Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2014/2922(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumentu lietošanas cikli :

Iesniegtie teksti :

RC-B8-0213/2014

Debates :

Balsojumi :

PV 13/11/2014 - 8.8
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2014)0053

Pieņemtie teksti
PDF 311kWORD 87k
Ceturtdiena, 2014. gada 13. novembris - Brisele Galīgā redakcija
Humanitārā situācija Dienvidsudānā
P8_TA(2014)0053RC-B8-0213/2014

Eiropas Parlamenta 2014. gada 13. novembra rezolūcija par humanitāro situāciju Dienvidsudānā (2014/2922(RSP))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Dienvidsudānu, jo īpaši 2014. gada 16. janvāra rezolūciju par stāvokli Dienvidsudānā(1),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton 2014. gada 23. janvāra un 2014. gada 10. maija paziņojumu par stāvokli Dienvidsudānā,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves preses sekretāra 2014. gada 28. augusta un 2014. gada 31. oktobra paziņojumu par stāvokli Dienvidsudānā,

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 10. jūlija Lēmumu 2014/449/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Dienvidsudānā(2),

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 2155 (2014),

–  ņemot vērā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra starpposma ziņojumu par cilvēktiesību situāciju Sudānā, ko iesniedza apspriešanai ANO Cilvēktiesību padomes 27. sesijā rīkotajā paneļdiskusijā,

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 10. jūlija deklarāciju par Dienvidsudānu,

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 20. janvāra un 2014. gada 17. marta secinājumus par Dienvidsudānu,

–  ņemot vērā starptautiskās sadarbības, humānās palīdzības un darbības krīzes situācijās komisāres Kristalina Georgieva 2014. gada 25. septembra paziņojumu,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra Ban Ki-moon 2014. gada 30. oktobra paziņojumu,

–  ņemot vērā Starpvaldību attīstības iestādes (IGAD) 2014. gada 20. oktobra paziņojumu,

–  ņemot vērā IGAD valstu un valdību vadītāju 28. ārkārtas augstākā līmeņa sanāksmes pieņemto 2014. gada 7. novembra rezolūciju,

–  ņemot vērā Sudānai un Dienvidsudānai paredzēto plānu, kas izklāstīts Āfrikas Savienības Miera un drošības padomes 2012. gada 24. aprīļa paziņojumā un ko ES pilnībā atbalsta,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības Izmeklēšanas komisijas Dienvidsudānas jautājumā starpposma ziņojumu, kas publiskots 2014. gada 26. un 27. jūnijā Malabo, Ekvatoriālajā Gvinejā,

–  ņemot vērā pārskatīto Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Āfrikas cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā politiskais konflikts sākās pēc tam, kad valsts prezidents Salva Kiir apvainoja atlaisto viceprezidentu Riek Machar pret sevi vērsta valsts apvērsuma plānošanā; tā kā Riek Machar noliedza, ka ir mēģinājis veikt šādu valsts apvērsumu;

B.  tā kā saskaņā ar ANO aplēsēm vairāk nekā 10 000 cilvēku gāja bojā mēnešiem ilgušajās kaujās un tā kā ir saņemti daudzi ziņojumi par ārkārtīgi nežēlīgiem noziegumiem un vardarbību pret etniskām grupām, kas ir pielīdzināmi kara noziegumiem;

C.  tā kā Dienvidsudāna ir pasaules jaunākā un neaizsargātākā valsts, kas pēc Komisijas humanitārās situācijas vispārējās apdraudētības un krīzes novērtējuma galīgā indeksa ieņem otro vietu;

D.  tā kā Dienvidsudānas konfliktā iesaistītās puses 2014. gada 7. janvārī Adisabebā uzsāka sarunas Starpvaldību attīstības iestādes (IGAD) aizgādībā;

E.  tā kā 2014. gada 23. janvārī tika parakstīta vienošanās par pamieru, kas atkārtoti tika apstiprināta 2014. gada 9. maijā, taču šo pamieru turpina pārkāpt, kā arī netiek īstenoti nekādi sankciju pasākumi;

F.  tā kā ilgstoša noregulējuma panākšanai miera sarunās nav panākts būtisks progress un tā kā ANO humānās palīdzības koordinators ir norādījis, ka politiskā un starpkopienu līmenī nav lielu izredžu panākt noturīgu mieru;

G.  tomēr tā kā 2014. gada 7. novembrī Dienvidsudānas valdība un Sudānas Tautas atbrīvošanas kustības/armijas bruņotās opozīcijas grupējums parakstīja vienošanos, ar ko atkārtoti abas puses apņēmās pārtraukt karadarbību, piekrītot nosacījumam, ka par vienošanās neievērošanu IGAD reģiona valstis ieviesīs sankcijas;

H.  tā kā, beidzoties lietus sezonai, kaujas starp prezidenta S. Kiir spēkiem un R. Machar nemierniekiem jau ir atsākušās un sausuma periodā visticamāk pastiprināsies, ja vien netiks panākts politisks risinājums;

I.  tā kā ANO Drošības padomes Rezolūcijā Nr. 2155 (2014) ir paustas nopietnas bažas par cilvēku masveida pārvietošanu un humanitāro krīzi, kas aizvien padziļinās; tā kā cīņās jau ir iesaistījušies Sudānas nemiernieku grupējumi un Ugandas kaujinieki, tad šī humanitārā krīze var skart daudz plašāku reģionu teritorijā, kurā jau tā ir vērojama nestabilitāte; tā kā šo nestabilitāti var pārvarēt, tikai novēršot pamatproblēmas, tostarp ārkārtīgu nabadzību, klimata pārmaiņas, ES un starptautiskās ģeostratēģiskās intereses un intervenci, labklājības netaisnīgu sadalījumu un resursu pārmērīgu izmantošanu;

J.  tā kā lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo plaši izplatītā nabadzībā, neskatoties uz to, ka valstī ir bagātīgi naftas un citu dabas resursu krājumi, kuru eksports veido vairāk nekā 70 % no IKP un apmēram 90 % no valdības ieņēmumiem; tā kā ieņēmumi, kas iegūti no naftas nozares, ir veicinājuši vardarbīgu konfliktu rašanos;

K.  tā kā konflikta sekas ir satraucoši milzīgs seksuālās vardarbības pieaugums, kā to uzsvēris Zainab Bangura, ANO ģenerālsekretāra īpašais pārstāvis jautājumos par seksuālo vardarbību konfliktu skartajās teritorijās; tā kā joprojām izplatās neapstiprinātas ziņas par bērnu kareivju vervēšanu Dienvidsudānā; tā kā puse no Dienvidsudānas iedzīvotājiem ir bērni;

L.  tā kā, raksturojot situāciju Dienvidsudānā, ANO tai ir noteikusi ārkārtas situācijas 3. līmeni, kas ir sliktākais iespējamais humanitārās krīzes novērtējums;

M.  tā kā kopš gada sākuma Dienvidsudānā humānā palīdzība ir sniegta 3,5 miljoniem cilvēku; tā kā, vietējos atbalsta mehānismus kombinējot ar starptautisko humāno palīdzību, ir izdevies nepieļaut badu; tā kā gadījumā, ja kaujas atsāksies, jo īpaši tādās pilsētās kā Bora un Bentiu, perspektīvas attiecībā uz valsts nodrošinātību ar pārtiku tomēr ir drūmas, paredzot, ka 2,5 miljoni cilvēku arī turpmāk saskarsies ar krīzes vai ārkārtas līmeņa pārtikas trūkumu; tā kā sievietes ir īpaši neaizsargātas attiecībā uz pārtikas trūkumu, jo 57 % mājsaimniecību aizsargājamās teritorijās vada sievietes; tā kā vadošās palīdzības aģentūras, tostarp Oxfam, CARE un Cafod, ir brīdinājušas, ka cīņu atsākšanās gadījumā vairāku Dienvidsudānas daļu iedzīvotāji nākamā gada sākumā var piedzīvot badu;

N.  tā kā ir aplēsts, ka humānā palīdzība ir nepieciešama 3,8 miljoniem Dienvidsudānas iedzīvotāju, 1,4 miljoni iedzīvotāju ir pārvietoti valsts iekšienē un vairāk nekā 470 000 cilvēku meklē patvērumu kaimiņvalstīs;

O.  tā kā neatliekamākās humanitārās vajadzības ir pārtika, tīrs ūdens, veselības aprūpe, mājokļi, sanitārija, higiēna, epidēmiju (piemēram, holēras, malārijas, viscerālās leišmaniozes un hepatīta) novēršana un aizsardzība; tā kā aizvien biežāk ir nepieciešams psiholoģisks atbalsts no seksuālās vardarbības cietušajām personām;

P.  tā kā piekļuvi cilvēkiem, kam vajadzīga palīdzība, apgrūtina karadarbība un vardarbība, kas tiek vērsta arī pret humānās palīdzības sniedzējiem un piegādātājiem; tā kā apmēram 80 % no visiem veselības aprūpes pakalpojumiem un citiem pamatpakalpojumiem sniedz nevalstiskas organizācijas;

Q.  tā kā 2014. gada septembrī Dienvidsudānas darba lietu ministrs paziņoja, ka visiem ārvalstu darbiniekiem līdz oktobra vidum ir jāpamet valsts teritorija, taču vēlāk viņš šo paziņojumu atsauca;

R.  tā kā līdz 2014. gada decembrim ir atlikta likuma par NVO pieņemšana, kura mērķis ir ierobežot teritoriju, kādā NVO un pilsoniskās sabiedrības organizācijas drīkst strādāt Dienvidsudānā; tā kā šī NVO likumprojekta īstenošanas gadījumā tas varētu ievērojami ietekmēt palīdzības sniegšanu šajā izšķirošajā brīdī, kad starptautiskā sabiedrība cenšas novērst bada izplatību;

S.  tā kā daudzo un ilgstošo globālo krīžu dēļ starptautiskās humānās palīdzības resursi ir tikpat kā izsmelti; tā kā starptautiskā sabiedrība nespēs sniegt finansiālu vai operacionālu palīdzību, ja krīze ieilgs;

T.  tā kā ES ir sniegusi vairāk nekā trešdaļu (38 %) no visa starptautiskā ieguldījuma, reaģējot uz humanitāro krīzi Dienvidsudānā, un tikai Komisija vien savu krīzēm paredzēto humānās palīdzības budžetu 2014. gadā ir palielinājusi, tam pārsniedzot 130 miljonus EUR;

U.  tā kā Āfrikas Savienība ir izveidojusi izmeklēšanas komisiju, kurai ir jāizmeklē cilvēktiesību pārkāpumi, par kuriem saņemti daudzi ziņojumi;

V.  tā kā 2014. gada 10. jūlijā ES paziņoja, ka tā ir sākusi mērķorientētu pasākumu pirmo kārtu, kas vērsti pret personām, kuras apgrūtina miera procesu, pārkāpj vienošanos par pamieru un izdara rupjus cilvēktiesību pārkāpumus; tā kā ES ir saglabājusi spēkā Dienvidsudānai noteikto ieroču embargo;

W.  tā kā pašreizējam konfliktam būtu jārod demokrātisks politiskais risinājums, kā arī jānodrošina iespējas radīt iestādes, par kurām panākta demokrātiska vienošanās, jaunas valsts veidošanai, kas nodibināta referenduma par neatkarību rezultātā; tā kā nolūkā panākt ilgtspējīgu mieru, atjaunot valsti pēc krīzes un pārvarēt nestabilitāti ir nepieciešams ilgtermiņa plāns un starptautiskās sabiedrības cieša, paredzama un noturīga iesaistīšanās,

1.  stingri nosoda satraucošo cilvēka darbības izraisīto krīzi Dienvidsudānā, kas ir pretrunā valsts atbrīvošanās kustības vērtībām un mērķim;

2.  asi nosoda vardarbības atsākšanos un atkārtoti notikušos vienošanās par karadarbības pārtraukšanu pārkāpumus, kuru rezultātā Dienvidsudānā — jau tā nestabilā un nepastāvīgā valstī — ir gājuši bojā un ievainoti civiliedzīvotāji, kā arī tiem nodarīts kaitējums, turklāt vairāk nekā simtiem tūkstošu cilvēku ir pārvietoti; nosoda bruņoto spēku vājo vadību un kontroli, kas palielina kaujinieku spēku turpmākās fragmentācijas iespējamību, kura var veicināt vardarbības izplatību un miera nolīgumu pārkāpumus;

3.  aicina starptautisko sabiedrību ievērot savas finansējuma piešķiršanas saistības pret Dienvidsudānu un reģionu un mobilizēt līdzekļus, lai nekavējoties reaģētu uz humanitārās situācijas pasliktināšanos Dienvidsudānā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ES ieguldījumu humanitārās krīzes noregulēšanā Dienvidsudānā un prasa dalībvalstīm rast risinājumu, kā atbilstīgi savām starptautiskajām saistībām finansēt krīžu, kuru skaits aizvien pieaug, noregulēšanu;

4.  mudina ES pārplānot savu attīstības palīdzību, lai risinātu neatliekamākās Dienvidsudānas tautas vajadzības, un aicina atbalstīt pāreju uz mieru un stabilitāti; tāpēc atzinīgi vērtē to, ka ir apturēta ar budžeta atbalstu Dienvidsudānai sniegtā attīstības palīdzība, izņemot darbības, kas nodrošina tiešu atbalstu iedzīvotājiem vai tiešu atbalstu pārejai uz demokrātisku iekārtu, kā arī humāno palīdzību, un prasa atbalsta sniegšanu veikt ar NVO un starptautisko organizāciju starpniecību;

5.  atkārtoti uzsver, ka ilgtermiņa miermīlīgas līdzāspastāvēšanas un attīstības perspektīvai vajadzīgas visaptverošas institucionālas reformas, lai panāktu valstī tādu pārvaldi, kas garantē tiesiskumu; uzsver, ka pārejas posms pēc konflikta visdrīzāk ilgs vairākus gadus un tam būs vajadzīga starptautiskās sabiedrības pastāvīga ilgtermiņa iesaistīšanās;

6.  nosoda attiecību pasliktināšanos starp humānās palīdzības sniedzējiem un visām konfliktā iesaistītajām pusēm, tostarp nelikumīgo palīdzības aplikšanu ar nodokļiem un palīdzības sniedzēju nesodītu vajāšanu un pat nonāvēšanu; norāda, ka vairākas ārvalstu humānās palīdzības organizācijas jau ir pārtraukušas savu darbību Dienvidsudānā, un tās, kas tur vēl darbojas, saskaras ar lielām grūtībām, lai apmierinātu pārvietoto civiliedzīvotāju vajadzības;

7.  prasa, lai humāno palīdzību un pārtikas atbalstu sniegtu visneaizsargātākajiem iedzīvotājiem, pamatojoties vienīgi uz viņu vajadzībām, un atgādina visām Dienvidsudānas konfliktā iesaistītajām pusēm, ka tām ir pienākums atzīt un ievērot humānās palīdzības sniedzēju neitralitāti, neatkarību un neaizskaramību, lai atvieglotu dzīvību glābjošas palīdzības sniegšanu cilvēkiem, kuriem tā ir nepieciešama, neņemot vērā cilvēku politisko vai etnisko piederību, un prasa nekavējoties pārtraukt jebkādu vardarbību pret humānās palīdzības sniedzējiem, humanitāro līdzekļu rekvizīciju un sniegtās palīdzības novirzīšanu citiem mērķiem; prasa arī atsaukt vai noraidīt likumu par NVO;

8.  prasa, lai humānā palīdzība, jo īpaši tā, kuru sniedz pamatpakalpojumu un pārtikas palīdzības veidā, netiktu novirzīta bruņotajiem grupējumiem;

9.  ir ļoti nobažījies par to, kāds Dienvidsudānā ir nodrošinātības ar pārtiku stāvoklis, kuru radījis konflikts un pasliktinājušas nesenās dabas katastrofas un kurš var ievērojami pasliktināties, ja atsāksies kaujas;

10.  ir pārliecināts, ka miera panākšana ļautu cilvēkiem atgriezties pamestajās lauku saimniecībās, no jauna atvērt tirdzniecības vietas un atjaunot savas mājas;

11.  stingri nosoda to, ka visas puses nonāvē cilvēkus bez tiesas sprieduma un izdara masu slepkavības, tīšus uzbrukumus civiliedzīvotājiem, cilvēktiesību pārkāpumus (tostarp tos, kuri vērsti pret bēgļiem un pārvietotajām personām, sievietēm un pie neaizsargātām grupām piederošiem cilvēkiem, kā arī žurnālistiem), patvaļīgus arestus un turēšanu ieslodzījumā, vardarbīgu nolaupīšanu, sliktu apiešanos un spīdzināšanu; uzskata, ka valsts prezidentam S. Kiir un R. Machar būtu jādara viss iespējamais, lai liktu viņiem pakļautajiem karavīriem pārtraukt šādu pret cilvēkiem vērstu vardarbību;

12.  mudina Komisiju, dalībvalstis un Dienvidsudānas valsts iestādes strādāt ar kopienām un sieviešu tiesību aizsardzības organizācijām, lai nodrošinātu un veicinātu kvalitatīvu izglītības un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, kā arī seksuālās un reproduktīvās tiesības meitenēm un sievietēm, tostarp kontracepcijas līdzekļu pieejamību un HIV/AIDS pārbaudi un ārstēšanu;

13.  pauž nožēlu par to, ka šis konflikts ir kavējis daudzu sociālo pamatpakalpojumu sniegšanu un ka tūkstošiem bērnu neapmeklē skolu; pauž bažas par to, ka bērni turpina nest vardarbības slogu, ciešot no psiholoģiskām grūtībām un piekļuves trūkuma pakalpojumiem, tostarp izglītībai; prasa puses pārtraukt vervēt un izmantot bērnus bruņotajos spēkos, kā arī pārtraukt citus smagus pārkāpumus pret bērniem;

14.  pauž nopietnas bažas par šā konflikta etnisko ievirzi; uzsver, ka centieni iegūt varu, pielietojot vardarbību vai dalot cilvēkus pēc etniskās piederības, ir pretrunā demokrātiskajām tiesiskuma normām;

15.  prasa saistībā ar visām apsūdzībām par smagajiem noziegumiem, kurus veikusi jebkura no konfliktā iesaistītajām pusēm, veikt starptautiskajiem standartiem atbilstošu, uzticamu, pārredzamu un visaptverošu izmeklēšanu, jo īpaši Āfrikas Savienības izmeklēšanas komisijas ietvaros; mudina, izmantojot visu nepieciešamo starptautisko atbalstu, izveidot pārejas posma tieslietu mehānismus, kas veicinātu gan izlīguma panākšanu, gan ļautu saukt pārkāpējus pie atbildības; mudina Dienvidsudānas valdību pēc iespējas drīz pievienoties Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtiem;

16.  atzinīgi vērtē ANO misijas Dienvidsudānā (UNMISS) spēju ar ANO Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos biroja atbalstu izmeklēt cilvēktiesību pārkāpumus;

17.  šajā saistībā saskaņā ar ANO ģenerālsekretāra Ban Ki-moon ierosinājumu un ieteikumu UNMISS cilvēktiesību ziņojumā atbalsta īpašas hibrīdtiesas izveidi, kurā tiktu iesaistīti starptautiskie partneri un kuras mērķis būtu saukt pie atbildības līderus par smagiem abu konfliktā iesaistīto pušu izdarītiem cilvēktiesību pārkāpumiem;

18.  atgādina, ka humānā palīdzība ir būtiska, taču tā nevar atrisināt politisku problēmu, un ka valdībai ir jāuzņemas galvenā atbildība par civiliedzīvotāju aizsardzību; tāpēc prasa valsts bagātības darīt tieši pieejamas Dienvidsudānas tautas labklājības uzlabošanai; mudina visas puses ievērot vienošanos un konstruktīvi, piedaloties dialogā un sadarbojoties, iesaistīties Adisabebas miera sarunās ar mērķi pilnībā īstenot vienošanos par pamieru, un tūlīt atsākt sarunas, lai izveidotu nacionālās vienotības pagaidu valdību, kas ir vienīgais ilgtermiņa risinājums, kā arī panākt nacionālo izlīgumu visu Dienvidsudānas iedzīvotāju interesēs;

19.  pauž nožēlu par to, ka, neskatoties uz IGAD nepārtrauktajiem starpniecības centieniem miera sarunās, lai izveidotu nacionālās vienotības pagaidu valdību, nav panākts būtisks progress;

20.  tomēr atzinīgi vērtē 2014. gada 7. novembrī panākto vienošanos un aicina to nekavējoties un pilnībā īstenot; joprojām atbalsta IGAD vadīto starpniecību un tās pūliņus bruģēt ceļu iekļaujošam politiskajam dialogam un prasa ES arī turpmāk palīdzēt IGAD konceptuāli un finansiāli, kā arī palīdzēt ar personāla resursiem, kuru uzdevums ir novērot pamieru un izveidot tā pārbaudes mehānismu;

21.  uzsver, ka pienācīgu iestāžu un tiesiskā regulējuma izveide, lai pārvaldītu valsts naftas līdzekļus etniskā federālisma apstākļos ir galvenais faktors miermīlīgas attīstības nodrošināšanai; jo īpaši aicina ES atbalstīt Dienvidsudānas ilgtermiņa attīstības stratēģiju, kas ļautu izveidot stingru labas pārvaldības, pārredzamības un pārskatatbildības (jo īpaši saistībā ar Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvas īstenošanu) sistēmu, kā arī attīstīt infrastruktūru, izglītību, veselības un sociālās labklājības programmas, kas izmantotu ienākumus no naftas pārdošanas un palīdzību attīstības jomā;

22.  mudina Dienvidsudānas iestādes rūpēties, lai ienākumi no naftas pārdošanas dotu labumu iedzīvotājiem; aicina sarunās iesaistītās puses iekļaut miera nolīgumā tādas tēmas kā, piemēram, pārredzamība un publiskā kontrole naftas ieguves nozarē, lai tādā veidā ļautu ienākumus no šiem resursiem izmantot valsts noturīgā attīstībā un uzlabotu valsts iedzīvotāju dzīves apstākļus;

23.  pauž nožēlu, ka ES mērķorientētās sankcijas nav bijušas efektīvas, un prasa, lai IGAD, Āfrikas Savienība un starptautiskā sabiedrība noteiktu mērķorientētas sankcijas; atbalsta pret Dienvidsudānu noteiktā ieroču embargo turpināšanu un mudina ANO pieņemt ieroču embargo pret Dienvidsudānu un reģionu kopumā;

24.  atbalsta un par būtisku uzskata pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu miera sarunās;

25.  brīdina, ka konfliktam var būt tālejošas un destabilizējošas sekas jau tā nestabilajā reģionā, ko sevišķi destabilizē pieaugošais bēgļu skaits kaimiņvalstīs; tāpēc aicina visas Dienvidsudānas kaimiņvalstis un reģionālos spēkus cieši sadarboties, lai šajā valstī un reģionā uzlabotu drošības situāciju un rastu šai krīzei miermīlīgu un ilgstošu politisku risinājumu; uzsver, ka jo īpaši par attiecību uzlabojumu būtu uzskatāma sadarbības panākšana ar Sudānu;

26.  lai atbalstītu IGAD darbu un nodrošinātu starptautisko kohēziju, aicina izveidot kontaktgrupu, kurā būtu iesaistītas nozīmīgākās Dienvidsudānas notikumos ieinteresētās puses;

27.  atzinīgi vērtē ES īpašā pārstāvja Āfrikas ragā Alexander Rondos darbu; iesaka viņam visus centienus veltīt noturīga risinājuma panākšanai;

28.  mudina Dienvidsudānas valdību ratificēt Kotonū nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstu grupas locekļiem un ES;

29.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Dienvidsudānas valdībai, Dienvidsudānas cilvēktiesību komisāram, Dienvidsudānas Nacionālajai leģislatīvajai asamblejai, Āfrikas Savienības institūcijām, Starpvaldību attīstības iestādei, ES un ĀKK Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem un ANO ģenerālsekretāram.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0042.
(2) OV L 203, 11.7.2014., 100. lpp.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika