Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā XVIII sadaļu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1083/2006(1)ﾧ,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1301/2013 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un īpašiem noteikumiem attiecībā uz mērķi “Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai” un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1080/2006(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1299/2013 par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi(3),

–  ņemot vērā 2011. gada 23. jūnija rezolūciju par Eiropas pilsētvides attīstības plānu un tā nākotni saistībā ar kohēzijas politiku(4),

–  ņemot vērā 2008. gada 21. februāra rezolūciju par Teritoriālās programmas un Leipcigas hartas īstenošanu — Eiropas telpiskās attīstības un teritoriālās kohēzijas rīcības programmas izstrādi(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 18. jūlija paziņojumu “ES rīcībpolitiku urbānā dimensija — ES pilsētprogrammas galvenie aspekti”(COM(2014)0490),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 18. jūnija paziņojumu “Normatīvās atbilstības un izpildes programma (REFIT) — pašreizējā situācija un perspektīvas” (COM(2014)0368),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei”(COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 10. jūlija paziņojumu “Progresīvas pilsētas un pašvaldības — Eiropas inovācijas partnerība” (C(2012)4701),

–  ņemot vērā Komisijas 1998. gada 28. oktobra paziņojumu “Ilgtspējīga pilsētu attīstība Eiropas Savienībā: rīcības plāns” (COM(1998)0605),

–  ņemot vērā Komisijas 1997. gada 6. maija paziņojumu “Pilsētvides attīstības plāns Eiropas Savienībā” (COM(1997)0197),

–  ņemot vērā Komisijas sesto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju “Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē — attīstības un labas pārvaldības veicināšana ES reģionos un pilsētās”, 2014. gada jūlijs,

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu “Nākotnes pilsētas. Ieguldījumi Eiropā”, Brisele, 2014. gada 17. un 18. februāris,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada ziņojumu “Digitālā nākotne — ieskats 2050. gadā un politikas uzdevumi, pilsētas, ciemi un kopienas”,

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu “Nākotnes pilsētas. Uzdevumi, redzējumi, turpmākā virzība”, Brisele, 2011. gada oktobris,

–  ņemot vērā par teritoriālo kohēziju un pilsētvides jautājumiem atbildīgo ES ministru neformālajā sanāksmē Rīgā 2015. gada 10. jūnijā pieņemto deklarāciju par ES pilsētprogrammu,

–  ņemot vērā Briselē 2014. gada 19. novembrī pieņemtos Padomes secinājumus par sesto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju “Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē”,

–  ņemot vērā prezidentvalsts secinājumus, kas pieņemti par kohēzijas politiku atbildīgo ministru neformālajā sanāksmē, kura notika Atēnās 2014. gada 24. un 25. aprīlī,

–  ņemot vērā Polijas prezidentūras secinājumus par ES rīcībpolitiku teritoriālo dimensiju un turpmāko kohēzijas politiku, kuri pieņemti par ES kohēzijas politiku un par teritoriālo un pilsētu attīstību atbildīgo ministru neformālajā sanāksmē, kas notika Poznaņā 2011. gada 24. un 25. novembrī,

–  ņemot vērā ES Teritoriālās attīstības programmu 2020, kas tika pieņemta par telpisko plānošanu un teritoriālo attīstību atbildīgo ministru neformālajā sanāksmē, kura notika Gedellē 2011. gada 19. maijā,

–  ņemot vērā Toledo deklarāciju, kas pieņemta neformālajā Padomes sanāksmē, kurā piedalījās par pilsētu attīstību atbildīgie ministri un kura notika Toledo 2010. gada 22. jūnijā,

–  ņemot vērā Leipcigas Hartu par ilgtspējīgām Eiropas pilsētām, kas pieņemta neformālajā Padomes sanāksmē, kurā piedalījās par pilsētu attīstību atbildīgie ministri un kura notika Leipcigā 2007. gada 24. un 25. maijā,

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2014. gada 25. jūnija atzinumu “Ceļā uz integrētu pilsētvides attīstības plānu Eiropas Savienībā”,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (EESK) 2015. gada 23. aprīļa atzinumu par Komisijas paziņojumu “ES rīcībpolitiku urbānā dimensija — ES pilsētprogrammas galvenie aspekti”(COM(2014)0490),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A8-0218/2015),

A.  tā kā 2014. gadā puse pasaules iedzīvotāju(6) un 72 % Eiropas iedzīvotāju dzīvoja pilsētās(7) un līdz 2050. gadam gandrīz 80 % no visiem planētas iedzīvotājiem dzīvos pilsētās(8);

B.  tā kā Eiropas Savienībā funkcionālās pilsētu teritorijas ir unikālas policentriskas struktūras, kas uzbūvētas pie lielām, vidējām un mazām pilsētām un piepilsētās, tādējādi tradicionālo administratīvo robežu vietā aptverot dažādas teritorijas, kuras ir savstarpēji saistītas ekonomisko, sociālo, vides un demogrāfisko mērķu ziņā;

C.  tā kā pilsētām, lielpilsētām un funkcionālajām pilsētu teritorijām, piemēram, metropoļu teritorijām, ir būtiska nozīme līdzdalības demokrātijā un tās ir arī galvenie ekonomikas pīlāri un darbvietu izveides veicinātājas, ņemot vērā to, ka pilsētas bieži vien ir inovācijas un jaunu ekonomiskās darbības veidu izcelsmes vietas; tā kā tādēļ Eiropas Savienībai tās ir būtiski svarīgas attiecībās ar citām pasaules daļām, tomēr tās ir arī galvenās teritorijas, kurās jānovērš šķēršļi izaugsmei un nodarbinātībai un jācīnās pret sociālo atstumtību (kas skar, piemēram, nepietiekami kvalificētus jauniešus darba tirgū), pieejamības trūkumu un vides degradāciju;

D.  tā kā pilsētās, lielpilsētās, funkcionālajās pilsētu teritorijas un reģionos ir vislielākais enerģijas patēriņš un visvairāk siltumnīcefekta gāzes emisiju ES; tā kā tomēr šīm teritorijām ir būtiska nozīme labākas energoefektivitātes un pašpietiekamības sasniegšanā un jaunu iniciatīvu (piemēram, jaunu ekonomiskās darbības veidu) izstrādē ar mērķi uzlabot mobilitāti pilsētās un konkurētspējīga un videi nekaitīga transporta sistēmas, tādējādi veicinot izaugsmi, nodarbinātību, sociālo un teritoriālo kohēziju, veselību, drošumu un drošību;

E.  tā kā dažās pilsētās iedzīvotāji noveco un samazinās iedzīvotāju skaits un tām rodas grūtības infrastruktūras un publisko pakalpojumu nepietiekama izmantojuma dēļ, savukārt citās iedzīvotāju skaits palielinās, radot papildu slodzi esošajai infrastruktūrai un publiskajiem pakalpojumiem (piemēram, izglītības jomā) un palielinot citas problēmas, piemēram, (jauniešu) bezdarbu, sociālo atstumtību, satiksmes sastrēgumus, pilsētu izplešanos un piesārņojumu, kuru dēļ ievērojami palielinās ceļā pavadītais laiks un pasliktinās daudzu eiropiešu dzīves kvalitāte;

F.  tā kā dažas no būtiskākajām pilsētu problēmām, kas ir saistītas ar ekonomisko un sociālo attīstību, klimata pārmaiņām, transportu un demogrāfiskajām izmaiņām, var risināt tikai ar pilsētu un piepilsētu teritoriju partnerību starpniecību; tā kā transporta un jo īpaši komunikāciju jomas attīstības dēļ savstarpēji saistītas teritorijas pēdējos gados ir paplašinājušās un tādēļ ir radusies nepieciešamība izstrādāt instrumentus, kas veicina savienojamību;

G.  tā kā Eiropas politikas iniciatīvām ir tieša vai netieša ietekme uz pilsētu ilgtspējīgu attīstību un pilsētpolitiku;

H.  tā kā aptuveni 70 % Eiropas rīcībpolitiku un tiesību aktu tiek īstenoti vietējā un reģionālā līmenī;

I.  tā kā ES līmenī būtu jānodrošina lielāka konsekvence starp dažādām ES politikas iniciatīvām un subsīdiju programmām, pilnībā izmantojot vienoto stratēģisko satvaru (Kopīgo noteikumu regulas, t. i., Regulas (ES) Nr. 1303/2013, II sadaļas I nodaļas 10. pants) un uzlabojot politisko koordināciju starp un ar ieinteresētajām personām un pārvaldes struktūrām, jo ES politikā izmantotās nozaru pieejas rezultātā var rasties tādas rīcībpolitikas un tiesību akti, kuri var nelabvēlīgi ietekmēt funkcionālās pilsētu teritorijas;

J.  tā kā 1997. gadā Komisija publicēja paziņojumu par pilsētvides attīstības plānu Eiropas Savienībā(9), tomēr Eiropas pilsētu nozīme ES politikas veidošanas procesā joprojām tiek apspriesta;

K.  tā kā iepriekš Parlaments atbalstīja Komisijas priekšlikumu veidot pilsētprogrammu kā pamatu turpmākajai Eiropas līmeņa pilsētpolitikai;

L.  tā kā LESD noteiktajam subsidiaritātes principam, kā arī daudzlīmeņu pārvaldības principam, kas pamatojas uz ES, dalībvalstu un reģionālo un vietējo iestāžu koordinētu rīcību, un partnerības principam ir būtiska nozīme visu ES rīcībpolitiku pareizā īstenošanā un tā kā būtu attiecīgi jāpastiprina vietējo un reģionālo iestāžu resursu un kompetences piesaiste;

M.  tā kā Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) regula (Regula (ES) Nr. 1301/2013) pastiprina Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESIF) urbāno dimensiju, piešķirot vismaz 5 % fonda finansiālo līdzekļu integrētām darbībām ilgtspējīgai pilsētu attīstībai, deleģējot pilsētu iestādēm pārvaldības uzdevumus, jo īpaši nosakot tām lielāku atbildību par uzdevumiem, kas saistīti vismaz ar darbību izvēli, veidojot tādus instrumentus kā integrēti teritoriālie ieguldījumi (ITI), sabiedrības virzīta vietējā attīstība (SVVA), piešķirot konkrētus budžeta līdzekļus inovatīvām darbībām nolūkā pārbaudīt jaunus risinājumus attiecībā uz ilgtspējīgu pilsētu attīstību, kā arī izveidojot pilsētu attīstības tīklu;

N.  tā kā Kopīgo noteikumu regulā (Regulā (ES) Nr. 1303/2013) ir paredzēts partnerības princips un Eiropas rīcības kodeksā ir noteikts, ka dalībvalstīm jānodrošina pilsētu iestāžu agrīna iesaistīšana ES politikas veidošanas procesā,

ES rīcībpolitiku urbānā dimensija

1.  uzskata, ka ES rīcībpolitikai būtu jāatbalsta lielpilsētas, pilsētas un funkcionālās pilsētu teritorijas un jādod tām iespēja izmantot un sasniegt visu potenciālu kā ekonomiskās izaugsmes, nodarbinātības, sociālās iekļaušanas un ilgtspējīgas attīstības virzītājspēkiem; tādēļ uzskata, ka šīs lielpilsētas, pilsētas un funkcionālās pilsētu teritorijas būtu ciešāk jāiesaista visā Eiropas politikas veidošanas ciklā;

2.  aicina Komisiju un attiecīgos gadījumos dalībvalstis nākt klajā ar priekšlikumiem par to, kā, pielāgojot pieejamos instrumentus un saskaņā ar Protokola par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu 6. pantu, ieviest agrīnās brīdināšanas mehānismu, kas dotu iespēju subnacionālām pārvaldes iestādēm pārbaudīt, vai ir ņemti vērā subsidiaritātes un proporcionalitātes principi, ļautu subnacionālām pārvaldes iestādēm iesaistīties agrīnos politikas veidošanas procesa posmos, ļautu veidot uz informāciju pamatotas teritoriālās attīstības stratēģijas un nodrošinātu turpmāko tiesību aktu efektīvāku īstenošanu;

Integrēta Eiropas pilsētprogramma

3.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izstrādāt Eiropas pilsētprogrammu; atbalsta to, ka tā ir veidota kā saskaņots pamats ES rīcībpolitikām ar urbāno dimensiju nolūkā nodrošināt pilsētām paredzēto risinājumu labāku sasaisti ar ES uzdevumiem, labāk pielāgot nozaru politikas virzienus un pārvaldības līmeņus, uzlabot ES finansējuma mērķtiecīgāku piešķiršanu attiecīgo pilsētu problēmu risināšanai un uzlabot nozaru politikas virzienu teritoriālās ietekmes novērtēšanu; uzskata, ka ar Eiropas pilsētprogrammu būtu jo īpaši jāveicina tādu pārvaldības risinājumu izveidošana, kuri būtu vispiemērotākie, lai sekmīgi izpildītu uzdevumus un sasniegtu mērķus panākt lielpilsētu, pilsētu un funkcionālo pilsētu teritoriju ilgtspējīgu, ekonomisku un sociāli iekļaujošu attīstību Eiropā;

4.  atzīst, ka ļoti daudzas ES iniciatīvas tieši vai netieši ietekmē lielpilsētas, pilsētas un funkcionālās pilsētu teritorijas, lai gan pilsētu attīstība nav jautājums, kas ietilpst ES ekskluzīvajā kompetencē; tādēļ pauž viedokli, ka labi izstrādāta un izveidota valsts un reģionāla pilsētu politika ir Eiropas pilsētprogrammas priekšnoteikums; uzskata, ka minētajai pilsētprogrammai vajadzētu būt stratēģijai, kas vērsta uz lielpilsētām, pilsētām un funkcionālām pilsētu teritorijām ES un kas ilgtermiņā tiktu pārveidota par pilsētām paredzētu ES līmeņa politiku; šajā sakarībā uzsver, ka pilsētu teritoriālā attīstība būtu jāveic, pamatojoties uz līdzsvarotu teritoriālu organizāciju ar policentrisku pilsētas struktūru un saskaņā ar ES Teritoriālās attīstības programmu 2020;

5.  ir pārliecināts, ka Eiropas pilsētprogramma būtu kopīgi jāveido Komisijai, dalībvalstīm, vietējām iestādēm un citām ieinteresētām personām, lai racionalizētu, koordinētu un īstenotu ES rīcībpolitikas ar urbāno dimensiju, izmantojot praktisku, integrētu, koordinētu un vienlaikus elastīgu pieeju “lielpilsētās, pilsētās un funkcionālajās pilsētu teritorijās un kopā ar tām” un ņemot vērā ikvienas dalībvalsts institucionālo arhitektūru;

6.  uzskata, ka ES pilsētprogrammai būtu pilnībā jāatbilst ES vispārējiem mērķiem un stratēģijai, jo īpaši stratēģijai “Eiropa 2020”, un teritoriālās kohēzijas mērķiem; uzsver, ka administratīvo robežu aspekts kļūst arvien nenozīmīgāks, mēģinot risināt attīstības problēmas reģionālā un vietējā līmenī; tādēļ uzskata, ka Eiropas pilsētprogrammai vajadzētu būt iekļaujošai un tajā būtu jāņem vērā ES teritoriālo vienību dažādība un pārrobežu un lauku un pilsētu teritoriju saikne, tostarp pakalpojumi, kurus funkcionālās pilsētu teritorijas nodrošina tām tuvumā esošajām lauku teritorijām;

7.  mudina Komisiju nākt klajā ar paziņojumu, kurā, pamatojoties uz pilsētvides tiesību aktiem un pēc plašas apspriešanās ar dažādām ieinteresētām personām, tostarp ekonomiskajiem un sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, būtu norādītas turpmākās Eiropas pilsētprogrammas pamatiezīmes; aicina Komisiju iekļaut Eiropas pilsētprogrammu tās gada darba programmā;

Integrētas teritoriālās attīstības pieejas iekļaušana ES politikas veidošanā un tiesību aktos

8.  aicina Komisiju ar pilsētu teritorijām saistītu jaunu politikas iniciatīvu koncepcijas veidošanā izmantot konkrētai vietai pielāgotāku teritoriālo pieeju, lai nodrošinātu konsekvenci un lai lielpilsētas, pilsētas un funkcionālās pilsētu teritorijas varētu sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus gudras, ilgtspējīgas un integrējošas izaugsmes jomā, inter alia, ieviešot integrētu ES pieeju viedu un ilgtspējīgu projektu atbalstam Eiropas pilsētās, tādējādi palīdzot veicināt sociālo un ekonomisko attīstību;

9.  aicina Komisiju ieviest vispārēju teritoriālās ietekmes uz urbāno dimensiju novērtēšanas praksi, lai nodrošinātu visu svarīgāko ES politikas iniciatīvu praktisku īstenojamību reģionālā un vietējā līmenī, atsaucīgi reaģēt uz decentralizētu pārvaldes līmeņu ieguldījumu, sagatavojot ietekmes novērtējumus un jaunas rīcībpolitikas (augšupēja pieeja), un nodrošināt, ka visas attiecīgās ES nozaru rīcībpolitikas pienācīgi risina problēmas, ar kurām saskaras lielpilsētas, pilsētas un funkcionālās pilsētu teritorijas; aicina Komisiju šajos ietekmes novērtējumos pievērst uzmanību šādiem aspektiem: līdzsvarota teritoriālā attīstība, teritoriālā integrācija, pārvaldības aspekti, regulējums, īstenošana vietējā līmenī un saskaņotība ar citiem politikas mērķiem;

10.  mudina Komisiju sistematizēt un analizēt visus pieejamos datus un kopējās konceptuālās shēmas (pilsētvides tiesību aktus), lai nepieļautu pārklāšanos un neatbilstību un skaidri definētu, kas ir integrēta un ilgtspējīga pilsētu attīstība, un lai tādējādi apzinātu kopējos saskaņotos un pārredzamos ES mērķus šajā jomā;

11.  ir pārliecināts, ka ir jānodrošina pietiekamu datu pieejamība, lai varētu precīzāk novērtēt pilsētu teritorijas, pamatojoties ne tikai uz IKP rādītāju; tādēļ uzskata, ka Eurostat būtu jāsniedz un jāapkopo detalizētāki vietējā līmeņa dati un jāpilnveido “Pilsētvides novērtēšana” un citi šāda veida apsekojumi; turklāt aicina Komisiju izstrādāt instrumentus, ar kuriem varētu novērtēt integrētas pilsētprogrammas sasniegumus un ietekmi ES līmenī;

12.  mudina Komisiju samazināt birokrātiju pašreizējo ES tiesību aktu īstenošanā vietējā līmenī un nodrošināt, ka, pieņemot visus turpmākos tiesību aktus, tiek analizētas sekas, ko rada to īstenošana vietējā līmenī;

ES politikas instrumentu un finansējuma urbānā dimensija

13.  atgādina, ka ES kohēzijas politika un tās finanšu instrumenti ir piemērotāki, lai ar kopīgas stratēģiskās plānošanas un noteikumu palīdzību atbalstītu funkcionālajām pilsētu teritorijām paredzētas sarežģītas un integrētas teritoriālās stratēģijas; mudina dalībvalstis pilnībā izmantot pieejamos jaunos instrumentus, piemēram, ITI un SVVA, kā arī izmantot jaunās elastīgās darbības programmas (DP), lai sekmīgi atbalstītu integrētos pilsētu attīstības plānus; mudina dalībvalstis un Komisiju sagatavot atbilstīgu rādītāju saskaņotu kopumu, lai labāk novērtētu no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem finansēto īstenoto darbību un iniciatīvu urbāno dimensiju;

14.  uzsver, ka maksimāli ir jāizmanto makroreģionālo stratēģiju potenciāls, lai sekmīgi īstenotu integrēto urbāno pieeju; aicina Komisiju pienācīgi iekļaut un integrēt Eiropas pilsētprogrammas aspektus un akcentēt urbāno dimensiju ES makroreģionālajās stratēģijās, kuras uzskatāmas par plānošanas un daudzlīmeņu pārvaldības modeli;

15.  pauž nožēlu par to, ka pilsētu pārstāvju faktiskā līdzdalība politikas veidošanā ir vāja, lai gan jaunajai kohēzijas politikai piemīt juridiski saistoši aspekti, kas skar pilsētas, jo īpaši tie, kuri saistīti ar pilsētu iesaistīšanu plānošanas posmā, un uzskata, ka to var uzlabot ar agrīnu iesaistīšanu politikas veidošanas procesos, piemēram, apspriežoties, novērtējot labāko praksi un pieredzi un apmainoties ar to; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt partnerības principa piemērošanu (ņemot vērā arī Eiropas rīcības kodeksu partnerības jomā — Kopīgo noteikumu regulas, t. i., Regulas (ES) Nr. 1303/2013, 5. panta 3. punktu), īstenojot ES finansētas programmas un projektus, īpašu uzmanību pievēršot pilsētu, lielpilsētu un funkcionālo pilsētu teritoriju iesaistīšanai programmu sagatavošanā, vadībā un pārvaldībā, tostarp pārrobežu līmenī;

16.  prasa vairāk iesaistīt lielpilsētas un pilsētas Eiropas strukturālo un investīciju fondu programmās; uzskata, ka gūtā pieredze varētu noderēt, sagatavojot svarīgus politikas ieteikumus kohēzijas politikas attīstībai pēc 2020. gada; šajā saistībā aicina Komisiju pārbaudīt Eiropas pilsētprogrammas īstenošanu atsevišķās tematiskās jomās, pievēršoties pilsētu teritoriju problēmām (pilsētu pilotprojektiem), jo īpaši nodrošinot dažādu ES rīcībpolitiku starpnozaru koordināciju, novēršot pašreizējo pārklāšanos, piemērojot daudzlīmeņu pārvaldības modeli un novērtējot teritoriālo ietekmi; aicina Komisiju regulāri ziņot Parlamentam par sasniegumiem un rezultātiem šajā jautājumā;

17.  prasa labāk koordinēt un integrēt tādus ES ieguldījumu politikas virzienus, kuriem ir potenciāls nodrošināt ilgtspējīgu, integrētu un sociāli iekļaujošu pilsētu attīstību; mudina Komisiju un dalībvalstis pilnībā izmantot reglamentējošos noteikumus, lai veidotu sinerģijas starp Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), ES subsidētām programmām (piem., LIFE, “Apvārsnis 2020”, “Saprātīga enerģija Eiropai” u. c.) un kohēzijas politikas fondiem, kā arī publiskiem (t. i., valsts) ieguldījumiem, privāto kapitālu un finanšu instrumentiem, lai panāktu visiedarbīgāko sviras efektu attiecībā uz ieguldītajiem līdzekļiem; uzsver, ka ir jānodrošina visu ieguldījumu politikas virzienu papildināmība un labāka sinerģija un ka nedrīkst pieļaut dubulta finansējuma un pārklāšanās iespējas;

Jauns daudzlīmeņu pārvaldības modelis

18.  atgādina, ka mūsdienās būtiskākās problēmas ekonomikas, sociālajā un vides jomā pārsniedz ierastās administratīvās robežas un ka pieaugošā neatbilstība starp administratīvajām struktūrām un teritoriālajām struktūrām (pilsētu un piepilsētu sadarbība, pilsētu un lauku sadarbība u. c.) liek meklēt jaunus elastīgas pārvaldības veidus, lai varētu turpināt funkcionālo teritoriju integrēto teritoriālo attīstību;

19.  uzskata, ka Eiropas pilsētprogrammas pamatā vajadzētu būt jaunai daudzlīmeņu pārvaldības metodei un vietējā līmeņa dalībnieki būtu ciešāk jāiesaista visos politikas cikla posmos, tādējādi pielāgojot rīcībpolitikas faktiskajiem apstākļiem un veidojot šīs rīcībpolitikas tā, lai tās būtu atbilstošākas un piemērotākas pastāvīgajām pārmaiņām funkcionālajās pilsētu teritorijās; šajā saistībā uzskata, ka Reģionu komitejai, kura pārstāv reģionālās un vietējās iestādes, būtu jāuzņemas noteikta loma minētajā procesā;

20.  mudina Komisiju ierosināt tāda jauna daudzlīmeņu pārvaldības modeļa elementus, kurš pamatotos uz partnerību un patiesu sadarbību, nevis tikai apspriešanos ar ieinteresētajām personām un kurš apvienotu oficiālas valsts pārvaldes struktūras ar neformālām un elastīgām valsts pārvaldes struktūrām, kas atbilst jaunajiem faktiskajiem apstākļiem digitalizētās “tīkla” sabiedrības kontekstā, un kurš būtu pielāgots esošo problēmu mērogam, — tas būtu modelis, kas uzlabo vertikālu un horizontālu daudzlīmeņu sadarbību ar valsts un nevalstiskiem dalībniekiem vietējā, reģionālā, valsts un Eiropas līmenī, tuvinot valsts pārvaldi iedzīvotājiem un uzlabojot Eiropas projekta demokrātisko leģitimitāti; ierosina šo sui generis un pielāgoto modeli izmantot kā darba metodi turpmākajai Eiropas pilsētprogrammai pēc tam, kad partneri to būs pieņēmuši un kad būs notikusi apspriešanās ar visām ieinteresētajām personām;

Zināšanu pārvaldība un datu apmaiņa

21.  uzskata, ka pilsētu platformas un tīkli (piemēram, URBACT, Pilsētu attīstības tīkls) un citas programmas, kas paredzētas zināšanu apmaiņai starp pilsētām (piemēram, Civitas, Pilsētas mēru pakts, iniciatīva “Mayors Adapt”, iniciatīva “Progresīvas pilsētas un pašvaldības”, ilgtspējīgu pilsētu kritēriji, ManagEnergy), ir devuši lielisku iespēju iesaistīt vietējos, reģionālos un pārrobežu dalībniekus pilsētu attīstībā un savstarpējā zināšanu apmaiņā; mudina Komisiju konsolidēt un nodrošināt labāku koordināciju starp šīm platformām, lai vietējie dalībnieki varētu tās labāk izprast un iesaistīties tajās vēl efektīvāk;

22.  aicina Komisiju un dalībvalstis pēc iespējas vairāk izmantot zināšanu apmaiņas un spēju veidošanas pasākumus, kurus piedāvā ES finansēti projekti un citi pilsētu sadarbības tīklu pasākumi; mudina Komisiju izstrādāt mehānismus, kā uzlabot projekta rezultātu izplatīšanu savos dienestos, un panākt, ka šie rezultāti tiek ņemti vērā gan valsts, gan Eiropas līmeņa rīcībpolitikas izstrādē;

23.  uzskata, ka jāatjaunina un jāuzlabo datubāze “Urban Audit”, lai formulētu pielāgotāku rīcībpolitiku; mudina Eurostat un Komisiju nodrošināt un apkopot detalizētākus datus, kas iegūti rīcībpolitiku īstenošanas jomās — daudzos gadījumos vietējā līmenī; uzsver, ka plūsmas datu vākšana, novērtējot attiecības starp pilsētām un to apkārtējām teritorijām un attiecības funkcionālajās pilsētu teritorijās, kļūst arvien svarīgāka izpratnes uzlabošanā par to, kas ir šīs kompleksās funkcionālās teritorijas, un tādēļ aicina Komisiju apkopot un analizēt minētos datus, lai tos varētu izmantot rīcībpolitikas izstrādē;

Turpmākās Eiropas pilsētprogrammas īstenošana

24.  uzskata — lai Eiropas pilsētprogramma kļūtu par efektīvu instrumentu, tai vajadzētu būt kopīgai un regulāri atjauninātai konceptuālai shēmai, kura tematiski pievēršas noteiktam problēmu skaitam stratēģijā “Eiropa 2020” noteikto gudras, ilgtspējīgas un integrējošas izaugsmes mērķu plašākā kontekstā;

25.  stingri uzskata, ka šo problēmu raksturojumam vajadzētu atbilst šādiem kritērijiem: 1) tās atbilst kopīgajai konceptuālajai shēmai; 2) tās ir lielas pilsētu problēmas, kas būtiski ietekmē pilsētas un funkcionālās pilsētu teritorijas dalībvalstīs; 3) dalībvalstis vienas pašas nevar tās atrisināt; 4) tās ir tādas problēmas, kuru risināšanā izmantotā ES pieeja nodrošinātu nepārprotamu pievienoto vērtību; aicina Komisiju sākt darbu pie šādu problēmu apzināšanas, kā arī noteikt joprojām esošos trūkumus, politikas nesaskaņotību vai spēju un zināšanu trūkumu, cieši sadarbojoties, jo īpaši vietējā līmenī, ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām;

26.  mudina Komisiju un dalībvalstis panākt, ka visos valsts pārvaldes līmeņos tiek nodrošināta ciešāka starpnozaru koordinācija attiecībā uz rīcībpolitikām ar urbāno dimensiju, lai uzlabotu integrētas pieejas īstenošanu pilsētu attīstībā; aicina par ES pilsētpolitiku atbildīgo Reģionālās politikas un pilsētpolitikas ģenerāldirektorātu (REGIO ĢD) virzīt šo procesu ciešā sadarbībā ar Komisijas dienestu darba grupu pilsētu attīstības jautājumos un nodrošināt, ka urbānā dimensija tiek ņemta vērā visās jaunajās iniciatīvās; aicina Eiropas Komisijas priekšsēdētāju no Komisāru kolēģijas locekļu vidus izvirzīt politisku vadītāju, kas noteiktu Eiropas rīcībpolitiku pilsētprogrammas stratēģisko virzienu un katru gadu ziņotu Parlamentam par pilsētprogrammu;

27.  aicina Komisiju iecelt īpašu ES koordinatoru pilsētu jautājumos, kurš strādātu kādā no jau esošiem dienestiem vai struktūrām Komisijā un uzraudzītu un novērtētu šādas koordinācijas praktisko īstenošanu horizontāli (iesaistot visas attiecīgās politikas nozares) un vertikāli (iesaistot visus valsts pārvaldes līmeņus); uzskata, ka šim īpašajam ES koordinatoram pilsētu jautājumos ar Komisijas dienestu darba grupas pilsētu attīstības jautājumos palīdzību būtu jāizveido Komisijā vienots kontaktpunkts pilsētpolitikas jautājumos un jānodrošina ar pilsētpolitiku saistītu datu pienācīga vākšana, pārvaldība un izplatīšana gan Komisijas dienestos, gan starp šiem dienestiem un dažādām ieinteresētajām personām tā, lai izveidotu informētības palielināšanas mehānismu par agrīnu brīdināšanu un vietējo un reģionālo iestāžu agrīnu iesaistīšanu politikas veidošanas procesos, kuriem ir ietekme uz lielpilsētām, pilsētām un funkcionālajām pilsētu teritorijām;

28.  mudina Komisiju, izmantojot esošās struktūras un, piemēram, pilsētu pilotprojektu, izveidot dalībvalstīs vienotus informācijas kontaktpunktus jautājumos par ES rīcībpolitiku urbāno dimensiju (vienotie kontaktpunkti pilsētu jautājumos), kuri sniegtu plašu informāciju, jo īpaši par dažādām ES iniciatīvām, par pamatnostādnēm un finansiālām iespējām saistībā ar pilsētu attīstību;

29.  aicina Komisiju regulāri rīkot pilsētu augsta līmeņa sanāksmes, izmantojot forumu “Nākotnes pilsētas” un pulcinot kopā ieinteresētās personas no visiem valsts pārvaldes līmeņiem un dažādām nozarēm; uzskata, ka šādas augsta līmeņa sanāksmes būtu reāla iespēja pilsētām iesaistīties konstruktīvā dialogā ar politikas veidotājiem attiecīgajās politikas jomās un tās palīdzētu novērtēt gan ES rīcībpolitiku ietekmi uz lielpilsētām, pilsētām un funkcionālajām pilsētu teritorijām, gan to, kā labāk tās iesaistīt turpmākajās iniciatīvās;

30.  mudina dalībvalstis pilnībā iesaistīt pilsētas un funkcionālās pilsētu teritorijas un panākt to obligātu līdzdalību tādu stratēģisko politisko virzienu attīstībā un plānošanā kā valsts reformu programmas, partnerattiecību nolīgumi un darbības programmas; aicina dalībvalstis stiprināt pieredzes apmaiņu jautājumā par pilsētu attīstības valsts programmām, kas dod iespēju pilsētām sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, regulāri rīkojot neformālas Padomes sanāksmes, kurās piedalās par pilsētu attīstību atbildīgie ministri;

Eiropas pilsētprogrammas ārējā dimensija

31.  mudina Komisiju un dalībvalstis pilnībā ņemt vērā pašreizējo “Habitat III” programmas sagatavošanas darbu un nodrošināt turpmākās Eiropas pilsētprogrammas pilnīgu atbilstību un koordināciju ar šīs vispārējās pilsētu attīstības programmas mērķiem un uzdevumiem; aicina Komisiju regulāri informēt Parlamentu par Eiropas pilsētprogrammas ārējo dimensiju un uzskata, ka šī pilsētprogramma varētu būt ES ieguldījums starptautiskajās debatēs par Apvienoto Nāciju Organizācijas “Jauno pilsētu attīstības programmu” un 2016. gada konferencē “Habitat III” par mājokļiem un ilgtspējīgu pilsētu attīstību;

32.  uzskata, ka ES un dalībvalstīm, izmantojot apspriežu rezultātus un vietējo un reģionālo iestāžu devumu, būtu nepārprotami, konsekventi un atklāti jāiesaistās Starptautiskās Standartizācijas organizācijas (ISO) darbā, lai izstrādātu jaunus ilgtspējīgas pilsētu attīstības standartus, ņemot vērā darbu, kas ieguldīts ANO universālo pilsētu un teritoriju plānošanas pamatnostādņu izstrādē; uzsver, ka jaunajiem ISO standartiem vajadzētu būt nevis normatīvam, bet gan atbalstošam instrumentam;

o
o   o

33.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp. (2) OV L 347, 20.12.2013., 289. lpp. (3) OV L 347, 20.12.2013., 259. lpp. (4) OV C 390 E, 18.12.2012., 10. lpp. (5) OV C 184 E, 6.8.2009., 95. lpp. (6) Parag Khanna, “Beyond City Limits”, Foreign Policy, 2010. gada 6. augusts. (7) Eurostat sagatavotā pilsētu statistika, 2014. (8) The Vertical Farm, www.verticalfarm.com. (9) Komisijas 1997. gada 6. maija paziņojums “Pilsētvides attīstības plāns Eiropas Savienībā” (COM(1997)0197).