Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. septembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam, ar ko dalībvalstis tiek pilnvarotas Eiropas Savienības interesēs ratificēt Starptautiskās Darba organizācijas 1930. gada Piespiedu darba konvencijas 2014. gada protokolu attiecībā uz sociālās politikas jautājumiem (06732/2015 – C8-0079/2015 – 2014/0259(NLE))

P8_TA(2015)0281 A8-0243/2015

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (06732/2015),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 153. panta 2. punktu, 153. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu, 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) daļu un 218. panta 8. punktu (C8–0079/2015),

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas 1930. gada Piespiedu darba konvencijas 2014. gada protokolu;

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu, 99. panta 2. punktu un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ieteikumu (A8-0243/2015),

1.  sniedz piekrišanu Padomes lēmuma projektam;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. septembra lēmums par pieprasījumu atcelt Janusz Korwin-Mikke imunitāti (2015/2102(IMM))

P8_TA(2015)0282 A8-0229/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā pieprasījumu atcelt Janusz Korwin-Mikke imunitāti, kuru Polijas Republikas ģenerālprokurors nosūtījis 2015. gada 13. martā un kuru saistībā ar tiesvedību 2015. gada 9. martā sagatavojis Piotrków Trybunalski pašvaldības policijas priekšnieks (krimināllietā Nr. SM.O.4151-F.2454/16769/2014), un par kuru paziņots 2015. gada 15. aprīļa plenārsēdē,

–  pēc Janusz Korwin-Mikke uzklausīšanas saskaņā ar Reglamenta 9. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. un 9. pantu, kā arī 1976. gada 20. septembra Akta par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās 6. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 1964. gada 12. maija, 1986. gada 10. jūlija, 2008. gada 15. un 21. oktobra, 2010. gada 19. marta, 2011. gada 6. septembra un 2013. gada 17. janvāra spriedumu(1),

–  ņemot vērā Polijas Republikas Konstitūcijas 105. panta 2. punktu un Polijas 1996. gada 9. maija Likuma par Sejma un Senāta deputāta pienākumu veikšanu 7.b panta 1. punktu un 7.c panta 1. punktu kopsakarā ar šā likuma 10.b pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 5. panta 2. punktu, 6. panta 1. punktu un 9. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0229/2015),

A.  tā kā Polijas Republikas ģenerālprokurors iesniedza Piotrków Trybunalski pašvaldības policijas priekšnieka pieprasījumu atļaut Eiropas Parlamenta deputāta Janusz Korwin-Mikke saukšanu pie atbildības par pārkāpumu, kas paredzēts Polijas 1971. gada 20. maija Likuma, ar ko izveido Pārkāpumu kodeksu, 92. a pantā kopsakarā ar 1997. gada 20. jūnija Ceļu satiksmes likuma 20. panta 1. punktu; tā kā, jo īpaši ņemot vērā to, ka Janusz Korwin-Mikke esot pārsniedzis apbūvētā zonā atļauto maksimālo braukšanas ātrumu;

B.  tā kā saskaņā ar Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. pantu pret Eiropas Parlamenta deputātiem nedrīkst veikt izmeklēšanas darbības, viņus aizturēt vai sākt tiesvedību saistībā ar viedokli, ko viņi pauduši, vai balsojumu, ko viņi veikuši, pildot deputāta pienākumus;

C.  tā kā saskaņā ar Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pantu Eiropas Parlamenta deputātiem savas valsts teritorijā ir tāda pati imunitāte, kāda ir piešķirta šīs valsts parlamenta deputātiem;

D.  tā kā saskaņā ar Polijas Republikas Konstitūcijas 105. panta 2. punktu deputātu nedrīkst saukt pie kriminālatbildības, ja Sejms nav devis piekrišanu;

E.  tā kā par to, vai konkrētā gadījumā imunitāti atcelt vai saglabāt, lemj tikai Parlaments; tā kā Parlaments, lai pieņemtu lēmumu par deputāta(-es) imunitātes atcelšanu vai saglabāšanu, var saprātīgi ņemt vērā viņa vai viņas nostāju(2);

F.  tā kā iespējamais nodarījums nav tieši vai acīmredzami saistīts ar Janusz Korwin-Mikke pienākumu izpildi Eiropas Parlamenta deputāta amatā un nav uzskatāms par Eiropas Parlamenta deputāta pienākumu izpildes ietvaros paustu viedokli vai veiktu balsojumu, kā noteikts 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. pantā;

G.  tā kā šajā gadījumā Parlaments nav guvis pierādījumus par fumus persecutionis, proti, tam nav pietiekami nopietnu un pamatotu aizdomu, ka lieta ierosināta nolūkā attiecīgajam deputātam nodarīt politisku kaitējumu,

1.  nolemj atcelt Janusz Korwin-Mikke deputāta imunitāti;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu un atbildīgās komitejas ziņojumu nekavējoties nosūtīt Polijas Republikas kompetentajai iestādei un Janusz Korwin-Mikke.

(1) Tiesas 1964. gada 12. maija spriedums, Wagner/Fohrmann un Krier, 101/63, ECLI:EU:C:1964:28; Tiesas 1986. gada 10. jūlija spriedums, Wybot/Faure u. c., 149/85, ECLI:EU:C:1986:310; Vispārējās tiesas 2008. gada 15. oktobra spriedums, Mote/Parlaments, T-345/05, ECLI:EU:T:2008:440; Tiesas 2008. gada 21. oktobra spriedumi, Marra/De Gregorio un Clemente, C-200/07 un C-201/07, ECLI:EU:C:2008:579; Tiesas 2010. gada 19. marta spriedums, Gollnisch/Parlaments, T-42/06, ECLI:EU:T:2010:102; Tiesas 2011. gada 6. septembra spriedums, Patriciello, C-163/10, ECLI: EU:C:2011:543; Vispārējās tiesas 2013. gada 17. janvāra spriedumi, Gollnisch/Parlaments, T-346/11 un T-347/11, ECLI:EU:T:2013:23. (2) Lieta T-345/05 Mote/Parlaments (atsauce sniegta iepriekš), 28. punkts.

Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. septembra normatīvā rezolūcija par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 515/97 par dalībvalstu pārvaldes iestāžu savstarpēju palīdzību un šo iestāžu un Komisijas sadarbību, lai nodrošinātu tiesību aktu muitas jomā un lauksaimniecības tiesību aktu pareizu piemērošanu (08257/3/2015 – C8-0159/2015 – 2013/0410(COD))

P8_TA(2015)0283 A8-0234/2015

(Parastā likumdošanas procedūra: otrais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes nostāju pirmajā lasījumā (08257/3/2015 – C8-0159/2015),

–  ņemot vērā Revīzijas palātas 2014. gada 25. februāra(1) atzinumu,

–  ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā(2) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2013)0796),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 76. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ieteikumu otrajam lasījumam (A8-0234/2015),

1.  apstiprina Padomes nostāju pirmajā lasījumā;

2.  konstatē, ka akts ir pieņemts saskaņā ar Padomes nostāju;

3.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 297. panta 1. punktu;

4.  uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir notikusi pārbaude, ka ir pienācīgi ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

5.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV C 94, 31.3.2014., 1. lpp. (2) Pieņemtie teksti, 15.4.2014., P7_TA(2014)0344.

Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1007/2009 par tirdzniecību ar izstrādājumiem no roņiem (COM(2015)0045 – C8-0037/2015 – 2015/0028(COD))

P8_TA(2015)0284 A8-0186/2015

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2015)0045),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8‑0037/2015),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2015. gada 27. maija atzinumu(1),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2015. gada 30. jūnija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu, kā arī Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumus (A8-0186/2015),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2015. gada 8. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2015/..., ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1007/2009 par tirdzniecību ar izstrādājumiem no roņiem un ar ko atceļ Komisijas Regulu (ES) Nr. 737/2010

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2015/1775.)

(1) Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts.

Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par tādu liellopu, cūku, aitu, kazu un zirgu dzimtas dzīvnieku klonēšanu, kuri tiek turēti un pavairoti lauksaimniecības vajadzībām (COM(2013)0892 – C7-0002/2014 – 2013/0433(COD))

P8_TA(2015)0285 A8-0216/2015

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2013)0892),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 43. panta 2. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7‑0002/2014),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 7. jūlija normatīvo rezolūciju par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu par jauniem pārtikas produktiem, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1331/2008 un atceļ Regulu (EK) Nr. 258/97 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1852/2001(1),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2014. gada 30. aprīļa atzinumu(2),

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas kopīgās apspriedes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumu (A8-0216/2015),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2015. gada 8. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu Regulu (ES) 2015/... par tādu liellopu, cūku, aitu, kazu un zirgu dzimtas dzīvnieku klonēšanu, kuri tiek turēti un pavairoti lauksaimniecības vajadzībām [Gr. 1. Šā grozījuma pirmā daļa, proti, direktīvas vietā regula, attiecas uz visu tekstu.]

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 43. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc priekšlikuma nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(3),

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru(4),

tā kā:

(-1) Īstenojot Savienības politiku un ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, būtu jāgarantē augsts cilvēku veselības un patērētāju aizsardzības līmenis, kā arī augsts dzīvnieku labturības un vides aizsardzības līmenis. Vienmēr būtu jāpiemēro piesardzības princips, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 178/2002(5). [Gr. 2]

(1)  Dzīvnieku klonēšana neatbilst Padomes Direktīvai  98/58/EK(6), kurā noteikti obligātie labturības standarti attiecībā uz lauksaimniecībā izmantojamo un audzēto dzīvnieku aizsardzību. TajāDirektīvā 98/58/EK dalībvalstis tiek aicinātas nodrošināt, ka lauksaimniecības dzīvniekiem netiek nodarītas nevajadzīgas sāpes, ciešanas vai radīti savainojumi. Ja klonēšana nodara nevajadzīgas sāpes, ciešanas vai rada savainojumus, dalībvalstij jārīkojas valsts līmenī, lai to novērstu., proti, tās pielikuma 20. punktā ir noteikts, ka “nedrīkst praktizēt tādu dabisku vai mākslīgu vairošanu vai dzīvnieku vaislošanas paņēmienus, kas izraisa vai var izraisīt ciešanas un savainojumus jebkuram no attiecīgajiem dzīvniekiem”. Dažādas valstu pieejas dzīvnieku klonēšanai vai dzīvnieku klonēšanas rezultātā iegūtu produktu izmantošana varētu radīt tirgus darbības traucējumus.. Tāpēc ir jānodrošina, lai uz visām dzīvu un no dzīvniekiem iegūtu produktu ražošanā un izplatīšanā iesaistītajām personām visā Savienībā attiektos vienādi nosacījumi. [Gr. 3]

(2)  Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) savā 2008. gada atzinumā par dzīvnieku klonēšanu(7) secinājusi, ka “ievērojamai daļai klonēto dzīvnieku ir konstatēta nelabvēlīga ietekme uz veselību un labturību, bieži vien ar smagām sekām un letālu iznākumu”. EFSA jo īpaši ir apstiprinājusi, ka klonēšanā izmantotās surogātmātes īpaši cieš no placentas disfunkcijas, kas palielina spontāno abortu iespējamību(8) un potenciāli kaitē to veselībai. Tas cita starpā samazina klonēšanas metodes efektivitāti (6–15 % liellopu un 6 % cūku sugu dzīvniekiem) un palielina nepieciešamību implantēt embriju klonus vairākās mātītēs, lai iegūtu vienu klonu. Turklāt klonu anomāliju un pēcnācēja neierastā lieluma dēļ var rasties dzemdību sarežģījumi un iestāties jaundzimušo nāve. Klonēšanas metodei visos attīstības posmos ir raksturīgs augsts mirstības līmenis(9). [Gr. 4]

(2.a)  Attiecībā uz pārtikas nekaitīgumu EFSA uzsvēra, ka ir svarīgi apzināties, ka datubāze ir nepilnīga, un savā 2008. gada atzinumā par dzīvnieku klonēšanu secināja: “Nenoteiktības riska novērtējumā rada ierobežotais pieejamo pētījumu skaits, izpētīto paraugu nelielais apjoms un — kopumā — tas, ka nav vienotas pieejas, kas nodrošinātu iespēju apmierinoši risināt šim atzinumam būtiskus jautājumus.” EFSA apgalvoja, piemēram, ka nav pietiekamas informācijas par klonu imūnkompetenci, un ierosināja — ja tiktu atklāti pierādījumi, ka kloniem ir samazināta imūnkompetence, būtu jāizpēta “vai un ciktāl klonu vai to pirmās paaudzes pēcnācēju gaļa un piens varētu pastiprināt transmisīvu aģentu iedarbību uz cilvēkiem.” [Gr. 5]

(2.b)  EFSA ir norādījusi, ka nav pieejama pietiekama informācija par potenciālo ietekmi uz vidi, bet jautājumā par iespējamo ietekmi uz ģenētisko daudzveidību EFSA vērsa uzmanību uz to, ka ierobežota skaita dzīvnieku pārmērīgai izmantošanai ciltsdarba programmās varētu būt netieša ietekme un ka kāda genotipa palielināta homogenitāte dzīvnieku populācijā var palielināt šīs populācijas uzņēmību pret slimībām un citiem riskiem. [Gr. 6]

(2.c)  Īpašajā ziņojumā, ko 2008. gadā sagatavojusi Eiropas grupa par dabaszinātņu un jauno tehnoloģiju ētiku(10), apšaubīts, ka dzīvnieku klonēšana pārtikas ražošanas nolūkā ir attaisnojama, “ņemot vērā ciešanas un veselības problēmas, kas patlaban tiek radītas surogātmātēm un dzīvnieku kloniem”. [Gr. 7]

(2.d)  Viens no Savienības vienotās lauksaimniecības politikas mērķiem, kas ietverts Līguma par Eiropas Savienības darbību 39. pantā, ir „celt lauksaimniecības ražīgumu, veicinot tehnikas attīstību un panākot lauksaimniecības ražošanas racionālu attīstību”. Ar šo mērķi cita starpā ir paredzēts uzlabot ražošanu, un attiecībā uz lauksaimnieciskās ražošanas racionālu attīstību tas nozīmē optimāli izmantot ražošanas faktorus, proti, nodrošināt atbilstīgu ražošanu tirdzniecības nolūkā, ņemot vērā patērētāju intereses. [Gr. 8]

(2.e)  Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru(11) LESD 43. pants ir atbilstīgs juridisks pamats jebkuram tādam tiesību aktam par LESD I pielikumā uzskaitīto lauksaimniecības produktu ražošanu un tirdzniecību, kurš veicina viena vai vairāku LESD 39. pantā paredzēto kopējās lauksaimniecības politikas mērķu sasniegšanu. Pat ja šādi tiesību akti būtu vērsti uz mērķiem, kas nav kopējās lauksaimniecības politikas mērķi un kas, nepastāvot īpašiem noteikumiem, tiktu īstenoti, balstoties uz LESD 114. pantu, var būt jāsaskaņo valstu tiesību aktu noteikumi šajā jomā bez nepieciešamības piemērot 114. pantu. Turklāt saistībā ar kopējo lauksaimniecības politiku veiktie pasākumi var skart arī attiecīgo produktu importu. [Gr. 9]

(2.f)  Kā skaidri un konsekventi apliecināts patērētāju vidū veiktos pētījumos, vairākumam Savienības iedzīvotāju nav pieņemama klonēšana lauksaimniecības vajadzībām, tostarp dzīvnieku labturības un vispārēju ētisku apsvērumu dēļ(12). Klonēšana lauksaimniecības vajadzībām varētu novest pie dzīvnieku klonu vai to pēcnācēju nonākšanas pārtikas apritē. Patērētāji stingri iestājas pret tādas pārtikas patērēšanu, kura ir iegūta no dzīvnieku koniem vai no to pēcnācējiem. [Gr. 10]

(2.g)  Dzīvnieku klonēšana pārtikas ražošanai apdraud Eiropas lauksaimniecības modeļa pamatbūtību, jo tā pamatā ir produktu kvalitāte, pārtikas nekaitīgums, patērētāju veselība, stingri dzīvnieku labturības noteikumi, kā arī saudzējoša attieksme pret vidi. [Gr. 11]

(3)  Ņemot vērā Savienības kopējās lauksaimniecības politikas mērķus, neseno EFSA zinātnisko novērtējumu rezultātus un Līguma, kuru pamatā ir pieejamie pētījumi, LESD 13. pantā paredzētās dzīvnieku labturības prasības, un iedzīvotāju bažas, ir lietderīgi pagaidām aizliegt izmantot klonēšanu, lai iegūtu konkrētu sugu dzīvniekus lauksaimniecības vajadzībām, un laist tirgū dzīvniekus un produktus, kas ir iegūti, izmantojot klonēšanas metodi. [Gr. 12]

(3.a)  Dzīvnieku klonus neiegūst, lai tos izmantotu gaļas vai piena ražošanā, bet gan to reproduktīvo produktu izmantošanai pavairošanas nolūkā. Dzimumvairošanās ceļā iegūtie dzīvnieku klonu pēcnācēji kļūst par dzīvniekiem, kurus izmanto pārtikas ražošanai. Lai gan klonētu dzīvnieku pēcnācēju labturība šķietami nerada bažas, jo šie dzīvnieki dzimuši parastajā dzimumvairošanās ceļā, šo pēcnācēju priekštečiem jābūt klonētiem dzīvniekiem, tādējādi radot ievērojamas bažas par dzīvnieku labturību un ētikas normu ievērošanu. Tādēļ to pasākumu darbības jomā, kuru mērķis ir risināt jautājumus, kas saistīti ar dzīvnieku labturības problēmu un patērētāju attieksmi pret klonēšanu, būtu jāiekļauj reproduktīvie produkti, kas iegūti no dzīvnieku kloniem, dzīvnieku klonu pēcnācēji, kā arī produkti, kas iegūti no dzīvnieku klonu pēcnācējiem. [Gr. 13]

(4)  Patlaban lauksaimniecības vajadzībām visticamāk varētu tikt klonēti liellopu, cūku, aitu, kazu un zirgu dzimtas dzīvnieki. Tāpēc šis direktīvas darbības joma jāattiecina uz šo piecu sugu dzīvnieku klonēšanu lauksaimniecības vajadzībām. [Gr. 14]

(4.a)  Attiecībā uz lauksaimniecības produktu tirdzniecību saistībā ar aizliegumu izmantot klonēšanu un lai ņemtu vērā patērētāju uzskatus saistībā ar klonēšanu, cita starpā par dzīvnieku labturību, plašu zinātnisku pētījumu trūkumu un vispārīgiem ētiskiem apsvērumiem, būtu jānodrošina, ka pārtika, kas ražota no dzīvnieku kloniem un to pēcnācējiem, nenonāk pārtikas apritē. Mazāk ierobežojoši pasākumi, piemēram, pārtikas marķēšana, pilnībā nenovērstu iedzīvotāju bažas, jo joprojām būtu atļauta tādas pārtikas tirdzniecība, kas ir ražota, izmantojot metodes, kas dzīvniekiem rada ciešanas. [Gr. 15]

(4.b)  Klonēšanas izmantošana dzīvnieku audzēšanā lauksaimniecības vajadzībām jau notiek vairākās trešās valstīs. Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 178/2002 pārtikai, kas ir importēta no trešām valstīm un paredzēta laišanai tirgū Savienībā, ir jāatbilst attiecīgajām Savienības pārtikas jomas tiesību aktu prasībām vai Savienības atzītiem nosacījumiem, kas ir vismaz ekvivalenti minētajām prasībām. Tādēļ būtu jāveic attiecīgi pasākumi, lai nepieļautu to, ka Savienībā no trešām valstīm tiek importēti dzīvnieku kloni un to pēcnācēji, kā arī produkti, kas ir iegūti no dzīvnieku kloniem un to pēcnācējiem. Komisijai būtu jāpapildina attiecīgie tiesību akti zootehnikas un dzīvnieku veselības jomā, kā arī jāierosina tajos grozījumi, lai nodrošinātu, ka dzīvniekiem, reproduktīvajiem produktiem un dzīvnieku izcelsmes pārtikai un barībai pievienotajos importa sertifikātos būtu norādīts, vai tie ir iegūti no dzīvnieku kloniem vai to pēcnācējiem. [Gr. 16]

(4.c)  Dzīvnieku kloni, embriju kloni, dzīvnieku klonu pēcnācēji, dzīvnieku klonu un to pēcnācēju reproduktīvie produkti un no dzīvnieku kloniem un to pēcnācējiem iegūta pārtika vai barība nevar tikt pielīdzināta dzīvniekiem, embrijiem, reproduktīvajiem produktiem, pārtikai un barībai, kas nav iegūta, izmantojot klonēšanas metodi Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) III panta 4. punkta nozīmē. Turklāt aizliegums klonēt dzīvniekus, laist tirgū un importēt dzīvnieku klonus, embriju klonus, dzīvnieku klonu pēcnācējus, dzīvnieku klonus, to pēcnācēju reproduktīvos produktus un pārtiku no dzīvnieku kloniem un to pēcnācējiem ir pasākums, kas nepieciešams, lai aizsargātu sabiedrības morāli un dzīvnieku veselību GATT XX panta nozīmē. [Gr. 17]

(4.d)  Būtu jānodrošina, lai ar tirdzniecības nolīgumiem, par kuriem pašlaik notiek sarunas, netiktu sekmēta tādu metožu atļaušana, kas varētu nelabvēlīgi ietekmēt patērētāju un lauksaimnieku veselību, vidi vai dzīvnieku labturību. [Gr. 18]

(4.e)  Šīs regulas piemērošana var tikt kavēta, ja nav iespējams nodrošināt izsekojamību pārtikai, kas ir ražota no dzīvnieku kloniem un to pēcnācējiem. Tādēļ saskaņā ar piesardzības principu un nolūkā īstenot šajā regulā noteiktos aizliegumus, apspriežoties ar attiecīgajām ieinteresētajām pusēm, ir jāizveido izsekojamības sistēmas Savienības līmenī. Šādas sistēmas ļautu kompetentajām iestādēm un uzņēmējiem vākt datus par dzīvnieku kloniem, to pēcnācējiem un dzīvnieku klonu un to pēcnācēju reproduktīvajiem produktiem, kā arī par pārtiku no dzīvnieku kloniem un to pēcnācējiem. Komisijai šajā sakarībā būtu jācenšas patlaban notiekošo un turpmāko sarunu ietvaros gan divpusējā, gan daudzpusējā līmenī panākt, ka Savienības tirdzniecības partneri uzņemas saistības attiecībā uz klonēšanu lauksaimniecības vajadzībām; [Gr. 19]

(4.f)  Komisija 2010. gadā ziņojumā Eiropas Parlamentam un Padomei pauda uzskatu, ka ir lietderīgi izstrādāt spermas un embriju importa izsekojamības pasākumus, lai attiecīgos gadījumos Savienībā izveidotu pēcnācēju datubāzi. Tādēļ Komisijai būtu jāveic attiecīgi pasākumi. [Gr. 20]

(4.g)  Īstenojot šajā regulā noteikto klonēšanas aizliegumu, vienlaikus būtu jāīsteno arī Eiropas Komisijas mērķtiecīgie veicināšanas pasākumi, lai Savienībā atbalstītu augstvērtīgas gaļas ražošanu un dzīvnieku audzēšanu. [Gr. 21]

(5)  Paredzams, ka zināšanas par klonēšanas metodes ietekmi uz dzīvnieku labturību tiks pilnveidotas. Klonēšanas metode laika gaitā visticamāk uzlabosies. Tāpēc aizliegumi būtu jāpiemēro tikai uz laiku. Tādēļ Šī direktīvaregula samērīgā laikposmā būtu jāpārskata, ņemot vērā pieredzi, ko dalībvalstis guvušas tās īstenošanā piemērošanas gaitā, zinātniskozinātnes un tehniskotehnikas attīstību, izmaiņas patērētāju attieksmē un starptautiskās norisesstarptautiskajās norisēs, jo īpaši tirdzniecības plūsmu un Savienības tirdzniecības attiecības. [Gr. 22]

(5.a)  Saskaņā ar Eirobarometra jaunāko apsekojumu vairākums Eiropas iedzīvotāju neuzskata, ka dzīvnieku klonēšana pārtikas ražošanai nekaitē viņu vai viņu ģimenes locekļu veselībai. Turklāt dzīvnieku klonēšanas jautājumos vairākās Eiropas valstīs ir skaidri noteikta prioritāte, ka lēmumi vispirms ir jāpieņem saskaņā ar ētikas un morāles apsvērumiem, nevis pamatojoties uz zinātnes atziņām. Tādēļ pirms šā tiesību akta pārskatīšanas Komisijai būtu jāveic jauns oficiāls ES apsekojums, lai atkārtoti novērtētu patērētāju attieksmi. [Gr. 23]

(5.b)  Būtu jāpilnvaro Komisija pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz noteikumiem par dzīvnieku klonu, to pēcnācēju un dzīvnieku klonu un to pēcnācēju reproduktīvo produktu izsekojamības sistēmām. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei. [Gr. 24]

(6)  Šajā direktīvāregulā ir respektētas pamattiesības un ievēroti principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, un jo īpaši darījumdarbības brīvība un eksakto zinātņu brīvība. Šī direktīva jāīsteno regula jāpiemēro saskaņā ar šīm tiesībām un principiem. [Gr. 25]

(6.a)  Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķas dalībvalstis, bet tā mēroga un iedarbības dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai. [Gr. 26]

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Priekšmets un darbības joma

Šajā direktīvā regulā paredzēti noteikumi par:

a)  dzīvnieku klonēšanu Savienībā;

b)  dzīvnieku klonu un, embriju klonu, dzīvnieku klonu pēcnācēju, dzīvnieku klonu un to pēcnācēju reproduktīvo produktu un pārtikas un barības no dzīvnieku kloniem un to pēcnācējiem laišanu tirgū un importu. [Gr. 27]

Tā attiecas uz liellopu, cūku, aitu, kazu un zirgu dzimtas visu sugu dzīvniekiem (“dzīvnieki”), kuri tiek turēti un pavairoti lauksaimniecības vajadzībām. [Gr. 28]

1.apants

Mērķis

Šīs regulas mērķis ir novērst problēmas, kas saistītas ar dzīvnieku veselību un labturību, patērētāju attieksmi un ētikas apsvērumiem saistībā ar dzīvnieku klonēšanu. [Gr. 29]

2. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

a)  “dzīvnieki, kuri tiek turēti un pavairoti lauksaimniecības vajadzībām” (“dzīvnieki”) ir dzīvnieki, kuri tiek turēti un pavairoti pārtikas, barības, vilnas, ādas vai kažokādas ražošanai vai citiem lauksaimniecības mērķiem. Šī definīcija neattiecas uz dzīvniekiem, kuri tiek turēti un pavairoti citiem mērķiem: pētniecībai, zāļu un medicīnas iekārtu ražošanai, retu šķirņu vai un apdraudētu sugu saglabāšanai, sporta un kultūras pasākumiemun retu šķirņu saglabāšanai, kuras par tādām ir atzinušas dalībvalstu kompetentās iestādes, ja nav pieejamas alternatīvas metodes; [Gr. 30]

b)  “klonēšana” ir dzīvnieku pavairošana bezdzimumvairošanās ceļā, lai, cita starpā izmantojot metodi, ar kuru atsevišķa dzīvnieka šūnas kodols tiek ievietots olšūnā, kurai izņemts kodols, lai radītu ģenētiski identiskus atsevišķus embrijus (“embriju kloni”), kurus pēc tam var implantēt surogātmātēs, lai radītu ģenētiski identisku dzīvnieku populācijas (“dzīvnieku kloni”); [Gr. 31]

ba)  "dzīvnieku klonu pēcnācēji" ir dzīvnieki, kas nav dzīvnieku kloni, kuriem vismaz viens no to priekštečiem ir dzīvnieka klons; [Gr. 32]

bb)  „reproduktīvie produkti” ir no dzīvniekiem reprodukcijas vajadzībām savākta vai iegūta sperma, olšūnas vai embriji; [Gr. 33]

bc)  "izsekojamība" ir spēja visos ražošanas, pārstrādes un izplatīšanas posmos izsekot un atrast jebkuru pārtiku, barību, produktīvo dzīvnieku vai vielu, ko paredzēts vai ko varētu pievienot pārtikai vai barībai; [Gr. 34]

c)  “laist tirgū” nozīmē dzīvnieku vai produktu pirmo reizi darīt pieejamu iekšējā tirgū,

ca)  “pārtika” ir pārtika, kas noteikta Regulas (EK) Nr. 178/2002 2. pantā. [Gr. 35]

3. pants

Pagaidu Aizliegums [Gr. 36]

Dalībvalstis uz laiku Aizliedz sekojošo: [Gr. 37]

a)  dzīvnieku klonēšanu;

b)  dzīvnieku klonu un, embriju klonu, dzīvnieku klonu pēcnācēju, dzīvnieku klonu un to pēcnācēju reproduktīvo produktu un pārtikas un barības no dzīvnieku kloniem un to pēcnācējiem laišanu tirgū un importu. [Gr. 38]

3.apants

Importa nosacījumi

Dzīvnieki netiek importēti no trešām valstīm, ja vien pievienotie importa sertifikāti neapliecina, ka šie dzīvnieki nav dzīvnieku kloni vai to pēcnācēji.

Reproduktīvie produkti un dzīvnieku izcelsmes pārtika un barība netiek importēti no trešām valstīm, ja vien pievienotie importa sertifikāti neapliecina, ka tie nav iegūti no dzīvnieku kloniem vai to pēcnācējiem.

Lai nodrošinātu, ka reproduktīvajiem produktiem un dzīvnieku izcelsmes pārtikai un barībai pievienotajos importa sertifikātos ir norādīts, vai tie ir dzīvnieku kloni vai to pēcnācēji vai arī tie ir iegūti no dzīvnieku kloniem un to pēcnācējiem, Komisija līdz ...(13) pieņem īpašus importa nosacījumus saskaņā ar 48. un 49. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 882/2004(14) un vajadzības gadījumā iesniedz priekšlikumu grozīt citus tiesību aktus attiecībā uz dzīvnieku veselību vai zootehniskajiem un ģenealoģiskajiem importa nosacījumiem. [Gr. 39]

3.bpants

Izsekojamība

Lai nodrošinātu kompetentās iestādes un uzņēmējus ar informāciju, kas tiem ir vajadzīga 3. panta b) punkta piemērošanai, ievieš izsekojamības sistēmas attiecībā uz:

a)  dzīvnieku kloniem;

b)  dzīvnieku klonu pēcnācējiem;

c)  dzīvnieku klonu un to pēcnācēju reproduktīvajiem produktiem.

Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 4.a pantu, lai paredzētu sīki izstrādātus noteikumus pirmās daļas a)–c) punktā minētās informācijas iekļaušanai dzīvnieku veselības un zootehnikas jomas tiesību aktos paredzētajos sertifikātos vai Komisijas šajā nolūkā izstrādātajos sertifikātos. Minētos deleģētos aktus pieņem līdz ...(15). [Gr. 40]

4. pants

Sankcijas

Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, ko piemēro par to valsts noteikumu pārkāpšanu, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvušīs regulas pārkāpumiem, un veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu to īstenošanu. Paredzētajām sankcijām jābūt iedarbīgām, samērīgām un atturošāmpiemērošanu. Paredzētās sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas, un ar tām ir jānodrošina vienlīdzīgus konkurences apstākļus. Dalībvalstis paziņodara zināmus šos noteikumus Komisijai vēlākais līdz šīs [direktīvas transponēšanas dienai]…(16) un nekavējoties paziņo tai jebkādus turpmākus grozījumus, kas tos ietekmēinformē Komisiju par turpmākiem grozījumiem šajos noteikumos. [Gr. 41]

4.apants

Deleģēšanas īstenošana

1.  Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.  Pilnvaras pieņemt 3.a pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no …(17). Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.

3.  Eiropas Parlaments vai Padome var jebkurā laikā atsaukt 3.a pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.  Tiklīdz Komisija pieņem deleģētu aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

5.  Saskaņā ar 3.a pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divu mēnešu laikā no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus, vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par to, ka neizteiks iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem. [Gr. 42]

5. pants

Ziņošana un pārskatīšana

1.  Dalībvalstis līdz [datums = 5 gadi pēc šīs direktīvas transponēšanas dienas]...(18) ziņo Komisijai par pieredzi, ko tās guvušas saistībā ar šīs direktīvasregulas piemērošanu. [Gr. 43]

2.  Komisija Eiropas Parlamentam un Padomei iesniedz ziņojumu par šīs direktīvas piemērošanu, ņemot vērā:

a)  ziņojumus, ko dalībvalstis iesniegušas saskaņā ar 1. punktu;

b)  zinātniskosvisus pieejamos pierādījumus par zinātnes un tehniskos sasniegumustehnikas sasniegumiem, jo īpaši attiecībā uz klonēšanas aspektiem, kas saistīti ar dzīvnieku labturību un pārtikas nekaitīguma jautājumiem, kā arī progresu tādu uzticamu sistēmu izstrādē, ar kurām var nodrošināt klonu un to pēcnācēju izsekojamību. [Gr. 44]

ba)  patērētāju attieksmes pret klonēšanu attīstība; [Gr. 45]

c)  starptautiskās norises,

ca)  patērētāju bažas par sabiedrības veselību un dzīvnieku labturību; [Gr. 46]

cb)  ētikas jautājumus saistībā ar dzīvnieku klonēšanu; [Gr. 47]

2.a  Komisija dara publiski pieejamu 2. punktā minēto ziņojumu. [Gr. 48]

2.b  Izmantojot ES apsekojumu, Komisija sāk sabiedrisko apspriešanu, lai novērtētu, kā mainījusies patērētāju attieksme pret pārtikas produktiem, kas iegūti no klonētiem dzīvniekiem. [Gr. 49]

6. pants

Transponēšana

1.  Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības vēlākais līdz [datums = 12 mēneši pēc šīs direktīvas transponēšanas dienas]. Dalībvalstis tūlīt dara Komisijai zināmus minēto noteikumu tekstus.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci pievieno to oficiālai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.

2.  Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to savu tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva. [Gr. 50]

7. pants

Stāšanās spēkā

Šī regula regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro no …(19). [Gr. 52]

8. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm. [Gr. 53]

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs. [Gr. 54]

...,

Eiropas Parlamenta vārdā — Padomes vārdā —

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

(1) Tajā dienā pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0266. (2) OV C 311, 12.9.2014., 73. lpp. (3) OV C 311, 12.9.2014., 73. lpp. (4) Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. septembra nostāja. (5) Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regula (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp.). (6) Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīva 98/58/EK par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzību (OV L 221, 8.8.1998., 23. lpp.). (7) http://www.efsa.europa.eu/sites/default/files/scientific_output/files/main_documents/sc_op_ej767_animal_cloning_en.pdf (8) Zinātniskās komitejas zinātniskais atzinums Food Safety, Animal Health and Welfare and Environmental Impact of Animals derived from Cloning by Somatic Cell Nucleus Transfer (SCNT) and their Offspring and Products Obtained from those Animalshttp://www.efsa.europa.eu/en/topics/topic/cloning.htm?wtrl=01. (9) http://www.efsa.europa.eu/en/efsajournal/doc/2794.pdf (10) Dzīvnieku klonēšanas pārtikas vajadzībām ētiskie aspekti, 2008. gada 16. janvāris http://ec.europa.eu/bepa/european-group-ethics/docs/publications/opinion23_en.pdf (11) Eiropas Savienības Tiesas 1988. gada 23. februāra spriedums, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste/Eiropas Kopienu Padome, C-68/86, EU:C:1988:85; Eiropas Savienības Tiesas 1989. gada 16. novembra spriedums, Eiropas Kopienu Komisija/Eiropas Kopienu Padome, C-131/87, EU:C:1989:581; Eiropas Savienības Tiesas 1989. gada 16. novembra spriedums, Eiropas Kopienu Komisija/Eiropas Kopienu Padome, C-11/88, EU:C:1989:583. (12) Skatīt, piemēram, Eirobarometra 2008. un 2010. gada ziņojumus: http://ec.europa.eu/public_opinion/flash/fl_238_en.pdf and http://ec.europa.eu/public_opinion/archives/ebs/ebs_341_en.pdf (13) 6 mēneši pēc šīs regulas stāšanās spēkā. (14) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 882/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par oficiālo kontroli, ko veic, lai nodrošinātu atbilstības pārbaudi saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem (OV L 165, 30.4.2004., 1.lpp.). (15) 6 mēneši pēc šīs regulas stāšanās spēkā. (16) 1 gads no šīs regulas stāšanās spēkā. (17) Ievietojiet šīs regulas spēkā stāšanās datumu. (18) 6 gadi no šīs regulas stāšanās spēkā. (19) 1 gads no šīs regulas stāšanās spēkā.

Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. septembra rezolūcija par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā (2013.-2014. gads) (2014/2254(INI))

P8_TA(2015)0286 A8-0230/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) preambulu, jo īpaši tās otro un ceturto līdz septīto ievilkumu,

–  cita starpā ņemot vērā LES 2. pantu, 3. panta 3. punkta otro ievilkumu un 6., 7., kā arī 9. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 168. pantu un jo īpaši tā 7. punktu,

–  ņemot vērā 2000. gada 7. decembrī pieņemto Eiropas Savienības Pamattiesību hartu („Harta”), kas tika izsludināta 2007. gada 12. decembrī Strasbūrā un stājās spēkā ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā 2009. gada decembrī,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 1948. gadā,

–  ņemot vērā ANO līgumus par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību un ANO līgumu izpildes iestāžu judikatūru,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, kuru pieņēma 2006. gada 13. decembrī Ņujorkā un ES ratificēja 2010. gada 23. decembrī,

–   ņemot vērā 1989. gada 20. novembrī Ņujorkā pieņemto ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

–   ņemot vērā turpmāk minētos ANO Bērna tiesību komitejas Vispārējos komentārus: Nr. 7 (2005) par bērna tiesībām agrīnā bērnībā, Nr. 9 (2006) par bērnu ar invaliditāti tiesībām, Nr. 10 (2007) par bērna tiesībām nepilngadīgo tiesvedības sistēmā, Nr. 12 (2009) par bērna tiesībām tikt uzklausītam, Nr. 13 (2011) par bērna aizsardzību pret jebkādu vardarbību un Nr. 14 (2013) par bērna tiesībām uz to, lai primārais apsvērums būtu viņa intereses,

–  ņemot vērā ANO 1979. gada Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un Pekinas Rīcības platformu, Parlamenta 2014. gada 25. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par vardarbības pret sievietēm apkarošanu(1) un 2014. gada 6. februāra rezolūciju par Komisijas paziņojumu „Sieviešu dzimumorgānu kropļošanas izskaušana”(2), kā arī Padomes 2014. gada 5. jūnija secinājumus par visu veidu vardarbības pret sievietēm un meitenēm, tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošanas, novēršanu un izskaušanu,

–  ņemot vērā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK), Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas, Ministru komitejas, cilvēktiesību komisāra un Venēcijas komisijas ieteikumus, rezolūcijas un ziņojumus,

–   ņemot vērā Cilvēktiesību padomes neatkarīgā eksperta Cephas Lumina ziņojumu par valstu ārējā parāda un citu attiecīgu finanšu saistību ietekmi uz visu cilvēktiesību pilnīgu īstenošanu, jo īpaši ekonomikas, sociālajā un kultūras jomā (Addendum, Mission to Greece, UN A/HRC/25/50/Add.1),

–   ņemot vērā 2013. gada aprīlī publicēto ANO īpašā referenta jautājumos par migrantu cilvēktiesībām ziņojumu par ES ārējo robežu pārvaldību un tās ietekmi uz migrantu cilvēktiesībām,

–   ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2014. gada 26. jūnija rezolūciju, kurā pausts aicinājums izveidot starpvaldību darba grupu ar neierobežotu sastāvu, kura būtu pilnvarota izstrādāt starptautisku juridiski saistošu instrumentu, lai cilvēktiesību kontekstā reglamentētu transnacionālu korporāciju un citu uzņēmumu darbības,

–  ņemot vērā brīvības, drošības un tiesiskuma telpas stratēģiskās pamatnostādnes, kuras Eiropas Padome pieņēma 2014. gada 27. jūnijā,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija);

–  ņemot vērā 1996. gadā pārskatīto Eiropas Sociālo hartu un Eiropas Sociālo tiesību komitejas judikatūru,

–   ņemot vērā Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību un Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartu,

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības(3),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 9. decembra ieteikumu par efektīviem romu integrācijas pasākumiem dalībvalstīs(4),

–  ņemot vērā direktīvu kopumu par procesuālās aizsardzības tiesībām ES(5),

–   ņemot vērā Padomes 2008. gada 28. novembra Pamatlēmumu 2008/913/TI par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm(6),

–  ņemot vērā Stratēģisko satvaru par cilvēktiesībām un demokrātiju un tam pievienoto rīcības plānu, ko Padome pieņēma 2012. gada 25. jūnijā,

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(7),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes un dalībvalstu sanāksmes Padomē secinājumus par tiesiskuma ievērošanas nodrošināšanu, kas pieņemti 2014. gada 16. decembrī,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos(8),

–  ņemot vērā Padomes 2004. gada 13. decembra Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu(9),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI(10),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti(11),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI(12),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem(13),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (COM(2008)0229),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (EST) lēmumus un judikatūru, kā arī judikatūru, ko iedibinājušas valstu konstitucionālās tiesas, kuras, interpretējot valsts tiesību aktus, atsaucas arī uz Hartu,

–  ņemot vērā jaunās Eiropas Komisijas politiskās vadlīnijas, ar kurām Parlamentu iepazīstināja priekšsēdētājs Jean-Claude Juncker 2014. gada 15. jūlijā,

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (COM(2012)0011),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus darījumus, sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti (COM(2012)0010),

–  ņemot vērā ES Stratēģiju cilvēku tirdzniecības izskaušanai 2012.–2016. gadā (COM(2012)0286), īpaši tās noteikumus par finansējuma piešķiršanu, lai varētu izstrādāt pamatnostādnes bērnu aizsardzības sistēmām un pamatnostādnes par apmaiņu ar paraugpraksi,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra Ieteikumu 2013/112/ES „Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana”(14),

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2013. gada 24. jūnijā pieņemtās pamatnostādnes par lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI) visu cilvēktiesību ievērošanas sekmēšanu un aizsardzību,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu par ES programmu attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām līdz 2020. gadam (COM(2011)0173) un Eiropadomes 2011. gada 24. jūnija secinājumus,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Romu integrācijas valsts stratēģiju īstenošanā veiktie pasākumi” (COM(2013)0454),

–  ņemot vērā Komisijas izstrādāto ES pretkorupcijas ziņojumu (COM(2014)0038),

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas (COM(2008)0426),

–  ņemot vērā 2013. gada 12. decembra rezolūciju par progresu, kas gūts, īstenojot dalībvalstu stratēģijas romu tautības iedzīvotāju integrācijai(15),

–  ņemot vērā 2014. gada 4. februāra rezolūciju par ES ceļvedi homofobijas un ar dzimumorientāciju un dzimumidentitāti saistītas diskriminācijas apkarošanai(16),

–  ņemot vērā rezolūcijas par dzimumu līdztiesību,

–  ņemot vērā 2011. gada 14. septembra rezolūciju par ES bezpajumtniecības stratēģiju(17),

–  ņemot vērā ASV Senāta ziņojumu par CIP aizturēšanas un pratināšanas programmām,

–  ņemot vērā 2013. gada 12. septembra rezolūciju par stāvokli saistībā ar nepavadītiem nepilngadīgiem ES(18),

–  ņemot vērā rezolūcijas par pamattiesībām un cilvēktiesībām, jo īpaši vienu no pēdējā laikā pieņemtajām rezolūcijām — 2014. gada 27. februāra rezolūciju par stāvokli pamattiesību jomā Eiropas Savienībā (2012. gads)(19),

–  ņemot vērā rezolūcijas par migrāciju, jo īpaši nesenāko, kas pieņemta 2014. gada 17. decembrī par situāciju Vidusjūras reģionā un nepieciešamību pēc holistiskas ES pieejas migrācijai(20),

–  ņemot vērā 2005. gada 8. jūnija rezolūciju par minoritāšu aizsardzību un diskriminācijas novēršanas politiku paplašinātajā Eiropā(21),

–   ņemot vērā 2014. gada 27. novembra rezolūciju par ANO Konvencijas par bērna tiesībām 25. gadskārtu(22),

–  ņemot vērā 2013. gada 4. jūlija rezolūciju par ASV Nacionālās drošības aģentūras novērošanas programmu, novērošanas struktūrām vairākās dalībvalstīs un to ietekmi uz ES pilsoņu privātumu(23), kurā Parlamenta Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai uzticēts pienākums veikt padziļinātu pārbaudi šajā jautājumā, un Parlamenta 2014. gada 12. marta rezolūciju par ASV Nacionālās drošības aģentūras novērošanas programmu, novērošanas struktūrām dažādās dalībvalstīs un ietekmi uz ES pilsoņu pamattiesībām(24),

–   ņemot vērā 2015. gada 11. februāra rezolūciju par ASV Senāta ziņojumu par CIP veikto spīdzināšanu(25),

–  ņemot vērā 2013. gada 11. septembra rezolūciju par Eiropas apdraudētajām valodām un lingvistisko daudzveidību Eiropas Savienībā(26),

–  ņemot vērā 2014. gada 25. novembra rezolūcija par lūgumu Eiropas Savienības Tiesai sniegt atzinumu par to, vai Kanādas un Eiropas Savienības nolīgums par pasažieru datu reģistra datu pārsūtīšanu un apstrādi ir atbilstīgs Līgumiem(27),

–  ņemot vērā 2012. gada 11. septembra(28) un 2013. gada 10. oktobra(29) rezolūcijas par iespējamo CIP gūstekņu nogādāšanu un nelikumīgu turēšanu apcietinājumā Eiropas valstīs,

–  ņemot vērā rezolūcijas par Gvantanamo līča ieslodzījuma centru,

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 21. maija rezolūciju par ES hartu — standartu noteikšanu attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu brīvību Eiropas Savienībā(30),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas Atzinumu 2/2013 attiecībā uz projektu nolīgumam par Eiropas Savienības pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (ECTK),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 8. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C-293/12 un C/594/12 (Digital Rights Ireland un Seitlinger u. c.), ar kuru atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Direktīvu 2006/24/EK par tādu datu saglabāšanu, kurus iegūst vai apstrādā saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu nodrošināšanu, un par grozījumiem Direktīvā 2002/58/EK,

–  ņemot vērā Frans Timmermans 2014. gada 7. oktobra un 2015. gada 11. februāra uzklausīšanu Eiropas Parlamentā,

–  ņemot vērā Dimitris Avramopoulos uzklausīšanu Eiropas Parlamentā 2014. gada 30. septembrī,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) gada konferenci, kas notika 2014. gada 10. novembrī par tematu „Pamattiesības un imigrācija ES”, un jo īpaši FRA pamatdokumentu „Legāli ieceļošanas kanāli ES personām, kurām nepieciešama starptautiskā aizsardzība — pasākumu kopums”,

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta (EIGE) un FRA veiktos pasākumus, gada ziņojumus un pētījumus un FRA plašā apjomā veiktos apsekojumus par ebreju diskrimināciju un naida motivētiem noziedzīgiem nodarījumiem pret ebrejiem ES dalībvalstīs, par vardarbību pret sievietēm ES un LGBT piedzīvoto diskrimināciju, vardarbību un uzmākšanos,

–  ņemot vērā to NVO ieguldījumu, kas piedalās FRA Pamattiesību platformā,

–  ņemot vērā ziņojumus un pētījumus, kurus cilvēktiesību jomā ir izstrādājušas nevalstiskās organizācijas (NVO), un pētījumus, kurus par šo jomu ir pasūtījusi Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja, jo īpaši Politikas departamenta C pētījumu par krīzes ietekmi uz pamattiesībām ES dalībvalstīs,

–  ņemot vērā pētījumus par krīzes ietekmi uz pamattiesībām ES dalībvalstīs,

–  ņemot vērā principus, kuri attiecas uz cilvēktiesību aizsardzības un veicināšanas valsts iestāžu statusu („Parīzes principi”) un kuri pievienoti ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijai Nr. 48/134,

–  ņemot vēra Eiropas Parlamenta 2013. gada 3. jūlija rezolūciju par pamattiesību stāvokli Ungārijā — standarti un prakse (saskaņā ar EP 2012. gada 16. februāra rezolūciju)(31),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par stratēģiju Eiropas Savienības Pamattiesību hartas efektīvai īstenošanai (COM(2010)0573) un Darbības pamatnostādnes par pamattiesību ņemšanu vērā Komisijas ietekmes novērtējumos (SEC(2011)0567),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par jauno ES mehānismu tiesiskuma nostiprināšanai (COM(2014)0158) un Padomes 2014. gada 16. decembra secinājumus „Tiesiskuma ievērošanas nodrošināšana“,

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanu (COM(2014)0224) un ar to saistītos darba dokumentus,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada ziņojumu par ES pilsonību "ES pilsoņi — jūsu tiesības, jūsu nākotne" (COM(2013)0269),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu par to, kā īsteno ES programmu attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām (COM(2014)0209), un 2013. gada 9. decembra Padomes ieteikumu par efektīviem romu integrācijas pasākumiem dalībvalstīs,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Konstitucionālo jautājumu komitejas, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A8-0230/2015),

A.  tā kā Eiropas sistēma daļēji ir radīta, lai novērstu Otrā pasaules kara traģisko seku un nacisma režīma laikā veikto vajāšanu un represiju atkārtošanos, kā arī lai nepieļautu lejupslīdi demokrātijas un tiesiskuma jomā, veicinot cilvēktiesību ievērošanu un aizsardzību;

B.  tā kā cilvēktiesību, pamatbrīvību, demokrātijas un ES līgumos un starptautiskajos cilvēktiesību instrumentos (Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, ECTK, Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām utt.) noteikto vērtību un principu ievērošana un veicināšana ir Savienības un tās dalībvalstu pienākums un tam jābūt Eiropas sistēmas pamatā;

C.  tā kā minētajām tiesībām jābūt nodrošinātām visām ES teritorijā dzīvojošām personām, tostarp attiecībā pret publisko iestāžu netaisnīgu un vardarbīgu rīcību neatkarīgi no to kompetences teritoriālā līmeņa;

D.  tā kā saskaņā ar LES 2. pantu ES ir dibināta, pamatojoties uz cilvēka cieņas, brīvības, demokrātijas, vienlīdzības, tiesiskuma un cilvēktiesību, tostarp minoritāšu pārstāvju tiesību, ievērošanu — tās ir dalībvalstu kopīgās vērtības, kas ir jāievēro, rīkojoties gan ES, gan katrai atsevišķai dalībvalstij visos politikas virzienos un gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā; tā kā saskaņā ar LES 17. pantu Komisijai ir jānodrošina Līgumu piemērošana;

E.  tā kā saskaņā ar LES 6. pantu ES ir pienākums pašai ievērot un likt ievērot pamattiesības, īstenojot savu rīcību visās kompetences jomās; tā kā arī dalībvalstis tiek mudinātas šādi rīkoties;

F.  tā kā ir nepieciešama ES līgumu pārskatīšana, lai stiprinātu demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību aizsardzību;

G.  tā kā saskaņā ar LES preambulu dalībvalstis apliecināja apņemšanos ievērot sociālās tiesības, kā noteikts Eiropas Sociālajā hartā; tā kā LESD 151. pantā arī ir skaidra norāde uz sociālajām pamattiesībām, piemēram, tām, kas noteiktas Eiropas Sociālajā hartā;

H.   tā kā, stājoties spēkā Lisabonas līgumam, Eiropas Savienības Pamattiesību harta ir pilnībā integrēta Līgumos un tādējādi tā ir juridiski saistoša ES iestādēm, aģentūrām un citām struktūrām, kā arī dalībvalstīm, piemērojot ES tiesību aktus; tā kā Savienības iestādēs, kā arī dalībvalstīs ir jāveido, jāveicina un jāstiprina patiesa pamattiesību kultūra, jo īpaši dalībvalstīm piemērojot un īstenojot Savienības tiesību aktus gan iekšzemē, gan attiecībās ar trešām valstīm;

I.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 2. un 3. pantā ir atzītas tiesības uz dzīvību un personas neaizskaramību;

J.  tā kā saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. pantu ir aizliegta jebkāda veida necilvēcīga vai pazemojoša attieksme;

K.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8., 9., 10., 19. un 21. pantā, kā arī ES Tiesas judikatūrā ir atzīts sociālo pamattiesību nozīmīgums, tādējādi uzsverot, ka šīs tiesības un jo īpaši arodbiedrību tiesības, tiesības uz streikošanu, apvienošanos un pulcēšanos ir jāaizsargā tāpat kā citas Hartā atzītās pamattiesības;

L.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 22. pantā noteikts, ka „Savienība respektē kultūru, reliģiju un valodu daudzveidību”, un 21. pantā aizliegta diskriminācija valodas dēļ un/vai saistībā ar piederību nacionālai minoritātei;

M.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 33. pantā ir noteikta juridiska, ekonomiska un sociāla ģimenes aizsardzība;

N.  tā kā hartas 37. un 38. pantā ir atzītas tiesības uz augstu vides aizsardzības līmeni ciešā saistībā ar Savienības politikas īstenošanu;

O.  tā kā dalībvalstis nevar samazināt to konstitūcijās sniegtās garantijas attiecībā uz noteiktām tiesībām, aizbildinoties, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas regulējums vai citi ES tiesību instrumenti šajā jomā nodrošina mazāku aizsardzību par konstitūcijās paredzēto aizsardzības līmeni;

P.  tā kā ir atzīts, ka valstu iestādēm (tiesu, tiesībaizsardzības un administratīvajām iestādēm) ir svarīga nozīme, lai hartā minētās tiesības un brīvības varētu īstenot praktiski;

Q.  tā kā, lai īstenotu LESD V sadaļā noteikto brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, ES un katrai dalībvalstij ir pilnībā jāievēro pamattiesības;

R.  tā kā cilvēki, kas ir pilsoņi vai iedzīvotāji, ir galvenā vērtība Eiropas Savienībā un tā kā Hartā noteikto personīgo, pilsonisko, politisko, ekonomisko un sociālo tiesību mērķis nav tikai aizsargāt Eiropas pilsoņus un iedzīvotājus no iespējamas aizskaršanas, ļaunprātīgas izmantošanas un vardarbības, bet šīs tiesības ir arī priekšnoteikums, lai nodrošinātu pilnvērtīgu un netraucētu personas attīstību;

S.  tā kā tiesiskums ir Eiropas liberālās demokrātijas stūrakmens un viens no Eiropas Savienības pamatprincipiem, kas izriet no visu ES dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām;

T.  tā kā tiesiskuma īstenošana valsts līmenī būtiski ietekmē dalībvalstu un to tiesisko sistēmu savstarpējo uzticēšanos, un tai ir svarīga nozīme, lai izveidotu Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) V sadaļā noteikto brīvības, drošības un tiesiskuma telpu;

U.  tā kā tiesiskuma ievērošana ir priekšnosacījums pamattiesību aizsardzībai un jo īpaši svarīgi tas ir ES, jo tas ir arī priekšnosacījums visu to tiesību un saistību ievērošanai, kuras izriet no Līgumiem un starptautiskajiem tiesību aktiem;

V.  tā kā ES un tās dalībvalstis ir iesaistījušās pasaules procesā ceļā uz jauniem ilgtspējīgas attīstības mērķiem (TAM), saskaņā ar kuriem cilvēktiesības ir vispārējas, nedalāmas un neatņemamas;

W.  tā kā šo vērtību un principu īstenošanas pamatā jābūt arī efektīvai Hartā noteikto pamattiesību ievērošanas uzraudzībai, piemēram, jau tiesību aktu priekšlikumu izstrādē;

X.  tā kā ES patlaban piedzīvo smagas ekonomikas un finanšu krīzes periodu, kura sekas apvienojumā ar dažiem pasākumiem, tostarp drastiskiem budžeta samazinājumiem, kas, reaģējot uz krīzi, ir ieviesti dažās dalībvalstīs, negatīvi ietekmē ES iedzīvotāju dzīves apstākļus — pieaug bezdarbs, nabadzība, nevienlīdzība un nestabili darba nosacījumi, un tiek ierobežota pieeja pakalpojumiem, kā arī pasliktinās to kvalitāte, un līdz ar to cieš iedzīvotāju labjutība;

Y.  tā kā gandrīz viena trešdaļa lūgumrakstu, ko saņem Parlaments, attiecas uz Hartā minēto pamattiesību iespējamiem pārkāpumiem, skarot tādus jautājumus kā pilsonība, četras brīvības, nodarbinātība, ekonomiskie apstākļi, vides un patērētāju aizsardzība, tiesību sistēmas, balsstiesības un demokrātiskā līdzdalība, pārredzamība lēmumu pieņemšanā, invaliditāte, bērnu tiesības, izglītības pieejamība vai tiesības lietot konkrētu valodu; tā kā dažos no šiem lūgumrakstiem ir skarti jautājumi, kas saistīti ar veselības jomu un veselības aprūpes un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, kā arī sūdzības, kuras saistītas ar darba tiesībām un kuru tiešais cēlonis ir ekonomikas krīze; tā kā lūgumraksti parasti ir pirmais rādītājs, kas raksturo pamattiesību stāvokli dalībvalstīs;

Z.  tā kā ES darbojas, pamatojoties uz pieņēmumu un savstarpēju paļāvību, ka ES dalībvalstis ievēro demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesības, kuras noteiktas ECTK un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, jo īpaši attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidi un savstarpējās atzīšanas principa ievērošanu;

AA.  tā kā bezdarba, nabadzības vai sociālās atstumtības situācija būtiski ietekmē piekļuvi pamattiesībām un iespējām, un tā kā cilvēkiem, kas ir šādā neaizsargātā situācijā, joprojām jābūt piekļuvei pamatpakalpojumiem, jo īpaši sociālajiem un finanšu pakalpojumiem;

AB.  tā kā pēc nesenajiem ES teritorijā veiktajiem teroristu uzbrukumiem dažu pretterorisma politikas virzienu un pasākumu dēļ pamattiesības un brīvības ES var tikt apdraudētas; tā kā ir būtiski svarīgi saglabāt līdzsvaru starp Eiropas iedzīvotāju brīvību un pamattiesību aizsardzību un viņu drošības pastiprināšanu; tā kā ES un tās dalībvalstīm ir pienākums aizsargāt Eiropas iedzīvotājus un, izstrādājot un īstenojot drošības politikas nostādnes, vienlaikus ievērot iedzīvotāju pamattiesības un brīvības; tā kā nepieciešamības un proporcionalitātes principiem šajā jomā jābūt noteicošiem, lai īstenotā politika neapdraudētu pilsoniskās brīvības;

AC.  tā kā pirmo reizi vēsturē Vidusjūrā tūkstošiem cilvēku ir zaudējuši dzīvības, uzliekot ES milzīgu atbildību glābt dzīvības, apturēt cilvēku tirgotājus, nodrošināt migrantiem likumīgas ieceļošanas iespējas un atbalstīt un aizsargāt patvēruma meklētājus un bēgļus;

AD.  atgādina, ka 2014. gadā gandrīz 3500 migrantu ir gājuši bojā vai pazuduši bez vēsts, cenšoties sasniegt Eiropas teritoriju, un tādējādi pēdējo divdesmit gadu laikā kopumā ir miruši vai pazuduši bez vēsts gandrīz 30 000 cilvēku; tā kā saskaņā ar Starptautiskās Migrācijas organizācijas datiem migrācijas ceļš uz Eiropu migrantiem ir kļuvis par bīstamāko ceļu pasaulē;

AE.  tā kā aptuveni tūkstotis patvēruma pieteikumu gadā ir tieši saistīti ar dzimumorgānu kropļošanu;

AF.  tā kā patvēruma tiesības ir nodrošinātas 1951. gada Konvencijā par bēgļa statusu (Ženēvas konvencija), kā arī 1967. gada 31. janvāra protokolā;

AG.  tā kā mūsu kopienās joprojām nav izzudušas ekstrēma nacionālisma, rasisma, ksenofobijas un neiecietības izpausmes; tā kā tieši pretēji — jo īpaši pēc nesenajiem teroristu uzbrukumiem — šķiet, ka šādas izpausmes kļūst aizvien biežākas daudzās dalībvalstīs un tiek vērstas gan pret tradicionālajām minoritātēm, gan jaunajām nacionālo minoritāšu kopienām;

AH.  tā kā saskaņā ar LES 49. pantu jebkura Eiropas valsts, kas ievēro 2. pantā minētās vērtības un apņemas tās sekmēt, var lūgt, lai to uzņem par Savienības dalībvalsti; tā kā atbilstība Kopenhāgenas kritērijiem ir būtisks priekšnosacījums, lai pievienotos ES; tā kā saskaņā ar Kopenhāgenas kritērijiem dalībvalstīm ir pienākums ne vien ievērot pamata prasības pirms iestāšanās, bet arī turpināt tās piemērot pēc tam, kad valsts ir pievienojusies ES, kā noteikts LES 2. pantā; tā kā, ņemot to vērā, būtu pastāvīgi jāvērtē visas dalībvalstis, lai pārbaudītu, vai tajās joprojām tiek ievērota atbilstība ES pamatvērtībām — pamattiesību ievērošanai, demokrātiskām institūcijām un tiesiskumam; tā kā papildus būtu jāievieš pakāpenisks koriģējošs mehānisms, lai pārvarētu problēmas ar politisko dialogu, neizmantojot LES 7. panta „smago artilēriju”, un risinātu „Kopenhāgenas dilemmu” spēkā esošo Līgumu ietvaros;

AI.  tā kā skaidru un kopēju kritēriju trūkuma apstākļos tiesiskuma, demokrātijas un pamattiesību situācijas novērtēšana dalībvalstīs pastāvīgi tiek apšaubīta saistībā ar politiskiem un iestāžu apsvērumiem; tā kā saistošu procedūru trūkums pārāk bieži izraisa pastāvīgu bezdarbību un Līgumu un Eiropas vērtību neievērošanu ar Eiropas iestāžu līdzdalību;

AJ.  tā kā tiesības iesniegt lūgumrakstus nodrošina ciešu saikni starp ES iedzīvotājiem un Eiropas Parlamentu; tā kā Eiropas pilsoņu iniciatīva ir ļāvusi izveidot jaunu tiešu saikni starp ES iedzīvotājiem un ES iestādēm un var stiprināt pamattiesību un pilsoņu tiesību attīstību; tā kā pilsoņu tiesības ietver arī tiesības iesniegt lūgumrakstus, lai iedzīvotāji varētu aizstāvēt savas pamattiesības, kā noteikts Hartas 44. pantā un LESD 227. pantā;

AK.  tā kā sievietes ES joprojām tiek dažādos veidos diskriminētas un pārāk bieži cieš no agresijas un vardarbības, jo īpaši no seksuālās vardarbības;

AL.  tā kā pret sievieti vērsta vardarbība ir visizplatītākais pamattiesību pārkāpuma veids Eiropas Savienībā un visā pasaulē un tā kā tā ietekmē visus sabiedrības līmeņus neatkarīgi no vecuma, izglītības, ienākumu apjoma, sociālā stāvokļa un izcelsmes valsts vai dzīvesvietas, un tā kā tā ir uzskatāma par sieviešu un vīriešu līdztiesības nozīmīgu šķērsli;

AM.  tā kā saskaņā ar pētījuma secinājumiem, kuru 2014. gadā veica Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra, lielākā daļa no vardarbības cietušo sieviešu par notikušo policijai neziņo;

AN.  tā kā seksuālā un reproduktīvā veselība un ar to saistītās tiesības (SRVT) ir balstītas uz pamattiesībām un tā kā tās ir būtiski cilvēku cieņas elementi(32); tā kā atteikums veikt abortu, lai glābtu dzīvību, ir nopietns cilvēktiesību pārkāpums;

AO.  tā kā sieviešu un bērnu tirdzniecība un seksuāla izmantošana ir klajš cilvēktiesību, cilvēka cieņas un tiesiskuma un demokrātijas pamatprincipu pārkāpums; tā kā mūsdienās šīs parādības sievietes apdraud vairāk, jo ir pieaugusi ekonomiskā nenoteiktība un lielāks ir bezdarba un nabadzības risks;

AP.  tā kā Eiropas tiesību aktos pret sievietēm vērsta vardarbība nav konkrēti iekļauta kā viens no dzimumu diskriminācijas veidiem, un tā kā šādi tā ir konceptuāli iekļauta tikai trīs dalībvalstu tiesību sistēmās (Spānijā, Zviedrijā un Vācijā), kas nozīmē, ka tā netiek uztverta kā būtiska līdztiesības problēma; tā kā, definējot pret sievietēm vērstu vardarbību un dzimumnosacītu vardarbību, dalībvalstis īsteno ad hoc pieeju, jo definīcijas valstu tiesību aktos ievērojami atšķiras, datu salīdzināšanu līdz ar to padarot neiespējamu;

AQ.  tā kā dalībvalstis nav izņēmums dzimumorgānu kropļošanas jomā, no kuras, saskaņā ar ziņoto, Savienībā cieš 500 000 personas un tā apdraud vēl 180 000 personu;

AR.  tā kā ES un dalībvalstīs joprojām daudzos gadījumos tiek pārkāptas pamattiesības, par ko liecina, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi un kā norādīts Komisijas, FRA, NVO, Eiropas Padomes un ANO ziņojumos, piemēram, pārkāpumi attiecībā uz pilsoniskās sabiedrības organizāciju tiesībām uz pulcēšanās brīvību un vārda brīvību, LGBTI personu institucionālā diskriminācija, aizliedzot laulāties un pieņemot tiesību aktus, kas aizliedz šādu orientāciju "propagandu", kā arī joprojām augstais tādas diskriminācijas un naida motivēto noziedzīgo nodarījumu līmenis, ko izraisījis rasisms, ksenofobija, reliģiskā neiecietība vai aizspriedumi pret cilvēkiem ar invaliditāti, cilvēku dzimumorientāciju un dzimumidentitāti; tā kā Komisijas, Padomes un dalībvalstu reakcija nav pienācīgā līmenī, ņemot vērā konstatēto pārkāpumu smaguma pakāpi un atkārtošanos,

AS.   tā kā sabiedrībām, kurās pilnībā tiek īstenotas un nodrošinātas pamattiesības, ir vairāk iespēju veidot dinamisku un konkurētspējīgu ekonomiku;

AT.   tā kā romi — lielākā etniskā minoritāte Eiropā — joprojām cieš no nopietnas diskriminācijas, rasistu uzbrukumiem, naidīgiem izteikumiem, nabadzības un atstumtības;

AU.  tā kā Eiropas ārējās darbības pamatā ir tie paši principi, kuri ir ES dibināšanas un attīstības pamatā, proti, demokrātija, solidaritāte, cilvēka cieņa un visas pamattiesības; tā kā, lai gan ES ārējās politikas virzienos ir izstrādātas konkrētas cilvēktiesību pamatnostādnes, tādu nav iekšpolitikas virzienos, tādējādi, iespējams, radot priekšstatu par dubultiem standartiem; tā kā ES veiktajai pamattiesību ievērošanas veicināšanai savā ārējā darbībā vienmēr ir jābūt saskaņotai ar stingru un sistemātisku iekšējo politiku šādu tiesību ievērošanas uzraudzībai pašas ES teritorijā;

AV.   tā kā noteikumos par personas datu aizsardzību ir jāievēro mērķa, nepieciešamības un proporcionalitātes princips, tostarp starptautisko nolīgumu sarunu un slēgšanas laikā, kas tika uzsvērts ES Tiesas 2014. gada 6. aprīļa spriedumā, ar kuru atcelta Direktīva 2006/24/EK, un Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja atzinumos;

AW.  tā kā tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kā arī uz personas datu aizsardzību ir noteiktas Hartā un tādējādi ir ES primāro tiesību aktu neatņemama daļa;

AX.  tā kā jaunās tehnoloģijas var nelabvēlīgi ietekmēt pamattiesības un jo īpaši tiesības uz privātuma un personas datu aizsardzību, kas noteiktas Hartas 7. un 8. pantā;

AY.  tā kā masveida piekļuve internetam ir vēl vairāk palielinājusi fiziskas un psiholoģiskas pret sievietēm vērstas vardarbības iespējas, tostarp lenkšanu tiešsaistē;

AZ.  tā kā straujas digitālās pasaules attīstības apstākļos (tostarp interneta, lietotņu un sociālo tīklu arvien plašākā izmantošanā) ir nepieciešama spēcīgāka personas datu un privātuma aizsardzība, lai nodrošinātu konfidencialitāti un aizsardzību;

BA.  tā kā pamatbrīvības, cilvēktiesības un vienlīdzīgas iespējas ir jānodrošina visiem ES iedzīvotājiem, tostarp personām, kuras pieder pie nacionālām un lingvistiskām minoritātēm;

BB.  tā kā saskaņā ar PVO datiem sliktas izturēšanās dēļ Eiropā ik gadu mirst vismaz 850 bērnu vecumā līdz 15 gadiem;

BC.  tā kā saskaņā ar FRA pētījumu par diskrimināciju un naida motivētiem noziedzīgiem nodarījumiem pret LGBTI personām gandrīz puse no aptaujātajām LGBTI personām papildus diskriminācijai un vardarbībai, no kuras tās cieš, uzskata, ka viņu mītnes valsts politiķi plaši izmanto aizvainojošu retoriku pret LGBTI personām;

BD.  tā kā LGBTI personas cieš no institucionālas diskriminācijas vai nu civillaulību aizlieguma dēļ vai tādu tiesību aktu dēļ, kuri aizliedz paust dzimumorientāciju;

BE.  tā kā personas ar invaliditāti cieš no dažādu veidu diskriminācijas, kas neļauj tām pilnībā izmantot viņu pamattiesības;

BF.  tā kā nabadzības līmenis personu ar invaliditāti vidū ir par 70 % augstāks par vidējo, kas daļēji izskaidrojams ar ierobežotu piekļuvi nodarbinātībai;

BG.  tā kā sekularizācija un neitralitāte ir labākā garantija dažādo attiecīgajā valstī dzīvojošo reliģisko kopienu nediskriminēšanai;

BH.  tā kā preses un pilsoniskās sabiedrības grupu, piemēram, NVO darbības brīvība ir būtiski svarīgs demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību ievērošanas elements; tā kā vairākās dalībvalstīs šī brīvība tiek apdraudēta, pieņemot valstu tiesību aktus, vai iestādēm tieši iejaucoties;

BI.  tā kā vecāka gadagājuma cilvēkiem Hartā ir noteiktas tiesības „dzīvot cienīgu un neatkarīgu dzīvi un piedalīties sabiedriskajā un kultūras dzīvē”;

BJ.  tā kā, kaut arī izdarītajam noziegumam samērīgs sods tik tiešām attur no pamattiesību pārkāpšanas, tomēr galvenajam uzdevumam joprojām ir jābūt noziegumu profilaksei (ar izglītības un kultūras starpniecību), nevis reaģēšanai pēc notikuma;

BK.  tā kā specializētu iestāžu, piemēram, valsts cilvēktiesību aizsardzības iestāžu vai līdztiesības nodrošināšanas struktūru, darba efektivitāte ir svarīga, lai palīdzētu iedzīvotājiem labāk īstenot viņu pamattiesības, panākot, ka dalībvalstis piemēro ES tiesību aktus;

BL.  tā kā tiesības balsot un kandidēt pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās mītnes dalībvalstī ir atzītas Hartas 39. un 40. pantā; tā kā mobilitātes tiesību izmantošanai nevajadzētu kavēt šo tiesību īstenošanu;

BM.  tā kā, ņemot vērā Komisijas un dalībvalstu vājo reakciju uz Edward Snowden atklāto vērienīgo spiegošanu, kura attiecas uz internetu un telesakariem un tiek veikta programmas „NSA-Prism” ietvaros, un skar arī Eiropas valstis, būtu jānodrošina aizsardzības prasību ievērošana attiecībā uz Eiropas pilsoņiem vai trešo valstu valstspiederīgajiem, kas dzīvo ES teritorijā,

1.  uzskata, ka ir būtiski nodrošināt LES 2. pantā minēto kopīgo Eiropas vērtību pilnīgu ievērošanu gan Eiropas, gan dalībvalstu tiesību aktos, sabiedriskajā politikā, gan tās īstenošanā, vienlaikus pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu;

2.  aicina dalībvalstis nodrošināt, lai visi ES tiesību akti, tostarp ekonomikas un finanšu pielāgojumu programmas, tiktu īstenoti saskaņā ar Pamattiesību hartu un Eiropas Sociālo hartu (LESD 151. pants);

3.  atzīmē, ka LES 6. pantā noteikts pienākums pievienoties Eiropas Cilvēktiesību konvencijai; atzīmē Eiropas Savienības Tiesas Atzinumu 2/2013; aicina Komisiju un Padomi ieviest nepieciešamos instrumentus, lai nodrošinātu, ka šis iepriekšminētais Līgumos noteiktais pienākums tiek izpildīts lieki nevilcinoties; uzskata, ka tas ir jāizdara pamatojoties uz pilnīgu pārredzamību, jo tas nodrošinātu papildu mehānismu personu pamattiesību patiesas ievērošanas veicināšanai un nostiprinātu personu aizsardzību pret viņu pamattiesību pārkāpumiem, tostarp attiecībā uz tiesībām uz efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, un vairotu Eiropas iestāžu atbildību par savu rīcību vai bezdarbību attiecībā uz pamattiesībām;

4.   atzinīgi uztver to, ka Komisijas priekšsēdētāja pirmajam vietniekam ir uzticēta tiesiskuma un Hartas jomas kompetence, un atzīmē viņa apņemšanos pienācīgi nostiprināt spēkā esošo tiesisko satvaru; sagaida, ka vistuvākajā laikā tiks pieņemta iekšējā pamattiesību stratēģija, cieši sadarbojoties ar citām iestādēm un apspriežoties ar plaši pārstāvētu pilsonisko sabiedrību un citām ieinteresētajām pusēm; uzskata, ka stratēģija būtu jāpamato ar LES 2., 6. un 7. pantu un tai būtu jāatbilst LESD 8. un 10. pantā noteiktajiem principiem un mērķiem; nožēlo politiskās gribas trūkumu, lai LES 7. pantu piemērotu dalībvalstīm, kas ir atbildīgas par pamattiesību pārkāpumiem, lai tās sodītu un izmantotu to, kā atturošu precedentu;

5.   uzsver, ka pilnībā jāizmanto pašreizējie mehānismi, kas paredzēti, lai nodrošinātu LES 2. pantā un Pamattiesību hartā paredzēto pamattiesību un Savienības vērtību ievērošanu, aizsardzību un veicināšanu; šajā sakarībā uzsver, ka nekavējoties jāpiemēro un jāīsteno visi instrumenti, kas pašreiz paredzēti Līgumos;

6.  uzsver, ka pilnībā jāizmanto pašreizējie mehānismi, sākot objektīvus vērtējumus un izmeklēšanas, kā arī sākot pārkāpumu procedūras, ja tam ir pietiekams pamats;

7.  uzsver nepieciešamību pēc iespējamiem Līgumu grozījumiem nolūkā vēl vairāk pastiprināt pamattiesību aizsardzību ES Līgumos;

8.  atzīmē Komisijas paziņojumu „Jauns ES mehānisms tiesiskuma nostiprināšanai“, kas ir pirmais mēģinājums novērst pašreizējos šķēršļus pamattiesību un tiesiskuma principu pārkāpumu dalībvalstīs novēršanai un risināšanai; atzīmē Komisijas nodomu regulāri informēt Parlamentu un Padomi par katrā posmā panākto progresu; tomēr uzskata, ka ierosinātais satvars varētu nebūt tik vērienīgs vai pietiekams, lai novērstu un risinātu pamattiesību pārkāpumus dalībvalstīs, jo Komisija to ir pasniegusi kā nesaistošu paziņojumu, kurā nav norādīts, kad tas būtu jāpiemēro;

9.  aicina Komisiju īstenot un papildus uzlabot šo satvaru, lai:

10.  mudina Komisiju nodrošināt, šai iekšējai stratēģijai pievienotu skaidru un sīki izstrādātu mehānismu, kas būtu pienācīgi pamatots ar starptautiskajām un Eiropas tiesībām un ietvertu visas vērtības, kas aizsargātas ar LES 2. pantu, lai nodrošinātu saskaņotību ar ES Stratēģisko satvaru par cilvēktiesībām un demokrātiju, kas jau tiek piemērots ES ārējās attiecībās, kā arī noteiktu Eiropas iestāžu un dalībvalstu atbildību par to rīcību vai bezdarbību attiecībā uz pamattiesībām; uzskata, ka šim mehānismam būtu jānodrošina iespēja uzraudzīt, kā tiek ievērotas pamattiesības visās ES dalībvalstīs un jānodrošina sistemātisks un institucionalizēts dialogs gadījumos, kad viena vai vairākas dalībvalstis pārkāpj pamattiesības; uzskata — lai pilnībā izmantotu Līgumu noteikumus, Komisijai būtu:

11.  atzinīgi vērtē to, ka Padome rīkos debates par tiesiskumu; tomēr uzskata, ka šādas debates nav efektīvākais veids kā risināt jautājumus par jebkuriem Eiropas Savienības pamatvērtību neievērošanas gadījumiem; pauž nožēlu, ka Parlaments nav nedz informēts par šīm debatēm, nedz arī iesaistīts to rīkošanā; aicina Padomi pamatot šīs debates uz Eiropas Komisijas, Eiropas Parlamenta, pilsoniskās sabiedrības, Eiropas Padomes un tās Venēcijas komisijas, kā arī citu iesaistīto dažādo iestāžu un nevalstisko dalībnieku gada ziņojumu un īpašo ziņojumu rezultātiem;

12.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt izmeklēšanu, attiecībā uz jebkuriem apgalvojumiem par Hartā noteikto pamattiesību pārkāpumiem, un sekot līdzi šīm situācijām, ja apgalvojumi izrādās patiesi; īpaši mudina Komisiju uzsākt pārkāpuma procedūras gadījumos, ja ir aizdomas, ka dalībvalstis ir rīkojušās, pārkāpjot šīs tiesības;

13.  aicina Komisiju noteikt augstāku prioritāti sagatavošanās pasākumiem saistībā ar Savienības pievienošanos Eiropas Sociālajai hartai, ko 1961. gada 18. oktobrī parakstīja Turīnā un ko 1996. gada 3. maijā pārskatīja Strasbūrā;

14.  aicina dalībvalstis izveidot un nostiprināt valstu cilvēktiesību aizsardzības iestādes atbilstīgi „Parīzes principiem”, lai valsts līmenī nodrošinātu cilvēktiesību neatkarīgu popularizēšanu un aizsardzību;

15.  aicina nodrošināt labāku koordināciju un saskaņotību starp Eiropas Parlamenta, Eiropas Padomes, FRA un EIGE darbībām;

16.  pauž bažas par satraucošo pamattiesību pārkāpumu skaita pieaugumu Eiropas Savienībā, jo īpaši imigrācijas un patvēruma, diskriminācijas un neiecietības jomā, jo īpaši pret atsevišķām kopienām, kā arī par vairākiem uzbrukumiem NVO, kas aizstāv šādas grupas un kopienas, un par spiedienu, kas izdarīts pret šādām NVO; norāda uz dalībvalstu nevēlēšanos ievērot šīs pamattiesības un brīvības, jo īpaši attiecībā uz romiem, sievietēm, LGBTI kopienu, patvēruma meklētājiem, migrantiem un citām neaizsargātām iedzīvotāju grupām;

17.  aicina Padomi rast kopēju pamatu, lai noteiktu precīzus principus un standartus, kuri izriet no tiesiskuma un kuri katrā valstī atšķiras, un apsvērt iespēju, izmantojot pašreizējo tiesiskuma definīciju, ko noteikusi Eiropas Savienības Tiesa, sākt debates par: likumību, kas ietver pārredzamu, pārskatatbildīgu un demokrātisku un plurālistisku tiesību aktu ieviešanas procesu; juridisko noteiktību, izpildvaras patvaļas aizliegumu, neatkarīgām un objektīvām tiesām, efektīvu izskatīšanu tiesā, tostarp ievērojot cilvēktiesības, un vienlīdzību likuma priekšā;

18.  atgādina, ka tiesiskuma ievērošana ir priekšnoteikums pamattiesību aizsardzībai, un drošības pasākumi nedrīkst tam kaitēt saskaņā ar Hartas 52. pantu; atgādina arī, ka saskaņā ar Hartas 6. pantu ikvienam ir tiesības uz personas brīvību un drošību;

19.  aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis nodrošināt to, ka pamattiesības un principi, kā noteikti līgumos, Hartā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, jau no paša sākuma tiek ietverti iekšējā drošības politikā un pasākumos, kā ierosināts FRA pamatdokumentā „Pamattiesību iestrāde drošības programmā”; mudina ES un dalībvalstis turpmāk to iekšējās drošības stratēģijās integrēt sociālās iekļaušanas un pretdiskriminācijas pasākumus;

20.  aicina Komisiju ar Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras atbalstu stiprināt izpratnes veicināšanas, izglītības un apmācības darbības un programmas attiecībā uz pamattiesībām; šādu programmu mērķim vajadzētu būt kohēzijas un uzticības veicināšanai starp visiem sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības organizāciju, valsts cilvēktiesību institūciju, kā arī līdztiesības un nediskriminēšanas jomā strādājošo valsts iestāžu iesaistīšanai;

21.  uzsver, ka Komisijas, kā Līgumu noteikumu izpildes uzraudzītājas, nozīme neaprobežojas ar pienākumu nodrošināt, ka dalībvalstis transponē tiesību aktus, bet attiecas arī uz tiesību aktu pilnīgu un pareizu piemērošanu, jo īpaši lai aizsargātu iedzīvotāju pamattiesības; pauž nožēlu par to, ka Hartas 51. panta pārmērīgi ierobežotas interpretācijas dēļ Hartas piemērošanas joma ir visai ierobežota, jo šāda interpretācija kavē to piemērot attiecībā uz ES tiesību aktu īstenošanu; uzskata, ka šī pieeja būtu jāpārskata, lai tā atbilstu tam, ko ES iedzīvotāji sagaida attiecībā uz savām pamattiesībām; atgādina, ka iedzīvotāji vēlas ko vairāk nekā tikai stingru Hartas noteikumu interpretāciju un ka mērķim vajadzētu būt pēc iespējas efektīvākai šo tiesību īstenošanai; tādēļ pauž nožēlu par to, ka Komisija aizbildinās ar kompetences trūkumu vairākās atbildēs uz lūgumrakstiem, kuros ziņots par iespējamiem pamattiesību pārkāpumiem; šajā saistībā prasa izveidot uzraudzības, sistemātiskas novērtēšanas un ieteikumu sagatavošanas mehānismu, lai sekmētu vispārēju pamatvērtību ievērošanu dalībvalstīs;

22.  atgādina par to, cik svarīga ir savlaicīga un pareiza ES tiesību transponēšana un īstenošana, jo īpaši, kad tā ietekmē vai pilnveido pamattiesības;

Brīvība un drošība

Vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvība

23.  atgādina, ka vārda brīvība, informācija un plašsaziņas līdzekļi ir pamats, kas nepieciešams demokrātijas un tiesiskuma nodrošināšanai; stingri nosoda vardarbību, spiedienu un draudus žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļiem, tostarp saistībā ar viņu avotu un informācijas atklāšanu par valdību un valstu veiktiem pamattiesību pārkāpumiem; aicina dalībvalstis atturēties no tādu pasākumu piemērošanas, kas rada šķēršļus minētajām brīvībām; atkārtoti pauž savu aicinājumu Komisijai pārskatīt un grozīt Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu saskaņā ar Parlamenta sniegtajiem norādījumiem, kas pausti 2013. gada 22. maija rezolūcijā;

24.  uzsver, ka publiski, neatkarīgi, brīvi, daudzpusīgi un plurāli plašsaziņas līdzekļi un žurnālistu darbs gan tiešsaistē, gan bezsaistē, ir demokrātijas veidošanas stūrakmeņi; uzskata, ka plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesībām un pārvaldībai nevajadzētu būt koncentrētām vienās rokās; šajā sakarībā uzsver, ka plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību pārredzamība ir būtiski svarīga, lai pārraudzītu investīcijas, kas varētu ietekmēt sniegto informāciju; aicina izstrādāt atbilstīgus un taisnīgus ekonomiskos noteikumus, lai garantētu tiešsaistes plašsaziņas līdzekļu plurālismu; aicina Komisiju izstrādāt rīcības plānu, lai nodrošinātu visu plašsaziņas līdzekļu atbilstību neatkarības un kvalitātes minimālajiem standartiem;

25.  pauž bažas par represīviem pasākumiem dažās dalībvalstīs, kas vērsti pret sociālām kustībām un demonstrācijām, pulcēšanās brīvību un vārda brīvību, jo īpaši par nesamērīgu spēka izmantošanu pret miermīlīgiem demonstrantiem, kā arī ar policijas un tiesu izmeklēšanu zemo skaitu šajā jomā; aicina dalībvalstis aizsargāt pulcēšanās brīvību un nepieņemt pasākumus, kas apdraud vai pat kriminalizē pamattiesību un pamatbrīvību izmantošanu, piemēram, tiesības piedalīties demonstrācijās, streikot vai pulcēties un apvienoties, kā arī brīvi paust savus uzskatus; pauž nopietnas bažas par vairāku dalībvalstu tiesību aktiem, kas ietekmē pamattiesības publiskajā telpā un ierobežo pulcēšanās tiesības; aicina Komisiju uzraudzīt un novērst nopietno iejaukšanos pamattiesībās, ko rada valstu tiesību akti, ar kuriem drošības nolūkos paredz ierobežojumus publiskajā telpā;

26.  norāda, ka terorisma gadījumi ir noveduši pie tā, ka ES un tās dalībvalstis pastiprina pretterorisma un radikālisma apkarošanas pasākumus; mudina ES un valstu iestādes pieņemt šādus pasākumus, pilnībā ievērojot demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesības, jo īpaši tiesības uz juridisku aizstāvību, nevainīguma prezumpciju, tiesības uz taisnīgu tiesu, kā arī tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību; aicina dalībvalstis un Komisiju pilnīgi pārredzami izvērtēt katra cīņai pret terorismu paredzētā valsts normatīvā vai juridiskā instrumenta projekta vai priekšlikuma atbilstību LESD 2. pantam un Hartai;

27.  atzīst, ka starptautisku kibernoziegumu un kiberterorisma plašā izplatība rada nopietnas problēmas un bažas par pamattiesību aizsardzību tiešsaistes vidē; uzskata, ka Savienībai ir ļoti svarīgi veidot augsta līmeņa kompetenci kiberdrošības jomā, lai uzlabotu Hartas 7. un 8. panta ievērošanu kibertelpā;

28.  atzinīgi vērtē ASV Senāta ziņojumu par CIA aizturēšanas un pratināšanas programmām; mudina dalībvalstis izskaust spīdzināšanas vai citādas necilvēcīgas izturēšanās un pazemošanas gadījumus to teritorijā; atkārtoti pauž savu aicinājumu dalībvalstīm nodrošināt, lai pie atbildības tiktu sauktas personas, kas vainojamas pamattiesību pārkāpumos saistībā ar CIP veikto gūstekņu pārvadāšanu un nelikumīgu turēšanu apcietinājumā Eiropas valstīs; mudina dalībvalstis veikt atklātu un pārredzamu izmeklēšanu, lai noskaidrotu patiesību par savas teritorijas un gaisa telpas izmantošanu, un pilnībā sadarboties ar Eiropas Parlamenta veikto izmeklēšanu par šo jautājumu, kas nesen ir tikusi atjaunota, kā arī sadarboties attiecībā uz šīs izmeklēšanas rezultātiem; aicina nodrošināt aizsardzību personām, kuras atklāj šādus pārkāpumus, piemēram, žurnālistiem un ziņotājiem;

29.  pauž bažas par atkārtotiem ziņojumiem par to, ka dalībvalstu un trešo valstu izlūkdienesti savā darbībā, iespējams, pārkāpj ES pamattiesības, jo īpaši ES tiesību aktus datu aizsardzības jomā, atļaujot trešām valstīm piekļūt Eiropas pilsoņu elektroniskās saziņas datiem un tos uzglabāt; stingri nosoda 2013. gadā atklātās plašās novērošanas darbības un pauž nožēlu, ka tās tiek turpinātas; prasa ieviest skaidrību par šīm darbībām un jo īpaši par dažu dalībvalstu pašreizējo iesaisti; aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā ņemt vērā Parlamenta prasības un ieteikumus, kas pausti 2014. gada 12. marta rezolūcijā par ASV Nacionālās drošības aģentūras novērošanas programmu, novērošanas struktūrām dažās dalībvalstīs un ietekmi uz ES pilsoņu pamattiesībām un uz transatlantisko sadarbību tieslietu un iekšlietu jomā; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka to izlūkdienestu darbība atbilst pamattiesību prasībām un ka to kontrolē parlaments un tiesu iestādes;

30.  pauž bažas par to, ka dalībvalstis pieņem tiesību aktus, ar ko atļauj veikt vispārēju uzraudzību, un atkārtoti norāda, ka ir nepieciešami drošības instrumenti, kuri demokrātiskā sabiedrībā ir mērķorientēti, absolūti nepieciešami un samērīgi; atkārto savu aicinājumu ES un tās dalībvalstīm pieņemt ziņotāju aizsardzības sistēmu;

31.  pauž nožēlu par iedzīvotāju vājajām zināšanām par viņu tiesībām datu un privātās dzīves aizsardzības jomā un par tiesiskās aizsardzības mehānismiem; šajā saistībā uzsver, ka datu aizsardzības valsts iestāžu uzdevums ir nodrošināt šīs tiesības un veicināt izpratni par tām; uzskata, ka ir ļoti svarīgi izglītot iedzīvotājus un īpaši bērnus par viņu datu aizsardzību, tostarp kibertelpā un par riskiem, kam viņi var sevi pakļaut; aicina dalībvalstis īstenot izpratnes veicināšanas kampaņas skolās; uzsver, ka, ņemot vērā tehnoloģiju straujo attīstību un to, ka kiberuzbrukumu skaits aizvien pieaug, īpaša uzmanība jāpievērš personas datu aizsardzībai internetā, jo īpaši pievēršot uzmanību apstrādes un uzglabāšanas drošībai; uzsver, ka, lai gan tiesības tikt aizmirstam nav absolūtas un tās būs jālīdzsvaro ar citām pamattiesībām, fiziskām personām ir jābūt tiesībām labot savus tiešsaistes personas datus; pauž nopietnas bažas par interneta lietotāju vairākuma grūtībām nodrošināt savu tiesības ievērošanu internetā un digitālajā jomā; aicina Padomi nekavējoties veikt darbu pie personas datu aizsardzības tiesību aktu kopuma, lai nodrošinātu augstu datu aizsardzības līmeni visā ES;

32.  atgādina — dalībvalstīm ir jānodrošina, ka to izlūkdienesti darbojas likumīgi un pilnībā ievērojot līgumus un Hartu; šajā sakarībā aicina dalībvalstis nodrošināt, ka to tiesību akti ļauj vākt un analizēt personas datus (tostarp tā dēvētos metadatus) tikai ar attiecīgās personas piekrišanu vai ar tiesas rīkojumu, kas izdots saistībā ar pamatotām aizdomām par to, ka attiecīgā persona ir iesaistīta noziedzīgā darbībā;

33.  uzsver, ka nelikumīga datu vākšana un apstrāde ir sodāma tāpat kā parasti korespondences konfidencialitātes pārkāpumi; uzstāj, ka ir stingri jāaizliedz „lūku” vai jebkādu citu tādu paņēmienu izstrāde, kas paredzēti drošības pasākumu vājināšanai vai apiešanai, vai to pašreizējo vājo vietu izmantošanai;

34.   nosoda spiedienu, ko gan publiskie, gan privātie dalībnieki izdara uz privātiem uzņēmumiem, lai piekļūtu interneta lietotāju datiem, kontrolētu saturu internetā vai apdraudētu tīkla neitralitātes principu;

35.  uzsver, ka pamattiesību aizsardzība mūsdienu informācijas sabiedrībā ir viens no galvenajiem aspektiem ES, jo, palielinoties informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) izmantojumam, rodas jauns pamattiesību apdraudējums kibertelpā, un to aizsardzība būtu jāstiprina, nodrošinot, ka tiešsaistē tās tiek veicinātas un aizsargātas tāpat un tikpat lielā mērā kā bezsaistē;

36.  mudina Komisiju intensīvi uzraudzīt spēkā esošo ES tiesību aktu īstenošanu šajā jomā un uzskata, ka praksē dalībvalstīm krimināllikumu noteikumi būtu jāpiemēro, efektīvi izmeklējot un ierosinot lietas, nolūkā nodrošināt cietušo pamattiesību ievērošanu;

37.  aicina Komisiju un dalībvalstis būt ārkārtīgi piesardzīgām attiecībā uz ietekmi, kādu dažas jaunās tehnoloģijas, piemēram, bezpilota lidaparāti, var radīt uz iedzīvotāju pamattiesībām, konkrētāk — tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību;

38.  uzsver, ka, lai novērstu radikalizāciju un neiecietības un ekstrēmisma pieaugumu jauniešu vidū, ļoti nozīmīga loma ir izglītībai;

39.  pauž nožēlu par diskrimināciju un vardarbību, ko dažu dalībvalstu policija ir īstenojusi pret tādām minoritāšu grupām kā migranti, romi, LGBTI personas vai personas ar invaliditāti; mudina dalībvalstis izmeklēt un sodīt šos pārkāpumus; uzskata, ka policijas darbinieki būtu aktīvāk jāinformē un jāizglīto par tādas diskriminācijas un vardarbības jautājumiem, kas vērsta pret šīm minoritātēm; aicina dalībvalstis atjaunot minoritāšu uzticēšanos policijai un mudināt ziņot par pārkāpumiem; papildus aicina dalībvalstu iestādes cīnīties pret diskriminējošu etnisko profilēšanu, ko reizēm īsteno policijas darbinieki;

Reliģijas un pārliecības brīvība

40.  atsaucas uz Hartas 10. pantu, kas aizsargā domas, pārliecības un reliģijas brīvību, tostarp brīvību praktizēt brīvi izvēlētu reliģiju un pāriet citā reliģijā vai mainīt uzskatus; uzskata, ka tas attiecas arī uz neticīgo brīvību; nosoda jebkādu diskrimināciju vai neiecietību un prasa aizliegt jebkāda veida diskrimināciju minēto iemeslu dēļ; šajā sakarībā pauž nožēlu par nesenajiem antisemītiskajiem un antiislāmiskajiem diskriminācijas un vardarbības gadījumiem; aicina dalībvalstis, tostarp reģionālās varas iestādes, ar visiem pieejamiem instrumentiem aizsargāt reliģijas vai uzskatu brīvību, un sekmēt iecietību un dialogu starp kultūrām, nepieciešamības gadījumā efektīvi izstrādājot politiku un uzlabojot diskriminācijas novēršanas politiku; atgādina, ka ir svarīgi, lai valsts vara būtu sekulāra un neitrāla un tādējādi sargātu no diskriminācijas, kas vērsta pret kādu no reliģiskām, ateistiskām vai agnostiskām grupām, nodrošinot vienādu attieksmi pret visām reliģijām un pārliecībām; pauž bažas par to, ka Eiropas Savienībā tiek piemēroti tiesību akti attiecībā uz zaimošanu un reliģiskiem apvainojumiem, kas var nopietni kaitēt vārda brīvībai, un mudina dalībvalstis tos atcelt; stingri nosoda uzbrukumus kulta vietām un mudina dalībvalstis nepieļaut, ka šo noziegumu veicēji paliktu nesodīti;

41.  mudina ievērot reliģijas vai pārliecības brīvību Kipras okupētajā daļā, kur varētu sabrukt vairāk nekā 500 reliģisko un kultūras pieminekļu;

42.  pauž satraukumu par antisemītisma pieaugumu Eiropā un aizvien plašākiem centieniem noliegt holokaustu vai interpretēt to kā pārspīlētu; pauž nopietnas bažas par to, ka daudzi ebreju kopienas pārstāvji plāno pamest Eiropu antisemītiskā noskaņojuma pieauguma un vardarbības dēļ pret ebreju kopienām;

43.  pauž nopietnas bažas par demonstrācijām, kas vērstas pret islāmticīgo skaita pieaugumu, un par uzbrukumiem mošejām, kā arī par plaši izplatīto tendenci vienādot islāmu ar niecīgas minoritātes reliģisko fanātismu; nosoda diskrimināciju un vardarbību, no kuras cieš musulmaņu kopiena; aicina dalībvalstis sistemātiski nosodīt šādus gadījumus un nepieļaut nekādu iecietību pret tiem;

Vienlīdzība un diskriminācijas aizliegums

44.  pauž dziļu nožēlu par to, ka Padome joprojām nav pieņēmusi 2008. gada priekšlikumu direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas; atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir noteikusi šo direktīvu kā prioritāru; atkārtoti aicina Padomi minēto priekšlikumu pieņemt pēc iespējas ātrāk;

45.  atgādina, ka plurālisms, nediskriminācija un iecietība ir vienas no Savienības pamatvērtībām saskaņā ar LES 2. pantu; uzskata, ka tikai politika, kuras mērķis ir veicināt gan formālo, gan reālo līdztiesību un apkarot jebkāda veida aizspriedumus un diskrimināciju, var veicināt attīstītu sabiedrību, noārdot visus aizspriedumus, kas kaitē sociālajai integrācijai; nožēlo to, ka pat mūsdienās ES joprojām ir sastopama diskriminācija, atstumšana un pat vardarbība un ļaunprātība, jo īpaši tādu iemeslu dēļ, kā dzimums, rase, ādas krāsa, etniskā un sociālā izcelsme, ģenētiskās īpašības, valoda, reliģija vai personīgā pārliecība, politiskie vai jebkuri citi uzskati, piederība nacionālai minoritātei, īpašums, izcelsme, invaliditāte, vecums vai dzimumorientācija;

46.  uzskata, ka Savienībai un dalībvalstīm ir jāstiprina centieni diskriminācijas apkarošanai, kā arī kultūras, reliģijas un valodas daudzveidības aizsardzībai, un jāpopularizē pasākumi, kas veicinātu dzimumu līdztiesību, bērna tiesības, gados vecāku personu tiesības, personu ar invaliditāti tiesības, LGBTI personu tiesības, kā arī to personu tiesības, kas pieder nacionālajām minoritātēm; mudina ES un dalībvalstis to līdztiesības politikas virzienos vērsties pret vairākiem diskriminācijas veidiem;

47.  nosoda jebkādu vardarbību un diskrimināciju Eiropas Savienības teritorijā un pauž bažas par vardarbības un diskriminācijas gadījumu skaita pieaugumu; prasa, lai Komisija un dalībvalstis uzņemtos konkrētas politiskās saistības nolūkā apkarot jebkādas rasisma izpausmes, tostarp antisemītismu, islāmofobiju, afrofobiju un antičigānismu;

48.  aicina Komisiju un Padomi atzīt vajadzību pēc uzticamiem un salīdzināmiem datiem par vienlīdzību, lai noteiktu diskriminācijas apmēru, sadalot minētos datus atbilstoši diskriminācijas iemesliem, nolūkā nodrošināt informāciju politikas veidošanai, novērtētu ES diskriminācijas novēršanas tiesību aktu īstenošanu un panāktu to labāku izpildi; aicina abas institūcijas noteikt saskanīgus principus datu apkopošanai par līdztiesību, pamatojoties uz pašidentifikāciju, ES datu aizsardzības standartiem un apspriedēm ar attiecīgajām kopienām; aicina dalībvalstis vākt datus par visiem diskriminācijas iemesliem;

49.  mudina ES pieņemt direktīvu, ar kuru nosoda diskrimināciju dzimuma dēļ un kuras mērķis ir apkarot ar dzimumu saistītus aizspriedumus un stereotipus izglītībā un plašsaziņas līdzekļos;

Minoritāšu atbalstīšana

50.  aicina nodrošināt Eiropas Savienības lielāku konsekvenci minoritāšu aizsardzības jomā; noteikti uzskata, ka visām dalībvalstīm un kandidātvalstīm ir jāievēro vienādi principi un kritēriji, tādējādi novēršot dubultstandartu piemērošanu; tāpēc aicina izveidot efektīvu mehānismu, lai uzraudzītu un nodrošinātu visu veidu minoritāšu pamattiesību ievērošanu gan kandidātvalstīs, gan ES dalībvalstīs;

51.  uzsver, ka Eiropas Savienībai ir jābūt tādai telpai, kurā tiek respektēta etniskā, kultūras un valodas daudzveidība; aicina ES iestādes izstrādāt vispusīgu ES aizsardzības sistēmu attiecībā uz nacionālajām, etniskajām un lingvistiskajām minoritātēm, lai nodrošinātu pret tām vienlīdzīgu attieksmi, ņemot vērā attiecīgos starptautiskos juridiskos standartus un pašreiz pieejamo paraugpraksi, kā arī aicina dalībvalstis nodrošināt patiesu šo minoritāšu vienlīdzību, jo īpaši jautājumos par valodu, izglītību un kultūru; mudina dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, ratificēt un efektīvi īstenot Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību; tāpat atgādina, ka ir jāīsteno principi, kas izstrādāti EDSO satvarā;

52.  nosoda visus diskriminācijas veidus valodas izmantojuma dēļ un aicina dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, ratificēt un efektīvi īstenot Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartu; mudina dalībvalstis un Komisiju veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai novērstu jebkādus nesamērīgus administratīvus vai likumdošanas šķēršļus, kas varētu kavēt valodu daudzveidību Eiropas vai valstu mērogā;

53.  uzsver, ka cilvēka cieņas, vienlīdzības likuma priekšā un jebkāda veida diskriminācijas aizlieguma principi veido tiesiskuma pamatus; aicina dalībvalstis pieņemt valsts tiesisko regulējumu visa veida diskriminācijas novēršanai un garantēt spēkā esošā ES tiesiskā regulējuma efektīvu īstenošanu;

Romu situācija

54.  nosoda pieaugošās pret romiem vērstās tendences Eiropas Savienībā un pauž bažas par romu stāvokli ES un par daudzajiem vajāšanas, vardarbības, stigmatizācijas, diskriminācijas un pretlikumīgas izraidīšanas gadījumiem, kas ir pretrunā pamattiesībām un ES tiesību aktiem; mudina Komisiju turpināt vērsties pret tām dalībvalstīm, kas pieļauj institucionālu diskrimināciju un segregāciju; atkārtoti aicina dalībvalstis efektīvi īstenot stratēģijas, lai veicinātu patiesu iekļaušanu, un veikt pastiprinātus un pastāvīgus pasākumus, lai veicinātu integrāciju, jo īpaši pamattiesību aizsardzības, izglītības, nodarbinātības, mājokļu nodrošināšanas un veselības aprūpes jomā, un apkarot pret romiem vērstu vardarbību, naida kurināšanu un diskrimināciju, saskaņā ar Padomes 2013. gada 9. decembra Ieteikumu par efektīviem romu integrācijas pasākumiem dalībvalstīs;

55.  uzsver, ka ir svarīgi pareizi īstenot valstu stratēģijas romu integrācijai, izstrādājot integrētu politiku, paredzot vietējo iestāžu, nevalstisko struktūru un romu kopienas iesaisti pastāvīgā dialogā; aicina Komisiju nodrošināt īstenošanas uzraudzību un labāku koordinēšanu; aicina dalībvalstis sadarboties ar romu sabiedrību pārvaldības, uzraudzības un to projektu izvērtēšanas jomā, kas skar viņu kopienas, izmantojot pieejamos līdzekļus, tostarp ES finansējumu, tajā pašā laikā stingri uzraugot romu pamattiesību ievērošanu tostarp attiecībā uz tiesībām brīvi pārvietoties saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā;

56.  pauž nožēlu par pastāvošo romu diskrimināciju valstu izglītības sistēmās un darba tirgū; uzsver romu izcelsmes sieviešu un bērnu pieaugošo neaizsargātību jo īpaši pret dažādiem un vienlaicīgiem viņu pamattiesību pārkāpumiem; atkārtoti norāda, ka ir svarīgi aizsargāt un nodrošināt romu bērniem vienādu piekļuvi visām tiesībām;

57.  mudina dalībvalstis pieņemt nepieciešamās izmaiņas likumdošanā attiecībā uz sterilizāciju un saskaņā ar ECT judikatūru izmaksāt kompensāciju piespiedu sterilizācijas upuriem, kas tika veikta romu sievietēm un sievietēm ar garīgu invaliditāti;

Vardarbība pret sievietēm un sieviešu un vīriešu līdztiesība

58.  mudina ES un dalībvalstis apkarot visus pret sievietēm vērstas vardarbības un diskriminācijas veidus un sodīt par tiem; aicina dalībvalstis jo īpaši efektīvi risināt vardarbības ģimenē un seksuālās izmantošanas problēmu visos tās veidos, tostarp attiecībā uz bēgļiem un imigrantu bērniem un attiecībā uz pāragrām vai piespiedu laulībām;

59.  pauž bažas par vardarbības pret sievietēm apmēru un veidiem ES, kā dokumentēts FRA ES mēroga pētījumā, kurā redzams, ka pēc 15 gadu vecuma katra trešā sieviete ir piedzīvojusi fizisku un/vai seksuālu vardarbību un ka viena gada laikā seksuālu vardarbību ES piedzīvo 3,7 miljoni sieviešu; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis pārskatīt spēkā esošos tiesību aktus un saglabāt jautājumu par vardarbību pret sievietēm kā darba kārtības prioritāti, jo pret vardarbību, kas balstīta uz dzimumu, nevar pieļaut nekādu iecietību; prasa Komisijai mudināt dalībvalstis iespējami drīz ratificēt Stambulas konvenciju un sākt procedūru par ES pievienošanos šai konvencijai; norāda — ja visas dalībvalstis nekavējoties pievienotos Stambulas konvencijai, tiktu izstrādāta integrēta politika un sekmēta starptautiskā sadarbība cīņā pret visu veidu vardarbību pret sievietēm, tostarp pret seksuālo uzmākšanos gan tiešsaistē, gan bezsaistē;

60.  aicina dalībvalstis izveidot tādu centru tīklus, kuros sniedz atbalstu un patvērumu sievietēm, kas ir kļuvušas par cilvēku tirdzniecības un prostitūcijas upuriem, nodrošinot viņām psiholoģisko, medicīnisko, sociālo un juridisko atbalstu un stimulus stabila darba meklējumos, un ar tiem saistītās priekšrocības;

61.  pauž nopietnas bažas par joprojām piekopto dzimumorgānu kropļošanas praksi, kas ir smags pret sievietēm un meitenēm vērstas vardarbības veids, un ir nepieņemams pārkāpums pret viņu tiesībām uz fizisko neaizskaramību; mudina ES un dalībvalstis būt ārkārtīgi modrām attiecībā uz šo praksi savā teritorijā un to izbeigt pēc iespējas drīz; jo īpaši aicina dalībvalstis piemērot stingru un preventīvu pieeju, apmācot personas, kas strādā ar migrantiem, un regulāri un efektīvi saucot pie atbildības un sodot dzimumorgānu kropļotājus, jo šī parādība ir jāizskauž pilnībā; stingri piekodina, ka tas būtu jādara līdztekus izpratnes veidošanas kampaņām, kas orientētas uz attiecīgo grupu; atzinīgi vērtē to, ka ES tiesību aktos, kas reglamentē patvērumu, dzimumorgānu kropļošanas upuri tiek traktēti, kā neaizsargātas personas, un dzimumorgānu kropļošana ir uzskaitīta par vienu no kritērijiem patvēruma piešķiršanai;

62.  aicina Komisiju nodrošināt to, ka dati par vardarbību pret sievietēm un tās izpausmēm tiek vākti nepārtraukti, kas būtu kā pamats stingrai politikai vardarbības novēršanas jomā, un apmierināt upuru vajadzības, tostarp novērtējot ES Cietušo direktīvas (2012/29/ES) īstenošanu un organizējot izpratnes veicināšanas kampaņas, kas vērstas pret seksuālo uzmākšanos; uzskata, ka datu vākšanas pasākumu izejas punktam ir jābūt pirmajam ES mēroga pētījumam, ko veica FRA, un to pamatā jābūt sadarbībai starp Eiropas Komisiju (tostarp Eurostat), FRA un Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu; atkārto prasību Komisijai, kas tika pausts 2014. gada 25. februāra rezolūcijā ar ieteikumiem Komisijai par vardarbības pret sievietēm apkarošanu, iesniegt priekšlikumu aktam, ar ko nosaka pasākumus dalībvalstu rīcības veicināšanai un atbalstīšanai pret sievietēm un meitenēm vērstas vardarbības, tostarp dzimumorgānu kropļošanas, apkarošanas jomā; turklāt aicina Komisiju pasludināt 2016. gadu par gadu pret sievietēm un meitenēm vērstas vardarbības apkarošanai;

63.  aicina ES un dalībvalstis apkarot jebkāda veida vardarbību pret sievietēm un sodīt par to; aicina Komisiju nākt klajā ar likumdošanas iniciatīvu pret sievietēm vērstas vardarbības aizliegšanai ES;

64.  aicina Komisiju pievērst uzmanību vajadzībai sekmēt cieņas un tolerances kultūru, lai izbeigtu visu veidu pret sievietēm vērstu diskrimināciju; turklāt aicina dalībvalstis nodrošināt tādu valsts stratēģiju īstenošanu, kas attiecas uz sieviešu seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību ievērošanu un aizsargāšanu; stingri piekodina, ka Savienība ir nozīmīga izpratnes veicināšanā un paraugprakses popularizēšanā šajā jautājumā, ņemot vērā, ka veselība ir viena no pamata cilvēktiesībām, kas ir svarīga, lai varētu izmantot citas cilvēktiesības;

65.  pauž satraukumu par sieviešu nepietiekamo pārstāvību lēmumu pieņemšanas procesos, uzņēmumos un to valdēs, zinātnē un politikā gan valstu, gan starptautiskā līmenī (lielie uzņēmumi, valstu un Eiropas līmeņa vēlēšanas) un jo īpaši vietējā līmenī; prasa, lai tiktu atbalstīta sieviešu profesionālā attīstība un centieni ieņemt vadošus amatus, un aicina ES iestādes lielāku vērību pievērst konstatējumam, ka lielāko ES biržā kotēto uzņēmumu valdēs sieviešu īpatsvars ir tikai 17,8 %;

66.  prasa Padomei atbloķēt Grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma direktīvu, jo ar šo tiesību aktu tiks nodrošināta patiesa un nepārprotama dzimumu līdztiesība, kā arī saskaņots regulējums ES līmenī;

67.  norāda, ka vairāk nekā puse no pēcdiploma studentiem ir sievietes un ka šie dati neatspoguļojas darba tirgū, jo īpaši augstākos, lēmumus pieņemošos amatos; tāpēc aicina dalībvalstis, darīt visu, kas nepieciešams, lai nodrošinātu sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu līdzdalību darba tirgū, un palīdzēt sievietēm ieņemt augstākus amatus, un jo īpaši aicina pēc iespējas ātrāk vienoties par priekšlikumu direktīvai par dzimumu līdzsvara uzlabošanu biržā kotēto uzņēmumu direktoru bez izpildpilnvarām vidū un saistītiem pasākumiem; pauž nožēlu par to, ka ES par vienādu darbu sievietes joprojām vidēji saņem par 16 % mazāk nekā vīrieši; tāpēc aicina ES turpināt darbu pie tā, lai nodrošinātu sieviešu un vīriešu līdztiesību attiecībā uz darba samaksu atbilstīgi LESD 157. pantam, pensijām un līdzdalību darba tirgū, tostarp attiecībā uz iespējām ieņemt vadošus amatus; uzskata, ka ar šo rīcību būtu jāpalīdz izskaust nabadzību un nodrošināt to, ka Eiropa pilnā mērā izmanto visus pieejamos talantus; nožēlo to, ka sieviešu bezdarba līmenis joprojām ir būtiski augstāks nekā vīriešu un uzsver, ka sieviešu finansiālās neatkarības nodrošināšanai jābūt vienam no instrumentiem cīņā pret nabadzību;

68.   aicina Komisiju ciešāk uzraudzīt vīriešu un sieviešu līdztiesības principa ievērošanu ES tiesību aktos; mudina dalībvalstis līdzīgi izanalizēt arī savus tiesību aktus;

69.  uzskata, ka seksuālā un reproduktīvā veselība un ar to saistītās tiesības (SRVT) ir pamattiesības un ka tās uzskatāmas par cilvēka cieņas, dzimumu līdztiesības un pašnoteikšanās būtisku elementu; mudina Komisiju tās nākamajā ES veselības stratēģijā SRVT iekļaut kā vienu no pamattiesībām, lai nodrošinātu ES iekšējās un ārējās pamattiesību politikas saskaņotību, kā to pieprasīja Parlaments 2015. gada 10. martā;

70.  uzskata, ka atteikums veikt abortu, kas glābtu dzīvību, ir nopietns pamattiesību pārkāpums;

71.  aicina dalībvalstis sadarbībā ar Komisiju atzīt tiesības uz piekļuvi drošiem un mūsdienīgiem kontracepcijas līdzekļiem un tiesības uz dzimumizglītību skolās; mudina Komisiju papildināt valstu politiku sabiedrības veselības uzlabošanas jomā, par to pilnībā informējot Eiropas Parlamentu;

Bērnu tiesības

72.  asi nosoda jebkādu vardarbību vai sliktu apiešanos ar bērniem; aicina dalībvalstis, kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par bērna tiesībām dalībnieces, veikt atbilstošus pasākumus, lai aizsargātu bērnus no visu veidu fiziskas un psiholoģiskas vardarbības, tostarp no fiziskiem un seksuāliem pārdarījumiem, piespiedu laulībām un seksuālās ekspluatācijas;

73.  stingri nosoda bērnu seksuālu izmantošanu un jo īpaši bērnu pornogrāfiju internetā, kas kļūst aizvien izplatītāka; mudina Savienību un dalībvalstis kopīgi cīnīties pret šiem smagajiem bērnu tiesību pārkāpumiem un pilnā mērā ņemt vērā Parlamenta prasības, kas ietvertas 2015. gada 11. marta rezolūcijā par cīņu pret bērnu seksuālo izmantošanu tiešsaistē(33); atkārtoti aicina dalībvalstis transponēt Direktīvu par seksuālās vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālās izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, ja tas vēl nav izdarīts; turklāt aicina Savienību un dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par bērnu aizsardzību pret seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību;

74.  aicina dalībvalstis īstenot Direktīvu 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu un stiprināt tiesībaizsardzības iestāžu tiesiskās spējas, tehniskās iespējas un finanšu resursus, lai paplašinātu sadarbību, tostarp ar Eiropolu, nolūkā efektīvāk izmeklēt un likvidēt bērnu seksuālo izmantotāju tīklus, tajā pašā laikā nosakot par prioritāti iesaistīto bērnu tiesības un drošību;

75.  uzsver, ka ir svarīgi, lai speciālisti, kuri strādā ar bērniem, piemēram, skolotāji, audzinātāji un bērnu ārsti, prastu noteikt pazīmes, kas liecina par fizisku un psiholoģisku vardarbību pret bērnu, tostarp uzmākšanos internetā; aicina dalībvalstis minētos speciālistus informēt un izglītot par šiem jautājumiem; turklāt aicina dalībvalstis izveidot uzticības tālruņus, pa kuriem bērni varētu ziņot par jebkādu vardarbīgu izturēšanos, seksuālo vardarbību, iebiedēšanu vai uzmākšanos;

76.  uzskata, ka bērnu personas dati tiešsaistē ir pienācīgi jāaizsargā un bērni tiem saprotamā veidā ir jāinformē par riskiem un sekām saistībā ar viņu personas datu izmantošanu tiešsaistē; aicina dalībvalstis īstenot izpratnes veicināšanas kampaņas skolās; uzsver, ka bērnu profilēšana tiešsaistē būtu jāaizliedz;

77.  nosoda jebkāda veida diskrimināciju pret bērniem un aicina Komisiju un dalībvalstis kopīgi rīkoties, lai izskaustu bērnu diskrimināciju; jo īpaši aicina dalībvalstis un Komisiju uzskatīt bērnus par nepārprotamu prioritāti, plānojot un īstenojot reģionālo un kohēzijas politiku;

78.  aicina dalībvalstis nodrošināt efektīvu tiesas pieejamību visiem bērniem neatkarīgi no tā, vai tie ir aizdomās turamie, likumpārkāpēji, upuri vai tiesvedības puses; apstiprina, ka ir svarīgi stiprināt kriminālprocesos iesaistīto bērnu procesuālās garantijas, jo īpaši saistībā ar notiekošajām diskusijām par direktīvu par īpašiem aizsardzības pasākumiem bērniem, kas tiek turēti aizdomās vai apsūdzēti kriminālprocesā;

79.  pauž satraukumu par vecāku veiktas starptautiskas bērnu nolaupīšanas gadījumu skaita pieaugumu; šajā saistībā uzsver, ka Eiropas Parlamentam ir nozīmīga loma kā vidutājam vecāku veiktas starptautiskas bērnu nolaupīšanas lietās; uzsver, ka ir būtiski nodrošināt vienotu ES pieeju pazudušu bērnu meklēšanai ES; aicina dalībvalstis stiprināt policijas un tiesībaizsardzības iestāžu sadarbību ar bērnu pazušanu saistītās pārrobežu lietās, kā arī izveidot uzticības tālruņus pazudušu bērnu meklēšanai;

80.  atgādina, ka visos politikas pasākumos un darbībās, kas saistītas ar bērniem, vienmēr ir vispirms jāņem vērā bērnu intereses, kā norādīts Hartas 24. pantā; norāda, ka tiesības uz izglītību noteiktas hartā un ka izglītība ir ārkārtīgi svarīga ne tikai bērna labklājībai un personīgajai attīstībai, bet arī sabiedrības nākotnei; uzskata, ka bērniem no ģimenēm ar maziem ienākumiem izglītība ir svarīgs priekšnosacījums, lai izkļūtu no nabadzības; tāpēc aicina dalībvalstis veicināt visiem pieejamu kvalitatīvu izglītību;

81.  uzsver, ka ES pilsoņu bērnu interešu un tiesību īstenošana pienācīgi jānodrošina ne tikai Savienībā, bet arī ārpus tās, un tāpēc aicina stiprināt sadarbību ar ES neietilpstošo ziemeļvalstu iestādēm, kas atbild par bērnu labklājību; uzskata, ka visām ES partnervalstīm (tostarp EEZ valstīm) būtu jāratificē 1996. gada Hāgas konvencija par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, atzīšanu, izpildi un sadarbību attiecībā uz vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem;

82.  atzīst, ka finanšu un ekonomikas krīze ir ļoti negatīvi ietekmējusi bērnu tiesību īstenošanu un labjutību; aicina dalībvalstis pastiprināt centienus izskaust bērnu nabadzību nu sociālo atstumtību, efektīvi īstenojot Eiropas Komisijas ieteikumu „Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana” un īstenojot integrētas stratēģijas, ar ko atbalsta piekļuvi atbilstošiem resursiem, nodrošina piekļuvi izmaksu ziņā pieejamiem kvalitatīviem pakalpojumiem un veicina bērnu līdzdalību tādu lēmumu pieņemšanā, kas tos skar; aicina Komisiju veikt papildu pasākumus ieteikuma īstenošanas uzraudzībai;

83.  aicina Komisiju 2015. gadā nākt klajā ar vērienīgu un visaptverošu turpinājumu ES programmai bērnu tiesību jomā; aicina Komisiju nodrošināt bērnu tiesību efektīvu integrāciju visā ES likumdošanā, visos politikas virzienos un finanšu lēmumos; aicina Komisiju katru gadu ziņot par panākto progresu bērnu tiesību jomā un ES bērnu tiesību acquis pilnīgā īstenošanā; aicina Komisiju nodrošināt, ka bērnu tiesību koordinatora pilnvaras un resursi pienācīgi atspoguļo ES apņemšanos īstenot sistemātisku un efektīvu bērnu tiesību aspekta integrēšanu; aicina Komisiju pieņemt izziņotos ES norādījumus par integrētām bērnu aizsardzības sistēmām;

84.  atzinīgi vērtē dalībvalstīs vērojamo tendenci noteikt piespiedu laulības par noziedzīgu nodarījumu; aicina dalībvalstis būt modrām un nodrošināt apmācību ar bērniem saskarē esošo darbinieku, piemēram, skolotāju un jaunatnes darbinieku izpratnes veicināšanai par to, kā konstatēt, vai bērns varētu būt aizvests uz viņa izcelsmes valsti, lai viņu piespiestu stāties laulībā;

LGBTI personu tiesības

85.  visnotaļ asi nosoda jebkādu diskrimināciju un vardarbību ES teritorijā pret lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem, transseksuāļiem un interseksuāļiem (LGBTI), kuru uzkurina likumi un politikas virzieni, kas ierobežo LGBTI personu pamattiesības; aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt likumus un politikas virzienus, lai cīnītos ar homofobiju un transfobiju; šajā sakarībā aicina Komisiju nākt klajā ar ES līmeņa rīcības plānu vai stratēģiju, ar ko veicina līdztiesību neatkarīgi no dzimumorientācijas un dzimumidentitātes, kā Parlaments ir atkārtoti aicinājis darīt un kā Komisijas uzklausīšanas procesā to apsolīja komisāre Vĕra Jourova; šajā sakarībā atgādina par 2014. gada 4. februāra rezolūciju par ES ceļvedi homofobijas un ar dzimumorientāciju un dzimumidentitāti saistītas diskriminācijas apkarošanai, tomēr uzsver, ka šajā vispusīgajā politikā ir jāņem vērā Eiropas Savienības, tās aģentūru un dalībvalstu kompetence;

86.  uzskata, ka LGBTI personu pamattiesības var sekmīgāk aizsargāt, ja šīm personām tiek nodrošināta tiesu iestāžu pieejamība, piemēram, tiek nodrošināta kopdzīves, reģistrētu partnerattiecību vai laulības iespēja; atzinīgi vērtē to, ka šobrīd šīs iespējas tiek nodrošinātas 19 dalībvalstīs, un aicina pārējās dalībvalstis apsvērt tādu pašu rīcību; atkārto savu aicinājumu Komisijai iesniegt priekšlikumu vērienīgam regulējumam, lai nodrošinātu, ka abpusēji tiek atzīti civilstāvokļa dokumenti (tostarp dokumenti par dzimuma juridisku atzīšanu, laulību un reģistrētām partnerattiecībām) un to tiesiskās sekas, lai tādējādi samazinātu diskriminējošus juridiskos un administratīvos šķēršļus iedzīvotājiem, kuri izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties;

87.  mudina dalībvalstis būt modrām un ieņemt stingru nostāju, un sodīt valsts amatpersonas, kas apvaino un stigmatizē LGBTI personas sabiedriskajā telpā;

88.  mudina ES dalībvalstis atbalstīt arodbiedrību un darba devēju organizāciju centienus pieņemt daudzveidību atbalstošus un pret diskrimināciju vērstus politikas virzienus, galveno uzmanību pievēršot ar LGBTI personām saistītiem jautājumiem;

89.  uzskata, ka dalībvalstu iestādēm būtu jāvienkāršo procedūras attiecībā uz dzimuma atzīšanu juridiskajos dokumentos tām personām, kas mainījušas dzimumu; atkārtoti nosoda jebkādas juridiskās atzīšanas procedūras, kurās noteikta transpersonu sterilizācija;

90.  pauž nožēlu par to, ka lielākajā daļā dalībvalstu transpersonas joprojām uzskata par garīgi slimām, un aicina dalībvalstis pārskatīt to garīgo slimību katalogus, vienlaikus nodrošinot to, ka visām transpersonām ir joprojām pieejama medicīniski nepieciešamā ārstēšana;

91.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu noteikt transpersonu identitātes depatoloģizāciju Pasaules Veselības organizācijas starptautiskajā slimību klasifikatora (SSK) pārskatā; aicina Komisiju pastiprināt centienus, lai nepieļautu, ka dzimumu neatbilstība bērnībā kļūtu par jaunu SSK diagnozi;

92.  pauž dziļu nožēlu par to, ka plaši tiek veiktas interseksuālu jaundzimušo dzimumorgānu „normalizēšanas” operācijas par spīti tam, ka medicīniski tas nav nepieciešams; šajā sakarībā atzinīgi vērtē 2015. gada aprīlī pieņemto Maltas Likumu par dzimumidentitāti, dzimuma izpausmi un seksuālajām iezīmēm, ar ko aizliedz veikt operācijas interseksuāliem jaundzimušajiem un ar ko nostiprina interseksuāļu pašnoteikšanās principu, un aicina pārējās valstis sekot Maltas piemēram;

Cilvēku ar invaliditāti tiesības

93.  pauž nožēlu par diskrimināciju un atstumtību, no kuras joprojām cieš personas ar invaliditāti; aicina Komisiju, dalībvalstis, kā arī reģionālās un vietējās varas iestādes īstenot Eiropas stratēģiju par invaliditāti un gan piemērot attiecīgos Eiropas tiesību aktus, gan uzraudzīt to piemērošanu; aicina Komisiju šajā saistībā atjaunot likumdošanas iniciatīvu attiecībā uz Pieejamības aktu — tāda transversāla instrumenta veidā, kas varētu pastiprināt personu ar invaliditāti aizsardzību un šajā kontekstā nodrošināt visu ES politikas virzienu saskaņotību; arī aicina Komisiju pastiprināt sinerģijas starp Eiropas stratēģiju par invaliditāti un CEDAW, kā arī ANO Konvenciju par bērna tiesībām, lai nodrošinātu atzīto tiesību patiesu pieejamību un efektīvu īstenošanu, tostarp saskaņojot un ieviešot normatīvo regulējumu un veicot kultūras un politiskos pasākumus;

94.  mudina Komisiju sniegt vadlīnijas dalībvalstīm, lai vislabākajā veidā izmantotu Eiropas finansējumu saskaņā ar ES saistībām, kas noteiktas ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām, kā arī atbalstīt NVO un citas organizācijas, un cieši sadarboties ar tām, lai nodrošinātu pienācīgu šīs konvencijas īstenošanu; aicina ES un dalībvalstis uzlabot personu ar invaliditāti, tostarp psihosociālu invaliditāti, piekļuvi nodarbinātībai un apmācībai un atbalstīt patstāvīgai dzīvei piemērotu apstākļu nodrošināšanu un deinstitucionalizācijas programmas saskaņā ar Hartas 26. pantu;

95.  uzsver , ka jāievēro personu ar invaliditāti tiesības uz politisko dalību vēlēšanās; šajā sakarībā aicina Komisiju savā ziņojumā par to, kā tiek īstenotas Padomes Direktīva 93/109/EK un Padomes Direktīva 94/80/EK, ar kurām nosaka tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta un pašvaldību vēlēšanās, iekļaut novērtējumu par atbilstību ANO Konvencijai par cilvēku ar invaliditāti tiesībām; pauž nožēlu par to, ka lielam skaitam personu ar invaliditāti ES, kurām atņemta tiesībspēja, tiek liegtas arī balsstiesības; tāpēc aicina dalībvalstis izdarīt grozījumus savos tiesību aktos, lai sistemātiski neanulētu balsstiesības personām ar invaliditāti, kurām atņemta tiesībspēja, bet gan izskatīt katru gadījumu atsevišķi un nodrošināt personām ar invaliditāti palīdzību balsošanas laikā;

96.  aicina Komisiju izvērtēt Eiropas tiesību aktu atbilstību Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām un veikt ietekmes analīzi, lai visus turpmākos priekšlikumus izvērtētu šīs konvencijas kontekstā;

97.  nosoda piespiedu fiziskās un farmakoloģiskās metodes garīgās invaliditātes ārstēšanā un aicina ES un dalībvalstis pieņemt sociālās integrācijas politiku;

98.  pauž nožēlu, ka personas ar invaliditāti Savienībā joprojām saskaras ar šķēršļiem, kas kavē piekļuvi preču un pakalpojumu tirgum; uzskata, ka šie šķēršļi ierobežo minēto personu līdzdalību sabiedrības dzīvē un ka tie ir tiesību, jo īpaši to tiesību, kas izriet no Eiropas pilsonības, pārkāpums; aicina Komisiju strauji panākt virzību darbā pie pieejamības nodrošināšanas Eiropas Savienībā, lai nekavējoties varētu pieņemt attiecīgu tiesību aktu;

99.  aicina ES iestādes un dalībvalstis cieši iesaistīt cilvēkus ar invaliditāti, tostarp ar tās pārstāvošo organizāciju starpniecību, lēmumu pieņemšanas procesā to attiecīgajās kompetences jomās saskaņā ar Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) 4. panta 3. punktu;

100.  aicina ES dalībvalstis un iestādes nodrošināt to, ka skaidri un plaši tiek izziņotas iespējas piedalīties apspriešanas procesā, izmantojot pieejamos saziņas līdzekļus, ka informācija tiktu sniegta arī citā formātā, piemēram, Braila rakstā vai viegli lasāmā rakstā, kā arī nodrošināt, ka ir pieejamas sabiedriskās apspriešanas un sanāksmes, kurās pārrunā ierosinātos tiesību aktus un politiku;

101.  aicina Komisiju saskaņot datu par invaliditāti vākšanu, veicot ES sociālās izpētes, saskaņā ar Konvencijas par personu ar invaliditāti (CRPD) 31. panta prasībām; uzsver, ka, šādi vācot datus, ir jāizmanto metodes, kas iekļauj visus cilvēkus ar invaliditāti, tostarp tos, kam ir smagi traucējumi un tos, kas dzīvo aprūpes iestādēs;

Diskriminācija vecuma dēļ

102.  pauž nožēlu par to, ka daudzi gados vecāki cilvēki ikdienas tiek diskriminēti un viņu pamattiesības tiek pārkāptas, īpaši attiecībā uz iespēju gūt pienācīgus ienākumus, piekļuvi nodarbinātībai, veselības aprūpei un nepieciešamajām precēm un pakalpojumiem; atgādina, ka Pamattiesību hartas 25. pantā ir noteiktas vecāka gadagājuma cilvēku tiesības uz cilvēka cienīgu un neatkarīgu dzīvi, kā arī līdzdalību sociālajā un kultūras dzīvē; aicina Komisiju izstrādāt stratēģiju demokrātisko pārmaiņu jomā, lai īstenotu Pamattiesību hartas 25. pantu;

103.  pauž bažas par to, ka dalībvalstīs ir izplatīta slikta attieksme, nevērība un vardarbība pret vecāka gadagājuma cilvēkiem; aicina dalībvalstis pieņemt pasākumus, lai apkarotu pret vecāka gadagājuma cilvēkiem vērstu ļaunprātību un visu veidu vardarbību un veicinātu viņu neatkarību, atbalstot mājokļu atjaunošanu un pieejamību; atgādina, ka vecāka gadagājuma sievietes dzimumu atalgojuma atšķirības un vēlāk pensiju atšķirības dēļ biežāk dzīvo nabadzībā;

104.   aicina dalībvalstis nodrošināt gados jaunāku darba ņēmēju, jo īpaši to, kurus skārusi ekonomikas krīze, iekļaušanu darba tirgū, tostarp organizējot un nodrošinot apmācības jauniešu sociālā stāvokļa uzlabošanai;

105.  aicina ievērot cilvēka cieņu mūža nogalē, jo īpaši nodrošinot pēdējā gribā pausto lēmumu atzīšanu un izpildi;

106.  pauž bažas par to, ka dalībvalstu īstenotie valsts izdevumu un pensiju samazinājumi lielā mērā veicina vecāka gadagājuma cilvēku nabadzību, samazinot viņu izmantojamos ienākumus, pasliktinot viņu dzīves apstākļus, radot nevienlīdzību pakalpojumu pieejamības ziņā un radot tādu vecāka gadagājuma cilvēku skaita pieaugumu, kuru ienākumi tik tikko pārsniedz nabadzības slieksni;

Naida noziegumi un naida runas

107.  pauž nožēlu par ES ik dienas notiekošajiem naidīgu izteikumu un naida noziegumu gadījumiem, kuru pamatā ir rasisms, ksenofobija, reliģiskā neiecietība vai aizspriedumi pret personas invaliditāti, dzimumorientāciju vai dzimumidentitāti; aicina dalībvalstis aizsargāt pamattiesības un veicināt sapratni, spēju pieņemt un iecietību starp dažādām kopienām to teritorijā; aicina ES noteikt naida noziegumu apkarošanu par prioritāti, izstrādājot Eiropas politikas programmas cīņai ar diskrimināciju, kā arī tiesiskuma jomā; aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt cīņu pret naida noziegumiem, kā arī diskriminējošu attieksmi un uzvedību, izstrādājot visaptverošu stratēģiju naida noziegumu, vardarbības aizspriedumu dēļ un diskriminācijas apkarošanai;

108.  pauž bažas par to, ka internetā aizvien vairāk ir sastopamas naida runas, un aicina dalībvalstis ieviest vienkāršu procedūru, kas ļautu sabiedrības locekļiem ziņot par naidīga rakstura saturu internetā;

109.  pauž bažas saistībā ar izmeklēšanām un spriedumiem attiecībā uz naida noziegumiem dalībvalstīs; aicina dalībvalstis veikt visus atbilstīgos pasākumus, lai iedrošinātu ziņot par šiem noziegumiem, jo FRA konstatējumi, kas iegūti tās liela mēroga apsekojumos, konsekventi liecina, ka noziegumu upuri nelabprāt dara zināmu noziegumu vai nelabprāt ziņo par to policijai;

110.  pauž bažas par to, ka vairākas dalībvalstis nav pareizi transponējušas Pamatlēmuma 2008/913/TI noteikumus un aicina dalībvalstis pilnībā transponēt un īstenot ES standartus un nodrošināt to valsts tiesību aktu izpildi, kas paredz sodu par visu veidu naida noziegumiem, naida kurināšanu un vajāšanu, kā arī šādu noziedzīgu nodarījumu gadījumā sistemātiski uzsākt kriminālvajāšanu; aicina Komisiju pārraudzīt Pamatlēmuma pareizu īstenošanu, kā arī sākt pārkāpuma procedūras pret dalībvalstīm, kas neveic tā transponēšanu; turklāt aicina pārskatīt Pamatlēmumu, lai tā darbības joma pilnībā ietvertu visus naida noziegumu un aizspriedumu un diskriminācijas izraisītu noziegumu veidus un skaidri definētu konsekventus izmeklēšanas un kriminālvajāšanas standartus;

111.  aicina Komisiju atbalstīt apmācības programmas, kas ir paredzētas tiesībaizsardzības un tiesu iestādēm, kā arī attiecīgām ES aģentūrām, diskriminējošu prakšu un naida noziegumu novēršanai un apkarošanai; aicina dalībvalstis nodrošināt par izmeklēšanu un kriminālvajāšanu atbildīgajām iestādēm praktiskus instrumentus un prasmes, lai tās spētu noteikt un apkarot Pamatlēmuma darbības jomā ietilpstošos pārkāpumus, kā arī sadarboties un sazināties ar upuriem;

112.  ar bažām novēro tādu politisko partiju popularitātes palielināšanos, kuru politisko programmu pamatā ir atstumšana etnisku, dzimumorientācijas un reliģisku iemeslu dēļ;

113.  pauž nopietnas bažas par rasistisku un ksenofobisku darbību pieaugošo popularitāti, rasistiskiem un ksenofobiskiem grupējumiem, no kuriem daži ir ieguvuši vai tiecas iegūt politiskas partijas statusu, kļūstot arvien redzamākiem publiskajā telpā;

114.  pauž nopietnas bažas par to politisko partiju ietekmes pieaugumu, kuras ir rasistiskas, ksenofobiskas, islamofobiskas, par ieganstu minot pašreizējo ekonomikas un sociālo krīzi;

115.  stingri nosoda iebiedēšanas un vajāšanas prakses, kuras pret minoritātēm, jo īpaši pret romiem un migrantiem, veic paramilitārie grupējumi, no kuriem daži ir tieši saistīti ar kādu politisko partiju; mudina dalībvalstis šādas prakses aizliegt un par tām sodīt;

Bezpajumtnieki

116.  pauž satraukumu par to cilvēku skaitu, kuri zaudējuši mājokli ekonomikas krīzes dēļ; uzskata, ka personām bez noteiktas dzīvesvietas jāpaliek iekļautām sabiedrībā un ka ir jācīnās pret šādu personu izolāciju un atstumtību; šajā nolūkā aicina dalībvalstis pieņemt vērienīgu politiku, lai šādām personām palīdzētu; uzsver, ka bezpajumtnieki ir neaizsargātas personas, un atkārtoti pauž savu aicinājumu dalībvalstīm atturēties no šādu personu stigmatizēšanas par likumpārkāpējiem; prasa dalībvalstīm atcelt jebkādus likumus vai politikas virzienus, kas šīs personas atspoguļo šādā veidā; aicina dalībvalstis izstrādāt valstu stratēģijas nolūkā cīnīties pret bezpajumtniecību savās teritorijās; aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis to centienos izbeigt bezpajumtniecību, veicinot apmaiņu ar labāko praksi un precīzu datu vākšanu; aicina Komisiju uzraudzīt tos cilvēktiesību pārkāpumus dalībvalstīs, kuru pamatā ir bezpajumtniecība; atgādina, ka tiesības uz mājokļa pabalstu vistrūcīgākajām personām ir noteiktas Pamattiesību hartā;

Migrantu un starptautiskās aizsardzības meklētāju tiesības

117.  nosoda to, ka liels skaits patvēruma meklētāju un migrantu, kuri cenšas sasniegt Eiropas Savienību, turpina iet bojā Vidusjūrā, un cilvēku kontrabandistu un tirgotāju darbības, kas šīs traģēdijas izraisa, liedzot migrantiem viņu pamattiesības; norāda, ka ES un dalībvalstīm ir jāveic stingri un obligāti pasākumi, lai nepieļautu aizvien jaunas traģēdijas jūrā; aicina ES un tās dalībvalstis nodrošināt, ka ES migrācijas politikas pamatā ir solidaritāte, kā arī migrantu un patvēruma meklētāju pamattiesību ievērošana, un jo īpaši:

118.  prasa Savienībai un dalībvalstīm pieņemt nepieciešamos tiesību aktus nolūkā īstenot solidaritātes principu, kā minēts LESD 80. pantā;

119.  stingri nosoda Eiropas Savienības robežu drošības aizsardzību, kas patlaban reizēm nozīmē pat mūru un dzeloņstiepļu žogu būvēšanu, un likumīgu iespēju trūkumu iekļūšanai Eiropas Savienībā, kas izraisa situāciju, kurā daudzi patvēruma meklētāji un migranti ir spiesti izmantot arvien bīstamākus ceļus un nonāk nelikumīgu cilvēku kontrabandistu un tirgotāju varā;

120.  aicina nodrošināt robežkontroli, kuras darbā tiek ievērotas pamattiesības, un uzsver, ka Parlamentam ir jāveic demokrātiska Frontex darbību uzraudzība;

121.  aicina pārtraukt visas darbības, kuras atzītas par pamattiesību pārkāpumiem, kā noteikts ES tiesību aktos vai ar Frontex pilnvarojumu;

122.  uzsver Dublinas regulas nelabvēlīgo ietekmi uz efektīvu piekļuvi starptautiskajai aizsardzībai situācijā, kad nav patiesas kopējās Eiropas patvēruma sistēmas, jo īpaši ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru; nosoda to, ka regulas pārskatīšana nav izraisījusi šīs regulas apturēšanu un vismaz noteikuma par nosūtīšanu atpakaļ uz pirmo piekļuves valsti ES atcelšanu, kā arī Komisijas un dalībvalstu rīcības trūkumu iespējamai alternatīvai, kuras pamatā būtu solidaritāte starp dalībvalstīm;

123.  aicina dalībvalstis ratificēt Starptautisko konvenciju par visu migrējošu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību;

124.  nosoda nelegālo imigrantu, tostarp patvēruma meklētāju un bez pavadības atstātu nepilngadīgo personu un bezvalstnieku ieslodzīšanu; aicina, lai dalībvalstis ievērotu Atpakaļnosūtīšanas direktīvas normas, tostarp ievērojot tiesības uz cieņu un bērna labāko interešu principu, kā arī aicina ievērot starptautiskās un ES tiesības; atgādina, ka migrantu aizturēšanai arī turpmāk jābūt ārkārtas pasākumam, un mudina dalībvalstis īstenot alternatīvus pasākumus; nosoda šaušalīgos ieslodzījuma apstākļus dažās dalībvalstīs un mudina Komisiju nekavējoties risināt šīs problēmas; atkārtoti uzsver nepieciešamību nodrošināt nelegālajiem migrantiem tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli, ja ir pārkāptas viņu tiesības;

125.  prasa dalībvalstīm un Komisijai veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu informāciju un pārredzamību par migrantu un patvēruma meklētāju aizturēšanu daudzās dalībvalstīs un aicina Eiropas Komisiju steidzami ierosināt Regulas (EK) Nr. 862/2007 pārskatīšanu, lai tajā iekļautu statistikas datus par aizturēšanas sistēmu un iekārtu darbību;

126.  uzsver, ka ir svarīga demokrātiska kontrole pār visiem brīvības atņemšanas veidiem saskaņā ar imigrācijas un patvēruma tiesību aktiem; aicina Eiropas Parlamenta un valstu deputātus regulāri apmeklēt migrantu un patvēruma meklētāju uzņemšanas un aizturēšanas centrus un aicina dalībvalstis un Komisiju atvieglot NVO un žurnālistu piekļuvi šiem centriem;

127.  prasa stingrāk uzraudzīt migrantu uzņemšanas un aizturēšanas centrus un procedūras, kuras dalībvalstis piemēro, lai piešķirtu patvērumu; brīdina par tā sauktajām „tūlītējas piespiedu izraidīšanas procedūrām” un vardarbīgajiem incidentiem vairākos „karstajos” punktos Eiropas dienvidos, kas liecina par vajadzību Komisijai nekavējoties uzsākt politikas dialogu par tiesiskuma aizsardzību ar valstīm, kurās īsteno minēto praksi;

128.  aicina Eiropas Savienību un tās dalībvalstis noteikt konkrētus pasākumus un paraugprakses ar mērķi veicināt vienlīdzīgu attieksmi un sociālo iekļaušanu, lai uzlabotu migrantu integrāciju sabiedrībā; atgādina, ka šajā saistībā ir svarīgi apkarot negatīvus stereotipus un nepatiesu informāciju par migrantiem, izstrādājot atbildes vēstījumus, kas galvenokārt paredzēti skolām un jauniešiem, lai uzsvērtu migrācijas pozitīvo ietekmi;

129.  uzskata, ka migrantu bērni ir sevišķi neaizsargāti, jo īpaši tad, ja viņi ceļo vieni; aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot Parlamenta 2013. gada 12. septembra rezolūciju par stāvokli saistībā ar nepavadītiem nepilngadīgiem ES; aicina dalībvalstis pilnībā īstenot kopējās Eiropas patvēruma sistēmas tiesību aktu kopumu, lai uzlabotu nepavadītu nepilngadīgo situāciju ES; atzinīgi vērtē Tiesas spriedumu lietā C-648/11, kurā tika noteikts, ka par tāda patvēruma pieteikuma izskatīšanu, ko nepavadīts nepilngadīgais ir iesniedzis vairāk nekā vienā dalībvalstī, atbild tā dalībvalsts, kurā nepavadīts nepilngadīgais atrodas pēc pieteikuma iesniegšanas šajā valstī; atgādina, ka nepavadīti nepilngadīgie ir, pirmkārt, bērni un ka noteicošajam principam dalībvalsts un ES darbībā, strādājot ar šādiem bērniem, jābūt bērnu aizsardzībai, nevis imigrācijas politikas programmām;

130.  prasa, lai tiktu izvērtēta to līdzekļu izmatošana, kas paredzēti iekšlietām un kurus tām tērē, jo īpaši to līdzekļu izmantošana, kas piešķirti patvēruma meklētāju uzņemšanai; aicina ES rīkoties, ja izrādīsies, ka šie līdzekļi tikuši izmantoti, lai finansētu darbības, kuras neatbilst pamattiesību ievērošanai;

131.  aicina sniegt atbalstu dalībvalstīm, kuras atrodas pie Savienības ārējām robežām, lai tām palīdzētu novērst sistēmiskos trūkumus uzņemšanas apstākļos un patvēruma procedūrās, kurus pastiprina patvēruma meklētāju skaita pieaugums;

132.  aicina ES nodrošināt, ka tās darbinieki atbild par jebkādiem pamattiesību pārkāpumiem, ko tie izdarījuši; jo īpaši aicina nodrošināt, lai izmeklēšana tiek uzsākta saistībā ar apgalvojumiem, kas norāda uz pārkāpumiem attiecībā uz darbībām, ko koordinē Frontex aģentūra, un tiek pieņemti attiecīgi līdzekļi, disciplināri vai cita veida, ko piemēro attiecībā uz tiem, kas atzīti par šādus pārkāpumus izdarījušiem; tāpēc aicina izveidot Frontex iekšējo pārsūdzības mehānismu, kā to pieprasījis Eiropas Ombuds saistībā ar izmeklēšanu lietā OI/5/2012/BEH-MHZ, un pēc veiktās izmeklēšanas par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem, publiskot rezultātus; turklāt aicina arī apturēt Frontex darbības, ja šādu darbību laikā tā ir izdarījusi cilvēktiesību pārkāpumus, kā noteikts Regulas (ES) Nr. 1168/2011 3. panta 1.a punktā;

133.  aicina dalībvalstis nekavējoties ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību;

134.  prasa, lai dalībvalstis nodrošinātu, ka sievietēm, kas tiek vajātas dzimuma dēļ, ir faktiska piekļuve starptautiskai aizsardzībai; aicina dalībvalstis ievērot Komisijas pamatnostādnes Direktīvas 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos īstenošanai, jo īpaši attiecībā uz uzturēšanās atļauju steidzamu piešķiršanu ģimenes locekļiem, kas ieceļojuši ģimenes atkalapvienošanās dēļ saistībā ar īpaši grūtām situācijām, piemēram, gadījumiem, kad notikusi vardarbība ģimenē;

135.  atzinīgi vērtē to, ka ES tiesību aktos, ar ko reglamentē patvēruma jautājumus, dzimumorgānu kropļošanas upuri traktēti kā neaizsargātas personas un dzimumorgānu kropļošana minēta kā viens no kritērijiem, kas jāņem vērā apsverot patvēruma piešķiršanu; aicina dalībvalstis apmācīt cilvēkus, kas strādā ar migrantiem, apzināt sievietes un meitenes, kurām varētu tikt kropļoti dzimumorgāni viņu izcelsmes valstī;

136.  uzsver, ka Līgumos un Direktīvā 2004/38/EK par pārvietošanās brīvību paredzētās Eiropas Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesības uz pārvietošanās un uzturēšanās brīvību ir vienas no Savienības pilsoņu pašām konkrētākajām pamattiesībām; nosoda visus mēģinājumus pārskatīt šo acquis un jo īpaši nosoda tādas robežkontroles atjaunošanu Šengenas zonā, kas nav paredzēta Šengenas robežu kodeksā un prasa, lai visi noteikumu pārkāpumi tiktu izskatīti Tiesā; pauž bažas par pieaugošo tendenci ātri izraidīt ES pilsoņus no viņu mītnes zemēm darba un ienākumu zaudēšanas rezultātā; uzskata, ka tas ir spēkā esošā tiesiskā regulējuma pārkāpums; uzskata, ka tas ir pretrunā pārvietošanās brīvības principam;

Solidaritāte ekonomikas krīzes situācijā

137.  pauž nožēlu par to, ka finanšu, ekonomikas un valsts parādu krīze līdztekus uzspiestajiem budžeta taupības pasākumiem ir negatīvi ietekmējusi ekonomiskās, pilsoniskās, sociālās un kultūras tiesības, bieži izraisot pieaugošu bezdarbu, nabadzību, nedrošus darba un dzīves apstākļus, kā arī atstumtību un izolāciju, jo īpaši dalībvalstīs, kur pieņemtas ekonomikas korekciju programmas un uzsver, ka saskaņā ar nesenām Eurostat norādēm viens no četriem Eiropas iedzīvotājiem pašlaik saskaras ar nabadzības un atstumtības risku;

138.  pauž nožēlu par veidu, kādā finanšu un ekonomikas krīze un pasākumi, kas noteikti, lai to novērstu, ir ierobežojuši tiesības uz pieeju pamatvajadzībām, piemēram, izglītībai, mājoklim, veselības aprūpei un sociālajam nodrošinājumam, kā arī negatīvi ietekmējuši iedzīvotāju vispārējo veselības stāvokli dažās dalībvalstīs; uzsver vajadzību ievērot tiesības uz aizsardzību pret nabadzību un sociālo atstumtību, kā paredzēts Eiropas Sociālās hartas 30. pantā; aicina visas dalībvalstis ieviest atbalsta pasākumus saskaņā ar valsts praksi, lai nodrošinātu pienācīgus dzīves apstākļus saviem iedzīvotājiem un cīnītos pret sociālo atstumtību;

139.  uzsver, ka ES iestādēm, kā arī dalībvalstīm, kuras savās sociālajās un ekonomiskajās sistēmās īsteno strukturālās reformas, vienmēr ir jāievēro Harta un to starptautiskās saistības, līdz ar to tām var pieprasīt atbildību par pieņemtajiem lēmumiem; atkārto savu aicinājumu saskaņot ekonomikas korekciju programmas ar Savienības mērķiem, kas noteikti LESD 151. pantā, tostarp nodarbinātības un labāku dzīves un darba apstākļu veicināšanu; atkārtoti uzsver nepieciešamību, efektīvi iesaistot parlamentus, nodrošināt pilnīgu demokrātisko kontroli pār Eiropas iestāžu un dalībvalstu veiktajiem pasākumiem, reaģējot uz krīzi;

140.  aicina ES iestādes un dalībvalstis noskaidrot ierosināto vai īstenoto taupības pasākumu ietekmi uz pamattiesībām no dzimuma viedokļa, ņemot vērā taupības pasākumu nesamērīgo ietekmi uz sievietēm; aicina ES iestādes nekavējoties veikt ietekmes mazināšanas pasākumus, ja taupības pasākumi ir negatīvi ietekmējuši sieviešu ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības;

141.   aicina ES iestādes un dalībvalstis pārbaudīt ietekmi uz pamattiesībām un brīvībām, tostarp sociālajām un darba tiesībām, kāda ir pasākumiem, kas ierosināti vai noteikti, lai pārvarētu krīzi, un vajadzības gadījumā veikt koriģējošas darbības, ja atklājas situācijas pasliktināšanās tiesību aizsardzībā vai starptautisko tiesību pārkāpumi, tostarp SDO konvenciju un ieteikumu pārkāpumi;

142.  aicina ES iestādes un dalībvalstis, pieņemot un īstenojot korekcijas pasākumus un budžeta samazinājumus, veikt ietekmes uz pamattiesībām novērtējumu un garantēt to, lai tomēr būtu pieejami pietiekami resursi, lai nosargātu pamattiesību ievērošanu un nodrošinātu minimālas iespējas izmantot būtiskākās civiltiesības, ekonomiskās, kultūras un sociālās tiesības, īpašu uzmanību pievēršot visneaizsargātākajām un sociāli nelabvēlīgākajām grupām;

143.  aicina ES iestādes un dalībvalstis atzīt, ka ilgtermiņa ieguldījums sociālajā iekļaušanā ir lietderīgs, jo mazina diskriminācijas un nevienlīdzības radītās augstās izmaksas; aicina dalībvalstis nodrošināt pietiekamas publiskās investīcijas, lai uzturētu izglītības un veselības aprūpes sistēmas un nodrošinātu, ka netiek apdraudēta tiesu un tiesiskās aizsardzības līdzekļu pieejamība diskriminācijas gadījumos, ievērojami samazinot līdztiesību veicinošo iestāžu budžetu; aicina ES un valsts iestādes neapdraudēt sociālo iekļaušanu, veicot tādus budžeta pasākumus, kas skar tādu uz kopienu balstītu organizāciju pastāvēšanu, kuras strādā līdztiesības veicināšanas jomā;

144.  aicina Eiropas Komisiju apsvērt ierosinājumu par pievienošanos Eiropas Sociālajai hartai, lai efektīvi aizsargātu Eiropas iedzīvotāju sociālās tiesības; aicina dalībvalstis veicināt sociālo tiesību loka paplašināšanu, iekļaujot ES Hartā citas sociālās tiesības, kas minētas pārskatītajā Eiropas Padomes Sociālajā hartā, piemēram, tiesības uz darbu, tiesības uz taisnīgu atalgojumu, tiesības uz aizsardzību pret nabadzību un sociālo atstumtību;

Noziedzība un cīņa pret korupciju

145.  atkārtoti uzsver, ka korupcijas noziegumi, jo īpaši organizētā noziedzība, ir smags pamattiesību pārkāpums un apdraudējums demokrātijai un tiesiskumam; uzsver, ka korupcija, novirzot valsts līdzekļus no valsts paredzētajiem mērķiem, samazina sabiedrisko pakalpojumu līmeni un kvalitāti, tādējādi būtiski kaitējot taisnīgas attieksmes nodrošināšanai pret visiem iedzīvotājiem; mudina dalībvalstis un Eiropas iestādes izstrādāt efektīvus instrumentus, ar kuriem varētu novērst korupciju un noziedzību, cīnīties pret tām un sodīt par tām, un regulāri uzraudzīt publiskā — Eiropas un valstu — finansējuma izmantošanu; tāpēc aicina dalībvalstis un iestādes nevilcinoties veicināt Eiropas Prokuratūras izveidi, tādējādi nodrošinot atbilstošas neatkarības un efektivitātes garantijas;

146.  uzsver, ka korupcija ir smags pamattiesību pārkāpums; aicina dalībvalstis un iestādes izstrādāt efektīvus līdzekļus, ar kuriem varētu cīnīties pret korupciju, un regulāri uzraudzīt publiskā — Eiropas un valstu — finansējuma izmantošanu; uzsver, ka uzlabota pārredzamība un iedzīvotāju, kā arī žurnālistu piekļuve publiskiem dokumentiem ir efektīvs korupcijas atklāšanas un apkarošanas veids;

147.  mudina Eiropas Komisiju pieņemt pretkorupcijas stratēģiju, ko papildinātu efektīvi instrumenti; aicina visas dalībvalstis un ES pievienoties Atklātās pārvaldes partnerībai un izstrādāt konkrētas stratēģijas pārredzamības veicināšanai, iedzīvotāju iespēju radīšanai un cīņai pret korupciju; aicina dalībvalstis īstenot Eiropas Komisijas pretkorupcijas ziņojumā un Parlamenta 2013. gada 23. oktobra rezolūcijā par organizēto noziedzību, korupciju un naudas atmazgāšanu — ieteicamie pasākumi un iniciatīvas sniegtos ieteikumus(34) un stiprināt policijas un tiesu iestāžu sadarbību korupcijas apkarošanas jomā;

148.  mudina dalībvalstis pastiprināt cīņu pret jebkāda veida smagu organizēto noziedzību, tostarp cilvēku tirdzniecību, seksuālu vardarbību un izmantošanu, spīdzināšanu un piespiedu darbu, jo īpaši sieviešu un bērnu gadījumā;

149.  aicina Komisiju nodrošināt, lai tiktu novērsti privātpersonu vai organizētās noziedzības grupu veikti nodarījumi videi, kas rada ietekmi uz cilvēku tiesībām — tiesībām uz veselību, dzīvību un iespēju baudīt veselīgu vidi, kā arī uz ekonomiku un valsts resursu izmantošanu; mudina Komisiju pārbaudīt tiesību uz tiesas pieejamību efektīvu īstenošanu ES saistībā ar visu tagadējo un turpmāko paaudžu pārstāvju tiesībām dzīvot vidē, kas palīdz nodrošināt to veselības un labjutības vajadzības;

150.  ierosina ieviest Eiropas korupcijas apkarošanas kodeksu un pārredzamu rādītāju sistēmu par korupcijas izplatību dalībvalstīs un sasniegto progresu tās izskaušanā, kā arī ikgadēju salīdzinošo ziņojumu par šīs ievērojamās problēmas apmēru Eiropas mērogā;

151.  aicina Komisiju un dalībvalstis izbeigt nodokļu konkurenci un efektīvi apkarot nelabvēlīgas nodokļu prakses, nodokļu nemaksāšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas ES, kas kaitē dalībvalstu spējai maksimāli izmantot tām pieejamos resursus, lai pilnībā īstenotu ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības;

152.  nosoda aizvien pieaugošo cilvēku tirdzniecību, jo īpaši tādu, kuras mērķis ir seksuāla izmantošana, un prasa ES un tās dalībvalstīm saskaņā ar ES direktīvu veikt pasākumus, lai mazinātu pieprasījumu pēc cilvēku ekspluatācijas, kas intensificē cilvēku tirdzniecību visos tās veidos;

Ieslodzījuma apstākļi cietumos un citās brīvības atņemšanas vietās

153.  atgādina, ka valstu iestādēm ir jānodrošina ieslodzīto pamattiesību ievērošana; pauž nožēlu par ieslodzījuma apstākļiem daudzu valstu cietumos un citās brīvības atņemšanas iestādēs, tostarp cietumu pārpildītību un sliktu izturēšanos pret ieslodzītajiem; uzskata, ka ir svarīgi, lai ES pieņemtu instrumentu, kas nodrošinātu Eiropas Komitejas spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai izteikto ieteikumu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu īstenošanu;

154.  atgādina, ka ar brīvības atņemšanu saistītu pasākumu ļaunprātīga izmantošana izraisa cietumu pārpildītību visā Eiropā, radot personu pamattiesību pārkāpumus un apdraudot savstarpējo uzticību, kas ir vajadzīga tiesu iestāžu sadarbības īstenošanai Eiropā; atkārtoti apstiprina, ka dalībvalstīm ir jāizpilda starptautiskajos un Eiropas forumos apstiprinātās saistības, biežāk izmantojot probācijas pasākumus un sankcijas, kas nodrošina alternatīvu ieslodzījumam, un padarot sociālo integrāciju par ieslodzījumā pavadītā laika galīgo mērķi; tāpēc aicina dalībvalstis pieņemt stratēģijas ieslodzīto personu apmācības un nodarbinātības veicināšanai;

155.  atkārto ieteikumus, kas Komisijai sniegti 2014. gada 27. februāra rezolūcijā par Eiropas apcietināšanas ordera pārskatīšanu(35), jo īpaši attiecībā uz proporcionalitātes pārbaudes un pamattiesību izņēmuma piemērošanu saistībā ar Eiropas apcietināšanas orderi vai savstarpējās atzīšanas pasākumiem plašākā nozīmē;

156.  pauž nožēlu, ka tikai dažas dalībvalstis ir īstenojušas trīs pamatlēmumus, kas attiecas uz ieslodzīto pārvadāšanu, probācijas pasākumiem un alternatīvām sankcijām, kā arī Eiropas uzraudzības rīkojumu, kam ir lielas iespējas mazināt cietumu pārpildītību;

157.  aicina Komisiju novērtēt aizturēšanas politikas un krimināltiesību sistēmu ietekmi uz bērniem; norāda, ka visā ES tiešā veidā tiek skartas bērnu tiesības, ja bērni dzīvo ieslodzījuma vietās kopā ar vecākiem; uzsver to, ka aptuveni 800 000 ES dzīvojošo bērnu katru gadu tiek nošķirti no kāda no ieslodzītajiem vecākiem — tas bērna tiesības ietekmē daudzējādi;

Tiesiskums

158.  norāda, ka uz savstarpēju atzīšanu un tiesiskajām garantijām balstītas Eiropas tiesiskuma telpas izveidei, tādējādi saskaņojot dalībvalstu dažādās tieslietu sistēmas, jo īpaši krimināllietu jomā, arī turpmāk būtu jābūt vienai no Eiropas iestāžu galvenajām prioritātēm saistībā ar ES Tieslietu programmu laikposmam līdz 2020. gadam; uzskata, ka Hartas un ES sekundāro tiesību aktu pamattiesību jomā efektīva piemērošana ir izšķiroši svarīga iedzīvotāju uzticībai tam, ka Eiropas tiesiskuma telpa pienācīgi darbojas;

159.  norāda, ka tiesības uz tiesas pieejamību un neatkarīgu un objektīvu tiesu ir būtiskas pamattiesību aizsardzībai, kas ir efektīva tikai gadījumos, ja tās ir piekritīgas demokrātijai un tiesiskumam; atgādina, ka ir svarīgi nodrošināt tieslietu sistēmu efektivitāti gan civillietās, gan krimināllietās, un svarīgi nodrošināt tiesas neatkarību;

160.  atzinīgi vērtē Eiropas e-tiesiskuma portālu, kura darbību nodrošina Komisija un kurš speciālistiem un sabiedrībai kopumā nodrošina informāciju par tieslietu sistēmām, kā arī kalpo kā praktisks instruments tiesu iestāžu pieejamības uzlabošanai un ietver atsevišķu sadaļu, kas attiecas uz pamattiesībām un kuras mērķis ir informēt iedzīvotājus par to, kur griezties gadījumā, ja ir pārkāptas viņu pamattiesības.

161.  atzinīgi vērtē pasākumus, kas Eiropas līmenī jau paveikti, lai saskaņotu dalībvalstu kriminālprocesu procesuālās garantijas, un to labvēlīgo ietekmi uz iedzīvotājiem; atkārtoti uzsver, ka ir būtiski pieņemt ES tiesību aktus par procesuālajām tiesībām, kas atbilstu Hartā noteiktajam augstākajam aizsardzības standartam, starptautiskajiem līgumiem cilvēktiesību jomā un dalībvalstu konstitucionālajām tiesībām;

162.  pauž nožēlu par nepietiekamu piekļuvi juridiskajai palīdzībai daudzās dalībvalstīs, kā arī par to, ka tas ietekmē tiesības uz taisnīgu tiesu cilvēkiem, kuriem nav pietiekamu līdzekļu; uzskata, ka ir izšķiroši svarīgi, lai ES pieņemtu stingru un visaptverošu direktīvu par juridisko palīdzību;

163.  aicina ES un dalībvalstis paredzēt pasākumus, lai atbalstītu un aizsargātu ziņotājus, kas ziņo par nelikumīgām darbībām;

Pilsonība

164.  uzskata, ka aktīva un uz dalību orientēta ES pilsonība būtu jāveicina, nodrošinot piekļuvi dokumentiem un informācijai, pārredzamību, labu pārvaldību un pārvaldi, demokrātisku līdzdalību un pārstāvību, lēmumu pieņemšanu pēc iespējas tuvinot Savienības iedzīvotājiem; norāda, ka ir jānodrošina pilsoniskās sabiedrības pilnīga līdzdalība lēmumu pieņemšanā Eiropas līmenī, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 11. pantā, un šajā saistībā uzsver pārredzamības un dialoga principu nozīmīgumu; norāda, ka iedzīvotāju tiesības piekļūt valsts iestāžu dokumentiem stiprina iedzīvotāju iespējas un dod iespēju kontrolēt un novērtēt valsts iestādes un pieprasīt to atbildību; šajā sakarībā pauž nožēlu par Regulas (EK) Nr. 1049/2001 pārskatīšanas bloķēšanu un atkārtoti pauž savu prasību Komisijai un Padomei atsākt darbu, ņemot vēra Parlamenta apsvērumus;

165.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt informācijas kampaņu īstenošanu par Eiropas pilsonību un ar to saistītajām tiesībām — uz diplomātisko un konsulāro aizsardzību, tiesībām iesniegt lūgumrakstus, iesniegt sūdzības Eiropas Ombudam, balsot un kandidēt Eiropas vēlēšanās, kā arī iesniegt pilsoņu iniciatīvas;

166.  atzinīgi vērtē Eiropas Ombuda lomu vēlmē nodrošināt ES iestāžu un struktūru labu pārvaldību un pārredzamību;

167.  nosoda to, ka vairāk nekā 15 miljoni trešo valstu valstspiederīgo un 500 000 bezvalstnieku Eiropas Savienībā cieš no diskriminācijas tāpēc, ka tiek atteikts atzīt viņu pilsonību; prasa Savienībai un tās dalībvalstīm ievērot pamattiesības uz pilsonību un jo īpaši aicina dalībvalstis ratificēt un pilnībā īstenot 1961. gada Konvenciju par apatrīdu skaita samazināšanu un 1997. gada Eiropas Konvenciju par pilsonību;

168.  atgādina, ka iedzīvotāju informēšana par viņu pamattiesībām ir neatņemama daļa no tiesībām uz labu pārvaldību, kas noteiktas Hartā; aicina dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību visneaizsargātākajām personām, nodrošināt, ka viņu tiesības tiek izskaidrotas, un sniegt atbalstu, kā arī nodrošināt, lai tās tiktu ievērotas;

169.  prasa Komisijai veikt turpmākus pasākumus tiesību uz labu pārvaldību konsolidēšanai, padarot ES Labas administratīvās prakses kodeksu par juridiski saistošiem noteikumiem;

170.  aicina Komisiju un dalībvalstis ar to politikas jomu palīdzību nodrošināt pamattiesību pienācīgu ievērošanu, garantēšanu, aizsardzību un turpmāku attīstīšanu ES; aicina dalībvalstis atjaunot centienus atzīt tiesības iesniegt lūgumrakstus un iesniegt sūdzību Ombudam, lai ar šiem līdzekļiem iedzīvotāji varētu aizstāvēt savas tiesības;

171.  pamatojoties uz simtiem lūgumrakstu, kas tiek saņemti ik gadu, pauž bažas par trūkumiem ES vides tiesību aktu, piemēram, Ietekmes uz vidi novērtējuma un Stratēģiskā vides novērtējuma direktīvu, noteikumu faktiskajā īstenošanā dalībvalstīs gan pēc to burta, gan pēc gara; aicina Komisiju apņemties stingrāk pārraudzīt šādu procedūru būtību, jo īpaši situācijās, kad par konkrētiem gadījumiem tiek iesniegti lūgumraksti;

172.  atkārtoti uzsver Eiropas pilsoņu iniciatīvas (EPI) nozīmi, jo tā ir saistīta ar jaunām pilsoņu tiesībām, kuras ieviestas ar Lisabonas līgumu un kuru mērķis ir palielināt līdzdalības demokrātiju ES; norāda uz EPI nozīmi, jo tā ir spēcīgs instruments, kas Eiropas iedzīvotājiem nodrošina tiešas demokrātiskas tiesības piedalīties ES lēmumu pieņemšanas procesā un papildina Eiropas iedzīvotāju tiesības iesniegt lūgumrakstus Eiropas Parlamentam (EP) un tiesības vērsties ar sūdzību Eiropas pas Ombuda;

173.  aicina Komisiju stiprināt Eiropas pilsoņu iniciatīvu nozīmi, pieņemot iedzīvotājiem labvēlīgu pieeju visu šā instrumenta trūkumu novēršanai Regulas (ES) Nr. 211/2011 gaidāmās pārskatīšanas laikā un vienlaikus uzlabojot iedzīvotājiem paredzētās informatīvās kampaņas par EPI izmantošanu un tās iespējām ietekmēt ES politikas veidošanas procesu;

Noziegumos cietušās personas

174.  uzskata, ka noziegumos cietušo personu aizsardzībai ir jābūt prioritātei; aicina dalībvalstis nekavējoties pienācīgi īstenot ES Cietušo direktīvu (2012/29/ES), lai ievērotu transponēšanas termiņu — 2015. gada 16. novembri, un aicina Komisiju un ES dalībvalstis saskaņā ar minētās direktīvas 28. pantu nodrošināt salīdzināmu datu vākšanu par tās transponēšanu un jo īpaši par to, kā cietušie, tostarp tādos noziegumos cietušie, kas tika pastrādāti ar diskrimināciju saistītu motīvu dēļ, ir īstenojuši savas tiesības; uzskata, ka daudz vēl ir jādara, lai atbalstītu noziegumos cietušos, informētu viņus par viņu tiesībām un nodrošinātu efektīvas norīkojumu sistēmas un policijas darbiniekiem un juridisko profesiju pārstāvjiem paredzētas apmācības uz uzticību un sapratni pamatotu attiecību veidošanai ar cietušajiem, kā atspoguļots FRA pētījumos par cietušo atbalstu; atzinīgi vērtē regulas par aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu civillietās pieņemšanu 2013. gadā;

175.  aicina Komisiju un ES dalībvalstis nodrošināt kvalitatīvu salīdzināmu datu vākšanu par ES direktīvas par noziegumos cietušajiem (2012/29/ES) transponēšanu un to, kā cietušie, tostarp tādos noziegumos cietušie, kas tika pastrādāti aizspriedumu vai ar diskrimināciju saistītu motīvu dēļ, ir īstenojuši savas tiesības, kā noteikts minētās direktīvas 28. pantā;

176.  aicina Komisiju un dalībvalstis, izstrādājot savu politiku, ņemt vērā demogrāfiskās tendences un mājsaimniecību skaitliskuma un sastāva izmaiņas; mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt to, ka to sociālā un nodarbinātības politika nediskriminē nevienu mājsaimniecību tās skaitliskuma vai sastāva dēļ;

177.  norāda uz tiesisko vakuumu attiecībā uz iedzīvotāju piekļuvi tiesiskās aizsardzības līdzekļiem situācijās, kad dalībvalstis nav transponējušas vai arī ir novēloti transponējušas ES tiesību aktus, kas tiešā veidā attiecas uz šiem iedzīvotājiem; uzsver nepieciešamību pēc saskaņotas rīcības visos līmeņos, lai aizsargātu pamattiesības un sekmētu to ievērošanu, aptverot ES iestādes, dalībvalstis, reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes, NVO un pilsonisko sabiedrību;

178.  uzsver vajadzību Eiropas Savienībā stiprināt iestāžu pārredzamību, demokrātisko pārskatatbildību un atklātību un mudina ES kompetentās iestādes un dalībvalstis:

o
o   o

179.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0126. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0105. (3) OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp. (4) OV C 378, 24.12.2013., 1. lpp. (5) 2010. gada 20. oktobra Direktīva 2010/64/ES, 2012. gada 22. maija Direktīva 2012/13/ES, 2013. gada 22. oktobra Direktīva 2013/48/ES (6) OV L 328, 6.12.2008., 55. lpp. (7) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp. (8) OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp. (9) OV L 373, 21.12.2004., 37. lpp. (10) OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp. (11) OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp. (12) OV L 335, 17.12.2011., 1. lpp. (13) OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp. (14) OV L 59, 2.3.2013., 5. lpp. (15) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0594. (16) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0062. (17) OV C 51E, 22.2.2013., 101. lpp. (18) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0387. (19) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0173. (20) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0105. (21) OV C 124E, 25.5.2006., 405. lpp. (22) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0070. (23) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0322. (24) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0230. (25) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0031. (26) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0350. (27) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0058. (28) OV C 353E, 3.12.2013., 1. lpp. (29) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0418. (30) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0203. (31) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0315. (32) Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību rīcības programmu 7.2 un 7.3 paragrāfs. (33) Pieņemtie teksti P8_TA(2015)0070. (34) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0444. (35) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0174.

Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. septembra rezolūcija par Komisāru uzklausīšanas jomā izveidotām procedūrām un praksi — 2014. gadā gūtā pieredze (2015/2040(INI))

P8_TA(2015)0287 A8-0197/2015

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 17. panta 7. punktu,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 246. pantu,

–   ņemot vērā Parlamenta 2005. gada 1. decembra rezolūciju par pamatnostādnēm Eiropas Komisijas apstiprināšanai(1),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 20. oktobra lēmumu attiecībā uz pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām pārskatīšanu(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2011. gada 14. septembra lēmumu par Eiropas Parlamenta Reglamenta 106. un 192. panta un XVII pielikuma grozīšanu(3),

–  ņemot vērā Eiropas komisāru rīcības kodeksu, jo īpaši tā 1. panta 3. līdz 6. punktu,

–   ņemot vērā Reglamenta 52. un 118. pantu un XVI pielikumu,

–   ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Transporta un tūrisma komitejas, kā arī Juridiskās komitejas atzinumus (A8-0197/2015),

tā kā:

A.  komisāru amatu kandidātu uzklausīšanas, kas pirmoreiz tika rīkotas 1994. gadā, tagad ir ierasta prakse, kas palielina Eiropas Savienības iestāžu demokrātisko leģitimitāti un tuvina tās Eiropas iedzīvotājiem;

B.  uzklausīšanas ir ļoti svarīgs instruments, kas ļauj Parlamentam uzticības balsojumā, pēc kura Komisija stājas amatā, pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu;

C.  uzklausīšanas sniedz Parlamentam un ES iedzīvotājiem iespēju iepazīt un novērtēt kandidātu personību, kvalifikāciju, sagatavotību un prioritātes, kā arī viņu zināšanas jomā, kurā viņi izvirzīti komisāra amatam;

D.  uzklausīšanas uzlabo pārredzamību un stiprina Komisijas demokrātisko leģitimitāti kopumā;

E.  vīriešu un sieviešu līdztiesība ir jānodrošina visās jomās, tostarp nodarbinātībā; tā kā šī prasība ir jāatspoguļo Eiropas Komisijas sastāvā; tā kā, neraugoties uz Jean-Claude Juncker 2014. gadā vairākkārt paustajām prasībām, valdību izvirzīto kandidātu vidū vīriešu bija daudz vairāk nekā sieviešu; tā kā sieviešu kandidatūras izvirzīja galvenokārt dalībvalstis ar mazāku iedzīvotāju skaitu, bet lielākās dalībvalstis šo prasību neņēma vērā; tā kā vienīgais taisnīgais risinājums ir prasīt katrai dalībvalstij izvirzīt divus kandidātus — vienu vīrieti un vienu sievieti —, lai priekšsēdētāja amata kandidāts varētu izraudzīties kvalitatīvu Komisijas kolēģiju, kurā būtu vienāds vīriešu un sieviešu skaits;

F.  kaut gan uzklausīšanu process ir pierādījis savu iedarbīgumu, to tomēr var uzlabot, jo īpaši paredzot iespējas, kā komisāra amata kandidāta un par uzklausīšanu atbildīgās komitejas locekļu pārrunas padarīt vēl elastīgākas un dinamiskākas;

G.  Komisijas priekšsēdētāja vietnieka kandidāta Frans Timmermans uzklausīšanā skaidri izcēlās vajadzība pielāgot Parlamenta procedūras gadījumā, ja turpmākajos Komisijas sastāvos vienam vai vairākiem priekšsēdētāja vietniekiem būs īpašs statuss;

H.  Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 3. punktā norādīts, ka Savienība „veicina [...] sieviešu un vīriešu līdztiesību”’, un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantā ir noteikts, ka „vīriešu un sieviešu līdztiesība ir jānodrošina visās jomās, tostarp nodarbinātības, darba un atalgojuma jomā”,

1.  atzīst, ka komisāru amatu kandidātu publiskās uzklausīšanas sniedz Eiropas Parlamentam un ES iedzīvotājiem nozīmīgu iespēju novērtēt katra kandidāta prioritātes un profesionālo piemērotību amatam;

2.  uzskata, ka būtu lietderīgi noteikt termiņu, kurā visām dalībvalstīm jāizvirza savi kandidāti, lai ievēlētajam Komisijas priekšsēdētājam būtu laiks sadalīt komisāru amatus, ņemot vērā kandidātu darba pieredzi un zināšanas, bet Parlamentam — rīkot uzklausīšanas un novērtēšanu, un aicina priekšsēdētāju uzsākt diskusiju ar citām iestādēm nolūkā sasniegt šo mērķi;

3.  uzskata, ka katrai dalībvalstij būtu jāizvirza vismaz divi līdztiesīgi kandidāti — vīrietis un sieviete —, kuru kandidatūras uz komisāra amatu būtu jāizskata jaunievēlētajam Komisijas priekšsēdētājam; uzskata, ka ir svarīgi panākt to, lai Savienība savās iestādēs sasniegtu dzimumu līdztiesības mērķus, ko pati ir noteikusi;

4.  uzskata, ka būtu jāuzlabo Juridiskās komitejas izraudzīto komisāru amata kandidātu finansiālo interešu deklarāciju pārbaudes; tādēļ uzskata, ka šajā nolūkā finansiālo interešu deklarācijās būtu jāiekļauj ģimenes intereses, kā noteikts Komisāru rīcības kodeksa 1.6. punktā; uzskata, ka Juridiskās komitejas apstiprinājums par interešu konflikta neesamību, kas pamatots uz finansiālo interešu deklarāciju vērtējumu pēc būtības, ir būtisks nosacījums tam, lai atbildīgā komiteja rīkotu uzklausīšanu;

5.  atgādina, ka par uzklausīšanu rīkošanu ir atbildīgas komitejas; tomēr uzskata, ka, ja Komisijas priekšsēdētājam ir galvenokārt horizontāli pienākumi, uzklausīšanu izņēmuma kārtā varētu rīkot citā formātā, piemēram, priekšsēdētāju konferences vai komiteju priekšsēdētāju konferences sanāksmē, ar nosacījumu, ka šādā sanāksmē ir iespējams dialogs un tajā piedalās attiecīgās atbildīgās komitejas, lai tās varētu uzklausīt par savu jomu atbildīgo komisāra amata kandidātu;

6.  uzskata, ka rakstiskajā aptaujā, ko izsūta pirms katras uzklausīšanas, būtu jāparedz iespēja ietvert 7 jautājumus, nevis 5, bet katram atsevišķam jautājumiem nevajadzētu būt vairākiem pakārtotiem papildjautājumiem;

7.  uzskata, ka būtu labāk, ja uzklausīšanā būtu apmēram 25 jautājumi, toties katram jautājuma iesniedzējam būtu atļauts uzdot tūlītējus papildjautājumus, lai uzlabotu uzklausīšanu efektivitāti un pilnīgāk iztaujātu kandidātus;

8.  uzskata, ka komisāru amatu kandidātu uzklausīšanās sniegto atbilžu uzraudzība varētu palīdzētu uzlabot kontroli un palielināt Komisijas vispārējo atbildību; tāpēc prasa pēc komisāru amata kandidātu stāšanās amatā periodiski izvērtēt viņu minētās prioritātes;

9.  uzskata, ka pēc uzklausīšanām rīkotajām koordinatoru novērtējuma sanāksmēm būtu jānotiek, ievērojot šādus norādījumus:

10.  norāda, ka 2014. gada uzklausīšanas piesaistīja lielāku plašsaziņas līdzekļu un sabiedrības interesi nekā iepriekšējās uzklausīšanas, daļēji sociālo plašsaziņas līdzekļu attīstības dēļ; uzskata, ka sociālo plašsaziņas līdzekļu ietekme nākotnē visdrīzāk palielināsies; uzskata, ka jāparedz iespējas izmantot sociālos plašsaziņas līdzekļus un sociālos tīklus, lai ES iedzīvotājus reālāk iesaistītu uzklausīšanu norisē;

11.  uzskata, ka:

12.  uzskata, ka uz horizontāliem jautājumiem, kuri ietekmē Komisijas sastāvu, struktūru un darba metodes kopumā un par kuru risināšanu atsevišķs komisāra amata kandidāts nevar pienācīgi atbildēt, ir jāatbild ievēlētajam Komisijas priekšsēdētājam; uzskata, ka šādi jautājumi būtu jāapspriež ievēlētā priekšsēdētāja un Priekšsēdētāju konferences sanāksmju laikā (vienu sanāksmi rīkojot pirms uzklausīšanas procesa, bet otru pēc tā);

13.  uzskata, ka komisāru interešu deklarācijas arī turpmāk ir jāizskata Juridiskajai komitejai; tomēr uzskata, ka pašreizējās komisāru interešu deklarāciju tvērums ir pārāk ierobežots, un aicina Komisiju pēc iespējas drīz pārskatīt attiecīgos noteikumus; tāpēc uzskata, ka ir svarīgi, lai Juridiskā komiteja turpmākajos mēnešos pieņemtu vadlīnijas ieteikuma vai patstāvīgā ziņojuma formā, nolūkā veicināt ar komisāru interešu deklarācijām saistīto procedūru reformēšanu; uzskata, ka komisāru interešu un finansiālo interešu deklarācijām ir jāaptver arī ģimenes locekļi, kas ar viņiem dzīvo vienā mājsaimniecībā;

14.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 285 E, 22.11.2006., 137. lpp. (2) OV C 70 E, 8.3.2012., 98. lpp. (3) OV C 51 E, 22.2.2013., 152. lpp.

Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. septembra rezolūcija par cilvēktiesībām un tehnoloģijām — ielaušanās un uzraudzības sistēmu ietekme uz cilvēktiesībām trešās valstīs (2014/2232(INI))

P8_TA(2015)0288 A8-0178/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un Starptautisko paktu par civilajām un politiskajām tiesībām, jo īpaši tā 19. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Stratēģisko satvaru par cilvēktiesībām un demokrātiju, ko 2012. gada 25. jūnijā pieņēma Padome(1),

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2014. gada 12. maijā pieņemtās ES cilvēktiesību pamatnostādnes par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada jūnijā publicētos norādījumus IKT nozarei par ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipu īstenošanu,

–  ņemot vērā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) 2011. gada 15. decembra ziņojumu „Vārda brīvība internetā”(3) un EDSO īpašā pārstāvja mediju brīvības jautājumos 2014. gada 27. novembra ziņojumu EDSO Pastāvīgajai padomei(4),

–  ņemot vērā ziņojumu, ko 2014. gada 23. septembrī iesniedza ANO īpašais referents jautājumos par cilvēktiesību un pamatbrīvību veicināšanu un aizsardzību terorisma apkarošanā (A/69/397)(5),

–  ņemot vērā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja 2014. gada 30. jūnija ziņojumu „Tiesības uz privātumu digitālajā laikmetā”(6),

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta vārda un uzskatu brīvības tiesību jautājumos 2013. gada 17. aprīļa atzinumu (A/HRC/23/40) par valstu īstenotās komunikāciju novērošanas ietekmi uz cilvēktiesību izmantošanu privātuma un vārda un uzskatu brīvības jomā,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Juridiskās un cilvēktiesību komitejas 2015. gada 26. janvāra ziņojumu par masveida novērošanu(7),

–  ņemot vērā 2014. gada 12. marta rezolūciju par ASV Nacionālās drošības aģentūras novērošanas programmu, novērošanas struktūrām dažādās dalībvalstīs un ietekmi uz ES pilsoņu pamattiesībām un transatlantisko sadarbību tieslietu un iekšlietu jomā(8),

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja cilvēktiesību un starptautisko un citu uzņēmumu jautājumos 2011. gada 21. marta ziņojumu „Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipi — ANO programmas „Aizsargāt, ievērot un labot” īstenošana”(9),

–  ņemot vērā ESAO pamatnostādnes daudznacionāliem uzņēmumiem(10) un 2014. gada ziņojumu par ESAO pamatnostādnēm daudznacionāliem uzņēmumiem(11),

–  ņemot vērā Piešķirto nosaukumu un numuru interneta korporācijas 2013. gada ziņojumu(12),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 12. februāra ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Interneta politika un pārvaldība. Eiropas uzdevumi interneta pārvaldības nākotnes veidošanā”(13),

–  ņemot vērā NETmundial 2014. gada 24. aprīļa daudzpusējā sanāksmē pieņemto paziņojumu(14),

–  ņemot vērā devītā Interneta pārvaldības foruma, kas norisinājās Stambulā 2014. gada 2.–5. septembrī, priekšsēdētāja kopsavilkumu,

–  ņemot vērā spēkā esošos Eiropas Savienības ierobežojošos pasākumus, no kuriem daži paredz telesakaru iekārtu, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) un uzraudzības instrumentu embargo,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Regulu (ES) Nr. 599/2014, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 428/2009, ar ko izveido Kopienas režīmu divējāda lietojuma preču eksporta, pārvadājumu, starpniecības un tranzīta kontrolei(15),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2014. gada 16. aprīļa kopīgo paziņojumu par divējāda lietojuma preču eksporta kontroles sistēmas pārskatīšanu(16),

–  ņemot vērā lēmumus, kas tika pieņemti Vasenāras vienošanās parasto ieroču un divējāda lietojuma preču un tehnoloģiju eksporta kontrolei 19. plenārsēdē 2013. gada 3. un 4. decembrī Vīnē,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 24. aprīļa paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam „Eksporta kontroles politikas pārskatīšana — drošības un konkurētspējas nodrošināšana mainīgā pasaulē”(17),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 21. novembra secinājumus par eksporta kontroles politikas pārskatīšanu,

–  ņemot vērā 2012. gada 11. decembra rezolūciju par Digitālās brīvības stratēģiju ES ārpolitikā(18),

–  ņemot vērā 2013. gada 13. jūnija rezolūciju par preses un plašsaziņas līdzekļu brīvību pasaulē(19),

–  ņemot vērā Parlamenta rezolūcijas par ārkārtas gadījumiem saistībā ar cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārkāpumiem, kas raisa bažas par digitālajām brīvībām,

–  ņemot vērā 2015. gada 12. marta rezolūciju par Eiropas Savienības prioritātēm 2015. gadā attiecībā uz ANO Cilvēktiesību padomi(20),

–  ņemot vērā 2015. gada 11. februāra rezolūciju par Interneta pārvaldības foruma pilnvaru pagarināšanu(21),

–  ņemot vērā 2015. gada 12. marta rezolūciju par 2013. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(22),

–  ņemot vērā Edward Snowden 2014. gada marta rakstisko paziņojumu LIBE komitejai(23),

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un notiekošās sarunas par ES pievienošanos šai konvencijai,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0178/2015),

A.  tā kā tehnoloģiju attīstība un piekļuve atvērtam internetam aizvien lielākā mērā dara iespējamu un nodrošina cilvēktiesību un pamatbrīvību izpildi (īstenošanu?) un pilnīgu ievērošanu, rada pozitīvu ietekmi, paplašinot vārda brīvības, piekļuves informācijai, tiesību uz privātumu un pulcēšanās un biedrošanās brīvības darbību visā pasaulē;

B.  tā kā tehnoloģiskās sistēmas var nepareizi lietot kā cilvēktiesību pārkāpumu instrumentus , izmantojot cenzūru, novērošanu, neatļautu piekļuvi iekārtām, bloķēšanu, pārtveršanu un informācijas un indivīdu uzraudzību un izsekošanu;

C.  tā kā šādas darbības veic valsts un privātā sektora dalībnieki, tostarp valdības un tiesībaizsardzības iestādes, kā arī kriminālās organizācijas un teroristu tīkli, lai pārkāptu cilvēktiesības;

D.  tā kā IKT izstrādes un izmantošanas konteksts lielā mērā nosaka šo tehnoloģiju spēju veicināt — vai pārkāpt — cilvēktiesības; tā kā informācijas tehnoloģijas, jo īpaši programmatūra, ir reti izmantojamas(tikai)vienā veidā un parasti ir izmantojamas divējādi, ciktāl tas attiecas uz iespēju ar tām pārkāpt cilvēktiesības, bet programmatūra ir arī izpausmes veids;

E.  tā kā IKT ir bijuši būtiski instrumenti, kas palīdzējuši organizēt sociālās kustības un protestus dažādās valstīs, jo īpaši valstīs ar autoritāru režīmu;

F.  tā kā novērtējumu par to, kā tehnoloģiju lietojuma konteksts ietekmēs cilvēktiesības, nosaka valsts un reģionālā tiesiskā regulējuma stingrība tehnoloģiju lietojuma reglamentēšanā, kā arī politisko un tiesu iestāžu spēja uzraudzīt šādu lietojumu;

G.  tā kā digitālajā jomā saistībā ar visām sociālajām darbībām aizvien lielāka nozīme ir privātā sektora dalībniekiem, bet joprojām nav ieviestas garantijas, kas neļautu tiem pārmērīgi ierobežot pamattiesības un brīvības; tā kā līdz ar to privātā sektora dalībnieki aktīvāk piedalās satura likumības novērtēšanā un kiberdrošības un uzraudzības sistēmu izstrādē un tas var negatīvi ietekmēt cilvēktiesības visā pasaulē;

H.  tā kā internets ir radījis iespēju revolūciju attiecībā uz visu veidu datu, informācijas un zināšanu apmaiņu;

I.  tā kā šifrēšana ir svarīga metode, kas palīdz aizsargāt komunikācijas un cilvēkus, kuri tās izmanto;

J.  tā kā interneta pārvaldību ir labvēlīgi ietekmējis daudzpusēju ieinteresēto personu lēmumu pieņemšanas modelis — process, kas nodrošina visu ieinteresēto personu, tostarp valdību, pilsoniskās sabiedrības, tehnisko un akadēmisko kopienu, privātā sektora un lietotāju, jēgpilnu, iekļaujošu un pārskatāmu līdzdalību;

K.  tā kā izlūkdienesti ir sistemātiski vājinājuši kriptogrāfiskos protokolus un produktus, lai varētu pārtvert komunikācijas un datus; tā kā ASV Nacionālās drošības aģentūra ir ievākusi daudz datu par tā dēvētajiem nulles dienas izmantojumiem, t. i., IT drošības ievainojamību, par ko vēl nezina ne sabiedrība, ne produkta pārdevējs; tā kā šādas darbības negatīvi ietekmē globālos centienus uzlabot IT drošību;

L.  tā kā ES izlūkdienesti ir veikuši darbības, kas kaitē cilvēktiesībām;

M.  tā kā straujās tehnoloģiju attīstības apstākļos tiesu iestāžu un demokrātiskā pārraudzība un garantijas vairumā gadījumu ir neatbilstošas;

N.  tā kā (kiber-)drošības un pretterorisma pasākumi, kuros izmanto IKT, un interneta novērošana var būtiski nelabvēlīgi ietekmēt visas pasaules iedzīvotāju, tostarp ārvalstīs dzīvojošu vai ceļojošu ES pilsoņu, cilvēktiesības un personiskās brīvības, jo īpaši, ja šādiem pasākumiem nav juridiskā pamata, kas balstītos uz nepieciešamību, proporcionalitāti un demokrātisko un tiesisko uzraudzību;

O.  tā kā interneta filtri un komunikāciju novērošana negatīvi ietekmē cilvēktiesību aizstāvju spēju izmantot interneta sniegtās iespējas un nosūtīt sensitīvu informāciju, kā arī ir pretrunā vairākiem Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pantiem, kas garantē ikviena cilvēka tiesības uz privātumu un vārda brīvību;

P.  tā kā ļoti svarīga ir gan digitālā drošība, gan digitālā brīvība un tās viena otru nevar aizstāt, tieši pretēji — tām vienai otru būtu jāstiprina;

Q.  tā kā digitālo brīvību jomā Eiropas Savienība var kalpot par piemēru tikai tad, ja tās tiek aizsargātas pašā Eiropas Savienībā; un tā kā tāpēc ir izšķirīgi svarīgi pieņemt ES datu aizsardzības paketi;

R.  tā kā ir apdraudētas plaša mēroga sabiedrības intereses, piemēram, pamattiesību aizsardzība, ko nedrīkst atstāt tikai tirgus ziņā un kam nepieciešams tiesiskais regulējums;

S.  tā kā pamattiesību un tiesiskuma ievērošana, kā arī efektīva tādu izlūkdienestu parlamentārā uzraudzība, kuri izmanto digitālās novērošanas tehnoloģijas, ir svarīgi starptautiskās sadarbības elementi;

T.  tā kā ES uzņēmumi veido būtisku IKT pasaules tirgus daļu, jo īpaši saistībā ar novērošanas, izsekošanas, ielaušanās un uzraudzības tehnoloģiju eksportu;

U.  tā kā eksporta kontroles pasākumu ieviešana nedrīkstētu kaitēt likumīgai pētniecībai IT drošības jomā un tādu IT drošības rīku izstrādei, kas nav paredzēti noziedzīgiem nolūkiem,

1.  atzīst, ka cilvēktiesības un pamatbrīvības ir universālas un tās ir jāaizsargā pasaules mērogā visos to izpausmes veidos; uzsver, ka komunikāciju novērošana, ko veic ārpus pienācīga tiesiskā regulējuma, kā tāda aizskar tiesības uz privātumu un vārda brīvību;

2.  aicina Komisiju nodrošināt ES ārējo darbību un ar IKT saistītās iekšējās politikas saskaņotību;

3.  uzskata, ka atsevišķu ES dalībvalstu aktīva līdzdalība Nacionālās drošības aģentūras īstenotajā iedzīvotāju masveida novērošanā un politisko līderu izspiegošanā, ko atklājis Edward Snowden, ir radījusi būtisku kaitējumu ES cilvēktiesību politikas uzticamībai un ir mazinājusi pasaules uzticēšanos IKT sniegtajiem ieguvumiem;

4.  atgādina dalībvalstīm un attiecīgajām ES aģentūrām, tostarp Eiropolam un Eurojust, par to saistībām saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, starptautiskajām cilvēktiesībām, kā arī ES ārpolitikas mērķiem nedalīties ar izlūkdatiem, kuri varētu izraisīt cilvēktiesību pārkāpumus trešā valstī, un neizmantot informāciju, kas iegūta ārpus ES, pārkāpjot cilvēktiesības, piemēram, veicot nelikumīgu novērošanu;

5.  uzsver, ka tehnoloģiju ietekme uz cilvēktiesību stāvokļa uzlabošanos būtu pēc iespējas jāiestrādā visos ES politikas virzienos un programmās, lai veicinātu cilvēktiesību aizsardzību un demokrātijas, tiesiskuma un labas pārvaldības sekmēšanu, kā arī konfliktu mierīgu atrisināšanu;

6.  prasa aktīvi izstrādāt un izplatīt tehnoloģijas, kas palīdz aizsargāt cilvēktiesības un veicina iedzīvotāju digitālās tiesības un brīvības, kā arī viņu drošību un kas popularizē paraugpraksi un attiecīgu tiesisko regulējumu, tai pašā laikā garantējot personas datu drošību un integritāti; jo īpaši mudina ES un tās dalībvalstis atbalstīt atvērto standartu, bezmaksas un atklātā pirmkoda programmatūras un kriptogrāfijas tehnoloģiju izmantošanu un izstrādi visā pasaulē;

7.  aicina ES palielināt atbalstu dalībniekiem, kuri strādā, lai stiprinātu IKT drošības un privātuma aizsardzības standartus, tostarp aprīkojuma, programmatūras un komunikāciju standartus, visos līmeņos, kā arī izstrādā aprīkojumu un programmatūru integrētas privātuma aizsardzības satvarā;

8.  aicina Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta ietvaros izveidot cilvēktiesību un tehnoloģiju fondu;

9.  mudina pašu ES un jo īpaši EĀDD, sazinoties ar cilvēktiesību aizstāvjiem, izmantot šifrēšanu, lai nepieļautu cilvēktiesību aizstāvju pakļaušanu riskam un aizsargātu pret novērošanu savu saziņu ar trešām personām;

10.  mudina ES ieviest bezmaksas un atklātā pirmkoda programmatūru un mudināt šādi rīkoties arī citus dalībniekus, jo šāda programmatūra nodrošina labāku drošību un cilvēktiesību ievērošanu;

11.  vērš uzmanību uz to, ka ir svarīgi attīstīt IKT konfliktu reģionos, lai veicinātu miera veidošanas norises nolūkā garantēt drošu komunikāciju starp konfliktu mierīgā atrisināšanā iesaistītajām pusēm;

12.  aicina ieviest nosacījumus, kritērijus un ziņošanas procedūras, lai nodrošinātu, ka finansiālais un tehniskais atbalsts, kuru ES sniedz jaunu tehnoloģiju izstrādei trešās valstīs, netiktu izmantots veidā, kas rada cilvēktiesību pārkāpumus;

13.  aicina Komisiju un Padomi, izmantojot esošos Eiropas atbalsta mehānismus un politikas instrumentus, aktīvi sadarboties ar trešo valstu valdībām un drošā veidā turpināt atbalstīt un apmācīt cilvēktiesību aizstāvjus, pilsoniskās sabiedrības aktīvistus un neatkarīgos žurnālistus, kuri savā darbībā izmanto IKT, un stiprināt viņu pozīciju, kā arī veicināt saistītās privātuma pamattiesības, piemēram, tiesības uz neierobežotu piekļuvi informācijai tīmeklī, tiesības uz privātumu un datu aizsardzību, vārda brīvību, pulcēšanās brīvību, biedrošanās brīvību un preses un tiešsaistes publikāciju brīvību;

14.  vērš uzmanību uz grūto situāciju, kurā atrodas ziņotāji un viņu atbalstītāji, tostarp žurnālisti, kuri publiskojuši informāciju par nelikumīgu novērošanu trešās valstīs; uzskata, ka šādas personas būtu jāuzskata par cilvēktiesību aizstāvjiem un līdz ar to par tiesīgām saņemt ES aizsardzību, kā noteikts ES pamatnostādnēs par cilvēktiesību aizstāvjiem; atkārtoti aicina Komisiju un dalībvalstis rūpīgi izskatīt iespēju nodrošināt ziņotājiem starptautisku aizsardzību pret kriminālvajāšanu;

15.  pauž nožēlu par to, ka drošības pasākumi, tostarp terorisma apkarošanas pasākumi, arvien biežāk tiek izmantoti par ieganstu pārkāpt tiesības uz privātumu un apspiest cilvēktiesību aizstāvju, žurnālistu un politisko aktīvistu likumīgās darbības; atkārtoti uzsver savu stingro pārliecību, ka valsts drošība nekad nevar kalpot par attaisnojumu vispārēju, slepenu vai masveida novērošanas programmu īstenošanai; uzstāj, ka šādi pasākumi ir jāveic, pilnībā ievērojot tiesiskuma un cilvēktiesību standartus, tostarp tiesības uz privātumu un datu aizsardzību;

16.  aicina EĀDD un Komisiju politiskajā dialogā ar trešām valstīm un attīstības sadarbības programmās atbalstīt drošības dienestu un izlūkdienestu demokrātisko pārraudzību; mudina Komisiju atbalstīt trešo valstu pilsoniskās sabiedrības organizācijas un likumdevējas iestādes, kuras mēģina uzlabot valsts drošības dienestu kontroli, pārredzamību un atbildību; aicina iekļaut attiecīgas konkrētas saistības plānotajā ES rīcības plānā par cilvēktiesībām un demokratizāciju;

17.  mudina Padomi un Komisiju jebkādā saziņā ar trešām valstīm, tostarp pievienošanās sarunās, tirdzniecības sarunās, cilvēktiesību dialogos un diplomātiskajos kontaktos, veicināt digitālās brīvības un neierobežotu piekļuvi internetam;

18.  atzīst, ka internets ir kļuvis par tādu publisku telpu un tirgu, kura darbība nav iedomājama bez brīvas informācijas plūsmas un piekļuves IKT; tāpēc uzsver, ka vienlaikus ir gan jāatbalsta, gan jāaizsargā digitālā brīvība un brīvā tirdzniecība;

19.  prasa visos nolīgumos ar trešām valstīm iekļaut klauzulas, kurās skaidri būtu noteikta nepieciešamība veicināt, garantēt ievērot digitālās brīvības, tīkla neitralitāti, necenzētu un neierobežotu piekļuvi internetam, tiesības uz privātumu un datu aizsardzību;

20.  mudina ES iestāties pret cilvēktiesību aizstāvju izmantotās šifrēšanas, cenzūras apiešanas un privātuma aizsardzības rīku kriminalizāciju, atsakoties ierobežot šifrēšanas izmantojumu ES, un paust iebildumus trešo valstu valdībām, kuras vērš šādas apsūdzības pret cilvēktiesību aizstāvjiem;

21.  mudina ES iestāties pret šifrēšanas, cenzūras apiešanas un privātuma aizsardzības rīku izmantošanas kriminalizāciju, atsakoties ierobežot šifrēšanas izmantojumu ES un paužot iebildumus trešo valstu valdībām, kuras kriminalizē šādu rīku izmantošanu;

22.  uzsver, ka efektīvā ES attīstības un cilvēktiesību politikā ir nepieciešama integrēta pieeja IKT un ir jānovērš digitālā plaisa, nodrošinot pamata tehnoloģisko infrastruktūru, atvieglojot piekļuvi zināšanām un informācijai, lai veicinātu digitālās prasmes, veicinot atklātu standartu izmantošanu attiecībā uz dokumentiem unattiecīgā gadījumā izmantojot bezmaksas un atklātā pirmkoda programmatūru, lai nodrošinātu atklātību un pārredzamību (jo īpaši publiskajā sektorā) — tostarp datu aizsardzības nodrošināšanu digitālajā jomā visā pasaulē —, kā arī IKT potenciālo risku un ieguvumu labāku izpratni;

23.  aicina Komisiju atbalstīt digitālo šķēršļu novēršanu personām ar invaliditāti; uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai ES politikas mērķis cilvēktiesību attīstības un veicināšanas jomā pasaulē būtu mazināt digitālo plaisu personām ar invaliditāti un nodrošināt plašāku tiesību satvaru, jo īpaši attiecībā uz piekļuvi zināšanām, digitālo līdzdalību, iekļaušanu jaunajās ekonomiskajās un sociālajās iespējās, ko piedāvā internets;

24.  uzsver, ka cilvēktiesību pārkāpumu pierādījumu likumīga digitāla vākšana un izplatīšana var sniegt ieguldījumu vispasaules cīņā pret nesodāmību un terorismu; uzskata, ka šādiem materiāliem pienācīgi pamatotos gadījumos vajadzētu būt pieņemamiem kā pierādījumiem tiesvedībā saskaņā ar starptautiskajām (kriminālajām) tiesībām un atbilstoši starptautiskiem, reģionāliem un konstitucionāliem drošības pasākumiem; iesaka izveidot mehānismus starptautisko krimināltiesību jomā tādu procedūru ieviešanai, ar kuru palīdzību šādi dati tiktu autentificēti un vākti, lai tos izmantotu par pierādījumiem tiesvedībā;

25.  pauž nožēlu par to, ka privātpersonas, uzņēmumi un iestādes trešās valstīs pārdod un var izmantot ES izgatavotas informācijas un komunikācijas tehnoloģijas un pakalpojumus ar konkrētu nolūku pārkāpt cilvēktiesības, īstenojot cenzūru, masveida novērošanu, bloķēšanu, pārtveršanu, uzraudzību un pilsoņu un to darbību izsekošanu (mobilo) tālruņu tīklos un internetā; pauž bažas par to, ka daži ES uzņēmumi, iespējams, nodrošina tehnoloģijas un pakalpojumus, kas ļauj veikt šādus cilvēktiesību pārkāpumus;

26.  norāda, ka Eiropas Savienības, tās dalībvalstu un trešo valstu drošības apdraudējumu bieži rada personas vai nelielas grupas, kas izmanto digitālos komunikācijas tīklus, lai plānotu un īstenotu uzbrukumus, un ka ir pastāvīgi jāpārskata un jāatjaunina rīki un taktika, kas ir vajadzīga šādu draudu novēršanai;

27.  uzskata, ka masveida novērošana, ko neattaisno augstāks teroristu uzbrukumu un draudu risks, ir nepieciešamības un proporcionalitātes principa un līdz ar to cilvēktiesību pārkāpums;

28.  mudina dalībvalstis atbalstīt pilnīgu demokrātisko kontroli pār izlūkdienestu darbībām trešās valstīs, pārliecināties, ka šie dienesti pilnībā ievēro tiesiskumu, un nodrošināt, ka dienesti un personas, kas ir veikušas nelikumīgas darbības, tiek sauktas pie atbildības;

29.  mudina dalībvalstis, ņemot vērā paplašināto sadarbību un informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un trešām valstīm (tostarp izmantojot digitālo novērošanu), nodrošināt šo aģentūru un to veikto darbību demokrātisko kontroli, īstenojot atbilstošu iekšēju, izpildvaras, tiesu iestāžu un neatkarīgu parlamentāro pārraudzību;

30.  uzsver, ka ES tiesību aktos būtu jāpieņem korporatīvās sociālās atbildības principi un cilvēktiesību plānošanas kritēriji — tehnoloģiski risinājumi un inovācijas, ar ko aizsargā cilvēktiesības, —, lai nodrošinātu, ka interneta pakalpojumu sniedzēji (IPS), programmatūras izstrādātāji, aprīkojuma ražotāji, sociālie tīkli/mediji, mobilo sakaru operatori un citi ņem vērā galalietotāju cilvēktiesības pasaules mērogā;

31.  mudina ES nodrošināt labāku pārredzamību attiecībās starp mobilo sakaru operatoriem vai IPS un valdībām un aicināt nodrošināt šādu pārredzamību ES attiecībās ar trešām valstīm, pieprasot, lai operatori un IPS katru gadu publicē detalizētus pārredzamības ziņojumus, tostarp ziņojumus par darbībām, kuru veikšanu pieprasījušas iestādes, kā arī finanšu attiecībām starp publiskā sektora iestādēm un operatoriem/IPS;

32.  atgādina uzņēmumiem par to pienākumu savās globālajās darbībās ievērot cilvēktiesības neatkarīgi no tā, kur atrodas lietotāji un vai mītnes valsts pati pilda savas saistības cilvēktiesību jomā; aicina IKT uzņēmumus, jo īpaši tos, kuri bāzēti ES, īstenot ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus, tostarp izstrādājot uzticamības pārbaudes politiku un riska pārvaldības pasākumus, kā arī nodrošinot efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus gadījumiem, kad to darbība ir izraisījusi vai veicinājusi negatīvu ietekmi cilvēktiesību jomā;

33.  uzsver nepieciešamību efektīvāk īstenot un uzraudzīt ar IKT saistītos ES noteikumus un sankcijas, tostarp izmantojot visaptverošus mehānismus, lai nodrošinātu, ka visas puses, tostarp dalībvalstis, ievēro tiesību aktus un ka tiek saglabāti vienlīdzīgi konkurences apstākļi;

34.  uzsver faktu, ka pamattiesību ievērošana ir būtisks elements sekmīgā terorisma apkarošanas politikā, tostarp digitālās novērošanas tehnoloģiju izmantošanā;

35.  atzinīgi vērtē 2013. gada decembrī pieņemto Vasenāras vienošanās lēmumu par eksporta kontroles pasākumiem novērošanas, tiesībaizsardzības un izlūkdatu vākšanas rīku, kā arī tīkla novērošanas sistēmu jomā; atgādina, ka ES divējādā izmantojuma režīms, proti, ES Divējādā lietojuma regula, joprojām ir ļoti nepilnīga attiecībā uz efektīvu un sistemātisku kontroli pār kaitīgu IKT tehnoloģiju eksportu uz nedemokrātiskām valstīm;

36.  sakarā ar gaidāmo divējāda lietojuma politikas pārskatīšanu un atjaunošanu mudina Komisiju nekavējoties iesniegt priekšlikumu par pārdomātu un efektīvu politiku, kā ierobežot un regulēt ar tā dēvēto divējāda lietojuma tehnoloģiju ieviešanu un izmantošanu saistīto pakalpojumu komerciālo eksportu, paredzot noteikumus par IKT preču un pakalpojumu potenciāli kaitīgu eksportu uz trešām valstīm, kā noteikts Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2014. gada aprīļa kopīgajā paziņojumā; aicina Komisiju iekļaut efektīvus aizsargpasākumus, lai nepieļautu, ka šie eksporta kontroles pasākumi negatīvi ietekmē pētniecību, tostarp zinātnisko un IT drošības pētniecību;

37.  uzsver, ka Komisijai vajadzētu būt iespējai ātri palīdzēt uzņēmumiem, kas šaubās, vai pieteikties eksporta licencei, sniedzot precīzu un aktuālu informāciju par iespējamo tirdzniecības darījumu likumību vai potenciāli kaitīgo ietekmi;

38.  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus nolūkā pārskatīt to, kā varētu izmantot ES standartus IKT jomā , lai novērstu potenciāli kaitīgu ietekmi, kas varētu būt šādu tehnoloģiju vai citu pakalpojumu eksportam uz trešām valstīm, kurās likumīgas datu pārtveršanas jēdziena nozīmi nevar uzskatīt par identisku Eiropas Savienībā lietotajām šā jēdziena nozīmēm vai kurās, piemēram, ir slikts cilvēktiesību stāvoklis vai nepastāv tiesiskums;

39.  atkārtoti apstiprina, ka, novērtējot gadījumus, kad divējāda lietojuma tehnoloģijas izmantotas veidā, kasvarētu ierobežot cilvēktiesības, par prevalējošiem ir jāuzskata ES standarti, jo īpaši ES Pamattiesību harta;

40.  prasa izstrādāt politiku, kas regulētu nulles dienas izmantojumu un ievainojamības tirdzniecību, lai nepieļautu, ka tos izmanto kiberuzbrukumos vai neatļautā piekļuvē iekārtām, kas noved pie cilvēktiesību pārkāpumiem, nodrošinot, ka šādi noteikumi būtiski neietekmē akadēmisko un cita veida bona fide pētniecību par drošības jautājumiem;

41.  pauž nosodījumu par to, ka daži Eiropas uzņēmumi un starptautiski uzņēmumi, kuri, darbojoties ES, pārdod divējāda lietojuma tehnoloģijas, kas var negatīvi ietekmēt cilvēktiesības, sadarbojas ar režīmiem, kuri pārkāpj cilvēktiesības;

42.  mudina Komisiju publiski izslēgt šādus uzņēmumus no ES publiskā iepirkuma procedūrām, nepiešķirt tiem pētniecības un izstrādes finansējumu un jebkādu citu finansiālo atbalstu;

43.  aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību cilvēktiesību aspektiem tehnoloģiskā aprīkojuma publiskā iepirkuma procesos, jo īpaši valstīs, kurās šajā jomā tiek īstenota neuzticama prakse;

44.  aicina Komisiju un Padomi interneta pārvaldības forumos aktīvi atbalstīt atvērtu internetu, daudzpusēju ieinteresēto personu lēmumu pieņemšanas procedūras, tīkla neitralitāti, digitālās brīvības un datu aizsardzības pasākumus trešās valstīs;

45.  nosoda šifrēšanas protokolu un produktu vājināšanu un graušanu, ko jo īpaši veic izlūkdienesti, kuri vēlas pārtvert šifrētu komunikāciju;

46.  brīdina nepieļaut tiesībaizsardzības privatizāciju ar interneta uzņēmumu un IPS starpniecību;

47.  aicina precizēt normas un standartus, ko privātā sektora dalībnieki izmanto savu sistēmu izstrādē;

48.  atgādina, ka ir svarīgi izvērtēt kontekstu, kurā tehnoloģijas tiek izmantotas, lai pilnībā izprastu to ietekmi uz cilvēktiesībām;

49.  skaidri aicina atbalstīt rīkus, kas sniedz iespēju izmantot internetu anonīmi un/vai ar pseidonīmu, un apstrīd vienpusīgo viedokli, ka šādus rīkus izmanto vien nelikumīgām darbībām, nevis cilvēktiesību aktīvistu rīcībspējas stiprināšanai ES un ārpus tās;

50.  mudina Padomi, Komisiju un EĀDD izstrādāt pārdomātu un efektīvu politiku, ar ko regulētu divējāda lietojuma tehnoloģiju eksportu, starptautiskā līmenī daudzpusējo eksporta kontroles režīmu ietvaros un citās starptautiskās struktūrās risinot problēmu saistībā ar IKT produktu un pakalpojumu eksportu, kas var radīt kaitējumu;

51.  uzsver, ka regulējuma izmaiņas, kuru mērķis ir palielināt eksporta kontroles pasākumu efektivitāti attiecībā uz nemateriālu tehnoloģiju nodošanu, nedrīkst kavēt likumīgu pētniecību un informācijas pieejamību un apmaiņu un ka iespējamajiem pasākumiem, piemēram, ES vispārējo eksporta atļauju izmantošanai attiecībā uz divējāda lietojuma pētniecību, nevajadzētu atturoši ietekmēt personas un MVU;

52.  aicina dalībvalstis nodrošināt, lai spēkā esošā un turpmākā eksporta kontroles politika neierobežotu likumīgi darbojošos drošības jautājumu pētnieku darbības un lai eksporta kontroles pasākumi tiktu piemēroti labticīgi un tikai skaidri noteiktām tehnoloģijām, kuras paredzēts izmantot masveida novērošanas, cenzūras, bloķēšanas vai pārtveršanas nolūkos vai ar mērķi novērot un izsekot iedzīvotājus un viņu darbības (mobilo) telefonsakaru tīklos;

53.  atgādina, ka režģtīkla ad hoc bezvadu tehnoloģijas sniedz lielas iespējas nodrošināt rezerves tīklus apvidos, kuros internets nav pieejams vai ir bloķēts, un var veicināt progresu cilvēktiesību jomā;

54.  aicina Komisiju izveidot neatkarīgu ekspertu grupu, kas varētu veikt novērtējumu par spēkā esošo ES IKT standartu ietekmi cilvēktiesību jomā, lai sniegtu ieteikumus par pielāgojumiem, kas stiprinās cilvēktiesību aizsardzību, jo īpaši sistēmu eksporta gadījumā;

55.  atzīst, ka tehnoloģiju attīstība rada sarežģījumus tiesību sistēmām, kuras ir jāpielāgo jaunajiem apstākļiem; uzsver, ka ir svarīgi, lai likumdevēji pievērstu lielāku uzmanību ar digitālo ekonomiku saistītajām problēmām;

56.  aicina Komisiju iesaistīt pilsonisko sabiedrību, kā arī neatkarīgos ekspertus, tostarp drošības jautājumu pētniekus, IKT jomā trešās valstīs, lai gūtu aktuālas specializētas zināšanas, kas ļautu izstrādāt nākotnes vajadzībām piemērotu politiku;

57.  uzsver, ka ir jāizvairās no neparedzētām sekām, piemēram, ierobežojumiem vai atturošas iedarbības, kas skar zinātnisko un citu veidu bona fide pētniecību un izstrādi, informācijas apmaiņu un pieejamību, drošības kompetences pilnveidi vai tādu tehnoloģiju eksportu, ar kurām var sekmēt nepieciešamo digitālo prasmju iegūšanu un cilvēktiesības;

58.  uzskata, ka valdību un privātā sektora dalībnieku pasaules mēroga sadarbībai digitālajā jomā, tostarp Interneta pārvaldības forumam, ir vajadzīga skaidra kontrole un līdzsvars un tā nedrīkst mazināt demokrātisko un tiesisko pārraudzību;

59.  norāda, ka brīvprātīga rīcība nav pietiekama un ka ir nepieciešami saistoši pasākumi, kas pamudinātu uzņēmumus pirms produktu pārdošanas novērtēt cilvēktiesību ievērošanas stāvokli attiecīgajā valstī, kā arī novērtēt ietekmi, kāda to tehnoloģijām varētu būt uz cilvēktiesību aizstāvjiem un valdības kritiķiem;

60.  uzskata, ka ir jāpārbauda īpaši jutīgu preču eksports, pirms tās izved no ES, un pārkāpumu gadījumos jāpiemēro sankcijas;

61.  pieprasa, lai katrai personai būtu tiesības uz šifrēšanu un lai tiktu izveidoti šifrēšanai nepieciešamie apstākļi; uzskata, ka kontrole jāuztic galapatērētājiem, kam būs vajadzīgas attiecīgās prasmes, lai šo kontroli pienācīgi īstenotu;

62.  pieprasa kā pašsaprotamu normu visos sakaru pakalpojumos ieviest galšifrēšanas standartus, lai apgrūtinātu valdību, slepeno dienestu un novērošanas struktūru iespējas lasīt saturu;

63.  uzsver valstu izlūkdienestu īpašo pienākumu panākt uzticamību un pieprasa pārtraukt masu novērošanu; uzskata, ka Eiropas iedzīvotāju novērošana, ko veic iekšzemes un ārvalstu izlūkdienesti, ir jāapspriež (?) un jāizbeidz;

64.  iebilst pret Eiropas novērošanas tehnoloģiju un cenzūras instrumentu pārdošanu un izplatīšanu autoritāriem režīmiem, kuros nepastāv tiesiskums;

65.  pieprasa paplašināt ziņotāju starptautisko aizsardzību un mudina dalībvalstis pieņemt likumus, kas aizsargātu ziņotājus;

66.  pieprasa iecelt ANO sūtni digitālo brīvību un datu aizsardzības jautājumos un paplašināt ES cilvēktiesību komisāra darbības jomu, lai tehnoloģijas tiktu vērtētas arī no cilvēktiesību aspekta;

67.  pieprasa ieviest pasākumus, kas nodrošinātu aktīvistu, žurnālistu un iedzīvotāju privātuma aizsardzību visā pasaulē un viņu iespēju sazināties, izmantojot internetu;

68.  uzsver, ka interneta pieejamība būtu jāatzīst par vienu no cilvēktiesībām, un pieprasa īstenot pasākumus digitālās plaisas likvidēšanai;

69.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos un EĀDD.

(1) http://eeas.europa.eu/delegations/un_geneva/press_corner/focus/events/2012/20120625_en.htm. (2)  http://eeas.europa.eu/delegations/documents/eu_human_rights_guidelines_on_freedom_of_expressio_online_and_offline_en.pdf. (3) http://www.osce.org/fom/80723?download=true. (4) http://www.osce.org/fom/127656?download=true. (5) http://daccess-dds-ny.un.org/doc/UNDOC/GEN/N14/545/19/PDF/N1454519.pdf?OpenElement. (6) http://www.ohchr.org/EN/HRBodies/HRC/RegularSessions/Session27/Documents/A-HRC-27-37_en.doc. (7) http://website-pace.net/documents/19838/1085720/20150126-MassSurveillance-EN.pdf/df5aae25-6cfe-450a-92a6-e903af10b7a2. (8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0230. (9) http://www.ohchr.org/Documents/Publications/GuidingPrinciplesBusinessHR_EN.pdf?v=1392752313000/_/jcr:system/jcr:versionstorage/12/52/13/125213a0-e4bc-4a15-bb96-9930bb8fb6a1/1.3/jcr:frozennode (10) http://www.oecd.org/daf/inv/mne/48004323.pdf (11) http://www.oecd-ilibrary.org/docserver/download/2014091e.pdf?expires=1423160236&id=id&accname=ocid194994&checksum=D1FC664FBCEA28FC856AE63932715B3C (12) https://www.icann.org/en/system/files/files/annual-report-2013-en.pdf (13) COM(2014)0072. (14) http://netmundial.br/wp-content/uploads/2014/04/NETmundial-Multistakeholder-Document.pdf (15) OV L 173, 12.6.2014., 79. lpp. (16) OV L 173, 12.6.2014., 82. lpp. (17) COM(2014)0244. (18) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0470. (19) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0274. (20) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0079. (21) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0033. (22) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0076. (23) http://www.europarl.europa.eu/document/activities/cont/201403/20140307ATT80674/20140307ATT80674EN.pdf.

Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. septembra rezolūcija par Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzību — virzība uz tādu kopējās lauksaimniecības politikas pārbaužu ieviešanu, kas vērstas uz darbības rezultātu uzlabošanu (2014/2234(INI))

P8_TA(2015)0289 A8-0240/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību,

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas atzinumu Nr. 1/2012 par atsevišķiem regulu priekšlikumiem saistībā ar kopējo lauksaimniecības politiku 2014.–2020. gada posmā,

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas atzinumu Nr. 2/2004 par „vienotas revīzijas” modeli,

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas īpašo ziņojumu Nr. 16/2013 „Vienotās revīzijas (single audit) novērtējums un Komisijas paļaušanās uz dalībvalstu revīzijas iestāžu darbu kohēzijas jomā”,

–  ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāta 2013. gada darbības pārskatu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumu (A8-0240/2015),

A.  tā kā pēc divām kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformu kārtām noteikumi ir kļuvuši daudzveidīgāki un sarežģītāki;

B.  tā kā sarežģītāki noteikumi rada vairāk kļūdu praksē;

C.  tā kā, lai KLP īstenošana būtu efektīva, ir nepieciešams sasniegt KLP mērķus un vienlaikus nodrošināt savstarpēju sapratni un uzticēšanos starp visām ES iestādēm un valstu un reģionālajām struktūrām;

D.  tā kā efektīvākai un iedarbīgākai KLP reformai ir nepieciešama vienkāršošana un mazāka birokrātija, lai sasniegtu KLP mērķus;

E.  tā kā ar pārbaudēm un iesaistīto personu un lauksaimnieku konsultēšanu saistītās izmaksas dalībvalstīs patlaban tiek lēstas EUR 4 miljardu apmērā gadā un ir domājams, ka tās, gluži tāpat kā kļūdu līmenis, varētu palielināties, īstenojot jaunāko KLP reformu un jo īpaši — ieviešot ekoloģizācijas pasākumus;

F.  tā kā 2013. gada reformas rezultātā ir ievērojami mainījušās prasības attiecībā uz to, kādi dati lauksaimniekiem ir jāiesniedz kopā ar pieteikumiem un pamatojot pieprasījumus, un ir ieviestas jaunas prasības, kuru gadījumā pastāv risks, ka sākotnējā to apguves un pielāgošanās posmā palielināsies kļūdu līmenis;

G.  tā kā ir svarīgi, lai tirgus dalībnieki netiktu apgrūtināti ar nesamērīgi daudzām pārbaudēm;

H.  tā kā, lai KLP īstenošana būtu efektīva, ir nepieciešams sasniegt KLP mērķus un vienlaikus nodrošināt savstarpēju sapratni un uzticēšanos starp visām ES iestādēm un valstu un reģionālajām struktūrām;

I.  tā kā lauksaimnieki tiek motivēti sniegt tādus pakalpojumus kā ainavu veidošana, lauksaimniecības zemes bioloģiskās daudzveidības un klimata stabilitātes nodrošināšana, lai gan šādiem pakalpojumiem nav tirgus vērtības;

J.  tā kā pašreizējās pārbaužu izmaksas un ieinteresēto personu un lauksaimnieku konsultēšanas izmaksas dalībvalstīs varētu tikt lēstas EUR 4 miljardu apmērā; uzsver, ka ir jāsamazina pārbaužu izmaksas un ar tām saistītais birokrātiskais slogs;

K.  tā kā uz darbības rezultātu uzlabošanu vērstas pārbaudes var kļūt par noderīgu metodi, savukārt administratīvajām struktūrām ir vajadzīga stabilitāte un atbalstoša pieeja, lai attiecībās ar galīgajiem atbalsta saņēmējiem veidotu uzticēšanos; tomēr atgādina, ka Eiropas Savienībā nav iespējams ieviest universālu sistēmu, kas būtu piemērojama visām dažādā veida un lieluma lauku saimniecībām;

L.  tā kā ar iepriekšējo kopējās lauksaimniecības politikas reformu ieviesto ekoloģizācijas pasākumu mērķis bija uzlabot lauksaimniecības ilgtspējību, izmantojot dažādus instrumentus:

M.  tā kā Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāts(1) uzskatīja par nepieciešamu sniegt 51 atrunu attiecībā uz dažām maksājumu aģentūrām,

1.  piekrīt Eiropas Revīzijas palātas viedoklim, ka „kopējās lauksaimniecības politikas izdevumu procedūras [2014.–2020. gadam] joprojām ir sarežģītas“(2); tomēr atgādina, ka iemesls, kāpēc KLP ir tik sarežģīta, ir Eiropas lauksaimniecības daudzveidība un ka vienkāršošanas rezultātā nedrīkst tikt likvidēti līdz šim pieņemtie instrumenti;

2.  prasa KLP padarīt mazāk birokrātisku, tiecoties panākt zemāku kļūdu līmeni, un izveidot instrumentus, ar kuru palīdzību būtu iespējams nošķirt kļūdas no krāpšanās;

3.  prasa, novērtējot pārbaužu rezultātus un nosakot iespējamās sankcijas, atšķirīgi attiekties pret nolaidīgām, bez nodoma pieļautām kļūdām un pret krāpšanas gadījumiem, jo nolaidīgi pieļautu kļūdu rezultātā parasti netiek nodarīts finansiāls kaitējums nodokļu maksātājiem;

4.  prasa, lai KLP būtu mazāk birokrātiska, lai to būtu iespējams īstenot un skaidri interpretēt, tiecoties panākt zemāku kļūdu līmeni un izveidot instrumentus, ar kuru palīdzību būtu iespējams nošķirt kļūdas no krāpšanās, vienlaikus nodrošinot, ka lauksaimnieki joprojām spēj saražot vitāli nepieciešamos pārtikas produktus, kas ir šīs politikas galvenais jautājums; uzskata, ka turpmāki pasākumi sarežģītības mazināšanai un KLP racionalizēšanai ir viens no galvenajiem faktoriem, lai lauksaimniecības nozarei piesaistītu jaunus dalībniekus un arī paturētu viņus un viņu prasmes nozarē, tā nodrošinot ES lauksaimniecības nozarei plaukstošas nākotnes izredzes; sagaida, ka labāka regulējuma programmā šajā sakarībā tiks paredzēti stingri pasākumi; atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu par vienu mēnesi pagarināt tiešo maksājumu pieteikumu iesniegšanas termiņu un uzskata, ka tas ir solis, kas ļaus samazināt KLP kļūdu līmeni;

5.  mudina sniegt skaidrākas norādes gan valstu iestādēm, gan lauksaimniekiem, lai mazinātu kļūdu līmeni;

6.  atbalsta Komisijas iniciatīvu vienkāršot KLP, nekavējoties izskatot pasākumus, kurus iespējams strauji īstenot, jo tas nāktu par labu lauksaimniekiem, maksājumu aģentūrām, ES iestādēm un nodokļu maksātājiem; turklāt mudina, lai, veicot termiņa vidusposma pārskatīšanu, tiktu ierosināti un izskatīti grozījumi arī leģislatīvajā pamataktā, kuri attiektos uz reformu nākamajam finansēšanas periodam;

7.  pauž bažas, ka Revīzijas palātas konstatētais kļūdu īpatsvars kopējās lauksaimniecības politikas tiešo maksājumu jomā 2014.–2020. gada laikposmā, visticamāk, palielināsies, jo īpaši sakarā ar to, ka nākamā sasvstarpējās atbilstības pamatsistēma vēl neatbilst šīs politikas nevajadzīgas sarežģītības līmeņa samazinājumam attiecībā uz pārvaldības iestādēm vai līdzekļu saņēmējiem;

8.  atgādina, ka Parlaments un Revīzijas palāta ir bieži uzsvēruši, ka ir jārod pareizais līdzsvars starp mazāku administratīvo slogu un efektīvu finanšu kontroli;

9.  norāda, ka kopējās lauksaimniecības politikas pārbaužu izmaksas jau tagad veido EUR 4 miljardus gadā un ka tās ir saistītas ar 50 miljoniem darījumu ar lauksaimniecībai paredzēto budžetu aptuveni EUR 58 miljardu apmērā;

10.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija dod priekšroku jaunajai KLP vienkāršošanai un ka tā ierosina vispirms vienkāršot vairākus deleģētos un īstenošanas aktus;

11.  stingri atbalsta kvalitātes uzlabošanu un konsekventas pārbaudes, nevis to, lai dalībvalstis, Komisija un Revīzijas palāta palielinātu pārbaužu skaitu lauksaimniecības jomā;

12.  uzsver arī to, ka pārbaudes ir garantija tam, lai nauda, kas paredzēta ES budžetā KLP instrumentu finansēšanai, tiktu izlietota pareizi;

13.  atgādina, ka vienotās revīzijas plāna mērķis ir ieviest vienotu revīziju ķēdi, sākot ar galīgajiem saņēmējiem līdz Eiropas Savienības iestādēm;

14.  pauž nožēlu par to, ka vienotā revīzijas ķēde vēl nedarbojas un ka dalībvalstu izveidoto pārbaužu sistēmu sniegtās iespējas netiek izmantotas pilnībā; atgādina dalībvalstīm par to pienākumu efektīvi īstenot pirmā līmeņa pārbaudes, vienlaikus samazinot slogu lauksaimniekiem, un par pašreizējām iespējām ieviest elastīgumu pārbaužu organizēšanā;

15.  mudina Komisiju un dalībvalstis piemēram noteikt veidus, kā optimizēt un apvienot ar KLP saistītās pārbaudes, lai izraudzītie saņēmēji visos iespējamos gadījumos tiktu pārbaudīti tikai vienreiz gadā;

16.  uzsver, ka, pamatojoties uz Eiropas Revīzijas palātas 2013. finanšu gada pārskatu:

17.  pauž nožēlu par to, ka Komisijai nācās paaugstināt maksājumu aģentūru paziņoto kļūdu īpatsvara rādītāju 42 no 68 maksājumu aģentūrām, kuru gadījumā atlikušais kļūdu īpatsvars pārsniedza 2 %, neraugoties uz to, ka gandrīz visas maksājumu aģentūras, kurām uzticēti tiešie maksājumi, bija akreditētas un sertifikācijas iestāžu apstiprinātas un ka 2013. gadā sertifikācijas iestādes bija sniegušas pozitīvu atzinumu par 79 no 82 maksājumu aģentūru sagatavotajām ticamības deklarācijām;

18.  sagaida, ka jaunais uzdevums, kas sertifikācijas iestādēm uzticēts ar Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 un Regulu (ES) Nr. 1306/2013, uzlabos dalībvalstu paziņoto datu ticamību attiecībā uz to, kā tās pārvalda ES lauksaimniecības fondu līdzekļus;

19.  aicina Komisiju izdarīt grozījumus sertifikācijas struktūrām izdotajās pamatnostādnēs nolūkā stingrāk uzraudzīt, kā tiek apkopoti statistikas ziņojumi;

20.  atkārtoti prasa Komisijai izstrādāt priekšlikumus ar mērķi piemērot sankcijas maksājumu aģentūrām par nepatiesiem vai nepareiziem ziņojumiem, turklāt ņemot vērā trīs aspektus, proti, pārbaužu statistiku, maksājumu aģentūru paziņojumus un sertifikācijas iestāžu darbību; prasa Komisijai piešķirt pilnvaras atsaukt maksājumu aģentūru akreditāciju gadījumos, ja pieļauti nopietni sagrozījumi;

21.  sagaida, ka Komisija nekavējoties pilnībā izmantos KLP vienkāršošanas procesa sniegtās iespējas, jo īpaši attiecībā uz apgrūtinošajiem un sarežģītajiem noteikumiem, kas reglamentē savstarpējo atbilstību un ekoloģizāciju, kura ietekmē lauksaimniekus visā Eiropā;

22.  atbalsta Komisijas iniciatīvu vienkāršot KLP, nekavējoties apsverot pasākumus, kurus iespējams strauji īstenot, jo tas nāktu par labu lauksaimniekiem, maksājumu aģentūrām, ES iestādēm un nodokļu maksātājiem; turklāt mudina nākt klajā ar priekšlikumiem attiecībā uz grozījumu izdarīšanu leģislatīvajā pamataktā; aicina Komisiju nākt klajā ar konkrētiem KLP vienkāršošanas priekšlikumiem, ņemot vērā lauksaimniecības nozari pārstāvošo ieinteresēto personu paustos viedokļus;

23.  atbalsta vienotas revīzijas pastiprināšanu un stingrāku īstenošanu, kuras laikā tiktu koordinēti dažādo iestāžu veiktie pārbaužu pasākumi, un prasa mazināt no revīzijām izrietošo administratīvo slogu, lai lauksaimniekiem visa piemērojamā regulējuma kontekstā viena gada laikā nebūtu jāsaskaras ar vairākiem atsevišķiem kompetento struktūru apmeklējumiem vai daudzkārtējām Komisijas un Revīzijas palātas veiktām pārbaudēm, jo, samazinot pārbaužu skaitu, tiktu mazināts lauksaimniekiem uzliktais slogs; prasa apvienot sertifikācijas iestāžu un citu dalībvalstu struktūru veiktos revīzijas uzdevumus un pārbaudes; norāda, ka padomi, kas lauksaimniekiem sniegti valstu iestāžu un Komisijas sagatavotajās pamatnostādnēs par KLP īstenošanu, bieži vien ir pretrunā ar Revīzijas palātas izmantotajiem novērtēšanas kritērijiem, kā rezultātā tiek piemēroti negaidīti un nesamērīgi naudas sodi;

24.  atbalsta integrētu pieeju pārbaudēm, proti, to, ka visas nepieciešamās pārbaudes vienā lauku saimniecībā iespēju robežās tiktu īstenotas vienlaikus, lai tādējādi varētu samazināt uz vietas notiekošo revīzijas apmeklējumu skaitu un ar tiem saistītās finansiālās izmaksas, laika patēriņu un slogu administrācijai un lauksaimniekiem un racionalizēt pārbaužu procesu;

25.  atgādina Komisijai, ka ar sarežģītu regulējumu saistīto neapzināto kļūdu radītais risks neizbēgami apdraud līdzekļu saņēmējus; prasa attiecībā uz sankcijām īstenot saprātīgu, samērīgu un efektīvu politiku, lai atbalstītu minēto pieeju, piemēram, novērst dubultu sankcionēšanu par vienu un to pašu kļūdu gan saistībā ar maksājumu shēmu, gan savstarpējo atbilstību;

26.  uzskata — lai nodrošinātu raitu projektu īstenošanu, maksājumus nevajadzētu pārtraukt gadījumos, kad konstatētas mazsvarīgas un/vai kancelejiskas kļūdas;

27.  prasa Komisijai, dalībvalstīm un Revīzijas palātai turpināt uz risku balstītu revīzijas stratēģiju izstrādi, iekļaujot tajās visus svarīgos datus, tostarp iepriekš identificējot tos, kuriem katrā konkrētajā politikas jomā ir labākie/sliktākie rādītāji;

28.  uzsver, ka būtu jāizstrādā kritēriji, lai noteiktu, kurām dalībvalstīm ir konstatēti labākie un sliktākie rādītāji;

29.  atgādina, ka atkarībā no konkrētās politikas jomas ļoti daudzas dalībvalstis var uzskatīt par tādām, kurām ir „vissliktākie rezultāti“ ES fondu pārvaldības ziņā;

30.  stingri uzstāj, ka darbības rādītāju definīcijā attiecībā uz pārbaudēm būtu jābalstās uz kontrolsarakstu un galvenokārt būtu jāiekļauj dalībvalstu pārbaužu un administratīvo sistēmu kvalitāte, proti, pārvaldības un sertifikācijas iestāžu efektivitāte, konsekvence un uzticamība;

31.  uzskata, ka dalībvalstis, kurām ir vislabākie darbības rādītāji katrā politikas jomā, būtu jāatalgo, samazinot tām piemērojamās Savienības pārbaudes;

32.  uzskata, ka uz darbības rezultātu uzlabošanu vērstu pārbaužu izstrāde un piemērošana nekādā gadījumā nedrīkstētu būt par iemeslu lielākai nedrošībai attiecībā uz ES pārtikas apgādi;

33.  aicina dalībvalstis ar labākajiem rezultātiem dalīties pieredzē ar dalībvalstīm, kurām ir sliktākie rezultāti;

34.  prasa Komisijai rosināt paraugprakses apmaiņu, lai nodrošinātu iespējami raitāku pārbaužu norisi un iespējami mazāk traucējumu lauksaimniekiem;

35.  norāda, ka saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1306/2013 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību 59. panta 5. punktu „dalībvalstis nodrošina uz vietas veicamo pārbaužu minimālo daudzumu, kas nepieciešams efektīvai risku pārvaldībai, nepieciešamības gadījuma palielinot pārbaužu minimālo daudzumu; dalībvalstis var samazināt minēto minimālo daudzumu, ja vadības un pārbaužu sistēmas darbojas pienācīgi un kļūdu īpatsvars saglabājas pieņemamā līmenī“;

36.  prasa Komisijai turpināt noteikt Regulas (ES) Nr. 1306/2013 59. panta 5. punktā minēto pieņemamo līmeni un šajā sakarībā uzsākt dialogu ar Parlamentu un Eiropas Revīzijas palātu;

37.  mudina dalībvalstis turpināt izstrādāt e-pārvaldes iniciatīvas, lai vidējā termiņā vai ilgtermiņā samazinātu kļūdu īpatsvaru, novēršot kļūdas piemērošanas posmā; aicina Komisiju un dalībvalstis ievērot termiņu, kā paredzēts Kopīgo noteikumu regulas 122. panta 3. punktā, lai projektu iesniegšanā, pārvaldībā un kontrolē pārietu uz e-kohēziju; uzskata, ka pilnīga datu pārredzamība un pieejamība ir būtiski svarīga, lai novērstu un apkarotu nelikumības; šajā sakarībā aicina Komisiju visu saņēmēju sniegto dokumentu publicēšanu noteikt par obligātu;

38.  pauž pārliecību, ka ātra platjoslas interneta pārklājuma pilnīga nodrošināšana lauku apvidos, vienlaikus ievērojami uzlabojot izpratni un rīkojot apmācību par tā lietošanu, būs būtisks instruments, ar kura palīdzību panākt, lai visi lauksaimnieki spētu izmantot jaunākās KLP pieteikumu un pieprasījumu iesniegšanas sistēmas;

39.  prasa turpināt centienus padarīt pieteikumu iesniegšanas sistēmas un veidlapas mazāk sarežģītas lauksaimniekiem un atbalsta pastiprinātu e-pārvaldes tehnoloģiju izmantojumu dalībvalstīs, lai tādējādi novērstu kļūdu pieļaušanu pieteikumu iesniegšanas gaitā, norādot, ka šajā sakarībā ir nepieciešams, lai atbalsta saņēmējiem būtu pieejams platjoslas internets; mudina Komisiju izveidot programmu vecākās paaudzes lauksaimnieku izglītošanas atbalstam; uzsver apjomīgos ieguldījumus platjoslas tīklos lauku apvidos un aicina dalībvalstis censties panākt pieteikšanās procesa digitalizāciju; atgādina — lai e-pārvaldes tehnoloģiju ieviešana norisinātos uzticami, dalībvalstīm šādas tehnoloģijas ir jāattīsta, jāfinansē vai jāpiešķir tām līdzfinansējums;

40.  aicina dalībvalstis īstenot digitalizācijas programmas attiecībām starp valsts pārvaldes struktūrām un lauku saimniecībām, lai būtu iespējams izveidot vienotu attiecīgās lauku saimniecības lietu, kurā tiktu integrēti un sinhroni pārvaldīti dati par audzētajām kultūrām; uzskata, ka, veicot šādu vienkāršošanu, tiktu apkopoti patlaban atsevišķi pārvaldītie aspekti (kultūraugu plāni, individuālie apdrošināšanas plāni un reģistrācijas žurnāli), jo lauku saimniecībām būtu jāsagatavo tikai viena deklarācija, kura tiktu nosūtīta attiecīgajām valsts pārvaldes struktūrām, un tādējādi šo struktūru veiktās pārbaudes kļūtu efektīvākas un būtu iespējams samazināt kļūdu risku maksājumos un racionalizēt pārbaudes;

41.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka valstu un reģionālās struktūras, kas nodarbojas ar jaunās KLP ieviešanu, efektīvi sazinās un sadarbojas, lai tas nāktu par labu lauksaimniekiem, kuri šo politiku īsteno uz vietas;

42.  uzskata, ka rūpniecisku, uz internetu balstītu risinājumu izstrāde un pieņemšana lauksaimniecības un pārbaužu jomā, jo īpaši attiecībā uz saņēmējiem un maksājumu aģentūrām paredzētiem integrētiem risinājumiem ilgtermiņā varētu nodrošināt vairākus ieguvumus; sagaida, ka tas pozitīvi ietekmēs pārbaužu saskaņotību, uzticamību un rentabilitāti; mudina Komisiju pieņemt un īstenot izmēģinājuma projektus šajā jomā; atgādina, ka šī pieeja ir atkarīga no dalībvalstu apņemšanās nodrošināt ātrus platjoslas savienojumus lauku apvidiem visā ES;

43.  aicina Komisiju sadarboties ar visām ieinteresētajām personām, tostarp (bet ne tikai) ar Revīzijas palātu, dalībvalstīm un finansējuma saņēmēju organizācijām, lai izstrādātu ilgtermiņa stratēģiju, kā ar politiku nesaistītā veidā novērst to, lai pēc turpmākajām KLP reformām un izmaiņām pamataktos nepalielinātos finansējuma saņēmējiem un pārbaužu veicējiem radītais slogs;

44.  prasa Komisijai, saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1307/2013 46. pantu izstrādājot priekšlikumu tiesību aktam saistībā ar ekoloģiski nozīmīgām platībām, ievērot kontrolējamības principu, kas jau ir spēkā lauku attīstības jomā;

45.  prasa Komisijai jautājumu par to, kā samazināt Regulas (ES) Nr. 1306/2013 59. pantā paredzēto minimālo pārbaužu skaitu, risināt minētās regulas 110. pantā paredzētajā novērtējuma ziņojumā par KLP uzraudzību un novērtēšanu;

46.  prasa Komisijai sagatavot projektu paziņojumam par iespēju ieviest uz rezultātiem balstītas pārvaldības sistēmas visās KLP jomās, jo īpaši attiecībā uz ieguldījumiem lauku attīstībā, lai uzsāktu debates ar visām ieinteresētajām personām nolūkā ieviest šo principu ES tiesību aktos;

47.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai, Padomei, Eiropadomei un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) 2013. gada darbības pārskats, Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāts. (2) Eiropas Revīzijas palātas atzinums Nr. 1/2012 par atsevišķiem regulu priekšlikumiem saistībā ar kopējo lauksaimniecības politiku 2014.–2020. gada posmā. (3) Skatīt Revīzijas palātas 2013. gada pārskata 3.8. punktu. (4) Skatīt Revīzijas palātas 2013. gada pārskata 4.8. punktu.

Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. septembra rezolūcija par ģimenes uzņēmumiem Eiropā (2014/2210(INI))

P8_TA(2015)0290 A8-0223/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas 2003. gadā noteiktos mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) definīcijas kritērijus,

–  ņemot vērā Komisijas rīcības plānu uzņēmējdarbības jomā 2020. gadam (COM(2012)0795),

–  ņemot vērā Komisijas ekspertu grupas 2009. gada ziņojumu „Pārskats par ģimenes uzņēmumu jautājumiem — pētniecība, politikas pasākumi un līdzšinējie pētījumi”,

–  ņemot vērā 2013. gada 5. februāra rezolūciju par finansējuma pieejamības uzlabošanu MVU(1),

–  ņemot vērā 2014. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas rūpniecības stiprināšanu konkurētspējas un ilgtspējības veicināšanai(2),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Vispirms domāt par mazākajiem — Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akts „Small Business Act”” (COM(2008)0394),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu, kā arī Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A8–0223/2015),

A.  tā kā īpašumtiesības tiek aizsargātas saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pantu;

B.  tā kā ģimenes uzņēmumi iepriekš ir snieguši ievērojamu ieguldījumu Eiropas tautsaimniecības atjaunošanā un tiem ir nozīmīga loma sociālās attīstības un ekonomikas izaugsmes veicināšanā, bezdarba mazināšanā, īpaši jauniešu vidū, un ieguldījumu cilvēkkapitālā sekmēšanā; tā kā vairākās paaudzēs darbojošies ģimenes uzņēmumi veicina tautsaimniecības stabilitāti; tā kā ģimenes uzņēmumiem parasti ir nozīmīga loma reģionālajā attīstībā nodarbinātības, zinātību nodošanas un reģionālās organizācijas ziņā; tā kā uz ģimenes uzņēmumiem vērstas politikas īstenošana varētu veicināt uzņēmējdarbību un motivēt Eiropas ģimenes dibināt savus uzņēmumus;

C.  tā kā saskaņā ar revidentu uzņēmuma „Ernst and Young” izdoto Ģimenes uzņēmumu gadagrāmatu 2014. gadam 85 % Eiropas uzņēmumu ir ģimenes uzņēmumi un tie nodrošina 60 % darbvietu privātajā sektorā;

D.  tā kā pastāv dažādu lielumu ģimenes uzņēmumi un tāpēc tie saskaras ar atšķirīgām grūtībām un problēmām;

E.  tā kā lielākā daļa ģimenes uzņēmumu ir MVU un tie var būt mazi, vidēji vai lieli, iekļauti vai neiekļauti publiski tirgoto uzņēmumu sarakstā; tā kā tie parasti tiek pielīdzināti MVU, neraugoties uz to, ka arī ļoti lielas starptautiskas korporācijas var būt ģimenes uzņēmumi; tā kā dažās ES dalībvalstīs dažu ģimenes uzņēmumu apgrozījums veido lielu daļu no visu uzņēmumu kopējā apgrozījuma un tādējādi dod nozīmīgu ieguldījumu darbavietu saglabāšanā, tostarp krīzes laikā, to radīšanā, izaugsmes nodrošināšanā un valsts ekonomikas panākumos; tā kā daudzi ģimenes uzņēmumi, kas vairs neatbilst MVU definīcijai, bet nav arī lielas korporācijas, neatbilst konkrēta finansējuma un attiecīgu administratīvo atvieglojumu saņemšanas prasībām; tā kā tas nepārprotami rada nevajadzīgu birokrātiju, kas, jo īpaši šādiem ģimenes uzņēmumiem ar vidēji lielu kapitālu, ir milzīgs slogs;

F.  tā kā ievērojams skaits ģimenes uzņēmumu darbojas vairākās valstīs, proti, ģimenes uzņēmuma modelim ir starptautiska dimensija;

G.  tā kā tiešie nodokļi un mantojuma tiesības ir dalībvalstu kompetencē un tā kā dažas dalībvalstis ir pieņēmušas pasākumus, lai atbalstītu ģimenes uzņēmumus un risinātu to problēmas;

H.  tā kā tiek uzskatīts, ka ģimenes uzņēmumiem ir raksturīga augsta integritāte un to saimnieciskās darbības pamatā ir attiecīgas vērtības, un tie ievieš augstus uzņēmuma sociālās atbildības standartus attiecībā uz darbiniekiem un vidi, kas rada arī labvēlīgus apstākļus ģimenes un darba dzīves līdzsvarošanai; tā kā ģimenes uzņēmumi parasti nodrošina, ka zināšanas un prasmes tiks nodotas tālāk, un dažos gadījumos tiem ir būtiska nozīme sociālo saikņu veidošanā;

I.  tā kā lauksaimniecībā ģimenes lauku saimniecības ir visizplatītākais uzņēmējdarbības veids, tas lielā mērā palīdz novērst iedzīvotāju skaita samazināšanos lauku apvidos un daudzos gadījumos ir vienīgais nodarbinātības avots Eiropas reģionos, kuri atpaliek attīstības ziņā, jo īpaši rūpnieciski mazāk attīstītos reģionos; tā kā ģimenes lauku saimniecības var kalpot par paraugu sekmīgai darbībai, jo šādas saimniecības praksē parasti īsteno vides un sociālajā ziņā ilgtspējīgas aprites ekonomikas principus un sievietes kā vadītājas šajā kontekstā veicina ne tikai uz uzņēmējdarbību orientētu domāšanu, bet arī īpašas komunikācijas un sociālās prasmes;

J.  tā kā Komisijas ekspertu grupas ģimenes uzņēmumu jautājumos darbs beidzās jau pirms vairāk nekā pieciem gadiem un kopš tā laika nav sākta neviena cita ES līmeņa iniciatīva; tā kā joprojām trūkst dalībvalstu un visas Eiropas mēroga pētījumu un datu, kas sniegtu izpratni par ģimenes uzņēmumu īpašajām vajadzībām un struktūrām;

K.  tā kā Eiropā nav juridiski saistošas, konkrētas, vienkāršas un saskaņotas ģimenes uzņēmumu definīcijas;

L.  tā kā minētās definīcijas trūkuma dēļ nav iespējams ES dalībvalstīs vākt salīdzinošus datus par ģimenes uzņēmumiem, lai pievērstu uzmanību to īpašajai situācijai, vajadzībām un ieguldījumam ekonomikā; tā kā šādu ticamu un salīdzināmu datu trūkums var kavēt politisko lēmumu pieņemšanu un nozīmēt to, ka ģimenes uzņēmumu vajadzības netiek ņemtas vērā;

M.  tā kā ģimenes uzņēmumiem — papildus to nozīmei ekonomikā — ir arī svarīga sociālā loma;

N.  tā kā ne visās 28 ES dalībvalstīs pastāv ieinteresēto grupu apvienības vai citas struktūras, kas nodarbojas tieši ar ģimenes uzņēmumu jautājumiem,

O.  tā kā būtu jāpalielina ES līmeņa centieni uzņēmējdarbības un jaunu uzņēmumu dibināšanas stimulēšanā un tā kā papildus tam būtu jācenšas atvieglot un stimulēt ģimenes uzņēmumu ilgtermiņa izdzīvošanu;

P.  tā kā ģimenes uzņēmuma modelis nav vienmērīgi izplatīts dalībvalstīs; tā kā nozīmīgai ģimenes uzņēmumu daļai Eiropā ir pārnacionāla dimensija un tie darbojas vairākās dalībvalstīs;

Q.  tā kā Eiropas Savienībā sievietes stundā vidēji pelna par 16 % mazāk nekā vīrieši, tā kā augsta līmeņa un vadošos amatos ir maz sieviešu un tā kā darba un atalgojuma sistēmas, ko piemēro vīriešiem un sievietēm, nav vienādas, tāpēc viņām ir grūtāk kļūt finansiāli neatkarīgām, pilnībā iesaistīties darba tirgū un panākt darba un privātās dzīves līdzsvaru;

R.  tā kā bieži vien sievietēm ir maznozīmīga loma vai viņu vārds tiek izmantots fiktīvi, viņu amata vietas netiek pienācīgi atzītas vai viņu darbs nav atbilstoši atalgots, un tas lielā mērā ietekmē sociālās apdrošināšanas iemaksu, pensiju un pabalstu apmēru, kā arī viņu spēju atzīšanu, par ko liecina dati par vīriešu un sieviešu darba samaksas un pensiju atšķirībām(3),

Ekonomiskā nozīme

1.  uzsver, ka ģimenes uzņēmumiem parasti ir raksturīga augsta sociālā atbildība pret saviem darbiniekiem, tie pārvalda resursus aktīvi un atbildīgi, kā arī kopumā ilgtspējīgi un ilglaicīgi plāno uzņēmuma ekonomisko nākotni (rīkojoties kā „godprātīgi tirgotāji", atbildīgi īpašnieki vai pārvaldnieki), tādēļ tie sniedz būtisku ieguldījumu savu vietējo kopienu un Eiropas konkurētspējas nodrošināšanā, veidojot un saglabājot kvalitatīvas darbvietas;

2.  uzsver, ka ģimenes uzņēmumi to vēsturiskās piederības dēļ ir cieši saistīti ar konkrētu vietu un tādēļ arī rada un saglabā darbvietas mazāk pievilcīgos un lauku apvidos, šādi palīdzot novērst novecošanas un iedzīvotāju skaita samazināšanās procesu, kas skar daudzus ES apgabalus; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis rūpēties par nepieciešamo un izmaksu ziņā efektīvo infrastruktūru, lai nodrošinātu šādu uzņēmumu, jo īpaši mikrouzņēmumu un jaunu uzņēmumu, konkurētspēju, atdzimšanu, izaugsmi un ilgtspēju, un veicināt starpnozaru un pārrobežu sadarbību, tādējādi palīdzot tiem augt un iziet starptautiskajā tirgū;

3.  atzīst, ka ģimenes uzņēmumi rada visvairāk darbvietu privātajā sektorā un tādēļ tas, kas veicina ģimenes uzņēmumu darbības nepārtrauktību, atjaunošanu un izaugsmi, attiecīgi veicina arī Eiropas ekonomikas nepārtrauktību, atjaunošanu un izaugsmi kopumā;

4.  norāda, ka jo īpaši augsti specializētiem ģimenes uzņēmumiem ir svarīga loma kā lielo uzņēmumu piegādātājiem un novatoriem un ka, ņemot vērā to ilgtermiņa saimniecisko darbību vairākās paaudzēs, tie attiecīgajiem uzņēmumiem sniedz būtisku drošību un tādējādi arī vērā ņemamu ieguldījumu ekonomikas izaugsmē;

5.  atgādina Komisijai, ka lielākā daļa ģimenes uzņēmumu ir MVU(4) un tādēļ ir ļoti svarīgi piemērot principu „vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem”, lai ES tiesību aktus labāk pielāgotu šo uzņēmumu reālajai situācijai un vajadzībām un ļautu šiem uzņēmumiem gūt labumu no finansēšanas programmām un samazinātas birokrātijas;

6.  norāda, ka ģimenes uzņēmumiem var būt svarīga loma, veicinot minoritāšu un nepietiekami pārstāvēto grupu iesaistīšanos vietējā ekonomikā;

7.  norāda, ka, tā kā starp ģimenes locekļiem valda lielāka uzticība, ģimenes uzņēmumi ir ļoti elastīgi un spēj ātri pielāgoties vides un sociālajām pārmaiņām; turklāt ilglaicīga darbība tirgus nišās ļauj ģimenes uzņēmumiem labāk apzināt jaunas iespējas un inovācijas;

Finansējums

8.  atzīmē, ka ģimenes uzņēmumiem bieži vien ir ievērojami augstāks pašu kapitāla līmenis nekā citiem uzņēmumiem, ka šis augstais pašu kapitāla līmenis nodrošina uzņēmumu un visas tautsaimniecības ekonomisko stabilitāti un tajā pašā laikā dod iespējas veikt turpmākus ieguldījumus uzņēmumā, tāpēc tas nebūtu jāierobežo;

9.  šajā sakarībā aicina dalībvalstis nodrošināt, lai valsts noteikumiem par mantojuma un dāvināšanas nodokļiem, parādsaistībām un pašu kapitālu, kā arī par uzņēmumu nodokļiem būtu drīzāk atbalstoša, nevis diskriminējoša ietekme uz ģimenes uzņēmumiem tik svarīgo pašu kapitāla finansēšanu; atgādina, ka tiešie nodokļi un mantojuma tiesības ir dalībvalstu kompetencē; tādēļ aicina dalībvalstis savos nodokļu kodeksos pārskatīt stimulus uzņemties parādsaistības, novērtējot to ietekmi uz uzņēmumu finansēšanas struktūru un ieguldījumu līmeni, un nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret kapitāla finansējumu salīdzinājumā ar parādsaistību finansējumu, lai neradītu šķēršļus īpašuma mantošanai un ģimenes uzņēmumu ilgtermiņa darbības izredzēm; aicina Komisiju un dalībvalstis pārbaudīt, vai no godīgas konkurences aspekta nodokļu sistēmās netiek diskriminēts pašu kapitāla finansējums;

10.  uzsver, ka uzņēmuma finansējuma ilglaicīga nodrošināšana ir kļuvusi par galveno konkurētspējas faktoru; šajā sakarībā uzsver starptautiskā finanšu tirgus struktūru stabilitātes nozīmi; aicina Komisiju nodrošināt, ka finanšu tirgus regulējums nevajadzīgi neapgrūtina uzņēmumus;

11.  aicina Komisiju apsvērt to personu loka paplašināšanu, kas saņem finansējumu no visiem MVU un/vai individuāliem uzņēmējiem paredzētiem instrumentiem, jo īpaši no Uzņēmumu un MVU konkurētspējas programmas (COSME), tajā iekļaujot arī ģimenes uzņēmumus ar vidēji lielu kapitālu;

12.  uzsver, ka finanšu krīzes un negatīvā ekonomikas cikla dēļ daudzas ģimenes uzņēmumu funkcijas netiek pietiekami finansētas un ka ir svarīgi nodrošināt ģimenes uzņēmumiem brīvu un ātru piekļuvi citiem finansējuma avotiem;

13.  šai sakarībā atgādina, ka ir svarīgi veicināt ģimenes uzņēmumiem domātus alternatīvu aizdevumu veidus, piemēram, krājaizdevu sabiedrības;

Problēmas

14.  konstatē, ka 35 % uzņēmumu, kas neiegulda ārvalstu tirgos, tā rīkojas, jo tiem trūkst zināšanu par minētajiem tirgiem un pieredzes internacionalizācijā; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis, jo īpaši mazākajiem ģimenes uzņēmumiem, darīt pieejamu informāciju par uzņēmumu starptautiskas darbības iespējām, izmantojot MVU internacionalizācijas portālu un Eiropas Puduru sadarbības platformu (ECCP), un nodrošināt labāku piekļuvi pieredzes un paraugprakses apmaiņai, kā arī iespējas īstenot internacionalizāciju ar interneta starpniecību; turklāt aicina dalībvalstis nodrošināt arī atbalsta darbības uzņēmumiem, kuri plāno ieguldīt starptautiskajos tirgos, piemēram, sniedzot tiem informāciju vai eksporta kredīta garantijas, novēršot tirdzniecības šķēršļus un veicinot speciālu izglītību par uzņēmējdarbību un ģimenes uzņēmumu kultūru;

15.  norāda, ka palielināta ģimenes uzņēmumu internacionalizācija sniedz lielākas ekonomiskās izaugsmes un darbvietu izveides iespējas; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis sniegt palīdzību mazākajiem ģimenes uzņēmumiem, lai tie varētu labāk izmantot digitālo infrastruktūru;

16.  atzīst, ka fiskālo, tiesisko un administratīvo vidi, kurā darbojas ģimenes uzņēmumi (un īpašnieku pārvaldīti uzņēmumi), nosaka uzņēmējdarbību regulējošo tiesību aktu un privāttiesību kopējā ietekme;

17.  atzīmē, ka 87 % ģimenes uzņēmumu ir pārliecināti, ka kontrole pār uzņēmumu ir viens no veiksmīgas darbības galvenajiem faktoriem(5); atzīmē, ka saskaņā ar Komisijas rīcības plānu uzņēmējdarbības jomā 2020. gadam(6), uzņēmuma īpašumtiesību nodošana tāpat kā pārvaldības nodošana nākamajai paaudzei ģimenes uzņēmumiem sagādā vislielākās problēmas;

18.  norāda, ka maziem un vidējiem ģimenes uzņēmumiem pastāvīgi ir vajadzīgas inovācijas un jaunu prasmju un talantu piesaiste; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis sniegt stimulus mazākajiem ģimenes uzņēmumiem, lai tie uzņemtos izaugsmes risku, īstenotu darbinieku apmācību un piesaistītu zināšanas no ārpuses;

19.  aicina dalībvalstis vienkāršot administratīvās procedūras un nodokļu sistēmas, īpaši ņemot vērā mazo un vidējo uzņēmumu un ģimenes uzņēmumu specifiskās problēmas;

20.  mudina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus digitālās uzņēmējdarbības un digitālo prasmju attīstīšanai, lai ģimenes uzņēmumi varētu pilnībā izmantot digitālo tehnoloģiju sniegtās priekšrocības;

21.  tādēļ aicina dalībvalstis uzlabot juridiskos pamatnoteikumus ģimenes uzņēmumu nodošanai un izveidot speciālus šādu uzņēmumu nodošanai domātus finanšu instrumentus, lai tādā veidā novērstu likviditātes grūtības, nodrošinātu ģimenes uzņēmumu izdzīvošanu un izvairītos no ārkārtas pārdošanas; aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt īpašu apmācību ģimenes uzņēmumiem par uzņēmumu nodošanu, pārvaldības struktūrām, īpašnieku un inovāciju stratēģijām, jo īpaši valstīs, kurās vēsturisku iemeslu dēļ ģimenes uzņēmumu modelis vēl nav pārāk labi nostiprinājies, jo tas veicinātu šādu uzņēmumu ilgtermiņa panākumus, jo īpaši saistībā ar uzņēmumu nodošanu;

22.  uzsver, ka ģimenes uzņēmumiem nepieciešama tieša saikne ar izglītības pasākumiem, lai tie būtu pastāvīgi informēti par jaunāko labas uzņēmumu pārvaldības praksi; tādēļ uzsver, ka ģimenes uzņēmumiem ir būtiska loma profesionālās izglītības reformu sekmīgā īstenošanā un mācekļa vietu skaita palielināšanā; konstatē, ka, vērtējot ilgtermiņā, labi funkcionējošas profesionālās apmācības sistēmas varētu palīdzēt novērst speciālistu trūkumu un mazināt jauniešu bezdarbu; norāda, ka Komisijai un dalībvalstīm vajadzētu veicināt paraugprakses apmaiņu par to, kā profesionālās izglītības sistēmas varētu radīt labākos iespējamos pamatnosacījumus tam, lai ģimenes uzņēmumi ieguldītu mācekļu prakses vietās;

23.  norāda, ka ir jārisina citas problēmas, ar kurām saskaras ģimenes uzņēmumi, piemēram, grūtības atrast un saglabāt apmācītus darbiniekus, un atzīmē, cik svarīgi ir pastiprināt izglītību uzņēmējdarbības jomā un apmācību par ģimenes uzņēmumu specifisko pārvaldību;

24.  uzsver, cik svarīgas ir ES finansētas apmācības shēmas mazajiem uzņēmējiem, kuras ļauj ģimenes uzņēmumu īpašniekiem pielāgot savus uzņēmumus videi, kura strauji mainās un kuru ietekmē arvien pieaugošā globālā ekonomikas integrācija, jaunu tehnoloģiju parādīšanās un virzība uz mazoglekļa un videi saudzīgāku ekonomiku;

25.  norāda, ka uzņēmējdarbības veicināšana skolās un citās izglītības iestādēs ir būtiski svarīga, lai veicinātu uzņēmējdarbības domāšanu; turklāt norāda, ka izglītības programmās vajadzētu iekļaut tādus īpašus ģimenes uzņēmumu jautājumus kā īpašumtiesības, mantojums un ģimenes pārvaldība, paralēli sniedzot vispārīgāku informāciju, piemēram, par inovāciju nozīmi uzņēmējdarbības atklāšanā no jauna;

26.  mudina dalībvalstis ņemt vērā oficiālo un neoficiālo, ikdienišķo un nepamanāmo darbu, ko veic ģimenes locekļi, tostarp arī ģimenes uzņēmumos, un aicina dalībvalstis nodrošināt skaidru tiesisko regulējumu;

27.  uzsver, ka ģimenes uzņēmumu ieguldījumus inovācijās varētu palielināt, veicinot šo uzņēmumu dalību privātā un valsts sektora partnerībās un uzņēmējdarbības puduros un stimulējot to sadarbību ar pētnieciskajiem institūtiem;

Perspektīvas

28.  aicina Komisiju regulējuma uzlabošanas nolūkā veikt to spēkā esošo tiesību aktu analīzi, kuri ietekmē ģimenes uzņēmumu darbību, lai apzinātu visas problēmas un šķēršļus to izaugsmei;

29.  aicina Komisiju uzdot veikt periodiskus un pietiekami finansētus pētījumus, kuros tiek analizēta īpašumtiesību ietekme uz uzņēmuma panākumiem un izdzīvošanu un kuros uzmanība tiek pievērsta ģimenes uzņēmumu īpašajām problēmām, un ierosināt Eiropas Parlamentam un dalībvalstīm visā Eiropā statistiski izmantojamu "ģimenes uzņēmuma" definīciju, kura tiktu izstrādāta sadarbībā ar Eurostat un kurā ņemtu vērā atšķirīgos apstākļus dalībvalstīs; turklāt aicina Komisiju izmantot esošo darba grupu datu vākšanai par mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, lai iegūtu pietiekami daudz datu, tostarp par ģimenes uzņēmumiem visās dalībvalstīs, varētu salīdzināt dažāda lieluma ģimenes uzņēmumu situāciju un vajadzības, kā arī ģimenes uzņēmumu un citu uzņēmumu situāciju, izplatīt informāciju un apmainīties ar zinātību un paraugpraksi visā ES, piemēram, izveidojot ģimenes uzņēmumu kontaktpunktu Komisijā un vislabākajā veidā izmantojot tādas programmas kā „Erasmus jaunajiem uzņēmējiem“, un radītu iespēju sniegt precīzāku atbalstu;

30.  aicina Komisiju veikt ietekmes novērtējumu par to, cik lielā mērā būtu iespējama 2003. gadā pieņemtās Eiropas MVU definīcijas paplašināšana, lai tajā papildus tīri kvantitatīviem kritērijiem iekļautu arī kvalitatīvus kritērijus, kuros ņemtas vērā īpašumtiesības uzņēmumā, tostarp īpašumtiesību, kontroles un pārvaldības savstarpējā atkarība, tas, ka risku un atbildību uzņemas tikai pati ģimene, uzņēmuma sociālā atbildība un, vispārīgi, personības aspekts uzņēmuma vadībā, arī darbinieku līdzdalība uzņēmuma darbības vadībā, un par to, kā tas ietekmētu ģimenes uzņēmumus, piemēram, attiecībā uz valsts atbalsta saņemšanu un atbilstības noteikšanu;

31.  aicina Komisiju tikmēr saistībā ar likumdošanas ietekmes novērtējumu veikt priekšizpēti „ģimenes uzņēmumu testam” (politikas jomās, kas attiecas, piemēram, uz īpašumu, pārvaldības struktūrām vai privātumu), kas būtu modelēts, pamatojoties uz MVU testu, un apmierinošu pētījuma rezultātu gadījumā pēc iespējas ātri to ieviest, lai jau iepriekš noteiktu atsevišķu tiesību aktu ietekmi uz ģimenes uzņēmumiem un tie netiktu noslogoti ar nevajadzīgu birokrātiju un apgrūtinošiem šķēršļiem, jo īpaši uzmanību vēršot uz uzņēmējdarbības tiesību un privāttiesību kopējo ietekmi;

32.  norāda, ka atšķirības, piemēram, nodokļu tiesību aktos, subsīdiju shēmās vai atšķirīga Eiropas Savienības tiesību aktu īstenošana kaimiņvalstīs var radīt grūtības uzņēmumiem, piemēram, ģimenes uzņēmumiem, pierobežas reģionos; tādēļ aicina dalībvalstis pārskatīt valsts tiesību aktu projektu un Eiropas Savienības tiesības aktu īstenošanai izvēlēto metožu ietekmi uz uzņēmumiem, piemēram, ģimenes uzņēmumiem, pierobežas reģionos;

33.  aicina Komisiju tās struktūrās izveidot tādu pastāvīgu darba grupu, nosakot tās darbības jomu, kas nodarbotos īpaši ar ģimenes uzņēmumu vajadzībām un īpatnībām, regulāri ziņotu Parlamentam un dalībvalstīm, veicinātu paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstu ģimenes uzņēmumu organizācijām un izplatītu pamatnostādnes, un standarta tekstus un risinājumus, lai palīdzētu ģimenes uzņēmumiem pārvarēt tiem raksturīgās problēmas; aicina Komisiju arī izveidot vienotus kontaktpunktus uzņēmumiem, kas būtu Eiropas līmeņa kontaktpersona ģimenes uzņēmumiem un interešu grupām, risinot specifiskus jautājumus, jo īpaši saistībā ar Eiropas tiesību aktiem un piekļuvi ES finansējumam;

34.  uzsver sieviešu svarīgo nozīmi uzņēmējdarbībai ģimenes uzņēmumos; aicina Komisiju sākt pētījumu par sieviešu lomu ģimenes uzņēmumos Eiropā un novērtēt iespējas, ko sniedz ģimenes uzņēmumi, nodrošinot sieviešu lomas palielināšanos, vienlīdzīgas iespējas un darba un ģimenes dzīves līdzsvaru; uzsver, ka ģimenes uzņēmumos ir jāaizsargā sieviešu tiesības uz mantojumu tādā pašā mērā kā vīriešu tiesības, veicinot vienlīdzīgu tiesību kultūru sievietēm un vīriešiem, kas sekmē sieviešu darbību ģimenes uzņēmumos, tostarp vadošajos amatos; uzsver arī to, ka ģimenes uzņēmumiem būtu jāievēro tiesību normas attiecībā uz darbinieku sociālo apdrošināšanu, iemaksām pensijas kapitālā un drošas darba vides standartiem;

35.  vēlreiz atgādina dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām iestādēm, cik svarīgi ir pietiekamā apjomā nodrošināt kvalitatīvus un pieejamus aprūpes pakalpojumus bērniem, gados vecākām un citām apgādājamām personām, noteikt nodokļu stimulus uzņēmumiem un citus kompensāciju veidus, ar kuriem palīdzētu sievietēm un vīriešiem, kas ir darba ņēmēji, pašnodarbinātas personas vai vadītāji ģimenes uzņēmumos, līdzsvarot ģimenes un darba pienākumus;

36.  uzsver, ka ir vajadzīgi atsevišķi un pienācīgi atalgoti maternitātes, paternitātes un bērnu kopšanas atvaļinājumi, kas atbilst darba ņēmēju, pašnodarbinātu personu un darba devēju vajadzībām;

37.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt Eiropas sieviešu uzņēmējdarbības vēstnieču tīklu un Eiropas mentoru tīklu uzņēmējām, lai veicinātu to atpazīstamību;

38.  konstatē, ka ģimenes lauksaimniecības uzņēmumi zemes īpašuma dēļ ir piesaistīti konkrētai ģeogrāfiskās atrašanās vietai; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis rūpēties par to, lai šo ģimenes uzņēmumu turpmāko pastāvēšanu īpaši neapdraudētu pārāk liela birokrātija; vērš uzmanību uz to, ka sievietēm ir nozīmīga loma ģimenes lauku saimniecību vadīšanā, un aicina dalībvalstis atbalstīt īpaši sievietēm lauksaimniecēm paredzētu uzņēmējdarbības apmācību, lai vēl vairāk stiprinātu sieviešu iesaistīšanos ģimenes lauku saimniecībās;

39.  aicina Komisiju visā Savienībā stiprināt uzņēmējdarbības garu, ņemot vērā ģimenes uzņēmumu lielo nozīmi ES ekonomikā, un veidot ekonomisko izcilību veicinošu vidi;

40.  aicina Komisiju steidzami izstrādāt paziņojumu, kurā tiktu analizēta ģimenes uzņēmumu loma, lai līdz 2020. gadam stiprinātu Eiropas ekonomikas konkurētspēju un izaugsmi, izstrādāt ceļvedi, kurā uzskaitīti pasākumi ES ģimenes uzņēmumu ekonomiskās vides un attīstības stiprināšanai un izpratnes par īpaši ģimenes uzņēmumiem svarīgajām, risināmajām problēmām veicināšanai, un uzlabot to konkurētspēju un iespējas uzsākt starptautisko darbību un radīt darbvietas;

o
o   o

41.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0036. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0032. (3) http://ec.europa.eu/justice/gender-equality/files/gender_pay_gap/140319_gpg_en.pdf (4) Eiropas Komisijas ekspertu grupas galīgais ziņojums "OVERVIEW OF FAMILY–BUSINESS–RELEVANT ISSUES" [Pārskats par jautājumiem, kas saistīti ar ģimenes uzņēmumiem.], 2009. gada novembris (5) European Family Business Barometer [Eiropas ģimenes uzņēmumu barometrs] 2014. gada jūnijs. (6) COM(2012)0795.

Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. septembra rezolūcija par pētniecības un inovācijas potenciāla izmantošanu jūras nozaru ekonomikā, lai radītu darbvietas un izaugsmi (2014/2240(INI))

P8_TA(2015)0291 A8-0214/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 8. maija paziņojumu „Inovācija jūras nozaru ekonomikā: apzināt mūsu jūru un okeānu potenciālu nodarbinātības un izaugsmes jomā“ (COM(2014)0254),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 23. jūlija Direktīvu 2014/89/ES, ar ko izveido jūras telpiskās plānošanas satvaru(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Direktīvu 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras stratēģijas pamatdirektīva)(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 6. oktobra paziņojumu „Stratēģijas „Eiropa 2020” pamatiniciatīva „Inovācijas savienība”” (COM(2010)0546),

–  ņemot vērā Komisijas 2007. gada 10. oktobra paziņojumu „Integrēta Eiropas Savienības jūrniecības politika” (COM(2007)0575),

–  ņemot vērā 2012. gada 8. oktobra Limasolas deklarāciju par Jūras un jūrlietu programmu izaugsmei un nodarbinātībai,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 13. septembra paziņojumu „Jūras nozaru izaugsme un izaugsmes noturību veicinošās iespējas” (COM(2012)0494),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 13. maija paziņojumu „Atlantijas reģiona jūrlietu stratēģijas rīcības plāns. Nodrošinot pārdomātu, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi” (COM(2013)0279),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 29. augusta Zaļo grāmatu „Zināšanas par jūru 2020 — no jūras dibena kartēšanas līdz prognozēm par turpmākajām norisēm okeānā” (COM(2012)0473),

–  ņemot vērā 2013. gada 2. jūlija rezolūciju par jūras nozaru izaugsmi — ilgtspējīgas izaugsmes veicināšana ES jūrniecības, jūras transporta un tūrisma nozarē(3),

–  ņemot vērā 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par zināšanām par jūru 2020. gada perspektīvā — jūras gultnes kartografēšana ilgtspējīgas zivsaimniecības sekmēšanai(4),

–  ņemot vērā 2014. gada 27. februāra rezolūciju par īpašiem kopējās zivsaimniecības politikas pasākumiem sieviešu lomas palielināšanai(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1291/2013, ar ko izveido Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu „Apvārsnis 2020“ (2014.–2020. gads) un atceļ Lēmumu Nr. 1982/2006/EK(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1292/2013, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 294/2008 par Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta izveidi(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Lēmumu Nr. 1312/2013/ES par Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta (EIT) stratēģisko inovāciju programmu: EIT ieguldījums inovācijas veicināšanā Eiropā(8),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2014. gada 15. oktobra atzinumu „Inovācija jūras nozaru ekonomikā: apzināt mūsu jūru un okeānu potenciālu nodarbinātības un izaugsmes jomā“(9),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2014. gada 3. decembra atzinumu „Inovācija jūras nozaru ekonomikā: apzināt mūsu jūru un okeānu potenciālu nodarbinātības un izaugsmes jomā“(10),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 20. februāra paziņojumu „Eiropas stratēģija lielākai izaugsmei un darbvietām piekrastes un jūras tūrisma nozarē” (COM(2014)0086),

–  ņemot vērā Konkurences padomes 2014. gada 4. decembra secinājumus „Tūrisma veicināšana, uzsverot Eiropas kultūras, dabas un jūrniecības mantojumu”,

–  ņemot vērā nobeiguma deklarāciju, ko pieņēma ANO konferencē par ilgtspējīgas attīstības jautājumiem („Rio+20” konference), kas notika 2012. gada 20.–22. jūnijā Riodežaneiro, Brazīlijā,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Zivsaimniecības komitejas atzinumus (A8-0214/2015),

A.  tā kā jūras nozaru ekonomikas jēdziens ietver plašu ar jūrām un okeāniem saistītu ekonomikas nozaru spektru, kurā ietilpst tradicionālās jeb ierastās un jaunās nozares, tostarp zvejniecība, akvakultūra, (jūras) kuģošanas un iekšzemes ūdensceļu transports, ostas un loģistika, tūrisms, izpriecu burāšana un kruīzi, kuģu būve un remonts, jūrniecības un jūras piekrastes aizsardzības būvdarbi, minerālresursu izpēte un ieguve atkrastē, vēja un jūras enerģijas ieguve atkrastē un biotehnoloģijas;

B.  tā kā jūras nozaru ekonomikas attīstībā galvenā uzmanība būtu jāvelta ilgtspējīgai saimnieciskajai darbībai, kas apmierina pašreizējo un nākamo paaudžu vajadzības un veicina sabiedrības labklājību;

C.  tā kā jūras nozaru ekonomikā netiek pienācīgi izmantotas zinātnes atziņas, kas ir pētniecības un inovācijas pamats, un tā kā ar jūras nozaru ekonomiku saistītās zinātnes un tehnoloģijas jomas ir ļoti atšķirīgas;

D.  tā kā jūras dabas vides aizsardzība un saglabāšana ir pamats tam, lai saglabātu, atbalstītu un attīstītu jūras nozaru ekonomiku, un turklāt dzīvotspējīgas jūras ekosistēmas ir priekšnosacījums jūru un okeānu resursu izmantošanai; tā kā inovācijai un ilgtspējībai vajadzētu būt jūras nozaru ekonomikas pamata balstiem, kas sekmētu izaugsmi un nodarbinātību;

E.  tā kā ļoti trūkst datu, informācijas un zināšanu par jūrām un okeāniem, to resursiem un bioloģisko daudzveidību un veidiem, kā tie mijiedarbojas ar cilvēka darbībām un kāda ir šo darbību — gan pašreizējo, gan izstrādājamo — ietekme uz vidi un kumulatīvās sekas, un tā kā, trūkstot zināšanām šajos jautājumos, ir ļoti sarežģīti attiecīgos resursus ilgtspējīgi izmantot, kā arī tiek apgrūtināta inovācija un ierobežotas iespējas pilnībā izmantot jūru un okeānu potenciālu, ņemot vērā iedzīvotāju skaita straujo pieaugumu pasaulē, kas turpmāk izraisīs jūru un okeānu resursu aizvien lielāku patēriņu pārtikas, telpas, enerģētikas un minerālu ieguves vajadzībām, un tādējādi ir vajadzīga sistemātiskāka pieeja šo resursu ilgtspējīgai izmantošanai;

F.  tā kā jūras ekosistēmas ir trauslas bioloģiskās daudzveidības zonas, kas ir jutīgas pret cilvēka darbību, un aizvien svarīgāk ir apkopot precīzu informāciju par biotopu atrašanās vietām un daudzveidību un apmainīties ar šo informāciju, lai veicinātu augsta riska zonu pareizu apsaimniekošanu, attīstību un aizsardzību;

G.  tā kā zinātniskas informācijas trūkums, ko augstskolas, uzņēmumi un pētniecības institūti cenšas novērst, izmantojot visprogresīvākās pētniecības metodes, nav vienīgais šķērslis jūras nozaru ekonomikas sekmīgai inovācijai, ko būtiski kavē arī ierobežotais finansējums gan no publiskajiem, gan privātajiem līdzekļiem;

H.  tā kā iespējas izmantot jūras resursus, lai attīstītu ilgtspējīgus atjaunojamos energoresursus, varētu būtiski uzlabot ES enerģētiskās drošības stratēģiju, mazinot dalībvalstu atkarību no energoresursiem, kurus importē no ārpussavienības valstīm;

I.  tā kā jūras nozaru ekonomikas ilgtspējīga attīstība varētu būtiski veicināt izaugsmi un ekonomisko attīstību, kā arī jaunu darbvietu radīšanu, jo īpaši piekrastes reģionos, tālākos reģionos un salu valstīs, vienlaikus ņemot vērā katra ģeogrāfiskā apgabala īpašās un atšķirīgās vajadzības un īpatnības;

J.  tā kā lielāki ieguldījumi ar jūrām un okeāniem saistītā pētniecībā un inovācijā varētu būt noderīgs mehānisms, ar ko sekmēt ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķu sasniegšanu, pievēršoties asimetrijas problēmai un aizvien lielākajām atšķirībām starp dalībvalstīm un nostiprinot ES globālo ietekmi jūrniecības politikas un jūras nozaru ekonomikas jomā (piemēram, eksportējot vides tehnoloģijas), kā arī ņemot vērā, cik svarīga nozīme inovācijas un nodarbinātības jomā ir mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) un ģimenes uzņēmumiem;

K.  tā kā jūras nozaru ekonomikas darbībās ir jāņem vērā atšķirīgais attiecīgās kompetences līmenis, proti, starptautiskais, Eiropas un dalībvalstu līmenis; tā kā jūras nozaru ekonomikas prioritātes dažādām dalībvalstīm var atšķirties atkarībā no tradicionālo jeb ierasto nozaru attīstības vēstures, no vienas puses, un no pašreizējiem resursiem un jauno nozaru attīstības potenciāla katrā dalībvalstī, no otras puses;

L.  tā kā, lai izmantotu inovācijas sniegtās priekšrocības jūras nozaru ekonomikā, ir vajadzīgs kvalificēts, izglītots un pienācīgi apmācīts darbaspēks; tā kā ir jānovērš pašreizējais kvalifikācijas trūkums;

M.  tā kā jūras nozaru ekonomikas potenciāla izmantošana nedrīkst būt iegansts tam, lai jūrās un okeānos pielietotu neilgtspējīgus resursu ieguves veidus un izaugsmes modeļus, kuru neilgtspējība jau ir praksē pierādīta, un tā kā jūru un okeānu resursi ir jāizmanto, stingri ievērojot vajadzību nodrošināt šo resursu labu pārvaldību un saglabāšanu, neizjaucot jūras ekosistēmu līdzsvaru un atjaunojot iepriekšējā līmenī to, kas jau ir izjaukts, piemēram, izmantojot inovatīvas metodes, lai risinātu jūras piesārņojuma problēmu, jo īpaši saistībā ar aizvien pieaugošo plastmasas atkritumu daudzumu, plastmasas aglomerātiem un pašsadalošām plastmasas mikrodaļiņām, un nepieļaujot, ka atkritumu pārstrādē tiek noplicināti resursi;

N.  tā kā daudzu piekrastes un jūras vides apsaimniekošanas instrumentu pamatā ir jūras gultnes kartēšana, tostarp plānošanas uzraudzības apsekojumi, nosakot jomas, kuras var atbalstīt kādu konkrētu nozīmīgu biotopu, vai sniedzot informāciju, kas palīdz atkrastes projektu noteikšanā un plānošanā, piemēram, molu un piestātņu veidošana, krasta aizsargbūvju darbi, atkrastes vēja parki un zemes meliorācija ekoloģiski ilgtspējīgā veidā;

O.  tā kā saskaņā ar Lisabonas līguma 190. pantu un „Rio+20” deklarāciju visu to darbību pārvaldības pamatā, kuras ietekmē jūras vidi, vajadzētu būt piesardzības principam un uz ekosistēmu balstītai pieejai;

P.  tā kā ES ir izstrādājusi un ierosinājusi programmu un pamatnostādņu kopumu, kuri veido satvaru ar jūras nozaru ekonomiku saistītiem pasākumiem un inovācijai; tā kā šāds satvars būtu jāizvērtē pēc tā, kādus praktiskus rezultātus tas sniedz, lai varētu atbalstīt dalībvalstu un reģionālo un vietējo pārvaldes iestāžu centienus attīstīt jūras nozaru ekonomiku;

Q.  tā kā jaunas un ilgtspējīgas jūras nozaru ekonomikas atbalstīšana un attīstība ir jāiekļauj arī ES attīstības politikā, ārpolitikā un Savienībā Vidusjūrai un, cenšoties izveidot ilgtspējīgu jūras nozaru ekonomiku, par partnerēm ir jāuzskata Āfrikas valstis pie Vidusjūras, Austrumāfrikas salu valstis Indijas okeānā un ĀKK ekonomisko partnerattiecību nolīguma (EPN) salu valstis;

R.  tā kā piekrastes un salu kopienu pašvaldības un reģionālās pārvaldes iestādes ir neatsveramas ieinteresētās puses diskusijās par jūras nozaru ekonomikas potenciālu un tā realizēšanas veidu;

S.  tā kā piekrastes teritorijām piemīt īpatnības, kas tās nošķir no pārējās pasaules un nosaka to attīstības iespējas vidējā termiņā un ilgtermiņā;

T.  tā kā Eiropas okeāni un jūras ir ļoti atšķirīgi, aptverot Atlantijas okeāna plašumus pie Īrijas līdz Melnās jūras dzīlēm pie Rumānijas un Arktikas aukstās jūras līdz pat Vidusjūras siltajiem ūdeņiem;

U.  tā kā tūrisma nozare nodrošina 5 % no ES IKP, 12 miljonus darbvietu un tajā darbojas 2,2 miljoni uzņēmumu; tā kā kultūras tūrisms veido gandrīz 40 % no visas Eiropas tūrisma nozares; tā kā jūras un piekrastes tūrisms veido trešo daļu no visām tūrisma darbībām Eiropā, nodarbinot 3,2 miljonus darba ņēmēju;

V.  tā kā tiek lēsts, ka jūrniecības nozare kopumā pašlaik nodrošina 3–5 % no ES IKP, nozarē ir nodarbināti aptuveni 5,6 miljoni cilvēku un tās pienesums Eiropas ekonomikā ir EUR 495 miljardi;

W.  tā kā mūsdienās tiek uzskatīts, ka jūrā ir krietni vairāk molekulāro vienību nekā uz sauszemes un tā kā tas paver vēl nebijušas iespējas pētniecībai veselības aprūpes, skaistumkopšanas un biotehnoloģiju jomā;

X.  tā kā integrēta jūrlietu politika ir svarīgs instruments, kas līdzsvaro jūras nozaru ekonomikas saimnieciskās darbības, vēl jo vairāk tādēļ, ka problēmām, kas pašlaik aktuālas Eiropas jūrām, ir vajadzīgs integrēts risinājums;

Y.  tā kā iepriekš, īstenojot kopējo zivsaimniecības politiku (KZP), zivsaimniecības attīstības grupas apliecināja, ka to darbība ir ļoti noderīga, lai radītu darbvietas un labklājību un veicinātu sociālo un teritoriālo kohēziju, jo tās pašas lēma par savu attīstību un to aktīvi īstenoja,

1.  atzīmē Komisijas paziņojumu „Inovācija jūras nozaru ekonomikā: apzināt mūsu jūru un okeānu potenciālu nodarbinātības un izaugsmes jomā”; norāda, ka šā paziņojuma darbības joma ir ierobežota un neattiecas uz visiem sektoriem, kas veido jūras nozaru ekonomiku; aicina Komisiju izmantot integrētāku un aptverošāku pieeju uzdevumiem, kas ietver inovāciju un darbvietu radīšanu tik dažādajās nozarēs, kas savstarpēji mijiedarbojas;

2.  uzskata, ka jūras nozaru ekonomika ir jādefinē ar konkrētiem un visaptverošiem jēdzieniem, kas ietver visas nozaru un starpnozaru darbības, kuras saistītas ar okeāniem, jūrām, piekrastes ekosistēmām, piegulošām iekšzemes un krasta zonām, ietverot arī tiešā un netiešā atbalsta veidus; vērš uzmanību uz inovācijas ārkārtīgi lielo nozīmi visās šajās gan tradicionālajās, gan jaunajās darbībās;

3.  uzskata, ka ir jāatbalsta jūras nozaru ekonomikas stratēģiskā plānošana, tiešās finansēšanas metodes, prioritāro mērķu īstenošana un rīcības plāns, ar ko sekmēt šīs nozares attīstību laikposmā līdz 2020. gadam, ietverot konkrētus plānus par sadarbības mehānismiem un ieguldījumiem infrastruktūrā;

4.  mudina dalībvalstis veikt analīzi un kvantitatīvi noteikt pašreizējo jūras nozaru ekonomikas darbību apmēru un prasa izstrādāt stratēģiju, kura apvienotu visas ar jūrniecības nozarēm saistītās iniciatīvas; aicina Komisiju izpētīt, cik no daudzajiem projektiem, kuriem tā piešķīrusi finansējumu, ir bijuši atbilstīgi jūras nozaru ekonomikai, un sākt visaptverošu izpēti par jūras nozaru ekonomikas nozīmi un ietekmi;

5.  uzsver, ka jūrām un okeāniem jau šobrīd ir jāiztur ievērojama antropogēnā slodze un tie cieš no radītajām sekām (piesārņojums, vides un klimata pārmaiņas, resursu pārtēriņš, pārzveja u. c.), tomēr jūrās un okeānos joprojām ir būtiskas ekosistēmu rezerves, kuras nav pieejamas un līdz ar to nav skartas; tādēļ uzskata, ka jūras nozaru ekonomikā ir jāapsver tādas darbības kā jūru un okeānu ekosistēmu, bioloģiskās daudzveidības, noturības un produktivitātes aizsardzība, atjaunošana un saglabāšana, ietverot ar jūras bioloģisko daudzveidību un ekosistēmas darbību saistītos pakalpojumus; uzskata, ka jūras nozaru ekonomikas pamatā ir jābūt piesardzības principam un uz ekosistēmu orientētai pieejai;

6.  uzsver jauno tehnoloģiju būtisko nozīmi jūras ekosistēmu degradācijas novēršanā un uzsver saiknes starp jūras nozaru ekonomiku un zaļo ekonomiku, jo īpaši attiecībā uz inovatīvām metodēm jūru attīrīšanai, ietverot videi kaitīgas plastmasas otrreizējo pārstrādi rentablā veidā;

7.  norāda, ka, labāk pārzinot jūras un okeānus, tostarp jūras gultni un jūras floru un faunu, un veicot ietekmes uz vidi novērtējumus, varēs ilgtspējīgi izmantot jūras resursus, uzlabojot zinātnisko pamatojumu, uz kura balstās dažādās ES jūras politikas nostādnes;

8.  aicina Komisiju, cieši koordinējot darbības ar dalībvalstīm (pēc tam, kad pabeigta iepriekš minētā zinātniskā analīze un uzskaite), izvērtēt jūras nozaru ekonomikas finansēšanas vajadzības (nozaru, reģionālā, valsts un Eiropas līmenī), lai realizētu jūras nozaru ekonomikas ilgtspējīgas izaugsmes, attīstības un darbvietu radīšanas potenciālu, īpašu uzmanību pievēršot reģioniem, kuri lielā mērā ir atkarīgi no zvejas, un sevišķi ņemot vērā jaundibinātos uzņēmumus, MVU un ģimenes uzņēmumus;

9.  uzsver — lai panāktu jūras nozaru ekonomikas ilgtspējīgu attīstību, ir vajadzīgi lielāki ieguldījumi zināšanās un pētniecībā; pauž nožēlu par īstermiņa un ilgtermiņa ietekmi, ko publisko ieguldījumu samazināšana pētniecībai un izstrādei atstāj uz nacionālajām pētniecības programmām; uzskata — lai uzlabotu izpratni par jūras vidi un tās ekonomisko potenciālu, ES un dalībvalstīm ir jāparedz stabils finansējums saskaņā ar noteikumiem, kas nodrošina tā nepārtrauktību un prognozējamību ilgtermiņā, vienlaikus neapdraudot finansējumu pašreizējo un iesākto programmu īstenošanai;

10.  aicina Komisiju veicināt atjauninātas un regulāras zinātniskas informācijas vākšanu par jūras sugu stāvokli ES ūdeņos un ārpus tiem, sadarbojoties ar citām starptautiskām organizācijām; atgādina par jūras un ar jūrniecību saistītās pētniecības daudzdisciplināro raksturu un uzsver, cik būtiski ir atbalstīt starpnozaru zinātnisko pieeju, kas ietver dažādas jūras un ar jūrniecību saistītās pētniecības nozares un disciplīnas;

11.  mudina noteikt konkrētus mērķus un termiņus, lai gan ar jūras dzīlēm, gan vertikālajiem ūdens slāņiem un dzīvajiem resursiem saistītos datus padarītu pārredzamākus, pieejamākus un pilnībā savietojamus, kā arī saskaņotus; prasa sabiedrībai sniegt informāciju par jūrām un okeāniem, lai veicinātu inovāciju, vienlaikus nodrošinot, ka līdzekļi netiek tērēti nelietderīgi un projekti nedublējas; uzskata, ka ieguldījumi datu ieguves projektos arī sekmēs produktivitāti un uzlabos inovāciju;

12.  prasa, lai publiskā sektora finansētas pētniecības rezultāti būtu sabiedriskais īpašums, ko izmantotu nekomerciāliem mērķiem (aizsargājot to datu konfidencialitāti, kas ir stratēģiski nozīmīgi dalībvalstīm), un lai šis princips būtu saistošs ES pētniecības programmu partneriem; prasa nodrošināt atklātu piekļuvi informācijai, kas attiecas uz minētās pētniecības rezultātiem; prasa izveidot ES iniciatīvu, ar ko jūrniecības nozares privātos uzņēmumus mudinātu dalīties ar ekonomiski nekonfidenciāliem datiem pētniecības vajadzībām, un mudina Komisiju pēc iespējas drīz izveidot pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” pētniecības informācijas platformu;

13.  prasa Eiropas Jūras novērojumu un datu tīkla (EMODnet) projekta sadaļā par cilvēka darbību ietekmi ietvert skaidru apsekojumu par datiem, kas attiecas uz kumulatīvo ietekmi, jūras piesārņojumu, trokšņa piesārņojumu jūras vidē un šķīstošām vielām, kuras izraisa endokrīnās sistēmas darbības traucējumus;

14.  noraida Komisijas ierosināto budžeta samazināšanu pētniecības pamatprogrammai „Apvārsnis 2020”;

15.  mudina Komisiju periodiski izvērtēt pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” īstenošanu ar jūras nozaru ekonomiku saistītās jomās un darīt pieejamus šīs izvērtēšanas rezultātus; atbalsta īpašas partnerības izveidi jūrniecības nozarē saskaņā ar pamatprogrammu „Apvārsnis 2020” un prasa to iekļaut pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” darba programmā 2016.–2017. gadam; uzskata, ka ir jādara vairāk, lai, izstrādājot jaunus produktus un procesus, sekmējot izaugsmi un nodarbinātību, uzlabotu saikni starp pētniecību un nozari;

16.  vērš uzmanību uz to, ka dalībvalstīm un reģionālajām iestādēm ir lielākā ietekme jūras nozaru ekonomikas attīstīšanā, un mudina Komisiju atbalstīt un veicināt visas dalībvalstu un reģionālo iestāžu sadarbības formas (pievēršoties pašreizējām nepilnībām šajā jomā), piemēram, kopīgas plānošanas iniciatīvas, vienlaikus iesaistot arī jūrniecības kopas, zivsaimniecības nozari un vietējās kopienas; uzsver makroreģionālo stratēģiju nozīmi, ar kurām var risināt kopīgus uzdevumus un izmantot kopīgās jaunās iespējas (piemēram, ES stratēģija Adrijas un Jonijas jūras reģionam), un aicina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk balstīties uz sekmīgiem reģionālās pētniecības projektiem (piemēram, BONUS);

17.  prasa sadarboties un veidot partnerības starp dalībvalstīm, lai mērķorientēti un efektīvāk izmantotu no ES un dalībvalstu instrumentiem pieejamo finansējumu; uzsver, ka, veicot prioritāros uzdevumus, ir jāņem vērā finansējuma tiešais ieguldījums un devums jūras nozaru ekonomikā;

18.  uzsver, ka dalībvalstis ir ieinteresētas paplašināt sadarbību ar Vidusjūras dienvidu reģiona valstīm, un aicina dalībvalstis sadarbību jūras nozaru ekonomikas jomā uzskatīt par vēl vienu sadarbības elementu; mudina atbalstīt sadarbību ar ārpussavienības valstīm (piemēram, Savienību Vidusjūrai, Melnās jūras reģiona ekonomiskās sadarbības organizāciju) un aicina Komisiju ES attīstības politikā kā vienu no mērķiem iekļaut atbalstu ilgtspējīgai jūras nozaru ekonomikai;

19.  aicina Komisiju ieviest labvēlīgus reglamentējošos un juridiskos nosacījumus ieguldījumiem atjaunojamos energoresursos jūras nozaru ekonomikā un izveidot skaidru un stabilu pētniecības, uzņēmējdarbības un pārvaldības atbalsta satvaru, ar ko varēs palielināt ieguldījumus inovatīvos projektos nolūkā attīstīt atjaunojamos energoresursus;

20.  uzsver, ka Eiropas okeāni un jūras ir ļoti atšķirīgi un līdz ar to ir būtiski, lai Komisija nepieņemtu universālu pieeju; vērš uzmanību uz to, ka ir jāveicina integrēta pieeja dažādiem jūras nozaru ekonomikas sektoriem, pamatojoties uz kopīgiem principiem, tādiem kā ilgtspējība, un atzīstot un ievērojot dažādu reģionu īpatnības un vajadzības un dažādu dalībvalstu prioritātes, kā arī atbalstot dalībvalstis šo prioritāšu noteikšanā;

21.  aicina Komisiju un tās aģentūras atbalstīt dalībvalstis jūras nozaru ekonomikas attīstības nacionālo un reģionālo stratēģiju sagatavošanā un īstenošanā;

22.  vērš uzmanību uz lejupslīdi un acīmredzamo situācijas pasliktināšanos dažos no tradicionālākajiem jūras nozaru ekonomikas sektoriem (tādiem kā zivsaimniecība, kā arī kuģubūve un remonts), jo īpaši reģionos, kuros tie bija autentiskas pamatdarbības, kas stimulēja ekonomisko aktivitāti gan augšupējās, gan lejupējās jomās, radot darbvietas un veicinot attīstību; uzskata, ka nevienā ES jūras nozaru ekonomikas stratēģijā nedrīkst aizmirst šīs nozares un reģionus un ir jāuzsver inovācijas potenciāls un jāizmanto Eiropas zinātība (piemēram, kuģu modernizēšanā) nolūkā apturēt minēto lejupslīdi;

23.  uzsver ar jūru un jūras vidi saistītās izpētes nozīmi un nepieciešamību palielināt pētnieku, dalībvalstu un reģionu sadarbību šajās jomās, lai pārvarētu atšķirības starp dalībvalstīm un dažām teritorijām raksturīgo ģeogrāfisko koncentrāciju, kā arī palielinātu piekrastes apgabalu konkurētspēju un vietējā mērogā radītu kvalitatīvas un ilgtspējīgas darbvietas;

24.  uzskata, ka kvalificētu speciālistu, tostarp pētnieku, inženieru, tehnisko darbinieku un strādnieku, trūkums dažādās pētniecības un darbības jomās ir liels šķērslis, kas var kavēt pilnībā izmantot jūras nozaru ekonomikas potenciālu; uzsver, ka šis speciālistu trūkums ir cieši saistīts ar dalībvalstu mazo ieinteresētību un zemajiem ieguldījumiem zinātnes un izglītības jomā, kā arī daudzu tagadējo speciālistu nepietiekamo novērtējumu, jo īpaši dalībvalstīs, kas visvairāk cietušas no ekonomiskās krīzes, un tādēļ prasa šīs tendences nekavējoties mainīt; mudina dalībvalstis un reģionālās iestādes ieguldīt vērienīgā jūras nozaru ekonomikas sociālajā dimensijā un jūrniecības izglītībā, lai veicinātu jauniešu apmācību un piekļuvi jūrniecības profesijām; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt gan augstāko izglītību, gan profesionālās apmācības un mūžizglītības programmas, iekļaujot tajās jūras nozaru ekonomikas perspektīvu;

25.  mudina dalībvalstis, reģionālās iestādes, izglītības iestādes un nozares pārstāvjus koordinēt, veidot sinerģijas un apzināt transversālus pētniecības jautājumus jūras nozaru ekonomikā, lai veicinātu jauniešu apmācību un piekļuvi profesijām, kas saistītas ar jūras nozaru ekonomikas izaugsmi;

26.  uzskata, ka jūras nozaru ekonomikas pareizai attīstībai nepieciešama ar to saistīto profesiju statusa paaugstināšana un tiesiskajām normām atbilstošas kvalitatīvas nodarbinātības izveidošana, ietverot jūrniecībā nodarbināto tiesības uz veselības aizsardzību un drošību, kā arī ir jāsaglabā nozares pievilcība; turklāt, ņemot vērā, ka jūras nozaru ekonomiku tradicionāli ir pārstāvējuši un joprojām lielākoties pārstāv vīrieši, tagad ES būtu īstais laiks atzīt, ka šajā ekonomikas nišā ir jāiesaista sievietes; mudina Komisiju un dalībvalstis visos jūras nozaru ekonomikas attīstības posmos iekļaut dzimumu līdztiesības aspektu un stimulēt un stiprināt sieviešu īstenu līdzdalību;

27.  mudina Komisiju veicināt darba ņēmēju tiesības un nodrošināt drošus darba apstākļus visos tagadējos un jaunajos jūras nozaru ekonomikas sektoros;

28.  aicina Komisiju apkopot un analizēt datus par profesionālo izaugsmi jūrniecības nozarē visos līmeņos (no tieslietām līdz inženierijai un vides pārvaldībai, no niršanas instruktoriem līdz jūrniekiem un kuģu mehāniķiem) un izmantot šos datus dažādu līmeņu darba iespēju izpētē — tradicionālo, jauno un to, kas tikko izveidoti, taču var nostiprināties;

29.  aicina Komisiju uzskaitīt jūras nozaru ekonomikas saimniecisko darbību finansēšanai atvēlētos līdzekļus un tos apkopot vienotā platformā, kas būtu pieejama iedzīvotājiem; turklāt aicina Komisiju inovācijai un jūras nozaru ekonomikas izaugsmei atvēlētos līdzekļus piešķirt fundamentāliem pētījumiem, pētniecībai un izstrādei, apmācībai, darbvietu radīšanai, uzņēmumu veidošanai, MVU, sociālajiem uzņēmumiem, kooperatīviem, izglītībai un māceklībai, nabadzības mazināšanai piekrastē, biotehnoloģiju attīstībai, transporta savienojumiem, energotīklu starpsavienojumiem, kuģu būvei un remontam, platjoslas infrastruktūras pieejamībai piekrastē, vides aizsardzībai, kā arī inovatīvu produktu, pakalpojumu un procesu laišanai tirgū;

30.  uzskata, ka, veicot ieguldījumus jūras nozaru ekonomikā, priekšroka cita starpā ir jādod ekoinovācijai, kas nav balstīta uz izsmeļamiem resursiem, resursu efektīvai izmantošanai, aprites ekonomikai, dabas saglabāšanai, jūras un piekrastes aizsardzībai, klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās pasākumiem un resursu ilgtspējīgai izmantošanai (tādā apmērā, kas ilgtermiņā nepārsniedz resursu dabiskās atjaunošanās līmeni); mudina Komisiju šos principus iekļaut pašreizējās un jaunajās atbalsta programmās;

31.  prasa ieviest atbilstīgu finanšu shēmu, ar kuru stimulēt inovāciju, jūras nozaru ekonomikas ilgtspējīgu attīstību un darbvietu radīšanu un kurā būtu iekļauti, saskaņoti un padarīti vieglāk pieejami pašreizējie finanšu instrumenti — strukturālie un investīciju fondi (Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds (EJZF), Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF), Eiropas Sociālais fonds (ESF), Kohēzijas fonds), pētniecības pamatprogramma, uz jūras nozaru ekonomiku orientētas zināšanu un inovāciju kopienas (ZIK) iespējama izveide nākotnē, Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (ESIF) u. c.; norāda, ka ir labāk jāpielāgo dažādie instrumenti konkrētu ieinteresēto personu — valsts iestāžu, pašvaldību, uzņēmumu, jo īpaši MVU, nevalstisko organizāciju utt. — vajadzībām, kā arī plaši jāinformē par pieejamajām iespējām;

32.  pauž dziļu nožēlu par to, ka dažās dalībvalstīs ir ieilgusi ar EJZF saistītā plānošana;

33.  uzskata, ka publiskajiem ieguldījumiem, jo īpaši dažās dalībvalstīs, ir izšķirīga nozīme jūras nozaru ekonomikas attīstības veicināšanā un tās potenciāla pilnīgā izmantošanā, vienlaikus neaizmirstot privāto ieguldījumu nozīmi; uzsver, ka, ieguldot jūras nozaru ekonomikā, ir nepieciešams projektu kopums no infrastruktūras projektiem līdz pat dažādiem mazapjoma ieguldījumiem MVU, kuriem ir vajadzīga papildu palīdzība, lai piekļūtu finansējumam;

34.  uzsver, ka piekrastes sektora nozares, kuras atbalsta jūras nozaru atkrastes sektora ekonomiku, ir būtisks savienojošais elements, kas nodrošina inovāciju jūrniecībā, un aicina Komisiju sniegt lielāku atbalstu šīm piekrastes sektora nozarēm;

35.  mudina Komisiju atbalstīt dalībvalstu centienus veicināt lietpratīgas specializācijas stratēģijas ar mērķi nodrošināt ar daudzajām un dažādajām jūras nozaru ekonomikas darbībām saistīto vērtības ķēžu radīšanu un izmantošanu; uzskata, ka kopu vai hiperkopu izveidē aktīvi ir jāpiedalās dalībvalstīm, veicinot sinerģiju nozarē un starp tās sektoriem; uzskata, ka jūras pētniecības un tehnoloģiju attīstības stratēģijas sākotnēji varētu būt izmēģinājuma projekti, kurus pēc tam izmantotu kā paraugprakses piemērus plašākā jūras nozaru ekonomikas tvērumā;

36.  uzskata, ka stratēģiju, plānu un programmu, kā arī īpašu valsts tiesību aktu īstenošana var nodrošināt jūras nozaru ekonomikas attīstībai labvēlīgāku politisko un institucionālo satvaru dažādās dalībvalstīs; uzsver, ka šīm stratēģijām, plāniem un programmām, kā arī īpašiem valsts tiesību aktiem ir jāsekmē cilvēka darbību un jūras un piekrastes vides harmoniska un ilgtspējīga mijiedarbība; uzsver, cik nozīmīga jūrniecības darbību ilgtspējīgā un saskaņotā attīstībā ir jūras telpiskā plānošana, objektīvi ņemot vērā visu skarto nozaru intereses, kā arī jūras un sauszemes mijiedarbību un integrēto piekrastes zonas pārvaldību; atgādina par Jūras telpiskās plānošanas direktīvu, Jūras stratēģijas pamatdirektīvu un integrēto jūrlietu politiku ES un jūras baseinu līmenī;

37.  vērš uzmanību uz to, cik svarīgi ir valsts uzņēmumi vai uzņēmumi, kuros kontrolpakete pieder valstij, tādās jomās kā jūras tirdzniecība, ostu apsaimniekošana, kuģniecība, kā arī jūras un krasta aizsargbūvju darbi; negatīvi vērtē tendenci dot priekšroku tikai privātajam sektoram un uzskata, ka publiskā sektora stiprināšana un modernizācija var būtiski veicināt jūras nozaru ekonomikas attīstību;

38.  uzskata — lai jūras nozaru ekonomika attīstītos ilgtspējīgi, ir vajadzīga labāka centienu un kompetenču integrācija un koordinācija ES līmenī, veicot izlīdzinošas un saskaņotas darbības; prasa apvienot pašreizējās attiecīgās aģentūras un decentralizētās pilnvaras, kas jau ir tagadējām jūrlietās kompetentajām aģentūrām, lai tādējādi nostiprinātu koordināciju, sadarbību un atbalstu dalībvalstīm jūras nozaru ekonomikas potenciāla palielināšanā un pilnīgā izmantošanā;

39.  uzskata, ka piekrastes un salu kopienas pilnībā ir jāiesaista ikvienā jūras nozaru ekonomikas attīstības posmā, jo tas ir sine qua non, lai varētu realizēt šo kopienu inovācijas, nodarbinātības, labklājības un ilgtspējīgas attīstības potenciālu; atzīst šo potenciālu un to, ka ir jārod inovatīvi risinājumi attiecībā uz peldošo pilsētu ekspansiju;

40.  atzīst piekrastes un salu kopienu dažādību un īpatnības un prasa pieņemt izņēmuma pasākumus, ar kuriem efektīvi veicināt jūras nozaru ekonomikas attīstību minētajos reģionos, mazinot šķēršļus ieguldījumiem un radot labvēlīgus nosacījumus izaugsmei;

Nozarē balstītas pieejas

41.  prasa palielināt atbalstu zvejniecības nozares un zivsaimniecības produktu pārstrādes modernizācijai un ilgtspējīgai attīstībai, lai radītu lielāku pievienoto vērtību, vairāk uzmanības pievēršot mazapjoma zvejai un cenšoties palielināt zvejas rīku selektivitāti, zvejas nozarē samazināt enerģijas patēriņu un ietekmi uz vidi, kā arī efektīvāk apkarojot nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju; atgādina, ka resursu biotopu kartēšana un klasifikācija ir svarīga, lai izveidotu dzīvotspējīgu, ilgtspējīgu un labi pārvaldītu zvejniecības nozari; uzsver, ka tiem zinātniskajiem datiem par zveju, kurus izmanto politisku lēmumu pieņemšanā, pilnībā ir jābūt pieejamiem sabiedrībai;

42.  aicina Komisiju veikt vajadzīgos pasākumus, kas saistībā ar jauno KZP nodrošinātu spēcīgāku zivsaimniecības attīstības grupu ietekmi, šajā nolūkā piešķirot šīm grupām vairāk līdzekļu, lai tās varētu labāk veikt savus pienākumus un sekmēt šādu pārrobežu sadarbību;

43.  atbalsta nostāju, ka ir jāapzina un jāpopularizē kultūras un dabas objekti; uzsver aizliegto zonu nozīmi nolūkā saglabāt neskartās teritorijas un ļaut atjaunoties pārmērīgi ekspluatētiem jūras gultnes apgabaliem, līdz ar to veicinot mūsu jūru ilgtspējību nākotnē;

44.  uzskata — lai Eiropas akvakultūras attīstība būtu ilgtspējīga, vairāk ir jāatbalsta zinātniskā pētniecība un tehnoloģiju izstrāde saistībā ar jaunu sugu, jo īpaši autohtonu sugu, selekciju, nodrošinot ilgtspējīgu barības sagādi, novēršot izšķērdēšanu, samazinot ietekmi uz bioloģisko daudzveidību un ierobežojot ķīmisko vielu un medikamentu izmantošanas ietekmi, kā arī ir jāatbalsta jaunu vai būtiski uzlabotu produktu izstrāde, lai dažādotu pārtikas ražošanu un piegādi un uzlabotu tās kvalitāti, vienlaikus panākot lielāku vides drošību; norāda, ka precīzām zināšanām par batimetriskiem mērījumiem un jūras gultnes sastāvu ir būtiska nozīme, izraugoties piemērotākās vietas vietējās akvakultūras nozares paplašināšanai, nosakot to kapacitāti un prognozējot piesārņojumu, ko rada akvakultūras darbības;

45.  atbalsta vides un plašāku ilgtspējas kritēriju iekļaušanu ražošanas standartos un marķēšanā, lai atalgotu atbildīgos ražotājus un līdz ar nozares paplašināšanos ļautu patērētājiem izdarīt labāk informētu izvēli; prasa ieviest pienācīgu akvakultūras regulējumu un pasākumus, ar kuriem mazināt ūdens kvalitātes pārmaiņas; prasa atbalstīt pāreju no tradicionālajām akvakultūras audzēšanas metodēm uz organisko akvakultūru;

46.  uzskata, ka energopatēriņa apsvērumu un tehniski vienkāršās pārejas uz sašķidrinātu naftas gāzi (LPG) dēļ tirdzniecības un upju kuģiem ir aizvien stratēģiskāka loma preču pārvadāšanā, salīdzinot ar citiem preču pārvadāšanas veidiem; atbalsta resursu novirzīšanu inovācijas atbalstam šajā nozarē, lai uzlabotu energoefektivitāti, dažādotu primārās enerģijas avotus un samazinātu piesārņojošo vielu emisijas;

47.  vēlreiz uzsver, ka nekavējoties ir jāveic pasākumi saistībā ar jūras transporta efektivitātes uzlabošanu un nozares dekarbonizācijas paātrināšanu un ka šajā nozarē ir jāveicina sašķidrinātas dabasgāzes (LNG) kā tīrākas pārejas perioda degvielas izmantošana;

48.  uzsver kuģu būves un remonta darbību stratēģisko nozīmi un šo darbību savstarpējo saistību ar citām nozarēm, tostarp tērauda nozari, tirdzniecības kuģu pārvadājumiem, zvejniecību un kruīzu tūrismu; uzskata, ka apņemšanās īstenot tehnoloģisku inovāciju un augsta līmeņa specializāciju, kas varētu palielināt pievienoto vērtību, sekmētu tādas vides radīšanu, kurā ir mazāka starptautiskā konkurence, cerot apturēt pašreizējo nozares lejupslīdi; uzskata, ka īpašs atbalsts ir jāsniedz tam, lai atdzīvinātu un modernizētu Eiropas kuģu būves un specializētās tērauda nozares to dažādajos veidos;

49.  aicina Komisiju pilnībā pārskatīt Eiropas kuģu būves nozares politiku un stingri iestājas par īpašu atbalstu nolūkā atsākt un modernizēt kuģu būvi Eiropā;

50.  uzskata, ka lielāka uzmanība ir jāvelta jūras nozīmei tūrisma jomā un tā ilgtspējai; norāda, ka Eiropas jūras un piekrastes tūrisma jomā ir vērojama konkurence ar trešām valstīm; norāda, ka ES ir jāizmanto savas kultūras bagātības, lai piedāvātu ilgtspējīgus un kvalitatīvus jūras un piekrastes tūrisma pakalpojumus; uzskata, ka kultūras mantojumam un jūras un piekrastes tūrismam var būt izšķirīga nozīme lielākā patērētāju un uzņēmēju piesaistīšanā, dažādojot tūrisma piedāvājumu; uzsver kultūras mantojuma un jūras un piekrastes tūrisma pozitīvo ieguldījumu virzībā uz Eiropas mērķu sasniegšanu ilgtspējīgas ekonomikas izaugsmes un nodarbinātības jomā; aicina palielināt atbalstu MVU, kuri veido lielāko daļu no ūdenstūrisma nozares, nodrošinot, ka tagadējās un jaunās darbvietas ir ilgtspējīgas, kvalitatīvas un nodrošina nodarbinātību visa gada garumā;

51.  uzsver, ka ir svarīgi sekmēt sociāli, ekonomiski un vides ziņā ilgtspējīgus tūrisma veidus, kuri var radīt būtisku pievienoto vērtību jūras reģioniem;

52.  uzskata, ka ir ļoti būtiski piešķirt zemūdens kultūras mantojumam pienācīgu vietu jūras nozaru ekonomikā, jo īpaši tādēļ, ka zemūdens kultūras mantojums var sniegt informāciju mūsdienu sabiedrībai par jūru izmantošanu pagātnē, cilvēka reakciju uz klimata pārmaiņām un jūras līmeņa paaugstināšanos, kā arī tādēļ, ka zemūdens kultūras mantojums ir tūrisma avots;

53.  uzsver — lai gan ES vēl joprojām ir viena no pasaulē vadošajām dalībniecēm jūras nozaru ekonomikā, starptautiskā konkurence šajā sarežģītajā nozarē ir ļoti asa un tikai līdzvērtīgi konkurences apstākļi visā pasaulē var tajā arī turpmāk nodrošināt ilgtspējīgu izaugsmi un darbvietu radīšanu Eiropā;

54.  uzskata, ka pētījumi par piekrastes sistēmu degradāciju (piesārņojumu un bioloģiskās daudzveidības mazināšanos), ekosistēmas izturētspēju un atjaunošanu, piekrastes eroziju, tās cēloņu novēršanu un jūras aizsargbūvēm nolūkā saglabāt piekrasti (ietverot dabiskus risinājumus, tādus kā zaļā infrastruktūra) ir svarīgi jūras nozaru ekonomikas elementi, kam ir aizvien lielāka nozīme klimata pārmaiņu kontekstā; prasa sniegt lielāku ES atbalstu šīm jomām un piemērot elastīgāku pieeju reģioniem, kuros ir atšķirīgas piekrastes līnijas īpatnības un piekrastes erozijas dēļ atkārtoti notiek dabas katastrofas;

55.  norāda, ka jūrām un okeāniem piemīt liels enerģētikas potenciāls tādā ziņā, ka pastāv iespēja izmantot vietējos resursus, dažādot enerģijas avotus un veicināt klimata un enerģētikas mērķu sasniegšanu; uzsver, ka atjaunojamie jūras energoresursi ir nākotnes rūpniecības nozare, un šajā ziņā norāda, ka ir svarīgi attīstīt inovatīvus tīros energoresursus un jūras energoresursus, tādus kā plūdmaiņu enerģiju, viļņu enerģiju un osmozes enerģiju, kā minēts Komisijas 2014. gada 20. janvāra paziņojumā par jūras enerģiju; norāda, ka liela nozīme ir atkrastes energotīklu izveidei starp dalībvalstīm; uzsver, ka ir jāņem vērā un jāpadziļina pētījumi par oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas (CCS) potenciālu;

56.  uzsver, ka jūras un okeānu energoresursu izpētē un izmantošanā ir jāņem vērā ar tehnoloģiju pārnesi saistītās prasības, jo īpaši attiecībā uz prasmīgu un augsti kvalificētu darbinieku apmācību, kā arī nolūkā ievērot stingrākus vides ilgtspējas kritērijus; vērš uzmanību uz iespējamo daudzveidīgo ietekmi, ko šīs darbības varētu atstāt uz nodarbinātību un saistītajām gan augšupējām, gan lejupējām darbībām;

57.  uzsver nozīmi, kāda ir jaunajām tehnoloģijām, piemēram, jūras ekosistēmu degradācijas novēršanā vai oglekļa dioksīda emisiju uztveršanā un uzglabāšanā; aicina Komisiju padziļināti analizēt to, kā ekonomiski dzīvotspējīgā veidā var izmantot tehnoloģiju un tās papildinošo infrastruktūru CO2 drošai un rentablai pārvadei;

58.  norāda, ka elektroenerģijas ražošanas iekārtu optimālais izvietojums, lai tās varētu izmantot jūras enerģiju, tādu kā vēja, viļņu vai saules, okeānu straumes, osmotisko enerģiju un siltumenerģijas pārveidi, var būt atkarīgs no vairākiem faktoriem, tostarp ūdens dziļuma, jūras gultnes apstākļiem, okeanogrāfiskajām īpatnībām un attāluma no krasta; tādēļ uzskata, ka to datu saskaņošana, kuri iegūti no dažādām dalībvalstu programmām un attiecas uz dziļuma mērījumiem, jūras gultnes īpatnībām vai okeāna vertikālo profilu, var palīdzēt vietas izvēlē un licencēšanas politikā nolūkā attīstīt atjaunojamos energoresursus; uzsver arī to, ka ir jāturpina jūras enerģijas risinājumu pētījumi, lai varētu izstrādāt cenu ziņā pieņemamus, rentablus un resursefektīvus energotehnoloģiju risinājumus;

59.  uzskata, ka kontinentālā šelfa minerālresursu izpētē un ieguvē ir nepieciešama pastāvīga dalībvalstu klātbūtne, jo īpaši attiecībā uz informāciju, izrakteņu ieguvei nepieejamo apgabalu apzināšanu, ietekmes uz vidi novērtēšanu, risku analīzi un mazināšanu un suverenitātes nodrošināšanu; aicina Komisiju ierosināt un atjaunināt papildināmu sarakstu, kurā ietvertas jūrniecības darbības (piemēram, enerģijas ražošana atkrastē, izrakteņu ieguve dziļjūrā, smilšu un grants ieguve jūrā u. c.), attiecībā uz kurām ir jāveic iepriekšējs ietekmes uz vidi un sociālekonomiskās ietekmes novērtējums; prasa pievērst uzmanību minerālresursu otrreizējai izmantošanai un pārstrādei, kas būtu alternatīva izrakteņu ieguvei dziļjūrā, un ņemt vērā šo darbību sniegtās iespējas zinātnes atziņu nostiprināšanas un attīstīšanas un tehnoloģiju pārneses jomā;

60.  atbalsta koordinētu un stabilu ES līdzdalību Starptautiskajā Jūras dzīļu pārvaldē, lai nodrošinātu efektīvu un piesardzīgu vides tiesisko regulējumu, kas mazinātu izrakteņu ieguves jūras gultnē izpētes un izmantošanas nelabvēlīgo ietekmi, tostarp īpaši aizsargājamās teritorijās, kā arī izrakteņu ieguves jūras gultnē un bioloģiskās izpētes sociālo ietekmi uz vietējām kopienām, un lai nodrošinātu pilnīgu informācijas pārredzamību;

61.  uzskata, ka ar jūrām un okeāniem saistītās biotehnoloģijas ir ļoti daudzveidīga nozare, kurai kopumā ir milzīgas iespējas tādās jomās kā jaunu zināšanu ieguve un piemērošana un jaunu lielas pievienotās vērtības procesu un produktu izstrāde (jauni materiāli, pārtikas produkti, zāļu komponenti u. c.); vērš uzmanību uz izglītības un apmācības vajadzībām šajā nozarē, kas dalībvalstīm izvirza prasību uzņemties lielu atbildību sadarbībā ar privāto sektoru, turklāt šajā jomā ir svarīgi nodrošināt starptautisko sadarbību;

62.  uzsver sociālā dialoga nozīmi un uzskata, ka tajā ir jābūt pārstāvētiem visiem jūras nozaru ekonomikā iesaistītajiem sociālajiem partneriem; uzsver, cik būtiski ir apspriest jūras nozaru ekonomikas vispārējo attīstību ar ieinteresētajām personām, tostarp pilsonisko sabiedrību un reģionālajām un vietējām iestādēm;

63.  īpaši atbalsta Komisijas paziņojumā ietverto iniciatīvu veicināt prasmju apvienību un zināšanu inovāciju centru jūras nozaru ekonomikā;

64.  uzskata, ka ir jāievieš kuģošanas drošības tiesību aktu kopums Erika IV, lai turpmāk nepieļautu lielas jūras katastrofas; uzskata, ka šajā tiesību aktu kopumā ir jāapzina ekoloģiskais kaitējums jūrām, uz kurām attiecas Eiropas tiesību akti;

65.  uzsver, ka ir jāpalielina pilsoniskās sabiedrības izpratne par jūras kā ekonomiska, kultūras un sociāla resursa nozīmi un par pētniecības un dialoga lomu nolūkā panākt integrētu ilgtspēju starp ieinteresētajām aprindām un iedzīvotājiem;

66.  pauž viedokli, ka jūras un piekrastes līnijas ir vērtīgs resurss, kas ir jāuzskata par vienu no ES rūpnieciskās renesanses politikas pīlāriem; norāda, ka ir jāveic pasākumi, ar kuriem dot jaunu stimulu jūras nozaru ekonomikas attīstībai, vienlaikus atbalstot Eiropas ekonomikas vienotību un ilgtspējīgu attīstību, jo īpaši reģionos, kuros šis potenciāls globalizācijas procesu ietekmē ir ticis ierobežots;

67.  uzskata, ka šīs nozares strauju un ilgtspējīgu attīstību var veicināt ar informācijas un paraugprakses apmaiņu;

o
o   o

68.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

(1) OV L 257, 28.8.2014., 135. lpp. (2) OV L 164, 25.6.2008., 19. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0300. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0438. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0178. (6) OV L 347, 20.12.2013., 104. lpp. (7) OV L 347, 20.12.2013., 174. lpp. (8) OV L 347, 20.12.2013., 892. lpp. (9) OV C 12, 15.1.2015., 93. lpp. (10) OV C 19, 21.1.2015., 24. lpp.

Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. septembra rezolūcija par jauniešu uzņēmējdarbības veicināšanu ar izglītības un apmācības palīdzību (2015/2006(INI))

P8_TA(2015)0292 A8-0239/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 165. un 166. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 14. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 12. decembra secinājumus par uzņēmējdarbības garu izglītībā un apmācībā(1),

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības,

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 20. maija secinājumus par jauniešu uzņēmējdarbības veicināšanu, lai sekmētu jauniešu sociālo iekļautību(2),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 12. maija secinājumus par stratēģisku sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā („ET 2020”)(3),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 22. aprīļa ieteikumu par garantijas jauniešiem izveidi(4),

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 20. decembra ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu(5),

–  ņemot vērā Padomes 2011. gada 28. jūnija ieteikumu „Jaunatne kustībā — jauniešu mācību mobilitātes veicināšana”(6),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 27. novembra rezolūciju par atjauninātu regulējumu Eiropas sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018)(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Ieteikumu 2006/962/EK par pamatprasmēm mūžizglītībā(8),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 19. jūnija paziņojumu „Sadarbība Eiropas jauniešu labā — aicinājums vērsties pret jauniešu bezdarbu” (COM(2013)0447),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 9. janvāra paziņojumu „Rīcības plāns uzņēmējdarbības jomā 2020. gadam — uzņēmējdarbības gara atdzīvināšana Eiropā” (COM(2012)0795),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 20. novembra paziņojumu „Izglītības pārvērtēšana — ieguldījums prasmēs labāku sociālekonomisko rezultātu sasniegšanai” (COM(2012)0669),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. decembra paziņojumu „Izglītība un apmācība gudrā, ilgtspējīgā un iekļaujošā Eiropā” (COM(2011)0902),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 28. janvāra ziņojumu „Entrepreneurship Education: A road to success” („Uzņēmējdarbības izglītība — ceļš uz panākumiem”),

–  ņemot vērā 2013. gada martā iznākušo Komisijas publikāciju — sociālas Eiropas ceļvedi „Sociālā ekonomika un sociālā uzņēmējdarbība” (ISBN: 978-92-79-26866-3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 28. aprīļa rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem saistībā ar Boloņas procesa īstenošanu(9),

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 11. septembra rezolūciju par izglītību un apmācību, un stratēģiju „Eiropa 2020”(10),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 1. decembra rezolūciju par priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas novēršanu(11),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 12. maija rezolūciju par bērnu agrīno izglītošanu Eiropas Savienībā(12),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 18. maija rezolūciju „Pamatprasmes mainīgai pasaulei — darba programmas „Izglītība un apmācība 2010” īstenošana”(13),

–  ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 18. decembra rezolūciju „Mūžizglītība zināšanām, radošumam un jaunradei — darba programmas „Izglītība un apmācība 2010. gadam” īstenošana”(14),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A8‑0239/2015),

A.  tā kā, ņemot vērā ES mērķus izaugsmes, nodarbinātības, izglītības un sociālās iekļautības jomā, jauniešu uzņēmējdarbībai ir jābūt svarīgai, neatņemamai daļai politiskajā stratēģijā attiecībā uz atbalstu mūsdienu jaunatnei un jauniešu bezdarba mazināšanu Eiropas Savienībā;

B.  tā kā jēdziens „uzņēmējdarbība” būtu jāskata plašākā nozīmē, saprotot to kā spēju pārvērst idejas darbos;

C.  tā kā 2015. gada februārī ES 28 dalībvalstīs bija nepieņemami liels jauniešu bezdarbnieku skaits — 4,85 miljoni, un, kaut arī jauniešu bezdarbs samazinās (salīdzinājumā ar 2014. gada februāri — par 494 000), tas tomēr nenotiek pietiekami strauji;

D.  ņemot vērā jauniešu augsto bezdarba līmeni un to, ka fiskālā konsolidācija dalībvalstīs, kuras krīze skārusi visvairāk, nedrīkstētu norisināties uz jauniešu darbvietu rēķina; tā kā lielā jauniešu bezdarba dēļ jauniešus pastiprināti skar nabadzība un sociālā atstumtība, un to jo sevišķi izjūt jaunieši no nelabvēlīgā situācijā esošām un neaizsargātām sabiedrības grupām; tomēr atzīst un atzinīgi vērtē apņemšanos paātrināt Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas līdzekļu nodošanu dalībvalstu rīcībā, taču aicina Komisiju censties risināt šo nopietno problēmu vēl apņēmīgāk;

E.  tā kā plaisa starp izglītību un apmācību, no vienas puses, un darba tirgu, no otras puses, ir viens no jauniešu bezdarba cēloņiem, kā arī iemesls tam, kādēļ Eiropas Savienībā ir tik daudz vakantu darbvietu, un šis jautājums būtu jārisina, arī iemācot jauniešiem svarīgākās pamatkompetences, tostarp pašiniciatīvu un uzņēmējdarbības garu, kas nepieciešami, lai spētu pārliecināti līdzdarboties zināšanās balstītajā mūsdienu ekonomikā un sabiedrībā;

F.  tā kā Eiropas Savienība ar stratēģiju „Eiropa 2020” un tās pamatiniciatīvām „Jaunas prasmes un darbvietas”, „Digitālā programma Eiropai”, „Inovācijas savienība” un „Jaunatne kustībā”, kā arī ar mērķtiecīgu atbalstu sievietēm uzņēmējām, nelabvēlīgā situācijā esošiem iedzīvotājiem un cilvēkiem ar invaliditāti sekmē iniciatīvu un uzņēmējdarbību, veicinot uzņēmējiem raksturīgas domāšanas un attieksmes veidošanos un ar uzņēmējdarbību saistītu zināšanu, prasmju un kompetenču iemantošanu, kas var sekmēt konkurētspēju un gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi;

G.  tā kā uzņēmējdarbība ir svarīgs faktors ekonomiskās izaugsmes un darbvietu izveides veicināšanai, jo, pateicoties tai, tiek radīti jauni uzņēmumi un darbvietas, rodas iespējas piekļūt jauniem tirgiem, tiek nostiprināta konkurētspēja, palielinās ražīgums un inovācija, tiek nostiprināta Eiropas konkurētspēja un radīta pārticība, un tādēļ uzņēmējdarbībai vajadzētu būt vienlīdz pieejamai visiem iedzīvotājiem;

H.  tā kā uzņēmējdarbība un jo īpaši sociālā uzņēmējdarbība ir svarīgi faktori sociālās kohēzijas un ilgtspējas veicināšanai un var stimulēt ekonomiku un vienlaikus mazināt trūkumu, sociālo atstumtību un citas sabiedrības problēmas;

I.  tā kā uzņēmējdarbība un jo īpaši mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) ir ES ekonomikas balsts un pats nozīmīgākais un galvenais jaunu nodarbinātības iespēju avots; tā kā sieviešu uzņēmējdarbības potenciāls ir nepietiekami izmantots ekonomiskās izaugsmes un darbvietu avots;

J.  tā kā kultūras, kurās uzņēmējdarbības kompetences un uzņēmējiem raksturīga izturēšanās — piemēram, radoša pieeja, novatorisms, iniciatīva, pārdomāta riska uzņemšanās, neatkarīga domāšana un iespēju saskatīšana, kā arī vadītājiem piemītošas īpašības — tiek augstu vērtētas un atalgotas, veicina vēlmi rast jaunus risinājumus ekonomiskām, sociālām un vides problēmām, integrējot izglītībā zināšanu komponentus, kuros teorija apvienota ar praksi, un tādējādi likvidējot barjeras starp uzņēmējdarbības pieredzi un izglītības saturu; tā kā tādēļ ir sevišķi svarīgi integrēt šīs personiskās kompetences izglītības sistēmā un visās ikdienas dzīves jomās;

K.  tā kā atsevišķās dalībvalstīs jaunu uzņēmumu izveide (ar to saprotot jebkāda veida uzņēmumus, tostarp sociālo uzņēmējdarbību vai uzņēmējdarbību personiska labuma gūšanai) netiek pietiekamā mērā atzīta par karjeras sastāvdaļu vai iekļauta karjeras gājumā un izglītības sistēmas atbalsts topošajiem uzņēmējiem ir niecīgs;

L.  tā kā jaunajiem uzņēmējiem nākas saskarties ar daudziem sarežģītiem problēmjautājumiem un grūtībām, tostarp pieredzes un atbilstošu prasmju trūkumu un grūtībām piekļūt finansējumam un infrastruktūrai;

M.  tā kā no jaunākajiem pētījumiem izriet, ka uzņēmējdarbības kompetences var iemācīties un ka pareizi izstrādāta un īstenota un visiem pieejama uzņēmējdarbības izglītība var ļoti labvēlīgi ietekmēt cilvēku dzīvi, viņu piemērotību darba tirgum, kā arī jaunu uzņēmumu dibināšanu un uzņēmumu dzīvotspēju;

N.  tā kā, lai izdarītu pamatotus secinājumus, uzņēmējdarbības izglītības ietekme ir jānosaka, izmantojot kritisku pieeju, kā arī pamatojoties uz pārliecinošiem faktiem un vispāratzītiem statistikas instrumentiem un metodēm;

O.  tā kā, lai panāktu sociālu, iekļaujošu un ilgtspējīgu ekonomiku, uzņēmējdarbības izglītībā būtu jāparedz sociālā dimensija, tostarp izglītošana par taisnīgu tirdzniecību, sociālajiem uzņēmumiem un alternatīviem uzņēmējdarbības modeļiem, piemēram, kooperatīviem;

P.  tā kā uzņēmējiem raksturīga domāšana un attieksme sekmē jauniešu piemērotību darba tirgum, veido viņos īpašības, kas ir būtiski nepieciešamas, lai sekmīgi risinātu sarežģītus jautājumus gan profesionālajā, gan privātajā dzīvē, un palīdz novērst nabadzības un sociālās atstumtības palielināšanos; tā kā šo mērķu sasniegšanu var sekmēt vienkāršāka piekļuve mikrofinansēšanas instrumentiem;

Q.  tā kā izglītībai un profesionālajai apmācībai kopumā ir vislielākā nozīme ikviena cilvēka personības attīstībā un tādēļ tai jābūt gan pietiekami plašai, lai ieliktu pamatu attīstībai, zināšanu padziļināšanai un transversālu prasmju apguvei visa mūža garumā, gan arī pietiekami praktiskai, lai dotu cilvēkiem iespēju veidot reālu karjeru un dzīvot pilnvērtīgu darba un privāto dzīvi; tā kā pastāv tieša sakarība starp abu minēto izglītības aspektu sekmīgu apvienojumu un jauniešu bezdarba riska mazināšanos;

R.  tā kā ikviens cilvēks var apgūt, iemācīties un pilnveidot uzņēmējdarbībā nepieciešamo domāšanu un prasmes; tā kā ikvienā izglītības veidā un līmenī paveras konkrētas iespējas vispārējās pamatkompetenču apguves ietvaros attīstīt sevī noteiktas prasmes un spējas, kas noderēs uzņēmējdarbībā;

S.  tā kā uzņēmējdarbības prasmes ir saistītas ar prasmju kopumu vairākās citās jomās, piemēram, IKT lietotprasmi, prasmi risināt problēmas un finanšu lietpratību, un tādēļ būtu jāveicina šo prasmju apguve;

T.  tā kā izglītībai un apmācībai ir ārkārtīgi liela nozīme, lai motivētu jauniešus un pavērtu viņiem iespējas sākt pašiem savus uzņēmējdarbības projektus;

U.  tā kā izglītībai kā sabiedriskam labumam ir jābūt pilnīgi iekļaujošai un integrētai, īpašu uzmanību pievēršot vienlīdzīgas piekļuves nodrošināšanai skolēniem no atšķirīgiem sociālekonomiskajiem apstākļiem;

V.  tā kā transnacionāla mēroga uzņēmējdarbībai piemērotāki būs tie jaunieši, kuri pratīs svešvalodas;

W.  tā kā nepietiekami pārstāvētām un nelabvēlīgā situācijā esošām iedzīvotāju grupām ir nepieciešama īpaša uzmanība un atbalsts izglītošanās gaitā, iesaistot izglītības procesā arī vecākus un sabiedrību, un šiem cilvēkiem ir vajadzīga palīdzība, lai dibinātu uzņēmumus un nodrošinātu vai izvērstu to darbību;

X.  tā kā jauniešiem nāk par labu apmācība un izglītošanās uzņēmējdarbības jomā, kā arī praktiskas pieredzes ieguve uzņēmumos, kas palīdz attīstīt viņu prasmes un talantus, ļauj attīstīt pašpaļāvību un veicina jaunu uzņēmumu izveidi, sekmē nodarbināmību un inovāciju; tā kā uzņēmējdarbība ir lielā mērā neizmantota iespēja daudziem jauniešiem, kurus skārusi invaliditāte;

Y.  tā kā sociālie un iekļaujošie uzņēmumi dod aktīvu ieguldījumu inovatīvā, ilgtspējīgā izaugsmē, veicina lielāku sabiedrības un vietējo kopienu saliedētību un var pavērt nodarbinātības iespējas jauniešiem, tostarp sociāli neaizsargātiem un no darba tirgus atstumtiem jauniešiem;

Z.  tā kā nepietiekami daudz cilvēku īsteno ieceri par sava uzņēmuma izveidi un uzņēmēju vidū ir nesamērīgi maz — un arvien mazāk — sieviešu (turklāt sevišķi maz sieviešu, kuras pieder pie neaizsargātām sabiedrības grupām un pakļautas dubultai diskriminācijai), turklāt sievietes uzņēmējas, kaut arī caurmērā būdamas labāk izglītotas nekā vīrieši uzņēmēji, biežāk darbojas ne tik inovatīvās un ātri augošās nozarēs kā vīrieši uzņēmēji, un sieviešu uzņēmumi ir mazāki nekā vīriešu uzņēmumi; tā kā ir aktīvi jāveicina iespējas pārvarēt faktorus, kuri īpaši attur sievietes no iesaistīšanās uzņēmējdarbībā vai tās sniegto iespēju plašākas izmantošanas(15);

AA.  tā kā dažās dalībvalstīs amatniecības, rūpniecības un tirdzniecības kameras piedāvā mērķtiecīgas programmas jaunu uzņēmumu dibināšanas atbalstam;

AB.  tā kā izglītība un apmācība ir galvenokārt valsts kompetencē esoši jautājumi un dažas dalībvalstis vēl nav izstrādājušas pārnozaru politiku vai stratēģisku pieeju uzņēmējdarbības izglītībai, vai uzņēmējdarbības izglītības programmas un mācību metodes; tā kā ne visi mācībspēki un vadošie izglītības darbinieki Eiropā ir pietiekami apmācīti uzņēmējdarbības izglītības jomā nepārtrauktas profesionālās pilnveides vai sākotnējās izglītības ietvaros, un tas varētu ietekmēt iespējas pietiekamā mērā integrēt uzņēmējdarbību izglītības sistēmās(16);

AC.  tā kā mācībspēkiem vajadzētu būt iespējai uzturēt sakarus ar uzņēmējiem un sadarbībā ar tiem definēt mācību mērķus un saņemt piemērotu atbalstu un resursus, lai īstenotu uz skolēnu centrētas stratēģijas un pielāgotu mācību metodes mazāk aizsargātu audzēkņu vajadzībām;

AD.  tā kā neformālā un ikdienējā mācīšanās papildina un bagātina formālo izglītību, piedāvājot daudzveidīgu, patstāvību sekmējošu mācību pieredzi, un tādēļ šāda mācīšanās būtu jāatzīst par galveno avotu uzņēmējdarbībā nepieciešamo kompetenču apguvei un pilnveidošanai;

AE.  tā kā formālā izglītība un ikdienējā mācīšanās var būt būtiski faktori uzņēmējdarbības prasmju attīstīšanā un uzturēšanā, it sevišķi marginalizētajās sabiedrības grupās;

AF.  tā kā neformālā un ikdienējā mācīšanās ir īpaši svarīga jauniešiem, kuriem ir mazāk iespēju, jo tā nodrošina šiem jauniešiem papildu iespējas mācīties un sagādā potenciālas izredzes iesaistīties formālajā izglītībā un apmācībā;

AG.  tā kā pieredzējuši uzņēmēji, darbodamies kā mācībspēki, rada pozitīvu priekšstatu par uzņēmējdarbību un padara ceļu uz to vienkāršāku;

AH.  tā kā mācībspēku un profesionālās orientācijas konsultantu apmācībā būtu jāiekļauj uzņēmējdarbība, tostarp sociālā uzņēmējdarbība;

AI.  tā kā dalībvalstu izglītības sistēmas, reaģējot uz pārmaiņām darba tirgū, ir attīstījušās atšķirīgos tempos;

AJ.  tā kā 2014.–2020. gada programmas „Erasmus+” mērķis ir modernizēt izglītību, apmācību un jaunatnes darbu visā Eiropā un šajā programmā var iesaistīties izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta organizācijas no visiem mūžizglītības sektoriem; tā kā šī programma vairāk nekā 4 miljoniem Eiropas iedzīvotāju dos iespēju studēt, mācīties, iegūt darba pieredzi un piedalīties brīvprātīgajā darbā citās valstīs;

AK.  tā kā programmā „Erasmus+” uzņēmējdarbībai jau ir piešķirta zināma nozīme, jo tā ir minēta kā viens no vēlamajiem mobilitātes pasākumu rezultātiem;

AL.  tā kā ir svarīgi atbalstīt un rosināt jauno uzņēmēju mobilitāti ar tādu programmu starpniecību kā „Erasmus jaunajiem uzņēmējiem” (2009–2015), kas ļauj jaunajiem uzņēmējiem piedalīties pārrobežu apmaiņā un apgūt pieredzējušu uzņēmēju, kuri attīsta mazo uzņēmējdarbību, pieredzi, kā arī paver iespējas risināt dzimumu nelīdztiesības jautājumu uzņēmējdarbības jomā; tā kā, lai palielinātu jauniešu līdzdalību šādās programmās, ir jāpiešķir tām vairāk līdzekļu;

AM.  tā kā jaunāka gadagājuma cilvēki sliecas dot priekšroku pašnodarbinātībai un 45 % jauniešu vecumā no 15 līdz 24 gadiem norāda, ka vēlētos būt pašnodarbināti(17);

AN.  tā kā uzņēmēju aprindas vietējā, valsts un Eiropas līmenī varētu sniegt nozīmīgāku ieguldījumu, nodrošinot kvalificētu brīvprātīgo darbu, veidojot partnerības ar izglītības iestādēm un sadarbojoties ar politikas veidotājiem;

AO.  tā kā ievērojamu ieguldījumu sniedz pilsoniskās sabiedrības organizācijas (nevalstiskās grupas, piemēram, arodbiedrības, darba devēju apvienības un citas sociālās grupas), tostarp iniciatīva „Junior Achievement — Young Enterprise Europe”, kas piedāvā uzņēmējdarbības apguvi un attiecīgu apmācību ikdienējās izglītības un mūžizglītības veidā; tā kā minētajiem pasākumiem vajadzētu būt vairāk atzītiem, kaut arī to noslēgumā ne vienmēr var saņemt oficiāli atzītu diplomu; tā kā šādu ieguldījumu nodrošina arī uzņēmumi, kuri paši piedāvā apmācību savām vajadzībām,

Uzņēmējdarbības prasmju un kompetenču akcentēšana

1.  atzīst mūžizglītības un starptautiskās mobilitātes sevišķi lielo nozīmi, Eiropai reaģējot uz globalizāciju un pārejot uz zināšanās balstītu ekonomiku; īpaši akcentē pašiniciatīvas un uzņēmējdarbības nozīmi, kas dokumentā „Pamatprasmes mūžizglītībai — Eiropas pamatprincipu kopums” minētas starp astoņām pamatprasmēm, kuras nepieciešamas visiem iedzīvotājiem personības izaugsmei un attīstībai, aktīvam Eiropas pilsoniskumam un līdzdalībai, sociālajai iekļautībai un nodarbinātībai;

2.  aicina dalībvalstis veicināt jauniešu uzņēmējdarbības prasmes, īstenojot likumdošanas pasākumus kvalitatīvas stažēšanās nodrošināšanai un īpašu uzmanību pievēršot kvalitatīvām mācībām un pienācīgiem darba apstākļiem kā instrumentiem nodarbināmības uzlabošanai, kā minēts Padomes ieteikumā par stažēšanās kvalitātes sistēmu;

3.  uzsver nepieciešamību plaši un skaidri definēt pamatprasmi „pašiniciatīva un uzņēmējdarbība”, kas ietver uzņēmējiem piemītošas domāšanas un attieksmes veicināšanu, kurai raksturīga proaktīva, radoša, inovatīva pieeja un riska uzņemšanās, kā arī spēja plānot un vadīt projektus, lai sasniegtu mērķus, un arī spēja saskatīt sava darba kontekstu un izmantot radušās izdevības, tam attiecoties gan uz uzņēmējdarbību, gan nodarbinātību darba ņēmēja statusā (šāda nodarbinātība dēvēta par „uzņēmīgu nodarbinātību” jeb intrapreneurship); pauž ticību radošās industrijas nozarēm un ar kultūru saistītiem uzņēmumiem, uzskatot, ka tajos ir iespējams pavērt uzņēmējdarbības iespējas, īpaši jauniešiem;

4.  atgādina, ka radošā industrija pieder pie nozarēm, kurās visvairāk tiek izvērsta uzņēmējdarbība, un ka tajā tiek attīstītas plaši izmantojamas prasmes, piemēram, radoša domāšana, problēmu risināšanas prasmes, darbs komandā un atjautība;

5.  uzsver, ka, runājot par uzņēmējdarbību, pieejai ir jābūt plašai, raugoties uz to kā uz transversālu pamatkompetenču kopumu personiskām un profesionālām vajadzībām;

6.  uzsver, cik nozīmīgas ir prasmes organizāciju uzraudzības un revīzijas jomā; īpaši mudina attīstīt sociālo un vides revīziju kā novatoriskus uzraudzības instrumentus;

7.  pauž pārliecību, ka būtu jāveicina uzņēmējdarbības prasmes un kompetences, kā arī transversālas, pārnozaru un konkrētām profesijām un darbvietām raksturīgas prasmes un kompetences, lai palielinātu pašnodarbinātību jauniešu vidū un dotu jauniešiem reālas iespējas izveidot pašiem savus uzņēmumus, tā palīdzot gan sev pašiem, gan sabiedrībai kopumā;

8.  pauž pārliecību, ka nākamais uzdevums ir konkretizēt, kā turpināt pamatprasmju kopuma pienācīgu īstenošanu ikvienā izglītības posmā uzņēmējdarbības kompetenču apguvei, iekļaujot uzņēmējdarbības zināšanas, prasmes un uzņēmējiem raksturīgu attieksmi mācību rezultātos, kuri būtu jāsasniedz katras konkrētās mācību un aroda apguves programmas noslēgumā;

9.  uzsver, ka visos izglītības posmos un veidos būtu jānodrošina uzņēmējdarbībai nepieciešamo praktisko iemaņu apguve un jāsekmē motivācija, pašiniciatīva un gatavība iesaistīties uzņēmējdarbībā, kā arī sociālās atbildības sajūta; uzskata, ka skolu mācību programmās būtu jāiekļauj moduļi finanšu pamatu, ekonomikas un uzņēmējdarbības vides iepazīšanai, līdztekus nodrošinot skolēniem, tostarp nelabvēlīgā situācijā esošiem audzēkņiem, konsultatīvo atbalstu, darbaudzināšanu un karjeras konsultācijas, lai ieliktu pamatus un sekmētu skolēnu izpratni par uzņēmējdarbības procesiem un attīstītu uzņēmējiem raksturīgu domāšanu un attieksmi; uzsver ikdienējas un patstāvīgas mācīšanās, tostarp arī brīvprātīgā darba, nozīmi, lai jaunieši iemantotu uzņēmēja garu un uzņēmējdarbībā nepieciešamās prasmes;

10.  aicina Komisiju uzsvērt dažādo sociālās uzņēmējdarbības modeļu lomu un nozīmi, ņemot vērā, ka tie bieži vien Eiropas jauniešiem dod iespēju gūt pirmo uzņēmējdarbības pieredzi;

11.  uzsver, ka ir nepieciešams attīstīt novatoriskas pedagoģiskās metodes, kuru uzmanības centrā būtu audzēknis un kuras rosinātu lielāku audzēkņu līdzdalību, tā sekmējot transversālu prasmju kopuma apguvi, kuras nepieciešamas uzņēmējiem raksturīgas domāšanas un attieksmes attīstīšanai;

12.  iesaka stimulēt uzņēmējdarbības, tostarp sociālās uzņēmējdarbības modeļu, iekļaušanu augstākajā izglītībā un augstskolu absolventu projektos;

13.  norāda, ka uzņēmējdarbības gara veicināšana ar izglītības palīdzību var jēgpilni norisināties tikai tad, ja izglītības koncepcijās tiek līdzsvaroti ņemti vērā ekonomiskie un sociālie aspekti;

14.  uzsver, ka sekmīgus rezultātus sociālās iekļautības panākšanā un nabadzības apkarošanā it īpaši var nodrošināt sociālā uzņēmējdarbība, kas var veicināt nodarbinātību, kā arī uzņēmējiem raksturīgas domāšanas un attieksmes veidošana, kas būtiski noderēs nelabvēlīgā situācijā esošiem iedzīvotājiem;

15.  uzsver, ka dalībvalstīs, kurās pastāv duālā izglītība un studiju programmas, kas apgūstamas paralēli darbam uzņēmumā, ir apliecinājusies šo programmu sevišķi lielā nozīme uzņēmējdarbības pamatkompetenču iemācīšanā;

16.  mudina visas iesaistītās puses un it sevišķi vietējās uzņēmēju organizācijas, uzņēmumus un izglītības iestādes pilnībā līdzdarboties un veidot partnerības, lai dalītos paraugpraksē un pieredzē un uzlabotu jauniešu uzņēmējdarbības prasmes un izglītību dalībvalstīs;

17.  uzsver, ka cieša saistība starp apmācību uzņēmumā un vispārējo izglītību mācību iestādē ir veiksmīgs modelis, kas būtu jānostiprina un jāatbalsta ne tikai visā Eiropā, bet arī ārpus tās robežām;

18.  prasa veidot ciešāku sadarbību ar privāto sektoru un sociālajiem partneriem, lai stimulētu tādas kultūras veidošanos, kurai raksturīga gatavība riskēt, uzņēmīgums un inovatīva pieeja (piemēram, izmantojot tādas strukturālas saistības kā inovācijas instrumentus un ideju apmaiņu);

19.  pauž pārliecību, ka uzņēmējdarbības kompetences sekmīga izmantošana kļūst arvien lielākā mērā atkarīga no mediju lietotprasmes un digitālajām prasmēm un ka šī savstarpējā mijiedarbība ir vairāk jāņem vērā izglītībā un apmācībā; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt visiem jauniešiem IKT kompetences un iemācīt transversālās un uzņēmējdarbībā nepieciešamās prasmes, lai viņi spētu pilnībā izmantot digitālās pasaules potenciālu, kas palīdzēs viņiem rast jaunus veidus uzņēmējdarbības attīstīšanai, iemācīšanai un veicināšanai, tādējādi iemantojot spēju sekmīgāk izturēt konkurenci darba tirgū, kļūt par pašnodarbinātajiem, iemācīties labāk saprast potenciālā darba devēja izturēšanos un vajadzības un dot ieguldījumu darba devēja organizācijas inovācijas spējā un konkurētspējā;

20.  uzsver, ka uzņēmējdarbības kompetence būtu jāattīsta un jāpilnveido visa mūža garumā, tostarp mācoties arī no darbā gūtās pieredzes un izmantojot neformālo un ikdienējo mācīšanos, un būtu jāuzlabo un jāatbalsta tās validēšana, ņemot vērā ieguldījumu, kādu tā dod karjeras attīstībā;

21.  atzīst, ka būtisks aspekts uzņēmējdarbības mācīšanā ir pienācīga mācībspēku sagatavotība, sevišķi akcentējot, ka ir steidzami vajadzīga kvalitatīva apmācība, lai nodrošinātu izglītības procesa autentiskumu;

22.  aicina dalībvalstis cīnīties pret šķēršļiem, ar ko saskaras jaunie uzņēmēji, kuriem ir invaliditāte, šajā nolūkā apmācot pakalpojumu sniedzējus, kuru uzdevumos ietilpst atbalsts cilvēkiem ar invaliditāti, un pielāgojot telpas, kurās šāds atbalsts tiek sniegts, lai tām varētu piekļūt cilvēki, kuriem pārvietošanās saistīta ar zināmām grūtībām;

23.  norāda, ka, veicinot sadarbību starp vidējās un augstākās izglītības iestādēm, tiktu radītas iespējas paplašināt dialogu starp jauniešiem un stimulēta inovācija;

24.  uzsver nepieciešamību pilnveidot uzņēmējdarbības kultūru augstākajā izglītībā, atbalstot un sekmējot jauniešu iesaistīšanos jaunu, uz akadēmiskiem pētījumiem balstītu uzņēmumu (spin-off) izveidē, mazinot ar šādu uzņēmumu dibināšanu saistīto birokrātisko slogu un izveidojot skaidru un atbalstošu tiesisko regulējumu studentu uzņēmējdarbībai; uzskata, ka šajā sakarībā skolām un augstskolām būtu jāparedz laiks, vieta un atzinība jauniešu iniciatīvām, lai radītu viņos nepieciešamo pašpaļāvību uzsākt jaunus projektus, kas var izrādīties noderīgi patstāvīgu uzņēmumu izveidē; atzinīgi vērtē iniciatīvas, kas paredz apbalvot jauniešus par veiksmīgu uzņēmējdarbību (piemēram, balva „Gada labākais studentu uzņēmums”); turklāt uzsver, ka ir svarīgi, lai jauniešiem būtu dota iespēja iegūt pirmo tiešo darba pieredzi uzņēmumos; atkārtoti norāda uz nepieciešamību šajā nolūkā veicināt uzņēmumu apmeklēšanu un stažēšanās shēmu izmantošanu, lai sniegtu jauniešiem ieskatu uzņēmējdarbības pasaulē;

25.  uzsver, ka uzņēmēju aprindām ir īpaši nozīmīga loma uzņēmējdarbības izglītībā un apmācībā, jo uzņēmēji nodrošina mācīšanos no pieredzes, tā papildinot jauniešu teorētisko izglītību;

26.  uzsver dažādo apvienību, kurās darbojas gados jauni uzņēmēji, būtisko nozīmi uzņēmējdarbības sekmēšanā jauniešu vidū, jo šīs apvienības sniedz jauniešiem iespējas attīstīt novatoriskus projektus un gūt uzņēmējdarbības pieredzi, kā arī nodrošina viņiem instrumentus un nepieciešamo pārliecību uzņēmējdarbības sākšanai;

ES iestāžu uzdevumi — koordinācija, metodika un finanšu instrumenti

27.  aicina Padomi un Komisiju to attiecīgās kompetences ietvaros un pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu, izstrādāt metodisko atbalstu un instrumentus uzņēmējdarbības izglītības un apmācības, tostarp sociālās uzņēmējdarbības, jomā un darīt tos pieejamus valstu izglītības sistēmām, un īstenot koordinētu pieeju, aicinot dalībvalstu publiskās pārvaldes iestādes ciešāk sadarboties ar uzņēmumiem, lai popularizētu galvenos faktorus, kas nepieciešami uzņēmējdarbības uzlabošanai; aicina Komisiju palielināt atbalsta apmēru jaunajiem uzņēmējiem no Eiropas struktūrfondiem un investīciju fondiem;

28.  aicina Padomi un Komisiju attiecībā uz metodiku, komunikāciju un finanšu instrumentiem ievērot dzimumu līdztiesības perspektīvu, lai rosinātu uzņēmējdarbībā aktīvāk iesaistīties meitenes un jaunas sievietes;

29.  aicina Komisiju izveidot un stimulēt stažēšanās un apmaiņas programmas uzņēmējdarbības jomā, lai pavērtu jauniešiem iespējas gūt praktisku pieredzi un sekmētu zināšanu un pieredzes apmaiņu;

30.  aicina Komisiju izstrādāt vispusīgu stratēģiju transversālo prasmju, piemēram, kritiskas domāšanas, problēmu risināšanas prasmes, iniciatīvas, pretimnākošas attieksmes, sadarbības, patstāvības, plānošanas, vadīšanas un komandas veidošanas prasmju, attīstīšanai visos izglītības un apmācības posmos un veidos, ņemot vērā, ka minētās prasmes ir noderīgas daudzās profesijās un nozarēs;

31.  aicina Komisiju pastiprināti pievērsties transversālo prasmju, tostarp uzņēmējdarbības un digitālo kompetenču, attīstīšanas un novērtēšanas uzlabošanai programmā „Erasmus+”, vienlaikus uzsverot, ka šajā programmā nevajadzētu vadīties vienīgi pēc nodarbināmības apsvērumiem, kā arī būtu jāpatur spēkā princips, ka dalībai uzņēmējdarbības pasākumos, it sevišķi neformālās izglītības un ikdienējās mācīšanās jomā, netiek izvirzītas augstas prasības; turklāt aicina Komisiju veicināt izglītības politikas reformas dalībvalstīs, šajā jomā veidojot saskaņotu politisko satvaru dalībvalstīm un ES;

32.  aicina Komisiju atbalstīt IKT prasmju, problēmu risināšanas prasmju un finanšu lietpratības kontroli; aicina Komisiju šajā jomā veikt longitudinālu pētījumu;

33.  aicina Komisiju atbalstīt partnerības starp izglītības iestādēm un uzņēmumiem, izmantojot Eiropas Stratēģisko investīciju fondu un it sevišķi Eiropas Sociālo fondu, lai rosinātu ar darbu saistītu mācīšanos uzņēmumos un uzlabotu uzņēmējdarbības kompetences valsts un vietējā līmenī;

34.  aicina Komisiju atbalstīt Eiropas mēroga uzņēmējdarbības izglītības tīklu, kurš būtu veidots pēc līdzīgiem principiem kā 2015. gada maijā izveidotais Eiropas uzņēmējdarbības izglītības tīkls „European Entrepreneurship Education NETwork” (EE-HUB) un kuru atbalstītu Eiropas organizācijas un citas Eiropas, valstu un vietēja līmeņa ieinteresētās personas, kā arī valstu izglītības pārvaldes iestādes, un kurā tiktu apkopoti paraugprakses piemēri un norisinātos to apmaiņa starp izglītības iestādēm un organizācijām, profesionālās apmācības iestādēm, uzņēmumiem, varas iestādēm un sociālajiem partneriem;

35.  aicina Komisiju tās plašākās ES mūžizglītības stratēģijas, ES globālo stratēģiju un Ž. K. Junkera vadītās Komisijas plāna kontekstā nodrošināt saskanīgu un efektīvu koordināciju uzņēmējdarbības izglītības jomā;

36.  ierosina Komisijai saglabāt uzņēmējdarbības izglītību un apmācību kā vienu no mērķiem visās programmas „Erasmus+” darbībās nākamajā finanšu plānošanas periodā (pēc 2020. gada), tostarp arī kā mobilitātes mērķi, paredzot šādus elementus:

37.  aicina Komisiju apzināt un censties novērst faktorus, kas attur sievietes no iesaistīšanās uzņēmējdarbībā, un vienlaikus mērķtiecīgi sekmēt finansējuma un atbalsta pakalpojumu pieejamību jaunajām uzņēmējām;

38.  aicina Komisiju koordinēt un sekmēt paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm;

39.  aicina Komisiju rosināt labāku sadarbību un labas prakses apmaiņu starp dalībvalstīm, kuras savās izglītības programmās jau ir integrējušas uzņēmējdarbības izglītību un guvušas labus panākumus jauniešu uzņēmējdarbības sekmēšanā, un dalībvalstīm, kuras vēl atrodas šā procesa sākumā;

40.  aicina Komisiju līdz 2017. gada beigām apkopot uzņēmējdarbības spēju attīstīšanas un jauniešu uzņēmējdarbības veicināšanas paraugpraksi dalībvalstīs, iesniegt Parlamentam attiecīgu ziņojumu un ņemt vērā šajā sakarībā veiktā darba rezultātus, novērtējot savas finansējuma piešķiršanas procedūras;

41.  aicina dalībvalstis atbalstīt uzņēmējdarbības izglītību kā iespēju sekmēt transversālu kompetenču veidošanos cilvēku privātās un profesionālās dzīves labākas organizēšanas vajadzībām;

42.  aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt dalībvalstu īstenotos konkrētos pasākumus jauniešu uzņēmējdarbības atbalstam, veltīt īpašu uzmanību popularizēšanai un informācijas par rezultātiem publicēšanai un mudināt un atbalstīt iestādes un organizācijas iesaistīties paraugprakses apmaiņā, apmainīties ar idejām, zināšanām un pieredzi un veidot starpnozaru stratēģiskās partnerības; mudina Komisiju un dalībvalstis izveidot kritērijus, modeļus, kopīgus instrumentus un projektus jauniešu uzņēmējdarbības veicināšanai;

43.  mudina Komisiju nodrošināt, lai dalībvalstu veiktie pasākumi nekavētu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību un līdz ar to jaunieši, kuri izvēlējušies veidot karjeru uzņēmējdarbības jomā, varētu izvērst darbību jebkurā Eiropas Savienības vietā atbilstoši savām vēlmēm;

Dalībvalstu uzdevumi

44.  aicina dalībvalstis, kā arī reģionālās un vietējās varas iestādes tiekties sekmēt apmācības pasākumu izstrādi par jaunu uzņēmumu dibināšanu un vadīšanu, tostarp paredzot ekspertu konsultācijas, uzņēmējdarbības inkubatorus un veicināšanas centrus, sociālās uzņēmējdarbības projektus sadarbībā ar vietējām kopienām un uzņēmējdarbībai labvēlīgu apstākļu izveidi, kas atvieglos jauniešu iesaistīšanos jaunu uzņēmumu dibināšanā un palīdzēs ātri atgūties pēc mācību priekšlaicīgas pārtraukšanas vai sākotnējām neveiksmēm, tādējādi palīdzot veidot pozitīvu uzņēmējdarbības kultūru, vērsties pret to, ka uzņēmējdarbībā piedzīvota neveiksme tiktu uztverta negatīvi, un iedrošināt mēģināt no jauna, turklāt īpaši pievēršoties nelabvēlīgā situācijā esošu jauniešu piesaistīšanai;

45.  mudina dalībvalstis nodrošināt, lai jaunajiem uzņēmējiem būtu pieejams nepieciešamais finansējums un lai viņi saņemtu atbalstu ikvienā darbības posmā;

46.  aicina dalībvalstis, kā arī reģionālās un vietējās varas iestādes pilnībā izmantot ES struktūrfondu, it īpaši Eiropas Sociālā fonda, resursus uzņēmējdarbības izglītības un apmācības veicināšanai un digitālo prasmju attīstīšanai valsts, reģionālā un vietējā līmenī;

47.  aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās varas iestādes izmantot visus pastāvošos ES finansējuma avotus, piemēram, Eiropas Sociālo fondu, Eiropas Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu, ES Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmu, programmu „Erasmus jaunajiem uzņēmējiem” un ES Uzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspējas programmu (COSME), lai rosinātu un atbalstītu iniciatīvas, kuru mērķis ir veidot efektīvāku un mērķtiecīgāku saikni starp uzņēmumiem un izglītības sektoru;

48.  aicina dalībvalstis sekmēt paraugprakses apmaiņu, rosināt partnerības valsts robežās un pārrobežu mērogā, atbalstīt jaunus, nepieredzējušus uzņēmumus un attiecīgu MVU tīklu un attīstības aģentūru darbību;

49.  mudina dalībvalstis nodrošināt specifiskas, novatoriskas metodes mācībspēku un mentoru apmācīšanai uzņēmējdarbības jautājumos, lai šīs personas spētu sekmēt un rosināt uzņēmējdarbības prasmju veidošanos, un apsvērt jautājumu par uzņēmējdarbības iekļaušanu izglītības programmās;

50.  aicina dalībvalstis turpināt pilnveidot neformālās un ikdienējās mācīšanās ceļā iegūto kompetenču atzīšanas un validēšanas sistēmas, tādējādi ievērojot savas 2018. gadam noteiktās saistības, lai dotu cilvēkiem iespēju pārorientēties vai izmantot otru iespēju, kā arī stimulētu pašapziņu un turpmāku izglītošanos;

51.  aicina dalībvalstis rosināt privātos partnerus, lai tie iesaistītos uzņēmējdarbības izglītībā, proti, nodrošinātu finansējumu vai apmācību, raugoties uz to kā uz savas korporatīvās sociālās atbildības aspektu;

52.  aicina dalībvalstis likvidēt birokrātiju attiecībā uz jauniešu uzņēmējdarbības plānu īstenošanu un apsvērt nodokļu atvieglojumus un citus pasākumus, kā rosināt jauniešus attīstīt savas uzņēmējdarbības idejas; uzsver, ka ir vajadzīgs „drošības tīkls” gadījumiem, kad jaunizveidoti uzņēmumi cieš neveiksmi;

53.  uzsver nepieciešamību risināt jautājumu par finansiālajām grūtībām, ar kurām saskaras jaunie uzņēmēji, un atvieglot viņiem piekļuvi kredītiem un īpašām dotācijām, mazināt pastāvošos administratīvos šķēršļus un ieviest tādu regulatīvo vidi un fiskālos stimulus, kas rosinātu jauniešus attīstīt uzņēmējdarbības iniciatīvas un sekmētu darbvietu radīšanu, lai atvieglotu jauno uzņēmēju uzņēmējdarbības projektu uzsākšanu un stabilizēšanu;

54.  aicina dalībvalstis ar proaktīvu pieeju uzlabot tiesisko regulējumu un racionalizēt administratīvās procedūras uzņēmumiem, īpaši pievēršoties MVU un sociālajiem uzņēmumiem, un veicināt un uzraudzīt darba attiecību prakses kvalitāti šādos uzņēmumos; norāda, ka sociālie un iekļaujošie uzņēmumi rada noturīgas darbvietas, nodrošina ieguldījumu kopienu attīstībā un palīdz veicināt stabilu vidi un nodrošināt sabiedrības izturību krīzes apstākļos;

55.  prasa publiskā sektora nodarbinātības dienestiem izrādīt proaktīvāku pieeju attiecībā uz palīdzības un padomu sniegšanu uzņēmumiem un it sevišķi jaunajiem uzņēmējiem;

56.  aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās varas iestādes piedāvāt novatoriskiem skolēniem un studentiem plašāku piekļuvi stipendijām un mikrokredītu shēmām, vienlaikus nodrošinot atbalstu, informāciju, konsultatīvo atbalstu, multidisciplināru palīdzību un savstarpējas izvērtēšanas platformas, lai viņi varētu dibināt paši savus uzņēmumus vai uzsākt projektus, līdzīgus kā Eiropas Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmas atbalstītie mikrofinansēšanas un sociālās uzņēmējdarbības projekti; aicina dalībvalstis vienkāršot piekļuvi aizdevumiem un to atdošanu, veicināt kolektīvās finansēšanas izmantošanu, veidot partnerības starp vietējās ekonomikas dalībniekiem, uzņēmumiem un augstskolām, tiekties panākt, lai uzņēmumi vairāk iesaistītos jauniešu integrēšanā darba tirgū, un integrēt uzņēmējdarbības prasmju apguves sertifikātu (Entrepreneurial Skills Pass) dažādos vidējās un augstākās izglītības posmos, it sevišķi partnerībā ar MVU; mudina dalībvalstis rosināt to, lai augstskolās tiktu izveidoti uzņēmējdarbības inkubatori nākotnei aktuālos studiju virzienos un ilgtspējīgas attīstības jomā;

57.  aicina dalībvalstis vienkāršot procedūras tādai uzņēmējdarbības izbeigšanai, kura netiek īstenota krāpšanās nolūkos, un radīt uzņēmējdarbības izbeigšanai labvēlīgu vidi, lai skaidri liktu jauniešiem saprast, ka piedzīvota neveiksme neradīs negatīvas sekas visa mūža garumā;

58.  aicina dalībvalstis iedrošināt jauniešus iesaistīties uzņēmējdarbībā, šajā nolūkā izglītības sistēmā vienkāršojot iespējas organizēt mācības uz projektu pamata, aptverot dažādas disciplīnas un mācību procesā sadarbojoties ar uzņēmumiem;

59.  aicina dalībvalstis vidējās un augstākās izglītības iestādēs sniegtajās karjeras konsultācijās popularizēt uzņēmējdarbību kā pozitīvu karjeras izvēli un cīnīties pret uzņēmējdarbības kā karjeras izvēles negatīvo reputāciju, kas vērojama dažās dalībvalstīs;

60.  aicina dalībvalstis palielināt jauniešu ar invaliditāti informētību par pašnodarbinātību un uzņēmumu izveidi, piemēram, veicinot darba tirgū jau integrētu cilvēku ar invaliditāti karjeras iespējas un nodrošinot invaliditātes skartu uzņēmēju publisku atpazīstamību;

Turpmāk veicamie pasākumi

61.  mudina Komisiju turpināt un izvērst darbu saistībā ar „Entrepreneurship360” (vispārējā un profesionālā izglītība) un „HEInnovate” (augstākā izglītība);

62.  aicina Komisiju, sākot ar 2016. gadu, iekļaut Eiropas pusgada vērtēšanas rādītājos ar uzņēmējdarbības izglītību saistītus pasākumus;

63.  aicina Komisiju līdz pilnvaru termiņa beigām iesniegt Parlamentam novērtējuma ziņojumu par progresu, kāds panākts jauniešu uzņēmējdarbības veicināšanā ar izglītības un apmācības palīdzību, un par to, cik lielā mērā tai izdevies iesaistīt cilvēkus no neaizsargātām sabiedrības grupām;

64.  aicina Komisiju nodrošināt Eiropas līmeņa koordināciju un sadarbību attiecībā uz uzņēmējdarbības programmu un pasākumu sistemātisku novērtēšanu, lai būtu iespējams salīdzināt rezultātus, piemēram, salīdzināt dažādos jauniešu uzņēmējdarbības modeļus dalībvalstīs, kā arī jaunos uzņēmējus raksturojošus sociāldemogrāfiskos rādītājus, kā vecumu, dzimumu un izglītības līmeni;

65.  aicina Komisiju veicināt sadarbību politikas izstrādē visā Eiropas Savienībā un aicināt dalībvalstis iesaistīties labas prakses apmaiņā;

o
o   o

66.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu un EEZ valstu valdībām un Eiropas Padomei.

(1) OV C 17, 20.1.2015., 2. lpp. (2) OV C 183, 14.6.2014., 18. lpp. (3) OV C 119, 28.5.2009., 2. lpp. (4) OV C 120, 26.4.2013., 1. lpp. (5) OV C 398, 22.12.2012., 1. lpp.. (6) OV C 199, 7.7.2011., 1. lpp. (7) OV C 311, 19.12.2009., 1. lpp. (8) OV L 394, 30.12.2006., 10. lpp. (9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0107. (10) OV C 353 E, 3.12.2013., 56. lpp. (11) OV C 165 E, 11.6.2013., 7. lpp. (12) OV C 377 E, 7.12.2012., 89. lpp. (13) OV C 161 E, 31.5.2011., 8. lpp. (14) OV C 45 E, 23.2.2010., 33. lpp. (15) Komisijas ziņojums par 2013. gadā sasniegto progresu sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanā (SWD(2014)0142), Komisijas publikācija „Statistikas dati par sieviešu uzņēmējdarbību Eiropā”, 2014. gada septembris. (16) Eiropas Izglītības fonda Budapeštas un Stambulas simpoziju secinājumi. (17) Komisija: Eirobarometrs FL354 „Uzņēmējdarbība Eiropas Savienībā un ārpus ES”, 2013. gada 9. janvāris.

Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. septembra rezolūcija par virzību uz integrētu pieeju Eiropas kultūras mantojumam (2014/2149(INI))

P8_TA(2015)0293 A8-0207/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) preambulu, kurā minēts, ka līgumslēdzējas puses „iedvesmojas no Eiropas kultūras, reliģijas un humānisma mantojuma”, un LES 3. panta 3. punktu,

—  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 167. pantu,

—  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 22. pantu,

—  ņemot vērā UNESCO 2005. gada 20. oktobrī pieņemto Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu,

—  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1295/2013, ar ko izveido programmu „Radošā Eiropa” (2014.–2020. gads) un atceļ Lēmumu Nr. 1718/2006/EK, Lēmumu Nr. 1855/2006/EK un Lēmumu Nr. 1041/2009/EK(1),

—  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006(2),

—  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1301/2013 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un īpašiem noteikumiem attiecībā uz mērķi „Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai” un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1080/2006(3),

—  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1291/2013, ar ko izveido Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu „Apvārsnis 2020” (2014.–2020. gads) un atceļ Lēmumu Nr. 1982/2006/EK(4),

—  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīvu 2014/60/ES par no dalībvalsts teritorijas nelikumīgi izvestu kultūras priekšmetu atgriešanu un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 1024/2012 (pārstrādāta redakcija)(5),

—  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvu 2013/37/ES, ar ko groza Direktīvu 2003/98/EK par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu(6),

—  ņemot vērā Eiropas Padomes 2005. gada 13. oktobra Vispārējo konvenciju par kultūras mantojuma vērtību sabiedrībai (Faru konvencija)(7),

—  ņemot vērā Padomes 2014. gada 21. maija secinājumus par kultūras mantojumu kā stratēģisku resursu ilgtspējīgai Eiropai(8),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 25. novembra secinājumus par kultūras mantojuma līdzdalīgu pārvaldību(9), par kultūras darba plānu laikposmam no 2015. līdz 2018. gadam(10) un secinājumos minēto Eiropas kultūras mantojuma gadu,

—  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 27. oktobra Ieteikumu 2011/711/ES par kultūras materiālu digitalizāciju, pieejamību tiešsaistē un digitālu saglabāšanu(11),

—  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 26. novembra paziņojumu „Investīciju plāns Eiropai” (COM(2014)0903),

—  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 22. jūlija paziņojumu „Ceļā uz integrētu pieeju Eiropas kultūras mantojumam” (COM(2014)0477),

—  ņemot vērā Reģionu komitejas 2014. gada novembra atzinumu par Komisijas paziņojumu „Ceļā uz integrētu pieeju Eiropas kultūras mantojumam”,

—  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—  ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu un Transporta un tūrisma komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A8‑0207/2015),

A.  tā kā kultūra un kultūras mantojums ir kopīgi resursi, sabiedriski labumi un vērtības, ko nevar izmantot ekskluzīvā veidā, un gan ES stratēģijās, gan pēc 2015. gada sasniedzamo ANO attīstības mērķu līmenī vēl ir pilnībā jāatzīst un pienācīgi jāizmanto viss to potenciāls atbalstīt ilgtspējīgu cilvēces, sociālo un ekonomisko attīstību;

B.  tā kā lēmumu pieņemšanas procesā ir jāņem vērā kultūras daudzveidīgā ietekme uz norisēm sabiedrībā;

C.  tā kā kultūras mantojums pēc savas būtības ir heterogēns, atspoguļo kultūru un valodu daudzveidību un plurālismu un skar reģionālo attīstību, sociālo kohēziju, lauksaimniecību, jūrlietas, vidi, tūrismu, izglītību, digitalizācijas programmu, ārējās attiecības, muitas sadarbību un pētniecību un inovāciju;

D.  tā kā kultūras popularizēšana un kultūras daudzveidības un starpkultūru dialoga sekmēšana ir dalībvalstu sadarbības katalizators;

E.  tā kā Eiropas kultūru un valodu daudzveidības palielināšanas, Eiropas kultūras mantojuma popularizēšanas un Eiropas kultūras un radošo nozaru konkurētspējas stiprināšanas mērķis ir sekmēt gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi;

F.  tā kā mantojuma resursi ir ilgtermiņa kapitāls, kas rada pievienoto vērtību un dod ieguldījumu prasmju attīstīšanā un ekonomikas izaugsmē, veicinot tūrismu, kā arī darbvietu radīšanā;

G.  tā kā ar kultūras mantojumu saistīti projekti bieži vien ir inovatīvas un ilgtspējīgas saimnieciskās darbības piemēri, kuri pilnveido mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) spējas īstenot uzņēmējdarbību un pētniecību;

H.  tā kā gan materiālajam, gan nemateriālajam kultūras mantojumam ir būtiska nozīme Eiropas kultūras un vērtību, valstiskās, reģionālās, vietējās un individuālās identitātes, kā arī Eiropas iedzīvotāju laikmetīgās identitātes radīšanā, saglabāšanā un veicināšanā;

I.  tā kā kultūras mantojuma uzturēšanas, restaurācijas, saglabāšanas, pieejamības un izmantošanas politika pamatā ir valstu, reģionālo iestāžu vai pašvaldību kompetencē, tomēr kultūras mantojuma jautājumam nepārprotami piemīt arī Eiropas dimensija, un tas ir tieši aplūkots vairākos ES politikas virzienos, tostarp lauksaimniecības, vides, pētniecības un inovācijas politikā;

J.  tā kā LESD 167. pants paredz, ka Savienība veicina dalībvalstu kultūru uzplaukumu, respektējot to nacionālās un reģionālās atšķirības un vienlaikus „pievēršot uzmanību kopīgajam kultūras mantojumam”;

K.  tā kā LESD 167. pants paredz, ka Savienības rīcības mērķis ir uzlabot un popularizēt zināšanas par Eiropas tautu kultūru un vēsturi, veicināt dalībvalstu sadarbību un vajadzības gadījumā atbalstīt un papildināt to rīcību Eiropas nozīmes kultūras mantojuma glabāšanā un sargāšanā;

L.  tā kā Padomes 2014. gada 25. novembrī pieņemtajā kultūras darba plānā kultūras mantojums minēts kā viena no četrām ES prioritātēm kultūras darba jomā laikposmā no 2015. līdz 2018. gadam;

M.  tā kā pēc dzimuma apkopotu datu trūkums kultūras jomā, tostarp arī kultūras mantojuma jomā, ir faktors, kura dēļ politikas veidotājiem un lēmumu pieņēmējiem paliek slēpta dzimumu atšķirīgā situācija un citas ar dzimumu līdztiesību saistītas problēmas;

N.  tā kā informācija par ES programmu piedāvātajām finansējuma iespējām ar kultūras mantojumu saistītajās jomās — piemēram, saistībā ar vietējo un reģionālo attīstību, kultūras sadarbību, pētniecību, izglītību, atbalstu MVU un pilsoniskajai sabiedrībai un tūrismu, — principā ir pieejama, taču nav atrodama vienuviet;

O.  tā kā būtu jānostiprina Eiropas Padomes kultūras maršrutu programmai piemītošā kultūras un tūrisma vērtība kopīga Eiropas kultūras mantojuma veicināšanā un ilgtspējīga kultūrtūrisma attīstīšanā;

P.  tā kā Eiropas Savienības kultūras mantojuma balva / konkurss „Europa Nostra” sekmē izcilību, iedvesmo ar konkrētu piemēru palīdzību un veicina paraugprakses apmaiņu kultūras mantojuma jomā visā Eiropā;

Q.  tā kā Starptautiskajā pieminekļu un vēsturisko vietu konservācijas un restaurācijas hartā (Venēcijas harta), Konvencijā par Eiropas arhitektūras mantojuma aizsardzību (Granādas konvencija) un Eiropas konvencijā arheoloģiskā mantojuma aizsardzībai (Valetas konvencija) ir skaidri definēti starptautiski atzīti standarti attiecībā uz kultūras mantojuma atjaunošanu un arheoloģiskās izpētes darbiem(12),

Integrēta pieeja

1.  uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi izmantot pieejamos resursus kultūras mantojuma atbalstam, vērtības celšanai un veicināšanai, pamatojoties uz integrētu pieeju un vienlaikus ņemot vērā kultūras, ekonomiskos, sociālos, vēstures, izglītības, vides un zinātnes komponentus;

2.  uzskata, ka, tiecoties panākt kultūras dialogu un savstarpēju sapratni, ir nepieciešama integrēta pieeja kultūras mantojumam; pauž pārliecību, ka šāda pieeja var veicināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, vienlaikus nodrošinot ieguldījumu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu īstenošanā;

3.  saistībā ar jaunās, integrētās pieejas izstrādi kultūras mantojumam vēršas pie Komisijas ar šādiem konkrētiem ieteikumiem:

4.  lūdz saskaņā ar LESD 4. pantu tuvākajā laikā izstrādāt politisko satvaru attiecībā uz vēsturisko vidi, respektīvi, nemateriālo kultūras mantojumu, paredzot tiesisko regulējumu pieminekļu, arheoloģijas un vēsturisko ainavu jautājumos;

5.  atbalsta mūsdienīgu radošo inovāciju arhitektūrā un dizainā, kurā respektēta pagātne un tagadne un vienlaikus nodrošināta augsta kvalitāte un saskaņa;

Eiropas finansējums kultūras mantojumam

6.  norāda uz Savienības apņemšanos atbalstīt Eiropas kultūras mantojuma saglabāšanu un tā vērtības celšanu ar dažādām programmām („Radošā Eiropa”, „Apvārsnis 2020”, „Erasmus+”, „Eiropa pilsoņiem”), finansējumu (Eiropas struktūrfondi un investīciju fondi) un tādiem pasākumiem kā Eiropas kultūras galvaspilsētas, Eiropas mantojuma dienas un Eiropas mantojuma zīme; mudina ES un dalībvalstis vēl aktīvāk iesaistīties pētniecības veicināšanā;

7.  aicina Komisiju:

8.  norāda, ka reformētās ERAF regulas nostādnes un it sevišķi integrēta finansējuma principu atsevišķos gadījumos var īstenot, arī atbalstot liela mēroga projektus; tomēr atzīst, ka kultūras jomā ir nepieciešams virzīt un atbalstīt arī maza mēroga kultūras iniciatīvas, kuras ir īpaši nozīmīgas vietējai attīstībai un var nodrošināt ieguldījumu kultūras mantojuma saglabāšanā un veicināt vietējo un reģionālo attīstību un teritorijas sociālekonomisko izaugsmi kopumā;

9.  mudina Komisiju paredzēt pamatnostādnēs par nākamās paaudzes struktūrfondiem, kuri izmantojami kultūras mantojuma atbalstam, obligātu kvalitātes kontroles sistēmu, kas piemērojama visa projekta dzīves cikla gaitā;

10.  uzsver dalībvalstu lomu iesaistīto dalībnieku augsta profesionalitātes un zināšanu līmeņa, kā arī tādas uzņēmumu struktūras nodrošināšanā, kura spēj garantēt paraugprakses izmantošanu kultūras mantojuma aizsargāšanā, tostarp izmantojot arī piemērotas kvalitātes kontroles sistēmas atbilstoši starptautisko hartu prasībām;

11.  aicina Komisiju nodrošināt, lai deleģētajos aktos, uzaicinājumos izteikt ieinteresētību un iniciatīvās attīstīt kohēzijas politikas noteikumus laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam par atbalsttiesīgiem tiktu uzskatīti novatoriski mantojuma konservācijas pasākumi un mazietekmējoši energoefektivitātes risinājumi vēsturiskās ēkās;

12.  aicina dalībvalstis izskatīt iespējas paredzēt fiskālus stimulus restaurācijas, saglabāšanas un konservācijas darbu veikšanai, piemēram, PVN vai citu nodokļu atvieglojumus, ņemot vērā, ka ar Eiropas kultūras mantojuma apsaimniekošanu nodarbojas arī privātas struktūras;

13.  mudina Komisiju apkopot Eiropā izmantotās fiskālās politikas paraugprakses piemērus un ieteikt dalībvalstīm piemērotākos šīs politikas veidus; aicina dalībvalstis ievērot šos ieteikumus un savstarpēji apmainīties ar paraugpraksi, lai iespējami lielā mērā rosinātu privāto sektoru atbalstīt materiālā un nemateriālā kultūras mantojuma projektus un vairotu ekonomisko attīstību un sociālās kohēzijas ietekmi attiecīgajās teritorijās;

Jauni pārvaldības modeļi

14.  atzinīgi vērtē Padomes iniciatīvu izstrādāt pamatnostādnes attiecībā uz jauniem līdzdalīgas pārvaldības modeļiem kultūras mantojuma jomā, atbalstot kopīgu resursu aspektu un stiprinot saikni starp vietējiem, reģionāliem, valstu un Eiropas plāniem;

15.  lūdz dalībvalstīm nodrošināt tādu juridisku instrumentu izstrādi, kuri pieļautu alternatīvus finansēšanas un administrēšanas modeļus, piemēram, kopienu iesaistīšanos, pilsoniskās sabiedrības līdzdalību un publiskā un privātā sektora partnerības, lai šādi īstenotu ar kultūras mantojumu saistītas darbības (konservāciju, restaurāciju, saglabāšanu, attīstīšanu un veicināšanu);

16.  aicina Komisiju un dalībvalstis sākt Eiropas mēroga dialogu starp politikas veidotājiem visos pārvaldības līmeņos, iesaistoties kultūras un radošo nozaru pārstāvjiem, tūrisma pakalpojumu sniedzēju tīklu pārstāvjiem, privātā un publiskā sektora partnerību dalībniekiem un NVO;

17.  mudina visas kultūras mantojuma pārvaldībā iesaistītās ieinteresētās personas panākt līdzsvaru starp kultūras mantojuma ilgtspējīgu saglabāšanu un tā ekonomiskā un sociālā potenciāla attīstīšanu;

18.  uzsver, ka ar kultūras mantojumu saistītie ERAF projekti ir praktisks piemērs tam, kā īstenot daudzlīmeņu pārvaldību un sekmīgi piemērot subsidiaritātes principu, un tie veido nozīmīgu daļu no ERAF izdevumiem; uzsver, cik nozīmīgi ir pārrobežu mēroga kultūras projekti, ar kuriem tiek palielināta ekonomiskā un sociālā kohēzija un veicināta integrācija; šajā kontekstā aicina veikt pasākumus, lai pastiprinātu un izvērstu atbalstu finansējuma nodrošināšanai, pamatojoties uz publiskā un privātā sektora partnerības nolīgumiem;

19.  uzsver, ka jaunajos pārvaldības modeļos ir jāparedz kvalitātes kontroles sistēma visiem alternatīvajiem kultūras mantojuma finansēšanas un administrēšanas veidiem;

20.  mudina dalībvalstis pastiprināti pārbaudīt izdevumu pozīcijas, kas saistītas ar kultūras mantojumu, un sekmēt sadarbību krāpšanas, korupcijas un citu šajā jomā sastopamu nelikumīgu darbību apkarošanā;

21.  ierosina pievienot Eiropas tiesību aktu priekšlikumiem novērtējumu par tiesību akta ietekmi uz kultūras mantojumu un, ja no šā novērtējuma izriet, ka ietekme būtu nelabvēlīga, izslēgt kultūras mantojumu no ierosinātā tiesību akta darbības jomas, paredzot tam izņēmuma statusu;

Kultūras mantojuma ekonomiskais un stratēģiskais potenciāls

22.  norāda, ka kultūras mantojums sniedz ieguldījumu gan inovatīvu darbvietu izveidē un produktu, pakalpojumu un procesu izstrādē, gan arī var kalpot par pamatu radošām idejām, sekmējot jauno ekonomiku un vienlaikus — pienācīgi apsaimniekots — radot samērā nelielu ietekmi uz vidi;

23.  atzīst, ka kultūras mantojumam ir būtiska loma vairākās stratēģijas „Eiropa 2020” pamatiniciatīvās, piemēram, „Digitālā programma Eiropai”, „Inovācijas savienība”, „Jaunu prasmju un darbvietu programma” un „Rūpniecības politika globalizācijas laikmetā”; tāpēc prasa stratēģijas „Eiropa 2020” starpposma pārskatīšanā lielākā mērā pievērsties Eiropas kultūras mantojuma nozīmei, atzīstot to par stratēģisku resursu gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei;

24.  norāda, ka kultūras mantojuma jomā ir iespējams radīt darbvietas augsti kvalificētiem speciālistiem; mudina dalībvalstis nākt klajā ar iniciatīvām par pārvaldības un konservācijas apmācības pasākumu izstrādi kultūras mantojuma jomā strādājošiem darbiniekiem un pētniekiem; īpaši atzinīgi vērtē ilgtermiņa finansēšanas perspektīvas pētnieku tīklu darbības nodrošināšanai, piemēram Marijas Sklodovskas‑Kirī dotācijas;

25.  uzsver UNESCO atzītā materiālā un nemateriālā kultūras mantojuma un dabas mantojuma nozīmi Eiropas tūrisma nozarei;

26.  uzsver iespēju pievērst lielāku uzmanību kultūrtūrismam, veidojot makroreģionālās stratēģijas, kas izstrādātas tā, lai pastiprināti integrētu to Eiropas mēroga sadarbības stratēģiskajā satvarā;

27.  aicina Eiropas Savienības iestādes un dalībvalstis sekmēt un atbalstīt t. s. vieglo tūrismu (pastaigu, izjāžu un velobraucienu maršrutus), tādējādi paverot jaunas perspektīvas kultūrtūrismam un dabas tūrismam;

28.  mudina dalībvalstis sadarboties ar reģionālajām iestādēm un pašvaldībām, lai maksimāli celtu kultūras mantojuma vērtību mūsu sabiedrībā, kā arī palielinātu tā nozīmi darbvietu izveidē un izaugsmes veicināšanā Eiropas Savienībā;

29.  norāda, ka kultūrtūrisms, kas veido 40 % no Eiropas tūrisma, ir viena no galvenajām tautsaimniecības nozarēm, kam piemīt izaugsmes un nodarbinātības potenciāls, un tā attīstība būtu jāsekmē vēl vairāk, izmantojot jaunās tehnoloģijas; tomēr uzsver, ka ir svarīgi, lai kultūras un dabas mantojums tiktu saglabāts, veidojot ilgtspējīgus, mazāk invazīvus un lielāku pievienoto vērtību sniedzošus tūrisma veidus un integrējot tūrisma nozari vietējās attīstības stratēģijās;

30.  pauž bažas par kultūras mantojuma, kas ir ārkārtīgi būtisks Eiropas identitātei, konservācijas, restaurācijas, saglabāšanas un atbalsta politikas situāciju; uzsver, ka ekonomikas un finanšu krīzes dēļ dažās dalībvalstīs finansējums kultūras mantojuma aizsardzībai ir krasi samazināts; šajā saistībā aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka Eiropas kultūras mantojuma valorizācijai tiek novirzīti pienācīgi līdzekļi un iniciatīvas;

31.  aicina Komisiju veicināt izcilību, inovāciju un konkurētspēju kultūras un radošajās nozarēs, atbalstot mākslinieku, radošo profesiju pārstāvju un kultūras nozares profesionāļu darbu;

32.  apstiprina, ka ir steidzami nepieciešams paredzēt kultūras mantojumam nepārprotamu vietu Komisijas „Investīciju plānā Eiropai”;

33.  vērš uzmanību uz to, ka ir jāuzlabo metodoloģiskais satvars, lai iegūtu labāku statistiku kultūras mantojuma jomā; aicina Komisiju ierosināt rādītāju kopumu, kuru varētu izmantot kultūras mantojuma stāvokļa uzraudzīšanai un novērtēšanai un kurš visām dalībvalstīm būtu vienāds; uzsver nepieciešamību iegūt vairāk pētījumu rezultātu par visiem kultūras mantojuma aspektiem un tos savstarpēji sasaistīt, lai vērstos pret fragmentāciju šajā jomā; šajā sakarībā norāda uz „lielo datu” potenciālu plašāku atziņu gūšanai pētnieciskajos projektos; uzsver — lai varētu novērtēt kultūras mantojuma faktisko un potenciālo ekonomisko vērtību, ir būtiski sistemātiskāk vākt statistikas datus;

34.  uzskata, ka Komisijai būtu jāklasificē uzņēmumi un struktūras, kas nodarbojas ar dažādiem kultūras mantojuma konservācijas aspektiem, kā atsevišķa nozare, kurā tiek izmantotas tradicionālas metodes ar pievienoto vērtību, veicinot ekoloģisku un ilgtspējīgu konservāciju;

35.  atzīst, ka ir steidzami jāpievēršas jauniešu bezdarba problēmai, un uzsver, ka kultūras mantojuma jomā ir nodarbinātības palielināšanas un uzlabošanas potenciāls, kas var ļaut nostiprināt pāreju no mācībām uz darba dzīvi, piemēram, attīstot kvalitatīvas aroda apguves, stažēšanās un jaunu uzņēmumu dibināšanas iespējas MVU un sociālās ekonomikas jomā; šajā sakarībā mudina dalībvalstis izstrādāt jaunas un inovatīvas finansēšanas iespējas, lai atbalstītu šīs nozares darbinieku un pētnieku mobilitāti, kā arī izglītošanu un apmācību pārvaldības un konservācijas jomā;

36.  mudina Eiropas Komisiju atbalstīt kopīgas kultūras mantojuma un tūrisma programmas ar vispusīgu redzējumu un zinātnisku pamatu, kuras būtu izmantojamas kā kritērijs un paraugprakses piemērs;

37.  aicina dalībvalstis stratēģiski plānot ar kultūras mantojumu saistītus projektus, kuri var ļaut nodrošināt vispārēju reģionālo attīstību, īstenot starptautiskas un starpreģionu sadarbības programmas, radīt jaunas darbvietas, ilgtspējīgi atjaunot lauku vidi un pilsētvidi un saglabāt un sekmēt tradicionālās prasmes, kas saistītas ar kultūras mantojuma restaurāciju;

38.  mudina Komisiju un dalībvalstis sagatavot ekonomisku un statistisku pētījumu par uzņēmumiem, pārvaldības struktūrām un profesionālu speciālistu darbību kultūras mantojuma konservācijas un veicināšanas nozarē, kā arī par to īpašo nozīmi ražošanas sistēmā un darbvietu izveidē;

39.  vērš uzmanību uz nepieciešamību radīt, attīstīt un sekmēt kultūras mantojuma nozarē nodarbināto personu mobilitātes iespējas un pieredzes apmaiņu, nodrošinot efektīvu profesionālo savstarpību, kā noteikts Direktīvā 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu, noskaidrojot minimālo kompetenču līmeni (spējas un zināšanas) un saskaņojot to starp dalībvalstīm, jo īpaši restauratora un konservatora profesijā; šajā sakarībā aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu par attiecīgo programmu paplašināšanu, lai tajās paredzētu arī kultūras mantojuma objektu pārvaldnieku un darbinieku (piemēram, piļu pārvaldnieku) mobilitāti pieredzes un paraugprakses apmaiņas nolūkos;

40.  aicina dalībvalstis akcentēt sava kultūras mantojuma kapitāla vērtību, veicinot pētījumus, kas ļautu noskaidrot kultūras mantojuma ekonomisko un kultūras vērtību, lai tādējādi mantojuma saglabāšanas izmaksas uzlūkotu kā ieguldījumus to vērtības celšanai;

41.  aicina Komisiju izvērtēt Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta (EIT) iespējas tā nākamās stratēģisko inovāciju programmas ietvaros izveidot zināšanu un inovācijas kopienas kultūras mantojuma un radošo nozaru jomā, tādējādi nepastarpināti atbalstot holistisku skatījumu uz pētniecību un inovāciju;

42.  atgādina, ka ir svarīgi veicināt mākslas, mūzikas, teātra un kino izglītības iekļaušanu skolu mācību programmās, jo šādai izglītībai ir būtiska nozīme, lai attīstītu izpratni par kultūras mantojumu, mākslinieciskās un izteiksmes prasmes, kā arī uz radošumu un inovāciju virzītas sociālās prasmes;

43.  aicina dalībvalstis dažādos izglītības līmeņos ieviest starpdisciplināras tēmas saistībā ar kultūras mantojumu;

44.  uzsver nozīmīgo uzņēmējdarbības attīstīšanas un līdzdalīgas pieejas potenciālu, kādu pastāv tūrisma nozarē un galvenokārt paver iespējas ar tūrismu saistītiem MVU, taču arī jaundibinātiem uzņēmumiem, bezpeļņas sektoram un citām organizācijām, kas dod ieguldījumu Eiropas kultūras mantojuma saglabāšanā, aizsardzībā un popularizēšanā; uzsver, ka līdzās kultūras vērtībām būtiski faktori Eiropas tūrisma nozares panākumiem un konkurētspējai ir pakalpojumu kvalitāte, augsta līmeņa profesionālās iemaņas, labi apmācīti speciālisti un pieejamība tiešsaistē; uzsver — lai kultūras mantojumu tuvinātu iedzīvotājiem, būtiski faktori ir pētniecība, inovācija un jaunās tehnoloģijas, jo īpaši telekomunikāciju nozarē; turklāt uzskata, ka būtu nepieciešams likvidēt nepamatotus šķēršļus MVU, lai sekmētu to konkurētspēju, un ka būtu jāpārskata tiesību akti, kas negatīvi ietekmē tūrisma nozarē darbojošos MVU;

Iespējas un uzdevumi

45.  uzsver kultūras mantojuma digitalizācijas potenciālu, norādot, ka digitalizācija var būt gan līdzeklis pagātnes saglabāšanai, gan arī pavērt izglītības un pētniecības iespējas, dot pamatu kvalitatīvu darbvietu izveidei, labākai sociālajai integrācijai, plašākai kultūras mantojuma pieejamībai cilvēkiem ar invaliditāti un nomaļu reģionu iedzīvotājiem, un ilgtspējīgai ekonomikas attīstībai; uzsver, ka kultūras mantojuma digitalizācija prasa konsekventus finansiālus ieguldījumus mazām un vidēja lieluma vai izolētām kultūras iestādēm un ka pienācīgam finansējumam ir izšķirīga nozīme, lai šim mantojumam nodrošinātu lielāku auditoriju un plašāku sabiedrības informētību; uzsver, ka digitalizācijas un jauno tehnoloģiju nodrošinātās iespējas nekad nevarēs aizstāt nedz kultūras mantojuma iepazīšanu oriģinālā, nedz arī sociālās priekšrocības, kas saistītas ar tradicionāla veida līdzdalību kultūras dzīvē, un ka nedz digitalizācijas procesa gaitā, nedz pēcāk, kad mantojums jau ir digitalizēts, nedrīkstētu pieļaut nevērīgākas attieksmes veidošanos pret oriģinālu konservāciju vai atteikšanos no tradicionāliem kultūras popularizēšanas veidiem;

46.  atbalsta digitālo inovāciju mākslas un kultūras mantojuma nozarē un norāda, ka e‑infrastruktūru izmantošana var sekmēt jaunu auditoriju piesaistīšanu un nodrošināt labāku piekļuvi digitālajam kultūras mantojumam, tādējādi veicinot tā izzināšanu; uzsver pastāvošo instrumentu, piemēram, tīmekļa vietnes Europeana, būtisko nozīmi un mudina pilnveidot meklēšanas kritērijus minētajā vietnē, lai padarītu to lietotājam draudzīgāku;

47.  uzsver nepieciešamību uzlabot kultūras mantojuma, jo īpaši Eiropas kino mantojuma, digitalizācijas līmeni, saglabāšanu un pieejamību tiešsaistē;

48.  uzsver, cik svarīgi ir izstrādāt patiesi demokrātisku un līdzdalību nodrošinošu vēstījumu par Eiropas kultūras mantojumu, tostarp arī par reliģisko minoritāšu un mazākumtautību mantojumu; vērš uzmanību uz tādiem kultūras mantojuma objektiem, kuru pagātne ir daudzveidīga vai pat strīdīga, un uzsver, ka izlīguma procesu rezultātā nedrīkstētu tikt apspiesta kopienu vēsturiskā apziņa; aicina dalībvalstis apsvērt kultūras mantojuma prezentēšanas ētikas jautājumus un metodes un ņemt vērā dažādās interpretācijas;

49.  apstiprina, ka reliģiskais mantojums ir Eiropas nemateriālā kultūras mantojuma sastāvdaļa; uzsver, ka diskursā par Eiropas kultūras mantojumu nedrīkstētu neņemt vērā vai jelkādā veidā diskriminēt ar reliģisko praksi saistīto vietu, darbību un objektu nozīmi;

50.  uzskata, ka vēsturiski reliģiskais mantojums, tostarp arhitektūra un mūzika, ir jāsaglabā šā mantojuma kultūras vērtības dēļ neatkarīgi no reliģiskās vides, kurā tas radīts;

51.  uzsver starpkultūru dialoga nozīmi gan Eiropas robežās, gan ārpus tās un uzskata, ka Savienībai būtu jāveicina šāds dialogs kā piemērots līdzeklis jelkādas izcelsmes radikālisma apkarošanai;

52.  vērš uzmanību uz dalībvalstīs dzīvojošo mazākumtautību īpašajām iezīmēm saistībā ar kultūras mantojumu; tādēļ prasa saglabāt to kultūras mantojumu un sekmēt un aizsargāt kultūras daudzveidību;

53.  uzsver, ka būtu jāraugās, lai netiktu diskriminētas reliģisko minoritāšu un mazākumtautību kultūras;

54.  uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt kultūras pasākumus, ko īsteno migrantu kopienas;

55.  atkārtoti apstiprina, ka kultūras mantojums nodrošina nozīmīgu ieguldījumu kultūras un radošajās nozarēs, kā arī ar kultūras palīdzību īstenotā sociālajā integrācijā;

56.  uzsver, ka ir svarīgi uzlabot kultūras mantojuma objektu pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti;

57.  norāda, cik svarīgi ir saglabāt kultūras ainavas un it īpaši nemateriālo kultūras mantojumu, kas atspoguļo dzīvo kultūru un sekmē tradicionālo amatniecību, un aicina Komisiju to lielākā mērā iekļaut attiecīgajās programmās;

58.  uzsver kulinārā mantojuma nozīmību un nepieciešamību aizsargāt un atbalstīt šo mantojumu; uzskata, ka mijiedarbība ar citām ES politikas jomām, piemēram, kopējo lauksaimniecības politiku un patērētāju aizsardzības politiku, ļautu optimizēt šim jautājumam atvēlētos resursus;

59.  norāda, ka kultūras mantojums pozitīvi ietekmē tūrismu, un tūrisms — kultūras mantojumu, jo, no vienas puses, tūrisma nozare no kultūras mantojuma gūst ievērojamus ienākumus, savukārt tūrisms ir noderīgs kultūras nozarei, jo veicina kultūras vērtību izrādīšanu un konservāciju un nodrošina ieņēmumus, kas nepieciešami to saglabāšanai;

60.  uzsver, ka kultūrtūrismam ir ārkārtīgi liela nozīme Eiropas kultūras mantojuma saglabāšanā un vērtības apzināšanā, atceroties, ka kultūras mantojums aptver ne vien materiālo mantojumu un ainavas, bet arī nemateriālo mantojumu, piemēram, valodas un reliģiskās un kulinārās tradīcijas;

61.  aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis turpināt sadarbību, lai visos attiecīgajos līmeņos īstenotu kultūras mantojuma un kultūrtūrisma veicināšanas pasākumus, kuri norādīti Komisijas 2010. gada 30. jūnija paziņojumā „Eiropa, tūristu apmeklētākā vieta pasaulē — jaunas Eiropas tūrisma nozares politiskās pamatnostādnes” (COM(2010)0352);

62.  ņemot vērā plašās demogrāfiskās izmaiņas un izmaiņas sabiedrībā, uzsver Eiropas kopējā kultūras mantojuma, kā arī plānotā Eiropas tematiskā gada nozīmi attiecībā uz iedzīvotāju identificēšanos ar Eiropas Savienību un uz kopības sajūtas stiprināšanu visā Savienībā;

63.  uzskata, ka izpratne par Eiropas kopējo kultūras mantojumu jo īpaši nākamajām paaudzēm sniegs orientierus un iespējas veidot Eiropas identitāti un attīstīt tādas vērtības kā cieņpilna, saprotoša līdzās pastāvēšana, kas nebeidzas pie dalībvalsts robežām; tādēļ iesaka īpašu uzmanību pievērst jauniešiem, cita starpā — izstrādājot struktūru Eiropas kultūras mantojuma gadam;

64.  pauž gandarījumu par Eiropas kultūras galvaspilsētu iniciatīvas lielajiem panākumiem; aicina iesaistīt šīs pilsētas sadarbības tīklā, lai ilgstošāk pievērstu uzmanību attiecīgajām teritorijām, darītu iespējamu pieredzes un labas prakses apmaiņu, it īpaši nolūkā palīdzēt pilsētām, kuras gatavojas kandidēt uz šo titulu, un lai atvieglotu pasākumu rīkošanu un konkrētu maršrutu izveidi;

65.  mudina izmantot kultūras mantojumu kā izglītojošu līdzekli, lai risinātu sociālos jautājumus un savstarpēji tuvinātu Eiropā dzīvojošos cilvēkus;

66.  vērš uzmanību uz vides apdraudējumu, kas skar ievērojamu skaitu Eiropas Savienībā esošo mantojuma objektu, un mudina dalībvalstis, lai tās savās mantojuma saglabāšanas ilgtermiņa finansēšanas stratēģijās un restaurācijas metodēs ņemtu vērā klimata pārmaiņu un cilvēka izdarītā spiediena radītās sekas; turklāt iesaka dalībvalstīm un Eiropas Savienībai šajā jomā vairāk veicināt pētniecību, cita starpā, lai sīkāk izpētītu klimata pārmaiņu daudzējādo ietekmi uz kultūras mantojumu un izstrādātu pasākumus šīs ietekmes novēršanai;

67.  aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis pilnveidot „Europa Nostra” kopīgi ar Eiropas Investīciju banku izstrādāto iniciatīvu „Septiņas visvairāk apdraudētās vietas”, apzinot vēl vairāk apdraudētu Eiropas mantojuma elementu, izstrādājot rīcības plānus un raugoties pēc iespējamiem finansējuma avotiem; uzsver, ka šīs iniciatīvas pilnveidošana ir veids, kā piesaistīt privātas investīcijas mantojuma atjaunošanai;

68.  aicina Komisiju labāk koordinēt un atbalstīt dalībvalstu centienus cīņā pret kultūras mantojuma priekšmetu zādzībām, kontrabandu un nelegālu tirdzniecību ES teritorijā un ārpus tās; aicina atgriezt no dalībvalstu teritorijas nelikumīgi izvestus kultūras priekšmetus;

69.  atgādina, ka ir svarīgi aizsargāt un saglabāt kultūras mantojumu ne tikai no kaitējuma, kas rodas laika gaitā, bet arī no vandālisma un izlaupīšanas; norāda, ka daudzos arheoloģiskajos objektos joprojām pastāv izlaupīšanas risks, uzdarbojoties organizētiem relikviju meklētājiem, it īpaši zemūdens mantojuma objektos, kuri atrodas grūti pieejamās vietās un kurus iestādēm ir sarežģīti uzraudzīt; šajā sakarībā aicina dalībvalstis izvērst efektīvāku sadarbību kultūras priekšmetu identifikācijā un atgūšanā, un šādu priekšmetu nelegālas tirdzniecības apkarošanā;

70.  uzsver kultūras mantojuma lomu Savienības starptautiskajās attiecībās, tai īstenojot politikas dialogu un sadarbojoties ar trešām valstīm, un aicina dalībvalstis, Komisiju un Padomi no jauna iedzīvināt kultūras diplomātiju; turklāt norāda uz starpdisciplināru pētniecības projektu potenciālu kultūras mantojuma saglabāšanā, šādos projektos iesaistoties Savienības dalībvalstīm un trešām valstīm;

71.  mudina dalībvalstis, Eiropas Savienību un starptautisko sabiedrību apņēmīgi iesaistīties ES vai trešo valstu kultūras mantojuma aizsargāšanā, dokumentēšanā un restaurēšanā situācijās, kad tas tiek tīši apdraudēts un bojāts kara apstākļos un vardarbības izpausmēs pret kultūras un reliģijas identitāti, un nepieļaut šādas norises, tostarp sadarbojoties arī ar tādām starptautiskām organizācijām kā ICCROM, ICBS (Starptautiskā „Zilā vairoga” komiteja), civilām un militārām iestādēm, kultūras institūtiem un profesionālām apvienībām;

72.  mudina pieņemt starptautiskas vienošanās ar mērķi novērst kultūras mantojuma nelegālu tirdzniecību; uzsver, ka ir nepieciešams, lai ES kopā ar ANO un UNESCO aizsargātu apdraudēto kultūras mantojumu un cīnītos pret kultūras objektu izlaupīšanu un iznīcināšanu konfliktu skartās teritorijās;

73.  norāda uz Eiropas Savienībā pieejamo zināšanu potenciālu saistībā ar kultūras pieminekļu saglabāšanu, kuri bojāti vai izpostīti terorisma un kara rezultātā;

74.  atbalsta tādu transnacionālu kultūrtūrisma produktu izveidi, kuri atspoguļo Eiropas kopīgās vērtības un mantojumu; aicina Komisiju izvērst plašāku sadarbību ar dalībvalstīm un organizācijām, kas izstrādā kultūrpolitiku un tūrisma politiku, piemēram, ANO Pasaules Tūrisma organizāciju (UNWTO) un UNESCO, un turpināt līdzfinansēt un atbalstīt sadarbības tīklus, reģionālus pārrobežu projektus un — ciešā sadarbībā ar Eiropas Padomi — Eiropas kultūras maršrutus, kas visas Eiropas līmenī ir labākais transnacionālu tematisko tūrisma projektu piemērs;

o
o   o

75.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 221. lpp. (2) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp. (3) OV L 347, 20.12.2013., 289. lpp. (4) OV L 347, 20.12.2013., 104. lpp. (5) OV L 159, 28.5.2014., 1. lpp. (6) OV L 175, 27.6.2013., 1. lpp. (7) Pieņēmusi Eiropas Padomes Ministru komiteja 2005. gada 13. oktobrī; konvencija atvērta parakstīšanai dalībvalstīm Faru, Portugālē 2005. gada 27. oktobrī; stājusies spēkā 2011. gada 1. jūnijā. (8) OV C 183, 14.6.2014., 36. lpp. (9) OV C 463, 23.12.2014., 1. lpp. (10) OV C 463, 23.12.2014., 4. lpp. (11) OV L 283, 29.10.2011., 39. lpp. (12)  Starptautiskās pieminekļu un ievērojamu vietu padomes (ICOMOS) 1965. gadā pieņemtā Venēcijas harta; Eiropas Padomes 1985. gadā pieņemtā Granādas konvencija; Eiropas Padomes 1992. gadā pieņemtā Valetas konvencija. (13)  Sk. 3. panta 1. punkta e) apakšpunktu Regulā (ES) Nr. 1301/2013.

Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. septembra rezolūcija par turpmākiem pasākumiem saistībā ar Eiropas pilsoņu iniciatīvu "Right2Water" (2014/2239(INI))

P8_TA(2015)0294 A8-0228/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes 1998. gada 3. novembra Direktīvu 98/83/EK par dzeramā ūdens kvalitāti(1) ("Dzeramā ūdens direktīva"),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīvu 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā(2) („Ūdens pamatdirektīva”),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulu (ES) Nr.°211/2011 par pilsoņu iniciatīvu(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/23/ES par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 14. novembra paziņojumu „Eiropas ūdens resursu aizsardzības konceptuālais plāns” (COM(2012)0673),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 19. marta paziņojumu par Eiropas pilsoņu iniciatīvu "Ūdens un sanitārija ir cilvēka tiesības! Ūdens ir sabiedriskais labums, nevis prece!" (COM(2014)0177) ("Paziņojums"),

–  ņemot vērā Komisijas Kopsavilkuma ziņojumu par dzeramā ūdens kvalitāti ES, izskatot dalībvalstu ziņojumus par laikposmu no 2008. gada līdz 2010. gadam saskaņā ar Direktīvu 98/83/EK (COM(2014)0363),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2014. gada 19. martā sniegto atzinumu par iepriekšminēto Komisijas ziņojumu(5),

–  ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras (EVA) ziņojumu „Eiropas vide 2015 — pašreizējais stāvoklis un nākotnes perspektīvas”,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās Asamblejas 2010. gada 28. jūlija rezolūciju „Cilvēktiesības uz ūdeni un sanitāriju”(6) un Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās Asamblejas 2013. gada 18. decembra rezolūciju "Cilvēktiesības uz drošu dzeramo ūdeni un sanitāriju"(7),

–  ņemot vērā visas ANO Cilvēktiesību padomes pieņemtās rezolūcijas par cilvēktiesībām uz drošu dzeramo ūdeni un sanitāriju,

–  ņemot vērā 2008. gada 9. oktobra rezolūciju par risinājumu meklēšanu sausuma un ūdens trūkuma problēmai Eiropas Savienībā(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2012. gada 3. jūlija rezolūciju par ES tiesību aktu īstenošanu ūdens apsaimniekošanas jomā, pirms tiek pieņemta nepieciešamā vispārējā pieeja ar ūdeni saistītajai problemātikai Eiropā(9),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 25. novembra rezolūciju par ES un globālo regulējumu attīstības jomā pēc 2015. gada(10),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A8-0228/2015),

A.  tā kā "Right2Water" ir pirmā Eiropas pilsoņu iniciatīva (EPI), kas atbilst Regulā (ES) Nr. 211/2011 par pilsoņu iniciatīvu noteiktajām prasībām, un pēc tam, kad tā bija saņēmusi 1,9 miljonu pilsoņu atbalstu, Parlaments to uzklausīja;

B.  tā kā cilvēktiesības uz ūdeni un sanitāriju ietver pieejamības, fiziskas piekļuves, pieņemamības, cenas ziņā pieejamības un kvalitātes dimensijas;

C.  tā kā ANO atzīto cilvēktiesību uz ūdeni un sanitāriju īstenošana ir atbalstīta ES dalībvalstīs, tā ir svarīga dzīvībai, un tā kā ūdens resursu pienācīga apsaimniekošana ir izšķiroši svarīga, lai nodrošinātu ūdens ilgtspējīgu izmantošanu un nosargātu pasaules dabas kapitālu; tā kā gan cilvēka darbību, gan klimata pārmaiņu rezultātā ES Vidusjūras reģions un daži Centrāleiropas reģioni tagad ir klasificēti kā tādi, kur trūkst ūdens, kā pustuksnešu reģioni;

D.  tā kā saskaņā ar EVA 2015. gada ziņojumu par vides stāvokli, noplūžu rezultātā no ūdens caurulēm Eiropā patlaban tiek zaudēti 10 % līdz 40 % ūdens;

E.  tā kā ūdens pieejamība ir viens no svarīgākajiem faktoriem ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanā; tā kā attīstības palīdzības mērķtiecīga izmantošana dzeramā ūdens apgādes un sanitārijas uzlabošanai ir efektīvs līdzeklis būtisku nabadzības izskaušanas mērķu sasniegšanai, kā arī sociālās vienlīdzības, sabiedrības veselības, uzturdrošības un ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanai;

F.  tā kā vismaz 748 miljoniem cilvēku nav ilgtspējīgas iespējas izmantot drošu dzeramo ūdeni un tā kā trešā daļa pasaules iedzīvotāju dzīvo bez pamatsanitārijas nodrošinājuma; tā kā šā iemesla dēļ ir apdraudētas tiesības uz veselību un izplatās slimības, kas izraisa ciešanas un nāvi, un tas rada būtiskus šķēršļus attīstībai; tā kā ik dienas apmēram 4000 bērnu mirst no slimībām, ko izraisa piesārņots ūdens, vai saistībā ar nepietiekamu ūdens, sanitārijas un higiēnas nodrošinājumu; tā kā dzeramā ūdens pieejamības trūkums izraisa bērnu nāvi vairāk nekā AIDS, malārija un bakas kopā; tā kā tomēr ir vērojama minēto rādītāju uzlabošanās, ko var veicināt un šis process ir jāpaātrina;

G.  tā kā ūdens pieejamība ir saistīta arī ar drošības dimensiju, kurai vajadzīga reģionālas sadarbības uzlabošana;

H.  tā kā ūdens un sanitārijas pieejamība ietekmē citu cilvēktiesību nodrošināšanu; tā kā ūdens problēmas daudz lielākā mērā skar sievietes, ņemot vērā to, ka daudzās jaunattīstības valstīs tieši sievietes tradicionāli ir atbildīgas par ūdens apgādi mājsaimniecības vajadzībām; tā kā sievietes un meitenes visvairāk cieš no tā, ka nav pieejami atbilstoši un pienācīgi sanitārie apstākļi, un tas bieži vien ierobežo viņu piekļuvi izglītībai un padara viņas vairāk neaizsargātas pret slimībām;

I.  tā kā katru gadu 3,5 miljoni cilvēku mirst no slimībām, ko izraisa piesārņots ūdens;

J.  tā kā ar Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām fakultatīvo protokolu, kas stājās spēkā 2013. gadā, izveidoja sūdzību iesniegšanas mehānismu, kas ļauj indivīdiem vai grupām iesniegt oficiālas sūdzības par to, ka tiek pārkāptas cilvēktiesības uz piekļuvi cita starpā ūdenim un sanitārijai;

K.  tā kā jaunattīstības valstīs un jaunietekmes ekonomikās pieprasījums pēc ūdens pieaug visās nozarēs, jo īpaši enerģētikas un lauksaimniecības jomā; tā kā klimata pārmaiņas, urbanizācija un demogrāfiskās tendences var nopietni apdraudēt ūdens pieejamību daudzās jaunattīstības valstīs, un tiek lēsts, ka aptuveni divas trešdaļas pasaules iedzīvotāju līdz 2025. gadam dzīvos valstīs, kurās ir ūdens nepietiekamības problēmas;

L.  tā kā ES ir lielākais donors ūdens, sanitārijas un higiēnas (WASH) jomā, jo 25 % no ES ikgadējā pasaules humānās palīdzības finansējuma ir paredzēti tieši tam, lai sniegtu atbalstu jaunattīstības valstu partneriem šajā jomā; tā kā tomēr Eiropas Revīzijas palātas 2012. gada Īpašajā ziņojumā par Eiropas Savienības attīstības palīdzību dzeramā ūdens apgādei un pamatsanitārijai Subsahāras Āfrikā ir norādīts uz nepieciešamību uzlabot palīdzības efektivitāti un ES atbalstīto projektu ilgtspēju;

M.  tā kā Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja ir paziņojusi, ka ūdens pieejamība ir jāatzīst par cilvēka pamattiesībām, jo ūdens ir vajadzīgs dzīvības uzturēšanai uz Zemes un tas ir resurss, kas ir kopīgi jāizmanto visiem cilvēkiem;

N.  tā kā pamata inženierkomunikāciju privatizācija Subsahāras Āfrikā pagājušā gadsimta 90. gados ir viens no šķēršļiem, kas kavē sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM) gan ūdens, gan sanitārijas jomā, jo ieguldītāju uzmanības centrā ir izmaksu atgūšana, kas cita starpā ir pastiprinājusi nevienlīdzību šādu pakalpojumu sniegšanā uz mājsaimniecību ar zemiem ienākumiem rēķina; tā kā, ņemot vērā neveiksmīgo ūdensapgādes privatizāciju, privāto uzņēmumu sniegto ūdenssaimniecības pakalpojumu nodošana vietējām varas iestādēm ir augoša tendence ūdensapgādes nozarē visā pasaulē;

O.  tā kā nodrošinājums ar ūdeni ir dabisks monopols un ienākumiem no ūdens apsaimniekošanas cikla vajadzētu nosegt gan izmaksas, gan vienmēr būt paredzētiem ūdensapgādes pakalpojumu aizsardzībā un to uzlabošanā, ar nosacījumu, ka tiek ievērotas sabiedrības intereses;

P.  tā kā pienācīga ūdens nodrošinājuma un sanitārijas neesamība smagi ietekmē veselību un sociālo attīstību, jo īpaši bērnu gadījumā; tā kā ūdens resursu piesārņotība ir galvenā diarejas izraisītāja, kas ir otrs lielākais bērnu nāves cēlonis jaunattīstības valstīs, un noved pie citām smagām saslimšanām, piemēram, holēras, šistosomatozes un trahomas;

Q.  tā kā ūdenim ir sociālas, ekonomiskas un ekoloģiskas funkcijas un ūdens cikla pareiza apsaimniekošana visu labā nosargās tā pastāvīgu un stabilu pieejamību pašreizējā klimata pārmaiņu kontekstā;

R.  tā kā Eiropa ir īpaši jutīga pret klimata pārmaiņām un tā kā ūdens būs viena no pirmajām jomām, kas tiks skarta;

S.  tā kā EPI ir iedarbinājusi līdzdalības demokrātijas mehānismu, lai veicinātu debates ES līmenī un pilsoņu tiešu iesaisti ES lēmumu pieņemšanā, un tā ir izcila iespēja ES iestādēm atjaunot sadarbību ar pilsoņiem;

T.  tā kā pēdējos gados Eirobarometra aptaujas pastāvīgi norāda uz to, ka ES pilsoņu uzticēšanās līmenis ES ir ļoti zems,

EPI kā līdzdalības demokrātijas instruments

1.  uzskata, ka EPI ir unikāls demokrātijas mehānisms, kam ir būtisks potenciāls mazināt plaisu starp Eiropas un valstu sociālajām un pilsoniskās sabiedrības kustībām un veicināt līdzdalības demokrātiju ES līmenī; tomēr uzskata — lai attīstītu šo demokrātijas mehānismu pat vēl vairāk, ir noteikti jāizvērtē agrākā pieredze un pilsoņu iniciatīva jāreformē, un uzskata, ka Komisijas rīcībai — tostarp attiecīgos gadījumos iespējai ieviest atbilstīgus elementus tiesību aktu pārskatīšanas procesā vai jaunu likumdošanas priekšlikumu sagatavošanai — būtu labāk jāatspoguļo EPI prasības, kad šie jautājumi ir Komisijas kompetencē, un jo īpaši gadījumos, kad EPI pauž bažas par cilvēktiesību jautājumiem;

2.  uzsver, ka Komisijai būtu jānodrošina maksimāla pārredzamība divu mēnešu analīzes posmā, ka sekmīgai EPI būtu jāsaņem pienācīgs juridiskais atbalsts un konsultācijas no Komisijas un tā būtu pienācīgi jāpopularizē un ka sponsori un atbalstītāji būtu pilnībā jāinformē par notikumu gaitu visa EPI procesa laikā;

3.  uzstāj, ka Komisijai efektīvi jāīsteno EPI regula un jānovērš visi administratīvie slogi, ar kuriem pilsoņi saskaras, iesniedzot EPI un atbalstot to, un mudina Komisiju apsvērt iespēju ieviest visām dalībvalstīm vienotu EPI reģistrācijas sistēmu;

4.  atzinīgi vērtē to, ka gandrīz 1,9 miljonu ES pilsoņu no visām dalībvalstīm atbalsts šai EPI ir saskanējis ar Komisijas lēmumu izslēgt ūdens un sanitārijas pakalpojumus no Koncesijas līgumu direktīvas;

5.  aicina Komisiju uzturēt un apstiprināt šo ūdens un sanitārijas pakalpojumu izslēgšanu no Koncesiju direktīvas un sekojoši pārskatīt šo direktīvu;

6.  pauž nožēlu par to, ka Paziņojumā nav pausti vērienīgi plāni, tajā nav pildītas EPI paustās konkrētās prasības, bet gan tikai esošo saistību paturēšana spēkā; uzsver, ka Komisijas atbilde uz EPI "Right2Water" ir nepietiekama, jo tajā nav nekāda jauna ieguldījuma, un tajā nav norādīti visi pasākumi, kas varētu palīdzēt sasniegt minētos mērķus; aicina Komisiju saistībā ar šo konkrēto EPI vadīt visaptverošu informācijas kampaņu par pasākumiem, kas jau ir īstenoti ūdens jomā, un to, kā šie pasākumi varētu veicināt EPI "Right2Water" mērķu sasniegšanu;

7.  uzskata, ka daudzi lūgumraksti par ūdens kvalitāti un ūdens apsaimniekošanas jautājumiem ir iesniegti no dalībvalstīm, kuras nav pietiekami pārstāvētas 2014. gada jūnijā uzsāktajā ES mēroga sabiedriskajā apspriešanā, un tādēļ uzsver, ka ir iespējamas pretrunas starp sabiedriskās apspriešanas rezultātiem un lūgumrakstos atspoguļoto situāciju;

8.  izsaka cerību, ka Komisija un par ilgtspēju atbildīgais priekšsēdētāja vietnieks uzņemsies skaidras politiskās saistības, lai nodrošinātu, ka, reaģējot uz šajā EPI paustajām bažām, tiek veikti atbilstīgi pasākumi;

9.  atkārtoti apliecina Lūgumrakstu komitejas apņemšanos panākt, lai lūgumrakstu iesniedzējiem būtu iespējas izteikties par jautājumiem, kas attiecas uz pamattiesībām, un atgādina, ka EPI "Right2Water" lūgumraksta iesniedzēji ir pauduši savu piekrišanu tam, lai tiesības uz ūdeni tiktu pasludinātas par vienu no ES līmenī garantētām cilvēktiesībām;

10.  aicina Komisiju, saskaņā ar EPI "Right2Water" primāro mērķi, nākt klajā ar tiesību akta priekšlikumu, tostarp attiecīgā gadījumā ŪPD direktīvas pārskatīšanu, kurā tiktu atzīta vispārēja ūdens pieejamība un cilvēktiesības uz ūdeni; turklāt iestājas par to, lai vispārēja piekļuve drošam dzeramam ūdenim un sanitārijai tiktu atzīta Eiropas Savienības Pamattiesību hartā;

11.  uzsver — ja Komisija atstās novārtā veiksmīgu un plaši atbalstītu EPI, kas iesniegta saskaņā ar Lisabonas līgumā noteikto demokrātijas mehānismu, ES kā tāda zaudēs pilsoņu uzticību;

12.  aicina Komisiju ieviest informācijas un izglītības pasākumus ES līmenī, lai veicinātu izpratnes par ūdeni, kā kopēju vērtību, tradīcijas, pasākumus izpratnes un saprātīgākas individuālās uzvedības veicināšanai (lai taupītu ūdeni), pasākumus apzinīgai politikas virzienu izstrādei dabas resursu pārvaldības jomā, un atbalstīt publisku, līdzdalīgu un pārredzamu pārvaldību;

13.  uzskata, ka jāizstrādā tādi ūdens apsaimniekošanas politikas virzieni, kas veicina ūdens resursu racionālu izmantošanu, pārstrādi un atkārtotu izmantošanu, kas ir integrētas pārvaldības svarīgākie jautājumi; uzskata, ka tādējādi būs iespējams samazināt izmaksas, palīdzēt nosargāt šo dabas resursu un nodrošināt pienācīgu vides pārvaldību;

14.  aicina Komisiju atturēt no tādas prakses, kā ūdens sagrābšana un hidropārraušana, un attiecināt uz to ietekmes uz vidi novērtējumu;

Tiesības uz piekļuvi ūdenim un sanitārijai

15.  atgādina, ka ANO apstiprina, ka cilvēktiesības uz ūdeni un sanitāriju nozīmē, ka personīgām un mājsaimniecības vajadzībām ikvienam ir tiesības uz tādu ūdeni, kas ir labas kvalitātes, drošs, fiziski pieejams, cenas ziņā pieejams un pietiekamā daudzumā; norāda, ka saskaņā ar ANO ieteikumu 3 % no mājsaimniecības ienākumiem ir jāuzskata par maksimumu, ko var tērēt maksājumiem par ūdeni, ja maksa par ūdeni tiek piemērota.

16.  atbalsta ANO Īpašo referentu par cilvēktiesībām uz drošu dzeramo ūdeni un sanitāriju un uzsver, cik nozīmīgs ir viņa un viņa priekšgājēja darbs šo tiesību atzīšanai;

17.  pauž nožēlu par to, ka saskaņā ar Pasaules ūdensresursu novērtēšanas programmas datiem vēl joprojām vairāk nekā 1 miljonam iedzīvotāju ES 28 valstīs nav pieejams drošs un tīrs dzeramais ūdens un gandrīz 2 % iedzīvotāju nav pieejami sanitārijas pakalpojumi, un tādēļ mudina Komisiju nekavējoties rīkoties;

18.  aicina Komisiju atzīt cilvēktiesību uz ūdeni un sanitāriju nozīmību, un atzīt ūdeni par sabiedrisku labumu un pamatvērtību, kas nav prece un kas paredzēta visiem ES iedzīvotājiem; pauž bažas par to, ka finanšu un ekonomikas krīzes un taupības politikas dēļ kopš 2008. gada Eiropā ir pieaugusi nabadzība un pieaudzis to mājsaimniecību skaits, kuru ienākumi ir zemi, tādējādi aizvien vairāk cilvēkiem ir grūtības samaksāt rēķinu par ūdeni, un iespēja atļauties ūdeni kļūst par pamatu pieaugošām bažām; noraida ūdens pagaidu atslēgšanu un ūdens padeves atslēgšanu, un prasa, lai dalībvalstis nekavējoties izbeidz šādas situācijas, ja tas notiek sociālekonomisku iemeslu dēļ mājsaimniecībās ar zemiem ienākumiem; atzinīgi vērtē to, ka dažās dalībvalstīs tiek izmantotas "ūdens bankas" vai minimālās ūdens kvotas, cenšoties palīdzēt visneaizsargātākajiem apmaksāt rēķinus, tādējādi garantējot ūdeni, kā neatņemamu pamattiesību daļu;

19.  aicina Komisiju, ņemot vērā nesenās ekonomikas krīzes ietekmi, sadarboties ar dalībvalstīm, kā arī reģionālām un vietējām varas iestādēm, lai veiktu pētījumu par ūdens cenu izraisīto nabadzību, tostarp par ūdens pieejamību un iespēju to atļauties; mudina Komisiju vēl vairāk atbalstīt un veicināt sadarbību starp ūdensapgādes operatoriem, lai palīdzētu tiem, kas dzīvo mazāk attīstītos un lauku reģionos, tādējādi atbalstot kvalitatīva ūdens pieejamību visiem šo teritoriju iedzīvotājiem;

20.  aicina Komisiju noteikt apgabalus, kur ūdens trūkums ir pastāvoša vai potenciāla problēma, un palīdzēt dalībvalstīm, reģioniem un attiecīgajiem apgabaliem pienācīgi risināt šo jautājumu, jo īpaši lauku apvidos un trūcīgos pilsētu rajonos;

21.  uzsver, ka Komisijas atzītā neitralitāte attiecībā uz ūdens īpašumtiesībām un pārvaldību ir pretrunā ar privatizācijas programmām, ko dažām dalībvalstīm ir uzspiedusi trijotne;

22.  atzīst — kā noteikts ŪPD, ūdens nav prece, bet gan sabiedrisks labums, kas ir absolūti nepieciešams cilvēka dzīvībai un cieņai, un atgādina Komisijai, ka Līguma noteikumi nosaka, ka ES ir jāpaliek neitrālai attiecībā uz valstu lēmumiem par ūdensapgādes uzņēmumu īpašumtiesību režīmu, tādējādi tai nekādā ziņā nebūtu jāveicina ūdensapgādes uzņēmumu privatizāciju saistībā ar ekonomikas korekciju programmu vai jebkādu citu ES procedūru ekonomikas politikas koordinācijai; ņemot vērā, ka šie ir vispārējas nozīmes pakalpojumi un tādējādi galvenokārt sabiedrības interesēs, aicina Komisiju uz visiem laikiem izslēgt ūdeni un sanitāriju, kā arī notekūdeņu novadīšanu no iekšējā tirgus noteikumiem un no jebkura tirdzniecības nolīguma, kā arī nodrošināt tos par pieejamām cenām, un aicina gan Komisiju, gan dalībvalstis nodrošināt, ka to tehniskā, finansiālā un administratīvā pārvaldība ir efektīva, lietderīga un pārredzama;

23.  aicina dalībvalstis un Komisiju pārskatīt ūdens apsaimniekošanas politikas pārvaldību un atjaunot to, pamatojoties uz aktīvu līdzdalību, t.i. lēmumu pieņemšanas procesu pārredzamību un atvērtību iedzīvotājiem;

24.  uzskata, ka attiecībā uz regulējumu un kontroli ūdens publiskās īpašumtiesības ir jāaizsargā, veicinot publiskus, pārredzamus un līdzdalīgus pārvaldības modeļus, kuros, bet tikai dažos gadījumos, publiskā iestāde, kurai ir īpašumtiesības, varētu nodot dažus pārvaldības uzdevumus privātām iniciatīvām, ar stingri reglamentētiem nosacījumiem, un vienmēr garantējot tiesības uz resursiem un atbilstīgu sanitāriju;

25.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt visaptverošu ūdensapgādi, kura būtu par pieņemamu cenu, kvalitatīva un ar taisnīgiem darba apstākļiem, kā arī demokrātiski kontrolēta;

26.  aicina dalībvalstis atbalstīt izglītojošu un izpratnes veicināšanas kampaņu veicināšanu iedzīvotājiem, lai saglabātu un taupītu ūdens resursus un nodrošinātu lielāku pilsonisko līdzdalību;

27.  aicina dalībvalstis nodrošināt nediskriminējošu pieeju ūdensapgādes pakalpojumiem, nodrošinot, ka tie ir pieejami visiem, tostarp lietotājiem no atstumtām grupām;

28.  aicina Komisiju, Eiropas Investīciju banku un dalībvalstis atbalstīt tās ES pašvaldības, kam trūkst nepieciešamā kapitāla, lai piekļūtu tehniskajai palīdzībai, pieejamajam ES finansējumam un ilgtermiņa aizdevumiem ar atvieglotām procentu likmēm, jo īpaši saistībā ar mērķiem uzturēt un atjaunināt ūdensapgādes infrastruktūru, lai nodrošinātu kvalitatīva ūdens piegādi un plašus ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumus mazaizsargātām iedzīvotāju grupām, tostarp nabadzīgiem iedzīvotājiem un attālākiem un nomaļiem reģioniem; uzsver, cik svarīga ir atklāta, demokrātiska un līdzdalīga pārvaldība, lai nodrošinātu, ka tiek īstenoti izmaksu ziņā vislietderīgākie risinājumi ūdensresursu apsaimniekošanas jomā, visas sabiedrības labā kopumā; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pārredzamību attiecībā uz to finanšu līdzekļiem, kas iegūti ūdens apsaimniekošanas ciklā;

29.  atzīst, ka ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumi ir vispārējas nozīmes un ka ūdens nav prece, bet kopējs labums, un tādējādi tas ir jānodrošina par pieejamām cenām, un ievērojot cilvēku tiesības uz obligātu tā kvalitātes līmeni, un jānodrošina iespēja piemērot progresīvu maksu; prasa dalībvalstīm nodrošināt, ka tiek piemērota taisnīga, līdztiesīga, pārredzama un atbilstīga ūdens un sanitārijas pakalpojumu apmaksas sistēma, lai visiem sabiedrības locekļiem būtu garantēta piekļuve kvalitatīviem pakalpojumiem neatkarīgi no viņu ienākumiem;

30.  atzīmē, ka ūdens ir jāizprot kā ekosociāla vērtība, nevis vienkārši kā ražošanas elements;

31.  atgādina, ka ūdens pieejamība ir svarīga lauksaimniecībā, lai īstenotu tiesības uz pienācīgu pārtiku;

32.  aicina Komisiju sniegt dalībvalstīm stingru atbalstu irigācijas, kanalizācijas un dzeramūdens apgādes pakalpojumu infrastruktūras attīstībā un uzlabošanā;

33.  uzskata, ka Dzeramā ūdens direktīva ir lielā mērā veicinājusi kvalitatīva dzeramā ūdens pieejamību visā ES un prasa Komisijai un dalībvalstīm izlēmīgi rīkoties, lai pilnībā izmantotu vides un veselības ieguvumus, ko nodrošina krāna ūdens patēriņa veicināšana;

34.  atgādina dalībvalstīm par pienākumu īstenot ES tiesību aktus; aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Dzeramā ūdens direktīvu un ar to saistītos tiesību aktus; atgādina tām par nepieciešamību noteikt izdevumu prioritātes un pilnībā izmantot nākamajā finanšu plānošanas periodā (2014.–2020.) paredzētā ES finansiālā atbalsta sniegtās iespējas ūdens apsaimniekošanas jomā, jo sevišķi, nosakot īpašas investīciju prioritātes ūdens apsaimniekošanai;

35.  atgādina par Revīzijas palātas īpašā ziņojuma par ES ūdens apsaimniekošanas politikas mērķu integrāciju ar Kopējo Lauksaimniecības politiku secinājumiem, kuros teikts, ka "ar pašlaik KLP izmantotajiem instrumentiem ūdens resursu jautājumu risināšanai līdz šim nav izdevies panākt pietiekamu virzību vērienīgo politisko mērķu sasniegšanā ūdens resursu jomā"; uzskata, ka ūdens apsaimniekošanas politikas integrēšana ar citiem politikas virzieniem, piemēram, lauksaimniecības politiku, ir izšķiroši svarīga, lai uzlabotu ūdens kvalitāti visā Eiropā;

36.  uzsver, cik svarīgi ir pilnībā un efektīvi īstenot ŪPD, Gruntsūdeņu direktīvu, Dzeramā ūdens direktīvu un Komunālo notekūdeņu direktīvu, un uzskata, ka ir izšķiroši svarīgi labāk koordinēt to īstenošanu ar direktīvām par jūras vidi, bioloģisko daudzveidību un aizsardzību pret plūdiem; pauž bažas par to, ka Savienības nozaru politikas instrumenti sniedz nepietiekamu ieguldījumu vides kvalitātes standartu sasniegšanā attiecībā uz prioritārajām vielām un prioritāro bīstamo vielu noplūžu, emisiju un zudumu izbeigšanas mērķiem saskaņā ar ŪPD 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 16. panta 6. punktu; aicina Komisiju un dalībvalstis paturēt prātā, ka ūdens apsaimniekošana ir jāiekļauj attiecīgajos citu nozaru tiesību aktos, kā pārnozaru faktors, piemēram, enerģētikas, lauksaimniecības, zivsaimniecības, tūrisma utt. nozaru tiesību aktos, lai nepieļautu piesārņojumu, piemēram, no nelegālām un nereglamentētām bīstamo atkritumu izgāztuvēm, vai naftas ieguves vai izpētes darbībām; atgādina, ka savstarpējās atbilstības princips Kopējā Lauksaimniecības politikā (KLP) nosaka obligātās pārvaldības prasības saskaņā ar spēkā esošajiem ES tiesību aktiem, kas jāievēro lauksaimniekiem, un noteikumiem par labiem lauksaimniecības un vides apstākļiem, tostarp attiecībā uz ūdeni; atgādina, ka lauksaimniekiem ir jāievēro šie noteikumi, lai pilnībā saņemtu KLP maksājumus;

37.  aicina dalībvalstis:

38.  uzskata, ka nepieciešams noteikt ūdens ilgtspējīgas izmantošanas prioritāro kārtību jeb hierarhiju; aicina Komisiju attiecīgi nākt klajā ar analīzi un priekšlikumiem;

39.  uzsver, ka dalībvalstis, atbalstot ANO deklarāciju, ir apņēmušās ievērot cilvēktiesības uz ūdeni, un ka šīs tiesības atbalsta lielākā daļa ES iedzīvotāju un uzņēmumu;

40.  uzsver, ka EPI "Right2Water" un tās mērķus turpina atbalstīt liels skaits pilsoņu tādās valstīs, kā Vācija, Austrija, Beļģija, Slovākija, Slovēnija, Grieķija, Somija, Spānija, Luksemburga, Itālija un Īrija, kur tiek pausts viedoklis par ūdens jautājumu un tā īpašumtiesībām un nodrošinājumu;

41.  norāda, ka kopš 1988. gada Lūgumrakstu komiteja katru gadu saņem ievērojamu skaitu lūgumrakstu no ES pilsoņiem daudzās dalībvalstīs, kas pauž bažas par ūdens kvalitāti un notekūdeņu apsaimniekošanu; pievērš uzmanību vairākām negatīvām parādībām, kuras lūgumrakstu iesniedzēji nosoda, piemēram, atkritumu izgāztuvēm, iestāžu nespējai efektīvi kontrolēt ūdens kvalitāti un nepareizām vai nelikumīgām lauksaimnieciskām un rūpnieciskām darbībām, kas vainojamas sliktā ūdens kvalitātē, un tādējādi ietekmē vidi un cilvēku un dzīvnieku veselību; uzskata, ka šie lūgumraksti parāda iedzīvotāju patieso interesi par ES tiesību aktu, kas saistīti ar ilgtspējīgu ūdens apsaimniekošanu, rūpīgu īstenošanu un tālāku attīstību;

42.  stingri mudina Komisiju nopietni ņemt vērā šādos lūgumrakstos paustās pilsoņu bažas un brīdinājumus un reaģēt uz tiem, jo īpaši ņemot vērā steidzamo vajadzību risināt problēmu saistībā ar ūdens resursu samazināšanos pārmērīgas izmantošanas un klimata pārmaiņu rezultātā, kamēr vēl ir laiks novērst piesārņošanu un nesaimniecisku rīcību; pauž bažas par to, cik daudz ir pārkāpuma procedūru saistībā ar ūdens kvalitāti un apsaimniekošanu;

43.  aicina dalībvalstis steidzami pabeigt savus upju baseinu apsaimniekošanas plānus, ņemot vērā, ka tie ir Ūdens pamatdirektīvas ieviešanas pamatelements, un tos pienācīgi īstenot, pilnībā ievērojot primāri svarīgos ekoloģijas kritērijus; vērš uzmanību uz to, ka dažas dalībvalstis aizvien biežāk ir pakļautas postošiem plūdiem un to smagajai ietekmei uz vietējiem iedzīvotājiem; norāda, ka upju baseinu apsaimniekošanas plāni saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvu un plūdu riska pārvaldības plāni saskaņā ar Plūdu direktīvu piedāvā lielisku iespēju izmantot šo instrumentu sinerģiju, tādējādi palīdzot nodrošināt tīru ūdeni pietiekamā daudzumā un vienlaikus samazinot plūdu risku; turklāt atgādina, ka, lai atvieglotu ūdens kvalitātes un apsaimniekošanas pārredzamību, katrai dalībvalstij būtu jāuztur centrāla tīmekļvietne ar informāciju par Ūdens pamatdirektīvas īstenošanu;

Ūdensapgādes pakalpojumi un iekšējais tirgus

44.  norāda, ka valstis visā ES, tostarp Spānija, Portugāle, Grieķija, Īrija, Vācija un Itālija ir piedzīvojušas to, ka iespējama vai jau notikusi ūdensapgādes pakalpojumu privatizācija rada lielas bažas iedzīvotājiem; atgādina, ka ūdens apsaimniekošanas metodes izvēles pamatā ir subsidiaritātes princips, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienības darbību 14. pantā un 26. protokolā par vispārējas nozīmes pakalpojumiem, kurā uzsvērta sabiedrisko pakalpojumu īpašā nozīme Savienības sociālajai un teritoriālajai kohēzijai; atgādina, ka ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumi sniedz vispārējas nozīmes pakalpojumus un tiem ir vispārēja misija nodrošināt, ka visiem iedzīvotājiem tiek nodrošināts kvalitatīvs ūdens par sociāli pieņemamām cenām un tiek līdz minimumam samazināta notekūdeņu negatīva ietekme uz vidi;

45.  uzsver, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu Komisijai ir jāsaglabā neitralitāte attiecībā uz dalībvalstu lēmumiem par ūdensapgādes pakalpojumu īpašumtiesībām, un tai nebūtu jāveicina ūdensapgādes pakalpojumu privatizācija nedz ar tiesību aktu starpniecību, nedz arī kādā citā veidā;

46.  atgādina, ka iespēja pārņemt atpakaļ pašvaldību pārvaldībā ūdensapgādes pakalpojumus turpmāk ir jānodrošina bez jebkādiem ierobežojumiem, un tos var pārvaldīt vietēji, ja tāda ir bijusi kompetento publisko iestāžu izvēle; atgādina, ka tiesības uz ūdeni ir cilvēka pamattiesības un ūdenim ir jābūt pieejamam un cenu ziņā pieņemamam ikvienam; uzsver, ka dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt ikvienu ar ūdeni, neatkarīgi no pakalpojuma sniedzēja, vienlaikus nodrošinot, ka pakalpojumu sniedzēji piegādā drošu dzeramo ūdeni un piedāvā uzlabotus sanitārijas pakalpojumus;

47.  uzsver, ka ūdens un sanitārijas pakalpojumu īpašo raksturlielumu, piemēram, ražošanas, izplatīšanas un attīrīšanas dēļ ir absolūti obligāti, ka tie tiek izslēgti no jebkādiem tirdzniecības nolīgumiem, kurus ES apspriež vai plāno; mudina Komisiju piešķirt ūdensapgādes, sanitārijas un jebkādiem izvešanas pakalpojumiem juridiski saistošu izņēmuma statusu pašreiz notiekošajās sarunās par transatlantisko tirdzniecību un ieguldījumu partnerību (TTIP), kā arī par pakalpojumu tirdzniecības nolīgumu; uzsver, ka visos turpmākos tirdzniecības un investīciju nolīgumos ir jāparedz klauzulas par pilnīgu pieeju dzeramajam ūdenim visiem tās trešās valsts iedzīvotājiem, uz kuru nolīgums attiecas, saskaņā ar Savienības izsenajām saistībām nodrošināt ilgtspējīgu attīstību un cilvēktiesību ievērošanu, un ka tās trešās valsts iedzīvotāju, uz kuru nolīgums attiecas, pilnīgai piekļuvei dzeramajam ūdenim ir jābūt jebkura turpmāka brīvās tirdzniecības nolīguma priekšnosacījumam;

48.  atgādina par to, ka ievērojamā skaitā lūgumrakstu tiek iebilsts pret būtisko komunālo pakalpojumu, piemēram, saistībā ar ūdeni un sanitāriju, iekļaušanu sarunās par TTIP; aicina Komisiju palielināt ūdensapgādes uzņēmumu pārskatatbildību;

49.  aicina Komisiju būt par vidutāju, lai veicinātu sadarbību starp ūdensapgādes pakalpojumu sniedzējiem, tiem daloties ar labāko regulatīvo un citu praksi un iniciatīvām, kopīgi mācoties, gūstot kopīgas pieredzes, un aicina Komisiju atbalstīt brīvprātīgas salīdzinošās izvērtēšanas pasākumus; atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumā pausto aicinājumu nodrošināt lielāku pārredzamību ūdens apsaimniekošanas nozarē, un atzīst līdzšinējos centienus, vienlaikus atzīmējot, ka jebkādiem salīdzinošajiem novērtējumiem ir jābūt brīvprātīgiem, ņemot vērā, ka ūdensapgādes pakalpojumi ir ļoti atšķirīgi, un reģionālās, kā arī vietējās īpatnības visā Eiropā; tomēr atzīmē, ka jebkāda šāda salīdzināšana, kurā tiek ņemti vērā tikai finansiālie rādītāji, nebūtu jāuzskata par līdzvērtīgu pārredzamības pasākumiem, un jāiekļauj arī citi kritēriji, kas izšķiroši svarīgi iedzīvotājiem, piemēram, ūdens kvalitāte, pasākumi problēmu risināšanai saistībā ar iespēju atļauties ūdensapgādes pakalpojumus, informācija par sabiedrības daļu, kam pieejama pienācīga ūdensapgāde, kā arī sabiedrības līdzdalības līmenis ūdensresursu pārvaldībā tādā veidā, kas vienlīdz pieņemams gan iedzīvotājiem, gan regulatoriem;

50.  uzsver valsts regulatīvo iestāžu nozīmi, nodrošinot taisnīgu un atklātu konkurenci starp pakalpojumu sniedzējiem, veicinot inovatīvu risinājumu un tehniskā progresa straujāku ieviešanu, veicinot ūdensapgādes pakalpojumu efektivitāti un kvalitāti, kā arī nodrošinot patērētāju interešu aizsardzību; aicina Komisiju atbalstīt iniciatīvas regulatīvai sadarbībai ES, lai veicinātu salīdzinošo izvērtēšanu, abpusēju mācīšanos un labākās regulatīvās prakses apmaiņu;

51.  uzskata, ka ir nepieciešams Eiropas ūdensapgādes un sanitārijas projektu un programmu novērtējums cilvēktiesību aspektā, lai izstrādātu atbilstošu politiku, vadlīnijas un prakses; aicina Komisiju izveidot salīdzinošās novērtēšanas sistēmu (ūdens kvalitāte, pieejamība, ilgtspēja, pakalpojumu nodrošināšana utt.) nolūkā uzlabot publisko ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumu kvalitāti visā ES un stiprināt iedzīvotāju ietekmi;

52.  atgādina, ka ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumu koncesijas ir pakļautas Līgumā noteiktajiem principiem un tāpēc tās jāpiešķir saskaņā ar pārredzamības, vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminēšanas principiem;

53.  uzsver, ka ūdens un sanitārijas pakalpojumu ražošanas, izplatīšanas un attīrīšanas dimensijām ir jābūt izslēgtām no Koncesiju direktīvas, kā arī no jebkuras tās turpmākas pārskatīšanas;

54.  atgādina, ka saistībā ar Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū pilsoniskā sabiedrība ir paudusi stingru opozīciju daudzos jautājumos, tostarp jautājumos, kas saistīti ar vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumiem, kuri ietver ūdensapgādes pakalpojumus un notekūdeņu apsaimniekošanu;

55.  norāda uz publiskā-publiskā un publiskā–privātā sektora partnerību nozīmību labākās prakses apmaiņā, pamatojoties uz bezpeļņas sadarbību starp ūdensapgādes operatoriem un atzinīgi vērtē to, ka Paziņojumā Komisija ir pirmo reizi atzinusi publiskā–publiskā sektora partnerību nozīmību;

56.  atzinīgi vērtē dažu pašvaldību centienus veicināt publiskās partnerības, lai uzlabotu ūdensapgādes pakalpojumu nodrošināšanu un ūdens resursu aizsardzību, un atgādina, ka vietējās iestādes ir svarīgas lēmumu pieņemšanas procesā ūdens apsaimniekošanas jomā;

57.  aicina Reģionu komiteju aktīvāk iesaistīties šajā EPI, lai veicinātu reģionālo iestāžu lielāku iesaistīšanos šajā jautājumā;

58.  atgādina par pienākumu garantēt tiesu pieejamību un informāciju vides jautājumos, kā arī sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā, ko paredz Orhūsas konvencija; tādēļ aicina Komisiju, dalībvalstis un to reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes ievērot Orhūsas konvencijā ietvertos principus un tiesības; atgādina, ka iedzīvotāju informētība par to tiesībām ir ārkārtīgi svarīga, lai panāktu pēc iespējas plašāku līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā; tāpēc mudina Komisiju proaktīvi veidot kampaņu, lai informētu ES iedzīvotājus par sasniegumiem, kas, īstenojot Orhūsas konvenciju, panākti pārredzamības jomā, un par pieejamiem iedarbīgiem instrumentiem, un pildīt ES iestādēm noteiktās prasības; aicina Komisiju izstrādāt pārredzamības, pārskatatbildības un līdzdalības kritērijus, kas ļautu uzlabot ūdens pakalpojumu efektivitāti, ilgtspēju un izmaksu lietderību;

59.  mudina dalībvalstis un reģionālās, kā arī vietējās varas iestādes virzīties uz patiesa Sociālā Nolīguma par ūdeni noslēgšanu, lai garantētu šā resursa pieejamību, stabilitāti un drošu apsaimniekošanu, jo īpaši īstenojot politikas virzienus, piemēram, ūdens solidaritātes fondu un citu mehānismu izveidošanu sociālai rīcībai to cilvēku atbalstam, kas nevar atļauties piekļuvi ūdensapgādes un sanitārijas pakalpojumiem, lai tādējādi izpildītu piegādes drošības prasības un neapdraudētu cilvēktiesību uz ūdeni ievērošanu; mudina visas dalībvalstis ieviest sociālās rīcības mehānismus, kādi jau pastāv dažās ES dalībvalstīs, lai nosargātu dzeramā ūdens nodrošinājumu tiem iedzīvotājiem, kuri nonākuši patiesās grūtībās;

60.  aicina Komisiju organizēt pieredzes apmaiņu starp dalībvalstīm ūdensapgādes politikas sociāla aspekta jomā;

61.  izsaka nosodījumu par to, ka dažās dalībvalstīs ūdens un sanitārijas nodrošinājums tiek liegts nelabvēlīgā situācijā esošām un neaizsargātām kopienām un tādējādi tiek izdarīts spiediens uz šīm kopienām; atkārtoti uzsver, ka dažās dalībvalstīs varas iestāžu veiktā publisko aku slēgšana ir novedusi pie tā, ka visneaizsargātākajām grupām ir sarežģīti piekļūt ūdenim;

62.  atzīmē, ka dalībvalstīm jāpievērš īpaša uzmanība sabiedrības neaizsargāto grupu vajadzībām un arī tam, lai nodrošinātu, ka grūtībās nonākušie varētu piekļūt cenas ziņā pieejamas kvalitātes ūdenim;

63.  aicina ikvienu dalībvalsti iecelt ūdensapgādes pakalpojumu ombudu, lai nodrošinātu, ka ar ūdeni saistītie jautājumi, piemēram, sūdzības un ierosinājumi par ūdensapgādes pakalpojumu kvalitāti un pieejamību tiktu izskatīti neatkarīgā struktūrā;

64.  mudina ūdensapgādes uzņēmumus ekonomiskos ieņēmumus no ūdens pārvaldības cikla ieguldīt atpakaļ ūdensapgādes pakalpojumu uzturēšanā un uzlabošanā, kā arī ūdens resursu aizsardzībā; atgādina, ka izmaksu atgūšanas princips ūdensapgādes pakalpojumu gadījumā ietver arī vides un resursu izmaksas, vienlaikus ievērojot gan taisnīguma, pārredzamības un cilvēktiesību uz ūdeni principus, gan dalībvalstu saistības īstenot to izmaksu atgūšanas pienākumus labākajā iespējamā veidā, ciktāl tas neapdraud ŪPD noteiktos mērķus un to sasniegšanu; iesaka izbeigt praksi, kad ekonomiskie resursi tiek aizvadīti no ūdens apsaimniekošanas nozares uz citu politikas virzienu finansēšanu, tostarp gadījumus, kad rēķinos par ūdeni ir noteikta koncesijas maksa, kas nav tikusi paredzēta ūdens infrastruktūrai; atgādina, ka dažās dalībvalstīs infrastruktūra ir nožēlojamā stāvoklī, kur ūdens tiek izšķērdēts noplūžu rezultātā no nepiemērotiem un novecojušiem izplatīšanas tīkliem, un mudina dalībvalstis pastiprināt investīcijas infrastruktūras, kā arī citu ūdensapgādes pakalpojumu uzlabošanā, kā nosacījumu tam, lai arī nākotnē tiktu garantēta cilvēktiesību uz ūdeni ievērošana;

65.  aicina Komisiju garantētu, ka kompetentās iestādes nodrošina, ka visa informācija par ūdens kvalitāti un ūdens apsaimniekošanu ir pieejama attiecīgajiem iedzīvotājiem viegli pieejamā un saprotamā veidā un ka viņi ir pilnībā un savlaicīgi informēti par visiem ūdens apsaimniekošanas projektiem, un viņu viedoklis par tiem ir savlaicīgi uzklausīts; turklāt norāda, ka Komisijas uzsāktajā sabiedriskajā apspriešanā 80 % dalībnieku uzskatīja par būtisku ūdens kvalitātes monitoringa pārredzamības palielināšanu;

66.  aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt ES tiešā un netiešā finansējuma izmantošanu ūdens apsaimniekošanas projektiem un nodrošināt, ka šāds finansējums tiek izmantots tikai projektiem, kuriem tas paredzēts, paturot prātā, ka ūdens pieejamība ir būtiski nepieciešama, lai mazinātu atšķirības starp ES iedzīvotāju stāvokli un stiprinātu ES ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju; šai sakarā aicina Revīzijas palātu pārbaudīt, vai tiek pienācīgi izpildīti efektivitātes un ilgtspējas kritēriji;

67.  aicina Komisiju ņemt vērā pašreizējo investīciju trūkumu līdzsvarotā ūdens apsaimniekošanā, paturot prātā, ka ūdens ir viens no ES iedzīvotāju kopīgajiem resursiem;

68.  tāpēc aicina nodrošināt lielāku pārredzamību attiecībā uz ūdensapgādes uzņēmumiem, jo īpaši, izstrādājot publiskās un privātās pārvaldības kodeksu ES ūdensapgādes uzņēmumiem; uzskata, ka šā kodeksa pamatā jābūt efektivitātes principam un tam vienmēr ir jāatbilst vides, ekonomiskajiem, infrastruktūras un sabiedrības līdzdalības noteikumiem, kas paredzēti ŪPD; prasa arī izveidot valsts regulatoru;

69.  aicina Komisiju ievērot subsidiaritātes principu, kā arī pilnvaras un pienākumus saistībā ar ūdeni, gan attiecībā uz dažādiem valdības līmeņiem, gan vietējām apvienībām ūdens apgādes pakalpojumu pārvaldībai (avoti un to uzturēšana);

70.  pauž nožēlu par to, ka Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīva dalībvalstīs joprojām nav pilnībā īstenota; prasa prioritārā kārtā piešķirt Savienības finanšu resursus tām jomām, kurās ES vides tiesību akti netiek ievēroti, tostarp notekūdeņu attīrīšanai; atzīmē, ka atbilstības rādītāji ir izrādījušies labāki tajos gadījumos, kad tika atgūtas izmaksas un piemērots princips "maksā piesārņotājs", un prasa Komisijai pārskatīt spēkā esošo instrumentu atbilstību tam, lai nodrošinātu augsta līmeņa aizsardzību un uzlabojumus vides kvalitātes jomā;

71.  norāda uz to, ka ūdens gadījumā pakalpojumu nozarei ir liels darbvietu radīšanas potenciāls, izmantojot vides integrāciju un veicinot inovāciju ar tehnoloģiju tālāknodošanu starp nozarēm, kā arī visam ūdens aprites ciklam piemērojot pētniecību, izstrādi un inovāciju; tāpēc prasa īpašu uzmanību pievērst ūdens, kā atjaunojamās enerģijas avota, ilgtspējīgas izmantošanas veicināšanai;

72.  mudina Komisiju izstrādāt Eiropas tiesisko regulējumu attiecībā uz attīrīta efluenta atkārtotu izmantošanu, lai jo īpaši aizsargātu jutīgas darbības un teritorijas; turklāt aicina Komisiju veicināt pieredzes apmaiņu starp dalībvalstu veselības aģentūrām;

73.  mudina Komisiju, ikvienā ŪPD pārskatīšanā nodrošināt, ka ūdens pieejamības cenas ziņā kvantitatīvais novērtējums kļūst par obligātu prasību attiecībā uz dalībvalstu ziņojumiem par ŪPD īstenošanu;

74.  prasa Komisijai izpētīt iespēju Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fondam (Eurofound) uzraudzīt 28 dalībvalstīs iespējas atļauties ūdeni un ziņot par jebkādām problēmām, kas ar to saistītas;

75.  norāda, ka saprātīga ūdens apsaimniekošana nākamajās desmitgadēs kļūs par ekoloģijas un vides prioritāti, jo tā ir saistīta ar enerģētikas un lauksaimniecības vajadzībām un ar ekonomiskajām un sociālajām prasībām;

Piesārņošanas izmaksu internalizācija

76.  atgādina, ka apmaksājot rēķinus par ūdeni ES, iedzīvotāji sedz arī izmaksas par ūdens attīrīšanu un apstrādi, un uzsver, ka tādu politikas virzienu īstenošana, kas efektīvi apvieno ūdens resursu aizsardzības mērķus ar izmaksu ietaupījumiem, un efektīvi novērš pretrunas starp tiem, piemēram, pieeja "avota kontrole", ir daudz efektīvāka un finansiāli vēlamāka; atgādina, ka EVA 2015. gada ziņojumā par vides stāvokli ir konstatēts, ka vairāk nekā 40 % no upēm un piekrastes ūdeņiem ir lauksaimniecības izraisītā difūzā piesārņojuma skarti, savukārt 20 % līdz 30 % ir pakļauti punktveida avotu piesārņojumam, piemēram, no rūpniecības iekārtām, kanalizācijas sistēmām un notekūdeņu attīrīšanas tīkliem; uzsver, cik nozīmīga ir ŪPD un Dzeramā ūdens direktīvas efektīva īstenošana, labāka koordinācija attiecībā uz to īstenošanu, lielāka saskaņotība sagatavojot tiesību aktu projektus, proaktīvāki pasākumi ūdens resursu saglabāšanai, kā arī ūdens izmantošanas efektivitātes būtiskai palielināšanai visās nozarēs (rūpniecība, mājsaimniecība, lauksaimniecība, izplatīšanas tīkli); atgādina, ka dabas teritoriju, piemēram, saldūdens ekosistēmu, ilgtspējīgas aizsardzības nodrošināšana arī ir izšķiroši svarīga attīstībai un būtiska dzeramā ūdens krājumu nodrošināšanai, kā arī samazina izmaksas iedzīvotājiem un pakalpojumu sniedzējiem;

ES ārpolitika un attīstības politika ūdens jomā

77.  uzsver, ka ES attīstības politikā ir jābūt pilnībā integrētam ūdens un sanitārijas vispārējās pieejamības principam, veicinot publiskā–publiskā un publiskā–privātā sektora partnerības un to pamatā izmantojot solidaritātes starp ūdensapgādes uzņēmumiem un strādājošiem principus dažādās valstīs, kā arī izmantojot plašu instrumentu klāstu labākās prakses veicināšanai, daloties ar zināšanām, kā arī no attīstības un sadarbības programmām šajā nozarē; atkārtoti uzsver, ka dalībvalstu attīstības politikā ir jāatzīst cilvēktiesību uz pieeju drošam dzeramam ūdenim un sanitārijai dimensija un ka uz tiesībām pamatotai pieejai ir nepieciešams tiesiskā regulējuma atbalsts, finansējums un pilsoniskās sabiedrības ietekmes nostiprināšana, lai šīs tiesības īstenotu praksē;

78.  atkārtoti apstiprina, ka pienācīgas kvalitātes dzeramā ūdens pieejamība pietiekamā daudzumā ir cilvēka pamattiesības, un uzskata, ka valstu valdībām ir pienākums nodrošināt šo tiesību ievērošanu;

79.  uzsver saskaņā ar spēkā esošajiem ES tiesību aktiem un to prasībām, cik nozīmīgs ir regulārs ūdens kvalitātes, tīrības un drošuma novērtējums gan ES, gan ārpus tās robežām;

80.  uzsver, ka, piešķirot ES līdzekļus un plānojot palīdzību, augsta prioritāte būtu jāpiešķir palīdzībai droša dzeramā ūdens un sanitārijas nodrošināšanai; aicina Komisiju nodrošināt atbilstīgu finansiālo atbalstu kapacitātes veidošanas pasākumiem ūdens jomā, paļaujoties uz un sadarbojoties ar pastāvošajām starptautiskajām platformām un iniciatīvām;

81.  uzstāj, ka jaunattīstības valstīs ūdens, sanitārijas un higiēnas (WASH) jomai būtu jāpiešķir svarīga prioritāte gan oficiālās attīstības palīdzības (OAP), gan valstu budžetos; atgādina, ka ūdens resursu apsaimniekošana ir kolektīva atbildība; atbalsta atvērtību attiecībā uz dažādiem atbalsta veidiem, taču arī to, ka ir stingri jāievēro attīstības efektivitātes principi, jānodrošina attīstības politikas konsekvence un nelokāma virzība uz nabadzības izskaušanu, kā arī maksimāli jāpalielina ietekme uz attīstību; šajā sakarībā atbalsta vietējo kopienu iesaistīšanu projektu īstenošanā jaunattīstības valstīs, kā arī kopienas īpašumtiesību principu;

82.  uzsver, ka joprojām 748 miljoniem cilvēku nav pieejams uzlabots ūdens nodrošinājums, un tiek lēsts, ka 1,8 miljardi cilvēku visā pasaulē dzer ar fekālijām piesārņotu ūdeni, neraugoties uz to, ka virzība uz Tūkstošgades attīstības mērķa attiecībā uz drošu dzeramo ūdeni sasniegšanu ir apmierinoša, savukārt virzība uz sanitārijas nodrošinājuma mērķa sasniegšanu nebūt nav apmierinoša;

83.  atgādina, ka gruntsūdeņu ilgtspējīgas apsaimniekošanas nodrošināšana ir ārkārtīgi svarīga, lai mazinātu nabadzību un sekmētu kopīgu uzplaukumu, jo gruntsūdeņi var nodrošināt labāku dzeramo ūdeni miljoniem pilsētu un lauku nabadzīgo iedzīvotāju;

84.  aicina Komisiju ūdens jautājumu, tāpat kā ilgtspējīgas lauksaimniecības jautājumu, iekļaut Pārmaiņu programmā;

85.  uzskata, ka ūdens jautājumam jābūt vienam no galvenajiem divu 2015. gada svarīgu starptautisku notikumu sagatavošanas darbā, proti, augstākā līmeņa sanāksmei par laikposmu pēc 2015. gada un COP21 par klimata pārmaiņām; šajā sakarībā visnotaļ atbalsta vērienīgu un tālejošu mērķu iekļaušanu attiecībā uz ūdeni un sanitāriju, piemēram, Ilgtspējīgas attīstības mērķa (IAM) Nr. 6 par ūdens un sanitārijas pieejamības un ilgtspējīgas apsaimniekošanas nodrošināšanu visiem līdz 2030. gadam, pieņemšanu 2015. gada septembrī; atkārtoti uzsver, ka izbeigt nabadzību procesā pēc 2015. gada būs iespējams vienīgi gadījumā, ja mēs nodrošināsim, ka ikvienam, it visur ir pieejams tīrs ūdens, pamatsanitārija un higiēna; uzsver, ka visu SDG īstenošana prasa attīstības vajadzībām mobilizēt daudz vairāk finansējuma nekā pašlaik pieejams, tostarp gan no rūpnieciski attīstītām, gan jaunattīstības valstīm; aicina izveidot vispārēju uzraudzības mehānismu, ar kura palīdzību varētu izsekot sasniegtajam, nodrošinot droša dzeramā ūdens vispārēju pieejamību, ilgtspējīgu izmantošanu un ūdens resursu attīstību, kā arī sekmējot taisnīgu, uz līdzdalību balstītu un atbildīgu ūdens resursu apsaimniekošanu visās valstīs; mudina Komisiju nodrošināt, lai atbalsts tiktu tērēts efektīvi un attīstības pēc 2015. gada programmā tas vairāk būtu orientēts uz WASH jomu;

86.  uzsver aizvien pieaugošo ūdens trūkuma risku klimata pārmaiņu rezultātā; mudina Komisiju un dalībvalstis starp COP21 tēmām iekļaut ūdens resursu stratēģisko pārvaldību un ilgtermiņa pielāgošanās plānus, lai turpmākajā globālajā klimata nolīgumā iekļautu pret klimata pārmaiņām noturīgu pieeju ūdens jomas jautājumiem; uzsver, ka pret klimata pārmaiņām noturīga ūdens infrastruktūra ir izšķiroši svarīga attīstībai un nabadzības samazināšanai; uzsver, ka bez pastāvīgiem centieniem mazināt klimata pārmaiņu ietekmi, kā arī bez labākas ūdens resursu apsaimniekošanas virzība uz nabadzības samazināšanas mērķu, Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu un gan ekonomisku, sociālu, gan vides ziņā ilgtspējīgu attīstību varētu tikt apdraudēta;

87.  ar bažām atzīmē, ka jaunattīstības valstīs ūdens un sanitārijas nepieejamība var nesamērīgi ietekmēt meitenes un sievietes, īpaši tās, kas ir skolas vecumā, jo bieži neierašanās skolā un mācību pamešana ir saistīta ar to, ka nav pieejama tīra, droša un sasniedzama sanitārija;

88.  prasa, lai Savienības un dalībvalstu līdzekļu piešķīrumi atspoguļotu ANO Īpašā referenta par cilvēktiesībām uz drošu dzeramo ūdeni un sanitāriju ieteikumus, jo īpaši attiecībā uz priekšrokas došanu maza apjoma infrastruktūrai, un lielāku līdzekļu piešķiršanu darbināšanai un uzturēšanai, kapacitātes veidošanai un izpratnes veicināšanai;

89.  ar bažām atzīmē, ka saskaņā ar informāciju, kas ir ANO īpašā ziņotāja par cilvēka tiesībām uz drošu dzeramo ūdeni un sanitāriju rīcībā, cilvēkiem, kuri dzīvo graustu rajonos, parasti ir jāmaksā vairāk, lai saņemtu nereglamentētus, sliktas kvalitātes pakalpojumus, nekā tiem, kuri dzīvo oficiāli ierīkotās apmetnēs; mudina jaunattīstības valstis budžeta piešķīrumus visupirms paredzēt pakalpojumiem, kas paredzēti mazaizsargātiem un izolētiem cilvēkiem;

90.  atgādina, ka Pasaules Veselības organizācija ir noteikusi, ka sākotnējā situācijā, nepiemērojot jaunākās inovatīvās ūdens attīrīšanas un taupīšanas tehnoloģijas, 100 līdz 200 litru ūdens dienā vienai personai ir optimālais daudzums, vienlaikus norādot, ka 50 līdz 100 litru ir nepieciešami, lai nodrošinātu pamatvajadzības un lai novērstu galveno veselības problēmu rašanos; norāda, ka saskaņā ar atzītajām cilvēka pamattiesībām, noteikt minimālo kvotu vienam cilvēkam ir ārkārtīgi svarīgi, lai apmierinātu tautu pamatvajadzības pēc ūdens;

91.  uzsver, ka pamatprasībai par ūdens pieejamību jābūt neapspriežamām cilvēka pamattiesībām, kas netieši un tieši paredzētas starptautiskajās tiesībās, deklarācijās un valstu praksē;

92.  aicina valdības, starptautiskās palīdzības aģentūras, nevalstiskās organizācijas un vietējās kopienas strādāt, lai nodrošinātu, ka visi cilvēki var apmierināt pamatprasības pēc ūdens un garantēt, ka ūdens pieejamība ir viena no cilvēktiesībām;

93.  aicina dalībvalstis saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas vadlīnijām ieviest cenas noteikšanas politiku, kurā ievērotas cilvēka tiesības uz minimālo ūdens daudzumu dzīvei un apkarot izšķērdēšanu, nosakot progresīvas maksas piemērošanu, kas ir proporcionāla izmantotā ūdens daudzumam;

94.  mudina veikt pasākumus, lai nodrošinātu racionālu ūdens patēriņu, lai nepieļautu izniekošanu;

95.  izsaka atzinību tiem ūdensapgādes uzņēmumiem, kas savu gada ienākumu procentuālu daļu piešķir ūdens partnerībām jaunattīstības valstīs, un mudina dalībvalstis un ES radīt nepieciešamo tiesisko satvaru, lai šādas partnerības varētu veidoties;

96.  aicina efektīvi uzraudzīt projektus, ko īsteno, izmantojot ārējo palīdzību; uzsver, ka ir jāuzrauga finansēšanas stratēģijas un budžeti, lai nodrošinātu, ka piešķirtie līdzekļi tiek izmantoti pastāvošo atšķirību un nevienlīdzības attiecībā uz ūdens pieejamību novēršanai un cilvēktiesību principu par nediskrimināciju, informācijas pieejamību un līdzdalību nodrošināšanai;

97.  aicina Komisiju Investīciju plānā Eiropai prioritāti piešķirt novecojušu dzeramā ūdens tīklu atjaunošanai, ietverot šos projektus Savienības projektu sarakstā; uzsver, cik pozitīvi šādi projekti ietekmētu nepārceļamu nodarbinātību, tādējādi palīdzot stimulēt zaļo ekonomiku Eiropā;

98.  aicina Komisiju veicināt zināšanu apmaiņu, lai dalībvalstis varētu veikt apsekojumus par tīklu stāvokli, kas dotu iespēju sākt atjaunošanas darbus un izbeigt ūdens zudumus;

99.  prasa nodrošināt lielāku pārredzamību, lai pilnīgāk informētu patērētājus par ūdeni un veicinātu ekonomiskāku ūdens resursu apsaimniekošanu; lai to panāktu, mudina Komisiju turpināt darbu ar dalībvalstīm valstu pieredzes apmaiņas jomā attiecībā uz ūdens jomas informācijas sistēmu izveidošanu;

100.  aicina Komisiju pētīt to, cik lielā mērā būtu vēlama Eiropas līmeņa finanšu instrumentu atbalsta paplašināšana starptautiskās sadarbības jomā saistībā ar ūdeni un sanitāriju;

101.  uzsver, ka efektīva un taisnīga ūdens resursu apsaimniekošana balstās uz pašvaldību spēju sniegt pakalpojumus; tādēļ aicina ES turpināt atbalstīt ūdens apsaimniekošanas un infrastruktūras stiprināšanu jaunattīstības valstīs, vienlaikus jo īpaši pievēršoties neaizsargāto lauku iedzīvotāju vajadzībām;

102.  atbalsta ANO Attīstības programmas (UNDP) aizsākto Global Water solidaritātes platformu, lai iesaistītu vietējās pašvaldības ar ūdens problēmām saistīto risinājumu rašanā; atzinīgi vērtē „1 % solidaritātes ūdenim un sanitārijai“ iniciatīvu un citas iniciatīvas, ko īsteno iedzīvotāji un iestādes dažās dalībvalstīs, lai ar līdzekļiem, kas iegūti no maksām par ūdens patēriņu, atbalstītu projektus jaunattīstības valstīs; atzīmē, ka šādas iniciatīvas ir īstenojuši vairāki ūdensapgādes uzņēmumi; atkārtoti aicina Komisiju veicināt solidaritātes pasākumus šajā un citās jomās, piemēram, izplatot informāciju, veicinot partnerattiecības un pieredzes apmaiņu, tostarp iespējamu Komisijas un dalībvalstu partnerību, piešķirot papildu ES finansējumu saskaņā ar šo iniciatīvu īstenotajiem projektiem; jo īpaši mudina veicināt publiskā un publiskā sektora partnerību ūdens apsaimniekošanas jomā jaunattīstības valstīs saskaņā ar ANO Iedzīvotāju apmetņu programmas koordinēto Pasaules Ūdens apsaimniekotāju partnerību savienību (GWOPA);

103.  aicina Komisiju atsākt īstenot „Water Facility“ instrumentu, kas ir izrādījies efektīvs, jo ir sekmējis ūdensapgādes pakalpojumu labāku pieejamību jaunattīstības valstīs, veicinot vietējo kopienu spēju uzlabošanas pasākumus;

104.  atzinīgi vērtē to, ka Eiropā ir vērojams būtisks atbalsts ANO rezolūcijai, ar kuru tīra dzeramā ūdens un sanitārijas pieejamība ir atzīta par cilvēktiesību;

o
o   o

105.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 330, 5.12.1998., 32. lpp. (2) OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp. (3) OV L 65, 11.3.2011., 1. lpp. (4) OV L 94, 28.3.2014., 1. lpp. (5) OV C 12, 15.1.2015., 33. lpp.. (6) A/RES/64/292. (7) A/RES/68/157. (8) OV C 9 E, 15.1.2010., 33. lpp. (9) OV C 349 E, 29.11.2013., 9. lpp. (10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0059.