Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (turpmāk tekstā — „ES līgums”) preambulu, jo īpaši tās otro ievilkumu un ceturto līdz septīto ievilkumu,

–  ņemot vērā cita starpā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu, 3. panta 3. punkta otro ievilkumu un 6. un 7. pantu, kā arī LES un LESD pantus, kas attiecas uz pamattiesību ievērošanu, veicināšanu un aizsardzību ES,

–  ņemot vērā 2000. gada 7. decembrī pieņemto Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (turpmāk tekstā — „Harta”), kas tika izsludināta 2007. gada 12. decembrī Strasbūrā un stājās spēkā ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā 2009. gada decembrī,

–  ņemot vērā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK), Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas, Ministru komitejas, cilvēktiesību komisāra un Venēcijas komisijas konvencijas, ieteikumus, rezolūcijas un ziņojumus,

–  ņemot vērā 1996. gadā pārskatīto Eiropas Sociālo hartu un Eiropas Sociālo tiesību komitejas judikatūru,

–  ņemot vērā ANO konvencijas par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, kurai ES un gandrīz visas dalībvalstis ir līgumslēdzējas puses,

–  ņemot vērā pamatprincipus par galēju nabadzību un cilvēktiesībām, kurus 2012. gada 27. oktobrī pieņēma ANO Cilvēktiesību padome (A/HRC/21/39),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumus attiecībā uz Līguma par Eiropas Savienību 7. pantu „Savienības pamatvērtību ievērošana un veicināšana” (COM(2003)0606), „Stratēģija Pamattiesību hartas efektīvai īstenošanai Eiropas Savienībā” (COM(2010)0573), „Darbības pamatnostādnes par pamattiesību ņemšanu vērā Komisijas ietekmes novērtējumos” (SEC(2011)0567),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 23. maija secinājumus par Padomes darbību un iniciatīvām saistībā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas īstenošanu un Padomes pamatnostādnes par metodiskiem pasākumiem, kas būtu jāveic, lai pārbaudītu pamattiesību saderīgumu Padomes sagatavošanas struktūrās(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada ziņojumu par ES Pamattiesību hartas piemērošanu 2012. gadā (COM(2013)0271) un tam pievienotos dienestu darba dokumentus,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada ziņojumu par Savienības pilsonību „ES pilsoņi — jūsu tiesības, jūsu nākotne” (COM(2013)0269),

–  ņemot vērā Stokholmas programmu „Atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā”(2),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „ES programma attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām līdz 2020. gadam” (COM(2011)0173) un Eiropadomes 2011. gada 24. jūnija secinājumus,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Romu integrācijas valsts stratēģiju īstenošanā veiktie pasākumi” (COM(2013)0454) un priekšlikumu Padomes ieteikumam par efektīviem romu integrācijas pasākumiem dalībvalstīs (COM(2013)0460),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 28. novembra Pamatlēmumu 2008/913/TI par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm(3),

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības(4), Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(5), un priekšlikumu Padomes direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas (COM(2008)0426),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un tādu datu brīvu apriti(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem(7),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas lēmumus un judikatūru, kā arī judikatūru, ko iedibinājušas valsts konstitucionālās tiesas, kuras, interpretējot valsts tiesību aktus, atsaucas arī uz Hartu,

–  ņemot vērā J. M. Barroso 2013. gada 11. septembra uzrunu Eiropas Parlamentā par situāciju Eiropas Savienībā un V. Reding 2013. gada 4. septembra uzrunu Eiropas politikas pētījumu centrā (CEPS) (Brisele) par Eiropas Savienību un tiesiskumu,

–  ņemot vērā Dānijas, Vācijas, Nīderlandes un Somijas ārlietu ministru 2013. gada 6. marta vēstuli Komisijas priekšsēdētājam J. M. Barroso, kurā aicināts izveidot mehānismu pamatvērtību ievērošanas veicināšanai dalībvalstīs,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 6. un 7. jūnija secinājumus par pamattiesībām un tiesiskumu un par Komisijas 2012. gada ziņojumu par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanu,

–  ņemot vērā Padomes prezidentvalsts Īrijas 2013. gada 9. un 10. maijā organizētās konferences „Līdztiesīgi Eiropas pilsoņi — līdztiesība, pamattiesības un tiesiskums” secinājumus,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) 2013. gada 7. jūnija 4. ikgadējo simpoziju „Tiesiskuma veicināšana ES”,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 13. septembra secinājumu projektu par Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras novērtējumu,

–  ņemot vērā FRA darbības, gada ziņojumus, pētījumus un atzinumus, jo īpaši gada ziņojumu par pamattiesību situāciju ES 2012. gadā,

–  ņemot vērā FRA, UNDP, Pasaules Bankas un Komisijas kopīgo ziņojumu „Romu situācija 11 ES dalībvalstīs — pētījuma rezultātu pārskats”, kas publicēts 2012. gada maijā,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta jautājumā par migrantu cilvēktiesībām ziņojumu par ES ārējo robežu pārvaldību un tās ietekmi uz migrantu cilvēktiesībām, kas publicēts 2013. gada aprīlī,

–  ņemot vērā NVO ziņojumus un pētījumus par cilvēktiesībām un Parlamenta Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas pieprasītos pētījumus šajā jomā un jo īpaši pētījumu par tematu „Trīspusējas attiecības starp pamattiesībām, demokrātiju un tiesiskumu ES — virzība uz ES Kopenhāgenas mehānismu”,

–  ņemot vērā rezolūcijas par pamattiesībām un cilvēktiesībām, jo īpaši 2010. gada 15. decembra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2009. gadā un to efektīvu īstenošanu pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā(8) un 2012. gada 12. decembra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2010.–2011. gadā(9),

–  ņemot vērā 2004. gada 22. aprīļa rezolūciju par vārda un informācijas brīvības pārkāpuma riskiem ES un jo īpaši Itālijā (Pamattiesību hartas 11. panta 2. punkts)(10),

–  ņemot vērā 2005. gada 8. jūnija rezolūciju par minoritāšu aizsardzību un diskriminācijas novēršanas politiku paplašinātajā Eiropā(11),

–  ņemot vērā 2008. gada 10. jūlija rezolūciju par romu uzskaiti pēc etniskās piederības Itālijā(12),

–  ņemot vērā 2009. gada 17. septembra rezolūciju par Lietuvas tiesību aktu par nepilngadīgo aizsardzību pret publiskas informācijas kaitīgo ietekmi(13),

–  ņemot vērā 2010. gada 9. septembra rezolūciju par romu stāvokli un pārvietošanās brīvību Eiropas Savienībā(14),

–  ņemot vērā 2011. gada 19. janvāra rezolūciju par vārda brīvības pārkāpšanu un ar seksuālo orientāciju saistīto diskrimināciju Lietuvā(15),

–  ņemot vērā 2011. gada 9. marta rezolūciju par ES stratēģiju romu integrācijai(16),

–  ņemot vērā 2011. gada 10. marta rezolūciju par plašsaziņas līdzekļu likumu Ungārijā(17),

–  ņemot vērā 2013. gada 21. maija rezolūciju par ES hartu — standartu noteikšana attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu brīvību ES(18),

–  ņemot vērā 2012. gada 24. maija rezolūciju par homofobijas apkarošanu Eiropā(19),

–  ņemot vērā 2013. gada 14.marta rezolūciju par cīņas pastiprināšanu pret rasismu, ksenofobiju un naida noziegumiem(20),

–  ņemot vērā 2011. gada 15. septembra rezolūciju par ES centieniem korupcijas apkarošanā(21),

–  ņemot vērā 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu — ieteicamie pasākumi un iniciatīvas (galīgais ziņojums)(22),

–  ņemot vērā 2013. gada 3. jūlija rezolūciju par pamattiesību stāvokli Ungārijā — standarti un prakse (saskaņā ar EP 2012. gada 16. februāra rezolūciju)(23),

–  ņemot vērā 2012. gada 11. septembra rezolūciju par iespējamo CIP gūstekņu nogādāšanu un nelikumīgu turēšanu apcietinājumā Eiropas valstīs — saistībā ar EP TDIP komitejas ziņojumu veiktie pasākumi(24) un saistībā ar 2013. gada 10. oktobra rezolūciju veiktie pasākumi(25),

–  ņemot vērā 2013. gada 11. septembra rezolūciju par Eiropas apdraudētajām valodām un lingvistisko daudzveidību Eiropas Savienībā(26),

–  ņemot vērā 1979. gada ANO Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011.–2020. gads), ko Padome pieņēma 2011. gada martā,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. septembra paziņojumu „Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015.” (COM(2010)0491),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2011. gada 7. aprīļa Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu,

–  ņemot vērā 2011. gada 5. aprīļa rezolūciju par prioritātēm un pamatnostādņu izklāstu jaunai ES politikai vardarbības pret sievietēm apkarošanai(27) un 2013. gada 6. februāra rezolūciju par ANO Sieviešu statusa komisijas 57. sesiju: visu veidu vardarbības pret sievietēm un meitenēm izskaušana un novēršana(28),

–  ņemot vērā 2012. gada 24. maija rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par principa „Vienlīdzīga samaksa vīriešiem un sievietēm par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu” piemērošanu(29),

–  ņemot vērā I un II darba dokumentu par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2012. gadā (referents: Louis Michel),

–  ņemot vērā publisku uzklausīšanu, ko 2013. gada 5. novembrī organizēja Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja par tematu „Pamattiesību situācija Eiropas Savienībā — kā pastiprināt pamattiesības, demokrātiju un tiesiskumu ES”,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas, kā arī Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A7–0051/2014),

A.  tā kā Eiropas integrācija ir 2. pasaules kara pelnos un pēc totalitāro režīmu īstenotas personu vajāšanas un apspiešanas dzimis projekts un tā kā tā mērķis ir nostiprināt Eiropas valstīs demokrātiju un tiesiskumu, lai ievērotu un veicinātu cilvēktiesības, pamattiesības, līdztiesību un minoritāšu aizsardzību, balstoties uz Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (UDHR), Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un citiem instrumentiem cilvēktiesību un pamattiesību jomā, un lai nepieļautu jebkādu autoritāru režīmu atjaunošanu;

B.  tā kā Eiropas Savienības projekta pamatā jābūt indivīdam, pilsonim vai iedzīvotājam un tā kā pamattiesības indivīdus aizsargā pret jebkāda līmeņa iestāžu iespējamu iejaukšanos viņu privātajā dzīvē, brīvībās un tiesībās, ļaunprātīgu izmantošanu un vardarbību; tā kā Eiropas veidošanas pamatā jābūt cilvēktiesību, pamatbrīvību, demokrātijas, ES līgumos minēto vērtību un principu, kā arī ar cilvēktiesībām saistīto starptautisko instrumentu (Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, Eiropas Cilvēktiesību konvencija, Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām u. c.) ievērošanai un sekmēšanai;

C.  tā kā Eiropas Savienība ir izveidojusi pamata acquis, kura mērķis ir nodrošināt pamattiesību ievērošanu, aizsardzību un veicināšanu, jo īpaši izstrādājusi Kopenhāgenas kritērijus, ietvērusi 2., 6. un 7. pantu ES līgumā, pieņēmusi Pamattiesību hartu, noteikusi pienākumu pievienoties Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, kā arī attiecīgos noteikumus dalībvalstu tiesību sistēmās;

D.  tā kā, stājoties spēkā Lisabonas līgumam, Harta ir pārveidojusi vērtības un principus konkrētās un atzītās tiesībās un tā kā Hartai ir vienāda vērtība ar Lisabonas līgumu, tā ir kļuvusi juridiski saistoša visām ES iestādēm, struktūrām un aģentūrām, kā arī dalībvalstīm, īstenojot ES tiesību aktus;

E.  tā kā Savienības iestādēs un dalībvalstīs, jo īpaši tām piemērojot un īstenojot Savienības tiesību aktus gan ES iekšienē, gan attiecībās ar trešām valstīm, ir jāveido, jāsekmē un jāstiprina patiesa pamattiesību kultūra; tā kā šādu vērtību un principu īstenošanas pamatā jābūt arī efektīvai hartā nodrošināto pamattiesību ievērošanas kontrolei, tostarp jau tiesību aktu priekšlikumu izstrādes laikā; tā kā citi apsvērumi nevar būt nozīmīgāki par minēto pamattiesību ievērošanu un nodrošināšanu, radot kaitējuma risku Eiropas Savienības lomai un tēlam cilvēktiesību aspektā, jo īpaši tās attiecībās ar trešām valstīm;

F.  tā kā Eiropas Savienība darbojas, pamatojoties uz pieņēmumu un savstarpēju uzticību, ka ES dalībvalstis ievēro demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesības, kuras nostiprinātas ECTK un Pamattiesību hartā, jo īpaši attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidi un savstarpējās atzīšanas principa ievērošanu;

G.  tā kā saskaņā ar savstarpējās atzīšanas principu personas var nodot no vienas jurisdikcijas uz citu, pirms tam rūpīgi nepārbaudot, vai, pieņemot attiecīgos lēmumus, tiek ievērotas cilvēktiesības;

H.  tā kā Eiropas Savienības Tiesa apvienotajās lietās C-411/10 un C-493/10 uzsvēra, ka pieņēmumam par pamattiesību ievērošanu ir jābūt atspēkojamam un ka tāpēc tiesnešiem ir jāpārbauda, vai ir pamatots iemesls uzskatīt, ka citu dalībvalstu tiesu sistēmā ir sistēmiskas problēmas;

I.  tā kā tādējādi ir nepieciešams pārliecināties, vai valsts iestāžu rīcībā ir pietiekami daudz pierādījumu, lai pieņemtu pamatotu lēmumu par to, vai citu dalībvalstu tiesu sistēmā ir sistēmiskas problēmas;

J.  tā kā korupcija rada kaitējumu sociālajā jomā un pamattiesību pārkāpumus, jo organizētās noziedzības grupas to izmanto citu smagu noziegumu, piemēram, narkotiku un cilvēku tirdzniecības, veikšanā; tā kā efektīva, neatkarīga un objektīva tiesu sistēma ir būtiska, lai nodrošinātu tiesiskumu un Eiropas iedzīvotāju pamattiesību un pilsonisko brīvību aizsardzību;

K.  tā kā Eiropas Savienība piedzīvo ekonomikas un finanšu, kā arī demokrātijas un konstitucionālo krīzi, kā to apliecināja nesenie notikumi dažās dalībvalstīs, un tā kā šie saspīlējumi liecina par to, ka šīs krīzes risināšanai trūkst piemērotu instrumentu un politiskās gribas un ka pastāv grūtības piemērot pašreizējos līgumus paredzētos uzraudzības, novērtēšanas un sankciju mehānismus, jo īpaši ES līguma 2. un 7. pantā paredzētās prasības;

L.  tā kā Eiropas Parlaments vairākkārt paudis atbalstu mehānismu stiprināšanai, lai nodrošinātu ES līguma 2. pantā noteikto Savienības vērtību ievērošanu, aizsardzību un veicināšanu un lai varētu pārvarēt krīzi Savienībā un dalībvalstīs, un tā kā Parlaments un NVO guvuši Komisijas, Padomes un dalībvalstu atbalstu šajā jomā, un pašlaik tiek apspriesta jauna mehānisma izveide;

M.  tā kā FRA 2012. gada ziņojuma par tematu „Eiropas Savienība kā vērtību kopiena — pamattiesību nodrošināšana krīzes apstākļos” galvenajā iedaļā uzsver, ka ir jācenšas panākt vienotu izpratni par 2. pantā minētajām vērtībām un izrietošajām juridiskajām saistībām, un tādēļ ES ir jāveido pastāvīgs dialogs;

N.  tā kā Komisija norādīja, ka tā vēlas stiprināt tiesiskumu Eiropas Savienībā un ka tā varētu ierosināt izmantot brīdinājuma vēstules saistībā ar ES līguma 7. panta 1. punktu; tā kā Komisija arī norādīja, ka jāveic grozījumi līgumos, un paziņoja, ka tā līdz 2013. gada beigām vai 2014. gada sākumam varētu iesniegt grozījumu priekšlikumu, lai rīkotu debates vēlēšanu laikā (tostarp par 7. pantu) un tiektos panākt vienprātību par minētajiem priekšlikumiem ar mērķi nodrošināt, ka ES politika pamattiesību jomā Eiropas Savienībā ir balstīta uz skaidriem noteikumiem un mehānismiem, rādītājiem, datiem un objektīviem faktiem, ir pārredzama, taisnīga un prognozējama un pienācīgi aizsargā indivīdu tiesības, demokrātiju un tiesiskumu;

O.  tā kā visiem lēmumiem par šo jautājumu pēc iespējas ātrāk jānodrošina iespēja garantēt, ka ES līguma 2., 6. un 7. pants tiek pareizi piemērots un ka katra pieņemtā lēmuma pamatā ir objektīvi kritēriji un novērtējums, tādējādi atspēkojot kritiku attiecībā uz rādītāju un novērtējuma kritēriju trūkumu, atšķirīgu attieksmi un politisko neobjektivitāti;

P.  tā kā Eiropas Savienībā un dalībvalstīs joprojām daudzos gadījumos tiek pārkāptas pamattiesības, kā norādīts Eiropas Komisijas, FRA, Eiropas Padomes gada un īpašajos ziņojumos (Eiropas Cilvēktiesību tiesas gada ziņojumos un spriedumos, Eiropas cilvēktiesību komisāra dokumentos un ziņojumos, Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas dokumentos), ANO dokumentos (tostarp ANO Cilvēktiesību padomes, ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos, īpašo referentu u. c. dokumentos un ziņojumos) un NVO (piemēram, Human Rights Watch, Amnesty International, Open Society Institute, ILGA-Europe, ECRE, Reporters without Borders, Freedom House u. c.) dokumentos utt., tā kā šādi pārkāpumi atkarībā no to smaguma un atkārtošanās liek Komisijai, Padomei un dalībvalstīm pienācīgi reaģēt;

Q.  tā kā minētās iestādes ir ziņojušas un paudušas savas bažas, jo īpaši attiecībā uz romu, migrantu, patvēruma meklētāju un bēgļu, minoritāšu un LGTB personu, plašsaziņas līdzekļu un žurnālistu situāciju, drošības, policijas, slepeno dienestu darbībām un nepieciešamajām izmeklēšanām, lai sauktu pie atbildības un sodītu atbildīgās personas par cilvēktiesību pārkāpumiem, valstu līdzdalību spīdzināšanas un sliktas izturēšanās gadījumos trešās valstīs un šādi iegūtu pierādījumu izmantošanu, aizturēšanas apstākļiem un sliktu izturēšanos;

R.  tā kā Līguma par Eiropas Savienību preambulā, ES Pamattiesību hartas 8., 9., 10., 19. un 21. pantā un ES Tiesas judikatūrā ir atzīta sociālo pamattiesību nozīme, apliecinot tās transversālos Kopienas tiesību aktu principos un tādējādi skaidri uzsverot, ka ES ir jānodrošina pamattiesības un pamatbrīvības, piemēram, tiesības apvienoties arodbiedrībās, streikot, pulcēties rīkot sanāksmes utt., kā noteikts Eiropas Sociālajā hartā, un tā kā līguma par Eiropas Savienības darbību 151. pantā ir skaidra norāde uz sociālajām pamattiesībām, piemēram, tām, kas noteiktas Eiropas Sociālajā hartā;

S.  tā kā Pamattiesību hartas 2. un 3. pantā ir noteiktas tiesības uz dzīvību un tiesības uz personas neaizskaramību;

T.  tā kā Eiropas Savienībā ir apmēram 100 miljonu bērnu un apmēram 80 miljonu Eiropas iedzīvotāju ar invaliditāti; tā kā personas ar invaliditāti un jo īpaši bērni joprojām nesaņem pietiekamu palīdzību un atbalstu saistībā ar iekļaušanu skolā un saskaras ar grūtībām saistībā ar piekļuvi ēkām vai pakalpojumiem un problēmām attiecībā uz to, ka viņus neuzklausa un, pieņemot lēmumus, kas ietekmē šo personu dzīvi, neņem vērā viņu viedokli; tā kā ES ir ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām līgumslēdzēja puse un tās pienākums ir veicināt, aizsargāt un ievērot cilvēku ar invaliditāti tiesības, kā to paredz Konvencija, kā arī pieņemt Konvencijas īstenošanas stratēģiju un nodrošināt, lai politika, kā arī pašreizējie un turpmākie primārie un sekundārie tiesību akti būtu saskaņā ar Konvencijas noteikumiem;

U.  tā kā sievietes un meitenes visbiežāk cieš no vardarbības dzimuma dēļ, ņemot vērā to, ka pēc aplēsēm 20–25 % sieviešu Eiropā vismaz vienreiz dzīves laikā ir cietušas no fiziskas vardarbības; tā kā vairāki simti tūkstošu Eiropā dzīvojošu sieviešu ir bijušas pakļautas dzimumorgānu kropļošanai un tūkstošiem meiteņu ir pakļautas šim riskam;

V.  tā kā ES sievietes salīdzinājumā ar vīriešiem nopelna vidēji par 16 % mazāk;

W.  tā kā nabadzība, dzimumu līdztiesības trūkums un ar dzimumu saistītie stereotipi palielina vardarbības un citu ekspluatācijas veidu, tostarp sieviešu tirdzniecības un prostitūcijas, risku, un kavē sieviešu pilnvērtīgu līdzdalību visās dzīves jomās;

X.  tā kā pamatbrīvības, cilvēktiesības un iespēju vienlīdzība būtu jānodrošina visiem Eiropas Savienības pilsoņiem; tā kā tomēr nacionālo minoritāšu un reģionālo un minoritāšu valodu aizsardzība pēc ES paplašināšanās ir ļoti svarīga, un to nevar nodrošināt, tikai apkarojot ksenofobiju un diskrimināciju, bet ir jāpieņem īpaši tiesiskie, valodas, kultūras, sociālie un citi pasākumi,

1.  uzsver, ka Eiropas Savienības politiskā, vēsturiskā un ētiskā projekta mērķis ir apvienot valstis, kuras kopīgi ievēro un veicina Eiropas kopīgās vērtības, piemēram, LES 2. pantā un Pamattiesību hartā, kā arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijā noteiktās vērtības, jo īpaši cieņas pret cilvēka ievērošanu, demokrātiju, tiesiskumu, pamattiesības, līdztiesību, brīvību, nediskrimināciju un minoritāšu aizsardzību, kas ir savstarpēji cieši saistītas un ir savstarpēji priekšnoteikumi, un tāpēc uzskata, ka vienam no Eiropas identitātes stūrakmeņiem jābūt cilvēktiesību, pamatbrīvību un demokrātijas, kas ir Eiropas vērtības, veicināšanai Savienībā un ārpus tās;

2.  ierosina Parlamentam, Komisijai un Padomei apliecināt konstruktīvas saistības aizsargāt un veicināt cilvēktiesības; uzsver, ka pamattiesību un pamatbrīvību ievērošana paredz darbības dažādos līmeņos; uzsver to nozīmi, kāda šajā jomā ir reģionālām un vietējām iestādēm, NVO un pilsoniskai sabiedrībai, un prasa Komisijai un Padomei uzlabot sadarbību ar minētajiem dalībniekiem;

3.  atgādina, ka Savienības iestādēm un dalībvalstīm ir jāievēro to pienākumi attiecībā uz pamatbrīvībām un pamattiesībām; norāda, ka līdzdalība starptautiskos līgumos, kas paredzēti cilvēktiesību aizsardzībai un veicināšanai, var tikai palīdzēt stiprināt pamattiesību aizsardzību ES;

4.  pauž nožēlu par satraucošajām tendencēm saistībā ar pamattiesību pārkāpumiem Eiropas Savienībā, jo īpaši imigrācijas un patvēruma, diskriminācijas un neiecietības, jo īpaši pret atsevišķām iedzīvotāju grupām (minoritātēm un migrantiem), drošības un terorisma, preses brīvības, brīvas pārvietošanās Savienībā, sociālo un apvienošanās tiesību jomā; arvien biežāk konstatē, ka dalībvalstu attieksme kavē minēto brīvību un pamattiesību ievērošanu, jo īpaši attiecībā uz romiem, sievietēm, LGTB personām, patvēruma meklētājiem, migrantiem un citām neaizsargātām grupām;

Institucionāli jautājumi

5.  atgādina, ka Eiropas Savienībai, tās iestādēm un dalībvalstīm ir būtiski nodrošināt LES 2. pantā noteikto Eiropas kopīgo vērtību ievērošanu un ka steidzami jāpiemēro un jāizmanto visi šim mērķim līgumos pašlaik paredzētie instrumenti, kā arī jāsagatavo nepieciešamie līgumu grozījumi; uzsver, ka pienākums pildīt Kopenhāgenas kritērijus nebeidzās pēc pievienošanās un tas joprojām ir saistošs dalībvalstīm un ka pamattiesības ir noteiktas Savienības primāro tiesību aktos, un ka gadījumos, kad ir spēkā Savienības tiesību akti, visām tiesām vai iestādēm Savienības vai valstu līmenī ir jāievēro Savienības pamattiesības; šajā sakarībā jo īpaši pauž nožēlu par ilgajām sarunām par pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību konvencijai un par to, ka ES pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību konvencijai vēl nav noslēgta;

6.  atgādina Eiropas iestādēm un dalībvalstīm, ka jebkurai ar pamattiesībām saistītai politikai vispirms ir jānodrošina, ka netiek veikti pārkāpumi, jo īpaši izmantojot pieejamos novēršanas un apelāciju instrumentus, pirms tiek pieņemts lēmums vai veikts pasākums, lai atsevišķus gadījumus varētu izskatīt un par tiem spriest pēc iespējas ātri un efektīvā, taisnīgā un līdztiesīgā veidā, novēršot diskrimināciju;

7.  uzskata, ka iedzīvotāji arvien vairāk pievērš uzmanību pamattiesību ievērošanai, aizsardzībai un sekmēšanai, kā apliecina mobilizācija un paaugstināta uzmanība pārkāpumu, ļaunprātīgas izmantošanas vai nevienlīdzības gadījumos gan ikdienā, gan arī simboliskos vai plaši zināmos gadījumos, ko veicina arī labāka informācijas aprite, izmantojot jaunās tehnoloģijas, sociālos tīklus un plašsaziņas līdzekļus; atgādina, ka jebkādi pārkāpumi, ļaunprātīga izmantošana vai nevienlīdzība kaitē demokrātijai un tiesiskumam, kā arī iedzīvotāju uzticībai iestādēm un to pārstāvjiem, jo īpaši politiķiem; uzsver, ka iestādēm un politiķiem ir jāapzinās un jāatbalsta šāda demokrātiskā tendence, veidojot jaunus mehānismus dialogam ar iedzīvotājiem un stiprinot pilsonisko, parlamentāro, tiesisko un plašsaziņas līdzekļu kontroli pār valsts iestādēm, kurām jābūt atklātākām un pārredzamākām, lai labāk aizstāvētu iedzīvotāju intereses;

8.  uzskata, ka, lai pilnīgi izmantotu līgumu potenciālu:

9.  uzsver, ka šo "jauno Kopenhāgenas mehānismu", kura mērķis ir uzraudzīt to, vai visas dalībvalstis efektīvā un saistošā veidā ievēro Kopenhāgenas kritērijus, varētu sākt izmantot nekavējoties, pamatojoties uz Komisijas lēmumu, pilnībā iesaistot Eiropas Parlamentu, un ka tam būtu:

10.  aicina Komisiju sadarbībā ar FRA pieņemt lēmumu, ar ko izveido tādu „jaunu Kopenhāgenas mehānismu”, tāpat kā tā pieņēma lēmumu, ar ko izveido ziņošanas par korupciju mehānismu ES un dalībvalstīs, kā arī pārskatīt FRA Reglamentu, lai tai piešķirtu lielākas pilnvaras un kompetenci;

11.  aicina izveidot, vēlams, iestāžu nolīguma ietvaros, „Kopenhāgenas komisiju”, kurā ietilpst tādi neatkarīgi augsta līmeņa eksperti pamattiesību jomā, ko arī ieceļ Parlaments, un kuras mērķis ir nodrošināt to visu dalībvalstu atbilstību LES 2. punktā noteiktajām kopējām vērtībām, pastāvīgu atbilstību „Kopenhāgenas kritērijiem” un sniegt konsultācijas un ziņojumus pamattiesību jomā, attiecībā uz kuriem ir jāizdara grozījumi FRA regulā, lai minētajai aģentūrai noteiktu lielākas pilnvaras un plašāku darbības lauku uzraudzīt atsevišķas dalībvalstis pamattiesību jomā, ko atkārtoti pieprasīja Parlaments;

12.  ierosina sākt dialogu starp ES iestādēm un dalībvalsti, ja pastāv risks, ka Savienības vērtības tiks nopietni pārkāptas, kā arī nodrošināt Eiropas iestādēm iespēju sniegt ieteikumus, kā tas paredzēts ES līguma 7. panta 1. punktā; šajā sakarībā pilnībā atbalsta Komisijas priekšlikumu izmantot brīdinājuma vēstules;

13.  aicina Komisiju un Padomi sadarbībā ar Parlamentu izveidot kontaktgrupu, lai kontrolētu, vai efektīvi tiek īstenotas Savienības vērtības, un lai īpaši veiktu kopīgus novērtējumus par situāciju pamattiesību jomā attiecībā uz konkrētiem gadījumiem, par kuriem kāda no trīs minētajām Savienības iestādēm ir paudusi bažas; arī aicina minētās iestādes ņemt vērā Eiropas Padomes rezolūcijas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumus;

14.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšsēdētāja un priekšsēdētāja vietnieces V. Reding paziņojumus par iespējamām izmaiņām līgumos papildus iespējām, kas noteiktas pašreizējos līgumos, un aicina kompetentās komitejas precīzi pārbaudīt šos priekšlikumus, lai ES līgumos pastiprinātu pamattiesību aizsardzību:

arī aicina kompetento komiteju precizēt to, kā piemērot un, iespējams, pārskatīt procedūru, kas saistīta ar to, kā Parlaments var sākt īstenot LES 7. pantu;

15.  aicina FRA izveidot publiski pieejamu tīmekļa vietni, lai apkopotu un apmainītos ar informāciju un tiem dokumentiem pamattiesību jomā, ko izstrādāja ANO, Eiropas Padome, EDSO, NVO, FRA, Eiropas Parlaments, tiesas, valstu parlamentu komitejas, ombudi utt.; uzskata, ka šādai informācijai būtu jābūt iegūstamai pēc datuma, valsts, autora un tiesību veida, lai norādītu avotus un informāciju par situāciju pamattiesību jomā ES un dalībvalstīs;

Īpašas tiesības, kuru pamatā ir Pamattiesību harta

Cieņa

16.  pauž bažas par to, ka Savienībā un dažās dalībvalstīs vēl joprojām netiek ievērota cieņa pret cilvēkiem, jo īpaši minoritātēm, galvenokārt romiem, patvēruma meklētājiem, migrantiem, tādām personām, kuras tiek turētas aizdomās par saistību ar terorismu, ieslodzītajiem, kā arī neaizsargātām grupām un trūcīgiem cilvēkiem; uzsver, ka publiskajām iestādēm jāievēro spīdzināšanas un cietsirdīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības galīgais aizliegums un rūpīgi, ātri, efektīvi un neatkarīgi jāizmeklē katrs pārkāpums, saucot vainīgos pie atbildības tiesā;

17.  pauž bažas par daudzajiem gadījumiem, kad policija un drošības izturējušies slikti, jo īpaši nesamērīgi lietojusi spēku pret miermīlīgiem demonstrāciju dalībniekiem un žurnālistiem demonstrācijās, pārmērīgi lietojusi dzīvību neapdraudošus ieročus, piemēram, nūjas, gumijas lodes un tāzerus; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka drošības spēki nēsā uz uniformām identifikācijas zīmes, un nepieļaut to nesodāmību par veiktajām darbībām; prasa izbeigt policijas pārbaudes, balstoties uz etnisko un rases piederību; pauž bažas par arvien lielāku ierobežojumu noteikšanu pulcēšanās tiesībām un mierīgām demonstrācijām un norāda, ka tiesības piedalīties sanāksmēs un apvienībās un tiesības brīvi izteikties ir pamatā tiesībām piedalīties demonstrācijās; aicina dalībvalstis neveikt pasākumus, kuri apdraud vai padara nelikumīgu pamatbrīvību un pamattiesību īstenošanu, un prasa tām veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka spēks tiek izmantots tikai ārkārtas gadījumos, kas ir pienācīgi pamatoti ar reālu un nopietnu apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai, un atgādina, ka policijas spēku galvenais uzdevums ir garantēt drošību un aizsargāt cilvēkus;

18.  atkārtoti apstiprina savu nostāju, atbalstot Eiropas iniciatīvu, lai nodrošinātu, ka tiek garantētas pamattiesības personām, kurām atņemta brīvība, un ka ieslodzītās personas pēc atbrīvošanas var atgriezties sabiedrībā; pauž bažas par cietumu katastrofālas pārblīvētības problēmu daudzās dalībvalstīs, sliktiem cietuma apstākļiem un izturēšanos pret aizturētajiem un prasa uzsākt Eiropas iniciatīvu, lai nodrošinātu Eiropas Spīdzināšanas novēršanas komitejas ieteikumu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu piemērošanu, tostarp policijas un imigrācijas centros un psihiatriskajās slimnīcās; ierosina veikt pasākumus, lai samazinātu cietumu pārblīvētību, piemēram, novēršot pārmērīgu pirmstiesas apcietinājuma izmantošanu, nosakot ieslodzījumam alternatīvus sodus, apsverot atsevišķu darbību dekriminalizāciju un/vai samazinot aizturēšanas termiņus cilvēkiem, kuri nav apsūdzēti;

19.  atkārtoti lūdz pilnīgi atklāt Eiropas valstu sadarbību ASV un CIP programmā attiecībā uz gūstekņu nelikumīgu pārvadāšanu un slepenajiem lidojumiem un cietumiem Savienības teritorijā un uzsver, ka dalībvalstīm efektīva, objektīva, padziļināta, neatkarīga un pārredzama izmeklēšana jānoved līdz galam, nekādā gadījumā nepieļaujot nesodāmību; atgādina dalībvalstīm, ka spīdzināšanas aizliegums ir galīgs un ka tādējādi valsts noslēpumu nevar izmantot par iemeslu, lai ierobežotu valstu pienākumu izmeklēt smagus cilvēktiesību pārkāpumus; uzsver, ka, neievērojot iepriekš minēto, dalībvalstu reputācija un uzticība, ka tās izpildīs savas saistības attiecībā uz pamattiesību aizsardzību, būs apdraudēta;

20.  uzsver, ka nesodāmības apstākļi attiecībā uz CIP programmu ir ļāvuši veikt pamattiesību pārkāpumus ES un ASV terorisma apkarošanas politikas jomās, kā cita starpā atklāj saskaņā ar ASV valsts drošības aģentūras uzraudzības programmu veiktās masu spiegošanas darbības un izlūkdienestu darbības dažādās dalībvalstīs, ko pašlaik pārbauda Parlaments; aicina pārskatīt tiesību aktus par ES un dalībvalstu aģentūrām, kuras darbojas drošības un izlūkošanas jomā, vēršot uzmanību uz iepriekšēju tiesisko un parlamentāro kontroli un apelācijas tiesībām un uz attiecīgo aģentūru vākto, uzglabāto vai apstrādāto datu labojumiem;

21.  aicina dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, pilnībā transponēt un īstenot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību un veikt atbilstīgus pasākumus, lai cilvēku tirdzniecības upuriem nodrošinātu pietiekamu palīdzību un aizsardzību, lai sodītu cilvēku tirgotājus, pieņemot iedarbīgas, samērīgas un atturošas sankcijas un veicot arī preventīvus pasākumus;

22.  aicina dalībvalstis pilnībā transponēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus, pieņemot atbilstīgus pasākumus, lai noziegumos cietušajiem nodrošinātu pietiekamu palīdzību un aizsardzību;

23.  aicina ievērot cieņu pret cilvēku mūža nogalē, proti, nodrošinot testamentos noteikto lēmumu atzīšanu un ievērošanu;

24.  atzīst, ka seksuālā un reproduktīvā veselība un tiesības ir ļoti svarīgs cieņas pret cilvēku aspekts un ka tas ir jāvērtē plašākā strukturālas diskriminācijas un dzimumu nevienlīdzības kontekstā; aicina dalībvalstis nodrošināt seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesības, izmantojot Pamattiesību aģentūras un Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta palīdzību, īpaši nodrošinot reproduktīvās veselības programmas un pakalpojumus, tostarp aprūpes veidus un zāles, kas ir būtiskas brīvprātīgai ģimenes plānošanai un mātes un jaundzimušā veselībai, un rūpīgi sekojot līdzi politikas jomām un/vai tiesību aktiem, kuros var tikt pieļauti pārkāpumi attiecībā uz seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesībām;

Brīvības

25.  uzsver, ka demokrātijas un tiesiskuma pamatā ir pamatbrīvību un pamattiesību ievērošana, un jebkurai rīcībai vai pasākumam, kas vērsts pret terorismu vai organizēto noziedzību, vai starptautiskajai sadarbībai terorisma apkarošanas jomā pilnībā jāatbilst Eiropas normām pamattiesību jomā, un minētajās darbībās šīs normas nedrīkst pārkāpt, jo īpaši attiecībā uz nevainīguma prezumpciju, taisnīgu tiesu, aizstāvības tiesībām, privātuma un personas datu aizsardzību utt.; uzsver nepieciešamību pēc spēcīgākas demokrātiskās kontroles un pamattiesību aizsardzības un ievērošanas pārrobežu sadarbībā šajās jomās, jo īpaši attiecībā uz to, ka iestādes aizvien vairāk vāc un izmanto personas datus; tādēļ prasa veikt pasākumus, ar kuriem nodrošina privātuma un personas datu aizsardzību šajā jomā;

26.  pauž nožēlu par to, ka iekšējās drošības stratēģija ir vērsta uz drošību tādā veidā, kāds kaitē pilsoniskajām brīvībām, pamattiesībām un preventīvu pasākumu veikšanai; pauž nožēlu par pieaugošo plaisu starp noteiktajiem mērķiem un politikas faktisko īstenošanu, uzskata, ka Eiropas Parlamentam ir jāuzņemas noteicoša loma iekšējās drošības politikas jomu vērtēšanā un noteikšanā, jo tai ir spēcīga ietekme uz visu Eiropas Savienības iedzīvotāju brīvībām un pamattiesībām, ar mērķi nodrošināt drošības politikas, tostarp izlūkošanas darbību, uzraudzību un kontroli, un ja nepieciešams, pārskatīt drošības politikas jomas, lai ievērotu cilvēktiesības un pamatbrīvības;

27.  pauž bažas par atklājumiem attiecībā uz acīmredzamiem privātās dzīves neaizskaramības un personas datu aizsardzības pārkāpumiem, ko veic Eiropas un citas valstis, izmantojot Eiropas pilsoņu masveida uzraudzības slepenās programmas, bez tiesas apstiprinājuma katrā atsevišķā gadījumā un bez piemērotas parlamentārās kontroles; pauž nožēlu par šādu praksi un prasa šīm valstīm nekavējoties pārtraukt šādus pārkāpumus; prasa pilnībā atklāt šo programmu saturu, kā arī iespējamo starptautisko sadarbību šajā sakarībā un programmas nekavējoties pārskatīt; uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm jāizmanto spēcīgas iniciatīvas pret tām valstīm, kuras pārkāpj pamattiesības uz privātumu, izspiegojot Eiropas iedzīvotāju un iestāžu, politikas un ekonomikas pārstāvju un dalībnieku saziņu; pauž bažas par to, ka izlūkdienestiem ir izdevies izvairīties no demokrātiskas parlamentārās un tiesas kontroles, un tie īstenoja slepenas programmas un darbības, nesaņemot atļauju politiskā līmenī; tādēļ aicina steidzami pārskatīt tiesu un parlamentu īstenotās uzraudzības mehānismus pār slepenajiem dienestiem, lai izlūkdienesti ievērotu demokrātiju, tiesiskumu, pamattiesības, kā noteikts LES 2. pantā; nosoda privāto uzņēmumu slepeno līdzdalību masveida uzraudzībā; uzsver, ka ES būtu jāreaģē stingrāk un jāveicina pasākumi starptautiskā līmenī, lai nodrošinātu, ka tiek ievēroti un īstenoti Eiropas noteikumi par privātuma un personas datu aizsardzību, un jāsekmē tehnoloģijas, kuras nodrošina Eiropas saziņas konfidencialitāti;

28.  pauž nožēlu par to, ka Padomē tika apturētas diskusijas par regulas un direktīvas projektu par personas datu aizsardzību pieņemšanu, neskatoties uz to, ka Parlaments ir paudis stingru atbalstu stingrākiem noteikumiem; pauž nožēlu par to, ka Eiropadome 2013. gada 24. – 25. oktobra sanāksmē pieņēma lēmumu noslēgt digitālā vienotā tirgus izveidi tikai līdz 2015. gadam, tādējādi aizkavējot datu aizsardzības paketes pieņemšanu, un aicina Padomi veicināt sarunas par datu aizsardzības direktīvu un regulu, lai datu aizsardzības pakete tiktu pieņemta līdz šā Parlamenta sasaukuma darbības beigām;

29.  uzskata, ka ES un tās dalībvalstīm būtu jāievieš ziņotāju aizsardzības sistēma personām, kas atklāj būtiskus izlūkdienestu veiktus pamattiesību pārkāpumus, kuri ir izvairījušies no jebkādas demokrātiskās, parlamentārās un tiesu kontroles;

30.  uzsver, ka līdz ar strauju digitālās pasaules attīstību (tostarp pieaugošu interneta, lietojumprogrammu un sociālo tīklu izmantošanu) ir nepieciešama paaugstināta personas datu un privātuma aizsardzība, lai nodrošinātu to konfidencialitāti;

31.  atzinīgi vērtē to, ka aizvien vairāk dalībvalstu nodrošina, ka tiek ievērotas tiesības izveidot ģimeni, stājoties laulībā, dibinot civilo partnerību vai reģistrējot kopdzīvi, kā arī adoptējot bērnus, neatkarīgi no dzimumorientācijas, un prasa atlikušajām dalībvalstīm veikt līdzīgus pasākumus; atzinīgi vērtē neseno Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Vallianatos un citi pret Grieķiju, apstiprinot to, ka no civilām apvienībām nevar izslēgt viena dzimuma pārus; aicina Komisiju un visas dalībvalstis ierosināt un pieņemt tiesību aktus un politiku cīņai pret homofobiju, transfobiju un naida noziegumiem un atzinīgi vērtē FRA Atzinuma Nr. 2/2013 par pamatlēmumu par rasismu un ksenofobiju publicēšanu, kurā īpaša uzmanība vērsta uz cietušo tiesībām; aicina Komisiju un visas dalībvalstis nodrošināt Brīvas pārvietošanās direktīvas piemērošanu, novēršot diskrimināciju saistībā ar seksuālo orientāciju; atgādina aicinājumu Komisijai ierosināt vērienīgu regulējumu par civilstāvokli apliecinošu dokumentu savstarpējas atzīšanas tiesiskajām sekām;

32.  pauž nopietnas bažas par lielu skaitu jauniešu pašnāvību ksenofobijas dēļ; atgādina par FRA pētījumu par lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem un transseksuāļiem ES, kur bija minēts, ka 26 % respondentu ir cietuši no vardarbības vai viņiem ir draudēts mājās vai citur, un ar šādiem gadījumiem ir saskārušies 35 % respondentu, kas ir transpersonas, bet 19 % ir diskriminēti darbā vai meklējot darbu, neskatoties uz ES tiesību aktos noteikto tiesisko aizsardzību; tādēļ aicina Komisiju izmantot minētos secinājumus, lai ieviestu visaptverošus pasākumus Eiropas līmenī lesbiešu, geju, biseksuāļu un transseksuāļu pamattiesību jomā, veidojot ES ceļvedi par vienlīdzību neatkarīgi no seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes, uz ko vairākkārt aicināja Parlaments un NVO;

33.  pauž nožēlu par to, ka 14 dalībvalstīs juridiskās transpersonu dzimuma atzīšanas procedūras joprojām ietver obligātu sterilizāciju; aicina dalībvalstis pārskatīt minētās procedūras, lai tajās pilnībā tiktu ņemtas vērā transpersonu tiesības uz cieņu un ķermeņa neaizskaramību; atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos sadarboties ar Pasaules Veselības organizāciju un svītrot dzimumidentitātes traucējumus no psihisko un uzvedības traucējumu saraksta un nodrošināt pārklasificēšanu bez pataloģizēšanas sarunās par Slimību starptautiskās klasifikācijas 11. redakciju (ICD-11);

34.  atzīst domas, pārliecības, reliģijas un ticības vai neticības brīvību un tiesības praktizēt brīvi izvēlētu reliģiju un to mainīt; nosoda jebkāda veida diskrimināciju vai neiecietību un uzskata, ka sekulārisms kā stingra ārpus konfesijām esošu politisko un reliģisko iestāžu nošķiršana, kā arī valsts neitralitāte ir labākais līdzeklis, lai nodrošinātu nediskrimināciju un vienlīdzību starp reliģijām, kā arī ticīgajiem un neticīgajiem; aicina dalībvalstis aizsargāt reliģijas un ticības brīvību, tostarp arī to cilvēku brīvību, kuri nav reliģiozi, lai viņi neciestu no diskriminācijas, kas rodas, piešķirot reliģijām pārmērīgi lielus atbrīvojumus tiesību aktos par līdztiesību un nediskrimināciju;

35.  atgādina, ka valsts tiesību akti, kas paredz noteikt kriminālatbildību par zaimošanu, ierobežo vārda brīvību attiecībā uz reliģisko brīvību vai citu ticības brīvību, ka tos bieži piemēro tā, lai varētu vajāt un iebiedēt personas, kas pieder pie reliģiskām vai citām minoritātēm, vai slikti pret tām izturēties, un ka tie var būt nopietns šķērslis vārda brīvības un reliģijas vai ticības brīvības īstenošanai; ierosina dalībvalstīm atcelt kriminālatbildību par šādiem pārkāpumiem;

36.  pauž nožēlu par to, ka dažās dalībvalstīs joprojām pret jauniešiem tiek ierosinātas krimināllietas un piespriesti cietumsodi, jo vēl aizvien nav pienācīgi atzītas tiesības atteikties pildīt militāru dienestu pārliecības dēļ, un aicina dalībvalstis pārtraukt vajāšanu un diskrimināciju attiecībā uz tiem, kuri atsakās pildīt militāru dienestu pārliecības dēļ;

37.  atgādina, ka vārda, informācijas un plašsaziņas līdzekļu brīvība ir būtiska demokrātijas un tiesiskuma nodrošināšanai, un atkārtoti prasa Komisijai atbilstoši Parlamenta ziņojumā par šo jautājumu sniegtajām norādēm pārskatīt un grozīt Direktīvu par audiovizuālo mediju pakalpojumiem; stingri nosoda pret žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļiem vērstu vardarbību, spiedienu vai draudus, tostarp saistībā ar tādas informācijas izpaušanu, kas attiecas uz valstu valdību veiktiem pamattiesību pārkāpumiem; aicina Savienības iestādes un dalībvalstis ievērot, garantēt, aizsargāt un veicināt pamattiesības uz vārda un informācijas brīvību un līdz ar to atturēties no tādu mehānismu izmantošanas vai izveides, kuri var ierobežot minētās brīvības;

38.  pauž bažas par ekonomikas krīzes ietekmi Eiropā uz plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesībām un sabiedrisko pakalpojumu plašsaziņas līdzekļu privatizācijas iespējām dažās dalībvalstīs; prasa dalībvalstīm nodrošināt sabiedrisko pakalpojumu plašsaziņas līdzekļu neatkarību un attiecīgajām iestādēm ievērot pienākumu nodrošināt plašsaziņas līdzekļu plurālismu un kvalitatīvu, daudzveidīgu, precīzu un ticamu informāciju; uzskata, ka plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesībām un pārvaldībai jābūt pārredzamai un nekoncentrētai; uzskata, ka plašsaziņas līdzekļu pārredzamība ir ļoti svarīga, lai uzraudzītu ieguldījumus plašsaziņas līdzekļu jomā ES un lai ieguldītāji ārpus Eiropas nevarētu palielināt ietekmi attiecībā uz informāciju, ko sniedz dalībvalstīs;

39.  uzsver, cik svarīgi ir ievērot un aizsargāt bēgļu un migrantu tiesības, un uzsver, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš sievietēm un bērniem migrantiem; pauž bažas par daudzajiem gadījumiem, kad tiek pārkāptas patvēruma tiesības un nav ievērots pienākums aizsargāt visus migrantus pārvietošanas, izraidīšanas vai izdošanas gadījumā; uzsver pienākumu ievērot starptautiskās konvencijas cilvēktiesību jomā, jo īpaši ANO Konvenciju par bēgļu statusu un neizraidīšanas principu, saskaņā ar kuru jūrā jāsniedz palīdzība personām, kas riskē ar savu dzīvību, lai nonāktu ES, un nodrošināt pienācīgus uzņemšanas apstākļus un procedūras, ievērotas cieņu pret cilvēkiem un viņu pamattiesības; aicina ES un dalībvalstis grozīt vai pārskatīt visus tiesību aktus, kuros paredzētas kriminālsankcijas cilvēkiem, kas sniedz palīdzību jūrā nelaimē nonākušiem migrantiem; aicina Eiropas Komisiju pārskatīt Padomes Direktīvu 2002/90/EK, kurā noteiktas sankcijas par nelikumīgas ieceļošanas, tranzīta un apmešanās veicināšanu, lai precīzi noteiktu, ka humānās palīdzības sniegšana migrantiem jūrā, kas nonākuši grūtībās, tiek atbalstīta, nevis ir rīcība, kas pavisam noteikti noved pie jebkāda veida sankcijām;

40.  atzinīgi vērtē to, ka ir izveidota kopēja Eiropas patvēruma sistēma, un aicina dalībvalstis veikt vajadzīgās tiesību aktu un administratīvās reformas tās efektīvai īstenošanai nolūkā nodrošināt to, lai minētā sistēma tiktu izveidota pilnībā atbilstoši plānam un lai tā nodrošinātu labāku piekļuvi patvēruma procedūrai personām, kam nepieciešama aizsardzība, un lai tā veicinātu drošāku, ātrāku un labāku lēmumu par patvērumu pieņemšanu un nodrošinātu cilvēka cienīgus un pienācīgus apstākļus patvēruma meklētājiem un tiem, kuriem ir piešķirta starptautiskā aizsardzība ES; tomēr pauž nožēlu par to, ka bērni vēl joprojām var tikt aizturēti, un prasa tos sistemātiski izslēgt no paātrinātām procedūrām; atkārtoti uzsver aicinājumu Komisijai izstrādāt stratēģiskas pamatnostādnes, ņemot vērā paraugprakses piemērus, kā izveidot kopīgas minimālās normas attiecībā uz nepavadītu bērnu uzņemšanu un aizsardzību; uzsver, ka procesuālajām garantijām ir jābūt pietiekamām un atbilstīgām; prasa piemērot Tiesas nesen pieņemto spriedumu, kas paredz, ka lesbietes, geji, biseksuāļi un transseksuāļi, kas meklē patvērumu, var piederēt konkrētai sociālajai grupai, ko vajā šo personu seksuālās orientācijas dēļ, un ka izcelsmes valstī piespriests cietumsods homoseksualitātes dēļ per se var tikt uzskatīts par vajāšanu;

41.  nosoda to, ka, neskatoties uz daudzajiem un dažādajiem tehniskajiem līdzekļiem, kas ES un dalībvalstīm ir pieejami ES ārējo robežu uzraudzības un kontroles jomā, jūrā joprojām iet bojā liels skaits migrantu, kuri tiecas sasniegt ES; prasa ES un dalībvalstīm īstenot ieteikumus, kas minēti Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūcijā „Kurš ir atbildīgs par Vidusjūrā zaudētajām dzīvībām?”(30), kas pieņemta 2012. gada 24. aprīlī; atzinīgi vērtē Tiesas lēmumu, ar kuru tiek atcelts Padomes Lēmums 2010/252/ES;

42.  uzsver to personu neaizsargātību, kas šķērso Eiropas dienvidu jūras robežas, aicina rast dzīvotspējīgu risinājumu attiecībā uz vispārējo situāciju saistībā ar imigrāciju Vidusjūrā, pilnībā ievērojot neizraidīšanas principu, un prasa dalībvalstīm un ES iestādēm vismaz ņemt vērā pārējos FRA secinājumus par to, kā labāk aizsargāt migrantu pamattiesības saistībā ar jūras uzraudzību;

43.  atzinīgi vērtē rokasgrāmatu par Eiropas tiesību aktiem patvēruma, robežu un imigrācijas jomā, ko izstrādāja FRA sadarbībā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu, kā konkrētu ieguldījumu, lai palīdzētu praktizējošiem juristiem Eiropā aizsargāt pamattiesības un cilvēktiesības;

44.  aicina dalībvalstis un Padomi paātrināt Vidusjūras darba grupas darbu, lai ievērojami paaugstinātu glābšanas spējas jūrā un lai īstenotu visaptverošu plānu migrācijas un patvēruma jomā, kura pamatā ir solidaritāte un atbildības sadale, pievēršot uzmanību visiem būtiskiem aspektiem, piemēram, to ES un dalībvalstu tiesību aktu pārskatīšanai, kas paredz noteikt kriminālatbildību par humānās palīdzības sniegšanu personām, kam draud briesmas jūrā, drošu un likumīgu maršrutu izveidi bēgļiem un migrantiem, kas dodas uz Eiropu, kā arī attīstībai un sadarbībai ar trešām valstīm, lai stiprinātu demokrātiju, pamattiesības un tiesiskumu un lai turpmāk nepieļautu tādas traģēdijas, kāda notika Lampedūzā;

45.  nosoda pieaugošos biežos migrantu pamattiesību pārkāpumus, jo īpaši attiecībā uz tiem migrantiem, kuri tiek izraidīti uz trešām valstīm, kā to savā īpašajā ziņojumā, kas publicēts 2013. gada 24. aprīlī(31), norādīja ANO īpašais referents migrantu cilvēktiesību jautājumos, kā arī savā ziņojumā norādīja FRA(32); šajā sakarībā uzsver, ka ir nepieciešams patiesi novērtēt Atgriešanas direktīvas, nolīgumu par atpakaļuzņemšanu, kā arī FRONTEX darbības ieguldījumu pamattiesību ievērošanas jomā; prasa Komisijai veikt konkrētus pasākumus pēc sava kritiskā 2011. gada ziņojumam par nolīgumiem un atpakaļuzņemšanas pasākumiem starp ES un trešām valstīm; nosoda dalībvalstu ierobežojošo politiku attiecībā uz vīzu izsniegšanu atsevišķu trešo valstu pilsoņiem;

46.  aicina dalībvalstis pieņemt politikas nostādnes, ar kurām atbalsta likumīgo migrāciju, un ratificēt Starptautisko konvenciju par visu migrējošu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību;

Līdztiesība

47.  uzsver, ka tādi principi kā cilvēka cieņa, vienlīdzība likuma priekšā un visu veidu diskriminācijas aizliegums veido demokrātiskas sabiedrības pamatus; uzskata, ka Savienībai un dalībvalstīm jāpastiprina rīcība ar mērķi veicināt līdztiesību, novērst diskrimināciju, aizsargāt kultūru, reliģiju un valodu daudzveidību, veicināt vīriešu un sieviešu līdztiesību, bērnu un vecu cilvēku tiesības, personu ar invaliditāti tiesības, lesbiešu, geju, biseksuāļu un transseksuāļu tiesības un to personu tiesības, kas pieder minoritātēm;

48.  aicina dalībvalstis pieņemt valsts tiesisko regulējumu, ar ko vērsties pret visu veidu diskrimināciju, un aicina garantēt pašreizējā ES tiesiskā regulējuma efektīvu īstenošanu, uzsākot pienākuma neizpildes procedūras; pauž nožēlu par strupceļu Padomes sarunās par priekšlikumu direktīvai, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no to reliģiskās piederības vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas, un vēlreiz prasa Padomei pieņemt šo priekšlikumu; atzinīgi vērtē Lietuvas prezidentūras nostāju attiecībā uz atbalstu minētajam priekšlikumam un aicina pārējās dalībvalstis sekot šim piemēram; šajā sakarībā atzinīgi vērtē FRA Atzinumu Nr. 1/2013 par stāvokli līdztiesības jomā Eiropas Savienībā 10 gadus pēc līdztiesības direktīvu sākotnējās īstenošanas; uzskata, ka ir arī jānovērš diskriminācija valodas dēļ;

49.  atgādina par Parlamenta 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par personu ar invaliditāti integrāciju un mobilitāti un Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020)(33), kurā prasīts pilnībā ievērot Eiropas Savienības Pamattiesību hartu;

50.  pauž bažas par to, ka personas ar invaliditāti joprojām tiek diskriminētas un atstumtas, un tas ierobežo šo personu iespējas izmantot pamattiesības vienlīdzīgi ar citiem; aicina ES iestādes un dalībvalstis to kompetences ietvaros arī turpmāk īstenot ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām; norāda, ka ES tiesību aktu un politikas diskriminācijas novēršanas jomā turpmākai pilnveidošanai var būt svarīga nozīme, visā ES saskaņojot tiesību aktus ar Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, piemēram, attiecībā uz vienlīdzību likuma priekšā; mudina dalībvalstis izstrādāt politikas nostādnes, kas paredz pietiekamus resursus, lai labāk integrētu personas ar invaliditāti un lai veicinātu šo personu piekļuvi mājoklim, izglītībai, sabiedriskajam transportam un iestādēm un līdzdalību politiskajā procesā, jo īpaši atceļot tiesisko un praktisko diskrimināciju un ierobežojumus viņu tiesībām balsot un kandidēt vēlēšanās; pauž nožēlu par to, ka uz kopienu balstītu alternatīvu trūkuma dēļ dažām personām ar invaliditāti ir jādzīvo īpašās iestādēs, un aicina dalībvalstis iesaistīties, lai nodrošinātu personām ar invaliditāti plašākas iespējas dzīvot patstāvīgu dzīvi;

51.  aicina Komisiju visaptverošu pārskatīt ES tiesību aktus un politikas virzienus, lai novērtētu atbilstību ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām; uzskata, ka ES likumdošanas procedūras un politikas veidošana būtu jāpielāgo tā, lai nodrošinātu to, ka tiek ievērota un īstenota ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām; aicina Komisiju šajā sakarībā pieņemt īpašas ietekmes novērtējuma pamatnostādnes un iesniegt Parlamentam ES progresa ziņojuma projektu par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanu ES; uzskata, ka Parlamentam būtu jārīko regulāras demokrātiskas debates un jāformulē ieteikumi rezolūcijas veidā par progresu, kas panākts saistībā ar personu ar invaliditāti iespēju izmantot savas tiesības, kas noteiktas ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām, tostarp balstoties uz Komisijas ziņojumu; atbalsta pašreizējās iniciatīvas izveidot Parlamentā vairāku komiteju darba grupu attiecībā uz ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti īstenošanu, lai nodrošinātu, ka Parlamenta darbības šīs konvencijas uzraudzībai un atbalstam ir saskaņotas un konsekventas;

52.  aicina dalībvalstis un Komisiju aizsargāt, veicināt un nodrošināt bērnu tiesības, īstenojot jebkādu iekšējo un ārējo politiku un darbības, kas viņus ietekmē; pauž bažas par bērniem, kas cieš no vardarbības un seksuālas izmantošanas, un aicina dalībvalstis pabeigt Direktīvas 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu transponēšanu; aicina dalībvalstis, Komisiju un FRA turpināt strādāt pie tā, lai novērtētu, kā pret bērniem izturas tiesvedības laikā; uzskata, ka oficiālas vai neoficiālas vecāku šķiršanās gadījumā vienmēr būtu jāņem vērā labākās bērna intereses un ka ikvienam bērnam vajadzētu būt iespējai uzturēt regulāras attiecības un tiešu saskarsmi ar abiem vecākiem;

53.  pauž bažas par romu stāvokli ES un daudzajiem tiesībaizsardzības iestāžu veiktajiem vajāšanas, vardarbības, stigmatizācijas, diskriminācijas, izraidīšanas, pārvietošanas, nelikumīgas reģistrācijas un šķirošanas pēc etniskās piederības gadījumiem, kas ir pretrunā pamattiesībām un Eiropas Savienības tiesībām; atkārtoti pauž nostāju, kas ietverta 2013. gada 12. decembra rezolūcijā par gūtajiem panākumiem romu integrācijas valsts stratēģiju īstenošanā(34), un vēlreiz aicina efektīvi īstenot stratēģijas, lai veicinātu reālu iekļaušanu un aktīvi un atbilstīgi sekmētu integrāciju, jo īpaši pamattiesību, izglītības, nodarbinātības, mājokļu un veselības aprūpes jomā, un apkarotu vardarbību, naidīgus izteikumus un romu diskrimināciju; prasa pārtraukt nelikumīgas piespiedu izraidīšanas, apmetņu nojaukšanu, nenodrošinot alternatīvus mājokļus, romu bērnu segregāciju skolās un viņu nelikumīgu ievietošanu īpašās skolās; aicina dalībvalstis vairāk izmantot ES fondus, kas tām ir pieeejami, lai īstenotu integrācijas projektus sadarbībā ar vietējām iestādēm galvenokārt jaunu to teritorijās nonākušo personu ikdienas pārvaldībā;

54.  aicina Komisiju un dalībvalstis rast efektīvu risinājumu saistībā ar romu atstumtību, veidojot integrētu politiku un īstenojot pasākumus, kas noteikti stratēģijās, kurās ir apkopoti diskriminācijas novēršanas pasākumi un pasākumi romu nodarbinātības un piekļuves darba tirgum veicināšanai, sadarbojoties ar romu iedzīvotāju pārstāvjiem, vienlaikus nodrošinot romu pilnīgu līdzdalību projektos, kas attiecas uz viņu kopienas pārvaldības, uzraudzības un novērtēšanas jomām, un šajā sakarībā piešķirt pietiekami daudz līdzekļu un nodrošināt to efektīvu izmantošanu; aicina arī Komisiju un FRA noteikt kopējus, salīdzināmus un ticamus rādītājus, lai uzraudzītu progresu dalībvalstīs;

55.  uzskata, ka Komisijai būtu stingri jārīkojas romu pamattiesību pārkāpumu gadījumā dalībvalstīs, jo īpaši sākot pārkāpuma pārkāpumu tiesvedību saistībā ar viņu iespējām īstenot savas ekonomiskās un sociālajās tiesībām, pārvietošanās un uzturēšanās brīvību, tiesībām uz vienlīdzību un diskriminācijas novēršanu un tiesībām uz personas datu aizsardzību; aicina Komisiju izveidot uzraudzības mehānismu attiecībā uz naida noziegumiem pret romiem un aicina Komisiju un dalībvalstis novērst to, ka ES dzīvojošiem romiem nav pieejams dzimšanas reģistrs un netiek izsniegtas dzimšanas apliecības; atkārtoti aicina pieņemt mērķtiecīgu pieeju attiecībā uz romu sieviešu sociālo integrāciju, lai novērstu dažāda veida diskrimināciju; aicina izveidot Eiropas programmu attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām kā reālu un piemērotu Eiropas stratēģiju;

56.  uzsver, ka ir būtiski ievērot to personu pamattiesības un pamatbrīvības, kuras pieder nacionālai vai etniskai, reliģiskai vai valodas minoritātei; pauž bažas par to, ka faktiski ikdienas dzīvē cilvēki no šīm minoritāšu kopienām saskaras ar šķēršļiem tiesiskuma, veselības un sociālajā, kā arī izglītības un kultūras jomā, un ka tas nodara kaitējumu viņu tiesībām un cieņas ievērošanai pret viņiem kā cilvēkiem un Savienības pilsoņiem un noved pie situācijām, kad pret viņu pašu dalībvalstu iestādes pret viņiem izturas kā pret otrās šķiras pilsoņiem; uzskata, ka šādām minoritātēm ir īpašas vajadzības, kas atšķiras no pārējo minoritāšu grupu vajadzībām, ka valstu politikai jābūt konkrētākai un ka Savienībai pašai jārisina šīs vajadzības atbilstīgākā veidā;

57.  uzskata, ka nav viena risinājuma šādu minoritāšu stāvokļa uzlabošanai visās dalībvalstīs, taču ir jāizstrādā atsevišķi kopēji un obligāti mērķi valsts iestādēm ES, ņemot vērā attiecīgos starptautiskos juridiskos standartus un pašreizējo paraugpraksi; aicina dalībvalstis nodrošināt, lai to tiesību sistēma garantētu, ka netiek diskriminētas pie atzītām nacionālajām minoritātēm piederošas personas, un aicina pieņemt atbilstīgus pasākumus, ar kuriem sekmēt efektīvu vienlīdzību, pamatojoties uz attiecīgajām starptautiskajām normām un paraugpraksi, cita starpā uz Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību; aicina Komisiju izstrādāt politikas standartu , lai aizsargātu nacionālās minoritātes, tostarp pamatiedzīvotājus, tradicionālās etniskās un valodu minoritātes, ņemot vērā to, ka tās veido vairāk nekā 10 % no kopējā ES iedzīvotāju skaita, nolūkā nepieļaut dubulto standartu piemērošanu, diferencējot kandidātvalstis un dalībvalstis; uzsver nepieciešamību pēc visaptverošas tradicionālo nacionālo minoritāšu, reģionālo valodas grupu un reģionu ES aizsardzības sistēmas, ko papildina efektīvs uzraudzības mehānisms, par piemēru ņemot ES programmu attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām; aicina dalībvalstis sniegt visaptverošus datus par minoritāšu pamattiesību pārkāpumiem, lai FRA un ES varētu nodrošināt datu vākšanu un ziņošanu;

58.  norāda, ka par diskrimināciju nevajadzētu uzskatīt pozitīvus pasākumus, ko veic, lai aizsargātu minoritātes un minoritāšu grupas, veicinot to atbilstīgu attīstību un nodrošinot vienlīdzīgas tiesības un attieksmi ar citiem iedzīvotājiem administratīvajā, politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā un kultūras jomā, kā arī citās jomās;

59.  nosoda vardarbību rasistisku, antisemītisku, homofobisku/transfobisku, ksenofobisku iemeslu dēļ, kā arī vardarbību pret migrantiem, reliģiskām minoritātēm un etniskām grupām, kas jo īpaši internetā ir sasniegusi satraucošu līmeni, un to, ka iestādes pret to stingri nevēršas, lai cīnītos pret minētajiem vardarbības veidiem; aicina dalībvalstis īstenot Padomes Pamatlēmumu 2008/913/TI par cīņu pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm ar krimināllikuma starpniecību, risināt diskriminācijas problēmu, nodrošināt naidīgu izteikumu un naida izraisītu noziegumu izmeklēšanu, pieņemt krimināltiesību aktus, ar kuriem aizliedz naida kurināšanu jebkādu iemeslu dēļ, tostarp seksuālās orientācijas dēļ, nodrošināt efektīvu aizsardzību pret rasismu, antisemītismu, vēršanos pret romiem, ksenofobiju un homofobiju un nodrošināt, ka cietušajiem tiek sniegta pienācīga palīdzība; aicina Komisiju no 2014. gada 1. decembra sākt pārkāpumu tiesvedību pret dalībvalstīm, kas neievēro minēto pamatlēmumu; prasa pārskatīt šo pamatlēmumu, lai tajā iekļautu arī naidīgus izteikumus un antisemītismu, islamofobiju un neiecietību pret reliģisko pārliecību, vēršanos pret romiem, homofobiju un transfobiju, un pastiprināt tā piemērošanu; pilnībā atbalsta iniciatīvu, ko ieviesa Padomes Īrijas prezidentūras laikā un kuras mērķis ir pastiprināt cīņu pret neiecietību, un aicina Padomi turpināt konstruktīvo darbu;

60.  aicina Komisiju un dalībvalstis sākt koordinētas un visaptverošas darbības, lai sistemātiski apkarotu un novērstu naida noziegumus ES, lai apkopotu datus par naida noziegumiem, nodrošinot, ka šos datus var salīdzināt, un lai varētu novērtēt vispārējo situāciju ES, to darot sadarbībā ar FRA, lai labāk apkopotu un saskaņotu datus par naida noziegumiem; nosoda naidīgus izteikumus, ar ko tiek stigmatizētas cilvēku grupas atkarībā no viņu sociālās, kultūras, reliģiskās vai ārvalstu izcelsmes, un rasu naidu kurinošus izteikumus, jo īpaši tad, kad ar tiem nāk klajā sabiedrībā zināmi cilvēki; norāda uz FRA Atzinumu Nr. 2/2013 par Pamatlēmumu par rasismu un ksenofobiju un uzsver vajadzību nodrošināt noziegumu, un jo īpaši naida noziegumu, upuru tiesību ievērošanu;

61.  aicina dalībvalstis atzīt, ka izglītība ir ļoti svarīga cīņā pret diskrimināciju, lai nodrošinātu to, ka integrācijas stratēģijas ir vērstas uz valstu mācību programmu pārveidi, lai tajā ietvertu ksenofobiju, rasismu un vēršanos pret romiem un lai jau jaunībā publiskās diskusijās noteiktu, ka tā ir diskriminācija;

62.  Prasa ES un dalībvalstīm:

63.  aicina Komisiju un dalībvalstis, izstrādājot tiesību aktus un analizējot pamattiesību situāciju ES, ņemt vērā sieviešu vajadzības un bažas, cita starpā sadarbojoties ar pilsonisko sabiedrību un sieviešu NVO; uzsver, ka ir svarīgi ir uzraudzīt un izvērtēt tādu Eiropas tiesību aktu īstenošanu dalībvalstīs, kas attiecas uz dzimumu līdztiesību;

64.  aicina dalībvalstis nodrošināt pienācīgas algas un pensijas, mazināt vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības, radīt vairāk augstas kvalitātes darbvietu sievietēm, kā arī dot sievietēm iespēju izmantot augstiem standartiem atbilstošus sabiedriskos pakalpojumus un uzlabot labklājības nodrošināšanu;

65.  aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai novērstu ekonomiskos un sociālos cēloņus, kas veicina vardarbību pret sievietēm, piemēram, bezdarbu, mazas algas un pensijas, mājokļu trūkumu, nabadzību, un sabiedrisko pakalpojumu, jo īpaši sabiedrības veselības aprūpes, izglītības un sociālā nodrošinājuma pakalpojumu, trūkumu vai neatbilstību;

66.  aicina Komisiju pastiprināt centienus, ko tā veic nolūkā apkarot jaunu meiteņu pamattiesību pārkāpumus, jo īpaši pasākumus pret industriju, kurā jaunas meitenes tiek uztvertas kā seksuāls objekts un kura ES teritorijā veicina jaunu meiteņu tirdzniecību seksuālai izmantošanai;

67.  aicina dalībvalstis nodrošināt tādu valsts stratēģiju īstenošanu, kas attiecas uz sieviešu seksuālās un reproduktīvas veselības un tiesību ievērošanu un aizsargāšanu; uzstāj uz Savienības nozīmi informētības uzlabošanā un paraugprakses sekmēšanā šajā jautājumā, ņemot vērā, ka veselība ir viena no svarīgākajām cilvēktiesībām, kas ir svarīga arī citu cilvēktiesību izmantošanai;

68.  aicina Komisiju ierosināt priekšlikumu tiesiskajam regulējumam par diskrimināciju vairāku iemeslu dēļ un krustenisko diskrimināciju;

69.  uzskata, ka sieviešu nepietiekama līdzdalība politisko un uzņēmējdarbības lēmumu pieņemšanā liecina par trūkumiem; tādēļ aicina dalībvalstis ieviest pozitīvas diskriminācijas pasākumus, piemēram, tiesību aktus par paritātes sistēmām un dzimumu kvotām;

70.  uzsver, ka progress vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību samazināšanā ir ārkārtīgi lēns; norāda, ka dzimumu līdztiesības sasniegšanai ārkārtīgi svarīgi ir īstenot līdzvērtīgas samaksas par tādu pašu vai līdzvērtīgu darbu principu; mudina Komisiju nekavējoties pārskatīt Direktīvu 2006/54/EK un ierosināt tajā grozījumus saskaņā ar minētās direktīvas 32. pantu un pamatojoties uz LESD 157. pantu, ievērojot sīki izstrādātus ieteikumus, kas izklāstīti Eiropas Parlamenta 2012. gada 24. maija rezolūcijas pielikumā;

71.  uzsver to, ka izdevumu samazināšana to sabiedrisko pakalpojumu jomā, kas nodrošina bērnu aprūpi, tieši ietekmē sieviešu ekonomisko neatkarību; norāda, ka 2010. gadā 28,3 % nestrādājošo un nepilnu darba laiku strādājošo sieviešu īpatsvars tika skaidrots ar aprūpes pakalpojumu trūkumu, savukārt 2009. gadā šis īpatsvars bija 27,9 %; arī norāda, ka to sieviešu nodarbinātības rādītājs, kurām ir mazi bērni, 2010. gadā ES bija par 12,7 % zemāks nekā to sieviešu nodarbinātības rādītājs, kurām nav bērnu, savukārt 2008. gadā minētais rādītājs bija 11,5 %;

72.  pauž nožēlu par to, ka pārāk bieži tiek pārkāptas gados vecāku sieviešu pamattiesības, tostarp par vardarbības un fiziskas, emocionālas un finansiālas izmantošanas gadījumu lielo skaitu vairākās dalībvalstīs; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt papildu pasākumus, lai aizsargātu gados vecākas sievietes no visa veida ļaunprātīgas izmantošanas, tostarp sliktas izturēšanās vecāka gadagājuma cilvēku aprūpes namos;

73.  uzskata, ka sievietes ar invaliditāti saskaras ar dubultu diskrimināciju gan dzimuma, gan invaliditātes dēļ; šā iemesla dēļ aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai nodrošinātu un aizsargātu sieviešu ar invaliditāti pamattiesības ES;

74.  prasa Komisijai un dalībvalstīm stingrāk iesaistīties, lai izbeigtu plašsaziņas līdzekļos, jo īpaši reklāmās, izplatītos dzimuma lomu stereotipus, ņemot vērā īpašo nozīmi, kas plašsaziņas līdzekļiem var būt, lai mainītu vispārējos priekšstatus par vīriešiem un sievietēm;

75.  aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt pilsoņu informētību un zināšanas par viņu tiesībām, kas ietvertas hartā, un veicināt līdzdalības demokrātiju, uzturot pastāvīgu dialogu ar pilsonisko sabiedrību, attiecīgajām NVO un sieviešu organizācijām; aicina jo īpaši sieviešu organizācijas dalīties ar to nenovērtējamām zināšanām par stereotipiem un diskrimināciju, jo sievietes vienmēr ir bijušas visneaizsargātākie upuri;

76.  aicina ES iestādes aktīvāk iesaistīties un uzlabot ieinteresēto personu dialogu par problēmām, kuru dēļ vecāka gadagājuma cilvēki nevar izmantot savas cilvēktiesības pilnībā;

Solidaritāte

77.  uzsver, ka finanšu un ekonomikas krīze un tās pārvarēšanai veiktie pasākumi ir vairāk un dažkārt pat ļoti nopietni ietekmējuši visnabadzīgākos un vistrūcīgākos sabiedrības slāņus, kā tas ir atspoguļots Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra izdevumā "Saglabāt cilvēktiesības ekonomikas krīzes laikā", kurā ir atsauce uz apdraudētajām grupām, piemēram, migrantiem, patvēruma meklētājiem, romiem, sievietēm un bērniem, ko skar sociālās marginalizācijas risks; norāda, ka 2012. gadā ceturto daļu no ES 28 dalībvalstu iedzīvotājiem apdraudēja sociālās atstumtības risks; prasa pievērst īpašu un pienācīgu uzmanību piemērotāku un efektīvāku pasākumu veikšanai, lai novērstu šo situāciju un apkarotu nevienlīdzību un nabadzību; nosoda to politiķu izteikumus, kuri minētās iedzīvotāju grupas cenšas izmantot kā grēkāžus; pauž bažas par to, ka ekonomikas un sociālo krīžu dēļ ir tikušas apdraudētas pamattiesības, kā arī tiesiskums un demokrātiskās vērtības valsts un starpvalstu līmenī;

78.  uzsver to, ka sociālās tiesības ir pamattiesības, kas atzītas starptautiskos līgumos, Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, ES Pamattiesību hartā un Eiropas Sociālajā hartā; uzsver, ka šīs tiesības ir jāaizsargā gan ar tiesību aktiem, gan praksē, lai nodrošinātu sociālo taisnīgumu, jo īpaši ekonomikas krīzes un taupības pasākumu laikā; uzsver cieņas, profesionālās brīvības un tiesību uz darbu, tiesību uz nediskrimināciju, tostarp valstspiederības dēļ, aizsardzības nepamatotas atlaišanas gadījumā, tiesību uz veselību un drošību darba vietā, sociālās drošības un sociālās palīdzības, tiesību uz veselības aprūpi, pārvietošanās un uzturēšanās brīvības, tiesību uz aizsardzību pret nabadzību un sociālo atstumtību nozīmi, nodrošinot efektīvu nodarbinātības pieejamību, pienācīgu mitekli, apmācību, izglītību, kultūras iespējas, sociālo un medicīnisko palīdzību un attiecībā uz atalgojumu un sociālajiem pabalstiem garantējot pienācīgu dzīves standartu darba ņēmējiem un viņu ģimenes locekļiem, kā arī citus nodarbinātības nosacījumus un darba apstākļus, sociālo partneru autonomiju, brīvību iestāties valsts vai straptautiskās darba ņēmēju ekonomisko un sociālo interešu aizsardzībai un tiesības slēgt darba koplīgumus;

79.  uzsver, ka iedzīvotājiem bezdarba, nabadzības vai sociālās atstumtības dēļ ir sarežģītāk izmantot, ja vien tas vispār ir iespējams, ES Pamattiesību hartā noteiktās tiesības un brīvības, un ka visapdraudētākās tiesības un brīvības ir: tiesības uz cieņu pret cilvēku (1. pants), profesionālās brīvības un tiesības uz darbu (15. pants), tiesības uz nediskrimināciju (21. pants), aizsardzība nepamatotas atlaišanas gadījumā (30. pants), tiesības uz sociālo drošību un sociālo palīdzību (34. pants), tiesības uz veselības aprūpi (35. pants) un pārvietošanās un uzturēšanās brīvība (45. pants); turklāt uzsver, ka bezdarbs, nabadzība vai sociālā atstumtība arī ietekmē piekļuvi pamatpakalpojumiem, sociālajiem un finanšu pakalpojumiem utt.;

80.  atgādina, ka labāko aizsardzību pret ekonomikas un finanšu krīzes sociālajām sekām nodrošina sistēmas, kurās sociālais taisnīgums ir atzīts kā nozīmīgs princips, kuru īsteno ar labi izstrādātiem tiesību aktiem;

81.  ierosina visām dalībvalstīm pēc iespējas ātri atcelt atkāpes no Eiropas Sociālās hartas; uzskata, ka Parlamentam būtu jāsekmē pastāvīgs dialogs par progresu šajā jomā; uzskata, ka būtu efektīvāk jāizmanto LESD 151. pantā noteiktā atsauce uz Eiropas Sociālo hartu, piemēram, Komisijas un Parlamenta veiktajā ietekmes novērtējumā iekļaujot sociālo tiesību pārbaudi;

82.  aicina veikt stingrākus pasākumus, lai palīdzētu bezpajumtniekiem un lai nodrošinātu viņiem pajumti un atbalstu, un jo īpaši laikā, kad nepārvarētās ekonomikas un finanšu krīzes dēļ arvien vairāk cilvēku nonāk neaizsargātā situācijā un uz ielas, nosoda valsts vai vietēja līmeņa tiesību aktus un politiku, kas paredz noteikt kriminālatbildību minētajām personām, kurām ir vairāk vajadzīga palīdzība, jo tas ir uzskatāms un necilvēcīgs pamattiesību pārkāpums;

83.  uzsver vajadzību nodrošināt krīzes ietekmes mazināšanas pasākumu atbilstību Savienības vērtībām un mērķiem, un jo īpaši nodrošināt Savienības darbību tiesiskumu valstīs, kuras visvairāk ietekmēja euro zonas krīze;

84.  atkāroti uzsver savu aicinājumu Padomei FRA nākamā daudzgadu plāna tematiskajās jomās iekļaut tematu „Nabadzīgāko cilvēku efektīva piekļuve visām pamattiesībām”;

85.  pauž nožēlu par to, ka dažās dalībvalstīs vēl joprojām ir spēkā pārejas noteikumi par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos; uzsver, ka bailes par darbaspēka migrācijas negatīvo ietekmi ir nepamatotas; norāda, ka saskaņā ar aplēsēm 15 ES dalībvalstīs mobilitāte pēc paplašināšanās (2004.–2009. gada laikposms) ir ilgtermiņā radījusi gandrīz 1 % lielu IKP pieaugumu(35);

86.  konstatē — nesen paustais apgalvojums, ka brīva pārvietošanās ir migrēšana sociālā nodrošinājuma sistēmu izmantošanas nolūkā, nav pamatots ar faktiem(36); uzsver, ka diskriminācija ir būtisks šķērslis, kas Eiropas pilsoņiem neļauj īstenot savas pamattiesības; īpaši pievērš uzmanību tam, ka saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 883/2004 ES pilsoņiem, kas pastāvīgi uzturas kādā dalībvalstī, ir tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz sociālo nodrošinājumu;

87.  uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jāpieliek lielāki pūliņi, pilnveidojot un nodrošinot darba tiesības un sociālās pamattiesības, jo tas ir būtisks solis, Eiropas Savienībā nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi, cilvēka cienīgas darbvietas un iztikas minimuma atalgojumu;

88.  aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt, ka Eiropas Sociālās hartas 3. pantā noteiktās darba ņēmēju tiesības uz drošiem un veselīgiem darba apstākļiem, ir svarīgas, lai viņiem būtu iespējas dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi un tiktu nodrošināta viņu pamattiesību ievērošana;

89.  uzsver to, cik svarīga ir sociālo partneru loma, slēdzot koplīgumus, lai darba tirgū aizsargātu darba ņēmēju pamattiesības un nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret visiem darba ņēmējiem, jo īpaši attiecībā uz jauniešiem, sievietēm, personām ar invaliditāti un citām sociāli nelabvēlīgākā situācijā esošām grupām;

Pilsoņu tiesības

90.  uzsver, ka atbilstoši spēkā esošajam Lisabonas līgumam, Pamattiesību hartai un lielākām iedzīvotāju un pilsoniskās sabiedrības prasībām, ko apliecina ACTA nepilnības un skandāli uzraudzības jomā, ES, jo īpaši tās iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās, un dalībvalstīs ir jāpastiprina un jāuzlabo demokrātiskā un iestāžu pārredzamība un atvērtība; uzskata, ka pārredzamība un atklātība ir galvenie principi, kas ir jāpastiprina un jāveicina, lai nodrošinātu labu pārvaldību un pilsoniskās sabiedrības pilnīgu līdzdalību ES lēmumu pieņemšanas procesā;

91.  pauž nožēlu par to, ka iestādes ir apturējušas Regulas (EK) Nr. 1049/2001 par tiesībām piekļūt dokumentiem un informācijai pārskatīšanu; aicina Padomi un Komisiju atsākt darbu pie šīs regulas pārskatīšanas, par pamatu ņemot Parlamenta priekšlikumus, lai garantētu lielāku pārredzamību ES lēmumu pieņemšanas procesā un ES pilsoņu labāku piekļuvi dokumentiem; aicina visas ES iestādes, birojus, struktūras un aģentūras pilnībā īstenot Regulu (EK) Nr. 1049/2001, kā noteikts Lisabonas līgumā, un norāda, ka, ņemot vērā Tiesas judikatūru un Ombudam iesniegtās sūdzības, pašlaik tā netiek īstenota pilnībā; vienlaikus aicina Padomi un Komisiju veikt vajadzīgos pasākumus, lai padarītu pārredzamu plašākai sabiedrībai to, kā tiek izlietots dalībvalstīm no ES budžeta novirzītais finansējums;

92.  uzsver, ka tiesības uz labu pārvaldību ietver arī iestāžu pienākumu informēt iedzīvotājus par viņu pamattiesībām un palīdzēt neaizsargātākajām personām saņemt skaidru informāciju par viņu tiesībām un atbalstīt viņus, nodrošinot šo tiesību ievērošanu;

93.  atgādina, ka pilsonība paredz ikvienas personas tiesības piedalīties tās valsts, kurā viņi dzīvo, sabiedriskajā dzīvē saskaņā ar Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 21. pantu; atgādina, ka Eiropas pilsonība nav ierobežota tikai ar balsošanas tiesībām un tiesībām kandidēt Eiropas un pašvaldību vēlēšanās un tiesību izmantošanu, lai arī cik būtiskas tās būtu, brīvas pārvietošanās un uzturēšanās jomā; tādēļ uzsver, ka Eiropas pilsonība katram iedzīvotājam ES teritorijā rada iespēju aktīvi un bez jebkāda veida diskriminācijas piedalīties tās dalībvalsts demokrātiskajā, politiskajā, sabiedriskajā un kultūras dzīvē, kurā viņš dzīvo, un pilnībā izmantot visas Eiropas Savienībā atzītās politiskās, pilsoniskās, ekonomiskās, kultūras un sociālās pamattiesības un pamatbrīvības;

94.  vērš uzmanību uz vajadzību veikt informētības uzlabošanas un informācijas kampaņas, lai iedzīvotāju vidū popularizētu Savienības vērtības un mērķus, un īpaši aicina pēc iespējas plašāk izplatīt informāciju, kas sniegta LES un Pamattiesību hartas attiecīgajos pantos;

95.  atzinīgi vērtē lēmumu pasludināt 2013. gadu par Eiropas pilsoņu gadu; tomēr aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm turpināt informēt ES pilsoņus par viņu tiesībām, lai viņi varētu pilnībā baudīt savu ES pilsonību;

96.  aicina dalībvalstis rīkot informatīvas kampaņas, lai informētu ES iedzīvotājus par viņu tiesībām balsot un kandidēt vēlēšanās; prasa visās dalībvalstīs veikt vajadzīgās Eiropas vēlēšanu procedūras reformas, lai veicinātu aktīvu ES pilsonību; aicina dalībvalstis izstrādāt pilsoņu iniciatīvas, ar kurām veicināt pilsoņu aktīvu līdzdalību un īstenot viņu tiesības iesniegt Eiropas Ombudam lūgumrakstu un sūdzības;

97.  atgādina par Eiropas Ombuda darba nozīmi indivīdu tiesību ievērošanā; uzsver — lai nodrošinātu uzticamību, ir svarīga Ombuda neatkarība, tāpēc prasa grozīt tā statūtus, lai oficiāli izslēgtu iespēju, ka struktūras, kas izraugās Ombudu, bijušajiem vai pašreizējiem darbiniekiem, nav tiesību kandidēt uz šo amatu;

98.  uzsver, ka līgumos noteiktās un ar direktīvu par brīvu pārvietošanos garantētās Eiropas pilsoņu un to ģimenes locekļu tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties, kā arī brīvība izvēlēties profesiju un tiesības strādāt ir Eiropas pilsoņu pamattiesību daļa, un tās ir ekonomiski izdevīgas uzņēmējām valstīm, jo palīdz novērst neatbilstību starp prasmēm un darbavietām un uzlabot demogrāfisko situāciju Eiropas Savienībā; uzsver to, ka direktīva jau nodrošina atkāpes un ierobežojumus attiecībā uz brīvas pārvietošanās tiesībām; nosoda jebkuru mēģinājumu pārskatīt šo acquis un prasa vērsties Tiesā par visiem noteikumu pārkāpumiem;

Tiesiskums

99.  uzsver, ka neatkarīga, taisnīga, efektīva, objektīva, pareiza un saprātīgos termiņos veikta tiesvedība ir būtiska demokrātijas, tiesiskuma un ticamības nodrošināšanai; šajā sakarībā pauž bažas par daudzajiem pārkāpumu gadījumiem, par ko liecina Eiropas Cilvēktiesību tiesas piespriesto sodu skaits; aicina dalībvalstis īstenot ECT lēmumus pilnībā; uzsver, ka ES nekādā gadījumā nedrīkst samierināties ar to, ka tiesu vai politiskās iestādes paliek nesodītas, jo tām ir vara vai ietekme pār cilvēkiem;

100.  atzīst — lai nodrošinātu tiesu pieejamību, ir svarīgas ne tikai tiesas, bet arī iestādes, kas nav tiesu iestādes vai kas ir ar tieslietām saistītas iestādes piemēram, cilvēktiesību valsts veicināšanas iestādes, vienlīdzību veicinošas iestādes, ombuda iestādes un datu aizsardzības iestādes, kā arī citas iestādes, kas darbojas cilvēktiesību jomā; šajā sakarībā uzsver, ka cilvēktiesību veicināšanas valsts iestādes būtu jāizraugās vai jāizveido visās dalībvalstīs, lai nodrošinātu to pilnīgu atbilstību tā dēvētajiem Parīzes principiem (principi, kas attiecas uz cilvēktiesību aizsardzības un veicināšanas valsts iestāžu statusu un darbību, ANO Ģenerālās asamblejas 1993. gada 20. decembra Rezolūcija Nr. 48/134); uzsver, ka prasība nodrošināt pilnīgu neatkarību būtu izdevīga arī citām iestādēm, kas darbojas cilvēktiesību jomā;

101.  prasa FRA, sadarbojoties ar ANO īpašo referentu attiecīgajā jomā, veikt pētījumu par ārkārtas tiesību aktiem un procedūrām, kuru pamatā ir terorisma apkarošanas nolūki, un to atbilstību pamattiesībām; noraida jebkādas ārkārtas procedūras, kas tiesas procesā rada uzskatāmu līdzsvara trūkumu starp apsūdzības un aizstāvības pusēm, piemēram, slepenu noklausīšanos, slepeniem spriedumiem vai spriedumiem, kas valdībai piešķir īpašas pilnvaras veikt plašsaziņas līdzekļu cenzūru vai ļauj slepeni uzraudzīt iedzīvotājus; konstatē un pauž nožēlu, ka terorisma apkarošanas programmas tiek pakāpeniski paplašinātas līdz pieaugošam izdarīto noziegumu skaitam, kas jo īpaši izraisa strauju tiesas procesu daudzkāršošanos, nesaīsināmus minimālos sodus un reģistrēto datu par iedzīvotājiem palielināšanos;

102.  prasa Komisijai veikt savu darbu krimināltiesību jomā un piemērot ceļvedi par procesuālajām garantijām, un aicina dalībvalstis pieņemt vērienīgāku nostāju šajā jomā;

103.  atzinīgi vērtē FRA ziņojumu par tiesu pieejamību diskriminācijas gadījumos ES un uzsver, ka bieži ir sarežģīti un apgrūtinoši piekļūt tiesām; uzskata, ka iespējamie pasākumi situācijas uzlabošanai varētu atvieglot procedūras un sniegt plašāku atbalstu tiem, kuri vēršas pēc palīdzības;

104.  pieņem zināšanai Komisijas izstrādāto rezultātu apkopojumu, kurā ir minēti tikai civilo, komerciālo un administratīvo tiesību jautājumi, lai gan Parlaments pieprasīja, lai tajā tiktu ņemtas vērā arī krimināltiesības, pamattiesības un tiesiskums; tādēļ prasa, sagatavojot rezultātu apkopojumu, tajā ietvert arī šīs jomas; uzsver, ka tas būtu jāintegrē jaunajā Kopenhāgenas mehānismā un Eiropas politiskajā ciklā attiecībā uz LES 2. panta piemērošanu; uzsver arī to, ka tiesu sistēmas darbības uzlabošanai nevar būt tikai viens vienīgs mērķis padarīt valsti pievilcīgāku ieguldījumu veikšanai un uzņēmējdarbībai, galvenokārt cenšoties panākt tiesu procesu efektivitāti, bet arī būtu jānodrošina, ka tiek saglabātas tiesības uz taisnīgu tiesu un pamattiesību ievērošana;

105.  mudina Komisiju pārbaudīt, cik efektīvi Eiropas Savienībā tiek īstenotas tiesības uz piekļuvi tiesai, ņemot vērā, ka katrai personai (pašreizējā paaudzē un nākamajās paaudzēs) ir tiesības dzīvot vidē, kas atbilst šīs personas veselības stāvoklim un labklājībai;

106.  pauž bažas par to, ka dažās dalībvalstīs konstitucionālā tiesa ir politizēta, un atgādina, ka ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt tiesu sistēmas neatkarību;

o
o   o

107.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Padomei un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai.

(1) Padomes 2011. gada 18. maija dokuments Nr. 10140/11. (2) OV C 115, 4.5.2010.. 1. lpp. (3) OV L 328, 6.12.2008., 55. lpp. (4) OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp. (5) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp. (6) OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp. (7) OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp. (8) OV C 169 E, 15.6.2012., 49. lpp. (9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0500. (10) OV C 104 E, 30.4.2004., 1026. lpp. (11) OV C 124 E, 25.5.2006., 405. lpp. (12) OV C 294 E, 3.12.2009., 54. lpp. (13) OV C 224 E, 19.8.2010., 18. lpp. (14) OV C 308 E, 20.10.2011., 73. lpp. (15) OV C 136 E, 11.5.2012., 50. lpp. (16) OV C 199 E, 7.7.2012., 112. lpp. (17) OV C 199 E, 7.7.2012., 154. lpp. (18) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0203. (19) OV C 264 E, 13.9.2013., 54. lpp. (20) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0090. (21) OV C 51 E, 22.2.2013., 121. lpp. (22) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0444. (23) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0315. (24) OV C 353 E, 3.12.2013., 1. lpp. (25) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0418. (26) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0350. (27) OV C 296 E, 2.10.2012., 26. lpp. (28) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0045. (29) OV C 264 E, 13.9.2013., 75. lpp. (30) Rezolūcija 1872(2012), ko Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja pieņēma 2012. gada 24. aprīlī. (31) Reģionālais pētījums: ANO īpašā referenta jautājumā par migrantu cilvēktiesībām François Crépeau ziņojums "ES ārējo robežu pārvaldība un tās ietekme uz migrantu cilvēktiesībām", kas publicēts 2013. gada 24. aprīlī, A/HRC/23/46. (32) FRA ziņojums par pamattiesībām pie Eiropas jūras dienvidu robežām, 2013. gada marts. (33) OV C 131 E, 8.5.2013., 9. lpp. (34) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0594. (35) Nodarbinātība un sociālā attīstība Eiropā 2011. gadā, 6. nodaļa Darbaspēka mobilitāte ES un paplašināšanās ietekme, 274. lpp. (36) Skatīt „Faktu vākšanas analīze par to, kā nestrādājošu migrantu ES iekšienē tiesības saņemt īpašus no iemaksām neatkarīgus naudas pabalstus un veselības aprūpi, ko piešķir atkarībā no dzīvesvietas, ietekmē dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmas”, Nodarbinātības ĢD, ICF GHK un Milieu Ltd. iesniegtais galīgais ziņojums, 2013. gada 14. oktobris.