Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Savienības politikas principus vides jomā, kas iekļauti Līguma par Eiropas Savienības darbību 191. pantā, jo īpaši principus, kas paredz veikt preventīvus pasākumus un likt piesārņotājam samaksāt par nodarīto,

–  ņemot vērā ES ir Konvenciju par Vidusjūras reģiona jūras vides un piekrastes aizsardzību (Barselonas konvencija) un tās protokolus,

–  ņemot vērā Padomes 1991. gada 12. decembra Direktīvu 91/689/EEK par bīstamajiem atkritumiem(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2000. gada 3. maija Lēmumu 2000/532/EK, ar ko aizstāj Lēmumu 94/3/EK, ar kuru izveidots atkritumu saraksts saskaņā ar 1. panta a) punktu Padomes Direktīvā 75/442/EEK par atkritumiem, un Padomes Lēmumu 94/904/EK, ar kuru izveidots bīstamo atkritumu saraksts saskaņā ar 1. panta 4. punktu Padomes Direktīvā 91/689/EEK par bīstamajiem atkritumiem(2) (Eiropas Atkritumu saraksts),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 18. decembra Lēmumu 2014/955/ES, ar ko groza Lēmumu 2000/532/EK par atkritumu sarakstu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/98/EK(3),

–  ņemot vērā argumentēto atzinumu, ko 2015. gada jūnijā Komisija nosūtīja Ungārijai, lai tā paaugstinātu vides aizsardzības standartus citā sarkano dubļu dīķu vietā Ungārijā(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Direktīvu 2006/21/EK par ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanu un par grozījumiem Direktīvā 2004/35/EK(5) (Rūpniecības atkritumu direktīva),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 4. aprīļa Ieteikumu 2001/331/EK, ar ko nosaka obligātos kritērijus vides pārbaudēm dalībvalstīs(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2008. gada 20. novembra rezolūciju par Ieteikuma 2001/331/EK, ar ko nosaka obligātos kritērijus vides pārbaudēm dalībvalstīs, pārskatīšanu(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Lēmumu Nr. 1386/2013/ES par vispārējo Savienības vides rīcības programmu līdz 2020. gadam „Labklājīga dzīve ar pieejamajiem planētas resursiem”(8) (Septītā vides rīcības programma),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvu 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu(9) (Direktīva par atbildību vides jomā jeb ELD),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 20. aprīļa Lēmumu 2009/335/EK par tehniskām pamatnostādnēm attiecībā uz finansiālās garantijas apjoma noteikšanu ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/21/EK(10),

–  ņemot vērā Komisijas veikto priekšizpēti par ES mēroga industriālo katastrofu riska dalīšanas instrumenta koncepciju(11),

–  ņemot vērā ziņojumu "Direktīva par atbildību vides jomā īstenošanas problēmas un šķēršļi" (galīgais Komisijas sagatavotais ziņojums, Vides ģenerāldirektorāts, 2013),

–  ņemot vērā jautājumus Padomei un Komisijai par pieredzi, kas gūta no sarkano dubļu katastrofas Ungārijā pirms pieciem gadiem (O-000096/2015 – B8-0757/2015 un O-000097/2015 – B8-0758/2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā 2010. gada 4. oktobrī Ungārijā no bojāta atkritumu rezervuāra izplūda gandrīz miljons kubikmetru augsti sārmainu sarkano dubļu, kā rezultātā applūda vairāki ciemati, desmit cilvēki gāja bojā, gandrīz 150 cilvēki guva savainojumus un tika piesārņota zeme ļoti lielā teritorijā, tai skaitā četrās NATURA 2000 vietās;

B.  tā kā sarkanie dubļi, kas atradās šajā rezervuārā, bija bīstamie atkritumi Padomes Direktīvas 91/689/EEK izpratnē;

C.  tā kā Komisijas Lēmumā 2014/955/ES nepārprotami norādīts, ka sarkanie dubļi ir uzskatāmi par bīstamajiem atkritumiem, ja vien nav pierādīts pretējais; tā kā šis lēmums ir spēkā kopš 2015. gada 1. jūnija;

D.  tā kā pastāv iespēja, ka sakarā ar to, ka agrāk sarkanie dubļi kļūdaini netika uzskatīti par bīstamajiem atkritumiem arī citās dalībvalstīs, varētu būt spēkā kļūmīgas atļaujas;

E.  tā kā sarkanie dubļi ir uzskatāmi par ieguves rūpniecības atkritumiem saskaņā ar Ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanas direktīvu, kurā noteiktas drošības prasības ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanai, kuras cita starpā ir balstītas uz labākajām pieejamajām metodēm;

F.  tā kā arī citas ieguves rūpniecības darbības (piemēram, cianīda izmantošana zelta raktuvēs) vai nepareiza bīstamo atkritumu apsaimniekošana vairākās dalībvalstīs rada smagas vides piesārņojuma problēmas;

G.  tā kā Ieteikuma 2001/331/EK mērķis ir uzlabot ES vides jomas tiesību aktu ievērošanu un veicināt konsekventāku šīs jomas aktu īstenošanu un piemērošanu;

H.  tā kā 2008. gada 20. novembra rezolūcijā Parlaments ir norādījis, ka dalībvalstis vides jomas tiesību aktus īsteno nepilnīgi un nekonsekventi, un aicinājis Komisiju līdz 2009. gada beigām iesniegt leģislatīvu priekšlikumu par vides inspekcijām;

I.  tā kā Septītajā vides rīcības programmā ir paziņots, ka prasības, kas saistītas ar inspekcijām un uzraudzību, ES attiecinās uz plašāku vides jomas tiesību aktu kopumu un turpinās attīstīt inspekciju atbalsta kapacitāti ES līmenī;

J.  tā kā Direktīvas par atbildību vides jomā mērķis ir izveidot atbildības satvaru, kas būtu balstīts uz principu "piesārņotājs maksā", un šai direktīvā ir noteikts, ka dalībvalstīm vajadzētu veicināt, ka attiecīgie uzņēmumi un finanšu tirgus dalībnieki izveido finansiālus drošības instrumentus un tirgus; tā kā 18. panta 2. punktā ir iekļauta prasība Komisijai līdz 2014. gada 30. aprīlim iesniegt ziņojumu Parlamentam un Padomei un tā kā tas vēl joprojām nav izdarīts;

K.  tā kā Komisijas 2013. gadā sagatavotajā ziņojumā par Direktīvas par atbildību vides jomā īstenošanu secināts, ka "ELD transponēšana dalībvalstu tiesību aktos nav novedusi pie vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem", bet gan pie "dažādām atbildības vides jomā sistēmām, kas ES tiek izmantotas, lai nepieļautu un novērstu kaitējumu videi";

L.  tā kā 2010. gadā, reaģējot uz sarkano dubļu katastrofu, Komisija paziņoja, ka no jauna apsvērs iespēju ieviest obligātu saskaņotu finanšu nodrošinājumu, turklāt darīs to vēl pirms Direktīvas par atbildību vides jomā pārskatīšanas, kas bija paredzēta 2014. gadā,

1.  norāda, ka 2010. gada sarkano dubļu katastrofa bija Ungārijas smagākā industriālā katastrofa, un, apritot pieciem gadiem kopš šī traģiskā negadījuma, piemin tās upurus;

2.  atzinīgi vērtē ātro un efektīvo valsts iestāžu darbu, reaģējot uz krīzi, kā arī milzīgos pilsoniskās sabiedrības centienus, novēršot iepriekš nepieredzētas katastrofas sekas;

3.  atgādina, ka Ungārija aktivēja ES Civilās aizsardzības mehānismu un saņēma Eiropas ekspertu komandu, kas izstrādāta ieteikumus cita starpā par to, kā izveidot optimālu risinājumu zaudējumu novēršanai un mazināšanai;

4.  norāda, ka sarkano dubļu katastrofu var saistīt ar slikti ES tiesību aktu īstenošanu, nepilnībām inspekcijās, trūkumiem attiecīgajos ES tiesību aktos un novietnes uzturētājā darbību;

5.  pauž bažas par to, ka nešķiet, ka šo pēdējo gadu laikā būtu izdarīti kādi secinājumi, jo aizvien vērojama slikta attiecīgo ES aktu un starptautisko konvenciju īstenošana, kā arī nepilnības inspekcijās, un gandrīz neviens no trūkumiem attiecīgajos ES tiesību aktos nav novērsts;

6.  konstatē, ka īpašas bažas šajā sakarā raisa Ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanas direktīva un Eiropas Atkritumu saraksts;

7.  pauž bažas par to, ka līdzīgas vietas eksistē vairākās dalībvalstīs; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka tiek veiktas pienācīgas inspekcijas;

8.  aicina tās dalībvalstis, kurās ir sarkano dubļu dīķi, pārliecināties, ka sarkanie dubļi ir pareizi klasificēti kā bīstamie atkritumu, un pēc iespējas ātrāk pārskatīt jebkādas atļaujas, jo tās var būt balstītas uz nepareizu klasifikāciju; aicina Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstis veic pasākumus un attiecīgi ziņo Komisijas, aicina Komisiju arī līdz 2016. gada beigām publicēt ziņojumu par dalībvalstu veiktajiem pasākumiem;

9.  uzskata, ka ir būtiski svarīgi likt spēcīgāku uzsvaru uz katastrofu novēršanu, paturot prātā, ka līdzīgas vides katastrofas ir notikušas arī citās dalībvalstīs;

10.  aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai nodrošinātu, ka pilnībā tiek īstenoti un pienācīgi piemēroti visi attiecīgi ES tiesību akti un starptautiskās konvencijas ne tikai attiecībā uz alumīnija ražošanu un videi nekaitīgu sarkano dubļu apsaimniekošanu, bet jebkādu bīstamo atkritumu apsaimniekošanu videi nekaitīgā veidā;

11.  uzsver, ka stingri jāizmanto labākās pieejamās metodes ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanai, un aicina līdz 2016. gada beigām pilnībā pāriet uz sausās atkritumu glabāšanas tehnoloģijām, vienlaikus nodrošinot, ka tas nenoved pie gaisa vai ūdens piesārņošanas;

12.  aicina Komisiju likt lielāku uzsvaru uz pētniecības un attīstības darbībām, kas vērstas uz bīstamo atkritumu rašanās nepieļaušanu un apsaimniekošanu;

13.  mudina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes drošuma noturības testu veikšanai esošajās ieguves vietās, kurām ir lieli ieguves atkritumu dīķi;

14.  uzskata, ka efektīvai piesārņojuma novēršanai ir vajadzīgi stingri vides inspekciju noteikumi un pienācīgi pasākumi, ar kuriem nodrošina šādu noteikumu piemērošanu;

15.  aicina dalībvalstis nostiprināt savas vides inspekcijas iestādes, lai tās spētu pārredzamā veidā regulāri un sistemātiski kontrolēt ražošanas vietas, cita starpā nodrošinot tām neatkarību, pienācīgus resursus un skaidru atbildību, kā arī izvirzot prasību palielināt sadarbības un koordinācijas darbības;

16.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot uzraudzību, balstoties uz saistošiem un nesaistošiem pastāvošajiem instrumentiem, vienlaikus izvairoties no nevajadzīga administratīvā sloga;

17.  atkārtoti aicina Komisiju nākt klajā ar leģislatīvu priekšlikumu par tādām vides inspekcijām, kas nerada papildu finansiālu slogu ražošanas nozarei;

18.  mudina Komisiju paplašināt saistošos dalībvalstu inspekciju kritērijus, ietverot tajos plašāku ES vides jomas acquis korpusu, un izveidot ES līmeņa vides inspekciju atbalsta iespējas;

19.  pauž bažas par to, ka ievērojamās atšķirības atbildības noteikšanā, kas pastāv ES, var vājināt kopīgos standartus un pakļaut dažas dalībvalstis un reģionus lielākam vides katastrofu un ar tām saistīto finansiālo seku riskam;

20.  pauž nožēlu, ka Komisija vēl nav iesniegusi ziņojumu, ko paredz Direktīva par atbildību vides jomā; aicina Komisiju izdarīt to līdz 2015. gada beigām;

21.  aicina Komisiju nodrošināt, lai, pārskatot Direktīvu par atbildību vides jomā, pārskatīšanas priekšlikums paredzētu pilnībā īstenot principu „piesārņotājs maksā”;

22.  mudina Komisiju izmeklēt, kā dalībvalstis ir īstenojušās Komisijas Lēmumu 2009/335/EK un vai izveidoto finanšu garantijas instrumentu griesti ir pietiekami; mudina Komisiju ierosināt izveidot saskaņotu obligāto drošības garantiju;

23.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka vides katastrofu seku novēršanas finansiālie aspekti, tostarp finansiālās kompensācijas cietušajiem, ir pārredzami;

24.  aicina Komisiju iesniegt leģislatīvu priekšlikumu par tiesu iestāžu pieejamību ar vidi saistītās lietās atbilstīgi Septītajai vides rīcības programmai; aicina Komisiju izdarīt to līdz 2016. gada beigām;

25.  uzsver to, cik liela nozīme ir vietējo iestāžu, iedzīvotāju un pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanai tādu lēmumu pieņemšanas procesos, kas skar bīstamo atkritumu glabāšanu, un riska pārvaldības pasākumu plānošanā;

26.  aicina atbildīgās iestādes regulāri informēt sabiedrību par stāvokli piesārņojuma jomā un iespējamo piesārņojuma ietekmi uz floru un faunu, kā arī vietējo iedzīvotāju veselību;

27.  aicina Komisiju turpināt izstrādāt ES līmeņa industriālo katastrofu riska dalīšanas instrumenta koncepciju, pilnībā respektējot principu "piesārņotājs maksā", lai aptvertu visus iespējamos izdevumus, kas pārsniedz obligātās finanšu garantijas;

28.  uzskata, ka šādam specializētam ES rūpniecības katastrofu riska dalīšanas instrumentam būtu jāaptver arī agrāk radies slogs uz vidi, kas aizvien vēl rada draudus sabiedrībai un attiecībā uz kuru pašreizējā tiesiskajā regulējumā nav noteikts, kurš ir atbildīgs par seku likvidēšanas izdevumu segšanu;

29.  uzsver, ka vides un industriālu katastrofu gadījumā liela nozīme ir sadarbībai un solidaritātei ES līmenī;

30.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 377, 31.12.1991., 20. lpp. (2) OV L 226, 6.9.2000., 3. lpp. (3) OV L 370, 30.12.2014., 44. lpp. (4) Eiropas Komisija, faktu lapa: jūnija pārkāpumi; galvenie lēmumi http://europa.eu/rapid/press-release_MEMO-15-5162_en.htm (5) OV L 102, 11.4.2006., 15. lpp. (6) OV L 118, 27.4.2001., 41. lpp. (7) OV C 16 E, 22.1.2010., 67. lpp. (8) OV L 354, 28.12.2013., 171. lpp. (9) OV L 143, 30.4.2004., 56. lpp. (10) OV L 101, 21.4.2009., 25. lpp. (11) Pētījums, kura mērķis ir izpētīt iespējas izveidot fondu attiecībā uz atbildību vides jomā un zaudējumiem, ko rada rūpnieciskas avārijas. Galīgais ziņojums. Eiropas Komisija, DG ENVI, 2013. gada 17. aprīlis. http://ec.europa.eu/environment/archives/liability/eld/eldfund/pdf/Final%20report%20ELD%20Fund%20BIO%20for%20web2.pdf