Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 24. novembra „Septīto progresa ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju” (COM(2011)0776) un tam pievienoto dienesta darba dokumentu (SEC(2011)1372),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 26. jūnija „Astoto progresa ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju. Krīzes reģionālā un pilsētu dimensija" (COM(2013)0463) un tam pievienoto dienesta darba dokumentu (SWD(2013)0232),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 18. aprīļa ziņojumu „Kohēzijas politika — 2013. gada stratēģiskais ziņojums par programmu īstenošanu 2007.–2013. gadā” (COM(2013)0210) un tam pievienoto dienesta darba dokumentu (SWD(2013)0129),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 6. oktobra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, uz kuriem attiecas vienotais stratēģiskais satvars, un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (COM(2011)0615),

–  ņemot vērā 2009. gada 11. marta rezolūciju par Kohēzijas politiku: ieguldījums reālajā ekonomikā(1),

–  ņemot vērā 2010. gada 7. oktobra rezolūciju par ES kohēzijas un reģionālo politiku pēc 2013. gada(2),

–  ņemot vērā 2010. gada 20. maija rezolūciju par kohēzijas politikas ieguldījumu Lisabonas mērķu un stratēģijas “ES 2020” mērķu sasniegšanā(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 6. oktobra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par īpašiem noteikumiem attiecībā uz Eiropas Reģionālās attīstības fondu un mērķi “Ieguldījums izaugsmei un nodarbinātībai” un par Regulas (EK) Nr. 1080/2006 atcelšanu (COM(2011)0614),

–  ņemot vērā Reģionu Komitejas uzraudzības ziņojumu par stratēģiju “Eiropa 2020", Reģionu komiteja, 2013. gada oktobris,

–  ņemot vērā Komisijas Reģionālās un pilsētvides ģenerāldirektorāta un Nodarbinātības, sociālo lietu un vienlīdzīgu iespēju ģenerāldirektorāta 2013. gada jūlija kopīgo dokumentu „ES kohēzijas politikas ieguldījums nodarbinātībā un izaugsmē Eiropā”,

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada jūnijā publicēto pētījumu „Kohēzijas politika pēc 2013. gada — tiesību aktu priekšlikumu kritisks novērtējums”,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0081/2014),

A.  tā kā empīriskie pierādījumi liecina, ka ekonomikas, finanšu un sociālā krīze ir apturējusi vai pat pavērsusi atpakaļ konverģences procesu, tādējādi padziļinot atšķirības starp reģioniem un pārtraucot ilgstošu laikposmu, kurā konsekventi ir mazinājušās reģionālās atšķirības, kas izteiktas ar tādiem rādītājiem kā IKP uz vienu iedzīvotāju un bezdarbs ES, vienlaikus smagāk skarot Savienības vājākos reģionus;

B.  tā kā publisko resursu apjoms dalībvalstīs un ES līmenī ir samazinājies un ir pakļauts aizvien lielākam spiedienam un krīze un tai sekojošā lejupslīde, kā arī valsts parāda krīze vairākās dalībvalstīs ir likusi tām visbeidzot īstenot nepieciešamās būtiskās strukturālās reformas, lai atjaunotu ekonomikas izaugsmi un darbvietu izveidi, tādējādi dažkārt novedot pie struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzfinansējuma samazinājumiem;

C.  tā kā fiskālās konsolidācijas politika ir palielinājusi kohēzijas politikas kā publisko ieguldījumu avota nozīmi, īpaši vietējā līmenī, jo šī politika aptver vairāk nekā pusi no valsts ieguldījumiem nozīmīgā skaitā dalībvalstu un reģionu;

D.  tā kā krīze negatīvi ietekmē visus Eiropas reģionus un pilsētas, tādējādi palielinot atkarību no kohēzijas politikas finansējuma arī pārejas reģionos un attīstītākos reģionos;

E.  tā ieguldījumam stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā ir ļoti spēcīga reģionālā dimensija, kas būtu jāņem vērā, sagatavojot un īstenojot nākamās paaudzes programmas saskaņā ar kohēzijas un citiem ES ieguldījumu politikas virzieniem;

F.  tā kā kohēzijas politikā uzsvars līdz šim vairāk ir likts uz apguvi, nevis uz mērķu noteikšanu un to īstenošanas uzraudzību un novērtēšanu, jo uzraudzības un novērtēšanas sistēmas nav pilnībā izpildījušas savu uzdevumu uzlabot diferencētu mērķu noteikšanu saskaņā ar vietējām, reģionālajām un starpreģionālajām īpašībām, iezīmēm un vajadzībām;

G.  tā kā kohēzijas politika joprojām ir ES publiskā finansējuma galvenais avots saistībā ar daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam un tā kā kohēzijas politikas jaunais satvars liek visu uzsvaru uz nepieciešamību koncentrēt ieguldījumus svarīgās reģionālā un vietējā līmeņa jomās, piemēram, darba vietu radīšanā, MVU, nodarbinātībā (jo īpaši jauniešu nodarbinātībā), darbaspēka mobilitātē, apmācībā un izglītībā, pētniecībā un inovācijās, IKT, ilgtspējīgā transportā un sastrēgumu novēršanā, ilgtspējīgā enerģētikā, vides aizsardzībā, valsts sektora iestāžu institucionālo spēju un efektīvas valsts pārvaldes veicināšanā, pilsētvides attīstībā un pilsētās;

H.  tā kā nepieciešamība panākt lielākus rezultātus ar mazākiem resursiem ir sekmējusi gudras specializācijas iekļaušanu jaunajā kohēzijas politikas sistēmā (Kopīgo noteikumu regula(4)), lai reģioni pieņemtu stratēģisku un mazāk sašķeltu pieeju ekonomikas attīstībai ar mērķtiecīgu atbalstu pētniecībai un inovācijām;

I.  tā kā partnerība un daudzlīmeņu pārvaldība ir horizontāli vispārēji principi, ar kuriem tiek īstenota Savienības stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei saistībā ar kohēzijas politikas nākamo tiesisko regulējumu;

J.  tā kā 2007.–2013. gada programmas darbības laikā veiktajos novērtējumos netika pievērsta uzmanība pilnam novērtējuma ciklam, tostarp lietderībai, efektivitātei un ietekmei;

K.  tā kā finansējuma apgūšanas līmenis dalībvalstīs ir aptuveni 50 % un 30 % šajā periodā pagājušajā gadā;

L.  tā kā MVU ir grūtības saņemt finansējumu no banku sektora,

Vispārīgas īstenošanas problēmas pašreizējā plānošanas periodā

1.  atzinīgi vērtē 7. un 8. progresa ziņojumu un 2013. gada stratēģisko ziņojumu un aicina Komisiju, kas pašlaik sāk veikt ex post novērtējumus par 2007.–2013. gadu, un dalībvalstis nodrošināt, ka uzraudzības un novērtējuma pamatā ir ticami dati, tajā tiek ņemts vērā darbību lietderīgums, efektivitāte un ietekme un tas tiek pabeigts līdz 2015. gada termiņa beigām, kā paredzēts iepriekšējā Vispārīgajā regulā, lai gūtu skaidru pieredzi nākamā plānošanas perioda īstenošanas vajadzībām;

2.  uzskata, ka budžeta konsolidācijas politika pati par sevi nav pietiekama, lai palielinātu izaugsmi un veicinātu ieguldījumus, kuri rada kvalitatīvas un ilgtspējīgas darbvietas, kas pieprasa arī veikt pasākumus ekonomikas atbalstam un joprojām trauslā un lēnā progresa veicināšanai, lai virzītos uz ekonomikas atveseļošanu;

3.  aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt ieguldījumus uzņēmējdarbības, jaunu uzņēmumu veidošanas un pašnodarbinātības jomā, lai radītu jaunas darbvietas, jo īpaši tāpēc, ka MVU un mikrouzņēmumi nodrošina vairāk nekā divas trešdaļas darbvietu ES privātajā sektorā; uzskata, ka īpašs uzsvars būtu liekams uz reģionālo un vietējo līmeni; turklāt uzskata, ka ieguldījumi sociālajā uzņēmējdarbībā sniedz labu papildu iespēju apmierināt sociālās vajadzības, kuras neapmierina sabiedriskie labumi un pakalpojumi;

4.  pauž bažas par pietiekamu publisku finanšu resursu trūkumu, jo īpaši vietējā līmenī, lai pienācīgi īstenotu stratēģiju „Eiropa 2020”, ekonomikas krīzes ietekmes dēļ, kā arī tāpēc, ka ievērojams skaits mazāk attīstītu dalībvalstu un reģionu ir ļoti atkarīgi no kohēzijas politikas finansējuma; uzskata, ka pirms jebkāda lēmuma pieņemšanas, kas skar iespējamas makroekonomiskas sankcijas, būtu rūpīgi jāizvērtē noteiktu dalībvalstu attīstības ievērojamā atkarība no kohēzijas finansējuma;

5.  uzskata — lai gan kohēzijas politikai piešķirtie resursi pašreizējā daudzgadu finanšu shēmā ir salīdzinoši nelieli salīdzinājumā ar vietējām vajadzībām, lielākas efektivitātes un sinerģijas starp ES budžetu un dalībvalstu budžetiem nodrošināšana joprojām var būt nozīmīga izaugsmes veicināšanas politikas svira;

6.  uzskata –– lai veicinātu „Eiropa 2020 — stratēģijas gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” sasniegšanu saskaņā ar ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķiem, neraugoties uz vajadzību pievērst uzmanību nozarēm, kurās ir ilgtermiņa potenciāls darbvietu radīšanai un inovācijām, ir svarīgi ņemt vērā daudzu mazāk attīstīto reģionu ievērojamās vajadzības attiecībā uz ieguldījumiem infrastruktūras projektos svarīgākajās nozarēs, piemēram, transportā, telesakaros un ilgtspējīgā enerģētikā;

7.  uzskata — neskatoties uz to, ka vietējās un reģionālās iestādes ir iesaistītas partnerības nolīgumu sagatavošanā, ir jāveic turpmāki pasākumi, lai nostiprinātu kohēzijas politikas, stratēģijas „Eiropa 2020” un Eiropas pusgada pārvaldības sistēmas teritoriālo dimensiju, nodrošinot īstu dialogu un papildināmību starp dažādajiem pārvaldības līmeņiem, no vienas puses, un šajos līmeņos noteikto prioritāšu atbilstību vajadzībām un īpatnībām, kas noteiktas valsts, reģionālajā un vietējā līmenī, no otras puses; šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pašvaldību un reģionu pienācīgu iesaistīšanos nacionālo stratēģiju izveidē un konkrēto problēmu un uzdevumu definēšanā, izvairoties no jebkāda administratīvā sloga palielināšanas;

8.  uzskata, ka kohēzijas politika vislabāk var sniegt stratēģijai „Eiropa 2020” teritoriālo dimensiju, kas nepieciešama, lai novērstu ļoti būtiskās attīstības atšķirības Savienībā un dalībvalstīs un nodrošinātu izaugsmes potenciāla nodrošināšanu arī Savienības tālākajos un vismazāk apdzīvotajos reģionos, kā arī risināt to, ka institucionālo spēju atšķirības neļauj dažādiem reģioniem vienādi izmantot attiecīgos mērķus kā atskaites punktu;

Pievēršanās nodarbinātības un sociālās iekļaušanas jautājumiem

9.  pauž īpašas bažas, ka krīzes rezultātā ir ievērojami pieaudzis procentuālais to iedzīvotāju īpatsvars, kuriem draud nabadzība vai sociālā atstumtība, kuri cieš no materiālās nenodrošinātības, vides degradācijas un sliktiem sadzīves apstākļiem vai kuriem raksturīga ārkārtīgi zema nodarbinātības intensitāte un draud atstumtība un enerģētiskā nabadzība, lielākoties konverģences reģionos un pilsētās, un jo īpaši reģionos galvaspilsētu tuvumā, kuras saskaņā ar rādītājiem tiek klasificētas kā attīstītas pilsētas, vienlaikus vairāk skarot tieši sievietes, viena vecāka ģimenes, lielas ģimenes, kurās ir vismaz četri bērni, aprūpētājus (jo īpaši tos, kuri rūpējas par ģimenes locekļiem ar invaliditāti), atstumtu kopienu locekļus vai vecākus cilvēkus pirmspensijas vecumā, kuriem nav pieejamas vienlīdzīgas iespējas;

10.  uzskata, ka ir steidzami jārisina šīs problēmas, kas nodara smagu kaitējumu kohēzijai starp reģioniem un var apdraudēt Savienības konkurētspēju vidējā un ilgā termiņā, liekot uzsvaru uz politikas virzieniem, kuri nodrošina ilgtspējīgu, kvalitatīvu nodarbinātību un sociālo integrāciju, un jo īpaši pievēršot uzmanību jauniešiem, šajā sakarībā veicinot MVU būtisko nozīmi, samazinot sadrumstalotību un atvieglojot darbvietu nomaiņu, koncentrējoties uz tādām pārkvalificēšanās programmām ilgtermiņa bezdarbniekiem, kam pamatā ir to personu pieredze, kuru karjera tuvojas noslēgumam, un veicinot vienlīdzīgu sieviešu un vīriešu ekonomisko neatkarību; uzskata, ka ir būtiski arī veicināt fizisko pieejamību un informācijas un komunikācijas līdzekļu pieejamību un ka šā mērķa īstenošana jānovērtē, pamatojoties uz uzticamiem, objektīviem un salīdzināmiem rādītājiem un ņemot vērā demogrāfiskās problēmas;

11.  uzsver, cik svarīga ir Eiropas Sociālā fonda (ESF) nozīme cilvēku kapitāla atšķirību mazināšanā starp reģioniem un nodarbinātības līmeņa paaugstināšanā, vienlaikus un kopā ar Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF) palīdzot īstenot dažas no Savienības pašreizējām lielākajām prioritātēm, proti, veicināt jauniešu nodarbinātību un darba tirgu, sekmēt ilgtspējīgu ekonomiku un izaugsmi, samazināt tādu personu skaitu, kuras priekšlaicīgi pārtrauc mācības, un apkarot nabadzību, diskrimināciju un sociālo atstumtību; tādēļ prasa pastiprināt pareizas finanšu pārvaldības principu, jo īpaši attiecībā uz ESF darbību lietderību un efektivitāti, aicina Komisiju pilnībā analizēt ESF vispārējo un reālo ietekmi uz bezdarba līmeni un darbvietu izveidi;

12.  atzīst, ka liela daļa no ESF izdevumiem ir piešķirti, lai veicinātu darbvietu radīšanu un uzlabošanu, atbalstītu nelabvēlīgā situācijā esošo grupu, tostarp cilvēku ar invaliditāti, integrāciju un līdzdalību un veidotu visiem atvērtu un iekļaujošu sabiedrību; tomēr uzsver, ka krīzes laikā lielāka uzmanība būtu jāvelta tam, lai ESF līdzekļi tiktu efektīvi izmantoti cīņai pret vietējo un reģionālo nevienlīdzību un sociālo atstumtību, darba iespēju nodrošināšanai vismazāk aizsargātajām grupām, jo īpaši jauniešiem, kā arī tam, lai veicinātu sieviešu reintegrāciju darba tirgū, mazinot dzimumu segregāciju;

13.  norāda, ka dažos reģionos to jauniešu lielais īpatsvars, kuri priekšlaicīgi pārtraukuši mācības, ievērojami pārsniedz 10 % mērķi un ka šiem jauniešiem ir jāsaņem viņu vajadzībām atbilstošs izglītības, apmācības vai darba piedāvājums; šajā saistībā norāda, cik svarīga tiem, kuri priekšlaicīgi pārtraukuši mācības, ir „garantija jauniešiem”; uzsver, ka nolūkā samazināt priekšlaicīgi mācības pārtraukušo jauniešu skaitu ir svarīgi, lai izglītības sistēma būtu iekļaujoša un piedāvātu vienādas iespējas visiem jauniešiem; uzsver, ka tāpēc ir jārod risinājums mazkvalificēto jauniešu integrācijai darba tirgū, nodrošinot pieejamu un kvalitatīvu profesionālo apmācību un stažēšanās iespējas, lai palīdzētu apgūt prasmes, jo kvalifikācijas trūkuma sekas var būt bezdarbs, savukārt bezdarbs palielina nabadzības risku un rada daudzas sociālas problēmas, kas saistītas ar atstumtību, atsvešināšanos un nespēju veidot patstāvīgu dzīvi; norāda, ka tāpēc būtiska nozīme ir ESF ieguldījumam, palīdzot lielākam skaitam jauniešu turpināt mācības un iegūt darbam un profesijai vajadzīgo kvalifikāciju, kā arī paplašinot kvalitatīvas izglītības pieejamību ar īpašiem projektiem bērniem no nelabvēlīgā situācijā esošām grupām un minoritātēm, tostarp cilvēkiem ar invaliditāti; aicina dalībvalstis veicināt atbilstošu profesionālo apmācību un stažēšanos tiem, kuriem tā būs noderīga;

14.  uzsver, ka jauniešu nodarbinātība ir lielā mērā atkarīga no vispārējās ekonomiskās situācijas un ka tāpēc virzībā no izglītības uz darba dzīvi viņiem ir svarīgs atbalsts, vadība un pārraudzība; uzskata, ka tāpēc Komisija visus turpmākos politikas priekšlikumus šajā jomā varētu pieskaņot iniciatīvai „Jaunatne kustībā” un „Jaunatnes iespēju iniciatīvai”;

15.  uzsver, ka atsevišķos reģionos nodarbinātības līmenis joprojām nesasniedz 60 % un ir daži reģioni, kuri atpaliek no valstī noteiktajiem mērķrādītājiem pat par 20–25 %, un šī situācija ir īpaši nelabvēlīga jauniešiem, sievietēm, vecāka gadagājuma cilvēkiem, aprūpētājiem un cilvēkiem ar invaliditāti; uzsver, ka dažiem krīzes pasākumiem bijusi nelabvēlīga ietekme uz kohēziju un tie ir būtiski palielinājuši nevienlīdzību Eiropas Savienībā; uzsver –– lai cilvēkiem, kuri pārstāv augsta riska grupas, saglabātu darbu vai radītu nodarbinātības iespējas, ir jāveic mērķtiecīgi pasākumi, kas vērsti uz darbvietu radīšanu, apmācības iespēju nodrošināšanu un darba saglabāšanu; uzsver, ka dažās savrupās apdzīvotās vietās bez darba dzīvo jau vairākās paaudzēs un visvairāk apdraudētas ir nelabvēlīgos apstākļos esošās kopienas;

16.  norāda, ka nodarbinātības līmenis joprojām ir daudz zemāks par stratēģijas „Eiropa 2020” mērķi — panākt, ka līdz 2020. gadam ir nodarbināti vismaz 75 % iedzīvotāju vecumā no 20 līdz 64 gadiem; atzīmē, ka, tā kā reģionālā mērogā īpašu mērķu attiecībā uz nodarbinātības līmeni nav, dalībvalstis ir individuāli noteikušas valsts mērķus, kuri vairumā gadījumu nav sasniegti, jo finanšu un ekonomikas krīzei ir bijusi spēcīga asimetriska ietekme uz reģionāliem darba tirgiem, galvenokārt Dienvideiropā, būtiski palielinot jauniešu bezdarbu;

17.  uzskata, ka visi reģioni saskaras ar problēmu nodrošināt ilgtspējīgu izaugsmi un palielināt resursu efektivitāti; šajā sakarībā uzsver tādas politikas nepieciešamību, kurā ietverta prioritāšu noteikšana izdevumiem izdevumus izglītības, mūžizglītības, pētniecības, inovācijas un attīstības, energoefektivitātes un vietējās uzņēmējdarbības jomā, kā arī jaunu finanšu instrumentu izveide visu veidu uzņēmumiem, jo īpaši MVU;

18.  atgādina, ka MVU ir raksturīga spēja radīt darbvietas, un mudina dalībvalstis izstrādāt politikas virzienus, ar kuriem finansēšana un finansēšanas noteikumi kļūtu pieejamāki MVU; prasa Komisijai strādāt kopā ar dalībvalstīm, lai uzlabotu sistēmas pārredzamību uzaicinājumos iesniegt piedāvājumu un to paredzamību un lai samazinātu laikposmu starp uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu un līgumu piešķiršanu, jo īpaši attiecībā uz MVU, kas konkurē strauji mainīgajā vidē;

19.  mudina īpašu uzmanību pievērst kultūras un radošajām nozarēm, sniedzot ieguldījumu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā, jo īpaši saistībā ar darbvietu veidošanu; uzsver, ka šīs nozares sniedz būtisku ieguldījumu reģionu un pilsētu attīstībā; pieprasa īstenot ilgtspējīgus pasākumus, lai veicinātu tālākizglītību īpaši sievietēm, kas saistītas ar šīm nozarēm, lai nodrošinātu, ka viņu kvalifikāciju var efektīvi izmantot un radīt jaunas darba iespējas;

Novērtējuma pierādījumi

20.  atgādina — lai gan pastāv būtiski pierādījumi par to, ka kohēzijas politikas īstenošana ir paātrinājusies un ka attiecīgās programmas ir sniegušas būtisku ieguldījumu daudzās jomās, kurās ir nepieciešami ieguldījumi ekonomikas modernizācijai un konkurētspējai, piemēram, pētniecībā un attīstībā, atbalstā MVU, industrializācijas atjaunošanā, sociālajā integrācijā, izglītībā un apmācībā, daudzas dalībvalstis riskē nepabeigt savu programmu īstenošanu līdz pašreizējā plānošanas perioda beigām; šajā sakarībā mudina Komisiju rūpīgi analizēt zemo apgūšanas rādītāju cēloņus un dalībvalstis nodrošināt līdzfinansējumu, lai paātrinātu fondu īstenošanu;

21.  mudina dalībvalstis izpētīt sinerģijas iespējas starp kohēzijas politikas finansējumu un citiem ES finansējuma avotiem (proti, attiecībā uz TEN-T, TEN-E, CEF, „Apvārsnis 2020”, COSME un citām programmām), kā arī Eiropas Investīciju bankas un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas sniegto finansējumu; prasa dalībvalstīm paātrināt īstenošanu un vienkāršot un uzlabot piekļuvi pieejamam finansējumam, lai veicinātu, ka MVU, pilsoniskās sabiedrības organizācijas, vietējās pašvaldības un citi ieinteresētie saņēmēji to izmanto;

Uzraudzības un novērtēšanas problēmas

22.  uzskata, ka novērtējumam ir svarīga loma politikas debatēs un pieredzes gūšanā, tomēr pauž bažas par to, ka noteikto mērķu kvalitāte un kvalitātes atšķirības daudzos ziņojumos par gūtajiem panākumiem apgrūtina iespējas saredzēt pilnīgu un precīzu ainu par gūtajiem panākumiem virzībā uz mērķiem reģionālajā un vietējā līmenī, lai gan uzraudzības datu un informācijas sniegšana par īstenošanu uzlabojas; uzsver, ka novērtējumā ir jāizvērtē, vai pastāv nevajadzīgs slogs saņēmējiem, tostarp MVU, vietējām un reģionālajām iestādēm un NVO, un jāierosina pasākumi tā atvieglošanai; uzskata, ka nedrīkst noteikt nekādu papildu slogu, kas saistīts ar uzraudzību;

23.  uzskata, ka progresa ziņojumi nesniedz pilnīgu ainu par kohēzijas politikas īstenošanā un noteikto mērķu sasniegšanā gūtajiem panākumiem vai nu attiecīgajā līmenī nepieejamo datu dēļ, vai arī nepietiekami skaidras saiknes dēļ starp sniegtajiem statistikas datiem un novērtējamiem kohēzijas politikas rezultātiem;

24.  prasa Komisijai un dalībvalstīm, lai uzlabotu ziņošanas pārredzamību un plānošanas un īstenošanas kvalitāti, pilnībā izmantot uzraudzības un novērtēšanas līdzekļus, kas pieejami saistībā ar pašreizējo tiesisko regulējumu (spēcīgāka orientēšanās uz rezultātiem, kopējie īstenošanas rādītāji, programmām specifisku rezultātu rādītāju izvēle un skaidra izpildes sistēma);

25.  uzskata –– lai gan ERAF un Kohēzijas fonda līdzfinansēto kohēzijas politikas programmu 2007.–2013. gadam novērtējumi parāda, ka dalībvalstīs kopumā ir pietiekama izpratne par dzimumu līdztiesības prasību programmu izstrādāšanā (70 %(5)), tomēr šie novērtējumi arī parāda, ka dzimumu līdztiesības aspekts nav efektīvi integrēts šajās programmās (mazāk par 8 %), skaidri nosakot problēmas vai kvantitatīvos mērķus; aicina Komisiju turpināt uzlabot dalībvalstu ziņošanas sistēmas, ieviešot un izmantojot rādītājus, lai būtu iespējams novērtēt, kādā mērā kohēzijas politikas ietvaros ir ticis sniegts atbalsts reāliem uzlabojumiem dzimumu līdztiesības jomā un kādā mērā šis mērķis ir sasniegts;

26.  mudina Komisiju pārbaudīt, vai vadošās iestādes piemēro Maksājumu kavējumu direktīvu saistībā ar projektu saņēmējiem, un veikt piemērotus pasākumus, lai novērstu maksājumu kavējumus;

27.  aicina Komisijas Iekšējās revīzijas dienestu un Eiropas Revīzijas palātu veikt vairāk lietderības revīziju attiecībā uz Kohēzijas fondiem un struktūrfondiem, jo īpaši ESF;

o
o   o

28.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

(1) OV C 87 E, 1.4.2010., 113. lpp. (2) OV C 371 E, 20.12.2011., 39. lpp. (3) OV C 161 E, 31.5.2011., 120. lpp. (4) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regula (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.). (5) http://ec.europa.eu/regional_policy/sources/docgener/evaluation/pdf/2009-03-16-inception-report.pdf