Indekss 
Pieņemtie teksti
Trešdiena, 2015. gada 9. septembris - StrasbūraGalīgā redakcija
Jautājumi, uz kuriem jāatbild rakstiski (Reglamenta 130. panta 3. punkta interpretācija)
 Sēdes pārtraukšana vai slēgšana (Reglamenta 191. panta interpretācija)
 Parlamentu sadabības delegācijas nosaukuma maiņa
 Partnerattiecību nolīgums zivsaimniecības nozarē ar Gvineju-Bisavu - zvejas iespējas un finansiālais ieguldījums (Piekrišana) ***
 Partnerattiecību nolīgums zivsaimniecības nozarē ar Gvineju-Bisavu - zvejas iespējas un finansiālais ieguldījums (Rezolūcija)
 Partnerattiecību nolīgums zivsaimniecības nozarē ar Kaboverdi - zvejas iespējas un finansiālais ieguldījums (Piekrišana) ***
 Partnerattiecību nolīgums zivsaimniecības nozarē ar Kaboverdi - zvejas iespējas un finansiālais ieguldījums (Rezolūcija)
 Partnerattiecību nolīgums zivsaimniecības nozarē ar Madagaskaru - zvejas iespējas un finansiālais ieguldījums ***
 Protokols, ar ko groza Marakešas līgumu par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu (Piekrišana) ***
 Protokols, ar ko groza Marakešas līgumu par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu (Rezolūcija)
 Pilnvarojums Austrijai, Beļģijai un Polijai ratificēt Budapeštas Konvenciju par līgumu par preču pārvadājumiem pa iekšējiem ūdensceļiem (CMNI) vai pievienoties tai ***
 Pagaidu pasākumi starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā*
 ES rīcībpolitiku urbānā dimensija
 Ieguldījumi darbvietu radīšanā un izaugsmē — ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšana ES
 Eiropas gada aktīvai novecošanai un paaudžu solidaritātei (2012. gads) novērtējums
 2011.gada Baltās grāmatas par transportu īstenošana
 Sieviešu karjera zinātnes jomā un augstākās izglītības iestādēs
 Iespēju radīšana meitenēm Eiropas Savienībā ar izglītības palīdzību
 EEZ-Šveice: šķēršļi iekšējā tirgus izveides pilnīgai pabeigšanai

Jautājumi, uz kuriem jāatbild rakstiski (Reglamenta 130. panta 3. punkta interpretācija)
PDF 300kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. septembra lēmums par jautājumiem, uz kuriem jāatbild rakstiski (Eiropas Parlamenta Reglamenta 130. panta 3. punkta interpretācija) (2015/2152(REG))
P8_TA(2015)0295

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Konstitucionālo lietu komitejas priekšsēdētājas 2015. gada 4. septembra vēstuli,

–  ņemot vērā Reglamenta 226. pantu,

1.  nolemj piemērot šādu 130. panta 3. punkta interpretāciju:

"Formulējums „izņēmuma kārtā“ jāinterpretē tādējādi, ka papildu jautājums attiecas uz steidzamu jautājumu un ka tā iesniegšanu nevar atlikt uz nākamo mēnesi. Turklāt saskaņā ar 3. punkta otro daļu iesniegto jautājumu skaitam ir jābūt mazākam par noteikto normu, proti, pieciem jautājumiem mēnesī."

2.  uzdod priekšsēdētajam informatīvos nolūkos nosūtīt šo lēmumu Padomei un Komisijai.


Sēdes pārtraukšana vai slēgšana (Reglamenta 191. panta interpretācija)
PDF 302kWORD 62k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. septembra lēmums par sēdes pārtraukšanu vai slēgšanu (Eiropas Parlamenta Reglamenta 191. panta interpretācija) (2015/2153(REG)).
P8_TA(2015)0296

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Konstitucionālo lietu komitejas priekšsēdētājas 2015. gada 4. septembra vēstuli,

–  ņemot vērā Reglamenta 226. pantu,

1.  nolemj piemērot šādu 191. panta interpretāciju:""Ja tiek iesniegts pieprasījums pārtraukt vai slēgt sēdi, balsošanas procedūra par šādu pieprasījumu ir jāsāk bez nepamatotas kavēšanās. Par balsošanu plenārsēdē būtu jāpaziņo parastajā veidā, un atbilstīgi pastāvošajai praksei būtu jānodrošina, lai deputātiem nokļūšanai plenārsēžu zālē būtu pietiekami daudz laika.Pēc analoģijas ar Reglamenta 152. panta 2. punkta otro daļu, ja šāds pieprasījums ir noraidīts, līdzīgu pieprasījumu no jauna tajā pašā dienā iesniegt nevar. Atbilstīgi 22. panta 1. punkta komentāram Parlamenta priekšsēdētājam ir tiesības pārtraukt saskaņā ar minēto pantu iesniegto pieprasījumu pārmērīgu izmantošanu.""

2.  uzdod priekšsēdētajam informatīvos nolūkos nosūtīt šo lēmumu Padomei un Komisijai.


Parlamentu sadabības delegācijas nosaukuma maiņa
PDF 300kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. septembra lēmums par parlamentu sadarbības delegācijas nosaukuma maiņu (2015/2842(RSO))
P8_TA(2015)0297

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Priekšsēdētāju konferences priekšlikumu,

–  ņemot vērā 2014. gada 12. marta lēmumu par parlamentu sadarbības delegāciju, apvienoto parlamentāro komiteju, parlamentāro sadarbības komiteju un daudzpusējo parlamentāro asambleju skaitu (1),

–  ņemot vērā Reglamenta 212. pantu,

1.  nolemj pārsaukt Delegāciju attiecībām ar Palestīniešu likumdošanas padomi par Delegāciju attiecībām ar Palestīnu,

2.  uzdod priekšsēdētajam informatīvos nolūkos nosūtīt šo lēmumu Padomei un Komisijai.

(1) Tajā dienā pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0217.


Partnerattiecību nolīgums zivsaimniecības nozarē ar Gvineju-Bisavu - zvejas iespējas un finansiālais ieguldījums (Piekrišana) ***
PDF 314kWORD 62k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. septembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Protokolu, ar kuru nosaka zvejas iespējas un finansiālo ieguldījumu, kas paredzēts Partnerattiecību nolīgumā zivsaimniecības nozarē starp Eiropas Kopienu un Gvinejas-Bisavas Republiku (11667/2012 – C8-0278/2014 – 2012/0134(NLE))
P8_TA(2015)0298A8-0233/2015

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (11667/2012),

–  ņemot vērā projektu protokolam, kurā noteiktas Eiropas Savienības un Gvinejas-Bisavas Republikas partnerattiecību nolīgumā zivsaimniecības nozarē paredzētās zvejas iespējas un finansiālais ieguldījums (11671/2012),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 43. pantu, 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) daļu un 218. panta 7. punktu (C8–0278/2014),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 9. septembra nenormatīvo rezolūciju(1) par Padomes lēmuma projektu,

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu un 99. panta 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ieteikumu, kā arī Attīstības komitejas un Budžeta komitejas atzinumus (A8-0233/2015),

1.  sniedz piekrišanu protokola noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu un Gvinejas-Bisavas Republikas valdībai un parlamentam.

(1) Tajā dienā pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0299.


Partnerattiecību nolīgums zivsaimniecības nozarē ar Gvineju-Bisavu - zvejas iespējas un finansiālais ieguldījums (Rezolūcija)
PDF 333kWORD 82k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. septembra nenormatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu Protokolu, ar kuru nosaka zvejas iespējas un finansiālo ieguldījumu, kas paredzēts Partnerattiecību nolīgumā zivsaimniecības nozarē starp Eiropas Kopienu un Gvinejas-Bisavas Republiku (11667/2012 – C8-0278/2014 – 2012/0134(NLE)2015/2119(INI))
P8_TA(2015)0299A8-0236/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (11667/2012),

–  ņemot vērā projektu protokolam, kurā noteiktas Eiropas Savienības un Gvinejas-Bisavas Republikas partnerattiecību nolīgumā zivsaimniecības nozarē paredzētās zvejas iespējas un finansiālais ieguldījums (11671/2012),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 43. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu un 7. punktu (C8-0278/2014),

–  ņemot vērā 2012. gada 25. oktobra rezolūciju par ES 2011. gada ziņojumu par attīstības politikas saskaņotību(1),

–  ņemot vērā ex-post novērtējuma ziņojumu par Eiropas Savienības un Gvinejas-Bisavas Republikas partnerattiecību nolīguma zivsaimniecības nozarē īstenošanas protokolu (pamatlīgums FISH/2006/20, īpašā vienošanās Nr. 27, 2010. gada septembris),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. septembra(2) normatīvo rezolūciju par Padomes lēmuma projektu,

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta otro daļu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A8-0236/2015),

A.  tā kā vispārējais šā protokola mērķis ir abu pušu interesēs pastiprināt ES un Gvinejas-Bisavas sadarbību zivsaimniecības nozarē, izveidojot partnerattiecību regulējumu, kas ļautu īstenot ilgtspējīgas zvejniecības politiku, vienlaikus atbildīgā un ilgtspējīgā veidā izmantojot Gvinejas-Bisavas ekskluzīvās ekonomiskās zonas zvejas resursus, un iegūt ES flošu interesēm atbilstošu daļu pieejamā nozvejas pārpalikuma;

B.  tā kā Eiropas Savienībai būtu jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu, ka ar trešām valstīm noslēgtie ilgtspējīgas zivsaimniecības nolīgumi atbilst gan ES, gan attiecīgās trešās valsts, tostarp tās iedzīvotāju un zivsaimniecības nozares, interesēm;

C.  tā kā pirmais nolīgums zivsaimniecības nozarē starp EEK un Gvineju-Bisavu tika noslēgts 1980. gadā un tā kā kopš tā laika un līdz 2012. gada 15. jūnijam EKK/ES dalībvalstu flotes varēja zvejot Gvinejas-Bisavas ūdeņos, kamēr vien spēkā bija virkne nolīguma īstenošanas protokolu;

D.  tā kā saskaņā ar šo protokolu ES flotēm ir piešķirtas šādas zvejas iespējas: 3700 BRT (bruto reģistrētā tonnāža) pelaģiskās zvejas saldētājtraleriem (garneles) un 3500 BRT pelaģiskās zvejas saldētājtraleriem (zivis un galvkāji), 28 tunzivju saldētājseineri un kuģi zvejai ar dreifējošām āķu jedām un 12 kuģi tunzivju zvejai ar makšķerēm; tā kā ES un Gvinejas-Bisavas nolīgums zivsaimniecības nozarē ir sevišķi svarīgs, jo tas ir viens no retajiem ES zivsaimniecības nolīgumiem, kas sniedz jauktas dažādu sugu zvejas iespēju;

E.  tā kā līdzekļi, kas saskaņā ar šo nolīgumu piešķirti Gvinejai-Bisavai, un jo īpaši kompensācija par piekļuvi resursiem veido vērā ņemamu daļu Gvinejas-Bisavas budžeta; tā kā iepriekš tomēr ir tikusi apturēta nozaru sadarbībai paredzēto līdzekļu piešķiršana konkrētu atbalsta apguves grūtību dēļ, ar ko saskārās Gvineja-Bisava;

F.  tā kā Gvinejas-Bisavas sociālekonomiskajā attīstībā kopumā un zivsaimniecības nozarē jo īpaši vērojamas nepilnības attiecībā uz svarīgām jomām, tostarp profesionālo apmācību, nozares struktūru un sieviešu ieņemtās lomas nozarē atzīšanu;

G.  tā kā līdz šim nozaru sadarbībā gūtie rezultāti kopumā nav bijuši apmierinoši; tā kā tomēr ir gūti panākumi attiecībā uz zvejniecības uzraudzību, kontroli un novērošanu, sanitārās inspekcijas veiktspēju un Gvinejas-Bisavas dalību reģionālajās zivsaimniecības struktūrās; tā kā ir iespējams darīt vēl vairāk, lai nodrošinātu, ka šis nolīgums efektīvāk veicina pārredzamību un atbildīgumu nozaru sadarbībā un labāk sekmē Gvinejas-Bisavas zivsaimniecības nozares un ar to saistīto nozaru un darbību ilgtspējīgu attīstību, lai tādējādi nodrošinātu, ka Gvinejā-Bisavā paliek lielāka daļa pievienotās vērtības, ko radījusi tās dabas resursu izmantošana;

H.  tā kā tas, ka rūpnieciskās zvejas kuģu īpašnieki savu nozveju pārkrauj vai izkrauj ārpus Gvinejas-Bisavas (piemēram, Dakarā vai Kanāriju salās), ir viens no iemesliem, kāpēc ekonomiskie ieguvumi no rūpnieciskās zvejas ir niecīgi un atbilst tikai nelielam skaitam darbvietu (saskaņā ar iepriekšējo protokolu — 148 vietējie apkalpes locekļi); tā kā 2010. gadā Gvinejā-Bisavā darbojās tikai viens zivju pārstrādes uzņēmums;

I.  tā kā, neraugoties uz pēdējā laikā gūtiem nelieliem panākumiem, Gvinejas-Bisavas nespēja ievērot ES noteiktās sanitārās normas traucē pārdot zvejas produktus Eiropas Savienībai;

J.  tā kā nelegāla, nereģistrēta un neregulēta (NNN) zveja Gvinejas-Bisavas ūdeņos ir ilglaicīga problēma; tā kā 2008. un 2009. gadā valsts iestādes noteikumu pārkāpumā pieķēra 58 kuģus, no kuriem 11 kuģi zvejoja bez atļaujas un 7 — aizliegtos ūdeņos; tā kā, lai gan ir gūti nelieli panākuni un Gvinejas-Bisavas rīcībā nepārprotami ir zināmi līdzekļi zvejas kontrolei, tostarp novērotāju vienība un ātrgaitas patruļkuģi, Gvinejas-Bisavas teritoriālajos ūdeņos īstenotās zvejas uzraudzības un kontroles sistēmai joprojām piemīt trūkumi;

K.  tā kā konstatētajam zināšanu trūkumam gan attiecībā uz šā nolīguma ietekmi uz jūras ekosistēmu, gan uz to, kā nodrošināt piekļuvi tikai pieļaujamās nozvejas pārpalikumam, ko nevar nozvejot vietējās flotes, tāpat kā atjauninātu bioloģisko datu trūkumam (jo īpaši pēc tam, kad ES dalībvalstu flotes 2012. gadā beidza darboties Gvinejā-Bisavā), būtu jārada bažas un šie jautājumi ir pēc iespējas drīz jāatrisina;

L.  tā kā Parlaments ir nekavējoties un pilnībā jāinformē visos ar protokolu vai tā atjaunošanu saistīto procedūru posmos,

1.  uzskata, ka šis nolīgums ir ļoti svarīgs gan Gvinejai-Bisavai, gan ES flotēm, kas darbojas Gvinejas-Bisavas ūdeņos; uzskata, ka līdz šim nozaru sadarbībā gūtie rezultāti nav bijuši pietiekami, un aicina Komisiju veikt visus nepieciešamos pasākumus, ieviešot mehānismus, ar ko palielināt pārredzamību, atbildīgumu un līdzekļu saņēmēju līdzdalību — jo īpaši mazapjoma nerūpnieciskās zvejas kopienās —, un, ja nepieciešams, pārskatot un palielinot nolīgumā paredzēto atbalstu nozarei, kā arī rodot jaunus un dažādus veidus, kā uzlabot šā atbalsta apguves rādītājus, lai krasi mainītu pēdējās desmitgadēs novēroto tendenci;

2.  atgādina, ka ar šo nolīgumu ir jāveicina Gvinejas-Bisavas zvejas nozares un to saistīto nozaru un darbību — jo īpaši mazapjoma zvejas, kas būtiski sekmē nodrošinājumu ar pārtiku, — patiesi ilgtspējīgāka attīstība, palielinot pievienoto vērtību, kas paliek Gvinejā-Bisavā tās dabas resursu izmantošanas rezultātā; atzīst, ka pēdējo gadu laikā ir gūti zināmi panākumi, taču uzskata, ka nepieciešami apņēmīgi un ilglaicīgi pūliņi, lai sasniegtu vērā ņemamus rezultātus; uzskata, ka atbalstu (it īpaši tehnisko palīdzību) cita starpā varētu sniegt šādās jomās: iestāžu spēju veicināšana, zvejnieku apmācība un partnerība ar mazapjoma nerūpnieciskās zvejas veicējiem, kā arī lielāka vērība jāvelta dzimumu līdztiesības politikai, lai atzītu un pilnvērtīgi īstenotu sieviešu lomu (zivju izplatīšanā un tirdzniecībā, uzglabāšanā, pirmapstrādē utt.);

3.  uzskata, ka būtu pilnībā jāizmanto protokolā paredzētās iespējas uz ES kuģiem nodarbināt vietējos jūrniekus;

4.  uzskata, ka būtu jāpastiprina pasākumi nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas izskaušanai Gvinejas-Bisavas ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā, tostarp uzlabojot uzraudzību, kontroli un novērošanu, šim mērķim aktīvi izmantojot kuģu satelītnovērošanas sistēmu, zvejas žurnālus un inspektorus, kā arī īstenojot reģionālo zivsaimniecības organizāciju lēmumus;

5.  norāda, ka ir labāk jākoordinē atbalsts nozarei, ko sniedz saskaņā ar nolīgumu zivsaimniecības nozarē, un attīstības sadarbībai pieejamie instrumenti, jo īpaši Eiropas Attīstības fonds (EAF);

6.  aicina Komisiju, neraugoties uz līdzšinējiem centieniem, arī turpmāk palīdzēt Gvinejas-Bisavas iestādēm uzlabot valsts teritoriālajos ūdeņos īstenoto zvejas novērošanas un kontroles sistēmu, lai pastiprinātu nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas apkarošanas pasākumus;

7.  uzsver, ka nolīgums ietver nediskriminācijas klauzulu; atzinīgi vērtē to, ka šo sarunu saistībā Gvineja-Bisava ir publiskojusi savus ar trešām valstīm noslēgtos zivsaimniecības nolīgumus un ka ar tiem iespējams iepazīties; aicina Komisiju cieši sekot līdzi izmaiņām šajos nolīgumos un zvejas darbībām Gvinejas-Bisavas ūdeņos;

8.  uzskata, ka būtu jāuzlabo informācijas apjoms un uzticamība attiecībā uz visu nozveju (plānoto nozveju un piezveju) un, vispārīgāk, situāciju saistībā ar zvejas resursu saglabāšanu, lai varētu precīzāk izvērtēt nolīguma ietekmi uz jūras ekosistēmu un zvejniecības kopienām; uzskata, ka ir jāpalīdz attīstīt pašas Gvinejas-Bisavas spējas iegūt šādu informāciju; aicina Komisiju nodrošināt, lai struktūras, kas uzrauga nolīguma īstenošanu, tostarp apvienotā zinātniskā komiteja, darbotos regulārāk un pārredzamāk;

9.  aicina Komisiju nosūtīt Parlamentam nolīguma 9. pantā paredzētās apvienotās komitejas sanāksmju protokolus un secinājumus, jaunā protokola 3. pantā minēto nozares daudzgadu programmu un attiecīgo ikgadējo novērtējumu secinājumus, kā arī jaunā protokola 4. pantā paredzēto sanāksmju protokolus un secinājumus; aicina Komisiju ļaut Parlamenta pārstāvjiem kā novērotājiem piedalīties apvienotās komitejas sanāksmēs un sekmēt Gvinejas-Bisavas zvejniecības kopienu līdzdalību; pieprasa, lai Komisija pēdējā protokola piemērošanas gadā un pirms sarunu uzsākšanas par tā atjaunošanu iesniegtu Parlamentam un Padomei pilnīgu ziņojumu par protokola īstenošanu, lieki neierobežojot piekļuvi šim ziņojumam;

10.  uzskata, ka Komisijai būtu jāapņemas protokola 3. pantā paredzētajā daudzgadu nozares programmā iekļaut mērķus, kas sekmētu reālu attīstību vietējā zivsaimniecības nozarē, jo īpaši saistībā ar nerūpniecisko zveju un zivju apstrādi, tostarp paredzot vairāk izkraut nozveju Gvinejā-Bisavā, kā arī īstenot citus ekonomikas pasākumus un partnerības zivsaimniecības nozarē;

11.  uzskata — ņemot vērā korupcijas problēmu, partnerattiecību nolīgumā paredzētajai apvienotajai komitejai būtu jānodrošina visu šajā protokolā paredzēto mehānismu stabila darbība;

12.  aicina Komisiju un Padomi savā kompetences jomā un saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 13. panta 2. punktu un Līguma par Eiropas Savienības darbību 218. panta 10. punktu nekavējoties un pilnībā informēt Parlamentu visos ar protokolu un tā atjaunošanu saistīto procedūru posmos;

13.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Gvinejas-Bisavas Republikas valdībai un parlamentam.

(1) OV C 72 E, 11.3.2014., 21. lpp.
(2) Tajā dienā pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0298.


Partnerattiecību nolīgums zivsaimniecības nozarē ar Kaboverdi - zvejas iespējas un finansiālais ieguldījums (Piekrišana) ***
PDF 313kWORD 62k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. septembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu protokolu starp Eiropas Savienību un Kaboverdes Republiku, ar ko nosaka zvejas iespējas un finansiālo ieguldījumu, kuri paredzēti Partnerattiecību nolīgumā zivsaimniecības nozarē starp Eiropas Kopienu un Kaboverdes Republiku (15848/2014 – C8-0003/2015 – 2014/0329(NLE))
P8_TA(2015)0300A8-0201/2015

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumu (15848/2014),

–  ņemot vērā projektu protokolam starp Eiropas Savienību un Kaboverdes Republiku, ar ko nosaka zvejas iespējas un finansiālo ieguldījumu, kuri paredzēti Partnerattiecību nolīgumā zivsaimniecības nozarē starp Eiropas Kopienu un Kaboverdes Republiku(15849/2014),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 43. pantu, 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu un 218. panta 7. punktu (C8-0003/2015),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 9. septembra nenormatīvo rezolūciju(1) par projektu Padomes lēmumam,

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu un 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ieteikumu, kā arī Attīstības komitejas un Budžeta komitejas atzinumus (A8-0201/2015),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Kaboverdes Republikas valdībai un parlamentam.

(1) Tajā dienā pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0301.


Partnerattiecību nolīgums zivsaimniecības nozarē ar Kaboverdi - zvejas iespējas un finansiālais ieguldījums (Rezolūcija)
PDF 322kWORD 71k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. septembra nenormatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu protokolu starp Eiropas Savienību un Kaboverdes Republiku, ar ko nosaka zvejas iespējas un finansiālo ieguldījumu, kuri paredzēti Partnerattiecību nolīgumā zivsaimniecības nozarē starp Eiropas Kopienu un Kaboverdes Republiku (15848/2014 – C8-0003/2015 – 2014/0329(NLE)2015/2100(INI))
P8_TA(2015)0301A8-0200/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (15848/2014),

–  ņemot vērā projektu protokolam starp Eiropas Savienību un Kaboverdes Republiku, ar ko nosaka zvejas iespējas un finansiālo ieguldījumu, kuri paredzēti Partnerattiecību nolīgumā zivsaimniecības nozarē starp Eiropas Kopienu un Kaboverdes Republiku (15849/2014),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 43. pantu, 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu un 218. panta 7. punktu (C8–0003/2015),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 15. decembra Lēmumu 2014/948/ES par to, lai Eiropas Savienības vārdā parakstītu un provizoriski piemērotu protokolu starp Eiropas Savienību un Kaboverdes Republiku, ar ko nosaka zvejas iespējas un finansiālo ieguldījumu, kuri paredzēti Partnerattiecību nolīgumā zivsaimniecības nozarē starp Eiropas Kopienu un Kaboverdes Republiku(1),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. septembra(2) normatīvo rezolūciju par lēmuma projektu,

–  ņemot vērā iepriekšējā protokola novērtējumu un analīzi,

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta otro daļu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A8-0200/2015),

A.  tā kā vispārējais protokola mērķis ir pastiprināt Eiropas Savienības un Kaboverdes Republikas sadarbību, lai izveidotu tādas partnerattiecības, kurās abu pušu interesēs ir izstrādāt ilgtspējīgu zivsaimniecības politiku un nodrošināt zvejas resursu atbildīgu izmantošanu Kaboverdes Republikas zvejas zonā;

B.  tā kā protokolā puses vienojās īstenot stingru uzraudzības mehānismu, lai nodrošinātu resursu ilgtspējīgu izmantošanu; tā kā šis mehānisms jo īpaši balstās uz prasību reizi ceturksnī apmainīties ar datiem par haizivju nozveju;

C.  tā kā abas puses ir apņēmušās pilnībā ievērot visus ieteikumus, ko sniegusi Starptautiskā Atlantijas tunzivju saglabāšanas komisija (ICCAT);

D.  tā kā ICCAT un Zivsaimniecības zinātnes, tehnikas un ekonomikas komiteja (ZZTEK) atzina haizivju sugas krājumus par veselīgiem un to apstiprināja abu šā protokola pušu zinātniskajā sanāksmē;

E.  tā kā jo īpaši jaunais uzraudzības mehānisms, kas paredz attiecīgus papildu pasākumus gadījumā, kad haizivju nozveja pārsniedz 30 % un 40 %, ir solis pareizajā virzienā;

F.  tā kā nozares atbalsta īstenošanā ir radušies kavējumi; tā kā mērķu izpildes līmenis ir apmierinošs, lai gan arī ir grūti noteikt, kāda ietekme ir Eiropas sniegtajam nozares atbalstam salīdzinājumā ar atbalsta programmu pasākumiem, ko šajā jomā ierosinājuši citi attīstības jomas partneri;

G.  tā kā ir jānosaka loģiska intervences sistēma, lai labāk vadītu un standartizētu protokola novērtēšanu; tā kā tas būtu jāīsteno jo īpaši attiecībā uz nozares atbalstu,

1.  atzinīgi vērtē šo jauno zivsaimniecības protokolu, kas noslēgts starp Eiropas Savienību un Kaboverdes Republiku un pieņemts saskaņā ar jaunās kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) ilgtspējības pasākumiem gan no vides, gan sociāli ekonomiskā viedokļa;

2.  aicina Komisiju nosūtīt Parlamentam Partnerattiecību nolīguma zivsaimniecības nozarē 9. pantā paredzētās Apvienotās komitejas sanāksmju protokolus un secinājumus, kā arī jaunā protokola 3. pantā minēto nozares daudzgadu programmu;

3.  aicina Komisiju protokola pēdējā piemērošanas gadā un pirms sarunu sākšanas par tā atjaunošanu iesniegt Parlamentam un Padomei visaptverošu ziņojumu par tā īstenošanu;

4.  uzsver bažas par to, ka iepriekšējā protokola darbības pēdējos gados haizivju sugu zivju nozvejas apjoms ir ievērojami pieaudzis; prasa Komisijai sniegt ziņojumu Parlamentam par pasākumiem, kurus Apvienotā komiteja veikusi, lai ņemtu vērā uz zinātniskām atziņām balstīto pētījumu, kas tiks veikts atbilstīgi protokola pielikuma 4. panta 6. punktam, lai saņemtu garantijas, ka šāda zveja tiek veikta ilgtspējīgi un atbildīgi; uzsver, ka Parlaments būtu jāinformē arī par datiem, kas saņemti par haizvju krājumiem;

5.  aicina Komisiju un Padomi katru savā kompetences jomā un saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 13. panta 2. punktu un Līguma par Eiropas Savienības darbību 218. panta 10. punktu nekavējoties un pilnībā informēt Parlamentu visos ar protokolu un tā atjaunošanu saistīto procedūru posmos;

6.  prasa Komisijai izvērtēt, vai kuģi, kas darbojas saskaņā ar šā protokola noteikumiem, ir izpildījuši attiecīgās ziņošanas prasības;

7.  prasa Komisijai katru gadu Parlamentam paziņot par pārējiem Kaboverdes noslēgtajiem starptautiskajiem nolīgumiem, lai tas šajā reģionā varētu uzraudzīt visas zvejas darbības, arī tās, kas var neatbilst Eiropas zivsaimniecības politikai, piemēram, haizivju spuru atdalīšanas praksi;

8.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Kaboverdes Republikas valdībai un parlamentam.

(1) OV L 369, 24.12.2014., 1. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0300.


Partnerattiecību nolīgums zivsaimniecības nozarē ar Madagaskaru - zvejas iespējas un finansiālais ieguldījums ***
PDF 312kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. septembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Protokolu, ar ko nosaka zvejas iespējas un finansiālo ieguldījumu, kuri paredzēti Partnerattiecību nolīgumā zivsaimniecības nozarē starp Madagaskaras Republiku un Eiropas Kopienu (15225/2014 – C8-0002/2015 – 2014/0319(NLE))
P8_TA(2015)0302A8-0196/2015

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (15225/2014),

–  ņemot vērā projektu Protokolam, ar ko nosaka zvejas iespējas un finansiālo ieguldījumu, kuri paredzēti Partnerattiecību nolīgumā zivsaimniecības nozarē starp Madagaskaras Republiku un Eiropas Kopienu (15226/2014),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 43. pantu, 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu un 218. panta 7. punktu (C8–0002/2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu un 99. panta 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ieteikumu, kā arī Attīstības komitejas un Budžeta komitejas atzinumus (A8-0196/2015),

1.  sniedz piekrišanu protokola parakstīšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Madagaskaras Republikas valdībai un parlamentam.


Protokols, ar ko groza Marakešas līgumu par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu (Piekrišana) ***
PDF 306kWORD 62k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. septembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Protokolu, ar ko groza Marakešas līgumu par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu (06040/2015 – C8-0077/2015 – 2015/0029(NLE))
P8_TA(2015)0303A8-0237/2015

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (06040/2015),

–  ņemot vērā projektu Protokolam, ar ko groza Marakešas līgumu par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu (06041/2015),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 4. punktu, kā arī 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) punktu (C8-0077/2015),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 9. septembra nenormatīvo rezolūciju(1) par projektu lēmumam,

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu un 99. panta 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu un Attīstības komitejas atzinumu (A8-0237/2015),

1.  sniedz piekrišanu Protokola noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo lēmumu Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Pasaules Tirdzniecības organizācijai.

(1) Tajā dienā pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0304.


Protokols, ar ko groza Marakešas līgumu par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu (Rezolūcija)
PDF 397kWORD 84k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. septembra nenormatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Protokolu, ar ko groza Marakešas līgumu par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu (06040/2015 – C8-0077/2015 – 2015/0029(NLE)2015/2067(INI))
P8_TA(2015)0304A8-0238/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (06040/2015),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 4. punktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) punktu (C8–0077/2015),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2013. gada 21. novembra rezolūciju par pašreizējo stāvokli Dohas Attīstības programmas (DAP) norisē un gatavošanos devītajai PTO Ministru konferencei(1),

–  ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas rezolūciju par reģionālo integrāciju un muitas modernizāciju ĀKK valstu ilgtspējīgas attīstības panākšanai sadarbībā ar ES(2),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Globāla partnerība nabadzības izskaušanai un ilgtspējīgai attīstībai pēc 2015. gada”(3),

–  ņemot vērā 2013. gada decembrī Indonēzijā notikušās devītās PTO ministru konferences rezultātus un panākto tirdzniecības atvieglošanas nolīgumu(4),

–  ņemot vērā Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) Vispārējās padomes 2014. gada 27. novembra paziņojumu(5),

–  ņemot vērā ESAO 2014. gada februāra ziņojumu „PTO tirdzniecības atvieglošanas nolīgums — potenciālā ietekme uz tirdzniecības izmaksām“,

–  ņemot vērā 2015. gada 9. septembra(6) normatīvo rezolūciju par Padomes lēmuma projektu,

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta otro daļu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu, kā arī Attīstības komitejas atzinumu (A8-0238/2015),

A.  tā kā tirdzniecības atvieglošana galvenokārt ir valstu iestāžu uzdevums, taču ir acīmredzams, ka daudzās jomās daudzpusējā sadarbība var palielināt ieguvumus un samazināt izmaksas;

B.  tā kā pirms tirdzniecības atvieglošanas nolīgums (TFA/nolīgums) var stāties spēkā, tas ir jāratificē divām trešdaļām no PTO dalībvalstīm; tā kā šajā ziņā tas aicina visus PTO locekļus nodrošināt, ka nolīgums var pēc iespējas drīz stāties spēkā un īpaši pirms desmitās PTO ministru konferences (MC10), kas 2015. gada decembrī notiks Nairobi;

C.  tā kā dažas lielas jaunietekmes ekonomikas, piemēram, Ķīna, Brazīlija un Indija nelūgs tehnisko palīdzību; tā kā tas ir jānovērtē atzinīgi, jo tas liecina, ka pieejamā palīdzība nonāks pie tiem, kuriem tā ir tiešām nepieciešama;

D.  tā kā ES aktīvi strādā, lai saskaņotu tās dažādos politikas virzienus (tirdzniecības, sadarbības, humānās palīdzības u. c. jomās); tā kā šīm jomām jābūt transversālām un to pamatā jābūt ietekmes novērtējumiem;

E.  tā kā ES ir apņēmusies veicināt brīvu, taisnīgu un atvērtu tirdzniecību, kas ir līdzsvarota un nodrošina visiem savstarpējus ieguvumus; tā kā PTO ir piemērota sistēma šo principu ievērošanas turpināšanai un atkārtotai apliecināšanai;

F.  tā kā ES un tās dalībvalstis ir lielākās palīdzības sniedzējas pasaulē; tā kā finansiālās palīdzības sniegšana tirdzniecības atvieglošanas nolīguma īstenošanai ir pasākums, kas ietilpst iniciatīvā „Palīdzība tirdzniecībai”, un tā nedrīkst ietekmēt daudzgadu finanšu shēmas (DFS) oficiālās attīstības palīdzības (OAP) daļu,

1.  atzinīgi vērtē 2013. gada decembrī Indonēzijā notikušās devītās PTO ministru konferences rezultātus, 160 PTO locekļiem noslēdzot sarunas par tirdzniecības atvieglošanas nolīgumu; uzskata, ka tirdzniecības atvieglošanas nolīgums ir svarīgs panākums, jo tas ir pirmais daudzpusējais nolīgums kopš PTO izveides 1995. gadā un radīs pamatu muitas modernizācijai PTO 161 locekļa vidū;

2.  atgādina, ka ES joprojām atbalsta visu PTO locekļu pilnīgu un rūpīgu Bali tiesību aktu paketes lēmumu īstenošanu, kas ļautu pievērst uzmanību veiksmīgai sarunu slēgšanai saskaņā ar Dohas Attīstības programmu (DAP);

3.  atzīst šā nolīguma īstenošanas ieguvumus jaunattīstības valstīm, ņemot vērā, ka tas sekmēs labvēlīgākus apstākļus uzņēmumiem, jo īpaši MVU; īpaši uzsver, ka nolīgumam, ja tas tiks pilnībā īstenots, jāsamazina nedrošība saistībā ar nosacījumiem ienākšanai tirgū un tirdzniecības izmaksas par 12,5%–17,5 % (piemēram, saskaņā ar ESAO aplēsēm), tādējādi ļaujot patērētājiem piekļūt lielākam lētāku produktu klāstam un uzņēmumiem piekļūt jauniem tirgiem un uzlabot savu konkurētspēju, palielinot savu efektivitāti un samazinot nevajadzīgu birokrātiju un ar to saistītās izmaksas;

4.  uzsver, ka, īstenojot šo nolīgumu, jo īpaši jaunattīstības valstīs, tiks saskaņotas un vienkāršotas procedūras, kas saistītas ar tirdzniecību; apliecina, ka nolīgums var attīstīt jaunas iespējas, lai plašāk izmantotu inovatīvas tehnoloģijas un elektroniskās sistēmas, tostarp elektroniskās norēķinu sistēmas, valstu tirdzniecības portālus un vienotus kontaktpunktus;

5.  mudina visus PTO locekļus nekavējoties meklēt iespēju Bali tiesību aktu paketes īstenošanai visos tās aspektos, tostarp tirgu kropļojošu subsīdiju samazināšanai, lai sarunas par DAP varētu noslēgt desmitajā PTO ministru konferencē;

6.  uzsver šā nolīguma nozīmi attīstības ziņā, ņemot vērā, ka tiek piemērots īpašais un diferencējošais režīms, ar kuru jaunattīstības un vismazāk attīstītās valstis var izlemt, kad tiks īstenoti dažādi noteikumi un kuriem no tiem tiks pieprasīta tehniskā palīdzība;

7.  uzsver, ka nolīguma īstenošanas apmērs un grafiks izšķirs to, kādi ieguvumi izrietēs no nolīguma; uzskata, ka lielāko labumu visiem parakstītājiem sniegs pilnīga un rūpīga nolīguma īstenošana, kurā atspoguļotas jaunattīstības valstu prioritātes un bažas saistībā ar Dohas attīstības programmu;

8.  uzsver, ka šajā nolūkā nolīgumā paredzēti gan saistoši noteikumi, gan nesaistoši norādījumi; mudina visas PTO dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai īstenotu saistošos noteikumus un norādījumus ar mērķi panākt iespējami lielāku tirdzniecības izmaksu samazinājumu;

9.  atzīst, ka vairākas nolīguma prasības, tostarp par pārredzamību un nodevu automatizētu ievadīšanu un apmaksu, var būt spēcīgs līdzeklis pārrobežu korupcijas apkarošanai; aicina panākt labāku muitas iestāžu sadarbību un uzsver, ka labāka pārredzamība paaugstinās drošības līmeni un būs spēcīgs stimuls tirdzniecības intensifikācijai, papildus efektīvākas muitas kontroles nodrošināšanai;

10.  pilnībā atbalsta ES iniciatīvu noteikt mērķi piecu gadu laikā nodrošināt finansējumu EUR 400 miljonu apmērā tirdzniecības atvieglošanas reformu atbalstam un projektiem, piemēram, jaunattīstības un vismazāk attīstīto valstu muitas sistēmu uzlabošanai; atgādina, ka šis finansējums, kuru galvenokārt nodrošinās ar Reģionālās indikatīvās programmas piešķīrumiem reģionālajai ekonomiskajai integrācijai, ir daļa no daudz plašākās ES iniciatīvas „Palīdzība tirdzniecībai“ (EUR 3,5 miljardi ES dotāciju 2013. gadā), un prasa par to regulāri informēt Eiropas Parlamentu un dalībvalstis;

11.  tomēr uzsver, ka šis finansējums ir ļoti labi jākoordinē ar finansējumu, ko nodrošina citi starptautiskie līdzekļu devēji, piemēram, ANO Tirdzniecības un attīstības konference, PTO un Pasaules Banka; uzsver, ka ir jāizvairās gan no dublēšanās, gan pārliekas birokrātijas, kas tiek noteikta lūguma iesniedzējām valstīm un kas varētu atturēt no palīdzības meklēšanas;

12.  aicina arī cieši sadarboties ar specializētajām organizācijām, piemēram, Pasaules Muitas organizāciju (PMO), kas var sniegt vērtīgas praktiskās un tehniskās specializētās zināšanas par katru atsevišķu gadījumu, veicinot attīstību un stiprinot spējas šajā jomā; uzsver, ka īpaši vismazāk attīstītās valstis varētu pilnībā izmantot tirdzniecības atvieglošanas nolīguma radītās tirdzniecības iespējas;

13.  uzsver, ka ES delegācijām visā pasaulē var būt liela nozīme, jo tās var strādāt ar jaunattīstības un vismazāk attīstītajām valstīm uz vietas, un pieprasa, lai šīs delegācijas maksimāli iesaistītos tehniskās palīdzības nodošanā;

14.  aicina Komisiju darīt visu iespējamo, lai atbalstītu jaunattīstības un vismazāk attīstītās valstis to saistību īstenošanā, ņemot vērā nepieciešamību pēc elastības nolīgumā paredzēto saistību īstenošanai; uzsver, ka finansējumam, kas paredzēts spēju veidošanai, ir jābūt orientētam uz saņēmējiem un balstītam uz pienācīgu vajadzību novērtējumu;

15.  iesaka starptautiskajām organizācijām un jaunattīstības un vismazāk attīstīto valstu partneriem cieši sadarboties C kategorijas noteikumu īstenošanā, lai īstenotu tos iespējami īsākā laikā;

16.  atzīst, ka starp attīstīto un jaunattīstības valstu robežprocedūrām joprojām pastāv liela atšķirība un ka vāja infrastruktūra, neefektīva muitas pārvaldība, korupcijas gadījumi un pārāk liela birokrātija palēnina tirdzniecības tempus; atzīst, ka tirdzniecības atvieglošanas līgumam un tirdzniecības liberalizācijas procesam ir kopīgs mērķis — samazināt tirdzniecības izmaksas, lai veicinātu saimniecisko darbību;

17.  atgādina, ka daudzām jaunattīstības valstīm tirdzniecības atvieglošana būs galvenais ieguvumu avots DAP ietvaros; atzinīgi vērtē jaunattīstības valstīm un vismazāk attīstītajām valstīm paredzētos īpašos un diferencētos noteikumus, kuri ir sīki izstrādāti; ierosina, ka turpmākajos līgumos kā standartu vajadzētu izmantot jauno pieeju attiecībā uz tādu saistību uzņemšanos un to grafika izstrādi, kas būtu samērīgs ar valstu spējām;

18.  atzīst, ka privātā sektora zināšanām var būt svarīga loma, veicinot tirdzniecības atvieglojumu pasākumus un sniedzot palīdzību un atbalstu līguma īstenošanai jaunattīstības valstīs; šajā sakarībā pieņem zināšanai plānoto USAID iniciatīvu publiskā un privātā sektora aliansei; aicina Komisiju veicināt privātā sektora līdzdalību un izvērtēt iespējas partnerību veidošanai ar Eiropas nozarēm, lai veicinātu līguma īstenošanu;

19.  atzīst, ka tirdzniecības atvieglošanas reformu īstenošanai ir plašāka pozitīva ietekme uz attīstību; šajā sakarībā norāda, ka muitai varētu būt nozīmīga loma, sekmējot tādu sūtījumu ātru pārvietošanu, kas paredzēti katastrofu seku likvidēšanai; uzsver, ka ārkārtas humānā palīdzības sniegšanā būtu jāizmanto vienkāršotas muitošanas procedūras, lai paātrinātu palīdzības piegādi, turklāt humānā palīdzība būtu jāatbrīvo no nodevām un nodokļiem;

20.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Pasaules Tirdzniecības organizācijai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0511.
(2) OV C 345, 2.10.2014., 28. lpp.
(3) Komisijas 2015. gada 5. februāra paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai (COM(2015)0044).
(4) Bali pieņemtā Ministru deklarācija (WT/MIN(13)/DEC); Bali pieņemtais Ministru lēmums par tirdzniecības atvieglošanas nolīgumu (WT/MIN(13)/36 vai WT/L/911, 2013. gada 11. decembris). https://www.wto.org/english/thewto_e/minist_e/mc9_e/balipackage_e.htm
(5) Protokols, ar ko groza Marakešas līgumu par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu, WT/L/940, 2014. gada 28. novembris.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0303.


Pilnvarojums Austrijai, Beļģijai un Polijai ratificēt Budapeštas Konvenciju par līgumu par preču pārvadājumiem pa iekšējiem ūdensceļiem (CMNI) vai pievienoties tai ***
PDF 314kWORD 62k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. septembra normatīvā rezolūcija par Padomes lēmuma projektu, ar kuru attiecīgi pilnvaro Beļģijas Karalisti un Polijas Republiku ratificēt Budapeštas Konvenciju par līgumu par preču pārvadājumiem pa iekšējiem ūdensceļiem (CMNI) un Austrijas Republiku – pievienoties tai (08223/2015 – C8-0173/2015 – 2014/0345(NLE))
P8_TA(2015)0305A8-0231/2015

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (08223/2015),

–  ņemot vērā Budapeštas Konvenciju par līgumu par preču pārvadājumiem pa iekšējiem ūdensceļiem (08223/15 ADD1),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 81. panta 2. punktu, kā arī 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C8–0173/2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu un 99. panta 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ieteikumu (A8–0231/2015),

1.  sniedz piekrišanu Padomes lēmuma projektam, ar kuru pilnvaro Beļģijas Karalisti un Polijas Republiku ratificēt un attiecīgi Austrijas Republiku pievienoties Budapeštas Konvencijai par līgumu par preču pārvadājumiem pa iekšējiem ūdensceļiem (CMNI);

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.


Pagaidu pasākumi starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā*
PDF 633kWORD 234k
Rezolūcija
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā (COM(2015)0286 – C8-0156/2015 – 2015/0125(NLE))
P8_TA(2015)0306A8-0245/2015

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2015)0286),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 78. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru Padome ir apspriedusies ar Parlamentu (C8-0156/2015),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 30. jūlija vēstuli, ar kuru tā informēja Parlamentu par savu vispārīgo nostāju,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A8-0245/2015),

1.  apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.  apstiprina paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai;

3.  aicina Komisiju attiecīgi grozīt savu priekšlikumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 293. panta 2. punktu;

4.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

5.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

6.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Komisijas ierosinātais teksts   Grozījums
Grozījums Nr. 1
Lēmuma priekšlikums
3.aatsauce (jauna)
Ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās I nodaļu un 18. un 19. pantu,
Grozījums Nr. 2
Lēmuma priekšlikums
2.aapsvērums (jauns)
(2a)  Saskaņā ar Līguma 78. panta 3. punktu un 80. pantu šajā lēmumā paredzētie solidaritātes pasākumi ir saistoši.
Grozījums Nr. 3
Lēmuma priekšlikums
4.aapsvērums (jauns)
(4a)  Pagaidu pasākumi ārkārtas pārcelšanai ir tikai viena daļa no visaptverošās pieejas migrācijai, kas izklāstīta Komisijas 2015. gada 13. maija paziņojumā „Eiropas programma migrācijas jomā” un gaidāmajā Eiropas Parlamenta patstāvīgajā ziņojumā. Eiropas Parlaments uzsver, ka visi minētās visaptverošās pieejas aspekti ir svarīgi un to sakarā būtu jārīkojas paralēli. Ņemot vērā pašreizējo ārkārtas situāciju un apņemšanos stiprināt solidaritāti un atbildību, Eiropadome 2015. gada 25. un 26. jūnija sanāksmē vienojās par to, ka divu gadu laikā pagaidu un izņēmuma kārtā no Itālijas un Grieķijas uz citām dalībvalstīm pārcels 40 000 personu, kurām nepārprotami ir vajadzīga starptautiskā aizsardzība. Dalībvalstīm būtu jāvienojas par saistošu šādu personu sadales kvotu.
Grozījums Nr. 4
Lēmuma priekšlikums
5. apsvērums
(5)  Eiropas Parlaments 2015. gada 29. aprīlī atkārtoti norādīja, ka Savienībai, reaģējot uz nesenajām traģēdijām Vidusjūrā, jārīkojas solidāri, taisnīgi jāsadala atbildība un jāpastiprina centieni šajā jomā iepretim dalībvalstīm, kuras uzņem vislielāko skaitu bēgļu un starptautiskas aizsardzības pieteikumu iesniedzēju absolūtos skaitļos vai proporcionāli.
(5)  Eiropas Parlaments 2015. gada 29. aprīlī atkārtoti norādīja, ka Savienībai, reaģējot uz nesenajām traģēdijām Vidusjūrā, jārīkojas solidāri, taisnīgi jāsadala atbildība un jāpastiprina centieni šajā jomā iepretim dalībvalstīm, kuras uzņem vislielāko skaitu bēgļu un starptautiskas aizsardzības pieteikumu iesniedzēju absolūtos skaitļos vai proporcionāli, ņemot vērā kritērijus tās dalībvalsts noteikšanai, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 604/20131a. Eiropas Parlaments aicināja ieviest saistošas kvotas patvēruma meklētāju sadalei dalībvalstu starpā.
______________
1a Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regula (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV L 180, 29.6.2013., 31. lpp.).
Grozījums Nr. 5
Lēmuma priekšlikums
7. apsvērums
(7)  No dalībvalstīm, kuras saskārās ar īpašu spiedienu, sevišķi ņemot vērā nesenos traģiskos notikumus Vidusjūrā, īpaši jāizceļ Itālija un Grieķija, kur ieceļoja nepieredzēti daudz migrantu, starp kuriem bija starptautiskas aizsardzības pieprasītāji, kam tā nepārprotami vajadzīga, un šis pieplūdums radīja ievērojamu spiedienu uz šo valstu migrācijas un patvēruma sistēmām.
(7)  No dalībvalstīm, kuras saskārās ar īpašu spiedienu, sevišķi ņemot vērā nesenos traģiskos notikumus Vidusjūrā, īpaši jāizceļ Itālija un Grieķija, kur ieceļoja nepieredzēti daudz migrantu, starp kuriem bija starptautiskas aizsardzības pieprasītāji, kam tā nepārprotami vajadzīga, un šis pieplūdums radīja ievērojamu spiedienu uz šo valstu migrācijas un patvēruma sistēmām, tādējādi norādot uz Regulas (ES) Nr. 604/2013 negatīvo ietekmi uz pirmo ieceļošanas Savienībā valsti, taču diemžēl minētās regulas darbība vēl nav apturēta un no tās nav izņemta atsauce uz pirmo ieceļošanas Savienībā valsti. Arī citas Eiropas Savienības dalībvalstis saskaras ar patvēruma meklētāju skaita milzīgu pieaugumu.
Grozījums Nr. 6
Lēmuma priekšlikums
7.aapsvērums (jauns)
(7a)  Eksperti prognozē migrācijas spiediena pieaugumu īstermiņā un vidējā termiņā pie Savienības ārējām jūras un sauszemes robežām.
Grozījums Nr. 7
Lēmuma priekšlikums
8. apsvērums
(8)  Saskaņā ar datiem no Eiropas Aģentūras operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (Frontex) Vidusjūras centrālā un austrumu daļa ir bijusi galvenā nelikumīgas robežšķērsošanas vieta Savienībā 2014. gadā. 2014. gadā Itālijā vien ir ieceļojuši vairāk nekā 170 000 migrantu – par 277 % vairāk salīdzinājumā ar 2013. gadu. Pastāvīgs pieaugums bija vērojams arī Grieķijā, kuru sasniedza 50 000 nelikumīgo migrantu – par 153 % vairāk salīdzinājumā ar 2013. gadu. Statistika 2015. gada pirmajos mēnešos apliecina šo skaidro tendenci attiecībā uz Itāliju. Turklāt Grieķija 2015. gada pirmajos mēnešos ir piedzīvojusi nelikumīgas robežšķērsošanas gadījumu skaita strauju pieaugumu – par vairāk nekā 50 % no kopējā nelikumīgas robežšķērsošanas gadījumu skaita 2014. gadā (gandrīz 28 000 gadījumu 2015. gada pirmajos četros mēnešos salīdzinājumā ar gandrīz 55 000 visā 2014. gadā). Ievērojama daļa no kopējā nelikumīgo migrantu skaita šajos abos reģionos ietver migrantus ar tādu valstspiederību, kam saskaņā ar Eurostat datiem ir bijis liels atzīšanas īpatsvars Savienības mērogā (2014. gadā sīrieši un eritrejieši, kam atzīšanas īpatsvars Savienības mērogā pārsniedz 75 %, bija vairāk nekā 40 % no visiem nelikumīgajiem migrantiem Itālijā un vairāk nekā 50 % no visiem nelikumīgajiem migrantiem Grieķijā). Saskaņā ar Eurostat datiem Grieķijā 2014. gadā nelikumīgi atradās 30 505 sīrieši salīdzinājumā ar 8220 sīriešiem 2013. gadā.
(8)  Saskaņā ar datiem no Eiropas Aģentūras operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (Frontex) Vidusjūras centrālā un austrumu daļa ir bijusi galvenā nelikumīgas robežšķērsošanas vieta Savienībā 2014. gadā. 2014. gadā Itālijā vien ir ieceļojuši vairāk nekā 170 000 nelegālo migrantu – par 277 % vairāk salīdzinājumā ar 2013. gadu; šo migrantu vidū bija 26 100 bērnu, no kuriem aptuveni 13 000 bija nepavadīti nepilngadīgie, kas veidoja 7,6 % no kopējā migrantu skaita. Pastāvīgs pieaugums bija vērojams arī Grieķijā, kuru sasniedza 50 000 nelikumīgo migrantu – par 153 % vairāk salīdzinājumā ar 2013. gadu. Statistika 2015. gada pirmajos mēnešos apliecina šo skaidro tendenci attiecībā uz Itāliju. No 2015. gada janvāra līdz jūnijam Itālijā par 5 % palielinājās nelegālas robežšķērsošanas gadījumu skaits, salīdzinot ar to pašu laikposmu iepriekšējā gadā. Turklāt Grieķija 2015. gada pirmajos mēnešos ir piedzīvojusi nelikumīgas robežšķērsošanas gadījumu skaita strauju pieaugumu — tas palielinājies sešas reizes, salīdzinot ar to pašu laikposmu iepriekšējā gadā, un par 140 %, salīdzinot ar visu iepriekšējo gadu (pēc Frontex datiem 76 293 gadījumi no 2015. gada janvāra līdz jūnijam salīdzinājumā ar gandrīz 55 000 visā 2014. gadā). Ievērojama daļa no kopējā nelikumīgo migrantu skaita šajos abos reģionos ietver migrantus ar tādu valstspiederību, kam saskaņā ar Eurostat datiem ir bijis liels atzīšanas īpatsvars Savienības mērogā (2014. gadā sīrieši un eritrejieši, kam atzīšanas īpatsvars Savienības mērogā pārsniedz 75 %, bija vairāk nekā 40 % no visiem nelikumīgajiem migrantiem Itālijā un vairāk nekā 50 % no visiem nelikumīgajiem migrantiem Grieķijā; no 2015. gada janvāra līdz jūnijam sīrieši un eritrejieši bija 30 % no Itālijā ieceļojušo cilvēku skaita un 60 % — no Grieķijā ieceļojušo cilvēku skaita). Saskaņā ar Eurostat datiem Grieķijā 2014. gadā nelikumīgi atradās 30 505 sīrieši salīdzinājumā ar 8220 sīriešiem 2013. gadā.
Grozījums Nr. 8
Lēmuma priekšlikums
10. apsvērums
(10)  Saskaņā ar Frontex datiem vēl viens nozīmīgs imigrācijas ceļš uz Savienību 2014. gadā bija Rietumbalkānu ceļš, kurā reģistrēti 43 357 nelikumīgas robežšķērsošanas gadījumi. Tomēr lielākajai daļai migrantu, kas ierodas pa šo ceļu, pirmšķietami nav nepieciešama starptautiska aizsardzība – 51 % no visiem ieceļotājiem ir no Kosovas.
(10)  Saskaņā ar Frontex datiem vēl viens nozīmīgs imigrācijas ceļš uz Savienību 2014. gadā bija Rietumbalkānu ceļš, kurā reģistrēti 43 357 nelikumīgas robežšķērsošanas gadījumi. 2015. gadā nelegālas robežšķērsošanas gadījumu skaits ir būtiski palielinājies. Laikposmā no 2015. gada janvāra līdz jūnijam 67 444 migranti un bēgļi šķērsoja Turcijas robežas ar Grieķiju un Bulgāriju un Ungārijas sauszemes robežas. Tas ir 962 % pieaugums salīdzinājumā ar to pašu periodu pagājušā gadā. Minēto maršrutu aizvien vairāk izmanto arī personas, kas bēg no kara un vajāšanas. Pa šo maršrutu Savienībā no 2015. gada janvāra līdz jūnijam iekļuva 17 955 bēgļi no Afganistānas, 13 225 bēgļi no Sīrijas, 3 021 bēglis no Irākas un 196 bēgļi no Eritrejas.
Grozījums Nr. 9
Lēmuma priekšlikums
13.aapsvērums (jauns)
(13a)  Visām iesaistītajām dalībvalstīm būtu strauji un pilnībā jātransponē un efektīvi jāīsteno kopējā Eiropas patvēruma sistēma, tādējādi nodrošinot vienotus Savienības standartus, tostarp patvēruma meklētāju uzņemšanas nosacījumus un pamattiesību ievērošanu, kā to paredz spēkā esošie Savienības tiesību akti.
Grozījums Nr. 10
Lēmuma priekšlikums
15. apsvērums
(15)  Ja kāda dalībvalsts, izņemot Itāliju un Grieķiju, saskartos ar līdzīgu ārkārtas situāciju, ko raksturo pēkšņs trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums, Padome saskaņā ar Līguma 78. panta 3. punktu pēc Komisijas priekšlikuma un pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu var pieņemt pagaidu pasākumus attiecīgās dalībvalsts labā. Šādi pasākumi vajadzības gadījumā var ietvert šajā lēmumā paredzēto attiecīgās dalībvalsts pienākumu atcelšanu.
(15)  Ņemot vērā pieaugošo nestabilitāti un konfliktus Savienības tuvējās kaimiņvalstīs un migrācijas plūsmu mainību, ja kāda dalībvalsts, izņemot Itāliju un Grieķiju, saskartos ar līdzīgu ārkārtas situāciju, ko raksturo pēkšņs trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums, Padome saskaņā ar Līguma 78. panta 3. punktu pēc Komisijas priekšlikuma un pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu var pieņemt pagaidu pasākumus attiecīgās dalībvalsts labā. Šādi pasākumi vajadzības gadījumā var ietvert šajā lēmumā paredzēto attiecīgās dalībvalsts pienākumu atcelšanu.
Grozījums Nr. 11
Lēmuma priekšlikums
17. apsvērums
(17)  Šajā lēmumā paredzētie pasākumi ietver pagaidu atkāpi no Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 604/2013 13. panta 1. punktā noteiktā kritērija un procedūras etapiem, arī termiņiem, kas noteikti minētās regulas 21., 22. un 29. pantā.
(17)  Šajā lēmumā paredzētie pasākumi ietver pagaidu atkāpi no Regulas (ES) Nr. 604/2013 13. panta 1. punktā noteiktā kritērija un procedūras etapiem, arī termiņiem, kas noteikti minētās regulas 21., 22. un 29. pantā. Pārcelšanas pasākumiem nevajadzētu liegt dalībvalstīm iespēju pilnībā piemērot Regulu (ES) Nr. 604/2013, tostarp proaktīvi un iedarbīgi izmantot visus kritērijus, piemēram, par ģimenes atkalapvienošanos, nepavadītu nepilngadīgo īpašu aizsardzību, kā arī klauzulu par rīcības brīvību humānu apsvērumu dēļ.
____________________
____________________
1 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV L 180, 29.6.2013., 31. lpp.).
Grozījums Nr. 12
Lēmuma priekšlikums
18. apsvērums
(18)  Bija jāizdara izvēle, kādus kritērijus piemērot, lemjot, kādus un cik pieteikuma iesniedzējus pārcelt no Itālijas un Grieķijas. Ir izstrādāta skaidra un darboties spējīga sistēma, pamatojoties uz to, cik (pēc Eurostat datiem, izmantojot visnesenāko statistiku) gadījumos (vidēji) pirmajā instancē Savienības līmenī tiek piešķirta starptautiska aizsardzība no visiem lēmumiem, kas tiek pieņemti pirmajā instancē Savienībā attiecībā uz patvēruma pieteikumiem starptautiskas aizsardzības saņemšanai. No vienas puses, šim slieksnim būtu maksimāli jānodrošina, ka visi pieteikumu iesniedzēji, kuriem, iespējams, ir nepieciešama starptautiska aizsardzība, varētu pilnībā un nekavējoties izmantot savas tiesības uz aizsardzību pārcelšanas mērķa valstī. No otras puses, tam būtu maksimāli jānovērš, ka pieteikumu iesniedzēji, kuri, iespējams, uz pieteikumu saņems negatīvu atbildi, netiek pārcelti uz citu dalībvalsti, tādējādi nelikumīgi pagarinot savu uzturēšanos Savienībā. Ņemot vērā Eurostat datus par lēmumiem pirmajā instancē 2014. gadā, šajā lēmumā būtu jāizmanto 75 % slieksnis, kas minētajā gadā atspoguļo pozitīvo lēmumu īpatsvaru par sīriešu un eritrejiešu iesniegtajiem pieteikumiem.
(18)  Bija jāizdara izvēle, kādus kritērijus piemērot, lemjot, kādus un cik pieteikuma iesniedzējus pārcelt no Itālijas un Grieķijas. Ir izstrādāta skaidra un darboties spējīga sistēma, pamatojoties uz to, cik (pēc Eurostat datiem, izmantojot visnesenāko statistiku) gadījumos (vidēji) pirmajā instancē Savienības līmenī tiek piešķirta starptautiska aizsardzība no visiem lēmumiem, kas tiek pieņemti pirmajā instancē Savienībā attiecībā uz patvēruma pieteikumiem starptautiskas aizsardzības saņemšanai. No vienas puses, šim slieksnim būtu maksimāli jānodrošina, ka visi pieteikumu iesniedzēji, kuriem, iespējams, ir nepieciešama starptautiska aizsardzība, varētu pilnībā un nekavējoties izmantot savas tiesības uz aizsardzību pārcelšanas mērķa valstī. No otras puses, tam būtu maksimāli jānovērš, ka pieteikumu iesniedzēji, kuri, iespējams, uz pieteikumu saņems negatīvu atbildi, netiek pārcelti uz citu dalībvalsti, tādējādi nelikumīgi pagarinot savu uzturēšanos Savienībā. Ņemot vērā Eurostat datus par lēmumiem pirmajā instancē 2014. gadā, šajā lēmumā būtu jāizmanto 75 % slieksnis, kas minētajā gadā atspoguļo pozitīvo lēmumu īpatsvaru par sīriešu un eritrejiešu iesniegtajiem pieteikumiem. Lai ņemtu vērā migrācijas plūsmu mainību, pārceļamo personu mērķgrupa būtu jānovērtē reizi ceturksnī.
Grozījums Nr. 13
Lēmuma priekšlikums
19. apsvērums
(19)  Pagaidu pasākumi ir paredzēti, lai Itālijā un Grieķijā mazinātu ievērojamo spiedienu patvēruma jomā, jo īpaši, pārceļot ievērojamu skaitu pieteikumu iesniedzēju, kuriem nepārprotami vajadzīga starptautiska aizsardzība un kuri ir ieceļojuši Itālijā un Grieķijā pēc šā lēmuma piemērošanas dienas. Ņemot vērā trešo valstu valstspiederīgo kopējo skaitu, kuri 2014. gadā nelikumīgi ieceļojuši Itālijā un Grieķijā, un to personu skaitu, kurām nepārprotami vajadzīga starptautiska aizsardzība, no Itālijas un Grieķijas kopumā būtu jāpārceļ 40 000 pieteikumu iesniedzēju, kuriem nepārprotami vajadzīga starptautiska aizsardzība. Tas ir apmēram 40 % no kopējā trešo valstu valstspiederīgo skaita, kuriem nepārprotami vajadzīga starptautiska aizsardzība un kuri nelikumīgi ieceļojuši Itālijā un Grieķijā 2014. gadā. Tādējādi šajā lēmumā ierosinātais pārcelšanas pasākums nodrošina taisnīgu sloga sadali starp Itāliju un Grieķiju, no vienas puses, un pārējām dalībvalstīm, no otras puses. Ņemot vērā šos pašus pieejamos kopējos skaitļus par 2014. gadu un 2015. gada pirmajiem četriem mēnešiem Itālijā salīdzinājumā ar Grieķiju, 60 % no šiem pieteikumu iesniedzējiem būtu jāpārceļ no Itālijas un 40 % no Grieķijas.
(19)  Pagaidu ārkārtas pasākumi ir paredzēti taisnīga un vienlīdzīga pārcelšanas mehānisma izveidei, lai Itālijā un Grieķijā mazinātu ievērojamo spiedienu patvēruma jomā, jo īpaši, pārceļot ievērojamu skaitu pieteikumu iesniedzēju, kuriem nepārprotami vajadzīga starptautiska aizsardzība un kuri ir ieceļojuši Itālijā un Grieķijā pēc šā lēmuma piemērošanas dienas. Ņemot vērā trešo valstu valstspiederīgo kopējo skaitu, kuri 2014. gadā nelikumīgi ieceļojuši Itālijā un Grieķijā, un to personu skaitu, kurām nepārprotami vajadzīga starptautiska aizsardzība, no Itālijas un Grieķijas kopumā būtu jāpārceļ 40 000 pieteikumu iesniedzēju, kuriem nepārprotami vajadzīga starptautiska aizsardzība. Tas ir apmēram 40 % no kopējā trešo valstu valstspiederīgo skaita, kuriem nepārprotami vajadzīga starptautiska aizsardzība un kuri nelikumīgi ieceļojuši Itālijā un Grieķijā 2014. gadā. Tādējādi šajā lēmumā ierosinātais pārcelšanas pasākums nodrošina taisnīgu atbildības sadali starp Itāliju un Grieķiju, no vienas puses, un pārējām dalībvalstīm, no otras puses. Ņemot vērā šos pašus pieejamos kopējos skaitļus par 2014. gadu un 2015. gada pirmajiem četriem mēnešiem Itālijā salīdzinājumā ar Grieķiju, 60 % no šiem pieteikumu iesniedzējiem būtu jāpārceļ no Itālijas un 40 % no Grieķijas. Sešu mēnešu laikā pēc dienas, kad stājas spēkā šis lēmums, Komisijai, pamatojoties uz jaunākajiem pieejamajiem datiem, būtu jānovērtē to personu īpatsvars, kas pārceļamas no Itālijas un Grieķijas, lai to pielāgotu mainīgajām bēgļu plūsmām. Ārkārtas pārcelšanas mehānisms nav risinājums ilgtermiņa problēmai, ko rada patvēruma meklētāju skaita pieaugums pie ārējām Savienības robežām, bet gan drīzāk izmēģinājuma projekts, gaidot tiesību akta priekšlikumu par pastāvīgu ārkārtas pārcelšanas shēmu, pamatojoties uz Līguma 78. panta 2. punktu, un tāpēc tas sākotnēji attiecas tikai uz 40 000 pieteikumu iesniedzēju. Tomēr būtu jāapsver turpmāks pārcelšanas vietu palielinājums, ja tas vajadzīgs, lai pielāgotos strauji mainīgajām bēgļu plūsmām un tendencēm šā lēmuma piemērošanas laikā. Jebkuram priekšlikumam par pastāvīgu ārkārtas pārcelšanas mehānismu jābūt balstītam uz daudz būtiskāku ieguldījumu solidaritātē un atbildības dalīšanu dalībvalstu starpā, tostarp ievērojami palielinot pieejamo pārcelšanas vietu skaitu, lai pielāgotos strauji mainīgajām migrācijas plūsmām un tendencēm. Tā pamatā jābūt skaidri noteiktiem kritērijiem, tostarp par trešo valstu valstspiederīgo pēkšņu ieplūdumu un ar ārkārtas patvēruma meklētāju skaitu saistīto spiedienu, paredzot sākt tā izmantošanu, pamatojoties uz pārredzamiem un objektīviem rādītājiem.
Grozījums Nr. 14
Lēmuma priekšlikums
20.aapsvērums (jauns)
(20a)  Izstrādājot pastāvīgu pārcelšanas mehānismu saskaņā ar Līguma 78. panta 2. punktu, Komisijai kā kritērijs, lai noteiktu migrantu sadales koeficientu, būtu jāiekļauj dalībvalsts teritorija.
Grozījums Nr. 15
Lēmuma priekšlikums
21. apsvērums
(21)  Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonds (AMIF), kas izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 516/20141, sniedz atbalstu noslogojuma sadales darbībām, par ko panākta vienošanās starp dalībvalstīm, un ir atvērts politikas turpmākai attīstībai šajā jomā. Regulas (ES) Nr. 516/2014 7. panta 2. punktā paredzēta iespēja dalībvalstīm īstenot pasākumus saistībā ar starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju pārsūtīšanu atbilstīgi to valsts programmām, bet tās 18. pantā paredzēta vienreizēja maksājuma iespēja 6000 euro apmērā par katru starptautiskās aizsardzības saņēmēju, kas pārsūtīts no citas dalībvalsts.
(21)  Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonds (AMIF), kas izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 516/20141, sniedz atbalstu taisnīgas atbildības sadales darbībām, par ko panākta vienošanās starp dalībvalstīm, un ir atvērts politikas turpmākai attīstībai šajā jomā. Regulas (ES) Nr. 516/2014 7. panta 2. punktā paredzēta iespēja dalībvalstīm īstenot pasākumus saistībā ar starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju pārsūtīšanu atbilstīgi to valsts programmām, bet tās 18. pantā paredzēta vienreizēja maksājuma iespēja 6000 euro apmērā par katru starptautiskās aizsardzības saņēmēju, kas pārsūtīts no citas dalībvalsts.
______________
___________________
1 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 516/2014 (2014. gada 16. aprīlis), ar ko izveido Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu, groza Padomes Lēmumu 2008/381/EK un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumus Nr. 573/2007/EK un Nr. 575/2007/EK un Padomes Lēmumu 2007/435/EK (OV L 150, 20.5.2014, 168. lpp.).
1 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 516/2014 (2014. gada 16. aprīlis), ar ko izveido Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu, groza Padomes Lēmumu 2008/381/EK un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumus Nr. 573/2007/EK un Nr. 575/2007/EK un Padomes Lēmumu 2007/435/EK (OV L 150, 20.5.2014, 168. lpp.).
Grozījums Nr. 16
Lēmuma priekšlikums
21.aapsvērums (jauns)
(21a)  Komisijai būtu jākontrolē katra pieteikuma iesniedzēja pārcelšanai paredzētās summas EUR 6000 apmērā izlietojums.
Grozījums Nr. 17
Lēmuma priekšlikums
25. apsvērums
(25)  Lemjot par to, kurus pieteikumu iesniedzējus, kam nepārprotami vajadzīga starptautiska aizsardzība, būtu jāpārceļ, priekšroka būtu dodama mazāk aizsargātiem pieteikumu iesniedzējiem Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/33/ES 22. panta10 nozīmē. Saistībā ar to īpaši būtu jāņem vērā pieteikumu iesniedzēju īpašās vajadzības, tostarp attiecībā uz veselību. Vienmēr būtu arī pirmām kārtām jāņem vērā bērna intereses.
(25)  Lemjot par to, kurus pieteikumu iesniedzējus, kam nepārprotami vajadzīga starptautiska aizsardzība, būtu jāpārceļ, priekšroka būtu dodama mazāk aizsargātiem pieteikumu iesniedzējiem, to starpā īpašu uzmanību pievēršot nepavadītiem nepilngadīgajiem, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/33/ES 21. un 22. panta10 nozīmē. Lai ņemtu vērā neaizsargātu personu īpašo situāciju, dalībvalstīm saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/33/ES un Direktīvu 2013/32/ES1a ir pienākums veikt individuālu novērtējumu par personu neaizsargātību, ņemot vērā vajadzību pēc īpašas uzņemšanas un procedūras. Tādēļ, lai dalībvalstis varētu efektīvi nodrošināt patvēruma meklētāju tiesību ievērošanu saskaņā ar Savienības tiesībām, tām ir jāveic aktīvi pasākumi minēto personu individuālo vajadzību novērtēšanai, un tās nevar paļauties tikai uz minēto personu pašidentifikāciju. Saistībā ar to īpaši būtu jāņem vērā pieteikumu iesniedzēju īpašās vajadzības, tostarp attiecībā uz veselību. Visās procedūrās, kas ieviestas saskaņā ar šo lēmumu, vienmēr būtu pirmām kārtām jāņem vērā bērna intereses un nekad nedrīkst tikt apdraudēta to galveno principu ievērošana, kas noteikti Tiesas 2013. gada 6. jūnija spriedumā lietā C-648/111b.
______________
___________________
10 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/33/ES (2013. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (pārstrādāta redakcija) (OV L 180, 29.6.2013., 96. lpp.).
10 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/33/ES (2013. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (OV L 180, 29.6.2013., 96. lpp.).
1a Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīva 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (pārstrādāta versija) (OV L 180, 29.6.2013., 60. lpp.)
1b Tiesas 2013. gada 6. jūnija spriedums lietā, MA un citi, C-648/11, ECLI:EU:C:2013:367.
Grozījums Nr. 18
Lēmuma priekšlikums
26. apsvērums
(26)  Turklāt, lai nolemtu, kurai dalībvalstij būtu jābūt pārcelšanas mērķa dalībvalstij, īpaša uzmanība jāpievērš attiecīgo pieteikumu iesniedzēju īpašām prasmēm, kas varētu palīdzēt viņiem integrēties pārcelšanas mērķa dalībvalstī, piemēram, valodu zināšanām. Attiecībā uz īpaši neaizsargātiem pieteikumu iesniedzējiem uzmanība būtu jāpievērš pārcelšanas mērķa dalībvalsts spējai sniegt šiem pieteikumu iesniedzējiem pienācīgu atbalstu.
(26)  Turklāt, lai nolemtu, kurai dalībvalstij būtu jābūt pārcelšanas mērķa dalībvalstij, īpaša uzmanība jāpievērš attiecīgo pieteikumu iesniedzēju vēlmēm un īpašām prasmēm, kas varētu palīdzēt viņiem integrēties pārcelšanas mērķa dalībvalstī, piemēram, valodu zināšanām, ģimenes saitēm, kas plašākas par Regulas (ES) Nr. 604/2013 ģimenes locekļu definīciju, sociālajām attiecībām, kultūras saitēm, iepriekšējas uzturēšanās laikam kādā dalībvalstī, iepriekšējai mācību un iepriekšējai darba pieredzei konkrētas dalībvalsts uzņēmumā vai organizācijā, kā arī īpašai kvalifikācijai, kas var noderēt pieteikumu iesniedzēju integrācijai pārcelšanas mērķa dalībvalsts darba tirgū. Tādēļ dalībvalstīm būtu jāveicina pieteikumu iesniedzēju diplomu, kvalifikāciju un prasmju efektīva atzīšana. Turklāt dalībvalstis var informēt pieteikumu iesniedzējus par to iespējām darba tirgū. Attiecībā uz īpaši neaizsargātiem pieteikumu iesniedzējiem uzmanība būtu jāpievērš pārcelšanas mērķa dalībvalsts spējai sniegt šiem pieteikumu iesniedzējiem pienācīgu atbalstu. Lai gan pieteikumu iesniedzējiem nav tiesību izvēlēties pārcelšanas mērķa dalībvalsti, būtu, ciktāl iespējams, jāņem vērā viņu vajadzības, vēlmes un īpašā kvalifikācija.
Grozījums Nr. 19
Lēmuma priekšlikums
26.aapsvērums (jauns)
(26a)  Ņemot vērā pieredzi, kas gūta izmēģinājuma projektā personu pārvietošanai no Maltas (EUREMA), pēc iespējas būtu jāņem vērā attiecīgo personu cerības un vēlmes. Vispirms pieteikumu iesniedzējiem būtu jādod iespēja paust to vēlmes. Viņiem būtu jāsarindo dalībvalstis vēlamajā secībā un jāpamato sava izvēle ar tādiem faktoriem kā ģimenes saites, sociālās un kultūras saites, piemēram, valodu zināšanas, iepriekšējā uzturēšanās, iepriekšējās mācības un iepriekšējā darba pieredze. Tas būtu jāizdara pieteikumu sākotnējās apstrādes laikā. Pēc tam attiecīgās dalībvalstis būtu jāinformē par pieteikumu iesniedzēju paustajām vēlmēm. Pēc tam dalībvalstīm būtu jānodrošina iespēja izvēlēties vēlamos pieteikumu iesniedzējus no to pieteikumu iesniedzēju vidus, kuri ir pauduši vēlmi pārcelties uz attiecīgo dalībvalsti. Dalībvalstīm būtu jāpamato sava izvēle ar tādiem aspektiem kā, piemēram, ģimenes, sociālās un kultūras saites. Dalībvalstu norīkotie sadarbības koordinatori varētu atvieglot šo procedūru, izjautājot attiecīgos pieteikumu iesniedzējus. Pieteikumu iesniedzējiem vajadzētu būt arī iespējai apspriesties ar citām personām, piemēram, nevalstiskām organizācijām, Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroju (UNHCR) un Starptautisko Migrācijas organizāciju (IOM). Visbeidzot, Itālijai un Grieķijai, sadarbojoties ar EASO, būtu jāpieņem lēmums pārcelt katru pieteikuma iesniedzēju uz konkrētu dalībvalsti, ņemot vērā, ciktāl iespējams, pieteikuma iesniedzēja paustās vēlmes. Būtu jāapspriežas ar UNHCR par pārcelšanas jomā gūto paraugpraksi, tostarp rīcību attiecībā uz pieteikumu iesniedzēju vēlmēm un īpašām kvalifikācijām.
Grozījums Nr. 20
Lēmuma priekšlikums
26.bapsvērums (jauns)
(26b)  Visā pārcelšanas procedūrā būtu pilnībā jāievēro nediskriminācijas princips, kas noteikts Līguma 10. pantā. Diskriminācija dzimuma, vecuma, etniskās piederības, invaliditātes un reliģijas dēļ ir nepārprotams Līguma pārkāpums.
Grozījums Nr. 21
Lēmuma priekšlikums
28. apsvērums
(28)  Attiecībā uz pieteikumu iesniedzējiem, uz ko attiecas šis lēmums, paliek spēkā Regulā (ES) Nr. 604/2013 noteiktās tiesiskās un procesuālās garantijas. Turklāt pieteikumu iesniedzēji būtu jāinformē par šajā lēmumā noteikto pārcelšanas procedūru un viņiem būtu jāpaziņo pārcelšanas lēmums. Tā kā pieteikuma iesniedzējam atbilstīgi ES tiesību aktiem nav tiesību izvēlēties dalībvalsti, kura būs atbildīga par viņa pieteikumu, pieprasījuma iesniedzējam jābūt tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību saistībā ar pārcelšanas lēmumu atbilstīgi Regulai (ES) Nr. 604/2013 vienīgi viņa pamattiesību nodrošināšanas nolūkā.
(28)  Attiecībā uz pieteikumu iesniedzējiem, uz ko attiecas šis lēmums, paliek spēkā Regulā (ES) Nr. 604/2013 noteiktās tiesiskās un procesuālās garantijas. Turklāt pieteikumu iesniedzēji būtu jāinformē par šajā lēmumā noteikto pārcelšanas procedūru un viņiem būtu jāpaziņo pārcelšanas lēmums. Pieteikuma iesniedzējam jābūt tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību saistībā ar pārcelšanas lēmumu atbilstīgi Regulai (ES) Nr. 604/2013 un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantam.
Grozījums Nr. 22
Lēmuma priekšlikums
30. apsvērums
(30)  Būtu jāveic pasākumi, lai izvairītos no pārcelto personu turpmākas pārvietošanās no pārcelšanas mērķa dalībvalsts uz citām dalībvalstīm. Jo īpaši, pieteikumu iesniedzēji būtu jāinformē par sekām tad, ja viņi pārvietosies uz citām dalībvalstīm, un jāizskaidro – ja pārcelšanas mērķa dalībvalsts piešķirs viņiem starptautisko aizsardzību, viņi principā varēs izmantot ar starptautisko aizsardzību saistītās tiesības tikai šajā dalībvalstī.
(30)  Būtu jāveic pasākumi, lai izvairītos no pārcelto personu turpmākas pārvietošanās no pārcelšanas mērķa dalībvalsts uz citām dalībvalstīm. Pieteikumu iesniedzēju vēlmju, tostarp attiecībā uz ģimenes saitēm, kas ir plašākas nekā Regulas (ES) Nr. 604/2013 noteikumos par ģimeni, un sociālajām un kultūras saitēm, ņemšana vērā, ciktāl iespējams, ir vienkāršs pasākums, ar kuru palīdzēt pieteikumu iesniedzējiem pakāpeniski apzināties piederību pārcelšanas mērķa dalībvalstij. Pieteikumu iesniedzējiem būtu jānodrošina visa vajadzīgā informācija par galamērķa valsti valodā, kuru viņi saprot vai par kuru ir pamats uzskatīt, ka viņi to saprot, un gadījumos, kad pilnībā nav iespējams ņemt vērā viņu vēlmes, — pieņemtā lēmuma pamatojums. Lai novērstu personu turpmāku pārvietošanos, pieteikumu iesniedzēji būtu jāinformē par sekām tad, ja viņi pārvietosies uz citām dalībvalstīm, kā noteikts Regulas (ES) Nr. 604/2013 4. pantā, un jāizskaidro — ja pārcelšanas mērķa dalībvalsts piešķirs viņiem starptautisko aizsardzību, viņi principā varēs izmantot ar starptautisko aizsardzību saistītās tiesības tikai šajā dalībvalstī.
Grozījums Nr. 23
Lēmuma priekšlikums
30.aapsvērums (jauns)
(30a)  Pieteikumu iesniedzēju vai starptautiskās aizsardzības saņēmēju piekrišana pārcelšanai ir vispāratzīts princips Savienības sekundārajos tiesību aktos, kas paredzēts Regulas (ES) Nr. 516/2014 7. panta 2. punktā un pēc analoģijas — Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 439/20101a 5. pantā un Regulas (ES) Nr. 604/2013 17. panta 2. punktā, lai gan saskaņā ar Līguma 78. panta 3. punktu ļoti īpašos apstākļos ir pieļaujamas atkāpes no Savienības tiesību aktiem. Ir jānodrošina efektīva ārkārtas pārcelšanas mehānisma īstenošana, taču piekrišana ir īpaši svarīga, lai novērstu attiecīgo personu turpmāku pārvietošanos, un tādēļ pirms pārcelšanas tā būtu jāprasa. Ja persona nepiekrīt, viņš vai viņa nebūtu jāpārceļ, bet šī iespēja būtu jāpiedāvā citai personai.
_________
1a Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Regula (ES) Nr. 439/2010, ar ko izveido Eiropas Patvēruma atbalsta biroju (OV L 132, 29.5.2010., 11. lpp.).
Grozījums Nr. 24
Lēmuma priekšlikums
1. pants
Ar šo lēmumu tiek noteikti pagaidu pasākumi starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā, lai ļautu šīm valstīm pārvarēt ārkārtas situāciju, ko raksturo pēkšņs trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums šajās dalībvalstīs.
Ar šo lēmumu tiek noteikti saistoši pagaidu ārkārtas pasākumi starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā, lai ļautu šīm valstīm pārvarēt ārkārtas situāciju, ko raksturo pēkšņs trešo valstu valstspiederīgo vai bezvalstnieku pieplūdums šajās dalībvalstīs.
Grozījums Nr. 25
Lēmuma priekšlikums
2. pants – 1. punkts – b apakšpunkts
(b)  "pieteikuma iesniedzējs" ir trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas sagatavojis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, par kuru vēl nav pieņemts galīgais lēmums;
(b)  "pieteikuma iesniedzējs" ir trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas sagatavojis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, par kuru vēl nav pieņemts galīgais lēmums, kā minēts Direktīvas 2011/95/ES 2. panta i) punktā;
Grozījums Nr. 26
Lēmuma priekšlikums
2. pants – 1. punkts – d apakšpunkts
(d)   "ģimenes locekļi" ir ģimenes locekļi kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 604/2013 2. panta g) punktā;
(d)   "tuvi radinieki" ir laulātais, bērni, vecāki, personas, kas īsteno vecāku pilnvaras, vecvecāki un mazbērni;
(Horizontāls grozījums. Attiecas uz visu Komisijas ierosināto tekstu.)
Grozījums Nr. 27
Lēmuma priekšlikums
2. pants – 1. daļa – fa punkts (jauns)
(fa)  „vēlme” ir pieteikuma iesniedzēja pausta vēlme attiecībā uz konkrētu dalībvalsti, vai dalībvalsts pausta vēlme attiecībā uz konkrētu pieteikuma iesniedzēju, ko pamato tādi faktori kā ģimenes saites, kas ir plašākas nekā Regulas (ES) Nr. 604/2013 2. panta g) punktā paredzētā „ģimenes locekļu” definīcija, sociālās saites, piemēram, saikne ar etniskajām un kultūras kopienām, kā arī kultūras saites ar vēlamo dalībvalsti, piemēram, valodu zināšanas, iepriekšējā uzturēšanās dalībvalstī vai iepriekšējās mācību vai darba attiecības konkrētās dalībvalsts uzņēmumos vai organizācijās.
Grozījums Nr. 28
Lēmuma priekšlikums
3. pants – 2.a punkts (jauns)
2.a  Ņemot vērā migrācijas plūsmu mainību, pārceļamo personu mērķgrupa būtu jānovērtē reizi ceturksnī.
Grozījums Nr.47
Lēmuma priekšlikums
4. pants
-1. Lai atslogotu ievērojamo patvēruma meklētāju problēmu Itālijā un Grieķijā un arī īstenotu svarīgu izmēģinājuma projektu, gaidot tiesību akta priekšlikumu par pastāvīgu ārkārtas pārcelšanas shēmu, pamatojoties uz Līguma 78. panta 2. punktu, sākotnēji tiks īstenota 110 000 pieteikumu iesniedzēju pārcelšana no Itālijas un Grieķijas. Vajadzības gadījumā tiks apsvērts turpmāks minētā skaita palielinājums, lai pielāgotos strauji mainīgajām bēgļu plūsmām un tendencēm šā lēmuma piemērošanas laikā.
1.  No Itālijas uz pārējo dalībvalstu teritorijām pārceļ 24 000 pieteikumu iesniedzēju, kā norādīts I pielikumā.
1.  Sākotnēji no Itālijas uz pārējo dalībvalstu teritorijām pārceļ 40 000 pieteikumu iesniedzēju.
2.   No Grieķijas uz pārējo dalībvalstu teritorijām pārceļ 16 000 pieteikumu iesniedzēju, kā norādīts II pielikumā.
2.  Sākotnēji no Grieķijas uz pārējo dalībvalstu teritorijām pārceļ 70 000 pieteikumu iesniedzēju.
2.a  Līdz [seši mēneši pēc šā lēmuma stāšanās spēkā] Komisija novērtē to personu attiecīgo īpatsvaru, kas pārceļamas no Itālijas un Grieķijas, lai to pielāgotu mainīgajām bēgļu plūsmām, pamatojoties uz jaunākajiem pieejamajiem Frontex datiem.
Grozījums Nr. 30
Lēmuma priekšlikums
4.apants (jauns)
4.a pants
Piekrišanas procedūra
Principā ir jāprasa pieteikuma iesniedzēja piekrišana viņa(-s) pārcelšanai.
Grozījums Nr. 31
Lēmuma priekšlikums
5. pants – 2. punkts
2.  Itālija un Grieķija šā lēmuma piemērošanas laikā ar ESAO un, vajadzības gadījumā, ar 8. punktā minēto dalībvalstu sadarbības koordinatoru atbalstu regulāri identificē uz pārējām dalībvalstīm pārceļamos pieteikumu iesniedzējus un paziņo šo dalībvalstu kontaktpunktiem un ESAO pārceļamo pieteikumu iesniedzēju skaitu. Šajā nolūkā priekšroku dod mazāk aizsargātiem pieteikumu iesniedzējiem Direktīvas 2013/33/ES 22. panta nozīmē.
2.  Itālija un Grieķija šā lēmuma piemērošanas laikā ar ESAO un citu attiecīgo aģentūru atbalstu regulāri identificē uz pārējām dalībvalstīm pārceļamos pieteikumu iesniedzējus un paziņo šo dalībvalstu kontaktpunktiem un ESAO pārceļamo pieteikumu iesniedzēju skaitu. Šajā nolūkā priekšroku dod mazāk aizsargātiem pieteikuma iesniedzējiem Direktīvas 2013/33/ES 21. un 22. panta nozīmē, īpašu uzmanību veltot nepavadītiem nepilngadīgajiem.
Grozījums Nr. 32
Lēmuma priekšlikums
5. pants – 3. punkts
3.  Iespējami drīz pēc 2. punktā minētās informācijas saņemšanas dalībvalstis norāda, cik pieteikumu iesniedzējus var nekavējoties pārcelt uz to teritoriju, ievērojot attiecīgi I un II pielikumā norādīto skaitu, un jebkādu citu svarīgu informāciju.
3.  Iespējami drīz pēc 2. punktā minētās informācijas saņemšanas dalībvalstis sniedz informāciju par migrantu uzņemšanas iespējām un norāda, cik pieteikumu iesniedzējus var nekavējoties pārcelt uz to teritoriju, ievērojot attiecīgi I un II pielikumā norādīto skaitu, un jebkādu citu svarīgu informāciju.
Grozījums Nr. 33
Lēmuma priekšlikums
5. pants – 3.a punkts (jauns)
3.a  Itālija un Grieķija ar EASO atbalstu sniedz pieteikumu iesniedzējiem informāciju par ārkārtas pārcelšanā iesaistītajām dalībvalstīm valodā, kuru viņi saprot vai par kuru ir pamats uzskatīt, ka viņi to saprot. Pieteikumu iesniedzējiem ir pieejama citu iesaistīto personu, piemēram, nevalstisko organizāciju, UNCHR un IOM, sniegtā informācija. Pieteikumu sākotnējās apstrādes laikā to iesniedzējiem tiek lūgts sarindot dalībvalstis vēlamajā secībā un pamatot šo vēlmi.
Grozījums Nr. 34 un 48
Lēmuma priekšlikums
5. pants – 5. punkts
5.  Pieteikumu iesniedzējus, no kuriem atbilstīgi Regulas (ES) Nr. 603/2013 9. pantā izklāstītajām saistībām jāpaņem pirkstu nospiedumi, var pārcelt tikai tad, ja tas ir izdarīts.
5.  Pieteikumu iesniedzējus, no kuriem atbilstīgi Regulas (ES) Nr. 603/2013 9. pantā izklāstītajām saistībām jāpaņem pirkstu nospiedumi un šie dati jānosūta tālāk, var pārcelt tikai tad, ja tas ir izdarīts, pilnībā ievērojot attiecīgo personu pamattiesības un neveicot nekādus piespiedu vai aizturēšanas pasākumus.
Grozījums Nr. 35
Lēmuma priekšlikums
5. pants – 8. punkts
8.  Visu šajā pantā aprakstīto pārcelšanas procedūras aspektu īstenošanai dalībvalstis var lemt nosūtīt uz Itāliju un Grieķiju sadarbības koordinatorus.
svītrots
Grozījums Nr. 36
Lēmuma priekšlikums
6. pants – 4. punkts
4.  Kad lēmums par pieteikuma iesniedzēja pārcelšanu ir pieņemts, pirms faktiskās pārcelšanas Itālija un Grieķija rakstiski paziņo attiecīgajai personai lēmumu par tās pārcelšanu. Šajā lēmumā norāda pārcelšanas mērķa dalībvalsti.
4.  Kad lēmums par pieteikuma iesniedzēja pārcelšanu ir pieņemts, pirms faktiskās pārcelšanas Itālija un Grieķija, sadarbojoties ar EASO un citām iesaistītajām personām, piemēram, sadarbības koordinatoriem, ja tādi ir, attiecīgajai personai sniedz visaptverošu informāciju par pārcelšanas mērķa dalībvalsti valodā, kuru šī persona saprot vai par kuru ir pamats uzskatīt, ka persona to saprot, un — ja nav ņemtas vērā personas paustās vēlmes — šāda lēmuma pamatojumu. Itālija un Grieķija arī rakstiski paziņo attiecīgajai personai lēmumu par tās pārcelšanu. Šajā lēmumā norāda pārcelšanas mērķa dalībvalsti.
Grozījums Nr. 37
Lēmuma priekšlikums
7. pants – 1. daļa – b punkts
(b)  pieteikumu sākotnējā apstrāde;
(b)  pieteikumu sākotnējā apstrāde, tostarp attiecīgo personu neaizsargātības un vēlmju konstatēšana nolūkā identificēt potenciālos pārcelšanas pieteikumu iesniedzējus un viņus pārbaudīt, tostarp veicot viņu precīzu identifikāciju, paņemot pirkstu nospiedumus un reģistrējot starptautiskās aizsardzības pieteikumus;
Grozījums Nr. 38
Lēmuma priekšlikums
7. pants – 1. daļa – d punkts
(d)  pieteikumu iesniedzēju faktiskā pārsūtīšana uz pārcelšanas mērķa dalībvalstīm.
(d)  pieteikumu iesniedzēju faktiskā pārsūtīšana uz pārcelšanas mērķa dalībvalstīm. Izmaksas par personu nodošanu pārcelšanas mērķa dalībvalstij nedrīkst būt papildu slogs Grieķijai un Itālijai.
Grozījums Nr. 39
Lēmuma priekšlikums
8. pants – 2. punkts
2.  Ja Itālija vai Grieķija nepilda 1. punktā noteikto pienākumu, Komisija var lemt apturēt šā lēmuma piemērošanu attiecībā uz konkrēto dalībvalsti uz laiku, kas nepārsniedz trīs mēnešus. Komisija var lemt vienu reizi pagarināt šo apturēšanu uz vēl vienu periodu, kas nepārsniedz trīs mēnešus.
2.  Ja Itālija vai Grieķija nepilda 1. punktā noteikto pienākumu, Komisija pēc tam, kad ir devusi attiecīgajai dalībvalstij iespēju izklāstīt tās viedokli, var lemt apturēt  šā lēmuma piemērošanu attiecībā uz konkrēto dalībvalsti uz laiku, kas nepārsniedz trīs mēnešus. Komisija var lemt vienu reizi pagarināt šo apturēšanu uz vēl vienu periodu, kas nepārsniedz trīs mēnešus.
Grozījums Nr. 40
Lēmuma priekšlikums
9. pants
Ja kādā pārcelšanas mērķa dalībvalstī rodas ārkārtas situācija, ko raksturo pēkšņs trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums, Padome saskaņā ar Līguma 78. panta 3. punktu pēc Komisijas priekšlikuma un pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu var pieņemt pagaidu pasākumus attiecīgās dalībvalsts labā. Šādi pasākumi vajadzības gadījumā var ietvert šajā lēmumā paredzēto attiecīgās dalībvalsts pienākumu atcelšanu.
Ja kādā pārcelšanas mērķa dalībvalstī rodas ārkārtas situācija, ko raksturo pēkšņs trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums, Padome saskaņā ar Līguma 78. panta 3. punktu pēc Komisijas priekšlikuma un pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu var pieņemt pagaidu pasākumus attiecīgās dalībvalsts labā. Šādi pasākumi vajadzības gadījumā var papildus ietvert šajā lēmumā paredzēto attiecīgās dalībvalsts pienākumu atcelšanu.
Grozījums Nr. 41
Lēmuma priekšlikums
11. pants
Itālija un Grieķija reizi trīs mēnešos ziņo Padomei un Komisijai par šā lēmuma, tostarp par 8. pantā minēto ceļvežu, īstenošanu.
Itālija un Grieķija reizi trīs mēnešos ziņo Padomei un Komisijai par šā lēmuma, tostarp par 8. pantā minēto ceļvežu, īstenošanu un saskaņā ar lēmumu saņemto līdzekļu pienācīgu izlietojumu.
Grozījums Nr. 42
Lēmuma priekšlikums
11.apants (jauns)
11.a pants
Novērtēšana
Komisija līdz 2016. gada jūlijam Eiropas Parlamentam un Padomei iesniedz šā lēmuma piemērošanas starpposma novērtējumu un attiecīgā gadījumā nāk klajā ar vajadzīgajiem ieteikumiem attiecībā uz pastāvīgu pārcelšanas mehānismu, tostarp saistībā ar paredzamo Dublinas sistēmas atbilstības pārbaudi.
Līdz ...* Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei galīgo novērtējuma ziņojumu par šā lēmuma piemērošanu.
Dalībvalstis savlaicīgi iesniedz Komisijai visu informāciju, kas vajadzīga minētā ziņojuma sagatavošanai.
____________
* OV: lūdzu, ievietojiet datumu: 30 mēneši pēc šā lēmuma stāšanās spēkā dienas.
Grozījums Nr. 43
Lēmuma priekšlikums
IIa pielikums (jauns)

Komisijas ierosinātais teksts

Grozījums

IIa pielikums

Pārcelšanas procedūra

Komisijas priekšlikumā paredzētā procedūra; papildu procedūras posmi, ko iekļāvis Eiropas Parlaments, ir pasvītroti

1 – To personu sākotnējā izvērtēšana, kuras iesniegušas starptautiskās aizsardzības pieteikumu

—  Tādu personu identifikācija, par kurām saskaņā ar Dublinas regulu ir atbildīga cita dalībvalsts (vai vajadzētu būt citai dalībvalstij).

→ Pārsūtīšanas procedūra atbilstīgi Dublinas sistēmai

—  Neaizsargātu pieteikumu iesniedzēju identifikācija.

—  Tuvu radinieku identifikācija, lai veiktu kopēju pārcelšanu.

—  Pieteikumu iesniedzēju vēlmju identifikācija attiecībā uz konkrētām dalībvalstīm.

2 – Pārceļamo pieteikumu iesniedzēju atlase

—  Itālija/Grieķija nosaka, kuri pieteikumu iesniedzēji jāpārceļ.

—  Tās paziņo dalībvalstīm vajadzīgo vietu skaitu un pieteikumu iesniedzēju paustās vēlmes.

3 - Dalībvalstu iesaistīšanās

—  Dalībvalstis informē Itāliju/Grieķiju par pieejamo pārcelšanas vietu skaitu.

—  Sadarbības koordinatori iztaujā pieteikumu iesniedzējus, kuri pauduši vēlmi pārcelties uz konkrētu dalībvalsti.

—  Dalībvalstis norāda sev vēlamos pieteikumu iesniedzējus.

4 – Pārcelšanas lēmums

—  Itālija/Grieķija nolemj, kuri pieteikumu iesniedzēji pārceļami uz kuru dalībvalsti, ņemot vērā pieteikumu iesniedzēju un dalībvalstu paustās vēlmes.

5 – Informēšana un piekrišana

—  Pieteikumu iesniedzējiem sniedz plašu informāciju par pārcelšanas mērķa dalībvalsti.

—  Pieteikumu iesniedzēji piekrīt pārcelšanai uz attiecīgo dalībvalsti.

6 – Pārsūtīšana

Pieteikumu iesniedzēju pārsūtīšana uz pārcelšanas mērķa dalībvalsti mēneša laikā.

NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PIELIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA PAZIŅOJUMS

Tā kā nekavējoties jāpieņem ārkārtas pasākumi to dalībvalstu labā, kurās ir ārkārtas situācija, ko raksturo pēkšņs trešo valstu valstspiederīgo pieplūdums, Eiropas Parlaments ir piekritis Komisijas ierosinātajam LESD 78. panta 3. punktā paredzētajam juridiskajam pamatam attiecībā uz priekšlikumu Padomes lēmumam, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā. Tomēr Eiropas Parlaments LESD 78. panta 3. punktā paredzēto juridisko pamatu var pieņemt tikai kā ārkārtas pasākumu, kuru pamatos ar pienācīgu tiesību akta priekšlikumu, kas nodrošinātu konstruktīvu risinājumu jebkādām ārkārtas situācijām nākotnē. Eiropas Parlaments uzsver, ka pareizais juridiskais pamats ir LESD 78. panta 2. punkts, kas paredz piemērot parasto likumdošanas procedūru, attiecībā uz pasākumiem, ar kuriem nosaka par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti, un LESD 80. panta otrais teikums, kurā noteikts, ka jāievēro solidaritātes princips, kā minēts 80. panta pirmajā teikumā. Eiropas Parlaments uzsver arī, ka, pieņemot šo lēmumu, noteikti nedrīkst skart vairākus vienam no likumdevējiem nākotnē pieejamos juridiskos pamatus, jo īpaši attiecībā uz LESD 78. pantu kopā ar 80. pantu. Eiropas Parlaments mudina Komisiju, pamatojoties uz 78. panta 2. punktu un 80. pantu, līdz 2015. gada beigām iesniegt tiesību akta priekšlikumu par pastāvīgu pārcelšanas shēmu, kā Komisija paziņojusi savā Eiropas programmā migrācijas jomā. Eiropas Parlaments patur tiesības sagatavot normatīvu patstāvīgo ziņojumu, ja Komisija savlaicīgi nenāks klajā ar minēto tiesību akta priekšlikumu.


ES rīcībpolitiku urbānā dimensija
PDF 513kWORD 123k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. septembra rezolūcija par ES rīcībpolitiku urbāno dimensiju (2014/2213(INI))
P8_TA(2015)0307A8-0218/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā XVIII sadaļu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1083/2006(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1301/2013 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un īpašiem noteikumiem attiecībā uz mērķi “Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai” un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1080/2006(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1299/2013 par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi(3),

–  ņemot vērā 2011. gada 23. jūnija rezolūciju par Eiropas pilsētvides attīstības plānu un tā nākotni saistībā ar kohēzijas politiku(4),

–  ņemot vērā 2008. gada 21. februāra rezolūciju par Teritoriālās programmas un Leipcigas hartas īstenošanu — Eiropas telpiskās attīstības un teritoriālās kohēzijas rīcības programmas izstrādi(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 18. jūlija paziņojumu “ES rīcībpolitiku urbānā dimensija — ES pilsētprogrammas galvenie aspekti”(COM(2014)0490),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 18. jūnija paziņojumu “Normatīvās atbilstības un izpildes programma (REFIT) — pašreizējā situācija un perspektīvas” (COM(2014)0368),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei”(COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 10. jūlija paziņojumu “Progresīvas pilsētas un pašvaldības — Eiropas inovācijas partnerība” (C(2012)4701),

–  ņemot vērā Komisijas 1998. gada 28. oktobra paziņojumu “Ilgtspējīga pilsētu attīstība Eiropas Savienībā: rīcības plāns” (COM(1998)0605),

–  ņemot vērā Komisijas 1997. gada 6. maija paziņojumu “Pilsētvides attīstības plāns Eiropas Savienībā” (COM(1997)0197),

–  ņemot vērā Komisijas sesto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju “Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē — attīstības un labas pārvaldības veicināšana ES reģionos un pilsētās”, 2014. gada jūlijs,

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu “Nākotnes pilsētas. Ieguldījumi Eiropā”, Brisele, 2014. gada 17. un 18. februāris,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada ziņojumu “Digitālā nākotne — ieskats 2050. gadā un politikas uzdevumi, pilsētas, ciemi un kopienas”,

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu “Nākotnes pilsētas. Uzdevumi, redzējumi, turpmākā virzība”, Brisele, 2011. gada oktobris,

–  ņemot vērā par teritoriālo kohēziju un pilsētvides jautājumiem atbildīgo ES ministru neformālajā sanāksmē Rīgā 2015. gada 10. jūnijā pieņemto deklarāciju par ES pilsētprogrammu,

–  ņemot vērā Briselē 2014. gada 19. novembrī pieņemtos Padomes secinājumus par sesto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju “Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē”,

–  ņemot vērā prezidentvalsts secinājumus, kas pieņemti par kohēzijas politiku atbildīgo ministru neformālajā sanāksmē, kura notika Atēnās 2014. gada 24. un 25. aprīlī,

–  ņemot vērā Polijas prezidentūras secinājumus par ES rīcībpolitiku teritoriālo dimensiju un turpmāko kohēzijas politiku, kuri pieņemti par ES kohēzijas politiku un par teritoriālo un pilsētu attīstību atbildīgo ministru neformālajā sanāksmē, kas notika Poznaņā 2011. gada 24. un 25. novembrī,

–  ņemot vērā ES Teritoriālās attīstības programmu 2020, kas tika pieņemta par telpisko plānošanu un teritoriālo attīstību atbildīgo ministru neformālajā sanāksmē, kura notika Gedellē 2011. gada 19. maijā,

–  ņemot vērā Toledo deklarāciju, kas pieņemta neformālajā Padomes sanāksmē, kurā piedalījās par pilsētu attīstību atbildīgie ministri un kura notika Toledo 2010. gada 22. jūnijā,

–  ņemot vērā Leipcigas Hartu par ilgtspējīgām Eiropas pilsētām, kas pieņemta neformālajā Padomes sanāksmē, kurā piedalījās par pilsētu attīstību atbildīgie ministri un kura notika Leipcigā 2007. gada 24. un 25. maijā,

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2014. gada 25. jūnija atzinumu “Ceļā uz integrētu pilsētvides attīstības plānu Eiropas Savienībā”,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (EESK) 2015. gada 23. aprīļa atzinumu par Komisijas paziņojumu “ES rīcībpolitiku urbānā dimensija — ES pilsētprogrammas galvenie aspekti”(COM(2014)0490),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A8-0218/2015),

A.  tā kā 2014. gadā puse pasaules iedzīvotāju(6) un 72 % Eiropas iedzīvotāju dzīvoja pilsētās(7) un līdz 2050. gadam gandrīz 80 % no visiem planētas iedzīvotājiem dzīvos pilsētās(8);

B.  tā kā Eiropas Savienībā funkcionālās pilsētu teritorijas ir unikālas policentriskas struktūras, kas uzbūvētas pie lielām, vidējām un mazām pilsētām un piepilsētās, tādējādi tradicionālo administratīvo robežu vietā aptverot dažādas teritorijas, kuras ir savstarpēji saistītas ekonomisko, sociālo, vides un demogrāfisko mērķu ziņā;

C.  tā kā pilsētām, lielpilsētām un funkcionālajām pilsētu teritorijām, piemēram, metropoļu teritorijām, ir būtiska nozīme līdzdalības demokrātijā un tās ir arī galvenie ekonomikas pīlāri un darbvietu izveides veicinātājas, ņemot vērā to, ka pilsētas bieži vien ir inovācijas un jaunu ekonomiskās darbības veidu izcelsmes vietas; tā kā tādēļ Eiropas Savienībai tās ir būtiski svarīgas attiecībās ar citām pasaules daļām, tomēr tās ir arī galvenās teritorijas, kurās jānovērš šķēršļi izaugsmei un nodarbinātībai un jācīnās pret sociālo atstumtību (kas skar, piemēram, nepietiekami kvalificētus jauniešus darba tirgū), pieejamības trūkumu un vides degradāciju;

D.  tā kā pilsētās, lielpilsētās, funkcionālajās pilsētu teritorijas un reģionos ir vislielākais enerģijas patēriņš un visvairāk siltumnīcefekta gāzes emisiju ES; tā kā tomēr šīm teritorijām ir būtiska nozīme labākas energoefektivitātes un pašpietiekamības sasniegšanā un jaunu iniciatīvu (piemēram, jaunu ekonomiskās darbības veidu) izstrādē ar mērķi uzlabot mobilitāti pilsētās un konkurētspējīga un videi nekaitīga transporta sistēmas, tādējādi veicinot izaugsmi, nodarbinātību, sociālo un teritoriālo kohēziju, veselību, drošumu un drošību;

E.  tā kā dažās pilsētās iedzīvotāji noveco un samazinās iedzīvotāju skaits un tām rodas grūtības infrastruktūras un publisko pakalpojumu nepietiekama izmantojuma dēļ, savukārt citās iedzīvotāju skaits palielinās, radot papildu slodzi esošajai infrastruktūrai un publiskajiem pakalpojumiem (piemēram, izglītības jomā) un palielinot citas problēmas, piemēram, (jauniešu) bezdarbu, sociālo atstumtību, satiksmes sastrēgumus, pilsētu izplešanos un piesārņojumu, kuru dēļ ievērojami palielinās ceļā pavadītais laiks un pasliktinās daudzu eiropiešu dzīves kvalitāte;

F.  tā kā dažas no būtiskākajām pilsētu problēmām, kas ir saistītas ar ekonomisko un sociālo attīstību, klimata pārmaiņām, transportu un demogrāfiskajām izmaiņām, var risināt tikai ar pilsētu un piepilsētu teritoriju partnerību starpniecību; tā kā transporta un jo īpaši komunikāciju jomas attīstības dēļ savstarpēji saistītas teritorijas pēdējos gados ir paplašinājušās un tādēļ ir radusies nepieciešamība izstrādāt instrumentus, kas veicina savienojamību;

G.  tā kā Eiropas politikas iniciatīvām ir tieša vai netieša ietekme uz pilsētu ilgtspējīgu attīstību un pilsētpolitiku;

H.  tā kā aptuveni 70 % Eiropas rīcībpolitiku un tiesību aktu tiek īstenoti vietējā un reģionālā līmenī;

I.  tā kā ES līmenī būtu jānodrošina lielāka konsekvence starp dažādām ES politikas iniciatīvām un subsīdiju programmām, pilnībā izmantojot vienoto stratēģisko satvaru (Kopīgo noteikumu regulas, t. i., Regulas (ES) Nr. 1303/2013, II sadaļas I nodaļas 10. pants) un uzlabojot politisko koordināciju starp un ar ieinteresētajām personām un pārvaldes struktūrām, jo ES politikā izmantotās nozaru pieejas rezultātā var rasties tādas rīcībpolitikas un tiesību akti, kuri var nelabvēlīgi ietekmēt funkcionālās pilsētu teritorijas;

J.  tā kā 1997. gadā Komisija publicēja paziņojumu par pilsētvides attīstības plānu Eiropas Savienībā(9), tomēr Eiropas pilsētu nozīme ES politikas veidošanas procesā joprojām tiek apspriesta;

K.  tā kā iepriekš Parlaments atbalstīja Komisijas priekšlikumu veidot pilsētprogrammu kā pamatu turpmākajai Eiropas līmeņa pilsētpolitikai;

L.  tā kā LESD noteiktajam subsidiaritātes principam, kā arī daudzlīmeņu pārvaldības principam, kas pamatojas uz ES, dalībvalstu un reģionālo un vietējo iestāžu koordinētu rīcību, un partnerības principam ir būtiska nozīme visu ES rīcībpolitiku pareizā īstenošanā un tā kā būtu attiecīgi jāpastiprina vietējo un reģionālo iestāžu resursu un kompetences piesaiste;

M.  tā kā Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) regula (Regula (ES) Nr. 1301/2013) pastiprina Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESIF) urbāno dimensiju, piešķirot vismaz 5 % fonda finansiālo līdzekļu integrētām darbībām ilgtspējīgai pilsētu attīstībai, deleģējot pilsētu iestādēm pārvaldības uzdevumus, jo īpaši nosakot tām lielāku atbildību par uzdevumiem, kas saistīti vismaz ar darbību izvēli, veidojot tādus instrumentus kā integrēti teritoriālie ieguldījumi (ITI), sabiedrības virzīta vietējā attīstība (SVVA), piešķirot konkrētus budžeta līdzekļus inovatīvām darbībām nolūkā pārbaudīt jaunus risinājumus attiecībā uz ilgtspējīgu pilsētu attīstību, kā arī izveidojot pilsētu attīstības tīklu;

N.  tā kā Kopīgo noteikumu regulā (Regulā (ES) Nr. 1303/2013) ir paredzēts partnerības princips un Eiropas rīcības kodeksā ir noteikts, ka dalībvalstīm jānodrošina pilsētu iestāžu agrīna iesaistīšana ES politikas veidošanas procesā,

ES rīcībpolitiku urbānā dimensija

1.  uzskata, ka ES rīcībpolitikai būtu jāatbalsta lielpilsētas, pilsētas un funkcionālās pilsētu teritorijas un jādod tām iespēja izmantot un sasniegt visu potenciālu kā ekonomiskās izaugsmes, nodarbinātības, sociālās iekļaušanas un ilgtspējīgas attīstības virzītājspēkiem; tādēļ uzskata, ka šīs lielpilsētas, pilsētas un funkcionālās pilsētu teritorijas būtu ciešāk jāiesaista visā Eiropas politikas veidošanas ciklā;

2.  aicina Komisiju un attiecīgos gadījumos dalībvalstis nākt klajā ar priekšlikumiem par to, kā, pielāgojot pieejamos instrumentus un saskaņā ar Protokola par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu 6. pantu, ieviest agrīnās brīdināšanas mehānismu, kas dotu iespēju subnacionālām pārvaldes iestādēm pārbaudīt, vai ir ņemti vērā subsidiaritātes un proporcionalitātes principi, ļautu subnacionālām pārvaldes iestādēm iesaistīties agrīnos politikas veidošanas procesa posmos, ļautu veidot uz informāciju pamatotas teritoriālās attīstības stratēģijas un nodrošinātu turpmāko tiesību aktu efektīvāku īstenošanu;

Integrēta Eiropas pilsētprogramma

3.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izstrādāt Eiropas pilsētprogrammu; atbalsta to, ka tā ir veidota kā saskaņots pamats ES rīcībpolitikām ar urbāno dimensiju nolūkā nodrošināt pilsētām paredzēto risinājumu labāku sasaisti ar ES uzdevumiem, labāk pielāgot nozaru politikas virzienus un pārvaldības līmeņus, uzlabot ES finansējuma mērķtiecīgāku piešķiršanu attiecīgo pilsētu problēmu risināšanai un uzlabot nozaru politikas virzienu teritoriālās ietekmes novērtēšanu; uzskata, ka ar Eiropas pilsētprogrammu būtu jo īpaši jāveicina tādu pārvaldības risinājumu izveidošana, kuri būtu vispiemērotākie, lai sekmīgi izpildītu uzdevumus un sasniegtu mērķus panākt lielpilsētu, pilsētu un funkcionālo pilsētu teritoriju ilgtspējīgu, ekonomisku un sociāli iekļaujošu attīstību Eiropā;

4.  atzīst, ka ļoti daudzas ES iniciatīvas tieši vai netieši ietekmē lielpilsētas, pilsētas un funkcionālās pilsētu teritorijas, lai gan pilsētu attīstība nav jautājums, kas ietilpst ES ekskluzīvajā kompetencē; tādēļ pauž viedokli, ka labi izstrādāta un izveidota valsts un reģionāla pilsētu politika ir Eiropas pilsētprogrammas priekšnoteikums; uzskata, ka minētajai pilsētprogrammai vajadzētu būt stratēģijai, kas vērsta uz lielpilsētām, pilsētām un funkcionālām pilsētu teritorijām ES un kas ilgtermiņā tiktu pārveidota par pilsētām paredzētu ES līmeņa politiku; šajā sakarībā uzsver, ka pilsētu teritoriālā attīstība būtu jāveic, pamatojoties uz līdzsvarotu teritoriālu organizāciju ar policentrisku pilsētas struktūru un saskaņā ar ES Teritoriālās attīstības programmu 2020;

5.  ir pārliecināts, ka Eiropas pilsētprogramma būtu kopīgi jāveido Komisijai, dalībvalstīm, vietējām iestādēm un citām ieinteresētām personām, lai racionalizētu, koordinētu un īstenotu ES rīcībpolitikas ar urbāno dimensiju, izmantojot praktisku, integrētu, koordinētu un vienlaikus elastīgu pieeju “lielpilsētās, pilsētās un funkcionālajās pilsētu teritorijās un kopā ar tām” un ņemot vērā ikvienas dalībvalsts institucionālo arhitektūru;

6.  uzskata, ka ES pilsētprogrammai būtu pilnībā jāatbilst ES vispārējiem mērķiem un stratēģijai, jo īpaši stratēģijai “Eiropa 2020”, un teritoriālās kohēzijas mērķiem; uzsver, ka administratīvo robežu aspekts kļūst arvien nenozīmīgāks, mēģinot risināt attīstības problēmas reģionālā un vietējā līmenī; tādēļ uzskata, ka Eiropas pilsētprogrammai vajadzētu būt iekļaujošai un tajā būtu jāņem vērā ES teritoriālo vienību dažādība un pārrobežu un lauku un pilsētu teritoriju saikne, tostarp pakalpojumi, kurus funkcionālās pilsētu teritorijas nodrošina tām tuvumā esošajām lauku teritorijām;

7.  mudina Komisiju nākt klajā ar paziņojumu, kurā, pamatojoties uz pilsētvides tiesību aktiem un pēc plašas apspriešanās ar dažādām ieinteresētām personām, tostarp ekonomiskajiem un sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, būtu norādītas turpmākās Eiropas pilsētprogrammas pamatiezīmes; aicina Komisiju iekļaut Eiropas pilsētprogrammu tās gada darba programmā;

Integrētas teritoriālās attīstības pieejas iekļaušana ES politikas veidošanā un tiesību aktos

8.  aicina Komisiju ar pilsētu teritorijām saistītu jaunu politikas iniciatīvu koncepcijas veidošanā izmantot konkrētai vietai pielāgotāku teritoriālo pieeju, lai nodrošinātu konsekvenci un lai lielpilsētas, pilsētas un funkcionālās pilsētu teritorijas varētu sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus gudras, ilgtspējīgas un integrējošas izaugsmes jomā, inter alia, ieviešot integrētu ES pieeju viedu un ilgtspējīgu projektu atbalstam Eiropas pilsētās, tādējādi palīdzot veicināt sociālo un ekonomisko attīstību;

9.  aicina Komisiju ieviest vispārēju teritoriālās ietekmes uz urbāno dimensiju novērtēšanas praksi, lai nodrošinātu visu svarīgāko ES politikas iniciatīvu praktisku īstenojamību reģionālā un vietējā līmenī, atsaucīgi reaģēt uz decentralizētu pārvaldes līmeņu ieguldījumu, sagatavojot ietekmes novērtējumus un jaunas rīcībpolitikas (augšupēja pieeja), un nodrošināt, ka visas attiecīgās ES nozaru rīcībpolitikas pienācīgi risina problēmas, ar kurām saskaras lielpilsētas, pilsētas un funkcionālās pilsētu teritorijas; aicina Komisiju šajos ietekmes novērtējumos pievērst uzmanību šādiem aspektiem: līdzsvarota teritoriālā attīstība, teritoriālā integrācija, pārvaldības aspekti, regulējums, īstenošana vietējā līmenī un saskaņotība ar citiem politikas mērķiem;

10.  mudina Komisiju sistematizēt un analizēt visus pieejamos datus un kopējās konceptuālās shēmas (pilsētvides tiesību aktus), lai nepieļautu pārklāšanos un neatbilstību un skaidri definētu, kas ir integrēta un ilgtspējīga pilsētu attīstība, un lai tādējādi apzinātu kopējos saskaņotos un pārredzamos ES mērķus šajā jomā;

11.  ir pārliecināts, ka ir jānodrošina pietiekamu datu pieejamība, lai varētu precīzāk novērtēt pilsētu teritorijas, pamatojoties ne tikai uz IKP rādītāju; tādēļ uzskata, ka Eurostat būtu jāsniedz un jāapkopo detalizētāki vietējā līmeņa dati un jāpilnveido “Pilsētvides novērtēšana” un citi šāda veida apsekojumi; turklāt aicina Komisiju izstrādāt instrumentus, ar kuriem varētu novērtēt integrētas pilsētprogrammas sasniegumus un ietekmi ES līmenī;

12.  mudina Komisiju samazināt birokrātiju pašreizējo ES tiesību aktu īstenošanā vietējā līmenī un nodrošināt, ka, pieņemot visus turpmākos tiesību aktus, tiek analizētas sekas, ko rada to īstenošana vietējā līmenī;

ES politikas instrumentu un finansējuma urbānā dimensija

13.  atgādina, ka ES kohēzijas politika un tās finanšu instrumenti ir piemērotāki, lai ar kopīgas stratēģiskās plānošanas un noteikumu palīdzību atbalstītu funkcionālajām pilsētu teritorijām paredzētas sarežģītas un integrētas teritoriālās stratēģijas; mudina dalībvalstis pilnībā izmantot pieejamos jaunos instrumentus, piemēram, ITI un SVVA, kā arī izmantot jaunās elastīgās darbības programmas (DP), lai sekmīgi atbalstītu integrētos pilsētu attīstības plānus; mudina dalībvalstis un Komisiju sagatavot atbilstīgu rādītāju saskaņotu kopumu, lai labāk novērtētu no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem finansēto īstenoto darbību un iniciatīvu urbāno dimensiju;

14.  uzsver, ka maksimāli ir jāizmanto makroreģionālo stratēģiju potenciāls, lai sekmīgi īstenotu integrēto urbāno pieeju; aicina Komisiju pienācīgi iekļaut un integrēt Eiropas pilsētprogrammas aspektus un akcentēt urbāno dimensiju ES makroreģionālajās stratēģijās, kuras uzskatāmas par plānošanas un daudzlīmeņu pārvaldības modeli;

15.  pauž nožēlu par to, ka pilsētu pārstāvju faktiskā līdzdalība politikas veidošanā ir vāja, lai gan jaunajai kohēzijas politikai piemīt juridiski saistoši aspekti, kas skar pilsētas, jo īpaši tie, kuri saistīti ar pilsētu iesaistīšanu plānošanas posmā, un uzskata, ka to var uzlabot ar agrīnu iesaistīšanu politikas veidošanas procesos, piemēram, apspriežoties, novērtējot labāko praksi un pieredzi un apmainoties ar to; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt partnerības principa piemērošanu (ņemot vērā arī Eiropas rīcības kodeksu partnerības jomā — Kopīgo noteikumu regulas, t. i., Regulas (ES) Nr. 1303/2013, 5. panta 3. punktu), īstenojot ES finansētas programmas un projektus, īpašu uzmanību pievēršot pilsētu, lielpilsētu un funkcionālo pilsētu teritoriju iesaistīšanai programmu sagatavošanā, vadībā un pārvaldībā, tostarp pārrobežu līmenī;

16.  prasa vairāk iesaistīt lielpilsētas un pilsētas Eiropas strukturālo un investīciju fondu programmās; uzskata, ka gūtā pieredze varētu noderēt, sagatavojot svarīgus politikas ieteikumus kohēzijas politikas attīstībai pēc 2020. gada; šajā saistībā aicina Komisiju pārbaudīt Eiropas pilsētprogrammas īstenošanu atsevišķās tematiskās jomās, pievēršoties pilsētu teritoriju problēmām (pilsētu pilotprojektiem), jo īpaši nodrošinot dažādu ES rīcībpolitiku starpnozaru koordināciju, novēršot pašreizējo pārklāšanos, piemērojot daudzlīmeņu pārvaldības modeli un novērtējot teritoriālo ietekmi; aicina Komisiju regulāri ziņot Parlamentam par sasniegumiem un rezultātiem šajā jautājumā;

17.  prasa labāk koordinēt un integrēt tādus ES ieguldījumu politikas virzienus, kuriem ir potenciāls nodrošināt ilgtspējīgu, integrētu un sociāli iekļaujošu pilsētu attīstību; mudina Komisiju un dalībvalstis pilnībā izmantot reglamentējošos noteikumus, lai veidotu sinerģijas starp Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), ES subsidētām programmām (piem., LIFE, “Apvārsnis 2020”, “Saprātīga enerģija Eiropai” u. c.) un kohēzijas politikas fondiem, kā arī publiskiem (t. i., valsts) ieguldījumiem, privāto kapitālu un finanšu instrumentiem, lai panāktu visiedarbīgāko sviras efektu attiecībā uz ieguldītajiem līdzekļiem; uzsver, ka ir jānodrošina visu ieguldījumu politikas virzienu papildināmība un labāka sinerģija un ka nedrīkst pieļaut dubulta finansējuma un pārklāšanās iespējas;

Jauns daudzlīmeņu pārvaldības modelis

18.  atgādina, ka mūsdienās būtiskākās problēmas ekonomikas, sociālajā un vides jomā pārsniedz ierastās administratīvās robežas un ka pieaugošā neatbilstība starp administratīvajām struktūrām un teritoriālajām struktūrām (pilsētu un piepilsētu sadarbība, pilsētu un lauku sadarbība u. c.) liek meklēt jaunus elastīgas pārvaldības veidus, lai varētu turpināt funkcionālo teritoriju integrēto teritoriālo attīstību;

19.  uzskata, ka Eiropas pilsētprogrammas pamatā vajadzētu būt jaunai daudzlīmeņu pārvaldības metodei un vietējā līmeņa dalībnieki būtu ciešāk jāiesaista visos politikas cikla posmos, tādējādi pielāgojot rīcībpolitikas faktiskajiem apstākļiem un veidojot šīs rīcībpolitikas tā, lai tās būtu atbilstošākas un piemērotākas pastāvīgajām pārmaiņām funkcionālajās pilsētu teritorijās; šajā saistībā uzskata, ka Reģionu komitejai, kura pārstāv reģionālās un vietējās iestādes, būtu jāuzņemas noteikta loma minētajā procesā;

20.  mudina Komisiju ierosināt tāda jauna daudzlīmeņu pārvaldības modeļa elementus, kurš pamatotos uz partnerību un patiesu sadarbību, nevis tikai apspriešanos ar ieinteresētajām personām un kurš apvienotu oficiālas valsts pārvaldes struktūras ar neformālām un elastīgām valsts pārvaldes struktūrām, kas atbilst jaunajiem faktiskajiem apstākļiem digitalizētās “tīkla” sabiedrības kontekstā, un kurš būtu pielāgots esošo problēmu mērogam, — tas būtu modelis, kas uzlabo vertikālu un horizontālu daudzlīmeņu sadarbību ar valsts un nevalstiskiem dalībniekiem vietējā, reģionālā, valsts un Eiropas līmenī, tuvinot valsts pārvaldi iedzīvotājiem un uzlabojot Eiropas projekta demokrātisko leģitimitāti; ierosina šo sui generis un pielāgoto modeli izmantot kā darba metodi turpmākajai Eiropas pilsētprogrammai pēc tam, kad partneri to būs pieņēmuši un kad būs notikusi apspriešanās ar visām ieinteresētajām personām;

Zināšanu pārvaldība un datu apmaiņa

21.  uzskata, ka pilsētu platformas un tīkli (piemēram, URBACT, Pilsētu attīstības tīkls) un citas programmas, kas paredzētas zināšanu apmaiņai starp pilsētām (piemēram, Civitas, Pilsētas mēru pakts, iniciatīva “Mayors Adapt”, iniciatīva “Progresīvas pilsētas un pašvaldības”, ilgtspējīgu pilsētu kritēriji, ManagEnergy), ir devuši lielisku iespēju iesaistīt vietējos, reģionālos un pārrobežu dalībniekus pilsētu attīstībā un savstarpējā zināšanu apmaiņā; mudina Komisiju konsolidēt un nodrošināt labāku koordināciju starp šīm platformām, lai vietējie dalībnieki varētu tās labāk izprast un iesaistīties tajās vēl efektīvāk;

22.  aicina Komisiju un dalībvalstis pēc iespējas vairāk izmantot zināšanu apmaiņas un spēju veidošanas pasākumus, kurus piedāvā ES finansēti projekti un citi pilsētu sadarbības tīklu pasākumi; mudina Komisiju izstrādāt mehānismus, kā uzlabot projekta rezultātu izplatīšanu savos dienestos, un panākt, ka šie rezultāti tiek ņemti vērā gan valsts, gan Eiropas līmeņa rīcībpolitikas izstrādē;

23.  uzskata, ka jāatjaunina un jāuzlabo datubāze “Urban Audit”, lai formulētu pielāgotāku rīcībpolitiku; mudina Eurostat un Komisiju nodrošināt un apkopot detalizētākus datus, kas iegūti rīcībpolitiku īstenošanas jomās — daudzos gadījumos vietējā līmenī; uzsver, ka plūsmas datu vākšana, novērtējot attiecības starp pilsētām un to apkārtējām teritorijām un attiecības funkcionālajās pilsētu teritorijās, kļūst arvien svarīgāka izpratnes uzlabošanā par to, kas ir šīs kompleksās funkcionālās teritorijas, un tādēļ aicina Komisiju apkopot un analizēt minētos datus, lai tos varētu izmantot rīcībpolitikas izstrādē;

Turpmākās Eiropas pilsētprogrammas īstenošana

24.  uzskata — lai Eiropas pilsētprogramma kļūtu par efektīvu instrumentu, tai vajadzētu būt kopīgai un regulāri atjauninātai konceptuālai shēmai, kura tematiski pievēršas noteiktam problēmu skaitam stratēģijā “Eiropa 2020” noteikto gudras, ilgtspējīgas un integrējošas izaugsmes mērķu plašākā kontekstā;

25.  stingri uzskata, ka šo problēmu raksturojumam vajadzētu atbilst šādiem kritērijiem: 1) tās atbilst kopīgajai konceptuālajai shēmai; 2) tās ir lielas pilsētu problēmas, kas būtiski ietekmē pilsētas un funkcionālās pilsētu teritorijas dalībvalstīs; 3) dalībvalstis vienas pašas nevar tās atrisināt; 4) tās ir tādas problēmas, kuru risināšanā izmantotā ES pieeja nodrošinātu nepārprotamu pievienoto vērtību; aicina Komisiju sākt darbu pie šādu problēmu apzināšanas, kā arī noteikt joprojām esošos trūkumus, politikas nesaskaņotību vai spēju un zināšanu trūkumu, cieši sadarbojoties, jo īpaši vietējā līmenī, ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām;

26.  mudina Komisiju un dalībvalstis panākt, ka visos valsts pārvaldes līmeņos tiek nodrošināta ciešāka starpnozaru koordinācija attiecībā uz rīcībpolitikām ar urbāno dimensiju, lai uzlabotu integrētas pieejas īstenošanu pilsētu attīstībā; aicina par ES pilsētpolitiku atbildīgo Reģionālās politikas un pilsētpolitikas ģenerāldirektorātu (REGIO ĢD) virzīt šo procesu ciešā sadarbībā ar Komisijas dienestu darba grupu pilsētu attīstības jautājumos un nodrošināt, ka urbānā dimensija tiek ņemta vērā visās jaunajās iniciatīvās; aicina Eiropas Komisijas priekšsēdētāju no Komisāru kolēģijas locekļu vidus izvirzīt politisku vadītāju, kas noteiktu Eiropas rīcībpolitiku pilsētprogrammas stratēģisko virzienu un katru gadu ziņotu Parlamentam par pilsētprogrammu;

27.  aicina Komisiju iecelt īpašu ES koordinatoru pilsētu jautājumos, kurš strādātu kādā no jau esošiem dienestiem vai struktūrām Komisijā un uzraudzītu un novērtētu šādas koordinācijas praktisko īstenošanu horizontāli (iesaistot visas attiecīgās politikas nozares) un vertikāli (iesaistot visus valsts pārvaldes līmeņus); uzskata, ka šim īpašajam ES koordinatoram pilsētu jautājumos ar Komisijas dienestu darba grupas pilsētu attīstības jautājumos palīdzību būtu jāizveido Komisijā vienots kontaktpunkts pilsētpolitikas jautājumos un jānodrošina ar pilsētpolitiku saistītu datu pienācīga vākšana, pārvaldība un izplatīšana gan Komisijas dienestos, gan starp šiem dienestiem un dažādām ieinteresētajām personām tā, lai izveidotu informētības palielināšanas mehānismu par agrīnu brīdināšanu un vietējo un reģionālo iestāžu agrīnu iesaistīšanu politikas veidošanas procesos, kuriem ir ietekme uz lielpilsētām, pilsētām un funkcionālajām pilsētu teritorijām;

28.  mudina Komisiju, izmantojot esošās struktūras un, piemēram, pilsētu pilotprojektu, izveidot dalībvalstīs vienotus informācijas kontaktpunktus jautājumos par ES rīcībpolitiku urbāno dimensiju (vienotie kontaktpunkti pilsētu jautājumos), kuri sniegtu plašu informāciju, jo īpaši par dažādām ES iniciatīvām, par pamatnostādnēm un finansiālām iespējām saistībā ar pilsētu attīstību;

29.  aicina Komisiju regulāri rīkot pilsētu augsta līmeņa sanāksmes, izmantojot forumu “Nākotnes pilsētas” un pulcinot kopā ieinteresētās personas no visiem valsts pārvaldes līmeņiem un dažādām nozarēm; uzskata, ka šādas augsta līmeņa sanāksmes būtu reāla iespēja pilsētām iesaistīties konstruktīvā dialogā ar politikas veidotājiem attiecīgajās politikas jomās un tās palīdzētu novērtēt gan ES rīcībpolitiku ietekmi uz lielpilsētām, pilsētām un funkcionālajām pilsētu teritorijām, gan to, kā labāk tās iesaistīt turpmākajās iniciatīvās;

30.  mudina dalībvalstis pilnībā iesaistīt pilsētas un funkcionālās pilsētu teritorijas un panākt to obligātu līdzdalību tādu stratēģisko politisko virzienu attīstībā un plānošanā kā valsts reformu programmas, partnerattiecību nolīgumi un darbības programmas; aicina dalībvalstis stiprināt pieredzes apmaiņu jautājumā par pilsētu attīstības valsts programmām, kas dod iespēju pilsētām sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, regulāri rīkojot neformālas Padomes sanāksmes, kurās piedalās par pilsētu attīstību atbildīgie ministri;

Eiropas pilsētprogrammas ārējā dimensija

31.  mudina Komisiju un dalībvalstis pilnībā ņemt vērā pašreizējo “Habitat III” programmas sagatavošanas darbu un nodrošināt turpmākās Eiropas pilsētprogrammas pilnīgu atbilstību un koordināciju ar šīs vispārējās pilsētu attīstības programmas mērķiem un uzdevumiem; aicina Komisiju regulāri informēt Parlamentu par Eiropas pilsētprogrammas ārējo dimensiju un uzskata, ka šī pilsētprogramma varētu būt ES ieguldījums starptautiskajās debatēs par Apvienoto Nāciju Organizācijas “Jauno pilsētu attīstības programmu” un 2016. gada konferencē “Habitat III” par mājokļiem un ilgtspējīgu pilsētu attīstību;

32.  uzskata, ka ES un dalībvalstīm, izmantojot apspriežu rezultātus un vietējo un reģionālo iestāžu devumu, būtu nepārprotami, konsekventi un atklāti jāiesaistās Starptautiskās Standartizācijas organizācijas (ISO) darbā, lai izstrādātu jaunus ilgtspējīgas pilsētu attīstības standartus, ņemot vērā darbu, kas ieguldīts ANO universālo pilsētu un teritoriju plānošanas pamatnostādņu izstrādē; uzsver, ka jaunajiem ISO standartiem vajadzētu būt nevis normatīvam, bet gan atbalstošam instrumentam;

o
o   o

33.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 289. lpp.
(3) OV L 347, 20.12.2013., 259. lpp.
(4) OV C 390 E, 18.12.2012., 10. lpp.
(5) OV C 184 E, 6.8.2009., 95. lpp.
(6) Parag Khanna, “Beyond City Limits”, Foreign Policy, 2010. gada 6. augusts.
(7) Eurostat sagatavotā pilsētu statistika, 2014.
(8) The Vertical Farm, www.verticalfarm.com.
(9) Komisijas 1997. gada 6. maija paziņojums “Pilsētvides attīstības plāns Eiropas Savienībā” (COM(1997)0197).


Ieguldījumi darbvietu radīšanā un izaugsmē — ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšana ES
PDF 473kWORD 164k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. septembra rezolūcija par ieguldījumu nodarbinātībai un izaugsmei — ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšana Savienībā (2014/2245(INI))
P8_TA(2015)0308A8-0173/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas Sesto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju — „Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē, kas attiecas uz attīstības un labas pārvaldības sekmēšanu ES reģionos un pilsētās” (turpmāk „Sestais kohēzijas ziņojums”), kas publicēts 2014. gada 23. jūlijā,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 4., 162., 174. līdz 178. un 349. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (turpmāk „Kopīgu noteikumu regula”)(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1301/2013 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un īpašiem noteikumiem attiecībā uz mērķi "Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai" un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1080/2006(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1304/2013 par Kohēzijas fondu un par Padomes Regulas (EK) Nr. 1081/2006 atcelšanu(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1299/2013 par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1302/2013, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1082/2006 par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) attiecībā uz šādu grupu izveides un darbības precizēšanu, vienkāršošanu un uzlabošanu(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1300/2013 par Kohēzijas fondu un par Padomes Regulas (EK) Nr. 1084/2006 atcelšanu(6),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (EK, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(8),

–  ņemot vērā „Eiropas Savienības teritoriālās attīstības programma 2020: Ceļā uz iekļaujošu, gudru un ilgtspējīgu Eiropu ar dažādiem reģioniem”, par kuru 2011. gada 19. maijā Gödöllő (Gedellē) Ungārijā neformālā sanāksmē vienojās ministri, kas atbild par teritoriālo plānošanu un teritoriālo attīstību,

–  ņemot vērā Komisijas Septīto progresa ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju “Krīzes reģionālā un pilsētu dimensija” 2013. gada 26. jūnijā,

–  ņemot vērā 2014. gada 14. janvāra rezolūciju par pārdomātu specializāciju, izcilības centru tīklu izveidi kohēzijas politikas efektivitātei(9),

–  ņemot vērā 2014. gada 14. janvāra rezolūciju par ES dalībvalstu sagatavotību jaunā kohēzijas politikas plānošanas perioda efektīvam un savlaicīgam sākumam(10),

–  ņemot vērā 2014. gada 26. februāra rezolūciju par Eiropas Komisijas 7. un 8. progresa ziņojumu par ES kohēzijas politiku un 2013. gada stratēģisko ziņojumu par programmu īstenošanu 2007.–2013. gadā(11),

–  ņemot vērā 2014. gada 26. februāra rezolūciju par attālāko reģionu potenciāla kāpināšanu, veidojot sinerģiju starp ES struktūrfondiem un citām ES programmām(12),

–  ņemot vērā 2014. gada 27. novembra rezolūciju par 2014.–2020. gada kohēzijas politikas sākšanas novilcinājumu(13),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 19. oktobra paziņojumu „Nākamās paaudzes novatorisko finansēšanas instrumentu satvars: ES pašu kapitāla un parāda platformas” (COM(2011)0662),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 26. novembra paziņojumu „Investīciju plāns Eiropai” (COM(2014)0903),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 13. janvāra paziņojumu „Stabilitātes un izaugsmes pakta esošo noteikumu elastīguma pēc iespējas labāka izmantošana” (COM(2015)0012),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas īpašo ziņojumu „No Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansēto mazo un vidējo uzņēmumu finansēšanas instrumenti” (Īpašais ziņojums Nr. 2/2012),

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par sesto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju: „Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai”, ko 2014. gada 19. novembrī pieņēma Vispārējo lietu (Kohēzijas) padome,

–  ņemot vērā Reģionu Komitejas 2014. gada 3. decembra atzinumu par sesto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju(14),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2015. gada 21. janvāra atzinumu par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Sestajā ziņojumā par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju — ieguldījumi darbvietās un izaugsmē”(15),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 9. marta paziņojumu „Par 2015. gada ES rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā” (COM(2015)0116),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 20. janvāra paziņojumu „Par 2015. finanšu gada vispārējā budžeta grozījuma Nr. 2 projektu” (COM(2015)0016),

–  ņemot vērā par 2013. gada ziņojumu par ES finansiālo interešu aizsardzību — cīņa pret krāpšanu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Kultūras un izglītības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A8-0173/2015),

A.  tā kā nav apstrīdams, ka ES kohēzijas politikai ir izšķirīga loma reģionālo atšķirību samazināšanā, dalībvalstu reģionu ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšanā un darbvietu radīšanas atbalstīšanā; tā kā kohēzijas politika, kuras budžets laikposmā līdz 2020. gadam pārsniedz EUR 350 mljrd., ir galvenā ES mēroga politika investīcijām reālajā ekonomikā un ir sevi apliecinājusi kā izaugsmes un darbvietu veidošanas instruments ES; tā kā ekonomiskās krīzes laikā kohēzijas politika ir būtisks instruments, lai uzturētu investīciju līmeni daudzās dalībvalstīs; tā kā vairākās dalībvalstīs tā ir publisko investīciju galvenais avots; tā kā kohēzijas politikas konkrētie un redzamie rezultāti ir apstiprināti ar daudzām dažādām novērtēšanas metodēm;

B.  tā kā jaunākie dati par 2013. gadu liecina par ilgstošu bezdarbu vēsturiski augstā līmenī, kas ir 5,1 % no visiem Savienības darba spējīgajiem iedzīvotājiem; tā kā ilgstošs bezdarbs atstāj būtisku ietekmi uz cilvēkiem visā viņu dzīves laikā un var kļūt par strukturālu bezdarbu, jo īpaši nomaļos reģionos;

C.  tā kā publiskās investīcijas Savienībā pēdējā laikā ir samazinājušies par 15 % reālā izteiksmē un tā kā daudzi reģioni — jo īpaši tie, kurus skar demogrāfiskas problēmas, — nav spējuši pienācīgi sekmēt stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu, it sevišķi attiecībā uz stratēģijas pamatmērķi līdz 2020. gadam sasniegt 75 % nodarbinātības līmeni, mērķi par 20 milj. samazināt nabadzībai pakļauto cilvēku skaitu un mērķi ierobežot priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu;

D.  tā kā ir pamatoti, ka kohēzijas politikas mērķi radušies ilgākā laikā, reaģējot uz jauniem draudiem un problēmām, ar kuriem saskaras ES, un ka pati šī politika ir arvien ciešāk saistīta ar ES vispārīgo darba kārtību; tā kā tomēr ir jānostiprina kohēzijas politikas sākotnējā loma — ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas stiprināšana visos ES reģionos, jo īpaši mazāk attīstītajos un atpalikušajos reģionos; tā kā kohēzijas politika nav uzskatāma tikai par instrumentu stratēģijas „Eiropa 2020” un citu ES attīstības stratēģiju mērķu sasniegšanai, bet arī par ieguldījumu politiku šajās teritorijās;

E.  tā kā saskaņā ar Sesto kohēzijas ziņojumu ekonomiskā krīze ir negatīvi ietekmējusi ilgtermiņa tendenci samazināties reģionālajām atšķirībām, un, neskatoties uz dažām pozitīvām tendencēm, jaunā plānošanas perioda sākumā joprojām ir ļoti lielas dažādu veidu atšķirības starp reģioniem;

F.  tā kā ar tematisko koncentrāciju kohēzijas politikas resursi tiek virzīti ierobežota skaita tādu stratēģisku mērķu sasniegšanai, kuriem ir izaugsmes veicināšanas, darbvietu radīšanas, sociālās iekļaušanas, kā arī vides un klimata pārmaiņu mazināšanas potenciāls;

G.  tā kā strauju izaugsmi un reģionu ekonomisko konverģenci nevar panākt bez labas pārvaldības, jo ir nepieciešams efektīvāk iesaistīt visus partnerus valsts, reģionālajā un vietējā līmenī atbilstoši daudzlīmeņu pārvaldības principam, kā arī sociālos partnerus un pilsoniskās sabiedrības organizācijas;

H.  tā kā partnerattiecību nolīgumi un darbības programmas ir stratēģiski instrumenti investīciju virzībai dalībvalstīs un reģionos, kas paredzēti Kopīgu noteikumu regulas 14., 16. un 29. pantā ar termiņiem to iesniegšanai un pieņemšanai, saskaņā ar ko partnerattiecību nolīgumiem vajadzēja būt pieņemtiem vēlākais līdz 2014. gada beigām un darbības programmām attiecīgi līdz 2015. gada janvāra beigām;

I.  tā kā neformālā Padome 2011. gadā Gedellē (Ungārijā) aicinājusi 2015. un 2016. gada secīgās prezidentūras novērtēt un apsvērt, vai ir jāpārskata Teritoriālā attīstības programma 2020, ņemot vērā tās darbības praktiskos rezultātus, un pēc tam, iespējams, vadīt tās iespējamo pārskatīšanu;

J.  tā kā saskaņā ar LESD 175. pantu dalībvalstis īsteno un koordinē savu ekonomikas politiku tā, lai sasniegtu mērķi nodrošināt vispārēju harmonisku attīstību un stiprināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, un tā kā jaunajam investīciju plānam Eiropai tādēļ arī būtu jāveicina šo mērķu sasniegšana,

Kohēzijas politikas panākumi un problēmas ekonomiskās un finanšu krīzes kontekstā (2007-2013 plānošanas periodā)

1.  uzsver, ka kohēzijas politika ir galvenais Eiropas Savienības instruments, kuras mērķis ir samazināt ekonomiskās, sociālās un teritoriālās atšķirības starp Eiropas reģioniem, palielināt to konkurētspēju, samazināt klimata pārmaiņas un enerģētisko atkarību, dodot ieguldījumu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā; uzsver, ka lai gan dažās dalībvalstīs un reģionos ir bijušas grūtības ar līdzfinansējuma nodrošināšanu kohēzijas politikas investīcijām, tie ir būtiski mazinājuši ekonomikas un finanšu krīzes negatīvo ietekmi un veicinājuši stabilitāti reģionos, garantējot finansējuma plūsmas apstākļos, kad valsts un reģionālās publiskās un privātās investīcijas ir ievērojami samazinājušās; uzsver, ka kohēzijas politikas finansējums bija ekvivalents 21 % no publiskajām investīcijām ES kopumā un 57 % kohēzijas valstīs kopā ņemot;

2.  uzsver, ka kohēzijas politika ir apliecinājusi spēju ar elastīgiem pasākumiem samazināt dalībvalstu un reģionu investīciju deficītu, piemēram, samazinot valstu līdzfinansējumu un nodrošinot papildu avansa maksājumus, kā arī novirzot 13 % no kopējā finansējuma (EUR 45 mljrd.) ekonomiskās aktivitātes un nodarbinātības atbalstam ar tiešiem efektiem; tāpēc uzskata, ka ir svarīgi veikt būtisku padziļinātu vidēja termiņa mērķu un finansējuma līmeņu pārskatīšanu, ņemot vērā norises, kas ietekmē sociālo un ekonomisko situāciju dalībvalstīs vai to reģionos;

3.  uzsver, ka Līgumā par Eiropas Savienību ir paredzēts mērķis veicināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un solidaritāti starp dalībvalstīm (LES 3. pants);

4.  atzinīgi novērtē kohēzijas politikas neseno reformu, kas vērsta uz šo problēmu risināšanu un kuras pamatā ir saskanīgi stratēģiski pamatprincipi 2014-2020 ar skaidriem mērķiem un iniciatīvām visām darbības programmām; aicina visas iesaistītās puses nodrošināt kohēzijas politikas jaunā tiesiskā regulējuma pareizu un efektīvu īstenošanu, īpaši pievēršoties darbības pilnveidošanai un labāku rezultātu sasniegšanai; aicina visas iesaistītās puses izveidot pienācīgi funkcionējošus daudzlīmeņu pārvaldības un koordinācijas mehānismus, lai nodrošinātu konsekvenci starp programmām, kas atbalsta stratēģiju „Eiropa 2020” un konkrētām valstīm adresētus ieteikumus;

5.  uzsver, ka kohēzijas politikas efektivitātes nodrošināšanas svarīgs priekšnoteikums ir gan fiskālās un ekonomiskās vides, gan arī normatīvās, administratīvās un institucionālās vides stabilitāte, taču tas nedrīkst apdraudēt tās mērķu sasniegšanu un pašus mērķus; šajā sakarībā atgādina, ka maksājumu atlikšana, kā paredzēts Kopīgo noteikumu regulas 23. pantā, varētu apdraudēt valsts, reģionālo un vietējo iestāžu spēju efektīvi plānot un īstenot Eiropas strukturālos un investīciju fondus (ESIF) 2014.–2020. gadu periodam; uzsver — lai sasniegtu gan kohēzijas, gan stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus, šai politikai jābūt labi saskaņotai ar nozaru politiku un jāpanāk sinerģija ar citām ES investīciju programmām; tomēr atgādina, ka saskaņā ar LESD 175. pantu visām ekonomikas politikām jāveicina ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķa sasniegšana;

6.  uzsver, ka ļoti svarīga ir dalībvalstu plānošanas, īstenošanas un novērtēšanas administratīvo spēju palielināšana, lai kohēzijas politiku īstenotu laikus un sekmīgi;

7.  norāda — lai gan kohēzijas politika ir mazinājusi krīzes ietekmi, reģionālās atšķirības joprojām ir lielas un ne visur jau ir sasniegts kohēzijas politikas mērķis samazināt ekonomiskās, sociālās un teritoriālās atšķirības, sniedzot īpašu atbalstu mazāk attīstītiem reģioniem;

8.  norāda, ka, neraugoties uz krīzi un to, ka vietējās varas iestādes bija spiestas samazināt finansējumu, vietējām un reģionālajām pašpārvaldēm arī turpmāk ir jāapmierina iedzīvotāju pieprasījums pēc pieejamākiem augstas kvalitātes sabiedriskajiem pakalpojumiem;

9.  uzsver Eiropas reindustrializācijas svarīgo nozīmi, lai nodrošinātu, ka dalībvalstīs līdz 2020. gadam rūpnieciskās ražošanas īpatsvars sasniedz vismaz 20 % IKP; tādēļ atgādina, ka ir ārkārtīgi svarīgi aktīvi atbalstīt un stiprināt konkurētspējas, ilgtspējas un tiesiskās paļāvības principu, lai veicinātu nodarbinātību un izaugsmi Eiropā;

Īstenošanas un maksāšanas problēmas

10.  pauž nopietnas bažas par būtisku strukturālu novilcinājumu kohēzijas politikas plānošanas periodu uzsākšanai, kas radušies novēlotas darbības programmu pieņemšanas dēļ, tostarp ar pārnešanas procedūru; norāda, ka šī kavēšanās var palielināt spiedienu uz maksājumiem, jo īpaši 2017. un 2018. gadā, un tādējādi palielina bažas par nožēlas vērtajiem neizpildītajiem maksājumiem, kas 2007.–2013. gadu plānošanas periodā sasniedza aptuveni EUR 25 mljrd.; norāda — lai gan, raugoties plašākā kontekstā, situācija kohēzijas politikā ir labāka nekā lauku attīstības un zivsaimniecības politikās, bažas saglabājas, jo vairākās dalībvalstīs ievērojams skaits programmu vēl nav pieņemtas; uzsver, ka šāda kavēšanās apdraud kohēzijas politikas un ES budžeta uzticamību, efektivitāti un ilgtspēju un rada bažas par valsts, reģionālo un vietējo iestāžu iespējām 2014.—2020. gadu plānošanas periodā efektīvi plānot un apgūt Eiropas strukturālos un investīciju fondus (ESIF); atzinīgi vērtē dalībvalstu un Komisijas centienus šajā sakarībā, tomēr aicina Komisiju darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka visas atlikušās darbības programmas tiktu pieņemtas bez turpmākas kavēšanās, jo daudzgadu finanšu shēmas (DFS) pārskatīšana jāizmanto nepiešķirto 2014. gada resursu izmantošanai, un ar to saistīto budžeta grozījuma projektu Eiropas Parlaments jau ir apstiprinājis;

11.  atgādina, ka jautājums par pastāvīgi neizpildītajiem maksājumiem skar kohēzijas politiku vairāk nekā jebkuru citu ES politikas jomu, kurā neapmaksāto rēķinu apjoms Eiropas Sociāla fonda (ESF), Eiropas reģionālās attīstības fonda (ERAF) un Kohēzijas fonda (KF) 2007.–2013. gadu programmās 2014. gada beigās sasniedza EUR 24,8 mljrd., proti, tas pieauga par 5,6 % salīdzinājumā ar 2013. gadu; aicina Komisiju likt lietā visus līdzekļus, lai segtu šo neizpildīto maksājumu rēķinus; uzsver, ka šādā situācijā pirmkārt un visvairāk cieš mazākie un neaizsargātākie kohēzijas līdzekļu saņēmēji, piemēram, MVU, NVO un apvienības, jo tiem ir ierobežotas iespējas sākotnēji pašiem finansēt savus izdevumus;

12.  atzinīgi vērtē to, ka Padome, Komisija un Parlaments ir panākuši vienošanos līdz gada beigām samazināt neapmaksāto rēķinu līmeni, jo īpaši kohēzijas politikas jomā, līdz plānotajam līmenim pašreizējās daudzgadu finanšu shēmas (DFS) ietvaros, kā noteikts kopīgajā paziņojumā, kas pievienots vienošanās tekstam par 2015. gada budžetu, un ņem vērā Komisijas „Maksājumu plāna daļas ES budžeta atgriešanai uz ilgtspējīga ceļa”, ko saņēma 2015. gada 23. martā; atgādina Komisijai par tās apņemšanos nākt klajā ar maksājumu plānu cik drīz vien iespējams un katrā gadījumā pirms iepazīstināšanas ar 2016. gada budžeta projektu; turklāt atgādina visām iestādēm par apņemšanos vienoties par šo plānu un to īstenot no 2015. gada un līdz pašreizējās DFS starpposma pārskatīšanai;

13.  uzsver to, ka ierosinātā DFS robežlielumu pārskatīšana(16), ar ko saistības EUR 11,2 mljrd. apmērā tiek pārnestas uz DFS regulas 19. panta 2. punkta 1.b izdevumu kategoriju un Finanšu regulas 13. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto saistību pārpalikums no 2014. gada EUR 8,5 mljrd. apmērā tiek pārnests uz 2015. gadu(17), ļauj novērst 1.b izdevumu kategorijā paredzēto apropriāciju anulēšanu, taču tā pēc būtības nerisina šo plānošanas procesā pieļauto kavējumu pamatproblēmu, ne arī maina to, ka hroniski kavējumi īstenošanas gaitā un sistemātiski maksājumu kavējumi var radīt būtiskas problēmas galīgajiem saņēmējiem;

14.  uzsver, ka iepriekš minētie neizpildītie maksājumi ES budžeta 1.b pozīcijā faktiski ir svarīgākais tiešais faktors, kas apdraud kohēzijas politikas īstenošanu gan iepriekšējā, gan arī tagadējā 2014.–2020. gadu plānošanas periodā; atkārtoti pauž savu nostāju par to, ka neizpildīto maksājumu ietekmi īpaši smagi izjūt kohēzijas politikā iesaistītie uz vietām, dažkārt pat pārāk smagi; tāpēc aicina Komisiju izstrādāt plānu, kurā paredzēti konkrēti pakāpeniski pa posmiem īstenojamu pasākumu termiņi un tiem piesaistīti budžeta līdzekļi, lai vispirms samazinātu un pēc tam pilnīgi izskaustu neizpildītos maksājumus; cer, ka Padome beidzot apzināsies situācijas nopietnību un nestabilitāti, un ir gatava aktīvi palīdzēt rast stabilu risinājumu šai problēmai; ir pārliecināts, ka šo pasākumu pirmais mērķis padarīt 2015. gadu par pirmo, kurā neizpildīto maksājumu samazināšanās kļūst reāli sajūtama;

15.  uzsver, ka ir pilnīgi nepieciešami darbības programmas īstenot uzreiz tiklīdz tās tiek pieņemtas, lai iespējami palielinātu investīciju rezultātus, atbalstītu darbvietu izveidošanu un paaugstinātu produktivitāti un ka Komisijai un dalībvalstīm jādara viss iespējamais, lai paātrinātu to pieņemšanu, neskarot to kvalitāti; pieprasa, lai Komisija, pievēršot uzmanību kvalitātei un krāpšanas apkarošanai, analizētu viss iespējas vienkāršot tās iekšējās procedūras, lai paātrinātu procedūras, kuru pamatā ir divi scenāriji darbības programmu pieņemšanai, lai novērstu jebkādu turpmāku kavēšanos saistībā ar īstenošanas uzsākšanu;

16.  aicina Komisiju, ņemot vērā iepriekš minēto: iesniegt Parlamentam pasākumu uzskaitījumu, kurus tā plāno veicināt, lai pēc iespējas drīzāk atvieglotu darbības programmu īstenošanu, jo īpaši, lai izvairītos no līdzekļu atcelšanas 2017. gadā kopā ar ierosināto grafiku; paskaidrot maksājumu kavējumu ietekmi uz jauno darbības programmu sākšanu; piedāvāt risinājumus šāda kaitējuma ierobežošanai, ciktāl tas ir iespējams; turklāt prasa, lai Komisija saistībā ar ziņojumu par sarunu rezultātiem, kas paredzēts Kopīgo noteikumu regulas 16. panta 3. punktā, izvērtētu 2014.–2020. gada kohēzijas politikas īstenošanas novēlotas sākšanas iespējamo ietekmi uz izaugsmi un darbvietām un sniegtu ieteikumus, ņemot vērā gūtās mācības;

17.  uzskata, ka ar 2014. –2020. gadu DFS, kas izriet no Komisijas ierosinātajiem grozījumiem DFS regulā, pārnesot uz 2015. gadu 2014. gadā piešķirtās apropriācijas , ievērojami palielina saistību atcelšanas risku 2018. gadā attiecībā uz programmām, kuras nepieņēma 2014. gadā, un tādējādi nerosina pilnībā izmantot ES resursus vai efektīvu atbalstu ES ieguldījumiem izaugsmē un nodarbinātībā; aicina Komisiju, sagatavojot 2017. gada stratēģisko ziņojumu, kas paredzēts Kopīgo noteikumu regulas 53. pantā, pietiekami savlaicīgi ierosināt atbilstošus likumdošanas un citus pasākumus, lai izvairītos no saistību atcelšanas riska;

18.  pauž bažas par līdzekļu nepietiekamo apgūšanu 2007.–2013. plānošanas periodā vairākās dalībvalstīs, un brīdina, ka jānovērš ar to saistītie iemesli, kas būtu jāatrisina, lai izvairītos no to pašu problēmu atkārtošanās nākamajā periodā; uzsver, ka kohēzijas politikas efektīvai un sekmīgai īstenošanai ir svarīga administratīvā kapacitāte; uzsver, ka nestabilitāte civildienestā apvienojumā ar vāju politikas koordināciju, var apdraudēt ESIF sekmīgu īstenošanu un apdraud politikas efektīvu pārvaldību vispār;

19.  ierosina, ka nākamā plānošanas perioda sagatavošanai reglamentējošos noteikumus attiecībā uz plānošanu varētu ieviest atsevišķi un pirms budžeta priekšlikumiem, tādējādi atsaistot debates par saturu un naudu un atstājot pietiekami daudz laika, lai rūpīgi sagatavotos programmai; atgādina — lai gan reglamentējošās normas ir ļoti plašas, tās nedotu dalībvalstīm un reģioniem pilnīgas garantijas, un var radīt atšķirīgas interpretācijas; norāda, ka joprojām ir iespējas reglamentējošos noteikumus vienkāršot;

20.  aicina Komisiju rūpīgi apsvērt, ņemot vērā iespējamo ietekmi uz nodarbinātību un izaugsmi, finanšu korekciju vai apturētu maksājumu izmantošanu;

Kohēzijas politika kā pamats pārdomātiem, ilgtspējīgiem un iekļaujošiem ieguldījumiem 2014.–2020. g.

21.  atkārtoti pauž savu nostāju, ka kohēzijas politikas sākotnējā loma ir veicināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un jo īpaši sniedzot atbalstu mazāk attīstītajiem reģioniem; uzsver, ka pēc rakstura un sākotnējā veidojuma, kas noteikts Līgumā, šī politika pēc savas būtības dod ieguldījumu Savienības mērķu sasniegšanā, un jo īpaši stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu par pārdomātu, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi sasniegšanā, kā arī, lai sasniegtu Līguma pamatmērķi stiprināt teritoriālo kohēziju;

22.  atzinīgi novērtē jauno Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (EFSI) un tā iespējamo līdzsvarojošo ietekmi; uzsver, ka ESIF galvenajam mērķim vajadzētu būt ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas nodrošināšanai, un uzskata, ka no tā būtu labums visiem ES reģioniem; uzsver nepieciešamību nodrošināt ESIF resursu kopdarbību — un tādējādi savstarpēju papildināmību un sinerģiju starp to un ESIF, vienlaikus saglabājot katra finansiālu nodalīšanu no citām —, un tāpat iesaistītajām pusēm iesaka izmantot pieredzi, kas gūta, īstenojot Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu 2008. gadā, jo īpaši attiecībā uz pārdomātām investīcijām;

23.  aicina Komisiju un dalībvalstis, lai nodrošinātu lielāku saskaņotību un konsekvenci starp visām ES investīciju un attīstības politikām, jo īpaši kohēzijas politiku, kā arī starp ESIF un citiem ES fondiem un valstu un reģionālajiem finansēšanas instrumentiem, lai nodrošinātu papildināmību un sinerģiju, izvairītos no pārklāšanās un dublēšanās un ES finansējumam nodrošinātu augstu Eiropas pievienoto vērtību; aicina Komisiju sniegt pārskatu par sinerģiju nākamajos kohēzijas ziņojumos; ierosina, ka šā jaunā ES investīciju plāna īstenošanā jābalstās uz trijām kopējām iniciatīvām JEREMIE, JESSICA un JASMINE, kas deva iespējas palielināt struktūrfondus no EUR 1,2 mljrd. 2000.–2006. gados līdz EUR 8,4 mljrd. 2007.–2012. gados; aicina veikt plašu un detalizētu analīzi, apspriežoties ar Eiropas Investīciju banku (EIB) un Eiropas Investīciju fondu (EIF);

24.  uzsver, ka kohēzijas politikas tiesību aktos paredzēts paplašināt finanšu instrumentu izmantošanu, lai palielinātu to ieguldījumu 2014.–2020. gados līdz apmēram EUR 25-30 mljrd., paplašinot to tematisko jomu un nodrošinot dalībvalstīm un reģioniem lielāku elastīgumu; uzsver, cik liela nozīme ir finanšu instrumentiem, mobilizējot papildu publiskā vai privātā sektora līdzinvestīcijas, lai novērstu tirgus neveiksmes saskaņā ar stratēģijas „Eiropa 2020” un kohēzijas politikas prioritātēm; atbalsta jo īpaši „MVU iniciatīvu” risku sadalīšanai un aicina Komisiju darīt visu iespējamo, lai finanšu instrumentus padarītu viegli izmantojamus un dalībvalstīm un reģioniem pievilcīgus, tādējādi nodrošinot, ka investīciju divkāršošana finanšu instrumentos tiek panākta tās priekšrocību dēļ un ka tiek labi organizēta šā mērķa interesentu iesaistīšanās; uzsver nepieciešamību nodrošināt pārredzamību, pārskatatbildību un kontroli attiecībā uz finanšu instrumentiem, kuros tiek izmantoti ES naudas līdzekļi;

25.  brīdina, ka EFSI nedrīkstētu apdraudēt kohēzijas politikas plānošanas stratēģisko saskaņotību un ilgtermiņa perspektīvu; uzsver, ka struktūrfondu pārvirzīšana varētu būt nevēlama un tāpēc nepieņemama, jo varētu apdraudēt gan to efektivitāti, gan reģionu attīstību; norāda, ka finanšu piešķīrumus dalībvalstīm saskaņā ar 1.b pozīciju Daudzgadu finanšu plānā 2014.–2020. g. nedrīkst izmainīt EFSI vajadzībām; uzsver, ka dotāciju aizstāšanai ar aizdevumiem, kapitālu vai garantijām gan ir zināmas priekšrocības, tomēr tā jāveic, ievērojot piesardzību un ņemot vērā reģionālās atšķirības un atšķirīgu praksi un pieredzi starp reģioniem attiecībā uz finanšu instrumentu izmantošanu; norāda, ka reģioniem, kuriem visvairāk nepieciešami stimuli, ko rada investīcijas, ir zema administratīvā un absorbcijas kapacitāte;

26.  brīdina, ka elastīgums, izvēloties projektus ESIF finansējumam, rada risku, ka investīcijas tiek novirzītas uz attīstītākajām dalībvalstīm, tādējādi mazinot ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju; aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt attiecības starp ESIF un EFSI;

Kohēzijas politikas 2014–2020. gadiem efektivitāte, piemērotība un veiktspējas orientācija

27.  uzsver to, cik svarīgi ir visi pasākumi, kuru mērķis ir uzlabot efektivitāti, vienkāršošanu, efektivitāti un orientāciju uz rezultātiem un kohēzijas politiku, kam būtu jānodrošina pāreja no līdzekļu apguves kritērija uz izdevumu kvalitāti un līdzfinansēto darbību augstu pievienoto vērtību; šajā sakarībā ierosina nākt klajā ar tehniskām korekcijām attiecīgajās ESIF regulās;

28.  atzinīgi novērtē tematisko koncentrāciju, atbalstot investīcijas ar mērķi panākt gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi, kuru mērķis ir izaugsme un darbavietu radīšana, cīņa pret klimata pārmaiņām un enerģētisko atkarību, kā arī nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanu, kā arī pastiprināts uzsvars uz 2014.–2020. g. programmu rezultātiem un to mērāmību, kam vajadzētu veicināt kohēzijas politikas efektivitātes un lietderības paaugstināšanos; vienlaikus atgādina prasību par elastīgumu attiecībā uz reģioniem atkarībā no vietējās un reģionālās specifikas, īpaši smagas krīzes kontekstā, lai mazinātu attīstības līmeņa atšķirības starp dažādiem Eiropas Savienības reģioniem; aicina uz patiesi integrētu un teritoriālu pieeju mērķprogrammās un projektos, kas vērstas uz vietējām vajadzībām;

29.  aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt valsts reformu programmu un darbības programmu saskaņotību, adekvāti reaģējot uz konkrētām valstīm adresētiem ieteikumiem un nodrošināt saskaņotību ar ekonomikas pārvaldības procedūrām, tādējādi ierobežojot priekšlaicīgas pārprogrammēšanas risku;

30.  šajā sakarībā atgādina Parlamenta sākotnējos iebildumus un uzsver savu atbildību par pilnīgu iesaistīšanos, kontroli un pārbaudīšanu; prasa, lai Komisija un Padome sniegtu pilnīgu, pārredzamu un savlaicīgu informāciju par kritērijiem un par visu procedūru, kas var palaist ESIF saistību vai maksājumu apturēšanas procedūru saskaņā ar Kopējo noteikumu regulas 23. panta 15. punktu; norāda, ka lēmums par saistību vai maksājumu apturēšanu ir jāuztver kā galēja nepieciešamība gadījumā, kad visas pārējās iespējas ir izsmeltas, un pēc tam, kad ir veikti novērtējumi par iespējamo ietekmi uz nodarbinātību un izaugsmi, jo saistību vai maksājumu apturēšana varētu būtiski ietekmēt valsts, reģionālās un vietējās iestādes, kā arī kohēzijas politikas mērķu sasniegšanu kopumā; uzskata, ka makroekonomisko nosacījumu mērķis ir paaugstināt kohēzijas politikas ilgtspēju un efektivitāti, un noraida ideju, ka reģioni, apvidi vai iedzīvotāji būtu jāsoda par makroekonomiskiem lēmumiem, ko pieņēmušas valstu valdības; vērš uzmanību uz, iespējams, ievērojamu administratīvo darba slodzi, ko rada līdzekļu pārplānošana; atgādina, ka priekšlikumā attiecībā uz pārplānošanu, ko iesniedz saskaņā ar minētās regulas 23. panta 4. punktu, ir noteikts, ka iepriekš jāapspriežas ar uzraudzības komiteju, kā minēts šīs pašas regulas 49. panta 3. punktā;

31.  norāda, ka pārkāpumu cēlonis lielā mērā ir sarežģītas prasības un regulējums; uzsver, ka pārkāpumu skaitu kohēzijas programmu īstenošanā varētu mazināt, nodrošinot pārvaldības un procedūru vienkāršošanu, savlaicīgi transponējot nesen pieņemto direktīvu un stiprinot administratīvo kapacitāti, jo īpaši mazāk attīstītajos reģionos; tādēļ uzsver nepieciešamību mazināt administratīvo slogu atbalsta saņēmējiem, nodrošinot vajadzīgās pārbaudes, lai nodrošinātu ESIF apropriāciju pareizu izmantošanu, kā arī nepieciešamību veikt pasākumus, lai uzlabotu elastību un uzlabotu pārvaldības un kontroles sistēmas, lielāka uzmanība tiek pievērsta riska novērtējumam un pareizam atbildības sadalījumam starp visām iestādēm, bet tajā pašā laikā nevājinātu izveidotās pastiprinātas kontroles procedūras, lai novērstu pārkāpumus un tādējādi arī novērstu finanšu korekcijas, maksājumu pārtraukšanu un apturēšanu; izsaka bažas par finanšu instrumentu zemo izmaksu līmeni labuma guvējiem, jo īpaši ņemot vērā mērķi paplašināt šo instrumentu izmantošanu; šajā sakarībā prasa dalībvalstīm, pārvaldības iestādēm un citām attiecīgām ieinteresētajām pusēm, kas strādā ar šiem finanšu instrumentiem, lai pilnībā tiktu izmantota sniegtā tehniskā palīdzība ar finanšu instrumentu tehnisko padomdevēju platformas (FI-TAP) un finanšu instrumentu kompasa starpniecību;

Nodarbinātība, MVU, jaunatne un izglītība

32.  uzsver, ka ESIF varētu dot būtisku ieguldījumu krīzes izraisīto nelabvēlīgo tendenču pārvarēšanai, un šim nolūkam būtu jāpaplašina un jāvienkāršo daudzfondu plānošanas radītās integrālās pieejas iespējas ar šo fondu efektīvāku koordināciju un lielāku elastīgumu, jo īpaši nodrošinot labāku ESF un ERAF sinerģijas izmantošanu; uzsver, ka ESF finansētās investīcijas nevar dot optimālus rezultātus, ja nav izveidota attiecīga infrastruktūra un atbilstošas institūcijas; vērš uzmanību uz to, ka ESIF var efektīvi atbalstīt sociālo iekļaušanu un tāpēc tas jāmobilizē, lai palīdzētu integrēt nelabvēlīgākā situācijā esošās un neaizsargātās grupas, piemēram, romus un invalīdus, kā arī, lai atbalstītu pāreju no institucionāliem uz pašvaldību pakalpojumiem bērniem un pieaugušajiem;

33.  aicina Komisiju veltīt īpašu uzmanību minoritāšu grupu stāvoklim Savienībā, jo šīs grupas ir pakļautas dažādu veidu sociālajai atstumtībai un tāpēc tām draud lielāks strukturālā bezdarba risks; uzskata, ka Savienības sociālās kohēzijas politikas plānošanā ir jāņem vērā minoritāšu iekļaušana;

34.  uzsver MVU svarīgo lomu darbvietu izveidošanā un norāda uz to iespējām veicināt pārdomātu izaugsmi un digitālo un mazoglekļa ekonomiku; aicina izveidot labvēlīgu normatīvo vidi, kas veicina šādu uzņēmumu izveidošanu un sekmīgu darbību, jo īpaši tādu uzņēmumu, ko dibinājuši gados jauni cilvēki un tādu, kas atrodas lauku apvidos; uzsver, cik svarīgi ir novērst birokrātiskos šķēršļus, kas noteikti MVU, un atvieglot to piekļuvi finansējumam, kā arī nepieciešamību atbalstīt programmas un apmācību, kas veicina uzņēmējdarbības prasmju attīstību;

35.  uzsver to, ka 99 % ES uzņēmumu ir MVU un Savienībā tie nodrošina 80 % darbvietu;

36.  pauž bažas par pārāk zemu maksimālo apjomu (EUR 5 milj.), ko Komisija noteikusi ERAF atbalstam maza mēroga kultūras un ilgtspējīga tūrisma infrastruktūrām, kas turklāt definēts kā kopējās izmaksas, nevis attiecināmās izmaksas, un uzsver lielo pozitīvo ietekmi, kāda šiem projektiem varētu būt uz reģionālās attīstības sociāli ekonomiskajām sekām, sociālo integrāciju un pievilcību;

37.  piekrīt Komisijas veiktajai analīzei, ka ekonomikas un sociālās prioritātes, jo īpaši attiecībā uz ekonomikas izaugsmi, no vienas puses, un sociālo iekļaušanu, izglītību un ilgtspējīgu attīstību, no otras puses, dažās dalībvalstīs varētu būt labāk līdzsvarotas, pamatojoties uz jēgpilnu dialogu ar partneriem un ieinteresētajām pusēm; uzsver, ka skaidras stratēģijas noteikšana dalībvalstu institucionālās sistēmas uzlabošanai, jo īpaši administratīvo spēju un tiesiskuma kvalitātes palielināšanā, ir būtisks noteicošais faktors, lai gūtu panākumus šo prioritāšu īstenošanā;

38.  uzsver ESF nozīmi attiecībā uz Garantiju jauniešiem un Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu, kas ir jāsaglabā, jo jāatbalsta iespējami daudz dzīvotspējīgu darbavietu radīšanas projektu, piemēram, uzņēmējdarbības iniciatīvu veidā;

39.  brīdina, ka jaunatnes bezdarba biedinošais līmenis var izraisīt veselas paaudzes zaudēšanu, jo īpaši mazāk attīstītos reģionos un tajos reģionos, kurus krīze un bezdarbs ir skāruši vissmagāk; atgādina, ka gados jaunu cilvēku plašākai iesaistīšanai darba tirgū arī turpmāk jābūt pašai svarīgākajai prioritātei, kuras sasniegšanai ES ieguldījums ir neatsverams un kurā būtisku ieguldījumu var dot ESF, ERDF, Kohēzijas fonda un Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas (JNI) integrēta izmantošana; uzskata, ka jāizmanto uz rezultātu vairāk orientēta pieeja, lai nodrošinātu pieejamo resursu iespējami efektīvu izmantošanu, tādējādi sekmējot nodarbinātību un konkurētspēju, radot lielākus ieņēmumus un dodot ieguvumu visai ES ekonomikai; šajā sakarībā uzsver (Garantijas jauniešiem svarīgo lomu, lai palīdzētu tiem, kas ir jaunāki par 25 gadiem, atrast kvalitatīvu darbu vai iegūt izglītību, prasmes un pieredzi, kas vajadzīgas, lai atrastu darbu; uzsver, ka visi resursi, kas vajadzīgi, lai īstenotu Garantiju jauniešiem un citiem pasākumiem saskaņā ar JNI jānodrošina iespējami drīz; uzskata, ka būtu jāizmanto skaidri un viegli saprotami ietekmes indikatori, ar kuriem varētu pareizi novērtēt ES fondu ieguldījumu izaugsmei un nodarbinātībai;

40.  uzsver, ka ir jāturpina centieni, lai atrastu citas iespējas uzlabot sniegumu attiecībā uz jaunatnes nodarbinātību, jo, lai gan ir pieņemta ESF regula un Jaunatnes nodarbinātības iniciatīva, labu rezultātu nav; norāda, ka ES ir politiski atbildīga par tūlītēja atbalsta nodrošināšanu jauniešu integrācijai darba tirgū;

41.  uzsver, ka saistībā ar izmaiņām ražošanas modeļos un iedzīvotāju novecošanu ir ievērojami pieaugusi Eiropas Sociālā fonda un investīciju loma darba ņēmēju prasmju pielāgošanā; ir cieši pārliecināts, ka šajā saistībā ESF būtu jāizmanto papildus dalībvalstu pasākumiem; aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt, ka pieejamie resursi tiek izmantoti pēc iespējas efektīvāk un lietderīgāk, lai nodrošinātu darba ņēmēju nodarbināmību, sociālo iekļautību un dzimumu līdztiesību; vienlaikus uzsver, ka ESF finansētajās apmācības programmās jāņem vērā arī uzņēmēju un vadības līmeņa darbinieku vajadzības, lai nodrošinātu uzņēmumu — jo īpaši MVU, kas rada lielāko daļu darba iespēju ES, — ilgtspējīgu attīstību;

42.  aicina dalībvalstis un Komisiju turpināt darbu pie EURES platformas uzlabošanas un darbības paplašināšanas, jo tā ir lietderīgs instruments, ar ko veicināt darba ņēmēju mobilitāti Eiropā un jo īpaši pārrobežu mobilitāti, uzlabojot darba ņēmēju zināšanas par Savienības darba tirgu, informējot viņus par darba iespējām un palīdzot kārtot formalitātes; mudina dalībvalstis attīstīt un atbalstīt EURES tīklus, jo īpaši atzīstot to, ka pārrobežu darba ņēmēji pirmie saskaras ar pielāgošanās problēmām un sarežģījumiem profesionālo kvalifikāciju atzīšanā; norāda, ka apvienojot valsts nodarbinātības dienestus, sociālos partnerus, vietējās un reģionālās iestādes, kā arī citas ieinteresētās personas no privātā sektora, šie tīkli veicinās un atbalstīs pārrobežu mobilitāti;

43.  uzstāj, ka ir jāatbalsta kvalitatīvu darbvietu izveide, izmantojot jaunās tehnoloģijas; uzskata, ka Komisijai bezdarba samazināšana ir jāsaista ar digitālās programmas un programmas „Apvārsnis 2020” instrumentiem;

44.  norāda, ka Savienībā joprojām mācības priekšlaicīgi pārtrauc ļoti daudz jauniešu un ka tas ietekmē jauniešu bezdarba līmeni; uzsver, ka šī problēma ir jārisina, modernizējot izglītības sistēmas un mācību programmas ar Eiropas Sociālā fonda (ESF) atbalstu;

45.  norāda, ka bez efektīvas sadarbības starp izglītības iestādēm un darba tirgus dalībniekiem nav iespējams mazināt augsto bezdarba līmeni gados jaunu absolventu vidū ES; jo īpaši uzsver, ka, mācot darba tirgū vajadzīgās zināšanas un prasmes, jauniešu nodarbinātība ir pieaugusi un sociālās atšķirības ir mazinājušās;

46.  uzsver, ka ir svarīgi darbvietu izveidē ņemt vērā dzimuma aspektu; aicina Komisiju piešķirt pietiekamu finansējumu cīņai pret sieviešu bezdarbu; uzskata, ka tehnoloģiskie sasniegumi, kas pieļauj elastīgāku darbalaiku, varētu nākt par labu sievietēm, un aicina Komisiju dot ieguldījumu šajā jomā;

47.  atkārtoti uzsver nepieciešamību izveidot mazu bērnu aprūpes iestādes, lai palielinātu sieviešu iesaistīšanos darba tirgū, un tādēļ aicina Komisiju atbalstīt inovatīvus projektus šajā virzienā; norāda, ka investīcijas publiskajā infrastruktūrā, piemēram, bērnu aprūpes iestādēs, palielina sieviešu iespējas aktīvi piedalīties ekonomikā un darba tirgū;

48.  aicina ES iestādes un dalībvalstis nolūkā sasniegt ar nodarbinātību un sociālo iekļaušanu saistītos mērķus ņemt vērā to sieviešu vajadzības, kas ir tikko atgriezušās no grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma, motivētu darba devējus pieņemt darbā sievietes pēc grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma, sekmēt elastīgus darba nosacījumus un veicināt turpmāku izglītību (mūžizglītību), kas palīdzētu sievietēm sekmīgi atsākt profesionālo karjeru;

Politikas pārvaldība

49.  uzsver, ka kohēzijas politika jāīsteno pienācīgi funkcionējošas daudzlīmeņu pārvaldības gaisotnē apvienojumā ar efektīvu atbildes reakciju uz sabiedrības un uzņēmumu vajadzībām un pārredzamu un inovatīvu publisko iepirkumu, un visi šie elementi ir būtiski svarīgi šīs politikas ietekmes paaugstināšanai; šajā sakarībā uzsver, ka, neraugoties uz ES un dalībvalstu līmenī pieņemto lēmumu svarīgo nozīmi, vietējās un reģionālās iestādes bieži vien ir galvenās administratīvi atbildīgās par publiskajām investīcijām un ka kohēzijas politika ir ārkārtīgi svarīgs instruments, kas šīm iestādēm rada iespējas ES spēlēt galveno lomu; atkārtoti uzsver nepieciešamību plaši īstenot partnerības principu, kā noteikts Kopīgo noteikumu regulā un Rīcības kodeksā attiecībā uz partnerību;

50.  iesaka kohēzijas politikas resursus un pieredzi izmantot, lai būtiski atbalstītu valsts iestāžu administratīvo kapacitāti, jo īpaši vietējā un reģionālā līmenī, tostarp arī plašāk izmantojot jaunās tehnoloģijas un izveidojot vienkāršākas procedūras, lai uzlabotu to iespējas sniegt kvalitatīvus pakalpojumus sabiedrībai; aicina Komisiju noteikt administratīvās palīdzības veidus tādos svarīgos jautājumos kā mērķu noteikšana iniciatīvām, to rezultātu novērtēšana, izmantojot atbilstošus indikatorus un nosakot turpmākos pasākumus, kas nepieciešami tādas administratīvās kultūras izveidošanai, kuras pamatā ir monitorings un novērtējums visā ES; uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt, ka tiek sniegta palīdzība vietējām un reģionālām iestādēm ar inovatīviem finanšu instrumentiem saistītajos jautājumos, kas ir būtiski resursu un investīciju palielināšanai un jautājumos, kas saistīti ar publisko iepirkumu, ko arvien vairāk izmanto kā instrumentu inovāciju un radošuma stimulēšanai;

51.  pauž nožēlu, ka Sestajā kohēzijas ziņojumā nav iekļauts padziļināts novērtējums par panākumiem, kas gūti saistībā ar tehniskās palīdzības instrumentu JASPERS, kas laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam dalībvalstīm nodrošināja tehniskās zināšanas, kuras vajadzīgas kvalitatīvu un vērienīgu projektu sagatavošanai, lai saņemtu ES līdzfinansējumu; atzinīgi vērtē JASPERS platformu sadarbībai ar spēju veidošanas darbībām 2013. gadā un kompetences centru tīklu nodaļas izveidošanu 2014. gadā, kas nodrošina ekspertīzi projektu sagatavošanai 2020.–2014. g. plānošanas periodam; atzinīgi vērtē kompetences centra izveidi administratīvās spējas palielināšanas jautājumos saistībā ar ESIF, lai veicinātu visu ESIF pārvaldībā un īstenošanā iesaistīto dalībvalstu iestāžu kapacitātes paaugstināšanos;

52.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija arvien vairāk pievērš uzmanību pārvaldības nozīmei un piekrīt, ka laba pārvaldība un kvalitatīvi sabiedriskie pakalpojumi, kā arī korupcijas neesamība ir ļoti svarīgi stabilas investīciju vides izveidošanai; aicina izvirzīt vērienīgus mērķus attiecībā uz kohēzijas politikas piešķīrumu krāpnieciskas izmantošanas samazināšanu, kā arī stingri piemērot krāpšanas apkarošanas pasākumus;

53.  ir pārliecināts, ka Eiropas rīcības kodekss attiecībā uz partnerību gan formāli, gan pēc būtības nostiprinās reģionu līdzdalību visos plānošanas posmos, ka tas ir pilnībā jāīsteno un ka tam ir svarīga loma kohēzijas politikas ietekmju palielināšanā un konsolidācijā uz vietām; izsaka atzinību tām dalībvalstīm un reģioniem, kuriem saskaņā ar rīcības kodeksu attiecībā uz partnerību ir izdevies savus partnerus iesaistīt partnerības nolīgumu un darbības programmu sagatavošanā; tomēr izsaka nopietnas bažas par daudzajiem partnerības principa vājas piemērošanas gadījumiem un prasa Komisijai neapstiprināt programmas, kurās nav bijis pietiekams partneru iesaistīšanas līmenis; uzsver, cik svarīgi ir izplatīt labas prakses piemērus partnerības organizēšanā, kā sīki izklāstīts rīcības kodeksā; turklāt aicina Komisiju regulāri iesniegt Parlamentam ziņojumu par situācijas novērtējumu attiecībā uz partnerības principa īstenošanu;

Teritoriālais aspekts

54.  ar bažām norāda, ka Sestajā kohēzijas ziņojumā nav atsauces uz teritoriālo pieeju un jo īpaši pārrobežu sadarbību, neskatoties uz to, ka tā ir būtisks līdzeklis, lai stiprinātu ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju; norāda, ka pārrobežu aspektu iekļaušanai varētu būt bagātinoša ietekme attiecībā uz, piemēram, infrastruktūru, darba tirgu un mobilitāti, vidi (tostarp kopīgas rīcības plāniem ārkārtas situācijās), ūdens izmantošanu un novadīšanu, atkritumu apsaimniekošanu, veselības aprūpi, pētniecību un attīstību, tūrismu, sabiedriskajiem pakalpojumiem un pārvaldību, jo visas šīs jomas ietver būtiskus pārrobežu elementus un potenciālu; uzskata, ka 2014.–2020. g. plānošanas periodā Eiropas robežreģionu un pārrobežu reģionu izaugsme, ņemot vērā krīzi, būs labāk pārdomāta, vairāk iekļaujoša un ilgtspējīga, un tā būtiski uzlabosies;

55.  uzsver, ka integrēta un teritoriāla pieeja ir īpaši svarīga, sevišķi ar vidi un enerģētiku saistītajos jautājumos;

56.  atzinīgi novērtē tādu jaunu instrumentu iekļaušanu ieinteresēto pušu un ES politiku integrētai koordinācijai un pievēršanos investīcijām reālām vajadzībām uz vietām, kā piemēram, integrētu teritoriālo investīciju un sabiedrības virzītas vietējās attīstības instrumentu izmantošanai, lai panāktu līdzsvarotu teritoriālo attīstību; norāda uz to, ka ir svarīgi pieņemt instrumentus tādu politiku teritoriālās ietekmes novērtēšanai, kuru galvenais mērķis ir ņemt vērā ES politiku teritoriālo ietekmi uz vietējām un reģionālām iestādēm un pievērst lielāku uzmanību šai ietekmei likumdošanas procesā, ņemot vērā pastāvošās grūtības īstenot integrētu teritoriālo pieeju, kā arī atlikušās regulējuma atšķirības starp ES fondiem un ļoti atšķirīgās pilnvaras vietējām un reģionālajām pašvaldībām starp dalībvalstīm un vadošajām iestādēm; aicina izstrādāt visaptverošu integrētu ES investīciju stratēģiju un nostiprināt ES Teritoriālās attīstības programmu 2020, ko pieņēma Ungārijas prezidentūras laikā 2011. gadā un kuru paredzēts novērtēt 2015. gada prezidentūrām, un kurā iekļauta ES pilsētvides attīstības programma; uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš mazu un vidēja lieluma pilsētu lomas nostiprināšanai;

57.  ar bažām konstatē, ka programmā nav norādīts, kādā veidā ir ņemti vērā ES Teritoriālās attīstības programmas 2020 principi un prioritātes, īstenojot 2007.–2013. g. kohēzijas politikas programmas; aicina īstenot atbilstīgus novērtēšanas mehānismus, kas jāizmanto 2014.–2020. g. laikposmā, lai varētu novērtēt kohēzijas politikas teritoriālo dimensiju;

58.  tomēr izsaka atzinību, ka ziņojumā iekļauti pilsētvides jautājumi, ņemot vērā pilsētu lomu globālajā ekonomikā un to iespējamo ietekmi uz ilgtspēju; norāda uz Eiropas reģionu un pilsētu apņēmību veikt pāreju uz zaļāku izaugsmi, kas atspoguļojas pilsētu mēru paktā; uzskata, ka pienācīgi jārisina problēmas, kas saistītas ar lielajām attīstības atšķirībām starp lauku un pilsētu teritorijām, kā arī to lielpilsētu reģionu problēmas, kas izrāda pretestību, paliekot neaizsargāti;

59.  pauž nožēlu, ka Sestajā kohēzijas ziņojumā nav atsauču uz decentralizētu teritoriālo attīstību, kas ir svarīgs elements, lai panāktu teritoriālo kohēziju un teritoriālo konkurētspēju saskaņā ar ES Teritoriālās attīstības programmu 2020 un ESPON 2013. g. ziņojumu par atvērtas un policentriskas Eiropas veidošanu; uzsver, ka liela nozīme ir mazām un vidēja lieluma pilsētām un to, cik svarīgi ir paplašināt pilsētu un to apkārtējo teritoriju funkcionālo saistību, lai sasniegtu līdzsvarotu teritoriālo attīstību;

60.  aicina stingrāk ievērot LESD 174. panta noteikumus par teritoriālo kohēziju, jo īpaši lauku apvidos, pievēršot pienācīgu uzmanību kohēzijas politikas svarīgajai saistībai ar lauku attīstību, jo īpaši teritorijās, kuras skārusi rūpniecības restrukturizācija, un tādās teritorijās, kas cieš no pastāvīgi nelabvēlīgiem dabas apstākļiem un demogrāfiskas atpalicības, piemēram, attālos ziemeļu reģionos, kuros ir mazs iedzīvotāju blīvums un salās, pārrobežu un kalnu reģionos; iesaka ņemt vērā arī citas demogrāfiskās problēmas, kurām ir liela ietekme uz reģioniem, piemēram, depopulāciju, iedzīvotāju novecošanu un ļoti zemu apdzīvotību; prasa Komisijai, īstenojot kohēzijas politiku, pievērst īpašu uzmanību ģeogrāfiski un demogrāfiski sarežģītākajiem apvidiem;

61.  uzskata, ka Sestajā kohēzijas ziņojumā nav pievērsta pietiekama uzmanība Eiropas teritoriālajai sadarbībai, ņemot vērā, ka tā ir bijusi kohēzijas politikas pilnīgi izstrādāts mērķis 2007.–2013. g. plānošanas periodam; atgādina par Eiropas teritoriālās sadarbības grupas potenciālu ne tikai kā par pārrobežu pārvaldības instrumentu, bet arī kā par līdzekli, kas dod ieguldījumu vispusīgi integrētā teritoriālajā attīstībā;

62.  aicina izveidot ciešāku koordināciju starp kohēzijas politiku un ES kaimiņattiecību politiku, kā arī labāk novērtēt projektu rezultātus un tos plašāk izplatīt;

Kohēzijas politika ilgtermiņa perspektīvā

63.  atgādina, ka, ņemot vērā visu iepriekš minēto, debatēm par ES kohēzijas politiku ir jāpiešķir jauna dinamika; konstatē, ka 2019. gada Parlamenta vēlēšanas būs izšķirīgas, jo tad no jauna ievēlētajam Parlamentam un jaunajai Komisijai būs jāpabeidz stratēģija „Eiropa 2020” un jaunais daudzgadu finanšu plāns, kā arī jānodrošina kohēzijas politikas nākotne pēc 2020. gada ar pienācīgu budžetu un jāsagatavo jauni kohēzijas politikas tiesību akti; norāda, ka apspriežot kohēzijas politiku, jāņem vērā nopietni termiņu ierobežojumi un kavēšanās, kas bija vērojama patlaban esošā plānošanas perioda sākumā;

64.  uzsver administratīvo spēju būtisko nozīmi; aicina visu pārvaldības līmeņu politikas veidotājus kohēzijas politiku īstenošanai plaši izmantot mērķētu tehnisko palīdzību un jo īpaši apvienojumā ar ESIF paplašināt finanšu instrumentu izmantošanu;

65.  uzskata, ka kohēzijas politikas pasākumiem ir būtiska nozīme iekšējo konkurētspējas atšķirību un strukturālās nelīdzsvarotības mazināšanā tajos reģionos, kur tas visvairāk nepieciešams; aicina Komisiju apsvērt iespēju piešķirt priekšfinansējumu, lai veicinātu to, ka attiecīgās dalībvalstis 2014.–2020. g. perioda laikā pilnībā izmanto saņemto finansējumu, vienlaikus nodrošinot budžeta pārskatatbildības principa ievērošanu;

66.  aicina dalībvalstis regulāri valstu parlamentos rīkot augsta līmeņa politiskas debates par ESIF efektivitāti, lietderību un savlaicīgu īstenošanu un par kohēzijas politikas devumu makroekonomikas mērķu sasniegšanā;

67.  aicina regulāri rīkot Padomes sanāksmes, kurās piedalās par kohēzijas politiku atbildīgie ministri, lai pievērstos nepieciešamībai sekot pastāvīgi mainīgajām ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas problēmām ES un rastu to risinājumus;

o
o   o

68.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 289. lpp.
(3) OV L 347, 20.12.2013., 470. lpp.
(4) OV L 347, 20.12.2013., 259. lpp.
(5) OV L 347, 20.12.2013., 303. lpp.
(6) OV L 347, 20.12.2013., 281. lpp.
(7) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(8) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.
(9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0002.
(10) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0015.
(11) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0132.
(12) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0133.
(13) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0068.
(14) OV C 19, 21.1.2015., 9. lpp.
(15) OV C 242, 23.7.2015., 43. lpp..
(16) Priekšlikums Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam, COM(2015)0015 final, 20.1.2015.
(17) Komisijas lēmums par neautomātiskajiem pārnesumiem no 2014. gada uz 2015. gadu un par saistību apropriācijām, kuras atkal tiek darītas pieejamas 2015. gadā, C(2015)0827 final, 11.2.2015.


Eiropas gada aktīvai novecošanai un paaudžu solidaritātei (2012. gads) novērtējums
PDF 366kWORD 127k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. septembra rezolūcija par ziņojumu par Eiropas gada aktīvai novecošanai un paaudžu solidaritātei (2012. gads) īstenošanu, rezultātiem un vispārējo novērtējumu (2014/2255(INI))
P8_TA(2015)0309A8-0241/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 14. septembra Lēmumu Nr. 940/2011/ES par Eiropas gadu aktīvai novecošanai un paaudžu solidaritātei(1),

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(2);

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, it īpaši tās 25. pantu par vecāka gadagājuma cilvēku tiesībām,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 9.–10. marta galīgo ziņojumu par Eiropas samitu par inovācijām aktīvu un veselīgu vecumdienu nodrošināšanā,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 23. februāra informatīvo dokumentu "Senioru ekonomikas attīstīšana Eiropā",

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 15. septembra ziņojumu par Eiropas gada aktīvai novecošanai un paaudžu solidaritātei (2012. gads) īstenošanu, rezultātiem un vispārējo novērtējumu (COM(2014)0562),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu "2015. gada pārskats par novecošanu. Ekonomiskās un budžeta prognozes 28 valstu ES (2013-2060)" (European Economy 3|2015),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 17. janvāra ziņojumu „Kopīgs ziņojums par Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvas 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (“Rasu vienlīdzības direktīvas”), un Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (“Nodarbinātības vienlīdzības direktīvas”), piemērošanu” (COM(2014)0002),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra paziņojumu „Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.–2020. gadā” (COM(2013)0083),

–  ņemot vērā Komisijas politikas ceļvedi sociālo ieguldījumu tiesību aktu kopuma īstenošanai 2014. gadā,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 16. februāra balto grāmatu "Atbilstīgu, drošu un noturīgu pensiju programma" (COM(2012)0055),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 29. februāra paziņojumu „Kā tālāk virzīt Eiropas Inovācijas partnerības aktīvām un veselīgām vecumdienām Stratēģisko īstenošanas plānu” (COM(2012)0083),

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 7. decembra deklarāciju par Eiropas Aktīvu vecumdienu un paaudžu solidaritātes gadu (2012. gads) — turpmākā virzība,

–  ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas un Komisijas kopīgi sagatavoto 2014. gada 10. oktobra ziņojumu "Atbilstoša sociālā aizsardzība ilgtermiņa aprūpes vajadzībām novecojošā sabiedrībā",

–  ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda (Eurofound) 2014. gada 31. oktobra ziņojumu par veselības aprūpes pieejamību krīzes laikos,

–  ņemot vērā darbu, ko patlaban veic ANO Darba grupa novecošanas jomā, sagatavojot Konvenciju par vecāka gadagājuma cilvēku tiesību aizsardzību,

–  ņemot vērā Eurofound konstatējumus "Darba priekšrocības pēc 50" (2014),

–  ņemot vērā Eurofound konstatējumus "Ilgtspējīgs darbs. Ceļā uz labāku un ilgāku darba dzīvi" (2014. gada decembris),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2015. gada marta padziļināto analīzi "Eiropas Aktīvu vecumdienu un paaudžu solidaritātes gads (2012. gads)",

–  ņemot vērā Ecorys 2014. gada 15. aprīļa galīgo ziņojumu "Eiropas Aktīvu vecumdienu un paaudžu solidaritātes gada novērtējums",

–  ņemot vērā Eiropas gada (2012. gads) ieinteresēto personu koalīcijas 2012. gada 10. decembra ceļvedi rīcībai saistībā ar Eiropas Aktīvu vecumdienu un paaudžu solidaritātes gadu (EG2012),

–  ņemot vērā Eirobarometra 2012. gada janvāra īpašo apsekojumu Nr. 378 "Aktīvas vecumdienas",

–  ņemot vērā 2013. gada 4. jūlija rezolūciju par krīzes ietekmi uz aprūpes pieejamību mazāk aizsargātu iedzīvotāju grupām(3),

–  ņemot vērā 2013. gada 21. maija rezolūciju par atbilstīgu, drošu un noturīgu pensiju programmu(4),

–  ņemot vērā 2010. gada 11. novembra rezolūciju par demogrāfiskām problēmām un paaudžu solidaritāti(5),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A8-0241/2015),

A.  tā kā 2012. gada — Eiropas aktīvu vecumdienu un paaudžu solidaritātes gada (EG2012) mērķis bija veicināt izpratni par to, cik nozīmīgas ir aktīvas vecumdienas, stimulēt informācijas apmaiņu, popularizēt politikas virzienus aktīvu vecumdienu veicināšanai un izveidot satvaru konkrētai rīcībai Savienības un dalībvalstu, kā arī visu publiskā un privāta sektora ieinteresēto personu līmenī;

B.  tā kā tiek prognozēts, ka 2050. gadā ES iedzīvotāju vidējais vecums būs lielāks par 50 gadiem;

C.  tā kā ES piedzīvo nepieredzētas demogrāfiskas, sociālas un strukturālas pārmaiņas, kuru dēļ ir jārīkojas nekavējoties; tā kā sabiedrības vispārējā novecošana ir saistīta ar vecāka gadagājuma cilvēku un viņu ģimeņu pieaugošām vajadzībām sociālās labklājības, veselības un aprūpes jomā, un ES sabiedrisko pakalpojumu ilgtermiņa kvalitāte un ilgtspējība lielā mērā būs atkarīga no rīcības turpmākajos pāris gados;

D.  tā kā vidējā paredzamā mūža ilguma pieaugums ir jāsaprot kā civilizācijas ieguvums un sociālā progresa faktors;

E.  tā kā 2006. gadā tika izveidots Demogrāfisko pārmaiņu reģionu tīkls, kurā iesaistīti 40 Eiropas reģioni, un tā kā šā tīkla mērķis ir veicināt izpratni par to, cik svarīgi ES un tās ekonomiskajai un sociālajai kohēzijai ir izaicinājumi, kas saistīti ar sabiedrības novecošanos un iedzīvotāju skaita samazināšanos;

F.  tā kā vidējais bērnu skaits uz vienu sievieti ES ir mazāks nekā nepieciešams , lai nodrošinātu paaudžu atjaunošanos, un ekonomikas krīze ir faktors, kas samazinājis dzimstību, un līdz 2015. gadam paredzamais mūža ilgums var pieaugt vēl par pieciem gadiem;

G.  tā kā aktīvu vecumdienu nodrošināšana ir viens no svarīgākajiem izaicinājumiem 21. gadsimtā;

H.  tā kā līdztekus novecošanai aizvien pieaug to Eiropas reģionu skaits, kuros demogrāfiskā lejupslīde notiek tāpēc, ka samazinās dzimstība apvienojumā ar iedzīvotāju skaita samazināšanos un augstiem novecošanas un aprūpes vajadzību rādītājiem, un arī strādājošo skaita samazināšanos; tā kā visi šie faktori ir īpaši izteikti attiecīgo reģionu lauku teritorijās, jo ir ļoti izplatīta iedzīvotāju aizplūšana no laukiem uz lielām vai vidēji lielām pilsētām;

I.  tā kā aktīvas vecumdienas un paaudžu solidaritāte ir izšķiroši svarīgi faktori, lai sasniegtu stratēģijas "Eiropa 2020" mērķus un nodrošinātu, ka Eiropa ir konkurētspējīga, pārtikusi un iekļaujoša;

J.  tā kā aktīvu vecumdienu politikas virzienu panākumi ir cieši saistīti ar vairāku diskriminācijas novēršanas, sociālās aizsardzības, sociālās iekļautības un sabiedrības veselības politikas virzienu efektivitāti, kas izstrādāti ņemot vērā Eiropas iedzīvotāju dzīves cikla dažādus posmus;

K.  tā kā saskaņā ar Pasaules Veselības organizāciju (PVO) vārds "aktīvas" nozīmē turpināt līdzdalību sociālajā, ekonomikas, kultūras, garīgajā un pilsoniskajā jomā, nevis tikai spēju būt fiziski aktīvam vai turpināt darbu, un tā kā tādējādi vecāka gadagājuma cilvēki, kas pensionējas, un cilvēki, kas pensionējas invaliditātes vai slimības dēļ, var turpināt sniegt aktīvu atbalstu savām ģimenēm, līdzbiedriem, kopienām un tautām;

L.  tā kā ir nepieciešama holistiska pieeja, kurā ņemti vērā dažādi aspekti, kas palīdz nodrošināt ilgtspējīgu darbu ikviena cilvēka visā dzīves gājumā un sabiedrībā kopumā;

M.  tā kā dažādu grupu darbinieki strādā atšķirīgos darba apstākļos, kas noved pie nevienlīdzības arodveselības jomā;

N.  tā kā aktīvu vecumdienu politika un sociālās aizsardzības politika vecumdienām, atbalsta infrastruktūra un budžeta resursi starp dalībvalstīm, kā arī reģionālām un vietējām iestādēm ir ārkārtīgi atšķirīgi;

O.  tā kā aktīvas un veselīgas vecumdienas rada jaunas sociālās vajadzības, kurām nepieciešamas investīcijas dažādos sabiedriskos pakalpojumos — gan tagadējos, gan jaunos, kas vēl tikai jāizstrādā, un, protams, arī investīcijas vecāka gadagājuma cilvēku veselības un aprūpes pakalpojumos, un tā kā tās paver jaunas iespējas saistībā ar brīvā laika un atpūtas izbaudīšanu un paildzināšanu;

P.  tā kā finanšu un ekonomikas krīzes ietekmē vecākā gadagājuma cilvēku nabadzības līmenis pieauga, un tā kā nabadzība vai nabadzības draudi un sociālā atstumtība ne tikai apdraud veselību, bet arī traucē jebkādām iespējām dzīvot aktīvas vecumdienas;

Q.  tā kā visā ES ir aptuveni 125 000 arodpensiju fondi, kuru aktīvu vērtība ir 2,5 triljoni euro, kas nāk no 75 miljoniem Eiropas iedzīvotāju — 20 % no visiem ES darbspējīgiem iedzīvotājiem;

R.  tā kā viens no humānas sabiedrības pamatprincipiem ir paaudžu solidaritātes princips; tā kā vidējam paredzamajam mūža ilgumam aizvien pieaugot, paaudžu attiecības kļūst aizvien svarīgākas; tā kā, lai sasniegtu to mērķus, ekonomikai un sabiedrībai ir nepieciešama visu paaudžu dzīves pieredze, saistību uzņemšanās un idejas;

S.  tā kā aktīva līdzdalība mūžizglītības un sporta programmās būtiskā mērā palīdz radīt aktīvu vecumdienu kultūru, dodot iespēju iedzīvotājiem ne tikai pielāgot savas prasmes mainīgajām prasībām darba tirgū, bet arī saglabāt veselību, būt aktīviem un līdzdalīgiem sabiedrības locekļiem daudz plašākā izpratnē;

T.  tā kā vecāka gadagājuma sieviešu īpatsvars ES sabiedrībā ir 20 % un tas turpinās pieaugt, ņemot vērā pašreizējās demogrāfiskās tendences; tā kā lielākajā daļā ES dalībvalstu vecāka gadagājuma sievietēm ir augstāks nabadzības risks nekā vecāka gadagājuma vīriešiem — vidēji 21 % sievietēm un 16 % vīriešiem; tā kā ES pensijas starp dzimumiem atšķiras par 39 %;

U.  tā kā pieejamas tehnoloģijas var veicināt un atvieglot pieeju darba tirgum, patstāvīgu dzīvi un līdzdalību visos sabiedrības aspektos; tā kā patlaban vairāk nekā 69 % cilvēku, kas vecāki par 55 gadiem, nav digitālo pamatiemaņu; tā kā tehnoloģiju pieejamības trūkuma dēļ, kā arī IST tehnoloģiju straujās evolūcijas dēļ, kā arī tādēļ, ka trūkst digitālo prasmju — daudzus vecāka gadagājuma cilvēkus un cilvēkus ar invaliditāti apdraud atstumtība no tām iespējām, ko nākotnē piedāvās digitālais vienotais tirgus,

1.  atzīst, ka EG 2012 bija nozīmīgs politisks stimuls, kas palīdzēja sākt debates par Eiropas uzdevumiem aktīvu vecumdienu un paaudžu solidaritātes jomā;

2.  uzskata, ka taisnīgums paaudžu starpā nozīmē labumu un slogu vienlīdzīgu sadalījumu starp tām; uzskata, ka patiesas paaudžu sadarbības pamatā ir solidaritāte, abpusēja cieņa, atbildība un vēlme rūpēties vienam par otru;

3.  atzīmē, ka EG 2012 īpašie mērķi tika sasniegti daļēji, un labākie rezultāti bija iniciatīvām un pasākumiem izpratnes veicināšanas jomā;

4.  uzsver un atzinīgi vērtē to, ka ar EG 2012 pasākumiem un iniciatīvām, kļuva skaidrs, ka vecāka gadagājuma cilvēki nav slogs ekonomikai un sabiedrībai, bet gan viņu pieredzes, sasniegumu un zināšanu dēļ šie cilvēki ir liela vērtība;

5.  norāda, ka ar EG 2012 tika sasniegts iecerētais mērķis — mobilizēt iesaistītos dalībniekus aktīvu vecumdienu un paaudžu integrētas solidaritātes jomā; tomēr pauž nožēlu, ka mērķis veidot jaunus sadarbības tīklus resursu, projektu un ideju apmaiņai starp publisko un privāto sektoru un pilsonisko sabiedrību, reti kad tika sasniegts; nožēlo arī to, ka sociālo partneru iesaistes līmeņi bija atšķirīgi, un nekādā būtiskā mērā netika nodibināta sadarbība ar privātiem uzņēmumiem; uzsver, kā jāuzlabo spēju veidošana, lai veicinātu senioru aktīvu līdzdalību sabiedrībā;

6.  atzinīgi vērtē to, ka EG 2012 palīdzēja izkristalizēt valstu programmas aktīvu vecumdienu jomā, stimulēja labākās prakses apmaiņu starp dalībvalstīm, palielināja to iniciatīvu skaitu, kas veicina aktīvas vecumdienas, un nostiprināja ieinteresēto personu zināšanas un prasmes;

7.  uzsver, ka nepieciešama uzticama statistika par vecāka gadagājuma cilvēku situāciju un demogrāfiskajām pārmaiņām, lai izstrādātu mērķorientētākas un efektīvākas aktīvu vecumdienu stratēģijas; aicina Komisiju nodrošināt visaptverošu kvalitatīvu datu vākšanu par vecāka gadagājuma cilvēku stāvokli sabiedrībā, viņu veselību, tiesībām un dzīves līmeni;

8.  uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai EG 2012 iesāktās iniciatīvas tiktu turpinātas un pārvērstas stingrā politiskā apņēmībā, kam sekotu konkrēta rīcība, nodrošinot visu paaudžu sociālo iekļaušanu, aktīvu līdzdalību un labklājību, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus; atgādina, ka ES tiesību akti sabiedrības novecošanas politikas jomā ir efektīvi jāīsteno, lai apkarotu un novērstu diskrimināciju visās dzīves jomās — gan attiecībā uz jauniem, gan vecāka gadagājuma cilvēkiem;

9.  uzsver, ka ir jānostiprina trīspusējā koordinācija, proti, starp lēmumu pieņēmējiem (tostarp ES, valsts, reģionālā un vietējā līmenī), pilsonisko sabiedrību un privāto sektoru, tostarp starp nozarēm, kas nodrošina inovatīvas preces un pakalpojumus patstāvīgas dzīves veicināšanai;

10.  aicina Komisiju veikt pētījumu par demogrāfisko lejupslīdi, kas skar aizvien lielāku skaitu reģionu ES dalībvalstīs, un sagatavot ziņojumu par šo problēmu un pasākumiem, kas būtu jāveic Eiropas, dalībvalstu un visu skarto reģionu līmenī, lai novērstu šo demogrāfisko lejupslīdi;

11.  uzsver, ka reģioni, kuri dabas vai demogrāfisko apstākļu dēļ ir nelabvēlīgākā situācijā, kā, piemēram, mazapdzīvoti reģioni, salas un kalnu apgabali, īpaši smagi cieš no problēmām, kas saistītas ar novecošanos, un tiem ir mazāk resursu un infrastruktūras, lai veicinātu aktīvas vecumdienas; prasa izvērtēt, vai noderīgi būtu stimulēšanas plāni, lai risinātu novecošanas problēmu, ko vispārīgi saasina paralēlais iedzīvotāju skaita samazināšanās process daudzos attiecīgajos reģionos, un kas var apdraudēt šo teritoriju apdzīvotības saglabāšanos;

12.  pauž nožēlu, ka EG 2012 samērā vēlās apstiprināšanas dēļ tika kavēta līgumu slēgšana un īstenošana, kā rezultātā daži pasākumi, piemēram, Senioru brīvprātīgā darba diena (Seniorforce Day), nevarēja pilnībā realizēt savu potenciālu; atzīmē, ka EG 2012 tika piešķirts mazāks budžets salīdzinājumā ar iepriekšējiem EG, un līdz ar to bija mazāk līdzekļu, lai īstenotu EG 2012 mērķus;

13.  atgādina, ka aktīvas vecumdienas cita starpā ir veselības un līdzdalības sabiedrībā iespēju optimizēšanas process, lai nodrošinātu, ka cilvēki, novecojot varētu saglabāt labu dzīves līmeni un dzīves kvalitāti; uzskata, ka politikas virzieniem aktīvu vecumdienu jomā būtu jāveicina cilvēku fiziskās, sociālās un garīgās labklājības potenciāla realizēšana visā dzīves gaitā, lai nodrošinātu labāku sociālo iekļaušanu un lielāku līdzdalību sabiedrībā; uzsver, ka aktīvas vecumdienas nozīmē arī labāku piekļuvi veselības, ilgtermiņa aprūpes un sociālajiem pakalpojumiem, kas krīzes laikā izjuta milzīgu spiedienu, un mūžizglītībai, līdzdalībai sabiedriskajā un kultūras dzīvē, kā arī tās nozīmē tagadējās sociālās infrastruktūras, piemēram, pansionātu un dienas centru nostiprināšanu, diskriminācijas vecuma dēļ un ar to saistīto stereotipu izskaušanu, cīņu pret nabadzību un sociālo atstumtību, kā arī labākas izpratnes veicināšanu par aktīvu un veselīgu vecumdienu vērtību;

14.  iesaka visām dalībvalstīm, izmantojot to sociālā nodrošinājuma sistēmas, veicināt un nostiprināt kvalitatīvu publisko infrastruktūru vecāka gadagājuma cilvēkiem (pansionāti, dienas centri un atbalsts mājās), kurā šie cilvēki tiktu uzskatīti par aktīviem līdzdalībniekiem nevis pasīviem saņēmējiem ar viņiem saistītajās iniciatīvās;

15.  uzskata, ka ir jāizstrādā Eiropas stratēģija demences jomā, kurā jāparedz arī pasākumi pacientu ģimeņu atbalstam, informācijas kampaņas, izpratnes veicināšana un labākās prakses apmaiņa starp dalībvalstīm;

16.  aicina Komisiju izpētīt satraucošo bezdarba problēmu vecuma grupā pēc 50 gadiem un aizvien pieaugošo ilgtermiņa bezdarba līmeni, un sadarbībā ar dalībvalstīm, reģionālām un vietējām iestādēm, kā arī sociālajiem partneriem, pētīt nenodarbinātu vecāka gadagājuma cilvēku apstākļus un personīgās situācijas, un izstrādāt efektīvus instrumentus šādu neaizsargātai kategorijai piederošu darbinieku noturēšanai darba tirgū, piedāvājot mūžizglītības un iemaņu atjaunināšanas iespējas, apmācību darba vietā un pieejamas apmācības programmas par pieņemamu cenu, un veicinot starppaaudžu apmācību un zināšanu nodošanā darba vietā;

17.  uzsver, ka šajā sakarā pirmkārt būtu jāapsver tādas programmas kā “paaudžu mentorings”, kurās tiek veicinātas apmaiņas starp vecākiem ekspertiem un jaunāko paaudzi darbā un apmācībā; norāda, ka darba procesā jāatbalsta jauktu vecumu komandas un izcili projekti ir jāapbalvo; uzskata, ka dalībvalstīs varētu ieviest stimulus uzņēmumiem, lai tie pieņemtu darbā vecāka gadagājuma darbiniekus un ka principā profesionālajā apmācībā un tālākizglītībā pret vecākiem darba ņēmējiem nedrīkst izturēties sliktāk nekā pret jaunākiem darba ņēmējiem; jo īpaši uzsver, ka ir svarīgi pielāgot darbvietas vecāku darba ņēmēju vajadzībām un nodrošināt vairāk iespējas vecāka gadagājuma cilvēkiem strādāt nepilnu slodzi atbilstīgi viņu vēlmēm, kā arī atbalstīt ilgāku nodarbinātību tiem, kas grib un var strādāt ilgāk; uzskata, ka būtu jāizveido īpaši pensiju plāni vecākiem ilgtermiņa bezdarbniekiem, panākot līdzsvaru starp šiem cilvēkiem nepieciešamo sociālo stabilitāti un sociālās drošības sistēmas vajadzībām;

18.  uzskata par nožēlojamu, ka vecāka gadagājuma cilvēki joprojām bieži saskaras ar diskrimināciju vecuma dēļ, stereotipiem un šķēršļiem; tāpēc aicina dalībvalstis nekavējoties pienācīgi īstenot Padomes Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju; atzīmē, ka priekšlikumu horizontālajai vienlīdzīgas attieksmes direktīvai(6) Padome ir bloķējusi kopš 2008. gada, un aicina dalībvalstis nekavējoties rast risinājumus šai problēmai;

19.  tomēr pilnībā noraida uzskatu, ka aktīvu vecumdienu politika nozīmē vienīgi vecāka gadagājuma darbinieku nodarbināmības saglabāšanu, un mudina dalībvalstis pirms pensionēšanās vecuma palielināšanas veikt visus nepieciešamos novērtējumus un censties pāriet uz dzīves cikla pieeju un attiecīgos gadījumos reformēt pensiju sistēmu, vienlaikus darot visu iespējamo, lai stabilizētu pensionēšanās noteikumus, ņemot vērā reālos bezdarba rādītājus iedzīvotājiem, kas vecāki par 50 gadiem; uzskata, ka saistot pensionēšanās vecumu vienīgi ar paredzamo dzīves ilgumu, netiek ņemta vērā darba tirgus tendenču nozīmība un tāpēc tas nevar būt vienīgais instruments, ko izmanto, lai risinātu novecojošas sabiedrības problēmas; uzskata, ka tā vietā dalībvalstīm, izmantojot nodarbinātības aizsardzības tiesību aktus un algu veidošanas sistēmas, būtu jāatbalsta vecāka gadagājuma darbinieku pieņemšana darbā, jo īpaši pirms likumā noteiktā pensionēšanās vecuma, jo bezdarbs vēl vairāk pasliktinātu viņu ienākumus pēc pensionēšanās, un uzskata, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina ilgtspējīgas sociālās aizsardzības sistēmas;

20.  aicina dalībvalstis nodrošināt valsts pensiju sistēmu ilgtspējību un garantēt individuālas un pienācīgas tiesības uz pensiju visiem un tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi vecumdienās, tostarp tiem, kuri pamatotu iemeslu dēļ pārtraukuši karjeru (galvenokārt sievietēm); uzsver, ka ir svarīgi veikt pienācīgu pārraudzību un neatkarīgas revīzijas arodpensiju fondiem, lai pensijas būtu drošas un ilgtspējīgas;

21.  uzsver, ka vecākiem cilvēkiem ir jādod iespēja uzņemties svarīgu lomu, lai palīdzētu savām ģimenēm, un vērš uzmanību uz vērtīgo brīvprātīgo darbu, ko veic vecāki cilvēki;

22.  uzsver, cik svarīgas Eiropas novecojošajām sabiedrībām ir pieejamas tehnoloģijas, un aicina Komisiju izstrādāt iekļaujošu digitālā vienotā tirgus stratēģiju, nodrošinot, ka pieejamība ir integrēta visā stratēģijā un saistīta ar “senioru ekonomikas” veicināšanu Eiropā;

23.  atzinīgi vērtē to, ka aktīvas un veselīgas vecumdienas ir viena no Eiropas Sociālā fonda investīciju prioritātēm 2014.–2020. gada plānošanas periodam, kā noteikts Regulā (ES) Nr. 1304/2013; aicina dalībvalstis efektīvi izmantot piešķirtos līdzekļus; atgādina, ka finansējums projektiem aktīvu vecumdienu jomā ir pieejams arī no tādām programmām kā, piemēram, Eiropas strukturālie un investīciju fondi (ESIF), "Apvārsnis 2020", Nodarbinātības un sociālās inovācijas (EaSI) un Veselības programma; prasa nodrošināt labāku koordināciju starp ES pieejamajām programmām un dažādiem instrumentiem aktīvu vecumdienu un paaudžu solidaritātes veicināšanai, un saskaņā ar pamatprogrammas "Apvārsnis 2020" prioritātēm prasa izveidot Eiropas pētniecības prioritāti „lietišķās veselības un aktīvu vecumdienu zinātnes”;

24.  aicina dalībvalstis izmantot pieejamo Eiropas Sociālā fonda (ESF), ESIF un EaSI finansējumu, lai finansiāli palīdzētu vecāka gadagājuma cilvēku pašpalīdzības organizācijām, kas kopīgi izmanto viņu enerģiju, zināšanas, pieredzi un gudrību un sniedz atbalstu cilvēkiem, kas nonākuši grūtībās, tādējādi veicinot aktīvas un veselīgas vecumdienas un palīdzot ilgāk dzīvot neatkarīgi;

25.  atgādina par Komisijas 2010. gada budžeta pārskatu, kurā kā vienu no pamatprincipiem identificēja „ES pievienoto vērtību”; uzstāj, ka šim principam ir jābūt visu izdevumu pamatā un ka ES finansējumu un jo īpaši ESF finansējumu nevajadzētu izmantot, lai subsidētu dalībvalstu pieejas, bet lai sniegtu papildu atbalstu dalībvalstu aktīvu vecumdienu programmām;

26.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt aktīvām vecumdienām paredzēto piešķīrumu efektīvāku mērķorientāciju un uzlabot līdzekļu apguvi; turklāt mudina Komisiju izpētīt realizējamību un pievienoto vērtību jaunam Eiropas finanšu instrumentam, ar kuru risināt no darba tirgus izstumtu pusmūža darbinieku reintegrācijas problēmu;

27.  aicina Komisiju un dalībvalstis apkopot pilnīgus un uzticamus datus, lai varētu novērtēt, cik efektīvi bijuši vecākiem darba ņēmējiem paredzētie ESF izdevumi;

28.  aicina Komisiju novērtēt iespējamību un pievienoto vērtību, ko sniegtu jauns ES finanšu instruments, kas nodrošinātu minimālos ienākumus visiem ES iedzīvotājiem, kuri dzīvo zem nabadzības sliekšņa;

29.  iesaka dalībvalstīm izstrādāt un īstenot publiskās politikas virzienus un programmas, kas uzlabotu ne tikai fizisko veselību, bet veicinātu arī garīgo veselību un sociālās saiknes;

30.  uzskata, ka ir izšķiroši svarīgi atbalstīt to, ka vecāka gadagājuma cilvēki dzīvo patstāvīgi, cik ilgi vien iespējams, kā noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 25. pantā, izstrādājot un uzturot uz cilvēku vajadzībām un pieprasījumu pamatotus publiskus atbalsta, palīdzības un aprūpes pakalpojumus un uzlabojot saiknes starp šiem pakalpojumiem; tāpēc aicina dalībvalstis nodrošināt pieņemamas cenas, pieejamu un nediskriminējošu veselības aprūpi un savā veselības aprūpes politikā prioritāti piešķirt profilaksei; aicina Komisiju īstenot sociālo investīciju paketi un saglabāt veselīgas vecumdienas un ilgtermiņa aprūpes kvalitāti nozīmīgā vietā politiskajā darba kārtībā, un analizēt, cik cenu ziņā pieejama vecāka gadagājuma cilvēkiem ir veselības aprūpe, vākt datus par gaidīšanas laiku veselības aprūpes sistēmās visā ES, kā arī ierosināt vadlīnijas attiecībā uz maksimāli pieļaujamo gaidīšanas laiku; uzskata, ka ir izšķiroši svarīgi veicināt personīgo un individuālo atbildību par savu veselību, būtiski uzlabojot informāciju par veselības aprūpi un organizējot valsts motivācijas kampaņas, kā arī stimulējot sadarbību attiecībā uz zināšanām par veselību, lai dotu iespēju vecākiem cilvēkiem rūpēties par savu veselību; atgādina, ka mums jāpievērš lielāka uzmanība inovatīviem tehnoloģiskiem risinājumiem un instrumentiem; visbeidzot atzīst to, cik svarīga ir efektīva informācijas izplatīšana par vietējiem pakalpojumiem un pabalstiem šā mērķa sasniegšanai;

31.  aicina Komisiju sekot līdzi secinājumiem, kas iekļauti kopīgajā ziņojumā par atbilstošu sociālo aizsardzību ilgtermiņa aprūpes vajadzībām novecojošā sabiedrībā, un nekavējoties iesniegt konkrētus priekšlikumus;

32.  uzskata, ka prioritāte būtu jāpiešķir vecāku cilvēku integrēšanai savās ģimenēs; ierosina Komisijai izpētīt iespējas, ko piedāvā ģimenes uzņēmumi un attiecīgs darbs vecāku cilvēku aprūpes jomā;

33.  norāda, ka efektīvāks sabiedriskais transports ir viena no galvenajām prioritātēm attiecībā uz vecākiem cilvēkiem, lai izveidotu vecumdraudzīgu vidi(7), atbalstot neatkarīgu dzīvi un piekļuvi pamatpakalpojumiem; aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot transporta sistēmu pieejamību un savietojamību;

34.  atzinīgi vērtē Komisijas informatīvo dokumentu "Senioru ekonomikas attīstīšana Eiropā" un atgādina par to, ka vēl vairāk jāattīsta tā sauktā senioru ekonomika, kas atbilstu novecojošas sabiedrības vēlmēm un vajadzībām, pamatojoties uz ekonomiskajām iespējām, ko nodrošina patērētāju izdevumi saistībā ar sabiedrības novecošanu un īpaši produkti, pakalpojumi, inovatīvi risinājumi un vajadzības, kas veicinātu jaunu darbvietu rašanos un izaugsmi, ņemot vērā visneaizsargātāko sociālekonomisko grupu vajadzības;

35.  atzīmē, ka vienpusīga darbaspēka atjaunināšana neizraisa vairāk inovāciju, bet ir pieredzes, zināšanu un prasmju izšķērdēšana;

36.  uzskata, ka vecāka gadagājuma cilvēkiem jābūt pilnvērtīgai sabiedrības daļai un jāatbalsta viņu līdzdalība ikdienas un sabiedriskajā dzīvē; turklāt uzskata, ka jāveicina aktīvs dialogs un pieredzes apmaiņa starp jaunāka un vecāka gadagājuma cilvēkiem; šajā kontekstā norāda, ka nozīmīga loma ir starppaaudžu projektiem; turklāt atbalsta vecu cilvēku tiesības uz cilvēka cienīgu un neatkarīgu dzīvesveidu, kā noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 25. pantā; uzskata arī, ka visos ES līmeņos būtu jānodrošina jaunākās un vecākās paaudzes pārstāvju aktīva politiskā līdzdalība visur, kur paaudzes intereses var tikt būtiski ietekmētas;

37.  pievērš uzmanību arī vērtīgajai sociālajai lomai, kas ir vecākiem cilvēkiem, daloties ar vērtībām un pieredzi un sniedzot norādes par to, kā rīkoties kopienas dzīvē;

38.  aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis pieņemt pozitīvu nostāju ANO beztermiņa darba grupā novecošanas jautājumos, lai nodrošinātu, ka vecāki pilsoņi var pilnībā izmantot savas cilvēktiesības; aicina Komisiju cieši sadarboties ar ANO vecāku cilvēku tiesību neatkarīgo ekspertu un ES vecāku cilvēku pārstāvju organizācijām;

39.  pauž nožēlu par to, ka iesaistīšanās pagaidu darbos, kā arī uz noteiktu laiku nodibinātu darba attiecību, minimālās nodarbinātības un bezdarba pieaugums negatīvi ietekmē iedzīvotāju profesionālās dzīves virzību, padarot to arvien nepastāvīgāku un nedrošāku;

40.  atzinīgi vērtē paredzēto ES paktu par demogrāfiskām pārmaiņām, ko var uzskatīt par EG 2012 galveno sasniegumu, kā arī Eiropas Inovācijas partnerību aktīvām un veselīgām vecumdienām; prasa Komisijai noteikt jomas, kurās var ietaupīt ES budžeta līdzekļus un uzlabot izlietojuma efektivitāti, lai nodrošinātu finansējumu šim paktam — atvērtam, lielam un neatkarīgam tīklam, kas apvieno vietējās un reģionālās ieinteresētās personas, kuras apņēmušās risināt Eiropas demogrāfisko pārmaiņu problēmas, veicinot veciem cilvēkiem draudzīgu vidi ciešā sadarbībā ar Pasaules Veselības organizāciju (PVO);

41.  aicina Komisiju pieņemt ES mēroga stratēģiju par demogrāfiskajām pārmaiņām, lai koordinētu ES rīcību dažādās jomās, nodrošinātu sinerģijas un palielinātu pozitīvo ietekmi uz Eiropas pilsoņiem, ekonomiku un darbvietu radīšanu, kā arī aizsargātu vecāku cilvēku cilvēktiesības visās ES politikas jomās;

42.  uzskata, ka demogrāfisko problēmu risināšanai Eiropas līmenī nav pievērsta pietiekama uzmanība; tāpēc aicina nākamās ES Padomes prezidentvalstis atjaunot šo jautājumu ES darba kārtībā un izstrādāt spēcīgus politiskus risinājumus;

43.  uzsver, ka demogrāfiskās pārmaiņas nedrīkst izmantot kā ieganstu sociālo tiesību ierobežošanai un pabalstu samazināšanai;

44.  atzinīgi vērtē Aktīvu vecumdienu un paaudžu solidaritātes pamatprincipus, kurus kopīgi izstrādāja Sociālās aizsardzības komiteja un Nodarbinātības komiteja; jo īpaši atzinīgi vērtē Sociālās aizsardzības komitejas lomu, nodrošinot tiešu pieredzes apmaiņu starp dalībvalstīm, tostarp attiecībā uz ilgtermiņa aprūpi un pensijām;

45.  atzinīgi vērtē Aktīvu vecumdienu indeksu, kura mērķis ir apzināt vecāka gadagājuma cilvēku neizmantoto potenciālu aktīvākai līdzdalībai nodarbinātībā un sociālajā dzīvē, kā arī patstāvīgai dzīvei, kā arī atzinīgi vērtē patlaban īstenoto papildpasākumu projektu, ko īsteno Komisija sadarbībā ar ANO Eiropas Ekonomikas komisiju; mudina dalībvalstīs, pamatojoties uz Aktīvu vecumdienu indeksu, noteikt mērķus, kas būtu jāsasniedz ar visaptverošām aktīvu vecumdienu stratēģijām, un mudina uzraudzīt šo mērķu sasniegšanas gaitu;

46.  norāda, ka vecumdienām draudzīgas vides veicināšana ir svarīgs līdzeklis, lai atbalstītu vecāka gadagājuma darbiniekus un darba meklētājus un veicinātu iekļaujošu sabiedrību, kurā visiem ir līdztiesīgas iespējas; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas un PVO kopīgo pārvaldības projektu, kura mērķis ir pielāgot PVO Vecāka gadagājuma cilvēkiem labvēlīgu pilsētu globālās vadlīnijas Eiropas kontekstam;

47.  uzskata, ka ANO konvencija vecāku cilvēku tiesību aizsardzībai uzlabos vecāku personu dzīvi, nodrošinot vienlīdzīgu piekļuvi politiskajām, veselības aprūpes, ekonomiskajām un kultūras tiesībām, un būs svarīga platforma, ar kuras palīdzību mainīt attieksmi pret novecošanu globālā mērogā;

48.  aicina Komisiju pieņemt rīcības plānu attiecībā uz nepieļaujamu izturēšanos pret veciem cilvēkiem, izmantojot WeDO partnerības izstrādāto Eiropas kvalitātes satvaru ilgtermiņa aprūpei un risinot jautājumu par tādu vecāku cilvēku tiesībām, kuriem nepieciešama aprūpe un palīdzība;

49.  pauž nožēlu, ka Komisija vēl nav pievērsusies vecumu nevienlīdzības jautājumiem, īstenojot ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) un Stratēģiju invaliditātes jomā; tāpēc aicina Komisiju uzlabot informētību un risināt jautājumus saistībā ar vecāka gadagājuma cilvēku ar invaliditāti tiesībām un diskrimināciju vecuma dēļ, no kuras viņi cieš, un nodrošināt, lai UNCRPD piemērošanā netiktu ignorēti vecāki cilvēki;

50.  aicina Komisiju izdot ilgi gaidīto Eiropas tiesību aktu par pieejamību, lai nodrošinātu, ka transports, mājokļi un IKT produkti un pakalpojumi, tostarp tie, ko piedāvā senioru ekonomika, būtu pieejami vecākiem cilvēkiem;

51.  aicina Komisiju Eiropas pusgada ietvaros sniegt katrai valstij pielāgotus ieteikumus par ekonomikas reformu atbilstību, ilgtspēju un taisnīgumu nodarbinātības, pensiju, sociālās iekļaušanas un ilgtermiņa aprūpes jomā; aicina Komisiju rūpīgāk novērtēt ekonomisko reformu sociālo ietekmi, jo īpaši sabiedrības novecošanas kontekstā;

52.  uzsver brīvprātīgā darba nozīmību, ko nevar uzskatīt par pašsaprotamu un tāpēc tā pievienotā sociālā vērtība ir vairāk jārespektē, un tas veicina zināšanu apmaiņu starp kultūrām un solidaritāti starp paaudzēm, atbalsta aktivitāti vecumdienās un līdzdalību pilsoniskajā sabiedrībā visā dzīves gaitā, kā arī dod iespēju veciem cilvēkiem iesaistīties sabiedrībā, tādējādi uzlabojot viņu dzīves kvalitāti, labklājību un vispārējo veselības stāvokli; mudina izveidot elastīgāku un integrējošāku pieeju dalībai brīvprātīgā darba programmās; šajā kontekstā pauž nožēlu par to, ka pārtraukta Grundtvig programma, kas sniedza atbalstu vecāka gadagājuma brīvprātīgajiem; atgādina, ka ir svarīgi Eiropas un transnacionālie asociāciju tīkli un publiskās un privātās struktūras, kas strādā, lai veicinātu to veco cilvēku integrāciju, kam būtu jāsniedz īpašs atbalsts, un mudina Komisiju ņemt vērā sekmīgo ES programmu vērtību, kurās pilsoniskā līdzdalība apvienota ar ES mēroga grupu apmaiņām, kurās iesaistīti veci cilvēki;

53.  uzsver, ka uz starppaaudžu taisnīgumu vērstas politikas mērķim jābūt nepieciešamo instrumentu izveidei atklāta un godīga paaudžu dialoga īstenošanai, kas pavērtu ceļu savstarpēji izdevīgiem risinājumiem; aicina Komisiju un dalībvalstis intensīvi izstrādāt šādus instrumentus, lai tādējādi veidotu solidaritāti;

54.  uzsver to, cik svarīgi ir sociālie uzņēmumi, kas palīdz sniegt pakalpojumus veciem cilvēkiem un rūpēties par viņu veselību un līdzdalību sabiedrībā;

55.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

(1) OV L 246, 23.9.2011., 5. lpp.
(2) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0328.
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0204.
(5) OV C 74 E, 13.3.2012., 19. lpp.
(6) Priekšlikums Padomes Direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas (COM(2008)0426).
(7) Eiropas Komisija (2012. gads). Īpašais Eirobarometrs Nr. 378 par aktīvām vecumdienām.


2011.gada Baltās grāmatas par transportu īstenošana
PDF 498kWORD 205k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. septembra rezolūcija par 2011. gada Baltās grāmatas par transportu īstenošanu — novērtējums un virzība uz ilgtspējīgu mobilitāti (2015/2005(INI))
P8_TA(2015)0310A8-0246/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas Balto grāmatu „Ceļvedis uz Eiropas vienoto transporta telpu — virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu” (COM(2011)0144),

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas 2015. gada 17. martā rīkoto sabiedrisko apspriešanu „Baltā grāmata par transportu — novērtējums un virzība uz ilgtspējīgu mobilitāti”,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2015. gada 22. aprīļa atzinumu „Ceļvedis uz Eiropas vienoto transporta telpu — sasniegumi un problēmas”,

–  ņemot vērā 2011. gada 15. decembra rezolūciju par ceļvedi uz Eiropas vienoto transporta telpu — virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu(1),

–  ņemot vērā 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par ilgtspējīgu nākotni transportam(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 12. jūlija rezolūciju „Eiropas dinamisma saglabāšana — ilgtspējīga attīstība mūsu kontinentā”(3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2003. gada 12. februāra rezolūciju par Komisijas Balto grāmatu „Eiropas transporta politika laikposmā līdz 2010. gadam — laiks pieņemt lēmumu”(4),

–  ņemot vērā Komisijas Balto grāmatu „Eiropas transporta politika laikposmā līdz 2010. gadam — laiks pieņemt lēmumu” (COM(2001)0370),

–  ņemot vērā gaidāmo klimata konferenci COP21, kas 2015. gada decembrī notiks Parīzē,

–  ņemot vērā Enerģētikas savienības paketi un paziņojumu par to, kura nosaukums ir „Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku” (COM(2015)0080),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumus par klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai” (COM(2015)0192),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Kopīgiem spēkiem virzībā uz konkurētspējīgu un resursu ziņā efektīvu mobilitāti pilsētās” (COM(2013)0913),

–  ņemot vērā 2011. gada 27. septembra rezolūciju par Eiropas ceļu satiksmes drošību no 2011. līdz 2020. gadam(5),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu (A8-0246/2015),

A.  tā kā Baltajā grāmatā par transportu ir noteikta mērķtiecīga programma Eiropas transporta sistēmas pārveidošanai un patiesi vienotas Eiropas transporta telpas izveidei;

B.  tā kā transporta nozare ir ES ekonomikas virzītājspēks, ņemot vērā, ka tajā nodarbināti apmēram 10 miljoni cilvēku un tā veido 5 % no IKP, un šai nozarei arī turpmāk vajadzētu būt galvenajai ekonomikas izaugsmes, darbvietu radīšanas un konkurētspējas, ilgtspējīgas attīstības un teritoriālās kohēzijas veicinātājai;

C.  tā kā transports ir nozare, kurā ES ieņem galveno vietu pasaulē gan ražošanas, gan transporta darbības jomā, un ir svarīgi turpināt Eiropas transporta pilnveidi un ilgtspējīgu atjaunināšanu un šajā nozarē veikt investīcijas, lai saglabātu tehnoloģiju līdera vietu pasaulē, turpinātu izvērst savu standartu ietekmi pasaulē un saglabātu savu konkurētspēju visos transporta veidos, darbojoties globālā ekonomikā, kam vairāk nekā jebkad agrāk raksturīga jaunu un spēcīgu dalībnieku un jaunu uzņēmējdarbības modeļu parādīšanās;

D.  tā kā sabiedrību skar pārmaiņas, ko izraisa digitalizācija, urbanizācija un globalizācija, kā arī demogrāfiskas pārmaiņas, un ir nepieciešams mainīt esošo transporta politiku, lai tā atbilstu nākotnes uzdevumiem;

E.  tā kā transports ir personu brīvas pārvietošanās un preču un pakalpojumu brīvas aprites pamatā, uz kā balstās vienotais tirgus, un šī brīvā pārvietošanās un aprite vienlaikus ir spēcīgs Eiropas Savienības integrācijas virzītājs un būtisks ES rūpniecības un tirdzniecības veiktspējas faktors;

F.  tā kā transporta nozare joprojām ir gandrīz pilnībā atkarīga no fosilās degvielas un ir vienīgā nozare, kurā pēdējo 25 gadu laikā ir palielinājies siltumnīcefekta gāzu emisiju apjoms, un minētais apjoms būtu vēl lielāks, ja nebūtu notikusi ekonomikas lejupslīde;

G.  tā kā ir steidzami jāuzlabo transporta sistēmas energoefektivitāte un ilgtspēja un iespējami ekonomiskāk jāpārtrauc transporta sistēmas atkarība no naftas un fosilās degvielas, nemazinot sistēmas konkurētspēju un neierobežojot mobilitāti, saskaņā ar Baltajā grāmatā noteiktajiem mērķiem;

H.  tā kā uzlabotajām ilgtspējīgajām biodegvielām (jo īpaši no pārstrādes atkritumiem un atliekām ražotajām degvielām atbilstīgi atkritumu apsaimniekošanas hierarhijai(6)) ir neizmantots potenciāls samazināt Eiropas transporta sistēmas atkarību no naftas un ierobežot transporta nozares radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas;

I.  tā kā ir svarīgi nodrošināt sekmīgu Eiropas transporta tīkla (TEN-T) attīstību noteiktajos termiņos, izveidot efektīvu saikni starp visu ES reģionu transporta tīkliem, savienojot ES ģeogrāfiski perifēros reģionus ar centrālajiem, un novērst infrastruktūras attīstības un apkopes līmeņu atšķirības, jo īpaši starp ES austrumu un rietumu daļām;

J.  tā kā investīcijām transporta infrastruktūrā ir pozitīva ietekme uz ekonomisko izaugsmi un darbvietu radīšanu, tāpēc ir jālikvidē šķēršļi, kas apgrūtina privātās investīcijas transporta infrastruktūrā;

K.  tā kā transporta infrastruktūrai parasti ir nepieciešams ilgtermiņa finansējums un tā kā nesen investīciju līmenis kritās uzticēšanās trūkuma dēļ likumdevēju, projektu attīstītāju un finanšu sektora pārstāvju starpā;

L.  tā kā jau vairākus gadus visā ES nav veiktas pietiekamas investīcijas sabiedriskā transporta infrastruktūrā un uzlabotas iespējas gājējiem, veciem cilvēkiem un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām ir viens no Eiropas Savienības mērķiem;

M.  tā kā vienam no Baltās grāmatas galvenajiem mērķiem ir jābūt cilvēku un viņu kā pasažieru tiesību galvenās nozīmes atzīšanai transporta politikā;

N.  tā kā inovācijai un intelektiskām transporta sistēmām vajadzētu būt galvenajam virzītājspēkam modernas, efektīvas, ilgtspējīgas, sadarbspējīgas un visiem pieejamas Eiropas transporta sistēmas izveidē;

O.  tā kā multimodāli tīkli un dažādu transporta veidu un pakalpojumu integrēšana var potenciāli uzlabot pasažieru un kravas transporta savienojumus un efektivitāti, tā palīdzot samazināt oglekļa un citas kaitīgas emisijas;

P.  tā kā patiesi vienotas Eiropas transporta telpas izveide nebūs iespējama, ja dalībvalstis nespēs efektīvi īstenot ES tiesību aktus un ja vajadzības gadījumā netiks vienkāršots spēkā esošais tiesiskais regulējums, nodrošinot juridisko skaidrību un labāku īstenošanu;

Q.  tā kā ir jālikvidē visi atlikušie šķēršļi, jānodrošina tehniskā savietojamība un jāmazina birokrātiskās administratīvās procedūras, kas liedz panākt pilnīgi integrētas transporta sistēmas izveidi, kā arī jācīnās pret jauniem dalībvalstu ieviestiem pasākumiem, kas rada šķēršļus preču un pakalpojumu brīvai apritei;

R.  tā kā līdztekus turpmākai tirgus atvēršanai ir jānodrošina kvalitatīvas darbvietas un pienācīgi darba apstākļi, kā arī augsti pakalpojumu standarti un godīga konkurence visās dalībvalstīs;

S.  tā kā Eiropas Komisijas nesenajā ziņojumā „Ceļu satiksmes drošība Eiropas Savienībā”(7) atklājas, ka mirstība uz ceļa Eiropā 2014. gadā ir kritusies par 1 %, kas ir daudz zemāks rādītājs par 8 % kritumu iepriekšējos gados,

Baltās grāmatas īstenošana un starpposma pārskatīšana

1.  atzinīgi vērtē Komisijas nolūku veikt Baltās grāmatas starpposma pārskatīšanu, lai novērtētu sasniegumus un ierosinātu turpmāk veicamos pasākumus tās mērķu sasniegšanai; uzskata, ka, lai gan ir pāragri pilnībā novērtēt ietekmi, ko rada kopš Baltās grāmatas pieņemšanas veiktie politikas pasākumi, šāda novērtēšana ir vajadzīga, lai gūtu priekšstatu par to, kā tiek īstenotas Baltās grāmatas pielikumā ietvertās 40 iniciatīvas un 131 pasākums;

2.  atkārtoti pauž atbalstu Baltajā grāmatā izvirzītajiem mērķiem un desmit mērķiem attiecībā uz konkurētspējīgu un resursu ziņā efektīvu transporta sistēmu (kritērijiem, lai panāktu 60 % SEG emisiju samazinājumu); uzsver, ka starpposma pārskatīšanā vajadzētu saglabāt vismaz tikpat vērienīgus mērķus, kādi bija noteikti 2011. gadā, un ierosināt konkrētus, reālistiskus un uz pierādījumiem balstītus pasākumus un iniciatīvas, lai palielinātu, paātrinātu un pilnveidotu centienus sasniegt minētos mērķus; aicina Komisiju novērtēt, cik lielā mērā Baltajā grāmatā paredzēto pasākumu saraksts ir pietiekams, lai sasniegtu tās galvenos mērķus, un izteikt priekšlikumus par papildu tiesību aktiem;

3.  aicina Komisiju aktualizēt Baltās grāmatas emisiju mērķus saskaņā ar Parlamenta 2014. gada 5. februāra rezolūciju par klimata un enerģētikas politikas satvaru 2030. gadam(8) un Eiropadomes 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumus par klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam, un ierosināt pasākumus, kuru nolūks būtu papildus samazināt transporta emisijas, lai palīdzētu dalībvalstīm sasniegt kopējo „saistošu ES mērķi – līdz 2030. gadam iekšēji samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas vismaz par 40 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni” („līdz 2030. gadam panākot samazinājumus – salīdzinājumā ar 2005. gadu – apjomā līdz 43 % un 30 % attiecīgi nozarēs, kas ietilpst ETS un kas ETS neietilpst”);

4.  uzsver, ka līdz 2030. gadam sasniedzamais transporta nozares siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājuma mērķis jānosaka tādā līmenī, kas atļautu sasniegt Baltās grāmatas ilgtermiņa mērķi — līdz 2050. gadam samazināt transporta siltumnīcefekta gāzu emisijas par vismaz 60 %; šajā sakarībā aicina Komisiju ierosināt visaptverošu transporta dekarbonizācijas stratēģiju;

Vispārēji principi — pāreja no viena transporta veida uz citu un komodalitāte

5.  uzsver, ka Eiropas ilgtspējīgas mobilitātes politikas pamatā jābūt plašam politikas instrumentu klāstam, lai nodrošinātu rentablu pāreju uz mazāk piesārņojošiem un energoefektīvākiem transporta veidiem; norāda, ka līdzsvara maiņa dažādu transporta veidu starpā nav pašmērķis, bet nepieciešamība, lai pārtrauktu saikni starp mobilitāti un pašreizējās transporta sistēmas nelabvēlīgo ietekmi, piemēram, sastrēgumiem, gaisa piesārņojumu, troksni, satiksmes negadījumiem un klimata pārmaiņām; atzīst, ka politika, ar ko īsteno pāreju no viena transporta veida uz citu, līdz šim nav devusi apmierinošus rezultātus; tāpēc uzsver, ka visi transporta veidi ir jāoptimizē un jāpadara videi draudzīgāki, drošāki un energoefektīvāki, lai vienlaikus sasniegtu augstu mobilitātes un vides aizsardzības līmeni;

6.  uzskata, ka pasažieru un kravu pārvadājumu attīstība ir galvenokārt atkarīga no dažādu transporta veidu efektīvas izmantošanas un ka tāpēc Eiropas transporta politika būtu jāveido uz efektīvas komodalitātes pamata, kā prioritāti nosakot energoefektīvāko un ilgtspējīgāko transporta veidu izmantošanu, ja tas ir iespējams; uzskata, ka tādējādi tiks radīts optimāli līdzsvarots sadalījums starp dažādiem transporta veidiem un nodrošināta savietojamība gan viena transporta veida ietvaros, gan starp dažādiem transporta veidiem, veicinātas noturīgākas transporta un loģistikas ķēdes un nepārtraukta transporta plūsma, kurā iesaistīti dažādi transporta veidi un mezgli;

Moderna infrastruktūra un vieds finansējums

7.  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus par visu kravas un pasažieru pārvadājumu veidu ārējo izmaksu internalizāciju, piemērojot vienotas, saskaņotas un pārredzamas ES metodes un ievērojot katra transporta veida īpatnības, tostarp konsekventu to ārējo izmaksu analīzi, kuras jau ir internalizētas, lai novērstu nodokļu dubulto uzlikšanu; aicina veikt noteiktus pasākumus, lai nodrošinātu principa „lietotājs maksā” un principa „piesārņotājs maksā” plašāku piemērošanu, tostarp izstrādāt vadlīnijas un paraugpraksi, un nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus visiem transporta veidiem, attiecīgos gadījumos atceļot videi kaitējošas nodokļu subsīdijas, vienlaikus saglabājot visu ES reģionu konkurētspēju;

8.  aicina Komisiju ierosināt vispārēju satvaru valstu autoceļu maksu iekasēšanas shēmas vieglajiem pasažieru automobiļiem un vieglajiem kravas automobiļiem, kurām nevajadzētu diskriminēt trešo valstu iedzīvotājus un kurās kā prioritāte jāizvirza no nobrauktā attāluma atkarīgas maksas noteikšana; aicina dalībvalstis ienākumus no infrastruktūras maksām paredzēt drošas transporta infrastruktūras būvēšanai un uzturēšanai ar transportu saistīto vides problēmu mazināšanai;

9.  uzsver, ka Eiropas transporta tīkla izveides pabeigšana joprojām ir viens no priekšnosacījumiem ilgtspējīgākas, efektīvākas un vienotas multimodālas transporta sistēmas nodrošināšanai un līdzsvarotākam kravas un pasažieru pārvadājumu apjoma sadalījumam dažādos transporta veidos; uzsver, ka to projektu atlasē, kuri ir tiesīgi saņemt ES finansējumu, galvenā uzmanība jāpievērš deviņiem pamattīkla koridoriem un trūkstošo savienojumu izveidei, jo īpaši pārrobežu posmos, šauro vietu likvidēšanai, pastāvošās infrastruktūras modernizēšanai, novatoriskiem transporta risinājumiem, sadarbspējai, kā arī multimodālu transporta termināļu un pilsētu mezglu attīstībai; tajā jāpievērš lielāka uzmanība arī Eiropas pievienotajai vērtībai, infrastruktūras attīstībai savienojumu izveidē ar perifērajiem, salu, kalnu un tālākajiem reģioniem, un tādu projektu atbalstīšanai, kuri savieno Eiropas transporta tīklu ar kaimiņvalstu un kandidātvalstu infrastruktūras tīkliem;

10.  uzskata, ka jebkuram ES finansējumam būtu jāatspoguļo reālās ieguldījumu vajadzības, lai līdz 2030. gadam izveidotu TEN-T pamattīklu, izmantojot Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (EISI) un citus finansēšanas līdzekļus, būtu jāveicina ieguldījumi transporta infrastruktūrā, kas atbilst TEN-T vadlīnijām un EISI noteiktajiem kritērijiem, priekšroku dodot ilgtspējīgiem transporta veidiem, piemēram, dzelzceļam, iekšzemes ūdensceļiem un tuvsatiksmes kuģošanai; uzsver, ka līdzfinansētajos projektos būtu jāatspoguļo vajadzība izveidot infrastruktūru, kas sniedz Savienībai labumu attiecībā uz konkurētspēju un ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un kas samazina ietekmi uz vidi, kas ir noturīga pret iespējamu klimata pārmaiņu ietekmi un kas garantē infrastruktūras lietotāju veselību un drošību;

11.  aicina ievērojami palielināt finansējumu Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentam un paplašināt Eiropas kompetenci attiecībā uz transnacionālās transporta plānošanas sagatavošanu, īstenošanu un finansēšanu un infrastruktūras finansēšanu;

12.  uzsver, ka ceļu infrastruktūras kvalitāte, kam ir tieša ietekme uz ceļu satiksmes drošību, būtiski atšķiras dažādās ES valstīs un ka vairāk nekā 90 % ceļu satiksmes negadījumu dalībvalstīs notiek uz pilsētas un lauku ceļiem; uzsver, ka ir vēl vairāk jāveicina šāda veida infrastruktūras efektīva finansēšana, īstenojot dažādus ES politikas virzienus un instrumentus, jo īpaši kohēzijas valstīs; turklāt uzsver, ka ir vajadzīga esošās infrastruktūras, arī sekundāras nozīmes ceļu tīklu, pienācīga uzturēšana;

13.  uzsver, ka par Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF), ko Komisija ierosinājusi saistībā ar Jean-Claude Juncker investīciju plānu Eiropai, darbības prioritāti ir jāizvirza ilgtspējīga transporta un būtiski svarīgi infrastruktūras projekti, kuriem ir augsta sociālā, tautsaimnieciskā un vides vērtība, un tajā jāpievēršas projektiem, kuri veicina kvalitatīvu darbvietu radīšanu, ilgtermiņa izaugsmi. konkurētspēju, inovācijas un teritoriālo kohēziju, tai skaitā ilgtspējīgiem pilsētu projektiem un dzelzceļa projektiem, saskaņā ar ES transporta politikas mērķiem un tiesību aktiem (TEN-T vadlīnijas, EISI); šajā sakarībā vairāk uzmanības jāpievērš jauniem finansēšanas veidiem, piemēram, publiskajām un privātajām partnerībām un koncesijām, un tie ir jāizmanto biežāk; uzsver, ka ESIF finansēto projektu atlases procesam jābūt pārredzamam un tajā būtu jāiesaista attiecīgās ieinteresētās personas no valsts un privātā sektora;

14.  uzskata, ka ESIF būtu jāfinansē prioritārā kārtā no ES budžeta nepiešķirtajiem līdzekļiem, un tikai galējas nepieciešamības gadījumā —no 2014.–2020. gada daudzgadu finanšu shēmas (DFS) 1A pozīcijas programmu neizlietotā finansējuma; uzsver, ka garantiju fonda finansējums būtu jāpārskata DFS starpposma pārskatīšanā 2016. gadā un, pamatojoties uz dažādo programmu snieguma un izpildes rādītāju analīzi, ir jāidentificē alternatīvas finansēšanas iespējas, lai maksimāli samazinātu 2016.–2020. gadā 1A pozīcijai paredzēto līdzekļu pārdales apmērus; uzsver, ka Eiropas Parlamentam un Padomei būtu jāizpēta iespējas, kā maksimālā apmērā kompensēt to ES programmām paredzēto līdzekļu pārdali, kas pirms DFS starpposma pārskatīšanas ikgadējā budžeta procedūrā novirzīti ESIF finansēšanai;

15.  atkārtoti pauž savu atbalstu inovatīviem finanšu instrumentiem, kas ļauj optimizēt publiskos izdevumus, sekmējot privātu līdzekļu piesaistīšanu, taču atgādina, ka daudzi projekti transporta jomā nerada pietiekamus ienākumus, lai varētu izmantot tikai šāda veida instrumentus, tādējādi tiem ir nepieciešams atbalsts subsīdiju veidā;

16.  uzsver, ka ir vajadzīga automatizētu transporta sistēmu ātra attīstīšana un ieviešana, lai varētu efektīvāk, ilgtspējīgāk un drošāk izmantot transportlīdzekļus un pašreizējo infrastruktūru un nodrošināt papildu jaudu, netērējot laiku, finanses un zemes platības, kas vajadzīgas jaunas infrastruktūras izbūvei; uzsver, cik svarīgi ir iedarbīgi izmantot frekvences un intelektisku transporta sistēmu savstarpējo izmantojamību, lai nodrošinātu vienotas satiksmes plūsmas dažādos transporta veidos un mezglos; prasa savlaicīgi īstenot ES satelītu navigācijas programmu izvietošanas un izmantošanas posmus un efektīvi izstrādāt iespējas Galileo un EGNOS sistēmu lietošanai transporta vajadzībām;

Ilgtspējīga transporta attīstība un pilsētu mobilitāte

17.  uzsver, ka energoefektivitātes uzlabošanai vajadzētu būt vienai no Eiropas transporta politikas galvenajām prioritātēm; norāda, ka ir steidzami nepieciešams uzlabot visu transporta sistēmas resursu efektīvu izmantošanu, lai efektīvāk izmantotu esošo jaudu, uzlabojot transportlīdzekļu izmantojuma rādītājus un nodrošinot, ka publiskais finansējums valstu un ES līmenī tiek piešķirts pasākumiem ar vislielāko ietekmi;

18.  uzsver, ka ir svarīgi veicināt elektromobilitāti un elektriskās sabiedriskā transporta sistēmas, vienlaikus ieviešot atjaunojamos energoresursus elektroenerģijas nozarē, un par prioritāti izvirzīt dzelzceļu tīkla turpmāku elektrifikāciju un tramvaju, elektrisko autobusu (trolejbusu), elektrisko automobiļu, elektrisko velosipēdu, divriteņu/trīsriteņu/četrriteņu mehānisko transportlīdzekļu un nelielu laivu ar elektromotoriem veicināšanu; uzsver iespējas, ko sniedz modernie gaisa tramvaji (trošu vagoniņi) kā lēti un viegli uzbūvējami transportlīdzekļi, lai palielinātu pilsētu sabiedriskā transporta tīklu jaudu;

19.  uzsver, cik svarīgi ir veicināt alternatīvu degvielu un dzinēju sistēmu ieviešanu, jo īpaši tādu, saistībā ar kuriem Eiropai ir ievērojamas tehnoloģiskās priekšrocības, lai samazinātu transporta atkarību no fosilajām degvielām, uzlabotu gaisa kvalitāti un samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas; pauž nožēlu, ka šīs tehnoloģijas līdz šim nav pietiekami izmantotas, jo īpaši sabiedriskajā transportā;

20.  norāda, ka Baltās grāmatas desmit mērķu vidū sabiedriskā transporta izmantošana pilsētās nav skaidri noteikta; uzskata, ka ir jānosaka jauns mērķis — līdz 2030. gadam divkāršot sabiedriskā transporta izmantošanu pilsētās; šajā sakarībā uzsver, ka ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu iespējas un infrastruktūru nolūkā veicināt sabiedriskā transporta lietotāju, tostarp vecu cilvēku un cilvēku ar invaliditāti un velosipēdistu, kuri izmanto sabiedrisko transportu, lai veiktu daļu sava maršruta, drošu mobilitāti „no durvīm līdz durvīm”; uzsver, ka šā mērķa sasniegšanai nepieciešami atbilstoši ieguldījumi, jo īpaši, lai nodrošinātu sabiedriskā transporta infrastruktūras saskaņotu uzturēšanu un paplašināšanu; tāpēc mudina dalībvalstis nodrošināt atbilstošas un uzticamas ilgtermiņa finansēšanas iespējas pilsētu sabiedriskā transporta infrastruktūras projektiem;

21.  aicina Komisiju palīdzēt vietējām, reģionālām un valsts līmeņa iestādēm un ieinteresētajām pusēm izpētīt esošās un jaunās ES finansējuma piesaistes iespējas sabiedriskā transporta vajadzībām un izstrādāt novatoriskas publiskā un privātā sektora partnerības shēmas; vērš uzmanību uz pieredzi, kas apkopota Eiropas Revīzijas palātas īpašajā ziņojumā (Nr. 1/2014) „ES atbalstīto sabiedriskā pilsētas transporta projektu efektivitāte”, kurā tika novērtēta pilsētu sabiedriskās transporta projektu, kas realizēti ar ES struktūrfondu līdzfinansējumu, īstenošana, efektivitāte un apmērs, kādā tie atbilst lietotāju vajadzībām un sasniedz savus mērķus no lietošanas viedokļa;

22.  uzsver, cik svarīgi ir ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plāni (IPMP) kā instruments, kas palīdz pilsētām efektīvāk izmantot transporta infrastruktūru un pakalpojumus un ilgtspējīgi uzlabot dažādu mobilitātes veidu integrāciju pilsētā, tādējādi veicinot gaisa piesārņojuma un trokšņa, CO2 emisiju, satiksmes sastrēgumus un negadījumu skaitu; aicina Komisiju turpināt atbalstīt IPMP izstrādi un popularizēšanu; uzsver, ka vajadzētu sistemātiskāk izmantot Eiropas struktūrfondus un investīciju fondus pilsētām, kas ir izstrādājušas integrētu vietējā transporta plānu, piemēram, IPMP, un identificējušas atbilstīgus rīcībpasākumus saskaņā ar attiecīgajos tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem;

23.  aicina Komisiju sadarboties ar sabiedriskā transporta uzņēmumiem un iestādēm nolūkā sniegt lietotājiem informāciju par satiksmi, izmantojot dažādus līdzekļus, tai skaitā informāciju, kas atbilst cilvēku ar invaliditāti vajadzībām, un uzņemties lielāku iniciatīvu, visā Eiropas Savienībā identificējot paraugprakses piemērus, kā uzlabot pilsētu sabiedriskās transporta sistēmas; arī aicina Komisiju un dalībvalstis saglabāt pilsētu sabiedriskā transporta sistēmu pienākumu savienot pilsētu centrus ar to perifērajām teritorijām;

24.  uzsver, ka pilsētās nepieciešams nodrošināt noteikta apmēra elastīgumu, lai ļautu pilsētām izpildīt savus ES tiesību aktos noteiktos pienākumus, pilnīgi ievērojot subsidiaritātes principu, un lai nodrošinātu, ka mobilitātes risinājumi tiek piemēroti konkrētajiem apstākļiem;

25.  uzsver, ka transporta lietotāju uzvedība ir ilgtspējīgākas transporta sistēmas izveides galvenais kritērijs; prasa iniciatīvas, kas motivētu lietotājus un ļautu tiem, jo īpaši jauniešiem, izmantot drošākus un ilgtspējīgākus transporta veidus (iešana ar kājām, braukšana ar velosipēdu, tai skaitā velosipēdu koplietošana un noma, sabiedriskais transports, automašīnu kopīgas izmantošanas un automobiļu koplietojuma sistēma), kas jāievieš drošā infrastruktūrā, un nodrošināt ceļojumu plānošanu un reāllaika informācijas pieejamību, lai atvieglotu dažādu transporta veidu vairākveida izmantošanu, ko nodrošina intelektiskas transporta sistēmas; aicina Komisiju noteikt vairāku transporta veidu kombinēšanas labāko praksi, kuru varētu ieviest arī citās pilsētu aglomerācijās;

26.  uzsver — ir vajadzīgi labāki valsts un ES līmeņa transporta nozares dati par transporta lietotāju uzvedību, jo īpaši attiecībā uz iešanu kājām, braukšanu ar velosipēdu un pēc dzimuma nošķirtus pārvietošanās paradumus, lai vietējās iestādes varētu šos datus izmantot, definējot savu pilsētas mobilitātes politiku;

27.  uzsver, ka ir svarīgi veikt pasākumus, lai atbalstītu reģionālos plānus attiecībā uz veloceliņu tīklu izveidi un paplašināšanu lielajos ES reģionos, lai iedzīvotājos radītu atbildības sajūtu par vides problēmām, demokratizētu velosipēdu lietošanu, mazinātu troksni, sastrēgumus un piesārņojumu pilsētās;

28.  uzsver, cik svarīgi ir analizēt pozitīvo ietekmi uz sabiedrību, ko rada jaunās mobilitātes formas, kuras ietilpst sadarbīgā patēriņa modelī, tostarp automašīnu koplietošana; uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm nolūkā pielāgot tiesību aktus, lai tajos tiktu ņemtas vērā šīs inovatīvās „no durvīm līdz durvīm” mobilitātes platformas;

29.  aicina Komisiju uzraudzīt situāciju dažādās dalībvalstīs attiecībā uz to transporta tīkla uzņēmumu darbību, kuri pielāgo autovadītāju darbību pasažieru interesēm (spilgtākais piemērs ir Uber), un veikt novērtējumu par šādu uzņēmumu darbības tiesiskajām un sociālajām sekām, kā arī ietekmi uz ekonomiku un vidi, vajadzības gadījumā papildus izstrādājot atbilstīgus pasākumus vai ieteikumus jaunu novatorisku pakalpojumu izstrādei Eiropā, ņemot vērā pašreizējos taksometru pakalpojumus;

30.  aicina Komisiju pieprasīt dalībvalstīm, lai tās radītu godīgas konkurences apstākļus starp koplietošanas transporta uzņēmumiem un tradicionāliem taksometru un starppilsētu transporta uzņēmumiem attiecībā uz nodokļu likumdošanas, drošības, sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību un nodarbinātības apstākļu ievērošanu;

31.  uzsver, ka ilgtspējīgas mobilitātes nodrošināšanā liela nozīme ir divriteņu (motocikliem, motorolleriem un mopēdiem) un — arvien vairāk — elektriskajiem divriteņu un trīsriteņu mehāniskajiem transportlīdzekļiem, jo īpaši pilsētās, kur tie palīdz novērst sastrēgumus un automašīnu novietošanas problēmu, kā arī sniedz risinājumu mazo kravu pārvadājumiem; tādēļ uzsver, ka ES tiesību aktos un vadlīnijās transporta jomā ir jāņem vērā un jāatspoguļo minēto transportlīdzekļu īpašais dizains un priekšrocības;

32.  aicina efektīvāk optimizēt piegādes ķēdi pilsētās; pilsētās kravas automobiļi rada neproporcionāli lielu gaisa un trokšņa piesārņojumu un negatīvi ietekmē sastrēgumu veidošanos; loģistikai pilsētās vajadzētu veicināt transporta optimizāciju un jaunu satiksmes, tehnoloģiju un uzņēmējdarbības modeļu rentablu ieviešanu; labāka transporta veidu un transportlīdzekļu izvēle var nodrošināt, ka transporta risinājums tiek optimāli pielāgots sūtījuma konkrētajām prasībām un attiecīgajai pilsētai;

33.  uzsver, ka pie pilsētu robežām esošie loģistikas depo ir svarīgi, lai nodrošinātu preču koordinētu transportēšanu uz plānoto galapunktu, izmantojot energoefektīvākos transporta veidus;

Transporta politikas centrā — cilvēki

34.  attiecībā uz ceļu satiksmes drošību aicina:

   ātri pieņemt 2020. gada mērķi — samazināt smagi ievainoto personu skaitu par 40 % — un papildus izstrādāt visaptverošu ES stratēģiju; aicina dalībvalstis bez kavēšanās sniegt visus attiecīgos statistikas datus, lai Komisijas varētu noteikt šo mērķi un tā sasniegšanas stratēģiju,
   pastiprināt darbības, kuru mērķis ir samazināt nāves gadījumu skaitu un gūtās traumas uz ceļa, īpašu uzmanību pievēršot to cēloņiem, tostarp braukšanu alkohola reibumā un narkotisko vielu iespaidā, ātruma pārsniegšanu un nepiesprādzēšanos ar drošības jostu);
   rīkoties, lai sasniegtu 2020. gada ceļu satiksmes drošības mērķi — mazāk nekā 15 000 bojāgājušo —, ES un valstu līmenī ieviešot un īstenojot izmaksu ziņā efektīvus drošības pasākumus;
   veikt pasākumus, lai samazinātu negadījumu skaitu starp neaizsargātiem satiksmes dalībniekiem, jo īpaši divriteņu transportlīdzekļu lietotājiem, gājējiem pilsētās un vecākiem autovadītājiem;
   apskatīt ceļu satiksmes drošības pasākumus gaidāmajā autotransporta paketē un Komisijas Ceļu satiksmes drošības programmas 2011.–2020. gadam vidusposma pārskatīšanā,
   pārskatīt Direktīvu (ES) 2015/413, ar ko veicina pārrobežu informācijas apmaiņu par ceļu satiksmes drošības noteikumu pārkāpumiem, un centienus panākt, lai to piemērotu arī ES kaimiņvalstīs,
   pārskatot Direktīvu 2008/96/EK par ceļu infrastruktūras drošības pārvaldību, attiecināt tajā noteiktos četrus galvenos pasākumus arī uz citām ceļu tīkla daļām, tostarp uz visām automaģistrālēm un lauku un pilsētu ceļiem;
   par prioritāti noteikt darbības, kas attiecas uz neaizsargātiem satiksmes dalībniekiem, kā ieteikts rīcības plānā un definēts direktīvā (2010/40/ES) par intelektiskām transporta sistēmām;
   pārskatīt direktīvu par profesionālo autovadītāju apmācību un kvalifikāciju nolūkā skaidrot tās normas un veicināt un attīstīt visu transportlīdzekļu vadītāju apmācības shēmas, kurās autovadītāji piedalās pēc vadītāja apliecības iegūšanas;
   līdz 2016. gadam pārskatīt vispārējās drošības regulu ((EK) Nr. 661/2009) un gājēju aizsardzības regulu ((EK) Nr. 78/2009), lai noteiktu obligātus noteikumus smagkravas transportlīdzekļu kabīnes konstrukcijai un drošībai, tiešajai redzamībai, drošībai avāriju gadījumā un gājēju aizsardzībai, par prioritāti izvirzot neaizsargātus ceļu lietotājus,
   jaunos pasažieru automobiļos un komerciālajos transportlīdzekļos vairāk izmantot transportlīdzekļa vadītāja palīdzības drošības sistēmas, piemēram, automātiskās ārkārtas bremzēšanas (AEA), distances uzraudzības, joslu uzraudzības sistēmu (LDW), riepu nodiluma indikatorus, ignorējamu saprātīgās ātruma pielāgošanas sistēmu (ISA) un sistēmu eCall kopā ar kooperatīvām intelektiskām transporta sistēmām,
   pārskatīt trešo direktīvu par vadītāju apliecībām, lai ieviestu:
   ar jaunām transportlīdzekļu funkcijām (drošības sistēmas) saistītu obligātu braukšanas apmācību,
   vadītāja apliecības iegūšanas otro posmu,
   mūžizglītību ceļu satiksmes drošības jautājumos,
   pārbaudi, lai noteiktu vadītāja piemērotību transportlīdzekļa vadīšanai,
   satiksmes noteikumu pārkāpēju medicīnisku un psiholoģisku pārbaudi, ja pārkāpuma pamatā ir, piemēram, alkohola vai narkotiku lietošana vai agresīva braukšana;
   ES līmenī noteikt vienotu 0,0 ‰ robežvērtību maksimālajai alkohola koncentrācijai asinīs, kas pieļaujama vadītājiem iesācējiem pirmajos divos gados un profesionāliem vadītājiem;

35.  uzsver, ka dažādās dalībvalstīs joprojām pastāv atšķirības, kaut gan ceļu drošībā pēdējos gados ir panākti ievērojami uzlabojumi, un ir jāveic papildu pasākumi, lai sasniegtu mērķi — nulles perspektīvu jeb nāves gadījumu pilnīgu novēršanu ceļu satiksmes negadījumos; norāda, ka ceļu drošība ir cieši saistīta ar visu ceļu lietotāju cieņpilnu izturēšanos un ka minētā mērķa sasniegšanā lielākai lomai ir jābūt izglītībai ģimenēs un skolās;

36.  uzsver, ka ir jāpilnveido izveidotais tiesiskais regulējums par pasažieru tiesībām, papildinot to ar pasākumiem, kas likvidē visus iespējamos trūkumus tiesību aktos, attiecas uz pasažieriem, kas veic multimodālus ceļojumus, un nodrošina godīgu dažādu transporta veidu konkurenci, vienlaikus ņemot vērā dažādu transporta veidu konkrētās atšķirības, juridisko atbildību šajos posmos un dažādu transporta veidu mijiedarbību; atkārtoti prasa pieņemt hartu par pasažieru tiesībām, kurā tiktu noteiktas visiem transporta veidiem piemērojamas pasažieru pamattiesības, ņemot vērā katra transporta veida specifiku un paredzot atsevišķu sadaļu par multimodālajiem ceļojumiem, lai uzlabotu ES noteikumu redzamību un nodrošinātu to labāku izpildi; aicina izstrādāt iniciatīvas, lai ES līmenī veicinātu multimodālo ceļojumu informācijas, ceļojumu plānošanas un biļešu pārdošanas dienestu izveidi un nodrošinātu to pieejamību pasažieriem; prasa arī īstenot pasākumus nolūkā uzlabot transporta kvalitāti un veicināt transporta pieejamību bez šķēršļiem veciem cilvēkiem, pasažieriem ar kustību traucējumiem un pasažieriem ar invaliditāti un vairāk ņemt vērā pasažieru īpašās vajadzības, piemēram, to velosipēdistu vajadzības, kuri pārvadā savus velosipēdus vilcienos;

37.  tā kā visiem cilvēkiem — jo īpaši personām ar invaliditāti un veciem cilvēkiem — ir pamattiesības uz individuālu mobilitāti, aicina veikt lielākus ieguldījumus attiecīgo drošības sistēmu pētniecībā un izstrādē;

38.  norāda, ka bezmaksas vai lētu platjoslas, mobilo sakaru tīklu, Wi-Fi un citu digitālo pakalpojumu nodrošināšana sabiedriskajā transportā un stacijās uzlabotu personu mobilitāti;

39.  prasa izstrādāt ES mēroga ceļvedi, kura mērķis ir izveidot satvaru vienotai Eiropas multimodālu pasažieru pārvadājumu sistēmai; šajā ceļvedī būtu jānosaka pašreizējā TEN-T tīkla galvenie Eiropas multimodālie pasažieru koridori, jāapvieno publiskā un privātā sektora resursi, jāsaskaņo pašreizējās iniciatīvas un jākoncentrē ES finansiālais atbalsts;

40.  aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst uzmanību darba kvalitātei visos transporta veidos, jo īpaši attiecībā uz apmācību, sertifikāciju, darba nosacījumiem un karjeras attīstību, lai radītu kvalitatīvas darbvietas, attīstītu nepieciešamās prasmes un stiprinātu ES transporta operatoru konkurētspēju un mobilitāti; uzsver, cik svarīgi ir atrisināt personāla mainības un darbaspēka novecošanas problēmu transporta nozarē un ka ir svarīgi steidzami veicināt darba šajā nozarē pievilcību jaunajām paaudzēm;

41.  uzsver, cik izšķirīgi svarīgi ir nodrošināt vienlīdzīgu un taisnīgu izturēšanos, labus nosacījumus un darba apstākļus un drošu darba vidi transporta darbiniekiem; tāpēc aicina Komisiju iesniegt konkrētus un tūlītējus pasākumus/iniciatīvas, lai risinātu dažādo transporta veidu sociālos aspektus nolūkā veicināt kvalitatīvas darbvietas un darba apstākļus transporta nozares darbiniekiem un nodrošināt godīgu un neizkropļotu konkurenci starp transporta uzņēmumiem; mudina Komisiju cieši uzraudzīt, kā dalībvalstis visos transporta veidos piemēro un izpilda ES tiesību aktus sociālajā jomā;

42.  uzsver, ka ir nepieciešami pasākumi nolūkā stimulēt sieviešu dalību transporta nozares darba tirgū, likvidēt iespējamos esošos šķēršļus un nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, novēršot esošās atalgojuma un karjeras izaugsmes iespēju atšķirības;

43.  mudina Komisiju nodrošināt to, ka priekšlikumi par visu transporta pakalpojumu tirgu atvēršanu iet roku rokā ar pienācīgu ES tiesību aktu sociālajā jomā izpildi un vajadzības gadījumā ar atbalsta pasākumiem, kuru nolūks būtu izvairīties no sociālo apstākļu atšķirībām dažādajās dalībvalstīs; uzsver, ka transporta pakalpojumu tirgu atvēršanai nevajadzētu radīt sociālo dempingu, pakalpojumu kvalitātes kritumu, publisko pakalpojumu apjoma samazinājumu, nevajadzīgu administratīvo slogu, negodīgu komercpraksi vai godīgas konkurences izkropļojumus; tirgu atvēršanai vajadzētu arī izbeigt iekšējā tirgus sadrumstalotību un nepieļaut monopolu izveidi vai t.s. „konkurenci pēc zemākā līmeņa” attiecībā uz transporta nozares darbinieku sociālo aizsardzību;

Konkurētspējīga, efektīva, droša, integrēta un sadarbspējīga transporta sistēma

44.  uzsver, ka digitalizācija ir būtiski svarīga transporta nozares efektivitātes un produktivitātes uzlabošanai; uzsver vajadzību labāk izmantot digitālo tehnoloģiju piedāvātās iespējas un veicināt jaunus transporta pakalpojumus, kā arī jaunus uzņēmējdarbības un izplatīšanas modeļus, lai stimulētu izaugsmi, konkurētspēju un darbvietu radīšanu; uzsver arī vajadzību nodrošināt atbalstošu tiesisko regulējumu attiecībā uz eksperimentāliem projektiem, kuru mērķis ir intelektiska automatizēta transporta izmantošana Eiropā; šajā sakarībā norāda uz MVU un jaunizveidotu uzņēmumu būtiski svarīgo lomu inovāciju veicināšanā transporta nozarē;

45.  aicina Komisiju Baltās grāmatas pārskata centrā izvirzīt integrācijas pieeju (sadarbspēju, savienojamību un intermodalitāti), tostarp IKT sistēmas; turklāt atgādina Komisijai, ka tai ir jāapvieno tehnoloģiskais progress ar uzvedības maiņu, lai panāktu vērienīgu pāreju no viena transporta veida uz citu, kā arī transporta izmantošanas mazināšanu, izmantojot videi nekaitīgu loģistiku, pienācīgus mobilitātes pārvaldības līdzekļus un digitalizāciju;

46.  uzsver, ka ilgtspējīgā Eiropas mobilitātes politikā ir jāaplūko visu transporta veidu, koridoru un tīklu sinerģija un jāpievērš uzmanība būtiskākajiem mezgliem, pilsētu teritorijām, savstarpējo savienojumu punktiem, pārkraušanas platformām un ostām; mobilitātei vajadzētu būt sistēmai, nevis atsevišķu transporta veidu kopumam;

47.  aicina standartizēt intermodālo pārvadājumu kravas vienības, ņemot vērā vispārējo pārvadājumu kravas vienības un transportlīdzekļu gabarītus, kā arī kravu nostiprināšanas vienotos noteikumus, lai optimizētu multimodālos pārvadājumus un palielinātu drošību;

48.  uzsver, ka ir jāsamazina birokrātiskie šķēršļi visiem transporta veidiem; aicina lielā mērā vienkāršot un saskaņot dokumentus un administratīvās un muitas procedūras, kurām jābūt praktiskām, efektīvām un izmantojamām visu loģistikas ķēdē iesaistīto pušu vajadzībām; aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par elektroniskas sistēmas izveidi multimodāliem kravu pārvadājumiem (e-krava), lai panāktu bezpapīru, netraucētu informācijas plūsmu visā transporta loģistikas ķēdē, vienlaikus ņemot vērā esošos labi funkcionējošos instrumentus un sinerģijas, pasaules līmeņa norises un paraugprakses;

49.  prasa noteikt jaunu mērķi, papildinot to ar vajadzīgajiem pasākumiem, lai līdz 2030. gadam 50 % no pašreizējo bīstamo kravu pārvadājumu apjoma Eiropas Savienībā novirzītu uz ilgtspējīgākiem transporta veidiem, piemēram, dzelzceļu un iekšzemes ūdensceļiem, pilnībā ievērojot Direktīvu 2008/68/EK par bīstamo kravu iekšzemes pārvadājumiem;

50.  aicina Komisiju saskaņot noteikumus par multimodālajiem bīstamo kravu pārvadājumiem, lai nodrošinātu savietojamību starp dažādiem transporta veidiem;

51.  mudina Komisiju un dalībvalstis izpētīt iespējas kravu transportēšanai pa cauruļvadiem un, izmantojot cikla loģistiku, atbalstīt šādas transportēšanas ieviešanu kā daudzsološu ilgtspējīgas transporta sistēmas risinājumu;

52.  uzsver transporta nozares būtisko nozīmi tūrisma attīstībā, galvenokārt Eiropas Savienības attālākajās un pašlaik grūti sasniedzamās vietās;

53.  uzsver, ka Eiropas transporta mezgli savieno Eiropu ar citām pasaules daļām un ka Eiropai ir jāsaglabā tieša pieeja pārējām pasaules daļām, Eiropas pārvadātājiem nodrošinot tiešos lidojumus no saviem transporta mezgliem uz aizjūras galamērķiem un saglabājot darbvietas un izaugsmi Eiropas aviācijas nozarē; uzsver, ka lidojumi ES robežās ne tikai nodrošina iekšējā tirgus mobilitāti, bet tiem ir arī būtiska loma, jo savienotie reisi uztur ES mezglu pieejamību; ES politikai ir jānodrošina efektīvs un konkurētspējīgs savienoto lidojumu tīkls, lai stiprinātu Eiropas mezglus, samazinot izmaksas līdz starptautiski konkurētspējīgam līmenim un nodrošinot godīgu konkurenci ar pārvadātājiem no trešām valstīm; ES dalībvalstīm nepieciešama saskaņota un vienota politika, lai nepieļautu to, ka Eiropa zaudē Persijas līcī un Turcijā esošiem mezgliem vēl vairāk savienojumu ar Āziju un Āfriku; tādēļ aicina Komisiju ieviest šos mērķus visos ES aviācijas tiesību aktos un piemērot tos sarunās ar trešām valstīm;

54.  aicina uzlabot pētniecības un tehnoloģiju politiku nolūkā veicināt inovācijas transporta nozarē; uzskata, ka minētā politika, kas jāpapildina ar pienācīgu finansējumu, būtu jāizstrādā sadarbībā ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp iedzīvotājiem un lietotāju pārstāvjiem, lai izprastu nozares vajadzības un attiecīgi uzlabotu tā ES finansējuma piešķiršanu, kas jo īpaši ir pieejams programmas „Apvārsnis 2020” ietvaros; uzskata, ka prioritāte būtu jāpiešķir projektiem ar skaidru Eiropas pievienoto vērtību, kuru mērķis ir dekarbonizēt transporta nozari un veicināt energoefektīvus transporta veidus (tostarp iešanu kājām un braukšana ar velosipēdu), palielināt piegādes ķēdes efektivitāti un pārredzamību, uzlabot transporta pieejamību, drošumu un drošību, uzlabot satiksmes vadību un samazināt administratīvo slogu; uzskata, ka īpaša uzmanība jāpievērš revolucionārām tehnoloģijām transporta jomā, piemēram, automātiskiem vai tālvadības transportlīdzekļiem, piemēram, droniem un transportlīdzekļiem bez vadītāja;

55.  aicina tādus pat pūliņus pielikt izglītības jomā, lai sekmētu jaunu pētījumu un mācību procesu veidošanos, jo īpaši arodapmācības un augstākā līmeņa izglītības jomā, pievēršoties jaunajām prasmēm un profesijām, kas radīsies viedās mobilitātes rezultātā;

56.  uzsver, ka ir svarīgi palielināt atbalstu ES pētniecības, izstrādes un inovācijas pamatprogrammām, lai panāktu nepiesārņojošākas degvielas un augsta līmeņa tehnoloģisko progresu, piemēram, saistībā ar rafinēto biodegvielu;

57.  mudina saistībā ar REFIT programmu un Eiropas tiesību aktu ietekmes novērtējumu veikt vispārēju novērtējumu Eiropas pārvaldībā esošām autovadītāju apliecību prasībām un drošības prasībām, kā arī ziņošanas pienākumiem, kas saistīti ar satiksmi, lai ievērojami samazinātu birokrātiju;

58.  atzīst, cik svarīgas ir radiofrekvences bez traucējumiem, jo īpaši attiecībā uz autotransporta darbinieku braukšanas laika un atpūtas periodu izpildi un intelektisku transporta sistēmu izvietošanu; aicina Eiropas Komisiju vajadzības gadījumā izstrādāt attiecīgus reglamentējošus noteikumus;

Transporta starptautiskā dimensija

59.  uzsver, ka Eiropas transporta telpas izveide ir svarīga prioritāte attiecībā uz visiem transporta veidiem, jo īpaši aviāciju un jūras satiksmi, un tā ir lielā mērā ir atkarīga no starptautiskās atzīšanas saskaņā ar nolīgumiem, par kuriem noris starptautiska līmeņa sarunas ar tirdzniecības partneriem visos transporta veidos; turklāt ES attiecīgajos starptautiskajos forumos būtu jāpārņem noteicošā loma;

60.  uzskata, ka ES ir jāsaglabā vadošā pozīcija pasaules mēroga centienos samazināt transporta radītās emisijas saskaņā ar gaidāmo starptautisko klimata konferenci (COP21), kas 2015. gadā notiks Parīzē, pasaules mērogā veicinot transporta dekarbonizāciju un ilgtspējīgu transporta veidu attīstīšanu, tādējādi palīdzot sasniegt starptautiski saskaņoto mērķi ierobežot globālo sasilšanu līmenī, kas ir zemāks par 2°C;

61.  aicina dalībvalstis īstenot integrētāku pieeju iespējai piemērot savstarpīguma principu tirdzniecības attiecībās ar trešām valstīm un saistībā ar ES finansējuma politiku transporta jomā pārbaudīt, vai būtu pieņemami piesaistīt papildu finansējumu no trešām valstīm;

62.  uzsver, ka, izmantojot starptautiskos resursus (naftu, litiju, dārgmetālus, biodegvielu) mūsu transporta sistēmas attīstībai, ir jāievēro to iedzīvotāju likumīgās intereses, kuri dzīvo apvidos, kuros šie resursi tiek tirgoti un no kuriem tie tiek importēti;

Visu transporta veidu integrācija saistībā ar redzējumu par efektīvāku, ilgtspējīgāku, konkurētspējīgāku, pieejamāku un lietotājiem un iedzīvotājiem draudzīgāku transporta sistēmu

63.  attiecībā uz gaisa satiksmi aicina:

   risināt visas būtiskās problēmas, kas konkurencei Eiropas aviotransporta nozarē radušās tāpēc, ka ir mazinājušās satiksmes iespējas starp Eiropu un pārējo pasauli, ir ierobežota lidostu jauda, bet gaidāms gaisa satiksmes intensitātes pieaugumu, un paplašinājies trešo valstu uzņēmumu piedāvāto gaisa satiksmes pakalpojumu klāsts,
   pārskatīt Regulu (EK) Nr. 868/2004, lai nodrošinātu godīgu konkurenci ES ārējā aviācijas politikā un nostiprinātu ES aviācijas nozares konkurētspēju, nodrošinātu savstarpīgumu un likvidētu negodīgu praksi, tostarp subsīdijas, kas rada traucējumus tirgū,
   sākt dialogu par aviāciju ar Persijas līča valstīm un Turciju, lai uzlabotu finanšu pārredzamību un nodrošinātu godīgu konkurenci; iekļaut gaisa transporta nolīgumos „godīgas konkurences klauzulas”, sīki izstrādātus noteikumus attiecībā uz subsīdijām, negodīgu praksi un konkurenci, kā arī efektīvus rīcības plānus, ja minētie noteikumi netiek ievēroti,
   vajadzības gadījumā paātrināt jaunu aviācijas nolīgumu noslēgšanu ar ES būtiskākajiem tirdzniecības partneriem, piemēram, kaimiņvalstīm, BRIC valstīm, ASEAN valstīm un Meksiku, tostarp paredzot normas, kas reglamentētu gaisa kravu pārvadājumu pakalpojumu tirgus pieejamības uzlabošanu,
   sagatavot pārskatu par ES un dalībvalstu reglamentējošajiem un fiskālajiem politikas virzieniem, lai stiprinātu Eiropas aviācijas nozares konkurētspēju un nodrošinātu godīgu konkurenci ar trešo valstu aviosabiedrībām; tāpēc aicina Komisiju pārskatīt un atcelt vienpusējus ES noteikumus, kas kropļo konkurenci, un mudināt dalībvalstis attiecīgi rīkoties attiecībā uz līdzīgiem valsts līmeņa noteikumiem,
   pabeigt izveidot iekšējo tirgu aviācijas jomā, atceļot dalībvalstu ieviestos šķēršļus tādu ES gaisa pārvadātāju gadījumā, kuri vēlas veikt pārvadājumus no to reģistrācijas dalībvalsts uz trešo valsti caur citu ES dalībvalsti,
   saskanīgi un efektīvi izstrādāt ES lidostu tīklu, kurā jāietilpst, pirmkārt, galvenajām lidostām („mezgliem”), un otrkārt, labi apkalpotam, dzīvotspējīgam un atbalstītam vietējo, rajonu un reģionālo lidostu tīklam, jo šādas lidostas ir būtiski svarīgas attiecīgo teritoriju izaugsmei un attīstībai, jo īpaši attiecībā uz attāliem apvidiem un tālākiem reģioniem, kas bieži ir sasniedzami tikai ar aviotransportu; izstrādāt tiesisko regulējumu tam, kā attīstīt un maksimāli izmantot nerealizēto potenciālu, kas piemīt reģionālajām lidostām un jaunas infrastruktūras ieviešanai pārpildītās lidostās,
   prioritārā kārtā apstiprināt ES finansētos projektus, kas veido daļu no TEN-T pamattīkla,
   rūpīgi sagatavot un ātri pieņemt visaptverošu aviācijas tiesību aktu paketi, ieskaitot tādu jaunu tiesisko regulējumu attiecībā uz civilajiem droniem, kurš garantē drošumu, drošību un pamattiesības, vienlaikus veicinot ekonomisko potenciālu, ko civilie droni sniedz Eiropas uzņēmumiem, jo īpaši MVU un jaundibinātajiem uzņēmumiem; pārskatīt EASA regulu, lai skaidrotu tās funkcijas attiecībā uz valstu aviācijas iestādēm un stiprinātu tās spēju pārraudzīt aviācijas drošumu visās dalībvalstīs, tostarp dalībvalstu attālajos reģionos, un veicināt ES noteikumu un standartu pozīcijas pasaulē,
   dalībvalstis — veikt visas darbības, kas vajadzīgas, lai paātrinātu Eiropas vienotās gaisa telpas ieviešanu, pieņemot SES2+ paketi, pilnībā ieviešot funkcionālos gaisa telpas blokus (FAB) un nodrošinot to darbību, un izvietojot plānoto gaisa satiksmes pārvaldības sistēmu (SESAR), lai pārtrauktu ES gaisa telpas sadrumstalotību nolūkā samazināt avioreisu kavējumus, uzlabotu drošumu un mazinātu aviotransporta ietekmi uz vidi,
   Padomi — steidzami pieņemt kopīgo nostāju par Regulas (EK) Nr. 261/2004 un Regulas (EK) Nr. 2027/97 par gaisa satiksmes pasažieru tiesībām pārskatīšanu, kā arī Regulas (EEK) Nr. 95/93 par laika nišu piešķiršanu pārskatīšanu,
   veicināt sarunas ar Starptautiskās civilās aviācijas organizāciju (ICAO) par pasaules mēroga tirgus mehānismu aviācijas radīto emisiju mazināšanai,
   ieviest starptautiskus ilgtspējības kritērijus attiecībā uz atjaunojamu aviācijas lidmašīnu degvielu,
   atbalstīt aeronautiskos pētījumus un attīstību, izmantojot programmu „Apvārsnis 2020” un programmu „Clean Sky”, lai izstrādātu jaunas un tīrākas tehnoloģijas, kas padara gaisa kuģa darbību klusāku un efektīvāku degvielas izmantošanas ziņā, nolūkā veicināt jaunus gaisa kuģu tipu, piemēram, dronu izmantošanu, un radīt izaugsmi un darbvietas Eiropas aviācijas nozarē,
   Eiropas Komisiju un dalībvalstis — rūpīgi pārskatīt stratēģiju un politikas nostādnes aviācijas drošuma un drošības jomā, lai atbilstīgi pasažieru vajadzībām pakāpeniski pārietu uz pieeju, kuras pamatā ir risks,
   uzlabot aviācijas drošību ES līmenī gaisa kuģu ražošanas, apkalpes apmācības un licencēšanas, lidojumu veikšanas, gaisa satiksmes pārvaldības un aeronavigācijas pakalpojumu jomā,
   novērtēt iespējamos drošības pasākumus, kas jāveic, lai izvairītos no tādām aviokatastrofām kā „Germanwings” reisa Nr. 9525 katastrofa Alpos 2015. gada martā,
   Komisiju — izstrādāt priekšlikumu, kas ietver pasākumus, lai stiprinātu drošību un sociālo noteikumu ievērošanu, jo īpaši lidojumu un atpūtas laikus, ar mērķi novērst nogurumu un uzlabot kabīnes gaisa kvalitāti,
   izstrādāt saskaņotu noteikumu kopumu, kas regulē pilotu skolu darbību un ES aktīvo pilotu lidojumu stundu reģistrāciju, nodrošinot efektīvāku darba apstākļu kontroli un novērtēšanu gaisa satiksmes nozarē,
   dalībvalstis — apmainīties ar saviem datiem ar Eurostat par vispārējo aviāciju, jo īpaši attiecībā uz lidmašīnu, pilotu un lidojumstundu skaitu, nolūkā uzlabot regulējumu šajā jomā, galvenokārt attiecībā uz aviācijas drošību,
   īstenot konstruktīvu sociālo dialogu starp aviācijas nozares ieinteresētajām personām, lai risinātu jaunās problēmas, kas izriet no jaunu tehnoloģiju ieviešanas, kā rezultātā būs jāpielāgo arī aviācijas nozares darbvietas,
   veikt pasākumus, lai cīnītos pret tādu sociāli problemātisku komercprakses veidu izplatīšanos kā „izdevīgie karogi” izmantošanas pieaugumu un dažādu neraksturīgu nodarbinātības un ārpakalpojumu piesaistes prakšu izmantošanu, pārskatīt Regulu (EK) Nr. 1008/2008, lai nodrošinātu to, ka aviosabiedrības, kam ir darbības bāzes ES teritorijā, pienācīgi izpilda un piemēro valstu tiesību aktus sociālajā jomā un koplīgumus; pārskatīt „galvenās uzņēmējdarbības vietas” jēdziena definīciju, lai pieprasītu aviosabiedrībām pierādīt nozīmīgu ar aviāciju saistīta saimnieciskā darbība attiecīgajā valstī; EASA — paredzēt, ka ieteikumi, kuros noteikta prasība, ka vismaz 50 % tehnisko darbinieku ir jābūt tieši nodarbinātiem, aptver arī visas lidostas darbinieku kategorijas, pilotus un lidmašīnas apkalpes locekļus,

64.  attiecībā uz ceļu satiksmi aicina:

   izstrādāt valstu politikas sistēmas, kuru nolūks ir tirgus attīstība attiecībā uz elektrisko transportlīdzekļu un alternatīvās degvielas izmantošanu (elektroenerģija, ūdeņradis, dabasgāze (saspiesta dabasgāze (CNG) un sašķidrināta dabasgāze (LNG)), sašķidrinātā naftas gāze (LPG), sintētiskā degviela, parafīna degviela un ilgtspējīga biodegviela, jo īpaši no pārstrādes atkritumiem un atliekām ražotās degvielas, tostarp etanols uz melases bāzes), un nepieciešamās degvielas uzpildes/uzlādes infrastruktūras ātra ieviešana; apmainīties ar paraugpraksēm starp īstenojamiem projektiem dažādās dalībvalstīs saistībā ar alternatīvo degvielu tirgu un pilsētas sadalījumu; izstrādāt ES rīcības plānu, kā īstenot stratēģiju, kas izklāstīta Komisijas paziņojumā „Nepiesārņojoša enerģija transportam – Eiropas alternatīvo degvielu stratēģija”, lai panāktu maksimālu plašu alternatīvo degvielu izmantošanas līmeni transporta vajadzībām un lai veicinātu ilgtspējīgu mobilitāti, izmantojot elektriskos transportlīdzekļus visā Savienībā,
   līdz 2020. gadam palielināt drošu kravas automobiļu stāvvietu skaitu Eiropas transporta tīklā (TEN-T) par 40 % salīdzinājumā ar 2010. gada rādītājiem un uzlabot to kvalitāti (higiēnas standarti),
   izstrādāt iniciatīvas, lai nodrošinātu ceļu lietotāju nodokļa elektronisko iekasēšanas sistēmu savstarpēju izmantojamību,
   Komisiju — sagatavot novērtējumu par dažāda veida autoceļu maksas iekasēšanas shēmām un to atbilstību ES līgumiem, jo īpaši principam par tādas diskriminēšanas novēršanu, kas balstīta uz dzīvesvietu,
   prioritārā kārtā apstiprināt ES finansētus infrastruktūras projektus, kas papildina ceļu tīklu, kurš veido daļu no TEN-T pamattīkla,
   nodrošināt, lai ES ceļvedis velotransporta jomā tiktu iekļauts Komisijas darba programmā 2016. gadam,
   izstrādāt tiesību aktu priekšlikumu, ar ko laikposmam pēc 2020. gada nosaka jaunu pasažieru automobiļu un mikroautobusu CO2 emisiju vidējā līmeņa obligātās robežvērtības, saglabājot skaidru emisiju samazināšanas ilgtermiņa tendenci,
   laicīgi pabeigt izstrādāt simulācijas rīku, kas precīzi, uzticami un rentabli mēra smagdarba transportlīdzekļu (kravas automobiļu un autobusu) degvielas patēriņu un CO2 emisijas, un kam vajadzības gadījumā sekotu tiesību akta priekšlikums, ar ko nosaka vidējo CO2 emisiju līmeņa obligātās robežvērtības pirmo reizi reģistrētiem smagdarba transportlīdzekļiem, kā tas jau ir noteikts attiecībā uz vieglajiem automobiļiem un mikroautobusiem; paredzēt papildu pasākumus, lai stimulētu efektīvāko transportlīdzekļu ieviešanu tirgū un veicinātu paraugpraksi degvielas patēriņa mazināšanai,
   ieviest pasākumus nolūkā palielināt smagdarba transportlīdzekļu degvielas efektivitāti un samazināt to radītās CO2 emisijas, tostarp vairāk izmantojot apmācības par ekoloģisku braukšanas stilu, uzlabojot transporta loģistiku un intelektisku infrastruktūru, un vairāk izmantojot alternatīvās degvielas,
   ieviest pārskatītu testu ciklu, kas paredzētu stingrākas atbilstības testēšanas prasības transportlīdzekļu CO2 un piesārņojošo vielu emisijām un kas aizstātu pašlaik lietoto „Eiropas Jauno braukšanas ciklu”, nodrošināt, ka transportlīdzekļu emisijas un degvielas patēriņu mēra, izmantojot testēšanas procedūru, kas ataino reālistiskus transportlīdzekļa vadīšanas apstākļus,
   nodrošināt, lai Komisija bez liekas kavēšanās sāktu darbu pie Direktīvas (ES) 2015/719 par maksimālo pieļaujamo masu un gabarītiem pārskatīšanas, lai ne vēlāk kā līdz 2020. gadam Eiropas Parlamentā un Padomē būtu iespējams iesniegt ziņojumu, kurā tiktu ņemtas vērā konkrētu tirgus segmentu īpatnības (piemēram, specializēti automobiļu pārvadātāji, kas tiek izmantoti gatavo transportlīdzekļu loģistikas jomā),
   pieņemt mobilo autotransporta darbinieku sociālo kodeksu, lai risinātu arī slēptas pašnodarbinātības problēmu, lai labāk ņemtu vērā starptautiskā autotransporta darba ņēmēju īpatnības un nodrošinātu godīgu konkurenci,
   kvalitatīvāk izpildīt, novērtēt un, ja vajadzīgs, izskaidrot vai pārskatīt kopīgos noteikumus attiecībā uz piekļuvi starptautisko kravas autopārvadājumu tirgum (Regula (EK) Nr. 1072/2009),
   īstenot pasākumus, lai nodrošinātu valsts noteikumu atbilstību ES tiesību aktiem pārrobežu transporta jomā,
   izskatīt iespēju izveidot Eiropas Autotransporta aģentūru, lai nodrošinātu ES tiesību aktu pienācīgu īstenošanu un veicinātu standartizāciju visās dalībvalstīs,
   izstrādāt pasākumus, kuru nolūks ir nodrošināt juridisko noteiktību un labāku to noteikumu īstenošanu, kas attiecas uz darba apstākļiem un sociālajām tiesībām, algām un sociālo atbildību, lai garantētu augstus sociālos standartus kravas autopārvadājumu nozarē Eiropas Savienībā; Eiropas Komisiju — veikt pasākumus pret tām nelikumīgajām darbībām, kas rada negodīgu konkurenci un sekmē sociālo dempingu; kravas autopārvadājumu nozare ir jāuzskata par specifisku nozari, ņemot vērā tajā strādājošo lielo mobilitāti un autovadītāju vajadzību iknedēļas atpūtas laiku pavadīt mājās,
   pārskatīt to iekšējā tirgus pamatprincipu piemērošanu, kuri efektīvāk nošķir pakalpojumu sniegšanas brīvību un tiesības veikt uzņēmējdarbību; tas jādara tādēļ, ka uzņēmuma darbībām kādā dalībvalstī, kura nav tā pastāvīgās darbības vieta, viennozīmīgi ir pārejošs raksturs;

65.  attiecībā uz dzelzceļa transportu aicina:

   pabeigt vienoto Eiropas dzelzceļa telpu, ātri pieņemot 4. dzelzceļa tiesību aktu paketi, nodrošinot līdzsvarotu iekšzemes dzelzceļa pasažieru pārvadājumu tirgu atvēršanu, infrastruktūras apsaimniekotāju neatkarību, pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršana konkursa kārtībā, dzelzceļu drošuma un sadarbspējas maksimālo līmeni, un pietiekamus cilvēkresursus un finanšu resursus, lai Eiropas Dzelzceļa aģentūra varētu pilnvērtīgi darboties un spētu pildīt savu uzdevumu, proti, būt dzelzceļa ritekļu atļauju piešķiršanas un drošības sertifikācijas vienotajam kontaktpunktam; 4. dzelzceļa tiesību aktu paketei vajadzētu nodrošināt dzelzceļa pakalpojumu augstu kvalitāti un efektivitāti, aizsargāt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību ekonomisko līdzsvaru un veicināt augstus standartus attiecībā uz darba apstākļiem un teritoriālo kohēziju; pēc tās pieņemšanas dalībvalstīm tā ir nekavējoties jātransponē un jāīsteno,
   Komisiju — pieņemt dzelzceļa stratēģiju, kurā ierosināti jauni pasākumi, kuru nolūks būtu sasniegt 2030. gada un 2050. gada mērķus saistībā ar pāreju no viena transporta veida uz citu, kas noteikti Baltās grāmatas desmit mērķos attiecībā uz konkurētspējīgu un resursu ziņā efektīvu transporta sistēmu,
   nodrošināt stabilu, pietiekamu, pārredzamu un paredzamu finansējumu, vienkāršojot noteikumus un procedūras, kā piekļūt ES finansējumam, lai uzlabotu valsts un pārrobežu dzelzceļa infrastruktūras kvalitāti un kapacitāti, par prioritāti uzskatot esošās infrastruktūras apkopi un modernizāciju, un ļaujot dzelzceļa pasažieru un kravu pārvadājumu operatoriem sniegt uzticamus, drošus, pieejamus un ilgtspējīgus pakalpojumus,
   veikt sīku analīzi par to, kāpēc Eiropas dzelzceļu telpu pāri dalībvalstu robežām raksturo daudzi iztrūkstoši posmi; prasa Komisijai veikt pasākumus un ieviest stimulus attiecībā uz to vietējā, reģionālā un valsts līmeņa pārrobežu dzelzceļa savienojumu atdzīvināšanu augstākajā steidzamības pakāpē, kas tika demontēti vai atstāti Otrā pasaules kara laikā un pēckara periodā, neraugoties uz to ekonomisko nozīmi vai noderīgumu sabiedrībai, kā arī steidzami uzbūvēt jau ieplānotos, bet vēl nepabeigtos savienojumus, lai likvidētu esošās šaurās vietas un iekārtotu trūkstošos posmus pārrobežu reģionos; atdzīvināt un uzturēt sekundārās dzelzceļa līnijas, kas nodrošina satiksmi ar valstu pamattīkliem un Eiropas koridoriem; ieviest iniciatīvas jaunu funkciju apzināšanai pašlaik neizmantotajiem tīkliem, piemēram, kravu pārvadāšana vai jaunu pakalpojumu sniegšana tūrisma jomā,
   prioritārā kārtā apstiprināt ES finansētos infrastruktūras projektus, kas papildina dzelzceļu tīklu, kurš veido daļu no TEN-T pamattīkla, un EISI apstiprinātos projektus,
   nostiprināt Komisijas funkcijas efektīvā un ātrā to TEN-T dzelzceļa koridoru pabeigšanā, ko dalībvalstis ir ieplānojušas, bet atlikušas, neraugoties uz to sabiedrisko un saimniecisko lietderību,
   veikt faktu izpēti par sociālajiem, ekonomiskajiem un ar vidi saistītajiem ieguvumiem, ko nodrošinātu turpmāka atbalsta sniegšana valsts un starptautiskajiem nakts vilcienu pārvadājumu pakalpojumiem un — attiecīgos gadījumos — šo pakalpojumu atdzīvināšanai, kā arī starppilsētu pārrobežu pakalpojumiem, piemēram, sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību un konkursa procedūru kontekstā,
   dalībvalstis, Komisiju un dzelzceļa pārvadājumu nozares ieinteresētās personas — veikt pasākumus, kas vajadzīgi kopuzņēmuma „Shift2Rail” darbībai, lai paātrinātu moderno tehnoloģiju integrēšanu novatoriskos dzelzceļa risinājumos, palielinātu dzelzceļa transporta pievilcīgumu un nostiprinātu Eiropas dzelzceļa pārvadājumu nozares pozīciju,
   veikt pasākumus Eiropas dzelzceļa tīkla reālas sadarbspējas nodrošināšanai, mazinot pašreizējos tehniskos šķēršļus, veicinot tehniskus risinājumus, kas nodrošina vilcienu kustību pa atšķirīgu gabarītu dzelzceļa līnijām, un nodrošinot, ka dažādie augstuma ierobežojumi ES neradītu papildu apgrūtinājumus;
   noteikt par prioritāti Eiropas Dzelzceļa satiksmes vadības sistēmas (ERTMS) ieviešanu attiecībā uz visiem TEN-T pamatkoridoriem, tostarp atbilstošo lokomotīvju aprīkojumu;
   ātri īstenot Regulu (ES) Nr. 913/2010 par starptautisku dzelzceļa tīklu izveidi konkurētspējīgiem kravas pārvadājumiem, un attīstīt vai uzlabot vienotos kontaktpunktus šo koridoru darbības koordinēšanai,
   samazināt dzelzceļu kravas pārvadājumu troksni, modernizējot kravas vagonus un uzlabojot dzelzceļa infrastruktūru, izmantojot mērķtiecīgu valsts finansējumu; Komisiju — iesniegt priekšlikumu, kas paredzētu no 2020. gada visā ES aizliegt pārmērīgi trokšņainus kravas vagonus,
   attīstīt un īstenot integrētas dzelzceļa biļešu pārdošanas sistēmas iekšzemes un starptautiskiem braucieniem un likvidēt papildu maksu, ko piemēro visiem dzelzceļa pasažieriem, kas ceļo pāri valsts robežai,
   novērst šķēršļus, kas liedz ES dzelzceļa rūpniecības pārstāvjiem (ritošā sastāva, dzelzceļa infrastruktūras un signalizēšanas sistēmu ražotājiem) pretendēt uz publiskajiem iepirkumiem valstīs, kas nav ES dalībvalstis;

66.  attiecībā uz jūras transportu aicina:

   veikt pasākumus, lai vienkāršotu formalitātes kuģiem, kas kuģo starp ES ostām, lai izveidotu vienotu Eiropas jūras transporta telpu bez šķēršļiem („zilā zona”),
   izveidot labāku koordināciju starp jūrlietu iestādēm un muitas dienestiem visos līmeņos, lai vienkāršotu informācijas plūsmu un ierobežotu nevajadzīgus administratīvos šķēršļus un muitas formalitātes,
   veikt pasākumus, lai attīstītu jūras maģistrāles kā Eiropas transporta tīkla daļu,
   veikt papildu pasākumus, lai saglabātu un turpinātu attīstīt pievilcīgu, drošu, ilgtspējīgu un kvalitatīvu kuģniecību un nodrošinātu jūras satiksmes tirgu atvēršanu un piekļuvi kravām bez ierobežojumiem,
   veikt pasākumus, lai atbalstītu un koordinētu ostu vārtu un loģistikas sistēmu pielāgošanu lielākiem kuģiem, veicinātu labākus ostu savienojumus, jo īpaši ar dzelzceļu un iekšzemes ūdensceļiem, veicināt ieguldījumus ostās, piesaistot dažādus ES finansējuma avotus, lai palielinātu ES ostu jaudu, modernizētu infrastruktūru, attīstītu multimodālos termināļus un veicinātu mazu ostu izveidi, izmantojot intelektiskas transporta sistēmas, un mazu ostas pilsētu izveidi; veikt pasākumus nolūkā uzlabot jūras ostu infrastruktūru, jo īpaši Vidusjūrā un Melnajā jūrā, lai šajos apvidos novirzītu kravas no autoceļiem uz jūras ceļiem,
   garantēt, ka pamattīkla jūras ostas līdz 2030. gadam tiks savienotas ar Eiropas transporta tīkla dzelzceļa un autotransporta, un, ja iespējams, ar iekšējo ūdensceļu transporta infrastruktūru, izņemot gadījumus, ja šādu savienošanu neļauj fiziski ierobežojumi,
   nodrošināt lielāku skaidrību un konsekvenci attiecībā uz valsts atbalsta noteikumu piemērošanu ostām, lai radītu pragmatisku, paredzamu un stabilu vidi, kas sniedz iespēju pieņemt ilgtermiņa ieguldījumu stratēģijas attiecībā uz ostām, mazina administratīvo slogu un saīsina procedūru izpildei vajadzīgo laiku,
   turpināt virzīt Komisijas priekšlikumu regulai, ar ko izveido tiesisko regulējumu ostu pakalpojumu tirgus pieejamībai un ostu finansiālajai pārredzamībai, lai modernizētu ostu pakalpojumus un uzlabotu to kvalitāti un efektivitāti, stiprinātu konkurētspēju un radītu pamatnosacījumus ieguldījumu piesaistei ostās,
   noteikt pasaules līmeņa saistošu uzdevumu Starptautiskajā Jūrniecības organizācijā (SJO), proti, sasniegt Baltajā grāmatā izvirzīto mērķi — līdz 2050. gadam vismaz par 40 % samazināt CO2 emisijas, ko rada kuģu degvielas, un papildus noteikt ES nozīmes starpposma mērķi 2030. gadam; veicināt sarunas SJO ietvaros par pasaules mēroga tirgus mehānisma izveidi starptautiskajos ūdeņos notikušo emisiju mazināšanai, piemēram, paredzot sistēmu, ar ko nosaka maksu par emisijām; gadījumā, ja ir panākta starptautiska vienošanās par siltumnīcefekta gāzu emisiju globālu monitoringa, ziņošanas un verifikācijas (MRV) sistēmu vai par globāliem pasākumiem, lai samazinātu jūras transporta siltumnīcefekta gāzu emisijas, Komisija pārskata Regulu (ES) 2015/757 un attiecīgā gadījumā ierosina grozījumus šajā regulā, lai nodrošinātu saskaņošanu ar minēto starptautisko vienošanos,
   apsvērt iespēju kuģu degvielas sēra robežvērtības, kas piemērojamas SOx emisijas kontroles zonām (SEKZ), un attiecīgos SJO noteikumus attiecināt uz visu Eiropas jūras telpu,
   veicināt emisiju samazināšanas tehnoloģijas un energoefektivitātes uzlabošanas pasākumus ar finanšu stimuliem un mērķtiecīgiem atbalsta pasākumiem, īpašu uzmanību pievēršot alternatīvajām degvielām, kā arī veicināt lēnas kuģošanas pasākumus, kuriem, kā tiek ziņots ir liels degvielas patēriņa un siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas potenciāls,
   veikt pasākumus, kas atbalsta alternatīvo degvielu infrastruktūras ieviešanu jūras un iekšzemes ostās, tostarp sašķidrinātās dabasgāzes iepildīšanai tvertnēs paredzētu iekārtu un krasta elektroenerģijas pieslēgumu nodrošināšanu,
   izstrādāt tiesību akta priekšlikumu par tiesību aktu pasažieru kuģu drošības jomā modernizēšanu; uzlabot trešās kuģošanas drošības paketes īstenošanu, un, ja vajadzīgs, pārskatīt šo tiesību aktu paketi, lai stiprinātu jūras negadījumu novēršanu un to seku pārvarēšanu,
   saskaroties ar pieaugošo jūrā pazudušo konteineru parādību, izstrādāt tiesību akta priekšlikumu ar mērķi precizēt atbildības un kompensācijas režīmu, kam pamatā būtu sistēma, kas ļauj noteikt šo konteineru īpašniekus,

67.  attiecībā uz iekšējo ūdensceļu transportu aicina:

   izveidot atbilstošu regulējumu, lai optimizētu iekšējo ūdensceļu transporta iekšējo tirgu, kā arī novērstu šķēršļus, kas kavē tā plašāku izmantošanu;
   pilnībā īstenot rīcības programmu Naiades II, pievēršot īpašu uzmanību infrastruktūrai, upju informācijas dienestu ieviešanai un inovācijai; veikt programmas novērtējumu līdz 2017. gadam un vajadzības gadījumā pielāgot ierosinātos pasākumus, lai nodrošinātu programmas mērķu sasniegšanu;
   apstiprināt ES finansētus projektus attiecībā uz iekšzemes ūdensceļiem, kas ir TEN-T pamattīkla daļa,
   līdz 2025. gadam pienācīgi modernizēt un visa gada garumā uzturēt iekšzemes ūdensceļus, kas ir TEN-T pamattīkla daļa, un likvidēt tajos šaurās vietas, atbilstīgi ES vides tiesību aktiem, lai nodrošinātu piemērotu iekšzemes ūdensceļu apkopes stāvokli,
   Komisiju un dalībvalstis — vairāk atbalstīt inovāciju veicināšanu iekšzemes ūdensceļu transportā saskaņā ar programmu „Apvārsnis 2020” un Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, alternatīvo degvielu izmantošanu un flotes pielāgošanu tehniskā ziņā un saistībā ar vides tehnoloģijām, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas,
   integrēt iekšzemes ūdensceļu transportu multimodālā transporta un loģistikas ķēdē, kā arī ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plānos un politikā Eiropas pilsētās, kuras šķērso ūdensceļi, un stiprināt iekšzemes ostu nozīmi pilsētas kravu piegāžu jomā,
   nekavējoties pārskatīt Direktīvu 2005/44/EK par saskaņotiem upju informācijas pakalpojumiem (RIS), nodrošinot pilnīgu RIS ieviešanu līdz 2020. gadam un savienošanu ar citām kooperatīvām intelektiskām transporta sistēmām,
   ja vajadzīgs, saskaņot Reinas un Donavas pārvaldības un regulēšanas sistēmas, lai izstrādātu efektīvu un ilgtspējīgu multimodālu transporta sistēmu Eiropas galvenajiem iekšzemes ūdensceļiem,
   Komisiju — iesaistīties ES stratēģijas Donavas reģionam paredzētā ES finansējuma sadalē un šajā stratēģijā ietverto projektu koordinēšanā un īstenošanā,
   izstrādāt tiesību akta priekšlikumu par iekšzemes navigācijas profesionālo kvalifikāciju atzīšanu un modernizēšanu un apsvērt pasākumus, kā šai nozarei piesaistīt vairāk jauniešu;

o
o   o

68.  aicina Komisiju Baltās grāmatas starpposma pārskatīšanā un turpmākajās iniciatīvās transporta jomā ņemt vērā šajā rezolūcijā minētos ierosinājumus;

69.  mudina Komisiju uzraudzīt virzību uz Baltās grāmatas mērķu sasniegšanu un reizi piecos gados ziņot par tās īstenošanas gaitu;

70.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 168 E, 14.6.2013., 72. lpp.
(2) OV C 351 E, 2.12.2011., 13. lpp.
(3) OV C 175 E, 10.7.2008., 556. lpp.
(4) OV C 43 E, 19.2.2004., 250. lpp.
(5) OV C 56 E, 26.2.2013., 54. lpp.
(6) Atbilstoši definīcijai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu 4. pantā.
(7) Eiropas Komisija, „Ceļu satiksmes drošība Eiropas Savienībā”, 2015. gada marts.
(8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0094.


Sieviešu karjera zinātnes jomā un augstākās izglītības iestādēs
PDF 431kWORD 118k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. septembra rezolūcija par sieviešu karjeru zinātnes jomā un augstākās izglītības iestādēs un karjeras ierobežojumiem (2014/2251(INI))
P8_TA(2015)0311A8-0235/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 3. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8., 10., 19. un 157. pantu,

–  ņemot vērā ANO 1979. gada Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. septembra paziņojumu „Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015.” (COM(2010)0491),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 5. marta paziņojumu „Stingrāka apņemšanās veicināt vīriešu un sieviešu līdztiesību — Sieviešu harta” (COM(2010)0078),

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011.–2020. gads), ko Padome pieņēma 2011. gada 7. martā,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 15. septembra paziņojumu „Eiropas pētniecības telpa — 2014. gada progresa ziņojums” (COM(2014)0575),

–  ņemot vērā Komisijas 1999. gada 17. februāra paziņojumu „Sievietes un zinātne – sieviešu iesaistīšana, lai paplašinātu pētniecību Eiropā” (COM(1999)0076),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 17. jūlija paziņojumu „Stiprāka Eiropas Pētniecības telpas partnerība izcilībai un izaugsmei” (COM(2012)0392),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 3. septembra ziņojumu "Dzimumu līdztiesības politika publiskajā pētniecībā", kura pamatā ir Helsinku grupas (Komisijas padomnieku grupa ar dzimumu, pētniecību un inovācijām saistītos jautājumos) dalībnieku apsekojums,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gadā publicēto statistikas pārskatu She Figures 2012: Gender in Research and Innovation (“Dati par sievietēm 2012. gadā — dzimumu pārstāvība pētniecībā un inovācijā”),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 5. decembra secinājumus par Eiropas pētniecības telpu — 2014. gada progresa ziņojumu,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 29. maija secinājumus par Eiropas pētniecības telpas ceļvedi 2015.–2020. gadam,

–  ņemot vērā 2015. gada 10. marta rezolūciju par 2013. gadā Eiropas Savienībā sasniegto progresu sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanā(2),

–  ņemot vērā Stambulas konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu 40. pantu,

–  ņemot vērā 2013. gada 21. novembra nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko izveido Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu "Apvārsnis 2020" (2014-2020)(3),

–  ņemot vērā 2008. gada 21. maija rezolūciju par sievietēm un zinātni(4),

–  ņemot vērā 2000. gada 3. februāra rezolūciju par Komisijas paziņojumu „Sievietes un zinātne – sieviešu iesaistīšana, lai paplašinātu pētniecību Eiropā”(5),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A8-0235/2015),

A.  tā kā dzimumu līdztiesība ir viens no Eiropas Savienības pamatprincipiem, kas iekļauts Līgumā par Eiropas Savienību, un viens no Savienības mērķiem un uzdevumiem;

B.  tā kā dzimumu līdztiesība ir pamatnosacījums, lai sievietes un meitenes varētu pilnībā baudīt cilvēktiesības, un tai ir īpaši būtiska nozīme sieviešu un meiteņu ietekmes palielināšanā un ilgtspējīgas un iekļaujošas sabiedrības izveidē; tā kā cilvēkkapitāla nepietiekama izmantošana mazina iespējamos ieguvumus ar pētniecību un inovāciju saistītiem uzņēmumiem un vispārējai ekonomikas attīstībai, kā arī rada katastrofālas sociālās sekas;

C.  tā kā ir īpaši svarīgi, lai sievietes un vīrieši būtu līdztiesīgi partneri ar vienādām tiesībām, pienākumiem un darba iespējām un lai viņu ieguldījums sabiedrībā būtu vienlīdz novērtēts un atzīts;

D.  tā kā saskaņā ar pieejamiem statistikas datiem un veiktajām aptaujām sievietes ir nepietiekami pārstāvētas lielākajā daļā zinātnes, inženierijas un pārvaldes amatu augstākajos hierarhijas līmeņos pat tādās jomās, kurās viņas ir vairākumā, piemēram, izglītības nozarē; tā kā sievietes ir nepietiekami pārstāvētas un nepietiekami veido karjeru ar zinātni, tehnoloģijām, inženierzinātni un matemātiku (STEM) saistītās izglītības jomās, zinātnes un inženierijas profesionāļu vidū tikai 24 % esot sievietēm; tā kā sieviešu pārstāvība ir atkarīga no STEM specializācijas, piemēram, ķīmijas specialitāte saskaras ar darbinieku aiziešanas problēmu, savukārt inženierijas un fizikas jomā ir vērojama darbā pieņemšanas problēma;

E.  tā kā zinātnei Eiropā ir īpaši nozīmīga loma ekonomikas jomā un ir vajadzīgas aizvien lielākas grupas, kas cita starpā spēj veikt ievērojamus pētījumus, kam ir sevišķi būtiska ietekme ražīguma un konkurētspējas paaugstināšanā, un tā kā pietiekama skaita personu ar STEM iemaņām pieejamība ir nozīmīgs priekšnoteikums, lai īstenotu Eiropas programmu izaugsmei un nodarbinātībai un stratēģijas "Eiropa 2020" mērķus; tā kā tiek paredzēts, ka pieprasījums pēc STEM profesionāļiem līdz 2025. gadam pieaugs, savukārt jaunākie pieejamie statistikas apliecina novecošanos pētniecības nozarē; tā kā zināšanu un prasmju apmaiņai starp STEM un mākslas un humanitārajās nozarēs (STEAM) iesaistītajām personām ir milzīgs ekonomisks, sociāls un kultūras potenciāls un tā kā sievietes pētnieces un inovatores ir izdevīgā situācijā, lai attīstītu saikni starp STEM un STEAM; tā kā sievietes pētnieces ir ieguvums ES, kam ir vajadzīgi visi pieejamie resursi, lai tā pilnībā atgūtos no ekonomikas un finanšu krīzes un spētu reaģēt uz pārmaiņām sabiedrībā; tā kā pastāv nepieciešamība sekmēt sieviešu karjeras attīstību un plašāku jauniešu, jo īpaši studenšu un akadēmisko aprindu pārstāvju, pārstāvību STEM nozarēs;

F.  tā kā ir konstatēta zināma pozitīva attīstība attiecībā uz sievietēm pētniecēm un pēdējos gados viņu pārstāvība pētniecības vidē pieaug ātrāk nekā vīriešu pārstāvība, tomēr sieviešu īpatsvars pētniecības vidē joprojām ir ievērojami zemāks nekā vīriešu īpatsvars (lielākā atšķirība ir novērojama uzņēmējdarbības nozarē);

G.  tā kā sieviešu akadēmisko karjeru joprojām īpaši raksturo spēcīga vertikāla segregācija un augstākajos akadēmiskajos amatos ir ļoti neliels sieviešu īpatsvars; tā kā saskaņā ar statistikas pārskatu She Figures 2012 augstskolu rektoru vidū sievietes ir tikai 10 %;

H.  tā kā šķiet, ka tikai dažu dalībvalstu tiesiskajā regulējumā, kas attiecas uz pētniecību, ir noteikumi par dzimumu līdztiesību un maz uzmanības tiek pievērsts dzimumu aspekta integrēšanai valsts pētniecības programmās;

I.  tā kā sievietes joprojām saskaras ar šķēršļiem savu uzņēmumu dibināšanā, jo turpina pastāvēt aizspriedumi un stereotipi; tā kā ir jāveicina un jāatbalsta plašāka sieviešu līdzdalība uzņēmējdarbībā un jāattīsta tāda vide, kurā sievietes uzņēmējas un ģimenes uzņēmumi var gūt panākumus un kurā uzņēmums tiek atalgots, veicot nepieciešamos pasākumus, kuru pamatā ir apmaiņa ar labākajām praksēm, īpašu uzmanību pievēršot mātēm;

J.  tā kā šādu situāciju izraisa daudzi un sarežģīti iemesli, tostarp negatīvi stereotipi un pieņēmumi un apzināti un neapzināti aizspriedumi;

K.  tā kā statistikas dati konsekventi apliecina, ka meitenes kļūst mazāk ieinteresētas STEM priekšmetos skolā un ka pastāv mazāka iespējamība, ka viņas studēs universitātē, lai iegūtu zinātnisku akadēmisko grādu; tā kā nav vienota skaidrojuma par zemo sieviešu līdzdalības līmeni STEM nozarēs un tās iemeslu vidū ir: skolu skolotāju zināšanu trūkums par karjeru STEM jomā, veiksmīgu sieviešu piemēra trūkums, liels nestabilu īstermiņa līgumu skaits, neapzināti aizspriedumi žūrijas komisijās, salīdzinājumā ar vīriešiem mazāka iespējamība, ka sievietes pašas pieteiksies uz augstākajiem amatiem, un sieviešu tendence uzņemties ar mācīšanu un audzināšanu saistītas lomas, nevis darboties pētniecības un akadēmiskajā vidē;

L.  tā kā sievietes, kas strādā pētniecībā un visās pārējās jomās, ir spiestas uzņemties lielāku ar bērnu audzināšanu saistīto pienākumu daļu nekā viņu partneri un līdz ar to visos ierosinātajos pasākumos ir jāņem vērā sieviešu iespējas veiksmīgi saskaņot profesionālo un ģimenes dzīvi, lai iesaistītu šajās darbībās vīriešus;

M.  tā kā neskatoties uz visiem pašreizējiem centieniem veicināt dzimumu līdztiesību un vienlīdzīgas iespējas, sievietes joprojām saskaras ar nevienlīdzīgu piekļuvi ar pētniecību saistītiem amatiem, finansējumam, publicēšanās iespējām un akadēmiskajiem apbalvojumiem, kā arī viņas skar stingri paaugstināšanas amatā un atzīšanas kritēriji un finansējuma vai piemērotas politikas trūkums viņu atbalstam, un līdz ar jauno zinātnieču izredzes ir īpaši zemas; tā kā visi šie faktori potenciāli veicina intelektuālā darbaspēka emigrāciju un šajā situācijā drīzāk ir nepieciešami radikāli nekā vienkārši pasākumi; tā kā turklāt sadarbība kolektīvā līmenī ir īpaši svarīga un tā būtu jāīsteno un jāstimulē gan personīgā, gan sabiedrības līmenī;

N.  tā kā ir jāpārskata un no jauna jāizvērtē faktiskā sieviešu zemā ietekme zinātnes jomā sabiedrībā, ko ne vienmēr pamato objektīvi kritēriji, kā arī dzimumu attiecības un uz dzimumiem balstīti stereotipi; tā kā plašāku karjeras iespēju nodrošināšana sievietēm un izmaiņu veikšana izglītības modeļos varētu būtiski palīdzēt samazināt darba algu atšķirības starp dzimumiem, piemēram, palielinot sieviešu zinātnieču un inženieru skaitu;

O.  tā kā Komisija ir jau apņēmusies nodrošināt šā nepietiekami pārstāvētā dzimuma 40 % pārstāvību visās ekspertu grupās, komisijās un komitejās un tā kā tas jo īpaši attieksies uz programmu „Apvārsnis 2020”;

P.  tā kā jaunākajos Padomes secinājumos par cilvēkresursu stiprināšanu zinātnē un tehnoloģijā Eiropas Pētniecības telpā ir atzīts, ka ir svarīgi veicināt dzimumu līdztiesību pētniecībā un piešķirt sievietēm atbildīgus amatus, kā tas ir bijis kopš 2005. gada, taču Padome nav nākusi klajā ar turpmākiem paziņojumiem;

Q.  tā kā Eiropas pētniecības telpas ceļvedī 2015.–2020. gadam Komisija un dalībvalstis tiek aicinātas sākt efektīvi īstenot valsts tiesību aktus dzimumu līdztiesības jomā, lai novērstu dzimumu nevienlīdzību pētniecības iestādēs un lēmumu pieņemšanas struktūrās un labāk integrētu dzimumu dimensiju pētniecības un attīstības politikā, programmās un projektos;

R.  tā kā Stambulas konvencija ietver saistības novērst vardarbības pamatcēloņus un veicināt plašāku līdztiesību starp sievietēm un vīriešiem, mainot attieksmi un izskaužot stereotipus ne vien atsevišķu cilvēku, bet arī augstākās izglītības iestāžu līmenī, kā arī universitāšu un koledžu pilsētiņās, kas nav pasargātas no vardarbības, kuras pamatā ir dzimums, lai sievietes varētu būt brīvas no vardarbības un tās izraisītām bailēm, kas bieži vien viņas attur no pilnvērtīgas līdzdalības akadēmiskajā un sociālajā dzīvē;

S.  tā kā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtam var būt ievērojama loma, pārraugot, kā mainās darba samaksas atšķirības zinātnes un pētniecības jomā atkarībā no dzimuma, analizējot to cēloņus un novērtējot tiesību aktu ietekmi,

Dzimumu līdztiesība akadēmiskajos amatos

1.  norāda, ka, neskatoties uz pozitīvo attīstību pēdējo gadu laikā dzimumu līdztiesība zinātnieku un akadēmiskajā vidē joprojām nav panākta un situācija ir atšķirīga dažādās dalībvalstīs, pētniecības jomās un akadēmiskās izglītības līmeņos; norāda, ka augstākajos akadēmiskajos un ar lēmumu pieņemšanu saistītos amatos zinātniskajās iestādēs un universitātēs ir ārkārtīgi zems sieviešu pārstāvības līmenis, kas norāda uz karjeras ierobežojumiem sievietēm, proti, neredzamiem šķēršļiem, kuru pamatā ir aizspriedumi un kuri traucē sievietēm piekļūt atbildīgiem amatiem;

2.  pauž nožēlu par to, ka pastāv pierādījumi par dzimumu segregāciju augstskolu un skolu hierarhijā Eiropas un citās ekonomiski attīstītās valstīs, ka šī segregācija ir gan horizontāla, gan vertikāla un ka, lai gan 59 % no visiem augstskolu absolventiem ES 28 dalībvalstīs ir sievietes, augstskolu pasniedzēju vidū tikai 18 % ir sievietes;

3.  vēlreiz atgādina, ka dzimumu līdztiesība ir viens no principiem, kas ir ES dibināšanas pamatā, un ka tā ir jāievēro arī pētniecības un akadēmiskajā vidē; uzsver, ka ir jāpārtrauc visu veidu tieša vai netieša diskriminācija pret sievietēm;

4.  norāda uz to, ka sieviešu trūkums zinātnē un pētniecībā ir izraisījis automātisku vīriešu dominanti R&D jomā un ka jo īpaši: a) nav sieviešu testa manekenu: b) medicīnas pētījumi parasti tiek veikti par vīriešiem; c) starojuma devu aprēķinu pamatā ir pusmūža vīrieša absorbcijas ātrums un d) lielākajā daļā anatomijas mācību grāmatu attēlos ir vīrieša ķermenis;

5.  pauž nožēlu par to, ka neskatoties uz to, ka ES un tās dalībvalstīs pastāv juridiski noteikumi attiecībā uz vienlīdzīgu attieksmi un nediskrimināciju darba tirgū, tostarp noteiktumi par vienlīdzīgu samaksu, joprojām valda nevienlīdzība sieviešu piekļuvē ar pētniecību saistītiem amatiem, finansējumam un iespējām publicēties, tostarp nepamatotas samaksas atšķirības zinātnieku un akadēmiskajās aprindās;

Pozitīvi pasākumi

6.  prasa Komisijai un dalībvalstīm analizēt pašreizējos juridiskos noteikumus, lai tos pienācīgi īstenotu un vajadzības gadījumā pārskatītu nolūkā nostiprināt vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem; prasa Komisijai un dalībvalstīm ievērot nediskriminācijas principu, kas tiek uzskatīts par Lisabonas līgumā noteiktu mērķi, visu veidu nodarbinātības līgumu vai finansējuma gadījumā, kā arī ievērot likumīgās tiesības uz vienlīdzību samaksu par vienādu darbu attiecībā uz visiem vīriešiem un sievietēm piešķirtajiem atalgojuma elementiem, tostarp dotācijām un stipendijām, piemēram, nodrošinot algu pārredzamību;

7.  norāda — lai panāktu lielāku dzimumu līdztiesību, papildus juridisko noteikumu īstenošanai būtu jānovērš kultūras un institucionālie šķēršļi, kas rada tiešu vai netiešu diskrimināciju pret sievietēm, kuras veido karjeru zinātnes jomā un darbojas lēmumu pieņemšanā; uzskata, ka šīs diskriminācijas formas, negatīvos aizspriedumus un apzinātus vai neapzinātus stereotipus veido attieksme un standarti, kas tiek nepārtraukti atražoti, un ka institucionālas pārmaiņas var palīdzēt tos novērst; aicina Komisiju ieviest un atbalstīt informētības veicināšanas kampaņas, programmas un iniciatīvas, lai mazinātu šos šķēršļus gan akadēmiskajā vidē, gan sabiedrībā kopumā;

8.  vēlreiz pauž kritiku par to, ka sievietes joprojām saņem zemāku samaksu par tādu pašu darbu, tostarp pētniecības un zinātnes jomā, ko izraisa viņu nevienlīdzīgā pārstāvība;

9.  aicina Komisiju un dalībvalstis ietvert partneru atbalsta tīklu atbalstīšanu un veicināšanu un apmaiņu ar labākajām praksēm Eiropā un citur:

10.  uzsver, ka informētības veicināšanās kampaņās būtu jāvēršas kā pie vīriešiem, tā pie sievietēm, jo viņas (apzināti vai neapzināti) atražo dzimumu stereotipus, kas var likt sievietēm internalizēt kultūras un institucionālos šķēršļus karjeras izaugsmē zinātnē;

11.  prasa Komisijai par pamatu ņemt pašreizējās programmas un iniciatīvas un pastiprināt pozitīvas kampaņas, kas ir vērstas uz meiteņu un sieviešu iedrošināšanu uzsākt akadēmisko un pētniecības karjeru visās zinātnes jomās, īpaši vēršot uzmanību uz inženierijas un tehnoloģiju nozari, kurā, neskatoties uz nesenām pozitīvām pārmaiņām, sieviešu līdzdalība ir zem vidējā līmeņa;

12.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt izglītības programmas, kas sekmē sinerģiju un pozitīvu saikni starp STEM priekšmetiem un mākslas un humanitārajiem priekšmetiem, kā arī veicināt dzimumu perspektīvu, atvieglojot sieviešu lomu, ko viņas var īstenot, veidojot šo saikni;

13.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt pozitīvus sieviešu piemērus visos izglītības līmeņos, tostarp obligātajā skolas izglītībā un visā augstākās un pēcdiploma izglītības līmenī, kā arī neformālajā izglītībā un darbā ar jauniešiem; atzīst, ka pozitīvu sieviešu piemēru popularizēšana ietver pasākumu veikšanu, lai uzsvērtu sieviešu vēsturiskos un mūsdienu sasniegumus zinātnes, tehnoloģiju un uzņēmējdarbības jomā, kā arī amatos, kas ir saistīti ar lēmumu pieņemšanu; norāda ka šādi pasākumi var ietvert īpašu uzsvaru uz Starptautisko sieviešu dienu, zinātnes nedēļām un ka tajos var izmantot pašreizējās labākās prakses dalībvalstīs un visā pasaulē;

14.  aicina Komisiju, dalībvalstis un visas attiecīgās iesaistītās personas pastiprināt iniciatīvas un programmas, ar kurām paredzēts mudināt sievietes turpināt zinātnisko un akadēmisko karjeru, piemēram, mācību un kontaktu veidošanas programmas, un atbalstīt zinātnieces un jo īpaši jaunās zinātnieces, kas piedalās pētniecības programmās un iesniedz pieteikumus dotāciju saņemšanai, kā arī atbalstīt pētnieču individuālo karjeru un viņu karjeras virzīšanu ceļā uz augstāko akadēmisko izglītības līmeni; uzskata, ka sievietes ir arī jāmudina pieteikties uz amatiem, kas saistīti ar lēmumu pieņemšanu, un ka vienlaikus ir jāveic pasākumi, lai novērstu visu veidu šķēršļus, kuri kavē šo pieteikšanos vai padara to neiespējamu;

15.  prasa Komisijai un dalībvalstīm, izstrādājot jebkādas dzimumu līdztiesības stratēģijas augstākajā izglītībā, ietvert īpašus apsvērumus attiecībā uz sievietēm, kas saskaras ar vairākiem diskriminācijas veidiem, piemēram, LGBTI sievietēm, sievietēm ar invaliditāti, minoritāšu un migrantu izcelsmes sievietēm, bēglēm un sievietēm, kas sniedz aprūpi;

16.  prasa dalībvalstīm izstrādāt efektīvas un pievilcīgas STEM izglītības un mācību metodes, lai meitenes turpinātu darboties zinātnes jomā, un atzīt skolotājus par kultūras pārmaiņu virzītājiem un atbalstīt viņus šajā jomā, jo viņiem ir potenciāls veicināt meiteņu līdzdalības turpināšanu zinātnes jomā skolās;

17.  prasa dalībvalstīm atzīt kvalitatīvu profesionālās orientācijas pakalpojumu potenciālu, kā arī iespējas, ko sniedz iesaistīšanās apmācībā, lai mudinātu meitenes turpināt studēt STEM priekšmetus augstskolā;

Profesionālās un personīgās dzīves saskaņošana

18.  uzsver nepieciešamību pilnībā saskaņot profesionālos un ģimenes pienākumus, kas bieži ir būtisks šķērslis, kurš īpaši skar sievietes, kavējot panākumu gūšanu zinātniskajā un akadēmiskajā karjerā, un viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ viņas pārtrauc savu karjeru;

19.  aicina nodrošināt elastīgākus darba apstākļus abu dzimumu pētniekiem, lai viņi varētu apvienot darbu ar ģimenes dzīvi, un aicina dzimumu vienlīdzības interesēs likvidēt darba samaksas atšķirības starp dzimumiem;

20.  aicina Komisiju, dalībvalstis, organizācijas, kas finansē pētniecību, un citas iesaistītās personas izstrādāt programmas, lai aktīvi mudinātu sievietes turpināt karjeru pēc maternitātes vai bērna kopšanas atvaļinājuma beigām, un sniegt finansējumu atgriešanās programmām, kurām vajadzētu būt īpaši pielāgotām katras iestādes vajadzībām un ietvert mācības, kas vajadzīgas, lai sekotu zinātnes attīstībai, nodrošinot vairāk elastīguma sievietēm zinātnisko darbu izstrādē pēc bērna piedzimšanas vai adoptēšanas un garantējot pienācīgus bērnu aprūpes pakalpojumus, arī veicinot vīriešu iekļaušanos ģimenes dzīvē; šie pasākumi arī būtu jāattiecina uz pētniekiem, kas strādā, saņemot individuālas stipendijas, un darbiniekiem, kas strādā ārēji finansētos projektos;

21.  mudina dalībvalstis un reģionus veicināt ģimenēm draudzīgu augstskolu un pētniecības institūtu izveidi;

22.  prasa Komisijai atzīt nepieciešamību pēc pienācīga paternitātes atvaļinājuma un paternitātes pabalsta, lai vīrieši izmantotu no darba brīvu laiku bērna kopšanai, un apkarot pastāvošo normu, ka no vecāku vidus sieviete pārtrauc profesionālo dzīvi, lai pārvarētu būtisku šķērsli, kas kavē sievietes gūt karjeras panākumus zinātnes un akadēmiskajā jomā;

Institucionālās pārmaiņas un projekti

23.  pieņem zināšanai to, ka papildus sieviešu individuālās karjeras veicināšanai ir vajadzīgas arī institucionālas pārmaiņas, lai novērstu šķēršļus dzimumu līdztiesībai, jo īpaši attiecībā uz vertikālo segregāciju un sieviešu līdzdalību lēmumu pieņemšanas komitejās;

24.  uzsver nepieciešamību pēc iestāžu līdzdalības šo pārmaiņu atbalstīšanā un veicināšanā, nosakot jaunus standartus, risinot radušos jautājumus un uzraugot progresu, lai zinātnieces varētu izmantot pieejamo informāciju un vienlaikus sniegtu aktīvu ieguldījumu Eiropas pētniecības telpā;

25.  prasa Komisijai ierosināt ieteikumu dalībvalstīm, kurā būtu iekļauti vienoti norādījumi attiecībā uz institucionālām pārmaiņām, lai veicinātu dzimumu līdztiesību universitātēs un pētniecības iestādēs;

26.  uzskata, ka pastāv nepieciešamība sistematizēt pieejamo informāciju par sadalījumu pēc dzimuma un zinātnieču situāciju dalībvalstīs, lai veicinātu dzimumu līdztiesību visās publiskās un privātās pētniecības iestādēs; uzskata, ka ir vajadzīga vienprātība, lai veicinātu projektus, kuros piedalās zinātnieces;

27.  prasa Komisijai pastiprināt tās koordinācijas lomu attiecībā uz integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai iniciatīvu Eiropas pētniecības telpā un vairot informētību un piedāvāt atbilstīgu apmācību ieinteresētajām personām par integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai nozīmi zinātnieku un akadēmiskajās aprindās; uzsver nepieciešamību veicināt patiesu dzimumu līdztiesību akadēmiskās un zinātniskās karjeras attīstībā;

28.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija finansē dzimumu līdztiesības plānu izveidi ar projektiem saskaņā ar Septīto pamatprogrammu un programmu "Apvārsnis 2020", un arī atzinīgi vērtē Komisijas un Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta kopīgo projektu izveidot tiešsaistes līdzekli dzimumu līdztiesības plāniem, ar ko varētu atklāt labākās prakses un apmainīties ar pieredzi par tām ar attiecīgajām ieinteresētajām personām; uzsver, ka ierosinātajās labākajās praksēs būtu jāņem vērā augstskolu un pētniecības organizāciju neatkarība un to organizatorisko struktūru daudzveidība visās dalībvalstīs;

29.  aicina dalībvalstis uzsākt partnerattiecības ar pētniecības organizācijām un universitātēm, lai veicināt kultūras un institucionālās pārmaiņas attiecībā uz dzimumiem;

30.  aicina dalībvalstis strādāt kopā ar akadēmiskajām iestādēm, lai sniegtu atbalstu un vairāk iespēju karjeras attīstībai galvenajos pārejas posmos, piemēram, starp doktora grāda iegūšanu un kļūšanu par zinātņu doktoru un lektoru;

31.  uzsver nepieciešamību pilnībā iekļaut dzimumu aspektu zinātniskās pētniecības jomā un nodrošināt dzimumu līdzsvaru programmā "Apvārsnis 2020"; uzskata, ka būs nepieciešami jauni pūliņi, lai iekļautu dzimumu aspektu nākamās darba programmas formulēšanā un īstenošanā; atzinīgi vērtē programmas "Apvārsnis 2020" padomnieku grupas ar dzimumu saistītos jautājumos (AGG) izveidi; stingri uzskata, ka programmas "Apvārsnis 2020" mērķi tiks sasniegti vienīgi ar pilnīgu zinātnieču līdzdalību;

32.  aicina dalībvalstis strādāt kopā ar akadēmiskajām iestādēm, lai proaktīvi mudinātu sievietes pieteikties uz amatiem un, ja iespējams, nodrošināt sieviešu līdzdalību atlases komisijās;

33.  stingri uzskata, ka dzimumu aspekts pētniecībai ir avots ar pievienoto vērtību un sniegs ieguvumus ieguldījumos; uzsver, ka dzimumu aspektu analīze var veicināt inovācijas un starpdisciplināru sadarbību zinātnes un tehnoloģiju jomā

Veicamie pasākumi

34.  aicina dalībvalstis sniegt stimulus pētniecības iestādēm un augstskolām, lai ieviestu un piemērotu dzimumu līdztiesības plānus, ieviest dzimumu dimensiju savās valsts pētniecības programmās, lai novērstu juridiskus un citus šķēršļus pētnieču pieņemšanai darbā, noturībai darbavietā un karjeras izaugsmei, un īstenot visaptverošas stratēģijas strukturālām pārmaiņām, lai novērstu pašreizējos trūkumus pētniecības iestādēs un programmās;

35.  aicina Komisiju un dalībvalstis novērst dzimumu līdzsvara problēmas lēmumu pieņemšanas procesā un atbildīgajās struktūrās attiecībā uz pētnieku pieņemšanu darbā un paaugstināšanu amatā un apsvērt iespēju izveidot dzimumu līdztiesības plānus kā priekšnoteikumu piekļuves nodrošināšanai publiskam finansējumam pētniecībā, zinātnē un akadēmiskajā vidē, jo īpaši mudinot pētniecības un zinātnes iestādes izstrādāt ziņojumus par to pūliņiem integrēt zinātnieces un nodrošināt atklātu un pārredzamu atlases un paaugstināšanas amatā procesu;

36.  atzīst, ka dzimumu līdztiesības stratēģijās augstākās izglītības jomā ir arī jāpievēršas uz dzimumu balstītas vardarbības parādībai; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt stratēģijas, lai novērstu uz dzimumu balstītu vardarbību universitāšu un koledžu pilsētiņās, tostarp paaugstināt vardarbību piedzīvojušo sieviešu informētību un atvieglot viņām tiesiskuma pieejamību, kā arī iesaistīt vīriešus studentus, akadēmisko aprindu pārstāvjus un darbiniekus cīņā pret vardarbību;

37.  aicina dalībvalstis mudināt darba devējus veikt pasākumus, lai apkarotu visu veidu aizskaršanu darbavietā, kura skar sievietes un var novest pie tā, ka cietušās personas zaudē motivāciju un visbeidzot aiziet no darba;

38.  mudina dalībvalstis veicināt regulāru saziņu starp valstu ministriem, kas atbildīgi par universitātēm un zinātni, un par līdztiesību atbildīgajiem ministriem vai atbilstošiem līdzvērtīgiem ministriem, lai izstrādātu valsts politikas virzienus, kas iedrošina un atbalsta sievietes darboties zinātnes un akadēmiskajās aprindās;

39.  aicina dalībvalstis iesaistīties plašsaziņas līdzekļos un privātajā sektorā, izskaužot stereotipus par dzimumiem un veicinot savstarpēju cieņu; uzsver plašsaziņas līdzekļu lomu dzimu stereotipu uzturēšanā vai cīņā par to novēršanu un plašsaziņas līdzekļu iespējas proaktīvi veicināt pozitīvus piemērus sieviešu un meiteņu vidū, kā arī viņas iedrošināt;

40.  aicina Komisiju un Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu papildus statistikas apkopošanai par cilvēkresursiem turpināt attīstīt pašreizējo metodoloģiju pa dzimumiem sadalītas statistikas apkopošanai visās akadēmiskajās un zinātniskajās darbībās un izstrādāt derīgus rādītājus institucionālo pārmaiņu procesa rādītāju noteikšanai valstīs un visā Eiropas pētniecības telpā;

41.  aicina dalībvalstis, akadēmiskās aprindas un visas attiecīgās ieinteresētās personas ieviest specializētas programmas izglītībā un jo īpaši augstākajā izglītībā, lai uzsvērtu dzimumu līdztiesības nozīmi;

42.  aicina Komisiju un dalībvalstis konsekventi piemērot dzimumu līdztiesības principa ievērošanu visu programmu un pasākumu budžeta plānošanā, nodrošinot finansējumu zinātnei, akadēmiskajām aprindām un pētniecībai, un izstrādāt vadlīnijas un metodes, lai uzraudzītu un novērtētu dzimumu aspekta iekļaušanu šajās jomās;

43.  aicina Komisiju un dalībvalstis nolūkā uzlabot akadēmisko iestāžu un valdību politikas veidošanu saistītajās jomās paredzēt darbības statistikas jomā, lai uzraudzītu, kas notiek ar sievietēm, kuras pamet akadēmisko vidi;

44.  mudina dalībvalstis apsvērt iespēju pozitīvi atsaukties uz akadēmiskajām iestādēm, kas ir veikušas pasākumus, lai novērstu dzimumu nevienlīdzību;

45.  prasa Komisijai iekļaut dzimumu aspektu zinātniskajā un tehnoloģiskajā saturā, lai pārtrauktu mazāk uzskatāmu diskriminācijas formu pastāvēšanu ar stimuliem ar mērķi zinātniskajā pētniecībā ņemt vērā dzimti un dzimumu;

Iesaistīšanās

46.  aicina Komisiju un dalībvalstis turpmāk stiprināt kontaktu veidošanu starp pētniecēm valsts, reģionālā un ES līmenī;

47.  mudina dalībvalstis apsvērt iespēju īstenot mentoru programmas, īpašu uzmanību pievēršot sieviešu mudināšanai pieteikties uz stipendijām, paaugstinājumu amatā un citām iespējām un atbalstot sievietes visā šajā procesā;

48.  atgādina par to, cik būtiska ir plašāka sieviešu līdzdalība lēmumu pieņemšanā un dzimumu līdzsvara nodrošināšanā vērtēšanas komisijās, atlases komisijās un citās komitejās, kā arī ievēlētās grupās un komitejās, kas pieņem lēmumus attiecībā uz pieņemšanu darbā, finansējumu, pētniecības programmām un publikācijām; uzskata, ka būtu jāmudina pētniecības iestādes un augstskolas ieviest mērķus sieviešu līdzdalībai šādās struktūrās; aicina Komisiju un dalībvalstis šajā sakarībā par pamatu ņemt Komisijas priekšlikumu direktīvai par dzimumu līdzsvara uzlabošanu biržā kotēto uzņēmumu direktoru bez izpildpilnvarām vidū un saistītiem pasākumiem(6), lai ierosinātu līdzīgus likumdošanas pasākumus attiecībā uz atbildīgiem amatiem sievietēm zinātnes un akadēmiskajā jomā;

49.  aicina Padomi Luksemburgas prezidentūras laikā pieņemt secinājumus par dzimumu līdztiesību pētniecībā, lai nodrošinātu plašāku sieviešu pārstāvību un līdzdalību lēmumu pieņemšanas jomā pētniecības nozarē;

50.  aicina Parlamentu ieviest balvu "Sievietes un zinātne Eiropā", kas tiktu piešķirta darba devējiem (uzņēmumiem, institūcijām vai iestādēm), kas visvairāk mudina sievietes darboties akadēmiskajās un zinātnes aprindās, atbalstot pārvaldības amatos strādājošas sievietes un nodrošinot vienlīdzīgu samaksu;

51.  aicina Komisiju ar informācijas kampaņām atbalstīt shēmas un programmas, kas paredzētas sieviešu līdzdalības palielināšanai zinātniskajā pētniecībā;

o
o   o

52.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām.

(1) OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0050.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0499.
(4) OV C 279 E, 19.11.2009., 40. lpp.
(5) OV C 309, 27.10.2000., 57. lpp.
(6) COM(2012)0614.


Iespēju radīšana meitenēm Eiropas Savienībā ar izglītības palīdzību
PDF 441kWORD 136k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. septembra rezolūcija par iespēju radīšanu meitenēm Eiropas Savienībā ar izglītības palīdzību (2014/2250(INI))
P8_TA(2015)0312A8-0206/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punkta otro daļu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantu,

–  ņemot vērā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju,

–  ņemot vērā ANO 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantu,

–  ņemot vērā Pekinas deklarāciju un Rīcības platformu, kas tika pieņemta Ceturtajā pasaules konferencē par sieviešu tiesībām 1995. gada 15. septembrī, kā arī noslēguma dokumentus, kas tika pieņemti ANO īpašajās sesijās „Pekina +5” 2005. gadā, „Pekina +15” 2010. gadā un „Pekina +20” 2015. gadā,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2011. gada martā pieņemto Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu 2011.–2020. gadam,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2011. gada maijā pieņemto Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu („Stambulas konvencija”),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. septembra paziņojumu „Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015.” (COM(2010)0491),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 12. marta rezolūciju par dzimumu stereotipu izskaušanu Eiropas Savienībā(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, un Padomes 2004. gada 13. decembra Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīvu 2002/73/EK, ar kuru groza Padomes Direktīvu 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba iespējām, profesionālo izglītību un paaugstināšanu amatā, kā arī darba nosacījumiem,

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 10. marta rezolūciju par 2013. gadā Eiropas Savienībā sasniegto progresu sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanā(2),

–  ņemot vērā pēc Komisijas Izglītības un kultūras ģenerāldirektorāta (DG EAC) pieprasījuma 2009. gadā izstrādāto neatkarīgo ziņojumu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2007. gada 10. oktobra ieteikumu dalībvalstīm CM/Rec(2007)13 par integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai īstenošanu izglītībā,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes atbalstīto „Labas prakses piemēru apkopojumu dzimumu stereotipu neskartas izglītības veicināšanai un līdzekļu noteikšanai, kā īstenot pasākumus, kuri minēti Ministru komitejas ieteikumā par integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai īstenošanu izglītībā” (pārskatīts 2015. gada 12. martā),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2003. gada 12. martā pieņemto ieteikumu dalībvalstīm Rec(2003)3 par sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu līdzdalību politisko un sabiedrisko lēmumu pieņemšanā,

–  ņemot vērā saistībā ar 2015. gada Starptautisko sieviešu dienu sniegto Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) paziņojumu „Sievietes un darba pasaule”,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2013. gadā publicēto pētījumu par lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu situāciju Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Kultūras un izglītības komitejas atzinumu (A8-0206/2015),

A.  tā kā izglītība ir atbildīgas pilsonības pamats un izglītībai ir būtiska nozīme dzimumu līdztiesības nodrošināšanā un iespēju radīšanā meitenēm, un tiesības uz izglītību ietilpst cilvēka pamattiesībās un ikviena bērna tiesībās;

B.  tā kā sieviešu un meiteņu izglītība un apmācība ir nozīmīga Eiropas vērtība, daļa no cilvēka pamattiesībām un būtisks elements iespēju radīšanai sievietēm un meitenēm sociālajā, kultūras un profesionālajā kontekstā, kā arī būtisks elements, lai būtu iespējams pilnībā baudīt visas pārējās sociālās, ekonomiskās, kultūras un politiskās tiesības un līdz ar to novērstu vardarbību pret sievietēm un meitenēm;

C.  tā kā izglītība var pārveidot sabiedrību un sekmēt sociālo, ekonomisko, politisko un dzimumu līdztiesību;

D.  tā kā saskaņā ar Parlamenta Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta veikta pētījuma datiem pasaulē ir 30 miljoni meiteņu pamatskolas vecumā, kurām ir liegta iespēja izglītoties;

E.  tā kā lielākie šķēršļi, kas liedz meitenēm iespēju iegūt izglītību, ir nabadzība, sociālā atstumtība un pirmsskolas izglītības iestāžu, skolu un ārpusskolas nodarbību centru tīklu nepilnības vai nepietiekama pieejamība;

F.  tā kā tikai valstis spēj nodrošināt bez maksas pieejamu obligāto vispārējo izglītību, kas ir neatņemams priekšnosacījums vienlīdzīgu iespēju garantēšanai abiem dzimumiem;

G.  tā kā izglītības budžetu samazināšana, kas lielā mērā izriet no ES aizstāvētās taupības politikas, apdraud iespējas nodrošināt bez maksas pieejamu, kvalitatīvu valsts finansētu izglītību, tādējādi sekmējot nevienlīdzības saasināšanos;

H.  tā kā kvalitatīvai, valsts finansētai izglītībai ir jābūt bez maksas pieejamai visiem bērniem, nepieļaujot nekādu diskrimināciju un neatkarīgi no šo bērnu rezidences statusa;

I.  tā kā nabadzība stipri ietekmē vienlīdzīgu izglītības pieejamību, jo bērnu sūtīšana skolā ir saistīta gan ar tiešām, gan netiešām izmaksām, un tā kā izglītība, jo īpaši augstākā izglītība, ir īpaši grūti pieejama jauniešiem no ģimenēm ar zemiem ienākumiem, un līdz ar to pastiprinās tradicionālā tendence izglītību pirmām kārtām nodrošināt zēniem;

J.  tā kā saskaņā ar dzimumu stereotipiem sievietēm un vīriešiem tiek iedalītas atšķirīgas, iepriekš noteiktas un ierobežotas lomas, kuras veido visai daudzi mainīgi sociālie faktori un izplata vai reproducē vecāki, izglītības sistēma un plašsaziņas līdzekļi; tā kā šīs dzimumu lomas tiek apgūtas socializācijas procesos bērnībā un pusaudža gados un līdz ar to ietekmē cilvēku dzīvi un var ierobežot sieviešu un vīriešu personības attīstību;

K.  tā kā dzimumu stereotipu ietekme uz izglītību un apmācību, kā arī skolas laikā pieņemtie skolēnu lēmumi var ietekmēt izvēles, kas tiek izdarītas visas dzīves gaitā, un tādējādi var radīt nopietnas sekas darba tirgū, kurā sievietes joprojām saskaras gan ar horizontālu, gan vertikālu segregāciju; tā kā minēto apsvērumu dēļ atsevišķas nozares joprojām tiek uzskatītas par „vīriešiem domātām” nozarēm, un atalgojuma līmenis tajās attiecīgi ir augstāks nekā „sievietēm domātajās” nozarēs;

L.  tā kā sociālā vide un ģimenes, līdzcilvēku, paraugu, kuriem vēlamies līdzināties, un skolotāju attieksme, kā arī individuālā atbalsta un konsultatīvie centri, kuri palīdz izraudzīties apgūstamos priekšmetus, būtiski ietekmē skolēnu izvēlētās mācību jomas un dzimumu stereotipu mainīšanu, un tā kā skolotājiem, kuru attieksme un pedagoģiskā prakse viņus padara par sociālo pārmaiņu veicinātājiem, ir neatsverama nozīme dzimumu līdztiesības, dažādības un savstarpējas sapratnes un cieņas veicināšanā; tā kā skolu pedagogiem ir iespējas sazināties ar vecākiem un uzlabot viņu izpratni par dzimumu līdztiesības jautājumiem un savu bērnu potenciālu;

M.  tā kā dzimumu līdztiesības aspekti būtu jāiekļauj visos izglītības līmeņos un aspektos, lai meiteņu un zēnu, kā arī sieviešu un vīriešu vidū popularizētu taisnīguma un demokrātiskas pilsonības vērtības, tā starp sievietēm un vīriešiem veidojot patiesu dzimumu partnerību gan publiskajā, gan privātajā sfērā;

N.  tā kā ir nepieciešams, lai nozarēs, kurās dominē vīrieši, piemēram, dabaszinātnēs, inženierzinātnēs, tehniskajās zinātnēs, matemātikā un uzņēmējdarbībā, darbotos vairāk sieviešu, uz kurām varētu raudzīties kā uz paraugu, un tā kā individuāla atbalsta tīkli un savstarpēja mācīšanās ir noderīgi līdzekļi, lai meitenēm radītu iespējas izpausties šajās nozarēs;

O.  tā kā pieejamie dati liecina, ka sievietes, kurām ir kvalifikācija un pieredze, saņem mazāku atalgojumu nekā vīrieši, un sievietes joprojām veic lielāko daļu pienākumu, kas saistīti ar ģimenes un citu apgādājamo personu aprūpi, un tas ierobežo sieviešu iespējas strādāt atalgotu pilna laika darbu; tā kā dzimumu līdztiesībai vajadzētu izpausties kā visa sieviešu veiktā darba novērtēšanai un zēnu un vīriešu iesaistīšanai darbos, kuri tradicionāli tiek uzskatīti par sieviešu pienākumiem; tā kā panākumi atbalsta nodrošināšanā bērnu aprūpei un progresīva grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu un paternitātes atvaļinājumu politika Eiropā uzlabos sieviešu nodarbinātības perspektīvas, nostiprinās viņu ekonomisko stāvokli un palīdzēs cīnīties pret dzimumu stereotipiem, tā radot meitenēm vairāk iespēju visos izglītības līmeņos;

P.  tā kā, lai arī sievietes vairāk iegūst vidējo vai augstāko izglītību, viņu izglītības jomas un profesionālā darbība joprojām lielākoties saistās ar uzdevumiem, kas vērsti uz pastāvošo sociālo un ekonomisko struktūru paplašināšanu un reprodukciju, un ir nepieciešams palielināt sieviešu līdzdalību gan profesionālajā izglītībā, gan arī dabaszinātņu, tehnisko zinātņu, inženierzinātņu un matemātikas nozarēs;

Q.  tā kā vienmērīgāks izglītības resursu sadalījums ļautu uzlabot darba tirgus pieejamību meitenēm un līdzsvarotāka sieviešu un vīriešu līdzdalība darba tirgū varētu sekmēt Eiropas Savienības ekonomiskās attīstības perspektīvas;

R.  tā kā Eiropas un dalībvalstu iestādēm ar visiem iespējamiem līdzekļiem būtu jāveicina dzimumu līdztiesība izglītības iestādēs un izglītošanai dzimumu līdztiesības jautājumos vajadzētu būt nozīmīgam izglītības programmu un skolu mācību plānu elementam; tā kā Eiropas un valstu iestādēm ir jānodrošina, lai pedagoģisko materiālu saturs nebūtu diskriminējošs;

S.  tā kā formālās izglītības programma atspoguļo katras dalībvalsts kultūras un sociālo perspektīvu un ietekmē meiteņu un zēnu identitātes veidošanos; tā kā formālās izglītības programmu papildina neformālās izglītības programma, savukārt visās konkrētai situācijai raksturīgajās izglītības programmas definīcijās ietilpst t. s. „neredzamā” programma; tā kā visi minētie izglītības programmu veidi ir būtiski svarīgi meiteņu un zēnu identitātes veidošanā, un tā kā vietējām varas iestādēm, ņemot vērā to tuvumu izglītības iestādēm, ir būtiska nozīme ikdienējās mācīšanās jomā;

T.  tā kā, lai cīnītos pret dzimumu nevienlīdzību, būtiska nozīme ir izglītības programmu, attīstības mērķu un mācību rezultātu, satura, stratēģiju, materiālu, novērtēšanas, dažādo mācību priekšmetu programmu un nodarbību plānu pastāvīgai pedagoģiskajai pārraudzībai un izglītības pētniecības centru un dzimumu līdztiesības speciālistu īstenotai uzraudzībai un novērtēšanai;

U.  tā kā pret sievietēm vērsta vardarbība ir galvenais šķērslis sieviešu un vīriešu līdztiesībai, un to var apkarot ar izglītības palīdzību; tā kā ne visas Eiropas Savienības dalībvalstis ir ratificējušas Stambulas konvenciju un tā kā Eiropas Savienībai pienākas uzsākt un finansēt projektus dzimumu līdztiesības veicināšanas jomā,

V.  tā kā dzimumu vardarbība skolā izpaužas kā seksuālas, fiziskas un/vai psiholoģiskas vardarbības akti, kuriem bērni tiek pakļauti dzimumu stereotipu un sociālo normu dēļ; tā kā dzimumu vardarbība skolā būtiski ierobežo piekļuvi, līdzdalību un sasniegumus;

W.  tā kā sievietes un meitenes, kuras skārusi invaliditāte vai kurām nepieciešama speciālā izglītība, ir pakļautas vairāku veidu diskriminācijai; tā kā meiteņu situāciju varēs uzlabot tikai tad, ja būs nodrošināta kvalitatīvas izglītības un apmācības vienlīdzīga pieejamība, kuru neietekmēs un neierobežos šāda diskriminācija, un tiks pilnībā ievēroti iekļautības principi;

X.  tā kā speciālās izglītības vajadzību noteikšana norisinās visai nelīdzsvaroti; tā kā visumā pastāv lielāka varbūtība, ka nepieciešamība pēc speciālās izglītības tiks atzīta zēniem, īpaši tajos gadījumos, kad runa ir par „nenormatīviem” traucējumiem, piemēram, uzmanības deficīta sindromu vai disleksiju, kur attiecīgo traucējumu noteikšanā lielāka nozīme ir speciālista atzinumam;

Y.  tā kā 17 % pasaules pieaugušo iedzīvotāju neprot lasīt vai rakstīt, un divas trešdaļas (493 miljoni) no tiem ir sievietes(3),

Vispārīgi ieteikumi

1.  aicina dalībvalstis īstenot un uzlabot pasākumus dzimumu līdztiesības piemērošanai visos izglītības sistēmas līmeņos un gan skolotāju, gan arī visu pārējo skolās strādājošo speciālistu, piemēram, skolu ārstu, medmāsu, psihologu, sociālo darbinieku un pedagogu, apmācībā pilnībā integrēt izpratnes uzlabošanu par dzimumu līdztiesības jautājumiem, kā arī nodrošināt, lai visā izglītības sistēmā tiktu izveidoti mehānismi, kuri sekmē dzimumu līdztiesības veicināšanu, īstenošanu, uzraudzīšanu un novērtēšanu izglītības iestādēs;

2.  aicina dalībvalstis sekmēt izglītības demokratizāciju un citus nosacījumus, kas nepieciešami, lai izglītība, neatkarīgi no tā, vai tā tiek sniegta skolas vidē vai ar citiem līdzekļiem, palīdzētu panākt dzimumu līdztiesību un nodrošināt vienlīdzīgas iespējas, pārvarēt ekonomisko un sociālo nevienlīdzību un kultūru atšķirības, sekmētu personības attīstību, iecietības un solidaritātes garu un atbildības izjūtu, un veicinātu sociālo progresu un demokrātisku līdzdalību sabiedrības dzīvē;

3.  aicina dalībvalstis nodrošināt, lai to izglītības sistēmu mērķos ietilptu izglītošana par pamattiesību un pamatbrīvību ievērošanu, kā arī par sieviešu un vīriešu tiesību un iespēju vienlīdzību, un lai izglītības sistēmu kvalitātes principi paredzētu šķēršļu likvidēšanu patiesai sieviešu un vīriešu līdztiesībai un pilnīgas abu dzimumu līdztiesības sekmēšanu;

4.  prasa veicināt holistisku pieeju skolās sniegtajai formālajai un ikdienējai izglītībai un izprotošu pieeju attiecībā uz cilvēktiesību, cilvēka cieņas un dzimumu līdztiesības iekļaušanu un pašcieņas un pašpārliecības attīstīšanu, kas iedrošina meitenes un sievietes neatkarīgi pieņemt apzinātus lēmumus gan personīgā, gan profesionālā kontekstā; atzīst, ka sabiedrības izglītošana par demokrātiskajām vērtībām ir jāpapildina ar izglītošanu dzimumu līdztiesības jautājumos, un tai jānorisinās tādā izglītības vidē, kurā tiek ievērotas tiesības un ņemti vērā dzimumu līdztiesības aspekti un kurā meitenes un zēni var uzzināt par savām tiesībām un iepazīt demokrātiskos procesus skolā un ikdienējās mācīšanās vidē, piemēram, piedaloties skolas demokrātiskajā pārvaldībā;

5.  aicina izglītības politikas veidotājus Komisijā un dalībvalstīs nodrošināt, lai apņemšanās panākt dzimumu līdztiesību neaprobežotos tikai ar principu un politisku nolūku deklarēšanu, bet gan izpaustos kā ievērojami lielāku centienu un resursu ieguldījums, un atgādina par izglītības primāro nozīmi kultūras pārmaiņu īstenošanā;

6.  norāda — kaut gan Eiropas Savienībā augstskolu absolventu vidū sievietes veido lielāko daļu (60 %), sieviešu nodarbinātības līmenis un karjeras virzība visā pilnībā neatspoguļo viņu potenciālu; uzsver, ka iekļaujošas ilgtermiņa ekonomiskās izaugsmes panākšana ir atkarīga no tā, vai tiks pārvarēta neatbilstība starp sieviešu iegūtās izglītības līmeni un sieviešu stāvokli darba tirgū, pirmkārt, pārvarot horizontālo un vertikālo segregāciju;

7.  uzsver, ka izglītība ir svarīgs līdzeklis, lai dotu sievietēm iespējas pilnībā piedalīties sociālajā un ekonomiskajā attīstībā; uzsver, ka mūžizglītības pasākumiem ir sevišķi svarīga nozīme, lai nodrošinātu sievietēm prasmes, kas var palīdzēt viņām atgriezties darba tirgū vai atrast labāku darbu, gūt lielākus ienākumus un uzlabot darba apstākļus;

8.  aicina dalībvalstis palielināt būtiskus ieguldījumus izglītībā, lai ikviens iedzīvotājs varētu saņemt valsts finansētu kvalitatīvu bezmaksas izglītību;

9.  aicina dalībvalstis nodrošināt, lai to izglītības pārvaldes iestādes garantētu vienlīdzīgas tiesības uz izglītību sievietēm un vīriešiem, aktīvi iekļaujot vienlīdzīgas attieksmes principu izglītības mērķos un pasākumos un tādējādi novēršot nevienlīdzības veidošanos starp sievietēm un vīriešiem, kuras pamatā būtu dzimumdiskriminējoša izturēšanās un ar to saistīti sociālie stereotipi;

10.  aicina Komisiju nodrošināt, lai šis ieteikums tiktu adresēts valstu iestādēm, kuras atbild par izglītības politikas īstenošanu centrālā, reģionālā un vietējā līmenī, skolu pārvaldes struktūrām un reģionālās un vietējās varas iestādēm;

11.  uzsver nepieciešamību veicināt vienlīdzīgu abu dzimumu pārstāvību par izglītības iestāžu uzraudzību un pārvaldību atbildīgo organizāciju vadībā un izpildstruktūrās, it sevišķi pievēršoties skolu vadītāju un direktoru amata vietām un jomām, kur pārstāvība ir nepietiekama, kas ir raksturīgi, piemēram, dabaszinātnēs, tehniskajās zinātnēs, inženierzinātnēs un matemātikā, jo tādējādi meitenēm tiks nodrošināti paraugi, kuriem līdzināties;

12.  uzsver, ka meitenes, kurām ir liegta iespēja apmeklēt skolu, ir vairāk pakļautas vardarbībai ģimenē;

13.  mudina Komisiju iespējami drīz uzsākt ES pievienošanās procedūru Stambulas konvencijai; aicina visas dalībvalstis ratificēt šo konvenciju, turklāt prasa, lai ES un dalībvalstis sadarbotos, tiecoties nodrošināt dzimumu līdztiesību ES starptautiskajās attiecībās; uzsver, ka pastāv cieša saistība starp dzimumu stereotipiem un iebiedēšanu, kiberiebiedēšanu un vardarbību pret sievietēm un ka pret minētajām parādībām ir jācīnās jau no agrīnas bērnības; uzsver, ka Stambulas konvencijā ir prasīts, lai tās parakstītāji savās formālās izglītības programmās visos izglītības līmeņos paredzētu apmācāmo personu pakāpeniski augošajām spējām pielāgotus mācību materiālus par tādiem jautājumiem kā stereotipu neietekmētas dzimumu lomas, savstarpēja cieņa, nevardarbīga konfliktu risināšana savstarpējās attiecībās, dzimuma vardarbība un tiesības uz personas neaizskaramību;

14.  aicina visas dalībvalstis konsekventi ieguldīt līdzekļus informācijas, izpratnes veicināšanas un izglītojošās kampaņās un uzlabot karjeras konsultācijas meitenēm un zēniem, vēršoties pret stereotipu diktētiem priekšstatiem par dzimumu lomām, kā arī pret dzimumu stereotipiem profesionālajā orientācijā, it sevišķi zinātnes un jauno tehnoloģiju jomā; atgādina, ka tādējādi tiktu mazināta dzimumu segregācija darba tirgū un nostiprināta sieviešu vieta tajā, un vienlaikus būtu iespējams pilnībā izmantot meiteņu un sieviešu veidoto ES cilvēkkapitālu, un tiktu sekmētas diskusijas par izglītības un karjeras izvēli skolās un klasēs;

15.  atgādina, ka pedagoģiskā personāla pienākums ir atbalstīt un konsultēt ģimenes bērnu profesionālās ievirzes jautājumos, lai bērni tiktu virzīti tādā ceļā, kas atbilstu viņu prasmēm, spējām un vēlmēm; uzsver, ka profesionālās ievirzes apzināšana skolā ir noteicošais brīdis, kad var izpausties ar dzimumiem saistīti stereotipi, kuri var ilgstoši ietekmēt meiteņu spēju veidot tādu profesionālo karjeru, kas sekmētu viņu personības izaugsmi un emancipāciju;

16.  aicina Komisiju ar dalībvalstu starpniecību organizēt īpašas, meitenēm domātas izpratnes veicināšanas programmas par iesaistīšanos augstākajā izglītībā un iespējamiem studiju priekšmetiem, un darba iespējām, kas atbilstu viņu spējām un talantiem, lai iedrošinātu meitenes izvēlēties tādu karjeras ceļu, kurā tradicionāli dominējuši vīrieši, un celt jaunās paaudzes sieviešu pašapziņu; uzsver, ka meiteņu un jaunu sieviešu pašapziņas vairošanā būtiski nozīmīga ir ikdienējā mācīšanās;

17.  aicina dalībvalstis izmantot Eiropas struktūrfondu un investīciju fondu līdzekļus, lai atbalstītu programmas aktīvai sadarbībai ar to bērnu vecākiem, kuri nāk no atstumtām sabiedrības grupām, un rosināt jēgpilnas, stimulējošas ārpusskolas nodarbības no mācībām brīvajā laikā un skolu brīvdienās;

18.  aicina dalībvalstis rosināt atbalstu mazbērnu novietņu un bērnudārzu publiskiem tīkliem, pirmskolas izglītības sistēmai un valsts nodrošinātām brīvā laika nodarbībām bērniem;

19.  aicina dalībvalstis uzlabot izglītības un profesionālās apmācības kvalitāti personām, kuras skārusi invaliditāte un/vai kurām ir nepieciešama speciālā izglītība, un samazināt mācību priekšlaicīgas pārtraukšanas lielo īpatsvaru šo personu vidū, respektēt iekļaujošas izglītības principus ar uzsvaru uz šo skolēnu aktīvu līdzdalību un uzlabot viņu integrāciju sabiedrībā un — atbilstoši iespējām — vispārējā izglītības sistēmā; prasa šajā sakarībā nekavējoties uzlabot skolotāju apmācību, integrējot tajā dzimumu perspektīvu, kā arī apzināt ar mācīšanos saistītās grūtības, tostarp izstrādāt skrīninga instrumentus, kuros būtu ņemts vērā dzimumu līdztiesības aspekts, un izglītības programmas, kurās būtu integrēti dzimumu līdztiesības principi, lai nodrošinātu attiecīgajām sievietēm un meitenēm labākas izredzes darba meklējumos un radītu viņām iespējas pārvarēt vairāku veidu diskrimināciju;

20.  aicina dalībvalstis nodrošināt vienlīdzīgu izglītības pieejamību meitenēm un zēniem neatkarīgi no vecuma, dzimuma, sociālekonomiskā statusa, izcelsmes kultūras vai reliģiskās vides un uzsver, ka ir nepieciešams, lai Eiropas, valstu un vietējās iestādes veicinātu īpašas programmas marģinalizēto kopienu integrācijai skolās gan kopumā, gan arī tieši šādām kopienām piederīgu meiteņu integrācijas programmas, jo šīs meitenes bieži vien saskaras ar vairāku veidu diskrimināciju, un programmas visu minoritāšu integrācijai Eiropas sabiedrībā; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt, lai meitenes iegūtu pilnu vidējo izglītību, un ka ir nepieciešamas finansiālā atbalsta programmas ģimenēm, kuru ekonomiskie apstākļi ir spiedīgi, lai nepieļautu, ka skolēni, īpaši meitenes, priekšlaikus pārtrauc mācības;

21.  aicina dalībvalstis aktīvi sniegt nepieciešamo atbalstu, lai nodrošinātu, ka migrantēm un viņu ģimenēm tiek piedāvāta uzņemošās valsts valodas apguve, ko nodrošinātu vietēji, valsts finansēti bezmaksas izglītības pakalpojumu sniedzēji;

22.  aicina dalībvalstis izstrādāt īpašas programmas, kuru mērķis būtu nodrošināt, ka romu meitenes un jaunietes turpina pamatizglītības, vidējās izglītības un augstākās izglītības apguvi, kā arī ieviest īpašus pasākumus pusaudžu vecuma jaunajām māmiņām un mācības pametušām meitenēm, īpaši tādēļ, lai atbalstītu nepārtrauktu izglītošanos, un nodrošināt mācīšanos darba vietā; turklāt aicina dalībvalstis un Komisiju ņemt minētos pasākumus vērā, koordinējot un novērtējot dalībvalstu romu integrācijas stratēģijas;

23.  uzsver, ka ir svarīgi, lai attīstības sadarbības projektos tiktu iekļauti pasākumi, kas vērsti uz meiteņu un sieviešu izglītību;

24.  uzsver, ka ir svarīgi veltīt īpašu uzmanību sieviešu un vīriešu līdztiesības principam izglītības programmās visos izglītības posmos;

Izglītības programma un mācību norise

25.  pastāv uz to, ka izglītības programmās, attīstības mērķos un mācību rezultātos, mācību saturā, skolu mācību programmās un nodarbību plānos pienācīga uzmanība jāpievērš visiem iespējamiem dzimumu līdztiesības veidiem, un ka ir nepieciešams novērtēt sieviešu vietu dažādos skolu programmās iekļautajos priekšmetos, mācību saturā uzsverot sieviešu nozīmi; uzskata, ka saistībā ar dzimumu līdztiesību izglītībā ir nepārprotami jāpievēršas līdztiesības principam un jārisina virkne jautājumu, piemēram, rakstpratība, iebiedēšana, vardarbība, naida kurināšana un pilsoniskā audzināšana;

26.  uzsver — lai novērstu diskrimināciju, agresivitāti un iebiedēšanu, izglītības uzdevums ir palīdzēt meitenēm un zēniem izaugt par zinošām, līdzsvarotām, citus cilvēkus cienošām personībām, kuras spēj just līdzi un izrādīt savstarpēju cieņu;

27.  uzsver, ka skolai mācību procesā būtu jāpalīdz attīstīt starpkultūru pieeju, lai veicinātu atvērtību, savstarpēju cieņu un starpkultūru un starpreliģiju dialogu;

28.  mudina dalībvalstu kompetentās iestādes veicināt dzimumu līdztiesību gan savās vispusīgajās dzimumaudzināšanas programmās un programmās, kas paredzētas izglītošanai par savstarpējām attiecībām, tostarp paredzot meiteņu un zēnu iepazīstināšanu ar attiecībām, kas balstītas uz piekrišanu, cieņu un savstarpīgumu, gan arī sporta un atpūtas pasākumos, kur dzimumu stereotipi un ar dzimumiem saistītie priekšstati var ietekmēt meiteņu pašuztveri, veselību, prasmju apgūšanu, intelektuālo attīstību, sociālo integrāciju un meiteņu un zēnu identitātes veidošanos;

29.  atzīst, ka sensitīva, vecumposmam atbilstoša un zinātniski korekta dzimumaudzināšana un izglītošana par savstarpējām attiecībām ir būtisks līdzeklis, lai radītu iespējas meitenēm un zēniem, jo palīdz viņiem izdarīt labi pārdomātu izvēli un plašākā skatījumā atbalsta tādas sabiedrības veselības prioritātes kā neplānotu grūtniecību skaita samazināšanās, mātes un bērna mirstības samazināšana, seksuāli transmisīvu infekciju profilakse un agrīna ārstēšana un veselības aprūpes atšķirību mazināšana; mudina dalībvalstis apsvērt, vai vecumposmam atbilstošas vispusīgas dzimumaudzināšanas un attiecību mācīšanas programmas nebūtu jānosaka par obligātu skolas mācību programmas sastāvdaļu visiem pamatskolu un vidusskolu audzēkņiem, un uzsver tādas skolotāju apmācības nozīmi, kurā īpaši akcentēta meiteņu un sieviešu respektēšana, kā arī dzimumu līdztiesība;

30.  prasa mācību programmās ieviest dzimumaudzināšanu un izglītošanu par savstarpējām attiecībām, tiecoties radīt meitenēm iespējas pašām veidot savu dzīvi, izprotot un kontrolējot savu ķermeni, un vienlaikus prasa visos pārējos mācību priekšmetos saglabāt atbilstību šiem principiem;

31.  aicina Komisiju izglītības vidē cīnīties pret diskrimināciju, kuras pamatā ir seksuālā orientācija un dzimumidentitāte; mudina Komisiju atbalstīt to, lai skolu mācību programmās tiktu iekļauta objektīva informācija par LGBTI jautājumiem; mudina Komisiju sekmēt dalībvalstu savstarpēju mācīšanos attiecībā uz to, kā cīnīties pret homofobisku un transfobisku iebiedēšanu un aizskaršanu;

32.  mudina meitenes un zēnus izglītības procesā ar vienlīdz lielu interesi pievērsties visiem mācību priekšmetiem, neietekmējoties no dzimumu stereotipiem, it sevišķi attiecībā uz priekšmetiem, kas saistīti ar zinātni un tehniku, tostarp mudinot zēnus iepazīt darbus, kas tiek uzskatītas par sieviešu pienākumiem, piemēram, darbu mājsaimniecībā vai aprūpes pienākumu veikšanu, un vienlaikus rosinot vienlīdzīgu iesaistīšanos un pārstāvību kolektīvā lēmumu pieņemšanā un skolu pārvaldībā, kā arī visos ārpusskolas pasākumos; aicina iesaistītās personas nodrošināt šīm efektīvajām nodarbībām paredzētā finansējuma aizsardzību;

33.  norāda, ka ir vajadzīgi pasākumi, ar kuriem tiktu rosināts īpašs atbalsts sievietēm kultūras jomā un mākslas un intelektuālo darbu radīšanā un izplatīšanā, cīnoties pret plaši izplatīto strukturālo diskrimināciju, ar ko sievietes saskaras minētajās jomās, sekmējot sieviešu un vīriešu līdzsvarotu pārstāvību sabiedriskos mākslas un kultūras pasākumos un paredzot finansiālu atbalstu un pozitīvas darbības nevienlīdzīgu situāciju koriģēšanai šajās jomās;

34.  prasa, sākot no pirmsskolas izglītības posma, attīstīt informācijas un komunikācijas tehnoloģiju vienlīdzīgas pieejamības un izmantošanas iespējas meitenēm un zēniem, kā arī izglītošanu par IKT, īpašu uzmanību pievēršot bērniem un jauniešiem no lauku apvidiem, marģinalizētām kopienām un bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām, lai uzlabotu digitālās prasmes, izplatītu efektīvus izglītības politikas instrumentus un uzlabotu skolotāju apmācību nolūkā palielināt sieviešu īpatsvaru matemātikas, dabaszinātņu, inženierzinātņu un tehnisko zinātņu studentu un absolventu vidū; šajā sakarībā atzinīgi vērtē visas iniciatīvas un programmas, kuru mērķis ir piesaistīt meitenes minētajām studiju jomām un attiecīgai zinātniskajai karjerai;

35.  uzsver, ka ir svarīgi īstenot izglītojošus pasākumus, kuru mērķis ir atzīt sieviešu nozīmi vēsturē, zinātnē, politikā, literatūrā, mākslā, izglītībā u. c., un iepazīstināt sabiedrību ar sieviešu veikumu minētajās jomās;

36.  prasa darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka darbs pirmskolas izglītības, pamatizglītības, kā arī aprūpes jomā tiktu atzīts par cienījamu nodarbošanos gan vīriešiem, gan sievietēm;

37.  aicina dalībvalstis izstrādāt vai stiprināt valsts regulējumu, kas paredzēts, lai vērstos pret negatīvo ietekmi, kuru rada plašsaziņas līdzekļos un reklāmās sludināto vērtību rezultātā izveidojusies stereotipiska izpratne par dzimumu lomu sadali un kura bieži apdraud skolu sniegto ieguldījumu šo jautājumu apguvē;

38.  aicina īstenot papildu pasākumus, kuri pilnveidotu formālās izglītības programmu, raugoties no dzimumu līdztiesības un uzņēmējdarbības apguves aspekta, kā arī īstenot ikdienējas mācīšanās programmas iedzīvotāju izglītošanai dzimumu līdztiesības jautājumos ar vietējo varas iestāžu starpniecību;

39.  prasa ar jaunu sparu pievērsties jautājumam par ikdienējās izglītības oficiālu atzīšanu, piešķirot sertifikātu par iegūtajām kompetencēm, un par augsta standarta sertifikāta piešķiršanu, tā apliecinot darba vietā apgūtās prasmes profesionālās izglītības kontekstā, jo tas palīdzēs meitenēm un sievietēm atrast labāku darbu un iekļauties vai atgriezties darba tirgū un pret sievietēm tiks nodrošināta tāda pati attieksme kā pret vīriešiem, ņemot vērā viņu kompetenci un izrādot cieņu;

40.  aicina pedagoģisko materiālu autorus un izdevējus apzināties to, ka dzimumu līdztiesībai būtu jākļūst par vienu no kritērijiem šo materiālu veidošanā, un iesaka pedagoģisko materiālu izstrādē par dzimumu līdztiesību iesaistīt skolotāju un skolēnu komandas, un konsultēties ar dzimumu līdztiesības ekspertiem un konsultantiem dzimumu līdztiesības izpratnes jautājumos;

41.  aicina dalībvalstis sagatavot un izplatīt skolām, izglītības politikas veidotājiem, mācībspēkiem un par izglītības programmu veidošanu atbildīgajām personām adresētas pamatnostādnes nolūkā aptvert dzimuma perspektīvu un dzimumu līdztiesības jautājumus, un nodrošināt, ka tiek likvidēti stereotipi un seksismam raksturīgi sagrozījumi, kas varētu būt sastopami mācību grāmatu un pedagoģisko materiālu saturā, valodā vai ilustrācijās, un mudina cīnīties pret seksismu arī literatūrā, filmās, mūzikā, spēlēs, plašsaziņas līdzekļos, reklāmā un citās jomās, kas var izšķirīgi ietekmēt izmaiņas meiteņu un zēnu attieksmē, uzvedībā un identitātē;

42.  atzīst, ka skolotājiem ir būtiska loma skolēnu izglītības identitātes veidošanā un ka skolotāji var ievērojami ietekmēt dzimumam raksturīgas uzvedības izpausmes skolā; atgādina, ka vēl ir daudz jādara, lai skolotāji būtu kompetenti jautājumā par to, kā viņiem vislabāk veicināt dzimumu līdztiesību; tādēļ uzstāj, ka ir nepieciešams nodrošināt skolotājiem vispusīgu sākotnējo apmācību vienlīdzības jautājumos un to regulāri turpināt visos formālās un ikdienējās izglītības līmeņos, tostarp nodrošinot savstarpēju mācīšanos un sadarbību ar ārējām organizācijām un aģentūrām, lai tādējādi vairotu izpratni par dzimumu lomu sadales un stereotipu ietekmi uz skolēnu pašapziņu un mācību priekšmetu izvēli mācību procesā; uzsver, ka skolās un augstskolās ir vajadzīgi tādi cilvēki, kuru uzvedības modeļi kā vīriešu, tā sieviešu gadījumā būtu pozitīvs piemērs meitenēm, jo palīdzētu viņām apzināt un optimāli izmantot savas spējas, nebaidoties no dzimumu diskriminācijas vai ar dzimumu saistītiem pārpratumiem;

43.  uzsver, ka gan skolotāju sākotnējā apmācībā, gan viņu turpmākas izglītošanās procesā ir nepieciešams integrēt sieviešu un vīriešu līdztiesības principa izpēti un piemērošanu, lai tādējādi likvidētu visus šķēršļus pilnīgai skolēnu potenciāla izmantošanai neatkarīgi no dzimuma;

44.  pauž stingru pārliecību par to, ka izglītība spēj nest pārmaiņas cīņā par dzimumu līdztiesību; atzīst, ka formālās izglītības un ikdienējās mācīšanās programmās ir jāaplūko un jāapkaro pret dzimumu vērsta vardarbība, dzimumu diskriminācija, uzmākšanās, homofobija un transfobija visās to iespējamās izpausmēs, tostarp arī kiberiebiedēšana vai uzmākšanās tiešsaistes vidē; atzīst, ka izglītība, kas sekmē dzimumu līdztiesību un noraida pret dzimumu vērstu vardarbību, ir atkarīga no drošas un vardarbības neskartas vides skolās;

45.  uzsver nepieciešamību organizēt izpratnes veicināšanas iniciatīvas, mācības un dzimumu līdztiesības perspektīvas integrāciju visiem izglītības politikas dalībniekiem, kā arī vecākiem un darba devējiem;

46.  aicina dalībvalstis īstenot starppaaudžu pieeju izglītībai un nodrošināt vienlīdzīgu formālās izglītības un ikdienējās mācīšanās pieejamību, integrējot izglītības sistēmās kvalitatīvas bērnu aprūpes pakalpojumus par pieņemamām cenām, kā arī veco ļaužu un citu apgādājamo personu aprūpes pakalpojumus; aicina dalībvalstis iesaistīties iniciatīvās, kuru mērķis ir izglītības tiešo un netiešo izmaksu samazināšana un visu mazbērnu novietņu un bērnudārzu, pirmsskolas izglītības iestāžu, skolu un ārpusskolas nodarbību centru tīklu kapacitātes palielināšana, pienācīgi ņemot vērā principus, kas attiecas uz nabadzīgu vai nabadzības riskam pakļautu bērnu iekļaušanu; uzsver to, cik nozīmīgi ir iepriekš minētie aspekti, lai palīdzētu visām sievietēm un vīriešiem, tostarp arī vientuļajiem vecākiem, līdzsvarot ģimenes dzīvi un darba pienākumus un garantētu sieviešu iesaistīšanos mūžizglītībā un profesionālajā izglītībā un apmācībā, un tādējādi radīt modeļus, kam meitenes vēlētos līdzināties, tā radot viņām iespējas pašām veidot savu dzīvi;

47.  uzsver, ka ikvienā stratēģijā, kuras mērķis ir veicināt dzimumu līdztiesību un radīt meitenēm un sievietēm iespējas pašām veidot savu dzīvi, ir aktīvi jāiesaista zēni un vīrieši;

48.  uzsver, ka ir svarīgi, lai publiskā sektora iestādes augstākās izglītības kontekstā atbalstītu studiju kursus un pētījumus par dzimumu līdztiesības ievērojamo nozīmi un apmēru, it sevišķi iekļaujot studiju plānos ar dzimumu līdztiesību saistītus priekšmetus, ieviešot īpašus pēcdiploma kursus un veicinot specializētas studijas un pētījumus šajā jomā;

49.  aicina ES iestādes un dalībvalstis panākt progresu dažādās dalībvalstīs iegūtu profesionālās kvalifikācijas diplomu, sertifikātu un citu apliecinājumu savstarpējā atzīšanā un valstu noteikumu koordinēšanā un saskaņošanā attiecībā uz tiesībām strādāt noteiktās profesijās, lai no Savienības dalībvalstīm vai citām valstīm iebraukušas sievietes varētu atrast darbu, kas atbilstu viņu profesionālajai izglītībai un kvalifikācijai;

Ieguldījumi, uzraudzība un novērtēšana

50.  norāda, ka ir nepieciešams, lai neatkarīgas struktūras uzraudzītu un novērtētu panākumus, kas gūti pēc dzimumu līdztiesības politikas pieņemšanas izglītības iestādēs, un lai politikas veidotāji vietējā, reģionālā, valsts un Eiropas līmenī tiktu pastāvīgi informēti par visiem šajā jomā veiktajiem pasākumiem un gūtajiem panākumiem, un ka dzimumu līdztiesības perspektīvai ir steidzami jākļūst par izglītības iestāžu iekšējā un ārējā novērtējuma elementu;

51.  uzsver to, cik svarīga nozīme ir sadarbībai un labas prakses apmaiņai starp dažādām izglītības administrācijas struktūrām, tām izstrādājot projektus un programmas izpratnes veicināšanai par principiem, kas paredz abu dzimumu skolēnu izglītošanu nenošķirtā mācību vidē, un par jēgpilnu sieviešu un vīriešu līdztiesību, un izplatot tos izglītības aprindās;

52.  aicina Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu turpināt apkopot salīdzināmus, pēc dzimuma grupētus datus un rezultātu pārskatus par abu dzimumu stāvokli visās politikas jomās, tostarp izglītībā, un atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi veikt pētījumus par izglītības politikas ietekmi cīņā pret dzimumu nelīdztiesību, nodrošināt kvalitatīvus un kvantitatīvus instrumentus šādas ietekmes novērtēšanai un īstenot uz dzimuma aspektu balstītu budžeta stratēģiju, lai veicinātu izglītības resursu pieejamību un tiesības uz šādiem resursiem;

53.  atzīst, ka ir ārkārtīgi svarīgi, pieņemot turpmākus tiesību aktus izglītības jomā, novērtēt to ietekmi uz dzimumu līdztiesību, un nepieciešamības gadījumā pārskatīt spēkā esošos tiesību aktus atbilstoši šim principam;

54.  uzsver, ka dzimumu līdztiesības programmu īstenošanas uzraudzības procedūras un to novērtēšana ir jāveic izglītības pētniecības centriem ciešā sadarbībā ar ekspertiem dzimumu līdztiesības jautājumos, Eiropas Savienības izveidotām struktūrām un vietējām varas iestādēm; prasa dalībvalstīm un Komisijai apkopot pēc dzimuma grupētus kvantitatīvos un kvalitatīvos datus;

55.  ierosina izveidot Eiropas dzimumu līdztiesības balvu, kas ik gadu tiktu piešķirta izglītības iestādēm, kuras šā mērķa izpildē sasniegušas izcilus rezultātus, un mudina dalībvalstis iedibināt šādu balvu arī valsts līmenī;

56.  uzsver nepieciešamību izstrādāt rīcības plānus un piešķirt resursus tādu izglītības projektu īstenošanai, kuri attiecas uz dzimumam raksturīgiem jautājumiem, kā arī izglītības struktūrām, kurās tiek ņemti vērā dzimumu līdztiesības aspekti, iesakot izmantot šiem mērķiem pieejamos Eiropas instrumentus, t. i., Investīciju plānu, programmu „Apvārsnis 2020” un ES struktūrfondus, tostarp Eiropas Sociālo fondu;

o
o   o

57.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0074.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0050.
(3) https://europa.eu/eyd2015/lv/eu-european-parliament/posts/every-girl-and-woman-has-right-education.


EEZ-Šveice: šķēršļi iekšējā tirgus izveides pilnīgai pabeigšanai
PDF 500kWORD 97k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. septembra rezolūcija par EEZ–Šveici: šķēršļi iekšējā tirgus izveides pilnīgai pabeigšanai (2015/2061(INI))
P8_TA(2015)0313A8-0244/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 1972. gada 22. jūlija Brīvās tirdzniecības nolīgumu starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Šveices Konfederāciju,

–  ņemot vērā 1999. gada 21. jūnija Nolīgumu starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos un jo īpaši tā I pielikumu par personu brīvu pārvietošanos un III pielikumu par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu,

–  ņemot vērā 2009. gada 25. jūnija Nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par pārbaužu un formalitāšu vienkāršošanu attiecībā uz preču pārvadājumiem un muitas drošības pasākumiem,

–  ņemot vērā 1999. gada 21. jūnija Nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par atbilstības novērtējumu savstarpēju atzīšanu,

–  ņemot vērā 1999. gada 21. jūnija Nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par atsevišķiem publiskā iepirkuma aspektiem,

–  ņemot vērā 2008. gada 27. maija protokolu Nolīgumam starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos attiecībā uz Bulgārijas Republikas un Rumānijas piedalīšanos kā līgumslēdzējām pusēm saskaņā ar to iestāšanos Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā 2004. gada 26. oktobra protokolu Nolīgumam starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos attiecībā uz Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas piedalīšanos kā līgumslēdzējām pusēm saskaņā ar to iestāšanos Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (Pakalpojumu direktīva)(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Direktīvu 2013/55/ES par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 7. septembra rezolūciju par EEZ un Šveici — šķēršļi pilnīgai iekšējā tirgus izveidei(3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 16. janvāra rezolūciju par Islandes 2012. gada progresa ziņojumu un perspektīvām pēc notikušajām vēlēšanām(4),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 11. marta rezolūciju par vienotā tirgus pārvaldību 2015. gada Eiropas pusgadā(5),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 21. marta secinājumus,

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 16. decembra secinājumus par vienmērīgi paplašinātu vienoto tirgu un ES attiecībām ar Rietumeiropas valstīm, kas nav ES dalībvalstis;

–  ņemot vērā EEZ Padomes 2014. gada 19. novembrī notikušajā 42. sanāksmē pieņemtos secinājumus,

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 7. decembra darba dokumentu par Eiropas Ekonomikas zonas darbības pārskatīšanu (SWD(2012)0425),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 20. novembra paziņojumu par ES attiecībām ar Andoras Firstisti, Monako Firstisti un Sanmarīno Republiku — iespējamie risinājumi ciešākai integrācijai ar ES (COM(2012)0680),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 18. novembra ziņojumu par ES attiecībām ar Andoras Firstisti, Monako Firstisti un Sanmarīno Republiku — iespējamie risinājumi to dalībai iekšējā tirgū,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas zonas apvienotās parlamentārās komitejas gada ziņojumu par EEZ līguma darbību 2013. gadā,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas zonas apvienotās parlamentārās komitejas 2013. gada 30. maija rezolūciju par EEZ nākotni un ES attiecībām ar mazajām valstīm un Šveici,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas zonas apvienotās parlamentārās komitejas 2014. gada 26. marta rezolūciju par vienotā tirgus pārvaldību,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas zonas apvienotās parlamentārās komitejas 2015. gada 17. marta rezolūciju par rūpniecības politiku Eiropā,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas zonas apvienotās parlamentārās komitejas 2015. gada 17. marta rezolūciju par transatlantisko tirdzniecību un ieguldījumu partnerību un tās iespējamo ietekmi uz EEZ EBTA valstīm,

–  ņemot vērā Šveices 2015. gada 14. janvāra ziņojumu par ārpolitiku,

–  ņemot vērā EEZ EBTA valstu iekšējā tirgus 35. rezultātu apkopojumu,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 217. pantu, kas nodrošina Savienībai tiesības slēgt starptautiskus nolīgumus,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A8-0244/2015),

A.  tā kā četras Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) dalībvalstis (Islande, Lihtenšteina, Norvēģija un Šveice) ir svarīgas Eiropas Savienības (ES) tirdzniecības partnervalstis un tā kā Šveice un Norvēģija ir attiecīgi ceturtā un piektā svarīgākā ES partnervalsts tirdzniecības apjoma ziņā;

B.  tā kā attiecību starp ES un trijām EBTA dalībvalstīm (Islande, Lihtenšteina un Norvēģija) pamatā ir Eiropas Ekonomikas zona (EEZ), kas paredz pilnīgu līdzdalību iekšējā tirgū, pārvaldot un uzraugot EEZ līguma īstenošanu ļoti institucionalizētā sistēmā;

C.  tā kā Šveices līdzdalība EEZ līgumā tika apstrīdēta 1992. gada tautas nobalsošanā un tādēļ Šveices un ES attiecības patlaban balstās uz vairāk nekā 100 nozaru nolīgumiem, kas nodrošina tālejošu integrāciju;

D.  tā kā labi funkcionējošs un efektīvs vienotais tirgus, kura pamatā ir konkurētspējīga sociālā tirgus ekonomika, ir vajadzīgs, lai veicinātu izaugsmi un konkurētspēju, radītu jaunas darbvietas un tādējādi atveseļotu Eiropas ekonomiku, bet tiesību akti vienotā tirgus jomā ir pienācīgi jātransponē, jāīsteno un jāpiemēro, lai izmantotu visas to sniegtās priekšrocības ES dalībvalstīs un EEZ EBTA valstīs,

Ievads

1.  uzskata, ka EEZ līgums ir svarīgs ekonomikas izaugsmes faktors un tālejošākais visaptverošais instruments vienotā tirgus paplašināšanai, ietverot tajā trešās valstis; uzskata, ka iekšējās norises Eiropas Savienībā liecina, ka līgums ir pienācīgi izstrādāts, efektīvs un labi darbojas, nodrošinot vienotā tirgus integritāti arī ilgtermiņā;

2.  atzīst, ka ciešās attiecības starp ES, EEZ EBTA valstīm un Šveici ir saistītas ne tikai ar ekonomikas integrāciju un vienotā tirgus paplašināšanu, bet arī veicina stabilitāti un labklājību, sniedzot labumu visiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem, tostarp MVU; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt vienotā tirgus pareizu darbību, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus un radītu jaunas darbvietas;

Tiesību aktu vienotā tirgus jomā īstenošana — EEZ EBTA valstis

3.  ar bažām norāda, ka saskaņā ar EEZ EBTA valstu iekšējā tirgus rezultātu apkopojumu pašreizējais vidējais transponēšanas deficīts trijās EBTA valstīs ir palielinājies līdz 2 % salīdzinājumā ar 1,9 % 2014. gada jūlijā;

4.  atzinīgi vērtē lielo darbu, kas paveikts, lai uzlabotu attiecīgā tiesību aktu kopuma ātru iekļaušanu EEZ līgumā, kā arī neseno vienošanos par principiem to ES regulu iekļaušanai līgumā, ar kurām izveido Eiropas uzraudzības iestādes finanšu pakalpojumu jomā;

5.  norāda, ka EEZ EBTA valstis ir iesaistītas daudzu ES programmu īstenošanā un ES aģentūru darbībā, kā arī tādu praktiskās sadarbības pasākumu īstenošanā kā Iekšējā tirgus informācijas sistēma vai SOLVIT un, līdzdarbojoties EEZ un Norvēģijas finanšu mehānismā, veicina ES kohēziju; uzskata, ka šāda sadarbība sekmē paplašinātā vienotā tirgus efektīvu darbību; mudina ES un EEZ EBTA valstis turpināt izstrādāt preventīvus instrumentus un atbildes pasākumus iespējamu apdraudējumu gadījumā, lai nodrošinātu iekšējā enerģijas tirgus darbību;

6.  uzskata, ka EEZ EBTA valstīm ir svarīgi laikus un pēc iespējas vienlaicīgi īstenot attiecīgos tiesību aktus vienotā tirgus jomā un ka šo procesu varētu pilnveidot un paātrināt;

7.  uzsver, ka EEZ līgumā vēl iekļaujamo tiesību aktu daudzums joprojām rada bažas, un tādēļ mudina EEZ EBTA valstis, cieši sadarbojoties ar ES, palielināt centienus, lai saglabātu vienotā tirgus integritāti;

8.  atzīst, ka ir jāpanāk visu EEZ EBTA valstu iepriekšēja vienošanās par procesu, kurā nosaka, vai tiesību akts attiecas uz EEZ, un ka pirms tiesību aktu iekļaušanas var būt jāveic tehniski pielāgojumi; tomēr pauž bažas par to, ka daudzie pieprasījumi veikt pielāgojumus un paredzēt izņēmumus rada kavēšanos un var veicināt vienotā tirgus sadrumstalošanu; uzstājīgi aicina minētās valstis novērst minēto situāciju un cieši sadarboties ar ES, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus paplašinātajā vienotajā tirgū;

9.  norāda, ka ES kopš EEZ līguma parakstīšanas ir pastiprināti izmantojusi aģentūras; atzinīgi vērtē to, ka EEZ EBTA valstis līdzdarbojas šo aģentūru organizētajās darbībās; aicina EEZ EBTA valstis un Komisiju turpināt uzlabot šo sadarbību un līdzdalību;

10.  norāda, ka ES un ASV patlaban risina sarunas par visaptverošu brīvās tirdzniecības un investīciju nolīgumu; uzsver, ka saskaņā ar EEZ līgumu EEZ EBTA valstis piemēro vienotā tirgus noteikumus un ka veiksmīga tirdzniecības un ieguldījumu partnerība visdrīzāk ietekmēs arī šīs valstis; turklāt uzsver, ka TTIP noslēgšana nedrīkst novest pie jauniem ES un EEZ EBTA valstu tirdzniecības šķēršļiem;

Lihtenšteinas Firstiste

11.  pauž bažas par to, ka Lihtenšteinas transponēšanas deficīts ir palielinājies no 0,7 % līdz 1,2 %; turklāt pauž bažas, ka tās tiesību akti attiecībā uz EEZ valstu valstspiederīgo dažu ģimenes locekļu iebraukšanas un uzturēšanās tiesībām un tās piemērotie ierobežojumi Lihtenšteinā dzīvojošiem EEZ valstu valstspiederīgajiem attiecībā uz nodarbinātību citā EEZ valstī, kurus Lihtenšteina uzskata par kārtību, kas balstīta uz īpašiem kvotu noteikumiem saskaņā ar EEZ līgumu, nešķiet pilnībā atbilstīgi EEZ tiesību aktiem;

Islandes Republika

12.  norāda uz Islandes valdības 2015. gada 12. marta vēstuli par Islandes kā ES kandidātvalsts statusu; uzstājīgi mudina Islandi palielināt centienus, lai izpildītu saistības saskaņā ar EEZ līgumu, ņemot vērā, ka tās transponēšanas deficīts ir 2,8 %, kas ir augstākais rādītājs salīdzinājumā ar visām attiecīgajām valstīm; mudina ES un Islandi turpināt stiprināt sadarbību cita starpā attiecībā uz sagatavotību katastrofām Ziemeļatlantijas reģionā un piešķirt resursus attiecīgo problēmu risināšanai;

Norvēģijas Karaliste

13.  atzinīgi vērtē to, ka Norvēģija, ar kuru pēdējos gados ir izveidotas ciešākas attiecības, piedalās tā dēvētajā „līderu iniciatīvā”, kuras mērķis ir uzlabot vienoto tirgu; tomēr norāda, ka transponēšanas deficīts ir palielinājies līdz 2 %, un mudina Norvēģiju palielināt centienus šajā jomā, it īpaši, lai pabeigtu iekšējā enerģijas tirgus izveidi; mudina stiprināt sadarbību cita starpā enerģētikas politikas jomā; tomēr norāda, ka joprojām aktuāli ir jautājumi saistībā ar palielinātu ievedmuitas nodokli dažiem produktiem, un šie jautājumi ir jāizvērtē;

Andoras Firstiste, Monako Firstiste un Sanmarīno Republika

14.  atzīst, ka ciešākas attiecības varētu nodrošināt savstarpējus ieguvumus, it īpaši reģionālajā un vietējā līmenī, kaimiņos esošajos ES reģionos, un tādēļ atzinīgi vērtē sāktās sarunas par asociācijas nolīgumiem kā būtisku panākumu saistībā ar minēto valstu dalību vienotajā tirgū un, iespējams, plašākā mērogā, vienlaikus ņemot vērā šo valstu īpašās iezīmes;

Tiesību aktu vienotā tirgus jomā īstenošana — Šveices Konfederācija

15.  atzinīgi vērtē ES un Šveices ciešās, plaukstošās un ilglaicīgās attiecības, kuras pēdējās desmitgadēs ir sekmējušas mieru, pārticību un izaugsmi Eiropā; pauž pārliecību, ka šīs attiecības var vēl padziļināt, abām pusēm no tā gūstot labumu, ja tiktu veikta visaptveroša nozaru nolīgumu pārskatīšana atbilstīgi ES pamatprincipiem, un ka tādējādi var paplašināt daudzas kopīgās iezīmes un savstarpējās intereses;

16.  šajā sakarībā atzinīgi vērtē 2014. gada maijā sāktās sarunas par iestāžu sistēmu kā priekšnosacījumu turpmākai divpusējas pieejas pilnveidei; uzsver, ka bez šāda pamatnolīguma netiks slēgti turpmāki nolīgumi par Šveices dalību iekšējā tirgū; mudina Šveices valdību palielināt centienus, lai sekmētu sarunas par neatrisinātajiem jautājumiem;

17.  ņem vērā pret masveida imigrāciju vērstās 2014. gada 9. februāra tautas iniciatīvas rezultātus un Šveices Federālās padomes 2015. gada 11. februārī pieņemtos lēmumus par īstenošanas tiesību akta projekta virzību un jauniem papildu pasākumiem; norāda, ka tas ir pretrunā saistībām, kuras izriet no Nolīguma par personu brīvu pārvietošanos, un sagaida, ka Šveice ievēros minētās saistības; norāda, ka trešo valstu valstspiederīgo migrācijas jautājumu nevajadzētu jaukt ar personu brīvu pārvietošanos, kas noteikta Līgumos; uzsver, ka Šveices ieviestie vienpusējie pasākumi, kuru mērķis ir novērst diskrimināciju pret Horvātijas valstspiederīgajiem, neaizstāj tā protokola ratifikāciju, ar ko paplašina Nolīgumu par personu brīvu pārvietošanos, iekļaujot tā darbības jomā arī Horvātiju, un ka šā protokola ratificēšana arī novērstu šķēršļus Šveices dalības programmā “Apvārsnis 2020” turpināšanai un paplašināšanai pēc 2016. gada nolūkā sekmēt pētnieku piekļuvi “Apvārsnis 2020” finansējumam; aicina Komisiju strādāt kopā ar Šveici un dalībvalstīm, lai rastu apmierinošu risinājumu, kurā tiktu ņemti vērā attiecīgo nolīgumu noteikumi un kurš atbilstu tiesiskuma principam;

18.  atkārtoti uzsver, ka personu brīva pārvietošanās ir viena no pamatbrīvībām un veido vienotā tirgus pamatu un ka tā vienmēr ir bijusi ES un Šveices divpusējās pieejas neatņemama daļa un priekšnosacījums; minēto iemeslu dēļ pilnībā atbalsta to, ka ES 2014. gada jūlijā noraidīja Šveices varas iestāžu pieprasījumu atkārtoti apspriest Nolīgumu par personu brīvu pārvietošanos, lai tajā ieviestu kvotas vai valsts preferenču sistēmu; ar bažām norāda uz ziņām par to, ka daži uzņēmumi un kantoni piemēro valsts preferenču sistēmu, un norāda, ka šāda prakse ir pretrunā nolīguma par pārvietošanās brīvību normām;

19.  norāda, ka personu brīvas pārvietošanās ierobežojumi, ko pieprasījuši Šveices referenduma dalībnieki, var radīt nelīdzsvarotību un traucēt ES dalībvalstīm izmantot nolīgumu priekšrocības;

20.  atzīmē, ka pēc tam, kad tika pārtrauktas sarunas par Šveices dalību programmā „Erasmus+”, tā ieviesa pārejas režīmu; pauž bažas, ka šie pasākumi, visticamāk, ietekmēs augstskolu studentu pārvietošanos starp ES un Šveici; aicina Šveici un ES darīt visu iespējamo, lai izpildītu prasības, kas noteiktas attiecībā uz dalību programmā „Erasmus+”, nolūkā garantēt divpusēju apmaiņu un nesodīt jauniešus;

21.  mudina turpināt pašreizējo praksi, saskaņā ar kuru taksometru firmas no ES dalībvalstīm var bez ierobežojumiem sniegt pakalpojumus Šveicē, jo minētā prakse jau sen ir veicinājusi Šveices pierobežas reģionu ekonomikas attīstību un ir abpusēji izdevīga;

22.  aicina Komisiju sīkāk izpētīt ietekmi, kāda ir Šveices zemnieku veiktajai zemes iegādei un nomai ES pierobežas reģionos;

23.  pauž nožēlu par to, ka Šveice saistībā ar Nolīgumu par personu brīvu pārvietošanos ir ieviesusi un vēlāk pastiprinājusi tādus vienpusējus atbalsta pasākumus kā maksu iekasēšana, lai segtu administratīvās izmaksas, prasība sniegt bankas garantijas vai šādu pasākumu kombinācija, jo tie nopietni kavē pakalpojumu, jo īpaši MVU pakalpojumu, sniegšanu Šveicē saskaņā ar nolīgumu; minēto iemeslu dēļ aicina Šveici pārskatīt šos pasākumus, lai tos saskaņotu ar nolīgumu par pārvietošanās brīvību;

24.  uzskata, ka Direktīvas 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu īstenošana 2013. gadā bija ļoti aizkavējusies, un aicina nekavējoties iekļaut Direktīvu 2013/55/ES nolīguma par pārvietošanās brīvību pielikumā, cerot, ka Šveice radīs veidus, kā nodrošināt, ka nolīgums paliek spēkā; atzīmē — lai nodrošinātu ES un Šveices sociālās drošības sistēmu efektīvāku koordināciju, nesen tika atjaunināts Nolīguma par personu brīvu pārvietošanos II pielikums; aicina Šveici turpināt ES tiesību aktu īstenošanu, kā paredzēts;

25.  uzskata, ka EEZ un Šveices attiecībās ir jānodrošina savstarpīgums un taisnīgums attiecībā uz vienotā tirgus izmantošanu;

26.  aicina Komisiju turpmāk apsvērt visa veida ietekmi, kāda uz ES reģioniem, kuri robežojas ar Šveici, var būt jaunu noteikumu ieviešanai, piemēram, nesenajiem grozījumiem 561. pantā Komisijas Regulā (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi, kuras mērķis ir noteikt stingrus ierobežojumus attiecībā uz to, kā darbinieki, kuru dzīvesvieta ir ES muitas teritorijā, trešā valstī reģistrētus uzņēmuma transportlīdzekļus drīkst izmantot privātos nolūkos;

27.  atzīmē, ka kopumā sadarbība saskaņā ar Savstarpējās atzīšanas nolīgumu attiecībā uz atbilstības novērtēšanu ir apmierinoša, bet ka nolīguma darbību varētu ievērojami uzlabot, ja Šveice apņemtos to konsekventi atjaunināt saskaņā ar izmaiņām ES tiesību aktos;

28.  aicina likvidēt šķēršļus darbaspēka pārrobežu mobilitātei, lai padziļinātu iekšējo tirgu; šajā sakarībā uzsver to, cik svarīgi ir Šveicē un visās EEZ valstīs veicināt valodu apguvi, kā arī labāk informēt darba meklētājus un sniegt viņiem praktisku palīdzību, it īpaši izmantojot EURES tīklu; tādēļ atzinīgi vērtē Šveices aktīvo iesaistīšanos EURES tīkla darbībās, it īpaši pārrobežu reģionos; aicina Šveici turpināt attīstīt savus starptautiskos un pārrobežu EURES pakalpojumus saskaņā ar spēkā esošo EURES regulu, lai veicinātu darba ņēmēju mobilitāti un veidotu patiesi integrētu ES un Šveices darba tirgu; lai veicinātu darba ņēmēju mobilitāti, mudina arī identificēt visas jaunās nozares un svarīgākos sektorus ar izaugsmes potenciālu, kuros EEZ valstīm, Šveicei un dalībvalstīm galvenā uzmanība būtu jāpievērš prasmju bāzes attīstīšanai ar mērķi panākt prasmju un kvalifikāciju labāku atbilstību piedāvājumam un pieprasījumam;

o
o   o

29.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 376, 27.12.2006., 36. lpp.
(2) OV L 354, 28.12.2013., 132. lpp.
(3) OV C 308 E, 20.10.2011., 18. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0041.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0069.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika