Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi (COM(2013)0534),

–  ņemot vērā 2014. gada 12. marta rezolūciju par priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi(1),

–  ņemot vērā priekšlikumu direktīvai par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības (COM(2012)0363),

–  ņemot vērā 2013. gada 23. oktobra rezolūciju organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu — ieteicamie pasākumi un iniciatīvas(2),

–  ņemot vērā priekšlikumu regulai par Eiropas Savienības Aģentūru tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust) (COM(2013)0535),

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, Līguma par Eiropas Savienību 2., 6. un 7. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 30. novembra rezolūciju par ceļvedi aizdomās turētu vai apsūdzētu personu procesuālo tiesību stiprināšanai kriminālprocesā,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 86., 218., 263., 265., 267., 268. un 340. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas starpposma ziņojumu un Juridiskās komitejas atzinumu (A8-0055/2015),

A.  tā kā Komisijas savāktie un analizētie dati ir ļāvuši atklāt iespējamu krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses un aptver aptuveni EUR 500 miljonus gadā, lai gan pastāv pamatoti iemesli uzskatīt, ka krāpšana varētu apdraudēt līdz pat EUR 3 miljardiem gadā;

B.  tā kā apsūdzības uzrādīšanas līmenis ir zems — aptuveni 31 % astoņos gados, proti, no 2006. līdz 2013. gadam, — salīdzinājumā ar to ar tieslietām saistīto ieteikumu skaitu, kurus dalībvalstīm nosūtījis Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF); tā kā viens no Eiropas Prokuratūras (EPPO) mērķiem ir samazināt šo atšķirību;

C.  tā kā vairākās dalībvalstīs krāpšanas, kas skar ES finanšu intereses, atklāšana un saukšana pie atbildības par to varētu būt mazāk efektīva, tādējādi nodarot kaitējumu visu dalībvalstu nodokļu maksātājiem, kas sniedz ieguldījumu Savienības budžetā;

D.  tā kā 2014. gada 12. marta rezolūcijā Parlaments lūdza Padomi plaši iesaistīties likumdošanas darbā, pastāvīgi nodrošinot informācijas plūsmu un piedaloties notiekošajās apspriedēs;

E.  tā kā atšķirīgām dalībvalstīs pastāvošām jurisdikcijām, tiesiskajām tradīcijām un tiesībaizsardzības un tiesu sistēmām nevajadzētu likt šķēršļus vai kaitēt krāpšanas un noziegumu, kas skar Savienības finanšu intereses, apkarošanai;

F.  tā kā terorismu finansē arī organizētās noziedzības pārstāvji, kriminālām grupām iegūstot līdzekļus krāpšanas ceļā;

G.  tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību 86. pants atļauj paplašināt EPPO pilnvaras, attiecinot tās arī uz nopietniem noziegumiem ar pārrobežu dimensiju; tā kā Padome varētu ņemt vērā šo iespēju, tiklīdz EPPO tiks izveidota un pienācīgi darbosies,

1.  atkārtoti pauž stingru apņēmību risināt prioritāros jautājumus — dibināt EPPO un noteikt principus un nosacījumus, saskaņā ar kuriem Parlaments var sniegt piekrišanu;

2.  vēlreiz atgādina par iepriekšējā starpposma ziņojuma, kas pieņemts ar 2014. gada 12. marta rezolūciju, saturu un pauž ieceri to papildināt un atjaunināt saskaņā ar jaunāko nostāju Padomes debatēs;

3.  aicina Padomi nodrošināt pārredzamību un demokrātisko leģitimitāti, pilnībā informējot Parlamentu un ar to pastāvīgi apspriežoties; prasa Padomei pienācīgi ņemt vērā Parlamenta viedokļus kā priekšnoteikumu, lai nodrošinātu piekrišanu EPPO regulas pieņemšanai;

4.  atgādina, ka EPPO ir jābūt pilnvarotai izmeklēt nodarījumus, kuri ir saistīti ar krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses; šajā sakarībā atgādina, ka attiecīgie kriminālnodarījumi ir jānorāda ierosinātajā direktīvā par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības (tā sauktā PIF direktīva). atzīstot abu likumdevēju gūtos panākumus sarunās par PIF direktīvas pieņemšanu, aicina Padomi no jauna pielikt pūles, lai panāktu vienošanos par EPPO dibināšanu;

5.  uzskata, ka ir vajadzīga novatoriska pieeja, lai pret tiem, kuri īstenojuši krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, tiktu veikta izmeklēšana, un šīs personas tiktu sauktas pie atbildības un stātos tiesas priekšā nolūkā uzlabot krāpšanas apkarošanas efektivitāti, naudas līdzekļu atgūšanas rādītājus un nodokļu maksātāju uzticēšanos ES iestādēm;

6.  uzskata, ka ir sevišķi svarīgi nodrošināt, lai tiktu dibināta vienota, spēcīga un neatkarīga EPPO, kura spēj izmeklēt kriminālnodarījumus, kas skar Savienības finanšu intereses, un to veicējus saukt pie atbildības un likt tiem stāties tiesas priekšā, kā arī uzskata, ka jebkurš mazāka mēroga risinājums radītu zaudējumus Savienības budžetā;

Neatkarīga Eiropas Prokuratūra

7.  uzsver, ka EPPO struktūrai vajadzētu būt pilnībā neatkarīgai no dalībvalstu valdībām un ES iestādēm un aizsargātai no politiskās ietekmes un spiediena; tādēļ prasa nodrošināt atklātību , objektivitāti un pārredzamību Eiropas ģenerālprokuroru, viņa/viņas vietnieku, Eiropas prokuroru un Eiropas deleģēto prokuroru atlases un iecelšanas procedūrās; uzskata — lai nepieļautu interešu konfliktus, Eiropas prokurora amatam vajadzētu būt pilna laika amatam.

8.  uzsver Parlamenta līdzdalības nozīmi Eiropas prokuroru iecelšanas procedūrās un ierosina nodrošināt atklātu konkurenci kandidātiem, kuri atbilst ir nepieciešamajiem integritātes, profesionalitātes, pieredzes un iemaņu kritērijiem; uzskata, ka Eiropas prokurori būtu jāieceļ saskaņā ar Padomes un Parlamenta kopīgu vienošanos, par pamatu ņemot Komisijas izveidotu sarakstu, pēc tam, kad ir veikusi izvērtējumu neatkarīga ekspertu grupa no tiesnešu, prokuroru un advokātu vidus, kuru kompetence ir atzīta; Eiropas ģenerālprokurors būtu jāieceļ saskaņā ar tādu pašu procedūru pēc uzklausīšanas Eiropas Parlamentā;

9.  kolēģijas locekļi būtu jāatlaiž saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas lēmumu pēc Padomes, Komisijas, Parlamenta un/vai Eiropas ģenerālprokurora pieprasījuma;

10.  uzsver, ka dalībvalstīm ir jāiesaista to neatkarīgās tiesu iestādes Eiropas deleģēto prokuroru iecelšanas procedūrās saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem un praksi;

11.  atzinīgi vērtē Padomes tekstā ietverto normu par ikgadējo ziņojumu ES iestādēm, lai garantētu šīs jaunās struktūras veikto darbību nepārtrauktu izvērtēšanu; aicina Padomi nodrošināt, ka ikgadējā ziņojumā cita starpā tiek iekļauta sīka informācija par dalībvalstu iestāžu gatavību sadarboties ar EPPO;

Skaidrs EPPO un dalībvalstu iestāžu jurisdikcijas sadalījums

12.  uzskata, ka noteikumiem, kas reglamentē jurisdikcijas sadalījumu starp EPPO un dalībvalstu iestādēm, vajadzētu būt skaidri noteiktiem, lai nodrošinātu, ka operatīvajā posmā netiek pieļauta nenoteiktība vai nepareiza interpretācija; EPPO vajadzētu būt pilnvarotai veikt izmeklēšanu par kriminālnodarījumiem, kas skar Savienības finanšu intereses, un to veicējus saukt pie atbildības saskaņā ar Direktīvu par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības; uzskata, ka, pirms dalībvalstu iestādes sāk savu izmeklēšanu, lai izvairītos no paralēlu izmeklēšanu veikšanas, kas ir neefektīva rīcība, EPPO vajadzētu vispirms lemt par to, vai tā ir attiecīgi kompetenta;

13.  prasa, lai dalībvalstu iestādēm, izmeklējot nodarījumus, kas var būt EPPO kompetencē, būtu pienākums informēt Eiropas Prokuratūru par šādu izmeklēšanu; vēlreiz atgādina, ka EPPO ir jābūt tiesībām pārņemt šādas izmeklēšanas, ja tā uzskata, ka šāda rīcība ir pamatota, lai nodrošinātu tās darbības neatkarību un efektivitāti;

14.  vēlreiz uzsver, ka vajadzētu paplašināt Eiropas Prokuratūras pilnvaras rīkoties arī saistībā ar pārkāpumiem, kas neattiecas uz Savienības finanšu interesēm, tikai gadījumos, kad ir spēkā visi turpmāk minētie apstākļi:

uzskata — ja starp EPPO un valstu kriminālvajāšanas iestādēm pastāv domstarpības par kompetences īstenošanu, EPPO centrālajā līmenī lemj par to, kas veiks izmeklēšanu un kas — kriminālvajāšanu; turklāt uzskata, ka saskaņā ar minētajiem kritērijiem kompetences noteikšanu vienmēr vajadzētu pārskatīt tiesā;

Efektīva struktūra lietu efektīvai pārvaldībai

15.  pauž nožēlu par to, ka dalībvalstis izskata iespēju izveidot koleģiālu struktūru, nevis hierarhisku struktūru, kā to sākotnēji ierosināja Komisija; šajā sakarībā uzskata, ka lēmumu īstenot kriminālvajāšanu, lēmumu attiecībā uz kompetentās jurisdikcijas izvēli, lēmumu par lietas izbeigšanu vai pārsūtīšanu un lēmumu par vienošanos vajadzētu pieņemt palātām centrālajā līmenī;

16.  uzskata, ka palātām vajadzētu uzņemties vadošo lomu izmeklēšanā un kriminālvajāšanā un neierobežot savu darbību, veicot tikai koordinācijas funkcijas, bet arī uzraudzīt Eiropas deleģēto prokuroru darbu šajā jomā;

17.  pauž bažas par to, ka Eiropas prokurors centrālajā birojā varētu tikt automātiski saistīts ar lietu, kas iesniegta viņa vai viņas dalībvalstī, jo tas varētu novest pie skaidri redzamiem trūkumiem attiecībā uz prokuroru neatkarību un pat lietu piešķiršanas sadalījumu;

18.  tādēļ prasa nodrošināt racionālu biroja darba slodzes sadalījumu centrālajā līmenī; šajā sakarībā norāda, ka lietu piešķiršanas sadalījuma kārtībā starp palātām vajadzētu ņemt vērā iepriekš noteiktus un objektīvus kritērijus; arī ierosina, ka vēlākā posmā varētu paredzēt palātu noteiktu specializāciju;

19.  ir pārliecināts, ka vajadzīgās zināšanas, pieredze un prasmes, kas ir iegūtas dalībvalstu tiesībaizsardzības sistēmās, nodrošinās arī EPPO darbinieki centrālajā birojā;

Izmeklēšanas pasākumi un pierādījumu pieņemamība

20.  aicina likumdevēju nodrošināt, lai EPPO būtu pieejamas standarta procedūras atļaujas iegūšanai veikt izmeklēšanas pasākumus pārrobežu lietās saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem, ja tiek veikts attiecīgais pasākums; atgādina, ka abi likumdevēji vienojās par kritērijiem, saskaņā ar kuriem dalībvalstis pieprasa veikt izmeklēšanas pasākumus, balstoties uz savstarpējās atzīšanas principu, kas paredzēts Direktīvā 2014/41/ES par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās; uzskata, ka tie paši kritēriji būtu jāpiemēro arī izmeklēšanas pasākumiem, par kuriem atļauju sniedz EPPO, jo īpaši attiecībā uz atteikuma pamatojumu;

21.  aicina Padomi nodrošināt, lai, pilnībā ievērojot attiecīgos Eiropas Savienības un dalībvalstu tiesību aktus, saskaņā ar LES 6. pantu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un Eiropas Cilvēktiesību konvenciju tiktu pieņemti EPPO visā Savienībā savāktie pierādījumi, jo tas ir īpaši būtiski kriminālvajāšanas efektivitātei;

22.  atgādina, ka EPPO ir jācenšas iegūt visus pierādījumus — kā apsūdzošos, tā arī attaisnojošos; turklāt uzsver, ka jebkurā EPPO veiktas izmeklēšanas gadījumā ir jāpiešķir aizdomās turētajām vai apsūdzētajām personām noteiktas tiesības attiecībā uz pierādījumiem, proti:

23.  ņemot vērā, ka uz pārrobežu nodarījumiem, kas ir EPPO kompetencē, var attiekties dažādas jurisdikcijas, uzskata par īpaši būtisku nodrošināt, ka Eiropas prokurori, Eiropas deleģētie prokurori un dalībvalstu par kriminālvajāšanu atbildīgās iestādes pilnībā ievēro ne bis in idem principu tādas kriminālvajāšanas gadījumā, kura skar nodarījumus, kas ir EPPO kompetencē;

Lietas pārskatīšanas iespējas

24.  apstiprina, ka EPPO darbībā vienmēr būtu jāievēro tiesības uz lietas atkārtotu izskatīšanu tiesā, un atzīst, ka EPPO vajadzētu darboties efektīvi; tādēļ jebkurš EPPO pieņemtais lēmums būtu jāpārbauda kompetentajā tiesā; uzsver, ka palātu pieņemtie lēmumi, piemēram, noteikt kriminālvajāšanas jurisdikciju, izbeigt vai pārsūtīt lietu vai panākt vienošanos, būtu jāpārbauda Savienības tiesās;

25.  uzskata, ka visu izmeklēšanas un citu procesuālo pasākumu nolūkā, kuri ir veikti prokurora pienākumu izpildes ietvaros, dalībvalstu kompetentajās tiesās EPPO būtu jāuzskata par publisku iestādi;

Aizdomās turētu un apsūdzētu personu saskaņota tiesiskā aizsardzība

26.  atgādina, ka jaunajai prokuratūrai savā darbībā vajadzētu pilnībā ievērot aizdomās turēto vai apsūdzēto personu tiesības, kas ir noteiktas LES 6. pantā, LESD 16. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kā arī Savienības līmenī jau pieņemtajos likumdošanas pasākumos attiecībā uz aizdomās turētu un apsūdzētu personu procesuālajām tiesībām kriminālprocesā un personas datu aizsardzību;

27.  apstiprina, ka turpmākā direktīva būtu vienādi jāpiemēro visām aizdomās turētajām un apsūdzētajām personām, kuru darbības izmeklē un pret kurām kriminālvajāšanu īsteno EPPO; tā kā nepastāv ES direktīva, aicina dalībvalstis nodrošināt efektīvu juridisko palīdzību saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem;

28.  uzsver, ka visām aizdomās turētajām un apsūdzētajām personām, kuru darbības izmeklē un pret kurām kriminālvajāšanu īsteno EPPO, vajadzētu būt tiesībām uz viņu personas datu aizsardzību; šajā sakarībā uzsver, ka uz EPPO īstenotu personas datu apstrādi attiecas Regula (EK) Nr. 45/2001; uzsver, ka jebkuriem konkrētiem noteikumiem par datu aizsardzību, kuri ietverti Padomes regulā par EPPO dibināšanu, būtu tikai jāpapildina un turpmāk jāattīsta noteikumi, kas ietverti Regulā (EK) Nr. 45/2001, un vienīgi tiktāl, cik tas ir nepieciešams.

29.  atkārtoti pauž stingru apņemšanos dibināt EPPO un veikt reformas Eurojust, kā to paredzējusi Komisija abos savos priekšlikumos; prasa Komisijai vēlreiz pielāgot aplēses par koleģiālas struktūras ietekmi uz budžetu; prasa sniegt paskaidrojumus par Eurojust, EPPO un OLAF kompetenci, lai paredzētu to skaidri noteiktu un diferencētu lomu ES finanšu interešu aizsardzībā; aicina Padomi un Komisiju izskatīt iespēju nodrošināt stingrāku iekļaujošu pieeju šīm aģentūrām, lai padarītu izmeklēšanas efektīvākas;

o
o   o

30.  prasa Padomei ievērot šos ieteikumus un uzsver, ka iepriekš minētie nosacījumi ir īpaši būtiski Parlamentam, lai tas sniegtu piekrišanu priekšlikumam Padomes regulai;

31.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0234. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0444.