Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ANO 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju,

–  ņemot vērā ANO Atklātās darba grupas par ilgtspējīgas attīstības mērķiem 2014. gada jūlijā pieņemto ziņojumu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 25. novembra rezolūciju par ES un globālo regulējumu attīstības jomā pēc 2015. gada(1),

–  ņemot vērā Starpvaldību ekspertu komitejas ilgtspējīgas attīstības finansēšanas jautājumos 2014. gada 8. augustā pieņemto ziņojumu,

–  ņemot vērā Augsta līmeņa politiskā foruma ilgtspējīgas attīstības jautājumos 2014. gada jūlija ministru deklarāciju,

–  ņemot vērā ANO 2014. gada ziņojumu par Tūkstošgades attīstības mērķiem,

–  ņemot vērā noslēguma dokumentu, kas 2014. gada aprīlī pieņemts augsta līmeņa sanāksmē par globālo partnerību efektīvai sadarbībai attīstības jomā (GPEDC), kura notika Mehiko,

–  ņemot vērā ziņojumu „Dialogs par attīstības programmas lokalizēšanu laikposmam pēc 2015. gada”, ko 2014. gada 31. oktobrī sagatavoja Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programma (UNDP), Globālā darba grupa(2) un Apvienoto Nāciju Organizācijas Mājokļu un ilgtspējīgas pilsētattīstības konference (UN Habitat),

–  ņemot vērā ANO Attīstības grupas (UNDG) 2014. gada ziņojumu „Gatavojot attīstības programmu laikposmam pēc 2015. gada — iespējas valsts un vietējā līmenī”,

–  ņemot vērā UNDP 2014. gada cilvēces attīstības ziņojumu „Ilgtspējīgs cilvēces progress — neaizsargātības mazināšana un izturētspējas veidošana”,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra kopsavilkuma ziņojumu par programmu laikposmam pēc 2015. gada,

–  ņemot vērā ANO ziņojumu „Dzimumu līdztiesības diagramma 2012”, kurā aplūkoti uzlabojumi saistībā ar astoņos Tūkstošgades attīstības mērķos (TAM) ietverto dzimumu līdztiesības aspektu īstenošanu,

–  ņemot vērā 1992. gada ANO Vides un attīstības konferences rezultātus un ziņojumu, ko pēc tam pieņēma ANO Ilgtspējīgas attīstības konferencē, kura notika 2012. gada 20.–22. jūnijā Riodežaneiro (Brazīlijā),

–  ņemot vērā ANO Ievērojamu personu augsta līmeņa darba grupas 2013. gada maija ziņojumu par Attīstības programmu laikposmam pēc 2015. gada,

–  ņemot vērā ANO Sistēmas uzdevumu grupas 2012. gada jūnija ziņojumu ANO ģenerālsekretāram par ANO Attīstības plānu laikposmam pēc 2015. gada „Apzinot nākotni, kādu vēlamies visiem”,

–  ņemot vērā Stambulas rīcības programmu vismazāk attīstītajām valstīm 2011.–2020. gadam,

–  ņemot vērā deklarāciju un rīcības plānu par attīstības palīdzības efektivitāti, kas pieņemti augsta līmeņa sanāksmē Pusanā (Dienvidkorejā) 2011. gada decembrī,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un cilvēktiesību tiesiskās pamatnostādnes,

–  ņemot vērā Parīzes deklarāciju par palīdzības efektivitāti un Akras rīcības programmu,

–  ņemot vērā 1986. gada Deklarāciju par tiesībām uz attīstību,

–  ņemot vērā Eiropas Konsensu attīstības jomā(3) un ES Rīcības kodeksu attiecībā uz darba papildināmību un dalīšanu attīstības politikā(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 15. maija paziņojumu „Partnervalstu vietējo pašpārvalžu ietekmes palielināšana, lai uzlabotu pārvaldību un sasniegtu efektīvākus attīstības rezultātus” (COM(2013)0280),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 22. oktobra rezolūciju par vietējām pašvaldībām un pilsonisko sabiedrību — Eiropas apņemšanās atbalstīt ilgtspējīgu attīstību(5) un Padomes 2013. gada 22. jūlija secinājumus par vietējo pašpārvalžu attīstību,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 7. pantu, kurā atkārtoti apstiprināts, ka ES „nodrošina politikas un darbību saskaņotību, ņemot vērā visus tās mērķus”,

–  ņemot vērā LESD 208. pantu, kurā paredzēts, ka „politikā, kas var iespaidot jaunattīstības valstis, Savienība ievēro mērķus, kas noteikti sadarbībai attīstības jomā”,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 5. februāra paziņojumu „Globāla partnerība nabadzības izskaušanai un ilgtspējīgai attīstībai pēc 2015. gada” (COM(2015)0044),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 2. jūnija paziņojumu „Cilvēka cienīgu dzīvi visiem — no koncepcijas līdz kopīgai rīcībai” (COM(2014)0335),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 13. maija paziņojumu „Privātā sektora lielāka nozīme iekļaujošas un ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanā jaunattīstības valstīs” (COM(2014)0263),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2014. gada 30. aprīļa darba dokumentu, instrumentu komplektu „Tiesībās balstīta pieeja, aptverot visas cilvēktiesības ES attīstības sadarbībā” (SWD(2014)0152),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 27. februāra paziņojumu „Cilvēka cienīgu dzīvi visiem — nabadzības izskaušana un ilgtspējīgas nākotnes nodrošināšana pasaulē” (COM(2013)0092),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 12. septembra paziņojumu „Demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības pirmsākumi. Eiropas iesaistīšanās ar pilsonisko sabiedrību ārējo attiecību jomā” (COM(2012)0492),

–  ņemot vērā Komisijas sabiedrisko apspriešanu, kas risinājās no 2012. gada 15. jūnija līdz 15. septembrim saistībā ar ES nostājas „Ceļā uz attīstības regulējumu pēc 2015. gada” izstrādi,

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 8. oktobra paziņojumu „Vietējās pašpārvaldes iestādes: attīstības līdzdalībnieces” (SEC(2008)2570),

–  ņemot vērā Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju, kas tikušies Padomē, Eiropas Parlamentā un Komisijā, kopīgo paziņojumu par Eiropas Savienības politiku attīstības jomā „Eiropas Konsenss”(6),

–  ņemot vērā Eiropas Attīstības sadarbības hartu vietējās pārvaldības atbalstam, kas pieņemta 2008. gada 16. novembrī, Eiropas Attīstības dienu laikā,

–  ņemot vērā Komisijas 2005. gada 12. aprīļa paziņojumu „Attīstības politiku saskaņotība” (COM(2005)0134) un Ārlietu padomes 2012. gada 14. maija 3166. sanāksmes secinājumus „ES attīstības politikas ietekmes palielināšana. Pārmaiņu programma”,

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2015. gada 24. februāra atzinumu „Cilvēka cienīgu dzīvi visiem — no koncepcijas līdz kopīgai rīcībai”,

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2013. gada 9. oktobra atzinumu „Partnervalstu vietējo pašpārvalžu ietekmes palielināšana, lai uzlabotu pārvaldību un sasniegtu efektīvākus attīstības rezultātus”,

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2010. gada 9. jūnija atzinumu „Pavasara pakete: ES rīcības plāns Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai”,

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2009. gada 22. aprīļa atzinumu „Vietējās pašpārvaldes iestādes — attīstības līdzdalībnieces”,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regulu (ES) Nr. 233/2014, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā 2014.–2020. gadam(7),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 2. aprīļa nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Attīstības gadu (2015. gads)(8),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 13. jūnija rezolūciju par Tūkstošgades attīstības mērķiem — satvara noteikšana laikposmam pēc 2015. gada(9),

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2014. gada 19. maija secinājumus par tiesībās balstītu pieeju sadarbībai attīstības jomā, kas ietver visas cilvēktiesības,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2013. gada 12. decembra secinājumus par nabadzības izskaušanas un ilgtspējīgas attīstības finansēšanu laikposmā pēc 2015. gada,

–  ņemot vērā ĀKK un ES 2014. gada 20. jūnija kopīgo deklarāciju par Attīstības programmu laikposmam pēc 2015. gada,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu (A8-0232/2015),

A.  tā kā vietējām pašvaldībām, kas ir galvenie valsts un institucionālie dalībnieki attiecībā uz vietējo pārvaldību, iedzīvotājiem tuvas demokrātijas izveidi un ilgtspējīgu teritoriālo attīstību, iesaistot vietējo kopienu un īstenojot tās demokrātisko gribu, būs būtiska nozīme, lai sasniegtu mērķus laikposmam pēc 2015. gada;

B.  tā kā vietējām pašvaldībām ir izšķiroša loma attīstības mērķu noteikšanā, sagatavošanā un sasniegšanā;

C.  tā kā programmā laikposmam pēc 2015. gada vietējās pašvaldības nodrošina ciešu saikni starp vietējo kopienu, valsts un vispārējiem mērķiem;

D.  tā kā vietējām pašvaldībām ir izšķiroša loma visneaizsargātāko iedzīvotāju grupu atbalstīšanā krīzes skartās valstīs un valstīs ar vidējiem ienākumiem;

E.  tā kā jaunais vispārējais ilgtspējīgas attīstības regulējums piedāvā iespēju nodrošināt plašu pilsoniskās sabiedrības organizāciju, vietējās varas iestāžu un valstu parlamentu iesaistīšanos; tā kā vietējo pašvaldību un pilsoniskās sabiedrības organizāciju ietekmes palielināšanai ir ārkārtīgi svarīga nozīme, nodrošinot pienācīgu, pārredzamu un pārskatatbildīgu pārvaldību;

F.  tā kā ES ir aktīvi atbalstījusi vietējās pašvaldības jaunattīstības valstīs, lai veicinātu nabadzības mazināšanu un Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu, kā arī lai integrētu demokrātisko pārvaldību vietējā līmenī;

G.  tā kā reģionālo un vietējo pašvaldību pārstāvji sekmēja ANO Ģenerālās asamblejas Atklātās darba grupas par ilgtspējīgas attīstības mērķiem sanāksmju rīkošanu un Globālā darba grupa kopā ar UNDP un UN Habitat palīdzēja koordinēt ANO apspriedes par „attīstības programmas lokalizēšanu laikposmam pēc 2015. gada”;

H.  tā kā ANO ģenerālsekretāra kopsavilkuma ziņojumā par attīstības programmu laikposmam pēc 2015. gada ir atkārtoti uzsvērts, ka jaunajai attīstības programmai jābūt viegli pārveidojamai, universālai, orientētai uz iedzīvotājiem un balstītai uz cilvēktiesību principiem un tiesiskumu; tā kā ģenerālsekretārs aicina inovatīvas partnerības, tostarp vietējās pašvaldības, kļūt par galvenajiem dalībniekiem, kas šo programmu īsteno iedzīvotājiem vistuvākajā līmenī;

I.  tā kā vissvarīgāko mērķu un uzdevumu izpilde saistībā ar globālās attīstības programmu laikposmam pēc 2015. gada būs atkarīga no vietējās rīcības un ciešām partnerībām;

J.  tā kā tiek prognozēts, ka līdz 2050. gadam iedzīvotāju skaits pasaulē pieaugs no aptuveni 7 līdz 9,3 miljardiem, turklāt šis pieaugums galvenokārt skars jaunattīstības valstis un jo īpaši pilsētu teritorijas; tā kā pārmērīga urbanizācija apdraud ilgtspējīgu attīstību visos tās aspektos;

K.  tā kā divarpus miljardiem jaunu pilsētnieku būs vajadzīga izglītība, veselības aprūpes pakalpojumi, darbs, pārtika, sanitārija, transports, mājokļi un elektroenerģija; tā kā minētais rada ievērojamas problēmas vietējām un reģionālajām iestādēm un pašvaldībām, kuras ir atbildīgas par minēto pakalpojumu sniegšanu;

L.  tā kā Riodežaneiro deklarācijā ir uzsvērts, ka pamatiedzīvotājiem un to kopienām ir būtiska nozīme vides pārvaldībā un attīstībā; tā kā valdībām vajadzētu atzīt un pienācīgi atbalstīt viņu identitāti, kultūru un intereses un sekmēt viņu efektīvu līdzdalību ilgtspējīgas attīstības sasniegšanā;

M.  tā kā nabadzības mazināšana ir nevienmērīga un atšķirības valstu vidū un starp to reģioniem, kas ir palielinājušās gan attīstītajās, gan jaunattīstības valstīs, ir nopietna attīstības problēma;

N.  tā kā vardarbīgi konflikti un humanitārās krīzes joprojām rada šķēršļus attīstības centieniem; tā kā mazāk aizsargātu iedzīvotāju grupas, piemēram, sievietes, bērni, vecāka gadagājuma cilvēki, visvairāk cieš no militārajiem konfliktiem un krīzēm un vietējās pašvaldības ir nozīmīgi galvenie dalībnieki konfliktu novēršanā un pārvaldībā;

O.  tā kā joprojām ir vajadzīgi papildu centieni, lai uz pusi samazinātu badacietēju īpatsvaru, jo 162 miljoni bērnu nesaņem pietiekamu uzturu; tā kā slēpto badu var definēt kā mikrouzturvielu trūkumu, kas var radīt neatgriezenisku ietekmi uz veselību un sociālekonomiskas sekas saistībā ar iedzīvotāju ražīguma samazināšanos;

P.  tā kā klimata pārmaiņas un vides degradācija apdraud nabadzības samazināšanu un ir būtisks izaicinājums vietējām pašvaldībām, jo tās vispirms ietekmē tieši vietējās kopienas;

Q.  tā kā vairāk jaunu un cilvēka cienīgu darbvietu jārada tādēļ, lai reaģētu uz iedzīvotāju skaita pieaugumu pasaulē; tā kā privātajam sektoram ir nozīmīga loma darbvietu radīšanā gan attīstītajās, gan jaunattīstības valstīs un tādējādi tas var būt ļoti svarīgs partneris cīņā pret nabadzību;

R.  tā kā atbalstam joprojām ir liela nozīme nabadzības mazināšanā un tas palīdz mainīt situāciju jaunattīstības valstīs; tā kā tam jābūt mērķtiecīgākam, lai apmierinātu visneaizsargātāko iedzīvotāju vajadzības; tā kā nepietiek tikai ar palīdzības sniegšanu un tādēļ ir jāizmanto inovatīva finansēšana;

S.  tā kā starptautisko, publisko un privāto finanšu izmantošanai būs izšķiroša nozīme, veicinot ilgtspējīgu vietējo attīstību;

T.  tā kā ES un tās dalībvalstis ir ne vien lielākās oficiālās attīstības palīdzības sniedzēji, bet arī nozīmīgi politikas veidotāji un decentralizētas sadarbības dalībnieki, un tādēļ tām arī turpmāk būtu jāuzņemas vadošā loma nākamajā ANO sarunu posmā, īpaši attiecībā uz ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanu;

U.  tā kā LESD 208. pantā ir noteikts, ka nabadzības izskaušana ir ES attīstības politikas galvenais mērķis, kas vienlaikus nodrošina attīstības politikas saskaņotību,

I.Vietējās pašvaldības kā attīstības līdzdalībnieces un Eiropas Savienības loma

1.  atgādina, ka Pusanas partnerība piesaista aizvien jaunus attīstības dalībniekus, piemēram, vietējos un reģionālos dalībniekus;

2.  uzsver, ka jaunās pamatnostādnes, kas izklāstītas Komisijas paziņojumā par vietējām pašvaldībām, kurā atzīta šo iestāžu kā valsts ieinteresēto personu loma, ir būtisks solis Eiropas Savienības jaunās attīstības programmas īstenošanā;

3.  uzsver, ka ar šīm jaunajām pamatnostādnēm ir jānodrošina efektīva Eiropas sadarbības īstenošana gan attiecībā uz 11. Eiropas Attīstības fondu (EAF), gan Attīstības sadarbības instrumentu;

4.  uzsver, ka stratēģiskā plānošana valsts un vietējā līmenī ir ļoti svarīga, atbalstot un integrējot trīs galvenos attīstības aspektus — sociālo, ekonomisko un vides aspektu;

5.  atzinīgi vērtē atbalstu, lai stiprinātu vietējo pašvaldību spējas, izmantojot vietējo iestāžu tematisko programmu, jo īpaši atbalstu, ko sniedz, lai stiprinātu vietējo pašvaldību koordinācijas struktūras valsts, reģionālā un ES līmenī, kā arī partnerību veidošanu ES līmenī;

6.  atzīst vietējo pašvaldību būtisko lomu jaunattīstības valstīs; mudina vienoties par partnerību starp ES dalībvalstu un jaunattīstības valstu vietējām pašvaldībām tādās jomās kā apmācība un cilvēkresursu kapacitāte, lai nodrošinātu lielākus ieguvumus, piemēram, labāku vides plānošanu;

7.  uzskata, ka šīm koordinācijas struktūrām ir būtiska nozīme attiecībā uz tehniska un metodiska atbalsta sniegšanu vietējo spēju attīstībai, veicinot zinātības apmaiņu, lai atbalstītu decentralizācijas procesu un pamatpakalpojumu sniegšanu; uzskata, ka tās ir arī piemērots forums politiskajam dialogam un tam, lai vietējo pašvaldību viedokli darītu zināmu visos pārvaldes līmeņos;

8.   mudina ES veicināt decentralizētu sadarbību, īstenojot attīstības satvaru laikposmam pēc 2015. gada; šim nolūkam aicina Komisiju apsvērt iespēju attiecībā uz tās ārējās palīdzības finansēšanas instrumentiem, sākot ar ASI un EAF, noteikt decentralizāciju par vienu no prioritārām finansēšanas nozarēm un pastiprināt centienus, lai vietējās pašvaldības kā pilntiesīgas ieinteresētās personas iesaistītu 11. EAF īstenošanā partnervalstīs, reģionos un saistībā ar nozaru un budžeta atbalstu; aicina dalībvalstis to attīstības programmās vietējām pašvaldībām piešķirt atbilstīgu lomu un koordinēt to darbu ar Komisijas un citu dalībvalstu darbu;

II.Politiskais dialogs, finanšu līdzekļu izmantošana un pārskatu iesniegšana

9.  uzsver, ka ir jānodrošina taisnīgāka līdzekļu pārvietošana no valsts līmeņa uz apakšreģioniem, pilsētām un pašvaldībām;

10.  uzsver, ka saistībā ar notiekošo decentralizācijas procesu valstu valdības ir jāmudina daļu sava valsts budžeta līdzekļu pārvietot uz reģionālo un vietējās pārvaldes līmeni; tādēļ uzskata, ka būtu vairāk jāatbalsta vietējo pašvaldību finanšu un budžeta iespēju uzlabošana, tostarp izmantojot to asociācijas;

11.  uzskata, ka ir svarīgi, lai daļu Eiropas budžeta līdzekļu piešķirtu vietējo iestāžu finansēšanai;

12.  uzsver, ka saistībā ar Eiropas sadarbību ir svarīgi izveidot īstenu politisko dialogu starp vietējām pašvaldībām, kas ļautu izvērtēt pašreizējos rezultātus, grūtības un perspektīvas, lai uzlabotu palīdzības efektivitāti vietējā līmenī;

13.  prasa minēto dialogu institucionalizēt, vienlaicīgi izmantojot esošās koordinācijas struktūras dažādās sadarbības sistēmās;

III.Vietējo pašvaldību loma TAM sasniegšanā — gūtā pieredze

14.  uzsver, ka TAM liecina par vietējo pašvaldību izšķirošo lomu cīņā pret nabadzību un sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā, piemēram, ūdens un sanitārijas, kā arī primārās veselības aprūpes un izglītības jomā;

15.  atzinīgi vērtē decentralizētas sadarbības iniciatīvas attīstības jomā un pilsētu savstarpējas sadarbības mehānismu izmantošanu;

16.  uzsver nepieciešamību piešķirt papildu resursus decentralizēto iestāžu spēju stiprināšanai, lai tās varētu nodrošināt kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus, vienlīdzīgas iespējas un veidot sociālo kohēziju;

17.  pauž nožēlu, ka TAM nav pietiekami ņemts vērā vietējās dimensijas nozīmīgums attīstībā; pauž nožēlu par to, ka attīstības programmās nav pietiekami ņemts vērā kultūras aspekts, kas ir būtisks, lai izprastu apstākļus uz vietas; prasa vietējās, valstu un starptautiskajās nabadzības samazināšanas stratēģijās apsvērt kultūras aspektu;

18.  pauž nožēlu par to, ka pašreizējie TAM nesniedz skaidrību par globālo mērķu pielāgošanu valsts un vietējās attīstības procesiem;

IV.Attīstības programmas formulēšana laikposmam pēc 2015. gada — problēmas un iespējas

19.  uzskata, ka attiecībā uz laikposmu pēc 2015. gada būtu jāsniedz skaidrs redzējums par „Rio+20” rezultātu īstenošanu, atzīstot vietējo pašvaldību lomu;

20.  uzsver, ka saistībā ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem ir svarīgi noteikt uzticamus uzdevumus un rādītājus, kuros ņemti vērā vietējo iedzīvotāju apstākļi, vajadzības un bažas; aicina ES pastiprināt vietējo pašvaldību lomu un ņemt vērā to īpašās zināšanas, īstenojot citus ilgtspējīgas attīstības mērķus;

21.  aicina ES arī turpmāk attīstības plānošanā, īstenošanā un saistībā ar finansiālās palīdzības plūsmām īpašu uzmanību pievērst vietējām pašvaldībām; uzsver, ka tas parasti prasa patiesu līdzdarbošanos jau agrīnā izstrādes posmā un ka, paturot to prātā, ir jāatzīst un jāuzlabo decentralizēts publiskais atbalsts; uzsver nepieciešamību nodrošināt vietējo pašvaldību aktīvāku līdzdalību attīstības stratēģiju izstrādē;

22.  aicina Savienību nodrošināt, lai Starptautiskajā konferencē par attīstības finansēšanu un COP 21 starptautiskajā klimata konferencē vietējās pašvaldības būtu labāk pārstāvētas starptautiskajās sarunās par attīstības programmas pieņemšanu laikposmam pēc 2015. gada;

23.  aicina ES turpināt atbalstu autonomam mērķim attiecībā uz pilsētām un apdzīvotām vietām;

V.Vajadzība no jauna izveidot efektīvu visaptverošo partnerību (ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, privāto sektoru u. c.)

24.  aicina ES veicināt ciešāku partnerību vairāku ieinteresēto personu starpā, lokalizējot programmas īstenošanu laikposmam pēc 2015. gada;

25.  prasa skaidri noteikt un sadalīt partneru pienākumus;

VI.Partnerības ar privāto sektoru

26.  atgādina, ka tieši no publiskā sektora būs galvenokārt atkarīga jaunās globālās attīstības programmas nodrošināšana un īstenošana, un uzsver, ka valsts ieņēmumu izmantošana un fiskālās sistēmas nostiprināšana, balstoties uz iedzīvotāju spēju maksāt nodokļus un taisnīgu atlīdzību par pārredzamu dabas resursu izmantošana, būs svarīga, lai nodrošinātu tās efektivitāti;

27.  atgādina nepieciešamību atbalstīt vidusšķiras veidošanos, veicinot privāto uzņēmējdarbību, jo īpaši jauniešu un sieviešu vidū;

28.  uzsver, ka ir svarīgi palielināt vietējo uzņēmumu, mikrouzņēmumu, kā arī mazo un vidējo uzņēmumu iespējas darbvietu radīšanā un ilgtspējīgas un integrējošas ekonomiskās izaugsmes veicināšanā, jo īpaši izmantojot valsts un privātā sektora sadarbības politiku;

29.  atkārtoti uzsver nepieciešamību ieviest efektīvus pārskatatbildības mehānismus un noteikt obligātos aizsargpasākumus sociālajā un vides jomā;

VII.Partnerība ar pilsonisko sabiedrību

30.  uzskata, ka globālās attīstības programmā laikposmam pēc 2015. gada ir jāmaina pilsoniskās sabiedrības organizāciju loma un ietekme; uzskata, ka dalībvalstīm būtu cieši jāsadarbojas ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, izveidojot mehānismus regulāram dialogam, kuriem vajadzētu būt pietiekami efektīviem, lai saņemtu pozitīvas atsauksmes no pilsoniskās sabiedrības;

VIII. Atbalsts valsts mēroga pārskatatbildībai un spēju veidošanai

31.  uzsver, ka valdībām ir jābūt pārskatatbildīgām vietējo ieinteresēto personu un starptautiskās sabiedrības priekšā;

32.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pārredzamību un veicināt dialogu ieinteresēto personu starpā, lai sekmētu vietējās kultūras pārstāvju, pamatiedzīvotāju, migrantu un minoritāšu līdzdalību;

33.  uzskata, ka ir jāpieliek lielas pūles, lai uzlabotu vietējo pašvaldību spēju sniegt sabiedriskos pakalpojumus;

34.  uzsver labas pārvaldības veicināšanas nozīmīgumu vietējā līmenī, veicinot atbildības, pārredzamības, līdzdalības un reaģētspējas principus, kā arī tiesiskumu;

35.  mudina budžeta plānošanā iekļaut arī vietēja līmeņa apspriešanās platformu izveidi;

36.  uzsver, ka ir steidzami jāreformē oficiālas informācijas apkopošanas dienesti;

IX.Pamatiedzīvotāji un attīstības plānošana

37.  uzsver, ka pamatiedzīvotājus vajadzētu cieši iesaistīt vietējās un reģionālās attīstības un investīciju plānu sagatavošanā;

38.  aicina valstu valdības un vietējās pašvaldības: a) pilnveidot vietējos tiesību aktus, lai panāktu tradicionālo zemes izmantošanas kārtības atzīšanu; b) sadarboties ar tradicionālām iestādēm dabas resursu apsaimniekošanā; c) risināt dzimumu un paaudžu jautājumus pamatiedzīvotāju kopienā; d) aizsargāt pamatiedzīvotāju zināšanas; e) uzlabot pamatiedzīvotāju spēju piedalīties attīstības plānošanā;

X.Tehnoloģiju nodošana

39.  uzsver, ka valstu valdībām un vietējām pašvaldībām būtu jārada labvēlīga vide tehnoloģiju nodošanai;

40.  uzskata, ka šādai sadarbībai būtu jāparedz arī ilgtermiņa investīcijas;

XI.Pilsētas un citas apdzīvotas vietas

41.  atzinīgi vērtē Āfrikas pilsētu mobilizāciju un iesaistīšanos, gatavojoties ANO konferencei „Habitat III“ par mājokļiem un ilgtspējīgu pilsētu attīstību; aicina Komisiju atbalstīt šos mobilizācijas procesus un savos partnerības plānos iekļaut atbalstu ilgtspējīga urbanizācijas procesa pārvaldībai;

42.  atzinīgi vērtē Atklātās darba grupas lēmumu kā atsevišķu mērķi iekļaut pilsētu ilgtspējīgu attīstību;

43.  uzsver, ka ir svarīgi īstenot teritoriālu pieeju, lai risinātu tādus jautājumus kā atkritumu pārvaldība un pilsētu nabadzība, nevienlīdzības mazināšana, iespēju radīšana pilsoņiem, integrējoša demokrātija, kas paredz līdzdalību, inovatīvs infrastruktūras plānojums, pakalpojumu sniegšana, zemes apsaimniekošana, pilsētu ietekme uz globālajām vides pārmaiņām un to ietekme uz ekosistēmām, dabas katastrofu risku mazināšana, enerģijas izmantošana utt.;

44.  uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt jaunattīstības valstis un vismazāk attīstītās valstis, arī sniedzot finansiālu un tehnisku palīdzību;

XII.Laba pārvaldība un cīņa pret korupciju

45.  uzsver, ka būtu jāpanāk ciešāka starptautiskā sadarbība, apkarojot nelikumīgas finanšu plūsmas, lai vietējiem un starptautiskiem uzņēmumiem nodrošinātu līdzvērtīgus apstākļus nodokļu jomā;

46.  uzsver, ka decentralizācija ir efektīvs veids, kā apkarot korupciju, tostarp starptautisku uzņēmumu radīto korupciju, un veicināt valsts pārvaldes modernizāciju un reaģēšanu uz cilvēku vajadzībām, īstenojot ekonomiskas un sociālas reformas;

XIII. Resursu izmantošanas uzlabošana

47.  uzsver, ka ir jāizsver radoši un taisnīgi finansēšanas mehānismi;

48.  uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi izmantot valstu resursus vietējā līmenī, lai programma laikposmam pēc 2015. gada būtu sekmīga, jo tas ir būtisks faktors, lai īstenotu gan valsts, gan vietējās attīstības stratēģijas un politikas pasākumus; šajā sakarībā uzsver, ka steidzami nepieciešams nostiprināt vietējo pašvaldību spējas partnervalstīs saistībā ar pašvaldību nodokļu uzlikšanu un budžeta plānošanu; atzinīgi vērtē pakāpenisku vietējo finansējuma novērošanas centru pakāpenisku ieviešanu, kas ir pelnījuši lielāku Eiropas Savienības atbalstu;

49.  uzskata, ka efektīvāk ir rīkoties vietējā līmenī, lai uzlabotu kopienu dzīves apstākļus, jo īpaši lauku apvidos, un ka viens no vietējo pašvaldību un valsts iestāžu svarīgākajiem uzdevumiem ir veicināt neformālā sektora pakāpenisku integrāciju, neradot šķēršļus inovācijai;

50.  aicina Pasaules Banku un starptautiskās finanšu iestādes atjaunināt politiskās nostādnes vides un sociālo aizsargpasākumu jomā;

51.  atgādina, ka vietējās pašvaldības ir pirmās, kas sāk rīkoties, reaģējot uz biežākām krīzēm, lai gan tām vairākumā gadījumu trūkst spējas un līdzekļu, lai sagatavotu efektīvus atbildes pasākumus;

52.  aicina Komisiju mudināt sadarbības decentralizācijai izmantot inovatīvus finansējuma avotus, tostarp aizdevumu un dotāciju apvienošanas instrumentus, kas vēl nav pielāgoti, lai nodrošinātu vietējo pašvaldību īpašās vajadzības;

53.  tādēļ mudina Eiropas Savienību sniegt atbalstu decentralizētajiem budžetiem, kas ir priekšnoteikums vietējās attīstības nodrošināšanai;

o
o   o

54.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0059. (2) Vietējo un reģionālo pašvaldību globālā darba grupa attīstības programmas laikposmam pēc 2015. gada konferences „HABITAT III” sagatavošanai. (3) OV C 46, 24.2.2006., 1. lpp. (4) Padomes secinājumi 9558/07, 15.5.2007. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0432. (6) OV C 46, 24.2.2006., 1. lpp. (7) OV L 77, 15.3.2014., 44. lpp. (8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0269. (9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0283.