tieši saistītas ar ES pilsonību;

B.  tā kā brīva pārvietošanās ir viena no svarīgākajām ES vērtībām un sniedz pilsoņiem iespēju izvēlēties, kur dzīvot un strādāt, un rada mobilitāti un sekmē attīstību darba tirgū, izglītības sistēmā un citās jomās;

C.  tā kā pārvietošanās brīvība ir tiesības, kas tiek garantētas visiem Eiropas pilsoņiem neatkarīgi no iespējamas robežkontroles, ko ievieš dažas dalībvalstis, lai kontrolētu ES pilsoņu ieceļošanu savā teritorijā; tā kā tas, ka visas dalībvalstis nav Šengenas zonā, nekādi neietekmē visu ES pilsoņu tiesības izmantot pārvietošanās brīvību Savienības teritorijā;

D.  tā kā ES pilsoņi brīvas pārvietošanās tiesības cieši saista ar ES pilsonību, uzskata par pozitīvāko ES sasniegumu un ekonomisku ieguvumu avotu savām valstīm;

E.  tā kā ES darba ņēmēju ieguldījums uzņēmējvalsts sociālās aprūpes sistēmā ir vienāds ar šīs valsts darba ņēmēju ieguldījumu;

F.  tā kā visā Eiropā redzams, ka ES mobilo darba ņēmēju brīva pārvietošanās uzņēmējvalstu attīstībai ir izdevīga, jo īpaši veselības aprūpes, lauksaimniecības un būvniecības jomā;

G.  tā kā ES pilsoņu brīvība dzīvot jebkur ES teritorijā attiecas uz visiem ES pilsoņiem bez izņēmuma, taču ar nosacījumu, kā norādīts Direktīvā 2004/38/EK, ka attiecīgajam ES pilsonim pēc trijiem mēnešiem ir jābūt izpildījušam juridiskus nosacījumus, lai neapgrūtinātu uzņēmējvalsti; tā kā darba ņēmēju brīva pārvietošanās ir viens no ES vienotā tirgus panākumu priekšnoteikumiem; tā kā, lai gan tikai 2,8 % ES pilsoņu dzīvo citās dalībvalstīs, viņi ir būtiski svarīgi iekšējā tirgus panākumiem un stiprina Eiropas ekonomiku;

H.  tā kā vienlīdzīgas attieksmes vai nediskriminācijas princips nozīmē, ka visiem ES pilsoņiem ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā uzņēmējvalsts valstspiederīgajiem (Regula (EK) Nr. 883/2004 un Regula (EK) Nr. 987/2009 pamatojas uz šo principu); tā kā saistībā ar minētajiem principiem visas dalībvalstis var brīvi lemt par to, kādus sociālās nodrošināšanas pabalstus piešķirt un ar kādiem nosacījumiem; tā kā ES noteikumi par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu aizliedz diskrimināciju sociālās nodrošināšanas pabalstu jomā pret ES valstspiederīgajiem, kas ir darba ņēmēji, darba ņēmēju ģimenes locekļi vai pastāvīgi dzīvo attiecīgajā dalībvalstī;

I.  tā kā mūsdienu Eiropas sabiedrībā ir pieprasījums pēc lielākas darba ņēmēju mobilitātes, jo īpaši, ņemot vērā pārmaiņas rūpniecībā, globalizāciju, jaunus darba organizācijas modeļus, demogrāfiskās pārmaiņas un transportlīdzekļu attīstību;

J.  tā kā darba ņēmēju brīva pārvietošanās ir pozitīvs sociālekonomisko pārmaiņu piemērs ES un tās dalībvalstīs, kas ir svarīgs pagrieziena punkts ES integrācijā, ekonomikas attīstībā, sociālajā kohēzijā un atsevišķu cilvēku profesionālo iemaņu pilnveidošanā, kurš mazina ekonomikas krīzes negatīvās sekas un palīdz veidot spēcīgāku Savienības ekonomiku, kas spējīga pārvarēt globālo pārmaiņu radītās problēmas;

K.  tā kā no 2014. gada 1. janvāra ir atcelta pagaidu kārtība, kas reglamentēja Bulgārijas un Rumānijas darba ņēmēju brīvu pārvietošanos;

L.  tā kā Padome ir atkārtoti paudusi atbalstu pārvietošanās brīvībai un ir atzinusi tās radītos savstarpējos ieguvumus, piemēram, nesen notikušajās Tieslietu un iekšlietu padomes debatēs (2013. gada 8. oktobrī un 2013. gada 5. un 6. decembrī);

M.  tā kā Eiropas vēlēšanu priekšvakarā ES pilsoņu pārvietošanās brīvība dažām politiskajām partijām ir kļuvusi par daļu no kampaņas; tā kā šīs debates, ja tās nenoritēs racionāli, varētu dažu ES dalībvalstu pilsoņus vai ES mobilos pilsoņus padarīt par grēkāžiem un izraisīt rasisma un ksenofobijas izpausmju pieaugumu; tā kā augsta ranga Eiropas politiķi nesen ir snieguši vairākus paziņojumus, kuros tiek apdraudētas brīvas pārvietošanās tiesības;

N.  tā kā jaunākie Komisijas pētījumi pierāda, ka mobilie darba ņēmēji ir faktiskie iemaksu veicēji uzņēmējvalstu ekonomikā un budžetā; tā kā mobilo darba ņēmēju grupas iemaksātie nodokļi uzņēmējvalsts budžetā un sociālās apdrošināšanas iemaksas pārsniedz pabalstos saņemto summu, vienlaikus veselības aprūpes izdevumi nestrādājošiem ES mobilajiem pilsoņiem ir ļoti mazi attiecībā pret kopējiem uzņēmējvalsts veselības aprūpes izdevumiem (0,2 %) vai tās ekonomiku (0,01 % no IKP), un ļoti neliela daļa no personām, kuras saņem īpašus no iemaksām neatkarīgus naudas pabalstus, ir ES pilsoņi,

1.  aicina dalībvalstis ievērot Līgumu nosacījumus par ES noteikumiem, kas reglamentē pārvietošanās brīvību, un nodrošināt, ka attiecībā pret visām dalībvalstīm tiek ievērots vienlīdzības princips un garantētas brīvas pārvietošanās pamattiesības;

2.  stingri iestājas pret to dažu Eiropas vadošo politiķu nostāju, kuri aicina mainīt un ierobežot pilsoņu brīvu pārvietošanos; aicina dalībvalstis atturēties no jebkādas rīcības, kas varētu ierobežot tiesības uz brīvu pārvietošanos, kuru pamatā ir svarīgākie ES tiesību akti;

3.  pilnībā noraida priekšlikumu noteikt ES migrantu maksimālo skaitu, jo tas būtu pretrunā ES līguma principam par cilvēku pārvietošanās brīvību; norāda, ka darbaspēka mobilitāte veicina Eiropas ekonomikas konkurētspēju;

4.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt precīzu Savienības tiesību izpildi, lai garantētu vienlīdzīgu attieksmi pret visiem ES darba ņēmējiem un novērstu diskrimināciju attiecībā uz nodarbinātības pieejamību, nodarbinātības un darba apstākļiem, atalgojumu, atlaišanu no darba, kā arī sociālajiem pabalstiem un nodokļu atvieglojumiem, līdz ar to panākot godīgu konkurenci uzņēmumu starpā; tāpat mudina valsts iestādes apkarot darba ņēmēju brīvas pārvietošanās tiesību nepamatotus ierobežojumus vai apgrūtinājumus, kā arī darba ņēmēju ļaunprātīgu izmantošanu;

5.  atgādina, ka darba ņēmēju pārvietošanās brīvība nodrošina katram Savienības pilsonim, neatkarīgi no viņa dzīvesvietas, tiesības brīvi pārvietoties uz citu dalībvalsti, lai tur strādātu un/vai pastāvīgi uzturētos darba nolūkā;

6.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu COM(2013)0837, kurā noteiktas piecas darbības, lai palīdzētu dalībvalstīm un to vietējām iestādēm piemērot ES tiesības un instrumentus, sasniedzot pilnīgu to potenciālu, un šajā sakarībā pilnībā atbalsta šādas darbības, kuras ir jāīsteno kopā ar dalībvalstīm: palīdzēt dalībvalstīm apkarot aprēķina laulības (rokasgrāmata); palīdzēt iestādēm piemērot ES sociālā nodrošinājuma koordinācijas noteikumus (praktiskas vadlīnijas); palīdzēt iestādēm īstenot sociālās integrācijas uzdevumus (finansējums); apmainīties ar paraugpraksi vietējo iestāžu vidū; un nodrošināt apmācību un atbalstu vietējām iestādēm, lai piemērotu ES noteikumus par pārvietošanās brīvību;

7.  aicina dalībvalstis nediskriminēt ES mobilos darba ņēmējus, nepamatoti saistot tiesības uz brīvu pārvietošanos darba nolūkā ar iespējamu sociālās nodrošināšanas sistēmu ļaunprātīgu izmantošanu; uzsver, ka neviena no dalībvalstīm, kas sūdzējušās par šo slogu, nav iesniegusi Komisijas prasītos pierādījumus;

8.  aicina Komisiju sistemātiski un rūpīgi uzraudzīt tādu ES darba ņēmēju pamattiesību ievērošanu kā tiesības uz brīvu pārvietošanos; mudina Komisiju turpināt tās pašreizējos centienus nodrošināt, lai dalībvalstis pilnībā un precīzi transponē un īsteno Direktīvu 2004/38/EK, pilnībā izmantojot pilnvaras uzsākt pienākumu neizpildes procedūru;

9.  aicina dalībvalstis pilnībā un pārredzami izmantot līdzekļus, kas pieejami Eiropas fondos (piemēram, Eiropas Sociālajā fondā un Eiropas Reģionālās attīstības fondā), lai veicinātu integrāciju, sociālo iekļaušanu un apkarotu nabadzību, kā arī atbalstīt vietējo kopienu centienus novērst sociāli atstumto pilsoņu skaitlisko pieaugumu;

10.  atgādina dalībvalstīm, ka tās ir sociāli atbildīgas nepieļaut savas sociālās labklājības sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu neatkarīgi no tā, vai šos pārkāpumus izdara tās vai citu dalībvalstu pilsoņi; aicina dalībvalstis ievērot Direktīvas 2004/38/EK noteikumus un cīnīties pret iespējamiem pārkāpumiem;

11.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 158, 30.4.2004., 77. lpp.
(2) OV L 141, 27.5.2011., 1. lpp.
(3) OV L 166, 30.4.2004., 1. lpp.
(4) OV L 284, 30.10.2009., 1. lpp.
(5) OV C 137 E, 27.5.2010., 6. lpp.
(6) OV C 257 E, 6.9.2013., 74. lpp.


ES pilsonība par maksu
PDF 198kWORD 44k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 16. janvāra rezolūcija par ES pilsonību par maksu (2013/2995(RSP))
P7_TA(2014)0038RC-B7-0015/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 4., 5., 9. un 10. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 20. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā tiek sagaidīts, lai ikviena dalībvalsts rīkotos atbildīgi, saglabājot Savienības kopīgās vērtības un sasniegumus, un tā kā šīs vērtības un sasniegumi ir nenovērtējami, un tiem nevar noteikt cenu;

B.  tā kā vairākas dalībvalstis ir ieviesušas sistēmas, kas tieši vai netieši noved pie ES pilsonības pārdošanas trešo valstu pilsoņiem;

C.  tā kā aizvien lielāks skaits dalībvalstu izsniedz pagaidu vai pastāvīgas uzturēšanās atļaujas tiem trešo valstu pilsoņiem, kas veic ieguldījumus attiecīgajā dalībvalstī;

D.  tā kā dažās dalībvalstīs ir iespējams iegādāties pastāvīgu uzturēšanās atļauju, kas dod iespēju iekļūt visā Šengenas zonā; tā kā dažās dalībvalstīs tiek veikti pasākumi, kas rezultātā varētu novest pie attiecīgās dalībvalsts pilsonības tirgošanas;

E.  tā kā dažos gadījumos šīm investīciju programmām ir iespējama negatīva ietekme, piemēram, radot vietējā mājokļu tirgus izkropļojumus;

F.  tā kā jo īpaši Maltas valdība pēdēja laikā ir veikusi pasākumus, lai ieviestu sistēmu tiešai Maltas pilsonības tirgošanai, kas automātiski nozīmē tiešu ES pilsonības kopumā piedāvāšanu pārdošanai, pat apejot uzturēšanās atļaujas posmu;

G.  tā kā šāda tieša ES pilsonības tirgošana apdraud savstarpējo uzticēšanos, kas ir Savienības izveides pamatā;

H.  tā kā ES pilsoņiem jo īpaši ir tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties ES, balsot un kandidēt pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās jebkurā ES valstī, kur viņi dzīvo, ar tādiem pašiem nosacījumiem kā attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem, kā arī viņi ir tiesīgi saņemt palīdzību citas ES dalībvalsts vēstniecībā vai konsulātā ārpus ES ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs citas dalībvalsts pilsoņiem, gadījumā ja attiecīgajā ārvalstī viņu pašu valsts nav pārstāvēta;

I.  tā kā ES pamatā ir dalībvalstu savstarpēja uzticēšanās, kas veidota pakāpeniski ar dalībvalstu un visas Savienības kopumā darbu un labo gribu;

J.  tā kā ir paustas arī bažas par šo investīciju programmu ļaunprātīgu izmantošanu kriminālos nolūkos, tostarp saistībā ar tādiem jautājumiem, kā naudas atmazgāšana;

K.  tā kā ir pamats bažām arī par iespējamu diskrimināciju, tāpēc, ka šo dalībvalstu prakse dod iespēju iegādāties ES pilsonību tikai bagātākajiem trešo valstu pilsoņiem, neapsverot nekādus citus kritērijus;

L.  tā kā nav skaidrs, vai Maltas pilsoņi gūs kādu labumu no šīs jaunās politikas, piemēram, no iekasētajiem nodokļiem, ņemot vērā, ka attiecīgajiem ārvalstu investoriem tie nebūs jāmaksā; atgādina, ka pilsonība nenozīmē tikai tiesības, bet arī pienākumus;

M.  tā kā ES pilsonība ir viens no izcilākajiem ES sasniegumiem, un tā kā saskaņā ar ES līgumiem jautājumi par uzturēšanos un pilsonību ir dalībvalstu ekskluzīva kompetence,

1.  pauž bažas, ka šāds pilsonības iegūšanas veids Maltā, kā arī ikviena cita valsts sistēma, kas varētu paredzēt tiešu vai netiešu nepārprotamu ES pilsonības tirgošanu, pašos pamatos grauj Eiropas pilsonības koncepciju;

2.  aicina dalībvalstis atzīt savu pienākumu — sargāt Savienības vērtības un mērķus, un uzvesties šā pienākuma cienīgi;

3.  aicina Komisiju, kā līgumu izpildes uzraudzītāju, skaidri paziņot — vai šādas sistēmas nozīmē līgumu un Šengenas Robežu kodeksa, kā arī ES noteikumu par nediskriminēšanu burta un gara ievērošanu;

4.  atgādina, ka Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punktā ir noteikts "lojālas sadarbības princips" starp Savienību un dalībvalstīm, kuras ar patiesu savstarpēju cieņu palīdz cita citai, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no Līgumiem;

5.  pauž bažas par dažu pēdējā laikā vairākās ES dalībvalstīs izveidoto ieguldījumu un pilsonības iegūšanas sistēmu ietekmi;

6.  atzīst, ka jautājumi par uzturēšanos un pilsonību ir dalībvalstu kompetencē; aicina dalībvalstis tomēr būt uzmanīgām, īstenojot kompetenci šajā jomā, un ņemt vērā iespējamu negatīvu ietekmi;

7.  atzīmē, ka ES pilsonība nozīmē piederību Savienībai un tā ir atkarīga no personas saiknēm ar Eiropu vai tās dalībvalstīm, vai personīgām saiknēm ar ES pilsoņiem; uzsver, ka ES pilsonībai nekad nevajadzētu kļūt par tirgojamu preci;

8.  uzsver, ka tiesības, kuras piešķir ES pilsonība, ir pamatotas cilvēka cieņā, un tās ne par kādu cenu nedrīkst pirkt vai pārdot;

9.  uzsver, ka piešķirot ES pilsonību trešo valstu pilsoņiem, par galveno kritēriju nedrīkstētu izmantot līdzekļu pieejamību; aicina dalībvalstis ņemt vērā bažas par krimināliem pārkāpumiem, kas saistīti ar krāpšanu, piemēram, naudas atmazgāšanu;

10.  atzīmē, ka pašreiz notiekošā sacensība par izdevīgākiem ieguldījumu nosacījumiem vai finanšu resursu iegūšanu var novest pie pazeminātiem standartiem un prasībām attiecībā uz Šengenas zonas uzturēšanās atļaujām un ES pilsonību;

11.  aicina Komisiju izvērtēt dažādās pilsonības iegūšanas sistēmas saistībā ar Eiropas vērtībām un ES tiesību aktu, kā arī prakses burtu un garu, un sagatavot ieteikumus, lai novērstu, ka šādas sistēmas apdraud tās vērtības, kas ir Eiropas Savienības izveides pamatā, kā arī sagatavot pamatnostādnes attiecībā uz ES pilsonības pieejamību ar valstu sistēmu starpniecību;

12.  aicina Maltu nodrošināt, ka tās pašreizējā pilsonības ieguves sistēma atbilst ES vērtībām;

13.  aicina dalībvalstis, kas pieņēmušas sistēmas, ar kuru starpniecību ir iespējama tieša vai netieša ES pilsonības tirgošana trešo valstu pilsoņiem, panākt, lai šīs sistēmas atbilstu ES vērtību garam;

14.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.


Serbijas 2013. gada progresa ziņojums
PDF 324kWORD 106k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 16. janvāra rezolūcija par Serbijas 2013. gada progresa ziņojumu (2013/2880(RSP))
P7_TA(2014)0039B7-0006/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropadomes prezidentūras 2003. gada 19.un 20. jūnijā Salonikos notikušās sanāksmes secinājumus attiecībā uz Rietumbalkānu valstu izredzēm pievienoties Eiropas Savienībai,

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 18. februāra Lēmumu 2008/213/EK par principiem, prioritātēm un nosacījumiem, kas ietverti Eiropas partnerībā ar Serbiju, tostarp Kosovu, kā noteikts ANO Drošības padomes Rezolūcijā 1244 1999. gada 10. jūnijs, un ar ko atceļ Lēmumu 2006/56/EK(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 12. oktobra atzinumu par Serbijas pieteikumu iestājai Eiropas Savienībā (SEC(2011)1208) un Komisijas 2011. gada 12. oktobra paziņojumu „Paplašināšanās stratēģija un galvenie uzdevumi 2011.–2012. gadā” (COM(2011)0666),

–  ņemot vērā Vispārējo lietu padomes 2012. gada 11. decembra secinājumus par paplašināšanos un stabilizācijas un asociācijas procesu;

–  ņemot vērā stabilizācijas un asociācijas nolīgumu starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm un Serbijas Republiku, kurš stājās spēkā 2013. gada 1. septembrī, ņemot vērā par Eiropas Parlamenta un Serbijas Nacionālās asamblejas iesaistīšanu pastāvīgā dialogā atbildīgās Stabilizācijas un asociācijas parlamentārās komitejas pirmo sanāksmi, kas notika 2013. gada novembrī,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1244 (1999), Starptautiskās Cilvēktiesību tiesas 2010. gada 22. jūlija konsultatīvo atzinumu par to, vai vienpusējā Kosovas neatkarības pasludināšana atbilst starptautiskajām tiesībām, un ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 9. septembra rezolūciju, kurā atzīts šā atzinuma saturs un pausts gandarījums par ES gatavību veicināt dialogu starp Belgradu un Prištinu(2),

–  ņemot vērā 2013. gada 18. un 19. martā notikušās septītās ES un Serbijas parlamentārās sanāksmes kopīgo paziņojumu,

–  ņemot vērā Enerģētikas kopienas līgumu, kas stājās spēkā 2006. gada 1. jūlijā un ko Serbija ir parakstījusi, un Enerģētikas kopienas 2012. gada 18. oktobra lēmumu D/2012/04/MC/EnC par Atjaunojamās enerģijas direktīvas 2009/28/EK īstenošanu un Enerģētikas kopienas līguma 20. panta grozīšanu, kas nosaka saistošus mērķus,

–  ņemot vērā 2007. gada 8. novembra ES un Serbijas atpakaļuzņemšanas nolīgumu(3) un Padomes 2009. gada 30. novembra Regulu (EK) Nr. 1244/2009, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 539/2001, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas(4),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 22. oktobra rezolūciju par pirmspievienošanās palīdzībai paredzēto Eiropas Savienības budžeta līdzekļu pārvaldību tiesu sistēmu darbības uzlabošanas un korupcijas apkarošanas jomā kandidātvalstīs un potenciālajās kandidātvalstīs(5) un tajā iekļautos novērojumus par Serbiju,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 28. jūnija secinājumus,

–  ņemot vērā Serbijas pievienošanās sarunu grupas izveidošanu,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 16. oktobrī pieņemto Serbijas 2013. gada progresa ziņojumu (SWD(2013)0412),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā 2013. gada 28. jūnija Eiropadomes sanāksme nolēma sākt pievienošanās sarunas ar Serbiju un, vēlākais, 2014. gada janvārī rīkot pirmo starpvaldību konferenci, atkārtoti apstiprinot Serbijas Eiropas perspektīvu atbilstoši ES saistībām attiecībā uz visu Rietumbalkānu reģionu;

B.  tā kā Serbija ir veikusi nozīmīgus pasākumus attiecību normalizēšanai ar Kosovu, kuru rezultātā 2013. gada 19. aprīlī tika parakstīts „Pirmais nolīgums par pamatprincipiem attiecību normalizēšanai”, un ir veikusi pasākumus, lai pienācīgi izpildītu stabilizācijas un asociācijas procesa politiskos kritērijus un nosacījumus; tā kā pievienošanās sarunas ir spēcīgs uzraudzības mehānisms reformu īstenošanai;

C.  tā kā 2013. gada 25. septembrī Komisija un Serbija sāka acquis caurskatīšanas procesu, sākot ar 23. sadaļu par tiesu varu un pamattiesībām,

D.  tā kā Serbija tāpat kā ikviena valsts, kas vēlas iestāties ES, ir jāvērtē pēc tās nopelniem viena un tā paša kritēriju kopuma ieviešanā, izpildē un ievērošanā;

E.  tā kā ES ir noteikusi tiesiskumu par vienu no paplašināšanās politikas pamatelementiem,

F.  tā kā ir pilnībā jānodrošina tiesiskā regulējuma īstenošana minoritāšu aizsardzībā, jo īpaši izglītības un valodas lietojuma jomā, un piekļuve plašsaziņas līdzekļiem un dievkalpojumiem mazākumtautību valodās;

G.  tā kā Komisija ir uzsvērusi nepieciešamību stiprināt ekonomisko pārvaldību visās Rietumbalkānu valstīs,

1.  ar nepacietību gaida pievienošanās sarunu ar Serbiju oficiālo uzsākšanu, kas notiks pirmajā ES un Serbijas starpvaldību konferencē 2014. gada 21. janvārī; uzskata, ka starpvaldību konference ir vēsturisks solis Serbijas Eiropas integrācijas procesā, kas apliecina ES apņemšanos īstenot paplašināšanās procesu; aicina Serbijas iestādes pēc konferences pastiprināt ar ES saistītās reformas valstī, lai piepildītu Serbijas iedzīvotāju gaidas attiecībā uz raitu pievienošanos ES un veicinātu ekonomikas atgūšanos, padarot reāli iespējamu dalību ES;

2.  atzinīgi vērtē Serbijas valdības izrādīto apņēmību attiecībā uz Eiropas integrācijas procesu un mudina Serbiju turpināt sistēmiskās un sociālekonomiskās reformas, kas tai ļaus uzņemties un veiksmīgi īstenot turpmākās dalības pienākumus; uzsver, ka reformu īstenošana joprojām ir galvenais sekmīgas integrācijas procesa rādītājs, un tādēļ mudina iestādes intensificēt centienus tiesiskuma, korupcijas apkarošanas, valsts sektora, civiliedzīvotāju kontroles pār aizsardzības un drošības nozari, enerģētikas politikas, jo īpaši attiecībā uz energotaupību un atjaunojamiem energoresursiem, plašsaziņas līdzekļu brīvības, visu minoritāšu un neaizsargāto grupu aizsardzības — kā arī to pamattiesību aizsardzības —, ekonomikas strukturālo izmaiņu, sociālā dialoga, uzņēmējdarbības vides uzlabošanas un ilgtspējīgas dabas resursu apsaimniekošanas jomās;

3.  atzinīgi vērtē to, ka 2013. gada 1. septembrī stājās spēkā Stabilizācijas un asociācijas nolīgums, kā arī to, ka 2013. gada 21. oktobrī tika sasaukta pirmā Stabilizācijas un asociācijas padome; uzsver, ka Stabilizācijas un asociācijas nolīguma stāšanās spēkā ir nozīmīgs solis Serbijai tās integrācijas Eiropā procesā un rada vispārējo satvaru, lai Serbija un ES padarītu intensīvāku savu sadarbību attiecībā uz politiskajiem kritērijiem un tuvināšanos acquis un lai sagatavotu Serbijas turpmāko dalību vienotajā tirgū; mudina visas iesaistītās puses atbildīgi sadarboties;

4.  atzinīgi vērtē 2013. gada 19. aprīlī Serbijas un Kosovas premjerministru augsta līmeņa dialogā panākto „Pirmo nolīgumu par pamatprincipiem attiecību normalizēšanai”, kas pavēra ceļu turpmākiem pasākumiem Serbijas un Kosovas Eiropas integrācijas procesā; atzinīgi vērtē abu pušu līdz šim veiktos pasākumus nolīguma īstenošanā un mudina iestādes turpināt visu līdz šim panākto vienošanos godprātīgu un savlaicīgu īstenošanu; atzinīgi vērtē 2013. gada 8. septembra sarunās panāktās vienošanās par telekomunikācijām un enerģētiku; jo īpaši aicina gan Kosovu, gan Serbiju aktīvi un konstruktīvi sadarboties ar EULEX attiecībā uz nolīguma par savstarpējo juridisko palīdzību īstenošanu, lai risinātu jautājumu par arvien pieaugošo skaitu pieprasījumu saistībā ar īpašumiem Kosovā; aicina abas puses saglabāt šo konstruktīvo pieeju, vienojoties par pretrunīgajām un sensitīvajām niansēm, kas vēl jāizstrādā un par kurām jāvienojas; mudina abas puses turpināt risināt jautājumu par pazudušajām personām un šajā saistībā atzinīgi vērtē pirmos rezultātus, kas panākti Sarkanā Krusta vadītajā darba grupā par pazudušajām personām; atzīst ieguldītās pūles, lai samazinātu nelegālo tirdzniecību starp Serbiju un Kosovu; norāda, ka būs nepieciešami turpmāki pastāvīgi Serbijas un Kosovas vadītāju centieni, lai integrētu serbu minoritāti Kosovas sabiedrībā un ciešāk vienotu albāņu un serbu tautības kopienas;

5.  atzinīgi vērtē 2013. gada 3. novembrī Kosovā notikušās vēsturē pirmās valsts mēroga pašvaldību vēlēšanas un jo īpaši — vēlētāju ievērojamo aktivitāti pašvaldībās, kuras atrodas uz dienvidiem no Ibāras upes un kurās vairākums iedzīvotāju ir serbi, kā arī Kosovas pašvaldību vēlēšanu kopumā netraucēto norisi, kā tas novērtēts ES Vēlēšanu novērošanas misijas provizoriskajā paziņojumā, uzskatot to par nozīmīgu panākumu virzībā uz Serbu pašvaldību kopienas izveidi, kas ir normalizēšanas procesa daļa; atzinīgi vērtē Belgradas un Prištinas centienus, tiecoties nodrošināt, lai vēlēšanas noritētu mierīgi un atbilstu demokrātiskajiem standartiem; stingri nosoda Mitrovicas pašvaldības ziemeļdaļā un Zvečanas pašvaldībā notikušo vardarbību un nepārtraukto iebiedēšanu un mudina Serbijas iestādes darīt visu iespējamo, lai veicinātu vardarbībā vainojamo personu saukšanu pie atbildības; šajā saistībā norāda uz Serbijas vadītāju solījumu, ka par vardarbības uzliesmojumiem atbildīgajām personām būs jāatbild par savu rīcību; norāda, ka arī turpmāk ir jāsaglabā modrība un jārīkojas, lai likvidētu organizētās noziedzības tīklu un tā saikni ar vadošajiem vietējiem politiķiem un lai atjaunotu tiesiskumu Kosovas ziemeļdaļā; atzinīgi vērtē Serbijas politisko vadītāju nostāju, kuri aktīvi mudināja serbu tautības personas Kosovā piedalīties vēlēšanās, bet vienlaikus atzīmē, ka Belgradai nevajadzētu slāpēt politisko plurālismu serbu kopienā Kosovā, veicot kampaņu par labu kādai konkrētai partijai vai vēlēšanu sarakstam;

6.  uzsver, ka ir vajadzīga labāka pārredzamība, darot zināmus Belgradas un Prištinas dialoga rezultātus un iesaistot attiecīgos parlamentus un pilsonisko sabiedrību īstenošanas procesā; šajā sakarībā uzsver, ka Kosovas un Serbijas sarunu dalībniekiem ir jāvairo sabiedrības uzticēšanās un jāapspriežas ar iedzīvotājiem — gan sievietēm, gan vīriešiem; aicina Serbijas iestādes Belgradā, Mitrovicā un dienvidos no Ibaras upes pielikt vairāk pūļu, lai palielinātu Kosovas serbu un albāņu kopienu mijiedarbību, jo īpaši mudinot skolas un kopienu centrus mācīt albāņu valodu; uzsver, ka arī Kosovas albāņi ir cieši jāmudina vairāk mijiedarboties ar serbu kopienām viņu apkārtnē un mācīties serbu valodu kā būtiski svarīgu elementu, serbu kopienai integrējoties Kosovas sabiedrībā, risinot turpmāku dialogu un īstenojot divu kopienu pārvaldību;

7.  pauž nožēlu par pastāvīgajām grūtībām, ar ko saskaras ES pilsoni, kas vēlas iekļūt Serbijā no Kosovas un pēc tam izbrauc no Serbijas, lai dotos uz trešo valsti; šīs grūtības izriet no tā, ka Serbija neatzīst Kosovas ārējās robežas un uzskata, ka pirmā ierašanās Kosovā ir nelegāla ierašanās Serbijā; pauž nožēlu arī par to, ka Serbijas robežsardze iespiež anulēšanas zīmogus virs Kosovas zīmogiem ārzemju pasēs; mudina Serbiju pārdomāt šādu politiku, uzskatot to par spēcīgas pašapziņas vairošanas pasākumu, nepieciešamu soli ceļā uz attiecību normalizēšanu ar Kosovu un konkrētu līdzekli, lai veicinātu turpmāku integrāciju Eiropas Savienībā atbilstoši pārvietošanās brīvības idejai;

8.  aicina Serbijas un tās kaimiņvalstu iestādes turpināt labas gribas paušanu un pilnībā sadarboties, un atbalstīt Īpašo izmeklēšanas darba grupu, kas tika izveidota pēc Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2010. gada decembra ziņojuma iesniegšanas, un mudina vēl vairāk paātrināt tās darbu;

9.  atzinīgi novērtē Serbijas valdības konstruktīvo pieeju attiecībām ar kaimiņvalstīm, jo tā ir ļāvusi sasniegt ievērojamu progresu gan ceļā uz reģionālo sadarbību, gan ciešākām attiecībām ar ES; vēlreiz atgādina, ka izšķiroša nozīme ir reģionālajai sadarbībai attiecībā uz enerģētikas jautājumiem, cīņu pret organizēto noziedzību un transporta tīklu attīstīšanu, kā arī samierināšanai un divpusējo jautājumu ar kaimiņvalstīm pakāpeniskai atrisināšanai, pirmkārt un galvenokārt, lai sekmīgi pārvarētu nesenā konflikta sekas un attiecīgi — lai Serbijas ES integrācija būtu sekmīga; mudina iestādes cieši sadarboties ar bijušās Dienvidslāvijas valstīm, lai atrisinātu visas neatrisinātās problēmas attiecībā uz tiesisko pārmantojamību, kā arī pienācīgi un pilnībā īstenot visus divpusējos nolīgumus ar kaimiņvalstīm; aicina Serbiju pastiprināt centienus, lai atrisinātu vēl neatrisinātos jautājumus ar Horvātiju, jo īpaši jautājumus par pazudušajām personām, robežu demarkāciju un šķēršļu novēršanu attiecībā uz to, lai atteiktos no savstarpējām apsūdzībām genocīdā Starptautiskajā Tiesā; aicina Belgradas iestādes aktīvi atbalstīt un atvieglot konstitucionālās izmaiņas Bosnijā un Hercegovinā, kuru mērķis ir panākt, lai vēlēšanu tiesību akti atbilstu ECT nolēmumam Sejdić-Finci lietā, un nostiprināt un integrēt Bosnijas un Hercegovinas valsts līmeņa iestādes, lai valsts varētu virzīties uz pievienošanos ES;

10.  atzīst nesen panākto progresu masu apbedījumu vietu meklēšanā un to personu identificēšanā, kas pazuda karu laikā Horvātijā un Bosnijā un Hercegovinā, un mudina Serbijas iestādes veikt rūpīgāku izmeklēšanu attiecībā uz bijušās Dienvidslāvijas tautas armijas arhīviem un amatpersonām;

11.  aicina Serbiju nodrošināt spēcīgu parlamentāro uzraudzību pār pievienošanās sarunu gaitu; atkārtoti norāda, ka ir svarīgi savlaicīgi iesaistīt valsts parlamentu pausto apņemšanos realizēšanā tiesību normās un ar konstruktīva konsultāciju mehānisma palīdzību iesaistīt pilsonisko sabiedrību visā pievienošanās procesa gaitā, jo tai ir jāuzņemas nozīmīga loma kā kritiskai novērotājai attiecībā uz pastāvīgu Eiropas reformu īstenošanu, vienlaikus nodrošinot, ka dialogs un labas kaimiņattiecības ar Serbijas kaimiņvalstīm gūst stabilu atbalstu sabiedrībā; atzinīgi vērtē sadarbību ar Horvātiju un Melnkalni, kurai pamatā ir nesenajā pieredzē gūtās paraugprakses apmaiņa nolūkā palīdzēt Serbijai strauji un raiti virzīties uz priekšu pievienošanās procesā;

12.  atzinīgi vērtē Stratēģijas un Rīcības plāna attiecībā uz tiesu reformu 2013.–2018. gadam pieņemšanu, kas balstās uz tiesas neatkarības, objektivitātes, kompetences un kvalitātes pamatprincipiem un brīvību no jebkādas politiskas ietekmes; mudina iestādes intensīvāk veikt šo reformu atbilstoši Venēcijas komisijas ieteikumiem, jo īpaši attiecībā uz parlamenta lomu tiesnešu iecelšanā un prokuratūras neatkarību, un ņemot vērā 2013. gada 25. septembrī sākto 23. nodaļas caurskatīšanas procesu; uzsver, ka augstākās tiesas un valsts prokuroru padomju neatkarības nostiprināšana un kavējumu lietu izskatīšanā samazināšana ir nepieciešams nosacījums, lai veiksmīgi noritētu viss reformu process; aicina iestādes nodrošināt visus nepieciešamos resursus Tiesu akadēmijai, kam vajadzētu būt instrumentam, lai garantētu uz nopelniem balstītu pieņemšanu darbā; uzsver, ka ir nepieciešams pastāvīgi apmācīt tiesnešus un prokurorus darbam sarežģītās finanšu lietās un ekonomisko noziegumu izskatīšanā; mudina atbildīgās iestādes nodrošināt pārredzamu un uz nopelniem balstītu procesu, kādā ieceļ tiesnešus un prokurorus, kā arī stabilu reģistrāciju attiecībā uz disciplinārajām procedūrām pret tiesu personālu; turklāt uzstāj, ka ir jānodrošina savlaicīga tiesa līdz ar vienotu tiesu praksi, visu tiesas nolēmumu publicēšanu un vienkāršu piekļuvi tiem tūlīt pēc nolēmuma pieņemšanas, kā arī iztiesājamo lietu sadale pēc nejaušības principa visās tiesās; pauž bažas par tiesisko nenoteiktību, ko rada vairāki tiesneši, kas veic pienākumus izpildītāju statusā; atkārtoti atgādina, ka spēcīga un neatkarīga tiesu vara ir izšķiroša, lai Serbija spētu atbilst ES dalības kritērijiem;

13.  ierosina grozīt Likumu par restitūcijām, lai likvidētu visus procesuālos šķēršļus un juridiskos kavēkļus attiecībā uz restitūciju natūrā; aicina Serbijas valdību pilnībā un nediskriminējoši īstenot Likumu par reabilitāciju; norāda, ka tā īstenošanai būtu jānotiek saskaņā ar krimināltiesību pamatprincipiem, piemēram, nevainības prezumpcijas ievērošanu;

14.  atzinīgi vērtē Nacionālās korupcijas apkarošanas stratēģijas un Rīcības plāna 2013.–2018. gadam pieņemšanu un uzsver, ka nepieciešams turpināt darbu, lai to jēgpilni īstenotu kā daļu no ES priekšnoteikumiem, bez kuriem pievienošanās nebūs sekmīga; uzsver, ka būtiska nozīme ir pienācīgam finansējumam, lai pareizi īstenotu stratēģiju; uzsver, ka politiskajai gribai ir izšķiroša nozīme, lai sekmīgi īstenotu uzskaiti par izmeklēšanu un notiesāšanu plašu rezonansi guvušās korupcijas lietās, ieskaitot 24 privatizācijas lietas, uz ko norādīja Korupcijas apkarošanas padome; šajā saistībā atzinīgi vērtē pirmos rezultātus un notiesājošos galīgos spriedumus cīņā ar korupciju; vienlaikus uzsver, ka ir jāveido iestāžu veiktspēja, jānostiprina tiesiskums un jāstiprina aģentūru sadarbība, jo īpaši tiesas un tiesībsargājošos orgānos, lai risinātu sarežģītas lietas saistībā ar sistēmisku korupciju un izmeklēšanu finanšu jomā; uzskata, ka būtu jānostiprina Korupcijas apkarošanas aģentūras juridiskā kompetence un resursi; uzsver, ka visu politisko partiju finansējumam jābūt pārredzamam un jāatbilst ES standartiem; aicina valdību pieņemt likumu par ziņotājiem un nodrošināt tā tūlītēju un raitu īstenošanu kā neatņemamu Korupcijas apkarošanas stratēģijas daļu;

15.  norāda, ka korupcija un organizētā noziedzība šajā reģionā ir plaši izplatīta un ir šķērslis Serbijas demokrātiskajai, sociālajai un ekonomiskajai attīstībai; uzskata — lai efektīvāk atrisinātu šos jautājumus, ir būtiski nepieciešama reģionālā stratēģija un ciešāka sadarbība starp visām šā reģiona valstīm;

16.  atzīst, ka sievietēm ir liela nozīme, lai panāktu izmaiņas Serbijas sabiedrībā; norāda, ka sieviešu pārstāvība parlamentā pēc 2012. gada vēlēšanām ir uzlabojusies; mudina Serbijas iestādes turpināt centienus, lai nodrošinātu līdzvērtīgu pārstāvību; uzsver, ka sievietes joprojām saskaras ar diskrimināciju darba tirgū un citās sabiedrības dzīves jomās un ka viņas vēl nav pilnībā pārstāvētas valsts politiskajā dzīvē, tostarp valdībā; uzsver, ka pastāvošo tiesību aktu par diskriminācijas aizliegumu un dzimumu līdztiesību efektīva īstenošana un tālāka administratīvās kapacitātes nostiprināšana joprojām ir starp svarīgākajiem uzdevumiem, un mudina Serbijas iestādes palielināt centienus šo jautājumu risināšanā;

17.  aicina iestādes nodrošināt liecinieku aizsardzības programmas uzticamību un profesionālismu un piešķirt tai pietiekamus resursus, lai tiesas var efektīvi turpināt tiesvedības procesus par kara noziegumiem un organizēto noziedzību; vērš uzmanību uz to, ka daudzi bijušie policijas darbinieki labprātīgi atteicās no liecinieku aizsardzības programmas tās vērā ņemamo trūkumu dēļ;

18.  atkārtoti pauž dziļas bažas par Konstitucionālās tiesas lēmumu atcelt Vojvodinas autonomajai provincei garantētās 22 kompetences, kā rezultātā palicis satraucošs daudzums neatrisinātu jautājumu, kuriem ir jāpievēršas; šajā saistībā aicina ievērot tiesiskuma un subsidiaritātes principus; vēlreiz atgādina pusēm, ka saskaņā ar Konstitūciju likumu par autonomās provinces finansēšanu vajadzēja pieņemt līdz 2008. gada beigām; tāpēc mudina valdību bez turpmākas vilcināšanās jautājumu iesniegt parlamentam, jo bez tā nav iespējama demokrātijas un tiesiskuma funkcionēšana Serbijā;

19.  uzsver, ka būtiska nozīme Serbijas ekonomiskajā attīstībā ir konstruktīvam sociālajam dialogam; mudina valdību veicināt patiesi neatkarīgu arodbiedrību un darba devēju organizāciju kapacitātes veidošanu un izveidot regulējumu un politisko vidi sociālajam dialogam un koplīgumiem;

20.  uzsver, ka ir svarīgi visos līmeņos veicināt un aizsargāt cilvēktiesības, pamatbrīvības un diskriminācijas — jebkādu iemeslu dēļ — novēršanas principu; atzinīgi vērtē Diskriminācijas nepieļaušanas stratēģijas pieņemšanu un uzsver, ka tās īstenošanai ir izšķiroša nozīme; atzinīgi vērtē līdz šim sasniegto progresu, bet joprojām pauž bažas par diskriminācijas līmeni valstī un aicina cienīt visas minoritātes — nacionālās, etniskās, dzimuma, seksuālās orientācijas —, garantējot to sociālekonomiskās un kultūras tiesības; norāda, ka uzmanība īpaši būtu jākoncentrē uz tām iedzīvotāju kategorijām, kas ir visvairāk pakļautas diskriminācijai un diskriminējošai praksei, piemēram, romiem, sievietēm, personām ar īpašām vajadzībām un bērniem; aicina pienācīgi īstenot Serbijas Romu stratēģiju; aicina nodrošināt sieviešu tiesību labāku aizsardzību un dzimumu līdztiesības politiku un uzsver, ka ir pilnībā jāīsteno ANO Drošības padomes rezolūcija Nr. 1325 un dzimuma aspekts jāiekļauj visās attiecīgajās valdības politikas jomās; stingri nosoda iestāžu lēmumu aizliegt 2013. gada septembrī plānoto Belgradas praidu (tāpat kā divus iepriekšējos gadus) un aicina visaugstākajā politiskajā līmenī nodrošināt politisko atbalstu LGBTI personu cilvēktiesībām; uzstāj, ka tiesības uz pulcēšanos ir jānodrošina visiem pilsoņiem un minoritātēm, ieskaitot LGBTI minoritāti; aicina Serbijas iestādes izstrādāt proaktīvu pieeju attiecībā uz LGBTI personu efektīvāku integrāciju; mudina valdību pastiprināt centienus visa gada garumā, lai visaptverošā veidā cīnītos pret vardarbīgajām grupām, kas centās izjaukt LGBTI kopienas miermīlīgo demonstrāciju un tai uzbrukt, lai nepieļautu, ka šīs grupas apdraud tiesiskumu un cilvēktiesību īstenošanu Serbijā; arī aicina Serbijas iestādes saskaņā ar ilgtermiņa stratēģiju pievērsties problēmai saistībā ar 1990. gadā notikušās vardarbības traumatiskajām sekām, lai nepieļautu huligānisma un nelikumību atkārtošanos;

21.  uzsver aktīvas un neatkarīgas pilsoniskās sabiedrības organizāciju (PSO) centrālo lomu valsts demokrātisko politisko procesu nostiprināšanā un konsolidācijā; atzīst, ka PSO un sieviešu organizācijas veic svarīgu darbu saistībā ar LGBT tiesību veicināšanu, vardarbības pret sievietēm izbeigšanu, sieviešu pieaugošu līdzdalību politikā, miera veidošanas centieniem un pilsoniskās sabiedrības kā modra uzraudzītāja lomu; uzsver, ka svarīgs ir dialogs ar PSO, un norāda uz pilsoniskās sabiedrības aktīvistu izšķirošo nozīmi, palīdzot uzlabot reģionālo sadarbību sociālos un politiskos jautājumos; atzinīgi vērtē valdības un NVO sadarbības uzlabošanos, tomēr aicina tās plašāk apspriesties, izstrādājot politiku, tostarp attiecībā uz politikas un tiesību aktu formulēšanu, kā arī iestāžu darbības uzraudzību;

22.  aicina uzņemties lielākas politiskās saistības publiskās administrācijas reformas procesā un cenšoties izveidot uz nopelniem balstītu sistēmu, jo īpaši nodrošinot tiesiskā regulējuma izveides pabeigšanu un tā pilnīgu saskaņošanu ar starptautiskajiem standartiem; pauž nožēlu, ka Likums par valsts ierēdņiem netiek attiecināts uz pašvaldību iestādēm;

23.  uzsver, ka Serbija ir ratificējusi Starptautiskās Darba organizācijas galvenās darba tiesību konvencijas un pārskatīto Eiropas Sociālo hartu; vērš uzmanību uz to, ka darba ņēmējiem un arodbiedrībām vēl aizvien ir stipri ierobežotas tiesības, neraugoties uz konstitucionālajām garantijām, un aicina Serbiju turpināt šo tiesību stiprināšanu; pauž bažas par to, ka sociālais dialogs vēl aizvien ir vājš un ka apspriedes ar sociālajiem partneriem notiek neregulāri; aicina veikt turpmākus pasākumus, lai nostiprinātu sociālo un ekonomikas lietu padomi un nodrošinātu, ka tā var aktīvi iesaistīties sociālā dialoga stiprināšanā un ka ar to vairāk apspriežas, pieņemot tiesību aktus;

24.  uzsver nepieciešamību nodrošināt plašsaziņas līdzekļu brīvību un šajā saistībā atzinīgi vērtē kriminālatbildības atcelšanu par neslavas celšanu; norāda uz nepieciešamību uzturēt spēcīgu un neatkarīgu sabiedrisko apraidi un nodrošināt tai stabilu un pastāvīgu finansējumu, kā arī nodrošināt pilnīgu pārredzamību attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesībām; mudina strauji īstenot plašsaziņas līdzekļu stratēģiju un ar to saistītos tiesību aktu projektus, tostarp laikus nodrošinot plašu piekļuvi internetam; pauž dziļas bažas par to, ka turpinās draudu izteikšana žurnālistiem, un atkārtoti aicina iestādes pabeigt nepabeigtās izmeklēšanas lietās par nogalinātajiem žurnālistiem; uzskata, ka būtu jāveic papildu pasākumi, lai žurnālistiem nodrošinātu drošu vidi, kurā viņi varētu veikt savu darbu efektīvi un bez pašcenzūras; vērš īpašu uzmanību uz to, cik bīstama ir publisko līdzekļu ļaunprātīga izmantošana reklāmām, lai īstenotu politisko ietekmi uz plašsaziņas līdzekļiem;

25.  aicina Serbijas valdību vairāk sadarboties ar Eiropas iestādēm, lai nodrošinātu labāku piekļuvi pilsoniskās sabiedrības organizācijām pieejamajiem Eiropas fondiem nolūkā atbalstīt šo organizāciju darbu, būtiski veicinot Serbijas integrāciju Eiropā;

26.  uzsver, ka ir jāpastiprina cilvēku tirdzniecības apkarošanas centieni, un mudina oficiāli noteikt amatpersonu un pakalpojumu nodrošinātāju funkcijas un atbildību, identificējot upurus un ziņojot par viņiem attiecīgajiem dienestiem;

27.  atkārtoti aicina iestādes kā soli virzienā uz Serbijas demokratizāciju turpināt centienus likvidēt bijušo komunistisko slepeno dienestu mantojumu; aicina Serbiju intensīvāk īstenot pēctecības procesu un saistību izpildi attiecībā uz īpašuma sadali un nolīgumu par bijušās Dienvidslāvijas kopīgā arhīva sadali; atkārto, ka šajā saistībā būtiski svarīga nozīme ir tam, lai būtu iespējams pilnībā piekļūt visiem arhīva materiāliem, jo īpaši bijušo Dienvidslāvijas slepeno drošības dienestu (UDBA) materiāliem; atkārtoti aicina iestādes atvieglot piekļuvi tiem arhīviem, kas attiecas uz bijušajām Dienvidslāvijas republikām, un nodot tos atpakaļ attiecīgajām valdībām, ja šīs valdības to pieprasa;

28.  aicina Serbijas valdību padarīt iespējamu agrāko diktatorisko režīmu pētniecību, politiski un juridiski reabilitēt bijušos minēto režīmu upurus un viņu ģimenes un sniegt viņiem kompensācijas saskaņā ar centieniem stiprināt sociālo kohēziju un nodrošināt ilgstošu mieru un taisnīgumu saistībā ar Serbijas integrācijas Eiropā procesu;

29.  aicina vienlīdzīgā, nediskriminējošā un samērīgā veidā visā valstī efektīvi īstenot tiesību aktus un divpusējos un daudzpusējos nolīgumus par nacionālajām un etniskajām minoritātēm(6); aicina iestādes veicināt iecietības un līdztiesīgas attieksmes gaisotni, nekādi nediskriminējot nacionālās un etniskās minoritātes, tostarp attiecībā uz iespēju iegūt izglītību dzimtajā valodā un valodu lietojumu vietējās un reģionālajās pašvaldībās; arī aicina veikt uzlabojumus, lai likvidētu diskrimināciju pastāvošajos likumos un praksē, kas attiecas uz īpašuma restitūciju nacionālo un etnisko minoritāšu pārstāvjiem; uzsver nacionālo minoritāšu padomju nozīmi, to lomu nacionālo minoritāšu integrācijā, piemēram, nacionālo minoritāšu individuālo un kolektīvo tiesību īstenošanā, un aicina iestādes nodrošināt pastāvīgu un pienācīgu finansējumu, kas nepieciešams šo padomju darbībai; aicina iestādes nodrošināt raitu balsošanas norisi 2014. gada nacionālo minoritāšu padomju vēlēšanās saskaņā ar ieteikumiem, ko sniegušas neatkarīgas institūcijas; pauž bažas par iespēju, ka paziņotās plašsaziņas līdzekļu privatizācijas dēļ tiks pārtraukts pārraidīt programmas mazākumtautību valodās;

30.  uzsver, ka ir enerģiskāk jāpievēršas situācijai, kādā atrodas romu sievietes un vīrieši, kas joprojām saskaras ar nelabvēlīgiem sadzīves apstākļiem, piespiedu izraidīšanu un diskrimināciju darba tirgū; aicina Serbijas iestādes nodrošināt mājokļu un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību; uzsver nepieciešamību pilnībā saskaņot diskriminācijas novēršanas tiesību aktus ar ES politiku un piemērot holistisku pieeju romu integrēšanai; turklāt norāda, ka ir nepieciešams efektīvi uzraudzīt integrēšanas pasākumus, lai mazinātu plaisu starp tiesību aktiem un to īstenošanu;

31.  ņem vērā darbu pie kriminālkodeksa grozījumiem; tomēr norāda, ka pēc pieņemtajiem grozījumiem saglabājas tiesiskā nenoteiktība privātajā sektorā; vēlreiz atgādina par savām bažām attiecībā uz jaunā 234. panta noteikumiem par atbildīgu amatu ļaunprātīgu izmantošanu, kuri joprojām pieļauj patvaļīgu interpretāciju, un aicina nekavējoties atcelt pašreizējās netaisnīgās tiesvedības privātajā sektorā (kas ierosinātas pēc 359. panta), lai atjaunotu valstī tiesiskumu un ieviestu tiesisko noteiktību Serbijas uzņēmējdarbības sektorā;

32.  uzstāj, ka valsts iestādēm ir jārīkojas pārredzami un pārskatatbildīgi; uzteic neatkarīgo regulatīvo struktūru — ombuda, sabiedriski nozīmīgas informācijas komisāra un citu — darbu un atzīst viņu ieguldījumu tiesiskā regulējuma un valsts institūciju pārskatatbildības uzlabošanā; mudina iestādes regulāri veikt izpildes kontroli attiecībā uz to ieteikumiem un konstatējumiem;

33.  uzsver, kādu labumu dod decentralizācija, un mudina nostiprināt vietējo iestāžu kompetenci; pauž nožēlu, ka Nacionālā Decentralizācijas padome joprojām nedarbojas aktīvi; joprojām pauž sevišķas bažas par Vojvodinas statusa tiesisko nenoteiktību un kavēšanos ar likuma pieņemšanu par Vojvodinas pašu resursiem;

34.  atzinīgi vērtē iestāžu veiktos pasākumus sociālekonomiskās situācijas uzlabošanai Preševas ielejā un Sandžakā, tomēr uzsver, ka nepieciešami arī turpmāki centieni, jo šie reģioni joprojām ir ievērojamā mērā nepietiekami attīstīti un ar augstu bezdarba līmeni; vērš uzmanību uz to, ka vietējās pašvaldībās joprojām nav pietiekami pārstāvētas albāņu un bosniešu tautības minoritātes; aicina Padomi un Komisiju sniegt spēcīgu atbalstu šādām attīstības stratēģijām;

35.  atkārtoti pauž atbalstu RECOM (Reģionālās komisijas patiesības noskaidrošanai un samierināšanai) iniciatīvai un aktīvi mudina bijušās Dienvidslāvijas valstis izveidot starpvaldību komisiju, kuras uzdevums būtu noskaidrot faktus par upuriem un personām, kas pazudušas 1991.-2001. gada karos;

36.  atzinīgi vērtē Serbijas sadarbību ar Starptautisko Kara noziegumu tribunālu bijušajai Dienvidslāvijai, kuras rezultātā visas par kara noziegumiem aizdomās turētās personas ir nodotas tiesāšanai Hāgas tribunālam, kas ir svarīgs solis virzībā uz integrāciju Eiropā; mudina turpināt sadarbību ar tribunālu un ar citām bijušajām Dienvidslāvijas republikām, lai nodrošinātu taisnīgumu cietušajiem un viņu ģimenēm;

37.  aicina valdību pieņemt ieteikumus, kas sniegti EDSO Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja noslēguma ziņojumā par parlamenta, vietējām un pirmstermiņa prezidenta vēlēšanām 2012. gada maijā, jo īpaši attiecībā uz vēlēšanu strīdu atrisināšanu un vēlētāju reģistrācijas un politiskā finansējuma pārredzamību, kā arī konsolidēt un harmonizēt tiesisko regulējumu vēlēšanām Serbijā, ņemot vērā, ka saskaņā ar starptautiskajiem standartiem jebkādas izmaiņas vēlēšanu likumā jāveic krietnu laiku pirms vēlēšanām;

38.  atkārtoti pauž stingru atbalstu vīzu režīma atcelšanai attiecībā uz Rietumbalkānu valstīm, uzskatot to par nozīmīgu visa reģiona Eiropas integrācijas procesa pīlāru, tomēr vienlaikus pauž dziļas bažas par to personu skaita pieaugumu, kas nepatiesi uzdodas par patvēruma meklētājiem; šajā saistībā aicina dalībvalstis neizmantot ļaunprātīgi vīzu apturēšanas mehānismu, kas tika pieņemts 2013. gada septembrī, bet drīzāk šim jautājumam pievērsties, pielāgojot savus attiecīgos tiesiskos regulējumus, un noteikt Serbiju par „drošas izcelsmes valsti” kā galveno pasākumu centienos samazināt viltus patvēruma meklētāju skaitu; vienlaikus aicina veikt pasākumus valsts līmenī, jo īpaši sociālekonomiskus pasākumus attiecībā uz visneaizsargātākajām grupām, kā arī aktīvi apkarot organizētās noziedzības tīklus, kas ir iesaistīti nelegālajā migrācijā;

39.  mudina Serbijas iestādes nostiprināt nodokļu iekasēšanu un īstenot atbildīgu fiskālo politiku; uzsver, ka plašām strukturālām reformām būtu jāatbalsta fiskālā konsolidācija, un tādēļ mudina valdību veikt jau sen nepieciešamās strukturālās ekonomikas reformas, piemēram, pieņemt likumu par plānošanu un būvniecību, lai uzlabotu apstākļus ieguldījumiem un uzņēmējdarbībai, turpinātu atbalstīt mazo un vidējo uzņēmumu skaita pieaugumu, cīnītos pret augstu bezdarba līmeni un nabadzību (jo īpaši reģionos, kur galvenokārt dzīvo nacionālās minoritātes) un veiktu pensiju reformu nolūkā ieviest ilgtspējīgu pensiju sistēmu; uzstāj, ka ir steidzami nepieciešams atcelt administratīvos šķēršļus uzņēmējdarbībai, un norāda, ka ir svarīgi veikt strauju valsts uzņēmumu pārstrukturēšanu, lai samazinātu zaudējumus un valsts klātesamību ekonomikā; šajā nolūkā aicina Serbijas iestādes veicināt pilnībā funkcionējošu tirgus ekonomiku, izveidot stabilu nodokļu bāzi un izstrādāt nabadzības novēršanas stratēģiju kā izšķirošos elementus, lai padarītu iespējamu Serbijas pievienošanos ES; mudina Serbijas iestādes apspriesties ar pilsonisko sabiedrību un uzņēmējdarbības kopienu un iekļaut to pārstāvjus darba grupās, kas sagatavo jaunus tiesību aktus; mudina Serbijas iestādes ar regulatīvu un juridisku reformu atjaunot uzņēmumu uzticību; norāda, ka sekmīga strukturālo ekonomikas reformu ieviešana un īstenošana palīdzēs mazināt augsto migrācijas līmeni;

40.  atzinīgi vērtē darbu, ko līdz šim paveikusi Restitūcijas aģentūra; atbalsta restitūciju natūrā gadījumos, kad vien tas ir iespējams; atzinīgi vērtē Ekonomikas ministrijas lēmumu apkopot pilnīgu sabiedriskā un valsts īpašuma sarakstu un tādējādi izbeigt praksi, ka to nelegāli piesavinās privātu interešu pārstāvji; uzsver, ka rūpīgi sastādītam sabiedriskā un valsts īpašuma sarakstam joprojām ir būtiska nozīme cīņā pret sistēmisku korupciju, jo pastāv ievērojamas atšķirības starp faktisko un oficiāli reģistrēto valsts un sabiedrisko īpašumu;

41.  aicina iestādes pielikt visas pūles, lai līdz minimumam samazinātu ekonomikas politikas negatīvās sekas, kā — nabadzība, bezdarbs, sociālā atstumtība, bet arī pievērsties to pamatā esošajiem cēloņiem un tos apkarot, un veicināt attīstību;

42.  pauž nožēlu par progresa trūkumu un regulāru aizkavēšanos atjaunojamo energoresursu regulējuma praktiskajā īstenošanā; norāda, ka Serbija atpaliek no citām kandidātvalstīm atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanā, un pauž bažas, ka Serbijas mērķi atjaunojamās enerģijas jomā 2020. gadam netiks sasniegti; uzsver nepieciešamību pēc pārredzamības valdības konsultāciju procesos un izsaka nožēlu par to, ka Serbijas iestādes nav spējušas ņemt vērā starptautisko finanšu iestāžu viedokli Enerģijas iepirkuma nolīguma pieņemšanā;

43.  pauž nožēlu, ka vides un klimata pārmaiņu jomā ir panākts tikai neliels progress, un aicina Serbijas iestādes pēc iespējas ātri pieņemt visaptverošu klimata stratēģiju saskaņā ar ES izvirzītajiem mērķiem;

44.  uzsver, ka turpmākajos gados Serbijai un pārējām šā reģiona valstīm vajadzēs īstenot ES vides standartus un pieņemt mērķus, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas, jo tās jau ir pieņēmušas mērķus attiecībā uz atjaunojamo enerģiju 2020. gadam; atzīmē, ka Serbijas 2012. gadā pieņemtajā Enerģētikas kopienas enerģētikas stratēģijā ir norādīts uz plāniem palielināt elektrības ražošanu no oglēm lielās sadedzināšanas iekārtās, un vērš uzmanību uz to, ka tas ir pretrunā plānotajai siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai; šajā sakarībā aicina Serbijas iestādes pieņemt enerģētikas politiku atbilstoši ES noteiktajiem mērķiem un, jo īpaši, izmantot neseno Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) lēmumu finansēt 75 miljonus eiro vērto projektu, ar kuru paredzēts piešķirt kredītlīnijas vietējām bankām Rietumbalkānu valstīs, lai izsniegtu kredītus privātiem un pašvaldību aizņēmējiem ar energoefektivitāti un atjaunojamo enerģiju saistītiem ieguldījumiem;

45.  mudina Serbijas iestādes uzlabot patērētāju aizsardzības politiku, jo īpaši attiecībā uz vispārējiem pārtikas drošības principiem un nacionālās references laboratorijas izveidošanu; pauž nožēlu, ka likums par ģenētiski modificētiem organismiem vēl nav ticis pielāgots ES tiesību aktiem;

46.  atbalsta Belgradas pilsētas iestāžu kampaņu par Belgradu kā 2020. gada Eiropas kultūras galvaspilsētu un mudina īstenot līdzīgus projektus ar mērķi kultūras jomā tuvināt Belgradu un Serbiju ES, jo īpaši attiecībā uz tautību līdzāspastāvēšanu, multikulturālu sapratni un dažādu reliģiju dialogu;

47.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Serbijas valdībai un parlamentam.

(1) OV L 80, 19.3.2008., 46. lpp.
(2) A/RES/64/298.
(3) OV L 334, 19.12.2007., 46. lpp.
(4) OV L 336, 18.12.2009., 1. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0434.
(6) Serbija atzīst šādas nacionālās un etniskās minoritātes: albāņi, bosnieši, bulgāri, buņevci, horvāti, čehi, vācieši, gorani, ungāri, maķedonieši, romi, rumāņi, rusīni, slovāki, ukraiņi, valahi u. c.


Kosovas integrācijas process Eiropas Savienībā
PDF 393kWORD 95k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 16. janvāra rezolūcija par Kosovas integrācijas procesu Eiropas Savienībā (2013/2881(RSP))
P7_TA(2014)0040B7-0004/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropadomes prezidentūras 2003. gada 19. un 20. jūnijā Salonikos notikušās sanāksmes secinājumus attiecībā uz Rietumbalkānu valstu izredzēm pievienoties Eiropas Savienībai,

–  ņemot vērā premjerministru Ivica Dacic un Hasim Thaci 2013. gada 19. aprīlī panākto pirmo vienošanos par attiecību normalizēšanas principiem un ņemot vērā 2013. gada 22. maija īstenošanas pasākumu plānu, kas tika apstiprināts pēc desmit augsta līmeņa Belgradas un Prištinas dialoga kārtām,

–  ņemot vērā 2013. gada 22. aprīļa priekšsēdētāja vietnieces / augstās pārstāves un Eiropas Komisijas kopīgo ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par Kosovas progresu Padomes 2012. gada decembra secinājumos izvirzīto jautājumu risināšanā, ņemot vērā iespējamo lēmumu par sarunu uzsākšanu saistībā ar stabilizācijas un asociācijas nolīgumu,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 28. jūnija secinājumus attiecībā uz lēmuma pieņemšanu, ar kuru tiek ļauts sākt sarunas par stabilizācijas un asociācijas nolīgumu starp ES un Kosovu,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 10. oktobra paziņojumu par priekšizpēti par Stabilizācijas un asociācijas nolīgumu starp Eiropas Savienību un Kosovu (COM(2012)0602),

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 22. oktobra lēmumu, ar kuru Komisijai tiek ļauts sākt sarunas par pamatnolīgumu ar Kosovu attiecībā uz piedalīšanos Savienības programmās,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra ziņojumus par Apvienoto Nāciju Organizācijas pagaidu pārvaldes Kosovā veiktajām darbībām un ar tām saistīto notikumu attīstību, tostarp ziņojumu, kas tika sniegts 2013. gada 29. augustā un kas aptver laika posmu no 2013. gada 23. aprīļa līdz 15. jūlijam, un pēdējo ziņojumu, kurš tika sniegts 2013. gada 28. oktobrī,

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 4. februāra Vienoto rīcību 2008/124/KĀDP par Eiropas Savienības Tiesiskuma misiju Kosovā (EULEX Kosovo), kas grozīta ar Padomes 2009. gada 9. jūnija Vienoto rīcību 2009/445/KĀDP, Padomes 2010. gada 8. jūnija Lēmumu 2010/322/KĀDP un Padomes 2012. gada 5. jūnija Lēmumu 2012/291/KĀDP,

–  ņemot vērā Vispārējo lietu padomes 2009. gada 7. decembra, 2010. gada 14. decembra un 2011. gada 5. decembra sanāksmes secinājumus, kuros attiecīgi tika uzsvērts un vēlreiz apliecināts, ka, neskarot dalībvalstu pozīciju attiecībā uz Kosovas statusu, tai vajadzētu gūt priekšrocības saistībā ar eventuālo vīzu režīma liberalizācijas perspektīvu, tiklīdz tā būs izpildījusi visus nosacījumus, ņemot vērā to, ka 2012. gada janvārī tika uzsākt dialogs par vīzu režīmu, 2012. gada jūnijā tika iesniegts vīzu režīma liberalizācijas ceļvedis un 2013. gada 8. februārī — Komisijas pirmais ziņojums par Kosovas progresu saistībā ar vīzu režīma liberalizācijas ceļvedī noteikto prasību izpildi (COM(2013)0066),

–  ņemot vērā 2012. gada 30. maijā sākto strukturēto dialogu par tiesiskumu,

–  ņemot vērā to, ka prezidenta biroja struktūrā tika izveidota un 2012. gada martā svinīgi atklāta Kosovas Eiropas integrācijas nacionālā padome, kas darbojas kā augsta līmeņa koordinējošā struktūra ar uzdevumu panākt vienprātību par Eiropas plānu, izmantojot iekļaujošu un visas puses aptverošu pieeju,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1244 (1999), Starptautiskās Tiesas 2010. gada 22. jūlija konsultatīvo atzinumu par to, vai vienpusējā Kosovas neatkarības pasludināšana atbilst starptautiskajām tiesībām, un ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 9. septembra rezolūciju(1), kurā atzīts šā atzinuma saturs un pausta atzinība ES gatavībai veicināt dialogu starp Belgradu un Prištinu,

–  ņemot vērā 2008. gada 28.–29. maijā, 2009. gada 6.–7. aprīlī, 2010. gada 22.–23. jūnijā, 2011. gada 20. maijā, 2012. gada 14.–15. martā un 2013. gada 30.–31. oktobrī notikušo EP un Kosovas starpparlamentāro sanāksmju kopīgos paziņojumus,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 16. oktobra paziņojumu „Paplašināšanās stratēģija un galvenās problēmas — 2013.–2014. gads” (COM(2013)0700),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 22. oktobra rezolūciju par pirmspievienošanās palīdzībai paredzēto Eiropas Savienības budžeta līdzekļu pārvaldību tiesu sistēmu darbības uzlabošanas un korupcijas apkarošanas jomā kandidātvalstīs un potenciālajās kandidātvalstīs(2) un tajā iekļautos novērojumus par Kosovu,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā premjerministru H. Thaci un I. Dacic 2013. gada aprīlī panāktais nolīgums ir svarīgs solis, kas apliecina abu pušu atbildību to godprātīgi īstenot, turpināt attiecību normalizēšanu un ierosināt reformas, kuras nepieciešamas virzībā uz Eiropas integrāciju;

B.  tā kā 104 no 193 ANO dalībvalstīm, tostarp 23 no 28 ES dalībvalstīm atzīst Kosovas neatkarību;

C.  tā kā visas ES dalībvalstis atbalsta Kosovas Eiropas perspektīvu, atbilstīgi ES saistībām attiecībā uz Rietumbalkāniem un neskarot dalībvalstu nostāju attiecībā uz Kosovas statusu;

D.  tā kā Kosovas Republikas varas iestādes un iedzīvotāji ir īstenojuši svarīgas politiskās, administratīvās un ekonomiskās reformas; tā kā vēl ir daudz darāmā, lai nostiprinātu tiesiskumu, kas ir ilgtermiņa attīstības stūrakmens, kā arī demokrātiju un sociālo tirgus ekonomiku;

E.  tā kā Kosova ir palielinājusi savas spējas risināt Eiropas integrācijas procesa prioritātes, ņemot vērā īstermiņa prioritātes, kas tika noteiktas priekšizpētes gaitā un gatavojoties sarunām par stabilizācijas un asociācijas nolīgumu (SAN);

F.  tā kā vīzu režīma liberalizācijas dialoga kontekstā Kosova ir grozījusi un pieņēmusi svarīgus tiesību aktus, tostarp saistībā ar patvēruma sniegšanu, partiju finansēšanu un cilvēku tirdzniecību;

G.  tā kā ir nepieciešami turpmāki pūliņi, lai izpildītu Eiropas reformu plāna uzdevumus, ņemot vērā SAN, jo īpaši tādās prioritārajās jomās kā tiesiskums, tiesu iestādes, valsts pārvalde, vēlēšanu reforma, cilvēktiesības un pamattiesības,

1.  atzinīgi vērtē 2013. gada 19. aprīlī abu premjerministru panākto „Pirmo nolīgumu par pamatprincipiem attiecību normalizēšanai”, kā arī vienošanos par īstenošanas plānu, un uzsver, cik svarīgi ir to godprātīgi īstenot pilnībā un atbilstīgi; atzinīgi vērtē arī papildu ES finansējuma piešķiršanu saskaņā ar pirmspievienošanās instrumentu (IPA), lai atbalstītu vienošanās īstenošanu;

2.  apsveic priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi par viņas ieguldījumu Belgradas un Prištinas dialoga veicināšanā;

3.  atzinīgi vērtē 2013. gada 28. oktobrī sāktās ES un Kosovas sarunas par SAN; tomēr pauž nožēlu, ka Padomē novērojamās iekšējās šķelšanās dēļ sarunu pilnvaras atšķiras no iepriekšējos nolīgumos pieņemtajām; uzsver, ka šis SAN radīs spēcīgu stimulu reformām un jaunas iespējas, kas stiprinās Kosovas attiecības ar tās kaimiņvalstīm un nodrošinās lielāku stabilitāti reģionā;

4.  uzsver, ka 2013. gada 3. novembrī notikušās pašvaldību vēlēšanas bija nozīmīgs pārbaudījums Belgradas un Prištinas attiecību normalizēšanas procesā;

5.  atzinīgi vērtē 2013. gada 3. novembrī, 17. novembrī un 1. decembrī Kosovas valsts vēsturē notikušās pirmās pašvaldību vēlēšanas valsts mērogā, kas tika rīkotas saskaņā ar Kosovas tiesību aktiem, un uzskata tās par milzīgu soli virzībā uz demokrātiju šajā valstī un iedzīvotāju uzticības vairošanā demokrātijas procesiem, kuri ir normalizācijas procesa pamatā, un atzinīgi vērtē šo vēlēšanu vispārējo norisi, kā atzīts ES Vēlēšanu novērošanas misijas provizoriskajos ziņojumos; atzinīgi vērtē faktu, ka Kosovā mēra amatā pirmo reizi ir ievēlēta sieviete; joprojām uzsver nepieciešamību mudināt sievietes kandidēt nākamajās velēšanās; atzinīgi vērtē Kosovas iestāžu veiktos pasākumus, lai vairotu uzticību valsts institūcijām, piemēram, ieviešot spēcīgu rezerves mehānismu, kuru iedzīvotāji var izmantot, lai iesniegtu sūdzības par iebaidīšanu un pārkāpumiem vēlēšanu dienā; atzinīgi vērtē vēlētāju ievērojamo aktivitāti pašvaldībās, kuras atrodas uz dienvidiem no Ibāras upes un kurās vairākums iedzīvotāju ir serbi, uzskatot to par nozīmīgu panākumu virzībā uz asociācijas izveidi ar Serbijas pašvaldībām; šajā sakarā uzsver, ka jauna mēra neinaugurēšana Ziemeļu Mitrovicā un tam sekojošs aicinājums jaunu vēlēšanu rīkošanai šajā pašvaldībā nedrīkst kavēt procesa turpināšanu un 2013. gada 19. aprīļa nolīguma pilnīgu īstenošanu; stingri nosoda Dimitrije Janicijevic, Ziemeļu Mitrovicas pašvaldības deputāta, slepkavību un aicina attiecīgās iestādes nekavējoties uzsākt izmeklēšanu un saukt vainīgos pie atbildības;

6.  stingri nosoda Mirovicas pašvaldības ziemeļdaļā un Zvečanas pašvaldībā notikušo vardarbību; uzsver, ka šādi uzbrukumi apdraud stabilitāti un drošību plašākā reģionā, un mudina attiecīgās iestādes darīt visu iespējamo, lai veicinātu vardarbībā vainojamo personu saukšanu pie atbildības; norāda, ka arī turpmāk ir jāsaglabā modrība un jārīkojas, lai likvidētu organizētās noziedzības tīklu un tā saikni ar vadošajiem vietējiem politiķiem un lai atjaunotu tiesiskumu Kosovas ziemeļdaļā; atzinīgi vērtē Serbijas politisko vadītāju nostāju, kuri aktīvi mudināja serbu tautības personas Kosovā piedalīties vēlēšanās; tomēr pauž nožēlu par to, ka Belgradas vadošie politiķi pirms 2013. gada 3. novembra aktīvi neapmeklēja Kosovas ziemeļdaļu;

7.  mudina Kosovas varas iestādes pēc iespējas ātri un pēc konsultācijām ar Venēcijas padomi pieņemt jaunu vēlēšanu likumu, lai vēlēšanu procedūru padarītu pārredzamāku, vienkāršotu balsošanu, atjaunotu Kosovas iedzīvotāju uzticību demokrātijas procesiem un nodrošinātu pilsoniskās sabiedrības līdzdalību vēlēšanu reformu procesā;

8.  vienlaikus norāda, ka būs nepieciešami turpmāki nepārtraukti centieni, lai satuvinātu etnisko albāņu un serbu kopienas;

9.  atzinīgi vērtē nolīgumus telekomunikāciju un enerģētikas jomā un uzsver, cik svarīgi pēc iespējas ātri piešķirt Kosovai atsevišķu starptautisku tālruņu kodu, kas palīdzēs veidot Kosovas identitāti un tās starptautisko redzamību;

10.  uzsver, ka ir nepieciešama absolūta pārredzamība, darot zināmus Belgradas un Prištinas dialoga rezultātus, kā arī nolūkā iesaistīt attiecīgos parlamentus un pilsonisko sabiedrību īstenošanas procesā; atzinīgi vērtē sadarbības koordinatoru iecelšanu abās pusēs un mudina nodrošināt viņiem nepārtrauktu atbalstu;

11.  uzsver, cik svarīgi ir liberalizēt vīzu režīmu Kosovas iedzīvotājiem, un mudina Kosovas varas iestādes pielikt lielākas pūles, lai īstenotu attiecībā uz vīzu režīmu rīcības plānā noteiktās prioritātes; mudina Komisiju un dalībvalstis izrādīt lielāku atsaucību attiecībā uz Kosovas valdības centieniem, un šajā sakarībā aicina Komisiju paātrināt tehnisko darbu jautājumā par vīzu liberalizācijas procesu;

12.  aicina Padomi pēc iespējas drīz pieņemt nepieciešamos lēmumus, lai ļautu Kosovai piedalīties ES programmās;

13.  mudina tās piecas ES dalībvalstis, kas vēl nav atzinušas Kosovu, izdarīt to; aicina visas ES dalībvalstis veikt visu iespējamo, lai sekmētu ekonomiskās, cilvēku savstarpējās, sociālās un politiskās attiecības starp šo valstu un Kosovas iedzīvotājiem; norāda uz nepieciešamību aktīvi rīkoties, lai pilnībā īstenotu IPN un uzlabotu arī sadarbību starp EULEX, Eiropolu un Interpolu, tostarp praktiskus pasākumus nolūkā iekļaut Kosovu abu šo aģentūru darbā, kamēr tiks panākta pilnīga atzīšana, un aicina Komisiju iesaistīties darbā attiecībā uz nolīgumiem, kas ļautu veidot sadarbību starp Kosovu un ES aģentūrām;

14.  atzinīgi vērtē Kosovas policijas reģionālās komandas izveidošanu valsts ziemeļdaļā, uzskatot to par vienotas Kosovas policijas veidošanas procesa sastāvdaļu;

15.  uzsver, cik svarīgs ir EULEX ieguldījums tiesiskuma nostiprināšanā Kosovas iestādēs, taču norāda uz plašo neapmierinātību ar EULEX misijas rezultātiem Kosovas serbu un albāņu vidū; tādēļ aicina EULEX palielināt sava darba efektivitāti, pārredzamību un pārskatatbildību, regulāri informēt Eiropas Parlamentu un Kosovas parlamentu par savām darbībām un lēmumiem un jo īpaši pierādīt Kosovas un Serbijas iestādēm un plašākai sabiedrībai, ka tas spēj panākt konkrētākus un augstāka līmeņa rezultātus; pievērš uzmanību, ka ir jomas, kurās vajadzētu veikt uzlabojumus, tostarp labāk jādefinē veiktspējas palielināšanas mērķi un to saistība ar konkrētiem kritērijiem; uzsver, ka ir nepieciešama labāka ārējo un iekšējo mērķu koordinācija, labāka ES iestāžu koordinācija, kā arī to koordinācija ar Kosovas iestādēm un starptautisko kopienu; šajā sakarībā mudina EULEX visos attiecīgos gadījumos noteikt savu mērķu prioritāti, uzlabot resursu un personāla izmantošanu un paātrināti īstenot Padomes darbības dokumentu par ANO Drošības Padomes rezolūcijas Nr. 1325 īstenošanu saistībā ar EDAP (no 2005. gada novembra);

16.  aicina Kosovas varas iestādes arī turpmāk ievērot EULEX piešķirtās pilnvaras un atbalstīt tās īstenošanas pilnvaras; norāda uz Kosovas valdības ieinteresētību pārņemt EULEX funkcijas; uzstāj uz EULEX klātbūtni, lai palīdzētu īstenot 2013. gada 19. aprīļa nolīgumu tiesiskuma jomā; uzsver, ka sabiedrības drošība ir būtisks faktors nolīgumu sekmīgā īstenošanā; uzsver, ka steidzami ir neieciešami pasākumi, lai risinātu šo jautājumu; uzsver, ka vairāk nekā 250 lietās, kuras pašlaik izmeklē EULEX, tostarp organizētās noziedzības, korupcijas, kara noziegumu un cita veida smagās lietās, cita starpā ir iesaistīti vairāki desmiti politisko partiju pārstāvju; uzsver, ka jebkāda veida atbildības nodošanai jānotiek pakāpeniski, pamatojoties uz reāli panākto progresu uz vietām, tajā iesaistot Kosovas Republikas pilsonisko sabiedrību un demokrātiskās iestādes; tādēļ aicina Kosovas valdību piekrist EULEX pilnvaru pagarināšanai Kosovā arī pēc 2014. gada jūnija;

17.  jo īpaši aicina gan Kosovu, gan Serbiju aktīvi un konstruktīvi sadarboties ar EULEX attiecībā uz nolīguma par savstarpējo juridisko palīdzību īstenošanu, lai risinātu jautājumu par arvien pieaugošo skaitu pieprasījumu attiecībā uz īpašumiem Kosovā;

18.  stingri nosoda 2013. gada 19. septembra uzbrukumu netālu no Zveçan/Zvečan pašvaldības, kura rezultātā tika nogalināts viena EULEX loceklis, un prasa veikt tūlītēju izmeklēšanu; mudina visas puses izvairīties no jebkādām darbībām, kas varētu izraisīt spriedzi;

19.  vēlreiz uzsver, ka atbildība un iniciatīva par samierināšanās procesu ir jāuzņemas vietējām iestādēm, un vienlaikus nosoda abas puses par nacionālistiskiem izteikumiem; uzskata, ka Kosovas iestādēm būtu jāveic nozīmīgi papildu pasākumi uzticēšanās veicināšanā starp Kosovas serbiem un albāņiem jo īpaši valsts ziemeļos un kontaktu nodibināšanā ar serbu un citām minoritātēm, lai nodrošinātu sabiedrībā plašu integrāciju; prasa arī pilnībā īstenot konstitucionālo principu piešķirt visiem Kosovā dzīvojošajiem serbiem tiesības vērsties valsts dienestos savā dzimtajā valodā; tajā pašā laikā uzsver bilingvālās izglītības nozīmi; mudina visus Kosovā dzīvojošos serbus un viņu pārstāvjus izmantot visas tiem Kosovas konstitūcijā paredzētās tiesības, lai konstruktīvi darbotos politiskajā un sabiedriskajā dzīvē, un tādējādi, aktīvi iesaistoties Kosovas iestāžu darbā, kopā ar Kosovas albāņiem dalītu atbildību par sociālo attīstību un iestāžu veidošanu, un īpaši veltīt uzmanību sieviešu iesaistīšanai šajā procesā; atzinīgi vērtē panākto progresu attiecībā uz pašvaldību administrācijas organizēšanu;

20.  pauž gandarījumu par ES centieniem veicināt starpkopienu dialogu un samierināšanas procesu; aicina visus dalībniekus turpināt pievērst īpašu uzmanību ES integrācijas tehniskajiem aspektiem, kā arī samierināšanas simboliskajam žestam;

21.  uzsver, ka tiesību aktu īstenošana minoritāšu un to kultūras tiesību aizsardzības jomā joprojām ir lielākā problēma Kosovā; norāda uz nepieciešamību īstenot tiesību aktus par kultūrvēsturisko mantojumu un serbu ortodoksālo baznīcu, kā arī stratēģiju un rīcības plānu attiecībā uz romu, aškalu un ēģiptiešu kopienām, kuru stāvoklis valstī joprojām rada bažas; atzinīgi vērtē progresu romu, aškalu un ēģiptiešu kopienu dzīves apstākļu uzlabošanā, tomēr joprojām pauž bažas par viņu stāvokli, ņemot vērā to, ka viņu bērni vēl aizvien ir neaizsargāti un atstumti; uzsver nepieciešamību risināt jautājumu par romu stāvokli, pievēršoties tam no tāda svarīga aspekta kā cilvēktiesības; aicina iestādes un Komisiju pievērst atbilstīgu vērību šo kopienu dzīves apstākļu uzlabošanai, tostarp viņu iespējām iegūt izglītību; uzsver, ka situācijā, kādā atrodas horvātu, bosniešu, aškalu, turku, goranu un Balkānu ēģiptiešu mazākumtautības, svarīga nozīme ir daudzvalodu izglītībai, lai nepieļautu šo etnisko minoritāšu politisko izolāciju;

22.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir piešķīrusi papildu līdzekļus saskaņā ar ES IPA, lai visā Kosovā atbalstītu tās pašvaldības, kurās lielākā daļa iedzīvotāju ir serbi;

23.  aicina Kosovas varas iestādes uzlabot tiesu sistēmas efektivitāti, pārredzamību, pārskatatbildību un objektivitāti un ievērot tās neatkarību, lai nodrošinātu plašas sabiedrības un uzņēmēju uzticēšanos tiesu iestādēm un efektīvi novērstu visa veidu vardarbību pret sievietēm; mudina iestādes visaptveroši stiprināt tiesiskumu, jo īpaši — mazinot politisku iejaukšanos tiesu iestāžu darbā, nodrošinot tiesnešiem un prokuroriem piemēroto disciplinārsodu praktisku izpildi, cenšoties panākt Prokuroru padomes un Ģenerālprokuratūras neatkarību un darba efektivitāti un īstenojot jauno kriminālkodeksu un kriminālprocesuālo kodeksu;

24.  aicina iestādes palielināt apņemšanos veikt patiesas reformas tiesu sistēmā un veidot spējas, lai tiesu iestādēs pieņemtu darbā cilvēkus, ņemot vērā viņu nopelnus, un lai ar šo darbinieku palīdzību samazinātu neizskatīto lietu skaitu, un nodrošināt tiesnešiem un prokuroriem drošu darba vidi bez politiskas iejaukšanās;

25.  jo īpaši pauž bažas par to, ka nav panākts acīmredzams progress korupcijas novēršanas jomā Kosovā; uzskata, ka korupcija vēl aizvien ir lielākā problēma un nopietns šķērslis, kas traucē valsts iestāžu darbību; šajā sakarībā pauž nožēlu par to, ka 2006. gadā izveidotajai Korupcijas novēršanas aģentūrai nav izmeklēšanas pilnvaru; norāda, ka Kosovas Asambleja ir pieņēmusi jaunu korupcijas novēršanas stratēģiju un rīcības plānu; aicina iestādes nodrošināt stratēģijas un rīcības plāna īstenošanu, nosakot korupcijas novēršanas iestādēm skaidrus pienākumus un atbildību, lai tās spētu sasniegt konkrētus un noturīgus rezultātus;

26.  joprojām pauž bažas par ierobežotajām liecinieku aizsardzības programmas iespējām Kosovā, kas ir īpaši būtiski ļoti nozīmīgās lietās, un prasa, lai ES dalībvalstis vairāk sadarbotos attiecībā uz liecinieku varbūtēju pārvietošanu;

27.  pauž bažas par būtisku panākumu trūkumu cīņā pret korupciju un organizēto noziedzību un jo īpaši — par augsto organizētās noziedzības līmeni Kosovas ziemeļos; norāda, ka korupcija un organizētā noziedzība ir plaši izplatīta visā reģionā un ir šķērslis Kosovas demokrātiskajai, sociālajai un ekonomiskajai attīstībai; uzsver, ka Kosovai ir steidzami jānodrošina konkrēti pierādījumi par panākumiem cīņā pret organizēto noziedzību un korupciju; uzskata, ka ir nepieciešams attīstīt reģionālo stratēģiju un ciešāku sadarbību starp visām šī reģiona valstīm, lai efektīvāk atrisinātu šos jautājumus, jo īpaši attiecībā uz uzlabojumiem robežu pārraudzībā un cīņā pret sieviešu un nepilngadīgo izmantošanu un cilvēktirdzniecību, jo īpaši saistībā ar viņu piespiešanu sniegt seksuālos pakalpojumus vai ubagot; mudina centrālās un vietējā līmeņa iestādes nodrošināt konkrētus rezultātus cīņā pret organizēto noziedzību un cilvēku, narkotiku un ieroču tirdzniecību; uzsver, ka liela nozīme ir visaptverošai daudzdisciplīnu pieejai, kas vērsta uz cietušo personu problēmu risināšanu un kas nodrošinātu cietušajām personām neierobežotas iespējas saņemt palīdzību, atbalstu un aizsardzību; pauž nožēlu par to, ka EULEX gandrīz nemaz nav risinājis ar augsta līmeņa korupciju un organizēto noziedzību saistītās problēmas;

28.  uzsver, cik būtiski ir īstenot nepieciešamo valsts pārvaldes sistēmas reformu un visos pārvaldes līmeņos vairāk iesaistīt sievietes un pie minoritātēm piederošus cilvēkus; joprojām pauž bažas par to, ka daudzi civildienesta ierēdņi strādā papildu darbos un ka šāda situācija principā varētu radīt interešu konfliktus vai veicināt korupciju;

29.  atbalsta kara noziegumu, tostarp kara laikā izdarīto izvarošanas gadījumu, izmeklēšanas turpināšanu valsts līmenī; pauž nožēlu par to, ka Kosovā 1999. gadā notikušā kara rezultātā par bez vēsts pazudušām vēl joprojām tiek uzskatītas 1869 personas; norāda, ka šis jautājums Serbijas un Kosovas iestādēm ir nekavējoties jārisina, jo tas ir būtisks priekšnosacījums izlīgumam starp kopienām un mierīgai nākotnei šajā reģionā, un uzsver, ka nolūkā turpināt dialogu starp Kosovu un Serbiju jautājumam par sadarbību pazudušo cilvēku meklēšanā, kā arī citiem aspektiem, kas saistīti ar pārejas posma tiesiskumu, jāpiešķir prioritāte;

30.  šajā saistībā aicina Serbijas iestādes sniegt neierobežotu atbalstu, repatriējot nesen Serbijā atrasto un Kosovā par pazudušiem uzskatīto cilvēku līķus un turpināt meklējumus noteiktajā teritorijā, kurā, kā tiek uzskatīts, ir aprakti pazudušu cilvēku līķi;

31.  mudina Kosovas un Serbijas iestādes sadarboties un pilnībā uzņemties atbildību par noturīgu risinājumu rašanu attiecībā uz iekšienē pārvietotām personām Serbijā un Kosovā; uzsver, ka, ņemot vērā pievienošanās Eiropas Savienībai procesu, Kosovas iestādēm būtu jāpastiprina centieni, lai rastu risinājumu problēmai, kas saistīta ar valsts iekšienē pārvietotām personām, jo īpaši pievēršoties jautājumam par to, kā efektīvi atrisināt strīdus par īpašumiem;

32.  aicina Kosovas un tās kaimiņvalstu iestādes turpināt labas gribas paušanu un pilnībā sadarboties, un atbalstīt Īpašo izmeklēšanas darba grupu, kas tika izveidota pēc Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2010. gada decembra ziņojuma iesniegšanas, kā arī atbalstīt vainīgo saukšanu pie atbildības, ja tas nepieciešams Īpašās izmeklēšanas darba grupas veiktā darba rezultātā, un mudina arī turpmāk paātrināt tās darbu;

33.  aicina centrālās un vietējās iestādes efektīvi īstenot tiesību aktus cilvēktiesību jomā un veicināt daudznacionālas sabiedrības turpmāko attīstību, īpaši pievēršoties visu minoritāšu grupu pārstāvju izglītošanai un nodarbinātībai;

34.  atbalsta civildienesta profesionalizāciju un šajā sakarībā prasa ieviest nepieciešamos tiesību aktus; pauž bažas par politisku iejaukšanos, pieņemot darbā un ieceļot amatā valsts amatpersonas;

35.  pauž bažas par to, ka diskriminācija joprojām ir nopietna problēma, un aicina varas iestādes īstenot konstitucionālo principu par diskriminācijas aizliegumu; uzsver, ka ir nepieciešama visaptveroša diskriminācijas novēršanas stratēģija un ka ir pilnībā jāīsteno Likums par diskriminācijas nepieļaušanu, lai saskaņā ar ES Pamattiesību hartu garantētu visu cilvēku līdztiesību neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes, reliģiskās pārliecības, dzimuma, seksuālās orientācijas, vecuma vai invaliditātes;

36.  ņem vērā apsūdzības, kas izvirzītas pret trim Kosovas iedzīvotājiem saistībā ar piedalīšanos uzbrukumā laikraksta „Kosovo2.0” prezentācijas laikā Jaunatnes un sporta centra Sarkanajā zālē 2012. gada 14. decembrī un sagaida, ka vainīgie pēc iespējas drīz tiks saukti pie atbildības;

37.  uzsver — lai gan brīvību pievienoties arodbiedrībām garantē likums, joprojām ir jāuzlabo darba un arodbiedrību pamattiesību ievērošana; mudina Kosovu stiprināt sociālo dialogu lēmumu pieņemšanas procesā, kā arī politikas veidošanas jomā un palielināt sociālo partneru veiktspēju;

38.  aicina Kosovu pilnībā īstenot Konvenciju par bērna tiesībām un iesaka pārskatīt politiskās nostādnes attiecībā uz bērnu nabadzību, tostarp izdarot izmaiņas sociālās palīdzības sistēmā un ieviešot universālu un no ienākumiem atkarīgu bērnu pabalstu sistēmu;

39.  pauž bažas par bērnu augsto nabadzības un mirstības līmeni, zemo nodrošinājuma līmeni, kāds paredzēts Kosovas sociālās aizsardzības sistēmā, un lielajiem izdevumiem par veselības aprūpi, kas jāsedz pašiem no savas kabatas, tādējādi pakļaujot mazaizsargātās ģimenes hroniskai nabadzībai;

40.  prasa Kosovai uzlabot attiecības ar starptautiskajām kultūras un kultūras mantojuma iestādēm un nosūtīt turp savus pārstāvjus, lai uzlabotu reliģisko un kultūras objektu un pieminekļu aizsardzību, kā arī uzlabot tās pārstāvību Eiropas un starptautiskajās mediju un sporta organizācijās nolūkā dot Kosovas māksliniekiem un sportistiem iespēju piedalīties visos starptautiskajos kultūras un sporta notikumos, tostarp dziesmu konkursā „Eirovīzija”, Eiropas un pasaules čempionātos un olimpiskajās spēlēs;

41.  uzsver brīvu un neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu nozīmi un aicina Komisiju ātrāk izveidot programmas, lai uzlabotu to kvalitāti un žurnālistu profesionalitāti; uzsver sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu nozīmi; pauž bažas par neatkarīgo žurnālistu neaizsargātību un pret viņiem izdarīto spiedienu; aicina Kosovas iestādes nodrošināt sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu ilgtspējīgas finansēšanas mehānismu un pabeigt pārvaldības struktūras locekļu iecelšanas amatā procedūru; uzsver nepieciešamību nodrošināt skaidrību par plašsaziņas līdzekļu īpašniekiem, raidorganizāciju neatkarību un to sniegto pakalpojumu kvalitāti; atbalsta iestāžu centienus piešķirt Kosovai pašai savu interneta domēna kodu;

42.  uzsver aktīvu un neatkarīgu pilsoniskās sabiedrības organizāciju (PSO) centrālo lomu valsts demokrātisko politisko procesu nostiprināšanā un konsolidācijā un integrētas sabiedrības izveidē; uzsver dialoga ar PSO svarīgumu un norāda uz pilsoniskās sabiedrības aktīvistu izšķirošo nozīmi, palīdzot uzlabot reģionālo sadarbību sociālos un politiskos jautājumos; atzinīgi vērtē sadarbības uzlabošanos starp NVO un valdību un aicina Kosovas iestādes veidot strukturētu dialogu un konsultāciju mehānismu ar pilsonisko sabiedrību politikas veidošanas jautājumos , tostarp jautājumos par politikas virzieniem un tiesību aktiem, un uzraudzīt Eiropas integrācijas procesu;

43.  ņem vērā notiekošo valsts īpašumu privatizācijas procesu, jo īpaši attiecībā uz Kosovas pasta un telekomunikāciju uzņēmumu (PTK); mudina Kosovas varas iestādes veikt praktiskus pasākumus, lai sekmētu kopējā procesa pārredzamību, pārskatatbildību un leģitimitāti, piemēram, informāciju laikus padarot pieejamu visām ieinteresētajām personām;

44.  aicina Kosovu uzlabot uzņēmējdarbības vidi mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, samazinot administratīvo slogu un ar šo slogu saistītās izmaksas, palielinot piekļuvi finansējumam un sniedzot īpašu atbalstu jaunizveidotajiem uzņēmumiem; ļoti atzinīgi vērtē saprašanās memoranda parakstīšanu starp Kosovas un Serbijas tirdzniecības kamerām;

45.  atzinīgi vērtē to, ka Kosova 2012. gada 17. decembrī kļuva par Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) 66. dalībnieci; atzinīgi vērtē arī to, ka 2013. gada 8. maijā tika pieņemta valstij paredzētā pirmā pilnīgā ERAB stratēģija, kas veicinās reformu procesa ātrāku īstenošanu un atbalstīs Kosovas ekonomiku, uzlabos cilvēku dzīvi, sekmēs pāreju un veicinās reģiona stabilitāti;

46.  atzinīgi vērtē ES provizoriskās saistības nodrošināt papildu dotācijas, lai pilnībā segtu vecās Kosovas atomelektrostacijas ekspluatācijas pārtraukšanas izmaksas līdz 2017. gadam; aicina Kosovu pastiprināt centienus un nekavējoties veikt konkrētus pasākumus, kas nepieciešami, lai pārtrauktu Kosovas A elektrostacijas ekspluatāciju, un prasa veikt pilnu Kosovas jaunās elektrostacijas vides ietekmes novērtējumu saskaņā ar ES standartiem; turklāt aicina Kosovu strādāt pie atjaunojamo energoresursu attīstīšanas un enerģijas avotu dažādošanas atbilstīgi savām saistībām līdz 2020. gadam panākt, lai 25 % no kopējās patērētās enerģijas būtu iegūti no atjaunojamajiem energoresursiem, un šajā sakarībā uzsver nepieciešamību lielāku daļu ES un ERAB sniegtā finanšu atbalsta piešķirt energotaupības, energoefektivitātes, integrācijas reģionālajos elektrotirgos un atjaunojamās enerģijas projektiem;

47.  pauž nožēlu par Kosovas iestāžu vilcināšanos attiecībā uz ticamas un efektīvas vides stratēģijas sagatavošanu un pieņemšanu, jo īpaši attiecībā uz vides ietekmes novērtēšanas noteikumiem un ES mērķiem klimata jomā;

48.  ar bažām norāda uz augsto bezdarba līmeni, jo īpaši jauniešu vidū, un mudina valdību risināt šo jautājumu, nodrošinot pienācīgas iespējas jauniešiem un tādu izglītību, kas apmierina darba tirgus vajadzības;

49.  uzsver, ka visām valstīm šajā reģionā būtu jāveicina un jāiedrošina Kosovas līdzdalība reģionālās sadarbības organizācijās; šajā saistībā atbalsta Kosovas iesaistīšanos reģionālajās organizācijās un prasa likvidēt visus šķēršļus, lai nodrošinātu iespēju Kosovai iesaistīties visās šajās organizācijās, tostarp Eiropas Padomē;

50.  uzsver, cik svarīgi ir attīstīt sabiedrisko transportu, jo īpaši, uzlabojot vai būvējot jaunus dzelzceļa savienojumus, kas būtu daļa no noturīgas transporta sistēmas; iesaka visās Rietumbalkānu valstīs veidot ātrgaitas dzelzceļu pārrobežu satiksmes sistēmu, savienojot to ar ES Eiropas komunikāciju tīklu;

51.  ar bažām norāda uz pašreizējo stāvokli ekonomikas jomā Kosovā; uzsver, ka pirms problēmas risināšanas veidu noteikšanas jāuzlabo statistikas rādītāji ekonomikas jomā, lai novērtētu ekonomikas stāvokli;

52.  aicina Kosovas iestādes censties uzlabot statistikas datu ticamību, ievērojot Eiropas standartus un starptautiskās metodoloģijas;

53.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam un Kosovas valdībai un Nacionālajai asamblejai.

(1) A/RES/64/298
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0434.


2012. gada progresa ziņojums par Islandi un pēcvēlēšanu perspektīvas
PDF 271kWORD 41k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 16. janvāra rezolūcija par Islandes 2012. gada progresa ziņojumu un perspektīvām pēc notikušajām vēlēšanām (2013/2932(RSP))
P7_TA(2014)0041B7-0005/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2010. gada 17. jūnija lēmumu uzsākt pievienošanās sarunas ar Islandi,

–  ņemot vērā pievienošanās konferences ar Islandi rezultātus,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Paplašināšanās stratēģija un galvenie uzdevumi 2012.-2013. gadā” un tam pievienoto Islandes 2012. gada progresa ziņojumu, kas pieņemti 2012. gada 10. oktobrī (COM(2012)0600),

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Islandi un jo īpaši 2010. gada 7. jūlija rezolūciju par Islandes pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā(1), 2011. gada 7. aprīļa rezolūciju par Islandes 2010. gada progresa ziņojumu(2) un 2012. gada 14. marta rezolūciju par Islandes 2011. gada progresa ziņojumu(3),

–  ņemot vērā 2013. gada 14. janvārī pieņemto vienošanos attiecībā uz sarunu par pievienošanos ES vadīšanu pirms parlamenta vēlēšanām, kā arī Progresa partijas un Neatkarības partijas 2013. gada 22. maijā pieņemto valdības platformu,

–  ņemot vērā Islandes ārlietu ministra Gunnar Bragi Sveinsson un paplašināšanās un kaimiņattiecību politikas komisāra Štefan Füle 2013. gada 13. jūnija paziņojumus,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā Islande atbilst Kopenhāgenas kritērijiem un tā kā 2010. gada 27. jūlijā pēc Padomes apstiprinājuma saņemšanas tika sāktas pievienošanās sarunas ar Islandi;

B.  tā kā sarunās tikušas atvērtas 27 sadaļas, no kurām 11 uz laiku ir slēgtas;

C.  tā kā jaunā ievēlētā Islandes valdība ir apturējusi pievienošanās procesu un patlaban veic pievienošanās sarunu un procesu Eiropas Savienībā novērtējumu pirms šo jautājumu apspriešanas Altingā;

D.  tā kā Islandes valdība ir paziņojusi, ka pirms tautas referenduma pievienošanās sarunas netiks turpinātas,

1.  norāda, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 49. pantu un pēc labvēlīga balsojuma Altingā Islandes valdība 2009. gada 17. jūlijā iesniedza pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā;

2.  atzinīgi vērtē perspektīvu uzņemt jaunu dalībvalsti ar labi funkcionējošām demokrātiskām tradīcijām, stiprām iestādēm un spēcīgu pilsonisko sabiedrību;

3.  norāda, ka Islandei piemīt laba vispārēja spēja uzņemties dalības saistības, jo īpaši, ņemot vērā tās līdzdalību Eiropas Ekonomiskajā zonā;

4.  uzsver, ka sarunas noritējušas pārredzami un iekļaujoši, un atzinīgi vērtē 27 sarunu sadaļu atvēršanu un 11 sadaļu pagaidu slēgšanu, norādot uz sasniegto virzību pievienošanās procesā;

5.  uzsver, ka Eiropas Savienība saglabā ciešu apņēmību turpināt pievienošanās sarunu procesu un to pabeigt;

6.  norāda, ka nesenās sabiedrības aptaujas rāda, ka vairums islandiešu vēlas pabeigt pievienošanās sarunas;

7.  norāda, ka Islande joprojām ir uzskatāma par kandidātvalsti;

8.  ņem vērā Islandes valdības lēmumu rīkot referendumu, negaidot pievienošanās sarunu beigas; ar nepacietību gaida parlamenta diskusijas par pievienošanās sarunu un procesu Eiropas Savienībā novērtējumu un šā novērtējuma izskatīšanu Altingā; piedāvā palīdzību šāda novērtējuma gatavošanā; cer, ka attiecīgo novērtējumu varēs savlaicīgi pabeigt, un gaida jaunus lēmumus par turpmāko rīcību, tostarp lēmumu rīkot vai nerīkot referendumu par pievienošanās sarunu turpināšanu;

9.  cer, ka referendums tiks rīkots tuvākajā laika posmā;

10.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Altinga priekšsēdētājam un Islandes valdībai.

(1) OV C 351 E, 2.12.2011., 73. lpp.
(2) OV C 296 E, 2.10.2012., 89. lpp.
(3) OV C 251 E, 31.8.2013., 61. lpp.


Stāvoklis Dienvidsudānā
PDF 293kWORD 63k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 16. janvāra rezolūcija par stāvokli Dienvidsudānā (2014/2512(RSP))
P7_TA(2014)0042RC-B7-0018/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Sudānu un Dienvidsudānu un jo īpaši 2013. gada 10. decembra rezolūciju par starptautiskās sabiedrības centieniem saistībā ar attīstības un valsts izveides sekmēšanu Dienvidsudānā(1),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Ketrīnas Eštones 2014. gada 2. janvāra un 2013. gada 24. decembra paziņojumus par stāvokli Dienvidsudānā,

–  ņemot vērā augstās pārstāves preses sekretāra 2013. gada 16. un 28. decembra paziņojumus par stāvokli Dienvidsudānā,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 22. jūlija secinājumus par Sudānu un Dienvidsudānu,

–  ņemot vērā vietēju ES 2013. gada 20. decembra paziņojumu, ko sniegusi Eiropas Savienības delegācija,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2013. gada 24. decembra Rezolūciju Nr. 2132 (2013) un 2013. gada 25. novembra Rezolūciju Nr. 2126 (2013) ,

–  ņemot vērā ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos 2013. gada 24. decembra paziņojumu, kurā Dienvisdudānas vadītāji tiek aicināti apturēt satraucošos pret civiliedzīvotājiem vērstos vardarbības aktus,

–  ņemot vērā ANO Humānās palīdzības koordinācijas biroja (OCHA) 2014. gada 7. janvāra Stāvokļa ziņojumu — ziņojumu Nr. 8 par krīzi Dienvidsudānā,

–  ņemot vērā sarunas par stāvokli Dienvidsudānā, kuras rīkot pieprasīja Āfrikas Savienības Miera un drošības padome (MDO), jo īpaši tās 2013. gada 30. decembra Bandžulā rīkotajā sanāksmē, un Starpvaldību attīstības iestādes augstākā līmeņa sanāksme, ko rīkoja 2013. gada 27. decembrī Nairobi;

–  ņemot vērā 2014. gada 8. janvāra paziņojumu, ko sniedza IGAD īpašie sūtņi pēc brauciena uz Džūbu, lai atjaunotu sarunas starp valdību un nemierniekiem;

–  ņemot vērā 2005. gada Sudānas Vispārējo miera nolīgumu (VMN);

–  ņemot vērā Sudānai un Dienvidsudānai paredzēto plānu, kas noteikts Āfrikas Savienības Miera un drošības padomes 2012. gada 24. aprīļa paziņojumā un ko ES pilnībā atbalsta,

–  ņemot vērā paziņojumu presei, ko 2014. gada 4. janvārī Āfrikas Savienības vārdā sniedza Āfrikas Savienības Komisijas priekšsēdētājs Dr. Nkosazana Dlamini-Zuma,

–  ņemot vērā Starpvaldību attīstības iestādes izpildsekretariāta 2013. gada 19. decembrī sniegto paziņojumu;

–  ņemot vērā pārskatīto Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā šis politiskais konflikts sākās pēc tam, kad valsts prezidents Salva Kīrs, kurš pārstāv dinka etnisko grupu, apvainoja paša atlaisto prezidenta vietnieku Rīku Maharu, kurš pārstāv nūru etnisko grupu, pret viņu vērsta valsts apvērsuma plānošanā; tā kā Rīks Mahars ir noliedzis apvērsuma mēģinājumu;

B.  tā kā Dienvidsudānas valdība ir apcietinājusi 11augsta ranga politiķus, tostarp bijušo finanšu ministru un bijušo Sudānas Atbrīvošanas kustības armijas partijas ģenerālsekretāru, apvainojot viņus pret valsts prezidentu Kīru vērstā sazvērestībā; tā kā valsts prezidents Kīrs 2013. gada 23. jūlijā atlaida visu valdības sastāvu un atbrīvoja no amata viceprezidentu Rīku Maharu;

C.  tā kā pašreizējam konfliktam būtu jārod demokrātisks politiskais risinājums, kā arī jānodrošina iespējas radīt iestādes, par kurām panākta demokrātiska vienošanās, jaunas valsts veidošanai, kas nodibināta neatkarīga referenduma rezultātā; tā kā pilsoniskā sabiedrība ir pieprasījusi rast miermīlīgu politisku risinājumu šai problēmai;

D.  tā kā Dienvidsudānas konfliktā iesaistītās puses 2014. gada 7. janvārī Adisabebā uzsāka sarunas Starpvaldību attīstības iestādes (IGAD) aizgādībā; tā kā sadursmju pārtraukšana, koridoru atvēršana humānajai palīdzībai, politisko ieslodzīto atbrīvošana un civiliedzīvotāju aizsardzība būs galvenie jautājumi sarunu programmā;

E.  tā kā, neraugoties un notiekošajām miera sarunām, valstī valda nestabilitāte un turpinās cīņas un bruņoto spēku mobilizēšana; tā kā valdības karaspēks cenšas atgūt kontroli pār Boras pilsētu, pēdējo nemiernieku rokās esošo pavalsts galvaspilsētu;

F.  tā kā 2014. gada 11. janvārī ASV sūtnis Donald Booth un Dienvidsudānas kaimiņvalstu sūtņi tikās ar Rīku Maharu, lai mēģinātu abu pušu priekšlikumus iekļaut dokumenta par karadarbības pārtraukšanu projektā;

G.  tā kā 2014. gada 8. janvārī vairāki desmiti cilvēku Džūbā rīkoja miera maršu, nosodot kaujas starp valsts prezidentu un atlaistā viceprezidenta atbalstītājiem;

H.  tā kā pašreizējā konflikta, kuram ir izveidojusies arī etniska dimensija, sākums meklējams jau 1991. gadā, kad notika šķelšanās Sudānas Atbrīvošanas kustības armijas iekšienē starp Garanga, tagad jau mirušā atbrīvošanās kustības vadītāja, grupu, kuras piekritējs bija arī Salva Kīrs, un Rīka Mahara grupu, kurš apšaubīja Garanga līderību;

I.  tā kā ANO Drošības padome ir pieņēmusi rezolūciju, saskaņā ar kuru Dienvidsudānā izvietotajai ANO misijai tiks nosūtīti papildspēki — 5500 karavīri un 440 policisti, lai palielinātu šīs misijas kopējo spēku līmeni;

J.  tā kā 2013. gada 15. decembrī Džūbā armijas kazarmās notika militāras sadursmes ar valsts prezidenta apsardzes vienībām; tā kā kaujas sāka pārņemt arī apkārt Džūnkalī esošo reģionu;

K.  tā kā ir dokumentāli fiksēts, ka masveidā tiek izpildīti nāvessodi bez tiesas sprieduma, notiek vēršanās pret cilvēkiem, pamatojoties uz viņu etnisko piederību, un veikta patvaļīga apcietināšana, un 2014. gada 6. janvārī tika identificēti vismaz trīs masveida apbedījumi;

L.  tā kā saskaņā ar ANO informāciju Dienvidsudānā notiekošās krīzes rezultātā ir nogalināti tūkstošiem cilvēku un simtiem tūkstoši civiliedzīvotāju ir pārvietoti, bet desmitiem tūkstošu ANO bāzēs visā valstī ir nepieciešami pamata veselības aprūpes pakalpojumi, tīrs ūdens un labāki sanitārie apstākļi; tā kā dramatiski ir pieaudzis to Dienvidsudānas iedzīvotāju skaits, kuri meklē pajumti Ugandā un Etiopijā; tā kā 2014. gada 14. janvārī vismaz 200 civiliedzīvotāju noslīka prāmja avārijas rezultātā uz Baltās Nīlas upes, mēģinot izbēgt no kaujām Malakalas pilsētā;

M.  tā kā aktīvās sadursmes rada galvenās piekļuves problēmas humanitārajiem reaģēšanas pasākumiem; tā kā cilvēku piekļuve pārtikai joprojām ir ierobežota visā valstī un tā kā pamata pārtikas un barības piegāžu sadale īpaši ir vajadzīga Borā un Benitiu; tā kā vardarbības un pārvietošanas rezultātā ir zaudēti iztikas līdzekļi, jo īpaši ietekmējot pārtikas avotus, un tas var eventuāli radīt uztura krīzi;

N.  tā kā nesen ir notikuši uzbrukumi nūbiem, nelikumīgi nonāvējot, masveidā izvarojot un patvaļīgi arestējot civiliedzīvotājus, kas dzīvo Nūbas kalnu teritorijā; tā kā 2013. gada decembra pēdējo divu nedēļu laikā Sudānas valdības militāristi un bruņotie spēki ar drošības spēku atbalstu uzbruka vairākām teritorijām pie Kāduglī un Dilanžas un tūkstošiem civiliedzīvotāju devās bēgļu gaitās, kā arī ir saņemti ziņojumi par nelikumīgiem nonāvēšanas un sieviešu masveida izvarošanas gadījumiem; tā kā krīzes dēļ ir apdraudēts daudz plašāks reģions, kurā jau vērojama nestabilitāte, un tā kā šis apstāklis katrā ziņā jāņem vērā, īstenojot starptautiskus reaģēšanas pasākumus uz vietas;

O.  tā kā Āfrikas austrumos esošās kaimiņvalstis, tostarp Kenija un Etiopija, ir izdarījušas spiedienu uz abām pusēm, lai tās censtos panākt mieru; tā kā Uganda pēc valsts prezidenta Kīra lūguma ir nosūtījusi 1200 vīru lielu karaspēku un militāro tehniku, lai apsargātu tādus objektus kā lidosta un valdības ēkas;

P.  tā kā pēc ANO lūguma 2014. gada 4. janvārī pēc palīdzības tika aktivizēts Savienības civilās aizsardzības mehānisms, lai sniegtu Dienvidsudānai palīdzību, piegādājot pajumti, medicīnas materiālus, medikamentus, sadzīves priekšmetus un pārtiku;

Q.  tā kā Dienvidsudānas Republika ir viena no visnabadzīgākajām un mazattīstītākajām pasaules valstīm, kurā 50 % iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa, māšu mirstība ir visaugstākā pasaulē, bērnu mirstības līmenis ir viens no visaugstākajiem augstākajiem pasaulē, 75 % iedzīvotāju ir analfabēti un tikai vienai trešdaļai iedzīvotāju ir pieejams tīrs dzeramais ūdens; tā kā pārtikas nepietiekamība katru gadu apdraud vairāk nekā miljonu cilvēku; tā kā apmēram 80 % no visiem veselības aprūpes un pamata pakalpojumiem sniedz nevalstiskas organizācijas un humānās palīdzības sniegšanu apgrūtina aktīva karadarbība un uzbrukumi palīdzības sniedzējiem un palīdzības precēm;

R.  tā kā ES ir paziņojusi, ka tā sniegs finansējumu EUR 50 miljonu apmērā humānajai palīdzībai Dienvidsudānā; tā kā kopā ar minēto summu ES līdzšinējais finansējums humānajai palīdzībai veido EUR 170 miljonus 2013. un 2014. finanšu gadā;

S.  tā kā palīdzības sniegšanas aģentūras Dienvidsudānā uzsākušas 2013. gada 31. decembra reaģēšanas plānu; tā kā ANO Humānās palīdzības koordinācijas birojs (OCHA) ir vērsies pie visām valstīm ar aicinājumu piešķirt 166 miljonus USD, lai reaģētu uz šo krīzi un no 2014. gada janvāra līdz martam sniegtu atbalstu apmēram 628 000 cilvēku;

T.  tā kā valsts veidošanai un krīzes pārvarēšanai ir nepieciešama ilgtermiņa perspektīva, kā arī starptautiskās sabiedrības nopietna, prognozējama un ilgstoša iesaistīšanās,

1.  asi nosoda nesenos karadarbības uzliesmojumus Dienvidsudānā un aicina visas puses nolikt ieročus un nekavējoties pārtraukt vardarbību, kuras rezultātā kopš krīzes sākuma 2013. gada decembrī ir gājuši bojā un ievainoti civiliedzīvotāji, kā arī tiem nodarīts kaitējums, turklāt vairāk nekā simtiem tūkstošu cilvēku ir pārvietoti;

2.  pauž dziļas bažas par neseno vardarbības palielināšanos Dienvidsudānā, kas ir izraisījusi nopietnas humanitārās, politiskās, ekonomiskākās un sociālās sekas, kā arī sekas no drošības viedokļa valstī, kura jau tāpat ir nestabila un nepastāvīga, un varētu izraisīt destabilizāciju visā Austrumāfrikas reģionā; pauž īpašas bažas par šā konflikta etnisko dimensiju; uzsver, ka centieni iegūt varu, pielietojot vardarbību vai vērtējot cilvēkus pēc etniskās piederības, ir pretrunā demokrātiskajam tiesiskas valsts principam un starptautiskajām tiesību normām;

3.  nosoda visus cilvēktiesību pārkāpumus un nelikumības, aicina visas iesaistītās puses nekavējoties izbeigt visus cilvēktiesību pārkāpumus, tostarp tos pārkāpumus, kuri vērsti pret bēgļiem un pārvietotajām personām, sievietēm un pie neaizsargātām grupām piederošiem cilvēkiem, kā arī žurnālistiem, un aicina saukt pie atbildības tos, kuri izdarījuši cilvēktiesību pārkāpumus; uzskata, ka valsts prezidentam Kīram un Rīkam Maharam, būtu jādara viss iespējamais, lai apstādinātu viņu kontrolē esošos karavīrus, kuri īsteno šādu pret cilvēkiem vērstu vardarbību;

4.  mudina visas iesaistītās puses respektēt starptautiskos cilvēktiesību un humanitāro tiesību aktus, kā arī nodrošināt piekļuvi un aizsardzību humanitārajām aģentūrām, kuras ierodas sniegt palīdzību cietušajiem civiliedzīvotājiem, un atvērt humanitāros koridorus preču un aprīkojuma piegādēm; norāda, ka vairākas ārzemju humānās palīdzības organizācijas jau ir pārtraukušas savu darbību Dienvidsudānā, un tās, kas tur vēl darbojas, saskaras ar lielām grūtībām, lai apmierinātu pārvietoto civiliedzīvotāju vajadzības; turklāt norāda, ka šīs palīdzības organizācijas joprojām nespēj piekļūt daudzām teritorijām, kurās, domājams, desmitiem tūkstošu cilvēku vēl arvien varētu gaidīt palīdzību vai arī ir devušies to meklēt;

5.  mudina abas puses panākt vienošanos un pilnībā atbalsta Adisabebā notiekošās sarunas, aicinot nekavējoties panākt uguns pārtraukšanu un censties atrast veidu, kā nodrošināt ilgstošu mieru un stabilitāti; aicina valdību un dumpiniekus iesaistīties integrējošās un visaptverošās politiskās sarunās bez jebkādiem nosacījumiem, lai pēc labākās sirdsapziņas panāktu veiksmīgu sarunu noslēgumu; atzinīgi vērtē Āfrikas Savienības un Starpvaldību attīstības iestādes centienus iekļaujoša dialoga veicināšanā un starpniecībā;

6.  aicina atbrīvot politiskos ieslodzītos un pašreiz apcietinātos 11 politiskos līderus, kuru turēšana ieslodzījumā ir kļuvusi par nopietnu šķērsli miera sarunās;

7.  aicina visas Dienvidsudānas kaimiņvalstis un reģionālos spēkus cieši sadarboties, lai šajā valstī un reģionā uzlabotu drošības situāciju un rastu šai krīzei miermīlīgu un ilgstošu politisku risinājumu; uzsver, ka sadarbība ar Sudānu jo īpaši palīdzētu uzlabot savstarpējos sakarus pēc tam, kad pilsoņu karā iesaistītie pretinieki 2012. gada sākumā nebija tālu no nākamā konflikta strīdos par ieņēmumiem no naftas pārdošanas un robežām;

8.  atzinīgi vērtē Āfrikas Savienības Miera un drošības padomes lēmumu izveidot komisiju, lai izmeklētu cilvēktiesību pārkāpumus un citas nelikumības un ieteiktu veidus un līdzekļus, kā nodrošināt atbildības uzņemšanos, samierināšanos un situācijas atveseļošanu visās šīs valsts kopienās; atzinīgi vērtē ANO misijas Dienvidsudānā (UNMISS) spēju ar Augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos biroja atbalstu izmeklēt cilvēktiesību pārkāpumus;

9.  pauž nožēlu par ES augstās pārstāves pieņemto lēmumu nepagarināt pilnvaras ES īpašajam pārstāvim Sudānā un Dienvidsudānā, neraugoties uz nopietniem politiskajiem nemieriem Sudānā un bruņotajiem konfliktiem; uzskata, ka, atsakoties iecelt ES īpašo pārstāvi Sudānā un Dienvidsudānā, ES nespēs aktīvi piedalīties starptautiskās sarunās un pasākumos; tādēļ aicina augsto pārstāvi atcelt šo lēmumu un pagarināt pilnvaras īpašajam pārstāvim Sudānā un Dienvidsudānā;

10.  aicina starptautisko sabiedrību ievērot savas pamatsaistības attiecībā uz Dienvidsudānu un reģionu un mobilizēt līdzekļus, lai nekavējoties reaģētu uz humanitārās situācijas pasliktināšanos Dienvidsudānā;

11.  pauž bažas par plaši izplatīto korupciju; turklāt ir nobažījies par to, ka šāda korupcija apdraud iespējas izveidot brīvu un patiesu demokrātiju, nodrošināt stabilitāti un ekonomisko izaugsmi;

12.  atzinīgi vērtē lēmumu pastiprināt ANO misiju Dienvidsudānā (UNMISS), nosūtot turp papildu militāros, policijas, loģistikas un civilos darbiniekus; tomēr uzsver, ka par civiliedzīvotāju aizsardzību galvenokārt ir atbildīga pati valsts; atzinīgi vērtē ANO īpašās pārstāves un UNMISS vadītājas Hildes Džonsones paveikto darbu;

13.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Dienvidsudānas valdībai, Dienvidsudānas cilvēktiesību komisāram, Dienvidsudānas Nacionālajai leģislatīvajai asamblejai, Āfrikas Savienības institūcijām, Starpvaldību attīstības iestādei, ES un ĀKK Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem un ANO ģenerālsekretāram.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0546.


ES stratēģija attiecībā uz bezpajumtniekiem
PDF 212kWORD 57k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 16. janvāra rezolūcija par ES stratēģiju attiecībā uz bezpajumtniekiem (2013/2994(RSP))
P7_TA(2014)0043RC-B7-0008/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību un jo īpaši tā 2. un 3. pantu,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 9. , 14., 151. un 153. pantu,

–  ņemot vērā pārskatīto Eiropas Padomes Eiropas Sociālo hartu un jo īpaši tās 31. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 34. un 36. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 16. decembra paziņojumu „Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai” (COM(2010)0758),

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības(1),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropa 2020: stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā 2008. gada 22. aprīļa deklarāciju par bezpajumtniecības uz ielām izbeigšanu(2),

–  ņemot vērā 2010. gada Eiropas Konsensa konferenci,

–  ņemot vērā 2011. gada 14. septembra rezolūciju par ES bezpajumtniecības stratēģiju(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra paziņojumu „Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.–2020. gadā” (COM(2013)0083),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2013. gada 20. februāra darba dokumentu par bezpajumtniecības apkarošanu Eiropas Savienībā (SWD(2013)0042),

–  ņemot vērā 2013. gada 11. jūnija rezolūciju par sociālajiem mājokļiem Eiropas Savienībā(4),

–  ņemot vērā sešus principus, par kuriem tika panākta vienošanās pēc Īrijas prezidentūras iniciatīvas 2013. gada 1. martā Lēvenē notikušajā bezpajumtniecības problēmai veltītajā ministru apaļā galda sanāksmē;

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā visi cilvēki ir dzimuši brīvi, ar vienlīdzīgu cilvēcisko cieņu un tiesībām, un dalībvalstu atbildība ir veicināt un garantēt šo tiesību ievērošanu;

B.  tā kā bezpajumtniecība ir pretrunā cilvēka cieņai un cilvēktiesībām; tā kā mājoklis ir viena no cilvēka pamatvajadzībām un pamatnosacījums pienācīgai dzīvei un sociālajai iekļautībai;

C.  tā kā bezpajumtniecības problēma ir kļuvusi par ES nabadzības apkarošanas politikas prioritāti, kas ir saistīta ar stratēģiju „Eiropa 2020”, tās pamatiniciatīvas „Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību”, kā arī ES ES sociālo investīciju tiesību aktu paketi; tā kā pašreizējais nabadzības un sociālās atstumtības līmenis apdraud stratēģijā „Eiropa 2020” noteikto mērķi par vismaz 20 miljoniem samazināt to cilvēku skaitu, kuri nokļuvuši nabadzībā un sociālajā atstumtībā vai kuriem tāda draud;

D.  tā kā bezpajumtniecība ir nabadzības un trūkuma galējā izpausme un pēdējos gados ir pieaugusi praktiski visās dalībvalstīs;

E.  tā kā dalībvalstīs, kuras vissmagāk skārusi ekonomikas un finanšu krīze, ir bezprecedenta bezpajumtniecības pieaugums;

F.  tā kā sociālos mājokļos dzīvojošu cilvēku un ģimeņu profils ir mainījies un tā kā ir pieaudzis pieprasījums pēc sociālajiem mājokļiem;

G.  tā kā dažās dalībvalstīs trūkst sociālo mājokļu un palielinās pieprasījums pēc mājokļiem par pieņemamu cenu;

H.  tā kā vairākas ES struktūras, piemēram, Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības padome (EPSCO), Reģionu komiteja, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja un Parlaments ir aicinājuši Komisiju izstrādāt ES stratēģiju par bezpajumtniecību vai līdzīgu stratēģiju;

I.  tā kā bezpajumtniecība savā būtībā ir daudzšķautņaina problēma un līdz ar to tai nepieciešams daudzšķautņains politiskais risinājums;

J.  tā kā ir aizvien vairāk pierādījumu tam, ka uz mājokļu nodrošināšanu balstīta pieeja nav pati efektīvākā pieeja bezpajumtniecības problēmas risināšanai;

K.  tā kā bezpajumtniecībai saistībā ar ES pusgadu tiek pievērsta aizvien lielāka uzmanība un dažās dalībvalstīs bezpajumtniecība kā nabadzības novēršanas prioritāte ir iekļauta 2012. un 2013. gada nacionālajā reformu programmās;

L.  tā kā pašreizējās ES politikas pamatnostādnes un sociālā realitāte sagatavo vidi plašākai un vērienīgākai rīcībai bezpajumtniecības jomā ES mērogā;

M.  tā kā ES dalībvalstīm ir pasaules attīstītākā sociālās aizsardzības sistēma ar lielākajiem tēriņiem iedzīvotāju sociālajiem pabalstiem;

N.  tā kā tieša atbildība par bezpajumtniecības jautājuma risināšanu ir dalībvalstīm, jo īpaši reģionālajām un vietējām iestādēm, un tā kā ES stratēģijai ir papildinoša loma;

O.  tā kā Komisija, ņemot vērā tās pašreizējās pilnvaras, var uzņemties lielāku lomu, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu;

P.  tā kā aizvien vairāk dalībvalstu ir pieņēmušas holistisku bezpajumtniecības stratēģiju un varētu gūt labumu no Eiropas sadarbības savas politikas pilnveidošanā;

Q.  tā kā nabadzība nav noziegums un bezpajumtniecība nav nedz noziegums, nedz izvēlēts dzīvesveids;

1.  norāda, ka bezpajumtnieki ar grūtībām risina savas dzīves problēmas un ir spiesti dzīvot necilvēcīgos apstākļos;

2.  mudina Komisiju bez jebkādas turpmākas kavēšanās izstrādāt ES bezpajumtniecības stratēģiju saskaņā ar pamatnostādnēm, kas izklāstītas Parlamenta 2011. gada 14. septembra rezolūcijā par ES bezpajumtniecības stratēģiju un citu ES iestāžu un struktūru priekšlikumos;

3.  uzskata, ka ES bezpajumtniecības stratēģijā pilnībā ir jāievēro Līgums, kurā uzsvērta „valsts, reģionālo un vietējo iestāžu būtiskā nozīme un lielā rīcības brīvība, nodrošinot, pasūtot un organizējot sabiedriskus pakalpojumus, lai, cik vien iespējams, ievērotu patērētāju vajadzības”; uzskata, ka cīņa pret bezpajumtniecību ir dalībvalstu pienākums un ka tādēļ, pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu, ar ES stratēģiju attiecībā uz bezpajumtniekiem būtu jāatbalsta dalībvalstis, lai tās varētu pildīt šo savu pienākumu tik efektīvi, cik vien iespējams;

4.  aicina Komisiju izveidot augsta līmeņa ekspertu grupu, lai atbalstītu tās darbu ES bezpajumtniecības stratēģijas sagatavošanā un turpmākā pilnveidošanā;

5.  aicina Komisiju pievērst pienācīgu uzmanību bezpajumtniecības problēmai ieteikumos tām dalībvalstīm, kurās steidzami jāveic pasākumi bezpajumtniecības novēršanai; aicina dalībvalstis turpināt iekļaut bezpajumtniecības novēršanas pasākumus savās valsts reformu programmās;

6.  uzsver nepieciešamību apkopot visaptverošus un salīdzināmus datus par bezpajumtniecības, nepieļaujot bezpajumtnieku stigmatizāciju; uzsver, ka datu vākšana ir priekšnosacījums tādas efektīvas politikas izstrādei, ar kuru izdotos izskaust bezpajumtniecību;

7.  atzinīgi vērtē jaunās Sociālā fonda regulas noteikumus par rādītāju izveidi tādu investīciju lietderīguma novērtēšanai, kas skar bezpajumtniekus vai cilvēkus, kas izlikti no mājām; aicina Komisiju pilnībā izmantot šo jauno instrumentu potenciālu;

8.  aicina Komisiju izmantot programmu EaSI (nodarbinātība un sociālās inovācijas) kā galveno līdzekļu avotu ES stratēģijai, ar kuru finansē pētniecību un starpvalstu apmaiņu, un turpināt veidot sadarbību ar galvenajiem Eiropas partneriem;

9.  aicina Komisiju integrēt bezpajumtniecības problēmu visās attiecīgajās ES politikas jomās;

10.  aicina Komisiju pievērst uzmanību šādiem prioritāriem jautājumiem saistībā ar ES bezpajumtniecības stratēģiju:

   uz mājokļiem/mājokļu piešķiršanu balstītas pieejas bezpajumtniecības problēmai,
   pārrobežu bezpajumtniecība,
   bezpajumtniekiem sniegto pakalpojumu kvalitāte,
   bezpajumtniecības prevencija,
   jauniešu bezpajumtniecība;

11.  attiecībā uz galvenajiem elementiem ES stratēģijā attiecībā uz bezpajumtniekiem atgādina par 2011. gada 14. septembra rezolūciju par bezpajumtniecību un uzsver jo īpaši šādus elementus:

   regulāra bezpajumtniecības problēmas uzraudzība Eiropā,
   izpēte un zināšanu vairošana par bezpajumtniecības politikas virzieniem un pakalpojumiem,
   sociālā inovācija bezpajumtniecības politikā un bezpajumtniekiem sniegtajos pakalpojumos;

12.  mudina dalībvalstis izveidot tādu pieejamu sociālo mājokļu bāzi, kas ir pielāgoti visneaizsargātākajām personām, lai novērstu sociālo atstumtību un bezpajumtniecību;

13.  aicina dalībvalstis nepārkāpt starptautiskos cilvēktiesību līgumus un pilnībā ievērot to, kam ir piekritušas un ko ir parakstījušas, tostarp Pamattiesību hartu, ANO Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un pārskatīto Eiropas Padomes sociālo hartu;

14.  aicina dalībvalstis nekavējoties pārtraukt bezpajumtnieku sodīšanu par bezpajumtniecību un mainīt pašreizējo diskriminējošo praksi, kas liedz bezpajumtniekiem piekļuvi sociālajiem pakalpojumiem un pajumtei;

15.  aicina dalībvalstis izmantot līdzekļus no Eiropas Vistrūcīgāko personu atbalstīšanas fonda (FEAD) un citām programmām, piemēram, Eiropas Sociālā fonda (ESF), lai uzlabotu bezpajumtnieku stāvokli, radot iespējas viņu sociālai iekļaušanai un integrācijai nodarbinātībā;

16.  aicina dalībvalstis un ES prezidentūru regulāri rīkot par bezpajumtniecību atbildīgo ES ministru apaļā galda diskusiju, ko Īrijas ES prezidentūra aizsāka 2013. gada martā; aicina Komisiju nodrošināt praktisku un finansiālu atbalstu šādai sanāksmei;

17.  aicina dalībvalstis padziļināt sadarbību, lai veicinātu savstarpēju mācīšanos un labākās prakses apmaiņu un izstrādātu kopīgu politisku pieeju;

18.  aicina dalībvalstis, izstrādājot visaptverošas stratēģijas bezpajumtniecības jomā, izmantot holistisku pieeju, kas ir balstītas uz mājokļu nodrošināšanu un kurām ir spēcīga preventīvā ievirze;

19.  uzskata, ka dalībvalstīm un to vietējām iestādēm sadarbībā ar īrnieku apvienībām vajadzētu īstenot efektīvu preventīvu politiku, lai samazinātu no mājām izlikto cilvēku skaitu;

20.  aicina Padomi apsvērt iespēju izstrādāt ieteikumu par garantiju mehānismu, lai nodrošinātu, ka neviens Eiropas Savienībā nav spiests gulēt uz ielas, jo nav (ārkārtas palīdzības) pakalpojumu;

21.  aicina dalībvalstis saskaņā ar tajās ierasto praksi sadarboties ar attiecīgajām palīdzības organizācijām, lai nodrošinātu bezpajumtniekiem konsultatīvo palīdzību un izmitināšanu;

22.  uzsver steidzamo nepieciešamību cīnīties pret jebkāda veida bezpajumtnieku diskriminēšanu un veselu kopienu atstumšanu;

23.  uzsver, ka tiesību uz mājokli ievērošana ir būtiski svarīga, lai cilvēki varētu izmantot veselu virkni citu tiesību, tostarp vairākas politiskās un sociālās tiesības;

24.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Reģionu komitejai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Sociālās aizsardzības komitejai un Eiropas Padomei.

(1) OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp.
(2) OV C 259 E, 29.10.2009., 19. lpp.
(3) OV C 51 E, 22.2.2013., 101. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0246


Tiesību aizstāvju un opozīcijas aktīvistu stāvoklis Kambodžā un Laosā
PDF 363kWORD 64k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 16. janvāra rezolūcija par tiesību aizstāvju un opozīcijas aktīvistu stāvokli Kambodžā un Laosā (2014/2515(RSP))
P7_TA(2014)0044RC-B7-0033/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Kambodžu un Laosu,

–  ņemot vērā vietējo ES 2014. gada 4. janvāra paziņojumu par vardarbību, kas saistīta ar darba strīdiem un vietējo ES 2013. gada 23. septembra paziņojumu par Kambodžas jaunā sasaukuma parlamentu,

–  ņemot vērā priekšsēdētāja vietnieces / augstās pārstāves Catherine Ashton preses sekretāra paziņojumu pēc Kambodžā 2013. gada 29. jūlijā notikušajām vēlēšanām,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta 2013. gada 5. augusta ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Kambodžā,

–  ņemot vērā Equitable Cambodia un Inclusive Development International 2013. gada ziņojumu ‘Bittersweet harvest – A human rights impact assessment of the European Union’s Everything But Arms initiative in Cambodia’ [„Skumjš iznākums — cilvēktiesību ietekmes novērtējums Eiropas Savienības iniciatīvai „Viss, izņemot ieročus” Kambodžā”];

–  ņemot vērā 1997. gadā noslēgto sadarbības nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Kambodžas Karalisti,

–  ņemot vērā priekšsēdētāja vietnieces / augstās pārstāves Catherine Ashton preses sekretāra 2012. gada 21. decembra paziņojumu par Sombath Somphone pazušanu Laosā,

–  ņemot vērā Eiropas jaunattīstības partnervalstu 2013. gada 19. novembra paziņojumu apaļā galda sanāksmē, ko organizēja Laosas Tautas Demokrātiskās Republika,

–  ņemot vērā 1997. gada 1. decembrī noslēgto ES un Laosas Tautas Demokrātiskās Republikas sadarbības nolīgumu,

–  ņemot vērā ES 2008. gada Pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu un ANO 1992. gada 18. decembra Deklarāciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu,

–  ņemot vērā 1948. gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

Kambodža

A.  tā kā 2014. gada 3. janvārī tekstilrūpniecībā strādājošo demonstrācijas, pieprasot algu paaugstināšanu, kļuva vardarbīgas, drošības spēki uz demonstrantiem atklāja uguni ar kaujas munīciju, nogalinot piecus un ievainojot vairāk nekā 30 cilvēkus; tā kā 2014. gada 4. janvārī drošības spēki vardarbīgi izklīdināja Brīvības parkā sapulcējušos opozīcijas aktīvistus;

B.  tā kā neseno notikumu laikā tika arestēti 23 cilvēki, tostarp cilvēktiesību aktīvisti, un ziņo, ka viņi tika piekauti un spīdzināti;

C.  tā kā spriedzes rezultātā, kuru saasināja policijas klātbūtne, tika noteikts demonstrāciju aizliegums;

D.  tā kā miermīlīgas pulcēšanās tiesības paredzētas Kambodžas konstitūcijā, Vispārējo cilvēktiesību deklarācijas 20. pantā un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 21. pantā;

E.  tā kā Kambodžas Nacionālās glābšanas partijas (CNRP) līderi Sam Rainsy un Kem Sokha izsaukti ierasties 2014. gada 14. janvārī Pnompeņas pilsētas tiesā uz nopratināšanu; tā kā Sam Rainsy un Kem Sokha var tikt apsūdzēti kūdīšanā uz nemieriem;

F.  tā kā varas iestādes neveic vajadzīgos pasākumus tādu svarīgāko vēlēšanu procesa trūkumu novēršanai kā vēlētāju sarakstu ticamības paaugstināšana, vienlīdzīga piekļuve medijiem un valsts resursu izmantošanas novēršana, tostarp civildienesta ierēdņu un militārpersonu iesaistīšanu vēlēšanu kampaņā;

G.  tā kā karalis 2013. gada 14. jūlijā Sam Rainsy amnestēja, viņam radot iespējas atgriezties Kambodžā; tā kā tomēr netika atjaunotas viņa tiesības balsot un piedalīties vēlēšanās;

H.  tā kā 2013. gada septembrī pēc vēlēšanu rezultātu paziņošanas CNRP sāka trīs dienas ilgušas nevardarbīgas masu demonstrācijas par Nacionālās Asamblejas vēlēšanu rezultātiem; tā kā atbildot uz šiem miermīlīgajiem protestiem, valdība izmantoja lielus bruņotas policijas un žandarmērijas spēkus;

I.  tā kā notiek pastāvīga vardarbība pret cilvēktiesību aizstāvjiem patvaļīgu arestu veidā vai notiesāšana pēc nepatiesām vai pārspīlētām apsūdzībām par cilvēktiesību miermīlīgu izmantošanu; tā kā šāda rīcība notiek nesodāmības gaisotnē;

J.  tā kā Kambodžai ir bijušas nopietnas problēmas attiecībā uz cilvēktiesību situāciju, jo īpaši sistemātiskas zemes ekspropriācijas rezultātā un valdības, valdošās partijas un privātā sektora korupcijas dēļ, kurai saņem oficiālu atbalstu un aizsardzību;

K.  tā kā ANO īpašais referents par situāciju cilvēktiesību jomā Kambodžā no 2014. gada 12. līdz 17. janvārim dosies oficiālā vizītē uz šo valsti;

L.  tā kā ES ir lielākais atsevišķais līdzekļu devējs Kambodžai;

M.  tā kā daudzas starptautiskās kompānijas, tostarp Eiropas kompānijas, jo īpaši cukura nozarē, ir iesaistītas zemes tiesību pārkāpumos, un tā kā 2013. gada Coca‑Cola pasludinājusi nulles iecietības pieeju zemes atsavināšanai bez kompensācijas;

Laosa

N.  tā kā cilvēktiesību un vides tiesību aktīvists un pilsoniskās sabiedrības līderis, pirms ASEM 9 galotņu tikšanās Vjentjanā 2012. gada oktobrī notikušā 9. Āzijas un Eiropas foruma līdzpriekšsēdētājs Sombath Somphone 2012. gada 15. decembrī Vjentjanā it kā kļuvis par piespiedu pazušanas upuri; tā kā Sombath Somphone ģimene kopš minētās dienas nav varējusi viņu sameklēt, neskatoties uz atkārtotiem aicinājumiem vietējām iestādēm un vairākkārtēju tuvējās apkārtnes pārmeklēšanu;

O.  tā kā Laosas varas iestādēm 2013. gada 28. oktobrī Delegācijas attiecībām ar Dienvidaustrumāzijas valstīm un Dienvidaustrumāzijas valstu asociāciju (ASEAN) vizītes laikā Laosā tika izvirzīts jautājums par Sombath Somphone pazušanu;

P.  tā kā joprojām vairāk nekā gadu pēc viņa pazušanas nav atrisināti ar šo lietu saistītie svarīgākie jautājumi, tostarp ir vai nav veikta izmeklēšana, un Laosas varas iestādes šīs pazušanas izmeklēšanai atteikušās no ārvalstu palīdzības;

Q.  tā kā Laosas partneri Eiropā uzskata Sombath Somphone pazušanu par ļoti nopietnu jautājumu un valdības paziņojumus par šo lietu vērtē kā nepietiekamus un nepārliecinošus;

R.  tā kā 62 nevalstiskās organizācijas 2013. gada 15. decembrī aicinājušas veikt viņa pazušanas jaunu izmeklēšanu; tā kā ANO Darba grupa vardarbīgas vai piespiedu pazušanas jautājumos 2013. gada 16. decembrī aicināja Laosas valdību darīt visu iespējamo, lai Sombath Somphone atrastu, noskaidrotu viņa likteni un atrašanās vietu, un sauktu pie atbildības šajā noziegumā vainīgos;

S.  tā kā ir bijuši vairāki citi piespiedu pazušanas gadījumi; tā kā līdz pat šai dienai joprojām nav zināma deviņu citu cilvēku — divu sieviešu: Kingkeo un Somchit un septiņu vīriešu: Soubinh, Souane, Sinpasong, Khamsone, Nou, Somkhit un Sourigna — atrašanās vieta, kurus Laosas drošības spēki 2009. gada novembrī patvaļīgi aizturēja valsts vairākās vietās;

T.  tā kā Laosa pēdējo gadu laikā demonstrējusi Dienvidaustrumāzijā straujāko ekonomisko izaugsmi, un pilsoniskās sabiedrības darbs ir būtiski svarīgs, lai nodrošinātu, ka laikā, kad notiek Laosas strauja izaugsme, cilvēktiesībām netiktu atstāta otršķirīga loma,

Kambodža

1.  izsaka līdzjūtību vardarbības upuru ģimenēm; nosoda nesamērīgo un pārmērīgo spēka piemērošanu, ko izmanto Kambodžas drošības spēki, jo tā rezultātā tika zaudētas dzīvības un bija ievainotie;

2.  aicina Kambodžas iestādes atturēties no vardarbības izpausmēm pret protestētājiem un atgādina, ka jebkādai oficiālo amatpersonu spēka izmantošanai jābūt saskaņā ar likumības, nepieciešamības un proporcionalitātes principiem;

3.  aicina Kambodžas iestādes nekavējoties atbrīvot 23 nepamatoti arestētās personas;

4.  aicina Kambodžas varas iestādes veikt rūpīgu izmeklēšanu un saukt pie atbildības tos, kas atbildīgi par bojāgājušajiem un ievainotajiem miermīlīgiem protestētājiem;

5.  pauž bažas par tiesību aizstāvju un opozīcijas aktīvistu stāvokli Kambodžā; nosoda visas politiski motivētās apsūdzības, piespriestos sodus un apsūdzības, kas celtas pret politiskajiem kritiķiem, opozīcijas politiķiem, cilvēktiesību aizstāvjiem un zemes tiesību aktīvistiem Kambodžā; uzsver, ka iestādēm jānodrošina to personu un organizāciju tiesību aizsardzība, kuri aizstāv un veicina cilvēktiesības, tostarp tiesības miermīlīgi kritizēt valdības politiku un iebilst pret to, publiski pulcējoties uz protestiem un streikiem;

6.  aicina Kambodžas valdību stiprināt demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu un nekavējoties atcelt publiskas pulcēšanās aizliegumu;

7.  mudina Kambodžas valdību atzīt politiskās opozīcijas likumīgo lomu, veicinot Kambodžas vispārējo ekonomisko un politisko attīstību; aicina Kambodžas iestādes nekavējoties atsaukt pavēstes, ka izdotas CNRP līderiem Sam Rainsy un Kem Sokha un Kambodžas Neatkarīgo skolotāju asociācijas (CITA) arodbiedrības un Kambodžas Arodbiedrību konfederācijas (CCFU) līderim Rong Chhun;

8.  ar bažām atzīmē notiekošo strīdu par iespējamiem pārkāpumiem vēlēšanu procesā; aicina politiskās partijas sadarboties, lai konstatētu jebkādus pieļautos trūkumus un vienoties par pasākumiem, lai uzlabotu vēlēšanu procesu, jo īpaši reformētu vēlētāju sarakstu, nodrošinātu piekļuvi plašsaziņas līdzekļiem un līdzsvarotu pārskatu sniegšanu, un uzlabotu arī valsts vēlēšanu komisiju, un tāpat aicina vienoties par strukturālajām reformām jomās, kas veicinās Kambodžas ilgāka termiņa attīstību, tostarp tiesu sistēmas reformu, Nacionālās asamblejas reformas un citus pasākumus, lai uzlabotu pārvaldi un demokrātiju;

9.  aicina Kambodžas valdību pieņemt neatkarīgu, starptautiski atbalstītu izmeklēšanu saistībā ar iespējamo krāpšanu balsu skaitīšanā un citām nelikumībām, kas notikušas 2013. gada jūlija vēlēšanu laikā;

10.  aicina Kambodžas valdību un parlamentu apstiprināt un īstenot tiesību aktus, lai nodrošinātu tiesu sistēmas neatkarību no politiskās kontroles un korupcijas;

11.  aicina Kambodžas valdību izveidot valsts cilvēktiesību iestādi, pilnībā ievērot ANO speciālās procedūras un jo īpaši atļaut īpašā ziņotāja tiesnešu un advokātu neatkarības jautājumos un īpašā ziņotāja par tiesībām uz miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvību ierašanos;

12.  mudina Kambodžas valdību pārtraukt visa veida piespiedu izraidīšanas un ieviest un piemērot izraidīšanas moratoriju Kambodžā, līdz tiek ieviests pārredzams un atbildīgs tiesiskais regulējums un attiecīgās politikas nostādnes, lai nodrošinātu, ka izraidīšana notiek vienīgi saskaņā ar starptautiskajiem standartiem; aicina starptautiskos uzņēmumus negūt tiešu labumu no šādas piespiedu izraidīšanas gadījumiem, par to nemaksājot taisnīgu atlīdzību;

13.  atzinīgi vērtē ANO īpašā ziņotāja par cilvēktiesību situāciju Kambodžā vizīti 2014. gada 12.–17. janvārī un aicina Kambodžas valdību ievērot šīs amatpersonas ziņojumos sniegtos ieteikumus;

14.  atzinīgi novērtē tādas iniciatīvas kā nesen sāktā Apģērbu ražošanas nozaru pārredzamības iniciatīva (GITI), kuru kā vienotu pieeju atbalstījušas valdības, nozare un pilsoniskā sabiedrība gan ražotājās, gan patērētājās valstīs un ir vērsta uz vienošanos par visaptverošiem kopīgi uzraugāmiem darba standartiem;

15.  aicina ES institūcijas, dalībvalstis, kā arī Eiropas un daudznacionālās kompānijas atbalstīt šo un tai līdzīgas iniciatīvas un iesaistīties ētiskās, sociāli atbildīgās korporatīvajās praksēs, ieskaitot pienācīgu darba standartu un iztikas minimuma garantēšanu, tiesības iesaistīties arodbiedrībās un slēgt koplīgumus, un visiem strādājošajiem nodrošināt drošus un humānus darba apstākļus;

16.  aicina Komisiju steidzami pieņemt lēmumu jautājumā par cilvēktiesību ietekmes novērtējumu ES iniciatīvai „Viss, izņemot ieročus (EBA)” Kambodžā, un apsvērt iespējas kritērijos eksportētājiem no vismazāk attīstītajām valstīm, kuri vēlas izmantot EBA priekšrocības, pienākumu apliecināt, ka viņi bez pienācīgas kompensācijas nav padzinuši cilvēkus no viņu zemēm un mājām;

17.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ augsto pārstāvi cieši uzraudzīt situāciju Kambodžā;

Laosa

18.  aicina Laosas valdību sniegt skaidrojumu par izmeklēšanas procesu, kas uzsākts saistībā ar Sombath Somphone atrašanās vietu, lai atbildētu uz daudzajiem neatrisinātajiem jautājumiem saistībā ar Sombath pazušanu, kā arī meklēt un pieņemt palīdzību no ārvalstu tiesu un tiesībaizsardzības ekspertiem;

19.  uzskata, ka Laosas valdības reakcijas trūkums rada aizdomas, ka iestādes varētu būt iesaistītas viņa nolaupīšanā;

20.  atkārtoti aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos cieši uzraudzīt Laosas valdības veikto izmeklēšanu Sombath Somphone pazušanas lietā;

21.  aicina dalībvalstis turpināt uzrunāt Laosas valdību par Sombath Somphone lietu; uzsver, ka personu piespiedu pazušanu joprojām ir galvenais šķērslis Laosai, kas tai traucē pievienoties ANO Cilvēktiesību padomei;

22.  aicina Laosas valdību veikt rūpīgu, objektīvu un efektīvu izmeklēšanu saistībā ar visiem apgalvojumiem, kas liecina par piespiedu pazušanu, un novērst pilsonisko un politisko tiesību, tostarp vārda, biedrošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvības, apspiešanu Laosā, lai nodrošinātu visu cilvēktiesību aizstāvju, aktīvistu, mazākumtautību un pilsoniskās sabiedrības locekļu tiesību ievērošanu un tās aizsargātu un lai nodrošinātu tiesības uz reliģijas vai ticības brīvību;

23.  aicina Laosas valdību bez kavēšanās ratificēt Starptautisko konvenciju par personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu, kas parakstīta 2008. gadā;

24.  aicina Laosas iestādes nodrošināt tādu reformu veicināšanu, kas garantē cilvēka pamattiesību ievērošanu, un atgādina Laosai par tās starptautiskajām saistībām, kas izriet no līgumiem cilvēktiesību jomā, ko tā ir ratificējusi;

25.  pauž bažas par piespiedu atsavināšanu un izlikšanu no dzīvesvietas bez kompensācijas, kā arī korupciju Laosā;

o
o   o

26.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) sekretariātam, ANO ģenerālsekretāram un ANO augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos, Kambodžas Karalistes valdībai un Nacionālajai asamblejai un Laosas valdībai un parlamentam.


Nesen notikušās vēlēšanas Bangladešā
PDF 207kWORD 52k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 16. janvāra rezolūcija par nesen notikušajām vēlēšanām Bangladešā (2014/2516(RSP))
P7_TA(2014)0045RC-B7-0034/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta rezolūcijas par Bangladešu, jo īpaši 2013. gada 21. novembra rezolūciju par Bangladešu — cilvēktiesības un gaidāmās vēlēšanas(1), 2013. gada 23. maija rezolūciju par darba apstākļiem un veselības aizsardzības un drošības standartiem pēc nesenajiem rūpnīcu ugunsgrēkiem un ēkas sabrukšanas Bangladešā(2), 2013. gada 14. marta rezolūciju par stāvokli Bangladešā(3) un 2013. gada 17. janvāra rezolūciju par cilvēku bojāeju nesenajos tekstilrūpnīcu ugunsgrēkos, jo īpaši Bangladešā(4),

–  ņemot vērā augstās pārstāves Catherine Ashton 2014. gada 9. janvāra deklarāciju Eiropas Savienības vārdā par likumdevēja vēlēšanām Bangladešā un augstās pārstāves Catherine Ashton 2013. gada 30. novembra paziņojumu par gatavošanos vispārējām vēlēšanām Bangladešā,

–  ņemot vērā augstās pārstāves Catherine Ashton preses sekretāra 2013. gada 20. decembra paziņojumu par ES vēlēšanu novērošanas misiju Bangladešā,

–  ņemot vērā ANO augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos Navi Pillay 2013. gada 1. decembra paziņojumu presei „ Politiskā krīze, kas var būt kritiska Bangladešai”,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2014. gada 5. janvārī Bangladešā tika rīkotas vispārējās vēlēšanas pagaidu valdības pārraudzībā, ko vada bijusī un pašreizējā premjerministre Sheikh Hasina, kura 2011. gadā likvidēja Bangladešas tradicionālo neitrālas pagaidu valdības sistēmu, pieņemot 15. Konstitūcijas grozījumu;

B.  tā kā atbilstoši saņemtajām ziņām 2013. gadā noticis visvairāk vardarbības aktu Bangladešas vēsturē pēc neatkarības iegūšanas un pirmsvēlēšanu un vēlēšanu posmus jo sevišķi raksturoja plaša vardarbība, blokādes, streiki un vēlētāju iebiedēšana, ko lielākoties organizēja opozīcija, un kopš 2013. gada sākuma tikuši nogalināti vairāk nekā 300 cilvēki, tostarp vismaz 18 no tiem — vēlēšanu dienā, un šīs vardarbības rezultātā ir paralizēta Bangladešas trauslā ekonomika;

C.  tā kā opozīcijas alianse, ko vada BNP (Bangladešas nacionālistu partija), kura tika uzstājusi uz bezpartejisku pagaidu valdību, vēlēšanas boikotēja un tā rezultātā gandrīz bez jebkādas pretestības uzvarēja valdošā Awami līga, vairāk nekā pusē vēlēšanu apgabalu nepiedaloties citiem kandidātiem un esot zemai balsotāju aktivitātei; tā kā ir ziņots, ka vēlēšanu komisija vairāk nekā 300 vēlēšanu iecirkņos tika apturējusi balsošanu vardarbības dēļ;

D.  tā kā divām galvenajām Bangladešas partijām ir ilgstoši raksturīga nepiekāpīga konfrontācija un savstarpēja neuzticība, kas apdraud iespaidīgo sociālo un ekonomisko progresu, ko Bangladeša sasniegusi pēdējā desmitgadē;

E.  tā kā Óscar Fernández-Taranco vadītā ANO misija, kam bija paredzēts palīdzēt vest sarunas kompromisa panākšanai, 2013. gada 5. oktobrī beidza savu piecu dienu vizīti bez būtiskiem panākumiem;

F.  tā kā ANO ģenerālsekretārs Ban-Ki Moon pauda nožēlu par to, ka partijas netika panākušas vienošanos pirms vēlēšanām, un aicināja visas iesaistītās puses nodrošināt mierīgus apstākļus, kuros „cilvēki var aizstāvēt savas tiesības uz pulcēšanās un vārda brīvību”;

G.  tā kā ES un Bangladešai jau sen ir labas attiecības, tostarp pamatojoties uz Sadarbības nolīgumu par partnerību un attīstību; tā kā ES tomēr nesūtīja uz valsti vēlēšanu novērošanas misiju, jo opozīcijas kandidātu trūkuma dēļ nebija izpildīti pārstāvju vēlēšanām piemērojamie nosacījumi;

H.  tā kā Bangladešas vēlēšanu komisija ir paziņojusi, ka vēlēšanas bija brīvas, godīgas un uzticamas, un tā kā ir iecelta jaunā valdība, ko vada atkārtoti ievēlētā premjerministre Sheikh Hasina; tā kā šajās vēlēšanās piedalījās ļoti maz vēlētāju: 40 % saskaņā ar valdības datiem, 20 % saskaņā ar diplomātiem, kas atrodas Dakā, vai pat vēl mazāk atbilstoši opozīcijas pārstāvju informācijai;

I.  tā kā opozīcijas vadītājai Khaleda Zia ir noteikti pārvietošanās ierobežojumi, nesen ir aizturēti citi vadošie BNP biedri un ir ziņots, ka liels skaits BNP atbalstītāju paslēpušies, baidoties no izrēķināšanās;

J.  tā kā opozīcijā esošā BNP turpina sadarboties ar Jamaat-e-Islami partiju un atšķēlušos Hafezat-e-Islam grupu, kuras tiek uzskatītas par galvenajām kūdītājām uz vardarbību;

K.  tā kā 2013. gada 12. decembrī viens no galvenajiem Jamaat-e-Islami vadītājiem Abdul Quader Molla kļuva par pirmo personu, kam izpildīts nāvessods par Bangladešas neatkarības kara laikā izdarītiem kara noziegumiem, un tā kā valsts Starptautiskā Kara noziegumu tribunāla (ICT) īstenotā tiesvedība bija sevišķi strīdīgs vēlēšanu jautājums, jo sešiem no septiņiem cilvēkiem, kuri atzīti par vainīgiem kara noziegumos, ir piespriests nāvessods;

L.  tā kā vēlēšanu laikā un pēc vēlēšanām ir notikuši vardarbīgi uzbrukumi tūkstošiem iedzīvotāju, kas pieder pie neaizsargātām minoritāšu grupām, jo īpaši hinduistu minoritātei, un šie cilvēki tikuši padzīti no mājām, un šos uzbrukumus saskaņā ar saņemtajām ziņām veikuši galvenokārt Jammat e-Islami kaujinieki daļēji ar ICT tiesvedības procesiem saistītu iemeslu dēļ, jo daudzi no apsūdzības lieciniekiem ir hinduisti;

M.  tā kā vismaz viens liecinieks Starptautiskajā Kara noziegumu tribunālā — Mustafa Howlader — 2013. gada 10. decembrī tika nogalināts savās mājās,

1.  stingri nosoda slepkavības un visā valstī pirms vēlēšanām 2014. gada janvārī un to laikā uzliesmojušo plaša mēroga vardarbību, jo īpaši uzbrukumus reliģiskajām un kultūras minoritātēm un citām neaizsargātām grupām; pauž dziļas bažas par paralizēto ikdienas dzīvi Bangladešā streiku un blokāžu, kā arī divu politisko nometņu konfrontācijas dēļ;

2.  aicina Bangladešas valdību nekavējoties apturēt visu drošības spēku pielietoto represīvo metožu izmantošanu, tostarp vispārējo kaujas munīcijas izmantošanu un aizturēto spīdzināšanu, kā arī atbrīvot patvaļīgi apcietinātos opozīcijas politiķus; mudina veikt tūlītēju, neatkarīgu un pārredzamu izmeklēšanu par nesenajiem vardarbīgas nāves gadījumiem pirms un pēc vēlēšanām un pieprasa vainīgos, tostarp drošības spēku pārstāvjus, nodot tiesai;

3.  uzsver, ka Bangladešai ir iecietīgas sabiedrības sekulārā valstī reputācija, un aicina Bangladešas iestādes pastiprināti aizsargāt apdraudētās etniskās un reliģiskās minoritātes un nodrošināt, lai visi kūdītāji uz vardarbību kopienu starpā tiktu efektīvi saukti pie atbildības;

4.  pauž patiesu nožēlu par to, ka Bangladešas parlaments un politiskās partijas nav spējušas vienoties par iekļaujošu mehānismu attiecībā uz vēlēšanām, un aicina valdību un opozīciju steidzamā kārtā pievērsties Bangladešas interešu ievērošanai un rast kompromisu, kas Bangladešas tautai dotu iespēju izteikt savu demokrātisko izvēli pārstāvniecības veidā; uzskata, ka būtu jāapsver visas iespējas, tostarp pirmstermiņa vēlēšanas, ja visas likumīgās politiskās partijas vēlētos piedalīties un dot vēlētājiem izvēles iespēju;

5.  aicina ES pielietot visus tās rīcībā esošos līdzekļus, lai palīdzētu šādā procesā, ja tas tiktu lūgts, un pilnā mērā izmantot tās resursus, jo īpaši Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu un stabilitātes instrumentu; arī aicina Demokrātijas atbalsta direktorātu Parlamentārās demokrātijas veicināšanas biroja darbībās galveno uzmanību pievērst Bangladešai;

6.  uzskata, ka Bangladešas nākotnes interesēs partijām, kas uzskatāmas par demokrātiskām, ir jāveido savstarpējas cieņas kultūra; mudina BNP nepārprotami norobežoties no Jamaat-e-Islami un Hafezat-e-Islam partijām;

7.  uzsver, ka partijas, kas pievēršas terora aktiem, būtu jāaizliedz;

8.  atzīst, ka Starptautiskajam Kara noziegumu tribunālam, neraugoties uz tā vērā ņemamajiem trūkumiem, ir bijusi nozīmīga loma, atzīstot un atlīdzinot nodarīto Bangladešas neatkarības kara upuriem un citām personām, ko tas skāris;

9.  tomēr pauž bažas par to, ka Bangladešā ir pieaudzis uz nāvi notiesāto cilvēku skaits papildus ICT notiesātājām sešām personām, un jo īpaši par 152 kareivju notiesāšanu uz nāvi 2009. gada asiņainās sacelšanās dēļ, kā arī par neseno nāvessoda izpildi Abdul Quader Molla; aicina valdību un parlamentu atcelt nāvessodu un aizstāt visus piespriestos nāvessodus; turklāt aicina iestādes steidzami izveidot efektīvu mehānismu, lai aizsargātu lieciniekus ICT izskatītajās lietās;

10.  arī aicina valdību pārskatīt Informācijas un komunikāciju tehnoloģiju aktu un Pretterorisma aktu, kuru noteikumus iepriekšējā valdība ir padarījusi stingrākus un kurus piemērojot iedzīvotājus var patvaļīgi atzīt par vainīgiem noziedzīgos nodarījumos;

11.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO Cilvēktiesību padomei un Bangladešas valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0516.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0230.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0100.
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0027.


Nesen veiktie pasākumi, lai pakļautu kriminālsodam lesbietes, gejus, biseksuāļus, transpersonas un interseksuāļus
PDF 212kWORD 56k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 16. janvāra rezolūcija par nesen veiktajiem pasākumiem, lai pakļautu kriminālsodam lesbietes, gejus, biseksuāļus, transpersonas un interseksuāļus (2014/2517(RSP))
P7_TA(2014)0046RC-B7-0043/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu, Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu, Indijas konstitūciju;

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2011. gada 17. jūnija rezolūciju A/HRC/17/19 par cilvēktiesībām, seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti,

–  ņemot vērā Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļu, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, Partnerattiecību nolīguma (Kotonū nolīgums) un tajā iekļautās cilvēktiesību klauzulas, jo īpaši 8. panta 4. punkta un 9. panta otro pārskatīšanu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu, 3. panta 5. punktu un 21. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību 10. pantu, kas Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm uzliek par pienākumu attiecībās ar pārējo pasauli aizstāvēt un veicināt vispārējo cilvēktiesību ievērošanu un fizisko personu aizsardzību,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 24. jūnijā pieņemtās vadlīnijas, lai veicinātu un aizsargātu lesbiešu, homoseksuāļu, biseksuāļu, transpersonu un starpdzimuma personu (LGBTI) tiesības,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2013. gada 20. decembra paziņojumus par homoseksualitāti apkarojoša likuma pieņemšanu Ugandā,

–  ņemot vērā Catherine Ashton 2014. gada 15. janvāra paziņojumu, kurā viņa pauda savas bažas par to, ka Nigērijā ir parakstīts likums par viendzimuma laulību aizliegumu,

–  ņemot vērā agrāk pieņemto 2012. gada 5. jūlija rezolūciju par vardarbību pret lesbietēm un lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un starpdzimuma personu (LGBTI) tiesībām Āfrikā(1), 2013. gada 13. jūnija nostāju par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Nolīgumu, ar kuru otro reizi groza Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas parakstīts Kotonū 2000. gada 23. jūnijā un pirmo reizi grozīts Luksemburgā 2005. gada 25. jūnijā(2), un 2013. gada 11. decembra normatīvo rezolūciju par 2012. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(3),

–  ņemot vērā agrāk pieņemto 2009. gada 17  decembra rezolūciju par Ugandu: pret homoseksualitāti vērsts likumprojekts,(4) 2010. gada 16  decembra par Ugandu — Bahati likums un homoseksuāļu, biseksuāļu un transpersonu diskriminācija(5), un 2011. gada 17. februāra rezolūciju par Ugandu — David Kato slepkavība(6),

–  ņemot vērā iepriekš pieņemtās 2012. gada 15. marta(7) un 2013. gada 4. jūlija(8) rezolūcijas par stāvokli Nigērijā,

–  ņemot vērā 2011. gada 11. maija Eiropas Parlamenta rezolūciju par pašreizējo stāvokli sarunās par ES un Indijas brīvās tirdzniecības nolīgumu(9),

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā visas personas ir dzimušas brīvas un ir vienādas no cieņas un tiesību viedokļa; tā kā visām valstīm ir pienākums novērst vardarbību, naida kurināšanu un stigmatizāciju, pamatojoties uz individuālām iezīmēm, tostarp seksuālo orientāciju, dzimumidentitāti un dzimuma izpausmi;

B.  tā kā 78 valstīs joprojām turpina uzskatīt, ka brīvprātīga viena dzimuma pieaugušu personu darbība ir noziegums, un 7 valstīs par šo noziegumu ir paredzēts nāves sods (Irānā, Mauritānijā, Nigērijas daļās, Saūda Arābijā, Somālijas daļās, Sudānā un Jemenā); tā kā šie juridiskie ierobežojumi ir novecojuši, ņemot vērā lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un starpdzimuma personu (LGBTI) tiesību iekļaušanu vispārējā tiesību korpusā, kas ir vērojama pēdējos gadu desmitus, un tā kā daudzās valstīs notiekošām pozitīvām tendencēm būtu jākalpo par attieksmes pret LGBTI personām uzlabojuma piemēru visā pasaulē;

C.  tā kā par viena dzimuma personu labprātīgiem aktiem Ugandā jau pienācās 14 gadus ilgs cietumsods un 7 gadus ilgs cietumsods Nigērijā (vai nāves sods 12 pavalstīs saskaņā ar Šariāta likumu) un tā kā šāda rīcība ir dekriminalizēta Indijā, 2009. gada Deli Apgabaltiesai pieņemot attiecīgu spriedumu;

D.  tā kā Ugandas parlaments 2013. gada 20. decembrī pieņēma pret homoseksualitāti vērstu likumu, kurā ir paredzēts sods par atbalstu LGBTI personu tiesībām, nosakot līdz pat 7 gadu ilgu cietumsodu, par neziņošanu attiecībā uz LGBTI personām — līdz pat 3 gadu ilgu cietumsodu, un recidīvistiem vai HIV vīrusa nēsātājiem, kas piekopj šādus aktus, nosakot mūža ieslodzījumu, un tā kā viena dzimuma personu labprātīga rīcība jau ir klasificēta kā krimināli sodāms noziegums saskaņā ar Ugandas Kriminālkodeksa 145 pantu;

E.  tā kā Nigērijas Senāts 2013. gada 17. decembrī pieņēma viendzimuma laulības aizliedzošu likumu, kurā ir paredzēts sodīt viendzimuma attiecībās esošas personas, piespriežot līdz pat 14 gadus ilgu cietumsodu, vai sodīt viendzimuma laulību lieciniekus vai LGBTI bāru īpašniekus, organizācijas vai sapulces, piespriežot līdz pat 10 gadus ilgu cietumsodu; tā kā prezidents Goodluck Jonathan likumu parakstīja 2014. gada janvārī;

F.  tā kā Indijas Augstākā tiesa 2013. gada 11. decembrī atcēla 2009. gada Deli Apgabaltiesas spriedumu, kurā bija teikts, ka Indijas Kriminālkodeksa 377.  pants, kas ir koloniālā posmā pieņemta homoseksualitāti aizliedzoša norma, pārkāpj Indijas konstitūcijā noteikto vienlīdzības principu, tādējādi homosekualitāti pasludinot no jauna par krimināli sodāmu darbību, par ko var piespriest cietumsodu līdz pat mūža ieslodzījumam;

G.  tā kā Krievijas Valsts dome 2013. gada jūnijā pieņēma likumu, ar ko aizliedza tā saukto „homoseksuālo propagandu” un kas nopietni ierobežo LGBTI organizāciju vārda un pulcēšanās brīvību, un tā kā prezidents Vladimir Putin ir parakstījis šo likumu;

H.  tā kā plašsaziņas līdzekļi, sabiedrība un politiskie un reliģiskie līderi šajā valstīs aizvien vairāk cenšas iebiedēt LGBTI personas, ierobežot viņu tiesības un attaisnot pret viņiem vērstu vardarbību;

I.  tā kā daudzi valstu un valdību vadītāji, ANO līderi, valdību un parlamentu pārstāvji, ES (ieskaitot Padomi, Parlamentu, Komisiju un Augsto pārstāvi) un daudzas pasaules mēroga personības ir stingri nosodījušas tiesību aktus, kuros LGBTI personām ir paredzēts kriminālsods,

1.  stingri nosoda vispārējo tiesību uz dzīvību, tiesību netikt spīdzinātam, tikt pasargātam no nežēlīgas, necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās, privātuma un vārda un pulcēšanās brīvības apdraudējumu kontekstā ar diskrimināciju un ierobežojumiem, kas vērsti pret LGBTI personām un visiem, kas aizstāv viņu cilvēktiesības; uzsver to, ka LGBTI personu vienlīdzība ir neatņemama pamata cilvēktiesību sastāvdaļa;

2.  stingri nosoda to, ka pret LGBTI personām vēršas, pieņemot aizvien bargākus tiesību aktus; atgādina, ka seksuāla orientācija un dzimumidentitāte ir jautājumi, kas attiecas uz fiziskas personas tiesībām uz privātumu, ko aizsargā ar starptautiskām tiesībām un valstu konstitūcijām; aicina iepriekš minētās 78 valstis izbeigt viena dzimuma personu brīvprātīgu aktu kriminālsodīšanu;

3.  aicina Ugandas prezidentu atturēties no homoseksualitāti apkarojoša likuma parakstīšanas un atcelt Ugandas Kriminālkodeksa 145. pantu; atgādina Ugandas iestādēm to pienākumus atbilstoši starptautiskajiem tiesību aktiem un Kotonū nolīgumam, kurā tiek prasīts ievērot vispārējās cilvēktiesības;

4.  stingri nosoda viendzimuma laulības aizliedzoša likuma pieņemšanu un parakstīšanu Nigērijā; aicina Nigērijas prezidentu atcelt šo likumu un arī Nigērijas Kriminālkodeksa 214. un 217. pantu;

5.  pievērš uzmanību tam, ka pieaugušo viena dzimuma personu labprātīgi akti ir legāli Burkinafaso, Beninā, Čadā, Centrālāfrikas Republikā, Kongo, Kongo Demokrātiskajā republikā, Ekvatoriālajā Gvinējā, Gabonā, Gvinejā-Bisavā, Kotdivuārā, Madaskarā, Mali, Nigērā, Ruandā un Dienvidāfrikā un ka Dienvidāfrikas konstitūcijā ir aizliegta diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ, kas liecina par to, ka Āfrikas valstu pieejas šim jautājumam ir dažādas;

6.  aicina Komisiju, Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un dalībvalstis paust visstingrākos iebildumus minētajiem trim likumiem un paskaidrot, ka šie likumi lielā mērā ietekmēs attiecīgo valstu divpusējās attiecības ar ES un tās dalībvalstīm;

7.  atzinīgi vērtē Indijas valdības iniciatīvu lūgt Augstāko tiesu pārskatīt savu nolēmumu, ņemot vērā, ka tas pārkāpj konstitucionālo vienlīdzības principu; aicina Indijas Parlamentu atcelt Indijas Kriminālkodeksa 377. pantu, ja Augstākā tiesa nepārskatīs savu nolēmumu;

8.  pauž dziļas bažas par sekām, kādas ir likumam, ar kuru aizliedz netradicionālo seksuālo attiecību propagandu Krievijā un kas palielina pret LGBTI personām vērstas diskriminācijas un vardarbības līmeni; aicina Krievijas iestādes atcelt šo likumu un prasa, lai starptautiskās sabiedrība uzmanītu šā jautājuma risināšanu arī turpmāk;

9.  atgādina, ka tiesību akti, ar kuriem tiek paredzēti kriminālsodi par viena dzimuma pieaugušu personu labprātīga darbību un LGBTI personu aizsardzību, ir uzskatāmi par ievērojamu cīņas pret HIV/AIDS šķērsli, jo tādējādi pieaug HIV un seksuāli transmisīvo slimību izplatība, jo riska grupu pārstāvji baidās no saskares ar profesionāliem mediķiem, un šādi tiesību akti sekmē ārkārtējas homofobijas un diskriminācijas gaisotni; konstatē, ka šie likumi cita starpā apgrūtina HIV/AIDS profilaksi valstīs, kurās ir fiksēts augsts izplatības līmenis;

10.  uzsver, ka kriminālsodu noteikšana par viena dzimuma pieaugušu personu labprātīga darbību padarīs vēl grūtāku gan Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu, it īpaši attiecībā uz dzimumu vienlīdzību un slimību apkarošanu, gan panākumu gūšanu attiecībā uz attīstības pēc 2015. gada sistēmu;

11.  aicina Komisiju, EĀDD un dalībvalstis izmantot visus pieejamos līdzekļus, tostarp divpusējos un daudzpusējos forumus un nepabeigtas sarunas par brīvās tirdzniecības nolīgumu ar Indiju, lai paust vislielāko nosodījumu par LGBTI personu sodīšanu ar kriminālsodiem;

12.  aicina Komisiju, EĀDD un dalībvalstis sniegt visu iespējamo palīdzību NVO un cilvēktiesību aktīvistiem, izmantojot Padomes LGBTI vadlīnijas, Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu un citas programmas;

13.  aicina Komisiju un Padomi iekļaut konkrētu norādi par nediskrimināciju dzimumorientācijas dēļ, pārskatot Kotonū nolīgumu, kā to Parlaments ir prasījis vairākkārt;

14.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, dalībvalstu valdībām, Ugandas, Nigērijas, Indijas un Krievijas valdībām un parlamentiem, kā arī Ugandas, Nigērijas un Krievijas prezidentiem.

(1) OV C 349 E, 29.11.2013., 88. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0273.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0575.
(4) OV C 286 E, 22.10.2010., 25. lpp.
(5) OV C 169 E, 15.6.2012., 134. lpp.
(6) OV C 188 E, 28.6.2012., 62. lpp.
(7) OV C 251 E, 31.8.2013., 97. lpp.
(8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0335.
(9) OV C 377 E, 7.12.2012., 13. lpp.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika