Eiropas Parlamenta 2014. gada 18. decembra rezolūcija par Venecuēlu — demokrātiskās opozīcijas vajāšanu (2014/2998(RSP))

P8_TA(2014)0106 RC-B8-0375/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par situāciju Venecuēlā, tostarp 2007. gada 24. maija rezolūciju par Venecuēlas „Radio Caracas TV” lietu(1), 2008. gada 23. oktobra rezolūciju par politisko aizliegumu kandidēt Venecuēlā(2), 2009. gada 7. maija rezolūciju par Manuel Rosales lietu Venecuēlā(3), 2010. gada 11. februāra rezolūciju par Venecuēlu(4), 2010. gada 8. jūlija rezolūciju par Venecuēlu, un jo īpaši Maria Lourdes Afiuni lietu(5), 2012. gada 24. maija rezolūciju par iespējamo Venecuēlas izstāšanos no Amerikas Cilvēktiesību komisijas(6) un 2014. gada 27. februāra rezolūciju par stāvokli Venecuēlā(7),

–  ņemot vērā ES augstās pārstāves / priekšsēdētāja vietnieces Catherine Ashton preses sekretāra 2014. gada 28. marta un 2014. gada 15. aprīļa paziņojumus presei par stāvokli Venecuēlā,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas Cilvēktiesību komisijas Darba grupas patvaļīgas aizturēšanas jautājumos 2014. gada 26. augusta atzinumu,

–  ņemot vērā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra 2014. gada 20. oktobra paziņojumu par protestētāju un politiķu aizturēšanu Venecuēlā,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuram ir pievienojusies arī Venecuēla,

–  ņemot vērā 1948. gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā ekonomiskā krīze, augsts korupcijas līmenis, hronisks pirmās nepieciešamības preču trūkums, vardarbība un politiskās nesaskaņas ir likušas iedzīvotājiem kopš 2014. gada februāra piedalīties pret prezidenta Nicolás Maduro vadīto valdību vērstās miermīlīgās protesta demonstrācijās, kuras notiek joprojām; tā kā policija, Nacionālās gvardes locekļi un vārmācīgu un nekontrolētu valdības atbalstītāju grupas protestētājiem atbildēja ar nesamērīgu spēku un vardarbību; tā kā saskaņā ar vietējo un starptautisko organizāciju datiem uz tiesas sēdi gaida vairāk kā 1700 protestētāju, vairāk kā 69 joprojām ir ieslodzīti un vismaz 40 cilvēki ir nogalināti protesta manifestāciju laikā, bet slepkavas pie atbildības saukti netiek; tā kā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra birojs apstiprināja, ka tas ir saņēmis ziņas par vairāk nekā 150 gadījumiem, kad ieslodzītas personas ir cietušas sliktas izturēšanās, tostarp spīdzināšanas, dēļ; tā kā atbilstoši vairāku avotu teiktajam drošības spēki demokrātisko opozīciju vajā joprojām;

B.  tā kā vārda brīvība un tiesības piedalīties miermīlīgās demonstrācijās ir demokrātijas stūrakmeņi un ir ierakstītas Venecuēlas konstitūcijā; tā kā visu personu līdztiesību un vispārēju tiesiskumu nav iespējams nodrošināt, ja netiek ievērotas pamatbrīvības un ikviena pilsoņa tiesības; tā kā ir saņemti daudzi ziņojumi, kas apstiprina, ka pieaug plašsaziņas līdzekļu cenzēšana un iebiedēšana; tā kā Amerikas Preses asociācijas (IAPA) Ģenerālās asamblejas 70. sanāksmē, kas notika Santjago (Čīlē), organizācija paziņoja, ka Venecuēla izdara lielāku spiedienu uz neatkarīgajiem plašsaziņas līdzekļiem, un mudināja Venecuēlu ievērot vārda brīvību un brīdināja par demokrātisko brīvību aizvien lielāku apspiešanu;

C.  tā kā 2014. gada 18. februārī patvaļīgi tika aizturēts opozīcijas līderis Leopoldo López, kurš tika apsūdzēts sazvērestībā, musināšanā uz vardarbīgām demonstrācijām, ļaunprātīgā aizdedzināšanā un īpašuma bojāšanā; tā kā kopš aizturēšanas brīža viņš ir spīdzināts gan fiziski, gan psiholoģiski un ir bijis ieslodzīts vieninieku kamerā; tā kā ir arestēti opozīcijas spēkus pārstāvošie mēri Daniel Ceballos un Vicencio Scarano un policijas amatpersona Salvatore Lucchese par to, ka viņi savās pilsētās nespēja izbeigt protestus un pilsonisko sacelšanos, un ir notiesāti uz vairākiem gadiem cietumsoda; tā kā pret opozīcijas spēkus pārstāvošajiem kongresa deputātiem Juan Carlos Caldera, Ismael García un Richard Mardo ir ierosinātas krimināllietas un tiesvedība, lai panāktu viņu mandāta apturēšanu un izslēgšanu no Kongresa;

D.  tā kā Bolivāra Izlūkošanas dienesta telpās ir nepamatoti ilgāk par 120 dienām turēti un spīdzināti, kā arī cietuši no sliktas izturēšanās tādi studentu vadītāji kā Venecuēlas Centrālās Universitātes Sociālā darba skolas Studentu centra priekšsēdētājs Sairam Rivas, Cristian Gil un Manuel Cotiz, apsūdzot viņus musināšanā uz noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu un nepilngadīgo personu izmantošanu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā saistībā ar protestiem, kas notika laikposmā 2014. gada februrāris – maijs;

E.  tā kā 2014. gada 20. oktobrī ANO Augstais cilvēktiesību komisārs Zeid Ra’ad Al Hussein pauda bažas par protestētāju aizturēšanu un prasīja atbrīvot visas personas, kas tika aizturētas par to, ka izmantoja savas tiesības uz miermīlīgi protestēt; tā kā ANO Darba grupa patvaļīgas aizturēšanas jautājumos 2014. gada 8. oktobrī Leopoldo López aizturēšanu raksturoja kā nelikumīgu, patvaļīgu un politiski motivētu un pieprasīja Leopoldo López un visu joprojām nepamatoti aizturēto personu atbrīvošanu;

F.  tā kā Venecuēlas valdībai ir īpaša atbildība ievērot tiesiskas valsts principu un starptautiskās tiesības, ņemot vērā, ka Venecuēla kopš 2014. gada 16. oktobra ir bijusi ANO Drošības padomes rotējošā locekle;

G.  tā kā ANO Komitejas pret spīdzināšanu nesen izstrādātajā ziņojumā ir izteiktas piezīmes par Venecuēlas Bolivāra Republiku, paužot bažas konkrēti par valstī valdošo nesodāmību, politisko ieslodzīto spīdzināšanu un sliktu izturēšanos pret viņiem, pārmērīga spēka izmantošanu, pasīvu piekrišanu valdību atbalstošo bruņoto grupu darbībām un līdzzināšanu tajās, patvaļīgu aizturēšanu un pamata procesuālo aizsardzības garantiju neesamību; tā kā šajā ziņojumā ir izteikta prasība nekavējoties atbrīvot visas patvaļīgi aizturētās personas, tostarp Leopoldo López un Daniel Ceballos, kurus arestēja par to, ka viņi izmantoja tiesības paust savu viedokli un miermīlīgi protestēt, un ir izteiktas arī bažas par uzbrukumiem žurnālistiem un cilvēktiesību aktīvistiem, ārpustiesas nāvessoda izpildi un pilnīgu neatkarīgas tiesas trūkumu;

H.  tā kā Amerikas valstu organizācijas (OAS) ģenerālsekretārs Miguel Insulza ir pieprasījis atbrīvot personas, kas ieslodzītas savas dalības protesta manifestācijas dēļ; tā kā Amerikas Cilvēktiesību komisija pauda dziļas bažas par situāciju attiecībā uz biedrošanās un vārda brīvības ievērošanu Venecuēlā;

I.  tā kā Venecuēlas lēmums izstāties no Amerikas Cilvēktiesību konvencijas stājās spēkā 2013. gada 10. septembrī; tā kā Venecuēlas pilsoņi un iedzīvotāji šā lēmuma dēļ nevar iesniegt nekādas sūdzības Amerikas Cilvēktiesību tiesā;

J.  tā kā 2014. gada martā Nacionālās Asamblejas deputāti Maria Corina Machado, kas Venecuēlā bija ieguvusi lielāko skaitu vēlētāju balsu, Nacionālās Asamblejas priekšsēdētājs Diosado Cabello nelikumīgi un patvaļīgi atcēla no amata, atņēma mandātu, izraidīja no parlamenta, un apsūdzēja nodevībā, jo AVO Pastāvīgajā padomē viņu bija izteikusi nosodījumu pret Venecuēlā masveidā un sistemātiski notiekošajiem cilvēktiesību pārkāpumiem;

K.  tā kā savas politiskās un parlamentārās darbības laikā Maria Corina Machado tika pakļauta kriminālvajāšanai un politiskai vajāšanai, draudiem, iebaidīšanai un pat psihiskai vardarbībai Nacionālajā Asamblejā no valdības atbalstītāju puses; tā kā nesen viņa apsūdzēta prezidenta Maduro slepkavības mēģinājumā un viņai var draudēt līdz 16 gadiem ilgs cietumsods;

L.  tā kā tieslietu iestādes nedarbojas kā neatkarīga valsts pārvaldes daļa; tā kā nav sagaidāms, ka pret opozīciju vērstajās apsūdzībās šī tieslietu sistēma varētu veikt neatkarīgas izmeklēšanas darbības vai pieņemt objektīvus lēmumus;

M.  tā kā tikai pamattiesību un brīvību ievērošana, konstruktīvs un godīgs dialogs tolerances gaisotnē var palīdzēt valstij izkļūt no šīs nopietnās krīzes un pārvarēt turpmākās grūtības;

N.  tā kā 2014. gada aprīlī protestētāju, opozīcijas un valdības starpā sāktās sarunas — Mesa de Diálogo — nedevušas nekādus rezultātus, mēnesi vēlāk tika pārtrauktas;

O.  tā kā Venecuēla ir valsts ar vislielākajām energoresursu rezervēm Latīņamerikā; tā kā Venecuēlas tauta cieš no smaga pirmās nepieciešamības preču trūkuma, pārtikas preču cenas ir paaugstinājušās divkārt un ir sākta pārtikas preču normēšana; tā kā naftas cenas turpina būtiski samazināties, padziļinot ekonomisko lejupslīdi un apdraudot valsts vājo un no naftas atkarīgo ekonomiku;

P.  tā kā valsts nespēja ievērot tiesiskumu un uzturēt sabiedrisko kārtību novedusi pie tā, ka Venecuēla kļūst par vienu no vardarbīgākajām valstīm pasaulē; tā kā, saskaņā ar ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja datiem, patlaban notiekošās politiskās un ekonomiskās krīzes dēļ Venecuēlā pieaudzis slepkavību skaits un palielinājusies iedzīvotāju nedrošība,

1.  ir dziļi nobažījies par situācijas pasliktināšanos Venecuēlā un nosoda mierīgo protestētāju, studentu un opozīcijas vadītāju turēšanu apcietinājumā; mudina, ievērojot vairāku ANO iestāžu un starptautisko organizāciju izteiktās prasības, nekavējoties atbrīvot patvaļīgi ieslodzījumā turētos cietumniekus;

2.  asi nosoda demokrātiskās opozīcijas politisko vajāšanu un pret to vērstās represijas, vārda un pulcēšanās brīvības pārkāpumus, plašsaziņas līdzekļu un interneta cenzūru;

3.  asi nosoda pret protestētājiem vērsto vardarbību; izsaka visdziļāko līdzjūtību upuru ģimenēm; aicina Venecuēlas valdību veikt šo noziegumu izmeklēšanu un vainīgos saukt pie pilnas atbildības, nepieļaujot nekādu nesodāmību;

4.  mudina visas puses iesaistīties miermīlīgā dialogā, vēršoties pie visām Venecuēlas sabiedrības grupām, lai noskaidrotu konverģences elementus un lai politisko procesu dalībnieki varētu apspriest pašas nopietnākās problēmas, ko valstij pašlaik nākas risināt; aicina visas iesaistītās puses nepieļaut vardarbības turpmāku eskalāciju, un Venecuēlas valdībai atgādina, ka konstruktīvs dialogs nav iespējams tikmēr, kamēr opozīcijas vadītāji tiek patvaļīgi turēti ieslodzījumā;

5.  aicina Venecuēlas varas iestādes nekavējoties atbruņot un izformēt nekontrolētās bruņotās grupas, kas atbalsta valdību, un darīt galu šo grupu nesodāmībai;

6.  Venecuēlas valdībai atgādina tās pienākumu nodrošināt, ka visi tiesas procesi atbilst starptautiskajiem standartiem; atgādina, ka demokrātiskā valstī ir būtiski ievērot pilnvaru nodalīšanas principu un ka varas iestādes nedrīkst tieslietu sistēmu izmantot kā instrumentu demokrātiskās opozīcijas politiskai vajāšanai un represijām; aicina Venecuēlas valdību atsaukt nepamatotās apsūdzības pret opozīcijas politiķiem un viņu aresta orderus un nodrošināt visu iedzīvotāju drošību valstī, neatkarīgi no viņu politiskajiem uzskatiem un piederības organizācijām;

7.  aicina Venecuēlas valdību ievērot valsts konstitūciju un tās starptautiskās saistības attiecībā uz tiesu varas neatkarību, tiesībām uz vārda, biedrošanās un mierīgas pulcēšanās brīvību, kā arī politisko plurālismu, kas ir demokrātijas stūrakmeņi, un nodrošināt, ka cilvēki netiek sodīti par to, ka izmanto savas tiesības uz biedrošanās un vārda brīvību;

8.  aicina Venecuēlas valdību ievērot cilvēktiesības, veikt cilvēktiesību pārkāpumu gadījumu objektīvu izmeklēšanu un nodrošināt vidi, kurā cilvēktiesību aizstāvji un neatkarīgas nevalstiskas organizācijas var veikt savu leģitīmo darbību, veicinot cilvēktiesību un demokrātijas ievērošanu;

9.  aicina EĀDD un ES delegācijas, kā arī dalībvalstu delegācijas, turpināt opozīcijas vadītāju lietu izmeklēšanas un tiesu procesu novērošanu;

10.  aicina Venecuēlas valdību ar Eiropas Savienību iesaistīties konstruktīvā un atklātā dialogā par cilvēktiesībām;

11.  aicina ES, tās dalībvalstis un Augsto pārstāvi / Komisijas priekšsēdētāja vietnieci Federica Mogherini rosināt nekavējoties atbrīvot kopš protestu sākuma patvaļīgi arestētos protestētājus;

12.  atgādina par savu prasību iespējami drīz nosūtīt Eiropas Parlamenta ad hoc delegāciju uz Venecuēlu situācijas novērtēšanai un dialogam ar visām konfliktā iesaistītajām pusēm;

13.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Venecuēlas Bolivāra Republikas valdībai un Nacionālajai asamblejai, Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajai asamblejai un Amerikas valstu organizācijas ģenerālsekretāram.

(1) OV C 120E, 24.4.2008., 484. lpp. (2) OV C 15E, 21.1.2010., 85. lpp. (3) OV C 212E, 5.8.2010., 113. lpp. (4) OV C 341E, 16.12.2010., 69. lpp. (5) OV C 351E, 2.12.2011., 130. lpp. (6) OV C 264E, 13.9.2013., 88. lpp. (7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0176.

Eiropas Parlamenta 2014. gada 18. decembra rezolūcija par Mauritāniju, jo īpaši Biram Dah Abeid lietu (2014/2999(RSP))

P8_TA(2014)0107 RC-B8-0382/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Mauritāniju, tai skaitā 2012. gada 14. jūnija rezolūciju par cilvēktiesībām un drošību Sāhelas reģionā(1) un 2013. gada 22. oktobra rezolūciju par stāvokli cilvēktiesību jomā Sāhelas reģionā(2),

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2014. gada 17. marta secinājumus par to, kā tiek īstenota ES stratēģija attiecībā uz drošību un attīstību Sāhelā,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos preses sekretāra 2014. gada 25. jūnija paziņojumu par prezidenta vēlēšanām Mauritānijas Islāma Republikā,

–  ņemot vērā Mauritānijas konstitūcijas 1. pantu, kas „garantē vienlīdzību likuma priekšā visiem tās pilsoņiem neatkarīgi no viņu izcelsmes, rases, dzimuma vai sociālā stāvokļa”,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu, kuru Mauritānija ratificēja 1986. gadā un kuras 5. pants skaidri aizliedz verdzību, un Mauritānijas pievienošanos starptautiskajiem instrumentiem, kuri aizliedz mūsdienu verdzības veidus, proti, 1926. gada Konvenciju par verdzību un tās grozījumu protokolu un 1956. gada Papildkonvenciju par verdzības, vergu tirdzniecības un verdzībai līdzīgu institūtu un paražu izskaušanu,

–  ņemot vērā partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas noslēgts 2000. gada 23. jūnijā Kotonū (Kotonū nolīgums),

–  ņemot vērā ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas 2014. gada 24. jūlija noslēguma apsvērumus par Mauritāniju,

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 105. konvenciju par piespiedu darba izskaušanu,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā atbrīvotu vergu dēls Biram Dah Abeid ir iesaistījusies verdzības izskaušanas atbalsta kampaņā; tā kā 2008. gadā viņš nodibināja Iniciatīvu abolicionistu kustības atdzimšanai (Initiative pour la Résurgence du Mouvement Abolitionniste); tā kā šī organizācija vēlas pievērst uzmanību šim jautājumam un palīdzēt uzsākt konkrētu gadījumu izskatīšanu tiesā; tā kā Biram Dah Abeid 2013. gadā tika piešķirta ANO Cilvēktiesību balva;

B.  tā kā 2014. gada 11. novembrī viens no vadošajiem Mauritānijas aktīvistiem cīņā pret verdzību un Iniciatīvas abolicionistu kustības atdzimšanai dibinātājs Biram Dah Abeid pēc miermīlīga pret verdzību vērsta gājiena tika arestēts; tā kā Biram Dah Abeid ir apsūdzēts par aicinājumu organizēt demonstrāciju, par piedalīšanos demonstrācijā un par piederību nelegālai organizācijai un tā kā daži ziņojumi liecina, ka viņam var draudēt nāvessods; tā kā Mauritānijas Kriminālkodeksā nāvessods joprojām ir paredzēts ne tikai par vissmagākajiem noziegumiem un to var piespriest, pamatojoties uz atzīšanos, kas panākta ar spīdzināšanu;

C.  tā kā arī citi pret verdzību vērstu kampaņu aktīvisti ir arestēti un aizturēti un tādējādi kopējais ieslodzīto aktīvistu skaits no Mauritānijas Iniciatīvas abolicionistu kustības atdzimšanai ir sasniedzis 17; tā kā tiek apgalvots, ka arestu laikā Mauritānijas žandarmērija izmantoja pārmērīgu spēku, tostarp piekaušanu ar stekiem, fizisku vilkšanu pa grīdu un pazemojošas metodes, tostarp piespiežot aizturētajiem izģērbties kailiem; tā kā ir arī aizdomas par to, ka cietumsargi mēģināja piespiest dažus no aktīvistiem parakstīt atzīšanos;

D.  tā kā Biram Dah Abeid 2014. gada Mauritānijas prezidenta vēlēšanās ieguva otro vietu; tā kā viņa reputācija ir padarījusi viņu par nozīmīgu mērķi Mauritānijas varas iestādēm; tā kā viņa un viņa kolēģu aresti ir politiskās opozīcijas un pilsoniskās sabiedrības apspiešana;

E.  tā kā verdzības prakse turpina pastāvēt Mauritānijā, lai gan to oficiāli atcēla 1981. gadā un tā ir krimināli sodāma kopš 2007. gada; tā kā saskaņā ar 2014. gada globālo verdzības indeksu Mauritānija ir vislielākā pārkāpēja, kur verdzībā ir vislielākā iedzīvotāju daļa (līdz 4 %); tā kā daži novērtējumi liecina, ka verdzības izplatība ir līdz pat 20 %; tā kā nesen pieņemtais Verdzības likums neaptver visus verdzības veidus Mauritānijā, piemēram, neaptverot visa veida dzimtbūšanu;

F.  tā kā verdzība Mauritānijā ir izteikti rasiska un vergi gandrīz vienmēr ir no melnādaino haratīnu kopienas, kas veido 40 % līdz 60 % Mauritānijas iedzīvotāju, kā arī no citām kopienām, kā norāda īpašais referents jautājumos par mūsdienu verdzības izpausmēm; tā kā pat tiem haratīniem, kuri nav verdzībā, bieži tiek liegta pieeja augstāka statusa darbam un nozīmīgiem amatiem sabiedriskajā dzīvē;

G.  tā kā verdzība parasti tiek pārmantota un verdzenēm dzimušus bērnus bieži vien visu mūžu uzskata par saimnieka ģimenes īpašumu; tā kā verdzenes parasti ir pakļautas seksuālai vardarbībai; tā kā vergiem lielākoties ir liegta oficiāla izglītība un viņiem māca, ka piederēt savam saimniekam ir viņu liktenis, tādējādi radot tā dēvēto psiholoģisko verdzību; tā kā verdzenes nedrīkst precēties bez saimnieka atļaujas; tā kā daudzi vergi piedzimst izvarošanas rezultātā; tā kā vergiem pat pēc atbrīvošanas ir ļoti niecīgas iespējas atrast pienācīgu darbu;

H.  tā kā Mauritānija ir ratificējusi tādas konvencijas kā Vispārējā cilvēktiesību deklarācija un Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kā arī ĀKK un ES Kotonū nolīgumu,

1.  asi nosoda to, ka ir apcietināts un joprojām nav atbrīvots Biram Dah Abeid, kas ir aktīvs cīnītājs pret verdzību, un viņa līdzgaitnieki, un prasa viņu tūlītēju atbrīvošanu; pauž bažas saistībā ar ziņām, ka pret dažiem aktīvistiem tiek izmantota vardarbība, un mudina Mauritānijas varas iestādes saukt pie atbildības amatpersonas, kuras piedalījušās ieslodzīto ļaunprātīgā izmantošanā un spīdzināšanā;

2.  aicina Mauritānijas valdību izbeigt vardarbīgu izturēšanos pret civiliedzīvotājiem, kas piedalās miermīlīgos sabiedrības protestos un plašsaziņas līdzekļu kampaņās Biram Dah Abeid atbalstam, izbeigt pilsoniskās sabiedrības un politiskās opozīcijas apspiešanu un atļaut aktīvistiem, kas cīnās pret verdzību, turpināt savu nevardarbīgu darbu, nebaidoties no vajāšanas un iebiedēšanas; mudina Mauritānijas varas iestādes atļaut vārda un pulcēšanās brīvību saskaņā ar starptautiskajām konvencijām un savas valsts likumiem;

3.  stingri nosoda jebkāda veida verdzību, proti, tās plašo izplatību, ar verdzību saistītus paradumus un cilvēku tirdzniecību Mauritānijā; atzinīgi vērtē valdības panākto verdzības kriminalizēšanu, īpaši izveidotu tiesu ar verdzību saistītu lietu izskatīšanai un valdības 2014. gada martā sniegto paziņojumu ieviest verdzības atcelšanas plānu;

4.  pauž nožēlu, ka tikai vienā gadījumā sākta pret verdzību vērsta kriminālvajāšana; aicina Mauritānijas valdību darīt galu jebkāda veida verdzībai, pieņemt pret verdzību vērstus likumus un tiesību aktus, lai grozītu vai atceltu diskriminējošos likumus, tostarp diskriminējošās normas kriminālkodeksā, personiskā statusa kodeksā un pilsonības kodeksā; uzsver, ka lietpratīgi jāizmeklē visi zināmie verdzības gadījumi vai verdzībai pielīdzināmi paradumi un jāpanāk vainīgo sodīšana;

5.  aicina Mauritānijas varas iestādes, vēršoties pret verdzību, visos sabiedrības līmeņos veicināt informētību, veidot cilvēku attieksmi un pārliecību; stingri mudina Mauritānijas varas iestādes palīdzēt mainīt sabiedrības attieksmi rases un verdzības jautājumos, jo īpaši attiecībā pret haratīniem; uzsver, ka ir jāaizliedz diskriminācija etniskās piederības dēļ, jo īpaši izglītībā un darba tirgū; turklāt aicina Mauritānijas varas iestādes pilnībā likvidēt paverdzināšanas sistēmu, kas balstās uz kastām un jo īpaši skar sievietes mājkalpotājas;

6.  mudina nodrošināt vispārēju oficiālo izglītību, lai esošie un bijušie vergi un viņu bērni varētu uzlabot savas zināšanas un iegūt iemaņas, kas ļauj viņiem atrast pienācīgu darbu; norāda, ka ir jānodrošina Mauritānijas pilsoņiem tiesības uz zemi, jo īpaši tad, ja viņi to apdzīvojuši un apstrādājuši daudzās paaudzēs, tiesības, kuras, kā ierosina Biram Dah Abeid un Mauritānijas Iniciatīva abolicionistu kustības atdzimšanai, būtu galvenais instruments, lai pārrautu verdzības ciklu; šajā sakarā mudina Mauritānijas valdību ratificēt SDO Konvenciju Nr. 169, kurā atzītas pirmiedzīvotāju tiesības uz zemes izmantošanu;

7.  uzsver, ka ES un Mauritānijai ir svarīgi uzturēt veiksmīgas attiecības ar mērķi veicināt demokrātiju, stabilitāti un attīstību valstī; uzsver, ka Mauritānija ir nozīmīga partnervalsts ES drošības un attīstības stratēģijā Sāhelas reģionā;

8.  mudina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ Savienības augsto pārstāvi, Eiropas Ārējās darbības dienestu un dalībvalstis pielikt visas pūles, lai atrisinātu verdzības problēmu Mauritānijā, jo īpaši nodrošinot skaidri formulētu un iedarbīgu ārpolitiku un cilvēktiesību politiku, kas ir saskaņā ar ES stratēģisko satvaru cilvēktiesību un demokrātijas jomā, un atbalstot cilvēktiesību aspektus kā daļu no ES Sāhelas stratēģijas, kā arī dialogu ar Mauritānijas valdību, cita starpā oficiālo divpusējo nolīgumu kontekstā;

9.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, Mauritānijas varas iestādēm, ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai, Eiropas Padomei, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai, ANO Cilvēktiesību padomei, Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienai, Arābu valstu līgai un Āfrikas Savienībai.

(1) OV C 322 E, 15.11.2013., 94. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0431.

Eiropas Parlamenta 2014. gada 18. decembra rezolūcija par Sudānu, Dr. Amin Mekki Medani lietu (2014/3000(RSP))

P8_TA(2014)0108 RC-B8-0389/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Sudānu,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes neatkarīgā eksperta 2013. gada 18. septembra ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Sudānā,

–  ņemot vērā ES 2014. gada 15. jūlija paziņojumu par politiskos ieslodzīto atbrīvošanu Sudānā,

–  ņemot vērā ES Ārlietu padomes 2014. gada 11. novembra secinājumus par Sudānu,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes neatkarīgā eksperta 2014. gada 4. septembra ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Sudānā,

–  ņemot vērā nacionālā dialoga un konstitucionālā procesa nolīgumus, kas Adisabebā parakstīti 2014. gada 4. septembrī;

–  ņemot vērā „Sudānas aicinājuma” deklarāciju par pilsoniskas un demokrātiskas valsts izveidi,

–  ņemot vērā Sudānas valsts cilvēktiesību plānu, kas pieņemts 2013. gadā, pamatojoties uz visu cilvēku universāluma un taisnīguma principiem,

–  ņemot vērā tā 2014. gada 25. novembra rezolūciju par ES un globālo regulējumu attīstības jomā pēc 2015. gada(1),

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā 1979. gada 18. decembra ANO Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–  ņemot vērā Johannesburgas principus par valsts drošību, vārda brīvību un piekļuvi informācijai (ANO dok. E/CN.4/1996/39 (1996)),

–  ņemot vērā 2005. gada Sudānas Vispārējo miera nolīgumu (VMN);

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2014. gada 6. decembrī valsts izlūkošanas un drošības dienesti (NISS) arestēja plaši pazīstamo cilvēktiesību aktīvistu un Sudānas cilvēktiesību uzraugu (SHRM), bijušo prezidentu Dr. Amin Mekki Medani viņa mājās Hartumā;

B.  tā kā pastāv nopietnas bažas par Dr. Medani drošību, jo viņam jau ir 76 gadi un slikts veselības stāvoklis; tā kā tiek apgalvots, ka NISS viņam aizlieguši apcietinājumā līdzi ņemt nepieciešamās zāles;

C.  tā kā Dr. Medani vienmēr ir paudis stingru apņemšanos attiecībā uz cilvēktiesībām, humānismu un tiesiskumu un ir ieņēmis augstus amatus dažādās valsts un starptautiskās iestādēs, tostarp Sudānas tiesu iestādēs, Sudānas demokrātiskajā pārejas valdībā (kā ministru kabineta loceklis miera jautājumos), un ANO; tā kā viņš ir pārstāvējis pārkāpumos cietušos un ir pastāvīgi paudis nosodījumu varas ļaunprātīgai izmantošanai, turklāt 2013. gadā ES delegācija Sudānā par viņa pūlēm cilvēktiesību veicināšanā uz vietas un starptautiski viņam piešķīra balvu par varonību cilvēktiesību jomā;

D.  tā kā Dr. Medani tika arestēts neilgi pēc viņa atgriešanās no Adisabebā, kur viņš pilsoniskās sabiedrības organizāciju vārdā parakstīja „Sudānas aicinājumu” –– apņemšanos sekmēt dažādos Sudānas reģionos notiekošo konfliktu izbeigšanu un virzīt tiesiskas, institucionālas un ekonomiskas reformas; tā kā opozīcijas Nacionālā konsensa foruma līderis Farouk Abu Issa un Dr. Farah Ibrahim Mohamed Alagar par līdzdalību "Sudānas aicinājumā" tika arestēti līdzīgā veidā attiecīgi 2014. gada 6. un 7. decembrī;

E.  tā kā deklarāciju, kas uzliek tās parakstītājiem pienākumu pārtraukt karus un konfliktus, parakstīja politisko un opozīcijas partiju, tostarp Nacionālās Umma partijas, Nacionālo konsensa spēku un Sudānas Revolucionārās frontes (SRF) pārstāvji; tā kā šī deklarācija ir 2014. gada 8. augusta Parīzes deklarācijas sastāvdaļa un to ir parakstījušas SRF un Nacionālās Umma partija, pēdējo no kurām pārstāvēja Sadiq Al Mahdi;

F.  tā kā Dr. Medani arests liecina par Sudānas iestāžu represīvo politiku, ko tās īstenoja, lai traucētu likumīgām, mierīgām politiskajām debatēm, un ko tās izmantoja, lai ierobežotu uzskatu, vārda un biedrošanās brīvību, un tas ir vēl viens piemērs NISS īstenotai, nelikumīgai un patvaļīgai aizturēšanai;

G.  tā kā valdību galvenais pienākums ir novērst pilsoņu politiskās, ekonomiskās un sociālās bažas; tā kā konflikts starp valdību un iedzīvotājiem ir jārisina ar politiskiem līdzekļiem sarunu ceļā;

H.  tā kā Sudāna ir nonākusi politiskā dialoga kritiskajā posmā, kurā tādas personas kā Dr. Medani ir ļoti nepieciešamas, lai ar savām zināšanām sekmētu reformu procesu,

1.  stingri nosoda Dr. Medani un citu miermīlīgo aktīvistu patvaļīgo arestu un aizturēšanu, to uzskatot par viņu miermīlīgo un likumīgo politisko un cilvēktiesību aktivitāšu prettiesisku pārtraukšanu; prasa viņus nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot;

2.  joprojām pauž bažas par pašreizējo aizturēšanu un opozīcijas partijas biedru, jauniešu aktīvistu, cilvēktiesību aizstāvju un žurnālistu stāvokli Sudānā; aicina Sudānas valdību nodrošināt vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvības miermīlīgu īstenošanu; aicina Sudānas iestādes izbeigt cilvēktiesību aizstāvju un politisko aktīvistu visa veida vajāšanu un iebiedēšanu un ievērot attiecīgās starptautiskās normas un standartus;

3.  aicina Sudānas iestādes saskaņā ar starptautiskajām tiesībām atjaunot un ievērot cilvēktiesības un pamatbrīvības, tostarp vārda brīvību, pulcēšanās brīvību, reliģiskās pārliecības brīvību, sieviešu tiesības un dzimumu līdztiesību; uzsver, ka tiesiskuma un iedzīvotāju pamattiesību stingrākā ievērošanā liela nozīme ir neatkarīgām, objektīvām un pieejamām tiesu iestādēm;

4.  aicina Sudānas valdību pārskatīt Valsts drošības aktu, kas ļauj aizdomās turamos turēt apcietinājumā līdz četrarpus mēnešiem, neizskatot lietu tiesā, un arī aicina Sudānas valdību veikt tiesību sistēmas reformu saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesību normām;

5.  atzinīgi vērtē to, ka ir parakstīti nacionālā dialoga un konstitucionālā procesa nolīgumi, kuros visi grupējumi tiek aicināti atteikties no vardarbības politisko pārmaiņu panākšanai un ir pausta apņemšanās nekavējoties sākt nacionālo dialogu un sarunas; uzsver, ka nozīmīgs ir nacionālā dialoga process, kas ir labākā iespēja, kā Sudānā panākt valsts mēroga mieru, samierināšanos un demokrātisku pārvaldību;

6.  tomēr joprojām ir ļoti nobažījies par konfliktiem, kas turpinās Sudānā, sevišķi Dārfūrā, Dienvidkordofānā un Zilajā Nīlā, un par humanitāro tiesību un cilvēktiesību normu pārkāpumiem, kuri ar tiem saistīti, kā arī par nopietnu ārkārtas humanitāro situāciju, kas turpina izraisīt milzīgas cilvēku ciešanas un pārvietošanu iekšzemē un apdraud stabilitāti reģionā;

7.  no jauna — kā pausts arī nacionālajā dialogā — atkārto, ka būtu jānotiek konstruktīvam dialogam, tajā piedaloties opozīcijas partijām un pilsoniskajai sabiedrībai, tostarp sieviešu grupām; uzsver, ka dialogā vajadzētu iekļaut ieinteresētās personas no visiem Sudānas reģioniem un tam būtu jāatspoguļo visa Sudānas etniskā, reliģiskā un kultūras daudzveidība;

8.  mudina visas puses, izmantojot nacionālo dialogu, tostarp attiecībā uz visu grupu identitāti un sociālo vienlīdzību, risināt Sudānas iekšējos konfliktus un tādas problēmas kā sociālekonomiskā marginalizācija, resursu nevienlīdzīga sadale, politiska atstumtība un nepietiekama sabiedrisko pakalpojumu pieejamība; šajā sakarībā atbalsta jaunu un iekļaujošu pārvaldības kārtību, galīgo konstitūciju un ceļvedi valsts vēlēšanu rīkošanai;

9.  uzsver, ka nacionālais dialogs būs veiksmīgs tikai tad, ja tas notiks apstākļos, kad ir garantēta vārda brīvība, plašsaziņas līdzekļu brīvība, biedrošanās un pulcēšanās brīvība; tāpēc prasa atbrīvot visus politiskos ieslodzītos un nekavējoties izbeigt patvaļīgas aizturēšanas praksi; aicina Sudānas valdību atcelt nāvessodu, kas joprojām ir spēkā, un aizstāt nāvessoda spriedumus ar citiem piemērotiem sankciju veidiem;

10.  aicina Komisiju un EĀDD turpināt atbalstīt dialogu starp Sudānu un Dienvidsudānu, un kaimiņvalstīm, lai pilnībā īstenotu 2005. gada Vispārējo miera nolīgumu, kā arī 2012. gada Adisabebas nolīgumus un risinātu visus vēl neatrisinātos jautājumus;

11.  aicina Komisiju un EĀDD atbalstīt nacionālo dialogu, Āfrikas Savienības Augsta līmeņa īstenošanas darba grupu, kā arī ANO un Āfrikas Savienības kopīgo īpašo pārstāvi Dārfurā un izsaka atzinību prezidentam Mbeki par viņa centieniem veicināt īstu nacionālo dialogu;

12.  pauž bažas par to, ka Sudānā turpinās un bieži notiek sieviešu tiesību pārkāpumi, jo īpaši saskaņā ar Kriminālkodeksa 152. pantu; mudina Sudānas iestādes nekavējoties parakstīt un ratificēt ANO Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu;

13.  aicina Sudānas valdību, opozīciju un bruņotās kustības izmantot nacionālā dialoga radīto impulsu, lai apliecinātu vadības spējas, kādas nepieciešamas, lai Sudānu ievirzītu uz miera, labklājības un tiesiskuma ceļa; vēlreiz uzsver, ka svarīgi ir novērst nesodāmību;

14.  pauž bažas par humanitārās situācijas pasliktināšanos daudzos Sudānas reģionos un sevišķi par piekļuves ierobežojumiem, kas joprojām attiecas uz starptautiskās humānās palīdzības aģentūrām un organizācijām; vēlreiz aicina Sudānas valdību un bruņotās kustības saskaņā ar starptautiskajiem humanitārajiem principiem garantēt drošu, savlaicīgu un netraucētu iespēju humānās palīdzības aģentūrām sniegt humāno palīdzību visos reģionos, jo īpaši konflikta skartajās teritorijās;

15.  nosoda valdības apstiprināto NVO likumu, kas ierobežo NVO spēju sniegt visnepieciešamāko humāno palīdzību Sudānai, un padara sarežģītākus nevalstiskajām organizācijām jau tā grūtos apstākļus šajā valstī, kurus raksturo aizvien uztraucošāka tendence aizskart humānās palīdzības darbiniekus un iejaukties viņu darbā, kā arī represijas pret pilsonisko sabiedrību un demokrātiskajām brīvībām;

16.  aicina ES un tās dalībvalstis saglabāt savu apņemšanos atbalstīt Sudānu un Sudānas tautu pārejā uz iekšēji reformētu demokrātiju;

17.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Sudānas valdībai, Āfrikas Savienībai, ANO ģenerālsekretāram, ĀKK un ES Parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem un Panāfrikas parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0059.

Eiropas Parlamenta 2014. gada 18. decembra lēmums par iebildumu neizteikšanu pret Komisijas 2014. gada 21. oktobra deleģēto regulu, ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīvu 2014/59/ES papildina attiecībā uz ex ante iemaksām noregulējuma finansēšanas mehānismos (C(2014)07674 – 2014/2923(DEA))

P8_TA(2014)0109 B8-0381/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas deleģēto regulu (C(2014)07674),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 18. novembra vēstuli, kurā tā lūdz paziņot, ka Parlaments neizteiks iebildumus pret Komisijas deleģēto regulu.

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas 2014. gada 16. decembra vēstuli Komiteju priekšsēdētāju konferences priekšsēdētājam,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīvu 2014/59/ES, ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012(1), un jo īpaši tās 103. panta 7. un 8. punktu un 115. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas lēmuma priekšlikumu,

–  ņemot vērā vienošanos Padomē par īstenošanas regulu, ar ko attiecībā uz ex ante iemaksām vienotajā noregulējuma fondā nosaka vienādus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 806/2014 piemērošanas nosacījumus (COM(2014)0710),

–  ņemot vērā Reglamenta 105. panta 6. punktu,

A.  tā kā Direktīvas 2014/59/ES (Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīva) 130. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstīm valsts līmeņa pasākumi, kas nepieciešami, lai nodrošinātu atbilstību šai direktīvai, ir jāpiemēro no 2015. gada 1. janvāra;

B.  tā kā, lai piemērotu direktīvu, dalībvalstīm ir jānodrošina, ka iemaksas tiek iegūtas vismaz reizi gadā no attiecīgajām kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām (turpmāk — iestādēm), kam ir izdota darbības atļauja to teritorijā (Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīvas 103. panta 1. punkts);

C.  tā kā šīs iemaksas ir jāpielāgo iestāžu riska profilam atbilstīgi Komisijas deleģētajā aktā noteiktajiem kritērijiem;

D.  tā kā ar Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīvas 103. panta 7. punktu Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus, lai precizētu jēdzienu par iemaksu koriģēšanu proporcionāli iestāžu riska profilam, ņemot vērā visus šajā pantā minētos kritērijus;

E.  tā kā, lai īstenotu minētās pilnvaras, Komisija 2014. gada 21. oktobrī pieņēma Komisijas deleģēto regulu, ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīvu 2014/59/ES papildina attiecībā uz ex ante iemaksām noregulējuma finansēšanas mehānismos;

F.  tā kā šī deleģētā regula var stāties spēkā tikai pēc tam, kad būs beidzies Parlamentam un Padomei paredzētais rūpīgās pārbaudes periods, ja ne Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus, vai ja pirms minētā perioda beigām gan Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus; tā kā Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīvas 115. panta 5. punktā ir noteikts, ka šis rūpīgās pārbaudes periods ilgst trīs mēnešus no dienas, kad minētais akts ir paziņots, t.i., līdz 2015. gada 21. janvārim, un to var pagarināt vēl par trīs mēnešiem;

G.  tā kā, lai netraucēti un savlaicīgi līdz 2015. gada 1. janvārim ieviestu Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīvas režīmu, valsts noregulējuma iestādēm cik vien drīz iespējams un jebkurā gadījumā līdz 2015. gada 1. janvārim ir jāsāk aprēķināt un iekasēt iemaksas noregulējuma finansēšanas mehānismos; tā kā šī iemaksu aprēķināšana un iekasēšana ir jāveic saskaņā ar iepriekšminēto deleģēto regulu;

H.  tā kā šai deleģētajai regulai tādēļ vajadzētu stāties spēkā 2014. gadā, vēl pirms ir beidzies F apsvērumā minētais rūpīgās pārbaudes periods;

I.  tā kā pēc Parlamenta neformālās iesaistīšanās panāktā vienošanās Padomē par īstenošanas regulu, ar ko attiecībā uz ex ante iemaksām vienotajā noregulējuma fondā nosaka vienādus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 806/2014 piemērošanas nosacījumus, atbilst iepriekšminētajai deleģētajai regulai;

1.  paziņo, ka tas neizsaka iebildumus pret deleģēto regulu;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 173, 12.6.2014., 190. lpp.

Eiropas Parlamenta 2014. gada 18. decembra nenormatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Asociācijas nolīgumu starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Gruziju, no otras puses (09827/2014 – C8-0129/2014 – 2014/0086(NLE) – 2014/2816(INI))

P8_TA(2014)0110 A8-0042/2014

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (09827/2014),

–  ņemot vērā 2014. gada 27. jūnija Asociācijas nolīgumu starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Gruziju, no otras puses (17901/2013),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 217. un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu un 7. punktu, un 8. punkta otro daļu (C8-0129/2014),

–  ņemot vērā 2008. gada 12. augustā panākto vienošanos par pamieru, kuru parakstīja Gruzija un Krievijas Federācija, ES darbojoties kā vidutājam, kā arī 2008. gada 8. septembra īstenošanas nolīgumu,

–  ņemot vērā Prāgas Austrumu partnerības 2009. gada 7. maija augstākā līmeņa sanāksmes kopīgo deklarāciju, Varšavas Austrumu partnerības 2011. gada 30. septembra augstākā līmeņa sanāksmi un Viļņas Austrumu partnerības 2013. gada 28.-29. novembra augstākā līmeņa sanāksmi,

–  ņemot vērā ES un Gruzijas vīzu režīma atvieglošanas un atpakaļuzņemšanas nolīgumus, kuri stājās spēkā 2011. gada 1. martā,

–  ņemot vērā 2011. gada 17. novembra rezolūciju ar Eiropas Parlamenta ieteikumiem Padomei, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) attiecībā uz sarunām par Eiropas Savienības un Gruzijas asociācijas nolīgumu(1),

–  ņemot vērā dienestu 2014. gada 27. marta kopīgo darba dokumentu par Eiropas kaimiņattiecību politikas īstenošanu Gruzijā — progress 2013. gadā un rīcības ieteikumi (gada progresa ziņojums) (SWD(2014)0072),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. decembra nostāju attiecībā uz priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas kaimiņattiecību instrumentu(2),

–  ņemot vērā 2014. gada 17. aprīļa rezolūciju par Krievijas īstenoto spiedienu uz Austrumu partnerības valstīm, jo īpaši — destabilizāciju Austrumukrainā(3),

–  ņemot vērā 2014. gada 12. marta rezolūciju par prioritāšu izvērtēšanu un noteikšanu ES attiecībām ar Austrumu partnerības valstīm(4),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2014. gada 5. septembra ziņojumu par demokrātisko iestāžu darbību Gruzijā,

–  ņemot vērā ES īpašā padomdevēja tiesisko un konstitucionālo reformu un cilvēktiesību jautājumos Gruzijā Thomas Hammarberg darbu un viņa 2013. gada septembra ziņojumu un ieteikumus „Georgia in Transition. Report on the human rights dimension: background, steps taken and remaining challenges” („Gruzija pārejas procesā. Ziņojums par cilvēktiesību dimensiju: situācijas raksturojums, veiktie pasākumi un veicamie uzdevumi”), kā arī 2014. gada 10. jūlija ziņojumu par pēckontroles misiju,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2014. gada 16. aprīļa nostāju par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu protokolu Partnerības un sadarbības līgumam starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Gruziju, no otras puses, par pamatnolīgumu starp Eiropas Savienību un Gruziju par vispārējiem principiem Gruzijas līdzdalībai Savienības programmās(5),

–  ņemot vērā asociācijas programmu („Programma”), kas aizstās Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) rīcības plānu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 49. pantu,

–  ņemot vērā 2014. gada 18. decembra normatīvo rezolūciju par lēmuma projektu(6),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta otro daļu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu (A8-0042/2014),

A.  tā kā Gruzijas tautā un politisko partiju vidū ir pārliecinoša vienprātība par labu integrācijai rietumos, tostarp integrācijai ES un NATO; tā kā saskaņā ar Nacionālā Starptautisko attiecību demokrātijas institūta nesen veiktu pētījumu 69 % Gruzijas iedzīvotāju atbalsta asociācijas nolīguma parakstīšanu ar Eiropas Savienību; tā kā, pateicoties šādai vienprātībai, būtu jāmazinās politiskā spektra pašreizējai polarizācijai un jārodas nosacījumiem, kas nepieciešami, lai vairākuma un mazākuma spēki īstenotu konstruktīvu dialogu;

B.  tā kā 2012. gada parlamenta vēlēšanas un 2013. gada prezidenta vēlēšanas Gruzijā noritēja mierīgi un atbilda Eiropas standartiem; tā kā varu pēc vēlēšanām miermīlīgā un demokrātiskā ceļā nodeva pirmo reizi Gruzijas nesenajā vēsturē un tā kā šis apstāklis varētu kalpot par paraugu visam reģionam;

C.  tā kā Eiropai būtu jāapliecina solidaritāte valstīm, kas neatkarību atguva pēc Padomju Savienības sabrukuma, un jāatbalsta to suverenitāte;

D.  tā kā Krievija joprojām okupē Gruzijas reģionus — Abhāziju un Chinvali reģionu/Dienvidosetiju —, pārkāpjot starptautisko tiesību pamatnormas un principus; tā kā ir notikusi etniskā tīrīšana un ir veiktas piespiedu demogrāfiskās izmaiņas teritorijās, kuras faktiski kontrolē okupācijas spēki, kas tajās pārkāpj cilvēktiesības, tostarp tiesības uz brīvu pārvietošanos, cilvēku savstarpējiem kontaktiem un izglītību dzimtajā valodā;

E.  tā kā kopš rožu revolūcijas Gruzija ir ievērojami attīstījusies, veicot reformas un stiprinot attiecības ar ES; tā kā Gruzija saskaņā ar Austrumu partnerības integrācijas un sadarbības programmu saņēma papildu finansējumu, jo bija guvusi panākumus, veicot reformas, ar kurām tā stiprināja cilvēktiesības un demokrātiju; tā kā Asociācijas nolīguma parakstīšana arī ir uzskatāma par minēto panākumu lielu atzinību, vienlaikus atzīstot arī Gruzijas centienus un uzticību Eiropas kursam;

F.  tā kā ES Asociācijas nolīguma ar Gruziju, Moldovas Republiku un Ukrainu parakstīšana notika 2014. gada 27. jūnijā Briselē notikušās Eiropadomes sanāksmes ietvaros; tā kā tas, ka Eiropas Parlaments ratificēja Asociācijas nolīgumu ar Gruziju un pirms tam — Asociācijas nolīgumu arī ar Moldovas Republiku un Ukrainu —, noslēdz procesu, vienlaikus atverot jaunu nodaļu attiecībā uz minēto valstu vēlmi un apņēmību veidot ciešākas saites ar Eiropas Savienību;

G.  tā kā EKP jomā Austrumu partnerība ir radījusi nozīmīgu politisko ietvaru attiecību stiprināšanai, politiskās asociācijas paātrināšanai un ekonomiskās integrācijas veicināšanai starp ES un Gruziju, kuras saista spēcīgas ģeogrāfiskās, vēsturiskās un kultūras saites, nodrošinot atbalstu politiskajām un sociālekonomiskajām reformām un sekmējot tuvināšanos ES;

H.  tā kā reģionāla mēroga institūcijas, tostarp Euronest parlamentārā asambleja un ES Melnās jūras Reģiona sinerģija, ir uzskatāmas par papildu forumiem, kuros apmainās ar pieredzi, informāciju un paraugpraksi par Programmas īstenošanu;

I.  tā kā ES uzsver Gruzijas tiesības pievienoties jebkurai starptautiskai organizācijai vai aliansei, ja tiek ievērotas starptautiskās tiesības, un tā kā tā atkārtoti pauž ciešu pārliecību par to, ka nevienai trešai valstij nav veto tiesību par citas valsts lēmumiem, kurus tā šajos jautājumos ir patstāvīgi pieņēmusi;

J.  tā kā Eiropas Parlaments pilnībā atbalsta vīzu režīma ar Gruziju liberalizāciju kā ES un Gruzijas attiecību tuvināšanās tūlītēju apliecinājumu, kas dos tiešu labumu iedzīvotājiem;

K.  tā kā Nolīguma noslēgšana nav pašmērķis, bet gan ir paredzēta plašāka procesa ietvaros, šo valsti juridiskā, ekonomiskā, politiskā un sociālā ziņā integrējot Eiropas apritē, un tā kā tā īstenošana ir svarīga no šā viedokļa;

L.  tā kā ES un Gruzijas Asociācijas nolīgums — jo īpaši tā tirdzniecības sadaļa, kuru sarunu ceļā apsprieda Austrumu partnerības ietvaros 2012. un 2013. gadā, ir cita starpā uzskatāms par vienu no visvērienīgākajiem brīvās tirdzniecības nolīgumiem, kādu ES jebkad ir sarunās apspriedusi ar trešām valstīm;

M.  tā kā tādas padziļinātas un visaptverošas brīvās tirdzniecības zonas (DCFTA) izveide, kas aptvertu ES un Gruziju, ir viens no vislielākajiem šā nolīguma savstarpējiem ieguvumiem; tā kā tirdzniecības nozīme ir neapstrīdama no izaugsmes, darbvietu izveides, pārticības un stabilitātes viedokļa;

N.  tā kā, izveidojot DFCTA ar ES, Gruzijai, lai paplašinātu tās piekļuvi ES tirgum, būs jāuzņemas saistības pielāgot savus tiesību aktus un standartus nolūkā ievērot kopējās normas un vērtības;

O.  tā kā ES iegūs raitāku tirdzniecības apriti un labākus apstākļus investīcijām Gruzijā;

P.  tā kā DCFTA nolīgumā ir iekļauti vairāki noteikumi, lai reformētu Gruzijas tirdzniecību reglamentējošos tiesību aktus un ar tirdzniecību saistītās politikas nostādnes, ievērojot un pamatojoties uz ES tiesību aktu kopumu un tādējādi nodrošinot valsts ekonomikas modernizāciju un labāku un paredzamāku uzņēmējdarbības vidi, tostarp no MVU viedokļa;

Q.  tā kā, Gruzijai piešķirot VPS+ preferences, ES ir būtiski atbalstījusi šīs valsts ekonomiku;

R.  tā kā Nolīguma piemērošana uz laiku, sākot ar 2014. gada 1. septembri, sekmē Programmas ātrāku īstenošanu;

S.  tā kā Gruzijas aktīvai līdzdalībai un uzticībai kopīgām vērtībām un principiem, tostarp brīvībai, vienlīdzībai, demokrātijai, plurālismam, tiesiskumam, labai pārvaldībai un cilvēktiesību ievērošanai, kuri sakņojas kopīgos uzskatos par katra cilvēka unikālo vērtību, ir būtiska nozīme, lai turpinātu procesu un gūtu panākumus Nolīguma īstenošanā, kā arī, lai nodrošinātu, ka tas ilgtspējīgi ietekmē šīs valsts attīstību;

T.  tā kā ciešākas politiskās un ekonomiskās saites nodrošinās lielāku stabilitāti, drošību un pārticību visā Eiropas kontinentā, tā kā spēcīgākas saites ar ES ne tikai nedrīkstētu Gruziju izolēt vai izraisīt tās tradicionālo, vēsturisko, politisko un ekonomisko saišu saraušanu ar citām reģiona valstīm, bet — gluži otrādi — tām būtu jārada priekšnoteikumi, lai šī valsts varētu pilnībā izmantot visu savu potenciālu;

U.  tā kā Gruzija ir svarīga kopējā enerģētikas tirgus apgādes tādas ķēdes daļa, pa kuru energoresursus Eiropas Savienībā nogādā no Kaspijas jūras reģiona,

1.  sirsnīgi apsveic saistībā ar Asociācijas nolīguma parakstīšanu, kas ES un Gruzijas attiecībās nozīmē nozīmīgu soli uz priekšu un apliecina apņemšanos ieturēt politiskās asociācijas un ekonomiskās integrācijas kursu; atzinīgi vērtē to, ka Gruzijai 2014. gadā piešķīra finanšu palīdzību saskaņā ar principu „vairāk līdzekļu apmaiņā pret lielāku skaitu reformu”; uzsver, ka Nolīguma ratificēšana nav pašmērķis un ka būtiska ir tā pilnīga un, cik vien iespējams, ātra īstenošana;

2.  atzinīgi vērtē to, ka Gruzijas Parlaments nolīgumu ratificēja ātri un vienbalsīgi un aicina arī dalībvalstis to ratificēt ātri;

3.  konstatē, ka saskaņā ar LES 49. pantu Gruzijai tāpat kā jebkurai citai Eiropas valstij ir Eiropas perspektīva un tā var iesniegt pieteikumu par iestāšanos Savienībā, ja tā ievēro demokrātijas principus, aizstāv pamatbrīvības, cilvēktiesības un minoritāšu tiesības un nodrošina tiesiskuma principa piemērošanu;

4.  uzsver, ka Nolīgums attiecas uz visu starptautiski atzīto Gruzijas teritoriju, atbilst visu iedzīvotāju interesēm un veido pamatu ilgtspējīgai attīstībai un demokrātijai Gruzijā;

5.  aicina Gruziju nodrošināt, lai reformas būtu piesaistītas institucionālajai sistēmai un tajā dziļi sakņotos nolūkā veidot sabiedrību, ko raksturotu plurālisms, diskriminācijas aizliegums, tolerance, tiesiskums, solidaritāte un sieviešu un vīriešu līdztiesība;

6.  šajā sakarībā uzsver to, cik svarīgs ir partiju savstarpējais konstruktīvais dialogs, lai pieņemtu lēmumus par pamata reformām un uzņemtos saistības, kas izriet no Asociācijas nolīguma, saskaņā ar vienprātīgi izdarīto Eiropas izvēli; aicina Gruzijas politiskos spēkus neīstenot „uzvarētājs paņem visu” pieeju, kas bija raksturīga iepriekšējām valdībām, un tādējādi pārvarēt Gruzijas sabiedrībā ilgstoši valdošo polarizāciju;

7.  atzinīgi vērtē Programmu, kurā ir noteikts Nolīguma vispārējo mērķu sasniegšanas praktiskais pamats un kurai būtu jākalpo par pamata orientieri, veidojot ES un Gruzijas attiecības;

8.  uzsver, ka gan Gruzijai, gan ES būtu jāiesaistās Programmas īstenošanā un ka tajā noteiktās prioritātes būtu jāatbalsta ar atbilstošu tehnisko un finansiālo ieguldījumu, lai Gruzijai būtu līdzekļi turpināt tās demokrātiskās un ekonomiskās reformas; aicina Komisiju un dalībvalstis, plānojot Gruzijai paredzēto finansējumu, koordinēt savu palīdzību un izmantot Programmā paredzētās prioritātes kā orientierus;

9.  aicina puses apzināt tādas apmācības vajadzības, kas nodrošinātu Gruzijas spēju veikt Nolīgumā un Programmā paredzētās saistības;

10.  vēlreiz apliecina savu atbalstu Gruzijas suverenitātei un teritoriālajai integritātei un prasa nodrošināt, lai Nolīgums kā tāds un tā priekšrocības attiektos uz visu starptautiski atzīto Gruzijas teritoriju; šajā sakarā prasa, lai ES arī turpmāk aktīvi iesaistītos konfliktu risināšanā, izmantojot ES īpašo pārstāvi Dienvidkaukāzā un saistībā ar krīzi Gruzijā — Ženēvas sarunu līdzpriekšsēdētāju, kā arī ES pārraudzības misiju (EUMM); mudina pielikt izšķirošākus pūliņus attiecībā uz tiesību par okupētajām teritorijām ierobežojošo aspektu pārskatīšanu, lai Nolīgumam un DCFTA lietderība būtu pēc iespējas lielāka;

11.  aicina Krieviju pilnībā ievērot Gruzijas suverenitāti un teritoriālo integritāti un tās starptautiski atzīto robežu neaizskaramību, atcelt tās lēmumu par Abhāzijas un Chinvali reģiona/Dienvidosetijas atdalīšanās atzīšanu un izbeigt Krievijas okupāciju minētajās teritorijās, kā arī apņemties nelietot spēku pret Gruziju, kā to no savas puses ir izdarījusi Gruzija; šajā sakarībā nosoda okupētā Abhāzijas reģiona un Krievijas „alianses un stratēģiskās partnerības” nolīguma noslēgšanu; uzskata to par soli, ko Krievija ir spērusi, lai pabeigtu Abhāzijas pilnīgu pievienošanu sev; pauž bažas arī par to, ka līdzīgs „nolīgums” varētu tikt noslēgts arīdzan ar Chinvali reģiona/Dienvidosetijas okupēto teritoriju; šajā sakarībā aicina Krievijas Federāciju denonsēt tā saucamo nolīgumu un ievērot savas 2008. gada 12. augusta vienošanās par pamieru noteiktās saistības;

12.  atzinīgi vērtē reformas, kuras Gruzijas iestādes nesen veica, lai vēl vairāk stiprinātu to iestāžu (jo īpaši tiesu) stabilitāti, neatkarību un efektivitāti, kas atbild par demokrātijas, tiesiskuma un labas pārvaldības nodrošināšanu, un konsolidētu cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības sistēmu; atkārtoti pauž uzskatu par to, ka visiem trim varas atzariem arī turpmāk ir jābūt nošķirtiem; prasa, lai tiktu efektīvi izmantota varas atzaru līdzsvara sistēma, papildus kurai darbotos arī uzraudzības mehānismi.

13.  konstatē Gruzijas iestāžu pūliņus, veicot demokrātiskas reformas, tostarp tiesu sistēmas reformu, un vajadzību pienācīgi un pilnībā izmeklēt visas ziņas par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem; atkārtoti pauž uzskatu, ka tiesu sistēmas reforma joprojām ir prioritāra gan no Gruzijas, gan no ES viedokļa; atzīst pamatprincipu, kas nosaka vienlīdzību likuma priekšā un procesuālo tiesību aizsardzību; uzsver nepieciešamību veidot reģistru, kurā tiktu iekļauti dati par veiktiem kriminālprocesiem un izpildītiem spriedumiem, lai uz to pamata varētu konstatēt uzlabojumus; prasa tiesu prakses vienādošanu nolūkā izveidot prognozējamu tiesu sistēmu un panākt publisko uzticību; atgādina par to, ka tiesu nozares reformas stratēģija būtu efektīvi jāīsteno arī turpmāk;

14.  uzsver, ka visām apsūdzībām vajadzētu būt pārredzamām, samērīgām, objektīvām un politiski neitrālām, stingri ievērojot izmeklēšanas un tiesību aktos paredzēto kārtību un pilnībā piemērojot Eiropas Cilvēktiesību konvencijā paredzēto taisnīgas tiesas principu; joprojām ir norūpējies par to, ka prokuratūra nav pārskatatbildīga un ka nav skaidri definēti prokuroru un izmeklētāju iecelšanas kritēriji; atgādina, ka godīgumam un profesionālismam ir jābūt diviem galvenajiem iecelšanas šajos amatos faktoriem;

15.  uzsver to, ka Gruzijas iestādēm ir jācenšas panākt nacionālo samierināšanos; pauž bažas par to, ka daudzas amatpersonas, kas ir strādājušas iepriekšējā valdībā, un daži šā brīža opozīcijas locekļi tika apsūdzēti noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā un ir ieslodzīti vai atrodas pirmstiesas aizturēšanā; pauž bažas arī par tiesu sistēmas iespējamu izmantošanu kā cīņas ar politiskajiem pretiniekiem līdzekli, kas varētu kaitēt Gruzijas kursam uz Eiropu un graut Gruzijas iestāžu centienus veikt demokrātiskās reformas; atgādina, ka nozīmīgas politiskās opozīcijas darbība ir ļoti svarīga, lai izveidotu līdzsvarotu un nobriedušu politisko sistēmu, kādu Gruzija vēlas ieviest;

16.  atzīst, ka apsūdzībām par tā saucamo selektīvo tiesiskumu ir bijusi negatīva ietekme; aicina Gruzijas iestādes nepieļaut, ka tiesu sistēmu izmanto kā politiskas sodīšanas līdzekli; aicina visus Gruzijas politiskos spēkus maksimāli gādāt par to, lai šādas apsūdzības neizskanētu nākotnē, vienlaikus nopietni apkarojot korupciju un publiska amata ļaunprātīgu izmantošanu;

17.  atzinīgi vērtē EDSO/ODIHR  Tiesas prāvu uzraudzības ziņojumu par Gruziju, kas izdots 2014. gada 9. decembrī, un aicina Gruzijas valdību veikt būtiskus pasākumus, lai novērstu tajā identificētos trūkumus;

18.  atzinīgi vērtē ES īpašā konsultanta Thomas Hammarberg darbu, viņa ziņojumu „Georgia in Transition” („Gruzija pārejas procesā”) un 2014. gada 10. jūlija ziņojumu par pēckontroles vizīti; aicina Gruzijas iestādes pilnībā īstenot ziņojumos ietvertos ieteikumus;

19.  īpaši vērš uzmanību uz to, Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (EDSO/DICB) vēlēšanu novērošanas misija 2013. gada oktobra prezidenta vēlēšanas kopumā vērtē pozitīvi un tās uzskata par labākajām Gruzijas pēckara vēsturē — tās ir 2012. gada vēlēšanu cerības viesošo pasākumu turpinājums; šajā sakarībā konstatē, ka piedalījusies ir arī Parlamenta Vēlēšanu novērošanas delegācija;

20.  mudina ES panākt Eiropas Demokrātijas fonda, Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta, Stabilitātes instrumenta un Pilsoniskās sabiedrības instrumenta sniegto atbalsta dažādo iespēju sinerģiju, lai stiprinātu Gruzijas demokratizācijas procesu;

21.  aicina Gruzijas iestādes turpināt cīņu pret organizēto noziedzību, korupciju, krāpšanu un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju visos līmeņos un visās dzīves jomās un attīstīt pilnībā funkcionālu, pienācīgi nokomplektētu ar kadriem un neatkarīgu tiesu varu — cita starpā, lai palielinātu sabiedrības uzticēšanos tiesām un aizstāvētu legālo ekonomiku; turklāt īpaši norāda uz to, cik svarīga ir publiskās pārvaldes depolitizācija nolūkā to padarīt efektīvāku un brīvu no politiskās ietekmes;

22.  atzīst Gruzijas apņēmību veidot brīvu sabiedrību, kuras pamatā ir tiesiskums, demokrātija un sabiedriskais plurālisms, un šajā procesā gūtos panākumus; vērš uzmanību tam, cik spēcīgi Gruzijas sabiedrība šo procesu atbalsta; īpaši norāda uz to, cik svarīgi no visu minoritāšu un jo sevišķi no etnisko, reliģisko un LGBT minoritāšu līdztiesības un aizsardzības nodrošināšanas viedokļa ir diskriminācijas aizlieguma tiesību akti; atzinīgi vērtē to, ka Gruzijas parlaments ir pieņēmis likumu par diskriminācijas aizliegumu, un prasa to pilnībā ievērot un īstenot, ievērojot ES tiesību aktu un ES Pamattiesību hartas burtu un garu; norāda, ka šis ir svarīgs elements vīzu režīma liberalizācijas procesā; mudina Gruzijas iestādes veikt šim tematam veltītas informācijas kampaņas;

23.  pieņem zināšanai Gruzijas veiktos pasākumus islamofobijas un homofobijas apakrošanai, kas tai bija jāveic saskaņā ar tās starptautiskajām saistībām; tomēr uzsver vajadzību pienācīgi saukt pie atbildības personas, kas ir vainīgas vardarbīgu islamofobijas un homofobijas aktu veikšanā;

24.  atzinīgi vērtē Gruzijas veikto darbu, īstenojot vīzu režīma atvieglošanas un atpakaļuzņemšanas nolīgumus; atzinīgi vērtē arī dialogā par vīzu režīmu panākto ievērojamo progresu; atbalsta bezvīzu režīma ar Gruziju savlaicīgu ieviešanu pēc visu nosacījumu izpildes kā konkrētu pozitīvu pasākumu, kas atbilst Gruzijas iedzīvotāju interesēm;

25.  aicina Gruzijas valdību radīt plašsaziņas līdzekļu brīvībai labvēlīgu vidi, kurā zeltu vārda brīvība un plašsaziņas līdzekļu plurālisms, un atļaut plašsaziņas līdzekļiem informāciju sniegt neatkarīgi un objektīvi, neizdabājot politiskam un ekonomiskam spiedienam; šajā sakarībā prasa, lai tiktu pilnībā īstenots likums par plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību pārredzamību;

26.  mudina valdību turpināt tiesiskuma principa un iespēju vērsties tiesā labāku nodrošināšanu, pieņemot jaunu starptautiskajiem standartiem atbilstošu Nepilngadīgo tiesību aizsardzības kodeksu, kas sekmētu visu bērnu iespējas vērsties tiesā; uzsver vajadzību veikt steidzamas sociālās aizsardzības sistēmas reformas, lai mazinātu aizvien pieaugošo sociālās nevienlīdzības plaisu, kas jo īpaši ietekmē bērnus, ko apliecina aizvien lielākais zem valsts nabadzības sliekšņa dzīvojošo bērnu īpatsvars (27 % 2013. gadā salīdzinājumā ar 25 % 2011. gadā) un ārkārtīgā trūkumā dzīvojošo to bērnu īpatsvars (6 % salīdzinājumā ar 3,9 % vispārējā iedzīvotāju klāstā), kas iztiek ar mazāk par USD 1,25 dienā;

27.  pozitīvi vērtē jaunā darba kodeksa pieņemšanu un uzsver vajadzību to īstenot un arī turpmāk uzlabot darba standartus un sociālo dialogu, lai nodrošinātu atbilstību Starptautiskās darba organizācijas noteiktajām darba tiesībām un standartiem;

28.  uzteic Gruzijas apņēmību panākt ciešāku ekonomisko integrāciju ar ES, veicot padziļinātas un grūtas ekonomiskās reformas;

29.  apsveic Gruziju par to, ka tā ir spējusi izturēt ārējo spiedienu — arī Krievijas spiedienu — un novirzīt savas eksporta preces uz jauniem tirgiem, un mudina Gruziju turpināt šo pieeju arī turpmāk; nosoda ekonomiskās šantāžas politiku, ko Krievija izmantoja pret Gruziju, pirms tā 2014. gada jūnijā parakstīja DCFTA nolīgumu, un izmanto joprojām;

30.  ir cieši pārliecināts, ka DCFTA būs labvēlīga ilgtermiņa ietekme uz Gruzijas ekonomiku un tādējādi tā sekmēs Gruzijas iedzīvotāju dzīves kvalitātes pieaugumu;

31.  ar gandarījumu konstatē to, ka Gruzijas parlaments Nolīgumu ratificēja 2014. gada 18. jūlijā un padarīja iespējamu DCFTA nolīguma pagaidu piemērošanu, sākot ar 2014. gada 1. septembri;

32.  aicina dalībvalstu parlamentus Asociācijas nolīgumu, tostarp sadaļu par DCFTA, ratificēt, cik vien iespējams ātri, lai visas minētā nolīguma normas, kas reglamentē ekonomiku un tirdzniecību, varētu stāties spēkā pilnībā uzreiz;

33.  uzsver, ka DCFTA nolīguma sekmīga piemērošana būs atkarīga no tā, cik skrupulozi abas puses īstenos Nolīgumā paredzētās saistības; šajā sakarībā aicina ES sniegt Gruzijai visu nepieciešamo palīdzību — arī tāpēc, lai mazinātu Gruzijas īstermiņa izmaksas; aicina dalībvalstis Gruzijai nodot zinātību, ko tās guvušas ekonomikas reformu un tuvināšanas jomā;

34.  uzskata, ka parlamentārā kontrole ir pamata nosacījums, lai ES politikas nostādnēm nodrošinātu demokrātisku atbalstu; šim nolūkam aicina Komisiju palīdzēt Eiropas Parlamentam savlaicīgi veikt regulāru un rūpīgu DCFTA nolīguma īstenošanas uzraudzību.

35.  aicina Komisiju cieši uzraudzīt DCFTA īstenošanu nolūkā novērst sociālo un vides standartu pārmērīgu pazemināšanu — jo īpaši dažās nozarēs pārejas laikā;

36.  aicina Komisiju pastiprināt palīdzības sniegšanu Gruzijas pilsoniskās sabiedrības organizācijām un tās konsultēt specifiskās jomās, lai tās varētu īstenot valdības veikto reformu un uzņemto saistību — jo īpaši to, kas paredzētas Nolīgumā un Programmā — iekšējo uzraudzību un panākt lielāku pārskatbildību par tām;

37.  aicina Gruzijas valdību pastāvīga dialoga ceļā sadarboties ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām un NVO;

38.  atzinīgi vērtē Gruzijas aktīvo dalību krīzes pārvarēšanas operācijās, kuras rīko, īstenojot ES kopējās drošības un aizsardzības politiku, un aicina EĀDD uzaicināt Gruziju piedalīties attiecīgajās mācībās un instruktāžas pasākumos;

39.  uzsver ES īpašā sūtņa Dienvidkaukāzā un saistībā ar krīzi Gruzijā EUMM būtisko lomu drošības un stabilitātes sekmēšanā Abhāzijas un Dienvidosetijas reģiona kaimiņu teritorijās un prasa pagarināt tās pilnvaras arī pēc 2016. gada; papildus tam prasa ES nodrošināt, lai misijai tiktu piešķirts pietiekams budžets un tā varētu pildīt savas pilnvaras;

40.  šajā sakarībā pauž nožēlu par to, ka Ženēvas sarunās nav gūti būtiski panākumi, neskatoties uz Gruzijas iestāžu centieniem ieņemt konstruktīvu nostāju, lai atrisinātu visas konflikta zonās pastāvošās drošības un humanitārās problēmas; prasa, lai ES minētajā procesā uzņemtos efektīvāku lomu; nosoda tā saukto robežierīkošanas procesu, kas tiek īstenots uz Abhāzijas un Chinvali reģiona/Dienvidosetijas administratīvajām robežām un kura dēļ okupēto teritoriju platība ir paplašinājusies uz Gruzijas rēķina, vietējiem iedzīvotājiem radot postošas humanitārās sekas un graujot uzticības vairošanas pūliņus;

41.  atbalsta pozitīvos pasākumus, kurus Gruzijas valdība veikusi, lai uzlabotu attiecības ar Krieviju; aicina Krieviju kā nozīmīgu šā reģiona valsti konstruktīvi meklēt konflikta miermīlīgu noregulējumu un jo īpaši — rezultatīvi piedalīties Ženēvas sarunās, kuru rīkošanas mērķis bija uzraudzīt 2008. gada 12. augusta Krievijas un Gruzijas vienošanās par pamieru īstenošanu; uzskata, ka abām konflikta pusēm ir pilnībā jāievēro visi vienošanās par pamieru noteikumi, jo īpaši Krievijas apņemšanās atvilkt visus savus bruņotos spēkus un noteikums, kas paredz, ka Krievijai ir jāgarantē EUMM pilnīga un neierobežota piekļuve separātiskajiem reģioniem — Abhāzijai un Chinvali reģionam/Dienvidosetijai; uzsver vajadzību ļaut bēgļiem un iekšzemē pārvietotām personām (IPP) fiziski un morāli neskartiem atgriezties savās pastāvīgajās dzīves vietās;

42.  uzsver to, cik svarīgi ir konflikta zonās palielināt cilvēku savstarpējo kontaktu skaitu visos līmeņos, lai radītu noturīgam dialogam nepieciešamos priekšnoteikumus un vēl vairāk sekmētu uzticības vairošanu nolūkā paātrināt miera procesu un panākt pušu samierināšanos;

43.  atkārtoti pauž pārliecību, ka asociācijas process neapdraud Krievijas politiskās un ekonomiskās intereses, un nožēlo to, ka Krievijas vadība to uzskata par apdraudējumu; norāda, ka katrai valstij ir neierobežotas tiesības izdarīt savas politiskās izvēles, taču ES sadarbība ar Austrumu partnervalstīm ir vērsta uz labklājības izplatīšanu un politiskās un sociālās stabilitātes paaugstināšanu, no kuras ieguvējas būs visas reģiona valstis;

44.  norāda — tas, ka ES un Gruzijas Asociācijas nolīgums ir stājies spēkā un ka Armēnija, visticamāk, pievienoties Muitas Savienībai, un tas, ka Azerbaidžāna joprojām nepieder ne pie viena no ekonomiskajiem blokiem, tostarp arī PTO ne, varētu graut tradicionālās šajā reģionā pastāvošās ekonomiskās saites; pilnībā atbalsta Austrumu partnerības ietvaros veikto pakāpenisko diferenciāciju, ja tā atbilst partneru dažādajiem vēlmju un spēju līmeņiem, taču, neskatoties uz to, tomēr uzskata, ka no ES viedokļa reģionālā pieeja ir būtiska, lai efektīvi veicinātu Dienvidkaukāza reģiona stabilitāti un ekonomisko attīstību; šim nolūkam aicina Komisiju palīdzēt šā reģiona valstīm tikt galā ar iespējamām šīs situācijas radītajām problēmām un palīdzēt Gruzijai atkārtoti sākt jaunu sadarbības formu Dienvidkaukāza reģionā sekmēšanu;

45.  vērš uzmanību uz Gruzijas ģeogrāfisko stāvokli, kas ir izšķiroši nozīmīgs no tāda Dienvidu koridora un tranzīta naftas un gāzes vadu izbūves viedokļa, kas var izrādīties stratēģiski svarīgi, lai garantētu Eiropas enerģētisko drošību; šajā sakarībā, būvējot enerģētikas infrastruktūru, prasa pilnībā ievērot ES vides standartus; papildus tam uzsver to, cik svarīga ir enerģijas avotu dažādošana — jo īpaši atjaunojamo energoresursu izmantošana — un klimata pārmaiņu politikas virzienu un mērķu saskaņošana ar ES klimata pārmaiņu politikas virzieniem un uzdevumiem;

46.  aicina Komisiju palīdzēt Gruzijas iestādēm, kas īsteno investīciju programmu nolūkā būvēt, sanēt un rekonstruēt hidroelektrostacijas, un šīs iestādes cieši uzraudzīt, tās mudinot pilnībā ievērot ES standartus un normas — jo īpaši ievērot Ietekmes uz vidi prasības lielāku hidroelektrostaciju gadījumā;

47.  uzsver to, cik svarīga ir sadarbība ar Gruzijas parlamentu — tas ir viens no veidiem, kā uzraudzīt Nolīguma un Programmas īstenošanu; uzskata, ka Nolīguma stāšanās spēkā un jaunas institucionālās sadarbības sistēmas izveide, ietverot Asociācijas padomi, nozīmē, ka šīs situācijas izmaiņas ir jāņem vērā, veicot atbilstošus organizatoriskus pasākumus arī parlamentārā līmenī; šim nolūkam, ņemot vērā ES attiecību ar Armēniju un Azerbaidžānu atšķirīgo apjomu, uzskata, ka ir jāizveido īpaša ES un Gruzijas parlamentārās asociācijas komiteja;

48.  aicina Gruziju tās sabiedrībai sniegt visaptverošu informāciju par Asociācijas nolīgumu starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Gruziju, no otras puses, tostarp to sniegt arī Abhāzijas un Dienvidosetijas teritorijām, sadarbībā ar ES īpašo sūtni Dienvidkaukāzā un saistībā ar krīzi Gruzijā un EUMM;

49.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Gruzijas valdībai un parlamentam.

(1) OV C 153 E, 31.5.2013., 137. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0567. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0457. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0229. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0404. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0111.

Eiropas Parlamenta 2014. gada 18. decembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Asociācijas nolīgumu starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Gruziju, no otras puses (09827/2014 – C8-0129/2014 – 2014/0086(NLE))

P8_TA(2014)0111 A8-0041/2014

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (09827/2014),

–  ņemot vērā projektu Asociācijas nolīgumam starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Gruziju, no otras puses (17901/2013),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 217. un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu un 218. panta 7. punktu, kā arī 218. panta 8. punkta otro daļu (C8-0129/2014),

–  ņemot vērā 2011. gada 17. novembra rezolūciju ar Eiropas Parlamenta ieteikumiem Padomei, Komisijai un EĀDD attiecībā uz sarunām par Eiropas Savienības un Gruzijas asociācijas nolīgumu(1),

–  ņemot vērā 2014. gada 18. decembra nenormatīvo rezolūciju par lēmuma projektu(2),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. pantu 1. punkta pirmo un trešo daļu un 99. panta 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ieteikumu, kā arī Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu (A8-0041/2014),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Gruzijas valdībai un parlamentam.

(1) OV C 153 E, 31.5.2013., 137. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0110.