Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2014. gada 13. marts - Strasbūra
Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonds ***I
 Honkongas starptautiskā konvencija par kuģu drošu un videi nekaitīgu pārstrādi ***
 ECB, Komisijas un SVF loma un darbības attiecībā uz euro zonas programmas valstīm
 Nodarbinātības un sociālie aspekti, kas saistīti ar ECB, Komisijas un SVF lomu un darbībām
 Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonds un Iekšējās drošības fonds (vispārējie noteikumi) ***I
 Iekšējās drošības fonds (policijas sadarbība, noziedzības novēršana un apkarošana un krīžu pārvarēšana) ***I
 Iekšējās drošības fonds (ārējās robežas un vīzas) ***I
 Vienādi augsta līmeņa tīklu un informācijas drošība ***I
 Savienības programma finanšu pārskatu un revīzijas jomā laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam ***I
 Radioiekārtas ***I
 Vispārējās pamatnostādnes attiecībā uz 2015. gada budžetu — III iedaļa
 Krievijas iebrukums Ukrainā
 Lisabonas līguma īstenošana attiecībā uz Eiropas Parlamentu
 Īpašuma un labklājības celšanas loma nabadzības izskaušanā un ilgtspējīgas attīstības veicināšanā
 Attīstības politikas saskaņotība
 ES prioritātes saistībā ar ANO Cilvēktiesību padomes 25. sesiju
 Krievija — Bolotnaja laukuma notikumos iesaistīto demonstrantu notiesāšana
 Apspriežu sākšana par Ugandas un Nigērijas līdzdalības apturēšanu Kotonū nolīgumā, ņemot vērā nesen pieņemtos tiesību aktus par homoseksualitātes kriminalizāciju
 Drošība un cilvēku tirdzniecība Sinajā

Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonds ***I
PDF 287kWORD 114k
Rezolūcija
Teksts
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2014. gada 13. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Patvēruma un migrācijas fondu (COM(2011)0751 – C7-0443/2011 – 2011/0366(COD))
P7_TA(2014)0237A7-0022/2014

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2011)0751),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 78. panta 2. punktu un 79. panta 2. un 4. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija iesniedza Parlamentam priekšlikumu (C7–0443/2011),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 11. jūlija atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2012. gada 18. jūlija atzinumu(2),

–  ņemot vērā 2013. gada 17. janvāra lēmumu par iestāžu sarunu sākšanu un mandātu iestāžu sarunām attiecībā uz priekšlikumu(3),

–  ņemot vēra Padomes pārstāvja 2013. gada 20. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas un Budžeta komitejas atzinumus (A7-0022/2014),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  apstiprina savus paziņojumus, kas pievienoti šai rezolūcijai;

3.  pieņem zināšanai Padomes paziņojumu un Komisijas paziņojumus, kas pievienoti šai rezolūcijai;

4.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, Eiropas Patvēruma atbalsta birojam un dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2014. gada 13. martā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2014, ar ko izveido Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu, groza Padomes Lēmumu 2008/381/EK un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumus Nr. 573/2007/EK un Nr. 575/2007/EK un Padomes Lēmumu 2007/435/EK

P7_TC1-COD(2011)0366


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 516/2014.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

Eiropas Parlamenta paziņojumi

LESD 80. pants:

Eiropas Parlaments, ņemot vērā nepieciešamību savlaicīgi pieņemt šo regulu, lai no 2014. gada sākuma īstenotu Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu (Fonds), nolūkā panākt vienošanos šajā sakarībā un ņemot vērā Padomes nepiekāpīgo nostāju, ir akceptējis iepriekš izklāstīto saskaņoto regulas tekstu. Tomēr Eiropas Parlaments atgādina savu nostāju — kura ir saglabājusies nemainīga visās sarunās par šo regulu — atbilstīgais Fonda juridiskais pamats ir LESD 80. panta otrais teikums kā kopējais juridiskais pamats. Šis juridiskais pamats ir izstrādāts, lai īstenotu solidaritātes principu, kā izklāstīts LESD 80. panta pirmajā teikumā. Šo solidaritātes principu Fonds konkrētāk īsteno ar saviem noteikumiem par starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju un tās saņēmēju pārsūtīšanu (7. un 18. pants) un noteikumiem par pārcelšanu (17. pants). Eiropas Parlaments uzsver to, ka šīs regulas pieņemšana nekādā ziņā neskar daudzus juridiskos pamatus, kas turpmāk būs pieejami vienam no likumdevējiem, jo īpaši attiecībā uz LESD 80. pantu.

Iekšējā pārvietošana:

Lai iekšējo pārvietošanu veicinātu kā solidaritātes instrumentu un uzlabotu ar iekšējo pārvietošanu saistītos apstākļus, Eiropas Parlaments aicina Eiropas Patvēruma atbalsta biroju (EPAB) sadarbībā ar Eiropas Komisiju izstrādāt iekšējās pārvietošanas rokasgrāmatu un metodiku, apzinot dalībvalstu labāko praksi iekšējās pārvietošanas jomā, tostarp iekšējās organizācijas sistēmas un uzņemšanas un integrācijas apstākļus. Lai radītu stimulu iekšējai pārvietošanai un atvieglotu iekšējās pārvietošanas darbības iesaistītajām dalībvalstīm, Eiropas Parlaments aicina arī EPAB sniegt specifiskas zināšanas par iekšējo pārvietošanu un sadarbībā ar Eiropas Komisiju (EK) koordinēt iekšējās pārvietošanas jomas ekspertu tīklu, kurš varētu regulāri rīkot tehniskas sanāksmes par konkrētiem praktiskiem un ar likumdošanu saistītiem jautājumiem, kā arī sniegt atbalstu saistībā ar Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda izmantošanu iekšējās pārvietošanas mērķiem. Eiropas Parlaments prasa EK uzraudzīt patvēruma sistēmas attīstību un uzlabojumus dalībvalstīs, kas izmanto iekšējās pārvietošanas pasākumus, un regulāri ziņot par tiem.

Padomes paziņojums

LESD 80. pants:

Padome uzsver to, cik būtisks ir solidaritātes princips un atbildības taisnīga sadalījuma princips, kuriem saskaņā ar LESD 80. pantu ir jāpiešķir saistošs spēks Savienības tiesību aktos, kurus pieņem saskaņā ar LESD nodaļu par robežkontroles, patvēruma un imigrācijas politiku. Regula, ar ko izveido Patvēruma un migrācijas fondu, ietver pienācīgus pasākumus, lai minētie principi stātos spēkā. Tomēr Padome atkārtoti pauž uzskatu, ka LESD 80. pantu nevar izmantot par juridisko pamatu ES tiesību izpratnē. Minētajā nodaļā vienīgi LESD 77. panta 2. un 3. punkts, 78. panta 2. un 3. punkts un 79. panta 2., 3. un 4. punkts ietver juridiskos pamatus, kuri dod tiesības attiecīgajām ES iestādēm pieņemt ES tiesību aktus.

Komisijas paziņojumi

LESD 80. pants

Lai sekmētu kompromisu un lai nodrošinātu priekšlikuma nekavējošu pieņemšanu, Komisija atbalsta galīgo redakciju, tomēr tā norāda, ka tas neskar tās iniciatīvas tiesības attiecībā uz juridiskā pamata izvēli, jo īpaši attiecībā uz turpmāko LESD 80. panta lietojumu.

Eiropas migrācijas tīkls (EMT)

Lai sekmētu kompromisu, Komisija atbalsta 23. panta galīgo redakciju, kas nodrošina nepārtrauktu finansiālu atbalstu Eiropas Migrācijas tīkla darbībām, saglabājot tā pašreizējo struktūru, mērķus un pārvaldību, kā tas noteikts Padomes 2008. gada 14. maija Lēmumā 2008/381/EK. Tomēr Komisija norāda, ka tas neskar tās iniciatīvas tiesības attiecībā uz šā tīkla izveidi un darbības visaptverošāku pārskatīšanu nākotnē, kā tas paredzēts Komisijas sākotnējā priekšlikuma 23. pantā.

(1)OV C 299, 4.10.2012., 108. lpp.
(2)OV C 277, 13.9.2012., 23. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0020.


Honkongas starptautiskā konvencija par kuģu drošu un videi nekaitīgu pārstrādi ***
PDF 270kWORD 35k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 13. marta normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai dalībvalstis Eiropas Savienības interesēs ratificētu 2009. gada Honkongas starptautisko konvenciju par kuģu drošu un videi nekaitīgu pārstrādi vai pievienotos tai (15902/2013 – C7-0485/2013 – 2012/0056(NLE))
P7_TA(2014)0238A7-0166/2014

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (15902/2013),

–  ņemot vērā 2009. gada Honkongas starptautisko konvenciju par kuģu drošu un videi nekaitīgu pārstrādi,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Regulu (ES) Nr. 1257/2013 par kuģu pārstrādi un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1013/2006 un Direktīvu 2009/16/EK(1),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 192. panta 1. punktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) punktu un 8. punktu (C7‑0485/2013),

–  ņemot vērā Reglamenta 81. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu, 81. panta 2. punktu un 90. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ieteikumu (A7-0166/2014),

1.  sniedz piekrišanu Padomes lēmuma projektam;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 330, 10.12.2013., 1. lpp.


ECB, Komisijas un SVF loma un darbības attiecībā uz euro zonas programmas valstīm
PDF 387kWORD 184k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 13. marta rezolūcija par izpētes ziņojumu par trijotnes (ECB, Komisijas un SVF) lomu un darbībām attiecībā uz euro zonas programmas valstīm (2013/2277(INI))
P7_TA(2014)0239A7-0149/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 7. pantu un 136. pantu, lasot to apvienojumā ar 121. pantu, un 174. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību un īpaši tā 3. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Regulu (ES) Nr. 472/2013 par to euro zonas dalībvalstu ekonomiskās un budžeta uzraudzības pastiprināšanu, kurās ir vai kurām draud nopietnas finanšu stabilitātes grūtības(1),

–  ņemot vērā Līgumu, ar ko nodibina Eiropas Stabilizācijas mehānismu (ESM),

—  ņemot vērā tā 2010. gada 16. jūnija rezolūciju par stratēģiju „ES 2020”(2),

–  ņemot vērā 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par Eiropas Ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu — 2013. gada prioritāšu īstenošana(3),

–  ņemot vērā 2013. gada 4. jūlija rezolūciju par Eiropas Parlamenta prioritātēm saistībā ar Komisijas 2014. gada darba programmu(4),

–  ņemot vērā 2013. gada 12. jūnija rezolūciju par Eiropas demokrātijas nostiprināšanu turpmākajā Ekonomikas un monetārajā savienībā (EMS)(5),

–  ņemot vērā 2012. gada 20. novembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par Eiropadomes, Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas un Eurogrupas priekšsēdētāju ziņojumu „Virzība uz patiesu ekonomikas un monetāro savienību”(6),

–  ņemot vērā 2011. gada 6. jūlija rezolūciju par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi — ieteikumi veicamajiem pasākumiem un iniciatīvām(7),

–  ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi — ieteikumi veicamajiem pasākumiem un iniciatīvām (vidusposma ziņojums)(8),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Budžeta kontroles komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumus (A7‑0149/2014),

A.  tā kā trijotni, kuras sastāvā ir Eiropas Komisija, Eiropas Centrālā banka (ECB) un Starptautiskais Valūtas fonds (SVF), 2010. gada 25. martā izveidoja euro zonas valstu un valdību vadītāji, lai izveidotu kopīgu programmu un sniegtu Grieķijai ar nosacījumiem saistītus divpusējus aizdevumus, tādējādi balstoties arī uz Ecofin padomes ieteikumiem, un kura kopš tā laika darbojas arī Portugālē, Īrijā un Kiprā; tā kā euro zonas finanšu ministriem ir būtiska līdzdalība lēmumos par divpusējo aizdevumu aspektiem;

B.  tā kā šī trijotne un tās nozīme ir apstiprināta Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Regulā (ES) Nr. 472/2013 un minēta ESM līgumā;

C.  tā kā Eiropas Savienības Tiesa (EST) savā spriedumā lietā „Pringle pret Īriju” (Lieta C-370/12) ir apstiprinājusi, ka Komisijai un Eiropas Centrālajai bankai (ECB) var uzticēt uzdevumus, kas tām paredzēti ESM līgumā;

D.  tā kā trijotnē Komisijai, darbojoties kā euro zonas dalībvalstu pārstāvei, ir uzticēts veikt sarunas par finanšu atbalsta nosacījumiem euro zonas dalībvalstīm „sadarbībā ar ECB” un, „kur vien iespējams, kopā ar SVF”, šis finansiālais atbalsts turpmāk „ES un SVF atbalsts”, savukārt Padome ir politiski atbildīga par makroekonomikas korekciju programmu apstiprināšanu; tā kā katrs trijotnes loceklis ievēro savu procedūru;

E.  tā kā trijotne līdz šim ir bijusi pamatstruktūra sarunās starp oficiālajiem līdzekļu aizdevējiem un saņēmēju valstu valdībām, kā arī ekonomikas korekciju programmu īstenošanas pārbaudēs; tā kā Eiropas puses vārdā ar Eiropas Finanšu stabilitātes instrumenta (EFSI) un Eiropas Stabilizācijas mehānisma (ESM) atbalstu galīgos lēmumus par finansiālo atbalstu un tās nosacījumiem pieņem Eurogrupa, un tādēļ ir politiski atbildīga par šīm programmām;

F.  tā kā tika panākta plaša politiska vienošanās nepieļaut dalībvalstu saistību haotisku neizpildīšanu ES un it sevišķi euro zonā, lai novērstu ekonomisko un sociālo haosu, kas novestu pie nespējas izmaksāt pensijas un civildienesta ierēdņu algas, kā arī pie smagas negatīvas ietekmes uz ekonomiku, banku sistēmu un sociālo labklājību papildus tam, ka valstīm ilgstoši tiktu pilnībā liegta pieeja kapitāla tirgiem;

G.  tā kā trijotne kopā ar attiecīgo dalībvalsti ir atbildīga arī par Eurogrupas oficiālo lēmumu sagatavošanu;

H.  tā kā vairākas euro zonai nepiederīgas dalībvalstis jau saņēmušas vai patlaban saņem ES un SVF atbalstu saskaņā ar LESD 143. pantu;

I.  tā kā ES un tās dalībvalstis izveidoja vairākus ad hoc mehānismus, lai sniegtu finansiālu atbalstu euro zonas valstīm, vispirms ar divpusējiem aizdevumiem, tostarp arī no vairākām valstīm ārpus euro zonas, pēc tam ar pagaidu ārkārtas fondu, konkrēti Eiropas Finanšu stabilitātes instrumenta (EFSI) un Eiropas finanšu stabilizācijas mehānisma (EFSM), starpniecību, kas izveidoti grūtībās nonākušo ES dalībvalstu vajadzībām, un visbeidzot ar Eiropas Stabilizācijas mehānisma (ESM) starpniecību, kam bija jāaizstāj visi citi mehānismi;

J.  tā kā Tiesa, atsaucoties uz ESM līguma 13. panta 3. punktu, nesen (Pringle lietā) ir apstiprinājusi, ka Komisijai ar savu iesaistīšanos ESM līgumā ir pienākums „sekmēt vispārējās Savienības intereses” un „nodrošināt ESM noslēgto Saprašanās memorandu saderību ar Eiropas Savienības tiesībām”;

K.  tā kā EST Pringle lietā ir arī nospriedusi, ka ESM atbilst LESD un paver iespējas šā mehānisma integrēšanai acquis communautaire, ciktāl to atļauj Līgumu noteikumi;

L.  tā kā saprašanās memorands saskaņā ar definīciju ir attiecīgās dalībvalsts un trijotnes vienošanās, kura panākta sarunās un ar kuru dalībvalsts apņemas veikt vairākus konkrētus pasākumus apmaiņā pret finansiālu atbalstu; tā kā Komisija saprašanās memorandu paraksta euro zonas finanšu ministru vārdā; tā kā tomēr sabiedrībai nav zināms, kā praktiski norisinājās sarunas starp trijotni un attiecīgo dalībvalsti, un turklāt nav pārredzamības, kā dalībvalsts, kura lūdz atbalstu, var ietekmēt sarunu rezultātus; tā kā ESM līgumā ir paredzēts, ka no dalībvalsts, kas lūdz atbalstu no ESM, sagaida, ka tā, ja iespējams, vērsīsies ar lūgumu pēc atbalsta arī pie SVF;

M.  tā kā finanšu atbalsta kopuma kopējam apjomam visās četrās programmās tāpat arī programmu darbības ilgumam, veidam un kontekstam vēl nav precedenta, radot nevēlamu situāciju, kurā atbalsts ir gandrīz pilnīgi aizstājis parasto finansējumu, ko nodrošina tirgi; tādējādi, pārvietojot lielus programmā iesaistītā valsts parāda apjomus no privātā sektora bilances uz publiskā sektora bilanci, aizsargā banku nozari pret zaudējumiem;

N.  tā kā EST spriedumā Pringle lietā ir noteikusi, ka LESD 125. pantā paredzētais aizliegums nodrošina, ka dalībvalstīm, uzņemoties parādu, ir jāievēro tirgus loģika, jo tai vajadzētu šīs valstis mudināt saglabāt budžeta disciplīnu, un ka šīs disciplīnas ievērošana Savienības līmenī veicina augstāka mērķa sasniegšanu, proti, monetārās savienības finansiālās stabilitātes saglabāšanu; tomēr EST uzsver, ka LESD 125. pants neaizliedz vienai vai vairākām dalībvalstīm piešķirt finansiālu atbalstu dalībvalstij, kura saglabā atbildību par savām saistībām attiecībā pret saviem kreditoriem, ja šāda atbalsta nosacījumi ir tādi, kas mudina šo dalībvalsti īstenot pareizu budžeta politiku;

O.  tā kā finanšu krīze ir novedusi pie ekonomikas un sociālās krīzes; tā kā ekonomiskajam stāvoklim un nesenajiem notikumiem ir bijusi nopietna un iepriekš neparedzēta ietekme uz nodarbinātības kvantitāti un kvalitāti, piekļuvi kredītiem, ienākumu līmeni, sociālo aizsardzību, veselības aizsardzības un vides standartiem, kuru nepārprotams rezultāts ir ekonomiska un sociāla rakstura sarežģījumi; tā kā bez ES un SVF finansiālā atbalsta šīs negatīvās parādības stāvokli pasliktinātu vēl daudz vairāk un tā kā rīcība Eiropas līmenī palīdzējusi novērst situācijas tālāku pasliktināšanos;

P.  tā kā LESD 151. pantā ir noteikts, ka ES un tās dalībvalstu rīcībai ir jāatbilst sociālajām pamattiesībām, kas noteiktas 1961. gada Eiropas Sociālajā hartā un 1989. gada Kopienas Hartā par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām, lai cita starpā uzlabotu sociālo dialogu;

Q.  tā kā LESD 152. pantā ir noteikts, ka „Savienība atzīst un savā līmenī veicina sociālo partneru lomu, ņemot vērā valstu sistēmu dažādību” un „tā veicina dialogu sociālo partneru starpā , ievērojot viņu autonomiju”;

R.  tā kā dažās dalībvalstīs pakalpojumu lietotājiem pieaug maksa par pakalpojumiem, kas nozīmē, ka daudzi cilvēki vairs nevar atļauties atbilstīgu pakalpojumu līmeni, lai nodrošinātu savas pamatvajadzības, tostarp piekļuvi neatliekamai veselības aprūpei;

S.  tā kā Grieķijai paredzēto darba grupu izveidoja, lai stiprinātu tādu Grieķijas valsts pārvaldes strukturālo reformu plānošanu, īstenošanu un izpildīšanu, kurām jāuzlabo ekonomikas un pārvaldības funkcionēšana un jārada nosacījumi ilgtspējīgai atveseļošanai un darbavietu radīšanai, kā arī jāpaātrina ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda finansējuma apgūšana Grieķijā un jānodrošina būtiski nepieciešamie resursi ieguldījumu finansēšanai;

T.  tā kā 2012. gada 20. novembra rezolūcijā Parlaments aicināja ES iestādes, kas ir trijotnes dalībnieces, piemērot augstus standartus attiecībā uz demokrātisku pārskatatbildību Savienības un valstu līmenī; tā kā šāda pārskatatbildība ir sevišķi svarīga atbalsta programmu ticamībai, un tai nepieciešama valstu parlamentu ciešāka iesaistīšanās un trijotnes locekļiem no ES pirms savu pienākumu, kuru veikšanai ir piešķirtas atbilstīgas pilnvaras, pirms pienākumu uzņemšanās Eiropas Parlamentam sākotnēji, un tad regulāri tam jāsniedz pārskati, bet Parlaments veic paveiktā demokrātisku pārbaudi;

U.  tā kā programmas bija paredzētas, lai nepieļautu haotisku maksātnespēju un lai apturētu spekulāciju ar valstu parādiem; tā kā vidēja termiņa mērķis bija nodrošināt, lai nauda, kas bija aizdota, tiktu atmaksāta, tādējādi nepieļautu lielu finansiālu zaudējumu nastu, kas tiktu uzkrauta to valstu nodokļu maksātājiem, kuras sniedz atbalstu un garantē finanšu līdzekļus; tā kā šim mērķim ir nepieciešams, lai programma nodrošinātu ilgtspējīgu izaugsmi un efektīvu parāda samazināšanu vidējā termiņā un ilgtermiņā; tā kā programmas nebija piemērotas, lai visaptveroši koriģētu makroekonomikas nelīdzsvarotību, kas dažkārt bija veidojusies vairāku desmitgažu laikā,

Ekonomikas stāvoklis programmās iesaistītajās valstīs krīzes sākumā

1.  uzskata, ka konkrētie krīzes izraisītāji visās četrās dalībvalstīs bija dažādi, lai gan ir novērojamas kopīgas iezīmes, piemēram, kapitāla ieplūdes straujš pieaugums un makroekonomikas nelīdzsvarotības rašanās ES gados pirms krīzes; uzsver, ka izšķirīga loma bijusi pārmērīgam privātā sektora un/vai valsts parādam, kas sasniedzis līmeni, kurā tas vairs nav ilgtspējīgs, finanšu tirgu pārmērīgai atbildes reakcijai līdz ar spekulāciju un konkurētspējas zaudēšanu, un nevienu no šiem faktoriem nevarēja novērst ar esošo ES ekonomikas pārvaldības regulējumu; turklāt atzīmē, ka visos gadījumos valsts parāda krīzes bijušas cieši saistītas ar vispārējo finanšu krīzi vāja regulējuma un finanšu sektora bezatbildīgas rīcības dēļ;

2.  norāda, ka Eiropas publisko finanšu stāvoklis bija slikts jau pirms krīzes un ka kopš 70.‑ajiem gadiem vairāku ES notikušu ekonomikas lejupslīžu ietekmē dalībvalstu valsts parāds pamazām palielinājās; atzīmē, ka sanācijas plānu izmaksas, nodokļu ieņēmumu samazināšanās un augstie sociālie izdevumi ir palielinājuši valsts parādu un tā daļu no IKP visās dalībvalstīs, lai gan dažādā līmenī visā ES;

3.  atgādina savstarpēji saistītu vājo vietu „trijstūri”, kur dažu dalībvalstu nelīdzsvarotā fiskālā politika palielināja pirmskrīzes budžeta deficītu un finanšu krīze ievērojami veicināja šī deficīta turpmāku pieaugumu, kas izraisīja spriedzi dažu dalībvalstu valsts parāda tirgos;

4.  norāda, ka nesen pieredzētā finanšu, ekonomikas un banku krīze ir bijusi smagākā krīze kopš Otrā pasaules kara; atzīst, ka bez Eiropas līmeņa rīcības krīzei būtu varējušas būt vēl smagākas sekas; šajā saistībā norāda, ka bijušais ECB prezidents Trichet atklātajā uzklausīšanā ir norādījis, ka bez ātras un spēcīgas rīcības valsts parāda krīze būtu varējusi izraisīt 1929. gada lielās depresijas mēroga krīzi;

5.  norāda, ka pirms ES un SVF atbalsta programmas īstenošanas, ko uzsāka 2010. gada pavasarī, divi iemesli bažām bija Grieķijas valsts finanšu „kredītnespēja” un „ilgtspējības trūkums”, ko izraisīja Grieķijas ekonomikas konkurētspējas pastāvīga samazināšanās un ilgstošas fiskālās kļūdas, kā arī neapdomīga fiskālā politika, kuras dēļ samazinājās uzņēmumu ienākuma nodokļa iekasēšana, 2009. gadā valsts budžeta deficītam sasniedzot 15,7 % IKP no -6.5 % 2007. gadā, un parāda attiecībai pret IKP turpinot pieaugt kopš 2003. gada, kad tā bija 97,4 %, 2009. gadā sasniedzot 129,7 % un 2012. gadā attiecīgi 156,9 %; uzskata, ka problemātisko situāciju Grieķijā izraisīja arī statistikas datu viltošana gados pirms programmas ieviešanas; atzinīgi vērtē Grieķijas valdības mērķtiecīgo rīcību, lai steidzami un efektīvi atrisinātu šīs problēmas, tostarp neatkarīgas Grieķijas Statistikas iestādes izveidošanu 2010. gada martā; atzīmē, ka statistikas datu viltošanas pakāpeniskai atklāšanai Grieķijā bija ietekme uz nepieciešamību pārskatīt multiplikatorus, prognozes un ierosinātos pasākumus; atgādina, ka, pateicoties Eiropas Parlamenta uzstājībai, Eurostat (Eiropas Savienības Statistikas birojs) tagad ir uzticētas pilnvaras un piešķirti līdzekļi, lai nodrošinātu stabilu pamatu ticamu un objektīvu statistikas datu iegūšanai;

6.  norāda, ka Grieķijā lejupslīde sākās 2008. gada ceturtajā ceturksnī; norāda, ka sešos ceturkšņos no septiņiem valsts IKP pieauguma līmenis ir bijis negatīvs, kas noveda pie tā, ka bija jāuzsāk atbalsta programma; norāda, ka pastāv cieša saistība starp finanšu krīzes sekām un valdības parāda palielināšanos no vienas puses, un starp valsts parāda palielināšanos un ciklisko lejupslīdi no otras, valsts parādam palielinoties no EUR 254,7 miljardiem 2008. gada trešā ceturkšņa beigās līdz EUR 314,1 miljardam 2010. gada otrā ceturkšņa beigās;

7.  atzīmē, ka pēc Grieķijas valdības lūguma sniegt finansiālu atbalstu 2010. gada aprīlī tirgi sāka pārvērtēt citu euro zonas dalībvalstu ekonomisko pamatu un maksātspēju, un šā procesa rezultātā radusies spriedze ap Portugāles valsts obligācijām palielināja Portugāles refinansēšanas izmaksas līdz ilgtnespējīgam līmenim;

8.  atzīmē, ka valdības sākotnēji izmantotie ekonomiskie dati sarunu laikā bija jāpārskata;

9.  norāda, ka pirms ES un SVF atbalsta programmas īstenošanas sākuma Portugāles ekonomikā jau vairākus gadus bija zems IKP un ražīguma pieaugums, kā arī lielas kapitāla ieplūdes un ka šīs tendences kopā ar to, ka izdevumi, it sevišķi diskrecionārie izdevumi, nemitīgi pārsniedza IKP izaugsmi, un globālās finanšu krīzes ietekme radīja lielu fiskālo deficītu un augstu valsts un privātā parāda līmeni, līdz ar Grieķijas krīzes izplatīšanos kāpināja Portugāles refinansēšanas izmaksas kapitāla tirgos līdz ilgtnespējīgam līmenim, būtībā liedzot publiskajam sektoram piekļuvi šiem tirgiem; uzsver, ka 2010. gadā, pirms 2011. gada 7. aprīlī novēloti tika prasīts finansiālais atbalsts, Portugāles izaugsmes līmenis bija samazinājies līdz 1,9 %, tās fiskālais deficīts sasniedza 9,8 % (2010. g.), tās parāda līmenis sasniedza 94 % (2010. g.) un tās tekošā konta deficīts sasniedza 10,6 % no IKP, bet bezdarba līmenis bija 12 %; šajā saistībā norāda, ka kopējie makroekonomikas pamatrādītāji ļoti strauji pasliktinājās no pieņemami labiem līmeņiem 2007. gadā pirms krīzes, kad Portugāles izaugsmes līmenis sasniedza 2,4 %, tās fiskālais deficīts bija 3,1 %, tās parāda līmenis 62,7 % un tās tekošā konta deficīts 10,2 % IKP, bet bezdarba līmenis bija 8,1 %, līdz dziļai un bezprecedenta lejupslīdei;

10.  norāda, ka pirms ES un SVF atbalsta programmas īstenošanas sākuma Īrijas ekonomika bija tikko pārcietusi vēl nepieredzēta apjoma banku un ekonomisko krīzi, kas lielā mērā izrietēja no ASV „paaugstināta riska kredītu krīzes” ietekmes uz Īrijas finanšu nozari, bezatbildīgas riska uzņemšanās no Īrijas banku puses un ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru plašās izmantošanas, kas pēc vispārējās garantijas un tai sekojošajiem glābšanas pasākumiem būtībā liedza publiskajam sektoram piekļuvi kapitāla tirgiem un 2009. gadā izraisīja Īrijas IKP pazemināšanos par 6,4 % (par 1,1 % 2010. gadā), salīdzinot ar pozitīvo izaugsmes līmeni 5 % IKP 2007. gadā; bezdarba līmenis palielinājās no 4,7 % 2007. gadā līdz 13,9 % 2010. gadā, bet visnelabvēlīgāko ietekmi radīja valsts maksājumu bilances deficīts, kurš 2010. gadā bija 30,6 % salīdzinājumā ar pārpalikumu (0,2 %) 2007. gadā, kura iemesls bija Īrijas valdības sniegtais atbalsts banku sektoram; konstatē, ka banku krīzē daļēji vainojams nepiemērots regulējums, pārāk zemas nodokļu likmes un pārmērīgi lielais banku sektors; atzīst, ka Īrijas banku privātos zaudējumus ietvēra Īrijas valsts parāda bilancē, lai nepieļautu Īrijas banku sistēmas sabrukumu un arī iespējami mazinātu kaitīgas ietekmes izplatīšanās riskus visā euro zonā, un ka Īrijas valdība un tās iedzīvotāji, reaģējot uz savu banku krīzi, rīkojās Savienības plašākās interesēs; turklāt norāda, ka desmitgadē pirms atbalsta programmas īstenošanas Īrijas ekonomikā bija iestājies ilgstošs negatīvu reālo procentu likmju periods;

11.  norāda, ka pirms krīzes Īrijā nebija fiskālās nelīdzsvarotības un ka valsts parāda līmenis pirms krīzes bija ārkārtīgi zems; uzsver arī darba tirgus lielo elastību pirms krīzes; atzīmē, ka trijotne sākotnēji pieprasīja pazemināt algas; vērš uzmanību uz ilgtnespējīgo banku darbības modeli un uz nodokļu sistēmu, kura ir pārāk lielā mērā atkarīga no nodokļiem par nekustamo īpašumu un aktīviem, un valsts zaudē ienākumus, kad plīst nekustamo īpašumu un aktīvu burbuļi;

12.  norāda, ka laikā, kad nebija pieejama iekšējā rekapitalizācija, apmēram 40 % Īrijas IKP nodokļu maksātāji iepludināja banku sektorā, kas trijotnes vidē izraisīja plašas debates;

13.  aicina pilnībā īstenot ES vadītāju 2012. gada jūnija apņemšanos pārraut apburto loku starp bankām un valsts parādu un turpināt pētīt situāciju Īrijas finanšu sektorā tā, lai būtiski mazinātu banku parāda slogu Īrijā;

14.  norāda uz to, ka tad, kad Grieķija nonāca pie privātā sektora iesaistīšanas, netika pietiekami apsvērtas tālejošās sekas uz Kipras banku sistēmu, kas tās ilgtnespējīgā darbības modeļa dēļ stāvēja sabrukuma priekšā, un tika ierosināts atkal aizsargāt dažu lielāko dalībvalstu aktīvus;

15.  norāda, ka 2011. gada maijā Kipra zaudēja piekļuvi starptautiskajiem tirgiem, jo bija būtiski pasliktinājušās tās valsts finanses, turklāt Kipras bankas nozare bija lielā mērā pakļauta Grieķijas ekonomikai un Grieķijas valsts parāda restrukturizācijai, kas Kiprai radīja ievērojamus zaudējumus; norāda, ka jau vairākus gadus pirms ES un SVF atbalsta programmas īstenošanas sākuma 2013. gadā tika paustas nopietnas bažas par Kipras ekonomikas sistēmisko nestabilitāti, kuru, cita starpā, bija izraisījusi banku nozare, kas pārmērīgi paļāvās uz aizņemtiem līdzekļiem, un tās riskantie darījumi ar vietējiem nekustamā īpašuma uzņēmumiem, Grieķijas parādu krīze, starptautiskās kredītreitingu aģentūras, kas pazemināja Kipras valsts obligāciju vērtību, Kipras nespēja finansēt publiskos izdevumus, aizņemoties starptautiskajos tirgos, kā arī Kipras iestāžu nevēlēšanās pārstrukturēt nestabilo finanšu nozari, tā vietā izvēloties Krievijas kapitāla masīvu iepludināšanu; atgādina arī, ka situāciju ir sarežģījusi pārmērīga paļaušanās uz Krievijas iedzīvotāju ietaupījumiem un Krievijas iestāžu aizdevuma izmantošana; turklāt atzīmē, ka Kipras valsts parāda attiecība pret IKP, kas 2007. gadā bija 58,8 %, 2012. gadā sasniedza 86,6 %, turklāt 2007. gadā valsts budžeta pārpalikums bija 3,5 % no IKP, kas līdz 2012. gadam kļuva par budžeta deficītu -6,4 % no IKP;

ES un SVF finansiālais atbalsts, saprašanās memoranda saturs un īstenotās politikas

16.  norāda, ka Grieķija sākotnējo finansiāla atbalsta pieprasījumu iesniedza 2010. gada 23. aprīlī un ka nolīgumu starp Grieķijas iestādēm, no vienas puses, un ES un SVF, no otras puses, noslēdza 2010. gada 2. maijā, attiecīgajā saprašanās memorandā bija ietverti arī ES un SVF finansiālā atbalsta nosacījumi; turklāt norāda, ka pēc piecām pārskatīšanas reizēm un pirmās programmas nepietiekamajiem panākumiem 2012. gada martā bija jāpieņem otra programma, kas kopš tā laika ir pārskatīta trīs reizes; pauž nožēlu par to, ka SVF efektīvi neņēma vērā vienas trešdaļas savas Valdes locekļu iebildumus pret ieguvumu un sloga sadalījumu, kas izrietēja no pirmās Grieķijas programmas;

17.  norāda, ka pirmajā nolīgumā, kuru noslēdza 2010. gada maijā, nevarēja iekļaut noteikumu par Grieķijas parāda restrukturizāciju, lai gan SVF to ierosināja un kurš saskaņā ar savu parasto praksi būtu devis priekšroku parāda agrīnai restrukturizācijai; atgādina par ECB noliedzošo attieksmi pret parāda jebkāda veida restrukturizāciju 2010. un 2011. gadā tāpēc, ka tas varētu novest pie krīzes, kas izplatītos citās dalībvalstīs, un par tās atteikšanos iesaistīties restrukturizācijā, par kuru panākta vienošanās 2012. gada februārī; norāda, ka 2010. gada novembrī Grieķijas Centrālā banka veicināja tirgus nemiera saasināšanos, publiski brīdinot ieguldītājus, ka Grieķijas valsts parāda gadījumā ECB likviditātes operācijas vairs nevar uzskatīt par pašsaprotamām; bez tam norāda uz dalībvalstu apņemšanos, ka to bankas saglabās savu ietekmi Grieķijas obligāciju tirgos, taču tās šo apņemšanos nespēja ievērot;

18.  norāda, ka Portugāle sākotnējo finansiālā atbalsta pieprasījumu iesniedza 2011. gada 7. aprīlī un ka sākotnējo nolīgumu starp Portugāles pārvaldes iestādēm, no vienas puses, un ES un SVF, no otras puses, pieņēma 2011. gada 17. maijā, attiecīgajā saprašanās memorandā bija ietverti arī ES un SVF finansiālā atbalsta nosacījumi; turklāt norāda, ka Portugāles programma kopš tā laika ir regulāri pārskatīta, lai pielāgotu mērķus un uzdevumus, ņemot vērā sākotnējos nesasniedzamos mērķus, un ir izveidots desmitais ceturkšņa pārskats par Portugāles ekonomikas korekciju programmas īstenošanu, kas liecina par labām izredzēm programmas īstenošanu drīzumā pabeigt;

19.  atgādina par ECB divpusējo spiedienu uz Īrijas iestādēm pirms attiecīgi 2010. gada 7. decembrī un 2010. gada 16. decembrī tika noslēgti sākotnējie nolīgumi starp Īrijas iestādēm un ES un SVF, attiecīgajos saprašanās memorandos bija ietverti arī ES un SVF finansiālā atbalsta nosacījumi; norāda, ka programma lielā mērā balstījās uz pašas Īrijas valdības valsts atveseļošanas plānu 2011.–2014. gadam, ko publicēja 2010. gada 24. novembrī; turklāt norāda, ka šī programma kopš tā laika ir regulāri pārskatīta, un 2013. gada 9. decembrī ir izveidots divpadsmitais un galīgais pārskats, un šīs programmas īstenošana tika pabeigta 2013. gada 15. decembrī;

20.  norāda, ka 2012. gada 29. jūnijā Eiropadome pieņēma lēmumu ESM kā vienu no iespējām izmantot banku tiešu rekapitalizāciju pēc parastā kārtībā pieņemta lēmuma ar nosacījumu, ka tiek izveidots efektīvs vienots uzraudzības mehānisms; bez tam norāda, ka tiešās rekapitalizācijas instrumenta darbības pamatprincipus, kas pamatojās uz konkrētiem nosacījumiem Eurogrupa noteica 2013. gada 20. jūnijā;

21.  atzīmē, ka laika gaitā ir mainījusies attieksme pret iekšējo rekapitalizāciju; 2010. gadā Īrijā vecāko obligāciju turētāju iekšējā rekapitalizācija Īrijas iestādēm nebija pieejama, savukārt 2013. gadā Kiprā apdrošināto noguldītāju iekšējā rekapitalizācija tika ierosināta kā politikas pasākums, kas palielināja atšķirības starp instrumentiem, ko izmantoja banku krīzes un valsts parāda krīzes atvieglināšanai;

22.  norāda, ka sākotnējo finansiālā atbalsta pieprasījumu Kipra iesniedza 2012. gada 25. jūnijā, bet ka atšķirīgās nostājas attiecībā uz nosacījumiem, kā arī tas, ka Kipras parlaments 2013. gada 19. martā noraidīja sākotnējo programmas projektu, kurā bija iekļauta apdrošināto noguldītāju iekšējā rekapitalizācija, jo tas bija pretrunā Eiropas tiesību aktiem tādēļ, ka paredzēja mazo noguldījumu, proti, zem EUR 100 000, diskontu, aizkavēja galīgo vienošanos par ES un SVF atbalsta programmu attiecīgi līdz 2013. gada 24. aprīlim (ES) un 2013. gada 15. maijam (SVF), un 2013. gada 30. aprīlī Kipras Pārstāvju palāta beidzot apstiprināja nolīgumu; norāda uz dažādu trijotnes dalībnieku sākotnēji konkurējošiem programmas priekšlikumiem Kipras gadījumā un uzsver to, ka trūkst ticama paskaidrojuma, kāpēc Eiropas Komisija un ES finanšu ministri atteicās no apdrošināto noguldītāju iekļaušanas; pauž nožēlu turklāt par faktu, ka Kipras iestādes, pārliecinot trijotnes pārstāvjus par viņu bažām sarunu laikā, minēja grūtības, un arī faktu, ka Kipras valdībai bijis jāpieņem iekšējās rekapitalizācijas instrumentu bankas depozītiem, ņemot vērā ārkārtīgi augsto privātā parāda attiecību pret IKP; norāda, ka lai gan Kipras Centrālā banka un Ministru komiteja bija cieši iesaistīta sarunās un finansiālā atbalsta programmas izstrādē un lai gan Kipras Centrālās bankas vadītājs galu galā bija viens no saprašanās memoranda parakstītājiem kopā ar finanšu ministru, jānorāda, ka papildu sarunām par saprašanās memoranda sīkākiem aspektiem bija pieejams ārkārtīgi ierobežots laiks;

23.  norāda uz iekšējās rekapitalizācijas instrumenta piemērošanas nopietno blakusiedarbību, kas ietver kapitāla kontroles izmantošanu; uzsver, ka Kipras reālā ekonomika joprojām saskaras ar nopietnām grūtībām, jo kredītlīniju pārraušana izraisa tautsaimniecības ražojošo nozaru lejupslīdi;

24.  norāda, ka SVF ir starptautiska iestāde, kuras uzdevums ir nodrošināt valstīm, kam ir maksājumu bilances problēmas, ar nosacījumiem saistītu finansiālu atbalstu; norāda uz to, ka visas dalībvalstis ir SVF dalībnieces, tāpēc tām ir tiesības pieprasīt tā atbalstu sadarbībā ar ES iestādēm, ņemot vērā ES un attiecīgās dalībvalsts intereses; norāda, ka, ņemot vērā šīs krīzes lielo apmēru, paļaušanās vienīgi uz SVF finanšu līdzekļiem nebūtu bijusi pietiekama, lai atrisinātu to valstu problēmas, kurām vajadzīgs finansiāls atbalsts;

25.  atzīmē, ka SVF skaidri norādījis uz Grieķijas programmas riskiem, jo īpaši attiecībā uz parāda atmaksājamību; konstatē, ka papildus tam, ka programmu sagatavoja un apsprieda trijotne, SVF nolēma grozīt savu ārkārtas piekļuves politikas kritēriju attiecībā uz parāda atmaksājamību, lai dotu iespējas izsniegt aizdevumus Grieķijai, Īrijai un Portugālei;

26.  vērš uzmanību uz bažām, kuras izteiktas attiecībā uz ECB uzraudzību jautājumā par ārkārtas likviditātes palīdzību (ELA); uzskata, ka ECB izmantotajai maksātspējas koncepcijai nav pārredzamības un prognozējamības;

27.  norāda un to, ka ES un starptautiskās institūcijas nav gatavas ne liela mēroga valsts parādu krīzei, ne citu faktoru starpā tās dažādajiem cēloņiem un sekām euro zonā, kas kopš 1929. gada ir nopietnākā finansiālā krīze; pauž nožēlu par to, ka nav dzīvotspējīgas juridiskās bāzes šāda veida krīžu pārvarēšanai; atzinīgi novērtē pūliņus uz to reaģēt ātri un izlēmīgi, tomēr pauž nožēlu par to, ka Padome ir nemitīgi atteikusies izstrādāt un vispusīgu un sistēmisku ilgtermiņa pieeju; pauž nožēlu par to, ka netika efektīvi izmantoti ES struktūrfondi un ES politikas virzieni, kuru ilgtermiņa mērķis — ekonomiskā konverģence Savienībā — būtībā nav sasniegts;

28.  norāda, ka atsevišķām dalībvalstīm, kuras krīze bija skārusi vissmagāk un kuras saņēma finansiālo atbalstu saskaņā ar korekciju programmu, ES struktūrfondu līdzfinansējuma likme bija palielināta līdz 95 %; uzsver, ka ir jāstiprina vietējo un valsts pārvaldes institūciju veiktspēja, lai tās spētu īstenot ES tiesību aktus un programmas nolūkā tādējādi paātrināt struktūrfondu līdzekļu apgūšanu;

29.  atzinīgi novērtē, ka, neraugoties uz iepriekš minēto, milzīgās problēmas, ar kurām sastapās trijotne un kuras bija novedušas pie krīzes, bija unikālas inter alia tās bija izraisījusi valsts finanšu nepietiekamība, strukturālo reformu nepieciešamība vairākās dalībvalstīs, nepietiekams Eiropas un valstu līmeņa finanšu pakalpojumu regulējums, liela makroekonomikas nelīdzsvarotība, kas veidojusies daudzu gadu laikā, kā arī politikas un institucionālās kļūdas un fakts, ka monetārās savienības ierobežojumu un euro zonas nepilnību dēļ nebija pieejami tādi vistradicionālākie makroekonomikas instrumenti kā budžeta politika vai ārējā devalvācija; turklāt norāda uz ievērojamo laika spiedienu, kura cēlonis daļēji bija tas, ka finansiālā atbalsta lūgumi parasti tika izteikti tikai tad, kad valstis jau bija uz bankrota sliekšņa un bija jau zaudējušas piekļuvi tirgiem, bija jānovērš juridiskie šķēršļi, bija jūtamas bažas par euro zonas sabrukumu, bija skaidra vajadzība panākt politiskas vienošanās un pieņemt lēmumus par reformām, pasaules ekonomika atradās dziļā recesijā, un vairākās valstīs, kam jāpiedalās finansiāla atbalsta sniegšanā, satraucoši pieauga pašu publiskie un privātie parādi;

30.  nosoda pārredzamības trūkumu sarunās par saprašanās memorandu; norāda, ka jānovērtē, vai oficiālie dokumenti ir skaidri un savlaicīgi paziņoti un apspriesti valstu parlamentos, Eiropas Parlamentā un ar sociālajiem partneriem; papildus norāda uz iespējamo negatīvo ietekmi šādai praksei, kurai raksturīga informācijas turēšana aiz slēgtām durvīm par iedzīvotāju tiesībām, uz politiskās situācijas stabilitāti attiecīgajās valstīs un iedzīvotāju ticību demokrātijai un Eiropas projektam;

31.  atzīmē, ka saprašanās memorandos izteiktās rekomendācijas ir pretrunā modernizācijas politikai, kas tika izstrādāta kā Lisabonas stratēģija un stratēģija „Eiropa 2020”; tāpat norāda, ka dalībvalstis ar saprašanās memorandu ir atbrīvotas no Eiropas pusgada ziņojumu sniegšanas, tostarp no ziņojumu sniegšanas saskaņā ar nabadzības novēršanas un sociālās iekļaušanas mērķiem, un nesaņem konkrētai valstij adresētus ieteikumus, izņemot saistībā ar savu saprašanās memorandu īstenošanu; atgādina, ka saprašanās memorandi ir jāpielāgo, lai ņemtu vērā algu veidošanas un valsts reformu programmu praksi un institūcijas attiecīgajā dalībvalstī Savienības izaugsmes un darbvietu izveides stratēģijas kontekstā, kas noteikta Regulā (ES) Nr. 472/2013 (7.panta 1. punkts); mudina to paveikt, ja tas jau nav izdarīts; tomēr norāda, ka to var daļēji izskaidrot — ja arī nevar pilnīgi attaisnot — ar to, ka programmas bija jāīsteno ļoti īsā laikā un sarežģītos politiskos, ekonomiskos un finansiālos apstākļos;

32.  pauž nožēlu par to, ka Grieķijas, Īrijas un Portugāles programmās ir iekļauti vairāki sīki izklāstīti priekšraksti veselības sistēmas reformai un izdevumu samazināšanai; pauž nožēlu par to, ka programmas nav saistītas ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un Līgumu noteikumiem, konkrēti, ar LESD 168. panta 7. punktu;

33.  norāda, ka ES finanšu ministri apstiprināja makroekonomikas korekciju programmas;

Pašreizējais ekonomikas un sociālais stāvoklis

34.  pauž nožēlu par to, ka īstenoto pasākumu dēļ ir īslaicīgi pieaugusi nevienlīdzība ienākumu sadalē; norāda, ka šajās četrās valstīs nevienlīdzība ienākumu sadalē ir pārsniegusi vidējo rādītāju; norāda, ka sociālo pabalstu un pakalpojumu samazināšana un bezdarba pieaugums, kura cēlonis ir to programmās paredzēto pasākumu īstenošana, kas vērsti uz makroekonomiskās situācijas uzlabošanu, tikai palielina nabadzību;

35.  norāda uz nepieņemami augsto bezdarba, ilgstoša bezdarba un jo īpaši jauniešu bezdarba līmeni minētajās četrās dalībvalstīs, kas īsteno atbalsta programmas; uzsver, ka augsts jauniešu bezdarba līmenis apdraud ekonomikas attīstības iespējas nākotnē, ko apliecina jauniešu migrācijas plūsmas no Dienvideiropas, kā arī no Īrijas, un var izraisīt intelektuālā darbaspēka emigrāciju; atgādina, ka izglītība, apmācība un spēcīgs zinātniskais un tehnoloģiskais pamats sistemātiski tika noteikts kā ļoti svarīgs ceļš šo valstu ekonomikas strukturālai attīstībai; tāpēc atzinīgi vērtē nesenās ES līmeņa iniciatīvas attiecībā uz jauniešu izglītību un nodarbinātību, Erasmus+ programmu, Jauniešu nodarbinātības iniciatīvu un piešķirtos EUR 6 miljardus ES Jauniešu garantiju shēmai, taču aicina šim jautājumam veltīt stingrāku politisku un ekonomisku atbalstu; uzsver, ka nodarbinātības jautājumi galvenokārt paliek dalībvalstu kompetencē; tāpēc mudina dalībvalstis turpināt modernizēt izglītības sistēmas un risināt jauniešu bezdarba problēmu;

36.  atzinīgi novērtē Īrijas programmas īstenošanas pabeigšanu tiktāl, ka izbeigtas trijotnes misijas un valstij bija iespējams 2014. gada 7. janvārī piekļūt obligāciju tirgiem, kā arī gaidāmo Portugāles programmas pabeigšanu; atzīst nepieredzēta apmēra fiskālo korekciju Grieķijā, tomēr pauž nožēlu par pieticīgajiem rezultātiem Grieķijā, lai gan tur tika veiktas vēl nepieredzētas reformas; atzīst lielos centienus, kas tiek prasīti no katra cilvēka, ģimenēm, uzņēmumiem un citām pilsoniskās sabiedrības iestādēm valstīs, kur īstenotas korekciju programmas; konstatē pirmās ekonomiskā stāvokļa uzlabošanās pazīmes dažās programmas valstīs; uzsver, ka tomēr pastāvīgi augstais bezdarba līmenis kavē ekonomikas atveseļošanos, un šajā jautājumā Eiropas un valstu līmenī joprojām jāpieliek milzīgi pūliņi;

Trijotne — ekonomikas dimensija — teorētiskais pamats un lēmumu ietekme

37.  uzsver, ka ir vajadzīgi piemēroti, konkrētai valstij paredzēti, kā arī uz visu euro zonu attiecināmi ekonomikas modeļi, kuru pamatā ir piesardzīgas aplēses, neatkarīgi dati, ieinteresēto pušu iesaistīšanās, pārredzamība un pielāgošanas centienu līdzvērtīgs sadalījums, lai izstrādātu ticamas un efektīvas korekciju programmas, vienlaikus atzīstot, ka ekonomiskie modeļi parasti satur zināmu nenoteiktību un neprognozējamību; pauž nožēlu par to, ka ne vienmēr ir bijuši pieejami atbilstoši statistiskie dati un pienācīga informācija;

38.  atzinīgi novērtē to, ka finansiālais atbalsts palīdzēja īsā laika posmā sasniegt mērķi nepieļaut haotisku valsts parāda atmaksas saistību neizpildīšanu, kam būtu bijušas ārkārtīgi smagas ekonomiskās un sociālās sekas, kas noteikti būtu daudz smagākas nekā patlaban esošās, kā arī plašāka, neaprēķināmi vērienīga ietekme uz citām valstīm un, iespējams, valstu piespiedu izstāšanās no euro zonas; tomēr norāda, ka nav garantiju, ka ilgākā laika posmā no tā varēs izvairīties; atzīmē arī to, ka finansiālā atbalsta un korekciju programma Grieķijā nav novērsusi ne saistību organizētu neizpildīšanu, nedz arī krīzes izplatīšanos uz citām dalībvalstīm, un ka tirgus uzticēšanās ir atjaunota un ar valsts parādu saistītās lielās procentu likmju atšķirības sāka samazināties tikai pēc tam, kad 2012. gada augustā ECB beidzot paziņoja par savu tiešo monetāro darījumu programmu; pauž nožēlu par ekonomikas un sociālo lejupslīdi, kas kļuva acīmredzama, kad tika ieviestas fiskālās un makroekonomikas korekcijas; norāda, ka bez ES un SVF finansiālā un tehniskā atbalsta ekonomiskās un sociālās sekas būtu vēl nopietnākas;

39.  norāda, ka jau pašā sākumā trijotne publicēja visaptverošus dokumentus par diagnozi un stratēģiju problēmu novēršanai, par politikas pasākumu kopumu, kuru izstrādāja kopā ar attiecīgo valstu valdībām, kā arī par ekonomikas prognozēm, kuras tiek regulāri atjauninātas; atzīmē, ka šie dokumenti tomēr nedod sabiedrībai iespējas gūt visaptverošu priekšstatu par sarunām, un tāpēc nenodrošina pietiekamu pārskatatbildību;

40.  pauž nožēlu par to, ka reizēm trijotne izdarīja pārmērīgi optimistiskus pieņēmumus, jo īpaši attiecībā uz izaugsmi un bezdarbu, kuru cēlonis citu starpā ir pārrobežu papildu ietekmes pienācīga nenovērtēšana (ko Komisija atzinusi savā ziņojumā „Fiskālā konsolidācija un tās blakusefekti euro zonas perifērijā un centrā”), politiska pretošanās pārmaiņām dažās dalībvalstīs un korekciju ekonomiskā un sociālā ietekme; pauž nožēlu arī par to, ka šis apstāklis ietekmēja trijotnes veikto analīzi par fiskālās konsolidācijas un izaugsmes mijiedarbību; norāda, ka šā iemesla dēļ fiskālos mērķus paredzētajos termiņos nebija iespējams sasniegt;

41.  no uzklausīšanām saprot, ka starp korekciju programmas ilgumu un palīdzību, kura tika sniegta, izmantojot īpaši paredzētos līdzekļus, piemēram, ESM, ir stingra saikne, kas nozīmē, ka ilgākā pielāgošanas periodā citām euro zonas valstīm un SVF būtu neizbēgami jāpiešķir un jāgarantē lielākas summas, ko politiski nebija iespējams īstenot, ņemot vērā jau tā ļoti lielās izmantotās summas; norāda, ka korekciju programmas un atmaksāšanas periods ir acīmredzami ilgāks nekā parastās SVF finansiālā atbalsta programmās;

42.  atzinīgi vērtē strukturālā deficīta samazināšanos visās programmas valstīs, kopš tika uzsākta attiecīgo programmu īstenošana; norāda, ka tā tomēr nav panākusi valsts parāda un IKP attiecības samazināšanos; konstatē, ka valsts parāda un IKP attiecība nav ne tikvien kā samazinājusies, bet visās programmas valstīs ir palielinājusies, jo nosacīti aizņēmumi parasti izraisa valsts parāda palielināšanos un īstenotajai politikai īstemiņā ir recesīva ietekme; uzskata, ka fiskālo multiplikatoru precīzas aplēses ir ļoti svarīgas, lai ar fiskālo korekciju varētu veiksmīgi samazināt parāda un IKP attiecību; norāda, ka, lai panāktu stabilitāti ilgtermiņā, ir nepieciešama virzība uz privātā parāda stabilitāti ilgtermiņā; atzīst, ka parasti ir nepieciešami vairāki gadi, līdz strukturālās reformas būtiski ietekmē rezultātu uzlabošanos un nodarbinātības līmeņa paaugstināšanos;

43.  uzskata, ka fiskālos multiplikatorus ir grūti precīzi aprēķināt; šajā sakarā atgādina, ka SVF ir atzinis, ka tas savās izaugsmes prognozēs pirms 2012. gada oktobra ir pārāk zemu novērtējis fiskālo multiplikatoru; norāda, ka minētais laikposms aptver secinājumus par visiem šajā ziņojumā iekļautajiem sākotnējiem saprašanās memorandiem, izņemot vienu, uz kuriem attiecas izpēte; atgādina, ka Eiropas Komisija 2012. gada novembrī paziņoja, ka prognožu kļūdas nav radušās pārāk zemu novērtēto fiskālo multiplikatoru dēļ; tomēr norāda, ka Komisija savā atbildē aptaujas anketā ir atzinusi, ka „fiskālie multiplikatori patlaban ir lielāki nekā parasti”; saprot, ka fiskālie multiplikatori ir daļēji endogēni un ietver mainīgos makroekonomiskos nosacījumus; norāda, ka saistībā ar šīm publiskajām domstarpībām starp Eiropas Komisiju un SVF par fiskālā multiplikatora lielumu netika veikti turpmāki pasākumi, trijotnei pieņemot kopēju nostāju;

44.  norāda, ka SVF kā trijotnes dalībnieka paziņotais atbalsta darbību mērķis ir iekšēja devalvācija, izmantojot algu un pensiju samazināšanu, bet Komisija nekad nav to skaidri apstiprinājusi; norāda, ka mērķis, ko Komisija uzsvērusi visās četrās minētajās programmas valstīs, ir drīzāk bijusi fiskālā konsolidācija; atzīst šo prioritāšu atšķirības starp SVF un Komisiju un ņem vērā šo abu institūciju mērķu sākotnējo nesaskaņotību; konstatē, ka ir kopīgi nolemts izmantot gan šos abus instrumentus, gan arī strukturālās reformas, gan citus pasākumus, kuri papildina šo pieeju; norāda, ka fiskālā konsolidācija kopā ar restriktīvu politiku algu jautājumā ir samazinājusi gan publisko, gan privāto pieprasījumu; konstatē, ka mērķim attiecībā uz rūpnieciskās bāzes un institucionālo struktūru reformām programmas valstīs, padarot tās ilgtspējīgākas un efektīvākas, ir veltīta mazāka uzmanība nekā iepriekš minētajiem mērķiem;

45.  uzskata, ka pārāk maz uzmanības ir veltīts korekciju stratēģiju negatīvās sociālās un politiskās ietekmes mazināšanai programmas valstīs; atgādina par krīzes cēloņiem; pauž nožēlu, ka krīzēs pārvaldībā izmantotajā universālajā pieejā pārāk bieži netika pilnībā ņemts vērā paredzēto politikas pasākumu ekonomiskās un sociālās ietekmes līdzsvars;

46.  uzsver, ka svarīga nozīme ir valsts līdzdalībai, un ja tā neveic pasākumus, par kuriem panākta vienošanās, tam ir negatīva ietekme uz gaidāmajiem rezultātiem un tas attiecīgajā valstī pat vēl ilgāku laiku izraisa papildu grūtības; ņem vērā SVF pieredzi, ka valsts pašas atbildību varētu uzskatīt par vienīgo vissvarīgāko nosacījumu, lai finansiālā atbalsta programma būtu veiksmīga; tomēr uzsver, ka valsts atbildību nevar panākt, ja trūkst pienācīgas demokrātiskās leģitimitātes un atbildības gan valsts, gan ES līmenī; šajā saistībā uzsver, ka valsts līmeņa atbildības un pārredzamības nodrošināšanai ir būtiski, lai valstu parlamenti apstiprinātu budžetu un tiesību aktus ekonomikas korekciju programmu īstenošanai;

47.  uzsver, ka dzimumu līdztiesības palielināšana ir izšķirīga stabilāku tautsaimniecību izveidē un ka šim aspektam nevar nepievērst uzmanību ekonomikas analīzē vai ieteikumos;

Trijotne — institucionālā dimensija un demokrātiskā leģitimitāte

48.  norāda, ka, ņemot vērā pastāvīgi attīstošos ES atbildes reakciju uz krīzi, ECB neskaidro lomu trijotnē un trijotnes lēmumu pieņemšanas procesa nepārredzamo veidu, trijotnes pilnvaras tiek uztvertas kā neskaidras un nepārredzamas, un tām trūkst demokrātiskas uzraudzības;

49.  norāda, ka Regulas (ES) Nr. 472/2013 pieņemšana 2013. gada 21. maijā ir pirmais, lai gan nepietiekamais solis ar ko sistematizē uzraudzības procedūras, kuras izmanto euro zonā attiecībā uz finanšu grūtībās nonākušām valstīm, un ar to trijotnei ir piešķirtas pilnvaras; atzinīgi novērtē inter alia: noteikumus par valsts parāda ilgtspējas novērtēšanu; pārredzamākas procedūras attiecībā uz makroekonomikas korekciju programmām, tostarp vajadzību iekļaut negatīvo blakusiedarbību, kā arī makroekonomikas un finanšu satricinājumus un Eiropas Parlamentam nodotās pārbaudes tiesības, noteikumus par sociālo partneru iesaisti, prasības ņemt vērā dalībvalstu praksi un institūcijas algu veidošanai, vajadzību nodrošināt pietiekamus līdzekļus tādām politikas pamatjomām kā izglītība un veselības aprūpe un dalībvalstīm, kuras īsteno atbalsta programmu, piešķirtos atbrīvojumus no attiecīgajām Stabilitātes un izaugsmes pakta prasībām;

50.  ņem vērā Eurogrupas priekšsēdētāja paziņojumu, ka Eurogrupa piešķir Komisijai pilnvaras Eurogrupas vārdā risināt sarunas par nosacījumiem, kas saistīti ar atbalstu, vienlaikus ņemot vērā dalībvalstu nostājas par nosacījumu pamatelementiem un savus finanšu ierobežojumus attiecībā uz finansiālā atbalsta lielumu; norāda, ka iepriekšminētā procedūra, ar kuru Eurogrupa nodod savas pilnvaras Komisijai, nav noteikta ES tiesību aktos, jo Eurogrupa nav Eiropas Savienības oficiāla institūcija; uzsver, ka, lai gan Komisija rīkojas dalībvalstu vārdā, galīgo atbildību par makroekonomikas korekciju programmu izstrādāšanu un apstiprināšanu uzņemas ES finanšu ministri un to valdības; pauž nožēlu, ka Eurogrupai, uzņemoties ES līmeņa izpildes pilnvaras, trūkst ES līmeņa demokrātiskās leģitimitātes un pārskatatbildības;

51.  norāda, ka glābšanas mehānismi un trijotne ir ad hoc pasākumi, un pauž nožēlu, ka trijotnes izveidošanai nebija pieejams pienācīgs juridisks pamats, pamatojoties uz Savienības primārajiem tiesību aktiem, un tādēļ tika izveidoti tādi starpvaldību mehānismi kā EFSI un pēc tam ESM; prasa, lai visu turpmāko risinājumu pamatā būtu Savienības primārie tiesību akti; atzīst, ka tas varētu radīt vajadzību veikt izmaiņas Līgumā;

52.  ir satraukts par to, ka bijušais Eurogrupas priekšsēdētājs atzina Eiropas Parlamentā, ka Eurogrupa apstiprina trijotnes priekšlikumus, rūpīgi neapsverot to īpašo politisko nozīmi; uzsver, ka gadījumā, ja tas tā patiešām ir, tas neatbrīvo euro zonas finanšu ministrus no to politiskās atbildības par makroekonomikas korekciju programmām un saprašanās memorandu; norāda, ka šāds atzinums rada satraukumu par Komisijai un ECB piešķirto „tehniskā padomdevēja” un „Eurogrupas pārstāvja” pienākumu neskaidro darbības jomu saistībā ar atbalsta programmu izstrādi, īstenošanu un novērtēšanu; šajā saistībā pauž nožēlu, ka Padome un Eurogrupa nav Komisijai piešķīrusi skaidras un saprotamas pilnvaras attiecībā uz katru atsevišķo gadījumu;

53.  pauž šaubas par Komisijas divējādo lomu trijotnē — kā dalībvalstu pārstāvei un kā ES iestādei; uzskata, ka Komisijai ir potenciāls interešu konflikts starp tās lomu trijotnē un pienākumiem kā Līgumu un acquis communautaire sargam, jo īpaši tādās politikas jomās kā konkurence, valsts atbalsts, sociālā kohēzija un attiecībā uz dalībvalstu algu un sociālo politiku, t.i., jomu, kura nav Komisijas kompetencē, kā arī attiecībā uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartu; norāda, ka šāda situācija krasi atšķiras no Komisijas parastajām funkcijām, lai tā darbotos kā neatkarīga pārstāve, kura aizstāv ES intereses un nodrošina ES noteikumu īstenošanu, ievērojot Līgumos noteiktos ierobežojumus;

54.  norāda arī uz potenciālu interešu konfliktu starp ECB pašreizējo „tehniskā padomdevēja” lomu trijotnē un tās stāvokli kā četru dalībvalstu kreditoram, kā arī attiecībā uz tās pilnvarām saskaņā ar Līgumu, jo tā rīkojas saskaņā ar lēmumiem, kuru pieņemšanā ņem dalību; neraugoties uz to, atzinīgi novērtē tās ieguldījumu krīzes risināšanā, tomēr pieprasa, lai tiktu rūpīgi pārbaudīti ECB potenciālie interešu konflikti, īpaši attiecībā uz ļoti svarīgo likviditātes politiku; norāda, ka krīzes laikā ECB bija pieejama būtiska informācija par banku nozares stāvokli un finanšu stabilitāti kopumā un ka ECB to apzināti izmantojusi kā līdzekli politiskā mērķa sasniegšanai, ietekmējot lēmumu pieņēmējus, kā tas notika vismaz saistībā ar Grieķijas parāda pārstrukturēšanu, kad ECB noteikti pieprasīja, lai no valsts obligācijām, kuras tai ir, tiktu noņemti CAC, Kipras ārkārtas likviditātes palīdzības darbībām un Īrijas gadījumā, kad saistību norakstīšanā netika iekļauti pirmās kārtas obligāciju turētāji; aicina ECB, kā to pieprasījis Eiropas Ombuds, publicēt vēstuli, ko Jean-Claude Trichet 2010. gada 19. novembrī nosūtīja Īrijas finanšu ministram;

55.  norāda, ka ECB loma nav pietiekami skaidri formulēta, jo Regulā (ES) Nr. 472/2013 un Līgumā par Eiropas Stabilizācijas mehānisma izveidi ir teikts, ka Komisijai jāstrādā „sadarbībā ar ECB”, tādējādi samazinot ECB padomdevēja lomu; norāda, ka Eurogrupa pieprasīja ECB kā zināšanu sniedzēja iesaistīšanu, lai papildinātu trijotnes pārējo partneru viedokļus, un ka EST Pringle lietā nospriedusi, ka ar ESM līgumu ECB uzticētie uzdevumi ir saskaņā ar uzdevumiem, kas ECB uzticēti ar LESD un ECBS [un ECB] statūtiem, ar nosacījumu, ka tiek pastāvīgi ievēroti vairāki nosacījumi; norāda uz Eurogrupas atbildību par atļauju ECB iesaistīties trijotnes lēmumu pieņemšanā, bet atgādinām, ka ECB pilnvaras, kuras tai piešķirtas LESD, ir ierobežotas un attiecas uz monetāro politiku un finansiālo stabilitāti, un ka tādējādi ECB iesaistīšanās jautājumos, kas saistīti ar budžeta, fiskālo un strukturālo politiku, Līgumos nav paredzēta; atgādina, ka LESD 127. pantā paredzēts, ka, neskarot cenu stabilitātes mērķi, ECBS atbalsta vispārējo ekonomikas politiku Savienībā, lai palīdzētu sasniegt Savienības mērķus, kas noteikti LES 2. pantā.

56.  norāda uz trijotnes vājo demokrātisko pārskatatbildību programmas valstīs; tomēr norāda, ka šī demokrātiskā pārskatatbildība dažādās valstīs ir atšķirīga, un to nosaka valsts izpildvaras griba un valstu parlamentu efektīvas pārbaudes kapacitāte, kā tas tika uzskatāmi parādīts gadījumā, kad Kipras parlaments noraidīja sākotnējo saprašanās memorandu; norāda tomēr, ka gadījumos, kad ar tiem apspriežas, valstu parlamenti ir izvēles priekšā starp parādsaistību iespējamu neizpildīšana vai saprašanās memorandu apstiprināšanu, par kuriem vienojušies trijotne un valstu iestādes; norāda, ka saprašanās memorandu nav ratificējis Portugāles parlaments; ar bažām norāda uz faktu, ka trijotnes trīs neatkarīgo iestāžu nevienmērīgais atbildības sadalījums savā starpā apvienojumā ar atšķirīgām pilnvarām un sarunu un lēmumu pieņemšanas struktūrām atšķirīgos atbildības līmeņos ir radījis situāciju, ka netiek veiktas atbilstīgas rūpīgas pārbaudes un trijotnei kopumā trūkst demokrātiskas pārskatatbildības;

57.  pauž nožēlu par faktu, ka SVF statūtu noteikumu dēļ nevar oficiāli uzstāties vai sniegt rakstisku ziņojumu valstu parlamentiem vai Eiropas Parlamentam; norāda, ka SVF pārvaldības struktūrā noteikta pārskatatbildība 188 dalības valstīm ar SVF Valdes starpniecību; uzsver, ka SVF kā galējam līdzekļu aizdevējam, kas dod vienu trešdaļu finansējuma, šajā institūcijā ir mazākuma lomā;

58.  norāda, ka pēc trijotnes veiktā sagatavošanas darba oficiālos lēmumus atsevišķi pieņem Eurogrupa un SVF saskaņā ar saviem attiecīgajiem juridiskajiem statūtiem un pienākumiem, kas tādējādi iegūst politisko atbildību par trijotnes lēmumiem; bez tam norāda, ka tagad izšķirošos lēmumus pieņem ESM kā organizācija, kas atbildīga par finansiālā atbalsta piešķiršanu euro zonas dalībvalstīm, tādējādi visu lēmumu pieņemšanā piedalās euro zonas valstu valdības, tostarp to dalībvalstu valdības, kas ir tieši iesaistītas, ir visu pieņemto lēmumu centrā;

59.  norāda, ka trijotnes demokrātiskā leģitimitāte valstu līmenī izriet no Eurogrupas un Ecofin locekļu politiskās atbildības attiecīgo valstu parlamentiem; pauž nožēlu par to, ka trijotnei tās struktūras dēļ nav īstas demokrātiskās leģitimitātes ES līmenī;

60.  pauž nožēlu par veidu, kā uz ES iestādēm tiek novelta vaina par dalībvalstu makroekonomisko korekciju nelabvēlīgo ietekmi, lai gan tieši dalībvalstu finanšu ministri ir tie, kuriem ir politiska atbildība par trijotni un tās darbību; uzsver, ka tas var palielināt eiroskepsi, lai gan atbildība par to ir valsts, nevis Eiropas līmenim;

61.  aicina Eurogrupu, Padomi un Eiropadomi uzņemties pilnu atbildību par trijotnes darbībām;

62.  norāda, ka ESM ir starpvaldību institūcija, kas nav Eiropas Savienības juridiskās struktūras daļa un tai regulārā procedūrā ir jāievēro vienprātības noteikums; uzskata, ka ir jāievēro savstarpēju saistību un solidaritātes princips; atzīmē, ka ar ESM līgumu ir ieviests aizdevumu nosacījumu princips, kas ietverts makroekonomikas korekciju programmā; norāda, ka ESM līgumā nav sīkāk noteikts nosacījumu vai korekciju programmas saturs, tādējādi dodot trijotnei rīcības brīvību, iesakot šos nosacījumus;

63.  cer, ka dalībvalstu revīzijas iestādes pilnībā uzņemsies juridisko atbildību par finanšu darījumu likumības un pareizības apstiprināšanu, kā arī uzraudzības un kontroles sistēmu efektivitāti; šajā sakarībā aicina augstākās revīzijas institūcijas pastiprināt sadarbību, it īpaši apmainoties ar paraugpraksi;

Priekšlikumi un ieteikumi

64.  atzinīgi vērtē Komisijas, ECB, Eurogrupas priekšsēdētāja un SVF, kā arī Kipras, Īrijas, Grieķijas un Portugāles valdību un centrālo banku, kā arī sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju gatavību sadarboties un piedalīties Eiropas Parlamenta veiktajā novērtējumā par trijotnes lomu un darbībām, tostarp atbildēt uz jautājumiem sīki izstrādātā anketā un/vai piedalīties oficiālās un neoficiālās uzklausīšanās;

65.  pauž nožēlu, ka Eiropadome pietiekami neņēma vērā priekšlikumus, kas ietverti 2011. gada 6. jūlija rezolūcijā par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi; uzsver, ka to īstenošana būtu veicinājusi ekonomisko un sociālo konverģenci ekonomiskajā un monetārajā savienībā un nodrošinājusi pilnīgu demokrātisko leģitimitāti ekonomikas un budžeta politikas saskaņošanas pasākumiem;

Īstermiņa līdz vidēja termiņa uzdevumi

66.  aicina kā pirmo soli izstrādāt skaidrus, pārredzamus un saistošus procedūras noteikumus attiecībā uz mijiedarbību starp trijotnes iestādēm, kā arī uzdevumu un atbildības sadalījumu tajā; pauž stingru pārliecību, ka skaidri jādefinē un jāsadala uzdevumi, lai uzlabotu pārredzamību, nodrošinātu stingrāku demokrātisko kontroli un nostiprinātu trijotnes darba uzticamību;

67.  aicina pašreizējām un turpmākajām finansiālā atbalsta programmām izstrādāt labāku komunikācijas stratēģiju; mudina šim jautājumam piešķirt vislielāko prioritāti, jo neizdarība šajā jomā galu galā kaitēs Savienības reputācijai;

68.  aicina veikt pārredzamu izmeklēšanu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu ārējiem konsultantiem, publiskā iepirkuma procedūru trūkumu, ļoti augstajiem izmaksātajiem honorāriem un potenciālajiem interešu konfliktiem;

Ekonomikas un sociālā ietekme

69.  atgādina, ka Eiropas Parlamenta nostājā par Regulu (ES) Nr. 472/2013 ir paredzēts ieviest noteikumus, saskaņā ar kuriem makroekonomikas korekciju programmās ir jāiekļauj ārkārtas rīcības plāni, ja prognozētie pamatscenāriji neīstenojas vai ir radušās novirzes tādu apstākļu dēļ, kurus dalībvalsts, kas saņem atbalstu, nevar kontrolēt, piemēram, negaidītu globālu ekonomikas satricinājumu gadījumā; uzsver, ka šādi plāni ir piesardzīgas politikas veidošanas priekšnosacījums, ņemot vērā nestabilos un nedrošos ekonomikas modeļus, kas ir pamatā programmu prognozēm, kā tas vērojams visās dalībvalstīs, kuras īsteno atbalsta programmas;

70.  mudina ES cieši uzraudzīt finansiālo, fiskālo un ekonomisko attīstību dalībvalstīs un izveidot institucionalizētu pozitīvu stimulu sistēmu, lai pienācīgi atalgotu tos, kuri šajā saistībā īsteno vislabāko praksi, un tos, kuri pilnībā ievēro savas korekciju programmas;

71.  pieprasa, lai trijotne apkopotu pašreizējās debates par fiskālajiem multiplikatoriem un apsvērtu saprašanās memorandu pārskatīšanu, pamatojoties uz jaunākajiem empīriskajiem rezultātiem;

72.  aicina trijotni uzsākt jaunus parāda atmaksājamības novērtējumus un steidzami izskatīt vajadzību samazināt Grieķijas valsts parāda slogu, kā arī straujo kapitāla aizplūdi no Grieķijas, kas būtiski veicina pašreizējās ekonomiskās depresijas raksturīgā apburtā loka veidošanos valstī; atgādina, ka bez obligāciju pamatsummas diskontēšanas pastāv vairākas šādas pārstrukturēšanas iespējas, tostarp obligāciju mijmaiņa, obligāciju dzēšanas termiņa pagarināšana un kuponu skaita samazināšana; uzskata, ka rūpīgi jāizvērtē dažādas parāda restrukturizācijas iespējas;

73.  uzstāj, ka saprašanās memorandos ietverto politikas virzienu sekas nepārprotami ir pretrunā Eiropas Savienības mērķiem, proti, nodarbinātības un labāku dzīves un darba apstākļu veicināšanai, lai būtu iespējama to saskaņošana, vienlaikus saglabājot uzlabojumus, pienācīgu sociālo aizsardzību, dialogu starp vadību un darbaspēku, cilvēkresursu attīstību nolūkā panākt ilgstošu un augstu nodarbinātības līmeni un atstumtības apkarošanu, kā noteikts LESD 151. pantā; atbalsta fiskālās korekcijas termiņu piesardzīgu pagarināšanu, kas jau izpildīti memorandos, jo bailes par vispārēju sabrukumu mazinājušās; atbalsta turpmāku korekciju apsvēršanu, ņemot vērā turpmākas makroekonomiskas norises;

74.  pauž nožēlu, ka slogs netika sadalīts starp visiem tiem, kuri rīkojās bezatbildīgi, un ka obligāciju turētāju aizsardzība tika uzskatīta par finanšu stabilitātes nodrošināšanai nepieciešamu ES pasākumu; aicina Padomi sākt īstenot tās noteikto programmu par vēsturiskajiem aktīviem piemērojamo režīmu, lai pārrautu apburto loku starp augstākajām varas iestādēm un bankām un atvieglotu valsts parāda slogu Īrijā, Grieķijā, Portugālē un Kiprā; mudina Eurogrupu izpildīt savu apņemšanos izpētīt situāciju Īrijas finanšu nozarē, lai vēl vairāk uzlabotu korekcijas ilgtspējas rādītājus Īrijā, un, ņemot vērā visu iepriekš minēto, mudina Eurogrupu izpildīt Īrijai doto solījumu atvieglot šo banku parāda slogu; uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš Stabilitātes un izaugsmes pakta piemērošanu attiecīgajām mantotajām parādsaistībām, jo šis pakts Īrijā tiek uzskatīts par netaisnīgu un valstij apgrūtinošu saskaņā ar reformētā pakta elastīguma noteikumiem; uzskata, ka ilgākā termiņā izmaksu sadalījumam būtu jāatspoguļo aizsargāto obligāciju turētāju sadalījums; ņem vērā Īrijas iestāžu prasību valsts parāda daļu, kas atbilst finanšu nozares glābšanas izmaksām, nodot ESM;

75.  iesaka Komisijai, Eurogrupai un SVF sīkāk izpētīt un attiecīgajos priekšlikumos saistībā ar pašreizējām un turpmākajām programmām iekļaut jēdzienu „iespējamās konvertējamās obligācijas”, ja ieņēmumi no jauniem valsts parāda vērstpapīriem dalībvalstīs, kas saņem atbalstu, ir saistīti ar ekonomikas izaugsmi;

76.  atgādina, ka ir jāveic pasākumi nodokļu ieņēmumu nodrošināšanai, jo īpaši programmas valstīs, kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Regulā (ES) Nr. 472/2013 par to euro zonas dalībvalstu ekonomiskās un budžeta uzraudzības pastiprināšanu, kurās ir vai kurām draud nopietnas finanšu stabilitātes grūtības (Gauzès ziņojums), saskaņā ar kuru „dalībvalstis, cieši sadarbojoties ar Komisiju un saziņā ar ECB un attiecīgā gadījumā ar SVF, veic pasākumus, kuru mērķis ir nostiprināt ieņēmumu iekasēšanas spēju efektivitāti un iedarbīgumu un cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, lai palielinātu nodokļu ieņēmumus”; atgādina, ka nekavējoties jāveic efektīvi pasākumi, lai cīnītos pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un novērstu to gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās; iesaka īstenot pasākumus, kuri liktu visām pusēm godīgi piedalīties nodokļu ieņēmumu veidošanā;

77.  aicina publicēt datus par Eiropas līdzekļu izlietojumu saistībā ar glābšanu; uzsver, ka būtu jāprecizē līdzekļu daudzums, kas novirzīts deficīta finansēšanai, valdības finansēšanai un atmaksām privātajiem kreditoriem;

78.  aicina efektīvi iesaistīt sociālos partnerus tagadējo un turpmāko korekciju programmu plānošanā un īstenošanā; uzskata, ka vienošanās, kuras sociālie partneri bija panākuši kopīgu programmu satvarā, ir jāievēro tiktāl, cik tās ir saskanīgas ar programmām; uzsver, ka Regulā (ES) Nr. 472/2013 paredzēts, ka atbalsta programmās jāņem vērā valstu algu veidošanas prakses un institūcijas;

79.  aicina iesaistīt EIB ar ieguldījumiem saistītu pasākumu plānošanā un īstenošanā, lai dotu ieguldījumu ekonomikas un sociālajai atveseļošanai;

80.  pauž nožēlu, ka šīs programmas nav saistītas ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Eiropas Sociālo hartu, jo to pamatā nav Savienības primārie tiesību akti;

81.  uzsver, ka Eiropas institūcijām visos apstākļos jāievēro Savienības tiesību akti, tostarp Eiropas Savienības Pamattiesību harta;

82.  uzsver, ka ekonomikas un finanšu stabilitātes saglabāšana dalībvalstīs un Savienībā kopumā nedrīkst kaitēt sociālajai stabilitātei, Eiropas sociālajam modelim un ES pilsoņu sociālajām tiesībām; uzsver, ka Līgumos paredzētā sociālo partneru iesaistīšana ekonomiskajā dialogā Eiropas līmenī ir jāiekļauj politiskajā programmā; prasa vajadzīgajā mērā iesaistīt sociālos partnerus tagadējo un turpmāko korekcijas programmu izstrādē un īstenošanā;

Komisija

83.  aicina pilnībā īstenot un ievērot Regulu (ES) Nr. 472/2013; aicina Komisiju sākt iestāžu sarunas ar Eiropas Parlamentu, lai noteiktu vienotu procedūru Eiropas Parlamenta kompetentās komitejas informēšanai par makroekonomikas korekciju programmas uzraudzības secinājumiem, kā arī progresu, kas panākts, sagatavojot Regulas (ES) Nr. 472/2013 7. pantā paredzēto makroekonomikas korekciju programmas projektu; atgādina, ka Komisijai ir jāveic un jāpublicē iekšējie ex-post novērtējumi par saviem ieteikumiem un dalību trijotnē; aicina Komisiju šos novērtējumus iekļaut pārskata ziņojumā, kas paredzēts Regulas (ES) Nr. 472/2013 19. pantā; atgādina Padomei un Komisijai, ka saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 472/2013 16. pantu dalībvalstīm, kuras 2013. gada 30. maijā saņem finansiālu atbalstu, šo regulu piemēro no minētās dienas; aicina Padomi un Komisiju rīkoties saskaņā ar LESD 265. pantu, lai optimizētu ad hoc finansiālā atbalsta programmas un tās saskaņotu ar Regulā (ES) Nr. 472/2013 minētajām procedūrām un darbībām; aicina Komisiju un likumdevējus, izstrādājot un īstenojot turpmākos EMS pasākumus, balstīties uz trijotnes attiecīgo pieredzi; tostarp pārskatot Regulu (ES) Nr. 472/2013;

84.  atgādina Komisijai un Padomei par plenārsēdē pieņemto nostāju attiecībā uz Regulu (ES) Nr. 472/2013; īpaši uzsver, ka šajā nostājā tas ir paredzējis noteikumus, lai nodrošinātu lielāku pārredzamību un pārskatatbildību lēmumu pieņemšanas procesā, kā rezultātā tiek pieņemtas makroekonomikas korekciju programmas, kas paredz Komisijai skaidrākas un labi norobežotas pilnvaras un nosaka tās vispārējo lomu; aicina Komisiju pārskatīt šos noteikumus un tos iekļaut turpmākajā priekšlikumā par grozījumiem Regulā (ES) Nr. 472/2013; šajā sakarībā atgādina, ka turpmāk atbalsta programmu sagatavošana jānodod Komisijas atbildībā, kura attiecīgos gadījumos izmantos tādu trešo pušu kā ECB, SVF vai citu struktūru padomu;

85.  pieprasa Komisijas pilnu pārskatatbildību atbilstoši Regulai (ES) Nr. 472/2013 un ārpus tās gadījumos, kad tā darbojas un pieņem lēmumus kā EU atbalsta mehānisma loceklis; pieprasa, lai Komisijas pārstāvji šajā mehānismā pirms stāšanās amatā jāuzklausa Parlamentā; pieprasa, lai tie regulāri sniegtu ziņojumus Parlamentam;

86.  ierosina, lai katrai programmas valstij Komisija izveidotu „izaugsmes darba grupu”, kurā (inter alia) darbotos eksperti no dalībvalstīm un EIB kopā ar privātā sektora un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, lai nodrošinātu pilnīgu atbildību un piedāvātu iespējas, kā papildus fiskālās konsolidācijas pasākumiem un strukturālajām reformām veicināt izaugsmi; šīs darba grupas mērķis būtu atjaunot uzticēšanos un tādējādi veicināt ieguldījumus; Komisijai vajadzētu balstīties uz pieredzi, kas gūta sadarbībā starp ES dalībvalstu un saņēmējvalstu pārvaldes iestādēm, izmantojot mērķsadarbības instrumentu;

87.  uzskata, ka, aplūkojot makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūru vai Komisijai sagatavojot gada izaugsmes pētījumu, lielāka uzmanība būtu jāpievērš kopējai situācijai euro zonā (tostarp valsts politikas plašākai ietekmei uz citām dalībvalstīm);

88.  uzskata, ka, izmantojot makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūru, vajadzētu skaidri novērtēt arī jebkuras dalībvalsts pārmērīgu paļaušanos uz kādu noteiktu darbības jomu;

89.  aicina Komisiju rūpīgi pārbaudīt Eiropas Centrālo banku sistēmas likviditātes nodrošinājumu, ņemot vērā valsts atbalsta noteikumus;

90.  uzdod Komisijai kā Līgumu uzraudzītājai līdz 2015. gada beigām iesniegt detalizētu pētījumu par korekcijas programmu ekonomiskajām un sociālajām sekām šajās četrās valstīs, lai radītu precīzu izpratni par šo programmu īstermiņa un ilgtermiņa ietekmi, tādējādi radot iespējas šādu informāciju izmantot turpmākajiem atbalsta pasākumiem; prasa Komisijai šā pētījuma sagatavošanā izmantot visas attiecīgās konsultatīvās struktūras, tostarp Ekonomikas un monetārā komiteju, Nodarbinātības komiteju un Sociālās aizsardzības komiteju, un pilnībā sadarboties ar Parlamentu; uzskata, ka Komisijas ziņojumā būtu jāatspoguļo arī Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras novērtējums;

91.  aicina Komisiju un Padomi nodrošināt visu attiecīgo Komisijas ģenerāldirektorātu un valstu ministriju iesaistīšanu diskusijās un lēmumu pieņemšanu par saprašanās memorandu; uzsver jo īpaši Nodarbinātības ĢD, kā arī Ekonomikas un finanšu lietu ĢD un MARKT ĢD lomu, lai nodrošinātu, ka sociālā dimensija ir viens no galvenajiem apsvērumiem sarunās un ka tiek ņemta vērā arī sociālā ietekme;

ECB

92.  prasa, lai, reformējot trijotnes struktūru, tiktu rūpīgi analizēta ECB loma, to saskaņojot ar ECB pilnvarām; īpaši prasa piešķirt ECB klusējoša novērotāja statusu, tai paredzot pārredzamu un skaidri definētu padomdevēja lomu, neļaujot tai kā pilntiesīgai partnerei piedalīties sarunās un turpināt parakstīt misiju paziņojumus;

93.  aicina ECB veikt un publicēt iekšējos ex-post novērtējumus par savu ieteikumu ietekmi un dalību trijotnē;

94.  iesaka ECB pilnveidot tās pamatnostādnes saistībā ar ārkārtas likviditātes palīdzību (ELA) un tās nodrošinājuma pamatnoteikumus, lai uzlabotu likviditātes nodrošinājuma pārredzamību dalībvalstīs, kas saņem atbalstu, un palielinātu ECBS izmantotās maksātnespējas koncepcijas juridisko noteiktību;

95.  aicina ECB un valstu centrālās bankas savlaicīgi publicēt visaptverošu informāciju par ārkārtas likviditātes palīdzību, tostarp attiecībā uz tādiem atbalsta nosacījumiem kā maksātspēja, to, kādā veidā valstu centrālās bankas šo palīdzību finansē, tiesisko regulējumu un to praktisko darbību;

SVF

96.  uzskata, ka pēc visiem šiem gadiem, kuros Eiropas iestādes guva pieredzi finanšu programmu izstrādē un īstenošanā, tās ir apguvušas vajadzīgās praktiskās zināšanas, lai šīs programmas turpmāk varētu izstrādāt un īstenot pašas, SVF iesaistīšanos pārskatīt atbilstoši šajā ziņojumā izvirzītajām nostādnēm;

97.  prasa, lai SVF turpmākā dalība euro zonā būtu fakultatīva;

98.  aicina SVF pārskatīt tā turpmāko dalību ar ES saistītās atbalsta programmās, kļūstot par katalītisko aizdevēju, kas aizņēmējvalstij un ES iestādēm nodrošina minimālu finansējumu un ekspertīzi, saglabājot iespēju domstarpību gadījumā no dalības programmā izstāties;

99.  aicina Komisiju saskaņā ar LESD 138. pantu ierosināt attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu vienotu euro zonas pārstāvību starptautiskās finanšu iestādēs un konferencēs un jo īpaši SVF, tādējādi aizstājot pašreizējo dalībvalstu individuālās pārstāvības sistēmu starptautiskā līmenī; norāda, ka šim nolūkam nepieciešamas izmaiņas SVF statūtos;

100.  aicina, pamatojoties uz ad hoc principu, apspriesties ar Parlamentu par SVF iesaiste euro zonā;

Padome un Eurogrupa

101.  aicina vēlreiz novērtēt Eurogrupas lēmumu pieņemšanas procesu, lai iekļautu pienācīgu demokrātisko pārskatatbildību gan valstu, gan Eiropas līmenī; aicina noteikt Eiropas vadlīnijas, lai nodrošinātu pienācīgu demokrātisko kontroli valsts līmeņa īstenošanas pasākumiem, kurā ņem vērā nodarbinātības kvalitāti, sociālo aizsardzību, veselības aprūpi un izglītību un nodrošina piekļuvi sociālajām sistēmām; ierosina noteikt, ka Eurogrupas pastāvīgais priekšsēdētājs ir pilna darba laika pienākums; ierosina, lai par priekšsēdētāju būtu viens no Komisijas priekšsēdētāja vietniekiem, un viņš atskaitītos Parlamentam; prasa īsā laikā izveidot regulāru dialogu starp trijotni un Parlamentu;

102.  aicina Eurogrupu, Padomi un Eiropadomi uzņemties pilnu atbildību par trijotnes darbībām; pauž īpašas bažas par to, kā uzlabot pārskatatbildību par Eurogrupas lēmumiem attiecībā uz finansiālo atbalstu, jo finanšu ministri nes galīgo politisko atbildību par makroekonomikas korekciju programmām un to īstenošanu, bet par konkrētiem lēmumiem bieži neatbild ne savas valsts parlamentam, ne arī Eiropas Parlamentam; uzskata, ka pirms finansiālā atbalsta piešķiršanas Eurogrupas priekšsēdētājam jātiek uzklausītam Eiropas Parlamentā, bet ES finanšu ministriem — attiecīgās valsts parlamentā; uzsver, ka gan Eurogrupas priekšsēdētājam, gan finanšu ministriem ir regulāri jāsniedz ziņojumi Eiropas Parlamentam un valstu parlamentiem;

103.  mudina visas dalībvalstis palielināt savu atbildību par Eiropas pusgada darbībām un lēmumiem un veikt visus pasākumus un reformas, par kurām tās vienojušās konkrētām valstīm adresētu ieteikumu kontekstā; atgādina, ka būtisku progresu salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem Komisija ir konstatējusi tikai 15 % no aptuveni 400 ieteikumiem, kas adresēti konkrētām valstīm;

ESM

104.  uzsver, ka, pakāpeniski izbeidzot trijotnes darbību, kādai iestādei būs jāpārņem notiekošo reformu kontrole;

105.  uzsver, ka EFSI un ESM izveide ārpus Savienības iestāžu sistēmas kavē Savienības attīstību un jo īpaši apgrūtina Parlamenta, Revīzijas palātas un Tiesas darbību;

106.  prasa ESM iekļaut Savienības tiesiskajā regulējumā un virzīties uz Kopienā balstītu mehānismu, kā paredzēts ESM līgumā; prasa noteikt tā pārskatatbildību Eiropas Parlamentam un Eiropas Padomei, tostarp attiecībā uz lēmumiem piešķirt finansiālu atbalstu, kā arī lēmumiem par aizdevuma daļu izmaksāšanu; atzīst, ka, kamēr dalībvalstis no sava budžeta veic tiešas iemaksas ESM, tām būtu jāapstiprina finansiālais atbalsts; aicina pilnveidot ESM, palielinot aizdošanas un aizņemšanās spēju, izveidot dialogu starp ESM valdi un Eiropas sociālajiem partneriem un ESM iekļaut ES budžetā; aicina ESM locekļus līdz laikam, kamēr iepriekš minētais kļūst par realitāti, īstermiņā atturēties no prasības par vienprātību, lai standarta lēmumus varētu pieņemt nevis vienprātīgi, bet ar kvalificētu vairākumu, un varētu sniegt piesardzīgu atbalstu;

107.  aicina Padomi un Eurogrupu ņemt vērā Eiropadomes priekšsēdētāja pausto apņemšanos vienoties ar Eiropas Parlamentu par iestāžu nolīgumu, lai izveidotu atbilstošu pagaidu mehānismu ESM pārskatatbildības uzlabošanai; šajā saistībā aicina palielināt pārredzamību ESM padomes darbībās;

108.  uzsver, ka Eiropas Savienības Tiesas judikatūra un jurisprudence Pringle lietā dod iespēju Eiropas Stabilizācijas mehānismu iekļaut Kopienas sistēmā ar pastāvīgu līgumu, pamatojoties uz LESD 352. pantu; tāpēc aicina Komisiju līdz 2014. gada beigām iesniegt tiesību akta priekšlikumu ar šādu mērķi;

Vidēja termiņa līdz ilgtermiņa uzdevumi

109.  aicina iekļaut memorandus Kopienas tiesību sistēmā, lai veicinātu drošu un ilgtspējīgu konsolidācijas stratēģiju un tādējādi palīdzētu sasniegt Savienības izaugsmes stratēģijas, kā arī sociālās kohēzijas un nodarbinātības politikas noteiktos mērķus; iesaka atbalsta programmām piešķirt pienācīgu demokrātisko leģitimitāti, sarunu pilnvaras nodod Eiropas Parlamenta balsojumam, un jāapspriež sarunu gaitā pieņemtie saprašanās memorandi;

110.  atkārto aicinājumu pieņemt lēmumus, kas saistīti ar EMS stiprināšanu, pamatojoties uz Līgumu par Eiropas Savienību; uzskata, ka atkāpes no Kopienas metodes un starpvaldību nolīgumu (piemēram, līgumu) plašāka izmantošana tikai šķeltu un vājinātu Savienību un euro zonu, un apdraudētu to uzticamību; ir pārliecināts, ka Kopienas metodes pilnīga ievērošana Savienības atbalsta mehānisma turpmākajām reformām varētu būt vajadzīga līguma maiņa, un uzsver, ka visās šādās maiņās noteikti pilnībā jāiesaista EP un tam vajadzīga konvencija;

111.  uzskata, ka jāizpēta iespēja mainīt Līgumu, paplašinot LESD pašreizējā 143. panta piemērošanas jomu un attiecinot to uz visām dalībvalstīm, nevis tikai uz dalībvalstīm, kas nepieder pie euro zonas;

112.  pamatojoties uz Savienības tiesību aktiem, aicina izveidot Eiropas Monetāro fondu (EMF), kas darbojas saskaņā ar Kopienas metodi; norāda, ka šādā fondā ESM finanšu līdzekļi, kas paredzēti atbalsta sniegšanai valstīm, kuras saskaras ar maksājumu bilances problēmām vai valsts maksātnespēju, būtu jāapvieno ar resursiem un zināšanām, ko Komisija šajā jomā guvusi dažu pēdējo gadu laikā; norāda, ka, īstenojot šo plānu, tiks novērsti iespējamie interešu konflikti, kas raksturīgi Komisijas pašreizējai lomai kā Eurogrupas pārstāvei un tās daudz plašākajai lomai kā „Līguma uzraudzītājai”; uzskata, ka EMF būtu jāparedz paši augstākie pārskatatbildības un leģitimitātes demokrātiskie standarti; uzskata, ka šādi pamatprincipi nodrošinātu lēmumu pieņemšanas procesa pārredzamību un ka visām iesaistītajām institūcijām par savu darbību ir pilnīga atbildība un pārskatatbildība;

113.  uzskata, ka būs jāpārskata Līgums, lai ES krīzes novēršanas un pārvarēšanas regulējumu stingri piesaistītu juridiski stabilam un ekonomiski ilgtspējīgam pamatam;

114.  uzskata, ka būtu jāizpēta iespēja izveidot mehānismu ar skaidrām procesuālām darbībām tām valstīm, kurām draud maksātnespēja, ievērojot sešu tiesību aktu kopuma un divu tiesību aktu kopuma noteikumus; šajā sakarā mudina SVF un aicina Komisiju un Padomi vienoties ar SVF par kopēju nostāju, lai atsāktu debates par starptautisko valsts parāda pārstrukturēšanas mehānismu (SDRM) ar mērķi pieņemt taisnīgu, ilgtspējīgu un daudzpusīgu pieeju šajā jomā;

115.  savu ieteikumu par trijotnes dalībnieku attiecīgajām lomām un uzdevumiem īsumā var apkopot šādi:

   a) Eiropas Monetārais Fonds, kas varētu apvienot ESM finanšu līdzekļus un cilvēkresursus, kurus Komisija ieguvusi aizvadīto dažu gadu laikā, un pārņemt Komisijas lomu, kura tad varētu darboties saskaņā ar LES 17. pantu un jo īpaši uzraudzīt Līgumu izpildi;
   b) ECB sarunu procesā darbojas kā klusējošā novērotāja, lai savā Komisijas un vēlāk Eiropas Monetārā Fonda padomdevēja lomā tai dotu iespējas paust stingras bažas, ja tas ir vajadzīgs;
   c) ja SVF iesaistīšanās ir noteikti nepieciešama, tas uzņemtos marginālā aizdevēja lomu, tāpēc domstarpību gadījumā varētu no programmas iziet;

116.  uzskata, ka ar šo ziņojumu sāktais darbs būtu jāturpina; aicina nākamo Parlamentu turpināt darbu pie šā ziņojuma un tālāk attīstīt un sīkāk izpētīt tā galvenās atziņas;

o
o   o

117.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei, Padomei, Eurogrupai, Komisijai, Eiropas Centrālajai Bankai un SVF.

(1) OV L 140, 27.5.2013., 1. lpp.
(2) OV C 236 E, 12.8.2011., p. 57. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0447.
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0332.
(5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0269.
(6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0430.
(7) OV C 33 E, 5.2.2013., 140. lpp.
(8) OV C 70 E, 8.3.2012., 19. lpp.


Nodarbinātības un sociālie aspekti, kas saistīti ar ECB, Komisijas un SVF lomu un darbībām
PDF 328kWORD 118k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 13. marta rezolūcija par nodarbinātību un sociālajiem aspektiem, kas saistīti ar ECB, Komisijas un SVF lomu un darbībām attiecībā uz euro zonas programmas valstīm (2014/2007(INI))
P7_TA(2014)0240A7-0135/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši tā 9., 151. 152. un 153. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās IV sadaļu (Solidaritāte),

–  ņemot vērā pārskatīto Eiropas Sociālo hartu, jo īpaši tās 30. pantu ”Tiesības uz aizsardzību pret trūkumu un sociālo nevienlīdzību”,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas 2014. gada 9. janvāra atklāto sēdi par nodarbinātību un trijotnes lomas un darbības sociālajiem aspektiem attiecībā uz euro zonas programmas valstīm,

–  ņemot vērā ceturtā politikas projekta piezīmes par sociālo un nodarbinātības aspektu un uzdevumu novērtējumu Grieķijā, Portugālē, Īrijā un Kiprā, ko 2014. gada janvārī sagatavoja Ekonomikas un zinātnes politikas ekonomikas pārvaldības atbalsta nodaļas Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts,

–  ņemot vērā ekonomikas dialogu un viedokļu apmaiņu ar Grieķijas finanšu ministru un nodarbinātības, sociālā nodrošinājuma un labklājības ministru, ko 2012. gada 13. novembrī kopīgi organizēja EMPL un ECON komitejas;

–  ņemot vērā piecus Eiropas Padomes Eiropas Sociālo tiesību komitejas 2013. gada 22. aprīļa lēmumus par Grieķijas pensiju sistēmām(1),

–  ņemot vērā Starptautiskā darba organizācijas (SDO) Biedrošanās brīvības komitejas 365. ziņojumu;

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 8. oktobra rezolūciju par reģionālo un vietējo pašvaldības iestāžu budžeta ierobežojumu ietekmi uz ES struktūrfondu izdevumiem dalībvalstīs(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 4. jūlija rezolūciju par krīzes ietekmi uz aprūpes pieejamību mazāk aizsargātu iedzīvotāju grupām(3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 11. jūnija rezolūciju par sociālajiem mājokļiem Eiropas Savienībā(4),

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 15. februāra rezolūciju par sociālajiem un nodarbinātības aspektiem izaugsmes pētījumā par 2012. gadu(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 13. novembra paziņojumu „Gada izaugsmes pētījums par 2014. gadu” (COM(2013)0800) un tam pievienoto Vienotā nodarbinātības ziņojuma projektu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par Eiropas Ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu — 2013. gada prioritāšu īstenošana(6),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 2. oktobra paziņojumu „Par ekonomikas un monetārās savienības sociālās dimensijas pastiprināšanu” (COM(2013)0690),

–  ņemot vērā Komisijai uzdotu jautājumu O-000122/2013 – B7-0524/2013 un ar to saistīto Parlamenta 2013. gada 21. novembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu par ekonomikas un monetārās savienības (EMS) sociālās dimensijas pastiprināšanu(7),

–  ņemot vērā EMPL komitejas atzinumu saistībā ar 2012. gada 20. novembra rezolūciju par Eiropadomes, Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas un Eurogrupas priekšsēdētāju ziņojumu “Virzība uz patiesu ekonomikas un monetāro savienību”(8),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 16. decembra paziņojumu „Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai” (COM(2010)0758) un Parlamenta 2011. gada 15. novembra rezolūciju par šo jautājumu(9),

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 20. novembra rezolūciju par Sociālo ieguldījumu paktu ― atbildes reakciju uz krīzi(10),

–  ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda 2013. gada 12. decembra ziņojumu „Darba attiecības un darba apstākļi Eiropā 2012. gadā”,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra paziņojumu „Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.–2020. gadā” (COM(2013)0083),

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai O-000057/2013 – B7-0207/2013 un ar to saistīto Parlamenta 2013. gada 12. jūnija rezolūciju par Komisijas paziņojumu „Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.–2020. gadā”(11),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2013. gada oktobra ceturto uzraudzības ziņojumu par stratēģiju „Eiropa 2020”,

–  ņemot vērā SDO 2013. gada 30. aprīļa darba dokumentu Nr. 49 „ Eurozonas krīzes ietekme uz sociālo partnerību Īrijā. Politiskās ekonomikas analīze”,

–  ņemot vērā SDO 2012. gada 8. marta darba dokumentu Nr. 38 „Sociālais dialogs un koplīgumi krīzes laikā –– Grieķijas gadījums”,

–  ņemot vērā SDO 2013. gada 30. oktobra darba dokumentu „Darbvietu krīzes novēršana Portugālē”,

–  ņemot vērā Bruegel ideju laboratorijas 2013. gada 17. jūnija ziņojumu „ES un SVF palīdzība eurozonas valstīm –– sākotnējais novērtējums” (Bruegel Blueprint 19),

–  ņemot vērā Eurostat ziņu izlaidumus par euro rādītājiem 2010. gada 12. februārī (Nr. 22/2010) un 2013. gada 29. novembrī (Nr. 179/2013),

–  ņemot vērā ESAO 2012. gada 12. aprīļa Ekonomikas politikas dokumentu Nr. 1 „Fiskālā konsolidācija. Cik daudz, cik ātri un kādā veidā? Ekonomisko prognožu ziņojums”,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Eiropas Arodbiedrību institūta (ETUI) 2013. gada maija darba dokumentu „Euro krīze un tās ietekme uz dalībvalstu un Eiropas sociālo politiku”,

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu „Darba tirgus attīstības tendences Eiropā — 2013. gads” (European Economy series 6/2013),

–  ņemot vērā organizācijas Caritas Europe 2013. gada februāra dokumentu „Eiropas krīzes ietekme. Pētījumu par krīzes un taupības pasākumu ietekmi uz iedzīvotājiem, īpašu uzmanību pievēršot Grieķijai, Īrijai, Itālijai, Portugālei un Spānijai”,

–  ņemot vērā Oxfam 2013. gada septembra politisko pārskatu „Brīdinošs stāsts. Taupības pasākumu un nevienlīdzības patiesās izmaksas Eiropā”,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A7-0135/2014),

A.  tā kā nepieredzēta ekonomikas un finanšu krīze, kas parādīja publisko finanšu nenoturību dažās dalībvalstīs, un tās dēļ īstenotie ekonomikas pielāgošanas programmas pasākumi, ko pieņēma, reaģējot uz situāciju Grieķijā (2010. gada maijā un 2012. gada martā), Īrijā (2010. gada decembrī), Portugālē (2011. gada maijā) un Kiprā (2013. gada jūnijā) ir tieši un netieši ietekmējuši nodarbinātības līmeni un daudzu cilvēku dzīves apstākļus; tā kā –– lai arī visas programmas oficiāli bija parakstījusi Komisija, to izveidē un noteikumu izstrādē piedalījās SVF, Eurogrupa, Eiropas Centrālā banka (ECB), Komisija un attiecīgās dalībvalstis;

B.  tā kā, tiklīdz varēs nodrošināt šo četru valstu ekonomikas un budžeta ilgtspēju, pūliņi būtu jāvelta sociālajiem aspektiem, īpašu uzmanību pievēršot darbavietu radīšanai;

C.  tā kā LESD 9. pantā teikts: „Nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, Savienība ņem vērā prasības, kas saistītas ar atbilstīga sociālās aizsardzības līmeņa nodrošināšanu, ar sociālās atstumtības apkarošanu, kā arī ar izglītības, mācību un cilvēku veselības aizsardzības līmeņa paaugstināšanu;”

D.  tā kā LESD 151. pants paredz, ka ES un dalībvalstu veiktajām darbībām jāatbilst sociālajām pamattiesībām, kas izklāstītas 1961. gada Eiropas Sociālajā hartā un 1989. gada Kopienas Hartā par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām, inter alia uzlabojot sociālo dialogu; tā kā LESD 152. pantā teikts: „Savienība atzīst un savā līmenī veicina sociālo partneru lomu, ņemot vērā valstu sistēmu dažādību; tā veicina dialogu sociālo partneru starpā, ievērojot viņu autonomiju”;

E.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 36. pantā ir noteikts, ka Savienība „atzīst un ievēro valstu tiesību aktos un praksē noteikto pieeju pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, lai veicinātu Savienības sociālo un teritoriālo kohēziju”; tā kā LESD 14. pantā ir noteikts, ka „ņemot vērā nozīmi, kāda sabiedriskiem pakalpojumiem ir Savienības kopīgo vērtību sistēmā, kā arī to nozīmi sociālas un teritoriālas kohēzijas veicināšanā, Savienība un dalībvalstis, nepārsniedzot savas attiecīgās pilnvaras un Līgumu piemērošanas jomu, rūpējas, lai šādi pakalpojumi pamatotos uz tādiem — jo īpaši ekonomikas un finanšu — principiem un nosacījumiem, kas ļauj īstenot to uzdevumus”; tā kā LESD 345. pantā ir noteikts, ka „Līgumi nekādi neietekmē dalībvalstu tiesību aktus, kas reglamentē īpašumtiesību sistēmu”, un tā kā Līgumam pievienotajā 26. protokolā par sabiedriskiem pakalpojumiem noteiktas Savienības dalītās vērtības ar ekonomiku nesaistītu sabiedrisko pakalpojumu jomā;

F.  tā kā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 6. panta 1. punktā noteikts: „Savienība atzīst tiesības, brīvības un pamatprincipus, kas izklāstīti 2000. gada 7. decembra Eiropas Savienības pamattiesību hartā (..), un šai Hartai ir tāds pats juridiskais spēks kā līgumiem,” un tā kā panta 2. un 3. punktā noteikts, ka Savienība pievienojas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai, kā arī tas, ka šīs tiesības veido Savienības tiesību vispārīgo principu pamatu;

G.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību harta inter alia nosaka tiesības uz kolektīvām sarunām un rīcību (28. pants), aizstāvību nepamatotas atlaišanas gadījumā (30. pants), godīgiem un taisnīgiem darba apstākļiem (31. pants), atzīst un ievēro tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem un sociālajiem pakalpojumiem, kā arī, „apkarojot sociālo atstumtību un nabadzību”, nosaka tiesības uz „pienācīgu dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu” (34. pants), paredz tiesības uz profilaktisko veselības aprūpi un ārstniecību (35. pants), kā arī atzīst un ievēro tiesības piekļūt pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (36. pants);

H.  tā kā stratēģijā „Eiropa 2020”, ko Komisija ierosināja 2010. gada 3. martā un Eiropadome apstiprināja 2010. gada 17. jūnijā, pieci galvenie līdz 2020. gadam sasniedzamie mērķi ir šādi: jānodarbina 75 % vīriešu un sieviešu vecumā no 20 līdz 64 gadiem; jāsamazina izglītošanos pāragri pārtraukušo jauniešu īpatsvars zem 10 % robežas, un vismaz 40 % cilvēku vecumā no 30 līdz 34 gadiem jāiegūst augstākā vai tai līdzvērtīga izglītība; vismaz par 20 miljoniem jāsamazina to cilvēku skaits, kuri dzīvo nabadzībā vai ir sociāli atstumti;

I.  tā kā saskaņā ar Komisijas 2013. gada oktobra ceturkšņa pārskatu „Nodarbinātība un sociālā situācija ES” ievērojamais IKP kritums Grieķijā, Portugālē un Īrijā galvenokārt izpaudās kā zemāks nodarbinātības līmenis;

J.  tā kā 2013. gada 21. novembra rezolūcijā Parlaments atzinīgi vērtēja Komisijas 2013. gada 2. oktobra paziņojumu „Ekonomiskās un monetārās savienības sociālās dimensijas stiprināšana”, kā arī Komisijas priekšlikumu izveidot galveno nodarbinātības un sociālo rādītāju rezultātu apkopojumu, kas papildinātu makroekonomiskas nelīdzsvarotības procedūru (MNP) un Vienoto nodarbinātības ziņojumu (VNZ) kā pasākums EMS sociālās dimensijas veidošanai; uzsver, ka ar šiem rādītājiem būtu jāpietiek, lai nodrošinātu visaptverošu un pārredzamu informāciju par nodarbinātības un sociālo situāciju dalībvalstīs; tā kā rezolūcijā ir uzsvērta vajadzība nodrošināt, lai šie uzraudzības mērķi mazinātu sociālās atšķirības starp dalībvalstīm un veicinātu sociālo konverģenci un progresu;

K.  tā kā pieejamie dati liecina, ka četrās valstīs vērojams regress programmas „Eiropa 2020” sociālo mērķu īstenošanā (sk. 1. pielikumu), izņemot mērķus saistībā ar personām, kas ir priekšlaicīgi pārtraukušas mācības vai apmācību un ar augstākās izglītības iegūšanu;

L.  tā kā ilgtermiņa ekonomiskās izredzes šajās valstīs uzlabojas; tā kā tam būtu jāpalīdz radīt darbavietas šajās valstīs un uz pretējo mainīt nodarbinātības samazināšanās tendences,

1.  norāda, ka ES iestādes (ECB, Komisija un Eurogrupa) ir līdzatbildīgas par ekonomikas pielāgošanas programmu noteikumiem; tāpat atzīmē, ka ir jāgarantē publisko finanšu ilgtspēja un jānodrošina, lai visiem iedzīvotājiem būtu pienācīga sociālā aizsardzība;

2.  pauž nožēlu par to, ka Parlaments ir ticis pilnīgi atstumts visos programmu posmos: gan sagatavošanas posmā, gan pilnvaru noteikšanas posmā, gan programmu un ar to saistīto pasākumu rezultātu uzraudzīšanas posmā; atzīmē –– lai arī šāda sadarbība ar Eiropas Parlamentu nebija obligāta, jo tam nebija juridiskā pamata, tas, ka Eiropas Savienības iestādes un Eiropas finanšu mehānismi nebija iesaistīti, nozīmēja, ka programmas bija jāimprovizē, panākot finanšu un institucionālās vienošanās, kurās netika izmantota Kopienas metode; atzīmē, ka tādā pašā veidā arī ECB ir pieņēmusi lēmumus, kas neietilpst tās pilnvarās; atgādina Komisijas kā Līgumu sargātājas lomu un to, ka šāda loma vienmēr ir jāņem vērā; uzskata, ka valstīs ar nopietnām finansiālajām grūtībām pielāgošanas programmu izstrādes un īstenošanas politiskais process būtu jāvada tikai demokrātiski pārskatatbildīgām iestādēm;

3.  izsaka nožēlu par to, ka šīs programmas izstrādātas, nesniedzot pietiekamus līdzekļus, lai izvērtētu sekas, izmantojot ietekmes novērtējumu pētījumus vai saskaņojot ar Nodarbinātības komiteju, Sociālās aizsardzības komiteju, Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības padomi (EPSCO) vai nodarbinātības un sociālo lietu komisāru; pauž nožēlu arī par to, ka nav notikusi apspriešanās ar SDO un, lai gan programmām ir būtiska sociālā ietekme, nav notikusi apspriešanās ar Līgumā noteiktajām konsultatīvajām iestādēm, jo īpaši ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju (EESK) un Reģionu komiteju (RK);

4.  pauž nožēlu par to, ka apmaiņā pret finansiālo atbalstu īstenotie nosacījumi ir apdraudējuši ES sociālos mērķus vairāku iemeslu dēļ:

   norāda, ka ES bija slikti sagatavota un nodrošināta, lai risinātu radušās problēmas, tostarp milzīgo valsts parāda krīzi –– situāciju, kurā bija nepieciešams rīkoties steidzami, lai nepieļautu bankrotu;
   lai arī programmām ir noteikts ilgums, daudziem šajās programmās noteiktajiem pasākumiem nevajadzēja būt ilgtermiņa,
   pasākumi ir īpaši apgrūtinoši galvenokārt tāpēc, ka ekonomiskās un sociālās situācijas pasliktināšanās netika pamanīta laikus, to īstenošanai paredzētais laiks bija īss un netika veikts pienācīgs ietekmes novērtējums par to ietekmes izplatību dažādās sabiedrības grupās;
   neraugoties uz Komisijas pieprasījumiem, ES līdzekļi, kas palika pāri 2007.–2013. gada budžetā, netika pienācīgi izmantoti;
   pasākumus būtu vajadzējis papildināt ar labākiem centieniem aizsargāt neaizsargātākās sabiedrības grupas, lai novērstu lielu nabadzību, nenodrošinātību un nevienlīdzību veselības aprūpes jomā, jo sabiedrības grupas ar zemiem ienākumiem ir īpaši atkarīgas no sabiedrības veselības aprūpes sistēmām;

Nodarbinātība

5.  norāda, ka ļoti smagā ekonomikas un finanšu krīze un četrās valstīs īstenotā pielāgošanas politika palielināja bezdarba līmeni un darbavietu zaudēšanas rādītājus, kā arī ilgstošo bezdarbnieku skaitu, un dažos gadījumos pasliktināja darba apstākļus; norāda, ka nodarbinātības līmenis īpaši ietekmē sociālās aizsardzības un pensiju sistēmu ilgtspēju un stratēģijas „Eiropa 2020” noteikto sociālo un nodarbinātības mērķu sasniegšanu;

6.  norāda, ka nav piepildījušās cerības atjaunot izaugsmi un radīt darbavietas, izmantojot iekšējo devalvāciju un tādā veidā atgūstot konkurētspēju; uzsver, ka šīs cerības nav piepildījušās tādēļ, ka nepietiekami tika ņemts vērā krīzes strukturālais raksturs, kā arī pastāvīga iekšzemes pieprasījuma, ieguldījumu un reālās ekonomikas kreditēšanas nozīme; uzsver taupības pasākumu prociklisko raksturu un to, ka šo pasākumu īstenošanu katrā atsevišķā gadījumā nepapildināja ar strukturālām pārmaiņām un reformām, īpašu uzmanību pievēršot sabiedrības neaizsargātākajām grupām, lai panāktu izaugsmi, kā arī sociālo kohēziju un nodarbinātību;

7.  konstatē, ka augsts bezdarba līmenis un nepietiekama nodarbinātība apvienojumā ar algu samazinājumiem publiskajā un privātajā sektorā un –– dažos gadījumos — neefektīvi pasākumi, lai apkarotu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, vienlaikus ar iemaksu samazināšanos vājina valsts sociālās nodrošināšanas sistēmu ilgtspēju un piemērotību, jo sociālā nodrošinājuma finansējums nav pietiekams;

8.  norāda, ka MVU apstākļu pasliktināšanās un to skaita samazināšanās ir viens no galvenajiem darbavietu zaudēšanas iemesliem un svarīgākais drauds atveseļošanās panākšanai nākotnē; norāda, ka pielāgošanas politikā netika ņemtas vērā stratēģiskās nozares, kas bija vajadzīgs, lai nodrošinātu turpmāku izaugsmi un sociālo kohēziju; norāda, ka tas izraisīja būtisku darbavietu skaita samazināšanos stratēģiski svarīgās nozarēs, piemēram, rūpniecībā un pētniecības, attīstības un inovācijas nozarē; norāda, ka šīm četrām valstīm ir jācenšas radīt labvēlīgus apstākļus, kas ir nepieciešami uzņēmumiem un jo īpaši MVU, lai ilgtermiņā attīstītu ilgtspējīgu uzņēmējdarbību; norāda, ka daudzas darbavietas tādās pamata publiskā sektora iestādēs kā veselības aprūpes, izglītības un valsts sociālie dienesti ir likvidētas;

9.  pauž nožēlu par to, ka visaugstākais bezdarba līmenis ir jaunu cilvēku vidū, turklāt situācija, piemēram, Grieķijā (tur minētais bezdarba līmenis pārsniedz 50 %) vai Portugālē un Īrijā (tur 2012. gadā tas pārsniedza 30 %) un Kiprā (aptuveni 26,4 %) ir ļoti smaga; norāda, ka šādi rādītāji neuzlabojas jau piecus krīzes gadus; pauž nožēlu par to, ka arī tie jaunieši, kuri ir atraduši darbu bieži vien strādā nestabilās darbvietās vai nepilna laika darbu (vidēji 43 % salīdzinājumā ar 13 % pieaugušo darba ņēmēju), tādēļ viņiem ir grūtības sākt no ģimenes neatkarīgu dzīvi, un tiek zaudēti jauninājumu un ekspertu resursi, kas ietekmē ražošanu un izaugsmi;

10.  norāda, ka neaizsargātākās darba tirgus grupas — ilgstošie bezdarbnieki, sievietes, migrējoši darba ņēmēji un cilvēki ar invaliditāti — ir cietušas vissmagāk un šo grupu pārstāvju vidū bezdarba līmenis ir augstāks par vidējo līmeni valstī; norāda uz ilgstošā bezdarba līmeņa būtisko pieaugumu sieviešu un gados vecāku darba ņēmēju vidū un papildu grūtībām, ar kurām šie darba ņēmēji saskarsies, lai atgrieztos darba tirgū, kad ekonomika sāks atveseļoties; uzsver, ka šādiem darba ņēmējiem būtu vajadzīgi mērķtiecīgi pasākumi;

11.  brīdina, ka gadījumā, ja šīs lielās atšķirības, jo īpaši jaunākās paaudzes vidū, netiks novērstas, tās ilgtermiņā varētu radīt strukturālu kaitējumu četru minēto valstu darba tirgum, ierobežot to atveseļošanās spējas, izraisīt piespiedu migrāciju, kas pastiprinās augsti kvalificēta darbaspēka pašreizējās aizplūšanas ietekmi, kā arī palielināt jau esošās atšķirības starp dalībvalstīm, kas nodrošina darbavietas, un dalībvalstīm, kas piegādā lētu darbaspēku; pauž nožēlu par to, ka negatīvās sociālās un ekonomikas norises ir viens no galvenajiem iemesliem, kas motivē jauniešus migrēt un izmantot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos;

12.  pauž bažas par to, ka dažos gadījumos un nozarēs papildus darbvietu skaita samazināšanās tendencei pazeminās arī darba kvalitāte, pieaug nestabilu darbvietu veidi un pasliktinās darba pamatstandarti; uzsver, ka dalībvalstīm ir jāveic īpaši pasākumi, lai novērstu piespiedu nepilna laika darbvietu un pagaidu līgumu skaita pieaugumu, neapmaksātas stažēšanās un mācekļa prakses vietas un viltus pašnodarbinātību, kā arī ēnu ekonomikas darbības; turklāt norāda –– lai arī algu noteikšana neietilpst ES kompetencē, programmām ir bijusi ietekme uz minimālo algu –– Īrijā minimālā alga bija jāsamazina gandrīz par 12% (lēmums, kas vēlāk tomēr tika mainīts), un Grieķijā tika pieņemts radikāls samazinājums par 22 %;

13.  atgādina, ka stratēģijā „Eiropa 2020” skaidri noteikts, ka uzmanība jāpievērš bezdarba līmenim, kas norāda cilvēku un finanšu resursu pieejamību, lai nodrošinātu mūsu ekonomikas un sociālā modeļa ilgtspēju; aicina bezdarba līmeņa pieauguma palēnināšanos nejaukt ar zaudēto darbavietu atgūšanu, jo tādējādi netiek ņemts vērā emigrācijas pieaugums; norāda, ka rūpniecībā nodarbināto personu skaita samazinājums bija problēma jau pirms programmu īstenošanas sākuma; uzsver, ka ir vajadzīgs vairāk labāku darbvietu; atgādina, ka pēdējos četros gados minētajās četrās valstīs ir zaudēti 2 miljoni darbavietu jeb 15 % no 2009. gadā esošajām darbavietām; atzinīgi vērtē to, ka atbilstoši jaunākajiem datiem nodarbinātības rādītāji Īrijā, Kiprā un Portugālē ir nedaudz uzlabojušies;

Nabadzība un sociālā atstumtība

14.  pauž bažas par to, ka bez nosacījumiem finansiālās palīdzības saņemšanai programmās iekļauti arī ieteikumi konkrētiem samazinājumiem reālajos sociālajos izdevumos tādās būtiskās jomās kā pensijas, pamatpakalpojumi, veselības aprūpe un atsevišķos gadījumos –– farmaceitiskie produkti neaizsargāto grupu pamataizsardzībai, kā arī samazinājumiem vides aizsardzības jomā, nevis ieteikumi, kas ļautu valstu valdībām elastīgāk lemt par jomām, kurās veikt ietaupījumus; pauž bažas par to, ka šie pasākumi galvenokārt ietekmē cīņu pret nabadzību, jo īpaši bērnu nabadzību; atkārtoti konstatē, ka cīņai pret nabadzību, jo īpaši bērnu nabadzību arī turpmāk vajadzētu būt mērķim, kas jāpanāk dalībvalstīm, un ka finanšu un budžeta konsolidācijas politika nedrīkst tā nozīmi mazināt;

15.  pauž bažas par to, ka ekonomikas pielāgošanas programmu sagatavošanā un īstenošanā netika pievērsta pietiekama uzmanība ekonomikas politikas ietekmei uz nodarbinātību, tās sociālajām sekām un tam, ka Grieķijas gadījumā nodarbinātības hipotēzes pamatā tika izmantots kļūdains pieņēmums par ekonomikas pastiprinošo efektu un tādēļ laikus netika veiktas darbības, lai pasargātu neaizsargātākos iedzīvotājus no nabadzības, nodarbināto personu nabadzības un sociālās atstumtības; aicina Komisiju sociālos rādītājus ņemt vērā arī turpmākās sarunās par ekonomikas pielāgošanas programmām un katrai dalībvalstij ieteicamos pasākumus aizstāt ar tādiem, kas nodrošina nepieciešamos izaugsmes apstākļus un pilnīgu atbilstību ES sociālajiem pamatprincipiem un vērtībām;

16.  norāda –– neraugoties uz to, ka Komisija 2013. gada oktobra ceturkšņa pārskatā („Nodarbinātība un sociālā situācija ES”) uzsver sociālās aizsardzības izdevumu nozīmi aizsardzības pret sociālajiem riskiem nodrošināšanā, no 2010. gada Grieķija, Īrija un Portugāle ir piedzīvojusi Savienībā lielāko sociālo izdevumu samazinājumu;

17.  uzsver, ka rodas jauni nabadzības veidi, kas skar vidusslāni un strādniekus, jo ar hipotekāro aizdevumu atmaksu saistītās grūtības un augstās enerģijas cenas rada enerģētisko nabadzību un veicina izlikšanu no mājokļiem un tiesību zaudēšanu ieķīlāta īpašuma izpirkšanai; pauž bažas par konstatējumiem par to, ka pieaug bezpajumtniecība un izlikšanas no mājokļa gadījumu skaits ; atgādina, ka tas ir pamattiesību pārkāpums; iesaka dalībvalstīm un to vietējām iestādēm izveidot neitrālu mājokļu politiku, kurā priekšroka tiek dota sociālajiem mājokļiem un lētiem mājokļiem, tā risinot mājokļu trūkumu un īstenojot efektīvu profilakses politiku, lai samazinātu to gadījumu skaitu, kad cilvēki tiek izlikti no mājokļiem;

18.  pauž bažas par to, ka (mikro un makro līmeņa) sociālā un ekonomiskā situācija minētajās valstīs palielina reģionu un teritoriju atšķirības, tādējādi graujot noteikto ES mērķi stiprināt iekšējo reģionālo kohēziju;

19.  atzīmē, ka starptautiskās un sociālās organizācijas ir brīdinājušas, ka jaunajai atalgojuma līmeņu, gradācijas un atlaišanas sistēmai publiskajā sektorā būs ietekme uz dzimumu līdzsvaru; norāda, ka SDO ir paudusi bažas par jauno elastīgo nodarbinātības veidu nesamērīgo ietekmi uz sieviešu atalgojumu; turklāt norāda, ka SDO ir lūgusi valdībām uzraudzīt taupības ietekmi uz vīriešu un sieviešu atalgojumu privātajā sektorā; ar bažām konstatē, ka pielāgošanas programmas valstīs atšķirības dzimumu darba atalgojumā vairs nesamazinās, bet ir lielākas nekā vidēji Savienībā; uzskata, ka atšķirībām darba samaksā un sieviešu nodarbinātības līmeņa samazinājumam ir jāpievērš lielāka uzmanība pielāgošanas programmas valstīs;

20.  atzīmē, ka Eurostat un Komisijas dati, tāpat kā dažādi citi pētījumi, liecina, ka dažos gadījumos atalgojuma nevienlīdzīgs sadalījums palielinājās no 2008. līdz 2012. gadam, un ka sociālo un bezdarbnieku pabalstu samazinājums, kā arī algu samazinājums strukturālo reformu dēļ paaugstina nabadzības līmeni; norāda arī, ka Komisijas ziņojumā konstatēts salīdzinoši augsts nodarbināto nabadzības līmenis, jo ir samazinātas vai iesaldētas zemās minimālās algas;

21.  izsaka nožēlu par to, ka vairumā gadījumu ir pieaudzis to cilvēku skaits, kurus apdraud nabadzība vai sociālā atstumtība; turklāt norāda, ka aiz šīs statistikas slēpjas vēl daudz skarbāka realitāte, kad, samazinoties IKP uz vienu iedzīvotāju, pazeminās arī nabadzības slieksnis un personas, kuras iepriekš uzskatīja par nabadzīgām, šādā kategorijā vairs netiek iekļautas; norāda, ka pielāgošanas programmas valstīs, kurās vērojama budžeta krīze, IKP, publisko un privāto ieguldījumu, kā arī pētniecības un izstrādes ieguldījumu samazinājums izraisa potenciālu IKP kritumu un ilgtermiņa nabadzību;

22.  atzinīgi vērtē to, ka minētajos pētījumos Komisija atzīst, ka, tikai pilnīgi mainot pastāvošās tendences, visā ES būs iespējams sasniegt stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus;

23.  pauž nožēlu par to, ka vismaz attiecībā uz Grieķiju, Īriju un Portugāli programmās bija iekļauti vairāki sīki izstrādāti noteikumi par veselības aprūpes sistēmas reformu un izdevumu samazināšanu, kam bija būtiska ietekme uz sociālo pakalpojumu, jo īpaši veselības un sociālās aprūpes, kvalitāti un vispārējo pieejamību, lai gan LESD 168. panta 7. punkts nosaka, ka ES ievēros dalībvalstu kompetences; pauž bažas par to, ka dažos gadījumos tas ir izraisījis situāciju, ka daudzām personām tiek liegta veselības apdrošināšana vai piekļuve sociālajai aizsardzībai, tādējādi palielinot galējas nabadzības un sociālās atstumtības risku –– to atspoguļo trūcīgo personu un bezpajumtnieku pieaugošais skaits un tas, ka viņiem nav piekļuves ikdienā vajadzīgajām precēm un pakalpojumiem;

24.  pauž nožēlu par to, ka nav pieliktas mērķtiecīgas pūles, lai konstatētu nepilnības veselības aprūpes sistēmās, un nav pieņemti lēmumi par vispārējiem samazinājumiem veselības aprūpes budžetos; brīdina, ka līdzmaksājumu ieviešana varētu būt par iemeslu tam, ka pacienti novēloti meklē veselības aprūpes atbalstu, tādējādi palielinot mājsaimniecību finanšu slogu; brīdina, ka veselības aprūpes profesionāļu algu samazināšanai var būt negatīva ietekme uz pacientu drošību un var izraisīt veselības aprūpes profesionāļu migrāciju;

25.  atkārti norāda, ka Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (ICESCR) 12. pantā ir noteikts, ka katram cilvēkam ir tiesības uz vislabāko sasniedzamo fiziskās un psihiskās veselības stāvokli; norāda, ka visas četras minētās valstis ir parakstījušas šo paktu un tādējādi ir atzinušas visu cilvēku tiesības uz veselību;

26.  atgādina, ka Eiropas Padome jau ir nosodījusi līdzekļu samazinājumu Grieķijas valsts pensiju sistēmā, jo uzskata to par 1961. gadā pieņemtās Eiropas Sociālās hartas 12. panta, kā arī tās Protokola 4. panta pārkāpumu, norādot, ka „tas, ka valsts tiesību aktu attiecīgo noteikumu mērķis ir citu juridisko saistību prasību izpilde, neatceļ tos no pakārtotības Hartai”(12); norāda, ka princips par pensiju sistēmas uzturēšanu pienācīgā līmenī, lai nodrošinātu pensionāriem apmierinošu dzīvi, ir spēkā visās četrās valstīs un tas jāņem vērā;

27.  pauž nožēlu par to, ka ir samazināti resursi, kas paredzēti personu ar invaliditāti patstāvīgai dzīvei;

28.  norāda, ka SDO ir uzsvērti kritizējusi pensiju sistēmas radikālās reformas, kad tās ekspertu komiteja izvērtēja Konvencijas Nr. 102 piemērošanu Grieķijas reformās, un ka tie paši kritiskie novērojumi bija iekļauti arī tās 29. ikgadējā ziņojumā par 2011. gadu; atgādina, ka Konvencija Nr. 102 ir vispārēji piemērojama visās četrās valstīs un tā būtu jāievēro;

29.  uzsver, ka pieaugošais sociālās atstumtības līmenis četrās minētajās valstīs palielina arī solidaritāti neaizsargātāko sabiedrības grupu vidū — pateicoties individuāliem centieniem, ģimenes saitēm un atbalsta organizācijām; uzsver, ka šāda veida iejaukšanās nebūtu vēlama kā strukturāls problēmas risinājums, pat ja tas uzlabo vistrūcīgāko personu situāciju un apliecina Eiropas pilsonības pozitīvās iezīmes;

30.  ar bažām konstatē, ka Džini koeficients pakāpeniski pieaug pielāgošanas programmas valstīs, lai gan eurozonā kopumā tas samazinās –– tas nozīmē, ka būtiski palielinās nevienlīdzība bagātības sadalījumā;

Priekšlaicīga mācību pārtraukšana

31.  atzinīgi vērtē to, ka minētajās četrās valstīs samazinās priekšlaicīgi mācības pārtraukušo personu skaits; norāda, ka tas daļēji varētu būt skaidrojams ar grūtībām, ar kādām jaunieši saskaras darba meklējumos; atgādina, ka ir nepieciešams steidzami atjaunot kvalitatīvas arodmācību sistēmas, jo tas ir viens no labākajiem veidiem, kā uzlabot jauniešu piemērotību darba tirgum;

32.  atzinīgi vērtē to, ka visās četrās valstīs pieaug augstāko izglītību ieguvušo personu skaits; norāda, ka to daļēji var skaidrot ar jauniešu vajadzību uzlabot savas nākotnes izredzes darba tirgū;

33.  pauž nožēlu par to, ka galvenokārt samazinātā valsts budžeta dēļ izglītības sistēmas kvalitāte neuzlabojas, saasinot problēmas, ar kurām saskaras jaunieši, kas nav nedz nodarbināti, nedz iesaistīti izglītībā vai apmācībā, un bērni ar īpašām vajadzībām; atzīmē, ka šie pasākumi varētu praktiski ietekmēt izglītības kvalitāti, kā arī pieejamos materiālajos resursus un cilvēkresursus, skolēnu skaitu klasēs, mācību programmas un skolu koncentrāciju;

Sociālais dialogs

34.  uzsver, ka par programmu sākotnējo veidolu būtu vajadzējis apspriesties ar valsts līmeņa sociālajiem partneriem vai arī tos iesaistīt izstrādē; izsaka nožēlu par to, ka minētajām četrām valstīm izstrādātās programmas dažos gadījumos ļauj uzņēmumiem neslēgt koplīgumus un pārskatīt nozares algu līgumus, kas tieši ietekmē koplīgumu struktūru un vērtības, kuras noteiktas attiecīgo valstu konstitūcijās; norāda, ka SDO Ekspertu komiteja ir lūgusi atjaunot sociālo dialogu; nosoda kolektīvās pārstāvniecības principa nozīmes mazināšanu, kas liek apšaubīt darba koplīgumu automātisku atjaunošanu, kas dažās valstīs ir svarīgs princips, un tā rezultātā to koplīgumu skaits, kas ir spēkā, ir ievērojami samazinājies; nosoda minimālās algas samazināšanu un nomināli minimālās algas iesaldēšanu; uzsver, ka šī situācija izveidojusies tādu ierobežotu strukturālo reformu dēļ, kuru mērķis ir tikai darba attiecību regulēšana un algu samazināšana, kas ir pretrunā ES vispārējiem mērķiem un stratēģijas „Eiropa 2020” politikai;

35.  norāda, ka nav viena risinājuma, ko varētu piemērot visām dalībvalstīm;

Ieteikumi

36.  aicina Komisiju veikt sīki izstrādātu pētījumu par ekonomikas un finanšu krīzes un tās pārvarēšanai īstenoto pielāgošanas programmu sociālajām un ekonomiskajām sekām četrās minētajās valstīs, lai sniegtu skaidru priekšstatu par īstermiņa un ilgtermiņa kaitējumu nodarbinātībai un sociālās aizsardzības sistēmām, un pētījumu par Eiropas tiesību aktiem sociālajā jomā, jo īpaši nabadzības apkarošanai, laba sociālā dialoga uzturēšanai un līdzsvaram starp elastību un drošību darba attiecībās; aicina Komisiju šāda pētījuma izstrādāšanā izmantot savu konsultatīvo iestāžu, kā arī Nodarbinātības komitejas un Sociālās aizsardzības komitejas palīdzību; ierosina lūgt EESK sagatavot īpašu ziņojumu;

37.  aicina Komisiju lūgt SDO un Eiropas Padomi sagatavot ziņojumus par iespējamiem pielāgošanas pasākumiem un stimuliem sociālās situācijas uzlabošanai šajā valstīs un par to finansējumu un publisko finanšu ilgtspēju un nodrošināt pilnīgu atbilstību Eiropas Sociālajai hartai un tās Protokolam, kā arī SDO pamatkonvencijām un tās 94. Konvencijai, jo no tām izrietošos pienākumus ir ietekmējusi ekonomikas un finanšu krīze un budžeta korekcijas pasākumi, kā arī trijotnes pieprasītās strukturālās reformas;

38.  aicina ES, ņemot vērā šo valstu zaudējumus, sniegt atbalstu pēc tam, kad veikts novērtējums, un ––vajadzības gadījumā –– nodrošināt pietiekamus finanšu resursus, lai atjaunotu sociālās aizsardzības standartus, novērstu nabadzību, atbalstītu izglītības pakalpojumus, jo īpaši tos, kas paredzēti bērniem ar īpašām vajadzībām un cilvēkiem ar invaliditāti, un atjaunotu sociālo dialogu, izmantojot sociālās atveseļošanas plānu; aicina Komisiju, ECB un Eurogrupu pārskatīt un, ja nepieciešams, pēc iespējas drīz atjaunināt ieviestos ārkārtas pasākumus;

39.  aicina nodrošināt atbilstību iepriekš minētajām juridiskajām saistībām, kas noteiktas Līgumos un Pamattiesību hartā, jo to neievērošana ir ES primāro tiesību aktu pārkāpums; aicina Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru rūpīgi novērtēt šo pasākumu ietekmi uz cilvēktiesībām un hartas pārkāpumu gadījumā sniegt ieteikumus;

40.  aicina trijotni un attiecīgās dalībvalstis cik drīz vien iespējams pārtraukt programmas un ieviest krīzes vadības mehānismus, kas ļauj visām ES iestādēm, tostarp Parlamentam, sasniegt sociālos un politikas virzienu mērķus –– arī tos, kas attiecas uz sociālās atstumtības riskam visvairāk pakļauto personu individuālajām un kolektīvajām tiesībām, ––– un ir noteikti Līgumos, Eiropas sociālo partneru nolīgumos un citās starptautiskajās saistībās (SDO konvencijas, Eiropas sociālā harta un Eiropas Cilvēktiesību konvencija); aicina veicināt lielāku pārredzamību un politisko atbildību attiecībā uz pielāgošanas programmu izstrādi un īstenošanu;

41.  aicina Komisiju un Padomi tādu pašu uzmanību kā makroekonomiskās nelīdzsvarotības novēršanai veltīt arī sociālajai nestabilitātei un tās novēršanai un nodrošināt, ka pielāgošanās pasākumu mērķis ir nodrošināt sociālo taisnīgumu un līdzsvaru starp ekonomisko izaugsmi un nodarbinātību, strukturālo reformu īstenošanu un budžeta konsolidāciju; turklāt aicina abas iestādes piešķirt prioritāti darbvietu radīšanai un uzņēmējdarbības atbalstam, un šajā nolūkā EPSCO un tās prioritātēm pievērst tik pat lielu uzmanību kā ECOFIN un Eurogrupai un nepieciešamības gadījumā pirms Eurosamitiem rīkot Eurogrupas nodarbinātības un sociālo lietu ministru sanāksmi;

42.  iesaka Komisijai un dalībvalstīm sabiedrības veselības un izglītības izdevumus uztvert nevis kā izdevumus, ko var samazināt, bet gan kā valsts ieguldījumu nākotnē, kas ir jāņem vērā un jāpalielina, lai veicinātu ekonomikas un sociālo atveseļošanos;

43.  iesaka –– kad vissmagākais finanšu krīzes brīdis būs pagājis, programmas valstīm kopā ar ES institūcijām vajadzētu ieviest darbvietu atveseļošanās plānus, lai ekonomiku pietiekami atveseļotu un varētu atjaunot sociālo situāciju līmenī, kāds bija pirms programmas ieviešanas, jo tas ir nepieciešams, lai varētu veikt makroekonomisko korekciju konsolidāciju un līdzsvarot publiskajā sektorā esošo nelīdzsvarotību, piemēram, parādu un deficītu; uzsver, ka ir jāievieš darbvietu atveseļošanas plāns, kurā jāņem vērā:

   vajadzība steidzami atjaunot kreditēšanas sistēmu, jo īpaši MVU paredzēto;
   vajadzība radīt labvēlīgus nosacījumus uzņēmumiem, lai ļautu tiem attīstīt savu darbību ilgtermiņā un ilgtspējīgā veidā, un veicinātu jo īpaši MVU, jo tiem ir galvenā loma darba vietu radīšanā;
   to iespēju optimāla izmantošana, ko piedāvātā ES struktūrfondi, jo īpaši ESF;
   reāla nodarbinātības politika, kas nosaka aktīva darba tirgus politikas nostādnes;
   kvalitatīvi Eiropas līmeņa publiskie nodarbinātības dienesti, augšupēja atalgojuma politika;
   nodarbinātības garantijas Eiropas jauniešiem;
   vajadzība nodrošināt ietekmes taisnīgu sadalījumu, un
   programma bezdarbnieku mājsaimniecībām un, visbeidzot, –– rūpīgāk plānota fiskālā pārvaldība;

44.  aicina Komisiju iesniegt stratēģijas „Eiropa 2020” progresa ziņojumu, īpašu uzmanību pievēršot nepietiekamajam progresam programmas valstīs, un iesniegt priekšlikumus, kā droši virzīt šīs valstis uz to, lai sasniegtu visus stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus;

45.  iesaka turpmākajās dalībvalstu nodarbinātības reformās ņemt vērā elastdrošības kritērijus, lai veicinātu uzņēmumu konkurētspēju saskaņā ar stratēģiju „Eiropa 2020”, ņemot vērā citus elementus, piemēram, enerģijas izmaksas, negodīgu konkurenci, sociālo dempingu, taisnīgu un efektīvu finanšu sistēmu, fiskālās politikas nostādnes, ar kurām veicina izaugsmi un nodarbinātību, un kopumā visu to, kas palīdz reālās ekonomikas un uzņēmējdarbības attīstībai; aicina Komisiju pirms lielu reformu īstenošanas programmas valstīs veikt sociālās ietekmes novērtējumus un apsvērt šo pasākumu blakusefektus, piemēram, nabadzību, sociālo atstumtību, noziedzības līmeni un ksenofobiju;

46.  aicina īstenot steidzamus pasākumus, lai novērstu bezpajumtniecības pieaugumu programmas valstīs, un aicina Komisiju tos atbalstīt, analizējot politiku un veicinot labas prakses īstenošanu;

47.  norāda, ka saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 472/2013 19. pantu Komisija līdz 2014. gada 1. janvārim Parlamentam iesniedz ziņojumu par šīs regulas piemērošanu; aicina Komisiju iesniegt šo ziņojumu bez kavēšanās un tajā iekļaut informāciju par šīs regulas ietekmi uz ieviestajām ekonomikas pielāgošanas programmām;

48.  aicina Komisiju un dalībvalstis konsultēties ar pilsonisko sabiedrību, pacientu organizācijām un profesionālām struktūrām par turpmākiem pielāgošanas programmas pasākumiem veselības aprūpes jomā un izmantot Sociālās aizsardzības komitejas iespējas, lai nodrošinātu, ka reformas paaugstina sistēmu un resursu efektivitāti, neapdraudot neaizsargātākās sabiedrības grupas un svarīgākos sociālās aizsardzības aspektus, tostarp zāļu iegādi un lietošanu, pamatvajadzības un veselības aprūpes darbinieku vajadzības;

o
o   o

49.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) http://www.coe.int/T/DGHL/Monitoring/SocialCharter/NewsCOEPortal/CC76-80Merits_en.asp
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0401.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0328.
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0246.
(5) OV C 249 E, 30.8.2013., 4. lpp.
(6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0447.
(7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0515.
(8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0430.
(9) OV C 153 E, 31.5.2013., 57. lpp.
(10) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0419.
(11) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0266.
(12) Eiropas Sociālo tiesību komiteja, lēmums pēc būtības, 2012. gada 7. decembris, sūdzība Nr. 78/2012, 10. lpp.


Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonds un Iekšējās drošības fonds (vispārējie noteikumi) ***I
PDF 280kWORD 93k
Rezolūcija
Teksts
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2014. gada 13. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz vispārīgus noteikumus Patvēruma un migrācijas fondam un finansiālā atbalsta instrumentam policijas sadarbībai, noziedzības novēršanai un apkarošanai un krīžu pārvarēšanai (COM(2011)0752 – C7-0444/2011 – 2011/0367(COD))
P7_TA(2014)0241A7-0021/2014

(Parastā likumdošanas procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2011)0752),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 78. panta 2. punktu, 79. panta 2. un 4. punktu, 82. panta 1. punktu, 84. pantu un 87. panta 2. punktu saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0444/2011),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 11. jūlija atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2012. gada 18. jūlija atzinumu(2),

–  ņemot vēra Padomes pārstāvja 2013. gada 20. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A7-0021/2014),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  pieņem zināšanai Komisijas paziņojumus, kas pievienoti šai rezolūcijai;

3.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2014. gada 13. martā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2014, ar ko paredz vispārīgus noteikumus Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondam un finansiālā atbalsta instrumentam policijas sadarbībai, noziedzības novēršanai un apkarošanai un krīžu pārvarēšanai

P7_TC1-COD(2011)0367


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 514/2014.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

Komisijas paziņojums par valsts programmu pieņemšanu

Komisija pēc labākās gribas centīsies informēt Eiropas Parlamentu laicīgi pirms valstu programmu pieņemšanas.

Komisijas paziņojums par 5. panta 4. punkta otrās daļas b) apakšpunktu Regulā 182/2001

Komisija uzsver, ka Regulas 182/2011 (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.) 5. panta 4. punkta otrās daļas b) apakšpunkta sistemātiska izmantošana ir pretrunā minētās regulas burtam un garam. Šī norma jāizmanto tikai tad, ja ir īpaša vajadzība atkāpties no pamatprincipa, saskaņā ar kuru, ja atzinums nav sniegts, Komisija drīkst pieņemt īstenošanas akta projektu. Tā kā otrās daļas b) apakšpunkta izmantošana ir 5. panta 4. punktā paredzētā vispārīgā noteikuma izņēmums, to nevar vienkārši uzskatīt par tādu, par kura izmantošanu likumdevējs var izšķirties pēc saviem ieskatiem; tas ir jāinterpretē ar ierobežojumiem, un tātad tā izmantošana ir jāpamato.

(1) OV C 299, 4.10.2012., 108. lpp.
(2) OV C 277, 13.9.2012., 23. lpp.


Iekšējās drošības fonds (policijas sadarbība, noziedzības novēršana un apkarošana un krīžu pārvarēšana) ***I
PDF 273kWORD 52k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2014. gada 13. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko Iekšējās drošības fonda ietvaros izveido finansiālā atbalsta instrumentu policijas sadarbībai, noziedzības novēršanai un apkarošanai un krīžu pārvarēšanai (COM(2011)0753 – C7-0445/2011 – 2011/0368(COD))
P7_TA(2014)0242A7-0026/2014

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2011)0753),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 82. panta 1. punktu, 84. pantu un 87. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam iesniedz priekšlikumu (C7-0445/2011),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 11. jūlija atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2012. gada 18. jūlija atzinumu(2),

–  ņemot vērā 2013. gada 17. janvāra lēmumu par iestāžu sarunu sākšanu un mandātu iestāžu sarunām attiecībā uz priekšlikumu(3),

–  ņemot vēra Padomes pārstāvja 2013. gada 11. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A7-0026/2014),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt šo priekšlikumu vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2014. gada 13. martā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2014, ar ko kā daļu no Iekšējās drošības fonda izveido finansiālā atbalsta instrumentu policijas sadarbībai, noziedzības novēršanai un apkarošanai un krīžu pārvarēšanai un atceļ Padomes Lēmumu 2007/125/TI

P7_TC1-COD(2011)0368


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 513/2014.)

(1) OV C 299, 4.10.2012., 108. lpp.
(2) OV C 277, 13.9.2012., 23. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0021.


Iekšējās drošības fonds (ārējās robežas un vīzas) ***I
PDF 272kWORD 63k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2014. gada 13. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko Iekšējās drošības fonda ietvaros izveido finansiālā atbalsta instrumentu ārējām robežām un vīzām (COM(2011)0750 – C7-0441/2011 – 2011/0365(COD))
P7_TA(2014)0243A7-0025/2014

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2011)0750),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 77. panta 2. punktu saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7‑0441/2011),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 11. jūlija atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2012. gada 18. jūlija atzinumu(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2013. gada 17. janvāra lēmumu par iestāžu sarunu sākšanu un sarunu mandātu attiecībā uz priekšlikumu(3),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2013. gada 4. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas un Budžeta komitejas atzinumus (A7-0025/2014),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2014. gada 13. martā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2014, ar ko kā daļu no Iekšējās drošības fonda izveido finansiāla atbalsta instrumentu ārējām robežām un vīzām un atceļ Lēmumu Nr. 574/2007/EK

P7_TC1-COD(2011)0365


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 515/2014.)

(1) OV C 299, 4.10.2012., 108. lpp.
(2) OV C 277, 13.9.2012., 23. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0019.


Vienādi augsta līmeņa tīklu un informācijas drošība ***I
PDF 584kWORD 271k
Rezolūcija
Konsolidētais teksts
Eiropas Parlamenta 2014. gada 13. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par pasākumiem, kas nodrošinātu vienādi augsta līmeņa tīklu un informācijas drošību visā Savienībā (COM(2013)0048 – C7-0035/2013 – 2013/0027(COD))
P7_TA(2014)0244A7-0103/2014

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2013)0048),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0035/2013),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā pamatoto atzinumu, kuru saskaņā ar 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu iesniedzis Zviedrijas parlaments un kurā norādīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 22. maija atzinumus(1),

–  ņemot vērā 2013. gada 12. septembra rezolūciju par Eiropas Savienības kiberdrošības stratēģiju — atvērta un droša kibertelpa(2),

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu, kā arī Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Ārlietu komitejas ziņojumu (A7-0103/2014),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam(-ai) nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2014. gada 13. martā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/.../ES par pasākumiem, kas nodrošinātu vienādi augsta līmeņa tīklu un informācijas drošību visā Savienībā

P7_TC1-COD(2013)0027


EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 114. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(3),

rīkojoties saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru(4),

tā kā:

(1)  Tīklu un informācijas sistēmām un pakalpojumiem ir liela nozīme sabiedrībā. To uzticamība un drošība ir būtiska Savienības pilsoņu brīvībai un vispārējai drošībai, kā arī saimnieciskajā darbībā, sociālās labklājības jomā un jo īpaši iekšējā tirgus darbībā. [Gr. 1]

(2)  Apzinātu vai nejaušu drošības incidentu apmērs, un biežums un ietekme pieaug un veido nopietnu draudu tīklu un informācijas sistēmu darbībai. Šādas sistēmas var arī kļūt par vieglu mērķi apzinātām kaitnieciskām darbībām, kas vērstas uz sistēmu darbības bojāšanu vai apturēšanu. Šādi incidenti var kavēt ekonomisku darbību veikšanu, radīt ievērojamus finansiālus zaudējumus, apdraudēt lietotāju un ieguldītāju uzticēšanos un radīt lielus zaudējumus Savienības ekonomikā, un galu galā apdraudēt Savienības iedzīvotāju labklājību un dalībvalstu spēju aizsargāt pašām sevi un nodrošināt kritisko infrastruktūru drošību. [Gr. 2]

(3)  Kā saziņas līdzeklim bez robežām digitālās informācijas sistēmām un galvenokārt internetam ir būtiska nozīme, veicinot preču, pakalpojumu brīvu apriti un personu brīvu pārvietošanos pāri robežām. Starpvalstu rakstura dēļ šo sistēmu būtiski traucējumi vienā dalībvalstī var ietekmēt arī citas dalībvalstis un Savienību kopumā. Tāpēc tīklu un informācijas sistēmu noturībai un stabilitātei ir būtiska nozīme iekšējā tirgus netraucētas darbības nodrošināšanā.

(3a)  Tā kā parasti sistēmas atteices iemesli vēl joprojām ir netīši, piemēram, dabiski iemesli vai cilvēku pieļauta kļūda, infrastruktūrai vajadzētu būt noturīgai gan pret tīšiem, gan netīšiem traucējumiem, un kritiskās infrastruktūras apsaimniekotājiem vajadzētu izstrādāt noturīgas sistēmas. [Gr. 3]

(4)  Būtu jāizveido sadarbības mehānisms Savienības līmenī, lai varētu veikt informācijas apmaiņu un saskaņotu novēršanu, atklāšanu un reaģēšanu attiecībā uz tīklu un informācijas drošību (TID). Lai šis mehānisms būtu efektīvs un iekļaujošs, ir svarīgi, lai visām dalībvalstīm būtu minimālas spējas un stratēģija, kas nodrošina augsta līmeņa TID to teritorijā. Minimālās drošības prasības būtu jāattiecina arī uz arī valsts pārvaldes iestādēm un vismaz dažiem informācijas kritisko infrastruktūru apsaimniekotājiem, lai veicinātu riska pārvaldības kultūru un nodrošinātu ziņošanu par nopietnākajiem incidentiem. Biržas sarakstā iekļautie uzņēmumi būtu jāiedrošina savos finanšu pārskatos brīvprātīgi publiskot informāciju par incidentiem. Tiesiskais regulējums būtu jāizstrādā, pamatojoties uz nepieciešamību garantēt pilsoņu privātās dzīves neaizskaramību un integritāti. Kritiskās infrastruktūras brīdinājuma informācijas tīkls (CIWIN) būtu jāpaplašina, tajā iekļaujot tirgus dalībniekus, uz kuriem attiecas šī direktīva. [Gr. 4]

(4a)  Lai arī valsts pārvaldes iestādēm saistībā ar to sabiedrisko uzdevumu ar pienācīgu rūpību būtu jārealizē savu tīklu un informācijas sistēmu pārvaldība un aizsardzība, šajā direktīvā galvenā uzmanība būtu jāpievērš kritiskajai infrastruktūrai, kas ir būtiska svarīgu ekonomisko un sabiedrisko darbību nodrošināšanai tādās jomās kā enerģētika, transports, banku nozare, finanšu tirgus infrastruktūra un veselības aprūpe. Programmatūru izstrādātāji un datortehnikas ražotāji no šīs direktīvas darbības jomas būtu jāizslēdz. [Gr. 5]

(4b)  Attiecīgo Savienības iestāžu sadarbība un darbības saskaņošana ar augsto pārstāvi / priekšsēdētāja vietnieci, kura ir atbildīga par kopējo ārlietu un drošības politiku un kopējo drošības un aizsardzības politiku, kā arī ar ES terorisma apkarošanas koordinatoru būtu jānodrošina gadījumos, kad var uzskatīt, ka incidents, kam ir būtiski ietekmējoša ietekme, ir ārējs un rada terora draudus. [Gr. 6]

(5)  Lai aptvertu visus attiecīgos incidentus un riskus, šī direktīva būtu jāpiemēro visām tīklu un informācijas sistēmām. Valsts pārvaldes iestādēm un tirgus dalībniekiem uzticētos pienākumus tomēr nebūtu jāattiecina uz uzņēmumiem, kas nodrošina publisko komunikāciju tīklus vai sniedz publiski pieejamus elektronisko komunikāciju pakalpojumus Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/21/EK(5) nozīmē, uz kuriem attiecas konkrētas drošības un integritātes prasības, kas noteiktas minētās direktīvas 13.a pantā, un minētie pienākumi nebūtu jāattiecina arī uz uzticamības pakalpojumu sniedzējiem.

(6)  Esošās spējas nav pietiekamas, lai Savienībā nodrošinātu augsta līmeņa TID. Dalībvalstīm ir ļoti atšķirīgu līmeņu sagatavotība, kas nozīmē, ka Eiropas Savienībā tiek izmantotas atšķirīgas pieejas. Tas Savienībā rada nevienlīdzīgu patērētāju un uzņēmumu aizsardzības līmeni un pazemina TID kopējo līmeni. Savukārt kopīgu minimālo prasību trūkums valsts pārvaldes iestādēm un tirgus dalībniekiem padara neiespējamu efektīva vispārēja sadarbības mehānisma izveidi Savienības līmenī. Šo jomu pētniecības, izstrādes un inovācijas stimulēšanā izšķiroša nozīme ir augstskolām un pētniecības centriem un tiem būtu jānodrošina adekvāts finansējums. [Gr. 7]

(7)  Tāpēc, lai efektīvi reaģētu uz tīklu un informācijas sistēmu drošības problēmām, ir nepieciešama Savienības līmeņa vispārēja pieeja, kurā iekļautas kopīgas minimālās prasības iekļauts kopīgs prasību minimums attiecībā uz spēju veidošanu un plānošanu, prasmju pilnveidošana pietiekamā līmenī kiberdrošības jomā, informācijas apmaiņa un darbību koordinēšana, un kopīgas minimālās drošības prasības visiem attiecīgajiem tirgus dalībniekiem un valsts pārvaldes iestādēm kopīgs drošības prasību minimums. Saskaņā ar atbilstošiem Kiberdrošības koordinācijas grupu (CSGC) ieteikumiem būtu jāpiemēro kopīgs standartu minimums. [Gr. 8]

(8)  Šīs direktīvas noteikumiem nebūtu jāskar iespēja katrai dalībvalstij veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu savu būtisko drošības interešu aizsardzību, sabiedrisko kārtību un sabiedrības drošību, ļautu izmeklēt un atklāt noziedzīgus nodarījumus un sodīt par tiem. Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 346. pantu dalībvalstīm nav jāsniedz informācija, kuras izpaušanu tās atzīst par būtisku savas drošības interešu apdraudējumu. Dalībvalstīm nav jāizpauž ES klasificētā informācija saskaņā ar Padomes Lēmumu 2011/292/ES(6), kā arī informācija, uz kuru attiecas vienošanās par informācijas neizpaušanu vai neformāla vienošanās par informācijas neizpaušanu, piemēram, Gaismas signālu protokols (Traffic Light Protocol). [Gr. 9]

(9)  Lai panāktu un uzturētu vienādi augsta līmeņa tīklu un informācijas sistēmu drošību, katrai dalībvalstij būtu vajadzīga valsts TID stratēģija, kurā noteikti stratēģiskie mērķi un konkrēti politikas pasākumi, kas jāievieš. Valsts līmenī ir jāizstrādā pamatprasībām atbilstīgi TID sadarbības plāni, lai panāktu tādu reaģēšanas spēju līmeni, kas incidentu gadījumos ļautu efektīvi un lietderīgi sadarboties valsts un Savienības līmenī, ņemot vērā privātās dzīves un personas datu neaizskaramību un aizsardzību. Tādēļ katrai dalībvalstij būtu jānosaka pienākums ievērot kopīgos standartus attiecībā uz datu formātu un datu apmaināmību, lai tos varētu kopīgot un izvērtēt. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai lūgt palīdzību no Eiropas Savienības Tīklu un informācijas drošības Aģentūras (ENISA), izstrādājot valsts tīklu un informācijas drošības (TID) stratēģijas, kas balstītas uz kopīgu obligāto TID stratēģiju projektu. [Gr. 10]

(10)  Lai varētu efektīvi īstenot noteikumus, kas pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, katrā dalībvalstī būtu jāizveido vai jānosaka struktūra, kas atbildētu par TID jautājumu koordināciju un darbotos kā kontaktpunkts pārrobežu sadarbībai Savienības mērogā. Šīm iestādēm būtu jāpiešķir pietiekami tehniskie, finanšu un cilvēkresursi, lai nodrošinātu, ka tās efektīvi un produktīvi var veikt tām uzticētos uzdevumus un tādējādi sasniegt šīs direktīvas mērķus.

(10a)  Ņemot vērā atšķirības valstu pārvaldes struktūrās un lai garantētu jau ieviesto nozaru noteikumu izpildi vai aizsargātu Savienības pašreizējās uzraudzības un regulējošās iestādes, kā arī lai izvairītos no dublēšanās, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izraudzīties vismaz divas kompetentās valsts iestādes, kuras saskaņā ar šo direktīvu pildītu uzdevumus saistībā ar tirgus dalībnieku tīklu un informācijas sistēmu drošību. Tomēr, lai nodrošinātu netraucētu pārrobežu sadarbību un saziņu, katrai dalībvalstij, neskarot nozaru reglamentējošos noteikumus, vajadzētu izraudzīties tikai vienu vienoto kontaktpunktu pārrobežu sadarbības nodrošināšanai Savienības līmenī. Ja to paredz dalībvalsts konstitucionālā struktūra vai citi noteikumi, šai valstij vajadzētu būt iespējai izraudzīties tikai vienu iestādi, kas veiktu kompetentās iestādes un vienotā kontaktpunkta uzdevumus. Kompetentajām iestādēm un vienotajiem kontaktpunktiem vajadzētu būt civilām struktūrām, kas ir pakļautas pilnīgai demokrātiskai uzraudzībai, un tām nebūtu jāveic nekādi uzdevumi izlūkošanas, tiesībaizsardzības vai aizsardzības jomā vai organizatoriska rakstura uzdevumi, kuri jebkādā veidā būtu saistīti ar struktūrām, kas strādā šajās jomās. [Gr. 11]

(11)  Visās dalībvalstīs Visām dalībvalstīm un tirgus dalībniekiem ir jābūt atbilstošam aprīkojumam gan tehnisko, gan organizatorisko spēju ziņā, lai jebkurā brīdī novērstu un atklātu tīklu un informācijas sistēmu incidentus un riskus, reaģētu uz tiem un tos mazinātu. Drošības sistēmām valsts pārvaldes iestādēs jābūt drošām un tām jāpiemēro demokrātiska kontrole un uzraudzība. Biežāk nepieciešamajam aprīkojumam un spējām būtu jāatbilst vispārpieņemtiem tehniskiem standartiem, kā arī standarta ekspluatācijas procedūrām (SPO). Tāpēc visās dalībvalstīs būtu jāizveido labi funkcionējošas, pamatprasībām atbilstošas datorapdraudējumu reaģēšanas vienības (CERT), lai nodrošinātu efektīvas un saderīgas spējas incidentu risināšanai un risku novēršanai un efektīvas sadarbības nodrošināšanai Savienības līmenī. Minētajām CERT vajadzētu būt iespējai savstarpēji sadarboties, pamatojoties uz kopīgiem tehniskiem standartiem un SPO. Ņemot vērā pastāvošo CERT atšķirīgās iezīmes, kas atbilst dažādām subjektu vajadzībām un dalībniekiem, dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai katrai no šajā direktīvā noteiktajā tirgus dalībnieku sarakstā minētajām nozarēm pakalpojumus sniegtu vismaz viena CERT. Attiecībā uz CERT pārrobežu sadarbību dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka CERT ir pietiekami līdzekļi, lai piedalītos jau pastāvošajos Savienības un starptautiskajos sadarbības tīklos. [Gr. 12]

(12)  Balstoties uz Dalībvalstu Eiropas forumā (EFMS) panākto ievērojamo progresu diskusiju un politikas paraugprakses apmaiņas veicināšanā, tostarp principu izstrādē attiecībā uz Eiropas sadarbību kiberkrīžu jomā, dalībvalstīm un Komisijai vajadzētu izveidot tīklu, lai panāktu pastāvīgu komunikāciju starp tām un palīdzētu īstenot to sadarbību. Šai drošajai un efektīvajai sadarbības sistēmai, tostarp vajadzības gadījumā ar tirgus dalībnieku līdzdalību, būtu jāļauj īstenot strukturētu un koordinētu informācijas apmaiņu, atklāšanu un reaģēšanu Savienības līmenī. [Gr. 13]

(13)  Eiropas Tīklu un informācijas drošības aģentūrai (ENISA) būtu jāpalīdz dalībvalstīm un Komisijai, sniedzot savas zināšanas un konsultācijas un sekmējot apmaiņu ar paraugpraksi. Jo īpaši Komisijai un dalībvalstīm būtu jāapspriežas ar ENISA saistībā ar šīs direktīvas piemērošanu. Lai nodrošinātu efektīvu un savlaicīgu informāciju dalībvalstīm un Komisijai, sadarbības tīklā būtu jāievieš agrīnā brīdināšana par incidentiem un riskiem. Lai uzlabotu spējas un zināšanas dalībvalstu vidū, sadarbības tīklam būtu jākalpo arī kā paraugprakses apmaiņas instrumentam, palīdzot tā dalībniekiem veidot spējas, vadot salīdzinošās izvērtēšanas un TID mācību organizēšanu. [Gr. 14]

(13a)  Piemērojot šīs direktīvas noteikumus, dalībvalstīm nepieciešamības gadījumā vajadzētu būt iespējai izmantot vai pielāgot pašreizējās organizatoriskās struktūras. [Gr. 15]

(14)  Būtu jāievieš droša informācijas apmaiņas infrastruktūra, lai sadarbības tīklā varētu apmainīties ar sensitīvu un konfidenciālu informāciju. Šajā nolūkā pilnībā būtu jāizmanto Savienībā pastāvošās struktūras. Neskarot dalībvalstu pienākumu ziņot par Savienības mēroga incidentiem un riskiem sadarbības tīklam, piekļuve konfidenciālai informācijai no citām dalībvalstīm būtu jāpiešķir dalībvalstij tikai tad, ja tā, izmantojot pārredzamas metodes, pierāda, ka tās tehniskie, finanšu un cilvēkresursi un procesi, kā arī to komunikācijas infrastruktūra nodrošina efektīvu un drošu to līdzdalību tīklā. [Gr. 16]

(15)  Tā kā tīklu un informācijas sistēmu lielākā daļa tiek privāti apsaimniekota, ir būtiska publiskā un privātā sektora sadarbība. Tirgus dalībnieki būtu jāmudina izmantot savus neformālās sadarbības mehānismus, lai nodrošinātu TID. Tiem būtu jāsadarbojas arī ar publisko sektoru un savstarpēji jāapmainās ar informāciju un paraugpraksi, tostarp par iepriekšējo periodu, par to saņemot attiecīgu informāciju un operatīvo atbalstu, kā arī stratēģiski analizētu informāciju incidenta gadījumā. Lai efektīvi veicinātu informācijas un paraugprakses apmaiņu, ir būtiski nodrošināt, lai tirgus dalībnieki, kuri piedalās šādās apmaiņās, šādas sadarbības rezultātā nenonāktu nelabvēlīgā stāvoklī. Jānodrošina pietiekama aizsardzība, lai šī sadarbība nepakļautu minētos uzņēmumus lielākam atbilstības riskam vai neradītu tiem jaunas saistības attiecībā uz, cita starpā, konkurenci, intelektuālo īpašumu, datu aizsardzību vai kiberdrošības likumu, kā arī lai tiem neradītu palielinātu operatīvo vai drošības risku. [Gr. 17]

(16)  Lai nodrošinātu pārredzamību un pienācīgi informētu ES Savienības iedzīvotājus un tirgus dalībniekus, kompetentajām iestādēm vienotajiem kontaktpunktiem būtu jāizveido kopīga tīmekļa vietne visā Savienībā nekonfidenciālas informācijas publicēšanai par incidentiem, un riskiem un risku mazināšanas pasākumiem un vajadzības gadījumā — konsultēšanai par atbilstošiem uzturēšanas pasākumiem. Informācijai tīmekļa vietnē vajadzētu būt pieejamai neatkarīgi no izmantotajām ierīcēm. Jebkādi personas dati šajā tīmekļa vietnē būtu jāpublicē tikai tad, ja tas ir nepieciešams, un pēc iespējas anonīmi. [Gr. 18]

(17)  Ja informācija tiek uzskatīta par konfidenciālu saskaņā ar Savienības un valsts noteikumiem par uzņēmējdarbības konfidencialitāti, šādu konfidencialitāti nodrošina, veicot šajā direktīvā noteiktos pasākumus un īstenojot tajā izvirzītos mērķus.

(18)  Īpaši balstoties uz valstu krīžu pārvaldības pieredzi un sadarbībā ar ENISA, Komisijai un dalībvalstīm būtu jāizstrādā Savienības TID sadarbības plāns, kurā tiktu noteikti sadarbības mehānismi, paraugprakses piemēri un rīcības modeļi, lai novērstu un konstatētu riskus un incidentus, ziņotu par tiem un apkarotu tos. Minētais plāns būtu pienācīgi jāņem vērā agrīnās brīdināšanas īstenošanā sadarbības tīklā. [Gr. 19]

(19)  Agrīnās brīdināšanas izmantošana tīklā būtu nepieciešama tikai tad, ja attiecīgā incidenta vai riska pakāpe un bīstamība ir vai var kļūt tik būtiska, ka ir nepieciešama informācija vai reaģēšanas saskaņošana Savienības līmenī. Agrīnie brīdinājumi tādējādi būtu jāattiecina tikai uz faktiskiem vai iespējamiem incidentiem vai riskiem, kas strauji attīstītās, pārsniedz valstu reaģēšanas spēju vai skar vairāk par vienu dalībvalsti. Lai varētu veikt pienācīgu novērtējumu, visa informācija, kas ir svarīga riska vai incidenta novērtējumam, būtu jāpaziņo sadarbības tīklam. [Gr. 20]

(20)  Saņemot agrīno brīdinājumu un tā novērtējumu, kompetentajām iestādēm vienotajiem kontaktpunktiem būtu jāvienojas par saskaņotu reaģēšanu saskaņā ar Savienības TID plānu. Kompetentās iestādes Vienotie kontaktpunkti, ENISA un Komisija būtu jāinformē par valsts līmenī pieņemtiem pasākumiem sakarā ar saskaņotu reaģēšanu. [Gr. 21]

(21)  Ņemot vērā TID problēmu globālo raksturu, ir ciešāk jāsadarbojas starptautiskā līmenī, lai uzlabotu drošības standartus un informācijas apmaiņu un veicinātu vienotu vispārēju pieeju TID jautājumiem. Šādas starptautiskas sadarbības regulējums būtu jānosaka saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK(7) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 45/2001(8). [Gr. 22]

(22)  TID nodrošināšanas pienākumi lielā mērā ir valsts pārvaldes iestāžu un tirgus dalībnieku uzdevums. Būtu jāattīsta un jāpopularizē riska pārvaldības kultūra, cieša sadarbība un uzticība, kas ietver riska novērtējumu un faktiskajiem riskiem atbilstīgu apzinātiem vai neapzinātiem riskiem un incidentiem atbilstošu drošības pasākumu īstenošanu, un tas būtu jādara, izmantojot atbilstošas regulatīvas prasības un brīvprātīgu nozares praksi. Vienlīdzīgu un uzticamu konkurences apstākļu radīšana arī ir būtiska sadarbības tīklu efektīvai darbībai, lai nodrošinātu visu dalībvalstu efektīvu sadarbību. [Gr. 23]

(23)  Direktīvā 2002/21/EK ir prasība, ka uzņēmumiem, kuri nodrošina publiskus elektronisko komunikāciju tīklus vai sniedz publiski pieejamus elektronisko komunikāciju pakalpojumus, jāveic atbilstoši pasākumi, lai garantētu savu integritāti un drošību, un ir paredzētas drošības pārkāpumu un integritātes zuduma paziņošanas prasības. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/58/EK(9) ir prasība publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem veikt atbilstīgus tehniskus un organizatoriski pasākumus, lai garantētu savu pakalpojumu drošību.

(24)  Šie pienākumi būtu jāpaplašina, attiecinot tos ne tikai uz elektronisko komunikāciju nozari, bet arī uz infrastruktūras apsaimniekotājiem, kuri ļoti daudz izmanto informācijas un komunikāciju tehnoloģijas un kuri ir būtiski svarīgu ekonomisko un sociālo funkciju —– piemēram, elektronerģijas un gāzes, transporta, kredītiestāžu, finanšu tirgus infrastruktūru un veselības aprūpes — nodrošināšanā. Šo tīklu un informācijas sistēmu traucējumi ietekmētu iekšējo tirgu. Kaut gan šajā direktīvā izklāstītie pienākumi nebūtu jāpaplašina, tos attiecinot uz galvenajiem informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 98/34/EK(10), jo minētie pakalpojumu sniedzēji nodrošina pamatu pakārtotiem informācijas sabiedrības pakalpojumiem vai tiešsaistes darbībai, piemēram, e-tirdzniecības platformām, interneta maksājumu vārtejām, sociālajiem tīkliem, meklētājprogrammām, mākoņdatošanas pakalpojumiem, kopumā vai lietotņu veikaliem, Šo pakalpojumu, kas padara iespējamu informācijas sabiedrību, traucējumi kavē citu informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanu, kuru būtiski komponenti ir iepriekš minētie pakalpojumi. Programmatūras izstrādātāji un iekārtu ražotāji nav informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji un tādējādi tiek izslēgti. Minētie pienākumi būtu jāattiecina arī uz valsts pārvaldes iestādēm un kritiskās infrastruktūras apsaimniekotājiem, kas ļoti daudz izmanto informācijas un komunikāciju tehnoloģijas un kas ir būtiski svarīgu ekonomisko un sociālo funkciju – piemēram, elektrības un gāzes, transporta, kredītiestāžu, biržas pakalpojumu un veselības aprūpes – nodrošināšanā. Šo tīklu un informācijas sistēmu traucējumi varētu ietekmēt iekšējo tirgu minētie pakalpojumu sniedzēji, pamatojoties uz brīvprātības principu, var informēt kompetento iestādi vai vienoto kontaktpunktu par tīkla drošības incidentiem, kurus tie uzskata par atbilstošiem. Kompetentajai iestādei vai vienotajam kontaktpunktam, ja tas ir iespējams, būtu jāsniedz tirgus dalībniekiem, kuri ziņoja par incidentu, stratēģiski izanalizēta informācija, kas palīdzēs novērst drošības apdraudējumu. [Gr. 24]

(24a)  Kaut gan datortehnikas un programmatūras piegādātāji salīdzinājumā ar tirgus dalībniekiem šajā direktīvā nav iekļauti, to produkcija veicina tīklu un informācijas sistēmu drošību. Tādējādi tiem ir būtiska loma, palīdzot tirgus dalībniekiem nodrošināt drošu tīkla un informācijas infrastruktūru. Ņemot vērā to, ka uz datortehniku un programmatūras izstrādājumiem jau tiek attiecināti noteikumi par izstrādājumu uzticamību, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka šie noteikumi tiek īstenoti. [Gr. 25]

(25)  Tehniski un organizatoriski pasākumi, kas noteikti valsts pārvaldes iestādēm un tirgus dalībniekiem, nedrīkstētu saturēt prasību, ka konkrēta komercinformācija un komunikāciju tehnoloģijas produkts jākonstruē, jāizstrādā vai jāražo kādā konkrētā veidā. [Gr. 26]

(26)  Valsts pārvaldes iestādēm un tirgus dalībniekiem būtu jānodrošina to kontrolēto tīklu un sistēmu drošība. Tie galvenokārt būtu privāti tīkli un sistēmas, kas tiek pārvaldīti vai nu ar iekšējā IT personāla palīdzību vai kuru drošība tiek nodrošināta, izmantojot ārpakalpojumus. Drošības un paziņošanas pienākumiem būtu jāattiecas uz attiecīgiem tirgus dalībniekiem un valsts pārvaldes iestādēm neatkarīgi no tā, vai tie veic savu tīklu un informācijas sistēmu uzturēšanu iekšēji vai izmanto ārpakalpojumus. [Gr. 27]

(27)  Lai izvairītos no pārmērīga finansiāla un administratīva sloga radīšanas maziem uzņēmumiem un lietotājiem, prasībām būtu jābūt samērīgām ar risku, ko rada attiecīgā tīklu vai informācijas sistēma, ņemot vērā jaunākos sasniegumus šajā jomā. Minētās prasības nebūtu jāattiecina uz mikrouzņēmumiem.

(28)  Kompetentajām iestādēm un vienotajiem kontaktpunktiem būtu jāpievērš pienācīga uzmanība neformālu un uzticamu informācijas apmaiņas kanālu saglabāšanai starp tirgus dalībniekiem un starp publisko un privāto sektoru. Kompetentajām iestādēm un vienotajiem kontaktpunktiem būtu jāinformē apdraudēto IKT produktu un pakalpojumu ražotāji un pakalpojumu sniedzēji par incidentiem, par kuriem tiem ir ziņots un kuriem ir būtiska ietekme. Kad incidenti, par kuriem ziņots kompetentajām iestādēm un vienotajiem kontaktpunktiem, tiek publiskoti, būtu jāatrod atbilstošs līdzsvars starp sabiedrības interesēm būt informētai par draudiem un iespējamiem reputācijas un komerciāliem zaudējumiem valsts pārvaldes iestādēm un tirgus dalībniekiem, kuri ziņo par incidentiem. Īstenojot ziņošanas pienākumus, kompetentajām iestādēm un vienotajiem kontaktpunktiem būtu jāpievērš īpaša uzmanība nepieciešamībai saglabāt stingru konfidencialitāti attiecībā uz informāciju par produktu vājajām vietām, pirms tiek publiskota informācija par atbilstošiem izmantoti atbilstošie drošības uzlabojumiem uzlabojumi. Vienotie kontaktpunkti parasti neatklāj incidentos iesaistīto personu datus. Vienotajiem kontaktpunktiem personas dati būtu jāatklāj tikai tādā gadījumā, ja šāda datu atklāšana ir būtiska un samērojama ar izvirzīto mērķi. [Gr. 28]

(29)  Kompetento iestāžu rīcībā vajadzētu būt nepieciešamajiem līdzekļiem to pienākumu veikšanai, tostarp pilnvarām saņemt pietiekamu informāciju no tirgus dalībniekiem un valsts pārvaldes iestādēm, lai novērtētu tīklu un informācijas sistēmu drošības līmeni, incidentu skaitu, mērogu un apjomu, kā arī uzticamiem un visaptverošiem datiem par faktiskiem incidentiem, kas ir ietekmējuši tīklu un informācijas sistēmu darbību. [Gr. 29]

(30)  Daudzos gadījumos incidenta pamatā ir noziedzīgas darbības. Par incidenta kriminālo raksturu var rasties aizdomas, pat ja sākumā tā pierādījumi nav pietiekami skaidri. Šajā situācijā atbilstošai sadarbībai starp kompetentajām iestādēm, vienotajiem kontaktpunktiem un tiesībaizsardzības iestādēm, kā arī ar EC3 (Eiropas Kibernoziedzības apkarošanas centrs) un ENISA būtu jāveido daļa no efektīvas un visaptverošas reaģēšanas uz drošības incidentu draudiem. Konkrēti, drošas un noturīgākas drošības vides veicināšanai nepieciešama sistemātiska ziņošana tiesībaizsardzības iestādēm par tādiem incidentiem, par kuru nopietno kriminālo raksturu ir radušās aizdomas. Incidentu nopietnais kriminālais raksturs būtu jāizvērtē, ņemot vērā Savienības tiesību aktus par kibernoziegumiem. [Gr. 30]

(31)  Incidentu dēļ daudzos gadījumos ir apdraudēti personas dati. Dalībvalstīm un tirgus dalībniekiem personas dati, kas tiek glabāti, apstrādāti vai sūtīti, būtu jāaizsargā pret nejaušu vai nelikumīgu iznīcināšanu, nejaušu pazaudēšanu vai izmaiņām, kā arī pret neatļautu vai nelikumīgu glabāšanu, piekļuvi, izpaušanu vai izplatīšanu, un jānodrošina, ka tiek īstenota drošības politika saistībā ar personas datu apstrādi. Šajā sakarā sakarībā kompetentajām iestādēm, vienotajiem kontaktpunktiem un datu aizsardzības iestādēm vajadzības gadījumā būtu jāsadarbojas un jāapmainās ar informāciju visos attiecīgos jautājumos ar tirgus dalībniekiem, lai saskaņā ar piemērojamajiem datu aizsardzības noteikumiem novērstu personas datu aizsardzības pārkāpumus, kas rodas incidentu dēļ. Dalībvalstis ievieš pienākumu Pienākums ziņot par drošības incidentiem būtu jāpilda veidā, kas samazina administratīvo slogu, ja drošības incidents ir arī personas datu aizsardzības pārkāpums, par kuru saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti(11). Sazinoties ar kompetentajām iestādēm un datu aizsardzības iestādēm, Savienības tiesību aktiem datu aizsardzības jomā ir jāziņo. ENISA varētu palīdzēt būtu jāpalīdz, izstrādājot informācijas apmaiņas mehānismus un standartformas, izvairoties no nepieciešamības ieviest divas paziņojuma standartformas. Vienota vienotu paziņojuma standartforma standartformu, kas atvieglotu ziņošanu par incidentiem, kuri rada draudus personas datu aizsardzībai, un tādējādi mazinātu administratīvo slogu uzņēmumiem un valsts pārvaldes iestādēm. [Gr. 31]

(32)  Drošības prasību standartizācija ir tirgus brīvprātīgs process, ar kura palīdzību tirgus dalībniekiem būtu jāsniedz iespēja izmantot alternatīvus līdzekļus vismaz līdzīgu rezultātu panākšanai. Lai nodrošinātu drošības standartu vienveidīgu piemērošanu, dalībvalstīm būtu jāveicina atbilstība konkrētiem sadarbspējīgiem standartiem, lai nodrošinātu augstu drošības līmeni Savienības mērogā. Šim nolūkam jāapsver atklātu starptautisko standartu piemērošana tīkla informācijas drošībai vai šādu instrumentu izstrāde. Tāpat varētu būt nepieciešams izstrādāt arī saskaņotus standartus, kas būtu jādara saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1025/2012(12). Jo īpaši būtu jāpilnvaro tādus ETSI, CEN un CENELEC ierosināt lietderīgus un efektīvus Savienības atklātos drošības standartus, pēc iespējas izvairoties no priekšrocību piešķiršanas kādām noteiktām tehnoloģijām, kas būtu viegli izpildāmi maziem un vidējiem tirgus dalībniekiem. Starptautiskie standarti, kas attiecas uz kiberdrošību, būtu rūpīgi jāpārbauda, lai garantētu, ka tie nav apdraudēti un sniedz pietiekamu drošības līmeni, tādējādi nodrošinot, ka paredzētā atbilstība kiberdrošības standartiem veicina vispārējo kiberdrošības līmeni Savienībā, nevis otrādi. [Gr. 32]

(33)  Komisijai, apspriežoties ar visām ieinteresētajām personām, būtu periodiski jāpārskata šī direktīva, jo īpaši, lai noteiktu izmaiņu veikšanas nepieciešamību, ņemot vērā mainīgos sociālos, politiskos, tehnoloģiskos vai tirgus apstākļus. [Gr. 33]

(34)  Lai nodrošinātu sadarbības tīkla pienācīgu darbību, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt tiesību aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz tādu kritēriju noteikšanu, kas jāievēro dalībvalstīm, lai tām varētu atļaut piedalīties drošā informācijas apmaiņas sistēmā, attiecībā uz vienotu sadarbības un drošības standartu kopu drošai informācijas apmaiņas infrastruktūrai un tādu notikumu papildu precizēšanu, kuru gadījumā nepieciešama agrīnā brīdināšana, un attiecībā uz tādu apstākļu definēšanu, kādos tirgus dalībniekiem un valsts pārvaldes iestādēm ir pienākums ziņot par incidentiem. [Gr. 34]

(35)  Ir īpaši svarīgi, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, atbilstīgi apspriestos, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(36)  Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus šīs direktīvas īstenošanai, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras attiecībā uz sadarbību starp kompetentajām iestādēm vienotajiem kontaktpunktiem un Komisiju sadarbības tīklā, piekļuvi drošai informācijas apmaiņas infrastruktūrai, neskarot jau pastāvošos sadarbības mehānismus valstu līmenī, kā arī attiecībā uz Savienības TID sadarbības plānu, formātiem un procedūrām, kas piemērojamas sabiedrības informēšanai par būtiski ietekmējošiem incidentiem, kā arī attiecībā uz standartiem un/vai tehniskajām specifikācijām, kas attiecas uz TID. Šīs pilnvaras būtu jāīsteno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011(13). [Gr. 35]

(37)  Piemērojot šo direktīvu, Komisijai būtu vajadzības gadījumā jāsazinās ar attiecīgām nozaru komitejām un attiecīgām struktūrām, kas izveidotas ES Savienības līmenī jo īpaši e-pārvaldes, enerģētikas, transporta, un veselības aprūpes un aizsardzības jomā. [Gr. 36]

(38)  Informācija, ko kompetentā iestāde vai vienotais kontaktpunkts uzskata par konfidenciālu saskaņā ar Savienības un valsts noteikumiem par uzņēmējdarbības konfidencialitāti, būtu jāsniedz Komisijai, tās attiecīgajām aģentūrām, vienotajiem kontaktpunktiem un/vai citām kompetentām valsts iestādēm tikai tad, ja šāda informācijas apmaiņa ir obligāti nepieciešama šīs direktīvas piemērošanai. Sniegtā informācija būtu jāierobežo atbilstīgi un samērīgi, ja tas nepieciešams šādas informācijas apmaiņas nolūkam, un būtu jāievēro iepriekš noteikti konfidencialitātes un drošības kritēriji saskaņā ar Lēmumu 2011/292/ES, kā arī informāciju, uz kuru attiecas vienošanās par informācijas neizpaušanu un tādas neformālas vienošanās par informācijas neizpaušanu kā, piemēram, Gaismas signālu protokols. [Gr. 37]

(39)  Lai nodrošinātu informācijas apmaiņu par riskiem un incidentiem sadarbības tīklā un atbilstību prasībām paziņot par incidentiem valsts kompetentajām iestādēm vai vienotajiem kontaktpunktiem, var būt nepieciešama personas datu apstrāde. Šāda personas datu apstrāde ir nepieciešama, lai sasniegtu šajā direktīvā izvirzītos sabiedrībai svarīgos mērķus, un tādējādi ir likumīga saskaņā ar Direktīvas 95/46/EK 7. pantu. Attiecībā uz šiem likumīgajiem mērķiem tas nerada nesamērīgu un nepieļaujamu iejaukšanos, kas apdraud Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. pantā garantēto personas datu aizsardzības tiesību būtību. Piemērojot šo direktīvu, pēc vajadzības būtu jāpiemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1049/2001(14). Ja datus apstrādā Savienības iestādes un struktūras, šādai apstrādei šīs direktīvas ieviešanas nolūkā vajadzētu būt saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 45/2001. [Gr. 38]

(40)  Tā kā šīs direktīvas mērķus, proti, nodrošināt augsta līmeņa TID Savienībā, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs un to rīcības ietekmes dēļ var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīva paredzēti vienīgi tie pasākumi, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(41)  Šajā direktīvā ir respektētas pamattiesības un ievēroti principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, galvenokārt tiesības uz privātās dzīves un saziņas neaizskaramību, tiesības uz personas datu aizsardzību, darījumdarbības brīvība, tiesības uz īpašumu, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesības tikt uzklausītam. Šī direktīva jāīsteno, ievērojot minētās tiesības un principus.

(41a)  Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošajiem dokumentiem dalībvalstis ir apņēmušās pamatotos gadījumos iesniegt paziņojumu par transponēšanas pasākumiem kopā ar vienu vai vairākiem dokumentiem, kas skaidro savstarpējo saikni starp direktīvas elementiem un valstu pieņemto transponēšanas instrumentu atbilstošajām daļām. Likumdevējs uzskata, ka attiecībā uz šo direktīvu šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota. [Gr. 39]

(41b)  Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 45/2001 28. panta 2. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, kas 2013. gada 12. janvārī sniedza atzinumu(15),

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I NODAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

Priekšmets un darbības joma

1.  Šajā direktīvā ir paredzēti pasākumi, lai nodrošinātu vienādi augsta līmeņa tīklu un informācijas drošību ( „TID”) Savienībā.

2.  Minētajam nolūkam ar šo direktīvu:

a)  nosaka pienākumus visām dalībvalstīm attiecībā uz risku un incidentu, kas ietekmē tīklu un informācijas sistēmas, novēršanu, risināšanu un reaģēšanu uz tiem;

b)  izveido sadarbības mehānismu starp dalībvalstīm, lai nodrošinātu vienotu šīs direktīvas piemērošanu Savienībā un vajadzības gadījumā saskaņotu, lietderīgu un efektīvu risku un incidentu, kas ietekmē tīklu un informācijas sistēmas, risināšanu un reaģēšanu uz tiem, piedaloties attiecīgajām ieinteresētajām personām; [Gr. 40]

c)  nosaka drošības prasības tirgus dalībniekiem un valsts pārvaldes iestādēm. [Gr. 41]

3.  Drošības prasības, kas paredzētas šīs direktīvas 14. pantā, neattiecas nedz uz uzņēmumiem, kuri nodrošina publisko komunikāciju tīklus vai sniedz publiski pieejamus elektronisko komunikāciju pakalpojumus Direktīvas 2002/21/EK nozīmē un kuriem jāievēro īpašās drošības un integritātes prasības, kas noteiktas minētās direktīvas 13.a un 13.b pantā, nedz uz uzticamības pakalpojumu sniedzējiem.

4.  Šī direktīva neskar Savienības tiesību aktus par kibernoziegumiem un Padomes Direktīvu 2008/114/EK(16).

5.  Šī direktīva neskar arī Direktīvu 95/46/EK, Direktīvu 2002/58/EK un Regulu (EK) Nr. 45/2001. Personas datu izmantošana šīs direktīvas mērķiem ir stingri jāierobežo līdz minimumam un šiem datiem ir jābūt pēc iespējas, ja ne pilnīgi, anonīmiem. [Gr. 42]

6.  Informācijas apmaiņai sadarbības tīklā saskaņā ar III nodaļu un paziņošanai par TID incidentiem saskaņā ar 14. pantu var būt nepieciešama personas datu apstrāde. Dalībvalsts atļauj šādu apstrādi, kas ir nepieciešama šajā direktīvā izvirzīto sabiedrībai svarīgo mērķu sasniegšanai, saskaņā ar Direktīvas 95/46/EK 7. pantu un Direktīvu 2002/58/EK, kā noteikts valsts tiesību aktos.

1.a pants

Personas datu aizsardzība un apstrāde

1.  Saskaņā ar šo direktīvu jebkāda personas datu apstrāde dalībvalstīs tiek veikta atbilstīgi Direktīvas 95/46/EK un Direktīvas 2002/58/EK noteikumiem.

2.  Saskaņā ar šo regulu jebkādu personas datu apstrādi Komisija un ENISA veic atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 45/2001 noteikumiem.

3.  Saskaņā ar šo direktīvu jebkādu personas datu apstrādi Eiropas Kibernoziedzības centrs Eiropolā veic atbilstīgi Padomes Lēmuma 2009/371/TI(17) noteikumiem.

4.  Personas datu apstrādi veic taisnīgi un likumīgi un izmanto tikai stingri ierobežotu tādu datu minimumu, kas nepieciešami to apstrādes nolūkiem. Šos datus glabā formātā, kas ļauj identificēt datu subjektus ne ilgāk, kā nepieciešams personas datu apstrādes nolūkiem.

5.  Šīs direktīvas 14. pantā minētā incidentu paziņošana neskar noteikumus un saistības attiecībā uz Direktīvas 2002/58/EK 4. pantā un Komisijas Regulā (ES) Nr. 611/2013(18) paredzētajiem paziņojumiem par personas datu aizsardzības pārkāpumu. [Gr. 43]

2. pants

Obligātā saskaņošana

Dalībvalstis netiek kavētas pieņemt vai saglabāt spēkā noteikumus, kas nodrošina augstāku drošības līmeni, neskarot dalībvalstu saistības saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

3. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

(1)  „tīklu un informācijas sistēma” ir:

a)  elektronisko komunikāciju tīkls Direktīvas 2002/21/EK nozīmē un

b)  jebkura ierīce vai savstarpēji savienotu vai saistītu ierīču kopums, no kurām viena vai vairākas ierīces saskaņā ar programmu veic automātisku datorizētu digitālu datu apstrādi, kā arī [Gr. 44]

c)  datorizēti digitāli dati, ko a) un b) apakšpunktā minētie elementi glabā, apstrādā, iegūst vai sūta to darbībai, izmantošanai, aizsardzībai un uzturēšanai; [Gr. 45]

(2)  „drošība” ir tīklu un informācijas sistēmu spēja noteiktā uzticamības līmenī pretoties nejaušiem gadījumiem vai nelikumīgām un ļaunprātīgām darbībām, kas apdraud glabājamo vai pārraidāmo datu un šo tīklu un informācijas sistēmu piedāvāto vai ar to starpniecību pieejamo saistīto pakalpojumu pieejamību, autentiskumu, integritāti un konfidencialitāti; „drošības” jēdzienā ir ietvertas atbilstošās tehniskās ierīces, risinājumi un darba procedūras, kas nodrošina šajā direktīvā norādīto drošības prasību ievērošanu; [Gr. 46]

(3)  „risks” ir jebkāds objektīvi identificējams apstāklis vai notikums, kas var nelabvēlīgi ietekmēt drošību; [Gr. 47]

(4)  „incidents” ir jebkāds apstāklis vai notikums, kas faktiski negatīvi ietekmē drošību; [Gr. 48]

(5)  „informācijas sabiedrības pakalpojums” ir pakalpojums Direktīvas 98/34/EK 1. panta 2. punkta nozīmē; [Gr. 49]

(6)  „TID sadarbības plāns” ir plāns, kurā noteikta organizatorisko funkciju, pienākumu un procedūru sistēma, lai saglabātu vai atjaunotu tīklu un informācijas sistēmu darbību, ja pastāv risks vai notiek incidents, kurš tos ietekmē;

(7)  „incidenta risināšana” ir visas procedūras, kas ļauj veikt incidenta atklāšanu, novēršanu, analīzi par incidentu, to ierobežot un reaģēt uz to; [Gr. 50]

(8)  „tirgus dalībnieks” ir:

a)  tādu informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējs, kuri ļauj sniegt citus informācijas sabiedrības pakalpojumus un kuru nepilnīgs saraksts ir iekļauts II pielikumā; [Gr. 51]

b)  tādas infrastruktūras apsaimniekotājs, kura ir būtiska svarīgu ekonomisko un sabiedrisko darbību nodrošināšanai tādās jomās kā enerģētika, transports, banku nozare, finanšu tirgu infrastruktūras, interneta plūsmu apmaiņas punkti, pārtikas piegādes ķēde un veselības aprūpe un kuras traucējumiem vai izjaukšanai būtu būtiski ietekmējošas sekas dalībvalstīs, jo līdz ar to nebūtu iespējams pildīt tās funkcijas, kuru nepilnīgs saraksts ir iekļauts II pielikumā, ciktāl attiecīgās tīkla un informācijas sistēmas ir saistītas ar to pamatpakalpojumiem; [Gr. 52]

(8a)  „būtiski ietekmējošs incidents” ir incidents, kas ietekmē informācijas tīkla vai sistēmas drošību un nepārtrauktību, kā rezultātā ievērojami tiek traucētas būtiskas ekonomiskās vai sociālās funkcijas; [Gr. 53]

(9)  „standarts” ir standarts, kas minēts Regulā (ES) Nr. 1025/2012;

(10)  „specifikācija” ir specifikācija, kas minēta Regulā (ES) Nr. 1025/2012;

(11)  „uzticamības pakalpojumu sniedzējs” ir fiziska vai juridiska persona, kura sniedz jebkādu elektronisku pakalpojumu, kas ietver elektronisko parakstu, elektronisko zīmogu, elektronisko laika zīmogu, elektronisko dokumentu, elektronisko piegādes pakalpojumu, tīmekļa vietņu autentifikācijas un elektronisko sertifikātu (tostarp elektroniskā paraksta un elektroniskā zīmoga sertifikātu) radīšanu, pārbaudi, validāciju, apstrādi un saglabāšanu;

(11a)  „regulēts tirgus” ir regulēts tirgus, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/39/EK 4. panta 14. punktā(19); [Gr. 54]

(11b)  „daudzpusēja tirdzniecības sistēma” ir daudzpusēja tirdzniecības sistēma, kā tas noteikts Direktīvas 2004/39/EK 4. panta 15. punktā; [Gr. 55]

(11c)  „regulēta tirdzniecības sistēma” ir daudzpusēja sistēma vai sistēma, kura nav regulēts tirgus, daudzpusēja tirdzniecības sistēma vai centrālais darījumu partneris, ko vada ieguldījumu sabiedrība vai tirgus dalībnieks, un kurā var mijiedarboties vairākkārtējas trešo pušu pirkšanas un pārdošanas intereses attiecībā uz obligācijām, strukturētiem finanšu produktiem, emisijas kvotām vai atvasinātiem finanšu instrumentiem, kā rezultātā tiek noslēgts līgums saskaņā ar Direktīvas 2004/39/EK II sadaļu; [Gr. 56]

II NODAĻA

VALSTU TĪKLU UN INFORMĀCIJAS DROŠĪBAS SISTĒMAS

4. pants

Princips

Dalībvalstis savā teritorijā saskaņā ar šo direktīvu nodrošina augstu tīklu un informācijas sistēmu drošības līmeni.

5. pants

Valsts TID stratēģija un valsts TID sadarbības plāns

1.  Katra dalībvalsts pieņem valsts TID stratēģiju, kurā definēti stratēģiskie mērķi un konkrēti politikas un reglamentējoši pasākumi, lai panāktu un saglabātu augsta līmeņa tīklu un informācijas drošību. Valsts TID stratēģijā ietver jo īpaši šādus jautājumus:

a)  definēti stratēģijas mērķi un prioritātes, pamatojoties uz jaunāko risku un incidentu analīzi;

b)  pārvaldības sistēma, ar kuru varētu sasniegt stratēģijas mērķus un prioritātes, tostarp skaidri noteiktas vadības iestāžu un citu attiecīgo dalībnieku funkcijas un pienākumi;

c)  noteikti vispārējie pasākumi attiecībā uz sagatavotību, reaģēšanu un atkopi, tostarp sadarbības mehānismi starp publisko un privāto sektoru;

d)  norāde par izglītības, izpratnes veidošanas un apmācības programmām;

e)  pētniecības un izstrādes plāni un apraksts, kā šie plāni atspoguļo noteiktās prioritātes;

ea)  izstrādājot valsts TID stratēģijas un valsts TID sadarbības plānus, kas balstīti uz kopīgu obligāto TID stratēģiju, dalībvalstis var lūgt ENISA palīdzību. [Gr. 57]

2.  Valsts TID stratēģijā ietilpst valsts TID sadarbības plāns, kurā ievērotas vismaz šādas prasības:

a)  riska novērtēšanas plāns, kas ļautu apzināt riskus un novērtēt pārvaldības regulējums, lai noteiktu metodiku risku apzināšanai, prioritātes noteikšanai, novērtēšanai un novēršanai un iespējamo incidentu ietekmi ietekmes, novēršanas un kontroles iespēju novērtēšanai, kā arī lai noteiktu iespējamo pretpasākumu izvēles kritērijus; [Gr. 58]

b)  noteiktas dažādu plāna sistēmas īstenošanā iesaistīto iestāžu un pārējo dalībnieku funkcijas un pienākumi; [Gr. 59]

c)  tādu sadarbības un komunikācijas procesu definīcija, kuri nodrošina novēršanu, atklāšanu, reaģēšanu, labošanu un atkopi, un kuri ir modulēti atbilstīgi brdinājumu līmenim;

d)  ceļvedis par TID mācībām un apmācībām plāna nostiprināšanai, apstiprināšanai un testēšanai. Gūtās atziņas tiks dokumentētas un iekļautas plāna papildinājumos.

3.  Valsts TID stratēģiju un valsts TID sadarbības plānu nosūta Komisijai viena mēneša trīs mēnešu laikā pēc to pieņemšanas. [Gr. 60]

6. pants

Par tīklu un informācijas sistēmu drošību atbildīgā atbildīgās valsts kompetentā iestāde kompetentās iestādes un vienotie kontaktpunkti [Gr. 61]

1.  Katra dalībvalsts ieceļ vienu vai vairākas valsts kompetento iestādi, kura kompetentās civiliestādes, kuras atbild par tīklu un informācijas sistēmu drošību ( „kompetentā iestāde”/„kompetentās iestādes”). [Gr. 62]

2.  Kompetentās iestādes uzrauga šīs direktīvas piemērošanu valsts līmenī un palīdz nodrošināt tās konsekventu piemērošanu visā Savienībā.

2.a  Ja dalībvalsts izraugās vismaz divas kompetentās iestādes, tā izraugās konkrētu valsts civiliestādi, piemēram, kompetento iestādi, kā valsts vienoto kontaktpunktu, kas atbild par tīklu un informācijas sistēmu drošību ( „vienotais kontaktpunkts”). Ja dalībvalsts izraugās tikai vienu kompetento iestādi, šī kompetentā iestāde veic arī vienotā kontaktpunkta funkcijas. [Gr. 63]

2.b  Dalībvalsts ieceltās kompetentās iestādes un vienotais kontaktpunkts cieši sadarbojas attiecībā uz šajā direktīvā noteikto pienākumu izpildi. [Gr. 64]

2.c  Vienotais kontaktpunkts nodrošina pārrobežu sadarbību ar citiem vienotajiem kontaktpunktiem. [Gr. 65]

3.  Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentajām iestādēm un vienotajiem kontaktpunktiem ir pietiekami tehniskie, finanšu un cilvēkresursi, lai nodrošinātu, ka tās efektīvi un produktīvi var veikt tām uzticētos uzdevumus un tādējādi sasniegt šīs direktīvas mērķus. Dalībvalstis nodrošina efektīvu, produktīvu un drošu kompetento iestāžu vienoto kontaktpunktu sadarbību, izmantojot tīklu, kas minēts 8. pantā. [Gr. 66]

4.  Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes un attiecīgā gadījumā saskaņā ar šā panta 2.a punktu vienotie kontaktpunkti saņem paziņojumus par incidentiem no valsts pārvaldes iestādēm un tirgus dalībniekiem, kā norādīts 14. panta 2. punktā, un tām tiem tiek piešķirtas īstenošanas un izpildes pilnvaras, kā norādīts 15. pantā. [Gr. 67]

4.a  Ja Savienības tiesību aktos ir paredzēta nozarei noteikta Savienības uzraudzības vai regulējošā iestāde, kas cita starpā atbild par tīklu un informācijas sistēmu drošību, šī iestāde saskaņā ar 14. panta 2. punktu saņem paziņojumus par incidentiem no nozares attiecīgajiem tirgus dalībniekiem un tai tiek piešķirtas 15. pantā minētās īstenošanas un izpildes pilnvaras. Pildot šos pienākumus, šī Savienības iestāde cieši sadarbojas ar uzņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm un vienoto kontaktpunktu. Attiecībā uz III nodaļā noteiktajiem pienākumiem uzņēmējas dalībvalsts vienotais kontaktpunkts pārstāv Savienības iestādi. [Gr. 68]

5.  Kompetentās iestādes un vienotie kontaktpunkti vajadzības gadījumā apspriežas un sadarbojas ar attiecīgajām tiesībaizsardzības valsts iestādēm un datu aizsardzības iestādēm. [Gr. 69]

6.  Katra dalībvalsts nekavējoties paziņo Komisijai ieceltās kompetentās iestādes nosaukumu iecelto kompetento iestāžu un vienotā kontaktpunkta nosaukumus, tās to uzdevumus un visas turpmākās izmaiņas šajā informācijā. Katra dalībvalsts publisko savas ieceltās kompetentās iestādes nosaukumu savu iecelto kompetento iestāžu nosaukumus. [Gr. 70]

7. pants

Datorapdraudējumu reaģēšanas vienība

1.  Katra dalībvalsts izveido vismaz vienu datorapdraudējumu reaģēšanas vienību (turpmāk „CERT”) katrai II pielikumā minētajai nozarei, kas ir atbildīga par incidentu un risku risināšanu saskaņā ar labi definētu procesu, kurš atbilst I pielikuma 1. punktā noteiktajām prasībām. CERT var izveidot kompetentajā iestādē. [Gr. 71]

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka CERT ir atbilstoši tehniskie, finanšu un cilvēkresursi, lai tās varētu efektīvi veikt savus pienākumus, kas izklāstīti I pielikuma 2. punktā.

3.  Dalībvalstis nodrošina, ka CERT izmanto drošu un noturīgu komunikācijas un informācijas infrastruktūru valsts līmenī, kas ir saderīga un sadarbspējīga ar drošu informācijas apmaiņas sistēmu, kas minēta 9. pantā.

4.  Dalībvalstis informē Komisiju par CERT resursiem un pilnvarām, kā arī par incidentu risināšanas procesu.

5.  CERT darbojas kompetentās iestādes vienotā kontaktpunkta uzraudzībā, kura kurš regulāri pārskata tās to resursu atbilstību, pilnvaras un efektivitāti incidentu risināšanas procesā. [Gr. 72]

5.a  Dalībvalstis nodrošina, ka CERT ir pietiekami finanšu un cilvēkresursi, lai aktīvi piedalītos starptautiskos un jo īpaši Savienības sadarbības tīklos. [Gr. 73]

5.b  CERT jādod iespēja un jāiedrošina sākt kopīgas mācības ar citām CERT, ar visu dalībvalstu CERT, kā arī ar tādu trešo valstu un daudznacionālu un starptautisko institūciju CERT kā, piemēram, Ziemeļatlantijas līguma organizāciju un Apvienoto nāciju organizāciju, kā arī jādod iespēja un jāiedrošina piedalīties šādās mācībās. [Gr. 74]

5.c  Dalībvalstis drīkst lūgt palīdzību no ENISA vai no citām dalībvalstīm savu valsts CERT izveides procesā. [Gr. 75]

III NODAĻA

KOMPETENTO IESTĀŽU SADARBĪBA

8. pants

Sadarbības tīkls

1.  Kompetentās iestādes un Vienotie kontaktpunkti, Komisija un ENISA veido tīklu (turpmāk „sadarbības tīkls”), kas sadarbojas tādu risku un incidentu novēršanā, kuri ietekmē tīklu un informācijas sistēmas. [Gr. 76]

2.  Sadarbības tīkls nodrošina pastāvīgu saziņu starp Komisiju un kompetentajām iestādēm vienotajiem kontaktpunktiem. Eiropas Tīklu un informācijas drošības aģentūra (ENISA) pēc pieprasījuma palīdz sadarbības tīklam, sniedzot savas zināšanas un konsultācijas. Attiecīgā gadījumā arī tirgus dalībniekus un kiberdrošības risinājumu sniedzējus var uzaicināt piedalīties 3. punkta g) un i) apakšpunktā minētajās sadarbības tīkla darbībās.

Attiecīgos gadījumos sadarbības tīkls sadarbojas ar datu aizsardzības iestādēm.

Komisija regulāri informē drošības pētniecības un citu „Apvārsnis 2020" programmu sadarbības tīklu. [Gr. 77]

3.  Sadarbības tīklā kompetentās iestādes vienotie kontaktpunkti:

a)  izplata agrīnus brīdinājumus par riskiem un incidentiem saskaņā ar 10. pantu;

b)  nodrošina saskaņotu reaģēšanu saskaņā ar 11. pantu;

c)  regulāri kopīgā tīmekļa vietnē publicē nekonfidenciālu informāciju par aktuālajiem agrīnajiem brīdinājumiem un saskaņotu reaģēšanu;

d)  ja to pieprasa kāda dalībvalsts vai Komisija, kopīgi apspriež un novērtē vienu vai vairākas valsts TID stratēģijas un valsts TID sadarbības plānus, kas minēti 5. pantā, šīs direktīvas darbības jomā.

e)  ja to pieprasa kāda dalībvalsts vai Komisija, kopīgi apspriež un novērtē CERT efektivitāti, jo īpaši tad, ja tiek veiktas TID mācības Savienības mērogā;

f)  sadarbojas un apmainās ar informāciju zināšanām ar Eiropas Kibernoziedzības centru Eiropolā un ar citām attiecīgajām Eiropas iestādēm par visiem attiecīgiem jautājumiem ar Eiropas kibernoziedzības centru Eiropolā un ar citām attiecīgajām Eiropas iestādēm attiecībā uz tīklu un informācijas drošību, jo īpaši tādās jomās kā datu aizsardzība, enerģētika, transports, banku nozare, biržas finanšu tirgi un veselības aprūpe;

fa)  vajadzības gadījumā informē ES terorisma apkarošanas koordinatoru, iesniedzot viņam ziņojumu, un var prasīt sadarbības tīkla palīdzību analīzes, sagatavošanas darbu un pasākumu jautājumos;

g)  savā starpā un ar Komisiju apmainās ar informāciju un paraugpraksi un palīdz viena otrai spēju veidošanā saistībā ar TID;

h)  organizē regulāras salīdzinošās izvērtēšanas par spējām un sagatavotību;

i)  organizē TID mācības Savienības līmenī un, ja nepieciešams, piedalās starptautiskās TID mācībās;

ia)  iesaista, konsultējas un vajadzības gadījumā apmainās ar informāciju ar tirgus dalībniekiem attiecībā uz riskiem un incidentiem, kas apdraud to tīklu un informācijas sistēmas;

ib)  sadarbībā ar ENISA izstrādā pamatnostādnes nozarei noteiktiem nopietnu incidentu paziņošanas kritērijiem, papildinot 14. panta 2. punktā minētos rādītājus, attiecībā uz kopīgu interpretāciju, konsekventu piemērošanu un saskaņotu īstenošanu Savienības mērogā. [Gr. 78]

3.a  Sadarbības tīkls, pamatojoties uz savām darbībām un kopsavilkuma ziņojumu, kurš iesniegts saskaņā ar šīs direktīvas 14. panta 4. punktu, reizi gadā publicē ziņojumu par laikposmu, kas aptver iepriekšējos 12 mēnešus. [Gr. 79]

4.  Pieņemot īstenošanas aktus, Komisija nosaka vajadzīgo kārtību, lai atvieglotu sadarbību starp kompetentajām iestādēm un vienotajiem kontaktpunktiem, Komisiju un ENISA, kas minēta 2. un 3. punktā. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 19. panta 2. punktā minēto konsultēšanās pārbaudes procedūru. [Gr. 80]

9. pants

Droša informācijas apmaiņas sistēma

1.  Apmaiņa ar sensitīvu un konfidenciālu informāciju sadarbības tīklā notiek, izmantojot drošu infrastruktūru.

1.a  Dalībnieki infrastruktūras drošības garantēšanai visos apstrādes posmos cita starpā ievēro atbilstīgus konfidencialitātes un drošības pasākumus saskaņā ar Direktīvu 95/46/EK un Regulu (EK) Nr. 45/2001/EK. [Gr. 81]

2.  Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 18. pantu attiecībā uz tādu kritēriju noteikšanu, kuri jāizpilda, lai dalībvalstij tiktu atļauts piedalīties drošā informācijas apmaiņas sistēmā par šādiem jautājumiem:

a)  drošas un noturīgas komunikācijas un informācijas infrastruktūras, kura ir saderīga un sadarbspējīga ar sadarbības tīkla drošo infrastruktūru saskaņā ar 7. panta 3. punktu, pieejamība valsts līmenī un

b)  atbilstīgu tehnisko, finanšu un cilvēkresursu un procesu pastāvēšana, lai tās kompetentā iestāde un CERT varētu efektīvi, produktīvi un droši piedalīties drošā informācijas apmaiņas sistēmā saskaņā ar 6. panta 3. punktu, 7. panta 2. punktu un 7. panta 3. punktu. [Gr. 82]

3.  Komisija, izmantojot īstenošanas deleģētos aktus, saskaņā ar 18. pantu pieņem lēmumus par dalībvalstu pieeju šai drošajai infrastruktūrai saskaņā ar kritērijiem, kas minēti 2. un 3. punktā. Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 19. panta 3. punktā minēto pārbaudes procedūru vienotu sadarbības un drošības standartu sistēmu, kas jāievēro vienotajiem kontaktpunktiem pirms apmaiņas ar sensitīvu un konfidenciālu informāciju sadarbības tīklā. [Gr. 83]

10. pants

Agrīnā brīdināšana

1.  Kompetentās iestādes Vienotie kontaktpunkti vai Komisija sadarbības tīklā nodrošina agrīno brīdināšanu par tiem riskiem un incidentiem, kas atbilst vismaz vienam no šādiem nosacījumiem:

a)  tie strauji palielinās vai var strauji palielināties pēc apjoma;

b)  tie pārsniedz vienotais kontaktpunkts novērtē, vai risks vai incidents var pārsniegt valsts reaģēšanas spēju;

c)  tie vienotie kontaktpunkti vai Komisija novērtē, vai risks vai incidents ietekmē vai var ietekmēt vairāk nekā vienu dalībvalsti. [Gr. 84]

2.  Agrīnajos brīdinājumos kompetentās iestādes vienotie kontaktpunkti un Komisija bez liekas kavēšanās paziņo visu to rīcībā esošo attiecīgo informāciju, kas var noderēt riska vai incidenta novērtēšanā. [Gr. 85]

3.  Pēc dalībvalsts pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas Komisija var pieprasīt dalībvalstij sniegt visu attiecīgo informāciju par konkrētu risku vai incidentu. [Gr. 86]

4.  Ja ir aizdomas, ka riskam vai incidentam, uz kuru attiecas agrīnā brīdināšana, ir krimināls raksturs, kompetentās iestādes vai Komisija informē un ja attiecīgais tirgus dalībnieks ir ziņojis par incidentiem, par kuru nopietno kriminālo raksturu ir radušās aizdomas, kā minēts 15. panta 4. punktā, dalībvalstis nodrošina, ka vajadzības gadījumā tiek informēts Eiropas kibernoziedzības centru centrs Eiropolā. [Gr. 87]

4.a  Sadarbības tīkla dalībnieki saņemto informāciju par 1. punktā minētajiem riskiem un incidentiem nepublisko, kamēr nav saņemts iepriekšējs apstiprinājums no vienotā kontaktpunkta, kurš par tiem bija ziņojis.

Turklāt pirms apmaiņas ar informāciju sadarbības tīklā vienotais kontaktpunkts, kurš ziņojis par riskiem vai incidentiem, informē tirgus dalībnieku, uz kuru šī informācija attiecas, par savu nodomu un, ja uzskata to par vajadzīgu, nodrošina attiecīgās informācijas anonimitāti. [Gr. 88]

4.b  Ja ir aizdomas, ka riskam vai incidentam, uz kuru attiecas agrīnā brīdināšana, ir nopietns pārrobežu tehnisks raksturs, vienotie kontaktpunkti vai Komisija informē ENISA. [Gr. 89]

5.  Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 18. pantu attiecībā uz turpmākajiem precizējumiem par riskiem un incidentiem, kuru gadījumā nepieciešama agrīnā brīdināšana, kas minēta šā panta 1. punktā.

11. pants

Saskaņota reaģēšana

1.  Pēc agrīnās brīdināšanas, kas minēta 10. pantā, kompetentās iestādes vienotie kontaktpunkti pēc attiecīgās informācijas izvērtēšanas bez liekas kavēšanās vienojas par saskaņotu reaģēšanu atbilstīgi Savienības TID sadarbības plānam, kas minēts 12. pantā. [Gr. 90]

2.  Dažādos pasākumus, kas pieņemti valsts līmenī sakarā ar saskaņotu reaģēšanu, paziņo sadarbības tīklam.

12. pants

Savienības TID sadarbības plāns

1.  Komisija ir pilnvarota, izmantojot īstenošanas aktus, pieņemt Savienības TID sadarbības plānu. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 19. panta 3. punktā minēto pārbaudes procedūru.

2.  Savienības TID plānā tiek noteikts:

a)  10. panta īstenošanas nolūkā:

–  formāts un procedūras attiecībā uz kompetento iestāžu vienoto kontaktpunktu īstenotas saderīgas un salīdzināmas informāciju iegūšanu un apmaiņu par riskiem un incidentiem, [Gr. 91]

–  procedūras un kritēriji sadarbības tīkla īstenotam risku un incidentu novērtējumam.

b)  kārtība, kas jāievēro, īstenojot saskaņotu reaģēšanu atbilstīgi 11. pantam, tostarp funkciju, pienākumu un sadarbības procedūru noteikšana;

c)  ceļvedis par TID mācībām un apmācībām plāna nostiprināšanai, apstiprināšanai un testēšanai.

d)  zināšanu nodošanas programma starp dalībvalstīm saistībā ar spēju veidošanu un savstarpēju mācīšanos;

e)  programma izpratnes veidošanai un apmācībām starp dalībvalstīm.

3.  Savienības TID sadarbības plānu pieņem ne vēlāk kā vienu gadu pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā un regulāri pārskata. Katras pārskatīšanas rezultātus paziņo Eiropas Parlamentam. [Gr. 92]

3.a  Jānodrošina saskaņotība starp Savienības TID sadarbības plānu un valstu TID stratēģijām un sadarbības plāniem, kā tas paredzēts 5. pantā. [Gr. 93]

13. pants

Starptautiskā sadarbība

Neskarot sadarbības tīkla iespēju veidot neformālu starptautisko sadarbību, Savienība var slēgt starptautiskus nolīgumus ar trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām, ļaujot tām piedalīties vai organizējot to dalību atsevišķos sadarbības tīkla pasākumos. Šādā nolīgumā ņem vērā vajadzību nodrošināt pienācīgu tādu personas datu aizsardzību, kuri cirkulē sadarbības tīklā, un paredz kontroles procedūru, kas jāveic, lai garantētu šādu personas datu aizsardzību. Eiropas Parlamentu informē par sarunām saistībā ar nolīgumiem. Jebkāda personas datu nosūtīšana saņēmējiem ārpus Savienības jāveic atbilstīgi Direktīvas 95/46/EK 25. un 26. panta un Regulas (EK) Nr. 45/2001 9. panta noteikumiem. [Gr. 94]

13.a pants

Tirgus dalībnieku kritiskuma līmenis

Dalībvalstis var noteikt tirgus dalībnieku kritiskuma līmeni, ņemot vērā nozaru specifiskumu, tostarp tādus rādītājus kā konkrēta tirgus dalībnieka nozīme pietiekami augsta nozares pakalpojumu līmeņa uzturēšanā, tirgus dalībnieka nodrošināto personu skaitu un laikposmu, līdz kuram tirgus dalībnieka pamatpakalpojumu pārtraukšana nelabvēlīgi ietekmē svarīgu saimniecisko un sabiedrisko darbību nodrošināšanu. [Gr. 95]

IV NODAĻA

VALSTS PĀRVALDES IESTĀŽU UN TIRGUS DALĪBNIEKU TĪKLU UN INFORMĀCIJAS SISTĒMU DROŠĪBA

14. pants

Drošības prasības un incidentu paziņošana

1.  Dalībvalstis nodrošina to, ka valsts pārvaldes iestādes un tirgus dalībnieki veic attiecīgus un samērīgus tehniskus un organizatoriskus pasākumus, lai atklātu un efektīvi pārvaldītu to tīklu un informācijas sistēmu drošības riskus, kurus tās kontrolē un izmanto savā darbībā. Ņemot vērā jaunākos tehniskos sasniegumus, ar šiem pasākumiem garantē nodrošina novērtētajam riskam atbilstīgu drošības pakāpi. Jo īpaši veic pasākumus, lai novērstu un mazinātu tādu incidentu sekas, kas ietekmē to tīklu un informācijas sistēmu drošību saistībā ar to sniegtajiem pamatpakalpojumiem, un tādējādi nodrošinātu tādu pakalpojumu nepārtrauktību, kas ir atkarīgi no šiem tīkliem un informācijas sistēmām. [Gr. 96]

2.  Dalībvalstis nodrošina to, ka valsts pārvaldes iestādes un tirgus dalībnieki bez liekas kavēšanās paziņo kompetentajai iestādei vai vienotajam kontaktpunktam par incidentiem, kuriem ir būtiska ietekme uz to sniegto pamatpakalpojumu drošību nepārtrauktību. Paziņošana neuzliek paziņojošai pusei lielāku atbildību.

Lai noteiktu incidenta ietekmes būtiskumu, cita starpā jāņem vērā šādi rādītāji: [Gr. 97]

a)  lietotāju skaits, kuru pamatpakalpojumi ir skarti; [Gr. 98]

b)  incidenta ilgums; [Gr. 99]

c)  ģeogrāfiskā izplatība attiecībā uz incidenta skarto vidi. [Gr. 100]

Šos rādītājus sīkāk precizē saskaņā ar 8. panta 3. punkta ib) apakšpunktu. [Gr. 101]

2.a  Tirgus dalībnieki paziņo par 1. un 2. pantā minētajiem incidentiem tās dalībvalsts kompetentajai iestādei vai vienotajam kontaktpunktam, kuras pamatpakalpojumi ir skarti. Ja pamatpakalpojumi ir skarti vairāk nekā vienā dalībvalstī, vienotais kontaktpunkts, kuram par to ir paziņots, pamatojoties uz tīkla dalībnieka sniegto informāciju, brīdina pārējos attiecīgos vienotos kontaktpunktus. Tirgus dalībnieku cik vien drīz iespējams informē par to, kuri citi vienotie kontaktpunkti informēti par incidentu, kā arī par veiktajiem pasākumiem un to rezultātiem, un tiem tiek sniegta jebkāda cita attiecībā uz incidentu svarīga informācija. [Gr. 102]

2.b  Ja ziņojums satur personas datus, tos dara zināmus tikai tiem saņēmējiem informētajā kompetentajā iestādē vai kontaktpunktā, kuriem šie dati ir jāapstrādā, lai varētu izpildīt savus uzdevumus atbilstīgi datu aizsardzības noteikumiem. Datus dara zināmus tikai tādā apjomā, kāds nepieciešams saņēmējiem uzticēto uzdevumu veikšanai. [Gr. 103]

2.c  Tirgus dalībnieki, uz kuriem II pielikums neattiecas, var brīvprātīgi ziņot par incidentiem, kā precizēts 14. panta 2. punktā. [Gr. 104]

3.  1. un 2. punkts attiecas uz visiem tirgus dalībniekiem, kas sniedz pakalpojumus Eiropas Savienībā.

4.  Kompetentā iestāde Pēc konsultācijām ar informēto kompetento iestādi un attiecīgo tirgus dalībnieku, vienotais kontaktpunkts var informēt sabiedrību vai arī prasīt, lai to izdara valsts pārvaldes iestādes un par atsevišķiem incidentiem, ja tas uzskata, ka sabiedrības informētība ir nepieciešama, lai novērstu iespējamos incidentus vai risinātu pašreizējo incidentu, vai arī, ja tas tirgus dalībnieki, ja tā uzskata, ka incidenta publiskošana ir sabiedrības interesēs. dalībnieks, kuru skāris incidents, atsakās bez liekas kavēšanās novērst saistībā ar to atklājušās nopietnās strukturāli vājās vietas.

Pirms jebkādas informācijas publiskošanas informētā kompetentā iestāde nodrošina, ka attiecīgajam tirgus dalībniekam ir iespēja tikt uzklausītam un ka lēmums par informācijas publiskošanu ir pienācīgi līdzsvarots ar sabiedrības interesēm.

Publiskojot informāciju par konkrētiem incidentiem, informētā kompetentā iestāde vai vienotais kontaktpunkts nodrošina, ka tas tiek darīts pēc iespējas anonīmi.

Kompetentā iestāde vai vienotais kontaktpunkts, ja tas ir reāli iespējams, sniedz attiecīgajam tirgus dalībniekam informāciju, kas palīdz efektīvi atrisināt incidentu, par kuru paziņots.

Kompetentā iestāde Vienotais kontaktpunkts reizi gadā iesniedz sadarbības tīklam kopsavilkuma ziņojumu par saņemtajiem paziņojumiem, tostarp attiecībā uz ziņojumu skaitu un incidenta rādītājiem, kas norādīti šī panta 2. punktā, un rīcību, kas īstenota saskaņā ar šo punktu. [Gr. 105]

4.a  Dalībvalstis iedrošina tirgus dalībniekus savos finanšu pārskatos brīvprātīgi publiskot informāciju par incidentiem, kuros iesaistīti to uzņēmumi. [Gr. 106]

5.  Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 18. pantu attiecībā uz apstākļu noteikšanu, kuros valsts pārvaldes iestādēm un tirgus dalībniekiem ir jāpaziņo par incidentiem. [Gr. 107]

6.  Ievērojot visus deleģētos aktus, kas pieņemti saskaņā ar 5. punktu, kompetentās iestādes Kompetentās iestādes vai vienotie kontaktpunkti var pieņemt pamatnostādnes un vajadzības gadījumā izdot instrukcijas par apstākļiem, kādos valsts pārvaldes iestādēm un tirgus dalībniekiem ir jāinformē par incidentiem. [Gr. 108]

7.  Komisija ir pilnvarota, izmantojot īstenošanas aktus, noteikt formātus un procedūras, ko piemēro šā panta 2. punkta vajadzībām. Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 19. panta 3. punktā minēto pārbaudes procedūru.

8.  Šā panta 1. un 2. punkts neattiecas uz mikrouzņēmumiem, kā noteikts Komisijas Ieteikumā 2003/361/EK(20), ja vien mikrouzņēmums nedarbojas kā tirgus dalībnieka meitasuzņēmums, kā noteikts 3. panta 8. punkta b) apakšpunktā. [Gr. 109]

8.a  Dalībvalstis var nolemt šo pantu un 15. pantu mutatis mutandis piemērot valsts pārvaldes iestādēm. [Gr. 110]

15. pants

Īstenošana un izpilde

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentajām iestādēm un vienotajiem kontaktpunktiem ir visas vajadzīgās pilnvaras, lai izmeklētu gadījumus, kad valsts pārvaldes iestādes vai nodrošinātu, ka tirgus dalībnieki neveic veic savus 14. pantā noteiktos pienākumus, un to ietekmi iedarbību uz tīklu un informācijas sistēmu drošību. [Gr. 111]

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes un vienotie kontaktpunkti ir pilnvarotas pilnvaroti pieprasīt tirgus dalībniekiem un valsts pārvaldes iestādēm: [Gr. 112]

a)  sniegt informāciju, kas vajadzīga tīklu un informācijas sistēmu drošības novērtēšanai, tostarp informēt par dokumentētu drošības politiku;

b)  īstenot drošības revīziju, ko veic kvalificēta neatkarīga struktūra vai valsts iestāde sniegt pierādījumus par drošības politikas efektīvu īstenošanu, piemēram, kvalificētas neatkarīgas struktūras vai valsts iestādes veiktās drošības revīzijas rezultātus, un darīt tās rezultātus pierādījumus pieejamus kompetentajai iestādei vai vienotajam kontaktpunktam. [Gr. 113]

Nosūtot pieprasījumu, kompetentās iestādes un vienotie kontaktpunkti norāda tā iemeslu un pienācīgi konkretizē, kāda veida informācija jāiesniedz. [Gr. 114]

3.  Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes un vienotie kontaktpunkti ir pilnvarotas pilnvaroti izdot saistošas instrukcijas tirgus dalībniekiem un valsts pārvaldes iestādēm. [Gr. 115]

3.a  Atkāpjoties no šā panta 2. punkta b) apakšpunkta, dalībvalstis var nolemt, ka kompetentās iestādes vai attiecīgā gadījumā vienotie kontaktpunkti piemēro atšķirīgu procedūru konkrētiem tirgus dalībniekiem, ņemot vērā to kritiskuma līmeni, kas noteikts saskaņā ar 13.a pantu. Ja dalībvalstis tā nolemj:

a)  kompetentās iestādes vai attiecīgā gadījumā vienotie kontaktpunkti ir pilnvaroti iesniegt pietiekami konkrētu pieprasījumu tirgus dalībniekiem, prasot tiem sniegt pierādījumus par drošības politikas efektīvu īstenošanu, piemēram, kvalificēta iekšējā revidenta veiktās drošības revīzijas rezultātus, un darīt pierādījumus pieejamus kompetentajai iestādei vai vienotajam kontaktpunktam;

b)  vajadzības gadījumā pēc tam, kad tirgus dalībnieks ir iesniedzis a) apakšpunktā minētos pierādījumus, kompetentā iestāde vai vienotais kontaktpunkts var pieprasīt papildu pierādījumus vai papildu revīziju, kas jāveic kvalificētai neatkarīgai struktūrai vai valsts iestādei.

3.b  Dalībvalstis var nolemt samazināt revīziju skaitu un intensitāti attiecīgajam tirgus dalībniekam, ja tā drošības revīzija pastāvīgi atbilst IV nodaļā minētajam. [Gr. 116]

4.  Kompetentās iestādes paziņo un vienotie kontaktpunkti informē attiecīgos tirgus dalībniekus par iespēju ziņot tiesībaizsardzības iestādēm par incidentiem, par kuru nopietno kriminālo raksturu rodas ir radušās aizdomas. [Gr. 117]

5.  Neskarot piemērojamos noteikumus datu aizsardzības jomā, kompetentās iestādes un vienotie kontaktpunkti strādā ciešā sadarbībā ar personas datu aizsardzības iestādēm, risinot incidentus, kuru rezultātā notiek personas datu aizsardzības pārkāpumi. Vienotie kontaktpunkti un datu aizsardzības iestādes, sadarbojoties ar ENISA, izstrādā informācijas apmaiņas mehānismus un vienotu standartformu paziņojumu sniegšanai gan saskaņā ar šīs direktīvas 14. panta 2. punktu, gan arī ar citiem Savienības tiesību aktiem datu aizsardzības jomā. [Gr. 118]

6.  Dalībvalstis nodrošina, ka visus pienākumus, kas uzticēti valsts pārvaldes iestādēm un tirgus dalībniekiem saskaņā ar šo nodaļu, var pārsūdzēt tiesā. [Gr. 119]

6.a   Dalībvalstis var nolemt 14. pantu un šo pantu mutatis mutandis piemērot valsts pārvaldes iestādēm. [Gr. 120]

16. pants

Standartizācija

1.  Lai nodrošinātu 14. panta 1. punkta vienādu īstenošanu, dalībvalstis, nenosakot obligātu kādas konkrētas tehnoloģijas izmantošanu, veicina tādu sadarbspējīgu Eiropas vai starptautisku standartu un/vai specifikāciju izmantošanu, kas attiecas uz tīklu un informācijas drošību. [Gr. 121]

2.  Komisija izmantojot īstenošanas aktus, izveido pilnvaro attiecīgo Eiropas standartizācijas struktūru, apspriežoties ar attiecīgajām ieinteresētajām pusēm, izveidot 1. punktā minēto standartu un/vai specifikāciju sarakstu. Šo sarakstu publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. [Gr. 122]

V NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

17. pants

Sankcijas

1.  Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas par to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu minēto sankciju īstenošanu. Paredzētajām sankcijām jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām. Dalībvalstis paziņo par šiem noteikumiem Komisijai vēlākais līdz šīs direktīvas transponēšanas dienai un nekavējoties paziņo tai par jebkuriem turpmākiem grozījumiem, kas šos noteikumus ietekmē.

1.a  Dalībvalstis nodrošina, ka šā panta 1. punktā minētās sankcijas tiek piemērotas tikai tādā gadījumā, ja tirgus dalībnieks ar nodomu vai rupjas nolaidības dēļ nav izpildījis IV nodaļā minētos pienākumus. [Gr. 123]

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka tad, ja drošības incidents ir saistīts ar personas datiem, paredzētās sankcijas atbilst sankcijām, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti(21).

18. pants

Deleģēšanas īstenošana

1.  Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šā panta nosacījumus.

2.  Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus, kas minētas 9. panta 3. punktā un 10. panta 5. punktā, tiek piešķirtas Komisijai. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģējumu automātiski pagarina uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.

3.  Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā brīdī laikā var atsaukt 9. panta 3. punktā, un 10. panta 5. punktā 14. panta 5. punktā minēto pilnvaru deleģējumu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neietekmē spēkā esošo deleģēto aktu spēkā esību. [Gr. 124]

4.  Tiklīdz Komisija pieņem deleģēto aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

5.  Saskaņā ar 9. panta 3. punktu un 10. panta 5. punktu 14. panta 5. punktu pieņemtie deleģētie akti stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus, vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu lēmumu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo periodu pagarina par diviem mēnešiem. [Gr. 125]

19. pants

Komitejas procedūra

1.  Komisijai palīdz komiteja (Tīklu un informācijas drošības komiteja). Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 izpratnē.

2.  Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 4. pantu.

3.  Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

20. pants

Pārskatīšana

Komisija periodiski pārskata šīs direktīvas darbību, jo īpaši II pielikumā ietverto sarakstu, un iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei. Pirmo ziņojumu iesniedz ne vēlāk kā trīs gadus pēc transponēšanas datuma, kas minēts 21. pantā. Šajā nolūkā Komisija var prasīt, lai dalībvalstis tai sniegtu informāciju bez liekas kavēšanās. [Gr. 126]

21. pants

Transponēšana

1.  Dalībvalstis vēlākais [pusotru gadu pēc dienas, kurā pieņemta direktīva,] pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis tūlīt dara zināmu Komisijai minēto noteikumu tekstu.

Tās piemēro minētos noteikumus no [pusotru gadu pēc pieņemšanas].

Kad dalībvalstis pieņem minētos aktus, tajos iekļauj atsauci uz šo direktīvu, vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.

2.  Dalībvalstis dara Komisijai zināmus savu tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

22. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā [divdesmitajā] dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

23. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

...,

Eiropas Parlamenta vārdā — Padomes vārdā —

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

I PIELIKUMS

Datorapdraudējumu reaģēšanas vienības vienību (CERT) pienākumi un uzdevumi [Gr. 127]

CERT pienākumus un uzdevumus atbilstīgi un skaidri nosaka un atbalsta valstu politika un/vai regulējums. Tie iekļauj šādus elementus:

(1)  CERT pienākumi:

a)  CERT nodrošina to komunikāciju pakalpojumu pieejamību, novēršot atsevišķu informācijas ķēdes punktu kļūdainu darbību, un tām ir vairāki saziņas līdzekļi, kas jebkurā laikā ļauj ar tām sazināties un nodrošina saziņu ar citiem. Turklāt saziņas kanāli ir skaidri norādīti un labi zināmi attiecīgām personām un sadarbības partneriem. [Gr. 128]

b)  CERT īsteno un pārvalda drošības pasākumus, lai nodrošinātu savas saņemtās un apstrādātās informācijas konfidencialitāti, integritāti, pieejamību un autentiskumu.

c)  CERT biroji un izmantotās informācijas sistēmas atrodas drošās vietās ar drošām tīklu informācijas sistēmām. [Gr. 129]

d)  izveido pakalpojumu vadības kvalitātes sistēmu, lai pārraudzītu Eiropas CERT darbību un nodrošinātu stabilu uzlabojumu procesu. Tā balstās uz skaidri definētiem rādītājiem, kuros iekļauti drošības līmeņi un galvenie darbības rādītāji.

e)  Darbības nepārtrauktība:

–  CERT ir jāaprīko ar atbilstīgu sistēmu pieprasījumu pārvaldībai un novirzīšanai, lai atvieglotu nodošanu,

–  CERT ir pietiekams skaits darbinieku, lai nodrošinātu pieejamību jebkurā brīdī,

–  CERT izmanto infrastruktūru, kurai ir nodrošināta nepārtrauktība. Šajā nolūkā CERT tiek izveidotas dublējošās sistēmas un rezerves darba telpa, lai nodrošinātu pastāvīgu piekļuvi sakaru līdzekļiem.

(2)  CERT uzdevumi

a)  CERT uzdevumos ietilpst vismaz šādi uzdevumi:

–  incidentu atklāšana un uzraudzība valsts līmenī, [Gr. 130]

–  agrīnās brīdināšanas, brīdināšanas, paziņojumu un informācijas izplatīšanas nodrošināšana ieinteresētajām personām par riskiem un incidentiem,

–  reaģēšana uz incidentiem,

–  dinamiskas risku un incidentu analīzes un situācijas apzināšanas nodrošināšana,

–  plašas sabiedrības informētības sekmēšana par riskiem, kas saistīti ar tiešsaistes darbībām,

–  aktīva dalība Savienības un starptautiskajos CERT sadarbības tīklos, [Gr. 131]

–  kampaņu organizēšana par TID;

b)  CERT izveido sadarbību ar privāto sektoru.

c)  Lai atvieglotu sadarbību, CERT veicina arī kopīgas vai standartizētas prakses ieviešanu un izmantošanu attiecībā uz:

–  incidentu un risku risināšanas procedūrām,

–  incidentu, risku un informācijas klasifikācijas shēmām,

–  rādītāju taksonomiju,

–  informācijas apmaiņas formātiem par riskiem, incidentiem un sistēmu nosaukumu noteikumiem.

II PIELIKUMS

Tirgus dalībnieku saraksts

Minēts 3. panta 8. punkta a) apakšpunktā:

1.  e-tirdzniecības platformas;

2.  interneta maksājumu vārtejas;

3.  sociālie tīkli;

4.  meklētājprogrammas;

5.  mākoņdatošanas pakalpojumi;

6.  lietotņu veikali.

Minēts 3. panta 8. punkta b) apakšpunktā: [Gr. 132]

1.  Enerģētika:

a)  elektroenerģija:

–  elektroenerģijas un gāzes piegādātāji; piegādātāji;

–  elektroenerģijas un/vai gāzes sadales sistēmu operatori un mazumtirgotāji galapatērētājiem; sadales sistēmu operatori un mazumtirgotāji galapatērētājiem;

–  dabasgāzes pārvades sistēmas operatori, uzglabāšanas operatori un sašķidrinātas dabasgāzes operatori;

–  elektroenerģijas pārvades sistēmas operatori;

b)  nafta:

–  naftas pārvadi un naftas uzglabāšana;

–  naftas ražošanas operatori, pārstrādes un attīrīšanas iekārtas, uzglabāšana un pārvade;

c)  gāze:

–  elektroenerģijas un gāzes piegādātāji;

–  piegādātāji;

–  sadales sistēmu operatori un mazumtirgotāji galapatērētājiem;

–  dabasgāzes pārvades sistēmas operatori, uzglabāšanas sistēmas operatori un sašķidrinātas dabasgāzes sistēmas operatori;

–  naftas un dabasgāzes ražošanas operatori, pārstrādes un attīrīšanas iekārtas, uzglabāšana un pārvade;

–  gāzes tirgus operatori. [Gr. 133]

2.  Transports:

–  gaisa pārvadātāji (kravas un pasažieru gaisa pārvadājumi);

–  jūras pārvadātāji (jūras un piekrastes ūdeņu pasažieru pārvadājumu uzņēmumi un jūras un piekrastes ūdeņu kravas pārvadājumu uzņēmumi);

–  dzelzceļš (infrastruktūras pārvaldītāji, integrētie uzņēmumi un dzelzceļa pārvadājumu operatori);

–  lidostas;

–  ostas;

–  satiksmes vadības kontroles operatori;

–  papildu loģistikas pakalpojumi (a) noliktavu un uzglabāšanas pakalpojumi, b) kravu iekraušana un izkraušana un c) citas transporta palīgdarbības).

a)  autopārvadājumi:

i)  satiksmes vadības kontroles operatori;

ii)  papildu loģistikas pakalpojumi:

–  noliktavu un uzglabāšanas pakalpojumi;

–  kravu iekraušana un izkraušana un

–  citas transporta palīgdarbības;

b)  dzelzceļa transports:

i)  dzelzceļš (infrastruktūras pārvaldītāji, integrētie uzņēmumi un dzelzceļa pārvadājumu operatori);

ii)  satiksmes vadības kontroles operatori;

iii)  papildu loģistikas pakalpojumi:

–  noliktavu un uzglabāšanas pakalpojumi;

–  kravu iekraušana un izkraušana un

–  citas transporta palīgdarbības;

c)  gaisa pārvadājumi:

i)  gaisa pārvadātāji (kravas un pasažieru gaisa pārvadājumi);

ii)  lidostas;

iii)  satiksmes vadības kontroles operatori;

iv)  papildu loģistikas pakalpojumi:

–  noliktavu pakalpojumi;

–  kravu iekraušana un izkraušana un

–  citas transporta palīgdarbības;

d)  jūras transports:

i)  jūras pārvadātāji (iekšējo, jūras un piekrastes ūdeņu pasažieru pārvadājumu uzņēmumi un iekšējo, jūras un piekrastes ūdeņu kravas pārvadājumu uzņēmumi) [Gr. 134]

3.  Banku nozare: kredītiestādes saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/48/EK(22) 4. panta 1. punktu.

4.  Finanšu tirgus infrastruktūras: biržas regulēts tirgus, daudzpusējas tirdzniecības sistēmas, regulētas tirdzniecības sistēmas un centrālas mijieskaita darījumu starpniekiestādes. [Gr. 135]

5.  Veselības aprūpes nozare: veselības aprūpes iestādes (tostarp slimnīcas un privātas klīnikas) un citas struktūras, kas iesaistītas veselības aprūpes nodrošināšanā.

5.a  Ūdens ražošana un piegāde [Gr. 136]

5.b  Pārtikas piegādes ķēde [Gr. 137]

5.c  Interneta plūsmu apmaiņas punkti [Gr. 138]

(1)OV C 271, 19.9.2013., 133. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0376.
(3)OV C 271, 19.9.2013., 133. lpp.
(4) Eiropas Parlamenta 2014. gada 13. marta nostāja.
(5)Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (OV L 108, 24.4.2002., 33. lpp.).
(6) Padomes 2011. gada 31. marta Lēmums 2011/292/ES par drošības noteikumiem ES klasificētas informācijas aizsardzībai (OV L 141, 27.5.2011., 17. lpp.).
(7) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.).
(8) Eiropas parlamenta un padomes regula (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV L 8, 12.1.2001., 1. lpp.).
(9)Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīva 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (OV L 201, 31.7.2002., 37. lpp.).
(10)Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīva 98/34/EK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā (OV L 204, 21.7.1998., 37. lpp.).
(11)SEC(2012) 72 final.
(12)Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regula (ES) Nr. 1025/2012 par Eiropas standartizāciju, ar ko groza Padomes Direktīvas 89/686/EEK un 93/15/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/9/EK, 94/25/EK, 95/16/EK, 97/23/EK, 98/34/EK, 2004/22/EK, 2007/23/EK, 2009/23/EK un 2009/105/EK, un ar ko atceļ Padomes Lēmumu 87/95/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1673/2006/EK (OV L 316, 14.11.2012., 12. lpp.).
(13)Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regula (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).
(14) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp.).
(15) OV C 32, 4.2.2014., 19. lpp.
(16)Padomes 2008. gada 8. decembra Direktīva 2008/114/EK par to, lai apzinātu un noteiktu Eiropas Kritiskās infrastruktūras un novērtētu vajadzību uzlabot to aizsardzību (OV L 345, 23.12.2008., 75. lpp.).
(17) Padomes Lēmums 2009/371/TI (2009. gada 6. aprīlis), ar ko izveido Eiropas Policijas biroju (Eiropolu) (OV L 121, 15.5.2009., 37. lpp.).
(18) Komisijas Regula (ES) Nr. 611/2013 (2013. gada 24. jūnijs) par pasākumiem, kas piemērojami paziņošanai par personas datu aizsardzības pārkāpumiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/58/EK par privātumu un elektronisko komunikāciju (OV L 173, 26.6.2013., 2. lpp.).
(19) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīva 2004/39/EK, kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem (OV L 45, 16.2.2005., 18. lpp.).
(20)Komisijas 2003. gada 6. maija Ieteikums 2003/361/EK par mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu definīciju (OV L 124, 20.5.2003., 36. lpp.).
(21)SEC(2012) 72 final.
(22) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/48/EK (2006. gada 14. jūnijs) par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu (OV L 177, 30.6.2006., 1. lpp.).


Savienības programma finanšu pārskatu un revīzijas jomā laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam ***I
PDF 272kWORD 38k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2014. gada 13. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Savienības programmas izveidi, lai atbalstītu īpašas darbības finanšu pārskatu un revīzijas jomā laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam (COM(2012)0782 – C7-0417/2012 – 2012/0364(COD))
P7_TA(2014)0245A7-0315/2013

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2012)0782),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7‑0417/2012),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 20. marta atzinumu(1),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2013. gada 11. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas atzinumu (A7-0315/2013),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2014. gada 13. martā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. .../2014, ar ko izveido Savienības programmu, lai atbalstītu īpašas darbības finanšu pārskatu un revīzijas jomā laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam, un ar ko atceļ Lēmumu Nr. 716/2009/EK

P7_TC1-COD(2012)0364


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) Nr. 258/2013.)

(1) OV C 161, 6.6.2013., 64. lpp.


Radioiekārtas ***I
PDF 281kWORD 76k
Rezolūcija
Teksts
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2014. gada 13. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz radioiekārtu pieejamību tirgū (COM(2012)0584 – C7-0333/2012 – 2012/0283(COD))
P7_TA(2014)0246A7-0316/2013

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2012)0584),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7‑0333/2012),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 13. februāra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2014. gada 17. janvāra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu (A7-0316/2013),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  apstiprina Parlamenta paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai un kas tiks publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstneša L sērijā vienlaikus ar galīgo leģislatīvo aktu;

3.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2014. gada 13. martā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/.../ES par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz radioiekārtu pieejamību tirgū un ar ko atceļ Direktīvu 1999/5/EK

P7_TC1-COD(2012)0283


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai 2014/53/ES.)

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA PAZIŅOJUMS

Eiropas Parlaments uzskata, ka tikai tādos gadījumos un ciktāl komiteju sanāksmēs tiek apspriesti īstenošanas akti Regulas (ES) Nr. 182/2011 izpratnē, tās var uzskatīt par komitoloģijas komitejām Pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Komisijas attiecībām I pielikumā minētajā nozīmē. Tāpēc tādos gadījumos un ciktāl komiteju sanāksmēs tiek apspriesti citi jautājumi, uz šīm sanāksmēm attiecas Pamatnolīguma 15. punkts.

(1) OV C 133, 9.5.2013., 58. lpp.


Vispārējās pamatnostādnes attiecībā uz 2015. gada budžetu — III iedaļa
PDF 283kWORD 58k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 13. marta rezolūcija par 2015. gada budžeta izstrādes vispārējām pamatnostādnēm, III iedaļa – Komisija (2014/2004(BUD))
P7_TA(2014)0247A7-0159/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 312. un 314. pantu un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(2),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 2014. finanšu gada vispārējo budžetu(3) un četrus ar to saistītos Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgos paziņojumus, kā arī Eiropas Parlamenta un Komisijas kopīgo paziņojumu par maksājumu apropriācijām,

–  ņemot vērā Reglamenta II sadaļas 7. nodaļu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A7-0159/2014),

ES budžets — instruments pilsoņiem krīzes pārvarēšanai

1.  uzskata, ka, lai gan dažas grūtības joprojām pastāv, Eiropas ekonomikā ir vērojamas atveseļošanās pazīmes, un — lai gan ir jāņem vērā valstu līmenī noteiktie pastāvīgie ekonomiskie un budžeta ierobežojumi un fiskālās konsolidācijas centieni dalībvalstīs — Eiropas budžetam šī atveseļošanās tendence ir jāstiprina, palielinot stratēģiskos ieguldījumus pasākumos ar Eiropas pievienoto vērtību, lai palīdzētu Eiropas ekonomiku ievirzīt atpakaļ pareizajās sliedēs, panākot ilgtspējīgu izaugsmi un nodarbinātību un vienlaikus sekmējot konkurētspēju un palielinot ekonomisko un sociālo kohēziju visā ES;

2.  jo īpaši uzsver Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESIF) nozīmi, jo tie veido vienu no lielākajiem izdevumu blokiem ES budžetā; uzsver, ka ES kohēzijas politika ir sekmējusi publisko ieguldījumu noturību izšķiroši svarīgās ekonomikas jomās un devusi taustāmus rezultātus vietējā mērogā, kas var palīdzēt dalībvalstīm un reģioniem pārvarēt pašreizējo krīzi un sasniegt stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus; uzsver, ka pilsoņi ir jānodrošina ar instrumentiem, kas palīdzētu rast izeju no krīzes; šajā sakarībā uzsver, ka īpaši ir jāiegulda tādās jomās kā izglītība un mobilitāte, pētniecība un inovācija, MVU un uzņēmējdarbība, lai veicinātu ES konkurētspēju un sekmētu darbvietu radīšanu un jo īpaši jauniešu un par 50 gadiem vecāku personu nodarbinātību;

3.  uzskata, ka ir svarīgi ieguldīt arī citās jomās, tādās kā atjaunojamā enerģija, digitalizācijas programma, infrastruktūra, informācijas un komunikācijas tehnoloģijas un pārrobežu savienojamība, kā arī inovatīvu finanšu instrumentu intensīvāka un plašāka izmantošana, jo īpaši saistībā ar ilgtermiņa ieguldījumiem; uzsver, ka ir jānostiprina ES rūpniecība, kas ir galvenais darbvietu radīšanas un izaugsmes dzinējspēks; mudina galveno uzmanību veltīt ieguldījumiem inovācijā, lai padarītu ES rūpniecību spēcīgu, konkurētspējīgu un neatkarīgu;

4.  uzsver, cik būtiski ir nodrošināt pietiekamus resursus ES ārējām darbībām; atgādina, ka ES un tās dalībvalstīm ir starptautiskas saistības palielināt oficiālās attīstības palīdzības (OAP) izdevumus līdz 0,7 % no IKP un līdz 2015. gadam sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus;

5.  uzsver, cik būtiski ir pēc iespējas labāk koordinēt dažādos ES fondus, no vienas puses, un ES fondus un dalībvalstu izdevumus, no otras puses, lai optimizētu publisko līdzekļu izmantošanu;

6.  atgādina par neseno vienošanos attiecībā uz daudzgadu finanšu shēmu (DFS) 2014.–2020. gadam, kurā noteikti gada budžetu galvenie parametri līdz 2020. gadam; uzsver, ka katram gada budžetam ir jāatbilst DFS regulai un Iestāžu nolīgumam un to nevajadzētu uzskatīt par iemeslu DFS pārskatīšanai; sagaida, ka Padome necentīsies uzspiest īpašu noteikumu ierobežotu interpretāciju, jo sevišķi attiecībā uz specifisku instrumentu būtību un darbības jomu; vēlreiz uzsver savu nodomu pilnībā izmantot visus līdzekļus, kas budžeta lēmējinstitūcijai ir pieejami ikgadējās budžeta procedūras ietvaros, lai ES budžetam nodrošinātu nepieciešamo elastīgumu;

7.  uzsver, ka 2015. gads kā jaunās DFS otrais darbības gads būs nozīmīgs jauno 2014.–2020. gada daudzgadu programmu veiksmīgai īstenošanai; uzsver — lai nekavētu svarīgāko ES politikas virzienu īstenošanu, visām programmām jābūt gatavām un pilnībā darboties spējīgām pēc iespējas drīzāk; norāda, ka 2015. gada budžets reālā izteiksmē būs mazāks nekā 2013. gada budžets; šajā sakarībā mudina Komisiju un dalībvalstis darīt visu iespējamo, kas vajadzīgs visu partnerības nolīgumu un darba programmu straujai pieņemšanai 2014. gadā, lai vairs nezaudētu laiku jauno ieguldījumu programmu īstenošanai; uzsver, cik būtiski ir, lai Komisija pilnībā atbalstītu dalībvalstu pārvaldes iestādes visos šā procesa posmos;

8.  atgādina, ka DFS ir iekļauta vienošanās, kuru pirmo reizi īstenos 2014. gada budžetā un kura paredz saistību apropriācijas prioritāri piešķirt konkrētiem politikas mērķiem, kas saistīti ar jauniešu nodarbinātību, pētniecību, Erasmus+ (īpaši stažēšanās programmām) un MVU; uzsver, ka DFS vienošanās ietvaros līdzīga pieeja ir jāievēro arī 2015. gada budžetā, prioritāri piešķirot apropriācijas Jaunatnes nodarbinātības ierosmei (EUR 871,4 miljoni 2011. gada cenās), kā arī Erasmus+ un COSME (katrai EUR 20 miljoni 2011. gada cenās); ir sevišķi nobažījies par Jaunatnes nodarbinātības ierosmes finansēšanu pēc 2015. gada un prasa, lai šajā nolūkā tiktu apsvērtas visas finansēšanas iespējas, tostarp DFS vispārējā saistību rezerve;

9.  tomēr pauž bažas par iespējamām nelabvēlīgām sekām, ja 2015. gadā vēl vairāk tiek atlikta līdzekļu piešķiršana Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta enerģētikas programmai, un aicina Komisiju sniegt precīzu informāciju par to, kā šāds lēmums ietekmēs minētās jaunās programmas realizācijas sākšanu;

10.  uzsver pievienoto vērtību, kāda ir ieguldījumu piešķiršanai šīm programmām, lai palīdzētu ES iedzīvotājiem izkļūt no krīzes; turklāt aicina Komisiju apzināt vēl citas programmas, kurām apropriāciju prioritāra piešķiršana varētu būt lietderīga, kuras varētu veicināt minētā mērķa sasniegšanu un spētu pilnībā apgūt prioritāri piešķirtās apropriācijas;

11.  uzsver, ka jaunākie Eiropadomes secinājumi (2013. gada 19. un 20. decembra sanāksme) attiecībā uz kopējo drošības un aizsardzības politiku un migrācijas plūsmām kārtējo reizi ietekmēs ES budžetu; atkārtoti pauž nostāju, ka visi papildu projekti, par kuriem vienojas Eiropadome, ir jāfinansē no papildu resursiem, nevis samazinot pašreizējām programmām un instrumentiem paredzētos līdzekļus vai uzliekot papildu pienākumus iestādēm vai citām ES struktūrām, kuras jau tagad ir sasniegušas savu spēju robežu;

12.  uzsver decentralizēto aģentūru nozīmi, jo tās ir izšķiroši svarīgas ES politikas virzienu un programmu īstenošanai; atzīmē, ka ar šo aģentūru atbalstu iespējams gūt apjomradītus ietaupījumus, apvienojot izdevumus, ko pretējā gadījumā katra dalībvalsts veiktu atsevišķi, sasniedzot to pašu rezultātu; uzsver, ka katra aģentūra ir jāizvērtē atsevišķi, ņemot vērā budžeta līdzekļus un cilvēkresursus, un gan 2015. gada budžetā, gan turpmāko gadu budžetos šīm aģentūrām ir jānodrošina pietiekams finansējums un personāls, lai tās spētu pienācīgi pildīt likumdevējas iestādes uzliktos pienākumus; tāpēc uzsver, ka attiecībā uz aģentūrām par pamatu budžeta projekta izstrādē nav jāņem Komisijas paziņojums „Cilvēkresursu un finanšu resursu plānošana decentralizētām aģentūrām 2014.–2020. gadam” (COM(2013)0519); turklāt uzsver, cik nozīmīga loma ir jaunajai starpiestāžu darba grupai decentralizētu aģentūru jautājumos, kurai ir ciešāk un regulārāk jākontrolē aģentūru attīstība, lai nodrošinātu saskaņotu pieeju; sagaida, ka šī darba grupa laikus iepazīstinās ar savas darbības pirmajiem rezultātiem pirms budžeta lasījuma Parlamentā;

13.  atgādina, ka ir pieņemts kopīgs paziņojums par ES īpašajiem pārstāvjiem, kurā Parlaments un Padome ir vienojušies saistībā ar 2015. gada budžeta procedūru izskatīt iespēju ES īpašajiem pārstāvjiem paredzētās apropriācijas pārvietot no Komisijas budžeta (III iedaļa) uz Eiropas Ārējās darbības dienesta budžetu (X iedaļa);

Maksājumu apropriācijas — ES ir jāpilda savas juridiskās un politiskās saistības

14.  atgādina, ka 2014. gada budžetā apstiprinātais maksājumu apropriāciju kopējais apjoms joprojām ir mazāks par to, kurš bija uzskatīts par nepieciešamu un kuru Komisija bija ierosinājusi sākotnējā budžeta projektā; norāda — kā tas paredzēts jaunajā DFS regulā un jaunajā maksājumu apropriāciju vispārējā rezervē, Komisijai ir jāpielāgo maksājumu apropriāciju maksimālie apjomi 2015. gadam, tos attiecīgi palielinot par summu, kas atbilst starpībai starp 2014. gadā izpildītajiem maksājumiem un DFS maksājumu apropriāciju maksimālajiem apjomiem 2014. gadam; ir ļoti nobažījies par to, ka nepieredzēti augsto neapmaksāto rēķinu apjomu 2013. gada beigās, kas tikai 1.b izdevumu kategorijā vien sasniedza EUR 23,4 miljardus, nav iespējams segt, ievērojot 2014. gadam noteiktos maksimālos apjomus; prasa, lai 2014. gada maksājumu apropriācijām tiktu izmantoti atbilstīgie elastīguma mehānismi, un uzsver, ka pat šāds pasākums varētu būt nepietiekams, lai novērstu lielu īstenošanas deficītu 2014. gada beigās; uzsver, ka atkārtota maksājumu apropriāciju nepietiekamība ir bijis galvenais iemesls nepieredzēti augstajam nesamaksāto saistību (RAL) līmenim, jo īpaši dažos iepriekšējos gados;

15.  atgādina, ka saskaņā ar Līgumu(4) „Eiropas Parlaments, Padome un Komisija nodrošina to, ka ir pieejami finanšu līdzekļi, lai Savienība varētu izpildīt savas juridiskās saistības attiecībā pret trešām personām”; sagaida, ka Komisija budžeta projektā ierosinās pienācīgu maksājumu apropriāciju apjomu, kura pamatā ir reālas prognozes un kuru nenosaka politiski apsvērumi;

16.  prasa izmantot visus saskaņā ar DFS regulu pieejamos līdzekļus, tostarp rezervi neparedzētiem izdevumiem un — ja tas ir nepieciešams un tikai kā galēju pasākumu — pārskatīt maksājumu maksimālo apjomu, lai ievērotu Savienības juridiskās saistības un neapdraudētu vai neaizkavētu maksājumus visām iesaistītajām pusēm, piemēram, pētniekiem, augstskolām, humānās palīdzības organizācijām, vietējām iestādēm un MVU, un vienlaikus samazinātu nenokārtoto maksājumu apjomu gada beigās;

17.  prasa, lai visu īpašo instrumentu (elastības instruments, rezervi neparedzētiem izdevumiem, ES Solidaritātes fonds, Globalizācijas pielāgošanās fonds un rezerve palīdzībai ārkārtas gadījumos) izmantošana maksājumu apropriāciju izteiksmē tiktu iekļauta budžetā, pārsniedzot DFS noteikto maksājumu apropriāciju maksimālo apjomu;

18.  prasa Komisijai veikt visus nepieciešamos pasākumus un pēc iespējas drīzāk rīkoties, lai nodrošinātu pienācīgu ES humānās palīdzība sniegšanu 2014. gadā, ņemot vērā, ka jau pašā 2014. gada sākumā ir izveidojusies satraucoša situācija attiecībā uz maksājumu apropriācijām humānās palīdzības jomā, un jo īpaši ņemot vērā, ka humānās palīdzības darbībām paredzēto un neveikto maksājumu apropriāciju summa ir EUR 160 miljoni, kas no 2013. gada pārnestas uz 2014. gadu; uzsver, ka humānajai palīdzībai paredzēto maksājumu apropriāciju līmenis ir jāpaaugstina atbilstīgi iespējamajam saistību apropriāciju pieaugumam, kas ir jāņem vērā, apsverot 2015. gada budžeta projektu;

19.  atgādina, ka saistībā ar vienošanos par 2014. gada budžetu ir pieņemts kopīgs paziņojums par maksājumu apropriācijām un Parlamenta un Komisijas divpusējs paziņojums; aicina Komisiju pilnībā informēt budžeta lēmējinstitūciju par situācijas attīstību maksājumu jomā un RAL veidošanos visa šā gada laikā un prasa regulāri rīkot iestāžu sanāksmes, lai uzraudzītu situāciju maksājumu jomā;

o
o   o

20.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Revīzijas palātai.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(2) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.
(3) OV L 51, 20.2.2014.
(4) LESD 323. pants.


Krievijas iebrukums Ukrainā
PDF 220kWORD 70k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 13. marta rezolūcija par Krievijas iebrukumu Ukrainā (2014/2627(RSP))
P7_TA(2014)0248RC-B7-0263/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Eiropas kaimiņattiecību politiku, par Austrumu partnerību un par Ukrainu, un jo īpaši 2014. gada 27. februāra rezolūciju par stāvokli Ukrainā(1),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 12. decembra rezolūciju par Viļņas augstākā līmeņa sanāksmes rezultātiem un Austrumu partnerības nākotni, jo īpaši attiecībā uz Ukrainu(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 6. februāra rezolūciju par ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmi(3),

–  ņemot vērā 2014. gada 3. martā Briselē notikušās Ārlietu padomes ārkārtas sanāksmes secinājumus par Ukrainu,

–  ņemot vērā Ziemeļatlantijas Padomes 2014. gada 4. marta paziņojumu,

–  ņemot vērā valstu vai valdību vadītāju paziņojumu par Ukrainu pēc Eiropadomes 2014. gada 6. marta ārkārtas sanāksmes par Ukrainu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 2. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā Krievijas agresijas akts, veicot bruņotu iebrukumu Krimā, ir Ukrainas suverenitātes un teritoriālās integritātes pārkāpums, ir pretrunā starptautiskajām tiesībām un ir Krievijas saistību pārkāpums, kuras tā uzņēmusies kā parakstītāja valsts Budapeštas Memorandam par drošības garantijām Ukrainai, ar kuru tā garantēja ievērot Ukrainas teritoriālo integritāti un suverenitāti;

B.  tā kā prokrieviski noskaņoti bruņoti vīri un Krievijas karavīri Krimas galvaspilsētā Simferopolē ieņēma valsts iestāžu ēkas, kā arī Ukrainai svarīgas iekārtas un stratēģiskus objektus Krimā, tostarp vismaz trīs lidostas; tā kā lielākā daļa Ukraina militāro vienību pussalā tika aplenktas, taču atteikušās nolikt ieročus; tā kā kopš krīzes iestāšanās Ukrainā papildus izvietots ievērojams skaits Krievijas karavīru;

C.  tā kā Krievijas vadības sniegtie argumenti šīs agresijas attaisnošanai ir pilnīgi nepamatoti un neatbilst realitātei, jo Krimā nav bijuši nekādi uzbrukumi Krievijas pilsoņiem vai etniskajiem krieviem vai viņu iebiedēšanas gadījumi;

D.  tā kā Krimas pašpasludinātās un neliģitīmās varas iestādes 2014. gada 6. martā pieņēmušas lēmumu lūgt Krieviju, lai tā Krimu uzņemtu Krievijas Federācijā, un 2014. gada 16. martā rīko referendumu par Krimas atdalīšanos no Ukrainas, tādējādi pārkāpjot gan Ukrainas, gan Krimas konstitūciju;

E.  tā kā Krievijas premjerministrs paziņojis par plāniem krievvalodīgajiem ārvalstīs paātrināt Krievijas pilsonības iegūšanas procedūru;

F.  tā kā 2014. gada 1. martā Krievijas parlaments atļāva Ukrainā izvērst Krievijas bruņotos spēkus Krievijas un krievvalodīgo iedzīvotāju interešu aizsardzībai Krimā un visā valstī;

G.  tā kā ir vajadzīga stingra starptautiska diplomātiskā rīcība un sarunu process visos līmeņos, lai panāktu situācijas deeskalāciju, mazinātu saspīlējumu un novērstu krīzi, kamēr to vēl var kontrolēt, un nodrošināt mierīgu atrisinājumu; tā kā ES jānodrošina efektīva reaģēšana, lai ļautu Ukrainai pilnībā un bez ārēja spiediena paust un realizēt savu suverenitāti un teritoriālo integritāti;

H.  tā kā ES 28 valstu un valdību vadītāji nāca klajā ar stingru brīdinājumu par Krievijas darbību ietekmi un pieņēma lēmumu apturēt divpusējās sarunas ar Krieviju par vīzu jautājumiem un sarunas par jauno partnerības un sadarbības nolīgumu, kā arī apturēt ES institūciju līdzdalību 2014. gada jūnijā Sočos paredzētās G8 valstu augstākā līmeņa sanāksmes sagatavošanā,

1.  stingri nosoda Krievijas militāro agresiju un iebrukumu Krimā, kas ir Ukrainas neatņemamam sastāvdaļa un ko par tādu atzinusi Krievijas Federācija un starptautiskā sabiedrība; prasa tūlīt mazināt krīzi, nekavējoties izvedot visus militāros spēkus, kas nelikumīgi atrodas Ukrainas teritorijā, kā arī prasa pilnībā ievērot starptautiskās tiesības un pienākumus, ko paredz konvencijas;

2.  atgādina, ka šīs darbības ir nepārprotams ANO Statūtu un EDSO Helsinku Noslēguma akta, Eiropas Padomes statūtu, 1994. gada Budapeštas Memoranda par drošības garantijām, 1997. gada divpusējā Draudzības, sadarbības un partnerattiecību līguma un 1997. gada Nolīguma par Melnās jūras flotes statusu un klātbūtnes nosacījumiem Ukrainas teritorijā, kā arī Krievijas starptautisko saistību pārkāpums; uzskata, ka Krievijas rīcība apdraud ES drošību; pauž nožēlu par Krievijas Federācijas lēmumu nepiedalīties 2014. gada 5. martā Parīzē paredzētajā sanāksmē par Ukrainas drošību, kuru rīko memoranda parakstītājas valstis;

3.  uzsver to, ka Ukrainas teritoriālo integritāti garantē Krievija, Amerikas Savienotās Valstis un Apvienotā Karaliste ar Ukrainu parakstītajā Budapeštas memorandā, un norāda, ka saskaņā ar Ukrainas konstitūciju Krimas Autonomā Republika var rīkot referendumus tikai par vietēja līmeņa jautājumiem un nevis par Ukrainas starptautiski atzīto robežu grozīšanu; uzsver, ka referendums par pievienošanos Krievijas Federācijai līdz ar to tiks uzskatīts par neleģitīmu un nelikumīgu tāpat jebkurš cits referendums, ar ko tiek pārkāpta Ukrainas konstitūcija un starptautiskās tiesības; tāpat par neleģitīmu un nelikumīgu uzskata arī pašpasludināto Krimas varas iestāžu 2014. gada 11. martā pieņemto lēmumu par neatkarības pasludināšanu;

4.  uzsver nepieciešamību ES un tās dalībvalstīm paust vienotu nostāju sarunās ar Krieviju un atbalstīt vienotas Ukrainas tiesības brīvi noteikt savu nākotni; tādēļ atzinīgi vērtē un stingri atbalsta 2014. gada 6. martā notikušās Eiropadomes ārkārtas sanāksmes kopīgo paziņojumu, kurā pausts nosodījums par Krievijas agresijas aktiem un atbalstīta Ukrainas teritoriālā integritāte, vienotība, suverenitāte un neatkarība; prasa īstenot ciešāku transatlantisko sadarbību un veikt pasākumus krīzes atrisināšanai;

5.  kā starptautiskajām tiesībām un starptautiskas rīcības kodeksam neatbilstošu nosoda Krievijas doktrīnu, saskaņā ar kuru Kremlim ir tiesības ar spēku iejaukties suverēno kaimiņvalstu iekšējās lietās, lai „aizstāvētu” tur dzīvojošos tautiešus; uzsver, ka šāda doktrīna ir līdzvērtīga starptautisko tiesību augstākā arbitra stāvokļa vienpusīgai uzurpācijai, un ir izmantota politiskas, ekonomiskas un militāras intervences aktu pamatošanai;

6.  atgādina, ka visā valstī 1991. gadā rīkotajā referendumā par Ukrainas neatkarību Krimas iedzīvotāju lielākā daļa balsoja par neatkarību;

7.  uzsver pārliecību, ka konstruktīva dialoga izveidošana ir labākais veids, kā atrisināt jebkuru konfliktu un nodrošināt ilgtermiņa stabilitāti Ukrainā; atzinīgi vērtē Kijevas valdības atbildīgo, mēreno un piesardzīgo rīcību šīs smagās krīzes laikā, kas apdraud valsts teritoriālo integritāti un suverenitāti; aicina starptautisko sabiedrību stingri aizstāvēt un atbalstīt Ukrainu;

8.  noraida Krievijas apgalvojumus, ka tās mērķis aizsargāt Krimas krievvalodīgos iedzīvotājus ir pilnīgi nepamatots, jo šie iedzīvotāji nav saskārušies — un nesaskaras — ar jebkāda veida diskrimināciju; stingri noraida pret Janukoviča politiku vērsto protestu dalībnieku nomelnošanu, kurus Krievijas propaganda sauc par fašistiem;

9.  aicina uz patlaban notiekošās krīzes mierīgu risinājumu un starptautiskajās tiesībās paredzēto principu un saistību pilnīgu ievērošanu; uzskata, ka bruņota konflikta novēršanai Krimā šī situācija ir jāiegrožo un jāturpina tās deeskalācija;

10.  uzsver starptautiskas novērošanas un mediācijas būtiski svarīgo nozīmi; aicina ES institūcijas un dalībvalstis būt gatavām izmantot pilnīgi visas diplomātiskās un politiskās iespējas un nenogurstoši visiem kopā strādāt visās attiecīgajās starptautiskajās organizācijās, kā ANO, EDSO, Eiropas Padome u. c., lai nodrošinātu mierīgu risinājumu, kura pamatā ir Ukrainas suverenitāte un teritoriālā integritāte; šajā nolūkā prasa Krimā izvietot pilntiesīgu EDSO uzraudzības misiju;

11.  atzinīgi vērtē iniciatīvu izveidot kontaktgrupu EDSO paspārnē, taču pauž nožēlu par to, ka 2014. gada 6. martā bruņotas grupas kavēja EDSO novērošanas misijas iebraukšanu Krimā; kritizē Krievijas un Krimas pašpasludināto varas iestāžu nesadarbošanos ar EDSO novērošanas misiju vai pilnīgas un drošas piekļuves nedošanu šim reģionam tās locekļiem;

12.  pauž nožēlu par to, ka ANO ģenerālsekretāra īpašajam sūtnim Krimā bija jāpārtrauc sava misija Krimā drīz pēc tam, kad pret viņu tika vērsti vardarbības draudi;

13.  uzskata, ka daži 2014. gada 21. februāra nolīguma aspekti, par kuru ES vārdā vienojās trīs ārlietu ministri, bet kuru Janukovičs lauza, jo viņš atteicās to akceptēt, parakstot jauno konstitucionālo likumu, varētu joprojām palīdzēt iziet no pašreizējā strupceļa; tomēr uzskata, ka neviens nevar īstenot sarunas un/vai akceptēt risinājumus, kas kaitē Ukrainas suverenitātei un teritoriālajai integritātei, un atkārtoti apstiprina, ka Ukrainas tautai ir pamattiesības brīvi lemt par savas valsts nākotni;

14.  ar dziļām bažām norāda uz ziņojumiem par to, ka bruņoti cilvēki iezīmē Ukrainas tatāru mājas Krimas teritorijās, kurās tatāri un krievi dzīvo līdzās; norāda, ka Staļina režīma deportētie Krimas tatāri, kas ir atgriezušies dzimtenē pēc Ukrainas neatkarības pasludināšanas, aicina starptautisko sabiedrību atbalstīt Ukrainas teritoriālo integritāti un juridiskas un politiskas vienošanās noslēgšanu par viņu kā Krimas pirmiedzīvotāju tiesībām; aicina starptautisko sabiedrību, Komisiju un Padomi, ANO augsto komisāru cilvēktiesību jautājumos un ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos aizstāvēt šīs un visu pārējo mazākumtautību kopienu tiesības Krimas pussalā; prasa pilnībā izmeklēt ebreju iebaidīšanu un uzbrukumus ebreju reliģiskajām vietām pēc iebrukuma Krimā;

15.  atzinīgi vērtē Ukrainas valdības apņēmību īstenot vērienīgu reformu programmu, kas paredz politiskas, ekonomiskas un sociālas pārmaiņas; tālab atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu sniegt Ukrainai īstermiņa un vidēja termiņa finansiālo palīdzību un piešķirt atbalsta paketi EUR 11 miljardu apmērā, lai palīdzētu stabilizēt šīs valsts ekonomikas un finanšu situāciju; sagaida, ka Padome un Komisija kopā ar SVF, Pasaules Banku, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku, Eiropas Investīciju banku, kā arī citām valstīm iespējami drīz nāks klajā ar stabilu ilgtermiņa finansiālā atbalsta pasākumu kopumu, kas palīdzētu Ukrainai novērst ekonomisko un sociālo apstākļu pasliktināšanos, un sniegs ekonomisku atbalstu, lai varētu sākt īstenot pamatīgas un visaptverošas reformas, kas nepieciešamas Ukrainas ekonomikai; atgādina, ka nepieciešams organizēt un koordinēt starptautisku līdzekļu devēju konferenci, kura būtu jāsasauc Komisijai un kurai būtu jānotiek cik vien iespējams drīz; aicina SVF nepiemērot neizpildāmus taupības pasākumus, piemēram, enerģijai paredzēto subsīdiju līmeņa samazināšanu, kas vēl vairāk pasliktinās jau tā sarežģīto šīs valsts sociāli ekonomisko situāciju;

16.  aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis kopā ar Eiropas Padomi un Venēcijas komisiju līdztekus finansiālajai palīdzībai sniegt arī tehnisko palīdzību tādos jautājumos kā konstitucionālā reforma, tiesiskuma nostiprināšana un cīņa pret korupciju Ukrainā; cer, ka šajā sakarībā tiks panākta pozitīva attīstība un uzsver, ka Maidana dalībnieki un visi Ukrainas iedzīvotāji sagaida radikālas pārmaiņas un pienācīgu pārvaldes sistēmu;

17.  prasa sarīkot brīvas un godīgas valsts mēroga vēlēšanas, kuras uzraudzītu EDSO/ODIHR, un atgādina par gatavību izveidot savu misiju šajā pašā nolūkā; aicina Ukrainas iestādes darīt visu iespējamo, lai veicinātu augstu vēlētāju līdzdalību valsts prezidenta vēlēšanās, tostarp valsts Austrumu un Dienvidu daļā; atgādina aicinājumu Ukrainas iestādēm rīkot parlamenta vēlēšanas saskaņā ar Venēcijas komisijas ieteikumiem un atbalsta proporcionālās vēlēšanu sistēmas pieņemšanu, kura atvieglotu valstī valdošo vietējo apstākļu pienācīgu ņemšanu vērā; uzsver, cik nozīmīgs ievērotu tiesiskuma garantēšanā ir parlaments un tā deputāti gan vietējā, gan centrālā līmenī;

18.  aicina Ukrainu nepakļauties spiedienam atlikt valsts prezidenta vēlēšanas, kuras ir paredzētas 2014. gada 25. maijā;

19.  aicina izveidot Ukrainā cik vien iespējams plašu un iekļaujošu valdību, lai samazinātu līdz minimumam risku, ka atjaunosies vardarbība un teritoriālā sadrumstalotība; nopietni brīdina Krieviju neveikt darbības, kas var paaugstināt polarizāciju, kuras pamatā ir etniskā piederība un valoda; uzsver, ka nepieciešams nodrošināt pie mazākumtautībām piederošu cilvēku tiesības saskaņā ar starptautiskiem standartiem, tostarp krievu valodā runājošo ukraiņu tiesību pilnīgu aizsardzību un respektēšanu, cieši sadarbojoties ar EDSO un Eiropas Padomi; atgādina par prasību nodrošināt jaunu un plašu valodu režīmu, atbalstot visu mazākumtautību valodas;

20.  atzinīgi vērtē valsts prezidenta vietas izpildītāja lēmumu uzlikt veto likumprojektam, kura mērķis ir atcelt 2012. gada 3. jūlija Likumu par valodas politiku; atgādina, ka jebkurā gadījumā šo likumu nepiemērotu attiecībā uz Krimu; aicina Verkhovna Rada vēlāk grozīt spēkā esošos tiesību aktus, lai tie būtu saskaņā ar Ukrainas saistībām, ko tai uzliek Eiropas reģionālo un mazākumtautību valodu harta;

21.  atzinīgi vērtē ES 28 valstu un to valdību vadītāju gatavību parakstīt Asociācijas nolīguma politiskās sadaļas cik vien drīz iespējams un līdz 2014. gada 25. maijā paredzētajām valsts prezidenta vēlēšanām, kā arī pieņemt vienpusējus pasākumus, piemēram, tarifu samazināšanu Ukrainas eksportam uz ES, kas ļaus Ukrainai izmantot priekšrocības, kuras paredz Padziļinātas un vispusīgas brīvās tirdzniecības nolīgums (DCFTA), kā to 2014. gada 11. martā ierosināja Komisija; norāda, ka ES ir gatava cik vien drīz iespējams parakstīt asociācijas nolīgumu un DCFTA un tiklīdz Ukrainas valdība ir gatava to darīt; uzstāj, ka Krievijas valdībai jāsaņem nepārprotami signāli, kas skaidri parāda, ka šajā nolīgumā nav nekā tāda, kas varētu apdraudēt vai kaitēt Ukrainas un Krievijas turpmākajām divpusējām politiskajām un ekonomiskajām attiecībām; turklāt norāda, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības 49. pantu Ukrainai gluži tāpat kā jebkurai citai Eiropas valstij, ir Eiropas perspektīva un tā var iesniegt pieteikumu, lai kļūtu par Savienības dalībvalsti, ja tā ievēro demokrātijas principus, pamatbrīvības, kā arī cilvēktiesības un minoritāšu tiesības un nodrošina tiesiskumu;

22.  šajā sakarībā atgādina, ka ieroču un militāro tehnoloģiju eksports var apdraudēt stabilitāti un mieru visā reģionā un tāpēc tas būtu nekavējoties jāpārtrauc; pauž dziļu nožēlu par to, ka ES dalībvalstis ir plaši eksportējušas ieročus un militārās tehnoloģijas uz Krieviju, tostarp nozīmīgas stratēģiskās konvencionālās tehnoloģijas;

23.  atzinīgi vērtē Eiropadomes 2014. gada 6. marta lēmumu par tādu konkrētu pasākumu pirmo kārtu attiecībā uz Krieviju kā, piemēram, divpusējo sarunu apturēšana par vīzu jautājumu un Jauno nolīgumu, kā arī dalībvalstu un ES iestāžu lēmumu apturēt dalību G8 augstākā līmeņa sanāksmē Sočos; tomēr brīdina, ka saspīlējuma nemazināšanās vai turpmāka saspīlējuma pieauguma apstākļos, ko rada Krimas anektēšana, ES būtu jāspēj ātri lemt par atbilstīgiem pasākumiem, kuri varētu ietvert ieroču un divējāda lietojuma tehnoloģiju embargo, vīzu ierobežojumus, aktīvu iesaldēšanu un pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju vērstu tiesību aktu piemērošanu, ko attiecinātu uz lēmumu, kas saistīti ar iebrukšanu Ukrainā, pieņemšanas procesā iesaistītām personām, kā arī pasākumus pret Krievijas uzņēmumiem un to filiālēm, jo īpaši enerģētikas nozarē, lai pilnībā nodrošinātu atbilstību ES tiesību aktiem un ietekmētu pašreizējās politiskās un ekonomiskās saites ar Krieviju;

24.  uzsver, ka iedibinātā parlamentārā sadarbība starp Eiropas Parlamentu un Krievijas Valsts domi un Federācijas padomi nevar turpināties tāpat kā līdz šim;

25.  atzinīgi vērtē Padomes lēmumu noteikt sankcijas, tās vēršot pret 18 personām, tostarp Janukoviču, par nelikumīgi piesavināto Ukrainas līdzekļu iesaldēšanu un atgūšanu;

26.  šajā sakarībā aicina Komisiju atbalstīt projektus Dienvidu koridorā, kas ļauj efektīvi dažādot energoresursu piegādes, un mudina dalībvalstis atturēties no valsts uzņēmumu iesaistīšanās tādos projektos ar Krievijas uzņēmumiem, kuri palielina Eiropas neaizsargātību;

27.  uzsver Ukrainai svarīgo par pieņemamām cenām pieejamas drošas un diversificētas energoapgādes nozīmi; šajā sakarībā uzsver stratēģiski svarīgo lomu, kāda ir Enerģētikas kopienai, kuras prezidentvalsts 2014. gadā ir Ukraina, un Ukrainas pretestības spējas izveidošanai pret Krievijas draudiem enerģētikas jomā; atgādina par nepieciešamību ES palielināt glabāšanas jaudas un nodrošināt gāzes plūsmu pretējā virzienā — no ES dalībvalstīm uz Ukrainu; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu modernizēt Ukrainas gāzes tranzīta sistēmu un palīdzēt tai nomaksāt parādus Gazprom; uzsver, ka ir steidzami nepieciešams turpmāks progress, lai īstenotu kopēju energoapgādes drošības politiku līdz ar stabilu iekšējo tirgu un dažādotu enerģijas piegādi, kā arī strādāt, lai pilnībā īstenotu Trešo enerģētikas tiesību aktu kopumu, tādējādi padarot ES mazāk atkarīgu no Krievijas naftas un gāzes;

28.  aicina Padomi tūlīt pilnvarot Komisiju paātrināt dialogu ar Ukrainu par vīzu režīma liberalizāciju, lai atbilstoši Moldovas paraugam censtos panākt bezvīzu režīma ieviešanu; vienlaikus aicina nekavējoties ieviest ļoti vienkāršu pagaidu kārtību ES un dalībvalstu līmenī, kādā par nelielu maksu būtu iespējams saņemt vīzu;

29.  kategoriski uzskata, ka notikumi Ukrainā uzsver nepieciešamību ES divkāršot savas saistības un atbalstu attiecībā uz izvēli par labu Eiropai Moldovā un Gruzijā un šo valstu teritoriālo integritāti, jo tās gatavojas šogad parakstīt asociācijas nolīgumu un DCFTA ar ES;

30.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām, Ukrainas prezidenta pienākumu izpildītājam, valdībai un parlamentam, Eiropas Padomei un Krievijas Federācijas valsts prezidentam, valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0170.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0595.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0101.


Lisabonas līguma īstenošana attiecībā uz Eiropas Parlamentu
PDF 390kWORD 101k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 13. marta rezolūcija par Lisabonas līguma īstenošanu attiecībā uz Eiropas Parlamentu (2013/2130(INI))
P7_TA(2014)0249A7-0120/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (turpmāk — LES) un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (turpmāk — LESD),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 20. oktobra lēmumu par pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām pārskatīšanu(1),

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 22. novembra rezolūciju par Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2014. gadā(2) un Parlamenta 2013. gada 4. jūlija rezolūciju par Eiropas Parlamenta 2014. gada vēlēšanu norises praktisko aspektu uzlabošanu(3),

–  ņemot vērā Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām(4),

–  ņemot vērā notiekošās sarunas par Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 20. novembra iestāžu nolīguma par Eiropas Parlamenta piekļuvi konfidenciālai informācijai drošības un aizsardzības politikas jomā(5)pārskatīšanu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 7. maija rezolūciju par Parlamenta jauno lomu un pienākumiem saskaņā ar Lisabonas līgumu(6),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Juridiskās komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumus (A7-0120/2014),

A.  tā kā Lisabonas līgums ir padziļinājis Eiropas Savienības demokrātisko leģitimitāti, stiprinot Eiropas Parlamenta nozīmi procedūrā, saskaņā ar kuru notiek Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vēlēšanas un Eiropas Komisijas investitūra;

B.  tā kā saskaņā ar jauno Eiropas Komisijas priekšsēdētāja ievēlēšanas procedūru, kas paredzēta Lisabonas līgumā, Eiropas Parlaments ievēl Eiropas Komisijas priekšsēdētāju ar Parlamenta deputātu vairākumu;

C.  tā kā Lisabonas līgumā ir noteikts, ka Eiropas Savienības Padomei ir jāņem vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāti pirms tā ierosina Eiropas Komisijas priekšsēdētaja kandidatūru;

D.  tā kā visas nozīmīgākās Eiropas politiskās partijas pašreiz izvēlas savu kandidatūru Komisijas priekšsēdētāja amatam;

E.  tā kā ievēlētajam jaunās Komisijas priekšsēdētājam būtu pilnībā jāizmanto privilēģijas, kas viņam piešķirtas saskaņā ar Lisabonas līgumu, un jāīsteno visi atbilstīgie pasākumi, lai nodrošinātu nākamās Komisijas efektīvu darbību neatkarīgi no tās lieluma, kurš Eiropadomes lēmumu dēļ netiks samazināts, kaut gan to paredz Lisabonas līgums;

F.  tā kā ar Savienības gada un daudzgadu plānošanu, kā arī izveidojot simetriju starp vairākumu, kas vajadzīgs Komisijas priekšsēdētāja ievēlēšanai, un vairākumu, kas vajadzīgs priekšlikumiem izteikt neuzticību, būtu jānostiprina Komisijas pārskatatbildība Parlamenta priekšā;

G.  tā kā ir jānostiprina Parlamenta kā darbības programmas noteicēja nozīme likumdošanas jautājumos un pilnīgi jāīsteno Lisabonas līgumā noteiktais princips, kas paredz, ka likumdošanas jautājumos Parlamentam un Padomei ir vienlīdzīgas tiesības;

H.  tā kā jaunās Komisijas investitūras laikā esošajiem iestāžu nolīgumiem vajadzētu būt jau pārskatītiem un uzlabotiem,

I.   tā kā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 36. pantā noteikts, ka Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos (Augstais pārstāvis) regulāri apspriežas ar Eiropas Parlamentu par kopējās ārpolitikas un drošības politikas un kopējās drošības un aizsardzības politikas būtiskākajiem aspektiem un pamatvirzienu izvēli un informē to par šo politiku attīstību; tā kā Augstais pārstāvis nodrošina to, ka Eiropas Parlamenta viedoklis tiek pienācīgi ņemts vērā;

J.  tā kā Augstās pārstāves deklarācijā par politisko atbildību(7), ar kuru nāca klajā, pieņemot Padomes Lēmumu par EĀDD, norādīts, ka Augstā pārstāve pārskatīs un vajadzības gadījumā ierosinās pielāgot noteikumus, kas ir spēkā(8) attiecībā uz Eiropas Parlamenta deputātu piekļuvi klasificētiem dokumentiem un informācijai drošības un aizsardzības politikas jomā;

K.   tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 218. panta 10. punktā ir noteikts, ka Eiropas Parlamentu nekavējoties un pilnībā informē visos sarunu un starptautisku nolīgumu noslēgšanas posmos un tā kā šo noteikumu piemēro arī gadījumos, kad nolīgumi attiecas uz kopējo ārpolitiku un drošības politiku,

Komisijas leģitimitāte un politiskā pārskatatbildība

(Komisijas investitūra un atcelšana)

1.  uzsver nepieciešamību nostiprināt Komisijas demokrātisko leģitimitāti, neatkarību un politisko lomu; norāda, ka jauna procedūra, saskaņā ar kuru Komisijas priekšsēdētāju ievēl Parlaments, nostiprinās Komisijas leģitimitāti un politisko lomu, kā arī padarīs Eiropas Parlamenta vēlēšanas nozīmīgākas, tiešāk sasaistot vēlētāju izvēli Eiropas Parlamenta vēlēšanās ar Komisijas priekšsēdētāja ievēlēšanu;

2.  uzsver, ka Lisabonas līgumā nodrošinātās iespējas stiprināt Eiropas Savienības demokrātisko leģitimitāti būtu jāīsteno pilnā mērā, cita starpā Eiropas politiskajām partijām izvirzot kandidātus Komisijas priekšsēdētāja amatam, tādējādi ne vien piešķirot jaunu politisko dimensiju Eiropas Parlamenta vēlēšanām, bet arī saistot pilsoņu balsojumu ar Komisijas priekšsēdētāja vēlēšanām Eiropas Parlamentā;

3.  mudina nākamo konventu apsvērt Komisijas veidošanas iespējas, lai pastiprinātu Komisijas demokrātisko leģitimitāti; mudina nākamo Komisijas priekšsēdētāju apsvērt, kā Komisijas sastāvs, izveide un politiskās prioritātes nostiprinās pilsoņu vajadzību un interešu izpratnes politiku;

4.  atkārtoti norāda, ka visām Eiropas politiskajām partijām laikus pirms Eiropas vēlēšanu noteiktā datuma būtu Komisijas priekšsēdētāja amatam jāizvirza savi kandidāti;

5.  cer, ka Komisijas priekšsēdētāja amata kandidātiem būs svarīga nozīme Eiropas vēlēšanu kampaņā, visās dalībvalstīs izplatot un veicinot Eiropas savas politiskās partijas politisko programmu;

6.  atkārto savu aicinājumu Eiropadomei laikus un pirms vēlēšanām apspriedēs, kam jānotiek starp Parlamentu un Eiropadomi saskaņā ar Lisabonas līgumam pievienoto 11. deklarāciju, paskaidrot, kā Komisijas priekšsēdētāja kandidatūras izvirzīšanā tā ir paredzējusi ņemt vērā Eiropas pilsoņu izvēli; šajā sakarībā atkārto savu aicinājumu Eiropadomei vienoties ar Eiropas Parlamentu par LES 17. panta 7. punktā minētās apspriešanas kārtību un nodrošināt tāda procesa vienmērīgu norisi, kura iznākums būs Eiropas Komisijas priekšsēdētāja ievēlēšana, kā tas paredzēts 11. deklarācijā par Eiropas Savienības līguma 17. panta 6. punktu un 17. panta 7. punktu;

7.  prasa, lai nākamās Komisijas sastāvā cik vien iespējams daudzi locekļi tiktu izvēlēti no jaunievēlētajiem Eiropas Parlamenta deputātiem;

8.  uzskata, ka ievēlētajam Komisijas priekšsēdētājam jābūt neatkarīgākam Komisijas locekļu atlases procesā; aicina dalībvalstu valdības, izvirzot kandidātus, ņemt vērā dzimumu līdzsvara principu; mudina ievēlēto Komisijas priekšsēdētāju kopā ar dalībvalstu valdībām uzstāt, lai komisāru amatam izvirzītie kandidāti ļautu viņam/viņai izveidot kolēģiju, kurā valda dzimumu līdzsvars, kā arī ļautu viņam/viņai noraidīt jebkuru kandidātu, kurš nespēj apliecināt vispārēju kompetenci, uzticību Eiropas idejai un neapšaubāmu neatkarību;

9.  uzskata, ka papildus politiskās vienošanās izpausmēm, kas panāktas Eiropadomes sanāksmē 2008. gada 11. un 12. decembrī un pēc Eiropas Savienības Padomes 2013. gada 22. maija lēmuma attiecībā uz Eiropas Komisijas skaitlisko sastāvu, būtu jāparedz vēl citi pasākumi, piemēram, komisāru bez portfeļiem iecelšana vai Komisijas priekšsēdētāja vietnieku sistēmas izveidošana, kuru atbildības joma pārsniegtu galveno tematisko kopu robežas un kuru kompetencē būtu Komisijas darba koordinēšana attiecīgajās nozarēs, tādējādi nodrošinot efektīvāku Komisijas darbību un neskarot tiesības iecelt vienu komisāru no katras dalībvalsts un visu komisāru balsošanas tiesības;

10.  aicina nākamo konventu no jauna izskatīt jautājumu par Komisijas lielumu, kā arī tās struktūru un darbību;

11.  uzskata, ka Eiropas Komisijas sastāvam jānodrošina stabilitāte attiecībā uz portfeļu skaitu un saturu un vienlaicīgi jāgarantē līdzsvarots lēmumu pieņemšanas process;

12.  uzsver, ka, atbilstoši norādītajam norādīts Pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām 2. punktā, būtu jāprasa, lai Komisijas priekšsēdētāja amata kandidāts pēc tam, kad viņu ir izvirzījusi Eiropadome, iepazīstinātu Eiropas Parlamentu ar sava pilnvaru laika politiskajām pamatnostādnēm, kuras pēc tam tiktu apspriestas vispusīgā viedokļu apmaiņā, pirms Parlaments ievēl izvirzīto Komisijas priekšsēdētāja amata kandidātu;

13.  mudina nākamo Komisijas priekšsēdētāja amata kandidātu pienācīgi ņemt vērā Eiropas Savienības tiesību aktu priekšlikumus un ieteikumus, ko iepriekš ir izvirzījis Parlaments, pamatojoties uz patstāvīgajiem ziņojumiem vai rezolūcijām, kuras saņēmušas Eiropas Parlamenta deputātu vairākuma atbalstu un kuras iepriekšējā Komisija līdz sava pilnvaru laika beigām bija atbilstīgi ievērojusi;

14.  uzskata, ka, pārskatot Līgumus turpmāk, attiecīgi nepieciešamais vairākums saskaņā ar LESD 234. pantu neuzticības izteikšanai Komisijai būtu jāsamazina, paredzot vienkārši Eiropas Parlamenta deputātu vairākumu un nepakļaujot riskam iestāžu darbību;

15.  uzskata, ka neatkarīgi no kolēģijas kolektīvās atbildības par Komisijas darbībām katram komisāram var prasīt atbildību par viņu vadīto ģenerāldirektorātu darbībām;

Likumdošanas iniciatīva un darbība

(Parlamenta kompetence un uzraudzība)

16.  uzsver, ka Lisabonas līgums tika paredzēts kā solis virzībā uz to, lai panāktu lēmumu pieņemšanas procedūru lielāku pārredzamību un demokrātiskumu, atspoguļojot Līgumā pausto apņemšanos izveidot ciešāku Eiropas tautu savienību, kurā lēmumi tiek pieņemti pēc iespējas atklāti un pēc iespējas vairāk ņemot vērā iedzīvotāju vajadzības un intereses, stiprinot Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu lomu, tā nodrošinot demokrātiskākas un pārredzamākas Savienības tiesību aktu pieņemšanas procedūras, kas ir būtiski, ņemot vērā to ietekmi uz iedzīvotājiem un uzņēmējdarbību; tomēr uzsver, ka šāda demokrātijas mērķa sasniegšana ir apdraudēta, ja ES iestādes neievēro kompetenci, kā arī līgumos noteiktās procedūras un lojālas sadarbības principu;

17.  uzsver, ka ir nepieciešama atklāta sadarbība starp iestādēm, kuras ir iesaistītas likumdošanas procedūrā saistībā ar tādu dokumentu apmaiņu kā juridiskie atzinumi, tādējādi iestāžu starpā veicinot konstruktīvu, atklātu un tiesiski pamatotu dialogu;

18.  norāda — kopš LESD stāšanās spēkā Parlaments ir pierādījis, ka ir uzticams un atbildīgs likumdevējs, un Parlamenta un Komisijas mijiedarbība kopumā ir bijusi pozitīva, pamatojoties uz raitu saziņu un sadarbības pieeju;

19.  uzskata, ka, lai gan vispārējais novērtējums par iestāžu attiecībām starp Parlamentu un Komisiju ir pozitīvs, joprojām ir vairākas problēmas un nepilnības, kam jāpievērš stingrāka uzmanība, un vajadzīga rīcība;

20.  uzsver, ka centieni panākt efektivitāti nedrīkst nozīmēt zemākas kvalitātes likumdošanu vai atteikšanos no Parlamenta mērķiem; uzskata, ka papildus centieniem panākt efektivitāti Parlamentam ir jāsaglabā atbilstoši likumdošanas standarti un jāturpina īstenot savus mērķus, vienlaicīgi nodrošinot, kas tiesību akti ir labi sagatavoti un atbilst nepārprotami identificētiem mērķiem un subsidiaritātes principam;

21.  uzsver, ka vienmēr pastāv un visām iestādēm ir kopīgs uzdevums nodrošināt pārredzamību, jo īpaši pirmā lasījuma vienošanos gadījumā; norāda, ka Parlaments atbilstoši reaģējis, lai īstenotu šo uzdevumu, pieņemot jaunu Reglamenta 70. un 70.a pantu;

22.  pauž bažas par problēmām, kas joprojām pastāv saistībā ar parastās likumdošanas procedūras piemērošanu, jo īpaši kopējās lauksaimniecības politikas (KLP), kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) un brīvības, drošības un tiesiskuma telpas („Stokholmas programma”) ietvaros, kā arī saistībā ar bijušā trešā pīlāra tiesību aktu saskaņošanu ar Lisabonas līguma tiesību normu hierarhiju un kopumā saistībā ar joprojām pastāvošo „asimetriju” attiecībā uz pārredzamību par Komisijas iesaistīšanos likumdošanas pilnvaru abu šo jomu sagatavošanas darbā; šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi pielāgot Padomes darba metodes, lai Parlamenta pārstāvjiem būtu iespējams piedalīties dažās tās sanāksmēs, ja tas ir pienācīgi pamatoti saskaņā ar iestāžu lojālas savstarpējas sadarbības principu;

23.  uzsver, ka atbilstoša juridiskā pamata izvēle, kā to apstiprinājusi Eiropas Savienības Tiesa, ir viens no pamatjautājumiem, jo tas nosaka ES kompetenci un tās apmēru, kā arī procedūras, kas ir jāievēro, un attiecīgās to iestāžu kompetences, kuras ir iesaistītas kāda tiesību akta pieņemšanā; tādēļ pauž nožēlu, ka Eiropas Parlamentam ir atkārtoti jāvēršas Eiropas Savienības Tiesā, lai tā atceltu Padomes pieņemtos tiesību aktus juridiskā pamata izvēles dēļ, tostarp divus tiesību aktus, kas pieņemti saskaņā ar novecojušo trešo pīlāru jau pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā(9);

24.  brīdina — Padomes aktu priekšlikumos iekļaujot noteikumus, uz kuriem būtu jāattiecina parastā likumdošanas procedūra, izmantojot tikai Komisijas pamatnostādnes vai tādus īstenošanas vai deleģētos aktus, kas nav jāpiemēro, vai arī neierosinot kopējai komercpolitikai vai starptautisko tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumu īstenošanai vajadzīgos tiesību aktus, tiktu pārkāptas Parlamenta likumdevēja tiesības;

25.  prasa Komisijai labāk izmantot pirmslikumdošanas posmu, jo īpaši vērtīgo informāciju, kas apkopota, pamatojoties uz zaļajām un baltajām grāmatām, un regulāri informēt Eiropas Parlamentu tāpat kā Padomi par tās dienestu īstenoto sagatavošanas darbu;

26.  uzskata, ka Parlamentam būtu jāturpina attīstīt un pilnīgi izmantot savu neatkarīgo struktūru, lai novērtētu Komisijas iesniegtā sākotnējā priekšlikuma jebkādu būtisku pārmaiņu vai grozījumu ietekmi;

27.  uzsver, ka Eiropas Parlamentam likumdošanas procesa laikā būtu arī jāstiprina savs neatkarīgais novērtējums par izskatāmo likumdošanas priekšlikumu un grozījumu ietekmi uz pamattiesībām un jāizveido mehānismi, lai uzraudzītu cilvēktiesību pārkāpumus;

28.  pauž nožēlu par to, ka, lai gan Komisija oficiāli pilda savus pienākumus, atbildot uz Parlamenta pieprasījumiem par likumdošanas iniciatīvām trīs mēnešu laikā, ne visos gadījumos tā ir ierosinājusi reālus un pamatotus turpmākos pasākumus;

29.  prasa Līgumu nākamajā pārskatīšanā pilnībā atzīt Parlamenta likumdošanas iniciatīvas tiesības, nosakot, ka Komisijai ir obligāti jāīsteno turpmāki pasākumi attiecībā uz visiem Parlamenta iesniegtajiem pieprasījumiem saskaņā ar LESD 225. pantu, pieņemamā termiņā iesniedzot tiesību akta priekšlikumu;

30.  uzskata, ka Līgumu nākamajā pārskatīšanā būtu jāierobežo Komisijas pilnvaras atcelt tiesību aktu priekšlikumus, paredzot tās tikai tajos gadījumos, kad pēc Parlamenta nostājas pieņemšanas pirmajā lasījumā Parlaments piekrīt, ka priekšlikums vairs nav pamatots apstākļu maiņas dēļ;

31.  norāda, ka Parlaments principā atzinīgi vērtēja deleģēto aktu iekļaušanu LESD 290. pantā, tādējādi paplašinot pārraudzības jomu, bet uzsver, ka šāda deleģēto aktu vai īstenošanas aktu pieņemšanas pilnvaru nodošana saskaņā ar 291. pantu nekad nav pienākums; atzīst, ka deleģēto aktu izmantošana būtu jāapsver tajos gadījumos, kad ir nepieciešama elastība un efektivitāte un tās nevar nodrošināt parastajā likumdošanas procedūrā, ar noteikumu, ka pamataktā ir skaidri definēts deleģējuma mērķis, saturs, joma un ilgums un noteikti nosacījumi, kas deleģējumā jāievēro; pauž bažas par Padomes tendenci uzstāt uz īstenošanas aktu izmantošanu attiecībā uz noteikumiem, kuriem būtu jāizmanto tikai pamatakti vai deleģētie akti; uzskata, ka tikai likumdevēja iestāde var nolemt atļaut izmantot īstenošanas aktus, lai pieņemtu elementus, kas neietekmē turpmāko politisko orientāciju; atzīst, ka 290. pantā ir skaidri ierobežota deleģēto aktu piemērošanas joma, proti, tie ir izmantojami leģislatīvā akta nebūtiskiem elementiem, un ka tādēļ deleģētos aktus nevar izmantot attiecībā uz būtiskiem attiecīgās likumdošanas jomas noteikumiem;

32.  vērš uzmanību uz vajadzību pienācīgi nošķirt tiesību akta būtiskos elementus, kurus var noteikt tikai likumdošanas iestāde pašā tiesību aktā, un nebūtiskos elementus, kurus var papildināt vai grozīt, izmantojot deleģētos aktus;

33.  izprot, ka deleģētie akti var būt elastīgs un efektīvs instruments; uzsver, cik svarīga no Līgumu ievērošanas viedokļa ir izvēle starp deleģētajiem aktiem un īstenošanas aktiem , vienlaicīgi nodrošinot Parlamenta prerogatīvas attiecībā uz tiesību aktu pieņemšanu, un atkārtoti pieprasa Komisijai un Padomei, lai tās vienojas ar Parlamentu par kritēriju LESD 290. un 291. panta piemērošanai, nodrošinot, ka īstenošanas akti netiek izmantoti nolūkā aizstāt deleģētos aktus;

34.  mudina Komisiju pienācīgi iesaistīt Parlamentu deleģēto aktu sagatavošanas posmā un nodrošināt tā deputātiem visu būtisko informāciju saskaņā ar Pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām 15. punktu;

35.  prasa Komisijai nodrošinat pamatnolīguma ievērošanu attiecībā uz Parlamenta ekspertu piekļuvi Komisijas ekspertu sanāksmēm, novēršot situāciju, ka tie tiek uzskatīti par "komitoloģijas" komitejām ar nosacījumu, ka tie nodarbojas ar jautājumiem, kas nav īstenošanas pasākumi Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē;

36.  uzsver īpašo nozīmi un ietekmi, kāda ir Pamattiesību hartas iekļaušanai Lisabonas līgumā; norāda, ka Harta ir kļuvusi juridiski saistoša ES iestādēm un dalībvalstīm, īstenojot Savienības tiesību aktus un tādējādi realizējot pamatvērtības īpašās tiesībās;

37.  atgādina, ka ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā tika ieviestas jaunas tiesības saistībā ar Eiropas pilsoņu iniciatīvu (EPI); uzsver nepieciešamību novērst visus tehniskos un birokrātiskos šķēršļus, kas vēl joprojām aizkavē EPI efektīvu izmantošanu, un iedrošina pilsoņus aktīvi piedalīties ES politikas virzienu veidošanā;

38.  uzsver, ka valstu parlamentiem ar Lisabonas līgumu ir noteikta lielāka loma un ka līdztekus darbam, ko šie parlamenti iegulda, uzraugot subsidiaritātes un proporcionalitātes principu ievērošanu, tie var sniegt un sniedz pozitīvu ieguldījumu politiskajā dialogā; uzskata, ka valstu parlamentu aktīva palīdzība Ministru padomes locekļiem un laba sadarbība ar Eiropas Parlamentu un valstu parlamentiem var palīdzēt veidot veselīgu parlamenta pretsvaru izpildvaras īstenošanas pilnvarām ES darbībā; turklāt norāda uz valstu parlamentu iesniegtajiem pamatotajiem atzinumiem saskaņā ar 7. panta 2. punktu Protokolā Nr. 2, kuros konstatēts, ka ierosinātajos tiesību aktos atbilstoši LESD 290. pantam iekļautā deleģējuma plašais apjoms neļauj novērtēt, vai konkrētais tiesību akts realitātē atbilstu subsidiaritātes principam;

Starptautiskās attiecības

(Parlamenta kompetence un uzraudzība)

39.  atgādina, ka ar Lisabonas līgumu tika palielināta Eiropas Parlamenta loma un pilnvaras starptautisko nolīgumu jomā, un norāda, ka tagad starptautiskie nolīgumi arvien vairāk aptver jomas, kuras skar iedzīvotāju ikdienu un attiecībā uz kurām tradicionāli un saskaņā ar ES primārajiem tiesību aktiem piemēro parasto likumdošanas procedūru; uzskata, ka ir būtiski, lai LESD 218. panta 10. punkts, kas paredz, ka Parlaments ir nekavējoties un pilnībā jāinformē visos starptautisku nolīgumu noslēgšanas procedūras posmos, tiktu piemērots atbilstīgi LES 10. pantam, saskaņā ar kuru Savienības darbība pamatojas uz pārstāvības demokrātiju, kuras nodrošināšanai ir nepieciešama pārredzamība un demokrātiskas debates jautājumos pirms to pieņemšanas;

40.  norāda, ka, noraidot SWIFT un ACTA nolīgumus, Parlaments izmantoja savas jauniegūtās privilēģijas;

41.  uzsver, ka, pamatojoties uz LES 18. pantu, augstajam pārstāvim un Komisijas priekšsēdētāja vietniekam jānodrošina ES ārējās darbības konsekvence; turklāt uzsver, ka saskaņā ar LES 17. un 36. pantu augstais pārstāvis un Komisijas priekšsēdētāja vietnieks ir atbildīgs Parlamenta un viņam ir saistības pret to;

42.  attiecībā uz starptautiskiem nolīgumiem atgādina uz Parlamenta prerogatīvām prasīt Padomei neatļaut sarunu uzsākšanu, kamēr Parlaments nav izklāstījis savu nostāju par ierosinātajam sarunu pilnvarām, un uzskata, ka būtu jāapsver pamatlīguma noslēgšana ar Padomi;

43.  uzsver, ka nepieciešams nodrošināt, ka Komisija jau iepriekš informē Parlamentu par savu nodomu uzsākt starptautiskas sarunas tā, lai tam būtu reāla iespēja paust uz informāciju balstītu viedokli par sarunu pilnvarām un lai tā viedoklis tiktu ņemts vērā; uzsver, ka starptautiskos nolīgumos jāiekļauj attiecīgi nosacījumi atbilstības nodrošināšanai ar LES 21. pantu;

44.  uzskata, ka ir ļoti svarīgi iekļaut cilvēktiesību klauzulas starptautiskajos nolīgumos un ilgtspējīgai attīstībai veltītas nodaļas — tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumos, un pauž gandarījumu par Parlamenta iniciatīvām nolūkā pieņemt ceļvežus attiecībā uz galvenajiem izpildāmajiem nosacījumiem; atgādina Komisijai, ka tai ir jāņem vērā Parlamenta viedoklis un rezolūcijas, kā arī jāsniedz informācija par to, kā šīs rezolūcijas ir ietvertas sarunās par starptautiskajiem nolīgumiem un tiesību aktu projektos; pauž cerību, ka ES ieguldījumu politikas izstrādei nepieciešamie instrumenti būs savlaicīgi pieejami un izmantojami;

45.  prasa saskaņā ar LESD 218. panta 10.  punktu, lai Parlaments nekavējoties tiktu pilnībā un precīzi informēts visos starptautisku nolīgumu noslēgšanas procedūru posmos, tostarp saistībā ar nolīgumiem KĀDP jomā, lai nodrošinātu, ka Parlaments var pieņemt savu galīgo lēmumu, pamatojoties uz pilnīgām zināšanām par attiecīgo jautājumu; uzsver, ka, lai šis noteikums būtu efektīvs, jānodrošina attiecīgo komiteju locekļu piekļuve sarunu pilnvarām un citiem būtiskiem sarunu dokumentiem;

46.  norāda — neskatoties uz principa respektēšanu, ka Parlamenta piekrišanu starptautiskiem nolīgumiem nevar saistīt ar kādiem nosacījumiem, tam tomēr ir tiesības izteikt priekšlikumus attiecībā uz nolīgumu piemērošanu praksē; šajā sakarībā prasa, lai Komisija iesniegtu Parlamentam regulārus ziņojumus par starptautisku nolīgumu, tostarp to noteikumu par cilvēktiesību ievērošanu un citu nosacījumu, īstenošanu;

47.  atgādina, ka nepieciešams izvairīties no starptautisku nolīgumu provizoriskas piemērošanas pirms Parlamenta piekrišanas saņemšanas, ja vien Parlaments nav piekritis izdarīt izņēmumu; uzsver, ka noteikumus, kas nepieciešami starptautisku nolīgumu iekšējai piemērošanai, Padome nevar pieņemt viena pati ar savu lēmumu par nolīguma noslēgšanu, un ka pilnībā jāievēro attiecīgās Līgumos paredzētās likumdošanas procedūras;

48.  atkārtoti norāda, ka Parlamentam ir jāpieņem nepieciešamie pasākumi, lai uzraudzītu starptautisko nolīgumu īstenošanu;

49.  uzstāj, ka Parlamentam būtu jāpiešķir līdzlemšanas tiesības attiecībā uz to starptautisko nolīgumu apturēšanu vai pārtraukšanu, kuru noslēgšanai nepieciešama Parlamenta piekrišana;

50.  aicina augsto pārstāvi un Komisijas priekšsēdētāja vietnieku atbilstīgi deklarācijai par politisko pārskatatbildību biežāk rīkot iepriekšējas apspriedes ar Parlamentu par jauniem stratēģiskiem dokumentiem, politikas dokumentiem un pilnvarām;

51.  aicina augsto pārstāvi un Komisijas priekšsēdētāja vietnieku saskaņā ar deklarācijā par politisko pārskatatbildību paredzētajām saistībām nekavējoties pabeigt sarunas par iestāžu nolīgumu starp Eiropas Parlamentu, Padomi un Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos attiecībā uz Eiropas Parlamenta piekļuvi klasificētai informācijai kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā, kura ir Padomes un Eiropas Ārējās darbības dienesta rīcībā;

52.  atgādina savu aicinājumu Savienības delegācijām sniegt politisku ziņojumu Parlamenta svarīgākajām amatpersonām regulētas piekļuves ietvaros;

53.  aicina pieņemt četrpusēju saprašanās memorandu starp Eiropas Parlamentu, Padomi, Komisiju un EĀDD par saskaņotu un efektīvu informācijas sniegšanu ārējo attiecību jomā;

54.  atgādina, ka Eiropas Parlaments tagad ir pilntiesīgs institucionāls dalībnieks drošības politikas jomā un tāpēc tam ir tiesības aktīvi piedalīties šīs politikas raksturīgo sastāvdaļu un prioritāšu noteikšanā, kā arī instrumentu novērtēšanā šajā jomā, to kopīgi veicot Eiropas Parlamentam, dalībvalstu parlamentiem un Padomei; uzskata, ka Eiropas Parlamentam vajadzētu būt ļoti svarīgai nozīmei iekšējo drošības politikas virzienu novērtēšanā un noteikšanā, jo tiem ir būtiska ietekme uz visu ES iedzīvotāju pamattiesībām; tāpēc uzsver vajadzību nodrošināt, ka šādi politikas virzieni ir vienīgās tieši ievēlētās Eiropas iestādes kompetencē rūpīgas pārbaudes un demokrātiskas pārraudzības nolūkos;

55.  norāda, ka ar LESD ir paplašināta ES ekskluzīvo kompetenču joma kopējā komercpolitikā, kas tagad ietver ne tikai tirdzniecības, bet arī tiešo ārvalstu ieguldījumu aspektus; uzsver, ka tagad Parlaments ir pilnībā kompetents kopā ar Padomi lemt par likumdošanu un par tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumu apstiprināšanu;

56.  uzsver, ka ir svarīgi, lai ES iestādes atbilstīgi savai kompetencei lojāli un efektīvi sadarbotos, izskatot tiesību aktus un starptautiskos nolīgumus nolūkā prognozēt tirdzniecības un ekonomikas tendences, noteikt prioritātes un iespējas, izstrādāt vidēja termiņa un ilgtermiņa stratēģijas, noteikt pilnvaras slēgt starptautiskus nolīgumus, analizēt, sagatavot un pieņemt tiesību aktus un uzraudzīt tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumus, kā arī ilgtermiņa iniciatīvas kopējās komercpolitikas jomā;

57.  uzsver — lai aktīvi noteiktu un sasniegtu politiskos mērķus tirdzniecības un ieguldījumu jomā, vienlaikus nodrošinot juridisko noteiktību, ES ārējās darbības efektivitāti un Līgumos paredzēto principu un mērķu ievērošanu, ir svarīgi turpināt iespēju izstrādes efektīvu procesu, tostarp piešķirot vajadzīgo personālu un finanšu resursus;

58.  uzsver, ka ir jānodrošina pastāvīga savlaicīgas, precīzas, vispusīgas un objektīvas informācijas plūsma, lai varētu veikt kvalitatīvu analīzi, kas vajadzīga, lai veicinātu Parlamenta politikas veidotāju spējas un līdzatbildību, tā radot lielāku iestāžu sinerģiju KTP jomā, kā arī ir vienlaikus jānodrošina, lai Parlaments saņemtu pilnīgu un precīzu informāciju visos procesa posmos, tostarp, lai Parlaments, ievērojot attiecīgas procedūras un nosacījumus, varētu piekļūt Savienības sarunu tekstiem, Komisijai aktīvi rīkojoties un darot visu iespējamo, lai nodrošinātu šādu informācijas plūsmu; turklāt uzsver, ka ir svarīgi sniegt Parlamentam informāciju, lai novērstu nevēlamas situācijas, kas varētu radīt pārpratumus iestāžu starpā, un šajā sakarībā atzinīgi vērtē regulārās tehniskās sanāksmes, ko par dažādām tēmām organizē Komisija; pauž nožēlu par to, ka daudzos gadījumos atbilstīgu informāciju Parlaments ir saņēmis nevis no Komisijas, bet ar citu kanālu starpniecību;

59.  atgādina, ka iestādēm ir jāsadarbojas Līgumu, sekundāro tiesību aktu un pamatnolīguma īstenošanā un ka Komisijai, izstrādājot, pieņemot un īstenojot tiesību aktus kopējās komercpolitikas jomā, ir jārīkojas neatkarīgi un pārredzami, un uzskata, ka šajā procesā Komisijai ir izšķiroša nozīme;

Konstitucionālā dinamika

(Iestāžu attiecības un iestāžu nolīgumi)

60.  uzsver, ka saskaņā ar LES 17. panta 1. punktu Komisijai ir jāuzņemas iniciatīva, lai panāktu iestāžu nolīgumus par Savienības gada un daudzgadu plānošanu; vērš uzmanību uz to, ka ir nepieciešams jau agrīnā Komisijas gada darba programmas izstrādes stadijā iesaistīt ne tikai Parlamentu, bet arī Padomi, un uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt, ka tiek veikta reālistiska un uzticama plānošana, ko var efektīvi ieviest un kura var nodrošināt pamatu starpiestāžu plānošanai; uzskata — lai palielinātu Komisijas politisko atbildību Parlamentam, varētu apsvērt vidusposma pārskata paredzēšanu novērtēšanai par to, kā Komisija kopumā pilda pasludinātās pilnvaras;

61.  norāda, ka LES 17. panta 8. punktā skaidri ietverts īpaši svarīgs ES politiskās sistēmas pareizas funkcionēšanas princips, saskaņā ar kuru Komisija ir politiski atbildīga Eiropas Parlamentam;

62.  uzsver, ka saskaņā ar LES 48. panta 2. punktu Parlaments var ierosināt Līgumu grozījumus un izmantos šīs tiesības, lai iepazīstinātu ar jaunām ierosmēm Eiropas un ES iestāžu satvara nākotnei;

63.  uzskata, ka starp Komisiju un Parlamentu noslēgtais pamatnolīgums un tā regulāra aktualizēšana ir būtiska, lai nostiprinātu un attīstītu strukturētu sadarbību starp šīm divām iestādēm;

64.  atzinīgi vērtē to, ka 2010. gadā pieņemtais pamatnolīgums būtiski nostiprināja Komisijas politisko pārskatatbildību Parlamenta priekšā;

65.  uzsver, ka noteikumi par dialogu un piekļuvi informācijai ļauj Parlamentam vispusīgāk uzraudzīt Komisijas darbības, tādējādi veicinot vienlīdzīgu attieksmi gan pret Parlamentu, gan pret Ministru padomi;

66.  norāda, ka dažus spēkā esošā pamatnolīguma noteikumus vēl joprojām nepieciešams īstenot un attīstīt; ierosina, ka pašreizējais Parlamenta sasaukums pieņem uzlabojumu pamatnostādnes, lai jaunais Parlamenta sasaukums varētu apspriest atbilstīgus priekšlikumus;

67.  aicina Komisiju kopīgi ar Parlamentu konstruktīvi atspoguļot spēkā esošo pamatnolīgumu un tā īstenošanu, īpašu uzmanību pievēršot starptautisku nolīgumu apspriešanai, pieņemšanai un īstenošanai;

68.  uzskata, ka šajā pilnvaru periodā būtu pilnībā jāizpēta pašreizējos Līgumos paredzētās iespējas nostiprināt izpildvaras politisko pārskatatbildību un racionalizēt esošos noteikumus par likumdošanas un politisko sadarbību;

69.  atgādina, ka virkne jautājumu, piemēram, par deleģētajiem aktiem, īstenošanas pasākumiem, ietekmes novērtējumiem, likumdošanas iniciatīvu apstrādāšanu, ir jāaktualizē, ņemot vērā pieredzi, kas gūta šajā pilnvaru periodā;

70.  pauž nožēlu par to, ka nav ņemti vērā Parlamenta vairākkārtējie aicinājumi atkārtoti izskatīt 2003. gada Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu, lai ņemtu vērā jauno likumdošanas vidi, ko radījis Lisabonas līgums, konsolidētu pašreizējo paraugpraksi un atjauninātu šo nolīgumu saskaņā ar lietpratīga regulējuma programmu;

71.  aicina Ministru padomi paust savu nostāju par iespēju piedalīties trīspusējā nolīgumā ar Parlamentu un Komisiju, lai panāktu turpmāku progresu jautājumos, kas jau ir minēti Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu;

72.  uzskata, ka jautājumi, kas saistīti vienīgi ar Parlamenta un Komisijas savstarpējām attiecībām, arī turpmāk būtu jānosaka divpusējā pamatnolīgumā; uzsver, ka Parlaments nesamierināsies ar situāciju, ka tiek izdarīts mazāk nekā noteikts spēkā esošajā pamatnolīgumā;

73.  uzskata, ka Lisabonas līguma konstitucionālā pamata galvenā problēma ir risks, ka tā dēvēto Kopienas metodi apdraud sadarbība starp valdībām, tādējādi vājinot Parlamenta un Komisijas nozīmi par labu iestādēm, kas pārstāv dalībvalstu valdības;

74.  norāda, ka LES 2. pantā ir uzskaitītas kopējās vērtības, uz kuru pamata ir nodibināta Savienība; uzskata, ka gan Savienībai, gan dalībvalstīm būtu pienācīgi jānodrošina šo vērtību ievērošana; norāda, ka būtu jāizveido pareiza likumdošanas un institucionālā sistēma, lai aizsargātu Savienības vērtības;

75.  aicina visas ES iestādes un dalībvalstu valdības un parlamentus pamatoties uz jauno institucionālo un tiesisko sistēmu, kas ar Lisabonas līgumu izveidota tā, lai cilvēktiesību jomā izstrādātu vērienīgu Savienības iekšējo politiku, kas nodrošina efektīvus valstu un ES līmeņa atbildības mehānismus, lai risinātu jautājumus par cilvēktiesību pārkāpumiem;

o
o   o

76.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 70 E, 8.3.2012., 98. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0462.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0323.
(4) OV L 304, 20.11.2010, p. 47.
(5) OV C 298, 30.11.2002., 1. lpp.
(6) OV C 212 E, 5.8.2010., 37. lpp.
(7)OV C 210, 3.8.2010., 1. lpp.
(8)Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 20. novembra iestāžu nolīgums par Eiropas Parlamenta piekļuvi konfidenciālai informācijai drošības un aizsardzības politikas jomā pārskatīšanu (OJ C 298, 30.11.2002., 1. lpp.).
(9)Sk.Padomes 2013. gada 7. marta Lēmumu 2013/129/ES par kontroles pasākumu piemērošanu 4-metilamfetamīnam un Padomes 2013. gada 7. oktobra Īstenošanas lēmumu 2013/496/ES par kontroles pasākumu piemērošanu vielai 5-(2-aminopropil)indols.


Īpašuma un labklājības celšanas loma nabadzības izskaušanā un ilgtspējīgas attīstības veicināšanā
PDF 402kWORD 95k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 13. marta rezolūcija par īpašumtiesību, valdījuma un labklājības celšanas lomu nabadzības izskaušanā un ilgtspējīgas attīstības veicināšanā jaunattīstības valstīs (2013/2026(INI))
P7_TA(2014)0250A7-0118/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 17. pantu, kurā minētas cilvēku tiesības uz īpašumu,

–  ņemot vērā 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju, kurā noteikti Tūkstošgades attīstības mērķi (TAM), jo īpaši 1., 3. un 7. mērķi,

–  ņemot vērā kopīgo paziņojumu par Eiropas Savienības attīstības politiku „Eiropas konsenss”, ko 2005. gada 20. decembrī parakstīja Padome, Padomē pulcējušies dalībvalstu valdību pārstāvji, Eiropas Parlaments un Komisija, jo īpaši tā 11. un 92. punktu,

–  ņemot vērā Komisijas 2004. gada 19. oktobra paziņojumu „ES pamatnostādnes zemes politikas izstrādes un reformu procesu atbalstam jaunattīstības valstīs” (COM(2004)0686),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 31. marta paziņojumu „ES politikas programma jaunattīstības valstu atbalstīšanai, risinot ar pārtikas nodrošinājumu saistītās problēmas” (COM(2010)0127),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. oktobra paziņojumu „ES attīstības politikas ietekmes palielināšana: Pārmaiņu programma” (COM(2011)0637),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 27. februāra paziņojumu „Cilvēka cienīgu dzīvi visiem — nabadzības izskaušana un ilgtspējīgas nākotnes nodrošināšana pasaulē” (COM(2013)0092),

–  ņemot vērā „ES Zemes politikas pamatnostādnes: pamatnostādnes zemes politikas izstrādes un reformu procesu atbalstam jaunattīstības valstīs”, ko Komisija pieņēma 2004. gada novembrī,

–  ņemot vērā ANO Mājokļu programmas (UN-Habitat) 2008. gada pētījumu „Garantētas zemes īpašuma tiesības visiem” un ANO Mājokļu programmas rokasgrāmatu „Kā izstrādāt nabadzīgajiem iedzīvotājiem labvēlīgu zemes politiku — process, norādes un gūtā pieredze”,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta par tiesībām uz pārtiku Olivier De Schutter 2009. gada 11. jūnija ziņojumu „Zemes iegūšana un iznomāšana lielos apjomos — pamatprincipu un pasākumu kopums problēmu risināšanai cilvēktiesību jomā”,

–  ņemot vērā deklarāciju „Urbanizācijas problēmjautājumi un nabadzības mazināšana ĀKK valstīs”, kas pieņemta 2009. gadā Nairobi, Kenijā,

–  ņemot vērā deklarāciju, kas pieņemta 2010. gadā Romā notikušajā Pasaules augstākā līmeņa sanāksmē par nodrošinātību ar pārtiku,

–  ņemot vērā deklarāciju „Izkļūšana no graustiem — pasaules mēroga izaicinājums laikposmam līdz 2020. gadam”, kas pieņemta starptautiskajā konferencē, kura notika 2012. gada 26.–28. novembrī Rabātā, Marokā,

–  ņemot vērā Deklarāciju par ilgtspējīgu urbanizāciju nabadzības izskaušanai pilsētās, kas pieņemta 2. trīspusējā konferencē, kurā piedalījās ĀKK valstu, Eiropas Komisijas un ANO Mājokļu programmas pārstāvji un kura notika 2013. gada 3.–6. septembrī Kigali, Ruandā,

–  ņemot vērā ANO Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām (UNDRIP) un Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) Pirmiedzīvotāju un cilšu tautu konvenciju (Nr. 169),

–  ņemot vērā atbildīgu ieguldījumu lauksaimniecībā īstenošanas principus (PRAI), kuros tiek ievērotas tiesības un ņemta vērā vajadzība nodrošināt iztikas līdzekļus un saglabāt resursus, kā arī ņemot vērā Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas brīvprātīgi piemērojamās pamatnostādnes par zemes, zvejas vietu un mežu lietošanas atbildīgu pārvaldību un Āfrikas Savienības programmu un pamatnostādnes zemes politikai Āfrikā (ALPFG),

–  ņemot vērā augsta līmeņa darba grupas saistībā ar attīstības programmu laikposmam pēc 2015. gada ieteikumu iekļaut minētajā programmā mērķi attiecībā uz sieviešu un vīriešu zemes lietošanas pārvaldību un atzīt, ka sievietēm un meitenēm cita starpā ir jābūt „vienlīdzīgām tiesībām uz savu zemi un cita veida īpašumu”,

–  ņemot vērā 2011. gada 27. septembra rezolūciju par ES politikas programmu jaunattīstības valstu atbalstīšanai, risinot ar pārtikas nodrošinājumu saistītās problēmas(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A7-0118/2014),

A.  tā kā īpašumtiesības var definēt kā noteikumus, kas reglamentē nosacījumus, ar kādiem individuālas ieinteresētas personas, kopienas, publiski un privāti dalībnieki, pamatojoties uz oficiāliem tiesību aktiem vai paražu noteikumiem, iegūst un saglabā piekļuvi materiālam un nemateriālam īpašumam; tā kā saskaņā ar ANO Mājokļu programmu zemes lietošanas pamatā jo īpaši var būt oficiālas (gūtas dzimtīpašumā, nomājot, publiski un privāti īrējot), paražu vai reliģiskas tiesības; tā kā ES zemes politikas pamatnostādnēs norādīts, ka tiesības uz zemi ne vienmēr ir privātas īpašumtiesības to tiešākajā izpratnē, bet var arī būt individuālu tiesību un pienākumu un dažādu līmeņu kolektīvu regulējumu līdzsvarojums;

B.  tā kā 1,2 miljardi cilvēku visā pasaulē dzīvo īpašumā, uz kuru viņiem nav oficiālu tiesību, un dzīvo bez pastāvīgām mājām vai piekļuves zemei; jo īpaši, tā kā vairāk nekā 90 % lauku iedzīvotāju Āfrikas Subsahāras reģionā (no kuriem 370 miljoni cilvēku tiek uzskatīti par nabadzīgiem) piekļūst zemei un dabas resursiem, izmantojot juridiski nedrošas paražu un neoficiālas lietošanas sistēmas;

C.  tā kā ir aplēsts, ka kopējā neoficiālā un nereģistrētā bagātība pārsniedz USD 9,3 triljonus, kas 93 reizes pārsniedz jaunattīstības valstīm iepriekšējo 30 gadu laikā sniegto kopējo ārvalstu palīdzības apmēru;

D.  tā kā, lai gan ir sasniegts TAM 7 (11. mērķis), proti, līdz 2020. gadam uzlabot to 100 miljonu iedzīvotāju dzīves apstākļus, kuri mitinās graustos, šādu iedzīvotāju daudzums absolūtos skaitļos (pēc aplēsēm —863 miljoni 2012. gadā) turpina pieaugt; tā kā saskaņā ar ANO Mājokļu programmas vērtējumu graustos dzīvo viens miljards cilvēku un tiek lēsts, ka 2050. gadā graustos dzīvos aptuveni trīs miljardi cilvēku; tā kā Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 11. pantā ir atzīts, ka tiesības uz mājokli un pastāvīgu dzīves apstākļu uzlabošanos ir vispārējas tiesības;

E.  tā kā lauku apvidos aptuveni 200 miljoniem cilvēku (teju 20 % pasaules nabadzīgo iedzīvotāju) nav piekļuves pietiekamam daudzumam zemes, lai nodrošinātu sev iztiku; tā kā lauku zeme ir pakļauta daudzējādam spiedienam, piemēram, iedzīvotāju skaita pieaugumam, zemes izmantojuma maiņai, komerciāliem ieguldījumiem, vides degradācijai sausuma, augsnes erozijas un barības vielu satura noplicināšanās dēļ, kā arī dabas katastrofām un konfliktiem; un tā kā ir jānostiprina tiesības uz zemi, lai veicinātu sociālo stabilitāti, samazinot nenoteiktību un konfliktus saistībā ar zemi;

F.  tā kā privāti ieguldītāji un valdības ir izrādījuši aizvien lielāku interesi par lielu aramzemes gabalu iegādi vai ilgtermiņa nomu, lielākoties Āfrikas un Latīņamerikas jaunattīstības valstīs;

G.  tā kā politisku iestāžu īstenotā patvaļīgā zemes piešķiršana veicina korupciju, nedrošību, nabadzību un vardarbību;

H.  tā kā zemes pārvaldības jautājumi ir cieši saistīti ar 21. gadsimta galvenajiem problēmjautājumiem, proti, nodrošinātību ar pārtiku, nepietiekamiem enerģijas krājumiem, pilsētu teritoriju un iedzīvotāju skaita pieaugumu, vides degradāciju, klimata pārmaiņām, dabas katastrofām un konfliktu atrisināšanu, un tādēļ pastiprinās vajadzība piešķirt prioritāti visaptverošai zemes reformai;

I.  tā kā aptuveni 1,4 miljardi hektāru pasaulē tiek pārvaldīti ar paražu normām; tā kā pašreizējās zemes lietošanas struktūras Āfrikā, Āzijā un Latīņamerikā savstarpēji būtiski atšķiras un, zemes lietošanu padarot oficiālu, ir jāņem vērā ierastā vietējā paražu kārtība (vai nu zeme būtu dzimtīpašumā, vai kolektīvā īpašumā);

J.  tā kā Konvencijā par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu ir noteikts, ka sievietēm un laulātajiem ir vienlīdzīgas īpašumtiesības un tiesības iegūt īpašumu; tā kā daudzos zemes lietošanas un īpašumtiesību režīmos sievietes tomēr tiek oficiāli vai praktiski diskriminētas;

K.  tā kā daudzās jaunattīstības valstīs netiek sabiedriski atzītas sieviešu īpašumtiesības, nodrošināta piekļuve zemei un iespēja izmantot krājnoguldījumus un kredītus; tā kā šādas diskriminācijas dēļ sievietēm ir īpaši sarežģīti juridiski aizstāvēt savas īpašumtiesības, jo īpaši mantojuma tiesības;

L.  tā kā jo īpaši tiek pārkāptas sieviešu tiesības uz zemi jaunattīstības valstīs, attīstītajām valstīm aizvien biežāk veicot liela mēroga zemes iegādi komerciāliem vai stratēģiskiem mērķiem, piemēram, lauksaimniecības produktu ražošanai, pārtikas nodrošināšanai un enerģijas un biodegvielas ražošanai; tā kā sievietēm bieži nav iespēju izmantot juridisko palīdzību un pārstāvību, lai veiksmīgi cīnītos ar īpašumtiesību pārkāpumiem jaunattīstības valstīs;

M.  tā kā nabadzības mazināšanas nolūkā ir svarīgi sievietēm garantēt nostiprinātas tiesības uz zemi, ņemot vērā sieviešu kā pārtikas ražotāju lomu lauku un piepilsētu teritorijās un viņu pienākumu pabarot ģimenes locekļus; tā kā sievietēm, kas pārstāv 70 % Āfrikas lauksaimnieku, oficiāli pieder tikai 2 % zemes; tā kā nesen Indijā, Kenijā, Hondurasā, Ganā, Nikaragvā un Nepālā īstenotajās programmās ir konstatēts, ka sieviešu vadītās mājsaimniecībās salīdzinājumā ar vīriešu vadītām mājsaimniecībām ir labāka nodrošinātība ar pārtiku un labāka veselības aprūpe, kā arī tiek pievērsta lielāka uzmanība izglītībai;

N.  tā kā vairāk nekā 60 % no cilvēkiem, kas pastāvīgi cieš badu, ir sievietes un meitenes un jaunattīstības valstīs sievietes saražo 60–80 % pārtikas(2);

O.  tā kā aptuveni 370 miljoniem pirmiedzīvotāju visā pasaulē ir cieša garīga, kulturāla, sociāla un ekonomiska saikne ar savu tradicionālo zemi, ko parasti pārvalda kopiena;

P.  tā kā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 17. pantā ir atzītas ikviena cilvēka tiesības uz īpašumu kā vienpersoniski, tā arī kopīgi ar citiem, un noteikts, ka nevienam nedrīkstētu patvaļīgi atņemt īpašumu;

Q.  tā kā ILO Konvencijā Nr. 169 un ANO Deklarācijā par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām ir paredzēti konkrēti aizsardzības veidi attiecībā uz pirmiedzīvotāju piekļuvi zemei;

R.  tā kā ANO Deklarācijas par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām 10. pants garantē tiesības netikt ar varu pārvietotam no savas zemes vai teritorijas un to, ka nekāda pārvietošana nedrīkst notikt bez pirmiedzīvotāju brīvprātīgas, iepriekšējas un zināšanās pamatotas piekrišanas un nevienojoties par taisnīgu un godīgu kompensāciju, kā arī, ja iespējams, par iespēju atgriezties,

Tiesības uz zemi, tostarp īpašumtiesības un labklājības vairošana

1.  uzskata, ka reģistrētas īpašumtiesības un nostiprinātas tiesības uz zemi ir ekonomikas izaugsmes katalizators, un tā stimulēt ražīgumu un ieguldījumus, vienlaikus veicinot sociālo kohēziju un mieru;

2.  uzsver, ka nostiprinot tiesības uz zemi un nodrošinot lielāku vienlīdzību attiecībā uz piekļuvi zemei, tiek garantēts drošs pamats iztikas līdzekļiem, ekonomiskajām iespējām un pārtikas ražošanai lauku apvidu mājsaimniecībās;

3.  uzsver, ka papildus individuālu likumīgo tiesību piešķiršanai būtu jāatzīst dažādas alternatīvas lietošanas iespējas, tostarp pamatojoties uz paražu lietošanas sistēmām, lai juridiski nostiprinātu tiesības uz piemājas zemi, lauksaimniecības zemi un dabas resursiem, kā to iesaka ANO Mājokļu programma;

4.  uzsver, ka zemes lietošanas nostiprinājums sīkzemniekiem, kuri veido 95 % no potenciālajiem zemes īpašniekiem jaunattīstības valstīs, stimulē vietējo ekonomiku, palielina nodrošinātību ar pārtiku, samazina migrāciju un palēnina graustu rašanos pilsētvidē; norāda — piemēram, Etiopijā, kur ir ieviestas īpašumtiesības, produktivitāte uz vienu akru triju gadu laikā palielinājās gandrīz par 40 % tikai šīs pārmaiņas dēļ vien(3);

5.  ar bažām konstatē, ka kultūras tradīciju dēļ sievietes bieži ir atkarīgas no vīriešu dzimuma radiniekiem attiecībā uz zemes lietošanas nostiprinājumu un viņām trūkst juridiskas aizsardzības; uzsver valstu starptautiskās saistības nodrošināt ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību minimumu, kas ietver valdības pienākumu nodrošināt, ka zemes pārvaldība nav diskriminējoša, jo īpaši attiecībā uz sievietēm un nabadzīgajiem iedzīvotājiem, un ka netiek pārkāptas citas cilvēktiesības;

6.  īpaši uzsver — stiprinot cilvēku tiesības lemt par saviem resursiem līdz ar oficiāliem mantošanas noteikumiem, sīkie zemes īpašnieki tiek spēcīgi iedrošināti veikt ilgtspējīgus ieguldījumus savā zemē, praktizēt terašu izveidošanu un apūdeņošanu un mazināt klimata pārmaiņu sekas; šajā saistībā norāda uz pētījumiem, kas liecina — iespēja, ka mājsaimniecība ar pilnībā nostiprinātu un citam nododamu zemi ieguldīs terases izveidošanā, ir par 59,8 % lielāka nekā iespēja, ka to darīs mājsaimniecība, kura gaida īpašuma sadalīšanu ciema līmenī nākamo 5 gadu laikā;

7.  uzsver, ka ar īpašumtiesības apliecinošiem dokumentiem indivīds var aizņemties naudu par pieņemamākām procentu likmēm un to izmantot, lai izveidotu un attīstītu uzņēmējdarbību; uzsver, ka īpašumtiesību aizsardzība var veicināt konkurētspējīgu uzņēmējdarbības vidi, kur var attīstīties uzņēmējdarbības un novatorisma gars;

8.  atzīst, ka ir svarīgi pārvarēt likumības, leģitimitātes un prakses neatbilstību, izstrādājot zemes lietošanas mehānismus, kam pamatā ir kopīgas normas, sākot ar pašreizējo tiesību atzīšanu un vienlaikus nodrošinot, ka sievietēm un vīriešiem, kā arī neaizsargātām kopienām jaunattīstības valstīs ir nostiprinātas tiesības uz zemi un līdzekļiem un ka viņi ir pilnībā aizsargāti pret tiem, kuri ir ieinteresēti atsavināt viņu īpašumu;

9.  stingri nosoda zemju piesavināšanās praksi, ar ko jo īpaši nelikumīgi atņem zemi trūcīgajiem lauku iedzīvotājiem un tradicionālajām klejotāju tautām, nesniedzot atbilstīgu kompensāciju; uzsver to, ka no 2000. līdz 2013. gadam ir veikti vismaz 886 starptautiski šāda veida plaša mēroga zemes darījumi par vismaz 32 miljoniem hektāru zemes visā pasaulē(4); uzsver, ka šis skaitlis, visticamāk, ir ievērojami mazāks par precīzu noslēgto lielu zemes darījumu skaitu;

10.  aicina Komisiju un dalībvalstis to politikā, kas attiecas uz palīdzību attīstības jomā, ņemt vērā to, ka attīstīto valstu ieguldītāji veic liela mēroga zemes iegādi, it īpaši Āfrikas kontinentā, kura skar vietējos lauksaimniekus un postoši ietekmē sievietes un bērnus, un pasargāt viņus no nabadzības, bada un izraidīšanas no saviem ciemiem un zemes;

11.  uzsver, ka sabiedrisku stimulu atcelšana no labības iegūtas biodegvielas ražošanai ir veids, kā apkarot zemes piesavināšanos;

12.  atgādina — ja tiesības uz zemi nav nostiprinātas un pārvaldība ir vāja, tas būtiski apdraud vietējās kopienas attiecībā uz nodrošinātību ar pārtiku un lauksaimnieku un lopkopju pārvietošanas un padzīšanas risku; šajā saistībā mudina dalībvalstis veicināt jaunattīstības valstu spēju stiprināt to pārvaldības sistēmas;

13.  uzsver — gan Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, gan Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām ir atzītas tiesības uz pašnoteikšanos, kas ir definētas kā visu tautu tiesības brīvi rīkoties ar savām dabas bagātībām un resursiem, un abos paktos ir noteikts, ka nevienam cilvēkam nedrīkst atņemt viņam piederošos iztikas līdzekļus; šajā saistībā uzsver, ka sarunas par zemes nomu vai iegūšanu lielā apmērā ir jāraksturo pārredzamībai, atbilstīgai un zināšanās pamatotai to vietējo kopienu līdzdalībai, uz kurām attiecas zemes noma vai iegāde, un pārskatatbildībai par ienākumu izmantošanu, no kā labums būtu jāgūst vietējiem iedzīvotājiem;

14.  aicina Komisiju un dalībvalstis ar ANO palīdzību izpētīt šādas zemes iegādes ietekmi uz lauksaimniecības zemju pārtuksnešošanos, sieviešu (īpaši vientuļo sieviešu vai sieviešu — ģimenes galvu) uzturēšanās tiesību un piekļuves zemei zaudēšanu, nodrošinātību ar pārtiku un sieviešu, viņu bērnu un apgādājamo personu iztiku;

15.  uzsver, ka ieguldījumu līgumos par zemes iegādi vai nomu lielā apmērā būtu pienācīgi jāņem vērā pašreizējo zemes lietotāju tiesības, kā arī uz lauksaimniecības zemes nodarbināto darba ņēmēju tiesības; uzskata, ka būtu skaidri jānosaka ieguldītāju pienākumi un būtu vajadzīga iespēja panākt to ievērošanu, piemēram, ietverot sankciju mehānismus attiecībā uz gadījumiem, kad tiek pārkāptas cilvēktiesības; uzskata, ka visos darījumos ar zemi būtu arī jāiekļauj tiesisks pienākums konkrētu minimālu procentuālo daļu ražas pārdot vietējā tirgū;

Ceļvedis tiesību uz zemi — tostarp īpašumtiesību — nostiprināšanai un ilgtspējīgai zemes pārvaldībai jaunattīstības pasaulē

16.  uzsver to, ka zemes reforma prasa elastīgumu, piemērojot to vietējiem, sociāliem un kultūras apstākļiem, piemēram, tradicionāliem cilšu īpašumtiesību veidiem, un tajā galvenā uzmanība būtu jāpievērš visneaizsargātāko iedzīvotāju tiesību stiprināšanai;

17.  uzsver, ka zemes lietošanas paražu režīmu un ieviestu koloniālo modeļu līdzāspastāvēšana ir viens no galvenajiem iemesliem nenostiprinātajām tiesībām uz zemi, kas izplatītas jaunattīstības zemēs; šajā saistībā uzsver, ka ir obligāti jāatzīst par likumisku paražu lietošanas kārtība, saskaņā ar kuru indivīdiem un kopienām piešķir ar likumu noteiktās tiesības un tiek novērsta tiesību uz zemi atņemšana un ļaunprātīga izmantošana, kas ir jo īpaši izplatīta attiecībā uz kopienām Āfrikā un lielām pirmiedzīvotāju tautām Latīņamerikā;

18.  uzsver — reglamentējot pilsētu nelikumīgo iemītnieku zemes lietošanu, tiek būtiski ietekmēti ieguldījumi dzīvojamos namos; pētījumi rāda, ka mājokļu renovācijas apjomi tādā gadījumā palielinās par vairāk nekā 66 %;

19.  pauž atzinību Ruandai par panākto progresu zemes datu jomā, kas ļāvis ievērojami īsā laikposmā reģistrēt visu valsts zemi;

20.  brīdina, ka tiesību uz zemi nostiprināšanas nolūkā nedrīkst viscaur izmantot vienu un to pašu pieeju; uzsver, ka oficiāli zemes pārvaldīšanas pakalpojumi ir efektīvāki, ja tos sniedz vietējā līmenī; uzskata, ka tiesību uz zemi nostiprināšanas efektivitāte tāpēc var būt atkarīga no centralizētu valsts zemes aģentūru reformas nolūkā nodot pienākumus vietējām un paražu institūcijām; uzskata, ka zemes reģistrēšanu var uzlabot, datorizējot zemes reģistrus un kadastrālās sistēmas;

21.  atgādina, ka lauksaimniecība joprojām ir būtisks iztikas un iztikas līdzekļu un pārtikas nodrošinājuma avots lauku kopienām; tomēr norāda, ka lauku zeme ir pakļauta daudzējādam spiedienam iedzīvotāju skaita pieauguma, zemes izmantojuma maiņas, komerciālu ieguldījumu un vides degradācijas, ko izraisa sausums, augsnes erozija un barības vielu satura noplicināšanās, kā arī dabas katastrofu un konfliktu dēļ; šajā saistībā uzskata, ka lauku kopienu zemes lietošanas nostiprināšana ir būtiska, lai sasniegtu tūkstošgades attīstības mērķus (TAM); uzskata, ka vairāki politikas instrumenti var palīdzēt risināt šīs problēmas, un tie ir jāpielāgo vietējiem apstākļiem;

22.  uzskata, ka valdību amatpersonām, pirmkārt, būtu jānosaka, kādas zemes pārvaldības un lietošanas sistēmas jau pastāv, un, otrkārt, jāpilnveido šīs sistēmas, lai tās atbilstu nabadzīgo un neaizsargāto iedzīvotāju grupu interesēm;

23.  pauž pārliecību, ka zemes pārvaldes decentralizācija stiprina vietējās kopienas un indivīdus, un vērš uzmanību uz to, ka ir jāizskauž korumpētas darbības, kuras, izmantojot darījumus ar ārvalstu investoriem, uzspiež vietējie vadītāji, un jebkādas pretenzijas uz nereģistrētiem atsevišķiem zemes gabaliem;

24.  uzsver, ka jebkādām zemes lietojuma izmaiņām būtu jānotiek tikai ar attiecīgo vietējo kopienu brīvprātīgu, iepriekšēju un zināšanās pamatotu piekrišanu; atgādina, ka saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem pirmiedzīvotāju tautu tiesībām uz zemi ir piemērojami īpaši aizsardzības veidi; saskaņā ar ANO Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām uzstāj, ka valstīm ir jānodrošina efektīvi mehānismi, lai novērstu un kompensētu jebkādas darbības, kuru mērķis ir zemes, teritoriju vai resursu atņemšana pirmiedzīvotāju tautām;

25.  norāda, ka nelielā daļa Āfrikā reģistrēto zemju (10 %) ir reģistrētas, izmantojot novecojušas un kļūdainas sistēmas; uzsver — saskaņā ar Pasaules Bankas aplēsēm(5) to 27 valstu tautsaimniecībās, kas iepriekšējo septiņu gadu laikā modernizēja savus reģistrus, uz pusi samazinājās vidējais īpašumtiesību nodošanai vajadzīgais laiks, tā palielinot pārredzamību, mazinot korupciju un vienkāršojot ieņēmumu savākšanu; uzsver, ka vienai no attīstības politikas prioritātēm vajadzētu būt zemes reģistru izveidei un uzlabošanai jaunattīstības valstīs;

26.  atgādina, ka lietošanas nostiprinājumu var aizsargāt dažādos veidos, ja ir skaidras zemes lietotāju un īpašnieku tiesības; atgādina, ka papildus oficiālajām īpašumtiesībām nostiprinājumu var veikt ar skaidriem ilgtermiņa nomas līgumiem vai oficiāli atzīstot paražu tiesības un neoficiālas vienošanās, izmanotojot pieejamus un efektīvus strīdu izšķiršanas mehānismus; aicina ES virzīt atbalstu tam, lai sekmētu zemes pārvaldības veiktspējas attīstību un mācību programmas ar mērķi nostiprināt nabadzīgo un neaizsargāto iedzīvotāju grupu tiesības uz zemi, tostarp izmantojot kadastrālo kartēšanu, reģistrēšanu un cenšoties labiekārtot izglītības iestādes jaunattīstības valstīs;

27.  aicina ES stiprināt jaunattīstības valstu tiesu spēju efektīvi piemērot tiesību aktus īpašumtiesību jomā, atrisināt strīdus par zemi un vadīt atsavināšanu saskaņā ar holistisku pieeju, kuras mērķis ir tiesu sistēmu un tiesiskuma nostiprināšana;

28.  aicina ES palīdzēt jaunattīstības valstīm īstenot to zemes reformas, lai jo īpaši sekmētu visu ieinteresēto personu līdzdalību, kā arī izpratnes veidošanas programmas, nodrošinot visu iesaistīto pušu — jo īpaši trūcīgo un neaizsargāto iedzīvotāju — tiesību pilnīgu ievērošanu; kā piemēru min Madagaskaru un tās vietējās zemes nodaļas, kur vienkāršas vietējās iniciatīvas ir ievērojami atvieglojušas īpašumtiesību reģistrēšanu;

29.  uzsver to, ka stabilas fiskālās politikas izveide jaunattīstības valstīs, stiprinot zemes reģistrēšanu un nosakot vērtēšanas funkcijas, ievērojami palielina gada ieņēmumus no darījumiem ar zemi, kā tas, piemēram, noticis Taizemē, kur 10 gadu laikā ieņēmumi palielinājās seškārtīgi;

30.  uzsver, ka sieviešu tiesību uz zemi oficiāla atzīšana automātiski negarantē šo tiesību efektīvu īstenošanu; aicina ES savās zemes reformu programmās pievērst īpašu uzmanību tam, cik neaizsargātas ir sievietes pret izmaiņām ģimenes struktūrā un cik lielā mērā viņas var īstenot savas tiesības, kā arī nodrošināt, lai mājsaimniecības darījumu dokumentos, kas apliecina īpašumtiesības uz zemi, būtu minēti abu laulāto vārdi;

31.  aicina Komisiju un dalībvalstis to attīstības un humānajā politikā nodrošināt, lai jaunattīstības valstis ieviestu tiesiskus pasākumus nolūkā veicināt dzimumu līdztiesību un novērst uz etnisko piederību, rasi un civilstāvokli balstītu diskrimināciju attiecībā uz īpašumtiesībām, un risināt jautājumu, kā novērst būtiskus sociālos, politiskos un kultūras šķēršļus tiesību uz zemi iegūšanai;

32.  aicina ES delegācijas jaunattīstības valstīs uzraudzīt sieviešu īpašumtiesību ievērošanu, lai nodrošinātu to nepārkāpšanu, tādā veidā aizsargājot sievietes no nabadzības un sociālās izstumšanas riska;

33.  aicina ES atbalstīt jaunattīstības valstu centienus veikt zemes nomas tirgu reformas, lai nodrošinātu nabadzīgo iedzīvotāju piekļuvi zemei un veicinātu izaugsmi, vienlaikus novēršot pārlieku stingrus nomas tirgu ierobežojumus;

Tiesības uz zemi — tostarp īpašumtiesības — ES attīstības politikas centrā

34.  uzsver to, ka liela mēroga zemes iegāde cita starpā ir tiešas sekas vājai zemes pārvaldībai jaunattīstības valstīs; uzsver, ka ar ES atbalstu būtu jāstiprina iestāžu spēja piešķirt nostiprinātas tiesības uz zemi, lai apkarotu centienus ietekmēt valdību nolūkā panākt sev labvēlīgu lēmumu pieņemšanu, birokrātisku kūtrumu, kā arī korumpētas un nepārredzamas darbības;

35.  uzteic ES līdzdalību pasaules mēroga zemes iniciatīvās; uzsver, ka ES kā vadošā attīstības dalībniece pasaulē var padarīt efektīvāku savu pašreiz ierobežoto pieeju gan mēroga, gan redzamības ziņā, lai risinātu zemes īpašumtiesību jautājumu;

36.  norāda, ka līdz ar īpašumtiesību sistēmu uzlabošanu jaunattīstības valstīs ES ir jātiecas nodrošināt, lai cilvēkiem būtu piekļuve sociālās aizsardzības un apdrošināšanas shēmām, kas aizsargātu viņu iztikas līdzekļus un īpašumus katastrofu vai satricinājumu gadījumā;

37.  aicina īstenot brīvprātīgās pamatnostādnes par atbildīgu zemes, zvejas vietu un mežu lietošanas pārvaldību;

38.  mudina Komisiju izveidot skaidri definētu budžeta pozīciju, neliela mēroga perspektīvu nomainot uz ilgtermiņa zemes pārvaldības reformu nolūkā pilnveidot zemes īpašumtiesības;

39.  uzsver, ka klimata pārmaiņu dēļ, visticamāk, pieaugs grūtības piešķirt nostiprinātas tiesības uz zemi pārvietotiem cilvēkiem un bēgļiem; šajā saistībā aicina ES palielināt tās palīdzību, ES humānās vai attīstības politikas pasākumos reaģēšanai uz dabas katastrofām vai civiliem konfliktiem iekļaujot tiesību uz zemi jautājumu, nosakot, ka zemes politikā ir taisnīgi jāgarantē nostiprinātas tiesības uz zemi dažādām etniskajām, sociālajām vai paaudžu grupām;

40.  aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt sieviešu tiesības un piekļuvi zemei, mantošanai, kredītiem un krājnoguldījumiem pēckonflikta situācijās, jo īpaši valstīs, kur sieviešu tiesībām nav juridiska spēka un tās netiek sabiedriski atzītas un kur dzimumu diskriminējoši un aizspriedumaini tiesību akti, tradicionāla attieksme pret sievietēm un vīriešu dominētas sociālās hierarhijas kavē sievietes gūt vienlīdzīgas un taisnīgas tiesības; aicina ES veicināt jaunizveidotās ANO Sieviešu organizācijas iesaistīšanos šā jautājuma risināšanā;

41.  atzinīgi vērtē Zemes pārredzamības iniciatīvu, ko, pamatojoties uz Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvu, ierosināja G8 2013. gada jūnijā, un to, ka ir atzīts — pārredzamība attiecībā uz uzņēmumu un zemes piederību apvienojumā ar nostiprinātām īpašumtiesībām un spēcīgām iestādēm ir būtiska nabadzības mazināšanai; tomēr uzsver, ka ir jāpalielina centieni, lai veicinātu efektīvas zemes reformas īstenošanu;

42.  atkārtoti apliecina ES apņemšanos saistībā ar ilgtspējīgu attīstību mazināt nabadzību pasaulē un atkārtoti norāda, ka visā ES politikā un darbībā attiecībās ar jaunattīstības valstīm būtu jāiekļauj spēcīgs dzimumu līdztiesības elements(6);

43.  uzsver to, ka ir jāpilnveido politika, lai panāktu, ka sieviešu piekļuve īpašumam jaunattīstības valstīs ir līdzvērtīga vīriešu piekļuvei; uzskata, ka šis mērķis ir jāņem vērā valstu programmās un ka tas jāpapildina ar vajadzīgajiem finansiāla atbalsta mehānismiem (piemēram, krājnoguldījumiem, kredītiem, dotācijām, mikrokredītiem un apdrošināšanu); uzskata, ka šī pilnveidotā politika nodrošinās sieviešu un NVO iespēju palielināšanos, kā arī sekmēs sieviešu uzņēmējdarbību; uzskata, ka tādējādi uzlabosies sieviešu juridiskās un finansiālās zināšanas, tiks atbalstīta meiteņu izglītība, pieaugs informācijas izplatīšana un pieejamība un tiks izveidoti juridiskās palīdzības dienesti un apmācības finanšu pakalpojumu sniedzējiem, kurās ņems vērā dzimuma aspektu;

44.  aicina Komisiju un dalībvalstis to attīstības darbībā aktīvi veicināt sieviešu iesaistīšanos uzņēmējdarbībā, kā arī risināt sieviešu īpašumtiesību jautājumu, tādā veidā sekmējot sieviešu ekonomisko neatkarību no viņu dzīvesbiedriem un stiprinot attiecīgo valstu ekonomiku;

45.  atgādina, ka 15. oktobris ir Starptautiskā lauku sieviešu diena, un aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis atbalstīt izpratnes veidošanas kampaņas jaunattīstības valstīs;

o
o   o

46.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, Pasaules Bankas prezidentam, Dienvidaustrumu Āzijas valstu asociācijai, Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajai asamblejai un Āfrikas, Karību un Klusā okeāna reģiona valstu un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai.

(1) OV C 56 E, 26.2.2013., 75. lpp.
(2) ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (PLO), „Policy Brief No 5 — Economic and Social Perspectives”, 2009. gada augusts.
(3) USAID Etiopija, http://ethiopia.usaid.gov/programs/feed-future-initiative/projects/land-administration-nurture-development-land.
(4) http://www.landmatrix.org/get-the-idea/global-map-investments/
(5)2012b.„ Vašingtona, Pasaules Banka.
(6) OV C 46, 24.2.2006.


Attīstības politikas saskaņotība
PDF 280kWORD 60k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 13. marta rezolūcija attiecībā uz ES 2013. gada ziņojumu par attīstības politikas saskaņotību (2013/2058(INI))
P7_TA(2014)0251A7-0161/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 9. un 35. punktu Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju, Eiropas Parlamenta un Komisijas kopīgajā paziņojumā par Eiropas Savienības attīstības politiku „Eiropas konsenss”(1),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 208. pantu, kurā no jauna apliecināts, ka, īstenojot politiku, kas varētu ietekmēt jaunattīstības valstis, Savienībai ir jāņem vērā sadarbībai attīstības jomā noteiktais mērķis,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus, reizi divos gados iesniedzamos Komisijas ziņojumus un Eiropas Parlamenta rezolūcijas par attīstības politikas saskaņotību, jo īpaši 2012. gada 25. oktobra rezolūciju attiecībā uz ES 2011. gada ziņojumu par attīstības politikas saskaņotību(2),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu attiecībā uz ES rīcības plānu par dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm attīstības sadarbībā (2010–2015) (SEC(2010)0265) un Padomes 2010. gada 14. jūnija secinājumus par Tūkstošgades attīstības mērķiem, kuros apstiprināts attiecīgais ES rīcības plāns,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu par attīstības politikas saskaņotību 2013. gadā (SWD(2013)0456),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu (A7-0161/2014),

A.  tā kā 2012. gadā pieņemtajā ES stratēģijā un rīcības plānā par cilvēktiesībām un demokrātiju ir noteikts, ka ES veicinās cilvēktiesību ievērošanu pilnīgi visās ārējās darbības jomās;

B.  tā kā tikai uz solidaritāti balstīta Eiropas attīstības koncepcija, kuras pamatā nav pieņēmums, ka mērķis izskaust nabadzību „pašu mājās” nav savienojams ar mērķi izskaust nabadzību aiz Savienības robežām, ļauj pārvarēt interešu konfliktus starp dažādajām Savienības politikas nostādnēm un saskaņot tās ar attīstības prasībām;

C.  tā kā attīstības politikas saskaņotība tagad ir atzīta par visaptverošu politikas instrumentu un procesu, kura mērķis ir iekļaut attīstības daudzveidīgās dimensijas visos politikas izstrādes posmos;

D.  tā kā visām Savienības politikas nostādnēm ir ārēja ietekme, tādēļ tās ir jāizstrādā tā, lai nodrošinātu jaunattīstības valstīm vajadzīgo ilgtspēju un apkarotu nabadzību, garantētu sociālo nodrošinājumu un pienācīgus ienākumus un panāktu to, ka tiek ievērotas cilvēka pamattiesības, kā arī ekonomiskās un vides tiesības;

E.  tā kā attīstības politikas saskaņotība ir jāpanāk, pamatojoties uz to, ka tiek atzītas valsts vai reģiona tiesības demokrātiski noteikt savu politiku, prioritātes un stratēģijas, kas garantē iedzīvotājiem iztikas līdzekļus;

F.  tā kā Savienībai ir jākļūst par patiesu līderi, veicinot attīstības politikas saskaņotību;

G.  tā kā Eiropas mērogā attīstības sistēmai pašlaik trūkst efektīvu mehānismu, lai nepieļautu vai novērstu neatbilstības, kas rodas Savienības politikas nostādņu īstenošanas rezultātā;

H.  tā kā Eiropas Parlaments ir panācis progresu attiecībā uz to politikas jomu uzraudzību, kuras būtiski ietekmē attīstību, tomēr tam vēl ir jāstrādā, lai panāktu optimālu saskaņotību un nepieļautu konsekvences trūkumu, jo tikai šādi tas spēs pilnībā īstenot savu institucionālo misiju;

I.  tā kā pamatnostādnēs, kuras būs piemērojamas laikposmā pēc 2015. gada, attīstības politikas saskaņotība ir jāpanāk ar rīcību, kas vērsta uz kopēju, taču diferencētu atbildību un veicina iekļaujošu politisko dialogu;

J.  tā kā ir jāņem vērā ESAO valstu gūtā pieredze un jo īpaši darbs, ko veikusi ESAO sekretariāta Attīstības politikas saskaņotības nodaļa;

K.  tā kā ES dalībvalstu attīstības politikas un palīdzības programmu koordinācija ir nozīmīgs attīstības politikas saskaņotības programmas elements; tā kā tiek lēsts, ka ik gadu varētu ietaupīt pat EUR 800 miljonus, samazinot darījumu izmaksas, ja ES un dalībvalstis savu palīdzību mērķtiecīgi sniegtu mazākam valstu un darbību skaitam;

L.  tā kā attīstības jomā īstenojamās ES politikas efektivitāti nelabvēlīgi ietekmē dalībvalstu palīdzības politikas un programmu sadrumstalotība un pārklāšanās; tā kā saskaņotāka pieeja ES mērogā ļautu mazināt administratīvo slogu un samazināt saistītās izmaksas;

M.  tā kā 2014. gada 12. februārī publicētajā UNFPA (ANO Iedzīvotāju fonda) vispārējā ziņojumā par ICPD (Starptautisko konferenci par iedzīvotājiem un attīstību) laikposmā pēc 2014. gada ir uzsvērts, ka no vardarbības cietušu sieviešu un pusaudžu aizsardzībai ir jākļūst par starptautiskā mērogā īstenojamās attīstības programmas prioritāti,

Kā panākt attīstības politikas saskaņotību

1.  ierosina izveidot arbitrāžas mehānismu, kurš darbotos Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vadībā un nodrošinātu attīstības politikas saskaņotību, lai Savienības dažādo politikas virzienu nesaskaņu gadījumā Komisijas priekšsēdētājs, pilnībā īstenojot savu politisko atbildību par vispārējām pamatnostādnēm, pieņemtu lēmumu atbilstoši saistībām, ko Savienība uzņēmusies attiecībā uz attīstības politikas saskaņotību; uzskata, ka pēc tam, kad būs identificētas problēmas, varētu ieplānot Komisijas dienestu lēmumu pieņemšanas un savstarpējās sadarbības procedūru reformu;

2.  aicina Eiropas Savienību, dalībvalstis un to institucionālos partnerus panākt, ka jaunajās pamatnostādnēs, kuras būs piemērojamas laikposmā pēc 2015. gada, ir iekļauts ar attīstības politikas saskaņotību saistīts mērķis, kas ļautu izstrādāt ticamus rādītājus, lai noteiktu aizdevēju un dienvidu partnervalstu panākto progresu, un novērtēt dažādo politikas virzienu ietekmi uz attīstību, t. s. „attīstības politikas saskaņotības fokusu” jo īpaši piemērojot tādiem galvenajiem jautājumiem kā iedzīvotāju skaita pieaugums, pasaules nodrošinājums ar pārtiku, nelikumīgas finanšu plūsmas, migrācija, klimats un videi saudzīga izaugsme;

3.  norāda, ka attīstības politikas saskaņotībai nozīmīgs ir Eiropas Ārējās darbības dienesta darbs, jo īpaši ES delegāciju ieguldījums, kuras uzrauga, novēro un sekmē konsultācijas un dialogu ar ieinteresētajām personām un partnervalstīm par ES politikas ietekmi jaunattīstības valstīs; uzsver, ka ir vajadzīga plašāka diskusija ar visām svarīgākajām ieinteresētajām personām, tādām kā NVO un pilsoniskās sabiedrības organizācijas;

4.  pauž nožēlu, jo saskaņā ar 2011. gadā sagatavoto darba dokumentu sākotnēji bija paredzēts iesniegt paziņojumu, tomēr ir iesniegts tikai Komisijas dienestu darba dokuments (SWD(2013)0456), kas nav jāapstiprina komisāru kolēģijai, un tas ir paradoksāli šādam dokumentam, kurš attiecas uz politiski tik nozīmīgu jomu kā attīstības politikas saskaņotība;

5.  prasa Komisijai pildīt savas saistības attīstības un cilvēktiesību jomā un atgādina, ka tās pienākums ir sekmēt un koordinēt Savienības politikas nostādņu īstenošanu; uzskata, ka Komisijai ir aktīvi jāveicina saskaņots un mūsdienīgs sabiedrības attīstības redzējums, lai sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM) un pildītu savas saistības;

6.  prasa, lai Komisija, slēdzot attiecīgus līgumus, regulāri uzdotu veikt neatkarīgus paveiktā darba (ex post) novērtējumus par attīstības ietekmi uz galvenajām politikas jomām, kā to ir pieprasījusi Padome; uzsver, ka ir jāuzlabo sistēma, kuru Komisija ir noteikusi ietekmes novērtēšanai, tajā īpaši akcentējot attīstības politikas saskaņotību un nodrošinot, lai ietekme uz attīstību kļūtu par ceturto centrālo analīzes elementu līdz ar ietekmi uz ekonomiku, sociālo ietekmi un ietekmi uz vidi;

7.  uzsver, ka ir jāveic patiesi izglītojošs darbs attiecībā uz to, kā iekļaut attīstības politikas saskaņotību dažādās politiskās rīcības jomās, jo izglītošana ir būtisks Eiropas Attīstības gada (2015. gada) kontekstā īstenojamo pasākumu elements, kas veicina Eiropas iedzīvotāju izpratni; prasa, lai Komisija un EĀDD rīkotu tieši ar attīstību nesaistīto dienestu darbiniekiem paredzētu apmācību par attīstības politikas saskaņotību un ietekmi uz attīstību;

8.  apstiprina, ka ir jāieceļ pastāvīgs referents ar attīstības politikas programmu laikposmam pēc 2015. gada saistītajos jautājumos, kuram arī vajadzētu panākt, lai attīstības politikas saskaņotība būtu pienācīgi ņemta vērā;

9.  uzsver, ka Eiropas Parlaments varētu būtiski veicināt attīstības politikas saskaņotību, piešķirot tai prioritāti Parlamenta darba kārtībā, rīkojot vairāk komiteju un parlamentu apvienoto sanāksmju, kas veltītas attīstības politikas saskaņotībai, veicinot dialogu par attīstības politikas saskaņotību ar partnervalstīm un sekmējot viedokļu apmaiņu ar pilsonisko sabiedrību; atgādina, ka strukturētas ikgadējās dalībvalstu parlamentu un Eiropas Parlamenta kopīgās sanāksmes ir nozīmīgs veids, kā spēcīgāk saskaņot un koordinēt attīstības politiku;

10.  uzsver, ka ir jāizveido neatkarīgs Savienības mēroga mehānisms, lai oficiāli apkopotu un izskatītu sūdzības, ko iesniedz pilsoņi vai kopienas, kurus ietekmējušas Savienības īstenotās politikas nostādnes;

11.  uzsver, ka attīstības politikas saskaņotībai ir jānodrošina aktīva pilsoniskās sabiedrības, tostarp sieviešu grupu, līdzdalība, jādod iespēja sievietēm pilntiesīgāk piedalīties lēmumu pieņemšanas procesos, kā arī jāpanāk, lai pilnībā būtu iesaistīti dzimumu līdztiesības eksperti;

Prioritārās darbības jomas

12.  prasa nodrošināt, lai migrācijas plūsmu pārvaldība būtu saskaņota ar ES un partnervalstu politikas nostādnēm attīstības jomā; uzskata, ka tādēļ ir vajadzīga stratēģija, kas veidota, ņemot vērā politiskos, sociālekonomiskos un kultūras aspektus, un kas īstenojama, lai no jauna aktivizētu Savienības vispārējās attiecības ar tās tiešajām kaimiņvalstīm; turklāt uzsver, cik būtiski ir risināt ar migrantu sociālo un profesionālo integrāciju un ar pilsonību saistītos jautājumus, šajā nolūkā sadarbojoties ar izcelsmes un tranzīta valstīm;

13.  uzsver, ka starp tirdzniecību un attīstību ne vienmēr ir pilnīga saskaņa; uzskata, ka jaunattīstības valstīm vajadzētu īstenot selektīvu pieeju, atverot savus tirgus; uzsver ar sociālo un vides jomu saistītās privātā sektora atbildības nozīmi un uzskata, ka tirdzniecības liberalizācija nedrīkst nozīmēt to, ka tiek aizmirsts par sociālajiem un vides standartiem, tādiem kā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) standarti; atgādina, ka atsauces uz tiem ir jāiekļauj Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) nolīgumos, lai novērstu sociālo un vides dempingu;

14.  šajā sakarībā atgādina, ka minēto standartu iekļaušana izmaksā krietni mazāk nekā zaudēta sociālā aizsardzība, cilvēku veselība un mūža ilgums šo standartu neievērošanas gadījumā;

15.  ir gandarīts par to, ka ES atzīst sīksaimniecību nozīmi cīņā pret badu, un prasa sistemātiski izvērtēt Eiropas lauksaimniecības, tirdzniecības un enerģētikas politikas, tostarp ES biodegvielas politikas, nostādnes, jo tās var nelabvēlīgi ietekmēt jaunattīstības valstis;

16.  atkārtoti norāda, ka vairāk uzmanības ir jāpievērš tam, lai panāktu klimata pārmaiņu jomā īstenojamās ES politikas un attīstības jomā noteikto ES mērķu maksimālu sinerģiju, jo īpaši saistībā ar līdzekļu un instrumentu izmantošanu un netiešajiem ieguvumiem, ko nodrošina uz attīstību un/vai pielāgošanos klimata pārmaiņām vērsti pasākumi;

17.  uzskata, ka klimata pārmaiņu radītās problēmas ir jārisina, īstenojot strukturālas reformas, un prasa sistemātiski izvērtēt ar klimata pārmaiņām saistītos riskus visos politikas plānošanas un lēmumu pieņemšanas aspektos, tostarp jomās, kuras saistītas ar tirdzniecību, lauksaimniecību un nodrošinājumu ar pārtiku; prasa izmantot šā novērtējuma rezultātus saistībā ar instrumentu sadarbībai attīstības jomā (2014.–2020. gadam), lai izstrādātu skaidrus un saskanīgus valsts un reģionālās stratēģijas dokumentus;

18.  atzīstot, ka dažiem attīstības politikas saskaņotības aspektiem ES ir pievērsusi uzmanību, tomēr uzskata, ka ir vajadzīga konkrēta ES rīcība, lai izskaustu krāpšanos ar nodokļiem un risinātu ar nodokļu oāzēm saistītās problēmas; aicina Komisiju gada ziņojumā par izejvielu iniciatīvas īstenošanu iekļaut informāciju arī par to, kā jauni nolīgumi, programmas un iniciatīvas ietekmē resursiem bagātas jaunattīstības valstis;

19.  atzīst, ka ES ir uzņēmusies ļoti lielu atbildību, cenšoties nodrošināt, lai vides un sociālās ilgtspējas un pārredzamības ziņā zivsaimniecības darbībām gan Savienības, gan trešo valstu ūdeņos būtu piemērojami vieni un tie paši standarti; norāda, ka šādu konsekvenci var panākt tikai tad, ja tiek saskaņota gan pašas Komisijas dienestu, gan Komisijas un atsevišķu dalībvalstu valdību rīcība;

20.  jo īpaši atgādina Parlamenta apņemšanos nepieļaut tādas liela mēroga enerģētikas infrastruktūras finansēšanu, kurai ir negatīva sociālā ietekme un negatīva ietekme uz vidi;

o
o   o

21.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 46, 24.2.2006., 1. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0399.


ES prioritātes saistībā ar ANO Cilvēktiesību padomes 25. sesiju
PDF 427kWORD 124k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 13. marta rezolūcija par ES prioritātēm saistībā ar ANO Cilvēktiesību padomes 25. sesiju (2014/2612(RSP))
P7_TA(2014)0252RC-B7-0234/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un ANO cilvēktiesību konvencijas un tām pievienotos fakultatīvos protokolus,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas Rezolūciju 60/251, ar ko izveido Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomi (UNHRC),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju un ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas par to,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, Eiropas Sociālo hartu un ES Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 3179. sanāksmē 2012. gada 25. jūnijā pieņemto ES Stratēģisko satvaru par cilvēktiesībām un demokrātiju un ES rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju,

–  ņemot vērā 2012. gada 13. jūnija ieteikumu Padomei par ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos(1),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomi (UNHRC), tostarp Eiropas Parlamenta prioritātēm šajā sakarībā, un jo īpaši 2013. gada 7. februāra rezolūciju(2);

–  ņemot vērā steidzamības kārtā pieņemtās rezolūcijas par cilvēktiesību jautājumiem,

–  ņemot vērā 2013. gada 11. decembra rezolūciju par 2012. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(3),

–  ņemot vērā ES Ārlietu Padomes secinājumus par ES prioritātēm ANO cilvēktiesību forumos, kas tika pieņemti 2014. gada 10. februārī,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu, 3. panta 5. punktu, 18., 21., 27. un 47. pantu,

–  ņemot vērā 2014. gadā paredzētās UNHRC sesijas, jo īpaši 25. kārtējo sesiju, kas notiks no 2014. gada 3. līdz 28. martam,

–  ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā cilvēktiesību universāluma ievērošanas, veicināšanas un aizsardzības princips ir Eiropas Savienības ētikas noteikumu un tiesību aktu kopuma neatņemama daļa un viens no Eiropas vienotības un integritātes stūrakmeņiem;

B.  tā kā ES uzticamība UNHRC tiktu stiprināta, ja tās iekšpolitika un ārpolitika saistībā ar cilvēktiesībām tiktu īstenota saskaņotāk;

C.  tā kā ES un tās dalībvalstīm būtu jācenšas paust vienotu viedokli, vēršoties pret cilvēktiesību pārkāpumiem, lai sasniegtu pēc iespējas labākus rezultātus, un šajā sakarībā tai būtu jāturpina nostiprināt sadarbību un jāuzlabo organizatoriskie pasākumi un koordinācija starp dalībvalstīm un ES iestādēm;

D.  tā kā ES Ārlietu padome 2014. gada 10. februārī izklāstīja savas prioritātes pirms ANO Cilvēktiesību padomes 25. kārtējās sesijas un gaidāmās ANO Ģenerālās asamblejas Trešās komitejas sanāksmes, un šīs prioritātes attiecas uz stāvokli Sīrijā, Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā, Irānā, Šrilankā, Mjanmā/Birmā, Baltkrievijā, Centrālāfrikas Republikā, Dienvidsudānā, Kongo Demokrātiskajā Republikā, Eritrejā, Mali un Sudānā; tā kā Ārlietu padomē minētās tematiskās prioritātes attiecas uz tādiem jautājumiem kā nāvessods, reliģijas vai pārliecības brīvība, bērnu un sieviešu tiesības, vispārējā darba kārtība laika posmā pēc 2015. gada, uzskatu un vārda brīvība, pulcēšanās un biedrošanās brīvība, NVO sadarbība ar ANO cilvēktiesību struktūrām, spīdzināšana, lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI) tiesības, rasisms, pamatiedzīvotāju tiesības, ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, uzņēmējdarbības un cilvēktiesības, kā arī atbalsts ANO cilvēktiesību struktūrām un mehānismiem;

E.  tā kā 2012. gada 25. jūlijā ir iecelts Eiropas Savienības īpašais pārstāvis cilvēktiesību jautājumos, kura uzdevums ir uzlabot ES cilvēktiesību politikas efektivitāti un pamanāmību un palīdzēt praktiski īstenot stratēģisko satvaru un rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju;

F.  tā kā 2013. gada oktobrī tika ievēlēti 14 jauni UNHRC locekļi, kuri šajā forumā uzsāka darbu no 2014. gada 1. janvāra, proti, Alžīrija, Apvienotā Karaliste, Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika, Dienvidāfrika, Francija, Krievija, Kuba, Ķīna, Maldīvu salas, Maroka, Meksika, Namībija, Saūda Arābija un Vjetnama; tā kā deviņas ES dalībvalstis tagad kļuvušas par UNHRC loceklēm;

G.  tā kā prioritārā tēma Sieviešu statusa komisijas 58. sesijā būs problēmas un sasniegumi, īstenojot Tūkstošgades attīstības mērķus attiecībā uz sievietēm un meitenēm;

H.  tā kā korupcija valsts un privātajā sektorā rada un saasina nevienlīdzību un diskrimināciju pilsonisko, politisko, ekonomikas, sociālo un kultūras tiesību jomā un tā kā ir pierādīts, ka korupcija un cilvēktiesību pārkāpumi ir saistīti ar varas ļaunprātīgu izmantošanu, pārskatatbildības trūkumu un dažādiem diskriminācijas veidiem;

I.  tā kā gan Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtu Kampalas grozījumu ratifikācija valstīs, gan Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijas attiecināšana uz agresijas noziegumiem sekmēs to, lai tiktu pārtraukta tajos vainojamo nesodāmība,

1.  atzinīgi vērtē prioritātes, ko Padome noteikusi pirms UNHRC 25. kārtējās sesijas; aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un dalībvalstis ņemt vērā Parlamenta ieteikumus, cenšoties panākt ES prioritāšu īstenošanu UNHRC;

ANO Cilvēktiesību padomes darbs

2.  uzsver, ka vēlēšanas UNHRC jārīko uz konkurences pamata, un pauž savu negatīvo nostāju pret reģionālu grupējumu praksi rīkot vēlēšanas, kurās ir tikai viens kandidāts; atkārtoti uzsver, ka UNHRC locekļu standarti attiecībā uz saistībām un reālo darbību cilvēktiesību jomā ir svarīgi, un aicina dalībvalstis uzstāt uz šādiem standartiem, nosakot kandidātus, par kurām tās balsos; uzsver, ka UNHRC locekļiem ir jāievēro visaugstākie cilvēktiesību veicināšanas un aizsardzības standarti; atkārtoti uzsver to, ka ir svarīgi stingri un pārredzami kritēriji, lai locekļa statusu atjaunotu valstij, kuras darbība bijusi apturēta;

3.  pauž bažas par cilvēktiesību pārkāpumiem vairākās valstīs, kuras nesen ievēlētas par UNHRC loceklēm, tajā skaitā Alžīrijā, Kubā, Ķīnā, Marokā, Krievijā, Saūda Arābijā un Vjetnamā;

4.  ņemot vērā, ka pašlaik Kazahstāna ir viena no 47 Cilvēktiesību padomes dalībvalstīm un ka situācija cilvēktiesību jomā šajā valstī ir vēl vairāk pasliktinājusies pēc tam, kad kārtības spēki 2011. gada 16. decembrī nežēlīgi apspieda miermīlīgos demonstrantus un naftas ieguves nozares darbiniekus, viņu ģimenes un atbalstītājus Žanaezenas pilsētā, kur saskaņā ar oficiālajiem datiem dzīvību zaudēja 15 cilvēki un tika ievainoti vairāk nekā 100; pieprasa Cilvēktiesību padomei nekavējoties īstenot Augstās cilvēktiesību komisāres Navi Pillay aicinājumu veikt neatkarīgu starptautisku izmeklēšanu par naftas ieguves uzņēmumu darbinieku slepkavībām; prasa Kazahstānai kā Cilvēktiesību padomes loceklei garantēt cilvēktiesību ievērošanu, atcelt Kriminālkodeksa 164. pantu par „musināšanu uz sociālām nesaskaņām” un izbeigt represijas un administratīvo slogu, ko piemēro neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem, atbrīvot politieslodzītos, tostarp cilvēktiesību aizstāvju advokātu Vadim Kuramshin, arodbiedrību aktīvisti Roza Tuletaeva, opozīcijas politiķi Vladimir Kozlow un atsaukt visus politisko oponentu izdošanas pieprasījumus;

5.  turpina iebilst pret to, ka valstis veido blokus balsošanai UNHRC; mudina UNHRC locekles balsot pārredzami;

6.  pauž nožēlu par to, ka samazinās pilsoniskās sabiedrības un UNHRC sadarbības iespējas, un ka NVO tiek piedāvāts mazāk iespēju uzstāties šīs organizācijas sesijās; mudina ES un UNHRC nodrošināt, lai pilsoniskā sabiedrība varētu sniegt pēc iespējas lielāku ieguldījumu UNHRC 25. sesijā, kā arī saistībā ar vispārējā periodiskā pārskata (VPP) procesu un citiem ANO cilvēktiesību mehānismiem, nebaidoties no represijām pēc atgriešanās savās mītnes zemēs; nosoda ziņojumus par šādām represijām un mudina EĀDD un dalībvalstis nodrošināt, ka šādi gadījumi tiek sistemātiski uzraudzīti;

7.  uzteic ANO augsto cilvēktiesību komisāri Navi Pileju par viņas pastāvīgajiem centieniem nostiprināt nolīgumu struktūras; vēlreiz īpaši atgādina par nolīgumu struktūru daudzpusīgo raksturu un uzsver, ka pilsoniskā sabiedrība ir pastāvīgi jāiekļauj šajos procesos; turklāt uzsver, ka līgumu struktūru neatkarība un efektivitāte ir jāsaglabā un jāuzlabo;

Jautājumi, kas attiecas uz konkrētām valstīm

Sīrija

8.  atkārtoti stingri nosoda Sīrijas režīma plašos cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus, tostarp jebkādu vardarbību un ieslodzīto sistemātisku spīdzināšanu un sodīšanu ar nāvi; nosoda visus cilvēktiesību pārkāpumus un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus, ko izdara režīmam opozīcijā esošas bruņotas grupas; pauž nopietnas bažas par smagajām sekām, ko trīs gadus ilgstošais konflikts atstājis uz civiliedzīvotājiem, un to, ka arvien pasliktinās humanitārais stāvoklis valstī un reģionā; aicina visus bruņotos dalībniekus nekavējoties pārtraukt vardarbību Sīrijā; pilnībā atbalsta uz Ženēvas komunikē pamata nesen uzsāktās sarunas, kam vajadzētu kļūt par pirmo posmu virzībā uz politisku un demokrātisku konflikta risinājumu, lai veicinātu pašas Sīrijas vadītu demokrātisku pāreju, kas atbilstu šīs valsts iedzīvotāju likumīgajām vēlmēm;

9.  mudina visas konfliktā iesaistītās puses, jo īpaši Sīrijas režīmu, nodrošināt visaptverošu un drošu pārrobežu piekļuvi starptautiskās humānās palīdzības sniegšanai, un pildīt savu solījumu ļaut sievietēm un bērniem izkļūt no aplenktajām pilsētām, piemēram, Homsas, un no Jarmukas nometnes; atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes 2014. gada 22. februāra Rezolūciju 2139, kurā aicināts humānās palīdzības sniedzējiem nodrošināt piekļuvi visai valsts teritorijai, lai mazinātu civiliedzīvotāju ciešanas, un aicina ātri īstenot šo rezolūciju; aicina atbrīvot gan valdības aizturētos miermīlīgos aktīvistus, gan civilos ķīlniekus, kurus saņēmušas gūstā bruņotas grupas;

10.  uzsver — ņemot vērā līdz šim nepieredzēto krīzes apmēru, par ES un visas starptautiskās kopienas prioritāti jākļūst uzdevumam atvieglot ciešanas tiem miljoniem Sīrijas iedzīvotāju, kuriem ir vajadzīgas pirmās nepieciešamības preces un pakalpojumi; atgādina ES dalībvalstīm par to humāno atbildību pret Sīrijas bēgļiem un norāda, ka tādas traģēdijas kā Lampedūzā nedrīkst atkārtoties; mudina Komisiju un dalībvalstis palīdzēt bēgļiem, kas cenšas glābties no konflikta; atgādina, ka 2013. gada 9. oktobra rezolūcijā Parlaments mudināja dalībvalstis risināt steidzamās vajadzības, nodrošinot drošu ieceļošanu ES, lai uz laiku uzņemtu Sīrijas bēgļus, un veicot bēgļu pārvietošanu papildus pašreizējām valstu kvotām un ļaujot ieceļot ar humanitārām vīzām;

11.  atkārtoti aicina EĀDD un dalībvalstis nodrošināt, ka Sīrijas situācijai joprojām tiek piešķirta vislielākā prioritāte ANO sistēmā, jo īpaši UNHRC;

12.  uzsver, ka tīša civiliedzīvotāju mērdēšana badā, kā arī uzbrukumi veselības aizsardzības iestādēm saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir aizliegti un tiks uzskatīti par kara noziegumiem; atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt atbildību visos līmeņos; šajā sakarībā atzinīgi vērtē neatkarīgās starptautiskās izmeklēšanas komisijas Sīrijas jautājumā darbu, tostarp tās jaunāko ziņojumu, kas tiks apspriests UNHRC, un aicina komisiju izmeklēt neseno ziņojumu, kurā apkopoti tūkstošiem fotogrāfiju par spīdzināšanas gadījumiem, kuros tiek vainotas Sīrijas militārpersonas; atkārtoti prasa ANO Drošības padomei nodot lietu par stāvokli Sīrijā Starptautiskajai Krimināltiesai, lai tiktu veikta oficiāla izmeklēšana; prasa priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei veikt pasākumus, lai to īstenotu;

Ēģipte

13.  nosoda Ēģiptē notiekošos cilvēktiesību pārkāpumus, tostarp žurnālistu, pilsoniskās sabiedrības pārstāvju un politiskās opozīcijas aktīvistu vajāšanu un aizturēšanu, kā arī pārmērīgu spēka lietošanu, kuras rezultātā gāja bojā liels skaits civiliedzīvotāju, piemēram, reizē, kad tika pieminēta revolūcijas trešā gadadiena un referenduma dienās 2013. gada janvārī; mudina Ēģiptes varas iestādes nodrošināt pilna apjoma, pārredzamu un neatkarīgu izmeklēšanu par civiliedzīvotāju bojāeju, lai sauktu pie atbildības visus vainīgos; nosoda to, ka desmitiem tūkstošu ēģiptiešu tiek turēti cietumā un vajāti, tostarp par teroristu organizāciju uzskatītās Musulmaņu brālības pārstāvji, jo tas kavē iespēju sākt iekļaujošu izlīguma procesu, kas tik nepieciešams valsts stabilitātei un attīstībai; aicina UNHRC nosodīt šos cilvēktiesību pārkāpumus, uzraudzīt veiktās izmeklēšanas un apsvērt iespēju uzsākt savu izmeklēšanu, ja Ēģiptes varas iestāžu izmeklēšanai nebūs rezultātu; uzsver, ka ir svarīgi jau drīzumā atvērt OHCHR reģionālo biroju Kairā, kam piekritušas Ēģiptes varas iestādes;

14.  ņem vērā to, ka pieņemta jauna Ēģiptes konstitūcija; atzīmē, ka tajā ir atsauce uz kristiešu un ebreju reliģisko lietu neatkarību, un atzīst progresu attiecībā uz reliģijas brīvību; atzinīgi vērtē to, ka jaunajā Ēģiptes konstitūcijā ir iekļauta atsauce uz pilsonisko valdību, uzskatu brīvību, visu iedzīvotāju līdztiesību, tostarp sieviešu tiesību uzlabošanu, bērnu tiesību nodrošināšanu, jebkādu spīdzināšanas veidu un izpausmju aizliegumu, jebkādu verdzības veidu aizliegumu un kriminalizēšanu, kā arī uz apņemšanos ievērot Ēģiptes parakstītos starptautiskos cilvēktiesību līgumus; stingri nosoda to, ka jaunajā konstitūcijā pārāk liela vara uzticēta armijai un militārajām tiesām;

15.  pauž bažas par to, ka tūkstošiem cilvēku, galvenokārt bēgļi no Eritrejas un Somālijas, tostarp daudz sieviešu un bērnu, iet bojā, pazūd vai tiek nolaupīti un turēti kā ķīlnieki pret izpirkuma maksu, tiek spīdzināti, seksuāli izmantoti vai tos nogalina cilvēku tirgotāji Sinajas reģionā, lai iegūtu orgānus pārdošanai; šajā sakarībā atgādina, ka jaunās konstitūcijas 89. pants nosaka, ka visi verdzības, apspiešanas, cilvēku piespiedu izmantošanas veidi, seksuālo pakalpojumu tirdzniecība un cita veida cilvēku tirdzniecība ir aizliegta un Ēģiptes tiesību akti par to paredz kriminālatbildību;

Lībija

16.  aicina gaidāmajā UNHRC sesijā pieņemt rezolūciju, kuras pamatā būtu OHCHR ziņojums un kas nostiprinātu OHCHR pilnvaras uzraudzīt un ziņot UNHRC par stāvokli cilvēktiesību jomā un problēmām Lībijā; pauž bažas par nelegālajiem aizturēšanas gadījumiem saistībā ar konfliktu, kā arī spīdzināšanu un ārpustiesas slepkavībām, un šajā sakarībā atzinīgi vērtē ieteikumus ANO atbalsta misijas ziņojumā par spīdzināšanu; pauž bažas par uzbrukumiem plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem un aicina aizsargāt plašsaziņas līdzekļu plurālismu un vārda brīvību; aicina atbalstīt konfliktu risināšanu un nacionālo izlīgumu;

Tunisija

17.  atzinīgi vērtē to, ka Tunisija 2014. gada 26. janvārī pieņēma jaunu konstitūciju, kas varētu kalpot par iedvesmas avotu valstīm reģionā un citur; mudina Tunisijas varas iestādes šī gada laika organizēt iekļaujošas, pārredzamas un uzticamas vēlēšanas;

Maroka

18.  aicina Maroku kā jauno UNHRC locekli turpināt sarunas par Rietumsahāras konflikta miermīlīgu un ilgstošu risinājumu un vēlreiz pauž uzskatu par Rietumsahāras iedzīvotāju pašnoteikšanās tiesībām, par ko būtu jāpieņem lēmums demokrātiska tautas nobalsošanas ceļā saskaņā ar attiecīgajām Apvienoto Nāciju Organizācijas rezolūcijām;

Palestīna

19.  atzinīgi vērtē to, ka Palestīna kopš 2012. gada novembra piedalās kā novērotāja valsts, kas nav ANO dalībvalsts; atkārtoti pauž atbalstu šiem centieniem; atzīmē ES pausto atbalstu tam, lai Palestīna kļūtu par pilntiesīgu ANO dalībvalsti kā daļu no politiska risinājuma Izraēlas un Palestīnas konfliktam; apstiprina, ka ES neatzīs nekādas izmaiņas robežās, kas pastāvēja līdz 1967. gadam, tostarp attiecībā uz Jeruzalemi, izņemot izmaiņas, par kurām puses ir vienojušās; šajā sakarībā atbalsta ES Padomes 2013. gada 16. decembra secinājumus par Tuvo Austrumu miera procesu, kurā ir nosodīts tas, ka Izraēla nepārtraukti paplašina apmetnes, kas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir nelikumīgi un rada šķērsli mieram; pauž nožēlu par cilvēktiesību pārkāpumiem, ko izdarījušas palestīniešu varas iestādes, kā arī nepārtraukto raķešu šaušanu no Gazas joslas uz Izraēlu;

Izraēla

20.  atzinīgi vērtē to, ka Izraēla ir atkal iesaistījusies UNHRC un ka paredzēts pieņemt otrā cikla VPP ziņojumu par valsti; aicina Izraēlas varas iestādes sadarboties ar visiem īpašo mandātu turētājiem, tostarp īpašo referentu par stāvokli cilvēktiesību jomā okupētajās teritorijās; pauž atbalstu secinājumiem, kas iekļauti ANO ģenerālsekretāra un ANO augstās cilvēktiesību komisāres ziņojumos attiecībā uz Izraēlu un okupētajām palestīniešu teritorijām, un aicina Izraēlu īstenot ieteikumus, ko sagatavojusi neatkarīgā starptautiskā faktu vākšanas misija par Izraēlas apmetņu ietekmi uz palestīniešu cilvēktiesībām; pauž dziļas bažas, ka tiek ziņots par to, ka Izraēlas aizturēšanas vietās atrodas bērni, kas aizturēti politisku iemeslu dēļ;

Bahreina

21.  pauž bažas par cilvēktiesību aizstāvju un politiskās opozīcijas aktīvistu stāvokli Bahreinā; atzinīgi vērtē 2013. gada septembra paziņojumu UNHRC par Bahreinu, ko parakstīja visas ES dalībvalstis; prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus pārliecības dēļ ieslodzītos, politiskos aktīvistus, žurnālistus, cilvēktiesību aizstāvjus un miermīlīgos demonstrantus; aicina visas ES dalībvalstis strādāt pie tā, lai nākamajā UNHRC sesijā tiktu pieņemta rezolūcija par stāvokli cilvēktiesību jomā Bahreinā, koncentrējoties uz to Bahreinas solījumu izpildi, kurus tā pauda VPP procesa laikā, kā arī Bahreinas karaļa atbalstītās Bahreinas Neatkarīgās izmeklēšanas komisijas ieteikumu izpildi, tostarp to ieteikumu izpildi, kas attiecas uz cilvēktiesību aizstāvjiem;

Saūda Arābija

22.  aicina Saūda Arābiju, kas ir jaunievēlēta UNHRC locekle, Vispārējā periodiskā pārskata darba grupas 17. sēdes ieteikumos pievērst uzmanību tam, lai gan tiesību aktos, gan praksē tiktu pārtraukta visu veidu diskriminācija pret sievietēm un ļautu sievietēm pilnībā un līdzvērtīgi piedalīties sabiedrībā; tiktu veikti visi nepieciešamie pasākumi, lai apkarotu vardarbību ģimenē un nodrošinātu, ka cietušajiem ir pieejami aizsardzības, arī tiesiskās aizsardzības, līdzekļi; tiktu ieviests likums, kas aizliegtu visas agras un piespiedu bērnu laulības, un tiktu noteikts, ka minimālais vecums, kad var likumīgi stāties laulībā, ir 18 gadi; tiktu pieņemti likumi, lai aizsargātu biedrošanās, vārda, miermīlīgas pulcēšanās un reliģijas brīvību; tiktu noteikts moratorijs nāvessodam, paredzot tā atcelšanu; tiktu atļauts reģistrēt cilvēktiesību jomā aktīvas NVO; kā arī tiktu ratificēti galvenie cilvēktiesību instrumenti;

Irāna

23.  atzinīgi vērtē rezolūciju, ko UNHRC pieņēma 2013. gada martā, par stāvokli cilvēktiesību jomā Irānas Islāma Republikā, un to, ka ir pagarināts mandāts īpašajam referentam par stāvokli cilvēktiesību jomā Irānā; atkārtoti pauž atbalstu mandāta turpmākai spēkā esamībai un aicina Irānu ļaut ANO īpašajam referentam iebraukt valstī, jo tas ir izšķirošs solis ceļā uz dialoga sākšanu ar mērķi novērtēt stāvokli cilvēktiesību jomā Irānā; atkārtoti nosoda to, ka Irānā pastāv nāvessods, ka ir ievērojami palielinājies izpildīto nāvessodu skaits — 2014. gada pirmajās divās nedēļās ir pakārti 40 cilvēku, un to, ka joprojām tiek pārkāptas tiesības uz pārliecības brīvību; pieņem zināšanai, ka ir pazīmes, kas liecina par sākotnēju progresu saistībā ar Irānas valdības nostāju attiecībā uz cilvēktiesībām, tostarp politiskajiem ieslodzītajiem; aicina ES un UNHRC arī turpmāk cieši uzraudzīt stāvokli cilvēktiesību jomā un nodrošināt, ka cilvēktiesības joprojām ir galvenā prioritāte visos darījumos ar Irānas valdību;

Krievija

24.  asi nosoda Krievijā pieņemtos likumus par ,,ārvalstu aģenta” statusu, kas tiek izmantoti, lai vajātu NVO, veicot reidus birojos, uzliekot naudassodus un izmantojot citas iebiedējošas metodes; aicina ES un tās dalībvalstis nepārtraukti izdarīt spiedienu uz Krieviju gan UNHRC, gan citādi, lai tiktu izbeigti nepārprotamie pārkāpumi attiecībā uz vārda un biedrošanās brīvību; pauž dziļas bažas par visiem citiem nepārtrauktajiem cilvēktiesību pārkāpumiem Krievijā, piemēram, represijām pret plašsaziņas līdzekļiem, diskriminējošiem likumiem pret seksuālajām minoritātēm, biedrošanās brīvības neievērošanu un tiesu neatkarības neesamību;

Baltkrievija

25.  atkārtoti pauž atbalstu UNHRC īpašajam referentam par stāvokli cilvēktiesību jomā Baltkrievijā; aicina īpašā referenta mandātu pagarināt vēl par vienu gadu, kad tas beigsies 2014. gada jūnijā; atzinīgi vērtē rezolūciju par Baltkrieviju, kas pieņemta 2013. gada jūnijā, un to, ka tiek nepārtraukti ziņots par būtiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem valstī un ka tam tiek pievērsta uzmanība; mudina EĀDD un dalībvalstis turpināt izdarīt spiedienu uz Baltkrieviju saistībā ar cilvēktiesībām;

Uzbekistāna

26.  atzinīgi vērtē VPP iznākumu Uzbekistānā; uzskata — ir jāpauž nožēla, ka Uzbekistānas valdība joprojām atsakās piekrist pieprasījumiem, lai valsti apmeklētu UNHRC īpašo mandātu turētāji; mudina ES dalībvalstis censties UNHRC izveidot īpašu mehānismu, lai uzraudzītu stāvokli cilvēktiesību jomā Uzbekistānā;

Centrālāfrikas Republika

27.  atkāroti pauž dziļas bažas par stāvokli Centrālāfrikas Republikā; aicina starptautisko sabiedrību steidzami atbalstīt ANO aicinājumu sniegt humāno palīdzību, jo tam akūti nepietiek līdzekļu, un aicina uzlabot drošību, lai nodrošinātu, ka iedzīvotājiem humānā palīdzība ir pieejama; cer, ka ES KDAP misijas ātra izvietošana palīdzēs uzlabot situāciju uz vietas; atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes Rezolūciju 2136(2014), ANO Cilvēktiesību padomes rezolūciju, tās 2014. gada 20. janvāra īpašo sesiju par stāvokli Centrālāfrikas Republikā un to, ka ir iecelts neatkarīgs eksperts par stāvokli cilvēktiesību jomā valstī; mudina jauno pagaidu prezidenti Sambu-Panzu darīt visu iespējamo, lai izbeigtu vardarbību un mazinātu reliģisko spriedzi valstī;

Kongo Demokrātiskā Republika

28.  norāda uz ANO aicinājumu arī turpmāk sniegt atbalstu konflikta plosītajai Kongo Demokrātiskās Republikas (KDR) austrumu daļai, lai nodrošinātu, ka tā nekļūst par aizmirstu krīzi; pauž nopietnas bažas par nesen veikto masveida iedzīvotāju pārvietošanu Katangas reģionā; stingri nosoda valsts austrumos notikušos nemiernieku spēku uzbrukumus civiliedzīvotājiem, tostarp sievietēm un bērniem; stingri nosoda sistemātisku izvarošanu izmantošanu kā vienu no karadarbības ieročiem; pauž dziļas bažas, ka vēl arvien turpinās bērnu izmantošana par karavīriem, un pieprasa viņu atbruņošanu, rehabilitāciju un reintegrāciju; uzskata, ka ANO Kongo Demokrātiskās Republikas un reģiona miera, drošības un sadarbības programma joprojām ir galvenais pamats tam, lai panāktu noturīgu mieru; atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes 2014. gada 30. janvāra Rezolūciju 2136, ar kuru tiek atjaunots KDR noteiktais ieroču embargo;

Eritreja

29.  mudina ES un UNHRC arī turpmāk pievērst uzmanību un vērību stāvoklim cilvēktiesību jomā Eritrejā, jo smago cilvēktiesību pārkāpumu dēļ ir daudz bēgļu un migrantu; atzinīgi vērtē UNHRC rezolūciju par stāvokli cilvēktiesību jomā Eritrejā, kas tika vienbalsīgi pieņemta 2013. gada jūnijā; pauž gandarījumu par pirmo ziņojumu, ko sagatavojis īpašais referents par stāvokli cilvēktiesību jomā valstī; aicina UNHRC 26. sesijā atjaunot minētā īpašā referenta mandātu;

Mali

30.  atzinīgi vērtē to, ka ir iecelts neatkarīgs eksperts par stāvokli cilvēktiesību jomā Mali, ka tiek nepārtraukti uzraudzīts stāvoklis cilvēktiesību jomā pēc konflikta un ka citas Āfrikas valstis ir uzņēmušas izteiktu vadošo lomu, lai uzlabotu stāvokli cilvēktiesību jomā valstī; aicina atjaunot neatkarīgā eksperta mandātu;

Dienvidsudāna

31.  pauž dziļas bažas par situāciju Dienvidsudānā, tostarp par politisko cīņu par valsts vadību, kas ir izraisījis arvien plašākas etniskas sadursmes un vairāk nekā 650 000 cilvēku pārvietošanu; aicina ES dalībvalstis ierosināt izskatīt šo jautājumu UNHRC, lai stāvoklis Dienvidsudānā arī turpmāk būtu aktuāls starptautiskajā darba kārtībā; atzinīgi vērtē to, ka 2014. gada 23. janvārī tika parakstīta vienošanās par karadarbības izbeigšanu, bet uzsver, ka tas ir tikai pirmais solis ceļā uz mieru un samierināšanu; nosoda plaši izplatītos cilvēktiesību pārkāpumus un uzsver, ka vainīgie jāsauc pie atbildības; atzinīgi vērtē Āfrikas Savienības iesaistīšanos izmeklēšanas komitejas izveidē, kas būs pamats tiesiskumam, atbildībai un turpmākai samierināšanai;

Šrilanka

32.   nosoda notiekošos uzbrukumus reliģiskajām minoritātēm, kā arī cilvēktiesību aizstāvju, juristu un žurnālistu vajāšanu un iebiedēšanu; atzīst, ka ir gūti panākumi rekonstrukcijā un Gūtās pieredzes un samierināšanas komisijas atsevišķu ieteikumu īstenošanā, taču pauž nožēlu par to, ka Šrilankas valdība joprojām neveic neatkarīgu un ticamu izmeklēšanu par iepriekš veiktajiem starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumiem; pauž stingru atbalstu ANO augstās cilvēktiesību komisāres ieteikumam izveidot neatkarīgu starptautisku izmeklēšanas mehānismu, kas palīdzētu konstatēt patiesību, ja valsts izmeklēšanas mehānismiem tas neizdodas;

Birma/Mjanma

33.  atzinīgi vērtē UNHRC pieņemto rezolūciju par Birmu/Mjanmu un īpašā referenta joprojām notiekošajam darbam; aicina UNHRC nepārtraukt un negrozīt īpašā referenta mandātu, kamēr valstī nav izveidots Augstā cilvēktiesību komisāra birojs (OHCHR) ar pilnu mandātu, un aicina Birmu/Mjanmu nodrošināt, ka Cietumsodu pārskatīšanas komiteja turpina strādāt pie tā, lai tiktu atrisinātas visas iesāktās lietas un tiktu atcelts pretrunīgi vērtētais likums, kas skar vārda un biedrošanās brīvību (konkrētāk, 2011. gada Miermīlīgas pulcēšanās un gājienu likums); nosoda notiekošo vardarbību un pārkāpumus, kas izdarīti pret rohingu mazākumtautību Rakainas pavalstī, un uzbrukumiem musulmaņiem un citām reliģiskajām minoritātēm, kā arī aicina veikt pilnu, pārredzamu un neatkarīgu izmeklēšanu par šādiem pārkāpumiem;

Korejas Tautas Demokrātiskā Republika

34.  atzinīgi vērtē to, ka ir plānots paplašināt mandātu ANO īpašajam referentam par stāvokli cilvēktiesību jomā Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā (KTDR), kā arī 2013. gada martā ar konsensu pieņemto rezolūciju un to, ka minētās valsts Cilvēktiesību izmeklēšanas komisija ir iesniegusi ziņojumu; atkārto aicinājumu KTDR valdībai pilnībā sadarboties ar īpašo referentu un atvieglot viņa vizīti valstī; mudina UNHRC ņemt vērā Starptautiskās izmeklēšanas komisijas ieteikumus, īpašu uzmanību pievēršot vajadzībai nosodīt KTDR teritorijā izdarītos starptautiskos noziegumus, palielināt ANO spēju dokumentēt cilvēktiesību pārkāpumus valstī un izveidot atbilstošus starptautiskus mehānismus, lai nodrošinātu saukšanu pie atbildības par KTDR teritorijā izdarītajiem starptautiskajiem noziegumiem;

Kambodža, Kotdivuāra, Haiti, Somālija un Sudāna

35.  atzinīgi vērtē to, ka ir pagarināts mandāts neatkarīgajiem ekspertiem par Kambodžu, Kotdivuāru, Haiti, Somāliju un Sudānu; mudina šo valstu iestādes pilnībā sadarboties ar šīm pilnvarotajām personām;

Tematiski jautājumi

Bērnu tiesības

36.  atzinīgi vērtē UNHRC darbu bērnu tiesību jomā, piemēram 2013. gada septembra rezolūciju par tādu bērnu novēršamiem nāves un saslimšanas gadījumiem, kas ir jaunāki par pieciem gadiem, kā vienu no cilvēktiesību problēmām, un Bērnu tiesību komitejas darbu; aicina valstis ratificēt ANO Bērna tiesību konvencijas 3. fakultatīvo protokolu, pateicoties kuram bērni minētajai komitejai varēs iesniegt savas sūdzības; uzteic gaidāmo UNHRC rezolūciju par bērnu tiesībām, kas ir izcils ES un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu grupas (GRULAC) Apvienoto Nāciju Organizācijā sadarbības piemērs; pauž dziļas bažas par bērnu spīdzināšanas un aizturēšanas gadījumiem, par kuriem ir ziņojušas tādas organizācijas kā ANO Bērnu fonds (UNICEF) un Amnesty International; aicina ANO turpmāk izmeklēt šādus gadījumus un formulēt rīcības ieteikumus;

Sievietes un meitenes

37.  prasa, lai ES aktīvi piedalītos Komisijas par sieviešu statusu 58. sēdē, lai nemazinātu ANO Pekinas Rīcības platformas uzstādījumu efektivitāti, piemēram, iespējas iegūt izglītību un izmantot veselības pakalpojumus kā pamata cilvēktiesības, tostarp seksuālās un reproduktīvās tiesības; stingri nosoda to, ka seksuāla vardarbība pret sievietēm tiek izmantota kā karadarbības taktika, tostarp stingri nosoda tādus noziegumus kā masveida izvarošana, seksuālā verdzība, piespiedu prostitūcija, dažāda veida dzimumnosacīta vajāšana, tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošana, cilvēku tirdzniecība, agras laulības pret savu gribu, ģimenes goda aizstāvības slepkavības un visus citus līdzvērtīgi smagus seksuālās vardarbības veidus; vēlreiz aicina ES un visas dalībvalstis parakstīt un ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu;

Spīdzināšana

38.  atgādina par to, ka ir svarīgi apkarot spīdzināšanu un citas ļaunprātīgas attieksmes formas, un par prioritāti, kādu ES piešķir šim jautājumam, jo īpaši attiecībā uz bērniem; aicina UNHRC izmantot ikgadējo rezolūciju par spīdzināšanu, lai atjaunotu īpašā referenta pilnvaras vēl uz trim gadiem, un nodrošināt efektīvu agrāk pieņemto rezolūciju par spīdzināšanu vērā ņemšanas uzraudzību; mudina EĀDD, Komisiju un ES dalībvalstis praksē pierādīt savu kopējo apņemšanos izskaust spīdzināšanu un atbalstīt upurus, jo īpaši arī turpmāk sniedzot vai vajadzības gadījumā sākot sniegt ieguldījumu ANO Brīvprātīgajā fondā spīdzināšanas upuriem un īpašā fondā, kas izveidots ar Konvenciju pret spīdzināšanu pievienotajā fakultatīvajā protokolā;

Nāvessods

39.  atkārtoti pauž nāvessoda izmantošanas stingru nosodījumu un stingri atbalsta moratoriju kā soli nāvessoda atcelšanas virzienā; aicina ES, tās dalībvalstis un UNHRC arī turpmāk censties panākt nāvessoda atcelšanu visā pasaulē; cieši piekodina valstīm, kas joprojām soda ar nāvi, publiskot saprotamus un precīzus datus par spriedumu un izpildīto nāvessodu skaitu;

Reliģijas vai ticības brīvība

40.  nosoda joprojām visā pasaulē notiekošos tiesību uz reliģisko vai ticību brīvību pārkāpumus; uzsver, ka ES šo jautājumu uzskata ļoti nozīmīgu; aicina dalībvalstis turpināt darbu pie šā jautājuma; atzinīgi vērtē ANO īpašā referenta reliģiskās vai ticības brīvības jautājumos pilnvaru pārjaunojumu; vēlreiz atgādina, ka domas, apziņas un reliģijas brīvība, tostarp brīvību mainīt reliģiju vai ticību vai no tās atteikties, ir pamata cilvēktiesības; tādēļ stingri uzsver nepieciešamību efektīvi apkarot reliģisko minoritāšu jebkāda veida diskrimināciju visā pasaulē;

LGBTI tiesības

41.  pauž bažas par diskriminējošo likumu un paņēmienu, un vardarbības aktu neseno pieaugumu pret indivīdiem, pamatojoties uz to seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti; mudina īstenot ciešu situācijas Nigērijā un Ugandā novērošanu, kur jauni likumi nopietni apdraud seksuālo minoritāšu brīvību; nosoda diskriminējošo likumu pieņemšanu Krievijā un vārda brīvības apspiešanu šajā valstī; atkārtoti pauž atbalstu augstās cilvēktiesību komisāres joprojām veiktajam darbam, apkarojot šos diskriminējošos likumus un paņēmienus, un ANO darbam pie šiem jautājumiem vispār; iesaka ES dalībvalstīm, Padomei un EĀDD ņemt aktīvu dalību, apkarojot mēģinājumus ierobežot šīs tiesības;

Diskriminācija kastas dēļ

42.  nosoda diskrimināciju kastas dēļ; pauž dziļas bažas par joprojām plaši izplatītiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kas tiek izdarīti kastas dēļ, un vardarbības aktiem, tostarp seksuālās vardarbības aktiem pret sievietēm, kas ir attiecīgo kopienu locekles; atzinīgi vērtē OHCHR darbu un ar ANO īpašajiem mandātiem pilnvaroto personu darbu, apkarojot šāda veida diskrimināciju; mudina ES dalībvalstis sekmēt ANO diskriminācijas darbā efektīvas izskaušanas principu un pamatnostādņu projektu atbalstīšanu un aicina UNHRC pieņemt šo regulējumu;

Tiesības uz miermīlīgu pulcēšanos

43.  aicina ES atbalstīt uzraudzību, ko īsteno attiecībā uz OHCHR izstrādātu ziņojumu par efektīviem pasākumiem un paraugpraksi, ar ko nodrošina cilvēktiesību sekmēšanu un aizsardzību saistībā ar miermīlīgiem protestiem, jo īpaši atbalstot centienus izstrādāt starptautisku tiesisko regulējumu, kas attiektos uz miermīlīgas pulcēšanās tiesībām;

Mājoklis

44.  atkārtoti pauž atzinību par nozīmi, kādu UNHRC piešķir tiesībām uz mājokli; atkārtoti aicina Savienību un tās dalībvalstis sekmēt iespējas iegūt atbilstošu mājokli kā pamattiesības;

Ūdens un sanitārie apstākļi

45.  atzinīgi vērtē UNHRC 2013. gada septembrī pieņemto rezolūciju par tiesībām uz drošu dzeramo ūdeni un sanitārajiem apstākļiem un ANO īpašā referenta šajā jautājumā darbu, konkrētāk, izstrādājot rokasgrāmatu par to, kā īstenot tiesības uz drošu dzeramo ūdeni un sanitārajiem apstākļiem; aicina EĀDD, ES dalībvalstis un UNHRC arī turpmāk pievērst uzmanību šim bieži vien ignorētajām, taču vitāli svarīgajām cilvēktiesībām uz ūdeni un sanitārajiem apstākļiem;

Uzņēmējdarbība un cilvēktiesības

46.  stingri atbalsta ANO pamatprincipu īstenošanu uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā; aicina ES un tās dalībvalstis aktīvi līdzdarboties ANO darba grupas par cilvēktiesībām un transnacionāliem uzņēmumiem un citiem komerciāliem uzņēmumiem 7. sesijā un atbalstīt centienus to politikas nostādnes pielāgot ESAO pamatnostādnēm daudznacionālo uzņēmumu jomā un ANO pamatprincipiem uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā; atkārtoti prasa Eiropas Komisijai ziņot līdz 2014. gada beigām par to, kā ES dalībvalstis īsteno ANO pamatprincipus uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā; konstatē nesen radušos iniciatīvu prasīt juridiski saistoša instrumenta pieņemšanu ANO sistēmā attiecībā uz uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām;

Korupcija un cilvēktiesības

47.  aicina ES un tās dalībvalstis atbalstīt ANO īpašā referenta finanšu noziegumu, korupcijas un cilvēktiesību jautājumos amata izveidi;

Sports

48.  atzinīgi vērtē 2013. gada septembrī pieņemto rezolūciju par cilvēktiesību veicināšanu ar sporta un olimpisko ideālu starpniecību; pauž bažas par situāciju ar darba ņēmējiem imigrantiem Katarā, jo īpaši, gatavojoties 2022. gada pasaules futbola čempionātam; pieņem zināšanai Kataras iniciatīvu par šo problēmu atrisināšanu; aicina Kataras varas iestādes mainīt savas darba tiesības, lai atceltu sponsorēšanas likumu (kafala sistēmu), kas ir spēkā visā reģionā, un ratificēt attiecīgās starptautiskās konvencijas; mudina ES nodrošināt, lai ES uzņēmumi, kas strādā Kataras celtniecības nozarē, nesekmētu darba ņēmēju imigrantu cilvēktiesību pārkāpumus; uzsver, ka ir svarīgi rūpīgi pārbaudīt visus svarīgākos sporta notikumus un to ietekmi uz cilvēktiesībām, piemēram, 2014. gada februāra Soču ziemas olimpiskās spēles Krievijā un joprojām notiekošo pulcēšanās brīvības un seksuālo minoritāšu tiesību apspiešanu, un gaidāmo pasaules futbola čempionātu Brazīlijā, kur tiek ziņots par izlikšanu no mājām un iedzīvotāju pārvietošanu visā valstī;

Bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošana

49.  pauž bažas par cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem, nelikumīgi nogalinot konkrētas personas ar bruņotu bezpilota lidaparātu palīdzību, kā rezultātā ir nogalināts, nopietni ievainots vai traumēts nezināms skaits civiliedzīvotāju, kas neatrodas deklarētajās konflikta zonās; atbalsta saskaņā ar attiecīgo ANO īpašo mandātu turētāju īstenotos pūliņus sekmēt to, lai dalībvalstis bruņotos bezpilota lidaparātus izmantotu pārskatāmi un kontrolējami, ievērojot noteikto starptautisko tiesisko regulējumu; aicina ES, tās dalībvalstis un UNHRC arī turpmāk atbalstīt nelikumīgas konkrētu personu nogalināšanas izmeklēšanu un pārbaudīt ANO īpašo referentu ārpustiesas, tūlītējas vai patvaļīgas nāvessoda izpildes vai patvaļīgas nāvessoda un terorisma apkarošanas, un cilvēktiesību jautājumos formulēto ieteikumu izpildi;

Starptautiskā Krimināltiesa

50.   atkārtoti pauž nedalītu atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai un joprojām ir pret jebkādiem mēģinājumiem graut tās leģitimitāti; pieprasa, lai tiktu aktīvi izstrādāta ES nostāju par agresijas noziegumu un Kampalas grozījumiem;

Vispārējais periodiskais pārskats

51.  atkārtoti apliecina, cik svarīgs ir vispārējā periodiskā pārskata (VPP) visaptverošais raksturs, lai rastu pilnīgu izpratni par situāciju cilvēktiesību jomā visās ANO dalībvalstīs, un atkārtoti uzsver, cik joprojām svarīgs ir šis otrais pārskata cikls, kurā galvenā vērība ir pievērsta pirmajā ciklā akceptēto ieteikumu īstenošanai; tomēr atkārtoti aicina, lai ieteikumi, ko valstis nepieņēma pirmajā ciklā, tiktu vēlreiz pārskatīti, VPP procesam turpinoties;

52.  aicina tās ES dalībvalstis, kas piedalās VPP interaktīvajos dialogos, izteikt ieteikumus, kas ir konkrēti un izmērāmi, lai tādējādi uzlabotu akceptēto ieteikumu īstenošanas pārbaudes kvalitāti un īstenošanu; uzsver, ka ir svarīgi, lai Komisija un ES dalībvalstis sniedz tehnisko palīdzību, lai palīdzētu pārskatā analizētajām valstīm īstenot saistībā ar termiņa vidusposma atjauninājumā izteiktos ieteikumus nolūkā sekmēt īstenošanas uzlabošanu;

53.  uzsver vajadzību regulāri iekļaut VPP ieteikumus ES cilvēktiesību dialogos un konsultācijās, un ES cilvēktiesību valsts stratēģijās; atkārtoti iesaka, lai Parlaments pievērstu uzmanību šiem ieteikumiem tā delegāciju vizītēs trešajās valstīs;

54.  atzinīgi vērtē visus pasākumus, pateicoties kuriem plašs ieinteresēto personu loks, tostarp pilsoniskās sabiedrība, pilnībā piedalās VPP procesos; uzsver nepieciešamību EĀDD un dalībvalstīm UNHRC pievērst uzmanību satraucošajam jautājumam par NVO darbības apjoma samazināšanos daudzās pasaules valstīs;

Īpašo mandātu turētāji

55.  atkārtoti pauž savu stingru atbalstu īpašo mandātu turētājiem; uzsver šo mandātu neatkarības dziļo nozīmību un mudina visas ANO dalībvalstis pilnībā sadarboties ar īpašo mandātu turētājiem, tostarp uzņemt pie sevis attiecīgo valsti apmeklējošās pilnvarotās personas, reaģējot uz viņu steidzamām prasībām rīkoties un saistībā ar aizdomām par pārkāpumiem un nodrošinot pienācīgu to ieteikumu izpildes pārbaudi, kurus ir izteikušas pilnvarotās personas; atbalsta 72 ar īpašo mandātu pilnvaroto ekspertu 2013. gada 10. decembrī izdarīto paziņojumu un ir nobažījies, ka valstu nesadarbošanās ar īpašo mandātu turētājiem traucē šiem ekspertiem īstenot viņu pilnvaras;

56.  stingri nosoda visu veidu represijas pret cilvēktiesību aizstāvjiem un aktīvistiem, kas sadarbojas ar VPP procesa un īpašo mandātu turētājiem, jo īpaši Ķīnas gadījumā; aicina UNHRC izmeklēt ziņas, kas liek domāt, ka Ķīnas aktīvists Cao Shunli, kurš iestājās par pilsoniskās sabiedrības dalību VPP, kopš 2013. gada 14. septembra ir aizturēts; mudina UNHRC priekšsēdētāju aktīvi interesēties par šo notikumu un citiem līdzīgiem gadījumiem un mudina visas valstis atbilstoši aizsargāt pret šādiem iebiedēšanas aktiem; uzsver, ka šāda rīcība apdraud visu ANO cilvēktiesību sistēmu;

ES iesaistīšanās

57.  atkārtoti apliecina, ka ES aktīva dalība visos ANO cilvēktiesību mehānismos, tostarp UNHRC, ir svarīga; mudina ES dalībvalstis to darīt, atbalstot rezolūcijas, tās ierosinot un aktīvi piedaloties diskusijās un interaktīvajos dialogos, un sniedzot paziņojumus; stingri atbalsta to, ka ES aizvien vairāk īsteno pārrobežu iniciatīvas;

58.  vēlreiz apliecina, ka ir svarīgi integrēt UNHRC kontekstā Ženēvā veikto darbu attiecīgajās ES iekšējās un ārējās darbībās, tostarp Parlamenta darbībās, piemēram, komiteju un starpparlamentārajās delegācijās, un ANO īpašā referenta ieguldījumā komiteju sanāksmēs;

59.  mudina Eiropas Savienības īpašo pārstāvi arī turpmāk uzlabot ES cilvēktiesību politikas efektivitāti, saskaņotību un atpazīstamību saistībā ar UNHRC un arī turpmāk attīstot ciešu sadarbību ar OHCHR un īpašo mandātu turētājiem, un pauž nožēlu par to, ka priekšsēdētāja vietniece / augstā pārstāve nepiedalījās UNHRC augsta līmeņa pasākumos;

60.  uzsver vēlreiz to, ka ir svarīgi efektīvi koordinēt EĀDD, Komisijas un ES dalībvalstu darbību cilvēktiesību jomā un panākt šo struktūru sadarbību šajā jomā; šajā sakarībā mudina EĀDD palielināt ES darbību saskaņotību, jo īpaši izmantojot ES delegācijas Ženēvā un Ņujorkā un veicot savlaicīgas un plašas konsultācijas, un sniegt „vienas balss” vēstījumu;

61.  uzsver, ka ir svarīgi, lai ES dalībvalstis atbalsta UNHRC, kopīgi strādājot pie tā, lai nodrošinātu cilvēktiesību nedalāmu un vispārēju piemērošanu, un jo īpaši, ratificējot visus starptautiskos cilvēktiesību instrumentus, kurus minētā struktūra ir izveidojusi; atkārtoti pauž nožēlu, ka neviena ES dalībvalsts vēl nav ratificējusi Starptautisko konvenciju par visu migrējošu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību; atkārtoti apgalvo, ka vairākas dalībvalstis vēl arvien nav pieņēmušas un/vai ratificējušas Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu vai Konvencijas pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu fakultatīvo protokolu vai Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām fakultatīvo protokolu; atkārtoti prasa, lai visas dalībvalstis ratificētu šīs konvencijas un protokolus; uzsver to, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis savlaicīgi iesniegtu savus periodiskos ziņojumus ANO uzraudzības struktūrām; aicina ES aktīvi izstrādāt ES nostāju par agresijas noziegumu un Kampalas grozījumiem;

62.  atkārtoti apliecina, ka ir svarīgi, lai ES arī turpmāk atbalstītu OHCHR neatkarību, lai nodrošinātu to, ka tas arī turpmāk var īstenot savu uzdevumu efektīvā un objektīvā veidā; uzsver to, ka no OHCHR objektivitātes un darbības viedokļa ir būtiski nodrošināt pietiekami lielu finansējumu, jo īpaši ņemot vērā pašreizējo vajadzību atvērt jaunus OHCHR reģionālos birojus, ko nosaka jaunās situācijas; uzsver to, ka ir svarīgi nodrošināt finansējuma pietiekamību, lai varētu apmaksāt līgumos noteikto iestāžu pieaugošo darba slodzi; aicina ES uzņemties vadošo lomu, lai nodrošinātu līgumu struktūru sistēmas efektīvu darbību, tostarp attiecībā uz atbilstošu finansējumu;

63.  vēlreiz apstiprina to, ka cilvēktiesību aizstāvju aizsardzība ir viena no ES cilvēktiesību politikas prioritātēm; tādēļ augstu novērtē praktisko un finansiālo atbalstu, kas cilvēktiesību aizstāvju steidzamai aizsardzībai un atbalstam piešķirts no Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta (EIDHR);

o
o   o

64.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Drošības padomei, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās asamblejas 68. sesijas priekšsēdētājam, ANO Cilvēktiesību padomes priekšsēdētājam, ANO augstajai cilvēktiesību komisārei un Ārlietu komitejas izveidotajai ES un ANO darba grupai.

(1) OV C 332 E, 15.11.2013., 114. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0055.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0575.


Krievija — Bolotnaja laukuma notikumos iesaistīto demonstrantu notiesāšana
PDF 211kWORD 56k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 13. marta rezolūcija par Krieviju — Bolotnaja laukuma notikumos iesaistīto demonstrantu notiesāšana (2014/2628(RSP))
P7_TA(2014)0253RC-B7-0245/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējos rezolūcijas par Krieviju, jo īpaši 2013. gada 13. jūnija rezolūciju par tiesiskumu Krievijā(1),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) preses sekretāra 2014. gada 24. februāra paziņojumu par Bolotnaja laukuma notikumos iesaistīto demonstrantu notiesāšanu,

–  ņemot vērā Krievijas konstitūciju, jo īpaši tās 118. pantu, kurā teikts, ka tiesu Krievijas Federācijā spriež tikai tiesas, un 120. pantu, kurā teikts, ka tiesneši ir neatkarīgi un pakļaujas tikai Krievijas Konstitūcijai un federālajiem tiesību aktiem,

–  ņemot vērā ES un Krievijas 2013. gada 28. novembra apspriedes par cilvēktiesību jautājumiem,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Komitejas spīdzināšanas, necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai sodu novēršanai 2013. gada 17. decembra ziņojumu par tās regulāro vizīti Krievijas Federācijā,

–  ņemot vērā Krievijas Federācijas Cilvēktiesību ombuda Vladimir Lukin 2014. gada 4. marta paziņojumu par publiskajām demonstrācijām Maskavā un tiesībaizsardzības iestāžu veiktajiem pasākumiem,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā Krievijas Federācija kā pilntiesīga Eiropas Padomes un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas dalībvalsts ir apņēmusies īstenot demokrātijas, tiesiskuma principus un ievērot cilvēktiesības; tā kā pēdējos mēnešos vairākos gadījumos ir nopietni pārkāpts tiesiskums un ir pieņemti ierobežojoši tiesību akti, un tas rada aizvien lielāku satraukumu par to, vai Krievija pilda starptautiskajos un valsts tiesību aktos noteiktās saistības;

B.  tā kā 2012. gada 6. maijā, proti, prezidenta Vladimir Putin inaugurācijas priekšvakarā vairāki desmiti no aptuveni desmitiem tūkstošu protestētāju atsevišķās sadursmēs ar policiju Bolotnaja laukumā guva vieglus ievainojumus;

C.  tā kā aptuveni 600 aktīvistu tika īslaicīgi aizturēti un pret 28 personām tika ierosinātas krimināllietas; tā kā varas iestādes uzsāka izmeklēšanu saistībā ar protestētāju darbībām, apsūdzot tos masu nemieros, kas saskaņā ar Krievijas tiesību aktiem nozīmē masu pasākumus ar vardarbību, grautiņiem, īpašuma iznīcināšanu, šaujamieroču izmantošanu vai bruņotu pretošanos varas iestādēm; tā kā varas iestādes apgalvo, ka vardarbība bija plānota un bija daļa sazvērestības nolūkā destabilizēt situāciju valstī un gāzt valdību;

D.  tā kā pēdējo gadu laikā vairāki tiesas procesi un prāvas liek apšaubīt Krievijas Federācijas tiesībsargājošo iestāžu neatkarību un objektivitāti;

E.  tā kā vairākas Krievijas un starptautiskās cilvēktiesību organizācijas ziņo, ka drošības spēku nesamērīgie pasākumi un agresīvās darbības, kā arī pārmērīga spēka lietošana ir izraisījusi vardarbības uzliesmojumus, kam sekojuši patvaļīgi protestētāju aresti; tā kā Krievijas Federācijas Cilvēktiesību ombuds savā novērtējumā apstiprina, ka apsūdzības masu nemieros ir nepamatotas;

F.  tā kā 2014. gada 24. februārī Krievijas tiesa pasludināja vainu apstiprinošu spriedumu astoņiem no šiem demonstrantiem, vienam no viņiem piespriežot nosacītu četru gadu cietumsodu, savukārt trim demonstrantiem smagi cietumsodi tika piespriesti jau 2013. gadā, bet aktīvistam Mikhail Kosenko tika piespriesta obligāta ārstēšanās psihiatriskajā slimnīcā;

G.  tā kā 2014. gada 21. un 24. februārī notikušo miermīlīgo demonstrāciju laikā, kas tika rīkotas, paužot atbalstu apsūdzētajiem Bolotnaja laukuma lietā, tika aizturēts liels skaits demonstrantu; tā kā vairāk nekā 200 cilvēku, kas 2014. gada 24. februārī bija sapulcējušies pie Zamoskvoretsky rajona tiesas ēkas, lai noklausītos sprieduma pasludināšanu, uz vairākām stundām tika aizturēti; tā kā opozīcijas līderiem Boris Nemtsov un Aleksei Navalny pēc tam tika piespriests 10 dienu cietumsods; tā kā Aleksei Navalny uz turpmākajiem diviem mēnešiem tika noteikts mājas arests un 2014. gada 5. martā viņam tika uzlikta elektroniskā aproce, lai pārraudzītu viņa darbības;

H.  tā kā Krievijas varas iestādes paplašina savas masu uzraudzības programmas; tā kā šīs programmas sakopojumā ar likumiem, kas vērsti pret LGBT (lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem un transpersonām) un kas ierobežo NVO brīvību, Krievijas varas iestādēm nodrošina ārkārtīgi iedarbīgu instrumentu opozīcijas uzraudzīšanai un apspiešanai;

I.  tā kā situācija cilvēktiesību jomā Krievijā pēdējo gadu laikā ir pasliktinājusies un Krievijas varas iestādes ir pieņēmušas vairākus likumus, kuru teksta redakcija ir neskaidra un kurus būtu iespējams izmantot, lai vēl vairāk ierobežotu opozīciju un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, kā arī mazinātu vārda un pulcēšanās brīvību; tā kā pie šīm represijām pieder arī policijas reidi, īpašuma konfiscēšana, administratīvi sodi un citi pasākumi, kuru mērķis ir kavēt un atturēt pilsoniskās sabiedrības organizācijas no aktivitātēm;

J.  tā kā opozīcijas partiju un kustībus līderi ir pakļauti Krievijas varas iestāžu rīkotai vajāšanai, un daži no viņiem, piem., kustības”Solidaritāte” līderis Ilya Yashin, Zaļo un sociāldemokrātu apvienības līdzpriekšsēdētājs Gleb Fetisov un vides aktīvists un ievērojams partijas Yabloko loceklis Yevgeny Vitishko dažādu iemeslu pēc tiek aizturēti;

K.  tā kā Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komiteja 2013. gada decembrī konstatēja vairākus tiesībaizsardzības iestāžu un policijas veiktus ieslodzīto spīdzināšanas un ļaunprātīgas izturēšanās gadījumus,

1.  pauž lielas bažas par tiesas prāvām, kas sāktas pret demonstrantiem Bolotnaja laukumā, jo tās no paša sākuma bija ļoti nepamatotas, nosakot politiski motivētus sodus;

2.  uzskata, ka apsūdzības, kas celtas pret demonstrantiem, un viņiem piemērotie spriedumi ir nesamērīgi, ņemot vērā to notikumu un noziegumu raksturu, kuros viņi tiek apsūdzēti; uzskata, ka tiesas prāvas rezultāts, ņemot vērā procesuālos trūkumus un ilgtermiņa pirmstiesas apcietinājumu, atkārtoti rada jautājumus par tiesiskuma stāvokli valstī;

3.  aicina Krievijas tiesas iestādes apelācijas procesā pārskatīt spriedumus un atbrīvot astoņus demonstrantus, kā arī Bolotnaja laukuma notikumu rezultātā ieslodzīto Mikhail Kosenko, kuram piesprieda obligātu psihiatrisko ārstēšanos;

4.  tāpat pauž nopietnas bažas par daudzu miermīlīgo protestētāju aizturēšanu pēc spriedumu paziņošanas saistībā ar notikumiem Bolotnaja laukumā un aicina atcelt visas apsūdzības pret protestētājiem; turklāt aicina Krievijas valdību ievērot visu pilsoņu tiesības izmantot savas pamatbrīvības un universālās cilvēktiesības;

5.  atgādina Krievijai, ka ir svarīgi, lai tā, būdama Eiropas Padomes un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas locekle, pilnībā ievērotu savas starptautiskās juridiskās saistības un cilvēka pamattiesību un tiesiskuma principus, kas noteikti Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR); norāda, ka nesenie notikumi liecina par atkāpšanos no reformu kursa, kas veicamas, lai uzlabotu demokrātijas standartus, kā arī tiesiskumu un tiesu varas neatkarību Krievijā;

6.  pauž bažas par tendencēm, kas vērojamas Krievijas Federācijā attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu un aizsardzību un vispārpieņemtu demokrātijas principu, noteikumu un procedūru ievērošanu, jo īpaši attiecībā uz „ārvalstu aģentu” likumu, pret lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem un transpersonām vērstiem tiesību aktiem, kriminālatbildības atjaunošanu par goda aizskaršanu, likumu par nodevību un tiesību aktiem par publiskiem protestiem; mudina Krieviju ievērot savas kā Eiropas Padomes locekles starptautiskās saistības;

7.  aicina Krievijas valdību veikt konkrētus pasākumus, lai novērstu pasliktināšanos cilvēktiesību ievērošanas jomā, jo īpaši pārtraucot iebiedēšanas kampaņu pret pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem un organizācijām; aicina Krievijas izpildvaru un likumdevējus pārskatītu un, visbeidzot, atcelt nesen pieņemtos likumdošanas aktus un pasākumus, kas ir pretrunā ar valstij kā Eiropas Padomes loceklei noteiktajām saistībām cilvēktiesību un pamatbrīvību jomā, kā arī ņemt vērā valsts Cilvēktiesību ombuda un Cilvēktiesību padomes ieteikumus Krievijas Federācijas prezidentam;

8.  mudina Krievijas tiesu un tiesībaizsardzības iestādes savus pienākumus veikt neatkarīgi un objektīvi;

9.  uzsver, ka pulcēšanās brīvība Krievijas Federācijā ir noteikta saskaņā ar Krievijas Konstitūcijas 31. pantu un saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, kuru Krievija ir parakstījusi, paredzot Krievijas varas iestādēm pienākumu to ievērot;

10.  aicina Krievijas Federāciju savas uzraudzības programmas pieskaņot Eiropas Cilvēktiesību konvencijai;

11.  pauž nožēlu par to pilsoņu nepārtrauktu apspiešanu, kuri kritizē režīmu, un par atlikušajiem neatkarīgajiem plašsaziņas līdzekļiem, tostarp televīzijas kanālu Dozhd (lietus) un radio Eho Moskvy;

12.  aicina Augsto pārstāvi un Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) nodrošināt, ka ES un Krievijas cilvēktiesību apspriedēs izskata visus gadījumus, kuros personas apsūdzētas politisku iemeslu dēļ, un ka Krievijas pārstāvjiem šajās apspriedēs tiek oficiāli pieprasīts atbildēt par katru atsevišķu gadījumu;

13.  mudina Padomes un Komisijas priekšsēdētājus, kā arī Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi turpināt cieši sekot līdzi šiem gadījumiem, šādus jautājumus aktualizēt dažādos sanāksmju formātos un sanāksmēs ar Krievijas pārstāvjiem un ziņot Parlamentam par viedokļu apmaiņu ar Krievijas iestādēm;

14.  mudina Padomi izstrādāt vienotu politiku attiecībā uz Krieviju, kurā apvienojušās 28 ES dalībvalstis un ES iestādes, paužot spēcīgu kopēju vēstījumu par cilvēktiesību nozīmi ES un Krievijas attiecībās un nepieciešamību izbeigt vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvības apspiešanu Krievijā; aicina šo kopīgo vēstījumu iekļaut ES Ārlietu padomes sanāksmes secinājumos;

15.  mudina Augsto pārstāvi un EĀDD nodrošināt, ka Savienība meklē katru iespēju, ko paredz Krievijas valsts normatīvie akti, lai turpinātu sadarboties ar Krievijas pilsoniskās sabiedrības organizācijām un tās atbalstītu , tostarp personas, kas strādā, lai veicinātu demokrātijas vērtības, cilvēktiesības un tiesiskumu;

16.  mudina Komisiju un EĀDD, ņemot vērā ES finanšu instrumentu pašreizējo plānošanas posmu, palielināt finansiālo palīdzību Krievijas pilsoniskajai sabiedrībai, izmantojot Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu un pilsoniskās sabiedrības organizāciju un vietējo iestāžu fondus, un ES un Krievijas pilsoniskās sabiedrības forumu iekļaut partnerības instrumentā, lai nodrošinātu stabilu un uzticamu ilgtermiņa atbalstu;

17.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Padomei, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai un Krievijas Federācijas prezidentam, valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0284.


Apspriežu sākšana par Ugandas un Nigērijas līdzdalības apturēšanu Kotonū nolīgumā, ņemot vērā nesen pieņemtos tiesību aktus par homoseksualitātes kriminalizāciju
PDF 303kWORD 62k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 13. marta rezolūcija par apspriežu sākšanu par Ugandas un Nigērijas līdzdalības apturēšanu Kotonū nolīgumā, ņemot vērā nesen pieņemtos tiesību aktus par homoseksualitātes kriminalizāciju (2014/2634(RSP))
P7_TA(2014)0254RC-B7-0251/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā starptautisko cilvēktiesību saistības un instrumentus, tostarp tos, kas ietverti ANO konvencijās par cilvēktiesībām un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, garantējot cilvēktiesības un pamatbrīvības un aizliedzot diskrimināciju,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu un Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2011. gada 17. jūnija rezolūciju 17/19 par cilvēktiesībām, seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti,

–  ņemot vērā Partnerattiecību nolīguma starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no otras puses, (Kotonū nolīgums) un tajā iekļauto cilvēktiesību un sabiedrības veselības klauzulu un paredzēto saistību, jo īpaši 8. panta 4. punkta, 9. panta, 31.a panta e) daļas un 96. panta otro pārskatīšanu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu, 3. panta 5. punktu, 21., 24., 29. un 31. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību 10. un 215. pantu, kas Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm uzliek par pienākumu attiecībās ar pārējo pasauli aizstāvēt un veicināt vispārējo cilvēktiesību ievērošanu un fizisko personu aizsardzību un būtisku cilvēktiesību pārkāpumu gadījumā pieņemt ierobežojošus pasākumus,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 24. jūnijā pieņemtās vadlīnijas, lai veicinātu un aizsargātu lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un starpdzimuma personu (LGBTI) tiesības,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton 2014. gada 15. janvāra paziņojumu, kurā viņa pauda savas bažas par to, ka Nigērijā ir parakstīts likums par viendzimuma laulību aizliegumu,

–  ņemot vērā Savienības augstās pārstāves 2013. gada 20. decembra paziņojumu par prethomoseksualitātes likuma pieņemšanu Ugandā;

–  ņemot vērā ASV prezidenta Obama 2014. gada 16. februāra paziņojumu par prethomoseksualitātes likuma pieņemšanu Ugandā un viņa lūgumu prezidentam Yoweri Museveni šo likumu neparakstīt,

–  ņemot vērā Savienības augstās pārstāves 2014. gada 18. februāra paziņojumu par prethomoseksualitātes tiesību aktiem Ugandā,

–  ņemot vērā Ban Ki-moon 2014. gada 25. februāra paziņojumu, kurā viņš mudina Ugandas iestādes pārskatīt vai atcelt pieņemto prethomoseksualitātes likumu,

–  ņemot vērā Savienības augstās pārstāves 2014. gada 4. martā Eiropas Savienības vārdā sniegto paziņojumu par Ugandas prethomoseksualitātes likumu,

–  ņemot vērā 2012. gada 5. jūlija rezolūciju par vardarbību pret lesbietēm un lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un starpdzimuma personu (LGBTI) tiesībām Āfrikā(1), 2013. gada 13. jūnija nostāju attiecībā uz projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Nolīgumu, ar kuru otro reizi groza Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas parakstīts Kotonū 2000. gada 23. jūnijā un pirmo reizi grozīts Luksemburgā 2005. gada 25. jūnijā(2), un 2013. gada 11. decembra rezolūciju par 2012. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(3),

–  ņemot vērā 2009. gada 17  decembra rezolūciju par Ugandu: pret homoseksualitāti vērsts likumprojekts(4) , 2010. gada 16. decembra rezolūciju par Ugandu — Bahati likums un homoseksuāļu, biseksuāļu un transpersonu diskriminācija(5) un 2011. gada 17.februāra rezolūciju par Ugandu — David Kato slepkavība(6),,

–  ņemot vērā 2012. gada 15. marta(7) un 2013. gada 4. jūlija(8) rezolūcijas par stāvokli Nigērijā,

–  ņemot vērā 2014. gada 16. janvāra rezolūciju par nesen veiktajiem pasākumiem, lai pakļautu kriminālsodam lesbietes, gejus, biseksuāļus, transpersonas un interseksuāļus(9);

–  ņemot vērā 2011. gada 28. septembra rezolūciju par cilvēktiesību, seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes jautājumu Apvienoto Nāciju Organizācijā(10),

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās; tā kā visām valstīm ir pienākums novērst vardarbību, naida kurināšanu un stigmatizāciju, pamatojoties uz individuālām iezīmēm, tostarp seksuālo orientāciju, dzimumidentitāti un dzimuma izpausmi;

B.  tā kā Eiropas Savienības kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) mērķis ir attīstīt un nostiprināt demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu;

C.  tā kā 76 valstīs joprojām turpina uzskatīt, ka homoseksualitāte ir noziegums, un piecās valstīs par šādu noziegumu ir paredzēts nāvessods;

D.  tā kā par viena dzimuma personu labprātīgiem aktiem Ugandā saskaņā ar šīs valsts kriminālkodeksa 145. iedaļu jau pienācās 14 gadus ilgs cietumsods un septiņus gadus ilgs cietumsods Nigērijā saskaņā ar šīs valsts kriminālkodeksa 214. iedaļu (vai nāves sods 12 pavalstīs saskaņā ar Šariāta likumu);

E.  tā kā 2013. gada 20. decembrī Ugandas Parlaments pieņēma prethomoseksualitātes likumu, kurā par atbalstu LGBTI personu tiesībām paredzēts līdz septiņiem gadiem ilgs cietumsods, personām, kuras izīrē māju, telpu vai telpas vai jebkāda veida vietu, kur nodoties homoseksuālām darbībām — septiņus gadus ilgs cietumsods, bet atkārtotu pārkāpumu vai HIV pozitīvu likumpārkāpēju gadījumā — mūža ieslodzījums; tā kā Ugandas Republikas prezidents Yoweri Museveni Kaguta 2014. gada 24. februārī ar savu parakstu apstiprināja šā tiesību akta stāšanos spēkā;

F.  tā kā Ugandas iestādes ir pieņēmušas pret pornogrāfiju vērstu tiesību aktu un sabiedriskās kārtības pārvaldības tiesību aktu, ar kuriem vēl vairāk vēršas pret cilvēktiesībām un šīs tiesības aizstāvošajām NVO; tā kā tas liecina, ka arvien vairāk tiek ierobežota un pasliktināta pilsoniskās sabiedrības politiskā telpa;

G.  tā kā Nigērijas Senāts 2013. gada 17. decembrī pieņēma viendzimuma laulības aizliedzošu likumu, kurā ir paredzēts sodīt viendzimuma attiecībās esošas personas, piespriežot līdz pat 14 gadus ilgu cietumsodu, vai sodīt viendzimuma laulību lieciniekus vai LGBTI bāru saimniekus vai dalībniekus, organizācijas vai biedrības, piespriežot līdz pat 10 gadus ilgu cietumsodu; tā kā šis likums stājās spēkā, kad to 2014. gada janvārī parakstīja prezidents Goodluck Jonathan;

H.  tā kā šajās valstīs daudzi plašsaziņas līdzekļi, sabiedrības locekļi un politiskie un reliģiskie līderi aizvien vairāk cenšas iebiedēt LGBTI personas, ierobežot viņu tiesības un NVO un cilvēktiesību grupu tiesības un attaisno pret viņiem vērstu vardarbību; tā kā drīz pēc tam, kad likumu bija parakstījis prezidents Y. Museveni, Ugandas tabloīds publicēja sarakstu ar 200 Ugandas geju un lesbiešu vārdiem un fotogrāfijām, kam bija nopietnas negatīvas sekas attiecībā uz viņu drošības situāciju; tā kā plašsaziņas līdzekļi ziņoja par to, ka Nigērijā pieaug arestu skaits un vardarbība pret LGBTI personām;

I.  tā kā daudzi valstu un valdību vadītāji, ANO līderi, valdību un parlamentu pārstāvji, ES (ieskaitot Padomi, Parlamentu, Komisiju un PV/AP) un daudzas pasaules mēroga personības ir stingri nosodījušas tiesību aktus, kuros LGBTI personām ir paredzēts kriminālsods,

J.  tā kā ES sadarbībai būtu jāatbalsta ĀKK valstu centieni izstrādāt atbalstošas tiesiskas un politiskas sistēmas atcelt tādus represīvus tiesību aktus, politikas, prakses, stigmatizāciju un diskrimināciju, kas grauj cilvēktiesības, palielina neaizsargātību pret HIV/AIDS un kavē piekļuvi efektīvai HIV/AIDS profilaksei, ārstēšanai, slimnieku aprūpei un atbalstam, tostarp zālēm, medicīnas precēm un pakalpojumiem cilvēkiem, kuriem ir HIV/AIDS, kā arī paaugstināta riska grupas iedzīvotājiem;

K.  tā kā UNAIDS un Pasaules fonds AIDS, tuberkulozes un malārijas apkarošanai pauž bažas, ka Nigērijā un Ugandā LGBT personām un 3,4 miljoniem ar HIV inficētu pilsoņu tiks liegti vitāli svarīgi veselības aprūpes pakalpojumi, un pieprasa, lai „steidzami tiktu pārskatīta likumu atbilstība konstitūcijai, ņemot vērā nopietnas sabiedrības veselības un cilvēktiesību prasības”;

L.  tā kā kriminālsodu noteikšana par viena dzimuma pieaugušu personu labprātīga darbību padarīs vēl grūtāku gan Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu, it īpaši attiecībā uz dzimumu vienlīdzību un slimību apkarošanu, gan panākumu gūšanu attiecībā uz attīstības pēc 2015. gada sistēmu;

M.  tā kā daudzas dalībvalstis, starp tām Nīderlande, Dānija un Zviedrija, un citas valstis, piemēram, ASV un Norvēģija, ir nolēmušas vai nu apturēt palīdzību, kas adresēta Ugandas valdībai, vai arī pāradresēt palīdzību no valdības atbalsta uz atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai;

N.  tā kā Kotonū nolīguma 96. panta 1.a punktā ir paredzēts, ka var sākt apspriežu procedūru, lai izslēgtu parakstītājas puses, kas pārkāpj cilvēktiesību saistības, kas tām uzliktas saskaņā ar 8. panta 4. punktu un 9. pantu,

1.  pauž nosodījumu par tādu jaunu likumu pieņemšanu, kas rada smagu apdraudējumu vispārējām tiesībām uz dzīvību, vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvībai un tiesībām netikt spīdzinātam, tikt pasargātam no nežēlīgas, necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās; atgādina, ka seksuālā orientācija un dzimumidentitāte ir jautājumi, kas attiecas uz fiziskas personas tiesībām uz privātumu, ko aizsargā ar starptautiskām tiesībām un valstu konstitūcijām; uzsver to, ka LGBTI personu vienlīdzība ir neatņemama pamata cilvēktiesību sastāvdaļa;

2.  atgādina par Āfrikas Cilvēktiesību un iedzīvotāju tiesību komisijas un ANO Cilvēktiesību komitejas paziņojumiem, ka valsts ar saviem tiesību aktiem nevar anulēt saistības, ko tai uzliek starptautiskie tiesību akti cilvēktiesību jomā;

3.  aicina Ugandas prezidentu atcelt prethomoseksualitātes likumu, kā arī Ugandas Kriminālkodeksa 145. pantu; aicina Nigērijas prezidentu atcelt likumu par viendzimuma laulību aizliegumu, kā arī atcelt Nigērijas kriminālkodeksa 214. un 217. pantu, jo tie pārkāpj starptautiskās saistības attiecībā uz cilvēktiesībām;

4.  atzīmē, ka ar šo likumu parakstīšanu Ugandas un Nigērijas valdība neizpildīja saistības, kas izriet no Kotonū nolīguma 9. panta 2. punktā minētās cilvēktiesību, demokrātijas principu un tiesiskuma ievērošanas;

5.  atgādina, ka uz šiem likumiem attiecas Kotonū nolīguma 96. panta 1.a punkta b) apakšpunkta joma kā īpaši steidzamiem jautājumiem, t. i., izņēmuma gadījumiem ar īpaši smagu un klaju cilvēktiesību un cieņas pārkāpšanu, kā minēts 9. panta 2. punktā, kādēļ ir nepieciešams nekavējoties reaģēt;

6.  tādēļ aicina Komisiju iesaistīties pastiprinātā un steidzamā politiskajā dialogā saskaņā ar 8. pantu vietējā un ministriju līmenī, pieprasot sākt diskusiju ne vēlāk kā ES un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmē;

7.  mudina Komisiju un dalībvalstis pārskatīt savu attīstības sadarbības stratēģiju ar Ugandu un Nigēriju un dot priekšroku palīdzības pāradresēšanai pilsoniskajai sabiedrībai un citām organizācijām salīdzinājumā ar palīdzības apturēšanu — pat pa nozarēm;

8.  ierosina, lai Āfrikas Savienība uzņemtos līdera lomu un izveidotu starptautisku komiteju, kas izskata šos likumus un jautājumus;

9.  aicina visus Āfrikas Savienības un Eiropas Savienības vadītājus pievērsties jautājumam par šiem likumiem diskusijās 4. Eiropas Savienības un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmē, kas risināsies 2014. gada 2. un 3. aprīlī;

10.  aicina, lai dalībvalstis, vai Savienības augstā pārstāve, atbalstot Komisijai, lemtu par mērķtiecīgām sankcijām, piemēram, ceļošanas un vīzu aizliegumiem galvenajām personām, kas atbildīgas par šo divu likumu sagatavošanu un pieņemšanu;

11.  atgādina par Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 7. novembra spriedumu lietā X, Y, Z/ Minister voor Immigratie en Asiel (lietas C-199-201/12), kurā uzsvērts, ka cilvēki ar specifisku seksuālo orientāciju, pret kuriem vērsti likumi, kas kriminalizē viņu izturēšanos vai identitāti, var būt noteikta sociālā grupa patvēruma piešķiršanas izpratnē;

12.  pauž nožēlu par to, ka pieaug sociālais, ekonomiskais un politiskais posts Āfrikas nācijām, ko apdraud reliģiskais fundamentālisms, kas kļūst arvien ietekmīgāks, izraisot smagas sekas attiecībā uz cieņu, attīstību un cilvēku brīvību;

13.  aicina Komisiju un Padomi jebkurā turpmākā nolīgumā, kas aizstāj Kotonū nolīgumu, iekļaut konkrētu norādi par nediskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ, kā to Parlaments ir prasījis vairākkārt;

14.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai, Padomei, Eiropas Ārējās darbības dienestam, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Ugandas, Nigērijas, Kongo Demokrātiskās Republikas un Indijas valdībām un parlamentiem, kā arī Ugandas un Nigērijas prezidentiem.

(1) OV C 349 E, 29.11.2013., 88. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0273.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0575.
(4) OV C 286 E, 22.10.2010., 25. lpp.
(5) OV C 169 E, 15.6.2012., 134. lpp.
(6) OV C 188 E, 28.6.2012., 62. lpp.
(7) OV C 251 E, 31.8.2013., 97. lpp.
(8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0335.
(9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0046.
(10) OV C 56 E, 26.2.2013., 100. lpp.


Drošība un cilvēku tirdzniecība Sinajā
PDF 216kWORD 66k
Eiropas Parlamenta 2014. gada 13. marta rezolūcija par drošību un cilvēku tirdzniecību Sinajā (2014/2630(RSP))
P7_TA(2014)0255RC-B7-0254/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 15. marta rezolūciju par cilvēku tirdzniecību Sinajā, jo īpaši Solomon W. lietu(1), 2010. gada 16. decembra rezolūciju par Eritrejas bēgļiem, kas kā ķīlnieki tiek turēti gūstā Sinajā(2) un 2014. gada 6. februāra rezolūciju par stāvokli Ēģiptē(3),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Ketrinas Eštones 2013. gada 11. septembra, 2013. gada 3. un 8. oktobra, 2013. gada 24. decembra, 2014. gada 24. janvāra paziņojumus par stāvokli Sinajā un 2014. gada 17. februāra paziņojumu par teroristu uzbrukumu Sinajā,

–  ņemot vērā Eiropola 2014. gada 3. marta publikāciju „Nelegālo migrantu no Āfrikas raga nolaupīšana ar Eiropas sponsoru atbalstu un turēšana Sinajā nolūkā saņemt izpirkuma maksu”,

–  ņemot vērā 1950. gada Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3. pantu,

–  ņemot vērā ĀKK un EK Kotonū Partnerattiecību nolīgumu,

–  ņemot vērā ANO 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu un tās 1967. gada protokolu, un UNHCR 1954. gada saprašanās memorandu ar Ēģiptes valdību,

–  ņemot vērā Āfrikas Vienotības organizācijas Konvenciju par īpašiem bēgļu problēmu aspektiem Āfrikā,

–  ņemot vērā ANO 1984. gada Konvenciju pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos vai sodīšanu un Eiropas Padomes 2005. gada Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību,

–  ņemot vērā ANO 2000. gada Protokolu par cilvēku, īpaši sieviešu un bērnu, tirdzniecības nepieļaušanu, izskaušanu un sodīšanu par šādu tirdzniecību, kas papildina ANO Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību, un jo īpaši ņemot vērā Protokola 6. un 9. pantu,

–  ņemot vērā 2002. gada 20. septembrī pieņemto Briseles deklarāciju par cilvēku tirdzniecības nepieļaušanu un apkarošanu,

–  ņemot vērā Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/81/EK par uzturēšanās atļaujām, kas izdotas tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri un Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību,

–  ņemot vērā Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 2., 6.1., 7. un 17. pantu („Ikvienam ir tiesības uz likuma aizsardzību pret šādu iejaukšanos vai šādiem apdraudējumiem”),

–  ņemot vērā ES un Ēģiptes Asociācijas nolīgumu un jo īpaši tā preambulu un 2. pantu,

–  ņemot vērā Ēģiptes Arābu Republikas Konstitūcijas 89. pantu un Ēģiptes 2010. gada Likumu Nr. 64 par cilvēku tirdzniecības apkarošanu,

–  ņemot vērā Izraēlas likumu par infiltrēšanās aizliegumu,

–  ņemot vērā UNHCR pamatnostādnes par Eritreju,

–  ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.  tā kā teroristu uzbrukumi, ieroču izplatīšana, ārvalstu un Ēģiptes džihādistu infiltrēšanās un vietējo iedzīvotāju radikalizēšanās Sinajā ir radījusi pastiprinātas drošības problēmas Ēģiptē, Izraēlā un citās reģiona valstīs; tā kā drošības situācija Sinajā strauji pasliktinājās pēc bijušā prezidenta Mohamed Morsi gāšanas 2013. gada jūlijā, proti, vairāki ekstrēmistu grupējumi destabilizē drošības apstākļus un ir notikuši vairāk nekā 250 teroristu uzbrukumi, galvenokārt pret Ēģiptes drošības spēkiem un to objektiem, nogalinot vairāk nekā 100 cilvēku, no kuriem lielākā daļa bija policijas un militāro spēku darbinieki; tā kā teroristu uzbrukumi Suecas kanāla zonā un gāzes cauruļvadiem arī ir milzīga problēma;

B.  tā kā ekstrēmistu iefiltrēšanās apdraud centienus atjaunot drošību Sinajā; tā kā ar Al-Qaida saistīti vai to atbalstoši teroristu grupējusi turpina darboties reģionā; tā kā daži šie grupējumi savas teroristiskās darbības ir izvērsuši ārpus Sinajas; tā kā citi vietējie kaujinieki Sinajā nepieder pie ekstrēmistu grupējumiem, bet ir bruņoti beduīni, kas iesaistīti kontrabandā un cilvēku tirdzniecībā;

C.  tā kā Ēģiptes bruņotie spēki nesen ir sākuši militāras operācijas Sinajā, lai apkarotu teroristu un ekstrēmistu grupējumus un atjaunotu drošību; tā kā Ēģiptes valdība un drošības spēki šķiet nespējīgi kontrolēt drošības krīzi Sinajā; tā kā visatļautība reģionā ļauj krimināliem tīkliem, cilvēku tirgotājiem un citām kriminālām bandām darboties atklāti un nesodīti; tā kā cilvēku tirdzniecību nav iespējams apturēt, lai gan Sinajā notiek Ēģiptes drošības spēku uzbrukumi; tā kā Sinaja jau izsenis ir bijusi kontrabandas ceļš ievešanai un izvešanai Gazas joslā; tā kā pastāv bažas, ka plašsaziņas līdzekļiem nav informācijas par notikumiem Sinajā;

D.  tā kā vietējās beduīnu kopienas sociālekonomiskā marginalizācija ir viens no lielākajiem iemesliem, kā dēļ rodas drošības problēmas Sinajā; tā kā Sinajas iedzīvotāji ilgstoši ir cietuši no nabadzības, diskriminācijas un ierobežotas piekļuves veselības pakalpojumiem un izglītībai, un līdz ar to viņi ir atsvešinājušies no oficiālajām varas iestādēm, kas viņu stāvokli pametuši novārtā un ignorē viņu vajadzības;

E.  tā kā tūkstošiem patvēruma meklētāju un migrantu no Āfrikas raga ik mēnesi pamet savas izcelsmes valstis cilvēktiesību pārkāpumu un humānās krīzes dēļ; tā kā saskaņā ar ANO īpašo referentu jautājumos par cilvēktiesību stāvokli Eritrejā no Eritrejas vien katru mēnesi bēg līdz pat 3000 cilvēku; tā kā ir aplēsts, ka tūkstošiem cilvēku ir nolaupīti Sudānas austrumdaļā, aizvesti uz Ēģipti un spīdzināti Sinajā, no kuriem kopš 2008. gada sākuma vairāk nekā 4000 ir miruši, un tiek uzskatīts, ka apmēram 1000 Āfrikas bēgļu pašlaik atrodas gūstā;

F.  tā kā ik gadu tūkstošiem cilvēku zaudē dzīvību un pazūd Sinajā, savukārt citi, tostarp daudzas sievietes un bērni, tiek nolaupīti bēgļu nometnēs vai tuvākajā apkaimē, jo īpaši Sudānas Shagarab bēgļu nometnē vai pa ceļam pie citiem ģimenes locekļiem Sudānā vai Etiopijā, un tiek turēti kā ķīlnieki, lai cilvēku tirgotāji varētu saņemt izpirkuma maksu; tā kā no cilvēku tirdzniecības cietušo tiesības tiek pārkāptas pašā necilvēcīgākajā un brutālākajā veidā un viņi tiek pakļauti sistēmiskai vardarbībai, spīdzināšanai, izvarošanai un seksuālai izmantošanai, kā arī piespiedu darbā vai tiek nogalināti orgānu tirdzniecības dēļ; tā kā saskaņā ar cietušo, vietējo iedzīvotāju un cilvēktiesību organizāciju sniegto informāciju šim mērķim speciāli ir izveidotas spīdzināšanas nometnes;

G.  tā kā pastāv ticami ziņojumi, ka atsevišķi Sudānas un Ēģiptes drošības spēki ir noslēguši slepenas vienošanās ar cilvēku tirgotājiem par patvēruma meklētāju un bēgļu tirdzniecību, un nedz Sudānas, nedz Ēģiptes iestādēm nav izdevies izmeklēt šo lietu un tiesāt vainīgās amatpersonas, lai gan abām minētajām valstīm šādas saistības uzliek ANO Konvencija pret spīdzināšanu; tā kā Ēģiptes iestādes noliedz, ka šādi gadījumi ir bijuši;

H.  tā kā cilvēku tirdzniecība Sinajā ir ārkārtīgi ienesīgs organizētās noziedzības arods; tā kā saskaņā ar UNHCR ir izveidoti sarežģīti cilvēku tirdzniecības tīkli, kuros iesaistīti kontrabandisti, nolaupītāji, piemēram, Rashaida cilts grupējumi Eritrejā un Sudānas ziemeļaustrumos, starpnieki bēgļu nometnēs, uzpirkti militāro spēku, policijas un robežkontroles darbinieki un kriminālie elementi no Ēģiptes beduīnu kopienas;

I.  tā kā tie, kuri nespēj savākt izpirkuma maksu, bieži vien tiek nogalināti, un pat tad, ja pieprasītā izpirkuma maksa tiek samaksāta, nav garantijas, ka ķīlniekus atbrīvos; tā kā cilvēku tirdzniecības finansiālajā ķēdē ir iedibināta jauna prakse attiecībā uz ķīlniekiem, kas nespēj savākt izpirkuma maksu;

J.  tā kā tiem, kuri izkļūst no apcietinājuma Sinajā, ir nepieciešams fizisks un morāls atbalsts; tā kā lielākā daļa no Sinajas nometnēs izdzīvojušajiem tomēr tiek aizturēti, viņiem liedz medicīnisku palīdzību un nav pieejami sociālie pakalpojumi, viņiem prasa parakstīt dokumentus, kuri viņiem nav saprotami, kā arī viņi nesaņem juridisku palīdzību galamērķa valstīs, savukārt daudzi tiek repatriēti uz izcelsmes valsti, tādējādi pārkāpjot neizraidīšanas principu;

K.  tā kā ir saņemta informācija, ka Ēģiptes iestādes neļauj UNHCR pārstāvjiem tikties ar patvēruma meklētājiem un migrantiem, kas arestēti Sinajā, un necenšas arestēto personu vidū identificēt iespējamos cilvēku tirdzniecības upurus; tā kā Ēģiptes atrunas attiecībā uz ANO Konvenciju par bēgļu statusu ierobežo bēgļu tiesības uz izglītību un sociālo nodrošinājumu, kā arī tiesības strādāt;

L.  tā kā daudzu upuru ģimenes dzīvo ES dalībvalstīs; tā kā saskaņā ar jaunākajām Eiropola publikācijām vairākās ES dalībvalstīs ir saņemta informācija par šantāžas gadījumiem ES, kas rīkoti Sinaja pussalas beduīnu organizētās noziedzības grupējumu vārdā; tā kā ES interesēs ir zināt, kuras kriminālās organizācijas ir iesaistītas minētajā šantāžā;

M.  tā kā saskaņā ar UNHCR datiem Izraēlā patlaban atrodas 53 000 Āfrikas patvēruma meklētāju, kuri kopš 2005. gada ieceļojuši valstī caur Ēģipti; tā kā līdz 2012. gada jūnijam Izraēlā katru mēnesi caur Sinaju ieceļoja vidēji 1500 patvēruma meklētāju, bet saskaņā ar Izraēlas iestāžu informāciju to skaits ievērojami samazinājās 2013. gadā, jo tika pabeigts žogs gar Izraēlas un Ēģiptes robežu; tā kā UNHCR ir paudis bažas par nesenajiem grozījumiem Izraēlas likumā par infiltrēšanās aizliegumu, kas vēl vairāk ierobežo patvēruma meklētāju tiesības;

N.  tā kā ES ir atkārtoti aicinājusi Ēģipti un Izraēlu nodrošināt palīdzību un aizsardzību patvēruma meklētājiem un bēgļiem, kas uzturas vai šķērso šo valstu teritoriju, kā arī uzlabot šīs palīdzības un aizsardzības kvalitāti; tā kā 2013. gada 7. novembrī Sudānas amatpersonas lūdza ES palīdzību saistībā ar cilvēku tirdzniecības problēmu,

1.  nosoda nesenos terora aktus pret drošības spēkiem un civiliedzīvotājiem Sinajā; pauž dziļas bažas par turpmāko drošības situācijas Sinajā pasliktināšanos un prasa, lai Ēģiptes pagaidu valdība un drošības spēki aktīvāk censtos atjaunot drošību saskaņā ar starptautisko tiesību aktiem un starptautiskiem standartiem par spēka un policijas izmantošanu, izmantojot starptautiskās sabiedrības atbalstu; pauž bažas, ka pašreizējā pārejas posmā pastāvīgajiem nemieriem var būt destabilizējoša ietekme uz Ēģipti kopumā;

2.  pauž dziļas bažas par ziņotajiem cilvēku tirdzniecības gadījumiem Sinajā un stingri nosoda briesmīgo vardarbību, kādai pakļauj cilvēku tirdzniecības upurus; pauž stingru solidaritāti ar cilvēku tirdzniecības upuriem Sinajā un viņu ģimenēm un atkārtoti uzsver Ēģiptes un Izraēlas valdību atbildību par cilvēku tirdzniecības apkarošanu šajā reģionā; norāda uz iestāžu centieniem un uzsver, ka visām Ēģiptes drošības spēku militārām un tiesībaizsardzības operācijām Sinajā būtu jāietver pasākumi, kuru mērķis ir glābt cilvēku tirgotāju upurus, aizsargāt šos upurus un palīdzēt viņiem, jo īpaši sievietēm un bērniem, lai nodrošinātu, ka šie cilvēki atkal nekļūst par cilvēku tirdzniecības upuriem, kā arī aizturēt un sodīt cilvēku tirgotājus un visas drošības amatpersonas, kas ar tiem slepeni vienojušās, saucot vainīgos pie atbildības;

3.  atgādina, ka viens no galvenajiem krīzes iemesliem ir beduīnu sociālā atstumtība Sinajā; atgādina, ka jebkādam iespējamam krīzes risinājumam vajadzētu ietvert visaptverošu attīstības programmu, kuras mērķis ir uzlabot vietējo beduīnu iedzīvotāju sociālekonomisko statusu un apstākļus, tostarp policijas un militāro spēku pieejamību, kā arī līdzdalību politiskajā procesā;

4.  aicina Ēģiptes varas iestādes ievērot pašas Ēģiptes cilvēku tirdzniecības apkarošanas likumus, kas garantē cilvēku tirdzniecības upuriem imunitāti pret kriminālvajāšanu un palīdzības un aizsardzības pieejamību, kā arī jaunās konstitūcijas 89. pantu, ar ko aizliedz verdzību un visus cilvēku apspiešanas un piespiedu izmantošanas veidus, un Ēģiptes tiesību aktos pilnībā īstenot to konvenciju principus, kurām Ēģipte ir pievienojusies; norāda uz dekrētu par valsts koordinācijas komitejas nelegālās migrācijas apkarošanai izveidi, ko Ēģiptes premjerministrs izsludināja 2014. gada 9. martā; aicina Ēģiptes varas iestādes apkopot un publicēt statistikas datus par cilvēku tirdzniecības upuriem;

5.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt aizsardzību un palīdzību Sinajā izdzīvojušajiem, jo īpaši attiecībā uz medicīnisko, psiholoģisko un juridisko atbalstu; aicina visas attiecīgās galamērķa valstis novērst Sinajā izdzīvojušo aizturēšanu, ieviest uzlabotas sistēmas upuru identificēšanai un nodrošināt tiem taisnīgu un efektīvu patvēruma pieprasīšanas procedūru pieejamību un aicina UNHCR izvērtēt visus gadījumus individuāli un novērst Sinajā izdzīvojušo deportāciju, pārkāpjot neizraidīšanas principu; prasa nodrošināt ANO aģentūrām un cilvēktiesību organizācijām pilnīgu to zonu pieejamību Sinajā, kurās notiek cilvēku tirdzniecība un kontrabanda, un pilnīgu un netraucētu to aizturēšanas vietu pieejamību, kurās tur patvēruma meklētājus un bēgļus;

6.  atzinīgi vērtē Izraēlas Augstākās tiesas 2013. gada 16. septembra lēmumu atcelt infiltrēšanās novēršanas akta noteikumu, kurā bija paredzētas automātiskas aizturēšanas pilnvaras, taču aicina Izraēlu atcelt tās 2013. gada 10. decembra likumu, kas ļauj nenoteiktu laiku aizturēt patvēruma meklētājus; aicina galamērķa valstu iestādes attiekties pret patvēruma meklētājiem saskaņā ar starptautisko bēgļu tiesību un cilvēktiesību aktiem;

7.  atgādina, ka sistemātiski un vispārēji cilvēktiesību pārkāpumi Eritrejā izraisa to, ka tūkstošiem tās iedzīvotāju katru mēnesi pamet savu valsti; atgādina Sudānas iestādēm par to pienākumu nodrošināt bēgļu un patvēruma meklētāju drošību un par prioritāti nekavējoties izstrādāt un īstenot ilgtspējīgus un piemērotus drošības pasākumus Šagarabas bēgļu nometnē;

8.  uzsver, ka ir svarīgas koordinētas reģionālas darbības, lai atjaunotu drošību un apkarotu cilvēku tirdzniecību Sinajā, un aicina palielināt starptautisko atbalstu un īstenot ciešāku Ēģiptes, Izraēlas, Lībijas, Etiopijas, Eritrejas un Sudānas valdību un attiecīgo organizāciju sadarbību šajā jomā, iesaistot arī ANO daudznacionālos spēkus un novērotājus;

9.  mudina ES un tās dalībvalstis saskaņā ar to starptautiskajām saistībām apkarot cilvēku tirdzniecību atbalstīt visus centienus, kuru mērķis ir apkarot cilvēku tirdzniecības ciklu Sinajā; aicina Komisiju uzsvērt cilvēktiesību ievērošanu tās attiecībās ar Eritrejas valdību; atkārtoti uzsver ES piedāvājumu sniegt atbalstu attiecīgo valstu varas iestādēm, nodrošinot palīdzību un aizsardzību patvēruma meklētājiem un bēgļiem, kas uzturas vai šķērso šo valstu teritoriju, kā arī uzlabot šīs palīdzības un aizsardzības kvalitāti; atzinīgi vērtē Sudānas valdības lūgumu ES sniegt tai atbalstu;

10.  aicina PV/AP un Komisiju izvirzīt šo jautājumu par prioritāti politiskajā dialogā ar Ēģipti, Izraēlu un Sudānu, kā arī aktīvi sadarboties ar UNHCR, lai izveidotu rīcības grupu ar valstīm, kas iesaistītas dažādos cilvēku tirdzniecības ķēdes posmos, ieskaitot avotus, tranzītu un galamērķi;

11.  pauž dziļas bažas par saņemtajām ziņām par šantāžas gadījumiem ES; tādēļ atgādina ES iestādēm par to atbildību rīkoties un aicina ES ārlietu ministrus un tieslietu ministru veikt atbilstošus pasākumus; aicina ES iestādes izdarīt spiedienu uz Izraēlu un Ēģipti, lai tās veiktu pasākumus nolūkā novērst cilvēku tirdzniecību Sinajā, un mudināt minētās valstis īstenot ieteikumus, ar kuriem drīzumā nāks klajā Eiropols;

12.  atzinīgi vērtē dažu beduīnu kopienu līderu centienus un Ēģiptes un Izraēlas cilvēktiesību organizāciju darbības, jo tās sniedz palīdzību, atbalstu un medicīnisko aprūpi cietušajiem cilvēku tirdzniecības upuriem Sinajā, un mudina starptautisko sabiedrību un ES turpināt finansēt NVO vadītos projektus šajā reģionā;

13.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Savienības augstajai pārstāvei / Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Ēģiptes, Izraēlas, Eritrejas un Sudānas valdībām, Ēģiptes parlamentam, Izraēlas Knesetam, Sudānas Nacionālajai asamblejai, Eritrejas Nacionālajai asamblejai, ANO ģenerālsekretāram un ANO Cilvēktiesību padomei.

(1) OV C 251 E, 31.8.2013., 106. lpp.
(2) OV C 169 E, 15.6.2012., 136. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0100.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika