Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 2013. finanšu gada vispārējo budžetu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības konsolidētos pārskatus par 2013. finanšu gadu (COM(2014)0510 – C8-0140/2014)(2),

–  ņemot vērā Revīzijas palātas gada pārskatu par budžeta izpildi 2013. finanšu gadā, ar iestāžu atbildēm(3),

–  ņemot vērā deklarāciju(4) par pārskatu ticamību, kā arī par pakārtoto darījumu likumību un pareizību, kuru Revīzijas palāta sniegusi par 2013. finanšu gadu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 287. pantu,

–  ņemot vērā 2015. gada 29. aprīļa lēmumu par Eiropas Savienības 2013. finanšu gada vispārējā budžeta izpildes apstiprināšanu, III iedaļa — Komisija(5), un rezolūciju ar konstatējumiem, kas ir minētā lēmuma neatņemama daļa,

–  ņemot vērā Revīzijas palātas īpašos ziņojumus, kas sagatavoti saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 287. panta 4. punkta otro daļu,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 17. februāra ieteikumu par apstiprinājumu, ko sniedz Komisijai par 2013. finanšu gada budžeta izpildi (05303/2015 – C8-0053/2015),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 317., 318. un 319. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulu (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(7) un jo īpaši tās 62., 164., 165. un 166. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 93. pantu un V pielikumu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu (A8-0067/2015),

A.  tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 17. panta 1. punktu Komisija uzņemas atbildību par budžeta izpildi un programmu pārvaldību un saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 317. pantu budžeta izpildi veic sadarbībā ar dalībvalstīm un ievērojot pareizas finanšu pārvaldības principus;

B.  tā kā Revīzijas palātas īpašajos ziņojumos sniegta informācija par problemātiskiem jautājumiem saistībā ar līdzekļu izlietošanu, kas ir noderīga Parlamentam, īstenojot budžeta izpildes apstiprinātājiestādes pilnvaras;

C.  tā kā Parlamenta secinājumi par Revīzijas palātas īpašajiem ziņojumiem ir neatņemama daļa no Parlamenta iepriekšminētā 2015. gada 29. aprīļa lēmuma par Eiropas Savienības 2013. finanšu gada vispārējā budžeta izpildes apstiprināšanu, III iedaļa — Komisija,

I daļa — Revīzijas palātas īpašais ziņojums Nr. 11/2013 „Nacionālā kopienākuma (NKI) datu precizitāte: strukturētāka un mērķtiecīgāka pieeja uzlabotu Komisijas veikto pārbaužu efektivitāti”

1.  aicina Komisiju veikt strukturētu un dokumentētu analīzi, kurā ņem vērā izmaksas un ieguvumus, lai varētu plānot pārbaudes un noteikt prioritātes īpašās jomās vai attiecībā uz apkopošanas (pastarpinātajiem) procesiem; uzskata, ka šādā analīzē būtu jāņem vērā riski, kas saistīti ar nacionālo kontu apkopošanu dalībvalstīs, un NKI sastāvdaļu relatīvais apmērs kopējā ekonomikā; uzskata, ka šā riska novērtējuma pamatā vajadzētu būt visiem kvalitatīvajiem un kvantitatīvajiem datiem, kas pieejami visās Eurostat nodaļās, un vairāk uzmanības jāpievērš apkopošanas procedūrām, kas aprakstītas NKI uzskaitījumos un dalībvalstu jaunākajos NKI kvalitātes ziņojumos;

2.  aicina Komisiju saīsināt pārbaudes cikla laiku, lai ierobežotu vispārējo atrunu izmantošanu; uzskata, ka šādas atrunas būtu jānosaka tikai izņēmuma gadījumos, kad pastāv liels risks, ka ES finansiālās intereses nav aizsargātas, piemēram, ja dalībvalsts pārbaudes cikla laikā vai periodiski veic būtiskas izmaiņas;

3.  aicina Eurostat skaidri un savlaicīgi ziņot NKI komitejai par gadījumiem, kad ir paredzēts piemērot izmaksu un ieguvumu principu;

4.  cer, ka Komisijas pārbaudes procesā būs iekļauts strukturēts un dokumentēts kvalitatīvs riska novērtējums attiecībā uz NKI uzskaitījumos aprakstītajām apkopošanas procedūrām un būtisko un riskanto NKI sastāvdaļu padziļinātas pārbaudes; uzskata, ka NKI sastāvdaļas, kurām jāveic padziļināta pārbaude, būtu jāatlasa saskaņā ar 1. ieteikumā aprakstīto izmaksu un ieguvumu analīzi; uzskata, ka padziļinātas pārbaudes tvērumam un mērķiem vajadzētu būt plašākiem, nekā tie ir tiešajā pārbaudē, kuru Eurostat veica pēdējā pārbaudes ciklā;

5.  aicina Komisiju, veicot pārbaudes, vairāk uzmanības pievērst dalībvalstu NKI datu pilnīgumam un tam, kā ir piemērotas salīdzinošās aplēses procedūras, lai nacionālajos kontos iekļautu arī datus par ēnu ekonomiku; aicina Eurostat pārbaudīt, vai visas dalībvalstis ievēro Komisijas pamatnostādnes, un veikt atbilstošas darbības, lai šis aspekts dalībvalstīs tiktu ņemts vērā salīdzinošā veidā;

6.  aicina Komisiju dokumentēt veiktās darbības, tostarp visu informāciju saistībā ar pārbaudēm, ko Eurostat veic, pamatojoties uz dokumentārām pārbaudēm un/vai valstu statistikas iestāžu (VSI) apmeklējumiem; uzskata, ka Eurostat kontroles lietām būtu jānodrošina iespēja vadībai viegli atrast atlasīto NKI sastāvdaļu pārbaužu rezultātus atbilstoši iekšējās kontroles standartiem (IKS);

7.  aicina Eurostat, ja tas iespējams, novērtēt rīcības punktu iespējamo ietekmi (skaitļos izsakāmiem apsvērumiem) un/vai apdraudēto summu (skaitļos neizsakāmiem apsvērumiem) un noteikt skaidrus būtiskuma kritērijus, lai noteiktu īpašās atrunas; uzskata, ka šiem kritērijiem vajadzētu būt kvalitatīviem vai kvantitatīviem; uzskata, ka atrunas parasti būtu jānosaka īpašām NKI sastāvdaļām saistībā ar rīcības punktiem, kurus VSI nav risinājušas noteiktajā laikā un kuriem varētu būt nozīmīga ietekme;

8.  aicina Eurostat labāk saskaņot to nodaļu darbu, kuras ir atbildīgas par pašu resursu vajadzībām izmantoto NKI datu pārbaudi, un citu nodaļu darbu, jo īpaši to, kuras ir saistītas ar nacionālajiem kontiem; uzskata, ka gadījumā, ja citu Eurostat nodaļu darbības var ietekmēt iekšzemes kopproduktu (IKP) un/vai NKI datu apkopošanu, būtu jākonsultējas ar NKI komiteju, un galīgais lēmums šajā jomā būtu jāpieņem Eurostat atbilstošā hierarhiskajā līmenī;

9.  aicina Eurostat uzlabot novērtējuma ziņojumus, lai sniegtu dalībvalstu NKI datu pilnīgu, pārredzamu un konsekventu novērtējumu; uzskata, ka NKI komitejas gada atzinumos būtu jāiekļauj skaidrs novērtējums par to, vai dalībvalstu NKI dati ir (vai nav) piemēroti izmantošanai pašu resursu vajadzībām, vai to sastāvdaļām būtu jāatbilst Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1287/2003(8) (NKI regula) prasībām un vai tie būtu pareizi jāizmanto budžeta procedūrā, kā noteikts Padomes Regulā (EK, Euratom) Nr. 1150/2000(9) (Pašu resursu regula);

10.  uzskata, ka Budžeta ģenerāldirektorāta un Eurostat gada darbības pārskatos būtu jāsniedz skaidrs un patiess priekšstats par dalībvalstu NKI datu pārbaudēm un NKI pašu resursu pārvaldību; tādēļ aicina Komisiju noteikt prasības Eurostat regulāri ziņot par NKI datu pārbaužu rezultātiem, lai Budžeta ģenerāldirektorāts varētu gūt vajadzīgo pārliecību un to izmantot gada darbības pārskatu sagatavošanā;

II daļa — Revīzijas palātas īpašais ziņojums Nr. 13/2013 „ES attīstības palīdzība Vidusāzijai”

11.  atzinīgi vērtē īpašo ziņojumu par ES attīstības palīdzību Vidusāzijai; pieņem zināšanai konstatējumus, secinājumus un ieteikumus un turpmāk tekstā izklāsta savas piezīmes un ieteikumus;

Vispārīgas piezīmes

12.  atzinīgi vērtē ziņojumā paustos apsvērumus, ka Komisijas Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) ir veicis nozīmīgus centienus sarežģītā ģeogrāfiskā un politiskā kontekstā;

13.  tomēr norāda, ka joprojām ir iespējami uzlabojumi, lai efektīvāk orientētu un izstrādātu Savienības attīstības stratēģijas, izmantojot atbilstīgus palīdzības veidus, tādējādi veicinot Savienības politisko mērķu atpazīstamību un ietekmi reģionālā līmenī;

14.  uzsver, ka Savienības iesaistīšanās mērogam un raksturam ir jābūt dažādotam un atkarīgam no izmērāma progresa demokratizācijas, cilvēktiesību, labas pārvaldības, ilgtspējīgas sociālekonomiskās attīstības, tiesiskuma un korupcijas apkarošanas jomā, vajadzības gadījumā sniedzot palīdzību šā progresa veicināšanā saskaņā ar pamatnostādnēm, kas ir līdzīgas Savienības kaimiņattiecību politikas principiem;

15.  uzskata, ka pastāvīgs Savienības atbalsts Vidusāzijas valstīm paredzētām programmām ir būtisks pārrobežu mehānisms reģiona valstu savstarpējās izpratnes un sadarbības veicināšanā;

16.  norāda, ka attīstības sadarbība ar Vidusāzijas valstīm var sniegt rezultātus tikai tad, ja šīs valstis ievēro starptautiskos standartus attiecībā uz demokrātiju, pārvaldību, tiesiskumu un cilvēktiesībām; turklāt uzsver, ka Savienība nedrīkst pakārtot attīstības sadarbību ekonomikas, enerģētikas vai drošības interesēm;

Turpmākie apsvērumi saistībā ar attīstības palīdzības plānošanu un īstenošanu nākotnē

17.  uzskata, ka turpmākās reģionālās programmas Komisijai jāizstrādā tā, lai tās nodrošinātu patiesu reģionālo dimensiju;

18.  prasa, lai Komisija koncentrēti novirzītu visu sniegto palīdzību nelielam jomu skaitam;

19.  norāda, ka turpmākā attīstības palīdzība ir jāpilnveido gan pastiprinot koordināciju Savienības iekšienē, gan aktīvāk sadarbojoties ar citiem starptautiskajiem līdzekļu devējiem un reģionālajiem dalībniekiem;

20.  stingri atbalsta to, lai visās Vidusāzijas valstīs tiktu atvērtas pilnībā funkcionējošas Savienības delegācijas, tādējādi nostiprinot Savienības klātbūtni un atpazīstamību reģionā un ilgtermiņa sadarbību un sasaisti ar visiem sabiedrības sektoriem, kā arī veicinot virzību uz dziļāku izpratni par tiesiskumu un cilvēktiesībām un to nostiprināšanu; uzskata, ka delegāciju klātbūtne būtiski atbalstīs attīstības palīdzības mērķu sasniegšanu;

21.  aicina Komisiju izveidot aprēķināšanas un ziņošanas sistēmu attiecībā uz kopējām administratīvām izmaksām saistībā ar attīstības palīdzības sniegšanu;

22.  prasa, lai Komisija noteiktu un piemērotu stingrus un objektīvi pārbaudāmus nosacījumus attiecībā uz ikvienu spēkā esošu budžeta atbalsta programmu, jo īpaši pienācīgu uzmanību veltot atbalstam, kas paredzēts korupcijas apkarošanas mehānismiem;

23.  atgādina, ka korupcija Vidusāzijas valstīs ir nopietna problēma; norāda, ka Transparency International korupcijas uztveres indeksā 2011. gadā tām tika piešķirts rādītājs mazāks nekā 28 no 100, un Kirgizstāna, Turkmenistāna, kā arī Uzbekistāna tika ierindotas starp pēdējiem 10 % no 182 apsekotajām valstīm;

24.  uzskata, ka šāda plaši izplatīta korupcija var negatīvi ietekmēt Komisijas reputāciju un samazināt atbalsta programmu efektivitāti;

25.  uzskata, ka lēmumi par piešķiršanu būtu jāpieņem, pamatojoties uz partnervalstu panākto progresu, nevis uz deklarēto apņemšanos īstenot reformas; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pienācīgu politisko dialogu, kura pamatā būtu stimulējoša pieeja un pastāvīga nozares reformu un programmu uzraudzība, novērtējot darbību un rezultātu ilgtspējību;

26.  prasa nodrošināt lielāku pārredzamību attiecībā uz Savienības un dalībvalstu vēstniecību piešķīrumiem, lai atbalstītu patiesi neatkarīgus nevalstiskos partnerus, tādējādi palīdzot tiem būt ietekmīgiem konsolidētas pilsoniskās sabiedrības veidošanā;

27.  prasa, lai Komisija uzlabotu programmu izstrādi un īstenošanu, ņemot vērā gūtās mācības un mainīgos apstākļus;

28.  prasa Komisijai ziņot par rezultātiem un ietekmi tā, lai būtu iespējams salīdzināt plānoto un sasniegto;

III daļa — Revīzijas palātas īpašais ziņojums Nr. 15/2013 „Vai programmas LIFE vides komponents ir bijis efektīvs?”

29.  uzsver, ka programmai LIFE ir jādarbojas kā izmaiņu katalizatoram politikas izstrādē un īstenošanā; uzsver, ka Komisijai ir jāizvirza skaidri, konkrēti, izmērāmi un sasniedzami mērķi projektiem, kas saņems finansējumu;

30.  uzsver, ka no programmas LIFE finansētajiem projektiem ir jāveicina konkrētu mērķu sasniegšana vairāk nekā vienā šīs programmas prioritārajā jomā; uzsver, ka jānovērš finansēto projektu izolētība un, gluži pretēji, šiem projektiem vēlams būt transnacionāliem, kā arī izmērāmā veidā jāveicina savu rezultātu izplatīšana, ilgtspējība un replicēšana citās dalībvalstīs;

31.  norāda, ka labāko projektu atlasi reizēm var traucēt dalībvalstu piešķīrumi; mudina dalībvalstis saglabāt ģeogrāfisko līdzsvaru, ierosinot integrētākus projektus, taču atkārto, ka līdzekļi pirmkārt būtu jāpiešķir, pamatojoties uz projektu nopelniem un novēršot tādu pieeju, kas varētu kaitēt projektu kvalitātei;

32.  norāda, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, kādā mērā attiecīgo projektu rezultātus būs iespējams izplatīt, saglabāt un replicēt; aicina Komisiju programmas mērķu sasniegšanas nolūkos noteikt skaidrus rādītājus, pēc kuriem novērtēt to, cik lielā mērā izvērtēto projektu rezultātus būs iespējams izplatīt, saglabāt un replicēt; mudina Komisiju pārbaudīt minēto mērķu sasniegšanu;

33.  aicina Komisiju uzlabot programmu pārvaldības instrumentus, lai novērstu atlases procedūru nepārredzamību; uzskata, ka tas nozīmē uzlabot projektu atlases novērtējuma veidlapas, ieviest detalizētus modeļus pieprasīto izmaksu novērtēšanai, īstenot pienācīgu projektu uzraudzību, ieviest atbilstošus un vienotus tiešo rezultātu un koprezultātu rādītājus un veikt rūpīgu projekta rezultātu uzraudzību;

IV daļa — Revīzijas palātas īpašais ziņojums Nr. 16/2013 „Vienotās revīzijas (single audit) novērtējums un Komisijas paļaušanās uz dalībvalstu revīzijas iestāžu darbu kohēzijas jomā”

34.  uzsver ieguvumus efektivitātes jomā, kurus varētu gūt, izmantojot vienotu revīzijas ķēdi, balstītu uz kopējiem principiem un standartiem; mudina dalībvalstis, Komisiju un Revīzijas palātu turpināt centienus šajā jomā; uzskata, ka šādā vienotās revīzijas sistēmā būtu jāņem vērā arī programmu daudzgadu cikls;

35.  atgādina Komisijai Parlamenta komentārus(10) par Revīzijas palātas secinājumiem, kuri iekļauti gada pārskatā: „uzsver, ka Revīzijas palātas veikto revīziju rezultāti apliecina nepilnības izdevumu pirmā līmeņa pārbaudes pasākumu līmenī [dalībvalstīs]; norāda uz Revīzijas palātas viedokli, ka dalībvalstu iestādēm bija pietiekami daudz informācijas, lai vēl pirms izdevumu pareizības apliecināšanas Komisijai atklātu un izlabotu vienu vai vairākas kļūdas 56 % darījumu reģionālās politikas jomā, kuros bija kļūdas (skaitļos izsakāmas un/vai neizsakāmas)”; norāda, ka tieši tādēļ Parlaments atbalstīja Reģionālās attīstības ģenerāldirektorāta ģenerāldirektora formulēto atrunu attiecībā uz ERAF/ Kohēzijas fonda/ IPA pārvaldības un kontroles sistēmām 2007.–2013. gada plānošanas periodā 17 dalībvalstīs (72 programmās) un pieprasīja ātri rīkoties;

36.  tādēļ joprojām uzskata, ka dalībvalstīm jābūt daudz modrākām struktūrfondu pārvaldīšanā;

37.  šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi ieviest valstu deklarācijas, kas tiktu parakstītas pienācīgā — vēlams, politiskā — līmenī, un par pamatu izmantot ikgadējās pārvaldības deklarācijas (Finanšu regulas 59. panta 5. punkts);

38.  atzinīgi vērtē to, ka kopš 2009. gada Komisija ir veikusi plašas revīzijas uz vietas, lai pārbaudītu revīzijas iestāžu darbu; norāda, ka tā ir veikusi 269 revīzijas un pārbaudījusi attiecīgi 47 un 84 revīzijas iestādes saistībā ar ERAF un ESF; norāda, ka minētās revīzijas aptvēra attiecīgi aptuveni 96 % un 99 % no kopējiem piešķīrumiem; uzskata, ka finansēšanas periodā Komisijai vismaz vienu reizi ir jāpārbauda visas darbības programmas;

39.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija pārtrauc vai aptur maksājumus gadījumos, kad kļūdu līmenis pārsniedz 2 % būtiskuma slieksni; uzskata, ka tie ir lietderīgi instrumenti Savienības finansiālo interešu aizsardzībai, un pauž pārliecību, ka Komisijai galvenā uzmanība revīzijas jomā būtu jāpievērš slikto rezultātu uzrādītājiem;

40.  uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāsniedz Komisijai pietiekami detalizēta informācija par savām revīzijām;

41.  atbalsta Revīzijas palātas ieteikumu Komisijai veikt atbilstošus pasākumus, lai revīzijas iestāžu rīcībā būtu stabils un saistošs metodoloģiskais satvars, kas nodrošinātu to, ka Savienības izdevumus visās dalībvalstīs pārbauda saskaņā ar vienādiem standartiem un ka paziņotie rezultāti ir precīzi;

42.  ar gandarījumu atzīmē, ka Komisija 2013. gada 13. decembrī iesniedza paziņojumu par neto finanšu korekciju piemērošanu dalībvalstīm saskaņā ar lauksaimniecības un kohēzijas politiku (COM(2013)0934); tomēr uzsver — tas, vai jaunā instrumenta izmantošanas rezultātā tiks izdarīts vairāk neto korekciju un tādējādi samazināts kļūdu īpatsvars kohēzijas politikā, būs atkarīgs no daudziem faktoriem;

43.  aicina Revīzijas palātu un Komisiju izstrādāt tādu revīzijas instrumentu, ar kura palīdzību, no vienas puses, ik gadu tiktu reģistrētas kļūdas un pārkāpumi un, no otras puses, vienlaikus tiktu ņemta vērā finanšu korekcija attiecīgajā plānošanas periodā;

44.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija 2013. gada septembrī atjaunināja ceļvedi vienotās revīzijas principa īstenošanai un pareizas īstenošanas uzraudzībai, kura ievērošana dalībvalstīm ļautu iegūt vienotās revīzijas statusu; pieprasa šā dokumenta kopiju;

45.  apzinās, ka izdevumu kontrole varētu radīt administratīvu slogu; uzskata, ka pārskatatbildības pienākums nedrīkst potenciālajiem līdzekļu saņēmējiem laupīt drosmi iesniegt pieteikumu finanšu palīdzības saņemšanai;

V daļa — Revīzijas palātas īpašais ziņojums Nr. 17/2013 „ES finansējums klimata jomā kā daļa no ārējā atbalsta”

46.  atzinīgi vērtē īpašo ziņojumu, kurā analizēts Savienības finansējums klimata jomā kā daļa no ārējā atbalsta, uzskatot šo ziņojumu par nozīmīgu ieguldījumu vispārējā politiskajā un finanšu jautājumiem veltītajā diskusijā par Savienības politiku un diplomātiju klimata jomā; pieņem zināšanai konstatējumus, secinājumus un ieteikumus un turpmāk tekstā izklāsta savas piezīmes un ieteikumus;

Vispārīgas piezīmes

47.  atzinīgi vērtē ziņojuma konstatējumus, kas liecina, ka Komisija ir labi pārvaldījusi ar klimatu saistītos Savienības izdevumus no Savienības budžeta un Eiropas Attīstības fondus (EAF);

48.  atzinīgi vērtē arī Komisijas un dalībvalstu sākto darbu kopīgu Savienības standartu izstrādē klimata jautājumiem paredzētā publiskā finansējuma pārraudzībai, ziņojumu sniegšanai un pārbaudēm;

49.  atkārtoti pauž Parlamenta nostāju, kuru Revīzijas palāta savā īpašajā ziņojumā ir ņēmusi vērā, proti, ka finansējums klimata pasākumiem ir jāparedz papildus izvirzītajam 0,7 % mērķim; pauž nožēlu par to, ka sarunās par attīstības sadarbības instrumentu (ASI) netika apstiprināta Parlamenta iecerētā papildu finansējuma koncepcija;

50.  tomēr norāda, ka ir nepieciešams, lai Komisija uzņemtos pietiekami vadošu lomu, tiecoties palielināt savu starptautisko ietekmi, un lai tā konsolidētu instrumentus pamatnosacījumu izveidei attiecībā uz Savienības diplomātiju klimata un vides jomā turpmākajos gados, jo īpaši nepieciešams sasniegt ar klimatu saistītos ASI mērķrādītājus, kas tika pieņemti 2013. gada decembrī un paredz, ka „būtu jāveicina tas, ka tiek īstenots mērķis par vismaz 20 % no Savienības budžeta novirzīšanu zemas oglekļa emisijas un pret klimata pārmaiņām noturīgai sabiedrībai, un programmai „Vispārēji sabiedriskie labumi un problēmas” vismaz 25 % no sava finansējuma būtu jāizmanto, lai segtu ar klimata pārmaiņām un vidi saistītos izdevumus” (ASI 20. apsvērums); norāda, ka ASI IV pielikumā ir arī noteikts, ka programmā „Vispārēji sabiedriskie labumi un problēmas” 27 % finansējuma tiks piešķirti jomā „Vide un klimata pārmaiņas” un ka vismaz 50 % no šīs programmas finansējuma būs veltīti ar klimata pārmaiņām un vidi saistītiem mērķiem;

51.  atzinīgi vērtē to, ka kopš 2011. gada aptuveni 40 valstis ir apņēmušās uzlabot ES kopīgo plānošanu; tomēr norāda, ka joprojām ir ievērojami jāuzlabo Komisijas un dalībvalstu koordinācija jaunattīstības valstīm paredzētā klimata finansējuma jomā, ne tikai lai izpildītu 2020. gadam izvirzīto apņemšanos, bet arī lai ļautu Savienībai saglabāt līdera lomu klimata pasākumu ziņā un apkarotu korupciju jaunattīstības valstīs;

52.  atkārtoti pauž Parlamenta atbalstu kopīgai plānošanai un atzinību par ievērojamo progresu šajā jautājumā; cer, ka Komisija pildīs solījumu atkārtoti apspriesties ar Parlamentu, ja šādas plānošanas dēļ tiks ieviestas izmaiņas ASI plānošanā;

53.  pieņem zināšanai 2014. gada 3. jūlijā publicētajā Komisijas dienestu darba dokumentā „Komisijas pārskatatbildības ziņojums par attīstības finansējumu” (kura I daļā ietverta nodaļa „Klimata jomas finansējums” ar informāciju par Savienības finansējumu klimata jomā) sniegtos skaidrojumus par grūtībām finansējuma izsekošanā un ziņojumu sniegšanā, kuras saistītas ar atšķirīgu ziņošanas praksi dalībvalstīs; atzīmē, ka ziņojumā atkārtoti norādīts, ka Savienības un dalībvalstis tūlītēja finansējuma veidā darījušas pieejamus EUR 7,3 miljardus, un mudināts panākt turpmākus uzlabojumus ziņojumu sniegšanā par attīstības palīdzības ietekmi un rezultātiem;

Turpmākā virzība

54.  prasa gadījumos, kad līdzekļi, tostarp klimata jomas finansējums, tiek novirzīti kā budžeta atbalsts, vairāk iezīmēt tos konkrētām nozarēm un visumā palielināt līdzekļu izmantojuma pārredzamību;

55.  uzskata, ka Komisijai un EĀDD būtu jānostiprina sava komunikācijas politika gan attiecībā uz globālā mērogā sniegtu atbalstu, gan atbalstu atsevišķām saņēmējvalstīm, un jāatspoguļo Savienības vērtības;

56.  atzīst, ka korupcija joprojām ir būtisks šķērslis klimata jomas finansējuma efektivitātei, un mudina Komisiju pastiprināt centienus darbā ar attīstības jomas partneriem, risinot korupcijas apkarošanas jautājumus;

57.  prasa Komisijai iesniegt Padomei priekšlikumu ceļvedim par to, kā palielināt finansējumu klimata jomā tā, lai sasniegtu 2020. gadam izvirzīto mērķi, ko paredz Kopenhāgenas vienošanās, turklāt šajā ceļvedī definējot jēdzienu „privātais finansējums”;

58.  prasa Komisijai veikt Pasaules klimata pārmaiņu alianses neatkarīgu novērtējumu, kas ietvertu analīzi par to, kāpēc vairākums dalībvalstu nevēlas to līdzfinansēt;

59.  aicina Komisiju un EĀDD ziņot par to, kādā apmērā attīstības palīdzības jomā tiek īstenots Savienības mērķis laikā no 2014. līdz 2020. gadam atvēlēt ar klimatu saistītām darbībām 20 % Savienības budžeta un EAF, tostarp precizējot, par kādām summām ir uzņemtas saistības un kādas summas ir izmaksātas;

60.  aicina Komisiju un dalībvalstis, balstoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 525/2013(11) (Pārraudzības mehānisma regula), vienoties par kopējiem pārraudzības, ziņojumu un pārbaužu standartiem, īpaši attiecībā uz jēdzienu „jauns un papildu [finansējums]”, Rio politikas rādītāju piemērošanu un ziņojumiem par klimata jomas finansējuma izmaksāšanu;

61.  aicina Komisiju un dalībvalstis intensīvāk sadarboties, piemērojot klimata jomas finansējumam ES Rīcības kodeksu attiecībā uz darba dalīšanu, īpaši attiecībā uz informācijas apmaiņu par katras valsts piešķīrumiem, kopīgo plānošanu un korupcijas, kas apdraud klimata jomas finansējumu, novēršanu un apkarošanu;

VI daļa — Revīzijas palātas īpašais ziņojums Nr. 18/2013 „Dalībvalstu lauksaimniecības izdevumu pārbaudēs iegūto rezultātu ticamība”

62.  pieņem zināšanai, ka īpašajā ziņojumā Nr. 18/2013 skatītās sistēmas ir mainītas ar jaunajām kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) regulām, paredzot vairāk pienākumu apliecinātājiestādēm dalībvalstīs izdevumu likumības un pareizības un Komisijai paziņojamo kontroles rezultātu pārbaudes jomā;

63.  atzinīgi vērtē Komisijas nepārtrauktos centienus KLP vienkāršot; cer, ka, vienkāršojot attiecināmības kritērijus, kļūs vienkāršāki arī noteikumi par kontroli, un tas var palīdzēt panākt mazāku kļūdu īpatsvaru;

64.  atgādina Komisijai, ka tai ir jānodrošina, ka pieredzētās problēmas neatkārtojas; atgādina, ka Revīzijas palātas 2012. gada pārskatā iekļautie konstatējumi bija šādi:

65.  uzsver, ka Parlaments 2014. gada 3. aprīlī atbalstīja Lauksaimniecības ģenerāldirektorāta ģenerāldirektora atrunu, kas iekļauta minētā ģenerāldirektorāta 2012. gada darbības pārskatā attiecībā uz Komisija un Revīzijas palātas konstatētajiem trūkumiem zemes atbilstībā noteiktajiem kritērijiem; atgādina, ka Parlaments īpaši prasīja pastāvīgās ganības pienācīgi reģistrēt zemes gabalu identifikācijas sistēmā (ZGIS) un to, lai Komisija tam reizi sešos mēnešos sniegtu informāciju par šajā jomā paveikto;

66.  prasa Komisijai un dalībvalstīm nekavējoties veikt koriģējošus pasākumus gadījumos, kad tiek konstatēts, ka pārvaldības un kontroles sistēmas un/vai IAKS datubāzes ir nepilnīgas vai novecojušas;

67.  mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka maksājumi tiek veikti, pamatojoties uz pārbaužu rezultātiem, un ka šādas pārbaudes ir pietiekami kvalitatīvas, lai ticami un saskaņoti noteiktu kritērijiem atbilstošās platības;

68.  mudina Komisiju nodrošināt, ka maksājumu aģentūru un apliecinātājiestāžu darbam ir tāda koncepcija un kvalitāte, lai uz to varētu paļauties, veicot pakārtoto darījumu likumības un pareizības novērtējumu; uzsver — lai to panāktu, Komisijai būtu jācenšas sasniegt mērķis par vienotu revīzijas stratēģiju KLP kontroles sistēmai;

69.  atzinīgi vērtē izmaiņas pieejā, ko Lauksaimniecības ģenerāldirektorāts 2012. gadā izmantoja atlikušo kļūdu īpatsvara aprēķināšanai attiecībā uz atsaistītajiem platībmaksājumiem, jo saskaņā ar jauno pieeju tiek ņemts vērā tas, ka pārbaužu rezultātā iegūtos statistikas datus, maksātājaģentūru direktoru deklarācijas un apliecinātājiestāžu darbu var ietekmēt trūkumi, tādējādi ietekmējot to ticamību; prasa jaunajā finansēšanas periodā Lauksaimniecības ģenerāldirektorāta gada darbības pārskatā šo jauno pieeju attiecināt uz visiem KLP izdevumiem;

70.  atgādina Komisijai, ka tas atbalstīja Lauksaimniecības ģenerāldirektorāta gada darbības pārskatā iekļauto atrunu attiecībā uz visiem ELFLA 2012. gada izdevumiem un ka šīs atrunas pamatā ir šaubas par kontroļu kvalitāti dažās dalībvalstīs, kā arī par Revīzijas palātas paziņoto kļūdu īpatsvaru;

71.  aicina dalībvalstis efektīvi veikt paredzētās administratīvās pārbaudes, izmantojot visu attiecīgo maksātājaģentūrām pieejamo informāciju, jo šādā veidā var atklāt un koriģēt lielāko daļu kļūdu;

72.  aicina Komisiju un dalībvalstis galveno uzmanību pievērst kontroļu izmaksu efektivitātei, ņemot vērā to, cik tas ir svarīgi, konkrētāk, vēl vairāk veikt uz risku pamatotas kontroles;

73.  aicina Komisiju nodrošināt, ka tās apstiprinātājiestādes un revīzijas iestādes lauku attīstības jomā vienādi piemēro un ievēro vienotos standartus un procedūras;

VII daļa — Revīzijas palātas īpašais ziņojums Nr. 1/2014 „ES atbalstīto sabiedriskā pilsētas transporta projektu efektivitāte”

74.  uzsver, ka Eiropas strukturālie un investīciju fondi (ESI fondi) ir vienīgais svarīgākais resurss Savienības finansējumam pilsētu mobilitātes projektiem un ka šādi projekti ir ne tikai būtiski piekļuvei dažādām pilsētu teritorijām mazāk attīstītajos Savienības reģionos, bet tiem ir arī svarīgi sociāli un vides aspekti Savienības pilsoņu dzīves līmeņa kvalitātes nodrošināšanā;

75.  uzsver, ka nepārtraukts Savienības finanšu atbalsts kļūst arvien svarīgāks, īpaši ņemot vērā pilsētu pieaugošās izplešanās negatīvo ietekmi un izredzes, ka pilsētu iedzīvotāju skaits turpmāk nepārtraukti palielināsies;

76.  uzsver — tādēļ ir nepieciešams nodrošināt, ka pilsētu mobilitātes projektu izpildei jābūt atbildīgai, efektīvai un lietderīgai gan no Komisijas, gan no dalībvalstu puses, panākot konkrētus rezultātus un nevis vienkārši apgūstot pieejamos līdzekļus;

77.  apzinoties subsidiaritātes principa ievērošanas nepieciešamību, atkārto dalībvalstīm adresēto aicinājumu, kas izteikts Komisijas 2013. gada 17. decembra paziņojumā Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālajai komitejai un Reģionu komitejai „Kopīgiem spēkiem virzībā uz konkurētspējīgu un resursu ziņā efektīvu mobilitāti pilsētās” (COM(2013)0913):

78.  aicina Komisiju un dalībvalstu iestādes, ņemot vērā finanšu krīzes negatīvo ietekmi uz transporta sistēmu lietošanu, lielāku uzmanību pievērst uzdevumiem, mērķiem un rādītājiem, īpaši tiem, kas norādīti pieteikumu veidlapās projektiem, lai identificētu potenciālos riskus un nodrošinātos pret jebkādu optimisma radītu neobjektivitāti turpmākajos projektos, kā arī izvairītos no jebkādas projekta izpildes termiņa un izmaksu pārsniegšanas, kas minēta īpašajā ziņojumā;

79.  mudina Komisiju veikt pilsētu transporta projektu aptuvenā budžeta rūpīgāku izmaksu un ieguvumu analīzi un īstenot paraugprakses apmaiņu ar dalībvalstīm, kā arī sekmēt šādu apmaiņu starp dalībvalstīm, tādējādi atbalstot iestādes to projektu veiksmīgā izpildē, kurus Komisija neapstiprina;

80.  uzstāj, lai Komisija mudinātu dalībvalstis izmantot JASPERS (kopīga palīdzība projektu sagatavošanai Eiropas reģionos) iniciatīvu un lai tā pilnībā izmantotu savu potenciālu no ESI fondiem finansēto pilsētu transporta projektu izstrādes kvalitātes novērtēšanas atbalstam;

81.  tomēr vērš uzmanību uz to, ka pilsētu sabiedriskais transports ir ne tikai vienkārši ieņēmumus nodrošinoša darbība, bet ir arī būtisks un reizēm neaizstājams pilsētu mobilo sistēmu elements daudzās lielās pilsētās pat attīstītākajos reģionos, jo arī tie cieš „pilsētu paradoksa” rezultātā sociāli neaizsargātu klientu esamības dēļ;

82.  tādēļ prasa attiecīgajām iestādēm pilnībā ņemt vērā pilsētu transporta projektu sociālo dimensiju, kas balstīta uz atbilstošiem pieteikuma veidlapā iekļautiem pamatojumiem;

83.  prasa Komisijai steidzami pieņemt attiecīgos īstenošanas un deleģētos aktus, lai novērstu iespējamas kavēšanās, atzīstot, ka transporta projekti bieži prasa ievērojamu laiku izstrādei un īstenošanai;

84.  uzstāj, lai tiktu īstenoti iepriekšminētā Komisijas 2013. gada 17. decembra paziņojuma pielikumā norādītie elementi, tostarp:

85.  norāda, ka trūkst pietiekamu rādītāju, lai novērtētu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1301/2013(12) (ERAF regula) uzskaitīto pilsētu transporta projektu efektivitāti, un uzstāj, ka Komisija ar šāda veida projektiem saistītajos īstenošanas un deleģētajos aktos iekļauj pienācīgus rādītājus, ņemot vērā Revīzijas palātas ieteikto;

VIII daļa — Revīzijas palātas īpašais ziņojums Nr. 2/2014 „Vai preferenciālie tirdzniecības režīmi tiek pienācīgi pārvaldīti”

86.  atzinīgi vērtē īpašo ziņojumu, kurā izvērtēta preferenciālo tirdzniecības režīmu pārvaldība Savienības ekskluzīvās kompetences kontekstā, uzskatot šo ziņojumu par nozīmīgu ieguldījumu vispārējā politiskajā diskusijā par Savienības ārējās tirdzniecības un attīstības politiku; pieņem zināšanai konstatējumus un ieteikumus un turpmāk tekstā izklāsta savas piezīmes un ieteikumus;

Vispārīgas piezīmes

87.  pauž nopietnas bažas par to, ka Komisija nav pienācīgi un visā pilnībā novērtējusi preferenciālo tirdzniecības režīmu (PTR) ekonomisko ietekmi un ka nav nodrošināta pilnīga ieņēmumu iekasēšana;

88.  atgādina, ka ir ārkārtīgi svarīgi pienācīgi informēt politikas veidotājus, daudzās ieinteresētās puses un Savienības nodokļu maksātājus par dažādo tirdzniecības politikas variantu un scenāriju galveno pievienoto vērtību, kā arī par to negatīvajiem aspektiem;

89.  uzskata par nepieņemamu to, ka ilgtspējas ietekmes novērtējumi (IIN) dažos gadījumos nav veikti vispār, dažos gadījumos ir nepilnīgi vai balstās uz senu vai novecojušu informāciju, savukārt citos gadījumos (Čīle) ir pieejami tikai pēc nolīguma parakstīšanas;

90.  uzstāj, ka pirms ikviena jauna nolīguma parakstīšanas ir jābūt izstrādātam attiecīgajam ilgtspējas ietekmes novērtējumam un šis novērtējums jāpublisko;

91.  pauž nožēlu par to, ka ne visos gadījumos vispārējā preferenču sistēmā iesaistītie partneri bija pievienojušies starptautiskām konvencijām par cilvēktiesībām un darba ņēmēju tiesībām; aicina Komisiju piešķirt lielāku nozīmi vides un labas pārvaldības jautājumiem preferenciālās tirdzniecības režīmos;

92.  vēlētos līdz 2015. gada oktobrim saņemt informāciju par pasākumiem, ko Komisija veikusi, pamatojoties uz Parlamenta un Revīzijas palātas ieteikumiem un piezīmēm;

Turpmākā virzība

93.  uzskata, ka, lai uzlabotu PTR ekonomiskās ietekmes novērtējumu, Komisijai būtu:

94.  aicina Komisiju nolūkā uzlabot Savienības finansiālo interešu aizsardzību:

IX daļa — Revīzijas palātas īpašais ziņojums Nr. 3/2014 „Saistībā ar Eiropas Komisijas izstrādāto otrās paaudzes Šengenas informācijas sistēmu (SIS II) gūtās atziņas”

95.  atzinīgi vērtē Revīzijas palātas konstatējumus un ieteikumus, kas iekļauti īpašajā ziņojumā Nr. 3/2014;

96.  izsaka kritiku Komisijai par to, ka tā projekta sākumā nav nodrošinājusi pietiekami daudz darbinieku ar specializētām zināšanām ne saistībā ar šī SIS II projekta tehnisko īstenošanu, ne saistībā ar kvalitātes novērtējumu;

97.  iesaka jebkuru nozīmīgu IT projektu integrēt IT pārvaldības procedūrā un piesaistīt ne tikai Informātikas ģenerāldirektorāta, bet arī citu ģenerāldirektorātu speciālistus, kā arī ārējus speciālistus, lai labāk izmantotu iekšējo speciālistu zināšanas;

98.  iesaka Komisijai jau no jebkura nozīmīgāka projekta paša sākuma izmantot dalībvalstu speciālistus un izveidot speciālistu grupu, kurā ietilptu par konkrēto projektu atbildīgo dalībvalstu pārstāvji; uzskata, ka būtu skaidri jādefinē šīs grupas misija un tā locekļu kompetence;

99.  izsaka kritiku par to, ka Komisija, kurai cita starpā bija jāpārstāv SIS II galalietotāju un galveno ieinteresēto personu intereses, projekta sākumā pat neapzinājās visas tehniskās un galalietotāju prasības;

100.  sagaida, ka turpmākajos projektos Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm projekta sākumā izveidos tehnisko un galalietotāju prasību precīzu profilu;

101.  uzskata, ka Komisija ir velti tērējusi nodokļu maksātāju līdzekļus, publicējot vispārīgu uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus par projektu, ar kuru saistītās prasības nav skaidri definētas;

102.  iesaka Komisijai turpmākajiem IT projektiem izstrādāt reālistisku biznesa plānu un grafiku, kura pamatā būtu skaidri noteiktas prasības attiecībā uz formu un saturu, kā arī precīza izmaksu analīze un laika plānošana, ņemot vērā projekta riskus un sarežģītību;

103.  izsaka kritiku par to, ka Komisija vairākkārt ir centusies slēpt kavējumus un izmaksu pārsniegšanu;

104.  prasa turpmākajos IT projektos panākt maksimāli lielu pārredzamību, nodrošinot pastāvīgu informācijas sniegšanu attiecīgajai atbildīgajai komitejai, jo īpaši gadījumos, kad jāpieņem izšķiroši lēmumi, ar kuriem tiek uzsākti projekta nākamie posmi vai kuri izraisa neparedzētas izmaiņas izmaksās un laika plānojumā vai alternatīvu risinājumu izmantošanu;

105.  uzskata, ka līgumā ar galveno līgumdarba veicēju nevajadzētu ierobežot prasību par zaudējumu atlīdzināšanu iesniegšanas nosacījumus; uzskata, ka turpmākajos līgumos būtu jāiekļauj efektīvi soda mehānismi, lai nodrošinātu savlaicīgas piegādes un atbilstību vajadzīgajiem standartiem;

106.  izsaka kritiku Komisijai par to, ka tā nav izbeigusi līgumu ar galveno līgumdarba veicēju, lai gan projekta pirmajā posmā sasniegtie rezultāti bija vāji;

107.  izsaka kritiku Komisijai par to, ka tā nav uzstājusi uz komponentēs balstītas attīstības sistēmas izveidi SIS II īstenošanai; uzskata — ja būtu ieviesti savstarpēji saistāmi darba bloki, pabeigtus elementus varētu nodot tālāk citam līgumdarba veicējam, lai novērstu sasaisti tikai ar vienu konkrētu līgumdarba veicēju;

108.  izsaka kritiku par to, ka Komisija, pārskatot līgumu, ir astoņas reizes pārsniegusi sākotnējā līguma vērtību, lai gan Komisijas Regulas (EK, Euratom) Nr. 2342/2002(13) 126. panta 1. punkta e) apakšpunktā ir noteikts, ka līguma vērtību nedrīkst pārsniegt vairāk nekā 50 % apmērā no tā sākotnējās vērtības;

109.  šajā sakarā norāda, ka Komisijas Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012(14) 134. panta 1. punkta b) apakšpunktu, iespējams, vajadzēs pārskatīt, jo noteikums, ka tehnisku vai māksliniecisku iemeslu dēļ līgumslēdzējas iestādes var noslēgt līgumu tikai ar konkrētu līgumslēdzēju vai līgumdarba veicēju, nedrīkst apiet tā paša punkta e) apakšpunktā iekļauto aizsargnoteikumu un pieļaut galvenā līguma sākotnējās vērtības nesamērīgu pieaugumu;

110.  norāda, ka gadījumā, ja projekta sākotnējās izmaksas daudzkārt palielinās vai būtiski mainās no tā paredzamais ieguvums, riski vai alternatīvie risinājumi, budžeta lēmējinstitūcijai būtu jādod iepriekšēja piekrišana;

111.  pauž nožēlu par budžeta līdzekļu vairākkārtēju novirzīšanu citiem mērķiem bez budžeta lēmējinstitūcijas piekrišanas;

112.  atzinīgi vērtē projektu pārvaldības pamatnostādnes, kuru izstrādi Komisijas Informātikas ģenerāldirektorāts bija ieteicis kopš 2011. gada; uzskata — ņemot vērā šīs pamatnostādnes, projekta koordinācijas komitejai ir jāapstiprina nākamo projekta posmu uzsākšana, t. i., jāsniedz apliecinājums;

113.  uzsver, ka ir jādomā tālredzīgi, jo līdz šīs desmitgades beigām SIS II var izsmelt savas iespējas un var rasties nepieciešamība pēc SIS III; šajā sakarībā pauž cerību, ka SIS III sagatavošanas darbi tiks veikti ievērojami labāk;

X daļa — Revīzijas palātas īpašais ziņojums Nr. 4/2014 „ES ūdens resursu politikas mērķu integrēšana kopējā lauksaimniecības politikā bijusi tikai daļēji sekmīga”

114.  aicina Komisiju ierosināt Savienības likumdevējam nepieciešamos grozījumus pašreiz spēkā esošajos instrumentos (savstarpējā atbilstība un lauku attīstība), lai nodrošinātu atbilstību Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2000/60/EK(15) (Ūdens pamatdirektīva, ŪPD) vai attiecīgā gadījumā jauniem instrumentiem, ar kuriem būtu iespējams sasniegt tālejošākus mērķus attiecībā uz ūdens resursu politikas mērķu integrēšanu KLP;

115.  aicina dalībvalstis saskaņā ar ŪPD:

116.  sagaida, ka Komisija ierosinās pienācīgus mehānismus, kas var efektīvi un pozitīvi ietekmēt dalībvalstu ŪPD plānošanas dokumentu kvalitāti un ļaut izvairīties no novirzīšanās no ŪPD grafika; uzskata, ka šajā nolūkā būtu jāparedz obligātie ŪPD īstenošanas nosacījumi, pirms tiek uzņemtas saistības par lauku attīstības līdzekļiem;

117.  aicina dalībvalstis steidzami paātrināt ŪPD īstenošanas procesu un līdz nākamajam vadības ciklam (2015. g.) uzlabot UBAP kvalitāti, aprakstot atsevišķus pasākumus (piemēram, jānorāda tvērums, termiņš, mērķi un izmaksas) un tos pietiekami paskaidrojot un konkretizējot darbības līmenī;

118.  aicina Komisiju vairāk pētīt saikni starp ūdens kvalitāti/kvantitāti un lauksaimniecības praksi, uzlabojot esošās kontroles sistēmas un nodrošinot to, ka tās spēj vismaz mērīt tendences, kādas ir lauksaimniecības prakses radītai ūdens resursu noslodzei; uzskata, ka tas palīdzētu noteikt, kurās jomās KLP līdzekļi ir visvairāk nepieciešami;

119.  mudina dalībvalstis uzlabot Komisijai sniegto datu uzticamību un konsekvenci un iesniegšanas savlaicīgumu, jo to, cik kvalitatīva ir informācija par ūdens resursiem Savienībā, nosaka tas, cik kvalitatīvu informāciju sniedz dalībvalstis;

XI daļa — Revīzijas palātas īpašais ziņojums Nr. 5/2014 „Eiropas banku uzraudzības sistēmas tapšana — Eiropas Banku iestāde un tās mainīgais konteksts”

120.  uzsver nepieciešamību veikt starpnozaru ietekmes analīzi, kā arī to, ka ir svarīgi ņemt vērā tehnisko standartu izstrādei vajadzīgo laiku; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu paredzēt tehnisko standartu pilnvarojuma termiņus un ņem vērā to, ka pašlaik tiek veikta starpnozaru analīze, ar kuru tiek izvērtēti iepriekšējos gados finanšu jomā pieņemto Savienības tiesību aktu kopumā iekļautie pasākumi;

121.  uzsver, ka Eiropas Banku iestādes (turpmāk „Iestāde”) darbībai joprojām būtu jāsaglabā politiskā neitralitāte; tomēr uzskata, ka ir būtiski pēc iespējas drīzāk uzlabot uzraudzības konverģenci, lai Iestāde varētu pildīt savus uzdevumus un lomu;

122.  uzskata, ka finanšu tirgus pareizas darbības pamatā ir neatkarīga kontroles sistēma; tādēļ pauž bažas par to, ka šajā vēsturiskajā periodā, kad ir nepieciešama stingra rīcība, lai nodrošinātu uzticēšanos finanšu iestādēm, ir pieņemts politisks lēmums Iestādi veidot kā iestādi, kas tikai koordinē, nevis veic mikroprudenciālu uzraudzību;

123.  norāda uz Iestādes ierobežotajām pilnvarām attiecībā uz uzraudzītāju kolēģijām, kā arī ietekmi uz uzraudzības konverģenci; atzinīgi vērtē panākumus, ko Iestāde, neraugoties uz ierobežojumiem, guvusi kolēģiju darbības uzlabošanā, īpaši attiecībā uz kopīgu riska novērtējumu veikšanu un kopīgu lēmumu pieņemšanu;

124.  ar bažām konstatē, ka, lai gan Iestādes loma spriedzes testu sākšanā un koordinēšanā ir pastiprināta, pieņemot vienotā uzraudzības mehānisma tiesību aktu kopumu, par spriedzes testu īstenošanu juridiski atbildīgas joprojām ir kompetentās iestādes, tādējādi Iestādei nav iespējas kontrolēt testu rezultātus; .

125.  ar bažām konstatē, ka Iestāde nav spējīga pilnībā īstenot patērētāju tiesību aizsardzības mandātu, jo īpaši tādēļ, ka šo jautājumu risināšanai nav pieņemti juridiski instrumenti un Iestāde tikai ierobežotā apmērā var pieņemt juridiski saistošus lēmumus par konkrētu produktu vai darbību aizliegšanu; tomēr uzsver Apvienotās komitejas lomu starpnozaru viedokļu apmaiņas veicināšanā un uzlabošanā un ir vienisprātis ar Revīzijas palātu attiecībā uz to, ka Savienības finanšu sektorā ir nepieciešams pastiprināt patērētāju tiesību aizsardzības pasākumus;

126.  uzskata, ka, pastiprinot valsts patērētāju tiesību aizsardzības iestāžu koordināciju, varētu uzlabot Iestādes ietekmi šajā jomā;

127.  piekrīt Revīzijas palātai attiecībā uz to, ka efektīvas uzraudzības nodrošināšanai ir svarīgi izveidot rezultātu mērīšanas sistēmu, un pieņem zināšanai Iestādes sniegto informāciju par to, ka tā pašlaik ievieš darba izpildes pārvaldības sistēmu;

128.  ņem vērā, ka sekmīgai banku uzraudzībai Savienības mērogā ir skaidri jāsadala lomas un atbildība starp Iestādi, Eiropas Centrālo banku un valstu uzraudzības iestādēm — gan tām, kuras ietilpst vienotajā uzraudzības mehānismā, gan tām, kuras tajā neietilpst; tādēļ prasa vēl precīzāk noteikt šīs lomas un pienākumus, lai izvairītos no uzdevumu pārklāšanās, iespējamām nepilnībām un neskaidri definētām atbildības jomām;

129.  uzskata, ka ir nepieciešams uzlabot pašreiz spēkā esošos uzraudzības noteikumus, piemērojot tos arī to trešo valstu bankām, kuras ir pieņēmušas euro, bet nav Eiropas Savienībā, piemēram, Vatikāna Pilsētvalsts, Andora, Monako un Sanmarīno;

130.  uzskata, ka ir nepieciešams pārskatīt rādītājus attiecībā uz riska svērtajiem aktīviem, lai neradītu lielākus apgrūtinājumus bankām, kuras visvairāk piedāvā ar kreditēšanu saistītus banku pakalpojumus, un neradītu priekšrocības bankām, kas piedāvā nekvalitatīvus vai apšaubāmus finanšu produktus, piemēram, atvasinātus instrumentus;

XII daļa — Revīzijas palātas īpašais ziņojums Nr. 6/2014 „Kohēzijas politikas līdzekļu piešķiršana atjaunojamās enerģijas ražošanai: vai sasniegti labi rezultāti”

131.  atzinīgi vērtē Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 6/2014 un atbalsta tajā sniegtos ieteikumus;

132.  atzinīgi vērtē Revīzijas palātas konstatēto, proti, ka atsevišķu atjaunojamo energoresursu (RES) projektu īstenošana notikusi bez problēmām, un uzskata, ka tas apstiprina atjaunojamās enerģijas ražošanā izmantoto galveno tehnoloģiju gatavību;

133.  uzskata, ka RES projektos, kuru darbības uzsākšanai pilnā apmērā parasti vajadzīgi vairāki gadi, ir grūti precīzi novērtēt izpildi, kamēr šie gadi nav pagājuši;

134.  uzskata, ka izmaksu lietderības princips būtu pilnībā jāiestrādā ne tikai RES projektos, bet arī kohēzijas politikas instrumentos, kā arī citos instrumentos, piemēram, Eiropas enerģētikas programmā ekonomikas atveseļošanai, arī tajos gadījumos, kad šie instrumenti paredzēti plašākiem mērķiem; norāda, ka izmaksu lietderības jēdzienu var definēt vairākos veidos; tādēļ ierosina Komisijai un dalībvalstīm apspriest, kā šo jēdzienu varētu pilnveidot, lai nodrošinātu efektīvākas vadlīnijas RES projektu īstenošanai;

135.  pauž bažas par to, ka Savienības normatīvā bāze RES jomā pilnībā neatbilst prasībām, kas noteiktas Savienības finanšu instrumentos — Eiropas Reģionālās attīstības fondā un Kohēzijas fondā —, kuri ir atjaunojamo energoresursu galvenie finansējuma avoti; aicina Komisiju veikt tiesību aktu padziļinātu pārbaudi un novērst pastāvošās neatbilstības;

136.  uzskata, ka publiskajam finansējumam šajā jomā būtu jāpapildina privātie ieguldījumi un jābūt nozīmīgam to veicināšanas faktoram; tomēr uzskata, ka atsevišķiem projektiem, īpaši lielāka mēroga, ir vajadzīgi lielāki publiskie ieguldījumi;

137.  uzskata, ka nestabili un neprognozējami stimuli un atbalsta režīmi kavē ieguldījumus atjaunojamajos energoresursos; stingri norāda, ka pastāvošās neskaidrības kropļo arī ražošanas tehnoloģiju atlases procesu, un tas savukārt negatīvi ietekmē izmaksu lietderības principa ievērošanu;

138.  uzsver, ka grūtības un neskaidrības saistībā ar RES integrēšanu tīklā ir šķērslis ne tikai privātā sektora ieguldījumiem atjaunojamo energoresursu attīstībā, bet var arī negatīvi ietekmēt patlaban īstenoto projektu ekonomisko un finansiālo ilgtspējību, kā arī turpmāko ERAF un Kohēzijas fonda programmu īstenošanu; aicina Komisiju veikt dalībvalstu līmenī pastāvošo regulatīvo un tehnisko šķēršļu jaunu pārbaudi, lai gan maza, gan liela mēroga RES projektiem nodrošinātu labāku piekļuvi elektrotīklam;

139.  norāda, ka Komisijai ir stingrāk jāpārrauga jaunais regulējums 2014.–2020. gadam, tostarp tā sākotnējie mērķi un izpildes rādītāji, kas dos iespēju veikt efektīvu uzraudzību un novērtēšanu;

140.  aicina dalībvalstis turpināt paraugprakses apmaiņas centienus un veidot kopīgas procedūras, lai saskaņotu valstu administratīvās sistēmas;

141.  norāda, ka ļoti detalizēti RES atlases kritēriji var kļūt par veidu, kā izslēgt konkurentus; aicina Komisiju pastiprināt vadlīnijas šajā jomā un rūpīgi uzraudzīt attiecīgus gadījumus;

142.  pieņem zināšanai Komisijas atbildes, kurās norādīts, ka vairāki Revīzijas palātas ieteikumi jau tikuši īstenoti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/28/EK(16) (Atjaunojamo energoresursu direktīva);

XIII daļa — Revīzijas palātas īpašais ziņojums Nr. 7/2014 „Vai biznesa inkubatoru attīstība ar ERAF atbalstu ir bijusi sekmīga”

143.  atzinīgi vērtē Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 7/2014 un atbalsta tajā sniegtos ieteikumus;

144.  norāda, ka biznesa inkubatori atbalsta jaunu uzņēmumu izveidi un tālāku attīstību un tas var padarīt mazos un vidējos uzņēmumus (MVU) par ekonomikas izaugsmes veicināšanas un darbvietu veidošanas pamatu Savienībā;

145.  uzskata, ka kohēzijas politikas finansēšanas programmām, kuras tiek piemērotas šiem revidētajiem inkubatoriem, vajadzētu būt strukturēti plānotām, ar skaidru mērķu kopumu un efektīvu novērtējumu; uzskata, ka revidētajiem inkubatoriem bija trūkumi attiecībā uz visām iepriekš minētajām prasībām;

146.  atgādina, ka Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF) deva ievērojamu finansiālu ieguldījumu biznesa inkubatoru infrastruktūras izveidē un ka revidēto inkubatoru telpas bija pienācīgi izveidotas, taču šo revidēto inkubatoru veikums bija pieticīgs;

147.  norāda — ar inkubatora atbalstu izstrādāto biznesa plānu skaits, inkubēto jaunizveidoto uzņēmumu skaits un izveidoto darbvietu skaits vidēji bija daudz mazāks nekā skaitļi, ko uzrādīja salīdzināmie inkubatori, kurus Revīzijas palāta izmantoja salīdzināšanai;

148.  norāda, ka revidētie ERAF inkubatori piedāvāja mazāku pakalpojumu klāstu nekā salīdzināmie inkubatori un ka ERAF inkubatoru darbinieku prasmju un zināšanu apjoms bija ierobežotāks;

149.  uzsver, ka biznesa inkubatoru efektivitātē liela nozīme ir pilnībā nodrošinātai uzņēmējdarbības atbalsta vērtības ķēdei, kas ietver prasmīgus darbiniekus, labu praksi un regulāru uzraudzību;

150.  pieņem zināšanai Komisijas paskaidrojumu, ka dalībvalstīs, kuras Savienībai pievienojās 2004. gadā, pēc pievienošanās trūka uzņēmējdarbības infrastruktūras, specializēto zināšanu un pieredzes, un šo iemeslu dēļ tās nevarēja sasniegt labākus rezultātus; tomēr atgādina, ka revīzija attiecās uz inkubatoriem 4+2 dalībvalstīs un tikai divas no tām pievienojās Savienībai 2004. gadā;

151.  uzskata, ka Komisija secīgajos 2000.–2006. gada un 2007.–2013. gada plānošanas periodos ir apliecinājusi ieinteresētības trūkumu šo uzņēmumu atbalstā; norāda, ka to apstiprina arī šajos plānošanas periodos konstatētie pārtraukumi Komisijas norādījumu sniegšanā, īpaši laikā starp 2006. un 2010. gadu;

152.  atgādina, ka labas prakses izveide un apmaiņa ar to, īpaši jaunizveidotos uzņēmumos, ir efektivitātes uzlabošanai svarīgs pasākums; pauž nožēlu par revidēto inkubatoru neapmierinošajiem rezultātiem; aicina Komisiju uzlabot norādījumu sniegšanu dalībvalstu vadošajām iestādēm šajā jautājumā un aicina šīs iestādes efektīvi piemērot minētos norādījumus;

153.  uzsver, ka uzņēmējdarbības efektivitātei ir svarīgi ieguldījumi darbinieku apmācībā, lai nodrošinātu efektīvu atbalstu inkubatora uzņēmumiem un potenciālajiem klientiem; pauž nožēlu par to, ka arī šis elements revidētajos inkubatoros lielākoties bija atstāts novārtā;

154.  norāda, ka atbalsta biznesa inkubatoriem pamatā varētu būt visaptveroša un padziļināta analīze, kā arī individuālu, specifisku, konkrētajām vajadzībām pieskaņotu pārbaužu kopums īpaši atbalstītiem projektiem (tādiem kā priekšizpēte, uzņēmējdarbības plāns u. c.); uzskata, ka šīs pārbaudes varētu dot skaidru pamatojumu minētā atbalsta sniegšanai;

155.  uzskata, ka ne katru apgabalu var veiksmīgi ietekmēt biznesa inkubatoru izmantošana, kuru mērķis ir nodrošināt pievienoto vērtību reģionālajai un ekonomiskajai attīstībai; uzskata, ka būtu jāatbalsta tikai tādi inkubatori, kas atbilst sākotnējiem priekšnoteikumiem;

156.  uzsver, ka atbalstu biznesa inkubatoriem varētu sniegt ar publiskā un privātā sektora partnerības (PPP) metodi, kuru izmantojot, publiskās iestādes risks tiek dalīts ar privāto uzņēmumu, kas ir atbalsta saņēmējs;

157.  norāda, ka biznesa inkubatori būtu jāveido ciešā sadarbībā ar skolām un pētniecības iestādēm;

158.  norāda, ka ir svarīgi nodrošināt savstarpēju papildināmību un sinerģiju, sniedzot atbalstu biznesa inkubatoriem no ERAF, „Apvārsnis 2020” un Uzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspējas programmas (COSME) avotiem 2014.–2020. gadā;

XIV daļa — Revīzijas palātas īpašais ziņojums Nr. 8/2014 „Vai Komisija ir efektīvi pārvaldījusi saistītā atbalsta integrēšanu vienotā maksājuma shēmā”

159.  atbalsta Revīzijas palātas ieteikumus un atzinīgi vērtē Komisijas konstruktīvo nostāju;

160.  pauž nožēlu, ka saskaņā ar Revīzijas palātas konstatējumiem dažas dalībvalstis maksājumtiesību aprēķināšanas kritēriju noteikšanā ne vienmēr bija ievērojušas pareizas finanšu pārvaldības principu;

161.  atzīmē, ka šī iemesla dēļ dažās nozarēs lauksaimnieki guva negaidītu peļņu, kas pats par sevi nav spēkā esošo noteikumu pārkāpums:

162.  tādēļ aicina Komisiju pienācīgi uzraudzīt dalībvalstu lauksaimniekiem paredzēto maksājumtiesību aprēķināšanu, tostarp šādu maksājumtiesību piešķiršanai pieejamo maksimālo apjomu ievērošanu;

163.  ar bažām atzīmē to, ka pat gadījumos, kad Komisija bija identificējusi kļūdas, maksājumtiesības netika koriģētas, jo administratīvās procedūras ir pārāk lēnas;

164.  aicina Komisiju uzlabot uzraudzību, lai tā būtu savlaicīga, un vairāk uzmanības pievērst ar maksājumtiesībām saistītajiem riskiem;

165.  atzīmē, ka kopš 2015. gada VMS tiks aizstāts ar pamatmaksājuma shēmu;

166.  uzskata, ka jaunajai sistēmai būtu jāmazina administratīvais slogs lauksaimniekiem;

167.  pauž pārliecību, ka Komisijas kontrolēm un revīzijām pamatā būtu jābalstās uz risku;

168.  uzstāj, ka neatkarīgi no noteikumos paredzētās rīcības brīvības pakāpes ar jaunās sistēmas palīdzību ir jānovērš nepamatotas neatbilstības maksājumtiesību aprēķināšanā dažādās dalībvalstīs, kā arī nevienlīdzīga pieeja lauksaimniekiem; prasa Komisijai no jauna apliecināt Parlamentam un Budžeta kontroles komitejai, ka ir ieviesti atbilstoši pasākumi šī mērķa sasniegšanai;

169.  pauž bažas, ka nepareizi aprēķinātu maksājumtiesību rezultātā nepareizi maksājumi tiks veikti pat pēc 2014. gada, jo dalībvalstis var izvēlēties, ka daļu no turpmākā atbalsta līdz 2021. gadam tām izmaksā, pamatojoties uz pašreizējo VMS atbalsta apmēru; uzskata — lai gan šādi maksājumi var tikt koriģēti un ir atgūstami, tie būtu nekavējoties jānovērš;

170.  atgādina Komisijai, ka LESD 317. pantā ir noteikts, ka: „[..] Komisija saskaņā ar apropriāciju apjomu sadarbībā ar dalībvalstīm uzņemas atbildību par budžeta izpildi, ievērojot pareizas finanšu vadības principus”; tādēļ sagaida, ka Komisija sniegs pietiekamus norādījumus dalībvalstīm, lai tās varētu īstenot pamatmaksājuma shēmu saskaņā ar pareizas finanšu pārvaldības principiem, un ieviesīs atbilstošas uzraudzības struktūras, lai uzņemtos vispārēju atbildību par budžeta izpildi;

XV daļa — Revīzijas palātas īpašais ziņojums Nr. 9/2014 „Vai ES ieguldījumu un veicināšanas atbalsts vīna nozarē ir labi pārvaldīts un vai ir uzskatāmi pierādīta tā ietekme uz ES vīnu konkurētspēju”

171.  atzinīgi vērtē Revīzijas palātas konstatējumus un ieteikumus, kas iekļauti īpašajā ziņojumā Nr. 9/2014;

172.  norāda uz to, ka Padome un Parlaments ir pieņēmuši Regulu (ES) Nr. 1308/2013(18) par tirgu jauno kopīgo organizāciju 2014.–2020. gadam;

173.  atgādina par Revīzijas palātas īpašo ziņojumu Nr. 7/2012 (2011. gada budžeta izpildes apstiprināšana) ar nosaukumu „Vīna tirgus kopīgās organizācijas reforma: līdzšinējie sasniegumi” un pēc tam sniegto Budžeta kontroles komitejas ziņojumu;

174.  pilnībā piekrīt idejai, ka atbalsta shēma būtu jāracionalizē un Komisijai būtu periodiski jāuzrauga līdzekļu absorbcija; uzsver, ka ir absolūti nepieciešams nodrošināt to, lai ieguldījumu pasākums būtu orientēts uz uzņēmējdarbību un rezultātiem un lai tiktu veicināti labākās prakses modeļi un gūta pieredze no tiem;

175.  pauž bažas par nesekmīgajiem centieniem vīna nozarei paredzētajam Savienības veicināšanas atbalstam piesaistīt vairāk mazo un vidējo uzņēmumu (MVU); uzskata, ka būtu jāpārskata līdzfinansējuma likmes, tādējādi radot labvēlīgus apstākļus MVU un atvieglojot iespējamo MVU līdzekļu devēju (jo īpaši ar ierobežotām administratīvajām un finansiālajām iespējām) dalību;

176.  uzskata, ka ir jāievieš kopīga sistēma veicināšanas pasākuma novērtēšanai, lai nodrošinātu to, ka Komisija un dalībvalstis spēj analizēt sasniegtā progresa pakāpi un noteikto mērķu izpildi un tās ietekmi uz vīna nozares konkurētspēju dalībvalstu līmenī; norāda, ka viens no minētās kopējās novērtējuma sistēmas kritērijiem varētu būt attiecīgā vīna ražošanas uzņēmuma pasaules tirgus daļas palielinājums;

177.  piekrīt Revīzijas palātas ierosinājumam par to, ka papildu izmaksām, piemēram, īstenotājstruktūru izmaksām un pieskaitāmajām izmaksām, vajadzētu būt pienācīgi pamatotām un tām nevajadzētu pārsniegt maksimālo procentuālo daļu no kopējām izmaksām;

178.  uzsver, ka ir ļoti svarīgi nodrošināt, lai būtu pieejams atbilstīgs ieguldījumu un veicināšanas politikas pasākumu kopums; uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm vajadzētu efektīvāk piemērot pasākumus; īpaši norāda uz to, ka veicināšanas pasākumos vajadzētu prasīt no saņēmējiem pierādīt, ka tiem ir vajadzīgs Savienības atbalsts, parastās darbības izmaksas nevajadzētu finansēt un atbalsts saņēmējiem, kuri katra plānošanas perioda veicināšanas programmu iesniedz vienās un tajās pašās valstīs, būtu jāierobežo; turklāt norāda, ka veicināšanas pasākumu rezultāti jāizvērtē drīzāk saņēmēju līmenī nekā attiecībā pret visu Savienības vīna nozari;

179.  piekrīt Revīzijas palātas ieteikumam par to, ka Komisijai jāanalizē, kā budžets, kas 2014.–2018. gada periodam piešķirts valsts atbalsta programmām, atbilst Savienības vīna nozares vajadzībām, kā arī jāanalizē dalībvalstu absorbcijas spēja, un attiecīgā gadījumā budžets būtu atkārtoti jāpielāgo; aicina Komisiju apsvērt, vai būtu nepieciešams papildu finanšu instruments vīna nozarei salīdzinājumā ar citām lauksaimniecības nozarēm;

180.  atzinīgi vērtē Savienības kvalitatīvo vīnu eksporta pozitīvo attīstību; norāda, ka Savienībai būtu jānosaka un jāizmanto tās konkurences priekšrocības daudzpusējā vīna ražošanas tirgū, kurā konkurence arvien pieaug, un vajadzētu mudināt Savienības vīna ražotājus izstrādāt pasaules līmeņa kvalitātes vīnus, kas vēl vairāk palīdzēs līdzsvarot piedāvājumu un pieprasījumu Savienībā;

181.  mudina Komisiju sekmēt lielāku pārredzamību attiecībā uz vīna reklamēšanu trešās valstīs, nodrošinot labāku sistēmu finansēto projektu kontrolei un uzraudzībai; norāda, ka šim pasākumam vajadzētu arī palīdzēt novērst divkāršu finansēšanu;

XVI daļa — Revīzijas palātas īpašais ziņojums Nr. 10/2014 „Eiropas Zivsaimniecības fonda atbalsts akvakultūras nozarei un tā efektivitāte”

182.  atbalsta Revīzijas palātas galvenos ieteikumus, tomēr norāda, ka Komisija izstrādā pieprasītos norādījumus par Ūdens pamatdirektīvu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/56/EK(19) (Jūras stratēģijas pamatdirektīva); atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir ņēmusi vērā ieteikumus par telpisko plānošanu un vajadzību pēc administratīvās vienkāršošanas;

183.  atzinīgi vērtē to, ka pieredze, kas gūta 2007.–2013. gada laikposmā, ir iekļauta jaunajā Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondā 2014.–2020. gada laikposmam; uzsver, ka Komisijai ir jānodrošina, ka visi ieteikumi ir tikuši un tiks īstenoti praksē;

184.  saprot, ka finanšu krīze ļoti lielā mērā ietekmēja izaugsmes un nodarbinātības mērķu sasniegšanu akvakultūras nozarē; tomēr uzsver, ka viens no Eiropas Zivsaimniecības fonda (EZF) galvenajiem mērķiem, proti, akvakultūras izaugsme un ilgtspējība, nav sasniegts arī citu iemeslu dēļ; uzsver, ka akvakultūras nozarē atšķirībā no citām pasaules daļām nav vis vērojama izaugsme, bet gan stagnācija;

185.  pauž neapmierinātību par to, ka projektu līmenī netiek piešķirtas prioritātes un valsts līmenī trūkst stratēģiskas plānošanas; tādēļ mudina Komisiju uzlabot programmu izstrādi, lai pastiprinātu akvakultūras atbalsta pasākumus, un aicina Komisiju nodrošināt labāku īstenošanu;

186.  norāda, ka, no vienas puses, labāka un ilgtspējīga akvakultūra ir viens no Komisijas galvenajiem mērķiem, bet, no otras puses, ļoti maz kas ir izdarīts šī mērķa sekmīgai sasniegšanai saistībā ar EZF; norāda, ka šī ir sistemātiska kļūda, kas attiecas arī uz citām programmām, un līdz ar to uzskata, ka Komisija pastāvīgi nespēj sasniegt savus mērķus;

187.  mudina Komisiju mainīt tās finanšu pārvaldību un pieeju, visus pieejamos resursus veltot tam, lai pārbaudītu, vai līdzekļi ir izlietoti atbilstoši noteikumiem un lietderīgi un vai tas nodrošina efektīvu atbalstu galveno mērķu sasniegšanai;

188.  norāda, ka dalībvalstīm jānovērš sliktā projektu atlase, nepiešķirot līdzekļus visiem projektiem, un jānodrošina, ka atlases procedūrai piemēro sīki izstrādātus noteikumus par to, kā novērtēt iespēju, ka projekts varētu sniegt rezultātus un būt lietderīgs, kas kopumā sekmēs tādus Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF) mērķus kā izaugsme un nodarbinātība; uzsver, ka Komisijai šajā procesā būtu jāatbalsta dalībvalstis, tai būtu jāmudina veikt turpmākus pasākumus saistībā ar projekta rezultātu uzraudzību un jānosaka sarežģītāka projektu izvērtēšana pēc to pabeigšanas, kas tiktu izmantota pieredzes gūšanai;

189.  pauž pārliecību, ka dalībvalstis uzlabos savus ziņošanas instrumentus un kanālus, jo Komisijai sniegtie dati bieži ir neprecīzi; iesaka Komisijai: a) izstrādāt pasākumus, lai izdarītu lielāku spiedienu uz dalībvalstīm sniegt ticamus datus, īpaši gadījumā, ja ir acīmredzamas neatbilstības, un b) apsvērt iespēju sodīt dalībvalstis, kuras tiek turētas aizdomās par to, kā tās ir apzināti sniegušas nepareizus datus;

190.  norāda, ka Komisijai ir jāizstrādā stingrāks satvars visām finanšu programmām, tostarp EJZF pasākumiem, kas paredzēti akvakultūrai; uzskata, ka Komisijai būtu jāapsver iespēja izmantot konsekventāku pieeju un būtu jāpanāk lielāka integritāte;

191.  aicina Komisiju nodrošināt, ka visas dalībvalstis izskaidro savu stratēģiju un īsteno to tā, lai tas papildinātu EJZF mērķus; prasa, lai Komisija uzrauga, vai visas dalībvalstis cenšas darīt vairāk saistībā ar projektu izvērtēšanu un par projektiem sāk domāt stratēģiski; uzsver, ka ir nepieciešams garantēt, ka vērtētāji projektus vērtē, visu redzot un saprotot, ko tie sagaida;

192.  iesaka vēlreiz izvērtēt jau sākto projektu finansējumu, jo tam nav papildu ietekmes; iesaka Komisijai un dalībvalstīm, lai novērstu pievienotās vērtības trūkumu, nenodarboties ar ķeksīšu vilkšanu;

193.  mudina vienkāršot administratīvās procedūras, lai nodrošinātu to, ka finansējumam tiek pieteikti kvalitatīvi projekti;

194.  atzinīgi vērtē priekšlikumu par jaunu uzraudzības sistēmu saistībā ar EJZF, kurai dalībvalstu līmenī tiks izveidota datubāze, kur glabāsies informācija par visām darbībām, un tiks sagatavots kopsavilkuma ziņojums ar galveno informāciju, tomēr pieprasa šo priekšlikumu arī īstenot un pieturēties pie tajā noteiktajiem augstajiem standartiem;

XVII daļa — Revīzijas palātas īpašais ziņojums Nr. 11/2014 „Eiropas Ārējās darbības dienesta izveide”

195.  atzinīgi vērtē Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 11/2014 un atbalsta tajā sniegtos ieteikumus;

196.  uzskata, ka ierobežoto līdzekļu dēļ Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) vēl nav kļuvis par pilnvērtīgu Savienības diplomātisko dienestu; uzskata, ka Komisija un dalībvalstis ir īstie dalībnieki, kam vajadzētu censties panākt EĀDD konsolidāciju;

197.  norāda, ka budžeta neitralitātes princips ir vērtējams ārkārtīgi atzinīgi; tomēr uzskata, ka to nevajadzētu aplūkot šķirti no ietaupījumiem, ko dalībvalstis guvušas saistībā ar EĀDD izveidi;

198.  uzskata, ka EĀDD joprojām ir iestāde, kurā lielākā daļa darbinieku ieņem augstus amatus, un tas būtu jāmaina; uzskata, ka pasākumi, kas jau ir īstenoti, lai veiktu korekcijas šajā jautājumā, ir ar pareizu ievirzi, un prasa Komisijai vairāk iesaistīties dienestu sadarbības uzlabošanā;

199.  uzskata, ka Savienības īpašo pārstāvju pienākumi ir ļoti neskaidri noteikti un ka trūkst pienācīgas uzraudzības un darbības rezultātu analīzes; ierosina Savienības īpašos pārstāvjus iekļaut EĀDD, lai šos trūkumus novērstu;

200.  pozitīvi vērtē situācijas attīstību cilvēkresursu jomā, tomēr piekrīt Revīzijas palātas konstatējumiem par to, ka delegācijās ir ārkārtīgi nepieciešamas specializētas zināšanas konkrētās nozarēs; aicina Komisiju kopā ar EĀDD ieviest saskaņotu pieeju delegāciju personāla profila optimizācijai;

201.  aicina EĀDD gūt labāku ieskatu par izmaksām, ko rada darbā pieņemšanas procedūras; aicina EĀDD darba intervijās izmantot inovatīvus risinājumus, piemēram, videokonferences, un, cik vien iespējams, rast līdzīgus risinājumus arī attiecībā uz personāla apmācību;

202.  mudina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai veicinātu savu ārējo attiecību dienestu un EĀDD labāku koordināciju un sadarbību, ņemot vērā arī horizontālus tematiskus jautājumus;

203.  uzsver nepieciešamību nodrošināt lielāku elastīgumu kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) misiju finansēšanā, lai garantētu Eiropas Savienības iekšējo un ārējo drošību saistībā ar apdraudējumu, ko rada tās kaimiņvalstīs vērojamie konflikti, kā arī ar Islāma valsti saistīto iespējamo teroristu darbību paaugstinātais risks;

204.  mudina EĀDD palielināt apjomradīto ietaupījumu sniegtās priekšrocības, veidojot jaunas sinerģijas starp EĀDD galveno biroju un delegācijām, kā arī sadarbībā ar dalībvalstīm un to diplomātiskajiem dienestiem Savienības patiesas ārpolitikas un ārlietu dienestu garā; ar gandarījumu konstatē, ka pieaug to gadījumu skaits, kad Savienības delegācijas un dalībvalstu diplomātiskās pārstāvniecības kopīgi nomā telpas, lai gan tas joprojām ir ierobežots, un izsaka EĀDD atzinību par to, ka tas šo jautājumu ir noteicis par savas darbības prioritāti;

205.  atzīst, ka joprojām ir veicams darbs saistībā ar konsulārajiem dienestiem;

XVIII daļa — Revīzijas palātas īpašais ziņojums Nr. 12/2014 „Vai ERAF efektīvi finansē projektus, kas paredzēti tiešai bioloģiskās daudzveidības veicināšanai saskaņā ar ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju laikposmam līdz 2020. gadam”

206.  norāda, ka Konvencijā par bioloģisko daudzveidību (KBD) bioloģiskā daudzveidība ir definēta kā dzīvo organismu formu dažādība visās vidēs, tostarp sauszemes, jūras un citās ūdens ekosistēmās un ekoloģiskajos kompleksos, kuru sastāvdaļas tās ir; KBD ir aplūkoti vairāki nozīmīgi draudi bioloģiskajai daudzveidībai, piemēram, dzīvotņu izzušana un fragmentācija, mežu, okeānu, upju, ezeru un augsnes resursu pārmērīga izmantošana, piesārņojums, klimata pārmaiņas un jaunas sugas, kas konkurē ar vietējo floru un faunu;

207.  uzsver, ka bioloģiskā daudzveidība ir ļoti svarīgs cilvēka dzīvības un sabiedrības labklājības faktors; turklāt uzsver, ka klimata pārmaiņas, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, invazīvo sugu radītais apdraudējums un dabas resursu pārmērīgs patēriņš ir galvenās problēmas, kas skar ikvienu Savienības iedzīvotāju;

208.  pauž nožēlu, ka Savienībai nav izdevies sasniegt savu lielo mērķi — līdz 2010. gadam apturēt bioloģiskās daudzveidības zudumu Savienībā;

209.  atzīmē, ka bioloģiskās daudzveidības samazināšanās sabiedrībai rada postoša apmēra saimnieciskās izmaksas, kas globālajā politikā līdz šim nav pietiekami ņemtas vērā; turklāt atzīmē, ka pētījumā par ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomiku tiek lēsts, ka bezdarbības, kā arī ekopakalpojumu degradācijas izmaksas līdz 2050. gadam sasniegs 7 % no pasaules IKP(20);

210.  tādēļ pauž pārliecību, ka nepieciešams steidzami rīkoties un piešķirt lielāku politisko nozīmi bioloģiskajai daudzveidībai, lai pildītu saistības, kas šajā jomā noteiktas 2020. gada perspektīvā;

211.  konstatē, ka projektu rezultāti bieži vien ir ilgi jāgaida, tādēļ šos rezultātus ir grūti novērtēt;

212.  uzskata, ka, neraugoties uz ierobežojumiem, kas saistīti ar šā finansējuma vājo piesaisti bioloģiskās daudzveidības mērķiem, kā arī grūtībām novērtēt šo līdzekļu izlietojumu, šajā posmā tos ir būtiski saglabāt;

213.  uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības aizsardzība nav tikai cēls vides mērķis — šāda politika nodrošina ievērojamu potenciālu jaunu kompetences jomu, darbvietu un uzņēmējdarbības iespēju radīšanai;

214.  uzsver, ka ir svarīgi kopumā integrēt bioloģiskās daudzveidības aizsardzību un saglabāšanu visu pārējo Savienības politikas nostādņu izstrādē, ieviešanā un finansēšanā, tostarp tādās jomās kā lauksaimniecība, mežsaimniecība, zivsaimniecība, reģionālā attīstība un kohēzija, enerģētika, rūpniecība, transports, tūrisms, sadarbība un palīdzība attīstības jomā, pētniecība, inovācija u. c., lai labāk saskaņotu Savienības nozaru un budžeta politikas nostādnes un panāktu, ka Savienība ievēro savas saistības attiecībā uz bioloģiskās daudzveidības aizsardzību; uzskata, ka šajā ziņā būtu jānostiprina sadarbība starp vietējām, reģionālajām, valstu un Savienības iestādēm;

215.  norāda — lai arī Komisija sniedz ierosmes un virzību, finansējuma prioritāšu noteikšana ir tikai un vienīgi dalībvalstu kompetencē, pamatojoties uz to konkrētajām vajadzībām, un lielākā daļa dalībvalstu Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF) neizmanto kā instrumentu bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai;

216.  tādēļ, ņemot vērā iepriekš minēto zemo finansējuma izlietojuma rādītāju (0,79 %), uzskata, ka ir jāapsver iespēja noteikt, ka daļa ERAF līdzekļu (cik liela daļa, tas vēl jānosaka) obligāti jāizmanto bioloģiskās daudzveidības veicināšanai;

XIX daļa — Revīzijas palātas īpašais ziņojums Nr. 13/2014 „ES atbalsts rehabilitācijai pēc zemestrīces Haiti”

217.  atzinīgi vērtē īpašo ziņojumu Nr. 13/2014, kurā Savienības atbalsts rehabilitācijai pēc zemestrīces Haiti ir novērtēts kā svarīgs ieguldījums vispārējās politiskās debatēs par Savienības ārējo politiku humānās palīdzības un attīstības jomā; pieņem zināšanai konstatējumus un ieteikumus;

218.  atzinīgi vērtē un pieņem zināšanai galvenos secinājumus un ieteikumus galīgajā ziņojumā par Savienības un Haiti Republikas sadarbības novērtējumu, ko Komisijas Starptautiskās sadarbības un attīstības ģenerāldirektorāts (EuropeAid) veica pēc Parlamenta pieprasījuma un kurā izklāstīti turpmāk minētie secinājumi un ieteikumi;

Vispārīgas piezīmes

219.  atkārtoti pauž gandarījumu par Komisijas dienestu paveikto darbu un centieniem, reaģējot uz zemestrīci Haiti 2010. gadā, kad Savienības delegācija un darbinieki rīkojās ārkārtīgi kritiskā situācijā; šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas spēju apturēt maksājumus un līdzekļu piešķiršanu pēc tam, kad tika konstatēts, ka nav pietiekami uzlabojusies valdības finanšu pārvaldība un nav novērsti trūkumi valsts publiskā iepirkuma procedūrās;

220.  pauž nožēlu par atklātajiem koordinācijas trūkumiem līdzekļu devēju un Komisijas dienestu starpā, kas tika norādīts arī Komisijas izdotajā Savienības un Haiti Republikas sadarbības (2008–2012) novērtējumā(21), un šajā sakarā prasa skaidrāk formulēt humāno palīdzību un attīstības palīdzību, ciešāk to saistot ar ārkārtas palīdzību, rehabilitāciju un attīstību, izmantojot pastāvīgu LRRD (neatliekamās palīdzības, rehabilitācijas un attīstības sasaiste) sistēmu; uzskata, ka ir jānodrošina, kad vien iespējams, integrēta pieeja ar skaidri formulētiem koordinācijas mērķiem, kā arī saskaņota valsts stratēģija Komisijas Humānās palīdzības un civilās aizsardzības ģenerāldirektorāta (ECHO) un EuropeAid starpā, vienlaikus veicot labākās prakses apmaiņu; šajā sakarā atzinīgi vērtē LRRD pieejas regulāru integrēšanu finansējuma ciklā 2014.–2020. gadam; turklāt mudina Komisijas dienestus nodrošināt labāku pāreju no humānās palīdzības īstermiņa pasākumiem uz ilgtermiņa attīstības pasākumiem un izstrādāt saskanīgu koordināciju ne tikai dažādu Savienības dalībnieku starpā, bet arī ņemt vērā valsts prioritātes, izmantojot vienotās humānās palīdzības un attīstības sistēmas kopējo stratēģiju; aicina Komisiju sākt dialogu ar Parlamentu, ja pašreizējā tiesiskajā regulējumā atklāsies šķēršļi, kas traucē panākt dažādu finanšu instrumentu humānās palīdzības un attīstības jomā efektīvu koordināciju; turklāt uzskata, ka vietējās pilsoniskās sabiedrības nevalstisko organizāciju iesaistīšana var uzlabot vietējās zināšanu bāzes izmantošanu, lai veiksmīgāk apzinātu rehabilitācijas vajadzības un pārraudzītu valsts iestāžu veikumu;

221.  atgādina ieteikumus, kas sniegti pēc Parlamenta Budžeta kontroles komitejas delegācijas komandējuma uz Haiti 2012. gada februārī, un neatlaidīgi pieprasa vienmēr ievērot tādu nozīmīgu principu kā Savienības attīstības līdzekļu izsekojamība un pārskatatbildība, īpaši saistot budžeta atbalstu ar darba rezultātiem un skaidri definējot valsts pārvaldes iestāžu saistības un pienākumus, lai nodrošinātu pienācīgu pārredzamību, izsekojamību un pārskatatbildību; atkārtoti aicina pievērst lielāku uzmanību vietējai korupcijai; norāda, ka, sniedzot atbalstu, ir jāizmanto humānās palīdzības pakāpeniskas samazināšanas stratēģija, un uzsver, ka finansējums pēc iespējas būtu jāvirza caur Haiti iestādēm atbilstoši Kotonū nolīgumam, lai nodrošinātu līdzdalību un atbalstītu valsts iestāžu (tostarp Publiskā iepirkuma aģentūras, kas pildīs kontroles funkcijas) nostiprināšanu; aicina Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) uzsvērt nosacījumu matricas nozīmi, kas ir svarīga, sniedzot atbalstu nozaru budžetam;

222.  atgādina, ka saskaņā ar intervences pasākumu principiem "valsts veidošana" ir Savienības attīstības stratēģijas centrā un jebkādu šādu krīzes situāciju stūrakmens; atzīmē, ka tas paredz atbalstu iestāžu veidošanai, valsts finanšu pārvaldības un budžeta līdzekļu piešķīrumu pārredzamībai un efektivitātei, publisko izdevumu lietderībai, veicinot politisko dialogu;

223.  prasa definēt pareizu politikas nostādņu spektru saskaņā ar Savienības intervences pasākumu loģiku, izmantojot vispusīgu pieeju valsts un nevalstiskiem dalībniekiem un nozaru atbalstam, kas sniedzams pēc ātras nozaru vajadzību novērtēšanas, tādējādi uzlabojot projektu dzīvotspēju, papildināmību un ilgtspēju;

Turpmākās ievirzes

224.  uzskata, ka līdztekus situācijai Haiti ir jāapspriež un jāuzlabo pasākumi intervences darbību politiskā satvara pilnveidošanai un katastrofu riska mazināšanai, kā galīgo mērķi nosakot cilvēku dzīvības riska un cilvēku dzīves apstākļu apdraudējuma samazināšanu līdz minimumam; uzskata, ka ieguldījumam katastrofu riska mazināšanā ir izšķiroša nozīme kā ilgtspējīgas attīstības pilnvērtīgam komponentam un izmaksu ziņā lietderīgam rādītājam, jo tas ļauj daudz efektīvāk un lietderīgāk izmantot resursus, nevis tos tērēt katastrofu seku likvidēšanai;

225.  uzskata, ka krīzes un nestabilitātes apstākļos ir vajadzīga politika, kas prasa jaunu pieeju, jaunus paņēmienus un pieredzi, jo īpaši saistībā ar tādām darbībām kā i) riska apzināšana dažādos darbības līmeņos, ii) scenārija sagatavošana un iespējamo seku paredzēšana, kā arī iii) instrumentu noteikšana, kuri dod iespēju nepieļaut un mazināt risku un iespējamās katastrofas sekas un labāk sagatavoties tām; prasa izmantot elastīgu pieeju, kas ļautu Komisijai savus palīdzības pasākumus un instrumentus pienācīgi un ātri pielāgot krīzes un pēckrīzes situācijai; šajā sakarā norāda, ka Komisija tikmēr ir izveidojusi sistēmu dažādu kompetences jomu ekspertu piesaistīšanai, lai varētu minimālā laikā papildināt Savienības delegāciju vai centrālā aparāta dienestu sastāvu darbinieku trūkuma gadījumos;

226.  mudina Komisiju un EĀDD sistemātiski pilnveidot katastrofu pārvaldības cikla četrus posmus, proti, riska mazināšanu un gatavību, reaģēšanu un atjaunošanu, lai definētu katastrofu riska pārvaldības un izturētspējas veicināšanas stratēģisko satvaru; aicina Komisiju un EĀDD informēt Parlamentu par panākto progresu, jo īpaši saistībā ar riska pārvaldību un gatavību īstenot programmu un sasniegt tās mērķus pēckatastrofas apstākļos;

227.  atgādina — lai Savienības intervences pasākumi būtu sekmīgi, svarīgs priekšnosacījums jebkādos krīzes apstākļos ir tas, ka pienācīga uzmanība tiek pievērsta valsts pārvaldības sistēmas loģiskumam un darbības efektivitātei, veicot katastrofu riska mazināšanas pasākumus; atgādina, ka, vērtējot valsts pārvaldības sistēmu, cita starpā ir jāņem vērā esošā pārskatatbildības sistēma, esošā pienākumu noteikšanas un lēmumu pieņemšanas kārtība centrālajā un vietējā līmenī, skaidri formulēta pavēļu un pārbaužu ķēde, informācijas kanāli starp dažādiem dalībniekiem un līdzekļu devējiem, paredzot atgriezeniskās saites mehānismu ziņošanai par projektiem;

228.  atbalsta Revīzijas palātas ieteikumus saistībā ar Savienības atbalstu rehabilitācijai pēc zemestrīces Haiti un atzinīgi vērtē Komisijas atbildi un tās piekrišanu minētajiem ieteikumiem;

XX daļa — Revīzijas palātas īpašais ziņojums Nr. 14/2014 „Kā ES iestādes un struktūras aprēķina, samazina un izlīdzina to radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas”

229.  uzskata, ka visām Savienības iestādēm un struktūrām vajadzētu izstrādāt kopīgu pieeju to radītai siltumnīcefekta gāzu emisijai un tās iespējamai samazināšanai; uzskata, ka, lai to panāktu, ir rūpīgi jāaprēķina pašu radītā siltumnīcefekta gāzu emisija un nevajadzētu vairīties no iegūto rezultātu publiskošanas;

230.  uzskata — lai nodrošinātu uzticamību sarunās par vides jautājumiem ar trešām personām, Komisijai būtu jāpieliek lielākas pūles, apkopojot datus par pašas radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju;

231.  aicina Savienības iestādes un struktūras, kurām vēl nav vides vadības un audita sistēmas (EMAS) sertifikāta, apsvērt iespēju steidzami to ieviest; tomēr uzsver, ka nevajadzētu uzskatīt, ka EMAS var cita starpā kalpot kā instruments siltumnīcefekta gāzu emisijas strukturēšanai, kā arī uzskatīt to par iestāžu „zaļās politikas” galīgo mērķi;

232.  norāda, ka Savienības iestādes un struktūras var plašāk izmantot siltumnīcefekta gāzu emisijas izlīdzināšanu, lai samazinātu oglekļa dioksīda pēdu; piekrīt Revīzijas palātas viedoklim, ka emisijas kvalitatīva izlīdzināšana papildus tās apjoma samazināšanas pasākumiem (nevis to vietā) nodrošinātu pienācīgu šo problēmu risinājumu; tomēr norāda, ka, pirms veikt izlīdzināšanu, vajadzētu vispirms ieguldīt līdzekļus Savienības iestāžu un struktūru vides politikas turpmākajā uzlabošanā;

233.  atzinīgi vērtē to, ka dažas Savienības iestādes jau sākušas īstenot izmēģinājuma projektus zaļā iepirkuma jomā; pauž cerību, ka rezultāti būs daudzsološi un ka jau nākotnē zaļais iepirkums kļūs par standartprocedūru Savienības iestādēs un struktūrās;

234.  uzsver, ka cilvēciskais faktors joprojām ir viens no galvenajiem aspektiem, īstenojot minētās politiskās nostādnes; tādēļ mudina Savienības iestāžu un struktūru vadošos darbiniekus, kuri ir atbildīgi par minētajām nostādnēm, mācīties un pilnveidot savas prasmes un izpratni par iestāžu radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas svarīgumu; pauž cerību, ka jaunās komisāru kolēģijas izveide 2014. gadā paver jaunas iespējas Komisijai un tās aģentūrām sasniegt augstākus īstenošanas standartus;

XXI daļa — Revīzijas palātas īpašais ziņojums Nr. 15/2014 „Ārējo robežu fonds ir veicinājis finansiālo solidaritāti, bet jāuzlabo rezultātu mērīšana un jāpanāk lielāka ES pievienotā vērtība”

235.  ar bažām norāda, ka Ārējo robežu fonda (ĀRF) stratēģiskie mērķi nav bijuši skaidri un ka jo īpaši pastāv spriedze starp ĀRF kā solidaritātes mehānisma vispārējo raksturu un tā koncentrāciju uz konkrētiem mērķiem labākai sadarbībai robežkontroles un vīzu jomā;

236.  norāda, ka Komisijai SIS II, VIS un Eurosur veiksmīgā darbības uzsākšana visās dalībvalstīs liecina par ĀRF ieguldījumu; tomēr uzskata, ka šādu vispārīgu apgalvojumu nekādā gadījumā nevar izmantot kā apmierinošu atbildi Revīzijas palātas paustajai konkrētajai kritikai par snieguma rādītāju trūkumu;

237.  norāda, ka līdzīgas problēmas var rasties saistībā ar mērķiem finansiālā atbalsta instrumentam ārējām robežām un vīzām, kas ir daļa no Iekšējās drošības fonda (IDF), jo arī šis instruments kalpo gan dalībvalstu solidaritātei attiecībā uz robežkontroles pārvaldību, gan vienota un augsta līmeņa ārējo robežu kontroles īstenošanai un Šengenas vīzu efektīvai apstrādei atbilstoši Savienības saistībām ievērot pamatbrīvības un cilvēktiesības;

238.  uzsver, ka dalībvalstis, vienlaikus atzīstot, ka ir svarīgi īstenot efektīvu robežkontroli uz kopējām ārējām robežām saskaņā ar Šengenas acquis, tomēr robežkontroles pārvaldību un mazākā mērā arī vīzu apstrādi vēl būtībā uzskata par valsts kompetenci;

239.  aicina dalībvalstis tādēļ IDF iekļaut nacionālajās stratēģijās attiecībā uz robežu pārvaldību nolūkā veicināt konsulāro sadarbību, Frontex operācijas vai ārkārtas pasākumus un konkrētas darbības, kas ir svarīgas Šengenas zonai kopumā; mudina Komisiju un dalībvalstis uzlabot sadarbību šajā jautājumā;

240.  prasa Komisijai izpētīt, vai būtu lietderīgi IDF robežkontroles un vīzu daļu sadalīt vairākos iezīmētos segmentos — vienu segmentu paredzot solidaritātei, vienu — konsulārās sadarbības īstenošanai, Frontex operācijām un ārkārtas un konkrētiem pasākumiem un vienu — darbībām, kas ir īpaši būtiskas no valsts viedokļa;

241.  iesaka dalībvalstīm izstrādāt un izmantot piemērotus un izmērāmus rādītājus attiecībā uz finansēto projektu tiešo rezultātu, iznākumu un ietekmi; uzsver, ka jāveic ex ante pārbaudes, lai nodrošinātu, ka visi finansētie projekti kalpo konkrētiem un izmērāmiem mērķiem un ka tiem ir pievienotā vērtība; norāda, ka ex post pārbaudes palīdzētu nodrošināt kvalitatīvus kontroles mehānismus;

242.  norāda, ka papildu Savienības pievienoto vērtību var panākt, ja dalībvalstis dotu papildu ieguldījumu Frontex operācijās, nosakot obligātu prasību vismaz daļu no IDF līdzfinansētajiem aktīviem iegrāmatot pie Frontex tehniskajām iekārtām;

243.  pauž bažas par Revīzijas palātas atklātajiem pārkāpumiem dažādās valsts iepirkuma politikās un norāda, ka aizsardzības un drošības iepirkumu izņēmuma klauzulu nevar izmantot gadījumos, kad, neapdraudot drošību, varētu izmantot mazāk ierobežojošas procedūras; iesaka racionalizēt iepirkuma procedūras, lai nodrošinātu laicīgu finansējuma apguvi;

244.  atzinīgi vērtē Komisijas darbu, veicot korektīvus finansiālos pasākumus attiecībā uz projektu, par kuru tika konstatēts, ka tas pārkāpj pamatbrīvības un cilvēktiesības, bet aicina Komisiju iespēju robežās ex ante apzināt iespējamos riskus šajā sakarā un īpaši, kad runa ir par to, kādā veidā robežkontrole tiek veikta attiecībā uz tiesībām pieprasīt patvērumu;

245.  uzsver nepieciešamību uzlabot datu vākšanu par finansētajiem projektiem valsts līmenī, lai palielinātu pārredzamību;

XXII daļa — Revīzijas palātas īpašais ziņojums Nr. 16/2014 „ES ārpolitikas atbalstam paredzētās reģionālo ieguldījumu mehānismu dotāciju un finanšu iestāžu aizdevumu apvienošanas efektivitāte”

246.  atzinīgi vērtē īpašo ziņojumu par ES ārpolitikas atbalstam paredzēto reģionālo ieguldījumu mehānismu dotāciju un finanšu iestāžu aizdevumu apvienošanas efektivitāti un turpinājumā izklāsta savus apsvērumus un ieteikumus;

Vispārīgas piezīmes

247.  mudina Revīzijas palātu vēl vairāk padziļināt revīzijas šajā augošas sadarbības laukā, lai regulāri nodrošinātu politikas veidotājiem problēmu un risku visaptverošu novērtējumu;

248.  atzīst, ka aizvien lielāko interesi par finansējuma apvienošanu un iespējām, ko sniedz jaunu finansiālu ieguldījumu mehānismu izmantošana, galvenokārt veicina nopietnas problēmas attīstības jomā kombinācijā ar ļoti ierobežotiem publiskajiem līdzekļiem, un tādēļ tiek veidoti jaunu finanšu resursi, kuri ietver Savienības dotācijas atbalstu un ar dotācijām nesaistītus līdzekļus;

249.  uzsver, ka visiem jaunajiem finanšu instrumentiem un finansējuma apvienošanai ir jābūt saskaņā ar Savienības attīstības politikas mērķiem, kuru pamatā ir oficiālās attīstības palīdzības (OAP) kritēriji un kuri ir noteikti Pārmaiņu programmā, proti, Savienības intervences kvalitātes, efektivitātes, ilgtspējības un īstenošanas ātruma uzlabošana; uzskata, ka ar šiem instrumentiem galvenā uzmanība ir jāpievērš tām Savienības prioritātēm, kuru radītā pievienotā vērtība un ietekme gan ekonomiskā izteiksmē, gan citādi ir vislielākā, un uzskata, ka tās ir stratēģiski jāizmanto nozarēs, kurās Savienības finansiālajam atbalstam ir izšķiroša nozīme ieguldījumu dzīvotspējas nodrošināšanai un kurās visveiksmīgāk var izmantot finansējuma apvienošanu; tādēļ pauž nožēlu par to, ka īpašajā ziņojumā galvenā uzmanība ir pievērsta reģionālo ieguldījumu mehānismu dotāciju apvienošanas finansiālajiem aspektiem, bet nav novērtēta to efektivitāte un lietderība;

250.  prasa pastāvīgi rūpēties par to, lai tiktu novērsts risks, ka finanšu stimuli kļūst nozīmīgāki par attīstības principiem (finanšu mērķi var kļūt svarīgāki nekā attīstības jautājumi), un prasa ievērot ilgtspējīgas attīstības principus, tādus kā sociālie un vides standarti un sabiedrisko pamatlabumu pieejamība;

251.  ņem vērā rezultātus, kas gūti, pārskatot ES platformu ārējās sadarbības apvienošanai, kā sākotnējais mērķis bija uzlabot pašreizējo apvienošanas mehānismu un sistēmu efektivitāti, lietderību un kvalitāti, ņemot vērā to, ka to galveno principu saskaņošana, kuri būs spēkā attiecībā uz visiem reģionālajiem mehānismiem un finanšu instrumentiem, būs ļoti nozīmīga jaunajai daudzgadu finanšu shēmai (DFS); ņemot vērā DFS pēc vēlēšanām notikušo pārskatīšanu, aicina Komisiju un EĀDD turpināt strukturētu stratēģisko dialogu šajā jautājumā, īpaši par to, kā nodrošināt un veicināt pastāvīgu pārredzamību un atbildīgumu;

252.  uzskata, ka plānošanas posma laikā Komisija būtu jākoncentrējas uz ilgtspējīgu, ilgtermiņa, ekonomisku, sociālu un vides mērķu sasniegšanu nozarēs, kurās tiks izmantoti ieguldījumi;

253.  prasa Savienības līdzekļus galvenokārt koncentrēt projektos, kurus nebūtu iespējams īstenot bez Savienības finansējuma, piemēram, projektos, kuru ienesīgums ir zems, bet kuri var panākt uzlabojumus sociālajā, vides vai cilvēktiesību jomā;

254.  prasa galvenokārt uzraudzīt un turpmāk novērtēt to projektu rezultātus un vidēja termiņa un/vai ilgtermiņa ietekmi, kuri tiek īstenoti sociālajā, vides vai cilvēktiesību jomā; uzskata, ka šādos turpmākos novērtējumos gūtie rezultāti būtu tieši jāizmanto, ziņojot par ilgtermiņa mērķu sasniegšanu, un ar to palīdzību būtu jāuzlabo plānošanas fāze / projektu atlase turpmāka finansējuma saņemšanai;

255.  prasa palielināt Komisijas kā politiski atbildīgās struktūras politisko lomu šajā jomā;

256.  prasa šādām finansēšanas darbībām ieviest kopīgus pārvaldības standartus, kā arī definēt paraugpraksi un izstrādāt labi definētus atbilstīguma un novērtēšanas kritērijus izmantošanai šajos finanšu instrumentos; uzskata, ka saskaņoti pārvaldības noteikumi, piemēram, strukturēti ziņojumi, skaidras uzraudzības sistēmas un pārraudzības noteikumi, palīdzēs samazināt darījumu izmaksas vai iespējamu izmaksu dublēšanos;

257.  uzskata, ka dažādajiem mehānismiem noteikti ir jāizveido atbilstošas pārvaldības struktūras, lai veicinātu saņēmējvalstu, saņēmēju vai ieinteresēto personu līdzatbildību; atgādina — lai attīstītu jauktu oficiālo attīstības palīdzību, kuru sniedz ar mehānismu starpniecību, ir nepieciešama Komisijas un Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) labi strukturēta sadarbība ar Eiropas Investīciju banku (EIB), dalībvalstīm un Parlamentu; aicina lēmumu pieņemšanas procesā vairāk iesaistīt Savienības delegācijas, īpaši projektu identifikācijas posmā, lai tās sniegtu ieguldījumu ex ante novērtējumos vai ietekmes novērtējumos, kā arī — vispārīgākos mērogos — tādēļ, lai tās nodrošinātu Savienības ietekmi politiskajā dialogā ar partnervalstīm un darbotos kā vidutājs saziņā ar vietējo pilsonisko sabiedrību;

258.  uzstāj, ka ir jāsasniedz visaugstākais pārredzamības un atbildīguma līmenis, nodrošinot piekļuvi izsmeļošai un precīzai informācijai par budžetu un finanšu datiem saistībā ar projektiem, kurus finansē ar iepriekš minētajiem ieguldījumu mehānismiem, lai Parlaments varētu īstenot pārbaudes un piekrišanas tiesības; prasa regulāri ziņot Parlamentam par šo finanšu instrumentu izmantošanu un rezultātiem, īpaši par finanšu un nefinanšu sviras efekta novērtējumu un papildināmību, vienlaikus ievērojot Finanšu regulas 140. pantu;

259.  atbalsta Revīzijas palātas ieteikumus kā pirmo soli pareizajā virzienā attiecībā uz Savienības ārpolitikas atbalstam paredzētās reģionālo ieguldījumu mehānismu dotāciju un finanšu iestāžu aizdevumu apvienošanas efektivitāti un atzinīgi vērtē to, ka arī Komisija ir piekritusi šiem ieteikumiem;

XXIII daļa — Revīzijas palātas īpašais ziņojums Nr. 17/2014 „Vai ES izcilības centru ierosme var efektīvi sekmēt trešo valstu radīto ķīmisko, bioloģisko, radioloģisko un kodolmateriālu risku mazināšanu”

260.  atzinīgi novērtē ķīmisko, bioloģisko, radioloģisko un kodolmateriālu (CBRN) izcilības centru iniciatīvu; uzskata, ka tās pārvaldes struktūrā uzsvērts, ka iniciatīva ir tīklveida rakstura;

261.  atzinīgi novērtē īpašā ziņojuma Nr. 17/2014 kopumā pozitīvo ievirzi un Revīzijas palātas ieteikumus, kurus Komisija pieņēmusi;

262.  atzīmē, ka šī iniciatīva ir inovatīva pieeja, kas paredz kontaktu tīkla veidošanu, reģionālu un starptautisku partnerību, konsolidāciju, esošās pieredzes iespēju koordināciju un optimizāciju, apmācības, tehnisko palīdzību un iekārtas;

263.  norāda, ka šādas struktūras pavisam noteikti ir sarežģītas un tāpēc grūti izveidojamas un efektīvi izmantojamas;

264.  atgādina, ka šīs iniciatīvas rīcībā laikposmā no 2010. līdz 2013. gadam bija EUR 100 miljoni;

265.  uzskata, ka šīs iniciatīvas galvenā vērtība ir tās augšupējā pieeja, balstīšanās uz partnervalstu pieredzi; uzskata, ka Savienības delegācijām jābūt informētām regulāri un jāuzņemas aktīvāka loma konsultācijās ar attiecīgās partnervalsts iestādēm;

266.  vienlaikus norāda, ka partnervalstu „īpašumtiesības” uz projektiem Komisijai nerada šķēršļus iesniegt priekšlikumus, kas varētu gūt labumu no kopīgas rīcības (piemēram, cīņā ar Ebolas vīrusa epidēmijas uzliesmojumu);

267.  ir pārliecināts, ka projekti jāizraugās tā, lai ar pieejamajiem līdzekļiem, kuru apjoms ir ierobežots, varētu galveno uzmanību veltīt Savienības drošībai pašām svarīgākajām jomām; uzskata, ka, izraugoties projektus Savienības iestādēm, būtu lietderīgi uzticēt starpnieka funkciju;

268.  norāda, ka jāpaplašina reģionālo sekretariātu tehniskās iespējas identificēt jautājumus, kas risināmi, izmantojot iniciatīvas, kā arī labāk sagatavot un īstenot konkrētus projektus;

269.  atzinīgi novērtē to, ka kopš 2013. gada maija partnervalstis jebkurā laikā var ierosināt projektus, kas palielina iespējas reaģēt uz pieaugošiem draudiem;

270.  pieņem zināšanai, ka vēl vairāk jāsaīsina laiks, kas paiet no projekta priekšlikuma iesniegšanas un tai sekojošas projekta apstiprināšanas līdz tā īstenošanai;

271.  uzsver, ka saskaņotības un koordinācijas uzlabošanai starp dažādiem drošības jomas finansēšanas instrumentiem ir nepieciešama plašāka stratēģiskā sadarbība; uzsver, ka esošo iniciatīvu efektivitāti var uzlabot darbības koordinācijas paplašināšana starp CBRN jomā iesaistītajiem;

272.  uzskata, ka iniciatīva varētu dot lielāku labumu, ja būtu skaidrāks CBRN pasākumu iekšējās un ārējās dimensijas šķīrums(22);

XXIV daļa — Revīzijas palātas īpašais ziņojums Nr. 19/2014 „Eiropas Savienības pirmspievienošanās palīdzība Serbijai”

273.  aicina Serbijas iestādes uzlabot un vēl vairāk racionalizēt valsts stratēģijas un rīcības plānus un atbilstīgi risināt dažādos politiskos un sociālekonomiskos jautājumus; aicina Komisiju vajadzības gadījumā būt pieejamai, lai šajā sakarībā sniegtu nepieciešamo tehnisko atbalstu;

274.  uzsver, ka ir svarīgi sagatavot valsts stratēģijas politiski jutīgās jomās; aicina attiecīgās iestādes sagatavot stratēģijas turpmāk minētajās galvenajās pārvaldības jomās un ietvert tajās reāli izpildāmu īstenošanas grafiku: teritoriālā decentralizācija un stratēģija, lai koordinētu publisko finanšu pārvaldības reformas īstenošanu;

275.  mudina Komisiju un Savienības delegāciju Serbijā novērst problēmas, kas radās 2007.–2013. gada plānošanas perioda pirmajā pusē, proti, nesagatavotu vai problemātisku projektu atlasi; atbalsta Komisijas un Serbijas iestāžu sadarbību konstatēto problēmu risināšanā, tostarp tādu problēmu kā valsts iestāžu atbalsta trūkums, iestāžu sadarbības trūkums, vāji izstrādāti projekti, neatbilstoši formulēti darba uzdevumi, ilgt nespējīgi finansēšanas risinājumi un iepriekšējos projektos gūtās pieredzes neizmantošana;

276.  atzinīgi vērtē to, ka ar pārvaldību saistītajos projektos pārsvarā tika gūti labi rezultāti, taču uzskata, ka projektu īstenošanas un kontroles sistēmas ir vājas vai neefektīvas, īpaši tādēļ, ka Revīzijas palāta konstatēja būtiskus trūkumus četros no astoņiem revidētajiem ar Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu saistītajiem pārvaldības projektiem;

277.  norāda, ka par tieslietu nozares reformu kopš 2007. gada nav ziņots par lieliem panākumiem;

278.  uzstāj, ka ir jāpastiprina pašreizējā ziņotāju aizsardzība, kura noteikta valsts pretkorupcijas stratēģijā 2013.–2018. gadam; uzstāj, ka Serbijas iestādēm vajadzētu veicināt jaunu tiesību aktu izstrādi ziņošanas jomā, un šādiem tiesību aktiem būtu jārada uzticēšanās un jāmudina potenciālie ziņotāji rīkoties;

279.  atbalsta Revīzijas palātas ieteikumus un prasa Komisijai pienācīgu uzmanību veltīt mērķu definēšanai, vajadzību novērtēšanai un iepriekšējos projektos gūtās pieredzes izmantošanai, kā arī novērst kavēšanos un neefektīvas vai nelietderīgas iepirkuma procedūras; uzsver ilgtspējīguma nozīmi, jo rezultāti, kas gūti divās trešdaļā projektu, īpaši ar pārvaldību saistītajos projektos, radīja virkni jautājumu;

XXV daļa — Revīzijas palātas īpašais ziņojums Nr. 20/2014 „Vai ERAF atbalsts maziem un vidējiem uzņēmumiem e-komercijas jomā ir bijis efektīvs”

280.  atzinīgi vērtē Revīzijas palātas īpašo ziņojumu Nr. 20/2014 un atbalsta tajā sniegtos secinājumus un ieteikumus;

281.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija uz Revīzijas palātas ieteikumiem ir reaģējusi konstruktīvi;

282.  norāda, ka e-komercijas tehnoloģijas ir svarīgs elements mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) pilnveides un konkurētspējas uzlabošanā; uzsver MVU nozīmi Savienības ekonomiskajā attīstībā un darbvietu radīšanā;

283.  konstatē, ka Revīzijas palātas īpašajā ziņojumā ir uzsvērta darbības rādītāju un Eiropas pievienotās vērtības nozīme;

284.  norāda — lai gan uzņēmējdarbības iespējas tiešsaistē ir palielinājušās, investīcijām atlasītie projekti bija vāji; norāda — tā kā netika veikta pieteikumu salīdzinoša atlase un nebija pieejama vispusēja uzņēmējdarbības informācija, vairāk nekā vienai trešdaļai šo projektu izmaksu lietderība bija vāja vai tās nebija vispār;

285.  norāda, ka 10 no 30 līdzfinansētajiem projektiem tiktu īstenoti pat tad, ja tiem nebūtu piešķirts publisks līdzfinansējums, pieci no projektiem tika sākti, pirms tika paziņots par atbalsta piešķiršanu, un trīs no tiem tika sākti vēl, pirms uzņēmums bija iesniedzis pieteikumu līdzfinansējuma saņemšanai;

286.  uzskata — lai izvairītos no nevajadzīga atbalsta sniegšanas, uzņēmumiem būtu obligāti jāiesniedz uzņēmējdarbības plāns, kurā būtu parādīta Eiropas pievienotā vērtība;

287.  uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāievieš atlases kritēriji un procedūras, ar kurām nodrošinātu, ka atlasītie projekti maksimāli palielina pievienoto vērtību attiecībā uz e-komercijas attīstības veicināšanu MVU un Eiropas digitalizācijas programmas mērķu sasniegšanu;

288.  norāda — tā kā Komisija nenodrošināja uzraudzību, nebija iespējams izvērtēt to, cik lielā mērā Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) atbalsts ir palīdzējis sasniegt valstu un Savienības informāciju tehnoloģijas mērķus un pašiem MVU izpildīt to uzņēmējdarbības plānus;

289.  uzskata, ka Komisijai jānodrošina konsekventas un ticamas informācijas saņemšana no dalībvalstīm par ERAF finansējuma izmantošanu; uzskata, ka šai informācijai būtu jāatspoguļo sasniegtais darbības programmu īstenošanā, turklāt ne tikai finanšu, bet arī snieguma aspektā;

290.  ir vienisprātis ar Revīzijas palātu attiecībā uz to, ka dotāciju nolīgumos būtu jāiekļauj noteikts stabilu rādītāju kopums un ar tiem saistītie mērķi, paredzot šo rādītāju izpildes mērīšanu un mērķu sasniegšanas uzraudzību gan tad, kad projekts ir īstenots un sācis darboties, gan vēlākā posmā, izvērtējot darbības rezultātus;

XXVI daļa — Revīzijas palātas īpašais ziņojums Nr. 21/2014 „Vāja ieguldīto līdzekļu atdeve ES finansētajās lidostu infrastruktūrās”

291.  atzīst, ka Komisija jau ir veikusi izmaiņas attiecībā uz daudziem īpašajā ziņojumā norādītajiem jautājumiem, un kopumā atbalsta jaunos Komisijas izklāstītos reglamentējošos noteikumus; ņemot to vērā, ierosina Komisijai gadu pēc šīs rezolūcijas pieņemšanas ziņot Parlamenta Budžeta kontroles komitejai par sekmēm, kas gūtas saistībā ar minētajiem ieteikumiem;

292.  atbalsta Revīzijas palātas ieteikumu par to, lai dalībvalstis saskaņotu plānus lidostu attīstībai, un iesaka Komisijai apstiprināt šos plānus, pirms konkrētajiem projektiem tiek piešķirts jebkāds finansējums; turklāt iesaka šos reģionālos, valstu vai starpvalstu plānus attiecināt ne vien uz gaisa transportu, bet arī citiem sabiedriskā transporta veidiem, kuru braucienu ilgums ir līdzīgs lidojumu laikiem, ieskaitot vilcienus un autobusus, lai novērstu tirgus piesātinājumu un palielinātu pakalpojuma ilgtspējību;

293.  iesaka finansējumu piešķirt vienīgi finansiāli dzīvotspējīgām lidostām;

294.  iesaka Komisijai izvērtēt visus jaunos projektus, ņemot vērā aptvēruma teritorijas analīzes rezultātus, lai nodrošinātu dzīvotspēju, katrā gadījumā ņemot vērā to, ka reģionālās lidostas ir svarīgas, lai varētu nodrošināt pieejamību un mobilitāti Savienībā;

295.  uzskata, ka Komisijai vispirms būtu cieši jāuzrauga dalībvalstis, kuras ziņojumā norādītas kā valstis, kurās iepriekš īstenotie projekti ir bijuši īpaši problemātiski;

o
o   o

296.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Savienības Tiesai un Revīzijas palātai, kā arī nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (L sērijā).

(1) OV L 66, 8.3.2013. (2) OV C 403, 13.11.2014., 1. lpp. (3) OV C 398, 12.11.2014., 1. lpp. (4) OV C 403, 13.11.2014., 128. lpp. (5) Pieņemtie teksti: P8_TA(2015)0118. (6) OV L 248, 16.9.2002., 1. lpp. (7) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp. (8) Padomes 2003. gada 15. jūlija Regula (EK, Euratom) Nr. 1287/2003 par to, kā saskaņot nacionālo kopienākumu tirgus cenās (NKI regula) (OV L 181, 19.7.2003., 1. lpp.). (9) Padomes 2000. gada 22. maija Regula (EK, Euratom) Nr. 1150/94, ar ko īsteno Lēmumu 2007/728/EK, Euratom par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu (OV L 130, 31.5.2000., 1. lpp.). (10) Eiropas Parlamenta 2014. gada 3. aprīļa rezolūcija ar konstatējumiem, kas ir neatņemama daļa no lēmumiem par Eiropas Savienības 2012. finanšu gada vispārējā budžeta izpildes apstiprināšanu, III iedaļa – Komisija un izpildaģentūras (OV L 266, 5.9.2014., 32. lpp.). (11) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Regula (ES) Nr. 525/2013 par mehānismu siltumnīcefekta gāzu emisiju pārraudzībai un ziņošanai un citas informācijas ziņošanai valstu un Savienības līmenī saistībā ar klimata pārmaiņām un par Lēmuma Nr. 280/2004/EK atcelšanu (OV L 165, 18.6.2013., 13. lpp.). (12) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regula (ES) Nr. 1301/2013 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un īpašiem noteikumiem attiecībā uz mērķi „Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai” un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1080/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 289. lpp.). (13) Komisijas 2002. gada 23. decembra Regula (EK, Euratom) Nr. 2342/2002, ar ko paredz īstenošanas kārtību Padomes Regulai (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV L 357, 31.12.2002., 1. lpp.). (14) Komisijas 2012. gada 29. oktobra Deleģētā regula (ES) Nr. 1268/2012 par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, piemērošanas noteikumiem (OV L 362, 31.12.2012., 1. lpp.). (15) Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīva 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp.). (16) Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīva 2009/23/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK (OV L 140, 5.6.2009., 16. lpp.). (17) Padomes 2009. gada 19. janvāra Regula (EK) Nr. 73/2009, ar ko paredz kopējus noteikumus tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, kā arī groza Regulas (EK) Nr. 1290/2005, (EK) Nr. 247/2006, (EK) Nr. 378/2007 un atceļ Regulu (EK) Nr. 1782/2003 (OV L 30, 31.1.2009., 16. lpp.). (18) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regula (ES) Nr. 1308/2013, ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un atceļ Padomes Regulas (EEK) Nr. 922/72, (EEK) Nr. 234/79, (EK) Nr. 1037/2001 un (EK) Nr. 1234/2007 (OV L 347, 20.12.2013., 671. lpp.). (19) Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Direktīva 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras stratēģijas pamatdirektīva) (OV L 164, 25.6.2008., 19. lpp.). (20) Leon Braat, Patrick ten Brink (eds. el al.), The Cost of Policy Inaction: The case of not meeting the 2010 biodiversity target, Wageningen/Brussels, 2008, 28. lpp. (21) ES un Haiti Republikas sadarbības (2008–2012) novērtējums, ko Particip GmbH Komisijas uzdevumā veica 2014. gada augustā. (22) Sk.arī Eiropas Parlamenta 2010. gada 14. decembra rezolūciju par ķīmiskās, bioloģiskās, radioloģiskās un kodoldrošības stiprināšanu Eiropas Savienībā — ES rīcības plāns (OV C 169 E, 15.6.2012., 8. lpp.).