Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3.,5., 6., 7., 8., 10. un 21. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 4., 8., 10., 16., 67., 68., 70., 71., 72., 75., 82., 83., 84., 85., 86., 87. un 88. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) publikācijas „Apsekojums attiecībā uz minoritātēm un diskrimināciju Eiropas Savienībā — 2. pārskata ziņojums: musulmaņi” un „FRA apsekojums par ebreju tautības iedzīvotāju pieredzi un uzskatiem attiecībā uz naida noziegumiem un diskrimināciju Eiropas Savienības dalībvalstīs”,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2004. gada 8. oktobrī pieņemto rezolūciju par terorisma izraisītajiem draudiem starptautiskajam mieram un drošībai,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 6., 7. un 8. pantu, 10. panta 1. punktu, 11., 12., 21., 48., 49., 50. un 52. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 25. februārī pieņemto ES iekšējās drošības stratēģiju,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 22. novembra paziņojumu „ES iekšējās drošības stratēģija darbībā — pieci soļi pretim drošākai Eiropai” (COM(2010)0673) un Eiropas Radikalizācijas izpratnes tīkla izveidi,

–  ņemot vērā 2013. gada 12. septembra rezolūciju par otro ziņojumu par ES iekšējās drošības stratēģijas īstenošanu(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 15. janvāra paziņojumu „Radikalizācijas, kas rada terorismu un vardarbīgu ekstrēmismu, novēršana: ES atbildes pasākumu efektivitātes stiprināšana” (COM(2013)0941),

–  ņemot vērā pārskatīto ES Radikalizācijas un teroristu vervēšanas apkarošanas stratēģiju, ko Tieslietu un iekšlietu padome pieņēma 2014. gada 19. maija sanāksmē un Padome apstiprināja 2014. gada 5. un 6. jūnija sanāksmē (9956/14),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 20. jūnija paziņojumu par ES iekšējās drošības stratēģijas 2010. līdz 2014. gadam nobeiguma īstenošanas ziņojumu (COM(2014)0365),

–  ņemot vērā Eiropola ziņojumu par stāvokli terorisma jomā un terorisma tendencēm ES 2014. gadā,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2014. gada 24. septembrī pieņemto rezolūciju par terora aktu izraisītajiem draudiem starptautiskam mieram un drošībai (Rezolūcija Nr. 2178 (2014)),

–  ņemot vērā ES terorisma apkarošanas koordinatora ziņojumu Eiropadomei 2014. gada 24. novembrī (15799/14),

–  ņemot vērā 2014. gada 17. decembra rezolūciju par Eiropas Savienības iekšējās drošības stratēģijas atjaunošanu(2),

–  ņemot vērā Tieslietu un iekšlietu padomes 2014. gada 9. oktobra un 5. decembra sanāksmēs pieņemtos secinājumus,

–  ņemot vērā Tieslietu un iekšlietu padomes 2015. gada 11. janvāra neoficiālās sanāksmes paziņojumu,

–  ņemot vērā 2015. gada 28. janvāra plenārsēdē notikušās debates par terorisma apkarošanas pasākumiem,

–  ņemot vērā 2015. gada 11. februāra rezolūciju par terorisma apkarošanas pasākumiem(3),

–  ņemot vērā neformālo Tieslietu un iekšlietu padomes sanāksmi Rīgā 2015. gada 29. un 30. janvārī,

–  ņemot vērā Tieslietu un iekšlietu padomes 2015. gada 12. un 13. marta sanāksmju secinājumus,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 28. aprīļa paziņojumu par Eiropas Drošības programmu (COM(2015)0185),

–  ņemot vērā Tiesas spriedumu par Datu saglabāšanas direktīvu,

–  ņemot vērā 2015. gada 19. maijā pieņemto Eiropas Padomes Konvencijas par terorisma novēršanu papildprotokolu un Eiropas Padomes rīcības plānu cīņai pret vardarbīgu ekstrēmismu un radikalizāciju, kas izraisa terorismu,

–  ņemot vērā Komisijas zaļo grāmatu „Savstarpējās uzticēšanās stiprināšana Eiropas tiesiskuma telpā — Zaļā grāmata par ES tiesību aktu krimināltiesību jomā piemērošanu saistībā ar brīvības atņemšanu” (COM(2011)0327),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas un Kultūras un izglītības komitejas atzinumus (A8-0316/2015),

A.  tā kā vairāk nekā 5000 Eiropas iedzīvotāju ir pievienojušies teroristu organizācijām un citiem militāriem grupējumiem, jo īpaši organizācijai „Islāma valsts” (ISIS), Jahbat al-Nusra un citām organizācijām ārpus Eiropas Savienības, it sevišķi Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas (MENA) reģionā; tā kā šī parādība kļūst aizvien izplatītāka un nozīmīgāka;

B.  tā kā radikalizēšanās ir kļuvusi par terminu, ko izmanto, lai aprakstītu parādību, ka cilvēki pieņem neiecietīgus viedokļus, uzskatus un idejas, kas varētu izraisīt vardarbīgu ekstrēmismu;

C.  tā kā nesenie teroristu uzbrukumi Francijā, Beļģijā, Tunisijā un Kopenhāgenā skaidri parāda drošības apdraudējumu, ko rada „ārvalstu” kaujinieku (tie bieži vien ir ES valstspiederīgie) klātbūtne un pārvietošanās Eiropas un tās kaimiņvalstu teritorijā; tā kā ES ir paudusi visstingrāko nosodījumu šiem uzbrukumiem un ir apņēmusies kopā ar dalībvalstīm cīnīties pret terorismu ES teritorijā un ārpus tās;

D.  tā kā briesmīgie teroristu uzbrukumi, kuros Parīzē 2015. gada 13. novembrī tika nogalināti un ievainoti simtiem cilvēku, no jauna apliecināja, ka steidzami ir nepieciešama saskaņota dalībvalstu un Eiropas Savienības rīcība, lai novērstu radikalizāciju un cīnītos pret terorismu;

E.  tā kā Eiropas Savienībā ir nozīmīgi terorisma draudi, jo īpaši tajās dalībvalstīs, kas bija vai joprojām ir militāri iesaistītas aizjūras operācijās Tuvajos Austrumos un Āfrikā;

F.  tā kā šo „Eiropas kaujinieku” radikalizēšanās ir sarežģīta un dinamiska parādība, kuras pamatā ir virkne pasaules mēroga, socioloģisku un politisku faktoru; tā kā šī parādība nav raksturīga tikai vienam konkrētam iedzīvotāju tipam, bet skar vīriešus un sievietes, un īpaši jaunus Eiropas iedzīvotājus, kuri nāk no visdažādākajiem sociālajiem slāņiem un kuriem visiem kopīgs ir tas, ka viņi jūtas sabiedrībā neiederīgi; tā kā radikalizācijas iemesli var vienlīdz būt sociālekonomiski, ideoloģiski, personiski vai psiholoģiski un tāpēc tos var izprast, tikai ņemot vērā katras attiecīgās personas pagātni;

G.  tā kā terorisma un radikalizēšanās dēļ rodas stereotipiski priekšstati par reliģijām, kas savukārt izraisa jaunus naida noziegumu un naidu kurinošu izteikumu uzplūdus, kuriem pamatā ir rasisms, ksenofobija vai neiecietība pret kādu viedokli, ticību vai reliģiju; tā kā ir jānorāda, ka viens no radikalizēšanās cēloņiem ir aplama reliģijas izmantošana, nevis pati reliģija;

H.  tā kā radikalizēšanās nav jāsaista ne ar vienu konkrētu ideoloģiju vai reliģiju, jo var rasties jebkurā no tām;

I.  tā kā viens no argumentiem, ko izmanto vardarbīgie ekstrēmisti, vervējot jauniešus, ir tas, ka pēc daudziem terorisma apkarošanas gadiem palielinās islamofobija un ka Eiropa vairs nav vieta, kur musulmaņi ir vēlami vai var dzīvot vienlīdzīgos apstākļos un praktizēt savu ticību, nesaskaroties ar diskrimināciju un stigmatizāciju; tā kā tas var radīt bezspēcības sajūtu, agresīvas dusmas, vilšanos, vientulību un izolētību no sabiedrības;

J.  tā kā radikalizācijas apkarošana nevar attiekties tikai uz islāmistu radikalizāciju; tā kā reliģiska radikalizācija un vardarbīgs ekstrēmisms skar arī visu Āfrikas kontinentu; tā kā politiska radikalizācija skāra arī Eiropu 2011. gadā, kad Anders Behring Breivik veica uzbrukumus Norvēģijā;

K.  tā kā gadiem ilgi pārliecinoši lielāko daļu teroristu uzbrukumu ES valstīs ir īstenojušas separātistu organizācijas;

L.  tā kā saskaņā ar Eiropola datiem 2013. gadā ES notika 152 teroristu uzbrukumi, no kuriem diviem bija reliģisks motīvs un 84 uzbrukumu pamatā bija etniski nacionālistiski vai separātiski uzskati, savukārt 2012. gadā ES notika 219 teroristu uzbrukumi, no kuriem sešiem bija reliģisks motīvs;

M.  tā kā cīņa pret terorismu un Eiropas iedzīvotāju radikalizēšanās novēršana, kā arī teroristu organizāciju veiktās viņu vervēšanas nepieļaušana faktiski paliek galvenokārt dalībvalstu kompetencē, taču sadarbība Eiropas mērogā ir būtiski svarīga efektīvai un lietderīgai informācijas apmaiņai starp tiesībaizsardzības iestādēm nolūkā apkarot teroristu radīto pārrobežu apdraudējumu; tā kā ir nepieciešama Eiropas līmenī koordinēta pieeja, kura sniedz patiesu pievienoto vērtību, vajadzības gadījumā saskaņojot vai tuvinot tiesību aktus, kas piemērojami teritorijā, kurā Eiropas iedzīvotāji var brīvi pārvietoties, un veicot efektīvus terorisma novēršanas un apkarošanas pasākumus; tā kā ES cīņā pret nopietnu un organizētu starptautisko noziedzību vienai no prioritātēm vajadzētu būt cīņai pret šaujamieroču nelikumīgu tirdzniecību;

N.  tā kā cilvēktiesībām jābūt Savienības terorisma apkarošanas un radikalizācijas novēršanas politikas centrā, taču vienlaikus ir jārod pareizais līdzsvars starp sabiedrības drošību un iedzīvotāju pamattiesību ievērošanu, tostarp tiesību uz drošību, privātumu, kā arī vārda, reliģijas un biedrošanās brīvību ievērošanu;

O.  tā kā ebreju kopienas ir viens no teroristu un antisemītu uzbrukumu mērķiem, kā rezultātā ebreju kopienas Eiropā izjūt aizvien lielāku nedrošību un bailes;

P.  tā kā terorisma un ārvalstu kaujinieku skaita pieaugums vairākās Eiropas valstīs ir kāpinājis neiecietību pret etniskām un reliģiskām kopienām; tā kā, veicot īpašus pasākumus, lai novērstu teroristu ekstrēmismu, papildus ir vajadzīga vissaptveroša pieeja diskriminācijas apkarošanai kopumā un jo īpaši islāmofobijas un antisemītisma apkarošanai;

Q.  tā kā jau šobrīd Eiropā pastāv vairāki instrumenti, kuru mērķis ir Eiropas iedzīvotāju radikalizēšanās novēršana, un tā kā ES un tās dalībvalstīm būtu pilnībā jāizmanto minētie instrumenti un jācenšas tos pastiprināt, lai ņemtu vērā problēmas, ar ko patlaban saskaras ES un tās dalībvalstis; tā kā joprojām vērojama absolūti nepamatota dalībvalstu nevēlēšanās sadarboties sensitīvās jomās, piemēram, informācijas un izlūkdatu apmaiņā; tā kā, ņemot vērā aizvien lielāku teroristu radikalizēšanos, kas ir pilnīgā pretrunā Eiropas vērtībām, ir jāievieš jauni instrumenti, un tam jānotiek saskaņā ar Pamattiesību hartu;

R.  tā kā visos dalībvalstu un ES veiktajos pasākumos ir svarīgi ievērot pamattiesības un pilsoniskās brīvības, proti, tiesības uz privātumu, tiesības uz drošību, tiesības uz datu aizsardzību, nevainības prezumpciju, tiesības uz taisnīgu tiesu un lietas izskatīšanu likumā paredzētajā kārtībā, vārda brīvību un reliģijas brīvību; tā kā Eiropas iedzīvotāju drošībai ir jāsaglabā viņu tiesības un brīvības; tā kā šie divi principi ir vienas un tās pašas monētas divas puses;

S.  tā kā dalībvalstīs īstenotā rīcība radikalizācijas riska novēršanai un teroristu organizāciju veiktās vervēšanas nepieļaušanai dažādās dalībvalstīs mēdz ievērojami atšķirties; tā kā dažas dalībvalstis jau ir sākušas īstenot iedarbīgus pasākumus, kamēr citas šīs parādības apkarošanā nerīkojas pietiekami efektīvi;

T.  tā kā ir steidzami nepieciešama koordinēta Eiropas mēroga rīcība saistībā ar Eiropas iedzīvotāju radikalizēšanās un teroristu organizāciju veiktās vervēšanas nepieļaušanu, lai ierobežotu šo aizvien vairāk izplatīto parādību un līdz ar to apturētu Eiropas iedzīvotāju došanos uz konflikta zonām, mazinātu valstī palikušo iedzīvotāju radikalizāciju un nepieļautu citu terora aktu īstenošanu;

U.  tā kā tā ir starptautiska parādība un pieredzi var gūt no daudzām vietām pasaulē;

V.  tā kā šobrīd, risinot problēmas saistībā ar Eiropas iedzīvotāju radikalizāciju un iesaistīšanos teroristu organizāciju darbībā vervēšanas rezultātā, svarīgi ir lielāku nozīmi piešķirt un vairāk pievērsties profilakses, nevis atbildes pasākumiem; tā kā ekstrēmisma, radikalizācijas un teroristu vervēšanas Eiropas Savienībā apkarošanas stratēģija var būt efektīva tikai tad, ja to izstrādā līdztekus integrācijas un sociālās integrācijas stratēģijai, tostarp atgriezušos tā dēvēto ārvalstu kaujinieku reintegrācijas un radikalizācijas novēršanas stratēģijai;

W.  tā kā noteikti interneta izmantošanas veidi veicina radikalizāciju, dodot iespēju fanātiķiem visā pasaulē sazināties citam ar citu un savervēt viegli ietekmējamas personas, pat fiziski netiekoties un grūti izsekojamā veidā;

X.  tā kā ir svarīgi skaidri nošķirt rīcību, kuras mērķis ir sagatavot un/vai atbalstīt teroristu uzbrukumus vai terora aktus, un ekstrēmistu darbības vai uzskatus, kam nepiemīt „mens rea” un kas nav „actus reus”;

Y.  tā kā teroristu radikalizācija, šķiet, ir saistāma ar faktoriem gan Savienības iekšienē, gan ārpus tās;

Z.  tā kā teroristu radikalizācijas apkarošanai ir jābūt daļai no vispārējas pieejas, kuras mērķis ir nodrošināt atvērtu Eiropu un kuras pamatā ir kopīgas vērtības;

AA.  tā kā jauniešu radikalizācija nebūtu jānošķir no tās sociālā un politiskā konteksta un ir jāpēta plašākā konflikta socioloģijas un vardarbības pētījumu mērogā;

AB.  tā kā teroristu radikalizācijas cēloņi nav pietiekami pētīti; tā kā integrācijas trūkumu nevar uzskatīt par teroristu radikalizācijas galveno cēloni;

AC.  tā kā saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesu tas, ka persona ir bijusi tādas organizācijas locekle, kura savas līdzdalības terora aktos dēļ ir iekļauta Kopējās nostājas 2001/931/KĀDP pielikuma sarakstā, un tas, ka šāda persona ir aktīvi atbalstījusi bruņotu cīņu, kurā piedalījusies minētā organizācija, automātiski nenozīmē, ka ir būtisks iemesls uzskatīt, ka minētā persona ir izdarījusi „smagu nepolitisku noziegumu” vai īstenojusi „darbības, kas ir pretējas ANO mērķiem un principiem”; no otras puses, tas, vai ir nopietns pamats uzskatīt, ka persona ir izdarījusi tādu noziegumu vai ir vainīga tādu darbību veikšanā, ir jānosaka katrā gadījumā atsevišķi, pamatojoties uz konkrētu faktu izvērtējumu un to, vai attiecīgā persona var tikt atzīta par individuāli atbildīgu šādu darbību veikšanā;

AD.  tā kā, lai varētu anulēt bēglim piešķirtu uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz to, ka minētais bēglis atbalsta šādu teroristu organizāciju, kompetentajām iestādēm tomēr ir pienākums valsts tiesu iestāžu uzraudzībā individuāli izvērtēt konkrētos faktus saistībā ar attiecīgās organizācijas un bēgļa darbībām,

I.Eiropas pievienotā vērtība terorisma apkarošanā

1.  ņemot vērā dramatiskos notikumus Parīzē, nosoda nāvējošus uzbrukumus, izsaka līdzjūtību cietušajiem un viņu ģimenēm un pauž solidaritāti ar viņiem, vēlreiz apstiprinot nepieciešamību vērsties pret vardarbību; turklāt nosoda stereotipu izmantošanu un ksenofobisku un rasistisku retoriku un praksi no to privātpersonu un iestāžu puses, kas tieši vai netieši saista teroristu uzbrukumus ar bēgļiem, kuri patlaban bēg no savām valstīm un meklē drošāku dzīvesvietu, bēgot no kara un vardarbības aktiem, kas ik dienas notiek viņu izcelsmes valstīs;

2.  uzsver, ka terorismu nevar un nevajadzētu saistīt ar kādu konkrētu reliģiju, valstspiederību vai kultūru;

3.  pauž bažas, ka tad, ja netiks novērsti apstākļi, kas veicina terorisma izplatīšanos, turpmākajos gados varētu pastiprināties parādība, ko raksturo ES iedzīvotāju došanās uz citām valstīm, lai pievienotos džihādistu vai citu ekstrēmistu grupējumiem, kā arī šo personu radītais drošības apdraudējums pēc atgriešanās ES un tās kaimiņvalstīs, jo īpaši ņemot vērā militārās darbības pašreizējo eskalāciju MENA reģionā; aicina veikt visaptverošu pētījumu par to atsevišķās valstīs un ES mērogā veikto pasākumu efektivitāti, kuru mērķis ir novērst un apkarot terorismu;

4.  aicina Komisiju prioritārā kārtā izstrādāt rīcības plānu, ar ko īstenot ES Radikalizācijas un teroristu vervēšanas apkarošanas stratēģiju, pamatojoties uz paraugprakses apmaiņu un prasmju apvienošanu Eiropas Savienībā, dalībvalstu veikto pasākumu izvērtēšanu un sadarbību ar trešām valstīm un starptautiskām organizācijām, pilnībā ņemot vērā starptautiskās konvencijas cilvēktiesību jomā un īstenojot daudzpusēju un daudznozaru līdzdalības un konsultatīvu pieeju; uzskata, ka Komisijai būtu jādod ieguldījums un jāatbalsta dalībvalstis, tām izstrādājot efektīvu un intensīvu komunikācijas stratēģiju, kuras mērķis ir novērst Eiropas valstspiederīgo un ES dzīvojošo trešo valstu valstspiederīgo radikalizāciju un teroristu organizāciju veiktu viņu vervēšanu;

5.  aicina dalībvalstis saskaņot savas stratēģijas un apmainīties ar to rīcībā esošo informāciju un gūto pieredzi, ieviest labas prakses paņēmienus gan valsts, gan Eiropas līmenī, sadarboties ar mērķi īstenot jaunus pasākumus, apkarojot radikalizāciju un teroristu vervēšanu, atjauninot attiecīgos valstu profilakses politikas pasākumus un izveidojot ekspertu tīklus, pamatojoties uz desmit prioritārajām rīcības jomām, kas noteiktas ES Radikalizācijas un teroristu vervēšanas apkarošanas stratēģijā; uzsver, ka ir svarīgi sekmēt un stiprināt pārrobežu sadarbību tiesībaizsardzības iestāžu starpā un ir ārkārtīgi būtiski nodrošināt pienācīgus resursus un apmācību vietējiem policijas spēkiem;

6.  pieprasa sniegt pilnīgu informāciju par Padomes rīcības plāniem un pamatnostādnēm attiecībā uz pašreizējo ES Radikalizācijas un teroristu vervēšanas apkarošanas stratēģiju;

7.  uzskata, ka Eiropas Padomes Konvencijai par terorisma novēršanu pievienotais papildprotokols, kā arī ANO Drošības padomes Rezolūcija Nr. 2178 dalībvalstīm un Eiropas iestādēm būtu jāizmanto, lai vienotos par vienotu pieeju kriminālatbildības noteikšanai personām, kuras tiek uzskatītas par „ārvalstu kaujiniekiem”; aicina Komisiju, izmantojot Radikalizācijas izpratnes tīkla (RAN) jaunā Izcilības centra atbalstu, veikt padziļinātus pētījumus par radikalizācijas galvenajiem iemesliem, procesu un dažādajām ietekmēm, kas to sekmē;

8.  aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar Eiropolu un terorisma apkarošanas koordinatoru sagatavot gada ziņojumu par drošības situāciju Eiropā, tostarp attiecībā uz radikalizācijas riskiem un ietekmi uz cilvēku dzīvības un fiziskās integritātes drošību Eiropas Savienībā, un katru gadu sniegt Parlamentam pārskata ziņojumu;

9.  uzstāj, ka ir svarīgi pilnībā izmantot jau pieejamos instrumentus, lai nepieļautu Eiropas iedzīvotāju radikalizāciju un vervēšanu, ko veic teroristu organizācijas, un pret to cīnītos; uzsver, ka ir svarīgi izmantot visus attiecīgos iekšējos un ārējos instrumentus holistiskā un visaptverošā veidā; iesaka, lai Komisija un dalībvalstis izmantotu pieejamos līdzekļus, jo īpaši tos, ko nodrošina Iekšējās drošības fonds (IDF), izmantojot IDF politikas instrumentu, lai atbalstītu projektus un pasākumus, kuru mērķis ir nepieļaut radikalizāciju; uzsver, ka Radikalizācijas izpratnes tīklam un tā Izcilības centram var būt liela nozīme, lai sasniegtu minēto mērķi, t. i., visaptverošā veidā apkarotu Eiropas iedzīvotāju radikalizāciju; prasa nodrošināt lielāku šā tīkla atpazīstamību un vairāk informācijas par to personām, kas apkaro radikalizāciju;

II.Novērst vardarbīgu ekstrēmismu un teroristu radikalizāciju cietumos

10.  uzsver, ka cietumi joprojām ir viena no vidēm, kas sekmē radikālu un vardarbīgu ideoloģiju izplatīšanos un teroristu radikalizāciju; aicina Komisiju sekmēt labas prakses apmaiņu dalībvalstu starpā, lai novērstu teroristu radikalizācijas pieaugumu Eiropas cietumos; mudina dalībvalstis nekavējoties rīkoties, lai novērstu cietumu pārpildītību, kas ir akūta problēma daudzās dalībvalstīs un būtiski palielina radikalizācijas risku un samazina rehabilitācijas iespējas; atgādina, ka valsts jauniešu aizsardzības iestādes vai ieslodzījuma vai rehabilitācijas centri arī var kļūt par nepilngadīgo — kuri ir sevišķi neaizsargāts mērķis — radikalizācijas vietām;

11.  mudina Komisiju, balstoties uz labāko praksi, publicēt pamatnostādnes par pasākumiem, kas jāpiemēro Eiropas cietumos, lai novērstu ieslodzīto radikalizāciju un vardarbīgu ekstrēmismu, pilnībā ievērojot cilvēktiesības; norāda, ka to ieslodzīto nošķiršana, kuri ir līdzdarbojušies vardarbīgā ekstrēmismā vai kurus jau ir savervējušas teroristu organizācijas, no pārējiem cietumniekiem ir iespējams pasākums, lai novērstu radikālu terorisma ideoloģiju spiedienu uz citiem, tos iebiedējot, un ierobežotu radikalizāciju cietumos; tomēr brīdina, ka ikviens no šādiem pasākumiem būtu jāīsteno, tikai izvērtējot konkrēto gadījumu, un jāpamato ar tiesas nolēmumu, un uz to būtu jāattiecina kompetentu tiesu iestāžu veikta pārskatīšana; turklāt iesaka Komisijai un dalībvalstīm izvērtēt pierādījumus un gūto pieredzi saistībā ar ieslodzīto nošķiršanu cietumos ar mērķi ierobežot radikalizācijas izplatīšanos; uzskata, ka šāds izvērtējums ir jāizmanto kā pamats dalībvalstu cietumu sistēmās izmantojamās kārtības pilnveidošanai; tomēr norāda, ka minētajiem pasākumiem vajadzētu būt samērīgiem un to īstenošanā pilnībā jāievēro ieslodzītā pamattiesības;;

12.  atbalsta tādas specializētas apmācības ieviešanu, kas paredzēta visiem soda izciešanas iestāžu darbiniekiem, citām soda izciešanas sistēmā iesaistītajām personām, reliģiskajiem darbiniekiem un NVO personālam, kas saskaras ar ieslodzītajiem, lai mācītu viņus agrīnā posmā atpazīt izturēšanos ar tendenci uz radikālu un ekstrēmismam raksturīgu uzvedību, novērst to un reaģēt uz to; uzstāj, ka ir svarīgi atbilstoši apmācīt un pieņemt darbā reliģijas, filozofijas un laicīgās jomas pārstāvjus, lai tie ne tikai pienācīgi apmierinātu ieslodzīto kultūras un garīgās vajadzības soda izciešanas iestādēs, bet arī sekmētu potenciāli radikālu izteikumu ierobežošanu;

13.  mudina Eiropas cietumos ieviest izglītojošas programmas, nodrošinot tām pienācīgu finansējumu, ar mērķi sekmēt ieslodzīto kritisko domāšanu, reliģisko toleranci un reintegrāciju sabiedrībā, kā arī sniegt īpašu atbalstu tiem ieslodzītajiem, kuri ir jauni, neaizsargāti un kurus vairāk apdraud radikalizācija un teroristu organizāciju vervēšana, un īstenot minētās programmas, pilnībā ievērojot ieslodzīto cilvēktiesības; uzskata, ka papildpasākumi būtu jānodrošina arī pēc atbrīvošanas no cietuma;

14.  atzīst, ka šādos centienos izšķiroša nozīme ir cietuma videi, kurā pilnībā tiek ievērotas ieslodzīto cilvēktiesības un kura atbilst starptautiskajām un reģionālajām normām, tostarp ANO Standarta minimuma noteikumiem attiecībā uz izturēšanos pret cietumniekiem;

III.Nepieļaut teroristu radikalizāciju interneta vidē

15.  norāda, ka interneta vide rada īpašus sarežģījumus, ņemot vērā tā globālo un pārrobežu raksturu, kura dēļ ir iespējamas juridiskas nepilnības un jurisdikcijas pretrunas, līdz ar to vervētāji un personas ar radikāliem uzskatiem no visām pasaules malām var attālināti un vienkārši sazināties, nepastāvot fiziskām robežām un vajadzībai izveidot bāzi un meklēt patvērumu konkrētā valstī; atgādina, ka internets un sociālie tīkli tiek izmantoti kā svarīgas platformas radikālisma un fundamentālisma veicināšanai, jo tajos iespējams ātri un plaši izplatīt naidu kurinošus un terorismu slavinošus vēstījumus; pauž bažas par šādu terorismu slavinošu vēstījumu ietekmi jo īpaši uz jaunākiem cilvēkiem, kas ir sevišķi viegli ietekmējama sabiedrības daļa; uzsver izglītības un sabiedrības izpratnes veicināšanas kampaņu lomu, novēršot radikalizāciju internetā; apliecina savu atbalstu vārda brīvībai ne tikai bezsaistē, bet arī tiešsaistē, un uzskata, ka tai vajadzētu būt pamatā visiem regulatīvajiem pasākumiem, kuru mērķis ir novērst radikalizāciju internetā un sociālajos plašsaziņas līdzekļos; norāda uz Eiropas līmenī uzsākto dialogu ar interneta uzņēmumiem, lai nepieļautu nelikumīga satura izplatīšanu tiešsaistē un to ātri izdzēstu saskaņā ar ES un valstu tiesību aktiem, vienlaikus cieši ievērojot vārda brīvības principu; aicina īstenot efektīvu stratēģiju tāda nelikumīga satura identificēšanai un dzēšanai, ar ko aicina uz vardarbīgu ekstrēmismu, vienlaikus ievērojot pamattiesības un vārda brīvību, un jo īpaši veicināt efektīvu tādu vēstījumu izplatīšanu, kuru mērķis ir neitralizēt teroristu propagandu;

16.  atgādina, ka interneta un sociālo plašsaziņas līdzekļu uzņēmumiem un pakalpojumu sniedzējiem ir juridisks pienākums sadarboties ar dalībvalstu iestādēm un īsā laikā dzēst jebkādu nelikumīgu saturu, ar ko izplata vardarbīgu ekstrēmismu, un to darīt, pilnībā ievērojot tiesiskumu un pamattiesības, tostarp vārda brīvību; uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja veikt tiesiskas darbības, tostarp kriminālvajāšanu, pret interneta un sociālo plašsaziņas līdzekļu uzņēmumiem un pakalpojumu sniedzējiem, kuri atsakās pildīt administratīvu vai juridisku prasību dzēst nelikumīgu vai terorismu slavinošu saturu savās interneta platformās; uzskata, ka interneta platformu atteikšanās sadarboties vai apzināta nesadarbošanās, līdz ar to ļaujot šādam nelikumīgam saturam izplatīties, būtu jāuzskata par līdzdalību, ko var klasificēt kā noziedzīgu nodomu vai nolaidību, un ka šādos gadījumos atbildīgās personas ir saucamas pie atbildības;;

17.  aicina kompetentās iestādes nodrošināt stingrāku uzraudzību tīmekļa vietnēm, kurās tiek kūdīts uz naidu;

18.  uzsver, ka internets ir efektīva platforma tāda vēstījuma izplatīšanai, ar ko pauž atbalstu cilvēktiesību ievērošanai un iebilst pret vardarbību; uzskata, ka interneta nozares dalībniekiem un pakalpojumu sniedzējiem būtu jāsadarbojas ar dalībvalstu iestādēm un pilsonisko sabiedrību, lai, pamatojoties uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, izplatītu spēcīgus un pievilcīgus vēstījumus, ar ko nodrošina pretdarbību uz naidu kurinošām runām un radikalizācijai tiešsaistē; aicina digitālās platformas sadarboties ar dalībvalstīm, pilsonisko sabiedrību un organizācijām, kas ir specializējušās teroristu radikalizācijas novēršanas un naidu kurinošu vēstījumu izvērtēšanas jomā, lai palīdzētu izplatīt profilaktiskus vēstījumus, aicinot veicināt kritisko domāšanu un radikalizācijas novēršanas procesu, kā arī identificētu inovatīvus juridiskos risinājumus nolūkā apkarot naidu kurinošus un terorismu slavinošus vēstījumus, līdz ar to padarot radikalizāciju tiešsaistē sarežģītāku; aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt šādu pretēji vērstu vēstījumu izplatīšanu tiešsaistē un cieši sadarboties ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām nolūkā stiprināt kanālus, kuros izplata un veicina demokrātisku un nevardarbīgu informāciju;

19.  atbalsta jauniešu izpratnes veicināšanas programmu īstenošanu attiecībā uz naidu kurinošiem izteikumiem tiešsaistē un ar tiem saistītajiem riskiem, kā arī plašsaziņas līdzekļu un interneta izglītību popularizējošu programmu īstenošanu; atbalsta apmācības programmu īstenošanu nolūkā mobilizēt, apmācīt un izveidot jaunu aktīvistu tīklus, lai tiešsaistē aizstāvētu cilvēktiesības;

20.  uzskata, ka atšķirīga viedokļa veidošana — arī trešās valstīs — ir viens no veidiem, kā mazināt teroristisko grupējumu ietekmi MENA reģionā; aicina ES pastiprināt atbalstu tādām iniciatīvām kā SSCAT (Sīrijas stratēģiskās komunikācijas padomdevēju grupa) un veicināt šāda veida projektu īstenošanu un finansēšanu trešās valstīs;

21.  uzskata, ka interneta nozarei un pakalpojumu sniedzējiem, izmantojot tīmekļa vietņu indeksāciju, ir jāpopularizē radikalizēšanās nepieļaušanas vēstījumi, nevis terorismu slavinoši vēstījumi; uzskata, ka Eiropolā būtu jāizveido īpaša Eiropas sadarbības vienība nolūkā apmainīties ar labu praksi starp dalībvalstīm, vienlaikus pastāvīgi sadarbojoties ar interneta operatoriem, lai izceltu vēstījumus, kas ļauj atspēkot naidu kurinošos un terorismu slavinošos izteikumus, tā apgrūtinot radikalizāciju interneta vidē; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt pretējas iedarbības vēstījumu un vājināšanas pasākumu efektīvu izmantošanu;

22.  atbalsta tādu pasākumu ieviešanu kā ikvienam interneta lietotājam pieejama iespēja vienkārši un ātri iezīmēt internetā un sociālajos tīklos izplatītu nelikumīgu saturu un par to paziņot kompetentajām iestādēm, tostarp izmantojot uzticības tālruņus, un šajā procesā ievērot pamatbrīvības, jo īpaši vārda brīvību, un ES un dalībvalstu tiesību aktus;

23.  norāda uz nopietnām bažām par to, ka teroristu organizācijas aizvien vairāk izmanto šifrēšanas tehnoloģijas, kuru dēļ tiesībaizsardzības iestādēm ir neiespējami atklāt un lasīt viņu saziņu un viņu veikto radikalizācijas propagandu, pat ja ir tiesas nolēmums; aicina Komisiju steidzami pievērsties šīm bažām savā dialogā ar interneta un IT uzņēmumiem;

24.  uzskata, ka ikvienai dalībvalstij būtu jāizveido īpaša vienība, kuras uzdevums būtu iezīmēt internetā atrodamu nelikumīgu saturu un sekmēt šāda satura identificēšanu un dzēšanu; atzinīgi vērtē lēmumu Eiropolā izveidot ES vienību ziņošanai par interneta saturu (IRU), kas būs atbildīga par nelikumīga satura identificēšanu un dalībvalstu atbalstīšanu šajā jomā, vienlaikus pilnībā ievērojot visu iesaistīto personu pamattiesības; ierosina, ka šīm vienībām būtu jāsadarbojas ar ES terorisma apkarošanas koordinatoru un Eiropolā izveidoto Eiropas Terorisma apkarošanas centru, kā arī ar šajā jomā aktīvajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām; turklāt mudina dalībvalstis šajos jautājumos sadarboties savā starpā un ar attiecīgajām ES struktūrām;

25.  atzinīgi vērtē to, ka no 2016. gada 1. janvāra darbību sāks Eiropas Terorisma apkarošanas centrs (ETAC), kurā ietilps Eiropas vienība satura iezīmēšanai; uzsver, ka ir jānodrošina finanšu resursi, kas nepieciešami, lai izpildītu Eiropolam uzticētos papildu uzdevumus saistībā ar Eiropas Terorisma apkarošanas centra izveidi; aicina centra izveidē un tā pilnvaru, uzdevumu un finansējuma noteikšanā pienācīgi iesaistīt Parlamentu;

26.  uzskata, ka radikalizēšanu interneta vidē var ierobežot tikai tad, ja pastiprina cīņai ar kibernoziedzību pieejamo ES instrumentu klāstu; iesaka palielināt Eiropas Kibernoziegumu centra (EC3), kā arī Eiropola un Eurojust pilnvaras un resursus, lai minētais centrs varētu efektīvi rīkoties, labāk identificējot un apkarojot apdraudējumu internetā un labāk identificējot teroristu organizāciju izmantotos paņēmienus; atgādina, ka Eiropolā un dalībvalstīs ir jādarbojas pienācīgi apmācītiem ekspertiem, lai reaģētu uz šo specifisko apdraudējumu; aicina PV/AP reorganizēt ES Situāciju centru (SitCen) un Izlūkdatu centru (IntCen) un nodrošināt to darbības saskaņošanu ar terorisma apkarošanas koordinatoru, lai labāk izsekotu kriminālas darbības tiešsaistē un naidu kurinošu vēstījumu izplatību saistībā ar radikalizāciju un terorismu; mudina dalībvalstis būtiski palielināt informācijas apmaiņu to starpā un ar attiecīgajām ES struktūrām un aģentūrām;

27.  uzskata, ka visos ES un valstu mēroga pasākumos saistībā ar vardarbīga ekstrēmisma izplatīšanos Eiropas iedzīvotāju vidū un viņu vervēšanu, ko veic teroristu organizācijas, būtu jāievēro ES pamattiesības un attiecīgā Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību Tiesas judikatūra, tostarp nevainīguma prezumpcijas princips, tiesiskās noteiktības princips, tiesības uz taisnīgu un objektīvu tiesu, pārsūdzības tiesības un nediskriminācijas princips;

IV.Radikalizācijas nepieļaušana, izmantojot izglītību un sociālo integrāciju

28.  uzsver izglītības iestāžu un izglītības sistēmas svarīgo lomu radikalizācijas nepieļaušanā; atgādina, ka šīm iestādēm ir ārkārtīgi svarīga nozīme, palīdzot veicināt sabiedrības integrāciju, kritiskās domāšanas attīstību un nediskrimināciju; aicina dalībvalstis mudināt izglītības iestādes nodrošināt kursus un akadēmiskās programmas, kuru mērķis ir stiprināt izpratni un iecietību, jo īpaši attiecībā uz dažādām reliģijām, reliģiju, filozofisko sistēmu un ideoloģiju vēsturi; uzsver nepieciešamību mācīt Savienības pamatvērtības un demokrātiskos principus, piemēram, cilvēktiesības; uzsver, ka dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt, ka to izglītības sistēmās ievēro un veicina ES vērtības un principus un ka to darbība nav pretrunā nediskriminācijas un integrācijas principiem;

29.  mudina dalībvalstis nodrošināt, lai ikvienā skolā (no pamatskolas līdz vidusskolai) īsteno izglītojošas programmas par interneta lietošanu nolūkā izglītot un apmācīt atbildīgus, kritiski domājošus un likumpaklausīgus interneta lietotājus;

30.  uzsver, ka svarīgi ir dot skolotājiem lielākas iespējas ieņemt aktīvu nostāju pret visa veida diskrimināciju un rasismu; uzsver izglītības un kompetentu un atbalstošu pasniedzēju būtisko lomu, lai ne tikai nostiprinātu sociālās saites, radītu piederības sajūtu, attīstītu zināšanas, prasmes un kompetences, integrētu pamatvērtības, uzlabotu sociālās, pilsoniskās un starpkultūru kompetences, kritisko domāšanu un plašsaziņas līdzekļu lietošanas prasmes, bet arī palīdzētu jauniešiem — ciešā sadarbībā ar vecākiem un ģimenēm — kļūt par aktīviem, atbildīgiem un atvērtiem sabiedrības locekļiem; uzsver, ka skolas var veidot skolēnu noturīgumu pret radikalizāciju, nodrošinot drošu vidi un laiku diskutēšanai un pretrunīgu un jutīgu jautājumu izpētīšanai; norāda, ka pusaudži ir īpaši viegli ietekmējama grupa, jo atrodas savas dzīves grūtā posmā, kad viņi attīsta savu vērtību sistēmu un meklē jēgu, un vienlaikus ir ļoti iespaidojami un viegli manipulējami; atgādina, ka grupas, kā arī indivīdi var radikalizēties, un atzīst, ka reakcija uz individuālu un grupas radikalizāciju var veidoties dažādi; uzsver, ka sabiedrībai ir pienākums sniegt jauniešiem labākas izredzes un izpratni par dzīves jēgu, jo īpaši ar kvalitatīvas izglītības un apmācības palīdzību; uzsver izglītības iestāžu lomu, mācot jaunatni atpazīt un pārvaldīt riskus un veikt drošākas izvēles un veicinot spēcīgu piederības, vienotas kopienas un aprūpes atbalsta sajūtu un atbildību par citiem; uzsver, ka jāizmanto dažādās iespējas, ko piedāvā profesionālā izglītība un akadēmiskie kursi, lai jaunieši saskartos ar atšķirīgām nacionālajām, reģionālajām, reliģiskajām un etniskajām identitātēm, kādas ir Eiropā;

31.  uzsver, ka Eiropas daudzveidība un tās multikulturālās kopienas ir neatņemama tās sociālās uzbūves sastāvdaļa un būtisks kultūras kapitāls; uzskata, ka ikvienai politikai radikalizācijas pārvarēšanā jābūt jutīgai un samērīgai, lai ievērotu un nostiprinātu kopienu sociālo uzbūvi;

32.  uzsver, ka ir svarīgi apvienot deradikalizācijas programmas ar tādiem pasākumiem kā partnerību nodibināšana ar kopienas pārstāvjiem, ieguldījums sociālos un kaimiņattiecību projektos, kuru mērķis ir novērst ekonomisko un ģeogrāfisko atstumtību, kā arī mentoru sistēmas atsvešinātiem un atstumtiem jauniešiem, kurus uzskata par pakļautiem radikalizācijas riskam; atgādina, ka visām dalībvalstīm ir pienākums rūpīgi īstenot ES pretdiskriminācijas instrumentus un veikt efektīvus pasākumus, ar kuriem novērst diskrimināciju, naidīgus izteikumus un naida noziegumus un kuri būtu daļa no radikalizācijas apkarošanas stratēģijas;

33.  aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis, tām sākot komunikācijas kampaņu, lai veicinātu jauniešu un uzraudzības personāla izpratni par radikalizācijas jautājumiem; uzsver, ka apmācībā un izpratnes veidošanas kampaņās par prioritāti būtu jāpadara agrīna iejaukšanās, lai aizsargātu personas un novērstu jebkādu radikalizācijas risku; aicina dalībvalstis nodrošināt izglītības personālam īpašu apmācību un piemērotas metodes, lai viņi spētu atpazīt jebkādas uztraucošas izmaiņas uzvedībā, identificēt līdzdalības aprindas, kas ar atdarināšanu sekmē radikalizāciju, un lai pienācīgi uzraudzītu jauniešus, kurus varētu savervēt teroristu organizācijas; turklāt mudina dalībvalstis veikt ieguldījumus un finansiāli atbalstīt specializētās struktūras skolu tuvumā, kas kalpo par kontaktpunktiem, kuri dod iespēju jauniešiem un arī viņu ģimenēm, skolotājiem un attiecīgajiem ekspertiem iesaistīties ģimenēm pieejamās ārpusskolas aktivitātēs, tostarp psiholoģiskās konsultācijās; uzsver, ka ir svarīgi, lai šajā jomā būtu skaidras vadlīnijas, neapdraudot skolotāju, jaunatnes darbinieku un citu darbinieku primāro lomu, kuri galvenokārt rūpējas par personas labklājību, jo pārmērīga valsts iestāžu rīcība varētu būt neproduktīva;

34.  norāda uz iespējām, ko programma „Radošā Eiropa” piedāvā dalībvalstīm un plašsaziņas līdzekļu izglītības ekspertiem; atzīmē, ka ES programmas izglītības, kultūras, sociālo aktivitāšu un sporta jomās ir būtiski pīlāri to darbību atbalstam, ko veic dalībvalstis, lai pārvarētu nevienlīdzību un novērstu marginalizāciju; uzsver, cik svarīgi ir izstrādāt jaunus pasākumus, lai veicinātu Eiropas vērtības izglītībā kā daļu no Eiropas stratēģiskā satvara sadarbībai izglītības un apmācības jomā; tādēļ uzstāj, ka cita starpā jācenšas nodot un ievērot pilsoniskās vērtības, izmantojot programmas „Eiropa pilsoņiem”, „Erasmus+” un “Radošā Eiropa”;

35.  uzstāj, ka būtiski ir iesaistīties starpkultūru dialogā ar dažādām kopienām, līderiem un ekspertiem, lai palīdzētu panākt labāku radikalizācijas izpratni un tās novēršanu; uzsver, ka visām reliģiskajām kopienām ir atbildība un nozīmīga loma cīņā pret fundamentālismu, naidu kurinošiem izteikumiem un terorisma propagandu; vērš dalībvalstu uzmanību uz jautājumu par reliģisko līderu apmācību, — kurai, ja iespējams, vajadzētu notikt Eiropā — lai novērstu naidīga un vardarbīga ekstrēmisma kurināšanu kulta vietās Eiropā un nodrošinātu, ka šie līderi atbalsta Eiropas vērtības, kā arī par reliģiju, filozofiju un sekulārās sabiedrības pārstāvju apmācību, kuri strādā labošanas iestādēs; tomēr atzīst — lai gan kulta vietas var būt kontaktpunkti, liela daļa no indoktrinācijas un vervēšanas procesa notiek neformālākās sanāksmēs vai internetā;

36.  uzsver, ka izšķiroša nozīme ir tam, lai par radikalizācijas nepieļaušanu atbildību uzņemtos ikviena ieinteresētā persona vietējā, valsts, Eiropas vai starptautiskā līmenī; mudina veidot ciešu sadarbību starp visiem pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem valsts un pašvaldību līmenī un plašāku sadarbību starp vietējiem dalībniekiem, piemēram, apvienībām un NVO, lai atbalstītu terorisma upurus un viņu ģimenes, kā arī personas, kas ir radikalizējušās, un viņu ģimenes; šajā saistībā pieprasa izveidot šādiem vietējiem dalībniekiem piemērotu apmācību un sniegt viņiem papildu finansiālo atbalstu; tomēr uzsver, ka NVO un citu pilsoniskās sabiedrības dalībnieku finansējums būtu jānošķir no finansiālā atbalsta terorisma apkarošanas programmām;

37.  uzskata, ka pilsoniskajai sabiedrībai un vietējiem dalībniekiem ir izšķiroša loma viņu dzīvesvietai vai organizācijai pielāgotu projektu izstrādē un arī liela loma kā integrējošam faktoram attiecībā uz Eiropas iedzīvotājiem, kuri ir nošķīrušies no sabiedrības un kurus vilina teroristu radikalizācija; uzskata, ka ir būtiski veidot izpratni, informēt un apmācīt tos darbiniekus, kuri atrodas „priekšējās rindās” (skolotājus, izglītības darbiniekus, policistus, bērnu aizsardzības darbiniekus un veselības aprūpes darbiniekus), lai nostiprinātu spēju uz vietas apkarot radikalizāciju; uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāatbalsta tādu struktūru izveide, kuras īpaši sekmē jauniešu ievirzi, kā arī sadarbību ar ģimenēm, skolām, slimnīcām, universitātēm utt.; atgādina, ka šādus pasākumus var īstenot tikai ar ilgtermiņa sociālā ieguldījuma programmām; norāda, ka šīs jomas apvienības un organizācijas, kas nav saistītas ar valdību, var sasniegt izcilus rezultātus tādu iedzīvotāju reintegrācijā sabiedrībā, kuri bijuši ceļā uz radikalizāciju;

38.  uzskata, ka katrā dalībvalstī ir obligāti jāievieš palīdzības un konsultatīva brīdināšanas sistēma, kas ģimenēm un kopienas locekļiem ļautu iegūt atbalstu vai viegli un ātri paziņot par pēkšņām uzvedības izmaiņām, kuras varētu liecināt par teroristu radikalizēšanos vai personas izceļošanu nolūkā pievienoties teroristu organizācijai; šajā saistībā norāda, ka uzticības tālruņu dienesti ir darbojušies sekmīgi un tie ļauj ziņot par tādām personām no draugu loka un ģimenēm, par kurām ir aizdomas, ka tās ir radikalizējušās, un arī palīdz draugiem un ģimenēm risināt šādu destabilizējošu situāciju; aicina dalībvalstis izskatīt iespēju izveidot šādu sistēmu;

39.  atgādina, ka islamofobijas pastiprināšanās Eiropas Savienībā veicina musulmaņu atstumtību no sabiedrības, kas savukārt varētu sekmēt mazāk aizsargātu personu pievienošanos vardarbīgām ekstrēmistu organizācijām; uzskata, ka tādas organizācijas kā Da’esh propagandas un vervēšanas nolūkā manipulatīvi izmanto islamofobiju Eiropā; tāpēc iesaka pieņemt Eiropas satvaru nacionālo stratēģiju pieņemšanai par islamofobijas apkarošanu, lai pārvarētu diskrimināciju, kas liek šķēršļus izglītības, nodarbinātības un mājokļu pieejamībai;

40.  uzsver, ka nesenā pētījumā uzmanība ir pievērsta tam, ka arvien vairāk ir sieviešu, ko ir radikalizējušas un savervējušas teroristu organizācijas, un pierāda viņu lomu vardarbīgā ekstrēmismā; uzskata, ka, izstrādājot stratēģijas radikalizācijas nepieļaušanai, ES un dalībvalstīm vismaz zināmā mērā būtu jāņem vērā dzimuma aspekts; aicina Komisiju atbalstīt vispārējas programmas, kuru mērķis ir iesaistīt jaunas sievietes centienos panākt lielāku līdztiesību un nodrošināt atbalsta tīklus, kuros viņas var droši tikt uzklausītas;

41.  uzsver, cik svarīga ir sieviešu loma radikalizācijas novēršanā;

V.Aktīvāka informācijas apmaiņa par teroristu radikalizāciju Eiropā

42.  atkārtoti apliecina savu apņemšanos strādāt, lai līdz 2015. gada beigām pabeigtu ES direktīvu par pasažieru datu reģistru (PDR), un garantēt, ka šī direktīva atbildīs pamattiesībām un tajā nebūs nekādas diskriminējošas prakses, kuras pamatā būtu ideoloģiska, reliģiska vai etniska stigmatizācija, un pilnībā tiks ievērotas ES iedzīvotāju datu aizsardzības tiesības; tomēr atgādina, ka ES PDR direktīva būs tikai viens pasākums cīņā pret terorismu un ka ir nepieciešama holistiska, vērienīga un visaptveroša stratēģija par terorisma apkarošanu un cīņu pret organizēto noziedzību, kura ietvertu ārpolitiku, sociālo politiku, izglītības politiku, tiesībaizsardzību un tiesu iestādes, lai novērstu Eiropas iedzīvotāju vervēšanu teroristu organizācijās;

43.  aicina Komisiju uzlabot ES lietpratību attiecībā uz radikalizācijas novēršanu, izveidojot Eiropas tīklu, kurš sevī ietvertu informāciju, ko sniedz Radikalizācijas izpratnes tīkls (RAN) un Politikas attiecībā uz polarizāciju un radikalizāciju plānošanas tīkls (PPN), kā arī informāciju, kuru snieguši eksperti, kas specializējušies plašā sociālo zinātņu disciplīnu klāstā;

44.  uzstāj, ka ir obligāti jāpastiprina ātra un efektīva informācijas apmaiņa starp dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādēm, kā arī starp dalībvalstīm un attiecīgajām aģentūrām, jo īpaši optimizējot Šengenas informācijas sistēmas (SIS) un vīzu informācijas sistēmas (VIS), Eiropola drošas informācijas apmaiņas tīkla lietojumprogrammas (SIENA) un Eiropola kontaktpunkta „Ceļotāji” izmantošanu un datu ievadīšanu tajos par Eiropas iedzīvotājiem, kas bijuši radikalizēti; uzsver, ka intensīvāka informācijas apmaiņa starp tiesībaizsardzības iestādēm uzlabos dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos, kā arī pastiprinās ES iestāžu, piemēram, Eiropola, Eurojust un Eiropas Policijas akadēmijas (CEPOL), nozīmi un efektīvu resursu nodrošināšanu tām;

45.  prasa Eiropas Savienībai jautājumu par teroristu radikalizāciju iekļaut apmācībā, ko nodrošina CEPOL;

46.  uzsver, cik svarīgi ir īstenot specializētu Eiropas apmācības programmu tiesu sistēmas darbiniekiem, lai uzlabotu viņu informētību par radikalizācijas dažādajiem veidiem;

47.  uzsver, ka dalībvalstu labāku sadarbību, kuras mērķis ir apkarot Eiropas iedzīvotāju radikalizāciju un viņu savervēšanu, raksturo arī intensīva informācijas apmaiņa un sadarbība starp tiesu iestādēm un ar Eurojust; norāda, ka Eiropas līmenī uzlabota informācija par terorismā aizdomās turētu personu sodāmību ļautu paātrināt viņu atklāšanu un veicinātu sekmīgu uzraudzību, viņiem gan atstājot valsti, gan atgriežoties valstī; tādēļ atbalsta Eiropas Sodāmības reģistru informācijas sistēmas (ECRIS) reformu un labāku izmantošanu; mudina Komisiju izvērtēt Eiropas Policijas reģistru norāžu sistēmas (EPRIS) izveidošanas iespēju un tās pievienoto vērtību; uzsver, ka šādā informācijas apmaiņā jāievēro starptautiskie līgumi un ES tiesības, kā arī pamattiesības, jo īpaši personas datu aizsardzība, un ka ir svarīgi īstenot drošības pasākumu efektīvu demokrātisko pārraudzību;;

48.  uzskata, ka cīņā pret nopietnu un organizētu starptautisko noziedzību vienai no ES prioritātēm vajadzētu būt cīņai pret ieroču nelegālo tirdzniecību; jo īpaši uzskata, ka vēl vairāk jāuzlabo sadarbība saistībā ar informācijas apmaiņas mehānismiem un aizliegto ieroču izsekojamību un iznīcināšanu;

VI.Spēcīgāka atturēšana no teroristu radikalizācijas

49.  uzskata, ka pasākumi, kuru mērķis ir novērst Eiropas iedzīvotāju radikalizēšanos un to, ka viņus savervē teroristu organizācijas, būs pilnībā iedarbīgi tikai tad, ja tos papildinās efektīvu, atturošu un skaidri formulētu krimināltiesisko sodu klāsts visās dalībvalstīs; uzskata, ka, efektīvi nosakot kriminālatbildību par ārvalstīs teroristu organizāciju rindās veiktiem terora aktiem, dalībvalstis sev nodrošinātu nepieciešamos instrumentus teroristu radikalizācijas izskaušanai Eiropas iedzīvotāju vidū, vienlaikus pilnībā izmantojot spēkā esošos ES policijas un tiesu iestāžu sadarbības instrumentus krimināllietās; uzskata, ka tiesībaizsardzības un tiesu iestādēm (tiesnešiem un prokuroriem) būtu vajadzīga pietiekama spēja novērst, atklāt un sodīt šādus aktus un ka tās būtu pienācīgi un nepārtraukti jāapmāca attiecībā uz noziegumiem, kas saistīti ar terorismu;

50.  prasa nostiprināt veiktspēju Eurojust Koordinācijas centram, kuram būtu jāuzņemas izšķiroša loma, veicinot dalībvalstu tiesu iestāžu kopīgu rīcību pierādījumu vākšanā, un jāpadara efektīvāka kriminālvajāšana par noziegumiem, kas saistīti ar terorismu; šajā saistībā uzskata, ka gan dalībvalstu starpā, gan starp dalībvalstīm un trešām valstīm, ar kurām Eurojust ir noslēdzis sadarbības līgumus, būtu vairāk jāizmanto kopējo izmeklēšanas grupu instruments;

51.  norāda, ka kriminālvajāšana par terora aktiem, ko trešās valstīs veic Eiropas pilsoņi vai trešo valstu valstspiederīgie, kas dzīvo ES, prasa, lai pierādījumu vākšana trešās valstīs būtu iespējama, pamatojoties uz cilvēktiesību pilnīgu ievērošanu; tādēļ prasa, lai ES strādā pie tiesu un tiesībaizsardzības iestāžu sadarbības nolīgumu noslēgšanas ar trešām valstīm, lai atvieglotu pierādījumu vākšanu minētajās valstīs ar nosacījumu, ka visas puses ievēro stingras tiesību normas un procedūras, tiesiskumu, starptautiskās tiesības un pamattiesības un pakļaujoties pārbaudei tiesā; tāpēc atgādina, ka pierādījumu vākšana, iztaujāšana un citas līdzīgas izmeklēšanas metodes ir jāizmanto, ievērojot stingrus juridiskos standartus, un tām ir jāatbilst ES tiesību aktiem, principiem un vērtībām, kā arī starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem; šajā saistībā brīdina, ka starptautiskās tiesības aizliedz izmantot nežēlīgu, necilvēcīgu un pazemojošu rīcību, spīdzināšanu, sodīšanu bez tiesas un nolaupīšanu un ka tādas metodes nevar izmantot pierādījumu vākšanai par kriminālnoziegumiem, kas veikti ES teritorijā vai ko ES pilsoņi veikuši ārpus tās teritorijas;;

52.  atzinīgi vērtē drošības/pretterorisma ekspertu iekļaušanu vairākās svarīgākās ES delegācijās, lai stiprinātu šo delegāciju spējas sniegt ieguldījumu Eiropas terorisma apkarošanas centienos un efektīvāk uzturētu sakarus ar attiecīgajām vietējām iestādēm, vienlaikus turpinot palielināt Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) veiktspēju terorisma apkarošanas jomā;

53.  tādēļ mudina izveidot sadarbības nolīgumus starp Eurojust un trešām valstīm atbilstoši tiem, kādi jau izveidoti ar ASV, Norvēģiju un Šveici, tomēr uzsverot, ka ir nepieciešams nodrošināt pilnīgu atbilstību starptautiskajiem cilvēktiesību aktiem un ES datu aizsardzības un privātās dzīves neaizskaramības noteikumiem; norāda, ka šādi nolīgumi vispirms būtu jāizstrādā ar tām valstīm, ko terorisms ir īpaši skāris, piemēram, MENA reģiona valstīm; turklāt uzskata, ka Eurojust sadarbības prokuroru nodarbināšana attiecīgajās valstīs, īpaši dienvidu kaimiņvalstīs, veicinātu lielāku informācijas apmaiņu un ļautu labāk sadarboties efektīvā cīņā pret terorismu, vienlaikus ievērojot cilvēktiesības;

VII.Teroristu organizāciju savervēto un radikalizēto Eiropas iedzīvotāju izceļošanas novēršana un sagatavošanās viņu atpakaļuzņemšanai

54.  atgādina, ka Eiropas Savienībai ir steidzami jāpastiprina savu ārējo robežu kontrole, pamatojoties uz pamattiesību pilnīgu ievērošanu; uzsver, ka ieceļošanu Eiropas Savienībā un izbraukšanu no tās varēs efektīvi izsekot tikai tad, ja dalībvalstis pie ES ārējām robežām īstenos paredzētās obligātās un sistemātiskās kontroles; aicina dalībvalstis pienācīgi izmantot pastāvošos instrumentus, piemēram, SIS un VIS, tostarp attiecībā uz nozagtām, pazaudētām un viltotām pasēm; uzskata arī, ka šajā nolūkā vienai no ES prioritātēm jābūt Šengenas kodeksa labākai piemērošanai;

55.  aicina dalībvalstis nodrošināt saviem robežsargiem sistemātisku piekļuvi Eiropola informācijas sistēmai, kurā var būt informācija par personām, uz kurām krīt ar terorismu saistītas aizdomas, par ārvalstu kaujiniekiem un naida sludinātājiem;

56.  aicina dalībvalstis apmainīties ar labas prakses piemēriem attiecībā uz izceļošanas un atgriešanās pārbaudēm un iedzīvotāju finanšu līdzekļu iesaldēšanu saistībā ar to, lai nepieļautu, ka iedzīvotāji piedalās teroristiskās darbībās konflikta zonās trešās valstīs, un attiecībā uz pārvaldības pasākumiem, kad viņi atgriežas Eiropas Savienībā; jo īpaši uzsver, ka dalībvalstīm pēc kompetentās tiesu iestādes pieprasījuma saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un pilnībā ievērojot proporcionalitātes principu būtu vajadzīga iespēja konfiscēt pases saviem iedzīvotājiem, kas plāno pievienoties teroristu organizācijām; uzskata, ka lēmumu par ierobežojumiem attiecībā uz personas pārvietošanās brīvību, kas ir pamattiesības, var pieņemt tikai tad, ja tiesu iestāde ir pienācīgi izvērtējusi pasākuma nepieciešamību un samērīgumu; atbalsta arī terorismā aizdomās turamu un teroristu darbībās iesaistītu personu kriminālvajāšanu, kad šādas personas atgriežas Eiropā;

57.  prasa veikt starptautiskas iemaksas ANO Attīstības programmas (UNDP) apstiprinātajā finansējuma mehānismā, lai veicinātu tūlītēju stabilizāciju teritorijās, kas atbrīvotas no Da’esh;

58.  aicina PV/AP un Padomi rast veidu, kā skaidri nosodīt desmit gadus sniegto finansiālo un ideoloģisko atbalstu, ko dažas Persijas līča valstu valdības un ietekmīgas personas sniegušas ekstrēmām islāma kustībām; aicina Komisiju pārskatīt ES attiecības ar trešām valstīm, lai efektīvāk apkarotu terorismam sniegto materiālo un nemateriālo atbalstu; atgādina, ka saistībā ar Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) pašreizējo pārskatīšanu ir jānostiprina EKP instrumentu drošības aspekts un veiktspēja, lai sekmētu partneru labāku noturību un spējas pašiem nodrošināt savu drošību, pamatojoties uz tiesiskuma ievērošanu;

59.  atgādina, ka pašreizējo instrumentu, piemēram, SIS, SIS II un VIS sistēmu, Interpola SLTD sistēmas un Eiropola kontaktpunkta „Ceļotāji”, pareiza izmantošana ir pirmais solis ārējo robežu nostiprināšanā, lai atklātu Eiropas pilsoņu un ES dzīvojošu ārvalstnieku iespējamo izceļošanu nolūkā veikt terora aktus, iziet teroristu apmācību vai piedalīties ar nekonvencionāliem ieročiem bruņotā konfliktā teroristu organizāciju rindās; mudina dalībvalstis sadarbību un informācijas apmaiņu par aizdomās turētiem ārvalstu kaujiniekiem uzlabot ar tām dalībvalstīm, kas atrodas pie ES ārējām robežām;

60.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka visi ārvalstu kaujinieki pēc viņu atgriešanās Eiropā tiek pakļauti juridiskai kontrolei un vajadzības gadījumā administratīvi aizturēti līdz laikam, kad notiek pienācīga kriminālvajāšana;

61.  ir stingri pārliecināts, ka, izstrādājot jebkādu politiku terorisma un radikalizācijas jomā, nepieciešams apkopot ES politikas iekšējo un ārējo dimensiju zināšanas un resursus; šajā saistībā uzskata, ka, pamatojoties uz šādu holistisku pieeju, var izstrādāt pienācīgu risinājumu cīņai pret terorismu un teroristu vervēšanu Eiropas Savienībā un tās kaimiņvalstīs; tāpēc mudina, lai Komisija un EĀDD gan AP/PV, gan Komisijas priekšsēdētāja pirmā vietnieka vadībā un pēc viņu norādījumiem un ar terorisma apkarošanas koordinatora atbalstu kopīgi darbotos tādas politiskās pieejas izveidošanā, kura efektīvi apvieno instrumentus sociālajā politikā (ietverot nodarbinātību, integrāciju un pretdiskrimināciju), humanitārās palīdzības, attīstības, konfliktu risināšanas, krīzes pārvaldības, tirdzniecības, enerģētikas un jebkurā citā politikas jomā, kam varētu būt iekšēja/ārēja dimensija;

VIII. Eiropas Savienības iekšējās un ārējās drošības saikņu stiprināšana

62.  uzsver, ka izšķiroši svarīgi ir Eiropas Savienībai, ciktāl tas iespējams, izveidot ciešu sadarbību ar trešām valstīm, īpaši tranzītvalstīm un galamērķa valstīm, attiecībā uz ES tiesību aktiem, principiem un vērtībām un starptautiskajiem principiem cilvēktiesību jomā, lai varētu atklāt ES pilsoņus un Eiropā dzīvojošus trešo valstu valstspiederīgos, kuri izceļo nolūkā cīnīties teroristu organizāciju rindās vai atgriežas pēc tam; arī uzsver nepieciešamību — saistībā ar divpusējām attiecībām un ar reģionālajām organizācijām, piemēram, Āfrikas Savienību un Arābu Valstu Līgu, — pastiprināt politisko dialogu un kopīgās rīcības plānus cīņai ar terorismu un radikalizāciju;

63.  ņem vērā PV/AP F. Mogherini vēlmi atbalstīt radikalizācijas novēršanas projektus trešās valstīs, tostarp Jordānijā, Libānā un Irākā, kā arī Sāhelas/Magribas reģionā, kā uzsvērts ziņojumā par pasākumu īstenošanu pēc Eiropadomes sanāksmes 2015. gada 12. februārī; uzsver, ka tagad jānodrošina, lai šie projekti pēc iespējas ātrāk saņemtu nepieciešamo finansējumu;

64.  aicina ES paplašināt sadarbību ar reģionālajiem partneriem, lai ierobežotu ieroču nelikumīgu tirdzniecību, jo īpaši pievēršoties terorisma izcelsmes valstīm, un cieši uzraudzīt tāda bruņojuma eksportu, ko varētu izmantot teroristi; prasa arī nostiprināt ārpolitikas instrumentus un sadarbību ar trešām valstīm nolūkā apkarot teroristu organizāciju finansēšanu; vērš uzmanību uz 2015. gada 16. novembrī notikušās G 20 augstākā līmeņa sanāksmes secinājumu, kurā Finanšu darījumu darba grupa (FATF) ir aicināta rīkoties ātrāk un efektīvāk, kad nedrīkst ļaut teroristu organizācijām saņemt finansējumu;;

65.  mudina ES īstenot mērķtiecīgu un aktualizētu drošības un pretterorisma dialogu ar Alžīriju, Ēģipti, Irāku, Izraēlu, Jordāniju, Maroku, Libānu, Saūda Arābiju, Tunisiju un Persijas līča sadarbības padomi, tostarp attiecībā uz pagātnes vai pašreizēju valstisku iesaisti teroristisko darbību atbalstīšanā; uzskata arī, ka būtu jāuzlabo sadarbība ar Turciju atbilstoši Vispārējo lietu padomes 2014. gada decembra secinājumiem;

66.  aicina Padomi pastāvīgi pārskatīt un pilnveidot 2015. gada 16. martā pieņemto ES reģionālo stratēģiju attiecībā uz Sīriju un Irāku un Stratēģiju attiecībā uz terorisma apkarošanu un ārvalstu kaujiniekiem, ņemot vērā izmaiņas drošības situācijā ES dienvidu kaimiņvalstīs, un citas iniciatīvas, piemēram, Komisijas izveidoto RAN; turklāt aicina dalībvalstis veicināt vispārēju cieņu un izpratni kā svarīgus elementus cīņā pret terorismu gan Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs, gan trešās valstīs;

67.  pauž pārliecību, ka nolūkā izveidot šādu ciešāku sadarbību Komisijai un jo īpaši EĀDD nepieciešams pastiprināt centienus palielināt un uzlabot zināšanas jomās, kas aptver terorisma apkarošanu, ar nekonvencionāliem ieročiem bruņotus konfliktus un radikalizāciju, un arī pastiprināt un dažādot valodu prasmes, piemēram, arābu, urdu, krievu un ķīniešu (mandarīnu) valodā, ņemot vērā, ka pašreiz šādu prasmju Eiropas informācijas un izlūkošanas dienestos ļoti trūkst; uzskata, ka ir absolūti nepieciešams, lai Eiropas aicinājums apkarot terorismu, radikalizāciju un vardarbību būtu sadzirdams aiz tās robežām, izmantojot motivējošu un efektīvu stratēģisko komunikāciju;

68.  atbalsta ciešāku starptautisko sadarbību un valstu izlūkdienestu informācijas apmaiņu nolūkā identificēt tos ES iedzīvotājus, kuri varētu radikalizēties, tikt savervēti un izceļot, lai pievienotos džihādistu vai citu ekstrēmistu grupām; uzsver, ka ir jāatbalsta MENA reģiona un Rietumbalkānu valstu centieni apturēt ārvalstu kaujinieku plūsmu un novērst to, ka džihādistu organizācijas izmanto politisko nestabilitāti šo valstu teritorijās;

69.  atzīst, ka teroristu tīklu īstenotā personu radikalizācija un vervēšana ir pasaules mēroga parādība; uzskata, ka līdz ar to uz šo parādību jāreaģē ne tikai vietējā vai ES mērogā, bet arī starptautiskā mērogā; uzskata, ka tāpēc ir nepieciešams nostiprināt sadarbību ar trešām valstīm, lai atklātu vervēšanas tīklus un pastiprinātu drošību pie attiecīgo valstu robežām; atgādina arī, ka, izmantojot diplomātisku un politisku dialogu un izlūkdienestu sadarbību, ir jāpastiprina sadarbība ar galvenajiem partneriem, kas saskaras ar līdzīgām problēmām;

70.  atgādina, ka terorisma globālais mērogs prasa efektīvu un vienotu starptautisku reakciju, lai sekmīgi novērstu ieroču nelikumīgu tirdzniecību uz valstīm, kuras apdraud starptautisko mieru un drošību;

71.  atzinīgi vērtē Komisijas 2015. gada aprīlī veikto EUR 10 miljonu budžeta piešķīrumu, lai finansētu programmu, ar kuru partnervalstīm palīdz apkarot radikalizāciju Sāhelas/Magribas reģionā un apturēt ārvalstu kaujinieku plūsmu no Ziemeļāfrikas, Tuvajiem Austrumiem un Rietumbalkāniem (pirmā kārta EUR 5 miljonu apmērā, lai finansētu tehnisko palīdzību, ar kuru palielināt krimināltiesību speciālistu spējas izmeklēt, izvirzīt apsūdzību un izskatīt lietas par ārvalstu kaujiniekiem vai iespējamiem ārvalstu kaujiniekiem; otrā kārta EUR 5 miljonu apmērā, lai finansētu radikalizācijas apkarošanas programmas Sāhelas/Magribas reģionā); uzsver, ka svarīgi ir stingri uzraudzīt šo līdzekļu pareizu izmantošanu, lai nodrošinātu, ka ar tiem nefinansē projektus, kas saistīti ar pievēršanu citai ticībai, indoktrināciju un citiem ekstrēmistu mērķiem);

IX.Labas prakses apmaiņas veicināšana attiecībā uz deradikalizāciju

72.  uzskata, ka visaptverošu politiku, ar ko novērst teroristu organizāciju veikto Eiropas iedzīvotāju radikalizāciju un vervēšanu, varēs īstenot tikai tad, ja līdztekus tiks īstenota deradikalizācijas un iekļaušanas politika; tāpēc prasa, lai ES starp dalībvalstīm un ar trešām valstīm, kuras jau guvušas pieredzi un sasniegušas šajā jomā pozitīvus rezultātus, veicina labas prakses apmaiņu par deradikalizācijas struktūru izveidi, kas ļautu novērst to, ka Eiropas pilsoņi un Eiropas Savienībā legāli dzīvojoši trešo valstu valstspiederīgie izceļo no ES vai kontrolētu viņu atgriešanos tajā; atgādina, ka ir nepieciešams sniegt atbalstu arī šādu personu ģimenēm;

73.  ierosina dalībvalstīm izvērtēt ideju par mentoru vai palīgu konsultantu ieviešanu to ES iedzīvotāju deradikalizācijas procesā, kuri no konfliktu zonām atgriezušies vīlušies par tur pieredzēto, lai tādā veidā atbalstītu viņus, kad notiek viņu reintegrācija sabiedrībā ar atbilstošām programmām; uzsver, ka šajā ziņā ir jāuzlabo labas prakses apmaiņa starp dalībvalstīm; uzsver, ka mentoriem vajadzētu būt gataviem dot ieguldījumu īpašās programmās, šim nolūkam izmantojot atbilstošu apmācību;

74.  prasa īstenot strukturētu ES mēroga komunikācijas kampaņu, izmantojot tādu bijušo Eiropas izcelsmes ārvalstu kaujinieku piedzīvoto, kuri ir sekmīgi deradikalizējušies un kuru traumatiskā pieredze palīdz atklāt dziļi atbaidošo un maldīgo reliģisko aspektu, kas saistīts ar pievienošanos tādām teroristu organizācijām kā ISIS; mudina dalībvalstīs izveidot platformas, kas ļautu tikties aci pret aci un iesaistīties dialogā ar bijušajiem kaujiniekiem; turklāt uzsver, ka arī saskare ar terorisma upuriem šķiet iedarbīga metode terorisma reliģiskā vai ideoloģiskā nozīmīguma radikālās retorikas atmaskošanai; ierosina šo kampaņu izmantot par instrumentu, lai sniegtu atbalstu deradikalizācijas procesam cietumos, skolās un visās iestādēs, kuras pievērš uzmanību profilaksei un rehabilitācijai; turklāt aicina Komisiju atbalstīt, jo īpaši ar finansējumu, un koordinēt šādas valstu komunikācijas kampaņas;

X.Teroristu tīklu likvidēšana

75.  uzsver, ka nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizācija, izvairīšanās no nodokļiem un citi fiskālās jomas noziegumi dažos gadījumos ir nozīmīgs terorisma finansēšanas avots, kas apdraud mūsu iekšējo drošību, un ka tāpēc prioritārai jābūt tādu noziegumu izsekošanai un apkarošanai, kuri skar ES finanšu intereses;

76.  uzsver, ka tādas teroristu organizācijas kā IS/Daesh un Jabhat al-Nusra ir uzkrājušas Irākā un Sīrijā ievērojamus finanšu resursus, kas iegūti no naftas pārdošanas melnajā tirgū, zagtu preču pārdošanas, personu nolaupīšanas un izspiešanas, banku kontu piesavināšanās un antīku priekšmetu kontrabandas; tāpēc prasa steidzami atklāt valstis un starpniekus, kas veicina šādu melno tirgu, un apturēt to darbības;

77.  pauž atbalstu pasākumiem, kuru mērķis ir vājināt teroristu organizācijas no iekšienes un mazināt to pašreizējo ietekmi uz ES pilsoņiem un Eiropas Savienībā legāli dzīvojošiem trešo valstu valstspiederīgajiem; mudina Komisiju un kompetentās aģentūras izvērtēt teroristu tīklu likvidēšanas un finansējuma izsekošanas iespējas; šajā nolūkā prasa uzlabot dalībvalstu finanšu izlūkošanas vienību sadarbību un ātri transponēt un īstenot nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas paketi; mudina Komisiju ierosināt regulējumu par to, kā atklāt un bloķēt terorisma finansēšanas kanālus un novērst to finansēšanas veidus; aicina Komisiju tādēļ no jauna izvērtēt kopīgas Eiropas teroristu finanšu izsekošanas sistēmas izveidi; mudina dalībvalstis īstenot augstākos pārredzamības standartus attiecībā uz piekļuvi informācijai par visu korporatīvo struktūru faktiskajiem īpašniekiem Eiropas Savienībā un neskaidrās jurisdikcijās, kas var būt mehānismi teroristu organizāciju finansēšanai;

78.  atzinīgi vērtē to, ka nesen ir pieņemta Eiropas Drošības programma, kurā ierosināti nozīmīgi pasākumi, ar ko uzlabot cīņu pret terorismu un radikalizāciju, piemēram, Eiropas Terorisma apkarošanas centrs Eiropolā; aicina dalībvalstis visā pilnībā izmantot spēkā esošos pasākumus un aicina Komisiju iezīmēt pietiekamus finanšu resursus un cilvēkresursus, lai varētu efektīvi izpildīt darbības, ko tā ierosinājusi;

79.  atkārtoti aicina Komisiju steidzami pārskatīt ES tiesību aktus šaujamieroču jomā, pārskatot Padomes Direktīvu 91/477/EEK, lai valstu policijas un izmeklēšanas iestādes vieglāk varētu veikt savus pienākumus, atklājot un apkarojot ieroču nelikumīgu tirdzniecību melnajā tirgū un tumšajā tīklā, kā arī aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu par parasto šaujamieroču dezaktivēšanas standartiem, lai dezaktivēti šaujamieroči tiktu neatgriezeniski padarīti lietošanai nederīgi;

80.  prasa pieņemt saskaņotu pieeju, lai naidu kurinošus izteikumus tiešsaistē un bezsaistē, kad radikāļi musina citus neievērot un pārkāpt pamattiesības, definētu kā noziedzīgu nodarījumu; ierosina šo konkrēto nodarījumu iekļaut attiecīgajos Padomes pamatlēmumos;

81.  aicina dalībvalstis iesaistīties centienos izsekot ārējās finansējuma plūsmas un nodrošināt un apliecināt pārredzamību savās attiecībās ar konkrētām Persijas līča valstīm, lai pastiprinātu sadarbību, kuras mērķis ir izsekot terorisma un fundamentālisma finansējumu Āfrikā un Tuvajos Austrumos, kā arī atsevišķu organizāciju finansējumu Eiropā; mudina dalībvalstis sadarboties, lai izskaustu melno naftas tirgu, kas teroristu organizācijām nodrošina būtiskus ienākumus; uzskata, ka dalībvalstīm nevajadzētu vilcināties izmantot ierobežojošus pasākumus pret personām un organizācijām, ja ir ticami pierādījumi par terorisma finansēšanu vai cita veida līdzdalību terorismā;

82.  ir gatavs stingri noraidīt jebkādus centienus svītrot ziņojuma aspektus, kuros uzmanība vērsta uz terora aktu un ekstrēmisma aktu apkarošanu visās to izpausmēs; uzskata, ka ir nelietderīgi un neefektīvi saraut saikni starp radikalizācijas apkarošanu un tās izpausmju apkarošanu; aicina Padomi izveidot Eiropas džihādistu un aizdomās turēto džihāda teroristu melno sarakstu;

o
o   o

83.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, ES dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijai, Eiropas Padomei, Āfrikas Savienībai, Savienības Vidusjūrai dalībvalstīm, Arābu valstu līgai un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0384. (2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0102. (3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0032.