Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. feburāra rezolūcija par SOLVIT (2013/2154(INI))

P7_TA(2014)0164 A7-0059/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 17. septembra Ieteikumu Nr. 2013/461/ES par principiem, kas reglamentē SOLVIT(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 17. septembra paziņojumu „Uzņēmumu un pilsoņu tiesības Eiropas vienotajā tirgū: rīcības plāns portāla „Tava Eiropa” sekmēšanai sadarbībā ar dalībvalstīm” (COM(2013)0636),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 24. februāra darba dokumentu „Efektīva problēmu risinājuma pastiprināšana vienotajā tirgū ― SOLVIT iespēju veicināšana saistībā ar tā 10. gadadienu” (SWD(2012)0033),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 28. novembra pirmo ziņojumu „Stāvoklis vienotā tirgus integrācijā 2013. gadā — materiāls gada izaugsmes pētījumam 2013. g.” (COM(2012)0752),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 8. jūnija paziņojumu „Vienotā tirgus labāka pārvaldība” (COM(2012)0259),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 24. februāra darba dokumentu „Vienotā tirgus ieviešana — 2011. gada pārvaldības pārskats” (SWD(2012)0025),

–  ņemot vērā 2013. gada 4. jūlijā internetā publiskoto vienotā tirgus rezultātu apkopojumu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas pasūtīto un 2013. gada jūlijā sagatavoto pētījumu „Eiropas vienotais kontaktpunkts”,

–  ņemot vērā 2013. gada 7. februāra rezolūciju par vienotā tirgus pārvaldību(2),

–  ņemot vērā 2012. gada 14. jūnija rezolūciju „Akts par vienoto tirgu — turpmākie pasākumi izaugsmes nodrošināšanai”(3),

–  ņemot vērā 2011. gada 6. aprīļa rezolūciju par pārvaldību un partnerību vienotajā tirgū(4),

–  ņemot vērā 2010. gada 9. marta rezolūciju par SOLVIT(5),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A7-0059/2014),

A.  tā kā vienotajā tirgū iedzīvotāju un uzņēmumu tiesības jāizmanto efektīvi un efektīvi jāīsteno tie ES tiesību akti, kuros šīs tiesības garantētas, lai nodrošinātu, ka visi iedzīvotāji un uzņēmumi gūst labumu no iespējām, ko piedāvā iekšējais tirgus;

B.  tā kā iedzīvotāju informēšana par viņu tiesībām un šo tiesību izmantošanas veicināšana palīdz uzlabot iekšējā tirgus darbību;

C.  tā kā pašlaik SOLVIT izskata 1300 lietas gadā un 70 dienu termiņā saviem klientiem piedāvā risinājumu aptuveni 90 % lietu;

D.  tā kā strauji palielinās interese par portālu „Tava Eiropa” un tas tiek izmantots arvien vairāk, un tā kā saskaņā ar internetā publiskoto vienotā tirgus rezultātu apkopojumu 2012. gadā katru dienu portālu apmeklēja vairāk nekā 11 000 interesentu, savukārt gadu iepriekš — tikai 6500;

E.  tā kā vairākkārt ir paustas prasības turpināt nostiprināt SOLVIT tīklu un nodrošināt vairāk un pilnīgāku informāciju par ES tiesībām;

F.  tā kā SOLVIT ir svarīga nozīme, jo tas ir viens no galvenajiem problēmu risināšanas līdzekļiem, un tāpēc uzskatāms arī par līdzekli, kas ļauj nodrošināt labāku atbilstību tiem Savienības tiesību aktiem, kuri attiecas uz vienoto tirgu; tā kā, neraugoties uz minētajām priekšrocībām, SOLVIT joprojām tiek izmantots pārāk maz, kā arī tā potenciāls netiek izmantots pilnībā;

G.  tā kā SOLVIT sistēma, izmantojot to pilnībā, vairākās jomās var kļūt par lietderīgu veidu, kā novērst pārmērīgu vēršanos tiesu sistēmas iestādēs, kurās šis process var būt ārkārtīgi sarežģīts, tādējādi apgrūtinot iedzīvotāju un uzņēmumu iespējas atrisināt savas problēmas;

H.  tā kā pasūtītajā pētījumā „Eiropas vienotais kontaktpunkts” norādīts — kaut arī Eiropas iedzīvotājiem un uzņēmumiem internetā ir pieejama plaša informācija, konsultācijas un palīdzība, informētības līmenis par šiem pakalpojumiem ir ļoti zems, turklāt 91,6 % no visiem aptaujātajiem atbildēja, ka viņi nezina nevienu internetā pieejamu pakalpojumu, kuru izmantot, lai noskaidrotu ar vienoto tirgu saistītus jautājumus;

I.  tā kā SOLVIT nodrošinātās palīdzības efektivitāte lielā mērā ir atkarīga no tā, cik labi apmācīts ir tā personāls;

J.  tā kā vairāk pūļu būtu jāvelta tam, lai labāk integrētu SOLVIT dažādos palīdzības pakalpojumos un valsts un Savienības līmenī pieejamos īstenošanas līdzekļos;

K.  tā kā iedzīvotājiem un uzņēmumiem jāzina savas tiesības vienotajā tirgū, lai noteiktu problēmas, ja tās rodas, un rastu pareizo risinājumu, un tā kā vēl daudz jāpaveic, lai uzlabotu viņu informētību;

Ievads: tiesību efektīva izmantošana un iespējas vienotajā tirgū

1.  vēlreiz uzsver, ka vienotā tirgus potenciālu ir iespējams pilnībā izmantot tikai tad, ja iedzīvotāji un uzņēmumi ir informēti par savām tiesībām un iespējām un spēj tās efektīvi izmantot; atgādina, ka šos mērķus var panākt tikai tad, ja dalībvalstis nodrošina vienotā tirgus tiesību aktu efektīvu īstenošanu un ja ir pieejama kvalitatīva informācija un iedarbīgs problēmu risināšanas mehānisms;

2.  uzsver, ka daudzas problēmas, kas saistītas ar vienoto tirgu, ir radušās tādēļ, ka viena vai vairākas dalībvalstis izvirza īpašas prasības un īstenošanu veic novēloti vai nepareizi vai arī valstu tiesību akti ir pretrunā ar Savienības tiesību aktiem; šajā sakarībā stingri aicina Komisiju izdarīt spiedienu uz tām dalībvalstīm, kuras neievēro vienotā tirgus noteikumus;

3.  norāda, ka ar SOLVIT palīdzību ir konstatētas daudzas problēmas, kas saistītas ar vienotā tirgus noteikumu īstenošanu, un pauž gandarījumu par SOLVIT ieguldījumu administratīvu un regulatīvu izmaiņu veikšanā, lai šādas problēmas novērstu; mudina Padomi pieņemt pasākumus, lai pilnveidotu publiskās administrācijas pienākumus nolūkā stiprināt sadarbību starp dalībvalstu iestādēm un Komisiju;

4.  uzsver, ka SOLVIT ir nepieciešami efektīvi līdzekļi, lai brīdinātu Komisiju par iekšējā tirgus problēmām, kuras radušās ES tiesību aktu neīstenošanas dēļ un par kurām ir ziņots SOLVIT;

5.  uzsver, ka patērētājiem un uzņēmumiem Eiropā — un līdz ar to arī ekonomikai kopumā — ir ārkārtīgi svarīgi, lai vienotā tirgus tiesību akti tiktu pareizi ieviesti, īstenoti un ievēroti, tādējādi panākot iedzīvotāju uzticēšanos vienotā tirgus darbībai; šajā sakarībā uzsver arī dalībvalstu juridiskās saistības;

6.  atkārtoti prasa turpināt pilnveidot piemērojamo pārkāpumu tiesvedību, tostarp nodrošinot šādu procesu sistemātiskāku izmantošanu gadījumos, kad pārkāpti Savienības tiesību aktu noteikumi vienotā tirgus jomā, un piemērojot paātrinātas procedūras;

7.  turklāt uzsver, ka ir svarīgi pēc iespējas vairāk censties, lai nodrošinātu ar īstenošanu saistīto problēmu novēršanu, atklāšanu vai likvidēšanu pirms oficiālas pārkāpumu procedūras sākšanas;

8.  uzsver, ka pilnīgi noteikti netiks pieļauta Pakalpojumu direktīvas neievērošana un ka tiks veikta tās īstenošanas un transponēšanas salīdzinoša izvērtēšana, kas būs paņēmiens, kā nodrošināt vienotā tirgus tiesību aktu efektīvu piemērošanu;

SOLVIT: palīdzība privātpersonām un uzņēmumiem atrisināt problēmas

9.  atzinīgi vērtē Komisijas jauno ieteikumu par principiem, kas reglamentē SOLVIT un ļauj attīstīt SOLVIT 2.0;

10.  norāda, ka SOLVIT ir nodrošinājis taustāmus rezultātus un pierādījis savu lietderību; tomēr norāda, ka ir iespējams veikt vēl vairāk uzlabojumu, jo īpaši attiecībā uz strīdīgu uzņēmējdarbības jautājumu izskatīšanu un domstarpību atrisināšanai nepieciešamo laiku;

11.  atzinīgi vērtē Komisijas pieeju arī turpmāk uzlabot SOLVIT tīkla, kas ir instruments nepareizas piemērošanas transponēšanas rezultātā novēršanai, veiksmīgo darbu neformālai un ātrai problēmu risināšanai pārrobežu strīdu izšķiršanā iekšējā tirgus jautājumos, izmantojot procedūras, kuras ir pieejamas pēc iespējas vairāk pilsoņiem, un ierosina, lai dalībvalstis cieši sadarbotos ar Komisiju SOLVIT sistēmas kā brīva un lietotājiem draudzīga pakalpojuma uzlabošanai,

12.  uzskata, ka nepārtraukti būtu jāuzlabo SOLVIT centru darbības rezultāti, jo īpaši attiecībā uz lietām, kas saistītas ar sociālo nodrošinājumu, un mudina uzlabot dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmu koordināciju;

13.  prasa īpašu uzmanību pievērst visiem ar darba tiesībām un sociālajām tiesībām, un vienlīdzīgu attieksmi saistītiem pārrobežu jautājumiem, īpaši ņemot vērā pensiju jomu, strādājošo, kas pārvietojas Eiropas Savienībā, un norīkoto strādājošo problēmas;

14.  jo īpaši uzsver, ka SOLVIT ir svarīgs tiem darba ņēmējiem, kuri pārvietojas, lai risinātu ar vienlīdzīgu attieksmi saistītus jautājumus un pārrobežu problēmas;

15.  norāda, ka lielākā daļa SOLVIT klientu ir iedzīvotāji; uzsver, ka uzņēmumiem ir jāizmanto SOLVIT lielais potenciāls kā problēmu risināšanas līdzeklis; uzsver, ka uzņēmumi, jo īpaši mazie un vidējie uzņēmumi, vairāk jāinformē par SOLVIT, jāizglīto par tā iespējām un jāļauj uzņēmumiem to izmantot pēc iespējas labāk; atzinīgi vērtē uzņēmējdarbības portāla „Tava Eiropa” neseno atjaunināšanu, uzskatot to par pozitīvu virzību minēto mērķu sasniegšanā;

16.  prasa SOLVIT darbu sabiedrisko attiecību jomā padarīt intensīvāku, lai ievērojami palielinātu informētības līmeni par tīklu; aicina dalībvalstis, Komisiju un Eiropas Parlamenta deputātus savos vēlēšanu apgabalos iesaistīties informētības palielināšanas kampaņās, lai popularizētu portāla „Tava Eiropa” un SOLVIT nozīmi; uzsver, ka dalībvalstīm ir izvēles iespēja turpināt popularizēt SOLVIT reģionos, vienlaikus norādot, ka visas lietas jāizskata valsts līmenī;

17.  vērš uzmanību uz to, ka SOLVIT joprojām saņem ļoti daudz jautājumu, kuru risināšana nav SOLVIT kompetencē, un ka šis apstāklis kavē SOLVIT iespējas izskatīt tam iesniegtās sūdzības; tādēļ uzsver, ka ir jānodrošina iedzīvotājiem un uzņēmumiem labāks skaidrojums par SOLVIT uzdevumiem;

18.  aicina dalībvalstis nodrošināt pietiekamus resursus SOLVIT tīkla uzturēšanai, ņemot vērā noteikumus, ar kuriem reglamentē SOLVIT centru organizāciju, kā paredzēts Komisijas 2013. gada 17. septembra ieteikumā;

19.  uzsver, ka ir jāsaglabā SOLVIT piedāvāto pakalpojumu kvalitātes līmenis, neraugoties uz ierobežoto budžetu un ierobežotajiem cilvēkresursiem; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt, lai SOLVIT centriem būtu pietiekami daudz labi apmācītu darbinieku, kuriem ir attiecīgas juridiskās zināšanas un attiecīgo Savienības valodu zināšanas, un lai darbiniekiem attiecīgi tiktu nodrošināta piemērota apmācība, tādējādi pastāvīgi pilnveidojot viņu iemaņas un zināšanas;

20.  uzsver, ka ir svarīgi, lai visi SOLVIT centri, kas atrodas dažādās dalībvalstīs, nodrošinātu līdzīgu pakalpojumu standartu, jo tas ir nepieciešams, lai efektīvi atrisinātu problēmas;

21.  uzsver, ka ir svarīgi ātri atrisināt problēmas, kuras saistītas tikai ar nepieciešamību izskaidrot Savienības tiesības, kā arī pienācīgi sazināties ar sūdzību iesniedzējiem sarežģītu lietu gadījumā;

22.  prasa nodrošināt labāku saskaņotību ar citām sūdzību izskatīšanas procedūrām, jo īpaši ar projektu „EU Pilot”;

23.  uzsver, ka ir svarīgi izmantot SOLVIT, lai izskatītu lielāku skaitu ar uzņēmējdarbību saistītu lietu; norāda — lai panāktu šo mērķi, ir jāpalielina uzņēmēju informētība par SOLVIT, jāveido ciešāka sadarbība starp SOLVIT un Eiropas un dalībvalstu uzņēmēju asociācijām, piemēram, darba grupu veidā, kurās tiek iesaistīti SOLVIT centri un uzņēmēju asociācijas, un konkrētiem SOLVIT centriem ir jābūt vēlmei uzņemties izskatīt sarežģītākas lietas;

24.  pauž nožēlu, ka daudzas ar uzņēmējdarbību saistītas lietas, kuras SOLVIT varētu izskatīt, tiek noraidītas, pamatojoties uz to, ka tās ir pārāk sarežģītas; uzskata, ka gadījumos, kad daži SOLVIT centri atzīst, ka šādas ar uzņēmējdarbību saistītas lietas tiem ir pārāk sarežģītas, tā ir problēma, kas jārisina vietējā līmenī šajos SOLVIT centros;

25.  uzsver, ka ir svarīgi, lai Komisija sniegtu neformālu palīdzību lietu izskatīšanā, tostarp neformālas juridiskas konsultācijas sarežģītu lietu gadījumā; aicina SOLVIT centrus izmantot šādu palīdzību;

26.  uzsver, ka ir svarīgi apmainīties ar informāciju starp SOLVIT centriem, un iesaka dalībvalstīm veikt ieguldījumus, lai uzlabotu šo centru sadarbību; mudina SOLVIT centrus visā Savienībā sākt konkrētāku un mērķtiecīgāku apmaiņu ar paraugpraksi un uzsver, ka šādai apmaiņai starp SOLVIT centriem ir būtiska nozīme pakalpojumu sniegšanā un to veicināšanā;

27.  atzinīgi vērtē Komisijas Ieteikumā 2013/461/ES sniegto skaidrojumu par SOLVIT pilnvarām gadījumos, kad valsts tiesību akti ir pretrunā ar Savienības tiesību aktiem (tā dēvētajos strukturālajos gadījumos); atzinīgi vērtē to, ka konkrēti SOLVIT centri ir apņēmušies izskatīt šādus gadījumus; aicina visus SOLVIT centrus nodrošināt efektīvu palīdzību šādu strukturālu problēmu rašanās gadījumā, tostarp palīdzot noteikt iespējamās problēmas, ko rada ierosinātie valsts tiesību akti;

28.  aicina SOLVIT centrus sniegt konkrētākas un noderīgākas atbildes, izskatot sūdzības un jo īpaši risinot sarežģītākas lietas;

29.  uzsver, ka ir svarīgi, lai sūdzības iesniedzējs, iesaistītie SOLVIT centri un Komisija savā starpā sazinātos un cieši sadarbotos visā procedūras laikā; norāda, ka vairākos gadījumos procedūras laikā apspriešanās ar sūdzības iesniedzēju nenotiek un vienīgā sazināšanās starp sūdzības iesniedzēju un SOLVIT centru notiek tikai, sūdzību iesniedzot, un tad, kad lieta ir pabeigta;

30.  uzskata, ka vajadzētu veidot ciešāku sadarbību starp visu līmeņu pārvaldes iestādēm dalībvalstīs un SOLVIT;

31.  īpaši atzinīgi vērtē to, ka SOLVIT konsultāciju dienesti aizsargā personas datus, un prasa nepārtraukti uzraudzīt šo aizsardzību un nepieciešamības gadījumā to izvērst, lai izpildītu prasības par lietotāju datu aizsardzību;

32.  uzsver, ka ir svarīgi palielināt gan informētību par SOLVIT, gan tā redzamību, kā arī iepazīstināt ar tā darbību tos cilvēkus, kuri par to neko nezina; aicina dalībvalstis un Komisiju visiem nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi SOLVIT centriem un tiešsaistes portāliem, piem., personām ar invaliditāti un gados vecākiem cilvēkiem, un šajā sakarībā nodrošināt visas iespējas izveidot kontaktus starp lietotājiem un SOLVIT centriem; ņem vērā Komisijas priekšlikumu direktīvai par publiskā sektora struktūru tīmekļa vietņu pieejamību (COM(2012)0721);

33.  uzsver, ka SOLVIT portāli ir jāsaista un jāintegrē ar citiem attiecīgiem dalībniekiem un platformām, lai visiem lietotājiem palielinātu piekļuves iespējas un redzamību; iesaka dalībvalstīm cieši sadarboties ar Komisiju, lai uzlabotu SOLVIT sistēmu, nodrošinot saskaņotu pieeju visā ES un uzlabojot tās atpazīstamību; uzskata, ka attiecīgo Eiropas iestāžu mājaslapās būtu jānorāda saite uz vietni „Tava Eiropa”;

34.  uzsver, ka ir svarīgi paplašināt zināšanas par SOLVIT izskatīto lietu datubāzi, un atzinīgi vērtē Komisijas ieteikumu attiecībā uz nepieciešamību sniegt informāciju par alternatīviem problēmu risināšanas tīkliem vai informācijas avotiem, tostarp citiem iespējamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem gan valstu, gan Savienības līmenī lietās, kuras SOLVIT nevar izskatīt;

35.  mudina SOLVIT centrus aktīvi iesaistīties kontaktu veidošanā ar iedzīvotājiem, uzņēmumiem un dalībvalstu parlamentiem, īstenojot paši savas iniciatīvas;

36.  atzinīgi vērtē internetā publiskoto vienotā tirgus rezultātu apkopojumu, kurā sniegta informācija par dalībvalstu sasniegumiem attiecībā uz SOLVIT un portālu „Tava Eiropa”, kā arī par sasniegumiem to ES tiesību aktu īstenošanā, kuri saistīti ar vienotā tirgus darbību;

37.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt turpmākos pasākumus, lai informāciju par šo instrumentu pieejamību izplatītu starp iedzīvotājiem, uzņēmumiem un uzņēmējiem, izmantojot dažādus plašsaziņas līdzekļus, tostarp internetu, lai panāktu, ka informācija sasniedz pēc iespējas vairāk iedzīvotāju un uzņēmumu; aicina dalībvalstis organizēt īpašām grupām, tostarp uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, paredzētas informācijas kampaņas;

38.  aicina Komisiju turpināt uzraudzīt Savienības problēmrisināšanas mehānismu, jo īpaši SOLVIT, darbības rezultātus, sagatavojot gada ziņojumu par vienotā tirgus integrāciju un iekļaujot to gada izaugsmes pētījumā; turklāt atgādina par savu aicinājumu Komisijai stiprināt vienotā tirgus pārvaldību, izveidojot īpašu Eiropas pusgada pīlāru, tostarp sagatavojot katrai valstij paredzētus konkrētus ieteikumus;

39.  apstiprina apņemšanos cieši uzraudzīt SOLVIT progresu; mudina Komisiju noteikt novērtējamus atskaites punktus vēlamajā SOLVIT attīstībā; turklāt aicina dalībvalstis noteikt pašām savus novērtējamus mērķus un termiņus, lai attīstītu lietu izskatīšanu vietējos SOLVIT centros; šajā sakarībā uzskata, ka, nošķirot sūdzības, ko iesniedz iedzīvotāji, no sūdzībām, ko iesniedz uzņēmumi, varētu panākt progresu lietu uzraudzības jomā; uzskata, ka šo mērķu nesasniegšanas gadījumā, būtu jāapsver iespēja aizstāt neformālo procedūru ar leģislatīvu aktu, ņemot vērā pašreizējos mehānismus, piemēram, tos, kuri paredzēti Direktīvā 2013/11/ES par strīdu alternatīvu izšķiršanu un Regulā (ES) Nr. 524/2013 par strīdu izšķiršanu tiešsaistē; šajā sakarībā mudina Padomi pārraudzīt Parlamenta mērķa sasniegšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis cieši uzraudzīt progresu, kas Eiropas pusgadā panākts attiecībā uz šiem ES un dalībvalstu SOLVIT mērķiem;

„Tava Eiropa”: iedzīvotāju un uzņēmumu vajadzību labāka apmierināšana

40.  norāda, ka arvien vairāk palielinās portāla „Tava Eiropa” izmantotāju skaits;

41.  mudina Komisiju un dalībvalstis skaidri nošķirt portālu „Tava Eiropa” un SOLVIT, vienlaikus koordinējot attiecīgās kampaņas to redzamības palielināšanai;

42.  atzinīgi vērtē „Tava Eiropa” rīcības plānā noteiktos mērķus, t. i., pilnveidot praktiskas, kvalitatīvas informācijas sniegšanu par ES tiesībām vienotajā tirgū; palielināt informētību par portālu „Tava Eiropa” un praksē īstenot ciešas partnerattiecības starp Komisiju un dalībvalstīm;

43.  mudina Komisiju veikt efektīvākus pasākumus, lai pozicionētu portālu „Tava Eiropa” kā uzņēmumiem paredzētu līdzekli un palielināt tā atpazīstamību, tostarp plašāk izmantojot sociālos plašsaziņas līdzekļus; uzskata, ka, veidojot zīmolu un integrējot SOLVIT, portāls „Tava Eiropa” varētu kļūt par vienotu kontaktpunktu Eiropas patērētājiem un uzņēmumiem gadījumos, kad rodas problēmas vai kad viņi meklē informāciju; uzskata, ka šāds vienots kontaktpunkts iedzīvotājiem un uzņēmumiem varētu būt atsauces punkts, kas vēl vairāk uzlabotu viņu piekļuvi dažādiem informācijas līdzekļiem un īpašiem problēmu risināšanas mehānismiem, tostarp SOLVIT;

44.  aicina Komisiju paplašināt portāla „Tava Eiropa” darbības jomu, lai tajā pilnībā ietvertu tiesības, pienākumus un iespējas vienotajā tirgū un padarītu to pēc iespējas vienkāršāku lietošanā;

45.  mudina dalībvalstis sniegt informāciju par valsts noteikumiem un procedūrām attiecībā uz ES tiesībām; aicina dalībvalstis nodrošināt, lai šī informācija būtu praktiska, viegli saprotama, vienādi pieejama visiem, atjaunināta un pieejama attiecīgajās valodās, un izveidot saikni starp dalībvalstu portāliem (e-valdību) un „Tava Eiropa”;

o
o   o

46.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

(1) OV L 249, 19.9.2013., 10. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0054. (3) OV C 332 E, 15.11.2013., 72. lpp. (4) OV C 296 E, 2.10.2012., 51. lpp. (5) OV C 349 E, 22.12.2010., 10. lpp.

Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās (09288/2010 – C7-0185/2010 – 2010/0817(COD))

P7_TA(2014)0165 A7-0477/2013

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamentam un Padomei iesniegto dalībvalstu grupas iniciatīvu (09288/2010),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 76. panta b) apakšpunktu un 82. panta 1. punkta a) apakšpunktu, saskaņā ar kuriem tam ir iesniegts šis akta projekts (C7‑0185/2010),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. un 15. punktu,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2013. gada 5. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 44. un 55. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A7-0477/2013),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2014. gada 27. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/.../ES par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai 2014/41/ES.)

Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 539/2001, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas (COM(2013)0853 – C7-0430/2013 – 2013/0415(COD))

P7_TA(2014)0166 A7-0104/2014

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2013)0853),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 77. panta 2. punkta a) apakšpunktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7‑0430/2013),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2014. gada 13. februāra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A7-0104/2014),

1.  pieņem turpmāk izklāstīto nostāju pirmajā lasījumā;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2014. gada 27. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2014, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 539/2001, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 259/2014.)

Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. februāra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Eiropas Savienības un Indonēzijas Republikas brīvprātīgu partnerattiecību nolīgumu par meža tiesību aktu ieviešanu, pārvaldību un koka izstrādājumu tirdzniecību uz Eiropas Savienību (11767/1/2013 – C7-0344/2013 – 2013/0205(NLE))

P7_TA(2014)0167 A7-0043/2014

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (11767/1/2013),

–  ņemot vērā brīvprātīgo partnerattiecību nolīguma projektu starp Eiropas Savienību un Indonēzijas Republiku par meža tiesību aktu ieviešanu, pārvaldību un koksnes izstrādājumu tirdzniecību uz Eiropas Savienību (11769/2013),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 3. punkta pirmo daļu, 207. panta 4. punkta pirmo daļu, 218. panta 6. punkta otrās daļas a) un v) apakšpunktu un 218. panta 7. punktu (C7-0344/2013),

–  ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu un Attīstības komitejas atzinumu (A7-0043/2014),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Indonēzijas Republikas valdībai un parlamentam.

Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko ievieš vienkāršotu režīmu personu kontrolei pie ārējām robežām, pamatojoties uz to, ka attiecībā uz tranzītu caur to teritorijām vai iecerēto uzturēšanos to teritorijās uz laiku, kas nepārsniedz 90 dienas 180 dienu periodā, Horvātija un Kipra dažus dokumentus vienpusēji atzīst par līdzvērtīgiem savām valsts vīzām, un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 895/2006/EK un Lēmumu Nr. 582/2008/EK (COM(2013)0441 – C7-0186/2013 – 2013/0210(COD))

P7_TA(2014)0168 A7-0082/2014

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2013)0441),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 77. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktus, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7‑0186/2013),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2014. gada 5. februāra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A7-0082/2014),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2014. gada 27. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. .../2014/ES, ar ko ievieš vienkāršotu režīmu personu kontrolei pie ārējām robežām, pamatojoties uz to, ka attiecībā uz tranzītu caur to teritorijām vai iecerēto uzturēšanos to teritorijās uz laiku, kas nepārsniedz 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā, Bulgārija, Horvātija, Kipra un Rumānija dažus dokumentus vienpusēji atzīst par līdzvērtīgiem savām valsts vīzām, un ar ko atceļ Lēmumus Nr. 895/2006/EK un Nr. 582/2008/EK

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Lēmumam Nr. 565/2014/ES.)

Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. februāra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 539/2001, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas (COM(2012)0650 – C7-0371/2012 – 2012/0309(COD))

P7_TA(2014)0169 A7-0373/2013

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2012)0650),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 77. panta 2. punkta a) apakšpunktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7‑0371/2012),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2014. gada 5. februāra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A7-0373/2013),

1.  pieņem turpmāk izklāstīto nostāju pirmajā lasījumā;

2.  apstiprina šai rezolūcijai pielikumā pievienoto Parlamenta, Padomes un Komisijas paziņojumu;

3.  pieņem zināšanai šai rezolūcijai pielikumā pievienoto Komisijas paziņojumu;

4.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2014. gada 27. februārī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2014, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 539/2001, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 509/2014.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas paziņojums par Kolumbijas un Peru turpmāku novērtēšanu

Eiropas Parlaments un Padome atzīst, ka ir jāturpina izvērtēt to, kā Kolumbija un Peru nodrošina atbilstību attiecīgajiem kritērijiem, pirms Komisija iesniedz Padomei ieteikumus lēmumiem, ar kuriem tiek sniegts pilnvarojums sarunu sākšanai par vīzu atcelšanas nolīgumiem ar šīm valstīm.

Komisija apņemas nekavējoties veikt šo novērtēšanu un cik vien iespējams drīz pēc šīs Regulas spēkā stāšanās nosūtīt novērtējumus Eiropas Parlamentam un Padomei.

Eiropas Parlaments un Padome pieņem zināšanai šo Komisijas apņemšanos.”

Komisijas paziņojums par informācijas sniegšanu Eiropas Parlamentam

Komisija atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Parlaments un Padome ir pieņēmuši Komisijas priekšlikumu, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 539/2001, lai atjauninātu pielikumus, kuros ir ietverti to valstu saraksti, kuru pilsoņiem piemēro vīzu prasību, un to valstu saraksti, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas.

Saskaņā ar 2010. gada 20. oktobra Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām un jo īpaši tā 23. punktu, Komisija atkārtoti pauž apņemšanos regulāri informēt Eiropas Parlamentu par to, kā norit ar vīzu atcelšanas nolīgumiem saistītās sarunas, kas sāktas, pamatojoties uz to, ka dažas valstis tiek pārceltas uz Regulas (EK) Nr. 539/2001 II pielikumu. Komisija sniegs attiecīgām Eiropas Parlamenta struktūrām jaunāko informāciju vismaz divas reizes gadā.”

Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. februāra rezolūcija par stāvokli Ukrainā (2014/2595(RSP))

P7_TA(2014)0170 RC-B7-0219/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Eiropas kaimiņattiecību politiku, par Austrumu partnerību un par Ukrainu, jo īpaši 2014. gada 6. februāra rezolūciju par stāvokli Ukrainā(1),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 12. decembra rezolūciju par Viļņas augstākā līmeņa sanāksmes rezultātiem un Austrumu partnerības nākotni, jo īpaši attiecībā uz Ukrainu(2),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 19. un 20. decembra sanāksmē pieņemtos secinājumus,

–  ņemot vērā 2014. gada 20. februārī notikušās Ārlietu padomes ārkārtas sanāksmes secinājumus par Ukrainu,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā pēc tam, kad Ukrainas prezidents un valdība pieņēma lēmumu apturēt asociācijas nolīguma parakstīšanu, simtiem tūkstošu cilvēku spontāni izgāja ielās visā valstī, demonstrējot atbalstu integrācijai Eiropā; tā kā Kijevā demonstranti miermīlīgi pulcējās Neatkarības laukumā (Maidan Nezalezhnosti), pieprasot spēcīgas politiskās pārmaiņas, lai piespiestu valdību pārskatīt savu lēmumu;

B.  tā kā iestādes prezidenta Janukoviča vadībā nepārprotami pārkāpa likumu, dodot atļauju drošības spēkiem pret protestētājiem izmantot kaujas munīciju un izvietojot snaiperus uz mājām Maidana laukumā un tā apkārtnē, kas jau no pagājušā gada novembra bija pret valdību vērsto un virzību uz Eiropu atbalstošo protestu centrs; tā kā Kijevas ielās tika nogalināti protestētāji un šo notikumu vērotāji, izraisot starptautiskās sabiedrības sašutumu un nosodījumu;

C.  tā kā tajā pašā laikā trīs ārlietu ministri no ES devās uz Kijevu, lai kā starpnieki sarunās starp prezidentu Janukoviču un opozīciju censtos rast kompromisa risinājumu; tā kā viņiem izdevās panākt vienošanos par ceļvedi mieram un demokrātiskam šīs krīzes risinājumam; tā kā panākt šo vienošanos palīdzēja arī Krievijas īpašais sūtnis, lai gan viņš to neparakstīja;

D.  tā kā šo darbību rezultātā ES nolēma piemērot mērķtiecīgas sankcijas, tostarp finanšu līdzekļu iesaldēšanu un aizliegumu izsniegt vīzas, personām, kuras ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem, vardarbību un pārmērīga spēka lietošanu; tā kā dalībvalstis turklāt vienojās apturēt eksporta licences aprīkojumam, ko varētu izmantot iekšējām represijām, un atkārtoti izvērtēt eksporta licences aprīkojumam, uz ko attiecas Kopējā nostāja 2008/944/KĀDP;

E.  tā kā Ļvovas un Doņeckas iedzīvotāji ierosināja iniciatīvu savās ikdienas gaitās 2014. gada 26. februārī runāt attiecīgi krievu un ukraiņu valodās, lai attiecībā uz visu valsti paustu solidaritāti un vienotību;

F.  tā kā Ukrainas parlaments (Augstākā Rada) 2014. gada 21. februārī pieņēma rezolūciju, kurā nosodīja „pretterorisma” operācijas un pieprasīja atsaukt drošības spēkus no Kijevas centra; tā kā ar šo rīcību parlaments pierādīja apņemšanos uzņemties vadošo lomu un pārņemt kontroli par stāvokli valstī; tā kā nākamajā dienā tas balsoja par prezidenta V. Janukoviča atlaišanu, 2004. gada konstitūcijas atjaunošanu, pirmstermiņa vēlēšanām 2014. gada 25. maijā un bijušās ministru prezidentes Jūlijas Timošenko atbrīvošanu,

1.  pauž cieņu tiem, kas cīnās un mirst par Eiropas vērtībām, un izsaka visdziļāko līdzjūtību upuru ģimenēm, stingri nosoda visus vardarbības aktus un aicina visus Ukrainas iedzīvotājus, kā arī vadošos politiķus un pilsoniskās sabiedrības vadītājus šajā Ukrainai vēsturiskajā momentā rīkoties ar vislielāko atbildības sajūtu;

2.  stingri nosoda pret protestētājiem sūtīto drošības spēku, piemēram, Berkut, snaiperu un citu, brutālās un nesamērīgās darbības, kuru rezultātā Ukrainā notika dramatiska vardarbības eskalācija; pauž nožēlu par nogalinātajiem un ievainotajiem abās pusēs un izsaka visdziļāko līdzjūtību šo upuru ģimenēm; brīdina, ka jebkāds turpmāks vardarbības pieaugums būtu ļoti postošs Ukrainas tautai un varētu mazināt šīs valsts vienotību un teritoriālo integritāti; uzsver, ka patlaban ir ārkārtīgi svarīgi, lai visas puses izrādītu atbildību, savaldību un apņemšanos sākt visaptverošu politisku dialogu un nepieļautu ārpustiesas represijas; mudina visus politiskos spēkus sadarboties šajā Ukrainai tik kritiskajā brīdī un atbalstīt kompromisa risinājumus, skaidri norobežojoties no ekstrēmistiem un nepieļaujot provokācijas un vardarbību, kas varētu stimulēt separātiskas darbības;

3.  atzinīgi vērtē Ukrainas parlamenta atbildīgo un likumīgo rīcību, pilnībā veicot savas konstitucionālās funkcijas un aizpildot politisko vakuumu, ko radīja valdības atkāpšanās un prezidenta atstādināšana, ko pēc tam apstiprināja arī parlaments; ņem vērā parlamenta līdz šim pieņemtos pasākumus, jo īpaši attiecībā uz atgriešanos pie 2004. gada konstitūcijas, lēmumu rīkot prezidenta vēlēšanas 2014. gada 25. maijā, lēmumu atvilkt policijas un drošības spēkus un Jūlijas Timošenko atbrīvošanu no cietuma; uzsver, cik svarīgi ir tas, lai Ukrainas parlaments un tā deputāti turpinātu ievērot tiesiskumu;

4.  uzteic Ukrainas tautu par organizētu varas maiņu un pilsonisko izturību aizvadīto mēnešu laikā un uzsver, ka šis pilsoniskais un tautas atbalstītais protests ir paraugs un ka tas iezīmēs lūzumu Ukrainas vēsturē; uzsver, ka šo demokrātisko, pilsonisko uzvaru nedrīkst apēnot alkas pēc atmaksas, atriebība pretiniekiem vai cīņa par politisko varu; uzsver, ka personām, kas veikušas noziegumus pret Ukrainas iedzīvotājiem un kas ļaunprātīgi izmantojušas valsts varu, būtu jāstājas neatkarīgas tiesas priekšā; aicina ciešā sadarbībā ar Eiropas Padomes Starptautisko konsultatīvo komiteju un EDSO izveidot neatkarīgu komisiju kopš demonstrāciju sākuma notikušo cilvēktiesību pārkāpumu izmeklēšanai;

5.  atbalsta ES pieeju, kurā intensīvi diplomātiski centieni ir apvienoti ar mērķtiecīgām sankcijām pret personām, kas atbildīgas par saistībā ar politisku apspiešanu veiktiem cilvēktiesību pārkāpumiem; aicina piemērot mērķtiecīgās sankcijas, par kurām vienojās Ārlietu padome, un mudina dalībvalstis īstenot savus tiesību aktus naudas atmazgāšanas jomā, lai apturētu nelikumīgas naudas plūsmas no Ukrainas, un nodrošināt piesavināto un ES noguldīto aktīvu atgūšanu; uzskata, ka nekavējoties jāsāk patiesi neatkarīga pastrādāto noziegumu izmeklēšana un ka šīs mērķtiecīgas sankcijas vajadzētu atcelt tiklīdz stāvoklis Ukrainā būs uzlabojies un šāda pastrādāto noziegumu izmeklēšana sāks dot rezultātus; aicina izmeklēt masveidīgo valsts līdzekļu un aktīvu izšķērdēšanu, ko veica gāztā prezidenta Janukoviča tuvās personas un „ģimene”, nolūkā iesaldēt visus viņu līdzekļus līdz turpmākai apstākļu noskaidrošanai par to iegūšanu, un, ja būs pierādījumi, ka tie ir zagti, lai ES dalībvalstu valdības šos līdzekļus atdotu to patiesajiem īpašniekiem;

6.  aicina Komisiju, dalībvalstis un starptautiskās humānās palīdzības organizācijas rast veidu, kā sniegt visiem cietušajiem ātru, lietderīgu un nepastarpinātu medicīnisko un cita veida humāno palīdzību;

7.  aicina visas puses un trešās valstis ievērot un atbalstīt Ukrainas vienotību un teritoriālo integritāti; aicina visus Ukrainas politiskos spēkus un visus iesaistītos starptautiskos dalībniekus uzņemties saistības atbalstīt Ukrainas vienotību un teritoriālo integritāti, ņemot vērā dažādos šīs valsts reģionos pārstāvētās kultūras un valodas, kā arī tās vēsturi; aicina Ukrainas parlamentu un nākamo valdību ievērot valstī minoritāšu tiesības un krievu valodas un minoritāšu valodu izmantošanu; aicina pieņemt jaunus tiesību aktus, kas atbilst saistībām, ko Ukraina uzņēmusies saskaņā ar Eiropas Hartu par reģionālajām vai minoritāšu valodām;

8.  atgādina, ka pašreizējās Ukrainas robežas garantēja Amerikas Savienotās Valstis, Krievijas Federācija un Apvienotā Karaliste Budapeštas memorandā par drošības garantijām, kad Ukraina atteicās no kodolieročiem un pievienojās Kodolieroču neizplatīšanas līgumam (KNL); atgādina Krievijas Federācijai, ka tā kopā ar abām nosauktajām valstīm minētajā dokumentā ir apņēmusies atturēties no ekonomiskas ietekmēšanas ar mērķi pakļaut savām interesēm Ukrainas to tiesību izmantošanu, kuras ir daļa no tās suverenitātes, un tādējādi iegūt jebkāda veida priekšrocības;

9.  uzsver cik svarīgi ir nezaudēt impulsu, risinot šīs krīzes pamatcēloņus un atjaunojot iedzīvotāju uzticēšanos politikai un iestādēm; turklāt uzskata, ka tam nepieciešamas konstitucionālas un strukturālas reformas, kuru mērķis ir radīt efektīvu kontroles un līdzsvara sistēmu, ciešāka saikne starp politiku un sabiedrību, tiesiskums, pārskatatbildība, kā arī patiesi neatkarīga un objektīva tiesu sistēma un ticamas vēlēšanas;

10.  atzinīgi novērtē 2014. gada 20. februārī notikušās Ārlietu padomes ārkārtas sanāksmes secinājumus, jo īpaši lēmumu ieviest mērķtiecīgas sankcijas, tostarp līdzekļu iesaldēšanu un vīzu aizliegumu, pret tiem, kuri ir atbildīgi par cilvēktiesību pārkāpumiem, vardarbību un pārmērīga spēka lietošanu, un lēmumu apturēt eksporta licences tāda aprīkojuma piegādēm, ko varētu izmantot iekšējām represijām; norāda, ka šādām sankcijām bijusi milzīga ietekme uz Ukrainas iedzīvotāju viedokli un uzskata, ka šādi pasākumi varētu būt pieņemti jau agrāk; tomēr uzskata, ka pārejas perioda laikā šīs sankcijas būtu jāsaglabā kā daļa no ES īstenotās politikas attiecībā uz Ukrainu;

11.  atzinīgi vērtē iepriekšējās premjerministres Jūlijas Timošenko atbrīvošanu no cietuma un cer, ka viņas atbrīvošana simbolizēs selektīvās un politiski motivētās tiesu sistēmas beigas Ukrainā; pieprasa nekavējoties un bez jebkādiem nosacījumiem atbrīvot un politiski reabilitēt visus demonstrantus un nelikumīgi apcietinātos politiskos ieslodzītos, atceļot visas pret viņiem izvirzītās apsūdzības;

12.  mudina visus politiskos spēkus šajā Ukrainai kritiskajā brīdī sadarboties un virzīties uz miermīlīgu politisko pāreju, mērķtiecīgu un plašu reformu programmu un valdību, kas orientēta uz Eiropas standartiem, saglabāt valsts vienotību un teritoriālo integritāti un veicināt kompromisa risinājumus Ukrainas nākotnei; aicina pagaidu iestādes garantēt demokrātiskās tiesības un brīvības visiem demokrātiskajiem politiskajiem spēkiem un novērst uzbrukumus pret jebkuru no tiem;

13.  uzsver, ka bez ārvalstu iejaukšanās izlemt to, kāda būs viņu valsts ģeopolitiskā orientēšanās un kādiem starptautiskiem nolīgumiem un kopienām Ukraina vēlas pievienoties, ir tikai un vienīgi Ukrainas tautas ziņā;

14.  nosoda uzbrukumu Ukrainas komunistiskās partijas, kā arī citu partiju birojiem un to iznīcināšanu, kā arī mēģinājumus aizliegt komunistiskās partijas darbību Ukrainā;

15.  atkārtoti norāda, ka asociācijas nolīgums un padziļināts un visaptverošs brīvās tirdzniecības nolīgums ir gatavs parakstīšanai, tiklīdz tas būs iespējams un jaunā valdība būs gatava to darīt;

16.  atzinīgi novērtē to, ka no trijiem Ārlietu padomes 2012.gadā noteiktajiem kritērijiem viens — selektīva tiesiskuma izbeigšana (tostarp Jūlijas Timošenko turēšana cietumā) ir izpildīts, savukārt attiecībā uz pārējiem diviem — tiesiskumu un vēlēšanu sistēmu, kas bija protesta kustības prasības, jau notiek dziļas pārmaiņas un reforma, kuru, cerams, drīzumā pabeigs jaunā koalīcijas valdība un atbalstīs jaunā parlamenta vairākums;

17.  aicina Komisiju sadarboties ar Ukrainas iestādēm, lai atrastu veidu, kā kompensēt Maskavas veikto pretpasākumu un, iespējams, jaunu pasākumu ietekmi, kuru mērķis ir apturēt asociācijas nolīguma parakstīšanu; atzinīgi novērtē ES komisāra ekonomikas un monetāro lietu un euro jautājumos Olli Rēna paziņojumu par ES gatavību sniegt ievērojamu un tālejošu īstermiņa un ilgtermiņa finansiālās palīdzības paketi, tiklīdz būs rasts politisks risinājums, kura pamatā ir demokrātiski principi, apņēmība veikt reformas un izveidot leģitīmu valdību; aicina Krieviju ieņemt konstruktīvu nostāju, lai radītu apstākļus, kuros Ukraina varētu gūt labumu no divpusējām attiecībām gan ar ES, gan ar Krieviju; mudina ES un dalībvalstis, runājot ar Krieviju, paust vienotu viedokli, atbalstot Ukrainas un citu to Austrumu partnerības valstu centienus integrēties Eiropā, kuras pašas vēlas veidot ciešākas attiecības ar ES;

18.  sagaida, ka Padome un Komisija kopā ar SVF, Pasaules Banku, ERAB un EIB, pēc iespējas ātrāk piedāvās īstermiņa finansiālo palīdzību un maksājumu bilances stabilizācijas instrumentu un ilgtermiņa finansiālā atbalsta pasākumu kopumu, kas palīdzētu Ukrainai novērst ekonomiskās un sociālās situācijas pasliktināšanos, un sniegs ekonomisku atbalstu, ar kuru varētu sākt īstenot pamatīgas un visaptverošas reformas, kas nepieciešamas Ukrainas ekonomikai; tādēļ aicina nekavējoties sarīkot starptautisku līdzekļu devēju konferenci; aicina Komisiju un EĀDD vislietderīgākajā veidā izmantot pašreizējos finanšu instrumentos Ukrainai paredzētos līdzekļus un pēc iespējas drīzāk apsvērt papildu līdzekļu piešķiršanu Ukrainai;

19.  atzīst, ka visos pārvaldes līmeņos plaši izplatītā korupcija joprojām kavē Ukrainas potenciālo attīstību un apdraud tās iedzīvotāju uzticību savas valsts iestādēm; tādēļ mudina jauno valdību korupcijas apkarošanu noteikt par savas programmas galveno prioritāti, un aicina ES šos pūliņus atbalstīt;

20.  uzsver neatliekamo vajadzību izveidot patiesi neatkarīgu un objektīvu tiesu sistēmu;

21.  aicina Padomi pilnvarot Komisiju paātrināt dialogu par vīzām ar Ukrainu; uzsver, ka ātri panākta galīgā vienošanās par vīzu liberalizācijas nolīgumu pēc Moldovas parauga starp ES un Ukrainu ir labākais veids, kā atbildēt uz Ukrainas pilsoniskās sabiedrības un jaunatnes cerībām; prasa pa to laiku nekavējoties ieviest ļoti vienkāršu pagaidu kārtību ES un dalībvalstu līmenī, kādā bez maksas būtu iespējams saņemt vīzu, kā arī stiprināt sadarbību pētniecības jomā, paplašināt jauniešu apmaiņu un palielināt pieejamo stipendiju skaitu;

22.  uzskata, ka visaptveroša brīvās tirdzniecības nolīguma noteikumi nerada nekādas tirdzniecības problēmas Krievijas Federācijai un ka asociācijas nolīgums neapdraud Ukrainas labas attiecības ar tās austrumu kaimiņu; uzsver, ka kopīgu kaimiņvalstu nestabilitāte nav ne ES, ne Krievijas interesēs; uzsver, ka, izdarot politisku, ekonomisku un citādu spiedienu, tiek pārkāpts Helsinku nobeiguma akts;

23.  ņem vērā lēmumu prezidenta vēlēšanas rīkot 2014. gada 25. maijā; uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka šīs vēlēšanas būs brīvas un godīgas; visnotaļ mudina Augstāko Radu pieņemt nepieciešamos vēlēšanu tiesību aktus, kas atbilstu Venēcijas komisijas ieteikumiem, cita starpā atjaunotu tiesību aktu par politisko partiju finansēšanu, kurā būtu risināti GRECO un EDSO/DICB konstatētie trūkumi; rosina uz gaidāmo vēlēšanu starptautisku novērošanu un paziņo par gatavību šim mērķim izveidot savu Eiropas Parlamenta vēlēšanu novērošanas misiju; uzskata, ka likumdevēja vēlēšanas ir jāorganizē drīz pēc prezidenta vēlēšanām un vēl līdz šā gada beigām; aicina Komisiju, Eiropas Padomi un EDSO Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroju sniegt pastiprinātu pirmsvēlēšanu atbalstu un nodrošināt būtisku ilgtermiņa vēlēšanu novērošanas misiju, lai 2014. gada 25. maijā plānotās prezidenta vēlēšanas varētu notikt saskaņā ar augstākajiem standartiem un lai to rezultātus varētu atzīt visi sāncenši; aicina ES delegācijai Kijevā uz laiku līdz vēlēšanām norīkot Eiropas Parlamenta darbiniekus;

24.  atzinīgi vērtē Padomes nesen izdarīto secinājumu, ka asociācijas nolīgums, tostarp ar DCFTA, nav galīgais mērķis ES un Ukrainas sadarbībā; norāda, ka ES ir gatava parakstīt asociācijas nolīgumu un DCFTA, tiklīdz būs atrisināta pašreizējā ekonomiskā krīze un Ukrainas jaunās iestādes būs gatavas vērā ņemamai Eiropas perspektīvai; turklāt uzsver, ka LES 49. pants attiecas uz visām Eiropas valstīm, tostarp Ukrainu, kas var iesniegt pieteikumu, lai kļūtu par Eiropas dalībvalsti, ja tā ievēro demokrātijas principus, ievēro cilvēktiesības un pamatbrīvības, cilvēktiesības un minoritāšu tiesības un nodrošina tiesiskumu;

25.  uzsver to, cik būtisku lomu ekonomikas, sociālajā un politiskajā pārveidē, kā arī konkurētspējīgas un plaukstošas ekonomikas izaugsmes nodrošināšanā visiem Ukrainas iedzīvotājiem spēlē drošas un dažādotas energoresursu piegādes par pieņemamām cenām; šajā sakarā pasvītro stratēģisko nozīmi, kāda piemīt Enerģētikas kopienai kā vienīgajam nolīgumam, kurš pašlaik saista Ukrainu un Eiropas Savienību un kuras prezidentvalsts 2014. gadā ir Ukraina;

26.  pauž atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai un bezpartejiskajai iniciatīvai izveidot „Maidana platformu”, lai izstrādātu stratēģiju, ar kuras palīdzību izskaustu Ukrainā plaši izplatīto korupciju;

27.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām, Ukrainas prezidentam, valdībai un parlamentam, Eiropas Padomei un Krievijas Federācijas prezidentam, valdībai un parlamentam.

(1) Texts adopted, P7_TA(2014)0098. (2) Texts adopted, P7_TA(2013)0595.

Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. februāra rezolūcija par stāvokli Irākā (2014/2565(RSP))

P7_TA(2014)0171 RC-B7-0188/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Irāku, jo īpaši 2013. gada 10. oktobrī pieņemto rezolūciju par nesenajiem vardarbības uzliesmojumiem Irākā(1),

–  ņemot vērā partnerības un sadarbības nolīgumu (PSN) starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Irākas Republiku, no otras puses, un Parlamenta 2013. gada 17. janvāra rezolūciju par ES un Irākas partnerības un sadarbības nolīgumu(2),

–  ņemot vērā Komisijas sagatavoto ES kopīgās stratēģijas dokumentu attiecībā uz Irāku (2011‒2013),

–  ņemot vērā Ārlietu padomes secinājumus par Irāku, jo īpaši 2014. gada 10. februārī pieņemtos secinājumus,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) Ketrinas Eštones paziņojumus par Irāku, jo īpaši 2014. gada 5. februāra, 2014. gada 16. janvāra, 2013. gada 18. decembra un 2013. gada 5. septembra paziņojumus,

–  ņemot vērā PV/AP pārstāvja 2013. gada 28. decembra paziņojumus par Hurriya nometnes iedzīvotāju nogalināšanu,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes priekšsēdētāja 2014. gada 10. janvāra paziņojumu,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuram ir pievienojusies arī Irāka,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā Irāka joprojām saskaras ar nopietnām politiskām, drošības un sociāli ekonomiskām problēmām un tās politiskā skatuve ir ļoti sadrumstalota un vardarbības un sektu politikas novājināta, būtiski kaitējot Irākas iedzīvotāju likumīgajiem centieniem panākt mieru, labklājību un patiesu pāreju uz demokrātiju; tā kā Irāku ir pārņēmis visspēcīgākais vardarbības vilnis kopš 2008. gada;

B.  lai gan Irāka spēja atjaunot naftas ieguvi gandrīz pilnā apjomā, sociālā nevienlīdzība palielinās, jo Irākas valsts vēl joprojām nespēj nodrošināt Irākas iedzīvotājiem nepieciešamos pamatpakalpojumus, piemēram, regulāru elektroenerģijas padevi vasarā, tīru ūdeni un sabiedrības veselības aprūpi;

C.  tā kā saskaņā ar ANO palīdzības misijas Irākā (UNAMI) 2014. gada 1. februārī sniegto informāciju par cietušo skaitu terora un vardarbības aktos 2014. gada janvārī kopumā ir gājuši bojā 733 un ievainoti 1229 Irākas iedzīvotāji; tā kā skaitļos par 2014. gada janvāri nav ietverts to cilvēku skaits, kuri cietuši notiekošajās kaujās Anbaras provincē, jo ir grūtības pārbaudīt un apstiprināt, vai šie cilvēki ir gājuši bojā vai ir ievainoti,

D.  tā kā pašreizējais pilsoņu karš Sīrijā ir saasinājis stāvokli Irākā; tā kā nemieri pārņem Irāku, jo kaujinieki — it īpaši grupējuma „Irākas un Levantes Islāma valsts” (ISIL) kaujinieki — izvērš savu darbību Irākas teritorijā;

E.  tā kā ANO Drošības padome 2014. gada 10. janvārī nosodīja grupējuma ISIL veiktos uzbrukumus Irākas iedzīvotājiem, mēģinot destabilizēt stāvokli valstī un reģionā;

F.  tā kā ministru prezidenta Nuri al-Maliki veidotā valdība nav atrisinājusi problēmas, ar kurām saskaras sunnītu minoritāte; tā kā atbilstoši Tiesiskuma un atbildības likumam īstenotās Ba`ath partijas ietekmes mazināšanas politikas dēļ ir atlaistas galvenokārt sunnītu amatpersonas un tas ir pastiprinājis pārliecību par to, ka valdība rīkojas reliģisku motīvu vadīta; tā kā valdības spēki 2013. gada 30. decembrī Ramādī nojauca pirms gada izveidoto sunnītu protestētāju nometni, tādējādi vēl jo vairāk pastiprinot vardarbīgo konfrontāciju Anbaras provincē; tā kā šā iemesla dēļ Fallūdžā un citās pilsētās Anbaras provincē kopš 2013. gada decembra notiek cīņas starp valdības spēkiem un ISIL kaujiniekiem;

G.  tā kā 2014. gada 13. februārī vairāk nekā 63 000 ģimeņu, ko skāra Anbaras provincē notiekošās kaujas, tika reģistrētas kā pārvietotas valsts iekšienē (saskaņā ar ANO aplēsēm kopējais šādu cilvēku skaits pārsniedz 370 000); tā kā daudzi iedzīvotāji ir devušies bēgļu gaitās uz citām valsts daļām, tostarp Karbalas, Bagdādes un Erbilas provincēm, savukārt citi ir meklējuši drošību nomaļos rajonos Anbaras provincē vai nav spējuši pamest kauju norises vietas; tā kā viņu situācija joprojām ir nedroša, jo izsīkst pārtikas un dzeramā ūdens krājumi, pasliktinās sanitārie apstākļi un ir ierobežota veselības aprūpes pieejamība;

H.  tā kā Irākā vēl aizvien turpinās nāvējoši bumbu sprādzieni, piemēram, uzbrukums Irākas Ārlietu ministrijai 2014. gada 5. februārī, kā arī sprādzieni, kas tiek rīkoti galvenokārt šiītu apdzīvotās vietās, turklāt ir notikuši vairāki cietumnieku bēgšanas gadījumi, un izbēgušie cietumnieki ir pievienojušies bruņotu ekstrēmistu kaujinieku grupējumiem;

I.  tā kā 2013. gada 25. decembrī vismaz 35 cilvēki tika nogalināti un desmitiem cilvēku tika ievainoti sprādzienos Bagdādes kristiešu rajonos; tā kā tiek uzskatīts, ka kopš 2003. gada vismaz puse Irākas kristiešu ir pametuši valsti;

J.  tā kā 2014. gada 5. februārī Bagdādē notika uzbrukums Irākas Ārlietu ministrijai un 2014. gada 10. februārī Mosulas pilsētā Ninavas provincē notika uzbrukums Pārstāvju palātas priekšsēdētāja Osama al-Nujaifi konvojam;

K.  tā kā turpinās nesaskaņas starp Irākas federālo valdību un Kurdistānas reģionālo valdību par to, kā kopīgi izmantot Irākas izrakteņu resursus, un par jauno cauruļvadu, pa kuru ir paredzēts katru mēnesi transportēt 2 miljonus barelu naftas no Kurdistānas uz Turciju, un tā kā centrālā valdība gatavojas sākt tiesvedību pret šo provinci;

L.  tā kā smagās sociālās un ekonomiskās problēmas — plaši izplatītā nabadzība, augstais bezdarbs, ekonomikas stagnācija, vides degradācija un sabiedrisko pamatpakalpojumu trūkums — turpina negatīvi ietekmēt lielu daļu sabiedrības;

M.  tā kā vardarbība un sabotāža rada šķēršļus centieniem atjaunot ekonomiku, ko ir iedragājuši gadu desmitiem ilgušie konflikti un sankcijas; tā kā Irāka ir trešā lielākā pasaules valsts jēlnaftas resursu ziņā, bet uzbrukumu, korupcijas un kontrabandas dēļ eksporta apjoms ir samazinājies; tā kā valsts sociālā struktūra, tostarp tās līdzšinējais sieviešu līdztiesības līmenis, ir gandrīz pilnībā izjaukta;

N.  tā kā gan valdība, gan ekstrēmistu grupas ir vairākkārt ierobežojušas preses un citu plašsaziņas līdzekļu brīvību un dara to aizvien vairāk; tā kā žurnālisti un ziņu izdevumi cieš no uzbrukumiem vai cenzūras un organizācija „Reportieri bez robežām” ir informējusi par aizliegumu ziņot par stāvokli Anbaras provincē; tā kā organizācija „Freedom House” savā 2014. gada ziņojumā par brīvību pasaulē Irāku novērtē kā nebrīvu valsti;

O.  tā kā Irākas konstitūcija garantē vienlīdzību likuma priekšā visiem pilsoņiem, kā arī „administratīvās, politiskās, kultūras un izglītības tiesības dažādām tautībām”;

P.  tā kā ES un Irākas PSN un jo īpaši tā cilvēktiesību klauzulā ir uzsvērts, ka ES un Irākas politiskajā dialogā galvenā uzmanība būtu jāpievērš cilvēktiesībām un demokrātijas institūciju stiprināšanai;

Q.  tā kā 2013. gada novembrī tika pieņemti grozījumi Irākas vēlēšanu likumā, gatavojoties vispārējām vēlēšanām, kuras notiks 2014. gada 30. aprīlī;

R.  tā kā ES ir atkārtoti apstiprinājusi apņemšanos palīdzēt Irākai pārejā uz demokrātiju, atgādinot, ka Irākas vienotība un teritoriālā integritāte ir būtiski aspekti, lai izveidotu drošu un pārtikušu valsti visiem tās pilsoņiem un lai panāktu stabilitāti visā reģionā;

S.  tā kā 2014. gada 20. janvārī Briselē notika ES un Irākas Republikas Sadarbības padomes pirmā sanāksme; tā kā Sadarbības padomes sanāksmē, kas tika rīkota saskaņā ar ES un Irākas PSN, vēlreiz tika apstiprināta abu pušu apņemšanās turpināt stiprināt attiecības; tā kā ES turpinās veicināt sadarbību visās kopējo interešu jomās, sniedzot mērķtiecīgu palīdzību jomās, par ko panākta abpusēja vienošanās;

T.  tā kā Irākas varas iestādes joprojām piemēro nāvessodu; tā kā ES misijas vadītāji Bagdādē 2013. gada oktobrī parakstīja paziņojumu par Pasaules dienu pret nāvessodu, kurā bija paustas dziļas bažas par to, ka Irākā piemēro nāvessodu, un kurā Irākas valdībai tika izteiks aicinājums noteikt moratoriju;

U.  tā kā Irākā joprojām notiek plaša bruņošanās kampaņa, ar ko ir saistīti plaši militārā aprīkojuma pārdošanas darījumi,

1.  stingri nosoda nesenos vardarbības aktus un pastiprinātu reliģiski motivētu vardarbību, kas rada draudus valstij nonākt atpakaļ reliģisko grupu konfliktsituācijā un izraisa bailes par plašāka reliģiska konflikta izplatīšanos reģionā; norāda — lai gan vardarbība notiek starp reliģiskām grupām, tās iemesli ir drīzāk politiski nekā reliģiski; izsaka līdzjūtību mirušo un ievainoto ģimenēm un draugiem;

2.  stingri nosoda ISIL uzbrukumus Anbaras provincē un atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes aicinājumu Irākas iedzīvotājiem, tostarp ciltīm, vietējiem līderiem un drošības spēkiem Anbaras provincē, sadarboties vardarbības un terora apkarošanā; uzsver, ka ANO Drošības padome ar Rezolūciju Nr. 1267 (1999) un Rezolūciju Nr. 2083 (2012) ir piemērojusi ISIL ieroču embargo un līdzekļu iesaldēšanu, kā arī uzsver ātras un efektīvas minēto pasākumu īstenošanas nozīmi;

3.  pauž dziļas bažas par Anbaras provincē notiekošo un lielo skaitu cilvēku, kas ir pārvietoti valsts iekšienē, bēgot no konflikta zonām; prasa nodrošināt piekļuvi humānās palīdzības sniegšanai Fallūdžā; aicina Irākas valdību ievērot pienākumu aizsargāt civiliedzīvotājus Fallūdžā un citviet; mudina Irākas valdību turpināt sadarboties ar UNAMI un humānās palīdzības aģentūrām, lai nodrošinātu humānās palīdzības sniegšanu; atzinīgi vērtē ANO pūliņus sniegt palīdzību tiem, ko skārušas kaujas Anbaras provincē, neskatoties uz grūtībām, ko rada drošības vides pasliktināšanās un provincē notiekošās operācijas;

4.  aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un Komisiju darīt visu iespējamo un atbalstīt Irākas valdības un ANO palīdzības misijas Irākā (UNAMI) centienus aizsargāt civiliedzīvotājus Fallūdžā un citviet, lai nodrošinātu konflikta zonās esošo civiliedzīvotāju drošu izkļūšanu no tām un iekšēji pārvietoto personu drošu atgriešanos mājvietās, tiklīdz tas būs iespējams;

5.  aicina Irākas valdību risināt ieilgušās problēmas, kas izraisa valsts nestabilitāti, tostarp pievērsties sunnītu minoritātes likumīgajām prasībām, un sākt iekļaujošu valsts līmeņa dialogu par Tiesiskuma un atbildības likuma reformu, atturoties izplatīt aizskarošus reliģiska rakstura paziņojumus un īstenojot pasākumus, kuru mērķis ir panākt valstī izlīgumu; noraida prasības par sunnītu federālā reģiona izveidi Irākā kā neiespējamu pašreizējā konflikta risinājumu, jo tas, visticamāk, novedīs pie pastiprināta sektantisma un vardarbības;

6.  konstatē Sīrijas konflikta vardarbības blakusietekmi uz Irāku; aicina Irākas valdību censties nepieļaut Irākas iesaistīšanos Sīrijas pilsoņu karā, atturēties atbalstīt šajā konfliktā iesaistītās puses un neļaut sunnītu un šiītu kaujiniekiem ierasties Sīrijā;

7.  pauž dziļas bažas par vardarbību, kas joprojām tiek vērsta pret civiliedzīvotājiem, mazāk aizsargātām grupām un reliģiskām kopienām; aicina Irākas valdību un visus politiskos līderus veikt nepieciešamos pasākumus, lai visiem Irākas iedzīvotājiem un it īpaši neaizsargātām grupām, piemēram, sievietēm, jauniešiem, pamattiesību aktīvistiem, arodbiedrību pārstāvjiem un reliģiskajām kopienām piederīgajiem, tostarp kristiešiem, garantētu drošību un aizsardzību; aicina Irākas valdību nodrošināt, lai drošības spēki ievērotu tiesiskumu un starptautiskos standartus;

8.  atbalsta ES centienus palīdzēt Irākai veicināt demokrātiju, cilvēktiesības, labu pārvaldību un tiesiskumu, tostarp balstoties uz EUJUST LEX-Iraq misijas, kuras pilnvaras diemžēl beidzās 2013. gada 31. decembrī, pieredzi un panākumiem, kā arī UNAMI un ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja pūliņus palīdzēt Irākas valdībai stiprināt tās demokrātiskās iestādes un procesus, veicināt tiesiskumu, atvieglot reģionālo dialogu, uzlabot pamatpakalpojumu sniegšanu un nodrošināt cilvēktiesību aizsardzību; atzinīgi vērtē 2014. gada 22. janvārī uzsākto spēju veidošanas programmu, ko finansē ES un īsteno ANO Projektu apkalpošanas birojs, lai atbalstītu Irākas Augsto komisiju cilvēktiesību jautājumos tās pilnvaru īstenošanā sekmēt un aizsargāt cilvēktiesības Irākā;

9.  atzinīgi vērtē Irākas vēlēšanu likuma grozījumu pieņemšanu 2013. gada 4. novembrī, ar ko ir radīti priekšnoteikumi vispārējām vēlēšanām, kam jānotiek 2014. gada 30. aprīlī; uzsver, ka šīs vēlēšanas ir svarīgas, lai Irākā turpinātos pāreja uz demokrātiju, un aicina visas iesaistītās personas nodrošināt, lai tās būtu iekļaujošas, pārredzamas, ticamas un noritētu paredzētajā laikā; aicina EĀDD iespēju robežās palīdzēt Irākas valdībai praktiski sagatavoties vēlēšanām;

10.  pauž dziļas bažas par nāvessodu izpildes augsto līmeni Irākā; aicina Irākas iestādes ieviest moratoriju visu piespriesto nāvessodu izpildei; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi reformēt tieslietu sistēmu, lai Irākas iedzīvotājos atjaunotu drošības sajūtu, un ka reformā būtu jāiekļauj Terorisma apkarošanas likuma pārskatīšana, kurš aizdomās turētajām un aizturētajām personām paredz ievērojami mazāk tiesiskās aizsardzības līdzekļu nekā Kriminālprocesa kodekss, un prasa izbeigt nesodāmību, jo īpaši attiecībā uz valsts drošības spēkiem;

11.  aicina valsts un nevalstiskās iesaistītās puses ievērot preses un plašsaziņas līdzekļu brīvību un aizsargāt žurnālistus un ziņu izdevumus pret vardarbību; atzīst, ka brīva prese un plašsaziņas līdzekļi ir būtiski darboties spējīgas demokrātijas elementi, nodrošinot iedzīvotājiem piekļuvi informācijai un izteikšanās iespēju;

12.  prasa ES izstrādāt kopēju nostāju, kas aizliedz izmantot munīcijā vājināto urānu, un piedāvāt atbalstu cietušo, tostarp no ķīmiskajiem ieročiem cietušo, personu ārstēšanai un iespējamiem centieniem attīrīt skartās teritorijas;

13.  uzskata, ka nesenās sarunas starp E3+3 un Irānu arī sniedz stabilizācijas iespēju Irākai, ar noteikumu, ka visas kaimiņvalstis pārtrauc iejaukties Irākas iekšējās lietās;

14.  stingri nosoda 2013. gada 26. decembrī notikušo raķešu uzbrukumu Hurriya nometnei, kurā saskaņā ar dažādiem ziņojumiem ir gājuši bojā un ievainoti vairāki nometnes iedzīvotāji; uzsver, ka ir jāprecizē šā brutālā notikuma apstākļi; aicina Irākas iestādes pastiprināt drošības pasākumus šīs nometnes apkārtnē, lai aizsargātu tās iedzīvotājus no turpmākas vardarbības; prasa Irākas valdībai atrast uzbrukuma veicējus un saukt tos pie atbildības; norāda, ka ES aicina visas puses atbalstīt ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos darbu Hurriya nometnes iedzīvotāju pārvietošanai uz pastāvīgu un drošu vietu ārpus Irākas cik vien drīz iespējams;

15.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Irākas valdībai un Pārstāvju padomei, Kurdistānas reģionālajai valdībai, ANO ģenerālsekretāram un ANO Cilv

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0424. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0022.

Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. februāra rezolūcija par bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošanu (2014/2567(RSP))

P7_TA(2014)0172 RC-B7-0201/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2010. gada 28. maija un 2013. gada 13. septembra ziņojumu, ko sagatavojis ANO īpašais referents jautājumos par ārpustiesas, tūlītēju vai patvaļīgu nāvessodu izpildi, un 2013. gada 18. septembra ziņojumu, kuru sagatavojis ANO īpašais referents jautājumos par cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu un aizsardzību, apkarojot terorismu,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra Ban Ki-moon 2013. gada 13. augusta paziņojumu par bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošanu,

–  ņemot vērā uzklausīšanu par bezpilota lidaparātu izmantošanas ietekmi uz cilvēktiesībām, ko 2013. gada 25. aprīlī rīkoja Parlamenta Cilvēktiesību apakškomiteja kopā ar Drošības un aizsardzības apakškomiteju,

–  ņemot vērā 2013. gada 3. maija pētījumu „Karadarbībā izmantojamo bezpilota lidaparātu un autonomu robotu ietekme uz cilvēktiesībām”,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 19. un 20. decembra secinājumus par gatavošanos programmai nākamās paaudzes Eiropas vidēja augstuma ilglidošanas tālvadības bezpilota lidaparātu jomā,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā pēdējo desmit gadu laikā ievērojami biežāka kļuvusi tālvadības bezpilota lidaparātu (turpmāk „bezpilota lidaparāti”) izmantošana ekstrateritoriālās iznīcināšanas operācijās;

B.  tā kā bezpilota lidaparātu uzbrukumos ārpus deklarētām konfliktu zonām ikdienas dzīves gaitā ir nogalināti, smagi ievainoti vai psiholoģiski traumēti nezināms skaits civiliedzīvotāju;

C.  tā kā gadījumos, kad izteiktas apsūdzības, ka bezpilota lidaparātu uzbrukumos nogalināti civiliedzīvotāji, valstīm ir pienākums veikt ātru, neatkarīgu izmeklēšanu un, ja tas tiešām ir noticis, publiski noteikt atbildīgos, sodīt atbildīgos un nodrošināt tiesisko aizsardzību, tostarp kompensācijas izmaksu upuru ģimenēm;

D.  tā kā Ženēvas konvenciju 1. papildprotokola 51. panta 2. punktā noteikts, ka „vardarbības akti vai draudi, kuru galvenais mērķis ir radīt bailes iedzīvotāju vidū, ir aizliegti”;

E.  tā kā bezpilota lidaparātu uzbrukumi, ko valsts, nepieteikusi karu, veic citas valsts teritorijā bez šīs valsts vai ANO Drošības padomes atļaujas, ir starptautisko tiesību un attiecīgās valsts teritoriālās neaizskaramības un suverenitātes pārkāpumi;

F.  tā kā starptautiskās cilvēktiesības aizliedz patvaļīgu nogalināšanu jebkādos apstākļos; tā kā starptautiskās humanitārās tiesības nepieļauj cilvēku mērķtiecīgu nogalināšanu valstīs, kuras nav iesaistītas bruņotā konfliktā;

G.  tā kā izdevumus, kas rodas no darbībām militārā vai aizsardzības jomā, nesedz no ES budžeta (LES 41. panta 2. punkts);

H.  tā kā septiņas dalībvalstis (Francija, Vācija, Grieķija, Itālija, Nīderlande, Polija un Spānija) ir parakstījušas nodomu vēstuli ar Eiropas Aizsardzības aģentūru, uzticot tai izstrādāt pētījumu par tādu vidēja augstuma ilglidošanas lidaparātu kopīgu ražošanu, kurus varētu izmantot uzbrukumiem militāriem mērķiem vai migrantu laivu meklēšanai Vidusjūrā, tādējādi sākot darbu pie Eiropas tālvadības bezpilota lidaparātu izstrādes;

I.  tā kā ES ir sniegusi finansiālu atbalstu pētniecības un izstrādes projektiem saistībā ar bezpilota lidaparātu projektēšanu militāriem un civiliem mērķiem un tā kā to plānots darīt arī turpmāk,

1.  pauž nopietnas bažas par bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošanu, neievērojot starptautisko tiesisko regulējumu; mudina ES izstrādāt atbilstīgu Eiropas un pasaules līmeņa atbildes politiku, kurā ievērotas cilvēktiesības un starptautiskās humanitārās tiesības;

2.  aicina augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstis un Padomi:

3.  mudina Padomi pieņemt ES kopējo nostāju par bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošanu;

4.  aicina ES veicināt lielāku pārredzamību un atbildību no trešo valstu puses, kad tās izmanto bruņotus bezpilota lidaparātus, attiecībā uz to izmantošanas juridisko pamatu un darbības atbildību, nodrošināt iespēju bezpilota lidaparātu uzbrukumus izskatīt tiesā un panākt, ka nelikumīgu uzbrukumu upuriem ir efektīvas iespējas izmantot tiesībaizsardzības līdzekļus;

5.  turklāt aicina Komisiju pienācīgi informēt Parlamentu par turpmāku ES līdzekļu izmantošanu jebkādiem pētniecības un izstrādes projektiem, kas saistīti ar bezpilota lidaparātu projektēšanu; aicina saistībā ar turpmākiem bezpilota lidaparātu izstrādes projektiem veikt novērtējumus par ietekmi uz cilvēktiesībām;

6.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropas Ārējās darbības dienestam, dalībvalstu parlamentiem, ANO īpašajam referentam jautājumos par ārpustiesas, tūlītēju vai patvaļīgu nāvessodu izpildi, ANO īpašajam referentam jautājumos par cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu un aizsardzību, apkarojot terorismu, un ANO ģenerālsekretāram.

Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. februāra rezolūcija par stāvokli pamattiesību jomā Eiropas Savienībā (2012. gads) (2013/2078(INI))

P7_TA(2014)0173 A7-0051/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (turpmāk tekstā — „ES līgums”) preambulu, jo īpaši tās otro ievilkumu un ceturto līdz septīto ievilkumu,

–  ņemot vērā cita starpā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu, 3. panta 3. punkta otro ievilkumu un 6. un 7. pantu, kā arī LES un LESD pantus, kas attiecas uz pamattiesību ievērošanu, veicināšanu un aizsardzību ES,

–  ņemot vērā 2000. gada 7. decembrī pieņemto Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (turpmāk tekstā — „Harta”), kas tika izsludināta 2007. gada 12. decembrī Strasbūrā un stājās spēkā ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā 2009. gada decembrī,

–  ņemot vērā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK), Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas, Ministru komitejas, cilvēktiesību komisāra un Venēcijas komisijas konvencijas, ieteikumus, rezolūcijas un ziņojumus,

–  ņemot vērā 1996. gadā pārskatīto Eiropas Sociālo hartu un Eiropas Sociālo tiesību komitejas judikatūru,

–  ņemot vērā ANO konvencijas par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, kurai ES un gandrīz visas dalībvalstis ir līgumslēdzējas puses,

–  ņemot vērā pamatprincipus par galēju nabadzību un cilvēktiesībām, kurus 2012. gada 27. oktobrī pieņēma ANO Cilvēktiesību padome (A/HRC/21/39),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumus attiecībā uz Līguma par Eiropas Savienību 7. pantu „Savienības pamatvērtību ievērošana un veicināšana” (COM(2003)0606), „Stratēģija Pamattiesību hartas efektīvai īstenošanai Eiropas Savienībā” (COM(2010)0573), „Darbības pamatnostādnes par pamattiesību ņemšanu vērā Komisijas ietekmes novērtējumos” (SEC(2011)0567),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 23. maija secinājumus par Padomes darbību un iniciatīvām saistībā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas īstenošanu un Padomes pamatnostādnes par metodiskiem pasākumiem, kas būtu jāveic, lai pārbaudītu pamattiesību saderīgumu Padomes sagatavošanas struktūrās(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada ziņojumu par ES Pamattiesību hartas piemērošanu 2012. gadā (COM(2013)0271) un tam pievienotos dienestu darba dokumentus,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada ziņojumu par Savienības pilsonību „ES pilsoņi — jūsu tiesības, jūsu nākotne” (COM(2013)0269),

–  ņemot vērā Stokholmas programmu „Atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā”(2),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „ES programma attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām līdz 2020. gadam” (COM(2011)0173) un Eiropadomes 2011. gada 24. jūnija secinājumus,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Romu integrācijas valsts stratēģiju īstenošanā veiktie pasākumi” (COM(2013)0454) un priekšlikumu Padomes ieteikumam par efektīviem romu integrācijas pasākumiem dalībvalstīs (COM(2013)0460),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 28. novembra Pamatlēmumu 2008/913/TI par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm(3),

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības(4), Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(5), un priekšlikumu Padomes direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas (COM(2008)0426),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un tādu datu brīvu apriti(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem(7),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas lēmumus un judikatūru, kā arī judikatūru, ko iedibinājušas valsts konstitucionālās tiesas, kuras, interpretējot valsts tiesību aktus, atsaucas arī uz Hartu,

–  ņemot vērā J. M. Barroso 2013. gada 11. septembra uzrunu Eiropas Parlamentā par situāciju Eiropas Savienībā un V. Reding 2013. gada 4. septembra uzrunu Eiropas politikas pētījumu centrā (CEPS) (Brisele) par Eiropas Savienību un tiesiskumu,

–  ņemot vērā Dānijas, Vācijas, Nīderlandes un Somijas ārlietu ministru 2013. gada 6. marta vēstuli Komisijas priekšsēdētājam J. M. Barroso, kurā aicināts izveidot mehānismu pamatvērtību ievērošanas veicināšanai dalībvalstīs,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 6. un 7. jūnija secinājumus par pamattiesībām un tiesiskumu un par Komisijas 2012. gada ziņojumu par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanu,

–  ņemot vērā Padomes prezidentvalsts Īrijas 2013. gada 9. un 10. maijā organizētās konferences „Līdztiesīgi Eiropas pilsoņi — līdztiesība, pamattiesības un tiesiskums” secinājumus,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) 2013. gada 7. jūnija 4. ikgadējo simpoziju „Tiesiskuma veicināšana ES”,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 13. septembra secinājumu projektu par Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras novērtējumu,

–  ņemot vērā FRA darbības, gada ziņojumus, pētījumus un atzinumus, jo īpaši gada ziņojumu par pamattiesību situāciju ES 2012. gadā,

–  ņemot vērā FRA, UNDP, Pasaules Bankas un Komisijas kopīgo ziņojumu „Romu situācija 11 ES dalībvalstīs — pētījuma rezultātu pārskats”, kas publicēts 2012. gada maijā,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta jautājumā par migrantu cilvēktiesībām ziņojumu par ES ārējo robežu pārvaldību un tās ietekmi uz migrantu cilvēktiesībām, kas publicēts 2013. gada aprīlī,

–  ņemot vērā NVO ziņojumus un pētījumus par cilvēktiesībām un Parlamenta Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas pieprasītos pētījumus šajā jomā un jo īpaši pētījumu par tematu „Trīspusējas attiecības starp pamattiesībām, demokrātiju un tiesiskumu ES — virzība uz ES Kopenhāgenas mehānismu”,

–  ņemot vērā rezolūcijas par pamattiesībām un cilvēktiesībām, jo īpaši 2010. gada 15. decembra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2009. gadā un to efektīvu īstenošanu pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā(8) un 2012. gada 12. decembra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2010.–2011. gadā(9),

–  ņemot vērā 2004. gada 22. aprīļa rezolūciju par vārda un informācijas brīvības pārkāpuma riskiem ES un jo īpaši Itālijā (Pamattiesību hartas 11. panta 2. punkts)(10),

–  ņemot vērā 2005. gada 8. jūnija rezolūciju par minoritāšu aizsardzību un diskriminācijas novēršanas politiku paplašinātajā Eiropā(11),

–  ņemot vērā 2008. gada 10. jūlija rezolūciju par romu uzskaiti pēc etniskās piederības Itālijā(12),

–  ņemot vērā 2009. gada 17. septembra rezolūciju par Lietuvas tiesību aktu par nepilngadīgo aizsardzību pret publiskas informācijas kaitīgo ietekmi(13),

–  ņemot vērā 2010. gada 9. septembra rezolūciju par romu stāvokli un pārvietošanās brīvību Eiropas Savienībā(14),

–  ņemot vērā 2011. gada 19. janvāra rezolūciju par vārda brīvības pārkāpšanu un ar seksuālo orientāciju saistīto diskrimināciju Lietuvā(15),

–  ņemot vērā 2011. gada 9. marta rezolūciju par ES stratēģiju romu integrācijai(16),

–  ņemot vērā 2011. gada 10. marta rezolūciju par plašsaziņas līdzekļu likumu Ungārijā(17),

–  ņemot vērā 2013. gada 21. maija rezolūciju par ES hartu — standartu noteikšana attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu brīvību ES(18),

–  ņemot vērā 2012. gada 24. maija rezolūciju par homofobijas apkarošanu Eiropā(19),

–  ņemot vērā 2013. gada 14.marta rezolūciju par cīņas pastiprināšanu pret rasismu, ksenofobiju un naida noziegumiem(20),

–  ņemot vērā 2011. gada 15. septembra rezolūciju par ES centieniem korupcijas apkarošanā(21),

–  ņemot vērā 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu — ieteicamie pasākumi un iniciatīvas (galīgais ziņojums)(22),

–  ņemot vērā 2013. gada 3. jūlija rezolūciju par pamattiesību stāvokli Ungārijā — standarti un prakse (saskaņā ar EP 2012. gada 16. februāra rezolūciju)(23),

–  ņemot vērā 2012. gada 11. septembra rezolūciju par iespējamo CIP gūstekņu nogādāšanu un nelikumīgu turēšanu apcietinājumā Eiropas valstīs — saistībā ar EP TDIP komitejas ziņojumu veiktie pasākumi(24) un saistībā ar 2013. gada 10. oktobra rezolūciju veiktie pasākumi(25),

–  ņemot vērā 2013. gada 11. septembra rezolūciju par Eiropas apdraudētajām valodām un lingvistisko daudzveidību Eiropas Savienībā(26),

–  ņemot vērā 1979. gada ANO Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011.–2020. gads), ko Padome pieņēma 2011. gada martā,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. septembra paziņojumu „Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015.” (COM(2010)0491),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2011. gada 7. aprīļa Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu,

–  ņemot vērā 2011. gada 5. aprīļa rezolūciju par prioritātēm un pamatnostādņu izklāstu jaunai ES politikai vardarbības pret sievietēm apkarošanai(27) un 2013. gada 6. februāra rezolūciju par ANO Sieviešu statusa komisijas 57. sesiju: visu veidu vardarbības pret sievietēm un meitenēm izskaušana un novēršana(28),

–  ņemot vērā 2012. gada 24. maija rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par principa „Vienlīdzīga samaksa vīriešiem un sievietēm par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu” piemērošanu(29),

–  ņemot vērā I un II darba dokumentu par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2012. gadā (referents: Louis Michel),

–  ņemot vērā publisku uzklausīšanu, ko 2013. gada 5. novembrī organizēja Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja par tematu „Pamattiesību situācija Eiropas Savienībā — kā pastiprināt pamattiesības, demokrātiju un tiesiskumu ES”,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas, kā arī Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A7–0051/2014),

A.  tā kā Eiropas integrācija ir 2. pasaules kara pelnos un pēc totalitāro režīmu īstenotas personu vajāšanas un apspiešanas dzimis projekts un tā kā tā mērķis ir nostiprināt Eiropas valstīs demokrātiju un tiesiskumu, lai ievērotu un veicinātu cilvēktiesības, pamattiesības, līdztiesību un minoritāšu aizsardzību, balstoties uz Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (UDHR), Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un citiem instrumentiem cilvēktiesību un pamattiesību jomā, un lai nepieļautu jebkādu autoritāru režīmu atjaunošanu;

B.  tā kā Eiropas Savienības projekta pamatā jābūt indivīdam, pilsonim vai iedzīvotājam un tā kā pamattiesības indivīdus aizsargā pret jebkāda līmeņa iestāžu iespējamu iejaukšanos viņu privātajā dzīvē, brīvībās un tiesībās, ļaunprātīgu izmantošanu un vardarbību; tā kā Eiropas veidošanas pamatā jābūt cilvēktiesību, pamatbrīvību, demokrātijas, ES līgumos minēto vērtību un principu, kā arī ar cilvēktiesībām saistīto starptautisko instrumentu (Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, Eiropas Cilvēktiesību konvencija, Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām u. c.) ievērošanai un sekmēšanai;

C.  tā kā Eiropas Savienība ir izveidojusi pamata acquis, kura mērķis ir nodrošināt pamattiesību ievērošanu, aizsardzību un veicināšanu, jo īpaši izstrādājusi Kopenhāgenas kritērijus, ietvērusi 2., 6. un 7. pantu ES līgumā, pieņēmusi Pamattiesību hartu, noteikusi pienākumu pievienoties Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, kā arī attiecīgos noteikumus dalībvalstu tiesību sistēmās;

D.  tā kā, stājoties spēkā Lisabonas līgumam, Harta ir pārveidojusi vērtības un principus konkrētās un atzītās tiesībās un tā kā Hartai ir vienāda vērtība ar Lisabonas līgumu, tā ir kļuvusi juridiski saistoša visām ES iestādēm, struktūrām un aģentūrām, kā arī dalībvalstīm, īstenojot ES tiesību aktus;

E.  tā kā Savienības iestādēs un dalībvalstīs, jo īpaši tām piemērojot un īstenojot Savienības tiesību aktus gan ES iekšienē, gan attiecībās ar trešām valstīm, ir jāveido, jāsekmē un jāstiprina patiesa pamattiesību kultūra; tā kā šādu vērtību un principu īstenošanas pamatā jābūt arī efektīvai hartā nodrošināto pamattiesību ievērošanas kontrolei, tostarp jau tiesību aktu priekšlikumu izstrādes laikā; tā kā citi apsvērumi nevar būt nozīmīgāki par minēto pamattiesību ievērošanu un nodrošināšanu, radot kaitējuma risku Eiropas Savienības lomai un tēlam cilvēktiesību aspektā, jo īpaši tās attiecībās ar trešām valstīm;

F.  tā kā Eiropas Savienība darbojas, pamatojoties uz pieņēmumu un savstarpēju uzticību, ka ES dalībvalstis ievēro demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesības, kuras nostiprinātas ECTK un Pamattiesību hartā, jo īpaši attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidi un savstarpējās atzīšanas principa ievērošanu;

G.  tā kā saskaņā ar savstarpējās atzīšanas principu personas var nodot no vienas jurisdikcijas uz citu, pirms tam rūpīgi nepārbaudot, vai, pieņemot attiecīgos lēmumus, tiek ievērotas cilvēktiesības;

H.  tā kā Eiropas Savienības Tiesa apvienotajās lietās C-411/10 un C-493/10 uzsvēra, ka pieņēmumam par pamattiesību ievērošanu ir jābūt atspēkojamam un ka tāpēc tiesnešiem ir jāpārbauda, vai ir pamatots iemesls uzskatīt, ka citu dalībvalstu tiesu sistēmā ir sistēmiskas problēmas;

I.  tā kā tādējādi ir nepieciešams pārliecināties, vai valsts iestāžu rīcībā ir pietiekami daudz pierādījumu, lai pieņemtu pamatotu lēmumu par to, vai citu dalībvalstu tiesu sistēmā ir sistēmiskas problēmas;

J.  tā kā korupcija rada kaitējumu sociālajā jomā un pamattiesību pārkāpumus, jo organizētās noziedzības grupas to izmanto citu smagu noziegumu, piemēram, narkotiku un cilvēku tirdzniecības, veikšanā; tā kā efektīva, neatkarīga un objektīva tiesu sistēma ir būtiska, lai nodrošinātu tiesiskumu un Eiropas iedzīvotāju pamattiesību un pilsonisko brīvību aizsardzību;

K.  tā kā Eiropas Savienība piedzīvo ekonomikas un finanšu, kā arī demokrātijas un konstitucionālo krīzi, kā to apliecināja nesenie notikumi dažās dalībvalstīs, un tā kā šie saspīlējumi liecina par to, ka šīs krīzes risināšanai trūkst piemērotu instrumentu un politiskās gribas un ka pastāv grūtības piemērot pašreizējos līgumus paredzētos uzraudzības, novērtēšanas un sankciju mehānismus, jo īpaši ES līguma 2. un 7. pantā paredzētās prasības;

L.  tā kā Eiropas Parlaments vairākkārt paudis atbalstu mehānismu stiprināšanai, lai nodrošinātu ES līguma 2. pantā noteikto Savienības vērtību ievērošanu, aizsardzību un veicināšanu un lai varētu pārvarēt krīzi Savienībā un dalībvalstīs, un tā kā Parlaments un NVO guvuši Komisijas, Padomes un dalībvalstu atbalstu šajā jomā, un pašlaik tiek apspriesta jauna mehānisma izveide;

M.  tā kā FRA 2012. gada ziņojuma par tematu „Eiropas Savienība kā vērtību kopiena — pamattiesību nodrošināšana krīzes apstākļos” galvenajā iedaļā uzsver, ka ir jācenšas panākt vienotu izpratni par 2. pantā minētajām vērtībām un izrietošajām juridiskajām saistībām, un tādēļ ES ir jāveido pastāvīgs dialogs;

N.  tā kā Komisija norādīja, ka tā vēlas stiprināt tiesiskumu Eiropas Savienībā un ka tā varētu ierosināt izmantot brīdinājuma vēstules saistībā ar ES līguma 7. panta 1. punktu; tā kā Komisija arī norādīja, ka jāveic grozījumi līgumos, un paziņoja, ka tā līdz 2013. gada beigām vai 2014. gada sākumam varētu iesniegt grozījumu priekšlikumu, lai rīkotu debates vēlēšanu laikā (tostarp par 7. pantu) un tiektos panākt vienprātību par minētajiem priekšlikumiem ar mērķi nodrošināt, ka ES politika pamattiesību jomā Eiropas Savienībā ir balstīta uz skaidriem noteikumiem un mehānismiem, rādītājiem, datiem un objektīviem faktiem, ir pārredzama, taisnīga un prognozējama un pienācīgi aizsargā indivīdu tiesības, demokrātiju un tiesiskumu;

O.  tā kā visiem lēmumiem par šo jautājumu pēc iespējas ātrāk jānodrošina iespēja garantēt, ka ES līguma 2., 6. un 7. pants tiek pareizi piemērots un ka katra pieņemtā lēmuma pamatā ir objektīvi kritēriji un novērtējums, tādējādi atspēkojot kritiku attiecībā uz rādītāju un novērtējuma kritēriju trūkumu, atšķirīgu attieksmi un politisko neobjektivitāti;

P.  tā kā Eiropas Savienībā un dalībvalstīs joprojām daudzos gadījumos tiek pārkāptas pamattiesības, kā norādīts Eiropas Komisijas, FRA, Eiropas Padomes gada un īpašajos ziņojumos (Eiropas Cilvēktiesību tiesas gada ziņojumos un spriedumos, Eiropas cilvēktiesību komisāra dokumentos un ziņojumos, Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas dokumentos), ANO dokumentos (tostarp ANO Cilvēktiesību padomes, ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos, īpašo referentu u. c. dokumentos un ziņojumos) un NVO (piemēram, Human Rights Watch, Amnesty International, Open Society Institute, ILGA-Europe, ECRE, Reporters without Borders, Freedom House u. c.) dokumentos utt., tā kā šādi pārkāpumi atkarībā no to smaguma un atkārtošanās liek Komisijai, Padomei un dalībvalstīm pienācīgi reaģēt;

Q.  tā kā minētās iestādes ir ziņojušas un paudušas savas bažas, jo īpaši attiecībā uz romu, migrantu, patvēruma meklētāju un bēgļu, minoritāšu un LGTB personu, plašsaziņas līdzekļu un žurnālistu situāciju, drošības, policijas, slepeno dienestu darbībām un nepieciešamajām izmeklēšanām, lai sauktu pie atbildības un sodītu atbildīgās personas par cilvēktiesību pārkāpumiem, valstu līdzdalību spīdzināšanas un sliktas izturēšanās gadījumos trešās valstīs un šādi iegūtu pierādījumu izmantošanu, aizturēšanas apstākļiem un sliktu izturēšanos;

R.  tā kā Līguma par Eiropas Savienību preambulā, ES Pamattiesību hartas 8., 9., 10., 19. un 21. pantā un ES Tiesas judikatūrā ir atzīta sociālo pamattiesību nozīme, apliecinot tās transversālos Kopienas tiesību aktu principos un tādējādi skaidri uzsverot, ka ES ir jānodrošina pamattiesības un pamatbrīvības, piemēram, tiesības apvienoties arodbiedrībās, streikot, pulcēties rīkot sanāksmes utt., kā noteikts Eiropas Sociālajā hartā, un tā kā līguma par Eiropas Savienības darbību 151. pantā ir skaidra norāde uz sociālajām pamattiesībām, piemēram, tām, kas noteiktas Eiropas Sociālajā hartā;

S.  tā kā Pamattiesību hartas 2. un 3. pantā ir noteiktas tiesības uz dzīvību un tiesības uz personas neaizskaramību;

T.  tā kā Eiropas Savienībā ir apmēram 100 miljonu bērnu un apmēram 80 miljonu Eiropas iedzīvotāju ar invaliditāti; tā kā personas ar invaliditāti un jo īpaši bērni joprojām nesaņem pietiekamu palīdzību un atbalstu saistībā ar iekļaušanu skolā un saskaras ar grūtībām saistībā ar piekļuvi ēkām vai pakalpojumiem un problēmām attiecībā uz to, ka viņus neuzklausa un, pieņemot lēmumus, kas ietekmē šo personu dzīvi, neņem vērā viņu viedokli; tā kā ES ir ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām līgumslēdzēja puse un tās pienākums ir veicināt, aizsargāt un ievērot cilvēku ar invaliditāti tiesības, kā to paredz Konvencija, kā arī pieņemt Konvencijas īstenošanas stratēģiju un nodrošināt, lai politika, kā arī pašreizējie un turpmākie primārie un sekundārie tiesību akti būtu saskaņā ar Konvencijas noteikumiem;

U.  tā kā sievietes un meitenes visbiežāk cieš no vardarbības dzimuma dēļ, ņemot vērā to, ka pēc aplēsēm 20–25 % sieviešu Eiropā vismaz vienreiz dzīves laikā ir cietušas no fiziskas vardarbības; tā kā vairāki simti tūkstošu Eiropā dzīvojošu sieviešu ir bijušas pakļautas dzimumorgānu kropļošanai un tūkstošiem meiteņu ir pakļautas šim riskam;

V.  tā kā ES sievietes salīdzinājumā ar vīriešiem nopelna vidēji par 16 % mazāk;

W.  tā kā nabadzība, dzimumu līdztiesības trūkums un ar dzimumu saistītie stereotipi palielina vardarbības un citu ekspluatācijas veidu, tostarp sieviešu tirdzniecības un prostitūcijas, risku, un kavē sieviešu pilnvērtīgu līdzdalību visās dzīves jomās;

X.  tā kā pamatbrīvības, cilvēktiesības un iespēju vienlīdzība būtu jānodrošina visiem Eiropas Savienības pilsoņiem; tā kā tomēr nacionālo minoritāšu un reģionālo un minoritāšu valodu aizsardzība pēc ES paplašināšanās ir ļoti svarīga, un to nevar nodrošināt, tikai apkarojot ksenofobiju un diskrimināciju, bet ir jāpieņem īpaši tiesiskie, valodas, kultūras, sociālie un citi pasākumi,

1.  uzsver, ka Eiropas Savienības politiskā, vēsturiskā un ētiskā projekta mērķis ir apvienot valstis, kuras kopīgi ievēro un veicina Eiropas kopīgās vērtības, piemēram, LES 2. pantā un Pamattiesību hartā, kā arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijā noteiktās vērtības, jo īpaši cieņas pret cilvēka ievērošanu, demokrātiju, tiesiskumu, pamattiesības, līdztiesību, brīvību, nediskrimināciju un minoritāšu aizsardzību, kas ir savstarpēji cieši saistītas un ir savstarpēji priekšnoteikumi, un tāpēc uzskata, ka vienam no Eiropas identitātes stūrakmeņiem jābūt cilvēktiesību, pamatbrīvību un demokrātijas, kas ir Eiropas vērtības, veicināšanai Savienībā un ārpus tās;

2.  ierosina Parlamentam, Komisijai un Padomei apliecināt konstruktīvas saistības aizsargāt un veicināt cilvēktiesības; uzsver, ka pamattiesību un pamatbrīvību ievērošana paredz darbības dažādos līmeņos; uzsver to nozīmi, kāda šajā jomā ir reģionālām un vietējām iestādēm, NVO un pilsoniskai sabiedrībai, un prasa Komisijai un Padomei uzlabot sadarbību ar minētajiem dalībniekiem;

3.  atgādina, ka Savienības iestādēm un dalībvalstīm ir jāievēro to pienākumi attiecībā uz pamatbrīvībām un pamattiesībām; norāda, ka līdzdalība starptautiskos līgumos, kas paredzēti cilvēktiesību aizsardzībai un veicināšanai, var tikai palīdzēt stiprināt pamattiesību aizsardzību ES;

4.  pauž nožēlu par satraucošajām tendencēm saistībā ar pamattiesību pārkāpumiem Eiropas Savienībā, jo īpaši imigrācijas un patvēruma, diskriminācijas un neiecietības, jo īpaši pret atsevišķām iedzīvotāju grupām (minoritātēm un migrantiem), drošības un terorisma, preses brīvības, brīvas pārvietošanās Savienībā, sociālo un apvienošanās tiesību jomā; arvien biežāk konstatē, ka dalībvalstu attieksme kavē minēto brīvību un pamattiesību ievērošanu, jo īpaši attiecībā uz romiem, sievietēm, LGTB personām, patvēruma meklētājiem, migrantiem un citām neaizsargātām grupām;

Institucionāli jautājumi

5.  atgādina, ka Eiropas Savienībai, tās iestādēm un dalībvalstīm ir būtiski nodrošināt LES 2. pantā noteikto Eiropas kopīgo vērtību ievērošanu un ka steidzami jāpiemēro un jāizmanto visi šim mērķim līgumos pašlaik paredzētie instrumenti, kā arī jāsagatavo nepieciešamie līgumu grozījumi; uzsver, ka pienākums pildīt Kopenhāgenas kritērijus nebeidzās pēc pievienošanās un tas joprojām ir saistošs dalībvalstīm un ka pamattiesības ir noteiktas Savienības primāro tiesību aktos, un ka gadījumos, kad ir spēkā Savienības tiesību akti, visām tiesām vai iestādēm Savienības vai valstu līmenī ir jāievēro Savienības pamattiesības; šajā sakarībā jo īpaši pauž nožēlu par ilgajām sarunām par pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību konvencijai un par to, ka ES pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību konvencijai vēl nav noslēgta;

6.  atgādina Eiropas iestādēm un dalībvalstīm, ka jebkurai ar pamattiesībām saistītai politikai vispirms ir jānodrošina, ka netiek veikti pārkāpumi, jo īpaši izmantojot pieejamos novēršanas un apelāciju instrumentus, pirms tiek pieņemts lēmums vai veikts pasākums, lai atsevišķus gadījumus varētu izskatīt un par tiem spriest pēc iespējas ātri un efektīvā, taisnīgā un līdztiesīgā veidā, novēršot diskrimināciju;

7.  uzskata, ka iedzīvotāji arvien vairāk pievērš uzmanību pamattiesību ievērošanai, aizsardzībai un sekmēšanai, kā apliecina mobilizācija un paaugstināta uzmanība pārkāpumu, ļaunprātīgas izmantošanas vai nevienlīdzības gadījumos gan ikdienā, gan arī simboliskos vai plaši zināmos gadījumos, ko veicina arī labāka informācijas aprite, izmantojot jaunās tehnoloģijas, sociālos tīklus un plašsaziņas līdzekļus; atgādina, ka jebkādi pārkāpumi, ļaunprātīga izmantošana vai nevienlīdzība kaitē demokrātijai un tiesiskumam, kā arī iedzīvotāju uzticībai iestādēm un to pārstāvjiem, jo īpaši politiķiem; uzsver, ka iestādēm un politiķiem ir jāapzinās un jāatbalsta šāda demokrātiskā tendence, veidojot jaunus mehānismus dialogam ar iedzīvotājiem un stiprinot pilsonisko, parlamentāro, tiesisko un plašsaziņas līdzekļu kontroli pār valsts iestādēm, kurām jābūt atklātākām un pārredzamākām, lai labāk aizstāvētu iedzīvotāju intereses;

8.  uzskata, ka, lai pilnīgi izmantotu līgumu potenciālu:

9.  uzsver, ka šo "jauno Kopenhāgenas mehānismu", kura mērķis ir uzraudzīt to, vai visas dalībvalstis efektīvā un saistošā veidā ievēro Kopenhāgenas kritērijus, varētu sākt izmantot nekavējoties, pamatojoties uz Komisijas lēmumu, pilnībā iesaistot Eiropas Parlamentu, un ka tam būtu:

10.  aicina Komisiju sadarbībā ar FRA pieņemt lēmumu, ar ko izveido tādu „jaunu Kopenhāgenas mehānismu”, tāpat kā tā pieņēma lēmumu, ar ko izveido ziņošanas par korupciju mehānismu ES un dalībvalstīs, kā arī pārskatīt FRA Reglamentu, lai tai piešķirtu lielākas pilnvaras un kompetenci;

11.  aicina izveidot, vēlams, iestāžu nolīguma ietvaros, „Kopenhāgenas komisiju”, kurā ietilpst tādi neatkarīgi augsta līmeņa eksperti pamattiesību jomā, ko arī ieceļ Parlaments, un kuras mērķis ir nodrošināt to visu dalībvalstu atbilstību LES 2. punktā noteiktajām kopējām vērtībām, pastāvīgu atbilstību „Kopenhāgenas kritērijiem” un sniegt konsultācijas un ziņojumus pamattiesību jomā, attiecībā uz kuriem ir jāizdara grozījumi FRA regulā, lai minētajai aģentūrai noteiktu lielākas pilnvaras un plašāku darbības lauku uzraudzīt atsevišķas dalībvalstis pamattiesību jomā, ko atkārtoti pieprasīja Parlaments;

12.  ierosina sākt dialogu starp ES iestādēm un dalībvalsti, ja pastāv risks, ka Savienības vērtības tiks nopietni pārkāptas, kā arī nodrošināt Eiropas iestādēm iespēju sniegt ieteikumus, kā tas paredzēts ES līguma 7. panta 1. punktā; šajā sakarībā pilnībā atbalsta Komisijas priekšlikumu izmantot brīdinājuma vēstules;

13.  aicina Komisiju un Padomi sadarbībā ar Parlamentu izveidot kontaktgrupu, lai kontrolētu, vai efektīvi tiek īstenotas Savienības vērtības, un lai īpaši veiktu kopīgus novērtējumus par situāciju pamattiesību jomā attiecībā uz konkrētiem gadījumiem, par kuriem kāda no trīs minētajām Savienības iestādēm ir paudusi bažas; arī aicina minētās iestādes ņemt vērā Eiropas Padomes rezolūcijas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumus;

14.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšsēdētāja un priekšsēdētāja vietnieces V. Reding paziņojumus par iespējamām izmaiņām līgumos papildus iespējām, kas noteiktas pašreizējos līgumos, un aicina kompetentās komitejas precīzi pārbaudīt šos priekšlikumus, lai ES līgumos pastiprinātu pamattiesību aizsardzību:

arī aicina kompetento komiteju precizēt to, kā piemērot un, iespējams, pārskatīt procedūru, kas saistīta ar to, kā Parlaments var sākt īstenot LES 7. pantu;

15.  aicina FRA izveidot publiski pieejamu tīmekļa vietni, lai apkopotu un apmainītos ar informāciju un tiem dokumentiem pamattiesību jomā, ko izstrādāja ANO, Eiropas Padome, EDSO, NVO, FRA, Eiropas Parlaments, tiesas, valstu parlamentu komitejas, ombudi utt.; uzskata, ka šādai informācijai būtu jābūt iegūstamai pēc datuma, valsts, autora un tiesību veida, lai norādītu avotus un informāciju par situāciju pamattiesību jomā ES un dalībvalstīs;

Īpašas tiesības, kuru pamatā ir Pamattiesību harta

Cieņa

16.  pauž bažas par to, ka Savienībā un dažās dalībvalstīs vēl joprojām netiek ievērota cieņa pret cilvēkiem, jo īpaši minoritātēm, galvenokārt romiem, patvēruma meklētājiem, migrantiem, tādām personām, kuras tiek turētas aizdomās par saistību ar terorismu, ieslodzītajiem, kā arī neaizsargātām grupām un trūcīgiem cilvēkiem; uzsver, ka publiskajām iestādēm jāievēro spīdzināšanas un cietsirdīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības galīgais aizliegums un rūpīgi, ātri, efektīvi un neatkarīgi jāizmeklē katrs pārkāpums, saucot vainīgos pie atbildības tiesā;

17.  pauž bažas par daudzajiem gadījumiem, kad policija un drošības izturējušies slikti, jo īpaši nesamērīgi lietojusi spēku pret miermīlīgiem demonstrāciju dalībniekiem un žurnālistiem demonstrācijās, pārmērīgi lietojusi dzīvību neapdraudošus ieročus, piemēram, nūjas, gumijas lodes un tāzerus; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka drošības spēki nēsā uz uniformām identifikācijas zīmes, un nepieļaut to nesodāmību par veiktajām darbībām; prasa izbeigt policijas pārbaudes, balstoties uz etnisko un rases piederību; pauž bažas par arvien lielāku ierobežojumu noteikšanu pulcēšanās tiesībām un mierīgām demonstrācijām un norāda, ka tiesības piedalīties sanāksmēs un apvienībās un tiesības brīvi izteikties ir pamatā tiesībām piedalīties demonstrācijās; aicina dalībvalstis neveikt pasākumus, kuri apdraud vai padara nelikumīgu pamatbrīvību un pamattiesību īstenošanu, un prasa tām veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka spēks tiek izmantots tikai ārkārtas gadījumos, kas ir pienācīgi pamatoti ar reālu un nopietnu apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai, un atgādina, ka policijas spēku galvenais uzdevums ir garantēt drošību un aizsargāt cilvēkus;

18.  atkārtoti apstiprina savu nostāju, atbalstot Eiropas iniciatīvu, lai nodrošinātu, ka tiek garantētas pamattiesības personām, kurām atņemta brīvība, un ka ieslodzītās personas pēc atbrīvošanas var atgriezties sabiedrībā; pauž bažas par cietumu katastrofālas pārblīvētības problēmu daudzās dalībvalstīs, sliktiem cietuma apstākļiem un izturēšanos pret aizturētajiem un prasa uzsākt Eiropas iniciatīvu, lai nodrošinātu Eiropas Spīdzināšanas novēršanas komitejas ieteikumu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu piemērošanu, tostarp policijas un imigrācijas centros un psihiatriskajās slimnīcās; ierosina veikt pasākumus, lai samazinātu cietumu pārblīvētību, piemēram, novēršot pārmērīgu pirmstiesas apcietinājuma izmantošanu, nosakot ieslodzījumam alternatīvus sodus, apsverot atsevišķu darbību dekriminalizāciju un/vai samazinot aizturēšanas termiņus cilvēkiem, kuri nav apsūdzēti;

19.  atkārtoti lūdz pilnīgi atklāt Eiropas valstu sadarbību ASV un CIP programmā attiecībā uz gūstekņu nelikumīgu pārvadāšanu un slepenajiem lidojumiem un cietumiem Savienības teritorijā un uzsver, ka dalībvalstīm efektīva, objektīva, padziļināta, neatkarīga un pārredzama izmeklēšana jānoved līdz galam, nekādā gadījumā nepieļaujot nesodāmību; atgādina dalībvalstīm, ka spīdzināšanas aizliegums ir galīgs un ka tādējādi valsts noslēpumu nevar izmantot par iemeslu, lai ierobežotu valstu pienākumu izmeklēt smagus cilvēktiesību pārkāpumus; uzsver, ka, neievērojot iepriekš minēto, dalībvalstu reputācija un uzticība, ka tās izpildīs savas saistības attiecībā uz pamattiesību aizsardzību, būs apdraudēta;

20.  uzsver, ka nesodāmības apstākļi attiecībā uz CIP programmu ir ļāvuši veikt pamattiesību pārkāpumus ES un ASV terorisma apkarošanas politikas jomās, kā cita starpā atklāj saskaņā ar ASV valsts drošības aģentūras uzraudzības programmu veiktās masu spiegošanas darbības un izlūkdienestu darbības dažādās dalībvalstīs, ko pašlaik pārbauda Parlaments; aicina pārskatīt tiesību aktus par ES un dalībvalstu aģentūrām, kuras darbojas drošības un izlūkošanas jomā, vēršot uzmanību uz iepriekšēju tiesisko un parlamentāro kontroli un apelācijas tiesībām un uz attiecīgo aģentūru vākto, uzglabāto vai apstrādāto datu labojumiem;

21.  aicina dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, pilnībā transponēt un īstenot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību un veikt atbilstīgus pasākumus, lai cilvēku tirdzniecības upuriem nodrošinātu pietiekamu palīdzību un aizsardzību, lai sodītu cilvēku tirgotājus, pieņemot iedarbīgas, samērīgas un atturošas sankcijas un veicot arī preventīvus pasākumus;

22.  aicina dalībvalstis pilnībā transponēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus, pieņemot atbilstīgus pasākumus, lai noziegumos cietušajiem nodrošinātu pietiekamu palīdzību un aizsardzību;

23.  aicina ievērot cieņu pret cilvēku mūža nogalē, proti, nodrošinot testamentos noteikto lēmumu atzīšanu un ievērošanu;

24.  atzīst, ka seksuālā un reproduktīvā veselība un tiesības ir ļoti svarīgs cieņas pret cilvēku aspekts un ka tas ir jāvērtē plašākā strukturālas diskriminācijas un dzimumu nevienlīdzības kontekstā; aicina dalībvalstis nodrošināt seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesības, izmantojot Pamattiesību aģentūras un Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta palīdzību, īpaši nodrošinot reproduktīvās veselības programmas un pakalpojumus, tostarp aprūpes veidus un zāles, kas ir būtiskas brīvprātīgai ģimenes plānošanai un mātes un jaundzimušā veselībai, un rūpīgi sekojot līdzi politikas jomām un/vai tiesību aktiem, kuros var tikt pieļauti pārkāpumi attiecībā uz seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesībām;

Brīvības

25.  uzsver, ka demokrātijas un tiesiskuma pamatā ir pamatbrīvību un pamattiesību ievērošana, un jebkurai rīcībai vai pasākumam, kas vērsts pret terorismu vai organizēto noziedzību, vai starptautiskajai sadarbībai terorisma apkarošanas jomā pilnībā jāatbilst Eiropas normām pamattiesību jomā, un minētajās darbībās šīs normas nedrīkst pārkāpt, jo īpaši attiecībā uz nevainīguma prezumpciju, taisnīgu tiesu, aizstāvības tiesībām, privātuma un personas datu aizsardzību utt.; uzsver nepieciešamību pēc spēcīgākas demokrātiskās kontroles un pamattiesību aizsardzības un ievērošanas pārrobežu sadarbībā šajās jomās, jo īpaši attiecībā uz to, ka iestādes aizvien vairāk vāc un izmanto personas datus; tādēļ prasa veikt pasākumus, ar kuriem nodrošina privātuma un personas datu aizsardzību šajā jomā;

26.  pauž nožēlu par to, ka iekšējās drošības stratēģija ir vērsta uz drošību tādā veidā, kāds kaitē pilsoniskajām brīvībām, pamattiesībām un preventīvu pasākumu veikšanai; pauž nožēlu par pieaugošo plaisu starp noteiktajiem mērķiem un politikas faktisko īstenošanu, uzskata, ka Eiropas Parlamentam ir jāuzņemas noteicoša loma iekšējās drošības politikas jomu vērtēšanā un noteikšanā, jo tai ir spēcīga ietekme uz visu Eiropas Savienības iedzīvotāju brīvībām un pamattiesībām, ar mērķi nodrošināt drošības politikas, tostarp izlūkošanas darbību, uzraudzību un kontroli, un ja nepieciešams, pārskatīt drošības politikas jomas, lai ievērotu cilvēktiesības un pamatbrīvības;

27.  pauž bažas par atklājumiem attiecībā uz acīmredzamiem privātās dzīves neaizskaramības un personas datu aizsardzības pārkāpumiem, ko veic Eiropas un citas valstis, izmantojot Eiropas pilsoņu masveida uzraudzības slepenās programmas, bez tiesas apstiprinājuma katrā atsevišķā gadījumā un bez piemērotas parlamentārās kontroles; pauž nožēlu par šādu praksi un prasa šīm valstīm nekavējoties pārtraukt šādus pārkāpumus; prasa pilnībā atklāt šo programmu saturu, kā arī iespējamo starptautisko sadarbību šajā sakarībā un programmas nekavējoties pārskatīt; uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm jāizmanto spēcīgas iniciatīvas pret tām valstīm, kuras pārkāpj pamattiesības uz privātumu, izspiegojot Eiropas iedzīvotāju un iestāžu, politikas un ekonomikas pārstāvju un dalībnieku saziņu; pauž bažas par to, ka izlūkdienestiem ir izdevies izvairīties no demokrātiskas parlamentārās un tiesas kontroles, un tie īstenoja slepenas programmas un darbības, nesaņemot atļauju politiskā līmenī; tādēļ aicina steidzami pārskatīt tiesu un parlamentu īstenotās uzraudzības mehānismus pār slepenajiem dienestiem, lai izlūkdienesti ievērotu demokrātiju, tiesiskumu, pamattiesības, kā noteikts LES 2. pantā; nosoda privāto uzņēmumu slepeno līdzdalību masveida uzraudzībā; uzsver, ka ES būtu jāreaģē stingrāk un jāveicina pasākumi starptautiskā līmenī, lai nodrošinātu, ka tiek ievēroti un īstenoti Eiropas noteikumi par privātuma un personas datu aizsardzību, un jāsekmē tehnoloģijas, kuras nodrošina Eiropas saziņas konfidencialitāti;

28.  pauž nožēlu par to, ka Padomē tika apturētas diskusijas par regulas un direktīvas projektu par personas datu aizsardzību pieņemšanu, neskatoties uz to, ka Parlaments ir paudis stingru atbalstu stingrākiem noteikumiem; pauž nožēlu par to, ka Eiropadome 2013. gada 24. – 25. oktobra sanāksmē pieņēma lēmumu noslēgt digitālā vienotā tirgus izveidi tikai līdz 2015. gadam, tādējādi aizkavējot datu aizsardzības paketes pieņemšanu, un aicina Padomi veicināt sarunas par datu aizsardzības direktīvu un regulu, lai datu aizsardzības pakete tiktu pieņemta līdz šā Parlamenta sasaukuma darbības beigām;

29.  uzskata, ka ES un tās dalībvalstīm būtu jāievieš ziņotāju aizsardzības sistēma personām, kas atklāj būtiskus izlūkdienestu veiktus pamattiesību pārkāpumus, kuri ir izvairījušies no jebkādas demokrātiskās, parlamentārās un tiesu kontroles;

30.  uzsver, ka līdz ar strauju digitālās pasaules attīstību (tostarp pieaugošu interneta, lietojumprogrammu un sociālo tīklu izmantošanu) ir nepieciešama paaugstināta personas datu un privātuma aizsardzība, lai nodrošinātu to konfidencialitāti;

31.  atzinīgi vērtē to, ka aizvien vairāk dalībvalstu nodrošina, ka tiek ievērotas tiesības izveidot ģimeni, stājoties laulībā, dibinot civilo partnerību vai reģistrējot kopdzīvi, kā arī adoptējot bērnus, neatkarīgi no dzimumorientācijas, un prasa atlikušajām dalībvalstīm veikt līdzīgus pasākumus; atzinīgi vērtē neseno Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Vallianatos un citi pret Grieķiju, apstiprinot to, ka no civilām apvienībām nevar izslēgt viena dzimuma pārus; aicina Komisiju un visas dalībvalstis ierosināt un pieņemt tiesību aktus un politiku cīņai pret homofobiju, transfobiju un naida noziegumiem un atzinīgi vērtē FRA Atzinuma Nr. 2/2013 par pamatlēmumu par rasismu un ksenofobiju publicēšanu, kurā īpaša uzmanība vērsta uz cietušo tiesībām; aicina Komisiju un visas dalībvalstis nodrošināt Brīvas pārvietošanās direktīvas piemērošanu, novēršot diskrimināciju saistībā ar seksuālo orientāciju; atgādina aicinājumu Komisijai ierosināt vērienīgu regulējumu par civilstāvokli apliecinošu dokumentu savstarpējas atzīšanas tiesiskajām sekām;

32.  pauž nopietnas bažas par lielu skaitu jauniešu pašnāvību ksenofobijas dēļ; atgādina par FRA pētījumu par lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem un transseksuāļiem ES, kur bija minēts, ka 26 % respondentu ir cietuši no vardarbības vai viņiem ir draudēts mājās vai citur, un ar šādiem gadījumiem ir saskārušies 35 % respondentu, kas ir transpersonas, bet 19 % ir diskriminēti darbā vai meklējot darbu, neskatoties uz ES tiesību aktos noteikto tiesisko aizsardzību; tādēļ aicina Komisiju izmantot minētos secinājumus, lai ieviestu visaptverošus pasākumus Eiropas līmenī lesbiešu, geju, biseksuāļu un transseksuāļu pamattiesību jomā, veidojot ES ceļvedi par vienlīdzību neatkarīgi no seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes, uz ko vairākkārt aicināja Parlaments un NVO;

33.  pauž nožēlu par to, ka 14 dalībvalstīs juridiskās transpersonu dzimuma atzīšanas procedūras joprojām ietver obligātu sterilizāciju; aicina dalībvalstis pārskatīt minētās procedūras, lai tajās pilnībā tiktu ņemtas vērā transpersonu tiesības uz cieņu un ķermeņa neaizskaramību; atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos sadarboties ar Pasaules Veselības organizāciju un svītrot dzimumidentitātes traucējumus no psihisko un uzvedības traucējumu saraksta un nodrošināt pārklasificēšanu bez pataloģizēšanas sarunās par Slimību starptautiskās klasifikācijas 11. redakciju (ICD-11);

34.  atzīst domas, pārliecības, reliģijas un ticības vai neticības brīvību un tiesības praktizēt brīvi izvēlētu reliģiju un to mainīt; nosoda jebkāda veida diskrimināciju vai neiecietību un uzskata, ka sekulārisms kā stingra ārpus konfesijām esošu politisko un reliģisko iestāžu nošķiršana, kā arī valsts neitralitāte ir labākais līdzeklis, lai nodrošinātu nediskrimināciju un vienlīdzību starp reliģijām, kā arī ticīgajiem un neticīgajiem; aicina dalībvalstis aizsargāt reliģijas un ticības brīvību, tostarp arī to cilvēku brīvību, kuri nav reliģiozi, lai viņi neciestu no diskriminācijas, kas rodas, piešķirot reliģijām pārmērīgi lielus atbrīvojumus tiesību aktos par līdztiesību un nediskrimināciju;

35.  atgādina, ka valsts tiesību akti, kas paredz noteikt kriminālatbildību par zaimošanu, ierobežo vārda brīvību attiecībā uz reliģisko brīvību vai citu ticības brīvību, ka tos bieži piemēro tā, lai varētu vajāt un iebiedēt personas, kas pieder pie reliģiskām vai citām minoritātēm, vai slikti pret tām izturēties, un ka tie var būt nopietns šķērslis vārda brīvības un reliģijas vai ticības brīvības īstenošanai; ierosina dalībvalstīm atcelt kriminālatbildību par šādiem pārkāpumiem;

36.  pauž nožēlu par to, ka dažās dalībvalstīs joprojām pret jauniešiem tiek ierosinātas krimināllietas un piespriesti cietumsodi, jo vēl aizvien nav pienācīgi atzītas tiesības atteikties pildīt militāru dienestu pārliecības dēļ, un aicina dalībvalstis pārtraukt vajāšanu un diskrimināciju attiecībā uz tiem, kuri atsakās pildīt militāru dienestu pārliecības dēļ;

37.  atgādina, ka vārda, informācijas un plašsaziņas līdzekļu brīvība ir būtiska demokrātijas un tiesiskuma nodrošināšanai, un atkārtoti prasa Komisijai atbilstoši Parlamenta ziņojumā par šo jautājumu sniegtajām norādēm pārskatīt un grozīt Direktīvu par audiovizuālo mediju pakalpojumiem; stingri nosoda pret žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļiem vērstu vardarbību, spiedienu vai draudus, tostarp saistībā ar tādas informācijas izpaušanu, kas attiecas uz valstu valdību veiktiem pamattiesību pārkāpumiem; aicina Savienības iestādes un dalībvalstis ievērot, garantēt, aizsargāt un veicināt pamattiesības uz vārda un informācijas brīvību un līdz ar to atturēties no tādu mehānismu izmantošanas vai izveides, kuri var ierobežot minētās brīvības;

38.  pauž bažas par ekonomikas krīzes ietekmi Eiropā uz plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesībām un sabiedrisko pakalpojumu plašsaziņas līdzekļu privatizācijas iespējām dažās dalībvalstīs; prasa dalībvalstīm nodrošināt sabiedrisko pakalpojumu plašsaziņas līdzekļu neatkarību un attiecīgajām iestādēm ievērot pienākumu nodrošināt plašsaziņas līdzekļu plurālismu un kvalitatīvu, daudzveidīgu, precīzu un ticamu informāciju; uzskata, ka plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesībām un pārvaldībai jābūt pārredzamai un nekoncentrētai; uzskata, ka plašsaziņas līdzekļu pārredzamība ir ļoti svarīga, lai uzraudzītu ieguldījumus plašsaziņas līdzekļu jomā ES un lai ieguldītāji ārpus Eiropas nevarētu palielināt ietekmi attiecībā uz informāciju, ko sniedz dalībvalstīs;

39.  uzsver, cik svarīgi ir ievērot un aizsargāt bēgļu un migrantu tiesības, un uzsver, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš sievietēm un bērniem migrantiem; pauž bažas par daudzajiem gadījumiem, kad tiek pārkāptas patvēruma tiesības un nav ievērots pienākums aizsargāt visus migrantus pārvietošanas, izraidīšanas vai izdošanas gadījumā; uzsver pienākumu ievērot starptautiskās konvencijas cilvēktiesību jomā, jo īpaši ANO Konvenciju par bēgļu statusu un neizraidīšanas principu, saskaņā ar kuru jūrā jāsniedz palīdzība personām, kas riskē ar savu dzīvību, lai nonāktu ES, un nodrošināt pienācīgus uzņemšanas apstākļus un procedūras, ievērotas cieņu pret cilvēkiem un viņu pamattiesības; aicina ES un dalībvalstis grozīt vai pārskatīt visus tiesību aktus, kuros paredzētas kriminālsankcijas cilvēkiem, kas sniedz palīdzību jūrā nelaimē nonākušiem migrantiem; aicina Eiropas Komisiju pārskatīt Padomes Direktīvu 2002/90/EK, kurā noteiktas sankcijas par nelikumīgas ieceļošanas, tranzīta un apmešanās veicināšanu, lai precīzi noteiktu, ka humānās palīdzības sniegšana migrantiem jūrā, kas nonākuši grūtībās, tiek atbalstīta, nevis ir rīcība, kas pavisam noteikti noved pie jebkāda veida sankcijām;

40.  atzinīgi vērtē to, ka ir izveidota kopēja Eiropas patvēruma sistēma, un aicina dalībvalstis veikt vajadzīgās tiesību aktu un administratīvās reformas tās efektīvai īstenošanai nolūkā nodrošināt to, lai minētā sistēma tiktu izveidota pilnībā atbilstoši plānam un lai tā nodrošinātu labāku piekļuvi patvēruma procedūrai personām, kam nepieciešama aizsardzība, un lai tā veicinātu drošāku, ātrāku un labāku lēmumu par patvērumu pieņemšanu un nodrošinātu cilvēka cienīgus un pienācīgus apstākļus patvēruma meklētājiem un tiem, kuriem ir piešķirta starptautiskā aizsardzība ES; tomēr pauž nožēlu par to, ka bērni vēl joprojām var tikt aizturēti, un prasa tos sistemātiski izslēgt no paātrinātām procedūrām; atkārtoti uzsver aicinājumu Komisijai izstrādāt stratēģiskas pamatnostādnes, ņemot vērā paraugprakses piemērus, kā izveidot kopīgas minimālās normas attiecībā uz nepavadītu bērnu uzņemšanu un aizsardzību; uzsver, ka procesuālajām garantijām ir jābūt pietiekamām un atbilstīgām; prasa piemērot Tiesas nesen pieņemto spriedumu, kas paredz, ka lesbietes, geji, biseksuāļi un transseksuāļi, kas meklē patvērumu, var piederēt konkrētai sociālajai grupai, ko vajā šo personu seksuālās orientācijas dēļ, un ka izcelsmes valstī piespriests cietumsods homoseksualitātes dēļ per se var tikt uzskatīts par vajāšanu;

41.  nosoda to, ka, neskatoties uz daudzajiem un dažādajiem tehniskajiem līdzekļiem, kas ES un dalībvalstīm ir pieejami ES ārējo robežu uzraudzības un kontroles jomā, jūrā joprojām iet bojā liels skaits migrantu, kuri tiecas sasniegt ES; prasa ES un dalībvalstīm īstenot ieteikumus, kas minēti Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūcijā „Kurš ir atbildīgs par Vidusjūrā zaudētajām dzīvībām?”(30), kas pieņemta 2012. gada 24. aprīlī; atzinīgi vērtē Tiesas lēmumu, ar kuru tiek atcelts Padomes Lēmums 2010/252/ES;

42.  uzsver to personu neaizsargātību, kas šķērso Eiropas dienvidu jūras robežas, aicina rast dzīvotspējīgu risinājumu attiecībā uz vispārējo situāciju saistībā ar imigrāciju Vidusjūrā, pilnībā ievērojot neizraidīšanas principu, un prasa dalībvalstīm un ES iestādēm vismaz ņemt vērā pārējos FRA secinājumus par to, kā labāk aizsargāt migrantu pamattiesības saistībā ar jūras uzraudzību;

43.  atzinīgi vērtē rokasgrāmatu par Eiropas tiesību aktiem patvēruma, robežu un imigrācijas jomā, ko izstrādāja FRA sadarbībā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu, kā konkrētu ieguldījumu, lai palīdzētu praktizējošiem juristiem Eiropā aizsargāt pamattiesības un cilvēktiesības;

44.  aicina dalībvalstis un Padomi paātrināt Vidusjūras darba grupas darbu, lai ievērojami paaugstinātu glābšanas spējas jūrā un lai īstenotu visaptverošu plānu migrācijas un patvēruma jomā, kura pamatā ir solidaritāte un atbildības sadale, pievēršot uzmanību visiem būtiskiem aspektiem, piemēram, to ES un dalībvalstu tiesību aktu pārskatīšanai, kas paredz noteikt kriminālatbildību par humānās palīdzības sniegšanu personām, kam draud briesmas jūrā, drošu un likumīgu maršrutu izveidi bēgļiem un migrantiem, kas dodas uz Eiropu, kā arī attīstībai un sadarbībai ar trešām valstīm, lai stiprinātu demokrātiju, pamattiesības un tiesiskumu un lai turpmāk nepieļautu tādas traģēdijas, kāda notika Lampedūzā;

45.  nosoda pieaugošos biežos migrantu pamattiesību pārkāpumus, jo īpaši attiecībā uz tiem migrantiem, kuri tiek izraidīti uz trešām valstīm, kā to savā īpašajā ziņojumā, kas publicēts 2013. gada 24. aprīlī(31), norādīja ANO īpašais referents migrantu cilvēktiesību jautājumos, kā arī savā ziņojumā norādīja FRA(32); šajā sakarībā uzsver, ka ir nepieciešams patiesi novērtēt Atgriešanas direktīvas, nolīgumu par atpakaļuzņemšanu, kā arī FRONTEX darbības ieguldījumu pamattiesību ievērošanas jomā; prasa Komisijai veikt konkrētus pasākumus pēc sava kritiskā 2011. gada ziņojumam par nolīgumiem un atpakaļuzņemšanas pasākumiem starp ES un trešām valstīm; nosoda dalībvalstu ierobežojošo politiku attiecībā uz vīzu izsniegšanu atsevišķu trešo valstu pilsoņiem;

46.  aicina dalībvalstis pieņemt politikas nostādnes, ar kurām atbalsta likumīgo migrāciju, un ratificēt Starptautisko konvenciju par visu migrējošu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību;

Līdztiesība

47.  uzsver, ka tādi principi kā cilvēka cieņa, vienlīdzība likuma priekšā un visu veidu diskriminācijas aizliegums veido demokrātiskas sabiedrības pamatus; uzskata, ka Savienībai un dalībvalstīm jāpastiprina rīcība ar mērķi veicināt līdztiesību, novērst diskrimināciju, aizsargāt kultūru, reliģiju un valodu daudzveidību, veicināt vīriešu un sieviešu līdztiesību, bērnu un vecu cilvēku tiesības, personu ar invaliditāti tiesības, lesbiešu, geju, biseksuāļu un transseksuāļu tiesības un to personu tiesības, kas pieder minoritātēm;

48.  aicina dalībvalstis pieņemt valsts tiesisko regulējumu, ar ko vērsties pret visu veidu diskrimināciju, un aicina garantēt pašreizējā ES tiesiskā regulējuma efektīvu īstenošanu, uzsākot pienākuma neizpildes procedūras; pauž nožēlu par strupceļu Padomes sarunās par priekšlikumu direktīvai, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no to reliģiskās piederības vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas, un vēlreiz prasa Padomei pieņemt šo priekšlikumu; atzinīgi vērtē Lietuvas prezidentūras nostāju attiecībā uz atbalstu minētajam priekšlikumam un aicina pārējās dalībvalstis sekot šim piemēram; šajā sakarībā atzinīgi vērtē FRA Atzinumu Nr. 1/2013 par stāvokli līdztiesības jomā Eiropas Savienībā 10 gadus pēc līdztiesības direktīvu sākotnējās īstenošanas; uzskata, ka ir arī jānovērš diskriminācija valodas dēļ;

49.  atgādina par Parlamenta 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par personu ar invaliditāti integrāciju un mobilitāti un Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020)(33), kurā prasīts pilnībā ievērot Eiropas Savienības Pamattiesību hartu;

50.  pauž bažas par to, ka personas ar invaliditāti joprojām tiek diskriminētas un atstumtas, un tas ierobežo šo personu iespējas izmantot pamattiesības vienlīdzīgi ar citiem; aicina ES iestādes un dalībvalstis to kompetences ietvaros arī turpmāk īstenot ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām; norāda, ka ES tiesību aktu un politikas diskriminācijas novēršanas jomā turpmākai pilnveidošanai var būt svarīga nozīme, visā ES saskaņojot tiesību aktus ar Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, piemēram, attiecībā uz vienlīdzību likuma priekšā; mudina dalībvalstis izstrādāt politikas nostādnes, kas paredz pietiekamus resursus, lai labāk integrētu personas ar invaliditāti un lai veicinātu šo personu piekļuvi mājoklim, izglītībai, sabiedriskajam transportam un iestādēm un līdzdalību politiskajā procesā, jo īpaši atceļot tiesisko un praktisko diskrimināciju un ierobežojumus viņu tiesībām balsot un kandidēt vēlēšanās; pauž nožēlu par to, ka uz kopienu balstītu alternatīvu trūkuma dēļ dažām personām ar invaliditāti ir jādzīvo īpašās iestādēs, un aicina dalībvalstis iesaistīties, lai nodrošinātu personām ar invaliditāti plašākas iespējas dzīvot patstāvīgu dzīvi;

51.  aicina Komisiju visaptverošu pārskatīt ES tiesību aktus un politikas virzienus, lai novērtētu atbilstību ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām; uzskata, ka ES likumdošanas procedūras un politikas veidošana būtu jāpielāgo tā, lai nodrošinātu to, ka tiek ievērota un īstenota ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām; aicina Komisiju šajā sakarībā pieņemt īpašas ietekmes novērtējuma pamatnostādnes un iesniegt Parlamentam ES progresa ziņojuma projektu par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanu ES; uzskata, ka Parlamentam būtu jārīko regulāras demokrātiskas debates un jāformulē ieteikumi rezolūcijas veidā par progresu, kas panākts saistībā ar personu ar invaliditāti iespēju izmantot savas tiesības, kas noteiktas ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām, tostarp balstoties uz Komisijas ziņojumu; atbalsta pašreizējās iniciatīvas izveidot Parlamentā vairāku komiteju darba grupu attiecībā uz ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti īstenošanu, lai nodrošinātu, ka Parlamenta darbības šīs konvencijas uzraudzībai un atbalstam ir saskaņotas un konsekventas;

52.  aicina dalībvalstis un Komisiju aizsargāt, veicināt un nodrošināt bērnu tiesības, īstenojot jebkādu iekšējo un ārējo politiku un darbības, kas viņus ietekmē; pauž bažas par bērniem, kas cieš no vardarbības un seksuālas izmantošanas, un aicina dalībvalstis pabeigt Direktīvas 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu transponēšanu; aicina dalībvalstis, Komisiju un FRA turpināt strādāt pie tā, lai novērtētu, kā pret bērniem izturas tiesvedības laikā; uzskata, ka oficiālas vai neoficiālas vecāku šķiršanās gadījumā vienmēr būtu jāņem vērā labākās bērna intereses un ka ikvienam bērnam vajadzētu būt iespējai uzturēt regulāras attiecības un tiešu saskarsmi ar abiem vecākiem;

53.  pauž bažas par romu stāvokli ES un daudzajiem tiesībaizsardzības iestāžu veiktajiem vajāšanas, vardarbības, stigmatizācijas, diskriminācijas, izraidīšanas, pārvietošanas, nelikumīgas reģistrācijas un šķirošanas pēc etniskās piederības gadījumiem, kas ir pretrunā pamattiesībām un Eiropas Savienības tiesībām; atkārtoti pauž nostāju, kas ietverta 2013. gada 12. decembra rezolūcijā par gūtajiem panākumiem romu integrācijas valsts stratēģiju īstenošanā(34), un vēlreiz aicina efektīvi īstenot stratēģijas, lai veicinātu reālu iekļaušanu un aktīvi un atbilstīgi sekmētu integrāciju, jo īpaši pamattiesību, izglītības, nodarbinātības, mājokļu un veselības aprūpes jomā, un apkarotu vardarbību, naidīgus izteikumus un romu diskrimināciju; prasa pārtraukt nelikumīgas piespiedu izraidīšanas, apmetņu nojaukšanu, nenodrošinot alternatīvus mājokļus, romu bērnu segregāciju skolās un viņu nelikumīgu ievietošanu īpašās skolās; aicina dalībvalstis vairāk izmantot ES fondus, kas tām ir pieeejami, lai īstenotu integrācijas projektus sadarbībā ar vietējām iestādēm galvenokārt jaunu to teritorijās nonākušo personu ikdienas pārvaldībā;

54.  aicina Komisiju un dalībvalstis rast efektīvu risinājumu saistībā ar romu atstumtību, veidojot integrētu politiku un īstenojot pasākumus, kas noteikti stratēģijās, kurās ir apkopoti diskriminācijas novēršanas pasākumi un pasākumi romu nodarbinātības un piekļuves darba tirgum veicināšanai, sadarbojoties ar romu iedzīvotāju pārstāvjiem, vienlaikus nodrošinot romu pilnīgu līdzdalību projektos, kas attiecas uz viņu kopienas pārvaldības, uzraudzības un novērtēšanas jomām, un šajā sakarībā piešķirt pietiekami daudz līdzekļu un nodrošināt to efektīvu izmantošanu; aicina arī Komisiju un FRA noteikt kopējus, salīdzināmus un ticamus rādītājus, lai uzraudzītu progresu dalībvalstīs;

55.  uzskata, ka Komisijai būtu stingri jārīkojas romu pamattiesību pārkāpumu gadījumā dalībvalstīs, jo īpaši sākot pārkāpuma pārkāpumu tiesvedību saistībā ar viņu iespējām īstenot savas ekonomiskās un sociālajās tiesībām, pārvietošanās un uzturēšanās brīvību, tiesībām uz vienlīdzību un diskriminācijas novēršanu un tiesībām uz personas datu aizsardzību; aicina Komisiju izveidot uzraudzības mehānismu attiecībā uz naida noziegumiem pret romiem un aicina Komisiju un dalībvalstis novērst to, ka ES dzīvojošiem romiem nav pieejams dzimšanas reģistrs un netiek izsniegtas dzimšanas apliecības; atkārtoti aicina pieņemt mērķtiecīgu pieeju attiecībā uz romu sieviešu sociālo integrāciju, lai novērstu dažāda veida diskrimināciju; aicina izveidot Eiropas programmu attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām kā reālu un piemērotu Eiropas stratēģiju;

56.  uzsver, ka ir būtiski ievērot to personu pamattiesības un pamatbrīvības, kuras pieder nacionālai vai etniskai, reliģiskai vai valodas minoritātei; pauž bažas par to, ka faktiski ikdienas dzīvē cilvēki no šīm minoritāšu kopienām saskaras ar šķēršļiem tiesiskuma, veselības un sociālajā, kā arī izglītības un kultūras jomā, un ka tas nodara kaitējumu viņu tiesībām un cieņas ievērošanai pret viņiem kā cilvēkiem un Savienības pilsoņiem un noved pie situācijām, kad pret viņu pašu dalībvalstu iestādes pret viņiem izturas kā pret otrās šķiras pilsoņiem; uzskata, ka šādām minoritātēm ir īpašas vajadzības, kas atšķiras no pārējo minoritāšu grupu vajadzībām, ka valstu politikai jābūt konkrētākai un ka Savienībai pašai jārisina šīs vajadzības atbilstīgākā veidā;

57.  uzskata, ka nav viena risinājuma šādu minoritāšu stāvokļa uzlabošanai visās dalībvalstīs, taču ir jāizstrādā atsevišķi kopēji un obligāti mērķi valsts iestādēm ES, ņemot vērā attiecīgos starptautiskos juridiskos standartus un pašreizējo paraugpraksi; aicina dalībvalstis nodrošināt, lai to tiesību sistēma garantētu, ka netiek diskriminētas pie atzītām nacionālajām minoritātēm piederošas personas, un aicina pieņemt atbilstīgus pasākumus, ar kuriem sekmēt efektīvu vienlīdzību, pamatojoties uz attiecīgajām starptautiskajām normām un paraugpraksi, cita starpā uz Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību; aicina Komisiju izstrādāt politikas standartu , lai aizsargātu nacionālās minoritātes, tostarp pamatiedzīvotājus, tradicionālās etniskās un valodu minoritātes, ņemot vērā to, ka tās veido vairāk nekā 10 % no kopējā ES iedzīvotāju skaita, nolūkā nepieļaut dubulto standartu piemērošanu, diferencējot kandidātvalstis un dalībvalstis; uzsver nepieciešamību pēc visaptverošas tradicionālo nacionālo minoritāšu, reģionālo valodas grupu un reģionu ES aizsardzības sistēmas, ko papildina efektīvs uzraudzības mehānisms, par piemēru ņemot ES programmu attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām; aicina dalībvalstis sniegt visaptverošus datus par minoritāšu pamattiesību pārkāpumiem, lai FRA un ES varētu nodrošināt datu vākšanu un ziņošanu;

58.  norāda, ka par diskrimināciju nevajadzētu uzskatīt pozitīvus pasākumus, ko veic, lai aizsargātu minoritātes un minoritāšu grupas, veicinot to atbilstīgu attīstību un nodrošinot vienlīdzīgas tiesības un attieksmi ar citiem iedzīvotājiem administratīvajā, politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā un kultūras jomā, kā arī citās jomās;

59.  nosoda vardarbību rasistisku, antisemītisku, homofobisku/transfobisku, ksenofobisku iemeslu dēļ, kā arī vardarbību pret migrantiem, reliģiskām minoritātēm un etniskām grupām, kas jo īpaši internetā ir sasniegusi satraucošu līmeni, un to, ka iestādes pret to stingri nevēršas, lai cīnītos pret minētajiem vardarbības veidiem; aicina dalībvalstis īstenot Padomes Pamatlēmumu 2008/913/TI par cīņu pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm ar krimināllikuma starpniecību, risināt diskriminācijas problēmu, nodrošināt naidīgu izteikumu un naida izraisītu noziegumu izmeklēšanu, pieņemt krimināltiesību aktus, ar kuriem aizliedz naida kurināšanu jebkādu iemeslu dēļ, tostarp seksuālās orientācijas dēļ, nodrošināt efektīvu aizsardzību pret rasismu, antisemītismu, vēršanos pret romiem, ksenofobiju un homofobiju un nodrošināt, ka cietušajiem tiek sniegta pienācīga palīdzība; aicina Komisiju no 2014. gada 1. decembra sākt pārkāpumu tiesvedību pret dalībvalstīm, kas neievēro minēto pamatlēmumu; prasa pārskatīt šo pamatlēmumu, lai tajā iekļautu arī naidīgus izteikumus un antisemītismu, islamofobiju un neiecietību pret reliģisko pārliecību, vēršanos pret romiem, homofobiju un transfobiju, un pastiprināt tā piemērošanu; pilnībā atbalsta iniciatīvu, ko ieviesa Padomes Īrijas prezidentūras laikā un kuras mērķis ir pastiprināt cīņu pret neiecietību, un aicina Padomi turpināt konstruktīvo darbu;

60.  aicina Komisiju un dalībvalstis sākt koordinētas un visaptverošas darbības, lai sistemātiski apkarotu un novērstu naida noziegumus ES, lai apkopotu datus par naida noziegumiem, nodrošinot, ka šos datus var salīdzināt, un lai varētu novērtēt vispārējo situāciju ES, to darot sadarbībā ar FRA, lai labāk apkopotu un saskaņotu datus par naida noziegumiem; nosoda naidīgus izteikumus, ar ko tiek stigmatizētas cilvēku grupas atkarībā no viņu sociālās, kultūras, reliģiskās vai ārvalstu izcelsmes, un rasu naidu kurinošus izteikumus, jo īpaši tad, kad ar tiem nāk klajā sabiedrībā zināmi cilvēki; norāda uz FRA Atzinumu Nr. 2/2013 par Pamatlēmumu par rasismu un ksenofobiju un uzsver vajadzību nodrošināt noziegumu, un jo īpaši naida noziegumu, upuru tiesību ievērošanu;

61.  aicina dalībvalstis atzīt, ka izglītība ir ļoti svarīga cīņā pret diskrimināciju, lai nodrošinātu to, ka integrācijas stratēģijas ir vērstas uz valstu mācību programmu pārveidi, lai tajā ietvertu ksenofobiju, rasismu un vēršanos pret romiem un lai jau jaunībā publiskās diskusijās noteiktu, ka tā ir diskriminācija;

62.  Prasa ES un dalībvalstīm:

63.  aicina Komisiju un dalībvalstis, izstrādājot tiesību aktus un analizējot pamattiesību situāciju ES, ņemt vērā sieviešu vajadzības un bažas, cita starpā sadarbojoties ar pilsonisko sabiedrību un sieviešu NVO; uzsver, ka ir svarīgi ir uzraudzīt un izvērtēt tādu Eiropas tiesību aktu īstenošanu dalībvalstīs, kas attiecas uz dzimumu līdztiesību;

64.  aicina dalībvalstis nodrošināt pienācīgas algas un pensijas, mazināt vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības, radīt vairāk augstas kvalitātes darbvietu sievietēm, kā arī dot sievietēm iespēju izmantot augstiem standartiem atbilstošus sabiedriskos pakalpojumus un uzlabot labklājības nodrošināšanu;

65.  aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai novērstu ekonomiskos un sociālos cēloņus, kas veicina vardarbību pret sievietēm, piemēram, bezdarbu, mazas algas un pensijas, mājokļu trūkumu, nabadzību, un sabiedrisko pakalpojumu, jo īpaši sabiedrības veselības aprūpes, izglītības un sociālā nodrošinājuma pakalpojumu, trūkumu vai neatbilstību;

66.  aicina Komisiju pastiprināt centienus, ko tā veic nolūkā apkarot jaunu meiteņu pamattiesību pārkāpumus, jo īpaši pasākumus pret industriju, kurā jaunas meitenes tiek uztvertas kā seksuāls objekts un kura ES teritorijā veicina jaunu meiteņu tirdzniecību seksuālai izmantošanai;

67.  aicina dalībvalstis nodrošināt tādu valsts stratēģiju īstenošanu, kas attiecas uz sieviešu seksuālās un reproduktīvas veselības un tiesību ievērošanu un aizsargāšanu; uzstāj uz Savienības nozīmi informētības uzlabošanā un paraugprakses sekmēšanā šajā jautājumā, ņemot vērā, ka veselība ir viena no svarīgākajām cilvēktiesībām, kas ir svarīga arī citu cilvēktiesību izmantošanai;

68.  aicina Komisiju ierosināt priekšlikumu tiesiskajam regulējumam par diskrimināciju vairāku iemeslu dēļ un krustenisko diskrimināciju;

69.  uzskata, ka sieviešu nepietiekama līdzdalība politisko un uzņēmējdarbības lēmumu pieņemšanā liecina par trūkumiem; tādēļ aicina dalībvalstis ieviest pozitīvas diskriminācijas pasākumus, piemēram, tiesību aktus par paritātes sistēmām un dzimumu kvotām;

70.  uzsver, ka progress vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību samazināšanā ir ārkārtīgi lēns; norāda, ka dzimumu līdztiesības sasniegšanai ārkārtīgi svarīgi ir īstenot līdzvērtīgas samaksas par tādu pašu vai līdzvērtīgu darbu principu; mudina Komisiju nekavējoties pārskatīt Direktīvu 2006/54/EK un ierosināt tajā grozījumus saskaņā ar minētās direktīvas 32. pantu un pamatojoties uz LESD 157. pantu, ievērojot sīki izstrādātus ieteikumus, kas izklāstīti Eiropas Parlamenta 2012. gada 24. maija rezolūcijas pielikumā;

71.  uzsver to, ka izdevumu samazināšana to sabiedrisko pakalpojumu jomā, kas nodrošina bērnu aprūpi, tieši ietekmē sieviešu ekonomisko neatkarību; norāda, ka 2010. gadā 28,3 % nestrādājošo un nepilnu darba laiku strādājošo sieviešu īpatsvars tika skaidrots ar aprūpes pakalpojumu trūkumu, savukārt 2009. gadā šis īpatsvars bija 27,9 %; arī norāda, ka to sieviešu nodarbinātības rādītājs, kurām ir mazi bērni, 2010. gadā ES bija par 12,7 % zemāks nekā to sieviešu nodarbinātības rādītājs, kurām nav bērnu, savukārt 2008. gadā minētais rādītājs bija 11,5 %;

72.  pauž nožēlu par to, ka pārāk bieži tiek pārkāptas gados vecāku sieviešu pamattiesības, tostarp par vardarbības un fiziskas, emocionālas un finansiālas izmantošanas gadījumu lielo skaitu vairākās dalībvalstīs; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt papildu pasākumus, lai aizsargātu gados vecākas sievietes no visa veida ļaunprātīgas izmantošanas, tostarp sliktas izturēšanās vecāka gadagājuma cilvēku aprūpes namos;

73.  uzskata, ka sievietes ar invaliditāti saskaras ar dubultu diskrimināciju gan dzimuma, gan invaliditātes dēļ; šā iemesla dēļ aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai nodrošinātu un aizsargātu sieviešu ar invaliditāti pamattiesības ES;

74.  prasa Komisijai un dalībvalstīm stingrāk iesaistīties, lai izbeigtu plašsaziņas līdzekļos, jo īpaši reklāmās, izplatītos dzimuma lomu stereotipus, ņemot vērā īpašo nozīmi, kas plašsaziņas līdzekļiem var būt, lai mainītu vispārējos priekšstatus par vīriešiem un sievietēm;

75.  aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt pilsoņu informētību un zināšanas par viņu tiesībām, kas ietvertas hartā, un veicināt līdzdalības demokrātiju, uzturot pastāvīgu dialogu ar pilsonisko sabiedrību, attiecīgajām NVO un sieviešu organizācijām; aicina jo īpaši sieviešu organizācijas dalīties ar to nenovērtējamām zināšanām par stereotipiem un diskrimināciju, jo sievietes vienmēr ir bijušas visneaizsargātākie upuri;

76.  aicina ES iestādes aktīvāk iesaistīties un uzlabot ieinteresēto personu dialogu par problēmām, kuru dēļ vecāka gadagājuma cilvēki nevar izmantot savas cilvēktiesības pilnībā;

Solidaritāte

77.  uzsver, ka finanšu un ekonomikas krīze un tās pārvarēšanai veiktie pasākumi ir vairāk un dažkārt pat ļoti nopietni ietekmējuši visnabadzīgākos un vistrūcīgākos sabiedrības slāņus, kā tas ir atspoguļots Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra izdevumā "Saglabāt cilvēktiesības ekonomikas krīzes laikā", kurā ir atsauce uz apdraudētajām grupām, piemēram, migrantiem, patvēruma meklētājiem, romiem, sievietēm un bērniem, ko skar sociālās marginalizācijas risks; norāda, ka 2012. gadā ceturto daļu no ES 28 dalībvalstu iedzīvotājiem apdraudēja sociālās atstumtības risks; prasa pievērst īpašu un pienācīgu uzmanību piemērotāku un efektīvāku pasākumu veikšanai, lai novērstu šo situāciju un apkarotu nevienlīdzību un nabadzību; nosoda to politiķu izteikumus, kuri minētās iedzīvotāju grupas cenšas izmantot kā grēkāžus; pauž bažas par to, ka ekonomikas un sociālo krīžu dēļ ir tikušas apdraudētas pamattiesības, kā arī tiesiskums un demokrātiskās vērtības valsts un starpvalstu līmenī;

78.  uzsver to, ka sociālās tiesības ir pamattiesības, kas atzītas starptautiskos līgumos, Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, ES Pamattiesību hartā un Eiropas Sociālajā hartā; uzsver, ka šīs tiesības ir jāaizsargā gan ar tiesību aktiem, gan praksē, lai nodrošinātu sociālo taisnīgumu, jo īpaši ekonomikas krīzes un taupības pasākumu laikā; uzsver cieņas, profesionālās brīvības un tiesību uz darbu, tiesību uz nediskrimināciju, tostarp valstspiederības dēļ, aizsardzības nepamatotas atlaišanas gadījumā, tiesību uz veselību un drošību darba vietā, sociālās drošības un sociālās palīdzības, tiesību uz veselības aprūpi, pārvietošanās un uzturēšanās brīvības, tiesību uz aizsardzību pret nabadzību un sociālo atstumtību nozīmi, nodrošinot efektīvu nodarbinātības pieejamību, pienācīgu mitekli, apmācību, izglītību, kultūras iespējas, sociālo un medicīnisko palīdzību un attiecībā uz atalgojumu un sociālajiem pabalstiem garantējot pienācīgu dzīves standartu darba ņēmējiem un viņu ģimenes locekļiem, kā arī citus nodarbinātības nosacījumus un darba apstākļus, sociālo partneru autonomiju, brīvību iestāties valsts vai straptautiskās darba ņēmēju ekonomisko un sociālo interešu aizsardzībai un tiesības slēgt darba koplīgumus;

79.  uzsver, ka iedzīvotājiem bezdarba, nabadzības vai sociālās atstumtības dēļ ir sarežģītāk izmantot, ja vien tas vispār ir iespējams, ES Pamattiesību hartā noteiktās tiesības un brīvības, un ka visapdraudētākās tiesības un brīvības ir: tiesības uz cieņu pret cilvēku (1. pants), profesionālās brīvības un tiesības uz darbu (15. pants), tiesības uz nediskrimināciju (21. pants), aizsardzība nepamatotas atlaišanas gadījumā (30. pants), tiesības uz sociālo drošību un sociālo palīdzību (34. pants), tiesības uz veselības aprūpi (35. pants) un pārvietošanās un uzturēšanās brīvība (45. pants); turklāt uzsver, ka bezdarbs, nabadzība vai sociālā atstumtība arī ietekmē piekļuvi pamatpakalpojumiem, sociālajiem un finanšu pakalpojumiem utt.;

80.  atgādina, ka labāko aizsardzību pret ekonomikas un finanšu krīzes sociālajām sekām nodrošina sistēmas, kurās sociālais taisnīgums ir atzīts kā nozīmīgs princips, kuru īsteno ar labi izstrādātiem tiesību aktiem;

81.  ierosina visām dalībvalstīm pēc iespējas ātri atcelt atkāpes no Eiropas Sociālās hartas; uzskata, ka Parlamentam būtu jāsekmē pastāvīgs dialogs par progresu šajā jomā; uzskata, ka būtu efektīvāk jāizmanto LESD 151. pantā noteiktā atsauce uz Eiropas Sociālo hartu, piemēram, Komisijas un Parlamenta veiktajā ietekmes novērtējumā iekļaujot sociālo tiesību pārbaudi;

82.  aicina veikt stingrākus pasākumus, lai palīdzētu bezpajumtniekiem un lai nodrošinātu viņiem pajumti un atbalstu, un jo īpaši laikā, kad nepārvarētās ekonomikas un finanšu krīzes dēļ arvien vairāk cilvēku nonāk neaizsargātā situācijā un uz ielas, nosoda valsts vai vietēja līmeņa tiesību aktus un politiku, kas paredz noteikt kriminālatbildību minētajām personām, kurām ir vairāk vajadzīga palīdzība, jo tas ir uzskatāms un necilvēcīgs pamattiesību pārkāpums;

83.  uzsver vajadzību nodrošināt krīzes ietekmes mazināšanas pasākumu atbilstību Savienības vērtībām un mērķiem, un jo īpaši nodrošināt Savienības darbību tiesiskumu valstīs, kuras visvairāk ietekmēja euro zonas krīze;

84.  atkāroti uzsver savu aicinājumu Padomei FRA nākamā daudzgadu plāna tematiskajās jomās iekļaut tematu „Nabadzīgāko cilvēku efektīva piekļuve visām pamattiesībām”;

85.  pauž nožēlu par to, ka dažās dalībvalstīs vēl joprojām ir spēkā pārejas noteikumi par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos; uzsver, ka bailes par darbaspēka migrācijas negatīvo ietekmi ir nepamatotas; norāda, ka saskaņā ar aplēsēm 15 ES dalībvalstīs mobilitāte pēc paplašināšanās (2004.–2009. gada laikposms) ir ilgtermiņā radījusi gandrīz 1 % lielu IKP pieaugumu(35);

86.  konstatē — nesen paustais apgalvojums, ka brīva pārvietošanās ir migrēšana sociālā nodrošinājuma sistēmu izmantošanas nolūkā, nav pamatots ar faktiem(36); uzsver, ka diskriminācija ir būtisks šķērslis, kas Eiropas pilsoņiem neļauj īstenot savas pamattiesības; īpaši pievērš uzmanību tam, ka saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 883/2004 ES pilsoņiem, kas pastāvīgi uzturas kādā dalībvalstī, ir tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz sociālo nodrošinājumu;

87.  uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jāpieliek lielāki pūliņi, pilnveidojot un nodrošinot darba tiesības un sociālās pamattiesības, jo tas ir būtisks solis, Eiropas Savienībā nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi, cilvēka cienīgas darbvietas un iztikas minimuma atalgojumu;

88.  aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt, ka Eiropas Sociālās hartas 3. pantā noteiktās darba ņēmēju tiesības uz drošiem un veselīgiem darba apstākļiem, ir svarīgas, lai viņiem būtu iespējas dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi un tiktu nodrošināta viņu pamattiesību ievērošana;

89.  uzsver to, cik svarīga ir sociālo partneru loma, slēdzot koplīgumus, lai darba tirgū aizsargātu darba ņēmēju pamattiesības un nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret visiem darba ņēmējiem, jo īpaši attiecībā uz jauniešiem, sievietēm, personām ar invaliditāti un citām sociāli nelabvēlīgākā situācijā esošām grupām;

Pilsoņu tiesības

90.  uzsver, ka atbilstoši spēkā esošajam Lisabonas līgumam, Pamattiesību hartai un lielākām iedzīvotāju un pilsoniskās sabiedrības prasībām, ko apliecina ACTA nepilnības un skandāli uzraudzības jomā, ES, jo īpaši tās iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās, un dalībvalstīs ir jāpastiprina un jāuzlabo demokrātiskā un iestāžu pārredzamība un atvērtība; uzskata, ka pārredzamība un atklātība ir galvenie principi, kas ir jāpastiprina un jāveicina, lai nodrošinātu labu pārvaldību un pilsoniskās sabiedrības pilnīgu līdzdalību ES lēmumu pieņemšanas procesā;

91.  pauž nožēlu par to, ka iestādes ir apturējušas Regulas (EK) Nr. 1049/2001 par tiesībām piekļūt dokumentiem un informācijai pārskatīšanu; aicina Padomi un Komisiju atsākt darbu pie šīs regulas pārskatīšanas, par pamatu ņemot Parlamenta priekšlikumus, lai garantētu lielāku pārredzamību ES lēmumu pieņemšanas procesā un ES pilsoņu labāku piekļuvi dokumentiem; aicina visas ES iestādes, birojus, struktūras un aģentūras pilnībā īstenot Regulu (EK) Nr. 1049/2001, kā noteikts Lisabonas līgumā, un norāda, ka, ņemot vērā Tiesas judikatūru un Ombudam iesniegtās sūdzības, pašlaik tā netiek īstenota pilnībā; vienlaikus aicina Padomi un Komisiju veikt vajadzīgos pasākumus, lai padarītu pārredzamu plašākai sabiedrībai to, kā tiek izlietots dalībvalstīm no ES budžeta novirzītais finansējums;

92.  uzsver, ka tiesības uz labu pārvaldību ietver arī iestāžu pienākumu informēt iedzīvotājus par viņu pamattiesībām un palīdzēt neaizsargātākajām personām saņemt skaidru informāciju par viņu tiesībām un atbalstīt viņus, nodrošinot šo tiesību ievērošanu;

93.  atgādina, ka pilsonība paredz ikvienas personas tiesības piedalīties tās valsts, kurā viņi dzīvo, sabiedriskajā dzīvē saskaņā ar Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 21. pantu; atgādina, ka Eiropas pilsonība nav ierobežota tikai ar balsošanas tiesībām un tiesībām kandidēt Eiropas un pašvaldību vēlēšanās un tiesību izmantošanu, lai arī cik būtiskas tās būtu, brīvas pārvietošanās un uzturēšanās jomā; tādēļ uzsver, ka Eiropas pilsonība katram iedzīvotājam ES teritorijā rada iespēju aktīvi un bez jebkāda veida diskriminācijas piedalīties tās dalībvalsts demokrātiskajā, politiskajā, sabiedriskajā un kultūras dzīvē, kurā viņš dzīvo, un pilnībā izmantot visas Eiropas Savienībā atzītās politiskās, pilsoniskās, ekonomiskās, kultūras un sociālās pamattiesības un pamatbrīvības;

94.  vērš uzmanību uz vajadzību veikt informētības uzlabošanas un informācijas kampaņas, lai iedzīvotāju vidū popularizētu Savienības vērtības un mērķus, un īpaši aicina pēc iespējas plašāk izplatīt informāciju, kas sniegta LES un Pamattiesību hartas attiecīgajos pantos;

95.  atzinīgi vērtē lēmumu pasludināt 2013. gadu par Eiropas pilsoņu gadu; tomēr aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm turpināt informēt ES pilsoņus par viņu tiesībām, lai viņi varētu pilnībā baudīt savu ES pilsonību;

96.  aicina dalībvalstis rīkot informatīvas kampaņas, lai informētu ES iedzīvotājus par viņu tiesībām balsot un kandidēt vēlēšanās; prasa visās dalībvalstīs veikt vajadzīgās Eiropas vēlēšanu procedūras reformas, lai veicinātu aktīvu ES pilsonību; aicina dalībvalstis izstrādāt pilsoņu iniciatīvas, ar kurām veicināt pilsoņu aktīvu līdzdalību un īstenot viņu tiesības iesniegt Eiropas Ombudam lūgumrakstu un sūdzības;

97.  atgādina par Eiropas Ombuda darba nozīmi indivīdu tiesību ievērošanā; uzsver — lai nodrošinātu uzticamību, ir svarīga Ombuda neatkarība, tāpēc prasa grozīt tā statūtus, lai oficiāli izslēgtu iespēju, ka struktūras, kas izraugās Ombudu, bijušajiem vai pašreizējiem darbiniekiem, nav tiesību kandidēt uz šo amatu;

98.  uzsver, ka līgumos noteiktās un ar direktīvu par brīvu pārvietošanos garantētās Eiropas pilsoņu un to ģimenes locekļu tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties, kā arī brīvība izvēlēties profesiju un tiesības strādāt ir Eiropas pilsoņu pamattiesību daļa, un tās ir ekonomiski izdevīgas uzņēmējām valstīm, jo palīdz novērst neatbilstību starp prasmēm un darbavietām un uzlabot demogrāfisko situāciju Eiropas Savienībā; uzsver to, ka direktīva jau nodrošina atkāpes un ierobežojumus attiecībā uz brīvas pārvietošanās tiesībām; nosoda jebkuru mēģinājumu pārskatīt šo acquis un prasa vērsties Tiesā par visiem noteikumu pārkāpumiem;

Tiesiskums

99.  uzsver, ka neatkarīga, taisnīga, efektīva, objektīva, pareiza un saprātīgos termiņos veikta tiesvedība ir būtiska demokrātijas, tiesiskuma un ticamības nodrošināšanai; šajā sakarībā pauž bažas par daudzajiem pārkāpumu gadījumiem, par ko liecina Eiropas Cilvēktiesību tiesas piespriesto sodu skaits; aicina dalībvalstis īstenot ECT lēmumus pilnībā; uzsver, ka ES nekādā gadījumā nedrīkst samierināties ar to, ka tiesu vai politiskās iestādes paliek nesodītas, jo tām ir vara vai ietekme pār cilvēkiem;

100.  atzīst — lai nodrošinātu tiesu pieejamību, ir svarīgas ne tikai tiesas, bet arī iestādes, kas nav tiesu iestādes vai kas ir ar tieslietām saistītas iestādes piemēram, cilvēktiesību valsts veicināšanas iestādes, vienlīdzību veicinošas iestādes, ombuda iestādes un datu aizsardzības iestādes, kā arī citas iestādes, kas darbojas cilvēktiesību jomā; šajā sakarībā uzsver, ka cilvēktiesību veicināšanas valsts iestādes būtu jāizraugās vai jāizveido visās dalībvalstīs, lai nodrošinātu to pilnīgu atbilstību tā dēvētajiem Parīzes principiem (principi, kas attiecas uz cilvēktiesību aizsardzības un veicināšanas valsts iestāžu statusu un darbību, ANO Ģenerālās asamblejas 1993. gada 20. decembra Rezolūcija Nr. 48/134); uzsver, ka prasība nodrošināt pilnīgu neatkarību būtu izdevīga arī citām iestādēm, kas darbojas cilvēktiesību jomā;

101.  prasa FRA, sadarbojoties ar ANO īpašo referentu attiecīgajā jomā, veikt pētījumu par ārkārtas tiesību aktiem un procedūrām, kuru pamatā ir terorisma apkarošanas nolūki, un to atbilstību pamattiesībām; noraida jebkādas ārkārtas procedūras, kas tiesas procesā rada uzskatāmu līdzsvara trūkumu starp apsūdzības un aizstāvības pusēm, piemēram, slepenu noklausīšanos, slepeniem spriedumiem vai spriedumiem, kas valdībai piešķir īpašas pilnvaras veikt plašsaziņas līdzekļu cenzūru vai ļauj slepeni uzraudzīt iedzīvotājus; konstatē un pauž nožēlu, ka terorisma apkarošanas programmas tiek pakāpeniski paplašinātas līdz pieaugošam izdarīto noziegumu skaitam, kas jo īpaši izraisa strauju tiesas procesu daudzkāršošanos, nesaīsināmus minimālos sodus un reģistrēto datu par iedzīvotājiem palielināšanos;

102.  prasa Komisijai veikt savu darbu krimināltiesību jomā un piemērot ceļvedi par procesuālajām garantijām, un aicina dalībvalstis pieņemt vērienīgāku nostāju šajā jomā;

103.  atzinīgi vērtē FRA ziņojumu par tiesu pieejamību diskriminācijas gadījumos ES un uzsver, ka bieži ir sarežģīti un apgrūtinoši piekļūt tiesām; uzskata, ka iespējamie pasākumi situācijas uzlabošanai varētu atvieglot procedūras un sniegt plašāku atbalstu tiem, kuri vēršas pēc palīdzības;

104.  pieņem zināšanai Komisijas izstrādāto rezultātu apkopojumu, kurā ir minēti tikai civilo, komerciālo un administratīvo tiesību jautājumi, lai gan Parlaments pieprasīja, lai tajā tiktu ņemtas vērā arī krimināltiesības, pamattiesības un tiesiskums; tādēļ prasa, sagatavojot rezultātu apkopojumu, tajā ietvert arī šīs jomas; uzsver, ka tas būtu jāintegrē jaunajā Kopenhāgenas mehānismā un Eiropas politiskajā ciklā attiecībā uz LES 2. panta piemērošanu; uzsver arī to, ka tiesu sistēmas darbības uzlabošanai nevar būt tikai viens vienīgs mērķis padarīt valsti pievilcīgāku ieguldījumu veikšanai un uzņēmējdarbībai, galvenokārt cenšoties panākt tiesu procesu efektivitāti, bet arī būtu jānodrošina, ka tiek saglabātas tiesības uz taisnīgu tiesu un pamattiesību ievērošana;

105.  mudina Komisiju pārbaudīt, cik efektīvi Eiropas Savienībā tiek īstenotas tiesības uz piekļuvi tiesai, ņemot vērā, ka katrai personai (pašreizējā paaudzē un nākamajās paaudzēs) ir tiesības dzīvot vidē, kas atbilst šīs personas veselības stāvoklim un labklājībai;

106.  pauž bažas par to, ka dažās dalībvalstīs konstitucionālā tiesa ir politizēta, un atgādina, ka ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt tiesu sistēmas neatkarību;

o
o   o

107.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Padomei un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai.

(1) Padomes 2011. gada 18. maija dokuments Nr. 10140/11. (2) OV C 115, 4.5.2010.. 1. lpp. (3) OV L 328, 6.12.2008., 55. lpp. (4) OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp. (5) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp. (6) OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp. (7) OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp. (8) OV C 169 E, 15.6.2012., 49. lpp. (9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0500. (10) OV C 104 E, 30.4.2004., 1026. lpp. (11) OV C 124 E, 25.5.2006., 405. lpp. (12) OV C 294 E, 3.12.2009., 54. lpp. (13) OV C 224 E, 19.8.2010., 18. lpp. (14) OV C 308 E, 20.10.2011., 73. lpp. (15) OV C 136 E, 11.5.2012., 50. lpp. (16) OV C 199 E, 7.7.2012., 112. lpp. (17) OV C 199 E, 7.7.2012., 154. lpp. (18) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0203. (19) OV C 264 E, 13.9.2013., 54. lpp. (20) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0090. (21) OV C 51 E, 22.2.2013., 121. lpp. (22) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0444. (23) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0315. (24) OV C 353 E, 3.12.2013., 1. lpp. (25) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0418. (26) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0350. (27) OV C 296 E, 2.10.2012., 26. lpp. (28) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0045. (29) OV C 264 E, 13.9.2013., 75. lpp. (30) Rezolūcija 1872(2012), ko Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja pieņēma 2012. gada 24. aprīlī. (31) Reģionālais pētījums: ANO īpašā referenta jautājumā par migrantu cilvēktiesībām François Crépeau ziņojums "ES ārējo robežu pārvaldība un tās ietekme uz migrantu cilvēktiesībām", kas publicēts 2013. gada 24. aprīlī, A/HRC/23/46. (32) FRA ziņojums par pamattiesībām pie Eiropas jūras dienvidu robežām, 2013. gada marts. (33) OV C 131 E, 8.5.2013., 9. lpp. (34) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0594. (35) Nodarbinātība un sociālā attīstība Eiropā 2011. gadā, 6. nodaļa Darbaspēka mobilitāte ES un paplašināšanās ietekme, 274. lpp. (36) Skatīt „Faktu vākšanas analīze par to, kā nestrādājošu migrantu ES iekšienē tiesības saņemt īpašus no iemaksām neatkarīgus naudas pabalstus un veselības aprūpi, ko piešķir atkarībā no dzīvesvietas, ietekmē dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmas”, Nodarbinātības ĢD, ICF GHK un Milieu Ltd. iesniegtais galīgais ziņojums, 2013. gada 14. oktobris.

Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. februāra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par Eiropas apcietināšanas ordera pārskatīšanu (2013/2109(INL))

P7_TA(2014)0174 A7-0039/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2., 3. 6. un 7. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā 5. pantu Eiropas Parlamenta 2005. gada 28. septembra Lēmumā 2005/684/EK, Euratom, ar ko pieņem Eiropas Parlamenta deputātu nolikumu(1),

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmumu 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm(2),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumus par Eiropas apcietināšanas ordera un nodošanas procedūru starp dalībvalstīm īstenošanu (COM(2005)0063 un SEC(2005)0267, COM(2006)0008 un SEC(2006)0079, COM(2007)0407 un SEC(2007)0979, kā arī COM(2011)0175 un SEC(2011)0430),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 28. maija galīgo ziņojumu par savstarpējo izvērtējumu ceturto kārtu — Eiropas apcietināšanas ordera praktiska piemērošana un atbilstīgas nodošanas procedūras starp dalībvalstīm ((8302/4/2009 – CRIMORG 55),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu — ieteicamie pasākumi un iniciatīvas (galīgais ziņojums)(3),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības rokasgrāmatas par to, kā izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, pārskatīto redakciju (17195/1/10 REV 1),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1382/2013, ar ko izveido programmu „Tiesiskums” laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. septembra paziņojumu „Uzticēšanās veidošana tiesiskumam ES mērogā: Eiropas tiesiskās apmācības jauna dimensija” (COM(2011)0551),

–  ņemot vērā 2011. gada 15. decembra rezolūciju par apcietinājuma apstākļiem ES(5),

–  ņemot vērā Parlamenta 2004. gada 9. marta ieteikumu Padomei par ieslodzīto tiesībām Eiropas Savienībā(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Eiropas pievienotās vērtības nodaļas veikto Eiropas pievienotās vērtības novērtējumu attiecībā uz Savienības pasākumiem, kas saistīti ar Eiropas apcietināšanas orderi,

–  ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām(7),

–  ņemot vērā Reglamenta 42. un 48. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A7-0039/2014),

A.  tā kā Eiropas Savienība ir izvirzījusi sev mērķi nodrošināt pilsoņiem brīvības, drošības un tiesiskuma telpu un tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 6. pantu tā atzīst cilvēktiesības un pamatbrīvības un līdz ar to uzņemas pozitīvas saistības, kas jāizpilda, lai tiktu izpildīta šī apņemšanās; tā kā, lai nodrošinātu savstarpējās atzīšanas principa efektivitāti, tam jābūt balstītam abpusējā uzticībā, ko var izveidot tikai tad, ja kriminālprocesos visā Savienībā tiek ievērotas aizdomās turēto vai apsūdzēto personu pamattiesības un procesuālās tiesības; tā kā abpusēju uzticību starp tiesu iestādēm un praktizējošiem juristiem uzlabo apmācības, sadarbība un dialogs, tādējādi izveidojot patiesu Eiropas tiesiskuma kultūru;

B.  tā kā Pamatlēmums 2002/584/JHA pārsvarā ir bijis veiksmīgs attiecībā uz mērķu īstenošanu par nodošanas procedūru paātrināšanu visā Savienībā salīdzinājumā ar tradicionālo izdošanas sistēmu starp dalībvalstīm un ir būtisks elements tiesu nolēmumu savstarpējā atzīšanā krimināllietās, kura noteikta Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 82. Pantā;

C.  tā kā saistībā ar tā darbību ir tomēr konstatētas problēmas — dažas īpaši saistītas ar Pamatlēmumu 2002/584/TI trūkumiem, piemēram, pamattiesību aizsardzības nepārprotamas iekļaušanas vai samērīguma pārbaudes trūkums, kā arī radušās sakarā ar lēmuma nepilnīgu un nesaskaņotu tā izpildi; tā kā citas problēmas saistītas ar virkni savstarpējās atzīšanas instrumentu nepilnīgas un nelīdzsvarotas Savienības krimināltiesību telpas attīstības dēļ;

D.  tā kā skaidri noteikti un efektīvi tiesu nolēmumu savstarpējās atzīšanas instrumenti ir būtiski valsts līmeņa kriminālvajāšanas dienestiem saistībā ar smagu pārrobežu noziegumu izmeklēšanu un būs tikpat nozīmīgi izmeklēšanas procesos, kurus veiks Eiropas Prokuratūras birojs, kad tas tiks izveidots;

E.  tā kā Īpašā komiteja organizētās noziedzības, korupcijas un naudas atmazgāšanas jautājumos (CRIM) savā galīgajā ziņojumā ir uzsvērusi nepieciešamību nodrošināt ātru un abpusēju atzīšanu, pilnībā ievērojot proporcionalitātes principu, visiem tiesu nolēmumiem, jo īpaši attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, konfiskācijas rīkojumiem un Eiropas apcietināšanas orderiem (EAO);

F.  tā kā cita starpā šajā kontekstā ir radušās bažas par:

1.  ņemot vērā jauno tiesisko regulējumu, kas izriet no Lisabonas līguma un ir spēkā no 2014. gada, uzskata, ka šajā rezolūcijā nav jāiztirzā problēmas, kuras rodas vienīgi nepareizas Pamatlēmuma 2002/584/TI īstenošanas rezultātā, jo šādas problēmas var risinātjārisina dalībvalstīm un tām tas būtu jādara, pareizi īstenojot direktīvu un izpildot to ar Komisijas procedūru starpniecību;

2.  aicina dalībvalstis savlaicīgi un efektīvi īstenot visus Savienības krimināltiesību pasākumus, jo tie visi, tostarp Eiropas izmeklēšanas rīkojums, Eiropas uzraudzības rīkojums un pasākumi procesuālo tiesību jomā, savstarpēji cits citu papildina, tādējādi piešķirot tiesu iestādēm alternatīvus un neitrālākus savstarpējās atzīšanas instrumentus un vienlaicīgi nodrošinot aizdomās turēto un apsūdzēto personu tiesību respektēšanu; aicina Komisiju uzmanīgi uzraudzīt to pareizu īstenošanu, kā arī to ietekmi uz EAO darbību un Savienības krimināltiesību jomu;

3.  aicina dalībvalstis izskatīt visas pašreiz saskaņā ar Pamatlēmumu 2002/584/TI (piemēram, 12. apsvērumu) pieejamās iespējas, lai nodrošinātu cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību, pirms EAO izdošanas pilnībā izmantotu iespējamos alternatīvos mehānismus un izskatītu lietu bez liekas kavēšanās pēc tam, kad EAO izpildes rezultāta izdarīta apcietināšana, nolūkā samazināt pirmstiesas apcietinājumu līdz minimumam;

4.  atzīst, ka tiesu pasākumu pilnīga atzīšana un ātra izpilde ir solis uz priekšu ceļā uz tiesisku telpu Savienībā un uzsver EAO nozīmīgumu, jo tas ir efektīvs instruments cīņā pret smagiem pārrobežu noziegumiem;

5.  uzskata, ka, tā kā F apsvērumā akcentētās problēmas rodas gan Pamatlēmuma 2002/584/TI īpatnību dēļ, gan sakarā ar nepilnīgu un nelīdzsvarotu Savienības krimināltiesību telpu, ar turpmākiem likumdošanas risinājumiem ir jāpievēršas abām problēmām, turpinot darbu pie minimālo standartu izstrādes cita starpā arī attiecībā uz aizdomās turēto un apsūdzēto procesuālajām tiesībām un īstenot horizontālu pasākumu, ar kuru tiek noteikti principi, kas ir piemērojami visiem savstarpējās atzīšanas instrumentiem, vai, ja šādu pasākumu nav iespējams īstenot vai ar to neatrisina šajā rezolūcijā konstatētās problēmas, grozīt Pamatlēmumu 2002/584/TI;

6.  uzskata, ka norādītie trūkumi ne tikai mazina savstarpējo uzticēšanos, bet arī rada lielas sociāli ekonomiskās izmaksas attiecīgajām personām, viņu ģimenēm un sabiedrībai kopumā;

7.  tāpēc lūdz Komisiju, pamatojoties uz LESD 82. pantu, gada laikā pēc šīs rezolūcijas pieņemšanas nākt klajā ar likumdošanas priekšlikumiem, ņemot vērā sīki izstrādātos ierosinājumus, kas ir izklāstīti pielikumā un paredz:

8.  skaidru un saskaņotu Savienības tiesību aktu piemērošanu visās dalībvalstīs attiecībā uz procesuālajām tiesībām kriminālprocesos, uz kuriem attiecas EAO; tostarp tiesības kriminālprocesos saņemt mutiskas un rakstveida tulkošanas pakalpojumus; tiesības piekļūt advokātam un tiesības pēc apcietināšanas sazināties ar trešo personu; un tiesības kriminālprocesu laikā saņemt informāciju;

9.  aicina Komisiju pieprasīt dalībvalstīm vispusīgus datus saistībā ar EAO mehānisma izmantošanu un iekļaut šos datus savā nākamajā īstenošanas ziņojumā, lai jebkādu problēmu konstatēšanas gadījumā piedāvātu atbilstošu rīcību;

10.  aicina regulāri pārskatīt neizpildītos EAO un izvērtēt, vai tos nevajadzētu atsaukt vienlaikus ar atbilstošajiem SIS II un Interpola brīdinājumiem; aicina atsaukt EAO, kā arī atbilstošos SIS II un Interpola brīdinājumus, ja EAO ir noraidīts, balstoties uz obligātiem pamatojumiem, piemēram, balstoties uz ne bis in idem principu vai uz nesavienojamību ar cilvēktiesībām; aicina izstrādāt noteikumu par SIS II un Interpola brīdinājumiem, saskaņā ar kuru tiem vajadzētu būt obligāti aktualizētiem ar informāciju attiecībā uz brīdinājumam atbilstošā EAO izpildes noraidīšanas un attiecīgas Eiropola dokumentācijas aktualizēšanas pamatojumu;

11.  uzsverot pareizu procedūru, tostarp pārsūdzēšanas tiesību, sākotnējo nozīmīgumu, saskaņā ar ECTK un Tiesas iedibinātajā judikatūrā izklāstītajiem standartiem aicina dalībvalstis — gan izsniegšanas valsti, gan izpildes valsti — atlīdzināt kaitējumu, kas radies tiesas kļūdas dēļ saistībā ar savstarpējās atzīšanas instrumentiem;

12.  aicina Padomi dokumenta „Eiropas rokasgrāmata par Eiropas aresta ordera izsniegšanu” pārskatītajā versijā (17195/1/10 REV 1) iekļaut sešu dienu termiņu iztulkoto EAO nosūtīšanai, lai nodrošinātu lielāku skaidrību un noteiktību;

13.  aicina dalībvalstis un Komisiju sadarboties ar mērķi stiprināt tiesnešu, prokuroru un aizstāvības advokātu krimināllietās kontaktu tīklu, lai tādējādi veicinātu efektīvu un kompetentu EAO tiesvedību, kā arī nolūkā valsts un Savienības līmenī nodrošināt atbilstošas apmācības tiesu darbiniekiem un praktizējošiem juristiem, tostarp valodu, pareizas EAO izmantošanas un dažādu savstarpējās atzīšanas instrumentu saistītas izmantošanas apmācību; aicina Komisiju izstrādāt praktisku Savienības rokasgrāmatu, kas ir paredzēta šādās EAO tiesvedībās iesaistītiem aizstāvības advokātiem un ir viegli pieejama visā Savienībā, ņemot vērā Eiropas krimināllietu advokātu asociācijas paveikto darbu šajā jomā un valstu rokasgrāmatas;

14.  aicina Komisiju vecināt īpašu Eiropas apcietināšanas ordera tiesisko tīklu, kā arī to aizstāvības advokātu tīklu, kuri strādā ar Eiropas krimināltiesību un izdošanas jautājumiem, izveidošanu un nodrošināt atbilstošu finansējumu šiem tīkliem, kā arī Eiropas Tiesiskās apmācības tīklam; uzskata, ka Komisija var nodrošināt atbilstošo finansējumu, izmantojot Savienības krimināltiesību jomā jau esošās programmas;

15.  aicina Komisiju izveidot un padarīt viegli pieejamu Savienības datubāzi, kurā ir apkopotas visu valstu judikatūras attiecībā uz EAO un citām savstarpējās atzīšanas procedūrām, lai atvieglotu praktizējošu juristu darbu, kā arī EAO īstenošanas un ar to saistīto problēmu uzraudzību un izvērtēšanu;

16.  uzsver saistību starp apcietināšanas apstākļiem un EAO pasākumiem un atgādina dalībvalstīm, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3. pantā un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā dalībvalstīm ir noteikti ne tikai ar aizliegumiem saistīti pienākumi, neļaujot tām necilvēcīgā un cieņu pazemojošā veidā izturēties pret ieslodzītajiem, bet arī pozitīvi pienākumi, pieprasot nodrošināt, ka apstākļi cietumā neaizskar cilvēka cieņu un ka tiek veikta rūpīga un efektīva izmeklēšana, ja šādas tiesības ir pārkāptas; aicina dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst mazāk aizsargātu personu tiesībām un vienmēr rūpīgi izvērtēt apcietinājuma alternatīvas;

17.  lai nodrošinātu savstarpējās atzīšanas pamatnostādņu efektivitāti, aicina Komisiju izvērtēt Savienības līmenī pieejamos juridiskos un finanšu līdzekļus apcietināšanas standartu uzlabošanai, tostarp tiesību aktu priekšlikumus par pirmstiesas apcietināšanas apstākļiem;

18.  apstiprina, ka ieteikumos tiek ievērotas pamattiesības, subsidiaritātes princips un proporcionalitātes princips;

19.  uzskata, ka jebkādas pieprasīto priekšlikumu izmaksas no Savienības budžeta būtu jāsedz no esošajiem piešķirtajiem budžeta līdzekļiem; uzsver, ka šo priekšlikumu pieņemšana un īstenošana ievērojami samazinātu gan dalībvalstu, gan to pilsoņu izmaksas un patērēto laiku, tā panākot uzlabojumus ekonomikas un sociālajā jomā, kā ir skaidri norādīts Savienības pasākumu Eiropas pievienotās vērtības novērtējumā attiecībā uz EAO pārskatīšanu;

20.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un pielikumā izklāstītos sīki izstrādātos ieteikumus Komisijai un Padomei.

REZOLŪCIJAS PIELIKUMS :

IETEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ DAŽIEM PAREDZĒTIEM LIKUMDOŠANAS PRIEKŠLIKUMIEM

Legalizācijas procedūra attiecībā uz Savienības savstarpējās atzīšanas tiesību instrumentiem:

—  Savienības tiesību aktos krimināltiesību jomā „izsniegšanas iestāde” ir:

i)  tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokurors, kam ir kompetence attiecīgajā lietā, vai

ii)  jebkura cita izsniegšanas dalībvalsts definēta kompetenta iestāde, ja vien izpildāmais akts tiek legalizēts pēc tam, kad tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokurors izsniegšanas dalībvalstī pārbauda šā akta atbilstību nosacījumiem instrumenta izdošanai.

Samērīguma pārbaude attiecībā uz Savienības savstarpējās atzīšanas tiesību instrumentiem izsniegšanu:

—  Pieņemot lēmumu, kas jāizpilda citā dalībvalstī, kompetentās iestādes rūpīgi novērtē pieprasītā pasākuma nepieciešamību, balstoties uz visiem attiecīgajiem faktoriem un apstākļiem un ņemot vērā aizdomās turēto un apsūdzēto personu tiesības, kā arī atbilstoša mazāk radikāla alternatīva pasākuma pieejamību, lai panāktu paredzētos mērķus, un piemēro vismazāk radikālo pieejamo pasākumu. Ja izpildiestādei ir iemesls uzskatīt, ka pasākums ir nesamērīgs, izpildiestāde var apspriesties ar izdevējiestādi lēmuma par savstarpēju atzīšanu izpildes nozīmīgumu. Pēc šādas apspriešanās, izdevējiestāde var izlemt atsaukt lēmumu par savstarpēju atzīšanu.

Konsultāciju procedūra starp kompetentajām iestādēm izsniegšanas valstī un izpildes dalībvalstī, kas īstenojama attiecībā uz Savienības savstarpējās atzīšanas tiesību instrumentiem:

—  Neskarot kompetentās izpildes iestādes iespēju sniegt atteikuma pamatojumus, vajadzētu būt pieejamai standartizētai procedūrai, kuru īstenojot izsniegšanas un izpildes dalībvalstu kompetentās iestādes apmainās ar informāciju un savstarpēji konsultējas nolūkā sekmēt attiecīgo savstarpējās atzīšanas instrumentu vienmērīgu un efektīvu piemērošanu vai atkarībā no apstākļiem arī attiecīgās personas pamattiesību aizsargāšanu, piemēram, samērīguma izvērtēšanu, tostarp noteikt lietas gatavību tiesas procesam.

Ar pamattiesībām saistīts atteikuma pamatojums, kas piemērojams Savienības savstarpējās atzīšanas tiesību instrumentiem:

—  Ir būtisks iemesls uzskatīt, ka pasākuma izpilde būtu pretrunā izpildes dalībvalsts saistībām saskaņā ar LES 6. pantu un Hartu.

Noteikums par efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas piemērojami savstarpējās atzīšanas instrumentiem:

—  Dalībvalstis saskaņā ar Hartu, kā arī ar Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas iedibināto judikatūru nodrošina, ka ikvienam ir tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību augstākstāvošā tiesā, ja šīs personas tiesības un brīvības pārkāpj lēmums, darbība vai bezdarbība saistībā ar savstarpējās atzīšanas instrumenta piemērošanu krimināltiesību jautājumos. Ja šādu tiesiskās aizsardzības līdzekli izmanto izsniegšanas dalībvalstī un tam nav izpildi atliekoša iedarbība, galīgo lēmumu par šādu tiesiskās aizsardzības līdzekli pieņem atbilstoši piemērojamajā savstarpējās atzīšanas instrumentā minētajam termiņam vai, ja skaidrs termiņš nav norādīts, pietiekami drīz, lai garantētu, ka netiek apdraudēts savstarpējās atzīšanas procesa mērķis.

(1) OV L 262, 7.10.2005., 1. lpp. (2) OV L 190, 18.7.2002., 1. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0444. (4) OV L 354, 28.12.2013., 73. lpp. (5) OV C 168 E, 14.6.2013., 82. lpp. (6) OV C 102 E 28.4.2004., 154. lpp. (7) OV L 304, 20.11.2010., 47. lpp.

Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. februāra rezolūcija par ES un Indonēzijas Republikas Brīvprātīgo partnerattiecību nolīgumu par meža tiesību aktu ieviešanu, pārvaldību un koka izstrādājumu tirdzniecību uz Eiropas Savienību (2013/2990(RSP))

P7_TA(2014)0175 B7-0187/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu par to, lai noslēgtu Eiropas Savienības un Indonēzijas Republikas brīvprātīgo partnerattiecību nolīgumu par meža tiesību aktu ieviešanu, pārvaldību un koka izstrādājumu tirdzniecību uz Eiropas Savienību(1),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības un Indonēzijas Republikas Brīvprātīgo partnerattiecību nolīgumu par meža tiesību aktu ieviešanu, pārvaldību un koka izstrādājumu tirdzniecību uz Eiropas Savienību(2),

–  ņemot vērā pieprasījumu sniegt piekrišanu, ko Padome iesniedza saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 3. punkta pirmo daļu, 207. panta 4. punkta pirmo daļu, 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) punktu un 218. panta 7. punktu (C7-0344/2013),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Deklarāciju par pamatiedzīvotāju tiesībām (ko 2007. gada 13. septembrī pieņēma ar Ģenerālās asamblejas rezolūciju Nr. 61/295)(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Regulu (ES) Nr. 995/2010, ar ko nosaka pienākumus tirgus dalībniekiem, kas laiž tirgū kokmateriālus un koka izstrādājumus(4),

–  ņemot vērā Pasaules Bankas 2012. gada 14. marta ziņojumu „Taisnīgums attiecībā uz mežiem –– efektīvāki krimināltiesiskie centieni nelikumīgas mežistrādes apkarošanā”(5),

–  ņemot vērā cilvēktiesību aizsardzības organizācijas Human Rights Watch 2013. gada 16. jūlija ziņojumu „Zaļo mežu tumšā puse –– Indonēzijas mežsaimniecības nozares vājās pārvaldes ietekme uz cilvēktiesībām”(6),

–  ņemot vērā 2009. gada 9. novembrī noslēgto Pamatnolīgumu par visaptverošu partnerību un sadarbību starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Indonēzijas Republiku, no otras puses,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā 2013. gada 30. septembrī Indonēzijas valdība un ES parakstīja brīvprātīgo partnerattiecību nolīgumu (VPA) par meža tiesību aktu ieviešanu, pārvaldību un kokmateriālu un koka izstrādājumu tirdzniecību uz ES (FLEGT), tādējādi apliecinot savstarpēju apņemšanos nodrošināt, ka ES ievestie kokmateriāli tiek ražoti, iegūti un transportēti likumīgi;

B.  tā kā VPA mērķis ir izskaust mežu nelikumīgu izciršanu, uzlabot mežu pārvaldību, lai nodrošinātu mežu resursu ilgstpēju, kā arī visā pasaulē sekmēt pūliņus apturēt atmežošanu un mežu degradāciju;

C.  tā kā VPA ir paredzēts mežsaimniecības nozares sistēmisku pārmaiņu veicināšanai, atalgojot godīgu uzņēmēju pūliņus, kas iegūst kokmateriālus no likumīgiem un drošiem avotiem, viņiem nodrošinot aizsardzību pret negodīgu konkurenci;

D.  tā kā Indonēzijā pēc Amazones un Kongo upju baseiniem ir ne tikai pasaulē trešās lielākās lietusmežu platības, bet tā ir arī ievērojams siltumnīcefekta gāzu emisiju avots, galvenokārt tāpēc, ka notiek liela mēroga lietusmežu un auglīgās kūdras augsnes pārveidošana citam zemes izmantojumam, piemēram, palmu eļļas un papīra ražošanas vajadzībām;

E.  tā kā no 2009. līdz 2011. gadam Indonēzijā mežu platības samazinājušās vismaz par 1 240 000 hektāriem;

F.  tā kā patlaban tikai 10 % Indonēzijas kokmateriālu un koka izstrādājumu eksporta apjoma nonāk ES, kamēr tā lielākā daļa tiek novirzīta uz Āzijas valstīm, tāpēc VPA ir svarīgs standartu noteicējs visai Indonēzijas mežrūpniecības nozarei;

G.  tā kā saskaņā ar Interpola un Pasaules Bankas 2012. gada pētījuma datiem Indonēzijas mežrūpniecības nozarē ir būtisks nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas risks;

H.  tā kā saskaņā ar cilvēktiesību organizācijas Human Rights Watch datiem laikā no 2007. līdz 2011. gadam korupcija, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācija mežrūpniecības nozarē valstij radījušas zaudējumus vairāk nekā USD 7 miljardu apmērā; tā kā Indonēzijas Korupcijas apkarošanas komisijas priekšsēdētāja vietnieks raksturojis mežsaimniecības nozari kā „neierobežotas korupcijas avotu”(7); tā kā pēdējo gadu laikā Indonēzijā tomēr panākts ievērojams progress finanšu noziegumu apkarošanā, par ko liecina 2012. gada decembrī pieņemtais Augstākās Tiesas spriedums lietā pret palmu eļļas ražotāju Asian Agri Group par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;

I.  tā kā abām pusēm jāvienojas par Indonēzijas kokmateriālu likumības nodrošināšanas sistēmu (Sistem Verifikasi Legalitas Kayu (SVLK)), lai Indonēzijas kokmateriālus un koka izstrādājumus, uz kuriem attiecas VPA, varētu ievest ES kā FLEGT licenzētus kokmateriālus un koka izstrādājumus, ko saskaņā ar ES kokmateriālu un koka izstrādājumu regulu, automātiski uzskata par likumīgiem(8);

J.  tā kā Indonēzijas SVLK pašlaik tiek pārskatīts, lai panāktu tā atbilstību VPA prasībām;

K.  tā kā saskaņā Padomes Regulu (EK) Nr. 2173/2005 par FLEGT licencēšanas sistēmas izveidi kokmateriālu importam Eiropas Kopienā(9), Indonēzijas SVLK sistēmas apstiprināšanai Komisija ir pilnvarota pieņemt sīki izstrādātas prasības par FLEGT licenču piešķiršanu un grozīt partnervalstu un to norīkoto licenču izdevēju iestāžu sarakstu, kas iekļauts minētās regulas I pielikumā;

L.  tā kā Indonēzijas Konstitucionālā tiesa 2013. gada 6. maijā nolēma, ka mežus, kas saskaņā ar paražu tiesībām pieder pirmiedzīvotājiem, nedrīkst klasificēt kā valsts mežus, tādējādi sekmējot arhipelāga pirmiedzīvotāju tiesību plašāku atzīšanu,

1.  atzinīgi vērtē Indonēzijas vērienīgos brīvprātīgos centienus paši izplatītās nelikumīgās mežu izciršanas un ar to saistītās tirdzniecības izbeigšanai, izveidojot tās SVLK sistēmu procesā, kurā iesaistītas daudzas ieinteresētās personas, un jo īpaši pēdējo mēnešu laikā panākto būtisko progresu; tomēr joprojām pauž bažas par konkrētām problēmām; atgādina –– lai oficiāli izdotu FLEGT licences, SVLK ir jāuzsāk darboties nolūkā sasniegt VPA mērķus;

2.  atzinīgi vērtē rezultātu sarunām par Brīvprātīgo partnerattiecību nolīgumu starp Eiropas Savienību un Indonēzijas Republiku par meža tiesību aktu ieviešanu, pārvaldību un kokmateriālu un koka izstrādājumu tirdzniecību uz Eiropas Savienību; atgādina par savu atbalstu VPA noslēgšanai un vēlmi atbalstīt tā veiksmīgu īstenošanu;

3.  atzīmē, ka patlaban SVLK sertifikāciju nav saņēmusi lielākā daļa attiecīgo valsts kokmateriālu avotu, un piegādes ķēdē nonāk liels apjoms nepārbaudītu kokmateriālu no mežu izciršanas platībām;

4.  uzsver to, ka svarīgi ir paplašināt SVLK sistēmas, tostarp revīzijas, tvērumu, lai iekļautu visas kokmateriālu ražošanas teritorijas un visus piegādes ķēdes posmus, nodrošinot pārbaudītu un likumīgi iegūtu kokmateriālu atšķiršanu no nepārbaudītiem, lai pēdējie neienāktu SVLK piegādes ķēdēs;

5.  uzskata mežu pārveidi par Indonēzijas zemes izmantošanas pārvaldības sistēmas ilgstošu problēmu; pauž nožēlu, ka patlaban SVLK neveic revīziju par to, kā uzņēmumiem tiek piešķirtas koncesijas mežu pārveidei, īpaši attiecībā uz ietekmes uz vidi novērtējumu (AMDAL) pabeigšanu un noteikto ierobežojumu ievērošanu mežu pārveides atļauju iegūšanas procesā;

6.  atzīmē, ka saskaņā ar pašreizējo SVLK kokmateriālu darbības tiek sertificētas kā likumīgas pat tad, ja nav atrisinātas pirmiedzīvotāju un vietējo kopienu zemes izmantošanas tiesību prasības un/vai attiecīgā gadījumā nav samaksāta pienācīga kompensācija; aicina Komisiju mudināt Indonēzijas valdību nodrošināt, lai attiecīgā gadījumā likumības pārbaudē pienācīgi tiek ņemtas vērā tradicionālo kopienu tiesības uz mežiem, pirmiedzīvotāju un vietējo kopienu brīva, iepriekšēja un informēta piekrišana un kompensācija par zaudēto piekļuvi meža zemei un lai pārbaudes struktūrām tiek piešķirtas pilnvaras novērtēt, vai uzņēmumi ir ievērojuši vietējās zemes izmantošanas tiesības un vai paziņojumi par zemi ir bijuši likumīgi publicēti valsts oficiālajā vēstnesī;

7.  mudina Indonēzijas valdību nodrošināt, ka sertifikācijas procesā netiek diskriminēti mazie un vidēji uzņēmumi;

8.  aicina Komisiju mudināt Indonēzijas valdību sniegt apstiprinājumu tam, ka:

9.  aicina Indonēzijas valdību, lai palielinātu valsts uzticamību attiecībā uz FLEGT licenču izdošanu, papildināt saskaņā ar SVLK veikto likumības pārbaudi ar apņēmīgu rīcību, apkarojot finanšu noziegumus, kuri saistīti ar mežsaimniecības nozari, piemēram, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un krāpšanu nodokļu jomā;

10.  aicina Indonēzijas valdību turpināt īstenot tās nesen pausto apņēmību piemērot nodokļu likumus un pieprasīt dokumentus, kas nodrošina, ka uzņēmumi, kuri eksportē kokmateriālus, pilnībā ievēro Indonēzijas nodokļu jomā pieņemtos tiesību aktus un 2010. gadā pieņemto likumu par cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju;

11.  atzinīgi vērtē Indonēzijas valdības „vienas kartes” iniciatīvu, lai palielinātu sabiedrības piekļuvi aktualizētiem un pārredzamiem datiem un kartēm, bez kuras mežu resursu labu pārvaldību Indonēzijā var kavēt nekonsekventa un dažāda tiesību aktu interpretācija un konflikti ar vietējām un pirmiedzīvotāju kopienām; uzsver, ka neatkarīgām meža uzraudzības iestādēm ir nepieciešama piekļuve šādai pamatinformācijai, lai varētu uzticami veikt savus pienākumus, un ka koncesiju kartes, mežizstrādes plāni un informācija par atļaujām būtu jāreģistrē publiskā reģistrā; aicina Indonēzijas valdību paātrināt „vienas kartes” iniciatīvas izstrādi un publicēt tās pirmo redakciju, tostarp būtisku informāciju, kas saistīta ar meža resursu izmantošanas licencēm un zemes izmantošanas prasībām;

12.  prasa Komisijai, piedaloties apvienotajā īstenošanas komitejā, nodrošināt krāpšanas un korupcijas riska būtisku samazināšanu, tostarp izstrādājot krāpšanas apkarošanas plānu, kura pamatā būtu riska novērtējums;

13.  atzīst, ka kokmateriālu likumības sertifikācija gandrīz pilnībā balstās uz revidentu un neatkarīgas uzraudzības darbību; atzinīgi vērtē SVLK oficiālo nozīmi attiecībā uz pilsoniskās sabiedrības veikto neatkarīgo uzraudzību; tomēr norāda, ka neatkarīgās uzraudzības tīklu iespējas cilvēku un finanšu resursu ziņā ir ļoti ierobežotas;

14.  aicina Komisiju mudināt Indonēzijas valdību nodrošināt pietiekamu finansējumu un apmācību revidentiem un pārbaudes struktūrām, kā arī neatkarīgām meža uzraudzības iestādēm, lai tās var regulāri veikt uzraudzību uz vietas, negaidītas pārbaudes un revīzijas;

15.  atzinīgi vērtē Indonēzijas valdības centienus nostiprināt norīkotās mežu policijas nozīmi; tomēr atzīmē, ka Indonēzijas Mežsaimniecības ministrijai arī turpmāk jāuzlabo uzraudzības, katalogu sagatavošanas un pēcpasākumu politika nelikumīgas mežistrādes gadījumos; uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi gadījumos, kad tiek konstatēta uzņēmumu nelikumīga darbība, ziņot par to tiesībaizsardzības iestādēm;

16.  aicina Komisiju mudināt Indonēzijas valdību nodrošināt pienācīgu atbildes pasākumu veikšanu saistībā ar neatkarīgās uzraudzības ziņojumiem par attiecīgo tiesību aktu pārkāpumiem un to, ka atbilstīgās iestādes veic efektīvus un preventīvus pasākumus, ja tiek atklāti attiecīgo tiesību aktu pārkāpumi;

17.  uzsver, ka neatkarīga uzraudzība un pirmiedzīvotāju un vietējo kopienu tiesību ievērošana ir izšķirīgi faktori, kas nodrošina SVLK uzticamību; uzsver, ka tāpēc ir svarīgi, ka šī apņemšanās ir pastāvīga un ka tiek paplašināta pārredzamība citām pilsoniskās sabiedrības ieinteresētajām pusēm, ka pilsoniskā sabiedrība veic neatkarīgu uzraudzību bez vardarbības, draudiem un jebkādas ļaunprātīgas rīcības, un ka tās rašanās gadījumā tā tiek stingri sodīta;

18.  aicina Komisiju mudināt Indonēzijas valdību nodrošināt, ka:

19.  aicina Komisiju nodrošināt, ka Indonēzijas Konstitucionālās tiesas 2013. gada 6. maija lēmuma konstatējumi tiek pienācīgi ņemti vērā, pārskatot SVLK;

20.  aicina Komisiju veicināt Indonēzijas valdībai prasītos centienus un nodrošināt vienādus reģionālos nosacījumus, ievērojot Indonēzijas valdības prasību iekļaut Saravakas reģionu sarunās par brīvprātīgā partnerattiecību nolīguma noslēgšanu starp ES un Malaiziju;

21.  ir informēts par to, ka dažas šajā rezolūcijā iekļautās prasības neietilpst brīvprātīgā partnerattiecību nolīguma 8. pielikumā ietvertajos kritērijos attiecībā uz licencēšanas sistēmas apstiprināšanu; aicina Komisiju nodrošināt, ka tiek panākta virzība, lai ievērotu šīs papildu prasības, ko Parlaments uzskata par būtiskām, un ka pirms licencēšanas sistēmas apstiprināšanas tiek ziņots Parlamentam par panākto progresu;

22.  aicina Komisiju regulāri ziņot Parlamentam par VPA īstenošanas rezultātiem un jo īpaši par to, kā tiek un tiks risināti iepriekš minētie jautājumi;

23.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Indonēzijas valdībai un parlamentam.

(1) Padomes dokuments Nr. 11767/1/2013. (2) Padomes dokuments Nr. 11769/1/2013. (3) http://www.un.org/esa/socdev/unpfii/documents/DRIPS_en.pdf (4) OV L 295, 12.11.2010., 23. lpp. (5) World Bank, Justice for forests: improving criminal justice efforts to combat illegal logging. 2012, pp 5-10, http://siteresources.worldbank.org/EXTFINANCIALSECTOR/Resources/Illegal_Logging.pdf. (6) Human Rights Watch, The dark side of green growth. Human rights impacts of weak governance in Indonesia’s forestry sector, 2013 http://www.hrw.org/sites/default/files/reports/indonesia0713webwcover_1.pdf. (7) Reitera ziņu aģentūras 2010. gada 17. septembra ziņas tiešsaistē: „Graft could jeopardise Indonesia’s climate deals” http://www.reuters.com/article/2010/09/17/indonesia-corruption-idUSSGE68G03P20100917. (8) Regula (ES) Nr. 995/2010. (9) OV L 347, 30.12.2005., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. februāra rezolūcija par stāvokli Venecuēlā (2014/2600(RSP))

P7_TA(2014)0176 RC-B7-0207/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par stāvokli Venecuēlā, proti, 2007. gada 24. maija rezolūcija par Venecuēlas „Radio Caracas TV” lietu(1), 2008. gada 23. oktobra rezolūciju par politisko aizliegumu kandidēt Venecuēlā(2), 2009. gada 7. maija rezolūciju par Manuel Rosales lietu Venecuēlā(3), 2010. gada 11. februāra rezolūcija par Venecuēlu(4), 2010. gada 8 jūlija rezolūciju par Venecuēlu un jo īpaši Maria Lourdes Afiuni lietu(5) un 2012. gada 24. maija rezolūciju par iespējamo Venecuēlas izstāšanos no Amerikas Cilvēktiesību komisijas(6),

–  ņemot vērā paziņojumu, ko 2014. gada 14. februārī sniedza Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Ketrinas Eštones preses sekretārs,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves Ketrinas Eštones 2014. gada 21. februāra paziņojumu par nemieriem Venecuēlā,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuram ir pievienojusies arī Venecuēla,

–  ņemot vērā 1948. gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu,

A.  ņemot vērā pašreizējā stāvokļa smagumu Venecuēlā; tā kā kopš 2014. gada 12. februāra visā Venecuēlā notika studentu vadīti miermīlīgi gājieni, kas tika apturēti ar postošu vardarbību, bojāejot vismaz 13 cilvēkiem, un vairāk nekā 70 cilvēku tika ievainoti, kā arī simtiem citu ir apcietināti; tā kā studentu prasības ir saistītas ar prezidenta N. Maduro valdības neveiksmi atrisināt augstās inflācijas, noziedzības un vairāku pamatpreču trūkumu, kā arī aizvien pieaug korupcijas līmenis un plašsaziņas līdzekļu un demokrātiskās opozīcijas iebiedēšana; tā kā valdība atbildību par neveiksmēm ir uzvēlusi uz sabotētājiem un peļņas kāriem korumpētiem uzņēmējiem; tā kā Venecuēla ir valsts ar vislielākajām energoresursu rezervēm Latīņamerikā;

B.  tā kā iepriekšējās dienās demonstrāciju daudzums nav samazinājies, gluži pretēji, tas ir pieaudzis, palielinot bojāgājušo, ievainoto un apcietināto skaitu, kas ir sekas valdības varas iestāžu un nelegālu bruņotu grupu veiktajām represijām;

C.  tā kā Venecuēlā pieaug politiskā spriedze un polarizācija; tā kā Venecuēlas varas iestādes tā vietā, lai sekmētu miera un stabilitātes saglabāšanu, ir draudējušas sākt bruņotu revolūciju;

D.  ņemot vērā veiktās represijas, jo īpaši pret studentiem, žurnālistiem, opozīcijas līderiem un miermīlīgiem pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem, kas tika vajāti un zaudēja savu brīvību;

E.  tā kā Venecuēlā jau ilgu laiku nesodīti uzdarbojas vardarbīgas un nekontrolētas bruņotas grupas, kas atbalsta valdības nostāju; tā kā opozīcija ir apsūdzējusi šīs grupas vardarbīga spēka pielietojumā miermīlīgu demonstrāciju laikā, nogalinot un ievainojot cilvēkus; tā kā Venecuēlas valdība pagaidām šos notikumus nav izmeklējusi;

F.  tā kā plašsaziņas līdzekļi ir pakļauti cenzūrai un iebiedēšanai un daudzi žurnālisti tikuši piekauti vai apcietināti, vai arī iznīcināti viņu darba materiāli;

G.  tā kā vārda brīvība un tiesības piedalīties miermīlīgās demonstrācijās ir demokrātijas pamatelementi un tā kā vienlīdzība un tiesiskums visiem nav iespējams, ja netiek ievērotas visu iedzīvotāju pamatbrīvības un atzītas viņu tiesības; tā kā Venecuēlas konstitūcija garantē tiesības uz pulcēšanos, dalību asociācijās un pilsoniskās demonstrācijās, izmantojot miermīlīgus līdzekļus; tā kā valsts vara ir jāizmanto, lai aizstāvētu savas valsts iedzīvotāju pamattiesības un garantētu viņu drošību un eksistenci, šīs tiesības neierobežojot;

H.  uzskata, ka vienīgi pamattiesību un pamatbrīvību ievērošana, konstruktīvs un pienācīgs dialogs un tolerance var palīdzēt valstij pārvarēt šo smago krīzi, kā arī stāties pretī nākotnes grūtībām,

1.  nosoda visus vardarbības aktus un traģiskos dzīvības zaudējumus 2014. gada 12. februāra miermīlīgo demonstrāciju laikā un nākamajās dienās un pauž patiesu līdzjūtību bojāgājušo ģimenēm;

2.  pauž stingru solidaritāti ar Venecuēlas tautu un tās bažām par iespēju, ka jauni protesti varētu novest pie citiem vardarbības aktiem, kas tikai padziļinātu pretrunas starp valdības pozīciju un opozīciju un vēl lielākā mērā polarizētu sensitīvos politiskos notikumus, kas pašlaik norisinās Venecuēlā; aicina visu Venecuēlas sabiedrības pušu un slāņu pārstāvjus saglabāt mieru gan rīcībā, gan vārdos;

3.  atgādina Venecuēlas valdībai, ka vārda brīvība un tiesības piedalīties miermīlīgās demonstrācijās ir pamattiesības demokrātiskā valstī, kā tas atzīts Venecuēlas konstitūcijā, un aicina prezidentu N. Maduro ievērot starptautiskos līgumus, kurus Venecuēla ir parakstījusi un jo īpaši Amerikas valstu Demokrātisko hartu;

4.  atgādina Venecuēlas valdībai, ka tai ir pienākums nodrošināt visu iedzīvotāju drošību valstī, neatkarīgi no viņu politiskajiem uzskatiem un piederības organizācijām; ir ļoti nobažījies par studentu un opozīcijas līderu arestiem un prasa viņus nekavējoties atbrīvot;

5.  atgādina, ka demokrātiskā valstī ir būtiski ievērot pilnvaru separācijas principu un ka varas iestādes nedrīkst tiesu sistēmu izmantot kā instrumentu demokrātiskās opozīcijas politiskai vajāšanai un represijām; aicina Venecuēlas varas iestādes atsaukt nepamatotās apsūdzības un aresta orderus, kas izdoti pret opozīcijas līderiem;

6.  aicina Venecuēlas varas iestādes nekavējoties atbruņot un izformēt nekontrolētās bruņotās grupas, kas atbalsta valdību, un izbeigt šo grupu nesodāmību; prasa izmeklēt apstākļus, kādos personas gājušas bojā, un vainīgos saukt pie atbildības par nodarījumiem;

7.  mudina visas puses un jo īpaši Venecuēlas varas iestādes iesaistīties miermīlīgā dialogā, sasniedzot visus Venecuēlas sabiedrības segmentus, lai apzinātu konverģences elementus un politiskie dalībnieki varētu diskutēt par vissmagākajām problēmām, ar kādām pašlaik valsts sastopas;

8.  uzsver, ka vārda, informācijas un uzskatu brīvības ievērošana, kā arī politiskais plurālisms ir demokrātijas pamats; pauž nožēlu par plašsaziņas līdzekļu un interneta cenzūru un par to, ka ir ierobežota piekļuve atsevišķiem blogiem un sociālajiem tīkliem; nosoda vairāku laikrakstu un citu audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu vajāšanu, no kā cietuši, piemēram, NTN24 un CNN, kas raida spāņu valodā, un uzskata, kā šāda prakse ir pretrunā Venecuēlas konstitūcijai un saistībām, kuras Venecuēlas Bolivāra Republika ir apņēmusies ievērot;

9.  prasa nosūtīt Parlamenta ad hoc delegāciju, lai pēc iespējas drīz novērtētu stāvokli valstī;

10.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Venecuēlas Bolivāra Republikai, Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārai asamblejai un Amerikas Valstu organizācijas ģenerālsekretāram.

(1) OV C 102 E, 24.4.2008., 484. lpp. (2) OV C 15 E, 21.1.2010., 85. lpp. (3) OV C 212 E, 5.8.2010., 113. lpp. (4) OV C 341 E, 16.12.2010., 69. lpp. (5) OV C 351 E, 2.12.2011., 130. lpp. (6) OV C 264 E, 13.9.2013., 88. lpp.

Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. februāra rezolūcija par ES vīzu politikas nākotni (2014/2586(RSP))

P7_TA(2014)0177 B7-0194/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši tā 77. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Kopējās vīzu politikas īstenošana un pilnveide nolūkā sekmēt izaugsmi ES” (COM(2012)0649),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu par vietējās Šengenas sadarbības darbību Vīzu kodeksa īstenošanas pirmajos divos gados (COM(2012)0648),

–  ņemot vērā Komisijas „Septīto ziņojumu par vīzas prasības spēkā uzturēšanu, ko, pārkāpjot savstarpības principu, veic atsevišķas trešās valstis” (COM(2012)0681),

–  ņemot vērā jaunākos grozījumus(1) Padomes 2001. gada 15. marta Regulā (EK) Nr. 539/2001, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas(2),

–  ņemot vērā jaunākos nolīgumus ar Gruziju(3), Ukrainu(4), Moldovu(5), Kaboverdi(6), Armēniju(7) un Azerbaidžānu(8) par vīzu režīma atvieglojumiem,

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par ES turpmāko vīzu politiku (O‑000028/2014 – B7‑0108/2014),

–  ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.  tā kā iekšējo robežkontroļu atcelšana Šengenas līguma zonā ir neizbēgami saistīta ar kopējo vīzu politiku;

B.  tā kā galvenie kopējās vīzu politikas elementi ir šādi — Regulas (EK) Nr. 539/2001 pielikumā pievienoti kopējie to valstu saraksti, kuru pilsoņiem tiek prasītas vīzas, un to valstu saraksti, kuru pilsoņi no šīs prasības ir atbrīvoti, Vīzu kodeksā izklāstītie kopējie noteikumi par vīzu izdošanu, vienotais vīzu formāts, apmainīšanās ar informāciju Vīzu informācijas sistēmā un vairāki starptautiskie nolīgumi ar trešām valstīm par vīzu režīma atcelšanu un vīzu režīma atvieglojumiem;

C.  tā kā Lisabonas līgums paredz parastās likumdošanas procedūras izmantošanu visiem kopējās vīzu politikas aspektiem un to, ka visiem starptautiskajiem nolīgumiem šajā jomā nepieciešama Parlamenta piekrišana;

D.  tā kā ir svarīgi dot impulsu pārdomām un iestāžu diskusijām par kopējās ES vīzu politikas nākotni, jo īpaši attiecībā uz pasākumiem tālākai vīzu procedūru saskaņošanai, ieskaitot kopējos vīzu izdošanas noteikumus;

Vispārējā vīzu politika un Vīzu kodeksa pārskatīšana

1.  atzinīgi vērtē gūtos panākumus vīzu acquis jomā, tomēr arī aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot pašreizējā vīzu acquis īstenošanu; jo īpaši aicina uzlabot vietējo Šengenas sadarbību, lai drīzumā uzlabotu Vīzu kodeksa īstenošanu;

2.  uzskata, ka turpmāk būtu jāveic pasākumi, lai turpinātu vīzu procedūru saskaņošanu, ieskaitot patiesi kopējus vīzu izdošanas noteikumus;

3.  uzskata, ka daudzās trešās valstīs pašreizējais konsulārais nodrošinājums pilnīgi noteikti nav pietiekošs;

4.  uzskata, ka kopējie vīzu pieteikumu centri ir apliecinājuši sevi par noderīgu instrumentu, kas nākotnē varētu kļūt par normu;

5.  pauž nožēlu, ka Komisija nav iepazīstinājusi ar pētījumu par iespēju izveidot „kopēju Eiropas mehānismu īstermiņa vīzu izsniegšanai”, ieskaitot pārbaudi „ciktāl individuāla riska izvērtēšana varētu papildināt riska prezumpciju, kurš saistīts ar pieteikuma iesniedzēja valstspiederību”, kā to aicināja Stokholmas programma (5.2. punkts);

6.  uzskata, ka bona fide ceļošana un regulāro ceļotāju braucieni būtu vēl vairāk jāatvieglo, jo īpaši — biežāk izmantojot vairākkārtējas ieceļošanas vīzas ar ilgāku derīguma laiku;

7.  aicina dalībvalstis izmantot pašreizējos Vīzu kodeksa noteikumus un Šengenas Robežu kodeksu, kas ļauj izdot humanitāras vīzas, un atvieglot pagaidu patvēruma nodrošināšanu cilvēktiesību aizstāvjiem, kuri trešās valstīs ir apdraudēti;

8.  cer saņemt gaidīto priekšlikumu Vīzu kodeksa pārskatīšanai, bet pauž nožēlu, ka tā pieņemšanu Komisija atkārtoti ir atlikusi uz vēlāku laiku;

9.  pauž nožēlu, ka Komisija joprojām nav iepazīstinājusi ar kopējo Vīzu kodeksa novērtējumu; pauž nožēlu par Komisijas nodomu prezentēt šo novērtējumu kopā ar priekšlikumu Vīzu kodeksa pārskatīšanai; uzskata, ka būtu pareizāk, ja Komisija vispirms iepazīstinātu ar novērtējuma ziņojumu un tādējādi ļautu iestādēm risināt diskusiju, kas balstīta uz šo ziņojumu;

Vīzu režīma atvieglojumi

10.  aicina attiecīgā gadījumā noslēgt turpmākus nolīgumus par vīzu režīma atvieglojumiem un uzraudzīt un uzlabot jau esošos nolīgumus;

11.  aicina regulāri izvērtēt esošos nolīgumus par vīzu režīma atvieglojumiem, lai novērtētu, vai tie sasniedz iecerēto mērķi;

Regula (EK) Nr. 539/2001

12.  atzinīgi vērtē nesen veikto atjaunināšanu Regulas (EK) Nr. 539/2001 sarakstos, kur iekļautas trešās valstis, kuru pilsoņiem nepiemēro vīzas prasības, un jo īpaši — papildu atbrīvojumus no vīzas prasības; atgādina, ka iespēja ceļot bez vīzas ir ļoti svarīga trešām valstīm un jo īpaši to pilsoniskajai sabiedrībai, bet arī — pašas ES interesēm;

13.  Šajā saistībā uzskata, ka nolīgums par bezvīzu režīmu starp ES un Ukrainu ir veids, kā reaģēt uz Ukrainas pilsoniskās sabiedrības un studentu, kuri demonstrēja dažu pēdējo dienu laikā, aicinājumiem; norāda, ka šāds nolīgums palielinātu apmaiņu un personiskos kontaktus starp pilsoniskajām sabiedrībām, tādējādi uzlabojot savstarpējo saprašanos, un veicinātu saimniecisko apmaiņu; aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu, lai iekļautu Ukrainu to trešo valstu sarakstā, kuru pilsoņiem nepiemēro vīzas prasību; aicina arī dalībvalstis pilnībā īstenot pašreizējo nolīgumu par vīzu režīma atvieglojumiem, lai atvieglotu iekļūšanu ES, jo īpaši — studentiem un zinātniekiem;

14.  atzinīgi vērtē vīzu režīma atbrīvojumu kritēriju atjaunināšanu, iekļaujot pamattiesību apsvērumus, bet arī ekonomiskās priekšrocības, jo īpaši attiecībā uz tūrismu un ārējo tirdzniecību, un to iekļaušanu regulas pantā;

15.  uzsver, ka tālākai vīzi režīma liberalizācijai nepieciešams vairāk zināšanu par to, kā tiek piemērotas pašreizējās atteikšanās no vīzu režīma, tostarp ES ceļošanas atļauju elektroniskajā sistēmā (EU-ESTA); aicina Padomi un Komisiju nodrošināt, lai Parlaments saņem pilnīgāku informāciju par apspriesto trešo valstu situāciju, tā lai varētu veikt pienācīgu demokrātisko kontroli;

16.  aicina Komisiju pārdomāt, kā turpmāk varētu paralēli nodrošināt izmaiņas regulā un divpusējos nolīgumos par atteikšanos no vīzām, ja tādus uzskata par nepieciešamiem, — tā lai novērstu risku, ka pielikumu grozīšanai neseko tūlītējs nepieciešamais nolīgums par atteikšanos no vīzas prasības;

17.  pieņem zināšanai nolīgumu par apturēšanas mehānismu; sagaida, ka dalībvalstis šo mehānismu iedarbinās godprātīgi un tikai kā pēdējo līdzekli ārkārtas situācijā, kad nepieciešams strauji reaģēt, lai atrisinātu grūtības, kas radušās Savienībai kopumā, un tad, ja atbilst attiecīgie kritēriji;

18.  uzskata, ka pilnīgs vīzu savstarpīgums ir mērķis, kuru Savienībai vajadzētu sasniegt, ieņemot proaktīvu nostāju attiecībās ar trešām valstīm, tādējādi starptautiskā mērogā sekmējot uzticību Savienības ārpolitikai un uzlabojot tās konsekvenci;

19.  aicina diskutēt par saikni starp tālāku vīzu režīma liberalizāciju un atsevišķu dalībvalstu aicinājumiem palielināt drošības pasākumus un pastiprināt robežkontroli ceļotājiem, kuriem nepiemēro vīzas prasības;

Vīzu informācijas sistēma (VIS)

20.  aicina EU-LISA iesniegt gaidīto VIS novērtējuma ziņojumu, cik drīz vien iespējams;

Eiropas Parlamenta iesaistīšanās

21.  aicina Padomi un Komisiju uzlabot Parlamenta informēšanu par sarunām saistībā ar starptautiskajiem nolīgumiem vīzu jomā saskaņā ar LESD 218. panta 10. punktu un pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām;

22.  paziņo par savu nodomu izveidot Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejā kontaktgrupu vīzu politikas jautājumos; aicina šīs kontaktgrupas sanāksmēs piedalīties Padomes prezidējošo valsti un dalībvalstis, kā arī Komisiju;

o
o   o

23.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) Regula (ES) Nr. 1091/2010 (OV L 329, 14.12.2010.), 1. lpp.; Regula (ES) Nr. 1211/2010 (OV L 339, 22.12.2010.), 6. lpp.; Regula (ES) Nr. 1289/2013 (OV L 347, 20.12.2013.), 74. lpp.; COM(2012)0650; COM(2013)0853. (2) OV L 81, 21.3.2001., 1. lpp. (3) Padomes Lēmums 2011/117/ES (OV L 52, 25.2.2011.), 33. lpp. (4) Padomes Lēmums 2013/297/ES (OV L 168, 20.6.2013.), 10. lpp. (5) Padomes Lēmums 2013/296/ES (OV L 168, 20.6.2013.), 1. lpp. (6) Padomes Lēmums 2013/521/ES (OV L 282, 24.10.2013.), 1. lpp. (7) Padomes Lēmums 2013/628/ES (OV L 289, 31.10.2013.), 1. lpp. (8) COM(2013)0742.

Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. februāra rezolūcija par īpašiem kopējās zivsaimniecības politikas pasākumiem sieviešu lomas palielināšanai 2013/2150(INI)

P7_TA(2014)0178 A7-0070/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Zivsaimniecības fonda (EZF) regulējumu, jo īpaši Padomes Regulas (EK) Nr. 2328/2003, (EK) Nr. 861/2006, (EK) Nr. 1198/2006 un (EK) Nr. 791/2007, ar ko nosaka sīki izstrādātus Kopienas noteikumus un kārtību attiecībā uz struktūrpalīdzību zivsaimniecības nozarē,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 7. jūlija Direktīvu 2010/41/ES par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu vīriešiem un sievietēm, kas darbojas pašnodarbinātas personas statusā, un ar kuru atceļ Padomes Direktīvu 86/613/EEK(1),

–  ņemot vērā 2013. gada 6. februāra nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par kopējo zivsaimniecības politiku(2),

–  ņemot vērā 2012. gada 12. septembra nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par zvejas un akvakultūras produktu tirgu kopīgo organizāciju(3),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu, kā arī Parlamenta un Padomes pieņemtās nostājas par Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu (COM(2011)0804),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu, kā arī Parlamenta un Padomes pieņemtās nostājas par Eiropas Parlamenta un Padomes regulu, kurā izklāstīti dalības un pētījumu rezultātu izplatīšanas noteikumi attiecībā uz pētniecības un inovācijas pamatprogrammu „Apvārsnis 2020” (2014.–2020. gads)(COM(2011)0810),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015.” (COM(2010)0491),

–  ņemot vērā 2005. gada 15. decembra rezolūciju par sieviešu organizācijām zivsaimniecības un lauksaimniecības jomā un to paplašināšanu(4),

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 22. novembra rezolūciju par mazapjoma un nerūpniecisko zveju un kopējās zivsaimniecības politikas reformu(5),

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 22. novembra rezolūciju par kopējās zivsaimniecības politikas ārējo dimensiju(6),

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 12. septembra rezolūciju par kopējās zivsaimniecības politikas reformu — vispārējais paziņojums(7),

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas 2010. gada 1. decembra uzklausīšanas sanāksmi par tematu „Sievietes un ilgtspējīga zvejas apgabalu attīstība”,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas 2013. gada 14. oktobrī Eiropas Parlamentā rīkoto uzklausīšanas sanāksmi par sieviešu lomas palielināšanu Eiropas zivsaimniecības un akvakultūras nozarē,

–   ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas apvienotās sanāksmes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 51. pantu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumus (A7-0070/2014),

A.  tā kā sieviešu darbs zivsaimniecības un akvakultūras nozarē nav atpazīstams un kopumā ir nemanāms, neraugoties uz to, ka tam ir būtiska pievienotā ekonomiskā vērtība un tas veicina sociālo, ekonomisko un vides ilgtspēju vairākos Eiropas apvidos un reģionos, jo īpaši tajos, kas atkarīgi no zivsaimniecības;

B.  tā kā vairāk nekā 100 000 sieviešu dalībvalstīs strādā zivsaimniecības nozarē, no kurām 4 % strādā ieguves nozarē un darbos saistībā ar zvejas kuģiem, piemēram, kā tīklu audējas, ostu strādnieces vai fasētājas, 30 % — akvakultūras nozarē, jo īpaši gliemju, vēžveidīgo un adatādaiņu lasīšanā piekrastē, un aptuveni 60 % — pārstrādes nozarē;

C.  tā kā sieviešu darbs zivsaimniecības un akvakultūras nozarē parasti ir ļoti smags, piemēram, gliemju, vēžveidīgo un adatādaiņu vākšana, pārvietojoties kājām, tradicionālā zivju tirgošana (izvadāšana, pārdošana stendos vai veikalos), zvejas tīklu aušana un lāpīšana, nozvejas izkraušana un šķirošana, kā arī fasēšana īpaši skarbos klimatiskos apstākļos;

D.  tā kā statistikā izteikti netiek atspoguļota sieviešu darba realitāte dažās no šīm nozarēm, un plašā ekonomikas krīze un augstais bezdarba līmenis dažās dalībvalstīs ir veicinājis šo skaitļu palielināšanos un to, ka aizvien vairāk sieviešu iesaistās zivsaimniecības nozares darbībās, jo īpaši gliemju, vēžveidīgo un adatādaiņu lasīšanā piekrastē, lai papildinātu vai pat nodrošinātu ģimenes ienākumus;

E.  tā kā ir jāatzīst sieviešu ieguldījums ar zivsaimniecību un akvakultūru saistītajās darbībās, jo īpaši tajās, kas saistītas ar zvejas tīklu aušanu un lāpīšanu, nozvejas izkraušanu un šķirošanu, preču piegādi uz kuģiem, zivju apstrādi, pārstrādi, iesaiņošanu un tirdzniecību, vai darbībās, kas saistītas ar zivsaimniecības uzņēmumu vadību;

F.  tā kā 2012. gada 22. novembra rezolūcijas par mazapjoma un nerūpniecisko zveju un kopējās zivsaimniecības politikas reformu 30. punktā Eiropas Parlaments aicināja dalībvalstis ņemt vērā zivsaimniecības nozarē strādājošo sieviešu lielo nozīmi ekonomikas, sociālajā un kultūras jomā, lai tās varētu saņemt sociālos pabalstus, un uzsvēra, ka aktīva sieviešu līdzdalība ar zivsaimniecību saistītās darbībās palīdz, pirmkārt, saglabāt īpašās kultūras tradīcijas un paradumus un, otrkārt, nodrošināt kopienu izdzīvošanu, tādējādi aizsargājot attiecīgo reģionu kultūras daudzveidību;

G.  tā kā 2012. gada 12. septembra nostājā Parlaments prasīja veicināt sieviešu līdzdalību zivsaimniecības un akvakultūras nozares ražošanas organizācijās;

H.  tā kā 2012. gada 22. novembra rezolūcijas par mazapjoma un nerūpniecisko zveju un kopējās zivsaimniecības politikas reformu 31. punktā Eiropas Parlaments pieprasīja ar Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF) finansējumu veicināt sieviešu līdzdalību zivsaimniecības nozarē, atbalstīt sieviešu asociācijas un sieviešu profesionālo apmācību un palielināt sieviešu lomu zvejas jomā, īpaši atbalstot gan uz sauszemes veiktās darbības, gan ar zveju saistītās darbības ražošanas, kā arī pārstrādes un tirdzniecības posmā;

I.  tā kā 2012. gada 22. novembra rezolūcijas par mazapjoma un nerūpniecisko zveju un kopējās zivsaimniecības politikas reformu 39. punktā Parlaments aicināja Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka sievietes saņem līdzvērtīgu atalgojumu un citas strādājošajiem paredzētās sociālās un ekonomiskās tiesības, tostarp apdrošināšanu, kas sedz riskus, kā arī pasākumus, ar kuriem piemēro priekšlaicīgas pensionēšanās svērumu, lai kompensētu smagos darba apstākļus (darbs naktīs, bīstamība, darba stundu skaits, ko ietekmē ražošanas temps un zvejas iespējas), kādiem viņas ir pakļautas, strādājot zivsaimniecības nozarē, un ka viņu īpašie veselības traucējumi tiek atzīti par arodslimībām;

J.  tā kā statistikas dati par darbaspēku, jo īpaši dati par dzimumu sadalījumu konkrētās jomās, piemēram, mazapjoma un nerūpnieciskās zvejas, ekstensīvās akvakultūras un ar to saistītajās darbībās, tiek uzskatīti par mazāk svarīgiem nekā dati par nozveju, izkraušanu, tonnāžu u. c.;

K.  tā kā Eiropas Savienības un dalībvalstu statistikas dati par darbaspēku zivsaimniecības un akvakultūras nozarē un saistītajās nozarēs nav pietiekami pilnīgi, saskaņoti vai sadalīti pēc rādītājiem, lai būtu iespējams novērtēt šajās nozarēs strādājošo sieviešu ieguldījumu;

L.  tā kā sievietēm, neraugoties uz veikto darbu zivsaimniecības un akvakultūras nozarē un uz būtisko ieguldījumu ekonomikā, nav pieejama pienācīga sociālā un darba aizsardzība vai atbilstīgs profesionālais un nodarbinātības statuss;

M.  tā kā sievietes zivsaimniecības nozarē ir pakļautas ekonomiskai diskriminācijai un par līdzvērtīgu darbu saņem mazāku atalgojumu nekā vīrieši;

N.  tā kā sieviešu darbs zivsaimniecības nozarē bieži vien nav juridiski atzīts un nav paredzētas iespējas saņemt sociālo nodrošinājumu, kas būtu samērīgs ar šim darbam raksturīgajiem riskiem un īpašo ietekmi uz veselību;

O.  tā kā 2012. gada 22. novembra rezolūcijas par mazapjoma un nerūpniecisko zveju un kopējās zivsaimniecības politikas reformu 42. punktā Parlaments aicināja Komisiju un dalībvalstis rīkoties, lai sekmētu un panāktu zivsaimniecības nozarē strādājošo sieviešu darba lielāku atzīšanu gan no juridiskā, gan sociālā viedokļa un nodrošinātu, ka sievietes, kuras strādā ģimenes uzņēmumos pilnu vai nepilnu slodzi vai strādā kā līdzstrādājošas laulātās, tiek juridiski atzītas vai saņem sociālos pabalstus, kas līdzvērtīgi pabalstiem, kurus saņem pašnodarbinātā statusā strādājošie, jo īpaši piemērojot Direktīvu 2010/41/ES, un ka tiek garantētas viņu sociālās un ekonomiskās tiesības, tostarp līdzvērtīgas algas, bezdarbnieka pabalsti īslaicīga vai pilnīga darba zaudējuma gadījumā, tiesības saņemt pensiju, apvienot darba un ģimenes dzīvi, tiesības doties dekrēta atvaļinājumā, iespēja saņemt sociālo nodrošinājumu un bezmaksas veselības aprūpi, kā arī veselība un drošība darbavietā un citas sociālās un ekonomiskās tiesības, tostarp apdrošināšana, kas ietver ar jūru saistītos riskus;

P.  tā kā 2012. gada 12. septembra rezolūcijā Parlaments norādīja, ka sieviešu nozīmei zivsaimniecības nozarē ir jāpiešķir lielāka juridiskā un sociālā atzinība un atlīdzība, ir jānodrošina viņām tādas pašas tiesības kā vīriešiem un arī tas, ka zvejnieku sievas un dzīvesbiedres, kas ar savu darbu atbalsta ģimenes uzņēmumu, saņem juridisku statusu un sociālos pabalstus, kas līdzvērtīgi pabalstiem, kurus saņem pašnodarbinātā statusā strādājošie,

1.  mudina Komisiju sākt piemērot īpašu statistikas programmu no zivsaimniecības atkarīgajiem reģioniem, sevišķu uzmanību pievēršot mazapjoma un piekrastes zvejai, tradicionālajām zvejas metodēm un īpašajiem tirdzniecības kanāliem, kā arī īpaši pievērsties gliemju, vēžveidīgo un adatādaiņu vācēju, tīklu lāpītāju un mazapjoma zvejas un ar to saistīto darbu veicēju darbam un viņu sociālajiem un nodarbinātības apstākļiem, lai novērtētu īpašās vajadzības, kas saistītas ar šo sieviešu darbību, un veicinātu to, ka šīs grūtās profesijas tiek atzītas sociālā jomā;

2.  uzskata, ka ir jāuzlabo ar nodarbinātību zivsaimniecības nozarē saistīto statistikas datu apkopošana un analīze, tos sadalot pēc dzimuma, darbības veida un nodarbinātības statusa (pašnodarbināta persona, darba ņēmējs, nepilnas slodzes vai pilna laika darbinieks, gadījuma darbu veicējs), lai varētu izvērtēt sieviešu ieguldījumu zivsaimniecības un akvakultūras nozarē;

3.  mudina Komisiju nodrošināt, lai pēc dzimumiem sadalīto datu vākšana ietvertu arī nozvejas nozari, un ieviest tādus jaunus rādītājus kā vecums, izglītība un līdzstrādājošu laulāto vai partneru darbība;

4.  uzskata, ka ir jāizstrādā precīzas definīcijas attiecībā uz statistikas rādītājiem, ko izmanto zivsaimniecības, akvakultūras un saistīto nozaru darbaspēka nodarbinātības datu vākšanai; uzskata, ka ir jāizstrādā arī saskaņots statistikas rādītāju kopums ES līmenī, un aicina dalībvalstis noteiktajos termiņos sniegt visaptverošus datus saskaņā ar šiem rādītājiem;

5.  mudina Komisiju un Padomi nodrošināt, lai juridiski un sociāli būtu atzīta sieviešu nozīme gan zivsaimniecības un akvakultūras nozarē, gan no zivsaimniecības atkarīgo reģionu ilgtspējīgā attīstībā, lai tādējādi novērstu visus ekonomiskos, administratīvos un sociālos šķēršļus, kas apgrūtina sieviešu vienlīdzīgu līdzdalību;

6.  mudina Komisiju un Padomi aicināt dalībvalstis reglamentēt un atzīt par arodslimībām locītavu vai mugurkaula traumas vai reimatiskās slimības, ko izraisa skarbie meteoroloģiskie apstākļi, kādos strādā gliemju, vēžveidīgo un adatādaiņu vācējas, tīklu audējas, pārstrādē nodarbinātās, zvejnieces un pārdevējas, kā arī traumas, ko izraisījusi pārmērīga smaguma celšana;

7.  mudina Komisiju atzīt, ka sieviešu darbs uzlabo zivsaimniecības produktu izsekojamību, tādējādi veicinot patērētāju informētību un nodrošinot zivsaimniecības un akvakultūras produktu kvalitātes nekaitīguma augstākus standartus, tādējādi sekmējot ekonomiskās, gastronomiskās un tūrisma iespējas zivsaimniecības reģionos;

8.  aicina izveidot (izmantojot Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un/vai citus instrumentus) īpašus atbalsta mehānismus, kurus varētu izmantot ārkārtas situācijās (dabas katastrofas), kā arī finanšu kompensācijas mehānismus, lai zvejas pagaidu aizlieguma laikā atbalstītu zvejniekus, zvejnieces un viņu ģimenes, jo īpaši tajos reģionos, kur zveja ir vienīgais ienākumu avots;

9.  uzskata, ka ir jāveicina un finansiāli jāatbalsta sieviešu apvienību veidošana, izmantojot valstu un Eiropas sieviešu sadarbības tīklus, lai pievērstu vairāk uzmanības sievietēm zivsaimniecības nozarē, veidotu sociālo izpratni par sieviešu līdzdalību darbībās, kas saistītas ar zveju, veicinātu pieredzes apmaiņu, un lai ziņas par sieviešu vajadzībām un prasībām varētu sasniegt visus attiecīgos adresātus, sākot no pašvaldības līmeņa līdz Eiropas iestādēm;

10.  mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai zivsaimniecības, akvakultūras un saistīto nozaru sieviešu organizācijām būtu vieglāk pieejams finansējums, nodrošinot tām iespēju īstenot iniciatīvas, konsolidēt organizāciju struktūru un sazināties ar citām sieviešu organizācijām, lai apmainītos ar pieredzi un labu praksi;

11.  uzskata, ka ir jāveicina un jānostiprina sieviešu efektīva līdzdalība konsultatīvajās iestādēs un padomēs, lēmumu pieņemšanas, pārstāvju, reģionālajās un profesionālajās struktūrās, nodrošinot sieviešu līdzdalību lēmumu pieņemšanā gan publiskajā, gan privātajā sektorā vienlīdzīgi ar vīriešiem;

Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds (EJZF) 2013.–2020. gadam

12.  norāda, ka tikai viena dalībvalsts ir izmantojusi Eiropas Zivsaimniecības fonda 4. ass nodrošinātās iespējas finansēt projektus, kuros atbalsta saņēmējas ir sievietes, un mudina dalībvalstis izmantot EJZF piedāvātās iespējas, lai:

13.  mudina dalībvalstis nodrošināt iespējas saņemt aizdevumu ar atvieglotiem nosacījumiem, tā novēršot grūtības, ar kurām saskaras sievietes saistībā ar to projektu finansēšanu, kurus saskaņā ar EJZF var iekļaut valstu programmās;

14.  aicina dalībvalstis atbalstīt sieviešu uzņēmējdarbības iniciatīvas, veicinot mikrokreditēšanas iespējas un nodrošinot atbilstīgu informāciju par finansēšanas iespējām;

15.  mudina dalībvalstis veikt pasākumus, lai izstrādātu un modernizētu vietējo infrastruktūru, dažādotu saimnieciskās darbības veidus un uzlabotu dzīves kvalitāti zvejas reģionos, jo īpaši reģionos, kur vienīgais ienākumu avots ir zveja, tādējādi nodrošinot šo reģionu ilgtspējīgu attīstību un vienlaikus izskaužot vispārējo nabadzību — jo īpaši tad, ja tā ietekmē sievietes un bērnus —, un lai novērstu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē;

16.  atkārtoti uzsver nostājas, kas, īstenojot ar Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu „Apvārsnis 2020” 2014.–2020. gadam saistīto procedūru, ir pieņemtas par sieviešu līdzdalības veicināšanu visos pētniecības projektos un zinātnes disciplīnās, jo īpaši to sieviešu, kuras savu profesionālo darbību saista ar jūras vides izpēti;

17.  aicina dalībvalstis:

18.  norāda, ka 2012. gada 22. novembra rezolūcijas par kopējās zivsaimniecības politikas ārējo dimensiju 28. punktā Parlaments uzskatīja, ka, sadarbojoties ar PTO, ES jāveic pasākumi, lai piemērotu sankcijas valstīs, kurās tiek pieļauta sieviešu diskriminācija, un 45. punktā mudināja Komisiju sarunās par ilgtspējīgas zivsaimniecības nolīgumiem (IZN) censties panākt, ka piekrastes valstis no nozares attīstībai paredzētā atbalsta, kas piešķirts saskaņā ar IZN, būtisku daļu atvēl projektiem, kuru mērķis ir atzīt, veicināt un dažādot sieviešu lomu zivsaimniecības nozarē, nodrošinot vienādas attieksmes un iespēju principa piemērošanu sievietēm un vīriešiem, jo īpaši tādās jomās, kā izglītība un finansējuma un aizdevumu pieejamība;

19.  mudina Komisiju nodrošināt Eiropas dzimumu dimensijas iekļaušanu un nostiprināšanu ekonomisko partnerattiecību nolīgumos, kas saistīti ar zivsaimniecības nozari;

Kopējās zivsaimniecības politikas pamatregula

20.  mudina dalībvalstis veicināt to jaunās kopējās zivsaimniecības politikas mērķu īstenošanu, kuri saistīti ar zvejas resursu pieejamību, pamatojoties uz pārredzamiem vides, sociālajiem un ekonomikas kritērijiem un iekļaujot principus, kas paredz vienādas iespējas un attieksmi pret sievietēm un vīriešiem;

21.  mudina dalībvalstis atzīt sieviešu nodarbinātības statusu īslaicīga darba zaudējuma gadījumā, tostarp zvejas aizlieguma periodos;

22.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt Direktīvas 2010/41/ES ievērošanu, lai tās sievietes zivsaimniecības nozarē, kuras strādā ģimenes uzņēmumos pilnu vai nepilnu slodzi vai kā līdzstrādājošas laulātās vai partneres ar mērķi veicināt savu un ģimenes ekonomisko ilgtspēju, kā arī tās sievietes, kuras ar zivsaimniecības darbībām pelna iztiku un kurām nav ģimenes, tiktu juridiski atzītas un saņemtu sociālos pabalstus, kas līdzvērtīgi pabalstiem, kurus saņem pašnodarbinātā statusā strādājošie;

o
o   o

23.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām.

(1) OV L 180, 15.7.2010., 1. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0040. (3) OV C 353 E, 3.12.2013., 212. lpp. (4) OV C 286 E, 23.11.2006., 519. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0460. (6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0461. (7) OV C 353 E, 3.12.2013., 104. lpp.

Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. februāra rezolūcija par nodevām par kopēšanu privātām vajadzībām (2013/2114(INI))

P7_TA(2014)0179 A7-0114/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā(1),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par autortiesību un blakustiesību kolektīvo pārvaldījumu un muzikālo darbu tiešsaistes tiesību daudzteritoriālo licencēšanu iekšējā tirgū (COM(2012)0372) un tam pievienoto ietekmes novērtējumu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 4., 6., 114. un 118. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas spriedumus, jo īpaši 2010. gada 21. oktobra spriedumu lietā Nr. C–467/08 Padawan/SGAE, 2010. g., Krājums I–10055, 2011. gada 16. jūnija spriedumu lietā Nr. C–462/09 Stichting de Thuiskopie/Opus Supplies Deutschland GmbH un citi, 2011., Krājums I–05331, 2010. gada 9. februāra spriedumu lietā Nr. C–277/10 Martin Luksan/Petrus van der Let (Krājumā vēl nav publicēts), 2013. gada 27. jūnija spriedumu apvienotajās lietās Nr. C–457/11 līdz C–460/11 VG Wort/Kyocera Mita un citi (Krājumā vēl nav publicēts) un 2013. gada 11. jūlija spriedumu lietā Nr. C–521/11, Austro Mechana/Amazon (Krājumā vēl nav publicēts),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 24. maija paziņojumu ar nosaukumu „Intelektuālā īpašuma tiesību vienotais tirgus Radošuma un inovācijas veicināšana, lai nodrošinātu ekonomikas izaugsmi, kvalitatīvas darbavietas un augstas kvalitātes produktus un pakalpojumus Eiropā” (COM (2011)0287),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 18. decembra paziņojumu par saturu digitālajā vienotajā tirgū (COM(2012)0789),

–  ņemot vērā pēc 2013. gada 31. janvāra António Vitorino sagatavotos ieteikumus, kas izriet no starpniecības procedūras par nodevām par kopēšanu un reproducēšanu privātām vajadzībām,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas darba dokumentu „Autortiesības mūzikas un audiovizuālajā jomā”, kuru apstiprināja 2011. gada 29. jūnijā,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A7–0114/2014),

A.  tā kā kultūra un jaunrade ir bijusi un ir Eiropas identitātes pamats un tām nākotnē būs ievērojama nozīme Eiropas Savienības ekonomikas un sociālajā attīstībā;

B.  tā kā kultūra un jaunrade ir būtiska digitālajai ekonomikai, tā kā gan augstas kvalitātes, gan ikdienišķa kultūras satura izpausme ir atkarīga no vienlīdzīgas piekļuves Eiropas digitālās izaugsmes sniegtajām iespējām, tā kā apspriešanās liecina par to, ka Eiropas digitālais tirgus vēl nav attaisnojis solījumus attiecībā uz efektīvu izplatīšanu, taisnīgu atlīdzību autoriem un taisnīgu un efektīvu ienākumu sadali kultūras nozarē kopumā, un tā kā, lai risinātu šīs problēmas, jārīkojas ES līmenī;

C.  tā kā digitalizācijai ir ārkārtīgi liela ietekme uz kultūras identitātes paušanu, izplatīšanu un attīstību, tā kā līdzdalības barjeru samazināšana un jaunu izplatīšanas kanālu parādīšanās veicina piekļuvi darbiem un kultūrai un uzlabo darbu apriti, kultūras un jaunrades atklāšanu un atklāšanu no jauna visā pasaulē un sniedz iespējas autoriem un māksliniekiem; tā kā rezultātā ir ievērojami paplašinājušās tirgus iespējas jauniem pakalpojumiem un uzņēmumiem;

D.  tā kā arī digitālajā laikmetā jānodrošina autoru tiesību uz saviem darbiem aizsardzība un tiesības uz atbilstošu atlīdzību par šiem darbiem;

E.  tā kā privāta digitālā kopēšana ir tehnoloģiju attīstības rezultāts, pārejai uz interneta un mākoņdatošanas izmantošanu ir bijusi liela ekonomiska nozīme, un tā kā pašreizējā sistēmā, kurā paredzēta nodeva par kopēšanu privātām vajadzībām, nav pietiekami ņemtas vērā digitālā laikmeta attīstības tendences; tā kā šajā jomā pašlaik nav alternatīva modeļa, kas nodrošinātu atbilstošu atlīdzību tiesību subjektiem un tajā pašā laikā pieļautu kopēšanu privātām vajadzībām; tā kā tomēr ir nepieciešams apspriest šo jautājumu nolūkā aktualizēt kopēšanas mehānismu privātām vajadzībām, padarot to efektīvāku un vairāk ņemot vērā tehnoloģiju attīstību;

F.  tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā par autortiesību un blakustiesību kolektīvo pārvaldījumu un muzikālo darbu tiešsaistes tiesību daudzteritoriālo licencēšanu iekšējā tirgū, kuru Parlaments un Padome pieņēma 2014. gada 4. februārī, noteikts, ka autortiesību pārvaldījuma nodrošināšanai īpaša uzmanība jāpievērš to (saņemto) atlīdzību plūsmas pārredzamībai, ko mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas saņēmušas, sadalījušas un izmaksājušas tiesību subjektiem, tostarp par kopēšanu privātām vajadzībām;

G.  tā kā Direktīva 2001/29/EK ļauj dalībvalstīm paredzēt reproducēšanas tiesību izņēmumus vai ierobežojumus attiecībā uz audio, vizuālu un audiovizuālu produktu reproducēšanu dažos veidos privātai lietošanai, paredzot taisnīgu atlīdzību, un ļauj patērētājiem valstīs, kuras ir ieviesušas šādu ierobežojumu, brīvi kopēt savus mūzikas vai audiovizuālo materiālu krājumus no viena multivides materiāla vai nesēja citā neierobežotu skaitu reižu, neprasot atļauju tiesību subjektiem, ar noteikumu, ka kopijas paredzētas privātai lietošanai; tā kā šīs nodevas jāaprēķina, pamatojoties uz iespējamo kaitējumu, ko attiecīgā kopēšana privātām vajadzībām nodara tiesību subjektam;

H.  tā kā iekasēto nodevu kopējā summa par kopēšanu privātām vajadzībām 23 no 28 dalībvalstīm ir palielinājusies vairāk nekā trīs reizes, kopš stājusies spēkā Direktīva 2001/29/EK, un saskaņā ar Komisijas aplēsēm pārsniedz 600 miljonus EUR, un tā kā tā ir ievērojama summa, kas paredzēta māksliniekiem;

I.  tā kā šīs nodevas veido tikai ierobežotu daļu no tradicionālo un digitālo nesēju un ierakstīšanas aparatūras ražotāju un importētāju apgrozījuma, kas saskaņā ar aprēķiniem kopā ir vairāk nekā 1000 miljardi EUR;

J.  tā kā, izmantojot daudzas mobilās galaierīces, teorētiski pastāv iespēja kopēt darbus privātai lietošanai, šīs galaierīces tomēr netiek izmantotas šādam mērķim; tādēļ aicina rīkot apspriešanu ilgtermiņā, lai atrastu efektīvāku un mūsdienīgāku modeli, kura pamatā, iespējams, nebūtu kopēja nodeva par ierīcēm;

K.  tā kā materiālu, ko pārdod valsts, kurā piemēro nodevu, valstij, kurā nepiemēro nodevu, cenu salīdzinājums liecina, ka nodevai par kopēšanu privātām vajadzībām nav būtiskas ietekmes uz preču cenām;

L.  tā kā tradicionālo un digitālo nesēju un ierakstīšanas aparatūras ražotāji un importētāji kopš Direktīvas 2001/29/EK stāšanās spēkā iesnieguši tiesā daudzas prasības gan valsts, gan Eiropas līmenī;

M.  tā kā Direktīva 2001/29/EK un Eiropas Savienības Tiesas judikatūra dalībvalstīm neprasa nodrošināt to, ka tiesību subjekti tieši saņem visu nodevas summu, kas samaksāta par kopēšanu privātām vajadzībām, un tā kā dalībvalstis var ļoti brīvi rīkoties un noteikt, ka daļa no šādas atlīdzības tiek piešķirta netieši;

N.  tā kā nodevu par kopēšanu privātām vajadzībām maksā patērētāji, iegādājoties nesēju vai ierakstīšanas un glabāšanas pakalpojumus, un tāpēc viņiem ir tiesības tikt informētiem par šādas nodevas pastāvēšanu un tās summu; tā kā nodevas summai par kopēšanu privātām vajadzībām būtu jāatspoguļo šāda aprīkojuma un pakalpojumu izmantošanu nolūkā kopēt privātām vajadzībām audio, vizuālu un audiovizuālu materiālu;

O.  tā kā nesēju un aparatūras cenas neatšķiras atkarībā no visā Savienībā piemērojamām nodevu likmēm par kopēšanu privātām vajadzībām, un tā kā gadījums Spānijā 2012. gadā apliecināja, ka pēc nodevas par kopēšanu privātām vajadzībām atcelšanas nesēju un aparatūras cenas nemainījās;

P.  tā kā dažādie veidi, kādos iekasē nodevu par kopēšanu privātām vajadzībām, tostarp attiecībā uz to, kā šīs nodevas dažādās likmes ietekmē patērētājus un vienoto tirgu; tā kā ir jāizstrādā Eiropas regulējums, kas nodrošinātu augstāku pārredzamības līmeni tiesību subjektiem, aprīkojuma ražotājiem un importētājiem, patērētājiem, kā arī pakalpojumu sniedzējiem visā Savienībā, un tā kā, lai digitālajā laikmetā nodrošinātu sistēmas stabilitāti iekšējā tirgū, būtu jāmodernizē atlaižu mehānismi daudzās dalībvalstīs un būtu jāizveido Eiropas sistēma, kas nodrošinātu vienādus nosacījumus tiesību subjektiem, patērētājiem un aprīkojuma ražotājiem un importētājiem, kā arī pakalpojumu sniedzējiem visā Savienībā;

Q.  tā kā dalībvalstīs ieviestajiem mehānismiem, kas paredzēti atbrīvošanai no nodevas un samaksātās atlīdzības atmaksāšanai, ja darbi tiek izmantoti profesionālām vajadzībām, ir jābūt efektīviem; tā kā dažās dalībvalstīs ir nepieciešami šādi pasākumi un tā kā dažās dalībvalstīs pieņemtie tiesu nolēmumi ne vienmēr tiek piemēroti;

R.  tā kā to darbu gadījumā, kas ir gan pieejami, gan nopērkami tiešsaistē, licenču piešķiršana papildina nodevu par kopēšanu privātām vajadzībām sistēmu;

S.  tā kā jo īpaši digitālajā jomā klasiskā kopēšana tiek aizstāta ar tā dēvētajiem straumēšanas modeļiem, kuros ar autortiesībām aizsargāto darbu kopijas netiek saglabātas lietotāja galaierīcē, un tādēļ šādos gadījumos jo īpaši būtu vēlams izmantot licencēšanas modeļus,

Godīga sistēma, kas jāuzlabo un jāsaskaņo

1.  atgādina, ka kultūras nozarē ir 5 miljoni darbavietu un tā rada 2,6 % no Savienības IKP, ka tā ir viens no galvenajiem Eiropas izaugsmes dzinējspēkiem un jaunu un nepārvietojamu darbavietu avots, ka tā veicina inovāciju un ka tā ir efektīvs līdzeklis cīņā pret pašreizējo recesiju;

2.  atgādina, ka autortiesību tiesību aktos cita starpā jānodrošina līdzsvars starp autoru un patērētāju interesēm; šajā sakarībā uzskata, ka visiem Eiropas patērētājiem jābūt tiesīgiem privātām vajadzībām kopēt likumīgi iegūtu saturu;

3.  tāpēc aicina Komisiju iesniegt tiesību akta priekšlikumu, lai pārskatītu Direktīvu 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā, kurā ietverts nosacījums par izņēmumu un ierobežojumu pilnīgu saskaņošanu, cita starpā arī attiecībā uz kopēšanu privātām vajadzībām;

4.  uzsver, ka pašreizējā sadrumstalotā autortiesību sistēma ir jāreformē nolūkā uzlabot piekļuvi kultūras un jaunrades saturam un palielināt tā apriti (pasaulē), tādā veidā, lai sniegtu māksliniekiem, autoriem, patērētājiem, uzņēmumiem un auditorijai iespēju gūt labumu no digitālās nozares attīstības, jauniem izplatīšanas kanāliem, jauniem uzņēmējdarbības modeļiem un citām iespējām, jo īpaši budžeta taupības pasākumu laikā;

5.  norāda, ka nodevas par kopēšanu privātām vajadzībām šobrīd ir ienākumu avots, kura nozīmība dažādām tiesību subjektu kategorijām ir atšķirīga, un ka tā nozīmība būtiski atšķiras arī dažādās dalībvalstīs;

6.  uzskata, ka kopēšanas privātām vajadzībām sistēma ir godīga sistēma, kurā ievērots līdzsvars starp izņēmumu attiecībā uz kopēšanu privātām vajadzībām un tiesību subjektu tiesībām uz taisnīgu atlīdzību, un ka būtu gudri šo sistēmu saglabāt, jo īpaši gadījumos, kad tiesību subjekti nevar tiešā veidā licencēt reproducēšanas tiesības attiecībā uz vairākām iekārtām; uzskata, ka īstermiņā nav alternatīvas šādai līdzsvarotai sistēmai; tomēr uzsver, ka ilgtermiņā nepieciešama apspriešana nolūkā nepārtraukti vērtēt kopēšanas sistēmu privātām vajadzībām, ņemot vērā digitālo tehnoloģiju un tirgus attīstību, kā arī patērētāju izturēšanos un, ja iespējams, izpētot potenciālās alternatīvas, kas atbilstu mērķim par līdzsvara atrašanu starp izņēmumu noteikšanu attiecībā uz patērētāju veiktu kopēšanu un kompensāciju autoriem;

7.  uzsver, ka valsts nodevu iekasēšanas sistēmas ir ļoti dažādas, jo īpaši attiecībā uz to, kādu veidu produktiem tiek piemērota nodeva un kāds ir šo nodevu apjoms, un ka tas var kropļot konkurenci, kā arī radīt iespēju izvēlēties labvēlīgāko tiesu iekšējā tirgū;

8.  aicina dalībvalstis un Komisiju veikt pētījumu par kopēšanas privātām vajadzībām būtiskākajiem elementiem, jo īpaši par „taisnīgas atlīdzības” jēdziena noteikšanu, kas nav skaidri noteikts Direktīvā 2001/29/EK, attiecībā uz „kaitējumu” autoram tiesību subjekta darba neatļautas pavairošanas privātām vajadzībām dēļ; aicina Komisiju vienoties par vienotu pamatu attiecībā uz to, kādiem produktiem šī nodeva piemērojama, un noteikt vienotus kritērijus attiecībā uz panākamu vienošanos par piemērojamām nodevas likmēm par kopēšanu privātām vajadzībām, lai īstenotu sistēmu, kas ir pārredzama, taisnīga un vienveidīga patērētājiem un autoriem;

Par vienreizēju iekasēšanu, patērētāju labāku informēšanu un efektīvākām atlīdzināšanas procedūrām

9.   uzskata, ka nodeva par kopēšanu privātām vajadzībām būtu jāpiemēro visam materiālam un nesējiem, ko izmanto darbu ierakstīšanai un glabāšanai privātām vajadzībām, ja kopēšanas darbības rada autoriem kaitējumu;

10.  uzsver, ka koncepcija par kopēšanu privātām vajadzībām ir skaidri jānosaka attiecībā uz visam materiālam, kā arī jānodrošina lietotājam piekļuve autortiesību aizsargātam saturam uz visiem lietotāja nesējiem pēc vienreizējas samaksas veikšanas; turklāt aicina ievērot tādas dalībvalstīs jau spēkā esošas shēmas kā izņēmumi vai atbrīvojumi no maksas un (to spēja tirgū paralēli funkcionēt) un ļaut tās paralēli izmantot tirgū?;

11.  uzskata, ka nodeva par kopēšanu privātām vajadzībām jāiekasē no ražotājiem vai importētājiem; norāda — ja nodeva tiktu iekasēta no mazumtirgotājiem, tas radītu pārāk lielu administratīvo slogu izplatītājiem, kas ir MVU, un mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijām;

12.  iesaka pārrobežu darījumu gadījumā nodevas par kopēšanu privātām vajadzībām iekasēt dalībvalstī, kurā ir pastāvīgā dzīves vieta galapatērētājam, kas produktu iegādājies, kā tas noteikts iepriekš citētajā spriedumā lietā Nr. C–462/09 (Opus);

13.  tālab uzskata – lai nepieļautu jebkādus dubultus maksājumus pārrobežu darījumu gadījumā, būtu jānodrošina, ka nodevas par kopēšanu privātām vajadzībām par to pašu produktu dalībvalsts kolektīvās pārvaldības organizācijai būtu iespējams iekasēt tikai vienu reizi un ka pārmaksātās nodevas kādā citā dalībvalstī, kas nav galapatērētāja dalībvalsts, būtu jāatlīdzina;

14.  uzskata, ka dalībvalstīm, kurās pašlaik iekasē vai piemēro nodevas, ir jāvienkāršo un jāsaskaņo šo maksājumu tarifi;

15.  aicina visas dalībvalstis vienkāršot nodevu noteikšanas procedūras un tās taisnīgi noteikt kopā ar visām ieinteresētajām personām, lai nodevas būtu objektīvas;

16.  uzsver, ka ir svarīgi patērētājus vairāk informēt par to, kāda nozīme nodevas par kopēšanu privātām vajadzībām sistēmai ir atlīdzības nodrošināšanā izpildītājiem un kultūras izplatīšanā; mudina dalībvalstis un tiesību subjektus īstenot kampaņas, kuras informē par nodevas par kopēšanu privātām vajadzībām pozitīvo ietekmi;

17.  uzskata, ka patērētāji jāinformē par viņu maksāto nodevu summu, mērķi un izmantošanu; attiecīgi iesaka Komisijai un dalībvalstīm apspriesties ar ražotājiem, importētājiem, mazumtirgotājiem un patērētāju apvienībām, lai panāktu, ka šī informācija patērētajiem ir nepārprotami pieejama;

18.  mudina dalībvalstis pieņemt pārredzamākus noteikumus attiecībā uz atbrīvojumu no maksas kopēšanai profesionālām vajadzībām, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru šajā gadījumā, tostarp arī praktiski, netiek piemērotas nodevas par kopēšanu privātām vajadzībām;

19.  prasa dalībvalstīm nodrošināt, ka nodevas par kopēšanu privātām vajadzībām nekad nav jāmaksā gadījumos, kad minētie nesēji tiek izmantoti profesionālām vajadzībām, un ka dažādās sistēmas nodevu par kopēšanu profesionālām vajadzībām atmaksāšanai tiek aizstātas ar sistēmām, kas garantē, ka šiem lietotājiem nodeva vispār nav jāmaksā;

Izmantojuma pārredzamība

20.  atzinīgi vērtē nesen pieņemto Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu par autortiesību un blakustiesību kolektīvo pārvaldījumu, kurā atbalstīta tās atlīdzības plūsmu labāka pārredzamība, ko saņēmušas, sadalījušas un tiesību subjektiem izmaksājušas mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, piemēram, publicējot tādu gada pārredzamības ziņojumu, kurā ietverts īpašs ziņojums par iekasēto summu izlietojumu sociālajām un kultūras vajadzībām;

21.  aicina dalībvalstis nodrošināt lielāku pārredzamību par to summu piešķiršanu, kas iegūtas no nodevām par kopēšanu privātām vajadzībām;

22.  prasa dalībvalstīm paredzēt, ka vismaz 25 % no summām, kas iegūtas, iekasējot atlīdzību par kopēšanu privātām vajadzībām, jāizlieto jaunrades un izpildītājmākslas atbalstam un radīšanai;

23.  aicina dalībvalstis publicēt ziņojumus, kuros atvērtā formā aprakstīts šis izlietojums, un interpretējamus datus;

24.  mudina kultūras un izpildītājmākslas pasākumu organizatorus, nodevas par kopēšanu privātām vajadzībām saņēmējus, vairāk informēt mērķauditoriju par šīm subsīdijām;

Aizsardzības tehniskie līdzekļi

25.  norāda, ka izņēmums attiecībā uz kopēšanu privātām vajadzībām sniedz iedzīvotājiem tiesības brīvi kopēt savus mūzikas un audiovizuālo darbu krājumus no viena nesēja vai multivides materiāla citā, neprasot atļauju tiesību subjektiem, ja vien kopijas paredzētas privātai lietošanai;

26.  uzskata, ka jo īpaši digitālajā laikmetā būtu jāatļauj izmantot tehniskos aizsardzības līdzekļus, lai atkal radītu līdzsvaru starp kopēšanas brīvību attiecībā uz kopēšanu privātām vajadzībām un ekskluzīvām kopēšanas tiesībām;

27.  uzsver, ka tehniskie aizsardzības pasākumi nedrīkst radīt šķēršļus patērētāju īstenotai kopiju tirdzniecībai vai taisnīgas atlīdzības izmaksai tiesību subjektiem par kopēšanu privātām vajadzībām;

Licences

28.  konstatē – neskatoties uz to, ka reizēm tiek veikta darbu straumēšana, tomēr turpinās lejupielāde, uzglabāšana un kopēšana privātām vajadzībām ; uzskata, ka sistēma nodevām par kopēšanu privātām vajadzībām joprojām ir nozīmīga tiešsaistes vidē; tomēr uzsver, ka licencēšanas modeļiem vienmēr būtu jādod priekšroka, ja ar autortiesībām aizsargātie darbi nav pieejami, nodrošinot labuma gūšanu visiem tiesību subjektiem nesējos un ierīcēs;

29.  tādējādi uzsver, ka izņēmuma attiecībā uz kopēšanu privātām vajadzībām mērķis ir piemērot to noteiktiem tiešsaistes pakalpojumiem, tostarp noteiktiem mākoņdatošanas pakalpojumiem;

Jauni uzņēmējdarbības modeļi digitālajā vidē

30.  prasa Komisijai izvērtēt, kā kopēšanas privātām vajadzībām sistēmu ietekmē mākoņpakalpojumi, kas piedāvā iespēju reproducēt un glabāt darbus privātām vajadzībām, ar mērķi noteikt, vai un kā šādos gadījumos šīs privātām vajadzībām paredzētās aizsargāto darbu kopijas būtu jāņem vērā kompensācijas mehānismos;

o
o   o

31.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

(1) OV L 167, 22.6.2001., 10. lpp.