Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2013/2132(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0195/2014

Iesniegtie teksti :

A7-0195/2014

Debates :

PV 02/04/2014 - 23
CRE 02/04/2014 - 23

Balsojumi :

PV 03/04/2014 - 7.62
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2014)0338

Pieņemtie teksti
PDF 423kWORD 129k
Ceturtdiena, 2014. gada 3. aprīlis - Brisele
2012. gada ziņojums par ES finansiālo interešu aizsardzību — cīņa pret krāpšanu
P7_TA(2014)0338A7-0195/2014

Eiropas Parlamenta 2014. gada 3. aprīļa rezolūcija par 2012. gada ziņojumu par ES finansiālo interešu aizsardzību — cīņa pret krāpšanu (2013/2132(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā rezolūcijas par iepriekšējiem Komisijas un Eiropas Krāpšanas apkarošanas biroja (OLAF) gada ziņojumiem,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 24. jūlija ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Eiropas Savienības finansiālo interešu aizsardzība — cīņa pret krāpšanu. 2012. gada ziņojums” (COM(2013)0548) un tā pavaddokumentus (SWD(2013)0283, SWD(2013)0284, SWD(2013)0285, SWD(2013)0286) un SWD(2013)0287),

–  ņemot vērā OLAF 2012. gada ziņojumu,

–  ņemot vērā Revīzijas palātas gada pārskatu par budžeta izpildi 2012. finanšu gadā, ar iestāžu atbildēm(1),

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi (COM(2013)0534),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 17. jūlija paziņojumu „OLAF pārvaldības uzlabošana un procesuālo garantiju stiprināšana izmeklēšanās — Pakāpeniska pieeja līdztekus Eiropas Prokuratūras izveidei” (COM(2013)0533),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 17. jūlija paziņojumu „Labāka Savienības finansiālo interešu aizsardzība: Eiropas Prokuratūras izveide un Eurojust pārveide” (COM(2013)0532),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 26. maija paziņojumu par Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzību ar krimināltiesībām un administratīvu izmeklēšanu: integrēta politika nodokļu maksātāju naudas aizsardzībai (COM(2011)0293),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 24. jūnija paziņojumu par Komisijas stratēģiju krāpšanas apkarošanai (COM(2011)0376),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 6. decembra paziņojumu „Rīcības plāns, kā pastiprināt cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas” (COM(2012)0722),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 26. septembra paziņojumu „Eiropas Savienības budžeta aizsardzība līdz 2012. gada beigām” (COM(2013)0682),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 13. decembra paziņojumu „Neto finanšu korekciju piemērošana dalībvalstīm saskaņā ar lauksaimniecības un kohēzijas politiku” (COM(2013)0934),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam „ES pretkorupcijas ziņojums” (COM(2014)0038),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 22. jūlija Direktīvu 2013/43/ES, ar ko Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu groza attiecībā uz fakultatīvu un pagaidu apgrieztas maksāšanas sistēmas piemērošanu saistībā ar noteiktu preču un pakalpojumu piegādi ar paaugstinātu krāpšanas risku(2),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 22. jūlija Direktīvu 2013/42/ES, ar ko attiecībā uz ātrās reaģēšanas mehānismu pret krāpšanu PVN jomā groza Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu(3),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības (COM(2012)0363),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Regulu (ES) Nr. 250/2014, ar ko izveido programmu darbību veicināšanai Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzības jomā (programma „Hercule III”) un atceļ Lēmumu Nr. 804/2004/EK(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/23/ES par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu(5),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 325. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. septembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 883/2013 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1073/1999 un Padomes Regulu (Euratom) Nr. 1074/1999(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam(7),

–  ņemot vērā Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) Uzraudzības komitejas atzinumu Nr. 1/2014 par OLAF izmeklēšanas politikas prioritātēm,

–  ņemot vērā Padomes 1995. gada 18. decembra Regulu (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību(8),

–  ņemot vērā 2013. gada 3. jūlija rezolūciju par 2011. gada ziņojumu par ES finansiālo interešu aizsardzību — cīņa pret krāpšanu(9),

–  ņemot vērā 2011. gada 15. septembra rezolūciju par ES centieniem korupcijas apkarošanā(10),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 18. maija deklarāciju par Eiropas Savienības centieniem korupcijas apkarošanā(11) un Komisijas 2011. gada 6. jūnija paziņojumu „Korupcijas apkarošana Eiropas Savienībā” (COM(2011)0308),

–  ņemot vērā tā 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu — ieteicamie pasākumi un iniciatīvas(12),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu (A7-0195/2014),

A.  tā kā atbilstoši Komisijas aplēsēm saistībā ar krāpšanu nodokļu jomā, nodokļu apiešanu, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un agresīvu nodokļu plānošanu Eiropas Savienībā katru gadu tiek zaudēta potenciālo nodokļu ieņēmumu summa — EUR 1 000 000 000 000, kas katram Eiropas pilsonim izmaksā aptuveni EUR 2 000 gadā;

B.  tā kā ES finansiālo interešu aizsardzība ir ES politikas programmas būtisks elements, lai stiprinātu un palielinātu pilsoņu uzticēšanos un nodrošinātu, ka viņu nauda tiek pareizi izlietota;

C.  tā kā ar Lisabonas līgumu ir ievērojami pastiprināti pieejamie instrumenti, lai aizsargātu ES finansiālās intereses, un tādējādi tiek prasīts ES un tās dalībvalstīm apkarot jebkādas nelikumīgas darbības, kas skar ES finansiālās intereses;

D.  tā kā plašā juridisko sistēmu un tradīciju daudzveidība Eiropas Savienībā padara ES finansiālo interešu aizsardzību pret krāpšanu un jebkādām citām nelikumīgām darbībām par īpaši grūtu un neizbēgamu uzdevumu;

E.  tā kā Savienības finansiālo interešu aizsardzībai un cīņai pret krāpšanu nepieciešama integrēta pieeja, kas ietver krāpšanas un korupcijas apkarošanas stratēģijas ar visā Savienības teritorijā efektīviem, saskaņotiem un ekvivalentiem likumīgiem pasākumiem; tā kā ES un dalībvalstis ir kopīgi atbildīgas par to un tā kā cieša sadarbība starp Komisiju un dalībvalstīm ir īpaši būtiska ierobežota budžeta apstākļos;

F.  tā kā Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) ir atbildīgs par Savienības finansiālo interešu aizsardzību, izmeklējot krāpšanu, korupciju un citas nelikumīgas darbības, un tā kā tā Uzraudzības komiteja tika izveidota, lai stiprinātu un nodrošinātu OLAF neatkarību, pastāvīgi uzraugot OLAF izmeklēšanas funkcijas īstenošanu;

G.  tā kā dalībvalstis ir pirmkārt atbildīgas par aptuveni 80 % Savienības budžeta izpildi;

H.  tā kā dalībvalstis ir atbildīgas par saskaņotās PVN bāzes aprēķināšanu, piemērojamo PVN likmju izmaiņām un Savienības pašu resursu iekasēšanu un tā kā šiem trim elementiem ir ietekme uz Savienības budžetu;

I.  tā kā pēc Parlamenta pieprasījuma Komisija nesen ir uzsākusi vairākas svarīgas iniciatīvas saistībā ar stratēģiskiem krāpšanas apkarošanas pasākumiem;

J.  tā kā lielie krāpšanas, kā arī izvairīšanās no nodokļu maksāšanas visos tās veidos un korupcijas apmēri Eiropas Savienībā mazina pilsoņu uzticēšanos Savienībai un paļaušanos uz to; tā kā ir nepieciešamas lielākas garantijas publisko izdevumu integritātei un pārredzamībai,

Eiropas Savienības krāpšanas apkarošanas mehānismu stiprināšana

1.  uzsver, ka saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību gan Komisijas, gan dalībvalstu pienākums ir darīt visu iespējamo, lai apkarotu krāpšanu, korupciju un jebkādas citas nelikumīgas darbības, kas skar Savienības finansiālās intereses; norāda, ka cieša sadarbība un koordinācija starp Komisiju un dalībvalstīm ir būtiska, lai efektīvi aizsargātu Savienības finansiālās intereses, un ka tādēļ ir ārkārtīgi svarīgi to stiprināt un veidot iespējami efektīvu; norāda, ka par Savienības finansiālo interešu aizsardzību ir vienlīdz jārūpējas gan resursu, gan izdevumu sadaļā;

2.  uzsver, ka krāpšana ir tīša nelikumīga rīcība, kas var būt krimināli sodāma, bet pārkāpums ir noteikumu neievērošana; pauž nožēlu par to, ka Komisijas ziņojumā krāpšana nav sīki apskatīta un ka uzmanība galvenokārt tiek pievērsta pārkāpumiem; norāda, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 325. pants attiecas uz krāpšanu, nevis pārkāpumiem, un prasa nošķirt krāpšanu no kļūdām vai pārkāpumiem;

3.  pieņem zināšanai Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par ES finansiālo interešu aizsardzību — cīņa pret krāpšanu (turpmāk „Komisijas gada ziņojums”); norāda, ka pēc Eiropas Parlamenta pieprasījuma ziņojumā uzsvērti divi jauni elementi:

   i) pārvērtēta saistība starp to, kā dalībvalstis atklāj pārkāpumus, un to, kā par tiem tiek ziņots;
   ii) padziļināti analizēti tie pārkāpumi, par kuriem ziņots kā par krāpnieciskiem;
     norāda, ka šādas pieejas mērķis ir labāk saprast pārkāpumu apmēru un raksturu, kā arī to, ar kādām metodēm pret tiem vēršas dalībvalstīs;

4.  prasa Komisijai, lai tā, uzsākot gada ziņojuma par finansiālo interešu aizsardzību iesniegšanas procedūru, iesniedz Parlamentam ziņojumu par to, kā tiek uzraudzīti un īstenoti ieteikumi, kurus Parlaments pieņēmis attiecībā uz iepriekšējā gada ziņojumu par finansiālo interešu aizsardzību, kā arī argumentētu paskaidrojumu par ieteikumiem, kas nav ņemti vērā vai ko tā nav varējusi īstenot; prasa OLAF to pašu darīt attiecībā uz tiem pasākumiem, kurus Parlaments minētajā ziņojumā prasījis veikt;

5.  atzinīgi vērtē galvenās iniciatīvas, ko Komisija veic pēc Parlamenta pieprasījuma ar mērķi izveidot jaunu ES mēroga tiesisko regulējumu attiecībā uz krāpšanas apkarošanas politiku, proti, priekšlikumu direktīvai par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības, kura mērķis ir skaidrot un saskaņot dalībvalstu krimināltiesību noteikumus attiecībā uz pārkāpumiem, kas skar ES budžetu (COM(2012)0363), priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi (COM(2013)0534) un priekšlikumu regulai par Eiropas Savienības Aģentūru tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust) (COM(2013)0535), kā arī grozījumiem Regulā (EK) Nr. 1073/1999 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), un to personu procesuālo tiesību stiprināšanu, uz kurām attiecas OLAF izmeklēšana; atzīst, ka ir svarīgi šos dažādos tiesību aktus pienācīgi kalibrēt un rūpīgi izvērtēt; aicina Padomi veltīt tam vajadzīgo laiku un nebeigt sarunas steigā, lai veidotu stabilu Eiropas tiesisko regulējumu un stiprinātu pašreizējo institucionālo atbalstu Savienības finansiālo interešu aizsardzībai; uzsver, ka būtu jāizvairās no priekšlaicīgas pārejas uz ciešākas sadarbības procedūru; turklāt atzinīgi vērtē rīcības plānu, lai stiprinātu cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, un PVN sistēmas reformu Eiropas Savienībā (abi pasākumi sākti 2011. gadā);

6.  konstatē, ka 2012. gadā salīdzinājumā ar 2011. gadu faktiski nav mainījies krāpniecisku pārkāpumu skaits — par 1 231 pārkāpumu ziņots kā par krāpniecisku, lai gan šo pārkāpumu finansiālā ietekme ir nedaudz samazinājusies līdz kopējai summai EUR 392 miljoni; konstatē, ka visvairāk krāpšanas gadījumu ir kohēzijas politikas un lauksaimniecības (galvenokārt lauku attīstības un zivsaimniecības) jomā — šajās divās nozarēs situācija joprojām ir īpaši kritiska, un tiek lēsts, ka krāpšanas finansiālā ietekme tajos sasniedz attiecīgi EUR 279 miljonus un EUR 143 miljonus; tomēr norāda, ka būtībā gan paziņoto krāpniecisku pārkāpumu skaits, gan ar tiem saistītās summas ir atkarīgi no krāpšanas jēdziena plašākas definīcijas un nevajadzētu uzskatīt, ka šie skaitļi ļauj ticami spriest par krāpšanas līmeni; prasa 2013. gada ziņojumā par Eiropas Savienības finansiālo interešu aizsardzību — cīņa pret krāpšanu skaidri nošķirt krāpšanas gadījumus, kļūdas un pārkāpumus;

7.  norāda, ka 2012. gadā salīdzinājumā ar 2011. gadu Komisijai paziņoto pārkāpumu skaits, kas nav saistīti ar krāpšanu, palielinājies par aptuveni 6 %, un to finansiālā ietekme sasniedza EUR 2 900 000 000 (vairāk nekā divkārt pārsniedzot 2011. gada apjomu un visvairāk skarot kohēzijas politiku un tiešos izdevumus); pauž bažas par to, ka, lai gan šis pieaugums galvenokārt atspoguļo ar lielām summām saistītu pārkāpumu ietekmi, tas saistīts arī ar sistēmiskiem pārkāpumiem, par ko tiek ziņots pēc programmu pabeigšanas;

8.  norāda, ka 2012. gadā Komisijas veiktie korektīvie pasākumi attiecībā uz dalībvalstīm ir ievērojami palielinājušies — īpaši kohēzijas politikas jomā — un tas saistīts arī ar 2000.–2006. gada plānošanas perioda beigām;

9.  konstatē, ka Komisijas ieteikumi, ko tā sniedza dalībvalstīm 2011. gadā — jo īpaši par paziņotajiem krāpšanas gadījumiem un citiem pārkāpumiem, par nepamatoti izmaksāto summu atgūšanu, kriminālizmeklēšanu rezultātu uzraudzību un krāpšanas statistikas uzlabošanu — kopumā bija atbilstīgi, un pauž nožēlu, ka dažas problēmas netika pilnībā ņemtas vērā; prasa dalībvalstīm īstenot Komisijas 2011. un 2012. gada ieteikumus, nodrošināt, ka pilnībā tiek īstenoti ieteikumi, ko Komisija tām sniegusi savā 2012. gada ziņojumā, un sniegt argumentētu paskaidrojumu gadījumos, kad tās nespēj veikt turpmākus pasākumus saskaņā ar šiem ieteikumiem;

10.  ierosina izskatīt iespēju izveidot tādu Eiropas muitas ierēdņu korpusu, kas būtu specializējušies krāpšanas apkarošanā un kas strādātu kopā ar valsts muitas iestādēm;

11.  atzīst, ka saistībā ar krāpšanas gadījumiem un citiem pārkāpumiem tradicionālo pašu resursu jomā atgūstamā summa 2012. gadā sasniedza EUR 444 miljonus, no kuriem dalībvalstis jau bija atguvušas EUR 208 miljonus; norāda, ka 2012. gadā tika atgūti vēl EUR 83 miljoni, kas bija saistīti ar laikposmā no 1989. gada līdz 2011. gadam atklātiem gadījumiem;

Ieņēmumi — pašu resursi

12.  pauž nožēlu, ka pašu resursi vairs nav galvenais ES budžeta ieņēmumu avots — tie veido 20 % no budžeta ieņēmumiem, līdz ar to pareiza PVN un muitas nodokļu iekasēšana tiešā veidā ietekmē ne tikai dalībvalstu tautsaimniecības un Savienības budžetu, bet arī Eiropas nodokļu maksātājus; atgādina, ka atbilstoši Komisijas aplēsēm izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un krāpšana nodokļu jomā katru gadu ES izmaksā aptuveni EUR 1 triljonu, t. i., aptuveni EUR 2 000 katram ES pilsonim;

13.  atzinīgi vērtē Komisijas rīcības plānu, lai stiprinātu cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas; uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm cīņa pret krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas arī turpmāk jānosaka par absolūtu prioritāti, tādēļ jāizstrādā ciešākas un daudzpusējas sadarbības un koordinācijas stratēģija dalībvalstu starpā un starp dalībvalstīm un Komisiju, kas ļautu labāk izmantot pašreizējos instrumentus, konsolidēt spēkā esošos tiesību aktus, pieņemt neizskatītos priekšlikumus un sadarboties administratīvajā jomā; norāda, ka ir būtiski arī uzlabot nodokļu, policijas un tiesībsargājošo iestāžu sadarbību vienas valsts teritorijā; aicina īpašu uzmanību pievērst profilakses un agrīnas atklāšanas mehānismu izstrādei, rezultātu novērtēšanai, ieņēmumu iekasēšanas sistēmu uzlabošanai un efektīvākai muitas tranzīta uzraudzībai, jo tā joprojām ir viena no jomām ar augstākajiem sistēmiskās korupcijas rādītājiem Eiropā; aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvāk rīkoties starptautiskajā līmenī, lai noteiktu sadarbības standartus, kas balstīti galvenokārt uz pārredzamības, labas pārvaldības un informācijas apmaiņas principiem;

14.  aicina Komisiju periodiski veikt salīdzinošu analīzi par atšķirībām tradicionālo pašu resursu iekasēšanas sistēmu efektivitātē dažādās valstīs, tostarp noteikt un izplatīt visās dalībvalstīs paraugpraksi attiecībā uz līdzekļu efektīvu atgūšanu un vajadzības gadījumā ieteikt atbilstošus pasākumus;

15.  pauž bažas par to, ka, lai gan 2012. gadā paziņoto tādu pārkāpumu skaits, kuri nav saistīti ar krāpšanu un kuri ietekmē ieņēmumus no tradicionālajiem pašu resursiem, ir saglabājies nemainīgs, kopumā tas joprojām ir par 20 % lielāks nekā vidēji laikposmā no 2008. līdz 2012. gadam;

16.  prasa veikt padziļinātu analīzi par atšķirībām starp teorētiskajiem un faktiskajiem PVN ieņēmumiem un šo analīzi iekļaut Komisijas ziņojumā, lai gūtu labāku pārskatu par Savienības finansēm radīto zaudējumu; atkārtoti norāda, ka cīņai pret nodokļu apiešanu un ēnu ekonomiku arī turpmāk jābūt Komisijas un dalībvalstu nemainīgam mērķim;

Akcīzes preču aprites un kontroles sistēma (EMCS)

17.  pauž gandarījumu, ka 98 % kopējo konstatēto tradicionālo pašu resursu ieņēmumu tiek iekasēti atbilstoši noteikumiem, tomēr aicina Komisiju turpināt centienus attiecībā uz atlikušajiem 2 %, kurus skar krāpšana un pārkāpumi;

18.  norāda, ka tiesībaizsardzības iestādes ir konstatējušas, ka palielinās akcīzes preču aprites un kontroles sistēmas (EMCS) ļaunprātīga izmantošana, ko veic noziedzīgi grupējumi; uzskata, ka trūkst pārbaužu dabā attiecībā uz precēm, kas tiek transportētas saskaņā ar EMCS; uzsver, ka papildu ieguldījumi pārbaudēs varētu paaugstināt iekasēto nodokļu apjomu un palīdzēt biežāk novērst izvairīšanos nodokļu maksāšanas; turklāt norāda, ka saskaņā ar Padomes Direktīvas 2008/118/EK 21. panta 3. punktu un 24. panta 3. punktu nosūtītājas dalībvalsts un galamērķa dalībvalsts kompetentās iestādes elektroniski pārbauda elektroniskā administratīvā dokumenta projekta un saņemšanas apliecinājuma datus; pauž stingru pārliecību, ka būtu jānosaka kritēriji, saskaņā ar kuriem dalībvalsts kompetentajai iestādei ir dabā jāinspicē nosūtīšanai sagatavotās un/vai saņemtās akcīzes preces;

19.  uzskata, ka biežākas inspekcijas varētu nodrošināt arī papildu ieguvumu, likvidējot uzņēmumus vai aizsega sabiedrības, ko noziedznieki ir izveidojuši vienīgi savas krāpniecības veicināšanai; norāda, ka atjauninātu informāciju par akcīzes preču nosūtīšanu un saņemšanu EMCS apstiprina paši uzņēmēji; prasa Komisiju uzņemties iniciatīvu noteikt stingrākus EMCS piekļuves tiesību saņemšanai, pirms tirdzniecības iekļaujot visaptverošu atbilstības vēsturi, lai uzņēmējiem varētu piešķirt „pilnvarota komersanta” („uzticama uzņēmēja”) statusu un lai vienīgi šie uzņēmēji varētu tieši darboties EMCS; prasa Komisijai iesniegt rezultātus par pašreizējo izpēti par vajadzību grozīt Direktīvu 2008/118/EK;

20.  prasa dalībvalstīm veikt stingrākas un visaptverošākas pārbaudes par personām un uzņēmumiem, kas piesakās reģistram; saprot, ka preces var viegli deklarēt nepareizi, lai izvairītos no akcīzes nodokļu maksāšanas; šajā sakarībā prasa ciešāk sadarboties ar nodokļu iestādēm;

21.  uzskata, ka termiņi, kas paredzēti akcīzes preču apritei starp sertificētām noliktavām, ir neatbilstoši gari; saprot, ka šādu termiņu dēļ vienā un tajā pašā deklarācijā ir iespējamas vairākkārtējas darbības un novirzes, pirms piegādes datums ir ievadīts sistēmā; prasa, lai preču sūtītājs par izmaiņām nekavējoties informētu deklarētā galamērķa un jaunā galamērķa dalībvalsts kompetento iestādi; turklāt prasa, lai maksimāli pieļaujamais laiks ziņojuma iesniegšanai par akcīzes preču saņemšanu būtu viena darbdiena un lai katra pārvadājuma ceļā pavadīto laiku aprēķinātu un noteiktu saskaņā ar izmantotā transportlīdzekļa veidu un attālumu starp nosūtīšanas un galamērķa vietu;

22.  uzskata, ka nepieciešamās garantijas muitas noliktavu izveidei ir pārāk zemas salīdzinājumā ar akcīzes preču vērtību; uzskata, ka tam vajadzētu būt mainīgam lielumam atkarībā no preču veida un faktiskā tirdzniecības apjoma;

23.  pauž bažas, ka dalībvalstis ir ieviesušas savas EMCS sistēmas saskaņā ar Komisijas plaši definētām prasībām; šajā sakarībā prasa Komisijai uzņemties iniciatīvu veidot vienotāku sistēmu visā ES;

PVN

24.  pieņem zināšanai, ka saskaņā ar jauno 2013. gadā publicēto pētījumu par PVN iztrūkumu, ko Komisija finansēja kā daļu no saviem pasākumiem, kuru mērķis ir reformēt PVN sistēmu Eiropā un novērst nodokļu apiešanu, 2011. gadā neatbilstības vai neatgūšanas dēļ ir zaudēti PVN ieņēmumi EUR 193 000 000 000 apmērā (1,5 % no IKP); uzsver, ka PVN iztrūkums tomēr veidojas ne tikai krāpšanas dēļ, bet cita starpā arī bankrota un maksātnespējas, statistikas kļūdu, maksājumu kavējumu un nodokļu apiešanas rezultātā; šajā sakarībā norāda, ka ir acīmredzams, ka efektīvai cīņai par PVN iztrūkuma likvidēšanu nepieciešama daudzdisciplināra un saskaņota pieeja; uzsver, ka ir svarīgi ieviest jaunas stratēģijas un efektīvāk izmantot esošās ES struktūras, lai stingrāk vērstos pret krāpšanu PVN jomā;

25.  atzinīgi vērtē to, ka 2011. gada decembrī uzsāktā PVN reforma jau nodrošinājusi nozīmīgus instrumentus labākai aizsardzībai pret krāpšanu PVN jomā; šajā sakarībā pauž gandarījumu par to, ka 2013. gada jūlijā beidzot tika pieņemtas direktīvas par ātrās reaģēšanas mehānismu pret krāpšanu PVN jomā un par fakultatīvu un pagaidu apgrieztas maksāšanas sistēmas piemērošanu saistībā ar noteiktu preču un pakalpojumu piegādi ar paaugstinātu krāpšanas risku, un aicina dalībvalstis tās īstenot bez kavēšanās;

26.  turklāt uzskata, ka jāpievērš uzmanība nepieciešamībai vienkāršot PVN sistēmu, rūpējoties par uzņēmumu vajadzībām visā Eiropā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē jaunos pasākumus, kas atvieglo elektronisko rēķinu sagatavošanu, kā arī 2013. gadā spēkā stājušos īpašos noteikumus attiecībā uz mazajiem uzņēmumiem, un gaida standarta PVN deklarācijas veidlapas ieviešanu visā Eiropas Savienībā; pauž cerību, ka vienas pieturas aģentūras shēma, kas stāsies spēkā 2015. gadā un attieksies uz e-pakalpojumu un telesakaru pakalpojumu sniedzējiem, patiešām veicinās saskaņotību, vienkāršojot PVN maksāšanas kārtību šādiem uzņēmumiem;

27.  aicina dalībvalstis reformēt valstu nodokļu sistēmas un padarīt tās vienkāršākas, taisnīgākās un efektīvākas, lai veicinātu saskaņotību, novērstu, atturētu un sodītu par krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un uzlabotu nodokļu iekasēšanas efektivitāti; turklāt aicina dalībvalstis ņemt vērā katrai valstij sniegtos specifiskos ieteikumus, ko Komisija sniedza 2013. gadā; atzinīgi vērtē Komisijas atkārtoto aicinājumu dalībvalstīm paplašināt valstu nodokļu bāzes un ierobežot nodokļu atbrīvojumus un atvieglojumus, lai dalībvalstis varētu ne tikai vienkāršot nodokļu sistēmas, bet arī izvairīties no PVN pamatlikmju paaugstināšanas;

Pārkāpumi, par kuriem ziņots kā par krāpnieciskiem un kuri kaitē Eiropas Savienības budžetam

28.  uzsver, ka tādu pārkāpumu skaits, par kuriem 2012. gadā ziņots kā par krāpnieciskiem, un to ietekme salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu faktiski nav mainījusies;

29.  norāda, ka no krāpnieciskas rīcības sākuma ir nepieciešami vidēji divi gadi un septiņi mēneši, lai to atklātu; turklāt norāda, ka paiet vēl septiņi līdz astoņi mēneši, līdz par pārkāpumu tiek ziņots Komisijai; pauž bažas, ka pamatnostādnes par laika periodiem, kad dalībvalstis ziņo par krāpnieciskiem pārkāpumiem un/vai citiem pārkāpumiem OLAF — ja šādas pamatnostādnes dalībvalstī vispār ir — atšķiras ne vien katrā dalībvalstī, bet arī politikas jomās; cer, ka Komisija izstrādās Eiropas mēroga pamatnostādnes par krāpniecisku pārkāpumu un/vai citu pārkāpumu ziņošanu OLAF; atgādina, ka Eiropas iestāžu darbinieku pienākums ir — nekavējoties un neapšaubot viņu atbildību par to — ziņot OLAF par krāpnieciskiem pārkāpumiem, par kuriem viņi uzzinājuši, pildot savus amata pienākumus;

30.  norāda, ka paziņoto krāpšanas gadījumu skaits 2012. gadā ieņēmumu jomā bija par 20 % mazāks nekā vidējais rādītājs laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam; atzinīgi vērtē to, ka Komisijas veiktā analīze norāda uz to, ka šajā laikposmā krāpšanas gadījumu skaitam bijusi tendence samazināties;

31.  konstatē, ka attiecībā uz izdevumu budžetu tādu pārkāpumu, par kuriem ziņots kā par krāpnieciskiem, skaita un vērtības pieaugums ir zems un tie jau ir identificēti pārkāpumu veidi, un ka no pārkāpumiem, par kuriem ziņots laikposmā no 2008. līdz 2012. gadam, 5 % ir konstatēti kā krāpšana; norāda, ka — līdzīgi kā iepriekšējos gados — visvairāk krāpnieciskos pārkāpumus atklāja kohēzijas politikas jomā: 50 % no kopējā skaita un 63 % no vērtības; uzsver, ka no 1 194 pārkāpumiem, par kuriem ziņots kā par krāpnieciskiem, 9 attiecās uz korupcijas gadījumiem un visi gadījumi ir atklāti kohēzijas politikas jomā; pauž bažas, ka to skaitam ir tendence pieaugt; pauž bažas par vērojamo pāreju uz vienkāršāku krāpšanu, kas, iespējams, atspoguļo to labumguvēju krāpnieciskos centienus ekonomiskās krīzes iespaidā, kuri parastos apstākļos nebūtu izdarījuši noziedzīgu nodarījumu; uzskata, ka šīs tendences turpmākajos gados būtu jāuzrauga un jāpēta;

32.  prasa, lai korupciju, kas apdraud ES finansiālās intereses, uzskatītu par krāpniecisku pārkāpumu saistībā ar LESD 325. panta 5. punktu un iekļautu Komisijas ikgadējā ziņojumā par Savienības finansiālo interešu aizsardzību — cīņa pret krāpšanu;

33.  norāda, ka to pārkāpumu skaits, par kuriem 2012. gadā ziņots kā par krāpnieciskiem dabas resursu jomā (lauksaimniecība, lauku attīstība un zivsaimniecība), ir pieaudzis gandrīz par 50 % salīdzinājumā ar 2011. gadu, jo viena valsts ir ziņojusi par 56 gadījumiem, no kuriem visi bija saistīti ar vienu un to pašu darbības veidu, kā arī visi bija saistīti ar vienu un to pašu izmeklēšanu un tikai un vienīgi saistībā ar Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu; norāda, ka konstatētās krāpšanas koeficients lauksaimniecības jomā ir nedaudz lielāks par vidējo, proti, aptuveni 6 % no visiem gadījumiem, par kuriem paziņots laikposmā no 2008. līdz 2012. gadam;

34.  atzīst, ka lauksaimniecības un lauku attīstības jomā dalībvalstis 2012. finanšu gadā no labumguvējiem atguva EUR 169,4 miljonus, lai gan tā paša finanšu gada beigās no labumguvējiem bija jāatgūst vēl EUR 1216,8 miljoni; norāda, ka 43 % atgūšanas likmi ievērojami ietekmē sešu dalībvalstu zemās atgūšanas likmes (mazāk par 30 %)(13); aicina šīs dalībvalstis veikt attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu ievērojami augstāku atgūšanas līmeni;

35.  atzīst, ka jau vairākus pēdējos finanšu gadus kohēzijas politika ir viskritiskākā joma, kurā visvairāk pārkāpumu ir saistīti ar reģionālās attīstības politiku, taču vismaz pēdējo trīs gadu laikā pārkāpumu skaits, par kuriem ziņots kā par krāpnieciskiem, ir saglabājies nemainīgs; norāda, ka konstatētās krāpšanas gadījumu koeficients šajā jomā ir zemāks par vidējo, proti, aptuveni 4 % laikposmā no 2008. līdz 2012. gadam; atzinīgi vērtē to, ka pēdējos gados Komisijas ar valstu iestādēm saistītie centieni vairot informētību par krāpšanu šajā jomā, šķiet, ir bijuši veiksmīgi, un to, ka 59 % gadījumu krāpnieciski pārkāpumi atklāti, pateicoties Savienības tiesību aktos paredzētajiem pasākumiem; aicina Komisiju stiprināt un konsolidēt tās 2008. gadā sākto kopīgo stratēģiju krāpšanas apkarošanai; atzinīgi vērtē arī to, ka par krāpšanas gadījumiem pēc to atklāšanas tiek ziņots drīzāk;

36.  tomēr pauž nožēlu, ka trūkst informācijas par atgūstamajām summām un atgūšanas likmēm saistībā ar kohēzijas politiku 2012. finanšu gadā; aicina Komisiju nākamajā gada ziņojumā sniegt detalizētu informāciju šajā sakarībā;

37.  atzinīgi vērtē to, ka pēdējo trīs gadu laikā ir stabili samazinājies to pārkāpumu skaits, par kuriem ziņots kā par krāpnieciskiem pirmspievienošanās palīdzības jomā, un konstatē, ka divpadsmit jaunās dalībvalstis ir pakāpeniski beigušas izmantot pirmspievienošanās palīdzības programmas, kuras ir gandrīz pabeigtas; tomēr konstatē saistītās summas ievērojamu pieaugumu, kas radies saistībā ar diviem gadījumiem, par ko ziņoja viena dalībvalsts; turklāt norāda, ka pašreizējā plānošanas periodā paziņoto krāpniecisko pārkāpumu skaits saistībā ar pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA) ir nedaudz samazinājies, kas, visticamāk, izriet no īstenošanas aizkavēšanās;

38.  norāda, ka dalībvalstu pieejas krāpšanas apkarošanas jomā arvien vairāk atšķiras — lielākoties tās ir juridiskas un organizatoriskas atšķirības, kas pastāv ne tikai dalībvalstu starpā, bet arī starp pārvaldes iestādēm vienā un tajā pašā valstī, bet tas ir saistīts arī ar atšķirīgām pieejām krāpšanas atklāšanā; pauž lielas bažas par to, ka krāpniecisku pārkāpumu gadījumā dažu dalībvalstu rīcība aprobežojas tikai ar finansiālu korekciju piemērošanu, neveicot iespējamā noziedzīgā nodarījuma izmeklēšanu; uzsver, ka šāda noziedzīgu nodarījumu neizmeklēšana varētu iedrošināt krāpniecisku rīcību, tādējādi kaitējot cīņai pret krāpšanu un krāpniekiem; aicina attiecīgās dalībvalstis ieguldīt vairāk līdzekļu krāpšanas apkarošanā, tostarp izmantojot kriminālprocesu; aicina Komisiju arī turpmāk rūpīgi sekot dalībvalstīs spēkā esošo uzraudzības un kontroles sistēmu darbībai un efektivitātei un uzsver, ka ir svarīgi, lai Komisija ieviestu visām dalībvalstīm vienotus ziņošanas principus; aicina dalībvalstis īstenot Komisijas ieteikumus, īpaši attiecībā uz pārkāpumu agrīnu atklāšanu, noteikumu vienkāršošanu un ātru ziņošanu;

39.  turklāt norāda, ka dalībvalstis vēl joprojām neiesniedz datus laicīgi vai sniedz neprecīzus datus; turklāt atgādina, ka dalībvalstis izmanto dažādas definīcijas līdzīgiem pārkāpumu veidiem un ne visas vāc līdzīgus un detalizētus statistikas datus atbilstoši kopējiem kritērijiem, tādējādi sarežģījot ticamas un salīdzināmas statistikas vākšanu ES līmenī un apgrūtinot krāpšanas gadījumu apjoma salīdzinājumu un objektīvu katras valsts izvērtējumu; atkārtoti pauž nožēlu, ka šā iemesla dēļ Parlaments, Komisija un OLAF nevar pienācīgi veikt savu uzdevumu izvērtēt patieso vispārējo pārkāpumu un krāpniecības apjomu atsevišķās dalībvalstīs un izstrādāt ieteikumus; pauž nožēlu par to, ka šāda situācija neļauj noteikt un disciplinēt tās dalībvalstis, kurās šādu pārkāpumu un krāpšanas gadījumu ir visvairāk, kā to atkārtoti ir pieprasījis Parlaments; norāda, ka Komisija dalībvalstis ir aicinājusi uzlabot savu krāpšanas gadījumu statistiku un ir apņēmusies jautājumam veltīt lielāku uzmanību; uzsver, ka ir svarīgi, lai Komisija ieviestu vienotus ziņošanas principus visās dalībvalstīs, lai nodrošinātu, ka savāktie dati ir salīdzināmi, ticami un pietiekami; tādēļ aicina Komisiju informēt Parlamentu par sāktajiem pasākumiem, lai ieviestu dalībvalsts līmenī savākto statistisko datu lielāku viendabīgumu un savstarpējo salīdzināmību; mudina dalībvalstis laicīgi iesniegt pēc iespējas izsmeļošāku informāciju, attiecīgi atspoguļojot krāpšanas gadījumu patieso apmēru; prasa Revīzijas palātai izanalizēt iepriekšējo īpašo ziņojumu par OLAF darbību, lai noteiktu reorganizācijas ietekmi;

40.  uzsver, ka lielāka pārredzamība, kas ļauj veikt atbilstošu pārbaudi, ir noteicošā krāpšanas shēmu atklāšanā; atgādina, ka iepriekšējos gados Parlaments mudināja Komisiju rīkoties, lai nodrošinātu vienuviet pieejamu pilnīgu informāciju par pārredzamību attiecībā uz visiem ES līdzekļu labumguvējiem no visām dalībvalstīm, vienā Komisijas vietnē publicējot ziņas par visiem labumguvējiem, neatkarīgi no līdzekļu pārvaldītāja un pamatojoties uz tās informācijas standarta kategorijām, kas visām dalībvalstīm jāsniedz vismaz vienā no Savienības darba valodām; aicina dalībvalstis sadarboties ar Komisiju un sniegt tai pilnīgu un uzticamu informāciju par dalībvalstu pārvaldīto ES līdzekļu labumguvējiem; pauž nožēlu, ka šis pasākums nav īstenots, un aicina Komisiju to steidzami īstenot;

41.  norāda, ka 2012. gadā OLAF sniedza 54 ieteikumus uzsākt tiesvedību, kurus nosūtīja valstu iestādēm, iesakot atgūt aptuveni EUR 284 000 000; pauž nožēlu par informācijas trūkumu attiecībā uz tiesvedībā nodotajām lietām un faktiski atgūto summu apmēru, pamatojoties uz OLAF ieteikumiem, kā arī par notiesāšanas rādītāju trūkumu lietās, kas saistītas ar noziedzīgiem nodarījumiem pret Savienības budžetu; atkārtoti aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt efektīvu un laicīgu tādu ieteikumu īstenošanu, kas sniegti pēc tam, kad OLAF lietas ir izmeklējis;

42.  tomēr pauž nopietnas bažas, ka dažos gadījumos OLAF lietas izbeidza un pārsūtīja atpakaļ ģenerāldirektorātiem, lai tie attiecīgi rīkotos, lai gan tiem nav izmeklēšanas kompetences;

OLAF

43.   pauž gandarījumu par OLAF darbību regulējošo noteikumu reformas pieņemšanu un atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu „OLAF pārvaldības uzlabošana un procesuālo garantiju stiprināšana izmeklēšanās — Pakāpeniska pieeja līdztekus Eiropas Prokuratūras izveidei”; pieņem zināšanai pirmos pozitīvos rezultātus pēc OLAF izmeklēšanas procedūru reorganizācijas un pārstrukturēšanas, kam būtu jāļauj precizēt to personu procesuālās tiesības, uz kurām attiecas izmeklēšana, jāuzlabo sadarbība un dialogs ar OLAF partneriem, jāveicina izmeklēšanu efektivitāte un jāsamazina izmeklēšanas darbību vidējais ilgums, īpaši lietu atlases posmā; tomēr norāda, ka 2012. gada 1. februārī vienlaicīgi tika uzsākta 421 lieta un 2012. gadā lietas atkal tika izbeigtas, lielākoties nesniedzot ieteikumus; turklāt norāda, ka daudzas lietas, kas ir vecākas par 24 mēnešiem, 2012. gadā tika izbeigtas, par kurām to izbeigšanas brīdī, iespējams, nebija sniegti ieteikumi; norāda arī, ka šī īslaicīgā efekta dēļ izmeklēšana vidēji ilgst īsāku laiku;

44.  norāda, ka kopš 2012. gada OLAF katru gadu nosaka izmeklēšanas politikas prioritātes, lai uzlabotu savu izmeklēšanas atlases procedūru; konstatē, ka starp 2012., 2013. un 2014. gadā izvēlētajām izmeklēšanas politikas prioritātēm pastāv būtiskas izmaiņas, un tādēļ pauž bažas par risku, kas saistīts ar nepietiekamu saskaņotību vispārējā izmeklēšanas atlases procedūrā; uzskata, ka turpmākās izmeklēšanas politikas prioritātes vienmēr būtu rūpīgi jāizvērtē, pamatojoties uz konkrētām vajadzībām, izmērāmiem rādītājiem un no iepriekšējām izmeklēšanas politikas prioritātēm gūto pieredzi; prasa OLAF sniegt detalizētu informāciju par veidu, kā tas lemj par izmeklēšanas politikas prioritātēm;

45.  pieņem zināšanai OLAF 2012. gada ziņojumu un to, ka šajā periodā OLAF uzsāka 431 izmeklēšanu un 287 koordinācijas lietas, slēdza 465 lietas, nosūtīja valstu iestādēm 54 ieteikumus tiesvedības uzsākšanai un ieteica atgūt gandrīz EUR 284 miljonus (EUR 165,8 no ienākumiem un EUR 118,2 no izdevumiem), un:

   i) prasa atlases posmā saņemtās informācijas avotu rūpīgāku analīzi, lai labāk saprastu šo datu sadalījumu, kas attiecīgi iegūti no valsts vai privātā sektora, kā arī dalībvalstu sniegto paziņojumu skaita lielo atšķirību;
   ii) atzīst, ka no valsts sektora saņemtais informācijas daudzuma pieaugums, iespējams, ir pozitīvs signāls par labāku sadarbību ar dalībvalstīm; norāda, ka OLAF ir mainījis veidu, kādā tas reģistrē ienākošo informāciju; norāda, ka plānošanas perioda ilguma dēļ 2012. gadā valsts sektora iestādes ziņoja par vairāk krāpnieciskiem pārkāpumiem, jo programmas tika pabeigtas;
   iii) atkārtoti pieprasa izsmeļošu informāciju par to, kādi pasākumi tiek veikti atbilstoši OLAF ieteikumiem, tostarp atbildi uz jautājumu, cik daudzas OLAF lietas valstu tiesām nebija iespējams izskatīt a) nepietiekamu pierādījumu dēļ, b) zemas prioritātes dēļ, c) juridiskā pamata trūkuma dēļ, d) neesošas sabiedriskās intereses dēļ, e) noilguma dēļ, f) procesuālo kļūdu dēļ, g) citu iemeslu dēļ;
   iv) atkārtoti prasa vairāk informācijas par katrā dalībvalstī uz vietas veikto pārbaužu skaitu;
   v) atkārtoti prasa informāciju par izmeklēto lietu skaitu katrā dalībvalstī attiecīgi katrā izmeklēšanas jomā (lauksaimniecība, cigaretes, muita, ES iekšpolitika, ārējā palīdzība, iekšējā izmeklēšana, struktūrfondi, PVN);
   vi) atkārtoti prasa gada ziņojumos iekļaut detalizētu informāciju par lietu izmeklēšanas ilgumu, sadalot informāciju pēc ārējām, iekšējām, koordinēšanas un palīdzības krimināllietās lietām, grupējot lietas izskatāmajās lietās un lietās, kas gada beigās izbeigtas;
   vii) atkārtoti prasa sniegt informāciju par notiekošo un izbeigto izmeklēšanu skaitu katrā ES iestādē;

46.  ņem vērā Uzraudzības komitejas atzinumu Nr. 1/2014 par OLAF izmeklēšanas politikas prioritātēm un atbalsta tā ieteikumus, jo īpaši attiecībā uz pamatnostādnēm par finanšu rādītāju kā samērīguma kritērija piemērošanu, kas par lietu atlasi atbildīgajai struktūrai sniegtu šajā ziņā skaidrākus norādījumus; turklāt cer, ka izmeklēšanas politikas prioritāšu noteikšanā turpmāk notiks regulārs dialogs starp OLAF ģenerāldirektoru un ģenerāldirektoriem, uz kuru politikas jomām attiecas izmeklēšanas politikas prioritātes un to finanšu rādītāji;

47.  ņem vērā Uzraudzības komitejas piezīmes attiecībā uz OLAF de minimis politiku; atgādina, ka de minimis politika nav vienīgais lietu atlases kritērijs un ka tās mērķis ir nodrošināt, ka OLAF savus centienus un resursus velta nopietnākām un sarežģītākām lietām un ka cilvēkresursi ir sadalīti tā, lai maksimāli palielinātu no ES budžeta nepamatoti iztērētu summu atgūšanu; aicina ģenerāldirektoru ņemt vērā Uzraudzības komitejas viedokļus, pārskatot OLAF de minimis politiku; cer, ka Parlaments tiks pienācīgi informēts par ģenerāldirektora lēmumu šajā ziņā;

48.  prasa uzlabot OLAF pārvaldību, regulāri pārskatot un konsolidējot tā galvenās izmeklēšanas procesus; šajā sakarībā uzsver, ka Parlaments īpašu uzmanību pievērš tam, lai tiktu uzraudzīts, vai tiek ievērotas izmeklēšanā skarto personu procesuālās garantijas un pamattiesības;

Eiropas krāpšanas apkarošanas politikas un programmu jaunās aprises

49.  atzinīgi vērtē visas Komisijas iniciatīvas, kuru mērķis ir kopumā efektīvāk apkarot krāpšanu, novēršanas un atklāšanas pasākumus papildinot ar jaunu aspektu, kas saistīts ar sodiem; uzskata, ka krāpšanas apkarošanas klauzulu iekļaušana starptautiskajos nolīgumos, nolīgumos par administratīvo sadarbību un publisko iepirkumu jomā ir būtisks solis Savienības finansiālo interešu aizstāvībā un cīņā pret korupciju;

50.  atgādina, ka saskaņā ar Komisijas 2006. gada 14. decembra Regulas (EK) Nr. 1848/2006 5. pantu dalībvalstīm ir jāsniedz informācija par procesu uzsākšanu vai izbeigšanu attiecībā uz administratīvo sodu vai kriminālsodu uzlikšanu par paziņotajiem pārkāpumiem, kā arī par šo procesu galvenajiem rezultātiem; turklāt atgādina, ka šajā informācijā jānorāda arī piemēroto sodu raksturs un/vai tas, vai minētie sodi attiecas uz Kopienas un/vai valsts tiesību aktu piemērošanu, kā arī atsauce uz Kopienas un/vai valsts noteikumiem, kas paredz šos sodus; prasa detalizētu informāciju par vispusīgu to ziņojumu analīzi, kas saņemti saskaņā ar Komisijas Regulas (EK) Nr. 1848/2006 5. pantu; norāda, ka dalībvalstu iesniegtie statistikas dati par krāpšanas apkarošanas pārbaudēm, krimināllietām un to iznākumiem ir nepilnīgi, tādēļ ir grūti novērtēt krāpšanas gadījumu izmeklēšanas un kriminālvajāšanas procedūras dalībvalstīs un turpmāko politikas pamatnostādņu efektivitāti;

51.  atzinīgi vērtē to, ka 2014. gada februārī Komisija publicēja pirmo ES pretkorupcijas ziņojumu, saskaņā ar kuru korupcija dažādos veidos skar visas dalībvalstis un ES ekonomikai izmaksā apmēram EUR 120 miljardus gadā, un atzinīgi vērtē arī visus ieteikumus par plašāku esošās paraugprakses apmaiņu un atbilstīgu jaunu ES līmenī veicamo pasākumu noteikšanu; šajā sakarībā uzsver, ka Eiropas pilsoņi pieprasa garantijas publisko izdevumu pilnīgai integritātei un pārredzamībai, jo īpaši ņemot vērā pašreizējās problēmas ekonomikas un finanšu krīzes sakarā; piekrīt Komisijai, ka iniciatīvu rezultāti ir ļoti nevienmērīgi un ka jādara vēl vairāk, lai korupciju novērstu un par to sodītu; tomēr pauž nožēlu, ka ziņojuma saturs piedāvā ierobežotu pārskatu par korupciju Eiropas Savienībā; prasa veikt papildu pasākumus, kas atbilstu risināmajiem jautājumiem sociālajā un ekonomikas jomā, lai korupciju nepieļautu un lai par korupciju sodītu, jo tā būtiski kaitē Eiropas ekonomikai un sociālajam modelim, samazina dalībvalstu nodokļu ieņēmumus un mazina pilsoņu uzticēšanos iestādēm;

52.  prasa Revīzijas palātai izpētīt problēmu un, pamatojoties uz savu redzējumu un pieredzi, vienā vai vairākos ziņojumos sniegt ieteikumus attiecībā uz galvenajām Komisijas ziņojumā par korupciju identificētajām problēmām, īpaši ņemot vērā konstatējumus par katru valsti;

53.  atzinīgi vērtē priekšlikumu regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi; uzsver nepieciešamību izveidot saskaņotu papildu sistēmu Savienības finansiālo interešu aizsardzībai; mudina Komisiju ES mērogā skaidri noteikt veidojamās Eiropas Prokuratūras, Eurojust un OLAF lomu, nodalot to attiecīgos uzdevumus;

54.  atzinīgi vērtē to, ka pēc Parlamenta pieprasījuma tika publicēts Komisijas pētījums „Korupcijas konstatēšana un samazināšana saistībā ar publisko iepirkumu ES”, kurā ir izstrādāta metodika korupcijas izmaksu noteikšanai publiskajā iepirkumā saistībā ar ES līdzekļiem; norāda — tiek lēsts, ka 8 dalībvalstīs vispārējās tiešās korupcijas izmaksas publiskajā iepirkumā piecās nozarēs 2010. gadā sasniedza EUR 1,4 līdz 2,2 miljardus(14); uzsver, ka pētījumā cita starpā sniegti ieteikumi vēl vairāk uzlabot pārredzamību publiskajā iepirkumā, uzlabot revīzijas un izvērtējuma mehānismus, izveidot centrālu sistēmu publiskā iepirkuma datu vākšanai, atjaunināt datubāzi Tenders Electronic Daily, kā arī pastiprināt ziņotāju aizsardzību; aicina Komisiju sniegt informāciju par īstenoto politiku un pasākumiem, lai šos ieteikumus ievērotu;

55.  norāda, ka saskaņā ar oficiālajiem aprēķiniem dalībvalstis gadā zaudē vairāk nekā EUR 11 miljardus organizētās noziedzības tīklos cigarešu kontrabandas dēļ, un pieprasa, lai OLAF tiktu atjaunoti šajā jomā pielietoto resursu un specializēto zināšanu kādreizējie līmeņi; stingri atbalsta Komisiju un OLAF saistībā ar rīcības plāna cigarešu kontrabandas apkarošanai ieviešanu; šajā sakarībā prasa uzlabot OLAF un Eiropola sadarbību;

56.  uzskata, ka ir svarīgi izveidot sadarbības koordinatoru tīklu OLAF pakļautībā darbam ar tām valstīm, kurās ir vislielākais kontrabandas risks;

57.  pieprasa informāciju par jebkādu ar spēkā esošo nolīgumu iespējamu pārskatīšanu saistīto apspriežu gaitu un prasa veikt neatkarīgu pētījumu par nolīgumiem ar cigarešu ražotājiem, lai aprēķinātu, kādu ietekmi nelikumīga tirdzniecība ar tabakas izstrādājumiem rada uz pašu resursiem, un izvērtētu iespēju paplašināt ražotāju loku, ar ko noslēgti nolīgumi, lai uzlabotu produktu izsekojamību no ražošanas posma līdz to izplatīšanai;

58.  atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta regula, ar ko izveido programmu „Hercule III” nākamajam finanšu periodam no 2014. līdz 2020. gadam; norāda, ka ar budžetu, kas pārsniedz EUR 104 miljonus, programma cita starpā līdzfinansēs skenēšanas iekārtas, lai kravas automobiļos noteiktu kontrabandas preces, automātisko konteinera koda un numura zīmes atpazīšanas sistēmu, lai pastiprinātu cīņu pret kontrabandu un viltošanu; pauž nožēlu par konstatēto pārredzamības trūkumu programmas „Hercule II” īstenošanas laikā attiecībā uz labumguvēju veiktu tehniskā aprīkojuma iepirkumu un izlietojumu un atgādina, ka šīs situācijas dēļ Parlaments no 2013. un 2014. gada Savienības budžeta paturēja rezervē daļu no OLAF apropriācijām, līdz par šo jautājumu tiks saņemta attiecīga informācija; aicina OLAF turpināt sniegt šo informāciju, tostarp ziņas par finansētā aprīkojuma pašreizējo stāvokli un ietekmi, un programmu „Hercule III” īstenot pārredzamāk;

o
o   o

59.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Savienības Tiesai, Revīzijas palātai, OLAF Uzraudzības komitejai un OLAF.

(1) OV C 331, 14.11.2013., 1. lpp.
(2) OV L 201, 26.7.2013., 4. lpp.
(3) OV L 201, 26.7.2013., 1. lpp.
(4) OV L 84, 20.3.2014., 6. lpp.
(5) OV L 94, 28.3.2014., 1. lpp.
(6) OV L 248, 18.9.2013., 1. lpp.
(7) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.
(8) OV L 312, 23.12.1995., 1. lpp.
(9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0318.
(10) OV C 51 E, 22.2.2013., 121. lpp.
(11) OV C 161 E, 31.5.2011., 62. lpp..
(12) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0444.
(13) Beļģija (23 %), Bulgārija (4 %), Grieķija (18 %), Francija (22 %), Slovēnija (25 %) un Slovākija (26 %).
(14) Autoceļi un dzelzceļš, ūdens un atkritumi, pilsētbūvniecība un sabiedrisko ēku būvniecība, apmācība, pētniecība un izstrāde Francijā, Itālijā, Lietuvā, Nīderlandē, Polijā, Rumānijā, Spānijā un Ungārijā.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika