Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2015. gada 8. oktobris - StrasbūraGalīgā redakcija
Centrālāfrikas Republika
 Stāvoklis Taizemē
 Bērnu masveida pārvietošana Nigērijā "Boko Haram" uzbrukumu rezultātā
 Ali Mohammed al-Nimr lieta
 Maksājumu pakalpojumi iekšējā tirgū ***I
 Tiesību akti hipotekāro kredītu jomā un riskanti finanšu instrumenti ES - Spānijas gadījums
 Nāvessods
 Pieredze, kas gūta no sarkano dubļu katastrofas Ungārijā pirms pieciem gadiem
 ES rīcības plāna par dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm attīstības sadarbībā atjaunošana
 Vienlīdzīgas iespējas un attieksme pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos

Centrālāfrikas Republika
PDF 345kWORD 99k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. oktobra rezolūcija par Centrālāfrikas Republiku (2015/2874(RSP))
P8_TA(2015)0342RC-B8-1000/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Centrālāfrikas Republiku,

–  ņemot vērā 2015. gada 11. februāra rezolūciju par ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas darbību(1),

–  ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2013. gada 19. jūnija, 2014. gada 19. marta un 2015. gada 17. jūnija rezolūcijas par stāvokli Centrālāfrikas Republikā (CĀR),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos paziņojumus par stāvokli Centrālāfrikas Republikā un jo īpaši 2014. gada 13. oktobra paziņojumu,

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) runaspersonas 2015. gada 28. septembra paziņojumu par vardarbību Centrālāfrikas Republikā,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 9. februāra un 2015. gada 20. jūlija secinājumus par CĀR,

–  ņemot vērā ANO neatkarīgās ekspertes Marie-Therese Keita Bocoum 2015. gada 1. oktobrī izteiktās piezīmes par cilvēktiesību situāciju CĀR,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra Ban Ki-moon un ANO Drošības padomes 2015. gada 28. septembra aicinājumu nekavējoties pārtraukt pēkšņo vardarbības izvirdumu CĀR,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 7434. sanāksmē 2015. gada 28. aprīlī pieņemto ANO Rezolūciju Nr. 2217(2015), ar kuru līdz 2016. gada 30. aprīlim atjaunina MINUSCA pilnvaras pašlaik atļautā militārā kontingenta apmērā,

–  ņemot vērā ANO Rezolūciju Nr. 2196(2015), ar ko līdz 2016. gada 29. janvārim Centrālāfrikas Republikai (CĀR) pagarina sankciju režīmu un līdz 2016. gada 29. februārim pagarina pilnvaras ekspertu grupai, kas palīdz ar Rezolūciju Nr. 2127 izveidotajai CĀR Sankciju komitejai,

–  ņemot vērā 2015. gada 15. maija ANO Novērtējuma ziņojumu par izpildi un koriģējošo atbalstu saistībā ar seksuālu izmantošanu un vardarbību, ko miera uzturēšanas operācijās veicis ANO vai ar to saistīts personāls,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2015. gada 11. septembra ziņojumu par augsta līmeņa neatkarīgu ekspertu grupas ieteikumiem par miera uzturēšanas operācijām,

–  ņemot vērā Starptautiskās izmeklēšanas komisijas par Centrālāfrikas Republiku 2014. gada 19. decembra galīgo ziņojumu,

–  ņemot vērā augsta līmeņa starptautisko konferenci par Centrālāfrikas Republiku „No humānās palīdzības uz izturētspēju”, kas notika Briselē 2015. gada 26. maijā,

–  ņemot vērā atbruņošanas, demobilizācijas, repatriācijas un reintegrācijas (ADRR) nolīgumu, ko 2015. gada 10. maijā Bangi forumā parakstīja daudzi bruņotie grupējumi,

–  ņemot vērā pārskatīto Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā Librevilas (Gabona) 2013. gada 11. janvāra nolīgumu par politiskās un militārās krīzes atrisināšanu CĀR, kas parakstīts Centrālāfrikas valstu ekonomikas kopienas (ECCAS) valstu un valdību vadītāju aizgādībā un kurā izklāstīti nosacījumi CĀR krīzes novēršanai;

–  ņemot vērā ECCAS valstu un valdību vadītāju ārkārtas augstākā līmeņa sanāksmes, kas notika 2012. gada 21. decembrī un 2013. gada 3. un 18. aprīlī Ndžamenā (Čadā), kā arī tajās pieņemtos lēmumus izveidot Pārejas perioda nacionālo padomi (CNT), kurai būtu likumdevēja un vēlēšanu pilnvaras, un pieņemt ceļvedi CĀR pārejas procesam,

–  ņemot vērā Starptautiskās kontaktgrupas sanāksmi 2013. gada 3. maijā Brazavilā (Kongo Republikā), kurā apstiprināja ceļvedi pārejai un izveidoja īpašu fondu CĀR atbalstam,

–  ņemot vērā karadarbības pārtraukšanas nolīgumu, kas parakstīts 2014. gada jūlijā,

–  ņemot vērā secinājumus Starptautiskās kontaktgrupas Centrālāfrikas Republikas jautājumos 7. sanāksmē, kas notika Brazavilā 2015. gada 16. martā,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības Miera un drošības padomes 2014. gada 17. septembra un 2015. gada 26. marta paziņojumus,

–  ņemot vērā CĀR konstitūciju, ko 2015. gada augusta beigās pieņēma Pārejas perioda padome,

–  ņemot vērā 1998. gada Romas Starptautiskās Krimināltiesas (ICC) Statūtus, ko CĀR ratificēja 2001. gadā,

–  ņemot vērā CĀR parakstīto un Konvencijai par bērna tiesībām pievienoto Fakultatīvo protokolu par bērnu iesaistīšanu bruņotā konfliktā,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2015. gada septembra beigās izcēlās jaunas sadursmes, kurās gāja bojā 42 cilvēki un aptuveni 37 000 pameta savas mājas;

B.  tā kā 2015. gada septembra beigās vairāk nekā 500 ieslodzīto izbēga no Ngaragba cietuma Bangi un no cietuma Bvarā, ieskaitot labi pazīstamus cilvēktiesību pārkāpējus; tā kā tas nopietni apdraud civiliedzīvotājus un upuru un liecinieku aizsardzību; tā kā šī izbēgšana no cietuma ir solis atpakaļ tiesiskuma un kārtības nodrošināšanā, kā arī cīņā pret nesodāmību CĀR;

C.  tā kā saskaņā ar Humānās palīdzības koordinācijas biroju palīdzību sniedzošo organizāciju apstākļi Bangi ir pasliktinājušies; tā kā ir izlaupīti vairāku palīdzības organizāciju biroji un darbinieku mājokļi un ir kavēta šo organizāciju darbinieku brīva pārvietošanās, jo īpaši slimnīcu darbinieku pārvietošanās;

D.  tā kā humānā palīdzība ir apgrūtināta, jo notiek daudzas sadursmes un daudzi ceļi ir slēgti, kas traucē iestādēm piekļūt tūkstošiem iekšzemē pārvietoto cilvēku un izvērtēt viņu vajadzības; tā kā organizācija „Médecins Sans Frontières” ir paudusi bažas par drošu piekļuvi Bangi pilsētas rajoniem, sakot, ka daudzos gadījumos ievainotie atnāk kājām un ka neatliekamās medicīniskās palīdzības transportlīdzekļi nevar pārvietoties, jo galvaspilsēta ir kļuvusi pārāk bīstama;

E.  tā kā ANO nolēma pagarināt MINUSCA pilnvaras līdz 2016. gada 30. aprīli, atļaujot maksimāli izmantot 10 750 militāro personu, tostarp 480 militāros novērotājus un militāros virsniekus un 2080 policijas darbiniekus, no kuriem 400 ir atsevišķi policisti un 40 — labošanas iestāžu darbinieki;

F.  tā kā saskaņā ar ANO miera uzturēšanas misiju MINUSCA, lai gan drošības situācija Bangi nesen ir uzlabojusies, joprojām saglabājas spriedze, kas izpaužas kā uzbrukumi civiliedzīvotājiem, vardarbība starp kopienām un uzbrukumi humānās palīdzības sniedzējiem;

G.  tā kā Starptautiskās krimināltiesas virsprokurore Fatou Bensouda aicināja galvenās sadursmēs iesaistītās puses “nekavējoties pārtraukt vardarbību un atturēties no tās”, piebilstot, ka tiks sodīti jebkuri kara noziegumi; tā kā 2014. gada 24. septembrī saistībā ar CĀR konfliktu tika uzsākta otrā izmeklēšana;

H.  tā kā nesenās sadursmes apdraud jauno miera procesu un varētu atsviest šo valsti atpakaļ tajos apstākļos, kādi valdīja 2013. gada beigās un 2014. gadā, kad tūkstošiem cilvēku gāja bojā un desmitiem tūkstošu bija jāpamet savas mājas; tā kā noziedzība joprojām ir viens no galvenajiem draudiem; tā kā sieviešu stāvoklis CĀR ir ļoti smags un izvarošanu visas iesaistītās puses bieži izmanto kā kara ieroci;

I.  tā kā 2013. gadā notikušo valsts apvērsumu un tam sekojošo pārejas perioda valsts vadītāja Michel Djotodia un premjerministra Nicolas Tiangaye gāšanu no varas pavadīja masveida un nopietni cilvēktiesību pārkāpumi ar skaidrām genocīda pazīmēm, tostarp nogalināšana bez tiesas sprieduma, spīdzināšana, laupīšana, masveida izvarošanas gadījumi un seksuāla vardarbība, sieviešu un bērnu nolaupīšana un bērnu kareivju piespiedu vervēšana;

J.  tā kā 2015. gada 4. oktobrī Centrālāfrikas iedzīvotāji piedalījās referendumā, lai lemtu par jaunas konstitūcijas pieņemšanu un izvēlētos savus pārstāvjus paralēlajām prezidenta un likumdevēja vēlēšanām, kas sākotnēji bija paredzētas 2015. gada 18. oktobrī (pirmā kārta) un 2015. gada 22. novembrī (otrā kārta); tā kā pārejas iestādes vairākas nedēļas strādā, lai nodrošinātu vēlēšanu atlikšanu, bet Valsts vēlēšanu aģentūra (NSA) joprojām nav izziņojusi jauno grafiku, vēlētāju saraksti nav izveidoti un vēlēšanu biļeteni nav izplatīti;

K.  tā kā valsts ir saskārusies ar smagāko humāno krīzi kopš neatkarības iegūšanas 1960. gadā, kas ietekmē visus 4,6 miljonus iedzīvotāju, no kuriem puse ir bērni; tā kā 2,7 miljoniem cilvēku ir nepieciešama palīdzība, tostarp pārtika, aizsardzība un piekļuve veselības aprūpei, dzeramajam ūdenim, sanitārijai un mājokļiem; tā kā tiek lēsts, ka vairāk nekā 100 000 bērnu ir cietuši no seksuālās izmantošanas un vervēšanas bruņotos grupējumos, un tā kā tiek lēsts, ka krīzes dēļ viens miljons bērnu ir palikuši bez skolas;

L.  tā kā 2015. gada 5. maijā CĀR bruņotie grupējumi panāca vienošanos atbrīvot no 6000 līdz 10 000 bērnu kareivju;

M.  tā kā miera uzturēšanas operācijas reputāciju ir aptraipījušas apsūdzībām par ANO miera uzturēšanas spēku karavīru un Francijas miera uzturētāju seksuālu vardarbību pret bērniem un meitenēm;

N.  tā kā gan Seleka, gan anti-Balaka kaujinieku bruņotie grupējumi gūst peļņu no kokmateriālu un dimantu tirdzniecības, kontrolējot ieguves vietas un no šo izejmateriālu ieguvējiem vai tirgotājiem iekasējot „nodokļus” vai izspiežot nodevu „jumtam”, un tā kā CĀR tirgotāji ir iegādājušies dimantus vairāku miljonu dolāru vērtībā, pienācīgi nepārbaudot, vai tādējādi netiek finansēti bruņotie grupējumi;

O.  tā kā cilvēktiesību ievērošana ir Eiropas Savienības viena no pamatvērtībām un ir Kotonū nolīguma būtisks elements, kas jo īpaši uzsvērts tā 8. pantā;

P.  tā kā taisnīgums un kriminālvajāšana par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem ir vieni no svarīgākajiem uzdevumiem, kas jāpaveic, lai izbeigtu pārkāpumus un atjaunotu CĀR;

Q.  tā kā nesodāmība joprojām ir raksturīga vardarbības iezīme, neskatoties uz to, ka Pārejas perioda nacionālā padome ir pieņēmusi un valsts pagaidu prezidents parakstījis likumu par Īpašās krimināltiesas izveidošanu, kurā strādās gan valsts, gan starptautiskie tiesneši un prokurori, un kura veiks izmeklēšanu un kriminālvajāšanu par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem CĀR kopš 2003. gada;

R.  tā kā 2014. gada septembrī ES sāka pirmos trīs attīstības projektus, ko finansē no ES vairāku līdzekļu devēju trasta fonda CĀR atbalstam un kas tiek īstenoti veselības aprūpes, darbvietu radīšanas, bojātās Bangi infrastruktūras atjaunošanas, kā arī sieviešu emancipācijas un viņu ekonomiskās integrācijās jomā;

S.  tā kā Eiropadome 2015. gada martā uzsāka ES militāru padomdevēju misiju CĀR (EUMAM RCA), lai palīdzētu Centrālāfrikas Republikas iestādēm sagatavoties drošības sektora reformām attiecībā uz bruņotajiem spēkiem;

T.  tā kā kopš 2015. gada maija ES palielināja savu palīdzību CĀR, palīdzības kopsummai sasniedzot EUR 72 miljonus, kuros ietilpst līdzekļi humānajai palīdzībai (jauns finansējums EUR 10 miljonu apmērā), budžeta atbalsts (papildus EUR 40 miljoni) un jauna iemaksa ES trasta fondā CĀR atbalstam (papildus EUR 22 miljoni);

U.  tā kā 2014. gada 15. jūlijā sāka darboties pirmais ES vairāku līdzekļu devēju trasta fonds Centrālāfrikas Republikas atbalstam, kura mērķis bija nodrošināt iespējas pārejai no ārkārtas reaģēšanas palīdzības uz ilgtermiņa attīstības atbalstu,

1.  pauž nopietnas bažas par situāciju CĀR, kas var izraisīt valstī pilsoņu karu, ja netiks ierobežots nesenais vardarbības uzliesmojums; pauž nožēlu par cilvēku upuriem un izsaka līdzjūtību upuru ģimenēm un visai CĀR tautai;

2.  stingri nosoda uzbrukumus humānās palīdzības organizācijām un pārstāvniecībām pēdējā vardarbības uzliesmojumā; prasa nodrošināt palīdzības darbinieku brīvu pārvietošanos, lai viņi varētu sasniegt civiliedzīvotājus, kuriem nepieciešama palīdzība, jo īpaši iekšzemē pārvietotās personas; atgādina, ka gandrīz pusmiljonam iekšzemē pārvietoto personu ir steidzami nepieciešama pārtika, veselības aprūpe, ūdensapgāde, sanitārija un higiēna, pajumte un galvenie mājsaimniecības priekšmeti;

3.  aicina CĀR iestādes koncentrēties uz cīņu pret nesodāmību un tiesiskuma atjaunošanu, arī saucot pie atbildības vardarbībā vainīgās personas; atzinīgi vērtē to, ka ir izveidota Īpašā krimināltiesa nolūkā veikt izmeklēšanu un kriminālvajāšanu par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kas valstī izdarīti kopš 2003. gada, un norāda uz steidzamo vajadzību nodrošināt tās darbību; uzsver, ka tās darbībai būtiski svarīgs ir starptautisks finanšu un tehniskais atbalsts; aicina iespējami drīz sarīkot starptautisko līdzekļu devēju līdzekļu atvēlēšanas sanāksmi; mudina CĀR iestādes efektīvi un pārredzami īstenot tiesas personāla komplektāciju;

4.  atzinīgi vērtē ECCAS par tās izšķirošo nozīmi pārejas procesa sagatavošanā un stingro nostāju Adisabebā 2015. gada 31. janvārī rīkotajās apspriedēs attiecībā uz jebkādu paralēlu darbību, kas varētu traucēt pašreizējos starptautiskās sabiedrības centienus atjaunot mieru, drošību un stabilitāti CĀR;

5.  atzinīgi vērtē pārejas valdības līdzšinējos centienus, bet aicina CĀR pārejas posma iestādes un starptautisko sabiedrību risināt krīzes cēloņus, piemēram, plaši izplatīto nabadzību, ekonomiskās atšķirības un nevienlīdzību, augošo bezdarbu un to, ka ar valsts budžeta starpniecību netiek īstenota no valsts dabas resursiem iegūto bagātību pārdale; prasa īstenot visaptverošu pieeju, kurā galvenā uzmanība tiek pievērsta drošībai, humānajai palīdzībai, stabilizācijai un ekonomikas atlabšanai;

6.  aicina starptautisko sabiedrību atbalstīt politisko procesu CĀR šajā grūtajā laikā un pastiprināt kopīgos centienus, lai veicinātu politisko dialogu, nodrošinātu savstarpēju uzticēšanos un valsts reliģisko kopienu mierīgu līdzāspastāvēšanu; mudina CĀR valdību noteikt izglītības sistēmas atjaunošanu par prioritāti, lai sekmētu mierīgu līdzāspastāvēšanu ilgtermiņā;

7.  pauž nožēlu par to, ka kaujinieku pastiprināšanās turpinās, kaut arī ANO ir noteikusi ieroču embargo; aicina visas iesaistītās puses ievērot 2015. gada 10. maijā parakstīto atbruņošanās nolīgumu; uzsver, ka bruņoto grupējumu atbruņošanai ir jābūt absolūtai prioritātei, jo īpaši pirms prezidenta un vispārējām vēlēšanām, kuras CĀR paredzēts sarīkot līdz gada beigām;

8.  mudina Āfrikas Savienību un Eiropas Savienību izmantot visus atbilstīgos pasākumus un instrumentus, lai palīdzētu pagaidu valdībai nepieļaut jau tā nestabilās valsts iziršanu, naidīguma eskalāciju starp etniskajām grupām un savstarpēji konkurējošo kaujinieku grupējumu pastiprināšanos, un nodrošināt pāreju uz labi funkcionējošu, iekļaujošu un demokrātisku valsti, jo īpaši izmantojot Stabilitātes un miera instrumentu, Āfrikas Miera nodrošināšanas fondu un Āfrikas rezerves spēkus;

9.  atzinīgi vērtē to, ka ir izveidots Bangi izlīguma un miera forums, un mudina tajā bez nosacījumiem piedalīties visiem politiskajiem, militārajiem un reliģiskajiem līderiem, kā arī vietējām kopienām un pilsoniskajai sabiedrībai; uzstāj, ka ir jārīko demokrātiskas vēlēšanas;

10.  aicina Komisiju, dalībvalstis un citus starptautiskos dalībniekus darīt visu iespējamo, lai atbalstītu vēlēšanu rīkošanu, kā paredzēts pārejas ceļvedī, jo īpaši sniedzot ieguldījumu ANO Attīstības programmas pārvaldītajā vēlēšanu palīdzības programmā, lai vēlēšanas varētu notikt līdz šā gada beigām, tādējādi izpildot vienu no galvenajiem pārejas ceļveža elementiem;

11.  atkārtoti pauž atbalstu CĀR neatkarībai, vienotībai un teritoriālajai integritātei; atgādina, cik svarīgas ir iedzīvotāju tiesības uz pašnoteikšanos bez ārējas iejaukšanās;

12.  atkārtoti pauž atbalstu ANO, MINUSCA miera uzturēšanas spēkiem un Francijas Sangaris misijas militārajam kontingentam saistībā ar gaidāmajām vēlēšanām, kurām jānotiek līdz šā gada beigām; stingri nosoda jebkādus mēģinājumus kavēt pašreizējos centienus panākt stabilitāti;

13.  atgādina, ka pārejas periods beigsies 2015. gada 30. decembrī; mudina valsts iestādes ar MINUSCA un Sangaris spēku atbalstu atjaunot kārtību valstī, konkrētāk — Bangi, lai pēc iespējas precīzāk tiktu ievērots vēlēšanu grafiks;

14.  atzinīgi vērtē ES militāro padomdevēju misiju (EUMAM RCA) un tādu projektu uzsākšanu, kuru mērķis ir atjaunot policijas un žandarmērijas sabiedriskās kārtības uzturēšanas un masu nekārtību novēršanas spējas, atjaunot kopīgās operatīvās vadības centru, stiprināt tiesu iestādes un atjaunot ieslodzījuma vietas;

15.  stingri nosoda visu vardarbību pret bērniem un sievietēm un mudina visus kaujinieku grupējumus un nevalstiskos bruņotos grupējumus nolikt ieročus, pārtraukt visa veida vardarbību un nekavējoties atlaist šajos grupējumos iesaistītos bērnus; aicina visas iesaistītās puses apņemties aizsargāt bērnu tiesības un novērst jebkādus turpmākus pārkāpumus un vardarbību pret bērniem; uzsver, ka sievietēm un meitenēm, kas kļuvušas par izvarošanas upuriem bruņotā konfliktā, jāpiedāvā pilns seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumu klāsts;

16.  prasa, lai CĀR dimantu tirgotāji pierādītu, ka ir veikta pienācīga pārbaude, kā arī dimantu apritē iesaistītajiem starptautiskajiem uzņēmumiem risināt Kimberli procesa neievērošanas problēmu CĀR iegūto dimantu piegādes ķēdē; aicina CĀR iestādes un ārvalstu uzņēmumus palīdzēt stiprināt pārvaldību ieguves rūpniecībā, ievērojot Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvu;

17.  aicina dimantu apritē iesaistītajiem starptautiskajiem uzņēmumiem rūpīgi pārbaudīt dimantu izcelsmi, lai izvairītos no konflikta veicināšanas, iegādājoties nelikumīgi iegūtus un tirgotus dimantus no CĀR; mudina Eiropas uzņēmumus, kas tirgojas ar CĀR mežizstrādes uzņēmumiem, ievērot ES Kokmateriālu regulu, un aicina ES stingri piemērot Kokmateriālu regulu CĀR kokmateriālu importētājiem;

18.  aicina CĀR iestādes izstrādāt valsts līmeņa stratēģiju dabas resursu nelikumīgas izmantošanas un nelikumīgas tirdzniecības tīklu apkarošanai;

19.  mudina valstis, kuru karavīri ir atbildīgi par seksuālu izmantošanu CĀR veiktajās miera uzturēšanas misijās, saukt viņus pie atbildības un tiesāt, jo nesodāmība nav pieļaujama; uzsver steidzamo vajadzību reformēt miera uzturēšanas struktūras, izveidojot funkcionējošu un pārredzamu uzraudzības un pārskatatbildības mehānismu; ir pārliecināts, ka šādu smagu noziegumu skaitu varētu samazināt un novērst pavisam, izmantojot apmācību un izglītību;

20.  mudina CĀR, tās kaimiņvalstis un starptautiskās konferences par Lielo Ezeru reģionu (ICGLR) dalībvalstis sadarboties reģionālā līmenī, lai izmeklētu un apkarotu reģionālos noziedznieku tīklus un bruņotos grupējumus, kas iesaistīti dabas resursu, tostarp zelta un dimantu, nelikumīgā ieguvē un kontrabandā un savvaļas dzīvnieku malumedniecībā un nelegālā tirdzniecībā;

21.  aicina ES darīt visu, kas ir tās spēkos, lai nodrošinātu saskaņotāku un efektīvāku palīdzību CĀR tautai; vienlaikus atzinīgi vērtē to, ka ir pastiprināta ES un dalībvalstu humānā iesaistīšanās CĀR, ņemot vērā pieaugošās vajadzības; uzsver, ka tām personām, kurām nepieciešama palīdzība CĀR teritorijā, kā arī bēgļiem kaimiņvalstīs būtu jāsniedz dzīvību glābjoša palīdzība;

22.  pauž nožēlu par to, ka bruņotie grupējumi ir iznīcinājuši valsts arhīvus un reģistrus; mudina ES palīdzēt CĀR atjaunot publisko reģistru un novērst vēlēšanu pārkāpumus;

23.  aicina dalībvalstis un citus līdzekļu devējus palielināt savu ieguldījumu ES fondā CĀR atbalstam — trasta fondā „Bêkou”, kura mērķis ir veicināt CĀR stabilizāciju un atjaunošanu, ņemot vērā nepieciešamību labāk sasaistīt atjaunošanas un attīstības programmas ar humānās palīdzības pasākumiem;

24.  aicina ES, Āfrikas Savienību un starptautisko sabiedrību atbalstīt kaimiņvalstīs nonākušos bēgļus no CĀR;

25.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju CĀR pārejas valdības iestādēm, Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos Federica Mogherini, ANO Drošības padomei, ANO ģenerālsekretāram, Āfrikas Savienības institūcijām, ECCAS, ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai un ES dalībvalstīm.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0035.


Stāvoklis Taizemē
PDF 331kWORD 85k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. oktobra rezolūcija par stāvokli Taizemē (2015/2875(RSP))
P8_TA(2015)0343RC-B8-1002/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Taizemi, jo īpaši 2010. gada 20. maija rezolūciju(1), 2014. gada 6. februāra rezolūciju(2) un 2015. gada 21. maija rezolūciju(3),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/ Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federikas Mogerīni runaspersonas 2015. gada 2. aprīļa paziņojumu par notikumiem Taizemē,

–  ņemot vērā paziņojumus, ar kuriem 2014. gada 14. novembrī, 2015. gada 30. jūnijā un 2015. gada 24. septembrī nākusi klajā ES delegācija Taizemē, saskaņojot tos ar ES misijas Taizemē vadītājiem,

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 23. jūnija secinājumus par Taizemi,

–  ņemot vērā atbildi, kuru attiecībā uz Andy Hall situāciju Komisijas vārdā 2013. gada 15. maijā sniedza toreizējā Komisijas priekšsēdētāja vietniece/ Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos Ketrīna Eštone,

–  ņemot vērā paziņojumu presei, kuru 2015. gada 1. aprīlī sniedzis ANO īpašais referents tiesību uz vārda brīvību veicināšanas un aizsardzības jautājumos,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2011. gada 5. oktobra vispārējo periodisko pārskatu par Taizemi un tā secinājumus;

–  ņemot vērā 1948. gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā ANO 1998. gada Deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā 1966. gadā pieņemto Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), kuram ir pievienojusies arī Taizeme,

–  ņemot vērā ANO 1984. gada Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu,

–  ņemot vērā Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2014. gada 20. maijā Taizemē militāristi gāza valsts valdību un pēc tam visā valstī ieviesa karastāvokli, piespiežot likvidēt Miera un kārtības pārvaldības aizsardzības centru;

B.  tā kā militārie spēki pēc tam izveidoja Miera un kārtības nacionālo padomi (MKNP), kuras vadītājam ģenerālim Prayuth Chan-ocha ir tiesības izmantot pilnīgi visas pilnvaras un ir neierobežota vara izdot rīkojumus un veikt konstitucionālo reformu;

C.  tā kā militārpersonas kontrolē galvenās MKNP izveidotās konstitucionālās iestādes un tā kā, pamatojoties uz pagaidu konstitūcijas 44. un 47. sadaļu, ikvienam MKNP loceklim amata pienākumu izpildes laikā ir nodrošināta absolūta imunitāte attiecībā uz pārkāpumiem, atbildību vai pienākumiem;

D.  tā kā 2015. gada 29. augustā Likumdošanas komiteja pabeidza izstrādāt jaunu konstitūciju, kuru Nacionālā reformas padome noraidīja 2015. gada 6. septembrī; tā kā jaunajai Likumdošanas komitejai konstitūcija ir jāpārstrādā 180 dienu laikā un tā kā tās kārtējā noraidīšana var paildzināt militāro režīmu valstī;

E.  tā kā saskaņā ar pagaidu konstitūcijas 44. sadaļu MKNP par valsts drošības apdraudēšanu apsūdz galvenās tīmekļa vietnes, kurās skaidrota situācija politikas un cilvēktiesību jomā Taizemē, un tā kā tiek bargi cenzētas televīzijas kanālu un sabiedriskā radio pārraides, kurās viedokļus pauž visas vietējās politiskās frakcijas;

F.  tā kā nesen pieņemtajā Aktā par sabiedrisko pulcēšanos, kurš stājās spēkā 2015. gada 14. augustā, ir noteikti stingri pulcēšanās brīvības ierobežojumi un bargi sodi — cietumsodi līdz pat 10 gadiem par tādiem nodarījumiem kā traucēšana sabiedrisko pakalpojumu darbībai;

G.  tā kā militāristi ir tikuši iecelti par "miera un kārtības saglabāšanas amatpersonām", kam ir tiesības patvaļīgi aizturēt personas un bez ordera veikt izmeklēšanu un kratīšanas;

H.  tā kā miermīlīgo demonstrāciju dalībnieki atkārtoti ir tikuši apsūdzēti par musināšanu un likumpārkāpšanu un ir tikuši arestēti 14 Jaunās demokrātiskās kustības (JDK) aktīvisti;

I.  tā kā Taizemē joprojām piemēro nāvessodu un tā kā jaunajos tiesību aktos ir paplašināti tā piemērošanas nosacījumi;

J.  tā kā kopš valsts apvērsuma ir krasi palielinājies to cilvēku skaits, kuri ieslodzīti, pamatojoties uz lèse-majesté likumu;

K.  tā kā Valsts cilvēktiesību komisijas (NHRC) pārstāvjiem ir liegta pieeja spīdzinātām vai nežēlīgai attieksmei pakļautām privātpersonām, kuras ar militāro tiesu ziņu tur pastāvīgā apcietinājumā bez apsūdzības uzrādīšanas vai tiesas sprieduma;

L.  tā kā kopš valsts apvērsuma ir pasliktinājusies vietējo kopienu un zemes tiesību aktīvistu drošība;

M.  tā kā Taizeme nav parakstījusi 1951. gada Bēgļu konvenciju vai tās 1967. gada protokolu un valstī nav oficiālas patvēruma sistēmas; tā kā Taizemes iestādes bēgļus un patvēruma meklētājus turpina nosūtīt atpakaļ uz valstīm, kur tie var pieredzēt vajāšanu;

N.  tā kā Taizemei pienākums ir rīkoties saskaņā ar starptautiskiem līgumiem, kuriem tā ir pievienojusies, un izmeklēt spīdzināšanu, nāves gadījumus apcietinājumā un citus iespējamus nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus un saukt par tiem pie atbildības;

O.  tā kā viena krimināllieta par apmelošanu, kas ierosināta pret strādājošo tiesību aizstāvi un ES pilsoni Andy Hall ir pārtraukta, tomēr pret viņu vēl arvien tiek izvirzītas gan apsūdzības par datornoziegumiem un apmelošanu, gan arī divas civilprasības par apmelošanu, kuru dēļ viņam var piespriest septiņu gadu cietumsodu un vairāku miljonu dolāru lielu naudas sodu, jo viņš tiek apvainots par dalību Finnwatch ziņojuma sagatavošanā, kurā Taizemes ananāsu vairumtirgotājs apvainots par darba tiesību pārkāpumiem, kaut arī šā uzņēmuma veiktos darba ņēmēju tiesību pārkāpumus apstiprināja arī Taizemes darba ministrija un uzņēmuma darbinieks iepriekšējās tiesas sēdēs; tā kā viņa lieta tiks izskatīta 2015. gada 19. oktobrī;

P.  tā kā Taizeme gan ir ratificējusi Starptautiskās Darba organizācijas Konvenciju Nr. 29, tomēr migrējošiem darba ņēmējiem šajā valstī tiek nodrošināts maz aizsardzības; tā kā strādājošo tirdzniecība ir nopietna problēma; tā kā stāvoklis zivsaimniecības nozarē ir īpaši satraucošs;

Q.  tā kā ES ir apturējusi sarunas ar Taizemi par divpusēju brīvās tirdzniecības nolīgumu, kas tika uzsāktas 2013. gadā, un tā atsakās parakstīt partnerības un sadarbības nolīgumu, kura sagatavošana tika pabeigta 2013. gada novembrī, kad pie varas bija demokrātiska valdība; tā kā ES ir Taizemes trešais lielākais tirdzniecības partneris,

1.  atzinīgi vērtē ES stingro atbalstu Taizemes iedzīvotajiem, ar kuriem ES ir ciešas un ilglaicīgas politiskas, ekonomiskas un kultūras saites; uzsver, ka ES kā Taizemes draugs un partneris ir atkārtoti aicinājusi atjaunot demokrātisko procesu;

2.  tomēr pauž nopietnas bažas par cilvēktiesību situācijas pasliktināšanos Taizemē pēc nelikumīgā valsts apvērsuma 2014. gada maijā;

3.  mudina Taizemes iestādes atcelt represīvos ierobežojumus attiecībā uz tiesībām uz brīvību un citu cilvēktiesību miermīlīgu īstenošanu, jo īpaši tos ierobežojumus, kas attiecas uz mierīgu iesaistīšanos politiskajās darbībās;

4.  aicina Taizemes iestādes atcelt spriedumus, atsaukt apsūdzības un atbrīvot privātpersonas un plašsaziņas līdzekļu pārstāvjus, kuri ir notiesāti vai apsūdzēti par to, ka miermīlīgi izmantojuši savas tiesības uz vārda brīvību un pulcēšanos; aicina valdību nekavējoties atsaukt pagaidu konstitūcijas 44. pantu un ar to saistītos noteikumus, kurus Taizemes iestādes izmanto nesodītai pamatbrīvību apspiešanai un cilvēktiesību pārkāpšanai;

5.  aicina Taizemes iestādes palīdzēt novērst draudus iedzīvotāju drošībai un labāk risināt kopienu locekļu un zemes tiesību aktīvistu problēmas;

6.  aicina Taizemes iestādes cik drīz vien iespējams sākt militāro iestāžu politisko pilnvaru nodošanu civilām iestādēm; pieņem zināšanai nepārprotamu plānu sarīkot brīvas un godīgas vēlēšanas un aicina ievērot to rīkošanas grafiku;

7.  mudina militāro tiesu visu veidu jurisdikciju attiecībā uz civiliedzīvotājiem nodot civilām tiesām, pārtraukt patvaļīgu aizturēšanu karastāvokļa dēļ un veikt pasākumus, lai nevis palielinātu, bet ierobežotu armijas pilnvaras aizturēt civiliedzīvotājus;

8.  mudina iestādes pārskatīt lèse-majesté likumu, lai nepieļautu, ka cilvēki tiek sodīti par politisku viedokļu miermīlīgu paušanu, un pārtrauktu šā likuma plašu izmantošanu ar to nesaistītos gadījumos;

9.  aicina ievērot un aizsargāt tiesības uz drošību, tostarp attiecinot to uz cilvēktiesību aizstāvjiem, un nodrošināt, ka visi cilvēktiesību aizstāvju tiesību pārkāpumi tiek nekavējoties, efektīvi un neatkarīgi izmeklēti;

10.  pieņem zināšanai to, ka Taizemes valdība iecēlusi jaunās konstitūcijas izstrādes komiteju, lai pēc iespējas ātrāk tiktu sagatavota jauna valsts konstitūcija; aicina šo konstitūciju balstīt uz demokrātiskiem principiem, tādiem kā vienlīdzība, brīvība, taisnīga pārstāvība, pārredzamība, pārskatatbildība, cilvēktiesības, tiesiskums un publiska piekļuve resursiem;

11.  aicina Taizemes valdību ievērot tās konstitucionālās un starptautiskās saistības attiecībā uz tiesu sistēmas neatkarību, tiesībām uz vārda brīvību, biedrošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvību, kā arī politisko plurālismu, jo īpaši ņemot vērā to, ka arvien stingrāki kļūst šīs valsts likumi par neslavas celšanu;

12.  ņem vērā Taizemes valdības veiktos pasākumus, lai izpildītu obligātos standartus cilvēku tirdzniecības izskaušanai un darītu galu ārkārtīgi plaši izplatītajai mūsdienu verdzībai zvejas nozares piegādes ķēdē; mudina valdību steidzami īstenot šos pasākumus un rīkoties aktīvāk;

13.  aicina Taizemi parakstīt un ratificēt 1951. gada Bēgļu konvenciju vai tās 1967. gada protokolu;

14.  mudina Taizemi veikt konkrētus pasākumus nāvessoda atcelšanai;

15.  ļoti atzinīgi vērtē Taizemes Dzimumu līdztiesības akta apstiprināšanu, kas apliecina to, ka turpmāk iekļaujošāks būs valsts tiesiskais režīms attiecībā uz lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem un transpersonām (LGBT);

16.  atzinīgi vērtē lēmumu pārtraukt pret Andy Hall ierosināto krimināllietu par apmelošanu un viņa atbrīvošanu; aicina pārtraukt arī krimināllietas par datornoziegumiem un apmelošanu, kas pret viņu ierosinātas Dienvidu Bangkokas krimināltiesā, jo viņa kā cilvēktiesību aizstāvja darbību mērķis bija atmaskot cilvēktirdzniecības gadījumus un uzlabot migrējošo darba ņēmēju tiesisko stāvokli Taizemē, un tas pamato viņa tiesības veikt izpēti un nodrošināt aizstāvību, nebaidoties no represijām; attiecībā uz neslavas celšanas gadījumiem pauž bažas, ka Andy Hall tiesa varētu nebūt pilnībā objektīva, jo ir bijuši ziņojumi par saikni starp uzņēmumu, kas iesūdzējis viņu tiesā, un augsta līmeņa Taizemes politiķiem; aicina ES delegāciju turpināt cieši sekot viņa tiesiskajai situācijai un apmeklēt tiesas sēdes;

17.  atzinīgi vērtē to, ka 2015. gada 1. septembrī Puketas provinces tiesa attaisnoja žurnālistus Chutima "Oi" Sidasathian un Alan Morison;

18.  mudina starptautisko sabiedrību un jo īpaši ES pielikt visas pūles cīņā pret cilvēku tirdzniecību, vergu darbu un piespiedu migrāciju, atbalstot starptautisko sadarbību attiecībā uz to cilvēktiesību pārkāpumu uzraudzību un novēršanu, kas saistīti ar darba jautājumiem;

19.  mudina ES un Taizemes valdību iesaistīties konstruktīvā dialogā par jautājumiem, kas saistīti ar cilvēktiesību aizsardzību un demokratizācijas procesiem Taizemē un reģionā kopumā; turpina paust atbalstu demokratizācijas procesam Taizemē;

20.  atbalsta to, ka Komisija un Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) turpina ekonomisko un politisko spiedienu, lai nodrošinātu demokrātiskas pārvaldības atjaunošanu Taizemē; šajā sakarībā atgādina valdībai, ka nav iespējams nekāds progress attiecībā uz brīvās tirdzniecības nolīgumu un partnerības un sadarbības nolīgumu starp ES un Taizemi, kamēr pie varas būs militārā hunta;

21.  atzinīgi vērtē jauno lomu, ko Taizeme uzņēmusies kā ASEAN un ES attiecību koordinējošā valsts laika posmam no 2015. līdz 2018. gadam; norāda uz ASEAN un ES abpusējiem ieguvumiem no šīs sadarbības;

22.  aicina EĀDD un ES delegāciju, kā arī dalībvalstu delegācijas izmantot visus pieejamos instrumentus, lai nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu un tiesiskumu Taizemē, jo īpaši turpinot sekot līdzi izmeklēšanām pret opozīcijas līderiem un viņu tiesas sēdēm;

23.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijai, Taizemes valdībai un parlamentam, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos un Dienvidaustrumu Āzijas valstu asociācijas dalībvalstu valdībām.

(1) OV C 161 E, 31.5.2011., 152. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0107.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0211.


Bērnu masveida pārvietošana Nigērijā "Boko Haram" uzbrukumu rezultātā
PDF 420kWORD 90k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. oktobra rezolūcija par bērnu masveida pārvietošanu Nigērijā Boko Haram uzbrukumu rezultātā (2015/2876(RSP))
P8_TA(2015)0344RC-B8-1003/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Nigēriju, it sevišķi 2014. gada 17. jūlija rezolūciju(1) un 2015. gada 30. aprīļa rezolūciju(2),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federikas Mogerīni iepriekšējos paziņojumus, tostarp 2015. gada 8. un 19. janvāra, 31. marta, 14. un 15. aprīļa un 3. jūlija paziņojumus,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes priekšsēdētāja 2015. gada 28. jūlija paziņojumu,

–  ņemot vērā prezidenta Muhammadu Buhari 2015. gada 28. septembra uzrunu ANO Ģenerālajā asamblejā un ANO terorisma apkarošanas samitā,

–  ņemot vērā Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2000. gada 31. oktobrī pieņemto Rezolūciju Nr. 1325 par sievietēm, mieru un drošību,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Konvenciju par bērna tiesībām un Āfrikas vienotības organizācijas (ĀVO) Hartu par bērna tiesībām un labklājību (1990),

–  ņemot vērā 2003. gada Likumu par bērna tiesībām, ko pieņēmusi Nigērijas federālā valdība,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības Konvenciju par terorisma novēršanu un apkarošanu, ko Nigērija ratificēja 2003. gada 16. maijā, un tās papildprotokolu, ko Nigērija ratificēja 2008. gada 22. decembrī,

–  ņemot vērā ES Ārkārtas trasta fondu stabilitātes nodrošināšanai un nelikumīgas migrācijas un personu pārvietošanas iemeslu novēršanai Āfrikā,

–  ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra 2015. gada 29. septembra ziņojumu par Boko Haram veiktajiem pārkāpumiem un ietekmi uz cilvēktiesībām skartajās valstīs; ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra paziņojumus par iespēju Boko Haram locekļus apsūdzēt kara noziegumos,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Nigērija, Āfrikas apdzīvotākā valsts un lielākā ekonomika, kas ir etniski daudzveidīga un ko raksturo reģionālas un reliģiskas šķelšanās un ziemeļu–dienvidu antagonisms, kā arī būtiska ekonomiskā un sociālā nevienlīdzība, kopš 2009. gada ir kļuvusi par kaujas lauku islāmistu teroristu grupējumam Boko Haram, kurš ir zvērējis uzticību DAIŠ; tā kā šis teroristu grupējums ir kļuvis par aizvien lielāku draudu Nigērijas un Rietumāfrikas reģiona stabilitātei; tā kā Nigērijas drošības spēki nemieru apspiešanas militāro operāciju laikā bieži ir izmantojuši pārmērīgu spēku un izdarījuši pārkāpumus;

B.  tā kā pēdējos četros mēnešos Boko Haram locekļi ir nogalinājuši vismaz 1600 civiliedzīvotājus, bojā gājušo civiliedzīvotāju skaitam 2015. gadā vien sasniedzot vismaz 3500;

C.  tā kā kopš Boko Haram nemieru sākuma šā grupējuma darbības, kas vērstas pret reģiona skolniekiem un skolniecēm, ir liegušas bērniem piekļuvi izglītībai — 10,5 miljoni pamatskolas vecuma bērnu Nigērijā neapmeklē skolu, un tas saskaņā ar UNESCO datiem ir sliktākais rādītājs pasaulē; tā kā Boko Haram — tāpat kā al-Shabaab Somālijā, AQIM, MUJAO un Ansar Dine Mali ziemeļos un Taliban Afganistānā un Pakistānā — vēršas pret bērniem un sievietēm, kas iegūst izglītību;

D.  tā kā, neraugoties uz Nigērijas un reģionālo bruņoto spēku panākumiem, aizvien biežāki uzbrukumi un pašnāvnieku uzspridzināšanās, kas notiek arī kaimiņvalstīs, visā reģionā apdraud stabilitāti un iztiku miljoniem iedzīvotāju; tā kā aizvien sliktākās humanitārās situācijas dēļ bērni ir ārkārtīgi apdraudēti, jo padziļinās pārtikas nodrošinājuma trūkums, ir grūti pieejama izglītība, nekaitīgs dzeramais ūdens un veselības aprūpe;

E.  tā kā ANO lēš, ka vardarbības dēļ Borno, Jobes un Adamavas štatā iekšzemē pārvietoto cilvēku skaits nesen ir krasi pieaudzis līdz 2,1 miljonam, no kuriem saskaņā ar IOM datiem 58 % ir bērni; tā kā nemieri kopumā ir skāruši vairāk nekā 3 miljonus cilvēku un 5,5 miljoniem cilvēku Čada ezera baseinā ir vajadzīga humānā palīdzība;

F.  tā kā Nigērijā ir sekmīgi noritējušas lielākoties miermīlīgas prezidenta un gubernatoru vēlēšanas, lai gan Boko Haram draudēja tās izjaukt; tā kā Nigērija un tās kaimiņvalstis 2015. gada 11. jūnijā Abudžā izveidoja daudznacionālu apvienoto taktisko grupu (MNJTF), lai izpildītu 2015. gada janvārī Niamejā pieņemtos lēmumus par cīņu pret Boko Haram;

G.  tā kā Boko Haram locekļi kopš 2009. gada Nigērijā ir nolaupījuši vairāk nekā 2000 sieviešu un meiteņu, tostarp 2014. gada 14. aprīlī 276 skolnieces Čibokā valsts ziemeļaustrumos — šis noziegums satrieca visu pasauli un izraisīja starptautisku kampaņu („Atdodiet mūsu meitenes”) viņu glābšanai; tā kā gandrīz pusotru gadu vēlāk vairāk nekā 200 toreiz nolaupīto meiteņu joprojām nav atrastas;

H.  tā kā vēl daudzi bērni kopš tā laika ir pazuduši, nolaupīti vai savervēti par kaujiniekiem vai mājkalpotājiem, bet meitenes ir tikušas izvarotas vai pakļautas piespiedu laulībai vai piespiedu pārejai islāma ticībā; tā kā kopš 2015. gada aprīļa aptuveni 300 citas meitenes, ko Nigērijas drošības spēki atbrīvojuši no teroristu kontrolētiem punktiem, un aptuveni 60 meitenes, kurām izdevies izbēgt no citām vietām, savu dzīvi gūstā organizācijai Human Rights Watch ir raksturojušas kā tādu, kurā ik dienu jāpiedzīvo vardarbība un varmācība, fiziska un psiholoģiska ļaunprātīga izmantošana; tā kā saskaņā ar ANO īpašā pārstāvja jautājumos par bērniem un bruņotiem konfliktiem sniegto informāciju pēdējā gada laikā bruņotais konflikts Nigērijas ziemeļaustrumos ir bijis viens no bērniem nāvējošākajiem konfliktiem pasaulē — tam raksturīgas nogalināšanas, aizvien izplatītāka bērnu vervēšana un izmantošana, neskaitāmi meiteņu nolaupīšanas un pret meitenēm vērstas seksuālas vardarbības gadījumi; tā kā saskaņā ar UNICEF datiem vairāk nekā 23 000 bērni ir šķirti no saviem vecākiem, vardarbīgi izlikti no savām mājām un, lai glābtu savu dzīvību, ir devušies bēgļu gaitās Nigērijā vai pāri robežai Kamerūnā, Čadā vai Nigērā;

I.  tā kā vairums bērnu, kas dzīvo iekšzemē pārvietoto personu un bēgļu nometnēs, ir zaudējuši vienu vai abus vecākus (kas ir nogalināti vai pazuduši), kā arī māsas, brāļus un citus radiniekus; tā kā, lai gan nometnēs darbojas vairākas starptautiskās un valsts humānās palīdzības organizācijas, daudziem no šiem bērniem pamattiesības — tostarp uz pārtiku, pajumti (pārapdzīvotu un antisanitāru), veselības aprūpi un izglītību — joprojām tiek nodrošinātas ārkārtīgi zemā līmenī;

J.  tā kā vismaz 208 000 bērnu nav pieejama izglītība un 83 000 bērnu apakšreģionā (Nigērijā, Kamerūnā, Čadā un Nigērā) nav pieejams tīrs ūdens, bet 23 000 bērnu Nigērijas ziemeļaustrumos ir nošķirti no savām ģimenēm;

K.  tā kā Boko Haram uzbrukumu skaits Nigērijā, kā arī kaimiņvalstīs — Kamerūnā, Čadā un Nigērā — ir pieaudzis; tā kā Boko Haram turpina nolaupīt bērnus un sievietes, liekot pārvietot eksplozīvas ierīces un izmantojot šos bērnus un sievietes bez viņu ziņas kā pašnāvniekus spridzinātājus; tā kā pret dažiem no patvēruma meklētājiem pie Čada ezera jau Čadas teritorijā atkal ir vērsušies šie paši teroristi;

L.  tā kā 2015. gada jūnijā ES piešķīra humāno palīdzību EUR 21 miljona apmērā, lai palīdzētu pārvietotiem cilvēkiem Nigērijā un kaimiņvalstīs, kuras ir skārusi teroristu vardarbība;

M.  tā kā UNICEF kopā ar valdībām un partneriem Nigērijā, Kamerūnā, Čadā un Nigērā palielina operāciju apjomu, lai palīdzētu tūkstošiem bērnu un viņu ģimenēm reģionā, nodrošinot piekļuvi tīram ūdenim, izglītībai, konsultācijām un psiholoģiskajam atbalstam, kā arī vakcīnām un ārstēšanai smagas akūtas uztura nepietiekamības gadījumos; tā kā UNICEF ir saņēmis tikai 32 % no EUR 50,3 miljoniem, kas nepieciešami šogad humānās palīdzības sniegšanai visā Čada ezera reģionā;

N.  tā kā saskaņā ar organizācijas Human Rights Watch sniegto informāciju daudzas nolaupītās sievietes un meitenes, kas ir aizbēgušas, izglābtas vai atbrīvotas, atgriežas mājās grūtniecības stāvoklī un viņām ir ārkārtīgi nepieciešama reproduktīvās veselības un mātes veselības aprūpe, savukārt citām sievietēm un meitenēm, kuras tikušas izvarotas, pēc tam nav pieejama veselības pārbaude, posttraumatiskā aprūpe, sociālais atbalsts un konsultācijas par jautājumiem saistībā ar izvarošanu; tā kā Komisija ir norādījusi, ka tad, ja grūtniecība izraisa nepanesamas ciešanas, sievietēm ir jābūt pieejamiem visam seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumu klāstam atkarībā no viņu medicīniskā stāvokļa, līdz ar to apliecinot, ka starptautiskās humanitārās tiesības vienmēr prevalē,

1.  stingri nosoda Boko Haram noziegumus, tostarp teroristu reidus un pašnāvnieku uzspridzināšanos Čadā, Kamerūnā un Nigērā; atbalsta cietušos un izsaka līdzjūtību visām ģimenēm, kas ir zaudējušas savus tuviniekus; nosoda nepārtraukto vardarbību Nigērijas Borno, Jobes un Adamavas štatos un citās valsts pilsētās;

2.  pauž nožēlu par aktiem, kas ir noveduši pie nevainīgu bērnu masu pārvietošanas, un prasa nekavējoties nodrošināt saskaņotu starptautisku rīcību, lai atbalstītu ANO aģentūru un NVO darbu, nepieļaujot, ka Boko Haram teroristiskā sekta pakļauj pārvietotos bērnus un jauniešus seksuālajai verdzībai, citiem seksuālās vardarbības veidiem, nolaupīšanām un piespiedu līdzdalībai bruņotos konfliktos pret civiliem, valdības un militāriem mērķiem Nigērijā; uzsver, ka īpaši svarīgi ir pienācīgi aizsargāt bērnu tiesības Nigērijā — valstī, kurā vairāk nekā 40 % no visiem iedzīvotājiem ir vecumā no 0 līdz 14 gadiem;

3.  uzskata, ka gadījumos, kad bērni ir bijuši iesaistīti Boko Haram vai citās bruņotās grupās, kā alternatīva kriminālvajāšanai un aizturēšanai būtu jāapsver ārpustiesas pasākumi ;

4.  atzinīgi vērtē Komisijas neseno paziņojumu par papildu līdzekļu piešķiršanu, lai pastiprinātu steidzami nepieciešamās humānās palīdzības sniegšanu reģionam; tomēr pauž būtiskas bažas par atšķirībām starp visas starptautiskās sabiedrības saistībām un reālajiem maksājumiem par UNICEF operācijām reģionā; aicina līdzekļu devējus nekavējoties izpildīt savas saistības, lai risinātu hroniskās problēmas saistībā ar pamatvajadzību — dzeramā ūdens, pamata veselības aprūpes un izglītības pieejamības —apmierināšanu;

5.  aicina Nigērijas prezidentu un viņa jauniecelto federālo valdību pieņemt stingrus pasākumus, lai aizsargātu civiliedzīvotājus, pievērst īpašu uzmanību sieviešu un meiteņu aizsardzībai, padarīt sieviešu un bērnu tiesību ievērošanu par prioritāti, apkarojot ekstrēmismu, sniegt palīdzību cietušajiem un īstenot kriminālvajāšanu pret pārkāpējiem, kā arī nodrošināt sieviešu līdzdalību lēmumu pieņemšanā visos līmeņos;

6.  aicina Nigērijas valdību, kā to solīja prezidents M. Buhari, saskaņā ar starptautiskajām tiesībām sākt steidzamu, neatkarīgu un rūpīgu izmeklēšanu par noziegumiem un citiem smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, ko veikušas visas konfliktā iesaistītās puses;

7.  atzinīgi vērtē izmaiņas militārajā vadībā un prasa, lai visi cilvēktiesību pārkāpumi un noziegumi, ko veikuši gan teroristi, gan Nigērijas drošības spēki, tiktu izmeklēti nolūkā risināt ar pārskatatbildības trūkumu iepriekšējās prezidentūras laikā saistītās problēmas; atzinīgi vērtē prezidenta M. Buhari solījumu izmeklēt pierādījumus par Nigērijas militāro spēku īstenotajiem nopietnajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kara noziegumiem un darbībām, kas var būt noziegumi pret cilvēci;

8.  prasa Nigērijas Federatīvās Republikas prezidentam risināt problēmas, ievērojot visus kampaņas solījumus un jaunākos paziņojumus, no kuriem vissvarīgākie ir novērst terorisma draudus, padarīt cilvēktiesību un humanitāro tiesību ievērošanu par vienu no galvenajiem militāro operāciju pīlāriem, atbrīvot Čibokas un visas pārējās nolaupītās meitenes, sievietes un bērnus dzīvus un neskartus, risināt arvien pieaugošo nepilnvērtīga uztura problēmu un apkarot korupciju un nesodāmību, lai novērstu turpmākus pārkāpumus un nodrošinātu tiesiskumu visiem cietušajiem;

9.  prasa Nigērijas iestādēm un starptautiskajai sabiedrībai strādāt cieši kopā un pielikt lielākas pūles, lai apturētu nepārtraukto cilvēku pārvietošanas tendenci; atzinīgi vērtē Niamejas reģionālajā augstākā līmeņa 2015. gada 20. un 21. janvāra sanāksmē 13 dalībvalstu pausto apņēmību, jo īpaši Čadas saistības militārajā jomā līdzās Kamerūnai un Nigērai cīnīties pret Boko Haram radītajiem terorisma draudiem; aicina daudznacionālo apvienoto taktisko grupu (MNJTF) operācijās pret Boko Haram apzinīgi ievērot starptautiskās cilvēktiesības un humanitārās tiesības; atgādina, ka militāra pieeja vien ir nepietiekama, lai stātos pretī Boko Haram nemierniekiem;

10.  atgādina, ka Boko Haram izcelsmes saknes ir meklējama rūpestos par sliktu pārvaldību, vispārēju korupciju un kraso nevienlīdzību Nigērijas sabiedrībā ; mudina Nigērijas iestādes publiskajās iestādēs un armijā izskaust korupciju, sliktu pārvaldību un neefektivitāti un veicināt taisnīgu nodokļu piemērošanu; prasa pieņemt pasākumus, kas liegtu Boko Haram nelegālo ienākumu avotus, izmantojot sadarbību ar kaimiņvalstīm, jo īpaši attiecībā uz kontrabandu un nelegālu tirdzniecību;

11.  prasa starptautiskajai sabiedrībai palīdzēt Nigērijai un tās kaimiņvalstīm, kas uzņem bēgļus (Kamerūnai, Čadai un Nigērai), nodrošināt visu nepieciešamo medicīnisko un psiholoģisko palīdzību visiem, kam tā nepieciešama; aicina iestādes apakšreģionā saskaņā ar Ženēvas konvenciju kopējo 3. pantu nodrošināt piekļuvi visam seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumu klāstam sievietēm un meitenēm, kas ir izvarotas; uzsver nepieciešamību ieviest vispārēju standartu attiecībā uz kara izvarošanas upuriem un nodrošināt starptautisko humanitāro tiesību pārākumu bruņotu konfliktu situācijās; izsaka visdziļāko līdzjūtību sievietēm un bērniem, kas ir pārdzīvojuši Boko Haram īstenoto nežēlīgo terorismu; prasa izstrādāt īpašas izglītības programmas, kas ir paredzētas sievietēm un bērniem, kas ir cietuši karā, un sabiedrībai kopumā, lai palīdzētu šiem cilvēkiem pārvarēt piedzīvotās terora šausmas, sniegt pienācīgu un plašu informāciju, apkarot stigmas un sociālo atstumtību un palīdzēt viņiem kļūt par novērtētiem sabiedrības locekļiem;

12.  prasa Komisijai par prioritāti noteikt palīdzību bez pajumtes palikušiem bērniem un jauniešiem Nigērijā, Kamerūnā, Čadā un Nigērā, īpašu uzmanību pievēršot aizsardzībai pret visu veidu nežēlību un dzimumu vardarbību un piekļuvei izglītībai, veselības aprūpei un nekaitīgam dzeramajam ūdenim Ārkārtas ieguldījumu fonda stabilitātei ietvaros un novēršot nelegālās migrācijas un cilvēku pārvietošanas pamatcēloņus Āfrikā;

13.  aicina Nigērijas valdību veikt pasākumus, lai atvieglotu pārvietotu personu, jo īpaši bērnu, atgriešanos, garantēt viņu drošību un atbalstīt NVO centienus uzlabot apstākļus konfliktu dēļ pārvietotu cilvēku nometnēs, tostarp uzlabojot higiēnas un sanitāros apstākļus nolūkā nepieļaut iespējamu slimību izplatīšanos;

14.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Nigērijas Federatīvās Republikas valdībai un parlamentam, kā arī Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienas un Āfrikas Savienības pārstāvjiem.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0008.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0185.


Ali Mohammed al-Nimr lieta
PDF 322kWORD 76k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. oktobra rezolūcija par Ali Mohammed al-Nimr lietu (2015/2883(RSP))
P8_TA(2015)0345RC-B8-0997/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2015. gada 12. februāra rezolūciju par Raif Badawi lietu Saūda Arābijā(1) un 2014. gada 11. marta rezolūciju par Saūda Arābiju, tās attiecībām ar ES un tās lomu Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā(2),

–  ņemot vērā 1998. gada jūnijā pieņemtās un 2013. gada aprīlī atjauninātās ES pamatnostādnes par nāvessodu,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas, jo īpaši 2014. gada 18. decembra rezolūciju par nāvessoda izpildes moratoriju (A/RES/69/186),

–  ņemot vērā ANO cilvēktiesību ekspertu 2015. gada 22. septembra paziņojumus par Ali Mohammed al-Nimr lietu,

–  ņemot vērā 1984. gada Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. pantu, kurā noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kā arī 4. pantu, kas aizliedz spīdzināšanu,

–  ņemot vērā 2004. gada jūnijā pieņemtās un 2008. gada decembrī atjauninātās ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām, kuras puse ir Saūda Arābija,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18. pantu un 1966. gada Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 19. pantu,

–  ņemot vērā Arābu Cilvēktiesību hartu, kurai Saūda Arābija ir pievienojusies, un jo īpaši tās 32. panta 1. punktu, kas garantē tiesības uz informāciju un uzskatu un vārda brīvību, kā arī 8. pantu, kas aizliedz fizisku vai psiholoģisku spīdzināšanu vai cietsirdīgu, nežēlīgu, pazemojošu vai necilvēcīgu izturēšanos,

–  ņemot vērā vēl vienu nesen otra nepilngadīgā Dawoud al-Marhoon lietā piespriesto nāvessodu, nocērtot galvu, kas 17 gadu vecumā pēc tam, kad viņu 2012. gada maijā arestēja protestu laikā Saūda Arābijas Austrumu provincē, ticis spīdzināts un piespiests parakstīt atzīšanos, kuru amatpersonas izmantojušas viņa apsūdzēšanai;

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Ali Mohammed al-Nimr, kas ir 21 gadu vecs un kura radinieks ir prominents disidents, 2015. gada maijā Saūda Arābijas Karalistes Augstākā krimināltiesa notiesāja ar nāvessodu, kā ziņots, nocērtot galvu un pēc tam sitot krustā, par apsūdzībām tostarp musināšanu, sacelšanos, laupīšanu un piederību teroristu šūniņai, tā kā Ali al-Nimr brīdī, kad viņš tika arestēts, pieprasot demokrātiju un vienlīdzīgas tiesības Saūda Arābijā, nebija sasniedzis 18 gadu vecumu, un tādējādi vēl nepilngadīgs; tā kā viņš tika notiesāts uz nāvi saistībā ar protestiem, galvenokārt šiītu Saūda Arābijas austrumu provincē; tā kā no ticamiem avotiem tiek ziņots, ka Ali al-Nimr spīdzināja un piespieda parakstīt atzīšanos; tā kā viņam liegtas jebkādas droša tiesas procesa un pienācīgas juridiskā procedūras garantijas saskaņā ar starptautisko tiesību aktiem;

B.  tā kā nāvessoda piespriešana kādam, kas pārkāpuma izdarīšanas laikā bija bērns, un vēlāk sekojošie apgalvojumi par spīdzināšanu nav saderīgi ar Saūda Arābiju starptautiskajām saistībām;

C.  tā kā spīdzināšanas un nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai sodīšanas aizliegums ir iekļauts visos starptautiskajos un reģionālajos cilvēktiesību instrumentos un tas ir starptautisko paražu tiesību noteikums, kas ir saistošs visām valstīm neatkarīgi no tā, vai tās ir ratificējušas attiecīgos starptautiskos nolīgumus;

D.  tā kā ar nāvi notiesājošu spriedumu skaita palielināšanās ir cieši saistīta ar Saūda Arābijas Speciālās krimināltiesas spriedumiem lietās, reaģējot uz nodarījumiem, kas saistīti ar terorismu; tā kā saskaņā ar starptautisko cilvēktiesību organizāciju rīcībā esošajiem datiem Saūda Arābijā laikā no 2014. gada augusta līdz 2015. gada jūnijam ir izpildīti nāvessodi vismaz 175 cilvēkiem;

E.  tā kā šī lieta ir viens no daudzajiem gadījumiem, kad Saūda Arābijas cilvēktiesību aktīvistiem tiek piespriests smags sods un viņi tiek aizskarti, Saūda Arābijas aktīvisti tiek vajāti par savu uzskatu paušanu, un daudzi no viņiem ir notiesāti saskaņā ar procedūrām, kas neatbilst starptautiskajiem godīgas tiesas standartiem, kā to 2014. gada jūlijā apstiprināja bijušais ANO augstais cilvēktiesību komisārs;

F.  tā kā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 19. pantā noteikts, ka katram cilvēkam ir tiesības uz uzskatu un vārda brīvību gan tiešsaistē, gan bezsaistē; tā kā šīs tiesības ietver brīvību netraucēti palikt pie saviem uzskatiem un brīvību meklēt, saņemt un izplatīt informāciju un idejas ar jebkuriem līdzekļiem neatkarīgi no valstu robežām;

G.  tā kā Saūda Arābijas vēstnieks Apvienoto Nāciju Organizācijā Ženēvā Viņa Ekselence Faisal Trad Hassan Bin ANO Cilvēktiesību padomē iecelts par neatkarīgu ekspertu žūrijas priekšsēdētāju;

H.  tā kā dialoga uzsākšana starp Saūda Arābijas Karalisti (SAK) un ES par cilvēktiesību jautājumiem varētu būt konstruktīvs solis, lai uzlabotu savstarpējo izpratni un veicinātu reformas šajā valstī, tostarp tiesu iestāžu reformu;

I.  tā kā Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas (MENA) reģionā Saūda Arābija ir ietekmīgs un svarīgs politisks un ekonomisks spēks,

1.  stingri nosoda Ali Mohammed al-Nimr piespriesto nāvessodu; atkārtoti izsaka nosodījumu nāvessoda izmantošanai un stingri atbalsta nāvessoda moratoriju kā soli tā atcelšanas virzienā;

2.  aicina Saūda Arābijas iestādes un jo īpaši Viņa Majestāti Saūda Arābijas karali Salman bin Abdulaziz Al Saud apturēt nāvessoda izpildīšanu Ali Mohammed al-Nimr un viņu apžēlot vai mīkstināt viņam piespriesto sodu; aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu un dalībvalstis izmantot visus savus diplomātiskos līdzekļus un pūliņus, lai nekavējoties apturētu tā izpildīšanu;

3.  SAK atgādina, ka tā ir pievienojusies Konvencijai par bērna tiesībām, kas stingri aizliedz izmantot nāvessodu par noziegumiem, kas izdarīti, pirms persona ir sasniegusi 18 gadu vecumu;

4.  mudina Saūda Arābijas iestādes atcelt Speciālo krimināltiesu, kas tika izveidota 2008. gadā, lai izskatītu ar terorismu saistītās lietas, tomēr aizvien vairāk tiek izmantota, lai tiesātu mierīgos disidentus acīmredzami politiski motivētās apsūdzībās un tiesu procedūrās, kas pārkāpj pamattiesības uz taisnīgu tiesu;

5.  aicina Saūda Arābijas valdību nodrošināt tūlītēju un neatkarīgu izmeklēšanu saistībā ar iespējamiem spīdzināšanas gadījumiem un nodrošināt, ka Ali Mohammed al-Nimr tiek sniegta jebkāda veida medicīniskā palīdzība, ko viņš varētu pieprasīt, un nodrošinātas iespējas regulāri tikties ar ģimeni un ar advokātiem;

6.  atgādina Saūda Arābijai par tās saistībām kā ANO Cilvēktiesību padomes loceklei; norāda, ka Saūda Arābija ANO Cilvēktiesību padomē nesen iecelta par neatkarīgu ekspertu darba grupas vadītāju; noteikti mudina Saūda Arābijas iestādes savā valstī nodrošināt, ka cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas standarti atbilst šai lomai starptautiskajā arēnā;

7.  aicina uzlabot mehānismu dialogam starp ES un Saūda Arābijas cilvēktiesību jautājumos un pieredzes apmaiņu tieslietu un juridiskajos jautājumos, lai stiprinātu indivīda tiesību aizsardzību SAK saskaņā ar tieslietu reformu, ko tā ir uzņēmusies; aicina SAK iestādes īstenot nepieciešamās reformas cilvēktiesību jomā, jo īpaši reformas, kas saistītas ar nāvessoda piespriešanas un izpildes ierobežojumiem;

8.  aicina Saūda Arābiju parakstīt un ratificēt Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), kas stājās spēkā 1976. gadā, kura 6. pantā teikts, ka „katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību”;

9.  pauž dziļas bažas par SAK 2014. gadā piespriesto nāvessodu skaita pieaugumu, kā arī par satraucošo daudzumu tiesas spriedumu 2015.gadā lietās, kurās tiesa piespriedusi nāvessodu;

10.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Viņa Augstībai karalim Salman bin Abdulaziz Al Saud, Saūda Arābijas valdībai, ANO Augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos un ANO Cilvēktiesību padomei.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0037.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0207.


Maksājumu pakalpojumi iekšējā tirgū ***I
PDF 392kWORD 102k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. oktobra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 2002/65/EK, 2013/36/ES un 2009/110/EK un atceļ Direktīvu 2007/64/EK (COM(2013)0547 – C7-0230/2013 – 2013/0264(COD))
P8_TA(2015)0346A8-0266/2015

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2013)0547),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7‑0230/2013),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2014. gada 5. februāra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 11. decembra atzinumu(2),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2015. gada 4. jūnija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu un 61. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas atzinumu (A7-0169/2014),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 3. aprīļa sēdē pieņemtos grozījumus(3),

–  ņemot vērā Priekšsēdētāju konferences 2014. gada 18. septembra lēmumu par 7. sasaukuma laikā neizskatītajiem jautājumiem,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas papildu ziņojumu (A8-0266/2015),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2015. gada 8. oktobrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/... par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 2002/65/EK, 2009/110/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 un atceļ Direktīvu 2007/64/EK

P8_TC1-COD(2013)0264


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai (ES) 2015/2366.)

(1) OV C 224, 15.7.2014., 1. lpp.
(2) OV C 170, 5.6.2014., 78. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0280.


Tiesību akti hipotekāro kredītu jomā un riskanti finanšu instrumenti ES - Spānijas gadījums
PDF 418kWORD 82k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. oktobra rezolūcija par tiesību aktiem hipotekāro kredītu jomā un riskantiem finanšu instrumentiem Spānijā (pamatojoties uz saņemtajiem lūgumrakstiem) (2015/2740(RSP))
P8_TA(2015)0347B8-0987/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā lūgumrakstu Nr. 626/2011 un 15 citus lūgumrakstus par tiesību aktiem hipotekāro kredītu jomā Spānijā (Nr. 179/2012, 644/2012, 783/2012, 1669/2012, 996/2013, 1345/2013, 1249/2013, 1436/2013, 1705/2013, 1736/2013, 2120/2013, 2159/2013, 2440/2013, 2563/2013 un 2610/2013),

–  ņemot vērā lūgumrakstu Nr. 513/2012 un 21 citu lūgumrakstu par riskantiem finanšu instrumentiem Spānijā (Nr. 548/2012, 676/2012, 677/2012, 785/2012, 788/2012, 949/2012, 1044/2012, 1247/2012, 1343/2012, 1498/2012, 1662/2012, 1761/2012, 1851/2012, 1864/2012, 169/2013, 171/2013, 2206/2013, 2215/2013, 2228/2013, 2243/2013 un 2274/2013),

–  ņemot vērā apspriešanās Lūgumrakstu komitejā ar attiecīgajiem lūgumrakstu iesniedzējiem, no kurām visnesenākā notika 2015. gada 16. aprīlī,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 4. februāra Direktīvu 2014/17/ES par patērētāju kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu un ar ko groza Direktīvas 2008/48/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīvu 2014/65/ES par finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Direktīvu 2002/92/EK un Direktīvu 2011/61/ES(2),

–  ņemot vērā Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvu 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos(3),

–  ņemot vērā 2015. gada 19. maija kopīgajās debatēs par maksātnespējas procedūru Komisijas izteikto paziņojumu par tās 2014. gada 12. marta ieteikuma par jaunu pieeju neveiksmīgai darījumdarbībai un maksātnespējai pārskatīšanu un paplašināšanu attiecībā uz ģimeņu maksātnespēju un otras iespējas nodrošināšanu privātpersonām un mājsaimniecībām,

–  ņemot vērā 2013. gada 11. jūnija rezolūciju par sociālajiem mājokļiem Eiropas Savienībā(4),

–  ņemot vērā tā jautājumu Komisijai par tiesību aktiem hipotekāro kredītu jomā un riskantiem finanšu instrumentiem Spānijā (pamatojoties uz saņemtajiem lūgumrakstiem) (O-000088/2015 – B8-0755/2015),

–  ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas iesniegto rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā daudzie saņemtie lūgumraksti atklāja tūkstošiem traģisku personīgu gadījumu, kad iedzīvotāji bija pilnībā vai daļēji zaudējuši visus mūža ietaupījumus, un tā kā šajos lūgumrakstos uzrādīti arī šķēršļi, ar ko patērētāji saskaras, cenšoties iegūt precīzu un svarīgu informāciju par finanšu instrumentiem;

B.  tā kā Spānijā pilsoniskās sabiedrības organizācijas turpina protestēt pret simtiem tūkstošu izlikšanas no mājām gadījumu, negodīgiem noteikumiem hipotekāro kredītu līgumos un kredīta ņēmēju aizsardzības trūkumu; tā kā saskaņā ar vienas no šīm organizācijām — Hipotekāro kredītu upuru platformas (Plataforma de Afectados por la Hipoteca — PAH) — sniegto informāciju 2015. gada pirmajā ceturksnī ir konstatēts 19 261 šāds izlikšanas no mājām gadījums (par 6 % vairāk nekā 2014. gada pirmajā ceturksnī); tā kā PAH lēš, ka Spānijā kopš 2008. gada ir bijuši vairāk nekā 397 954 šādi izlikšanas no mājām gadījumi; tā kā mājokli ir zaudējušas vairāk nekā 100 000 mājsaimniecību;

C.  tā kā krīze vēl vairāk pasliktināja no mājām izlikto ģimeņu situāciju, kurām joprojām ir jāmaksā hipotekārais kredīts un ar to saistītie aizvien pieaugošie procenti; tā kā Spānijas valdība, pieņemot Likumu Nr. 6/2012, kā ārkārtas pasākumu ir ieviesusi datio in solutum iespēju; atgādina, ka saskaņā ar oficiālajiem datiem par 2014. gada otro ceturksni datio in solutum tika apstiprināts tikai attiecībā uz 1467 no 11 407 pieteikumiem, proti, tikai 12,86 % gadījumu;

D.  tā kā gan Spānijas tiesas, gan ES Tiesa ir konstatējušas daudzus negodīgus līguma noteikumus vai ļaunprātīgas prakses gadījumus Spānijas hipotekārās kreditēšanas sektorā (sk. ES Tiesas spriedumus lietās C-243/08 Pannon-GSM, C-618/10 Banco Español de Crédito un C-415/11 Catalunyacaixa) un tā kā minētie līguma noteikumi un prakse netiktu pieļauti, ja Spānija būtu pilnībā transponējusi un īstenojusi Direktīvas 93/13/EEK, 2004/39/EK un 2005/29/EK;

E.  tā kā pēc 2016. gada 21. marta noslēgtiem hipotekārā kredīta līgumiem piemēros Direktīvu 2014/17/ES par patērētāju kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu (Hipotekāro kredītu direktīvu), kas paredz pienākumu kreditoriem informēt patērētājus par attiecīgā kredītlīguma galvenajām iezīmēm;

F.  tā kā, ņemot vērā ES Tiesas spriedumu Aziz lietā (C-415/11), Spānijas iestādes, piemērojot paātrinātu procedūru, pieņēma 2013. gada 14. maija Likumu Nr. 1/2013 par pasākumiem hipotekārā kredīta ņēmēju aizsardzības pastiprināšanai, parāda pārstrukturēšanu un sociālo īri (Ley 1/2013, de 14 de mayo, de medidas para reforzar la proteccion a los deudores hipotecarios, restructuracion de la deuda y alquiler social);

G.  tā kā, ņemot vērā ES Tiesas spriedumu lietā C-169/14, Spānijas iestādes grozīja valsts pārsūdzības sistēmu hipotekārās kreditēšanas jomā, 2015. gada 25. maija Likumā Nr. 9/2015 par steidzamiem pasākumiem saistībā ar bankrotu (Ley 9/2015, de 25 de mayo, de medidas urgentes en material concursal) iekļaujot nobeiguma noteikumu, lai nodrošinātu šī tiesību akta atbilstību Direktīvai 93/13/EEK;

H.  tā kā Spānijas parlaments ir pieņēmis Labas prakses kodeksu ar mājokļa iegādi saistīta hipotekārā parāda dzīvotspējīgai pārstrukturēšanai, kuru finanšu struktūras nav ņēmušas vērā lielākoties tā brīvprātīgā rakstura dēļ un kura piemērošanai bijuši ļoti niecīgi rezultāti attiecībā uz izlikšanas novēršanu un datio in solutum veicināšanu, jo 80 % pieteikumu tiek atzīti par nepieņemamiem saskaņā ar atbilstības prasībām;

I.  tā kā daudzos gadījumos bankas nav pienācīgi informējušas patērētājus par tā riska apmēru, kas saistīts ar piedāvātājiem ieguldījumiem, un tā kā šādos gadījumos bankas nav veikušas atbilstības testus, lai noteiktu, vai klientiem ir pietiekamas zināšanas to finanšu risku izpratnei, kurus tie uzņēmās; tā kā daudzi cietušie iedzīvotāji ir vecāka gadagājuma cilvēki, kas savus mūža ietaupījumus ieguldījuši ieguldījumos, kas viņiem tika izklāstīti kā droši ieguldījumi;

J.  tā kā tiek lēsts, ka pēdējos gados aptuveni 700 000 Spānijas iedzīvotāju ir kļuvuši par finanšu krāpšanas upuriem, jo viņu bankas viņiem negodīgi pārdevušas riskantus finanšu instrumentus, pienācīgi neinformējot par riska apmēru un faktiskajām sekām, ko radīs liegtā iespēja izmantot savus ietaupījumus;

K.  tā kā daudzi finanšu krāpšanas upuri ir atteikušies izmantot Spānijas iestāžu ieviesto arbitrāžas mehānismu;

L.  tā kā Direktīva 2004/39/EK par finanšu instrumentu tirgiem (FITD) reglamentē ieguldījumu sabiedrību un kredītiestāžu īstenoto ieguldījumu pakalpojumu sniegšanu attiecībā uz finanšu instrumentiem, tostarp priekšrocību akcijām (preferentes); tā kā FITD 19. pantā ir noteiktas profesionālās ētikas normas, kas jāievēro tiem, kas sniedz ieguldījumu pakalpojumus klientiem,

1.  aicina Komisiju uzraudzīt sprieduma Aziz lietā (C-415) un Direktīvas 93/13/EEK par tiesību aktiem hipotekāru kredītu jomā īstenošanu visās dalībvalstīs, lai garantētu, ka dalībvalstu iestādes nodrošina to pilnīgu ievērošanu;

2.  aicina finanšu struktūras visā Savienībā pārtraukt īstenot ļaunprātīgu praksi attiecībā uz klientiem hipotekāro kredītu, sarežģītu finanšu produktu un kredītkaršu jomā, tostarp pārmērīgi augstu procentu likmju piemērošanu un pakalpojumu patvaļīgu atcelšanu;

3.  aicina finanšu struktūras visā Savienībā izvairīties no ģimeņu izlikšanas no viņu vienīgā mājokļa, tā vietā izmantojot parāda pārstrukturēšanu;

4.  aicina Spānijas valdību izmantot tās rīcībā esošos instrumentus, lai rastu visaptverošu risinājumu nolūkā krasi samazināt izlikšanas no mājām gadījumu nepieļaujami lielo skaitu;

5.  aicina Komisiju rūpīgi uzraudzīt Direktīvas 2014/17/ES par patērētāju kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu (Hipotekāro kredītu direktīvas) transponēšanu visās ES dalībvalstīs;

6.  aicina Komisiju dalīties paraugpraksē attiecībā uz datio in solutum piemērošanu atsevišķās dalībvalstīs un izvērtēt tās ietekmi uz patērētājiem un uzņēmumiem;

7.  brīdina Komisiju saistībā ar ES ģenerāladvokāta paustajām šaubām par to pasākumu likumību, kurus Spānijas valdības pieņēmusi, lai novērstu pārkāpumus, par kuriem 2013. gada 14. martā paziņoja ES Tiesa, un nepieļautu ļaunprātīgu praksi hipotekāro kredītu sektorā;

8.  aicina Komisiju cieši uzraudzīt, vai tiek efektīvi īstenoti jaunie Spānijas valdības pieņemtie pasākumi pašreizējo problēmu risināšanai un ļaunprātīgas prakses novēršanai banku darbības un finanšu instrumentu tirdzniecības jomā;

9.  aicina Komisiju sākt informācijas kampaņas par finanšu produktiem un, veicot izglītojošus pasākumus, veicināt izpratni par finanšu jautājumiem, lai nodrošinātu, ka Savienības iedzīvotāji ir labāk informēti par riskiem, kurus viņi uzņemas, parakstoties uz finanšu produktiem;

10.  aicina Komisiju dalīties paraugpraksē, kas ļautu uzlabot finansiālās grūtībās nonākušu iedzīvotāju aizsardzību; uzskata, ka pamata izglītība par finanšu jautājumiem būtu jāuzskata par papildu vērtību, kas palīdz izvairīties no pārmērīgu parādsaistību uzņemšanās sekām;

11.  aicina Eiropas Banku iestādi (EBI) un Eiropas Centrālo banku (ECB) rīkot paraugprakses kampaņu, lai mudinātu bankas un to darbiniekus sniegt skaidru, saprotamu un pareizu informāciju; uzsver, ka ir jānodrošina iespēja patērētājiem pieņemt pārdomātu lēmumu, kas balstās uz iespējamo risku pilnīgu apzināšanos, un ka brokeri un bankas nedrīkst maldināt patērētājus;

12.  lai saglabātu ES finanšu nozares stabilitāti, aicina EBI un ECB veikt turpmākus pasākumus, pieprasot bankām nošķirt potenciāli riskantus finanšu instrumentu tirdzniecības darījumus no noguldījumu pieņemšanas gadījumos, kad šādas darbības apdraud finanšu stabilitāti;

13.  aicina Komisiju un ECB izvērtēt Spānijas arbitrāžas mehānismu, kas tika ieviests, lai aizsargātu iedzīvotājus, kuri kļuvuši par finanšu krāpšanas upuriem;

14.  aicina Komisiju uzraudzīt to, vai Spānija pareizi transponē un piemēro ES tiesību aktus attiecībā uz finanšu instrumentiem, tostarp preferenciālajām akcijām;

15.  aicina Komisiju reaģēt saistībā ar saņemtajām sūdzībām un veikt vajadzīgo izmeklēšanu;

16.  prasa Komisijai iesniegt likumdošanas priekšlikumu par ģimenes maksātnespēju;

17.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Spānijas valdībai, Padomei, Komisijai un Eiropas Centrālajai bankai.

(1) OV L 60, 28.2.2014., 34. lpp.
(2) OV L 173, 12.6.2014., 349. lpp.
(3) OV L 95, 21.4.1993., 29. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0246.


Nāvessods
PDF 334kWORD 88k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. oktobra rezolūcija par nāvessodu (2015/2879(RSP))
P8_TA(2015)0348RC-B8-0998/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par nāvessoda atcelšanu, jo īpaši 2010. gada 7. oktobra rezolūciju(1),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federica Mogherini un Eiropas Padomes ģenerālsekretāra Thorbjørn Jagland 2014. gada 10. oktobra kopīgo deklarāciju par Eiropas un Pasaules dienu pret nāvessodu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību aizsardzības konvencijas 6. un 13. protokolu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 2. pantu,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par nāvessodu,

–  ņemot vērā ES eksporta kontroles režīmu, kas pašlaik tiek atjaunināts, attiecībā uz precēm, kuras var izmantot nāvessoda izpildei,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un tā Otro fakultatīvo protokolu,

–  ņemot vērā 1984. gada Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu,

–  ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra 2015. gada septembrī publicēto pētījumu par pasaules mēroga narkotiku problēmas ietekmi uz cilvēktiesību ievērošanu,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas, jo īpaši 2014. gada 18. decembra rezolūciju par nāvessoda izpildes moratoriju (A/RES/69/186),

–  ņemot vērā 2013. gada 12.–15. jūnijā Madridē notikušajā 5. Pasaules kongresā pret nāvessodu pieņemto noslēguma deklarāciju,

–  ņemot vērā katru gadu 10. oktobrī atzīmēto Pasaules un Eiropas dienu pret nāvessodu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā nāvessoda atcelšana visā pasaulē ir viens no galvenajiem ES cilvēktiesību politikas mērķiem;

B.  tā kā 2015. gada 10. oktobrī atzīmētajā Pasaules dienā pret nāvessodu īpaša uzmanība tiek pievērsta izpratnes palielināšanai attiecībā uz nāvessoda piemērošanu par nodarījumiem, kas saistīti ar narkotikām;

C.  tā kā saskaņā ar ANO augstā cilvēktiesību komisāra biroja sniegtajiem datiem vairāk nekā 160 ANO dalībvalstis, kurās ir dažādas tiesību sistēmas, tradīcijas, kultūra un reliģiskā piederība, vai nu ir atcēlušas nāvessodu, vai to nepiemēro;

D.  tā kā jaunākie dati liecina, ka 2014. gadā nāvessods ir piespriests vismaz 2466 personām 55 valstīs, kas ir gandrīz par 23 % vairāk nekā 2013. gadā; tā kā 2014. gadā pasaulē nāvessods tika izpildīts vismaz 607 personām; tā kā šajos skaitļos nav ietverts to cilvēku skaits, kuriem — kā tiek uzskatīts — nāvessoda izpilde notikusi Ķīnā, kura turpināja šā soda izpildi lielākam cilvēku skaitam nekā pārējā pasaulē kopā, tajā pašā laikā nāvessodu piespriežot vēl tūkstošiem cilvēku; tā kā arī 2015. gadā biedējošā apjomā turpinās nāvessoda piespriešana un izpilde; tā kā nāvessoda spriedumu pieaugums ir cieši saistīts ar tiesas spriedumiem masveida tiesas procesos par apsūdzībām ar terorismu saistītos nodarījumos tādās valstīs kā Ēģipte un Nigērija; tā kā Čadā un Tunisijā tiek apsvērta iespēja atjaunot nāvessodu; tā kā nāvessodu turpina piespriest un izpildīt dažos ASV štatos;

E.  tā kā joprojām tiek ziņots par to, ka cilvēkiem piespriež nāvessodu, nomētājot ar akmeņiem, Pakistānā, Nigērijā, Afganistānā, Irānā, Irākā, Sudānā, Somālijā un Saūda Arābijā, un tā kā pēdējos gados simtiem sieviešu ir nomētātas ar akmeņiem līdz nāvei par laulības pārkāpšanu; tā kā nomētāšana ar akmeņiem kā nāvessoda metode tiek uzskatīta par spīdzināšanas veidu;

F.  tā kā astoņu valstu tiesību aktos nāvessods ir paredzēts par homoseksualitāti (Mauritānijā, Sudānā, Irānā, Saūda Arābijā, Jemenā, Pakistānā, Afganistānā un Katarā) un tā kā Nigērijas un Somālijas provincēs oficiāli tiek izpildīti nāvessodi par viena dzimuma pārstāvju dzimumaktiem;

G.  tā kā ar nāvessodu bieži vien soda sabiedrības nabadzīgāko slāņu pārstāvjus, garīgi slimas personas un etnisko un kultūras minoritāšu pārstāvjus;

H.  tā kā 33 valstis nāvessodu piemēro par nodarījumiem, kas saistīti ar narkotikām, un katru gadu šāda iemesla dēļ nāvessodu izpilda vismaz 1000 cilvēku; tā kā ir zināms, ka 2015. gadā nāvessodi par šādiem noziegumiem tika izpildīti Ķīnā, Irānā, Indonēzijā un Saūda Arābijā; tā kā 2015. gadā nāvessodi par narkotiku jomā izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem tika piespriesti Ķīnā, Indonēzijā, Irānā, Kuveitā, Malaizijā, Saūda Arābijā, Šrilankā, Apvienotajos Arābu Emirātos un Vjetnamā; tā kā šādi nodarījumi var ietvert dažādas apsūdzības par narkotiku tirdzniecību vai narkotiku glabāšanu;

I.  tā kā pēdējo 12 mēnešu laikā pasaulē ir pieaugusi nāvessodu piemērošana par narkotiku jomā izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem un daudzas valstis aizvien biežāk par šādiem noziegumiem soda ar nāvi, atjaunojot nāvessodus par narkotiku jomā izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem vai pārtraucot ilgtermiņa nāvessoda moratorijus;

J.  tā kā Irāna jau 2015. gada pirmajos sešos mēnešos esot sodījusi ar nāvi 394 narkotiku noziedzniekus, salīdzinājumā ar 2014. gadu, kad visa gada laikā ar nāvi tika sodīti 367 šādi noziedznieki; tā kā puse no Saūda Arābijā šogad veiktajiem nāvessodiem ir bijuši noteikti par narkotiku noziegumiem, kamēr šo noziedzīgo nodarījumu īpatsvars uz kopējā noziedzības fona 2010. gadā bija tikai 4 %; tā kā uz nāvi notiesāto cietuma kamerās Pakistānā uz nāvessoda izpildi gaida vismaz 112 narkotiku noziedznieku;

K.  tā kā vairākiem ES dalībvalstu pilsoņiem ir izpildīts nāvessods vai viņi tā izpildi gaida trešās valstīs par noziegumiem, kas saistīti ar narkotikām;

L.  tā kā Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 6. panta 2. punktā ir paredzēts, ka nāvessodu var piemērot vienīgi par vissmagākajiem noziegumiem; tā kā ANO Cilvēktiesību komiteja un ANO īpašie referenti nelikumīgas, patvaļīgas vai tūlītējas nāvessodu izpildes jautājumos un spīdzināšanas jautājumos ir norādījuši, ka nāvessodu nebūtu jāpiemēro par narkotiku jomā izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem; tā kā obligāts nāvessods un tā piemērošana par narkotiku jomā izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem neatbilst starptautiskajām tiesībām un standartiem;

M.  tā kā Starptautiskā Narkotiku kontroles padome ir mudinājusi nāvessodu izmantojošās valstis atcelt tā piemērošanu par narkotiku jomā izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem;

N.  tā kā Komisija un dalībvalstis ir piešķīrušas vismaz EUR 60 miljonus ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja (UNODC) narkotiku apkarošanas programmām, kas vērstas uz narkotiku apkarošanu valstīs, kas aktīvi piemēro nāvessodu par narkotiku jomā izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem; tā kā nesenos NVO ziņojumos ir paustas bažas par to, ka Eiropas finansētas narkotiku apkarošanas programmas valstīs, kurās nāvessods nav atcelts, var veicināt nāvessodu piespriešanu un izpildi, un tā kā šie ziņojumi ir jāizvērtē;

O.  tā kā Komisija, izmantojot ES Stabilitātes un miera veicināšanas instrumentu (IcSP) un tā priekšgājēju Stabilitātes instrumentu (IfS), ir uzsākusi divus plaša mēroga reģionālos narkotiku apkarošanas pasākumus — kokaīna un heroīna maršrutu apkarošanas programmas, kuras īsteno arī valstīs, kuras piemēro nāvessodu par narkotiku jomā izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem; tā kā saskaņā ar ES Stabilitātes un miera veicināšanas instrumenta regulas 10. pantu Komisijai ir pienākums izmantot darbības norādes par cilvēktiesību un humanitāro tiesību ievērošanu attiecībā uz organizētās noziedzības apkarošanas pasākumiem,

1.  atkārtoti izsaka nosodījumu nāvessoda izmantošanai un stingri atbalsta nāvessoda moratorija ieviešanu kā soli tā atcelšanas virzienā; vēlreiz uzsver, ka nāvessoda atcelšana veicina cilvēka cieņas principu ievērošanu un ka ES galīgais mērķis ir pilnīga atcelšana;

2.  nosoda visus nāvessoda izpildes gadījumus, lai arī kur tie tiktu izpildīti; joprojām ir ļoti nobažījies par nāvessoda piespriešanu nepilngadīgām personām un personām ar garīgu vai intelektuālu invaliditāti un prasa nekavējoties un negrozāmi izbeigt šādu praksi, ar ko tiek pārkāpti starptautiskie cilvēktiesību standarti; pauž nopietnas bažas par nesen notikušajiem masveida tiesas procesiem, kas ir būtiski palielinājuši piespriesto nāvessodu skaitu;

3.  pauž lielas bažas par nomētāšanu ar akmeņiem, kas joprojām tiek izmantota vairākās valstīs, un mudina attiecīgo valstu valdības nekavējoties pieņemt tiesību aktus, ar kuriem aizliedz nomētāšanu ar akmeņiem;

4.  mudina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un dalībvalstis turpināt nāvessoda apkarošanu un stingri atbalstīt moratoriju kā soli atcelšanas virzienā, turpināt sekmēt nāvessoda atcelšanu visā pasaulē, un stingri ieteikt valstīm, kas joprojām izmanto nāvessodu, ievērot obligātos starptautiskos standartus, samazināt to nodarījumu amplitūdu, par kuriem piespriež nāvessodu, un nāvessoda izmantošanu, kā arī publicēt skaidrus un precīzus datus par piespriesto un izpildīto nāvessodu skaitu; mudina EĀDD nezaudēt modrību attiecībā uz notikumu attīstību visās valstīs, jo īpaši Baltkrievijā, kas ir vienīgā Eiropas valsts, kurā joprojām piemēro nāvessodu, un šajā sakarā izmantot visus tā rīcībā esošos ietekmēšanas paņēmienus;

5.  atzinīgi vērtē nāvessoda atcelšanu dažos ASV štatos un mudina ES turpināt dialogu ar ASV, lai panāktu pilnīgu nāvessoda atcelšanu, nonākot pie kopīgas nostājas attiecībā uz nāvessodu visā pasaulē;

6.  aicina Komisiju saistībā ar palīdzību un politisko atbalstu īpašu uzmanību pievērst valstīm, kas panāk progresu nāvessoda atcelšanā vai kas veicina vispārēju nāvessoda moratoriju; atbalsta divpusējās un daudzpusējās iniciatīvas starp dalībvalstīm, ES, ANO, trešām valstīm un citām reģionālām organizācijām par jautājumiem, kas saistīti ar nāvessodu;

7.  atgādina, ka nāvessods nav savienojams ar tādu vērtību ievērošanu kā cilvēka cieņa, brīvība, demokrātija, vienlīdzība, tiesiskums un cilvēktiesības, kas ir vērtības, uz kurām Savienība ir dibināta, un ka ikviena dalībvalsts, kas atjaunotu nāvessodu, tādējādi pārkāptu Līgumus un ES Pamattiesību hartu;

8.  pauž īpašas bažas par nāvessoda izmantošanas pieaugumu saistībā ar cīņu pret terorismu vairākās valstīs un par nāvessoda atjaunošanas iespējamību citās valstīs;

9.  nosoda jo īpaši to, ka nāvessodu izmanto, lai apspiestu opozīciju vai reliģiskās pārliecības, homoseksualitātes vai laulības pārkāpšanas, vai citu iemeslu dēļ, kuri vai nu būtu jāuzskata par nenozīmīgiem vai vispār nebūtu neuzskata par noziegumiem; tāpēc aicina tās valstis, kuras paredz kriminālatbildību par homoseksualitāti, nepiemērot par to nāvessodu;

10.  joprojām pauž pilnu pārliecību, ka nāvessods nepalīdz apturēt narkotiku tirdzniecību vai novērst cilvēku nonākšanu narkotiku atkarībā; aicina nāvessodu saglabājušās valstis ieviest alternatīvas nāvessodam par narkotiku jomā izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, kuras jo īpaši koncentrētos uz narkomānijas novēršanas un kaitējuma mazināšanas programmām;

11.  atkārto Komisijai un dalībvalstīm sniegto ieteikumu izvirzīt priekšnoteikumu, ka valstīm, kas vēlas saņemt finansiālu palīdzību, tehnisko atbalstu, spēju veidošanas pasākumus un cita veida atbalstu narkotiku apkarošanas politikas īstenošanā, ir jāatceļ nāvessods par narkotiku jomā izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem;

12.  aicina Komisiju un dalībvalstis vēlreiz apstiprināt nelokāmo principu, ka ar Eiropas palīdzību un atbalstu, tostarp ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja (UNODC) narkotiku apkarošanas programmām, nedrīkst veicināt tādas tiesībaizsardzības operācijas, kurās arestētajām personām tiek piespriests un izpildīts nāvessods;

13.  mudina Komisiju pastiprināti kontrolēt to preču eksportu, kas var tikt izmantotas nāvessoda izpildei;

14.  pauž dziļas bažas par nepārredzamību attiecība uz Komisijas un dalībvalstu sniegto narkotiku apkarošanas atbalstu un palīdzību tādu valstu tiesībaizsardzības operācijām narkotiku apkarošanas jomā, kuras aktīvi piemēro nāvessodu par narkotiku jomā izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem; prasa Komisijai publicēt gada pārskatu par narkotiku apkarošanas programmu finansēšanu valstīs, kas joprojām piemēro nāvessodu par narkotiku jomā izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem, norādot, kādi cilvēktiesību aizsardzības pasākumi ir izmantoti, lai nodrošinātu, ka šis finansējums nerada iespēju piemērot nāvessodu;

15.  mudina Komisiju nekavējoties ieviest ES Stabilitātes un miera veicināšanas instrumenta regulas 10. pantā paredzētās darbības norādes un tās stingri piemērot kokaīna un heroīna maršrutu apkarošanas programmām;

16.  mudina Komisiju ievērot ES Narkomānijas apkarošanas rīcības plānā (2013–2016) paredzēto ieteikumu, ka ir jāizstrādā un jāpiemēro norāžu un ietekmes izvērtējuma instruments cilvēktiesību jomā, lai nodrošinātu, ka ES ārējā narkotiku apkarošanas darbībā tiek efektīvi iekļautas cilvēktiesības;

17.  mudina EĀDD, Komisiju un dalībvalstis sniegt norādījumus, kā piemērot visaptverošu un efektīvu Eiropas politiku nāvessoda jomā attiecībā uz desmitiem Eiropas pilsoņu, kuri trešās valstīs gaida nāvessoda izpildi, tostarp paredzēt stingrus un pastiprinātus mehānismus, kas nodrošinātu identifikāciju, juridisko palīdzību un diplomātisko pārstāvību;

18.  aicina ES un dalībvalstis nodrošināt, lai 2016. gada aprīlī ANO Ģenerālās asamblejas speciālā sesijā par pasaules narkotiku problēmu tiktu risināts jautājums attiecībā uz nāvessoda piemērošanu par narkotiku jomā izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem un pausts nosodījums par šādu piemērošanu;

19.  atbalsta visus ANO aģentūru, starpvaldību reģionālo struktūru un NVO pastāvīgos centienus pārliecināt valstis par nāvessoda atcelšanu; aicina Komisiju arī turpmāk projektus šajā jomā finansēt ar Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu;

20.  atzinīgi vērtē to, ka nesen vēl vairākas valstis ir ratificējušas Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām Otro fakultatīvo protokolu, kas paredz nāvessoda atcelšanu, un attiecīgā dokumenta pušu skaits ir pieaudzis līdz 81 valstij; prasa visām valstīm, kas vēl nav šā protokola puses, to nekavējoties ratificēt;

21.  aicina Eiropas Padomes dalībvalstis, kas vēl nav ratificējušas Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. un 13. protokolu, to izdarīt, lai nodrošinātu efektīvu nāvessoda atcelšanu visā Eiropas Padomes reģionā;

22.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās asamblejas priekšsēdētājam un ANO dalībvalstu valdībām.

(1) OV C 371 E, 20.12.2011., 5. lpp.


Pieredze, kas gūta no sarkano dubļu katastrofas Ungārijā pirms pieciem gadiem
PDF 339kWORD 89k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. oktobra rezolūcija par pieredzi, kas gūta no sarkano dubļu katastrofas Ungārijā pirms pieciem gadiem (2015/2801(RSP))
P8_TA(2015)0349B8-0989/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Savienības politikas principus vides jomā, kas iekļauti Līguma par Eiropas Savienības darbību 191. pantā, jo īpaši principus, kas paredz veikt preventīvus pasākumus un likt piesārņotājam samaksāt par nodarīto,

–  ņemot vērā ES ir Konvenciju par Vidusjūras reģiona jūras vides un piekrastes aizsardzību (Barselonas konvencija) un tās protokolus,

–  ņemot vērā Padomes 1991. gada 12. decembra Direktīvu 91/689/EEK par bīstamajiem atkritumiem(1),

–  ņemot vērā Komisijas 2000. gada 3. maija Lēmumu 2000/532/EK, ar ko aizstāj Lēmumu 94/3/EK, ar kuru izveidots atkritumu saraksts saskaņā ar 1. panta a) punktu Padomes Direktīvā 75/442/EEK par atkritumiem, un Padomes Lēmumu 94/904/EK, ar kuru izveidots bīstamo atkritumu saraksts saskaņā ar 1. panta 4. punktu Padomes Direktīvā 91/689/EEK par bīstamajiem atkritumiem(2) (Eiropas Atkritumu saraksts),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 18. decembra Lēmumu 2014/955/ES, ar ko groza Lēmumu 2000/532/EK par atkritumu sarakstu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/98/EK(3),

–  ņemot vērā argumentēto atzinumu, ko 2015. gada jūnijā Komisija nosūtīja Ungārijai, lai tā paaugstinātu vides aizsardzības standartus citā sarkano dubļu dīķu vietā Ungārijā(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Direktīvu 2006/21/EK par ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanu un par grozījumiem Direktīvā 2004/35/EK(5) (Rūpniecības atkritumu direktīva),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 4. aprīļa Ieteikumu 2001/331/EK, ar ko nosaka obligātos kritērijus vides pārbaudēm dalībvalstīs(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2008. gada 20. novembra rezolūciju par Ieteikuma 2001/331/EK, ar ko nosaka obligātos kritērijus vides pārbaudēm dalībvalstīs, pārskatīšanu(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Lēmumu Nr. 1386/2013/ES par vispārējo Savienības vides rīcības programmu līdz 2020. gadam „Labklājīga dzīve ar pieejamajiem planētas resursiem”(8) (Septītā vides rīcības programma),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvu 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu(9) (Direktīva par atbildību vides jomā jeb ELD),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 20. aprīļa Lēmumu 2009/335/EK par tehniskām pamatnostādnēm attiecībā uz finansiālās garantijas apjoma noteikšanu ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/21/EK(10),

–  ņemot vērā Komisijas veikto priekšizpēti par ES mēroga industriālo katastrofu riska dalīšanas instrumenta koncepciju(11),

–  ņemot vērā ziņojumu "Direktīva par atbildību vides jomā īstenošanas problēmas un šķēršļi" (galīgais Komisijas sagatavotais ziņojums, Vides ģenerāldirektorāts, 2013),

–  ņemot vērā jautājumus Padomei un Komisijai par pieredzi, kas gūta no sarkano dubļu katastrofas Ungārijā pirms pieciem gadiem (O-000096/2015 – B8-0757/2015 un O-000097/2015 – B8-0758/2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā 2010. gada 4. oktobrī Ungārijā no bojāta atkritumu rezervuāra izplūda gandrīz miljons kubikmetru augsti sārmainu sarkano dubļu, kā rezultātā applūda vairāki ciemati, desmit cilvēki gāja bojā, gandrīz 150 cilvēki guva savainojumus un tika piesārņota zeme ļoti lielā teritorijā, tai skaitā četrās NATURA 2000 vietās;

B.  tā kā sarkanie dubļi, kas atradās šajā rezervuārā, bija bīstamie atkritumi Padomes Direktīvas 91/689/EEK izpratnē;

C.  tā kā Komisijas Lēmumā 2014/955/ES nepārprotami norādīts, ka sarkanie dubļi ir uzskatāmi par bīstamajiem atkritumiem, ja vien nav pierādīts pretējais; tā kā šis lēmums ir spēkā kopš 2015. gada 1. jūnija;

D.  tā kā pastāv iespēja, ka sakarā ar to, ka agrāk sarkanie dubļi kļūdaini netika uzskatīti par bīstamajiem atkritumiem arī citās dalībvalstīs, varētu būt spēkā kļūmīgas atļaujas;

E.  tā kā sarkanie dubļi ir uzskatāmi par ieguves rūpniecības atkritumiem saskaņā ar Ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanas direktīvu, kurā noteiktas drošības prasības ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanai, kuras cita starpā ir balstītas uz labākajām pieejamajām metodēm;

F.  tā kā arī citas ieguves rūpniecības darbības (piemēram, cianīda izmantošana zelta raktuvēs) vai nepareiza bīstamo atkritumu apsaimniekošana vairākās dalībvalstīs rada smagas vides piesārņojuma problēmas;

G.  tā kā Ieteikuma 2001/331/EK mērķis ir uzlabot ES vides jomas tiesību aktu ievērošanu un veicināt konsekventāku šīs jomas aktu īstenošanu un piemērošanu;

H.  tā kā 2008. gada 20. novembra rezolūcijā Parlaments ir norādījis, ka dalībvalstis vides jomas tiesību aktus īsteno nepilnīgi un nekonsekventi, un aicinājis Komisiju līdz 2009. gada beigām iesniegt leģislatīvu priekšlikumu par vides inspekcijām;

I.  tā kā Septītajā vides rīcības programmā ir paziņots, ka prasības, kas saistītas ar inspekcijām un uzraudzību, ES attiecinās uz plašāku vides jomas tiesību aktu kopumu un turpinās attīstīt inspekciju atbalsta kapacitāti ES līmenī;

J.  tā kā Direktīvas par atbildību vides jomā mērķis ir izveidot atbildības satvaru, kas būtu balstīts uz principu "piesārņotājs maksā", un šai direktīvā ir noteikts, ka dalībvalstīm vajadzētu veicināt, ka attiecīgie uzņēmumi un finanšu tirgus dalībnieki izveido finansiālus drošības instrumentus un tirgus; tā kā 18. panta 2. punktā ir iekļauta prasība Komisijai līdz 2014. gada 30. aprīlim iesniegt ziņojumu Parlamentam un Padomei un tā kā tas vēl joprojām nav izdarīts;

K.  tā kā Komisijas 2013. gadā sagatavotajā ziņojumā par Direktīvas par atbildību vides jomā īstenošanu secināts, ka "ELD transponēšana dalībvalstu tiesību aktos nav novedusi pie vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem", bet gan pie "dažādām atbildības vides jomā sistēmām, kas ES tiek izmantotas, lai nepieļautu un novērstu kaitējumu videi";

L.  tā kā 2010. gadā, reaģējot uz sarkano dubļu katastrofu, Komisija paziņoja, ka no jauna apsvērs iespēju ieviest obligātu saskaņotu finanšu nodrošinājumu, turklāt darīs to vēl pirms Direktīvas par atbildību vides jomā pārskatīšanas, kas bija paredzēta 2014. gadā,

1.  norāda, ka 2010. gada sarkano dubļu katastrofa bija Ungārijas smagākā industriālā katastrofa, un, apritot pieciem gadiem kopš šī traģiskā negadījuma, piemin tās upurus;

2.  atzinīgi vērtē ātro un efektīvo valsts iestāžu darbu, reaģējot uz krīzi, kā arī milzīgos pilsoniskās sabiedrības centienus, novēršot iepriekš nepieredzētas katastrofas sekas;

3.  atgādina, ka Ungārija aktivēja ES Civilās aizsardzības mehānismu un saņēma Eiropas ekspertu komandu, kas izstrādāta ieteikumus cita starpā par to, kā izveidot optimālu risinājumu zaudējumu novēršanai un mazināšanai;

4.  norāda, ka sarkano dubļu katastrofu var saistīt ar slikti ES tiesību aktu īstenošanu, nepilnībām inspekcijās, trūkumiem attiecīgajos ES tiesību aktos un novietnes uzturētājā darbību;

5.  pauž bažas par to, ka nešķiet, ka šo pēdējo gadu laikā būtu izdarīti kādi secinājumi, jo aizvien vērojama slikta attiecīgo ES aktu un starptautisko konvenciju īstenošana, kā arī nepilnības inspekcijās, un gandrīz neviens no trūkumiem attiecīgajos ES tiesību aktos nav novērsts;

6.  konstatē, ka īpašas bažas šajā sakarā raisa Ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanas direktīva un Eiropas Atkritumu saraksts;

7.  pauž bažas par to, ka līdzīgas vietas eksistē vairākās dalībvalstīs; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka tiek veiktas pienācīgas inspekcijas;

8.  aicina tās dalībvalstis, kurās ir sarkano dubļu dīķi, pārliecināties, ka sarkanie dubļi ir pareizi klasificēti kā bīstamie atkritumu, un pēc iespējas ātrāk pārskatīt jebkādas atļaujas, jo tās var būt balstītas uz nepareizu klasifikāciju; aicina Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstis veic pasākumus un attiecīgi ziņo Komisijas, aicina Komisiju arī līdz 2016. gada beigām publicēt ziņojumu par dalībvalstu veiktajiem pasākumiem;

9.  uzskata, ka ir būtiski svarīgi likt spēcīgāku uzsvaru uz katastrofu novēršanu, paturot prātā, ka līdzīgas vides katastrofas ir notikušas arī citās dalībvalstīs;

10.  aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai nodrošinātu, ka pilnībā tiek īstenoti un pienācīgi piemēroti visi attiecīgi ES tiesību akti un starptautiskās konvencijas ne tikai attiecībā uz alumīnija ražošanu un videi nekaitīgu sarkano dubļu apsaimniekošanu, bet jebkādu bīstamo atkritumu apsaimniekošanu videi nekaitīgā veidā;

11.  uzsver, ka stingri jāizmanto labākās pieejamās metodes ieguves rūpniecības atkritumu apsaimniekošanai, un aicina līdz 2016. gada beigām pilnībā pāriet uz sausās atkritumu glabāšanas tehnoloģijām, vienlaikus nodrošinot, ka tas nenoved pie gaisa vai ūdens piesārņošanas;

12.  aicina Komisiju likt lielāku uzsvaru uz pētniecības un attīstības darbībām, kas vērstas uz bīstamo atkritumu rašanās nepieļaušanu un apsaimniekošanu;

13.  mudina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes drošuma noturības testu veikšanai esošajās ieguves vietās, kurām ir lieli ieguves atkritumu dīķi;

14.  uzskata, ka efektīvai piesārņojuma novēršanai ir vajadzīgi stingri vides inspekciju noteikumi un pienācīgi pasākumi, ar kuriem nodrošina šādu noteikumu piemērošanu;

15.  aicina dalībvalstis nostiprināt savas vides inspekcijas iestādes, lai tās spētu pārredzamā veidā regulāri un sistemātiski kontrolēt ražošanas vietas, cita starpā nodrošinot tām neatkarību, pienācīgus resursus un skaidru atbildību, kā arī izvirzot prasību palielināt sadarbības un koordinācijas darbības;

16.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot uzraudzību, balstoties uz saistošiem un nesaistošiem pastāvošajiem instrumentiem, vienlaikus izvairoties no nevajadzīga administratīvā sloga;

17.  atkārtoti aicina Komisiju nākt klajā ar leģislatīvu priekšlikumu par tādām vides inspekcijām, kas nerada papildu finansiālu slogu ražošanas nozarei;

18.  mudina Komisiju paplašināt saistošos dalībvalstu inspekciju kritērijus, ietverot tajos plašāku ES vides jomas acquis korpusu, un izveidot ES līmeņa vides inspekciju atbalsta iespējas;

19.  pauž bažas par to, ka ievērojamās atšķirības atbildības noteikšanā, kas pastāv ES, var vājināt kopīgos standartus un pakļaut dažas dalībvalstis un reģionus lielākam vides katastrofu un ar tām saistīto finansiālo seku riskam;

20.  pauž nožēlu, ka Komisija vēl nav iesniegusi ziņojumu, ko paredz Direktīva par atbildību vides jomā; aicina Komisiju izdarīt to līdz 2015. gada beigām;

21.  aicina Komisiju nodrošināt, lai, pārskatot Direktīvu par atbildību vides jomā, pārskatīšanas priekšlikums paredzētu pilnībā īstenot principu „piesārņotājs maksā”;

22.  mudina Komisiju izmeklēt, kā dalībvalstis ir īstenojušās Komisijas Lēmumu 2009/335/EK un vai izveidoto finanšu garantijas instrumentu griesti ir pietiekami; mudina Komisiju ierosināt izveidot saskaņotu obligāto drošības garantiju;

23.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka vides katastrofu seku novēršanas finansiālie aspekti, tostarp finansiālās kompensācijas cietušajiem, ir pārredzami;

24.  aicina Komisiju iesniegt leģislatīvu priekšlikumu par tiesu iestāžu pieejamību ar vidi saistītās lietās atbilstīgi Septītajai vides rīcības programmai; aicina Komisiju izdarīt to līdz 2016. gada beigām;

25.  uzsver to, cik liela nozīme ir vietējo iestāžu, iedzīvotāju un pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanai tādu lēmumu pieņemšanas procesos, kas skar bīstamo atkritumu glabāšanu, un riska pārvaldības pasākumu plānošanā;

26.  aicina atbildīgās iestādes regulāri informēt sabiedrību par stāvokli piesārņojuma jomā un iespējamo piesārņojuma ietekmi uz floru un faunu, kā arī vietējo iedzīvotāju veselību;

27.  aicina Komisiju turpināt izstrādāt ES līmeņa industriālo katastrofu riska dalīšanas instrumenta koncepciju, pilnībā respektējot principu "piesārņotājs maksā", lai aptvertu visus iespējamos izdevumus, kas pārsniedz obligātās finanšu garantijas;

28.  uzskata, ka šādam specializētam ES rūpniecības katastrofu riska dalīšanas instrumentam būtu jāaptver arī agrāk radies slogs uz vidi, kas aizvien vēl rada draudus sabiedrībai un attiecībā uz kuru pašreizējā tiesiskajā regulējumā nav noteikts, kurš ir atbildīgs par seku likvidēšanas izdevumu segšanu;

29.  uzsver, ka vides un industriālu katastrofu gadījumā liela nozīme ir sadarbībai un solidaritātei ES līmenī;

30.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 377, 31.12.1991., 20. lpp.
(2) OV L 226, 6.9.2000., 3. lpp.
(3) OV L 370, 30.12.2014., 44. lpp.
(4) Eiropas Komisija, faktu lapa: jūnija pārkāpumi; galvenie lēmumi http://europa.eu/rapid/press-release_MEMO-15-5162_en.htm
(5) OV L 102, 11.4.2006., 15. lpp.
(6) OV L 118, 27.4.2001., 41. lpp.
(7) OV C 16 E, 22.1.2010., 67. lpp.
(8) OV L 354, 28.12.2013., 171. lpp.
(9) OV L 143, 30.4.2004., 56. lpp.
(10) OV L 101, 21.4.2009., 25. lpp.
(11) Pētījums, kura mērķis ir izpētīt iespējas izveidot fondu attiecībā uz atbildību vides jomā un zaudējumiem, ko rada rūpnieciskas avārijas. Galīgais ziņojums. Eiropas Komisija, DG ENVI, 2013. gada 17. aprīlis. http://ec.europa.eu/environment/archives/liability/eld/eldfund/pdf/Final%20report%20ELD%20Fund%20BIO%20for%20web2.pdf


ES rīcības plāna par dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm attīstības sadarbībā atjaunošana
PDF 420kWORD 104k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. oktobra rezolūcija par ES rīcības plāna par dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm attīstības sadarbībā atjaunošanu (2015/2754(RSP))
P8_TA(2015)0350B8-0988/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punktu, kas noteic, ka dzimumu līdztiesība ir viens no galvenajiem principiem, kas ir ES dibināšanas pamatā,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 208. pantu, kurā noteikts princips par politikas saskaņotību attīstībai, ar kuru tiek prasīts attīstības sadarbības jomā mērķus ņemt vēra tādās politikas jomās, kas varētu skart jaunattīstības valstis,

–  ņemot vērā 1995. gada septembrī Pekinā rīkoto ceturto Pasaules Sieviešu konferenci, tajā pieņemto deklarāciju un rīcības platformu, kā arī ar tām saistītos turpmākos noslēguma dokumentus, ko attiecīgi 2000. gada 9. jūnijā, 2005. gada 11. martā, 2010. gada 2. martā un 2015. gada 9. martā pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas speciālajās sesijās „Pekina +5”, „Pekina +10”, „Pekina +15” un „Pekina +20”, par turpmāko rīcību un iniciatīvām Pekinas deklarācijas un rīcības platformas īstenošanai,

–  ņemot vērā to, ka tiek īstenota rīcības programma, ko pieņēma 1994. gadā Kairā notikušajā Starptautiskajā konferencē par iedzīvotājiem un attīstību (ICPD), kurā starptautiskā sabiedrība atzina un apliecināja, ka seksuālā un reproduktīvā veselība un reproduktīvās tiesības ir būtiski svarīgas ilgtspējīgai attīstībai,

–  ņemot vērā ES stratēģiju par vīriešu un sieviešu līdztiesību 2010.–2015. (COM(2010)0491),

–  ņemot vērā ES rīcības plānu par dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm attīstības jomā 2010.–2015. gadam, 2013. gada īstenošanas ziņojumu (SWD(2013)0509) un Padomes 2014. gada 19. maija secinājumus par to, un 2014. gada īstenošanas ziņojumu (SWD(2015)0011),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 26. maija secinājumus par dzimumu aspektu attīstības jomā un par „Globālu partnerību nabadzības izskaušanai un ilgtspējīgai attīstībai”,

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 25. novembra rezolūciju par ES un globālo regulējumu attīstības jomā pēc 2015. gada(1),

–  ņemot vērā ES atbalsta novērtējumu dzimumu līdztiesībai un iespēju nodrošināšanai sievietēm partnervalstīs(2),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1325 (2000) un Nr. 1820 (2008) par sievietēm, mieru un drošību,

–  ņemot vērā jautājumus Padomei un Komisijai par ES rīcības plāna par dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm attīstības jomā atjaunošanu (O-000109/2015 – B8‑0762/2015 un O-000110/2015 – B8‑0763/2015),

–  ņemot vērā Attīstības komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā Eiropas Savienība (ES) ir apņēmusies veicināt dzimumu vienlīdzību un iekļaut dzimumu līdztiesības aspektu visās tās darbībās; tā kā dzimumu līdztiesība un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm ir priekšnoteikums, lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus laikposmam pēc 2015. gada, un arī atsevišķs cilvēktiesību jautājums, kas jāievēro neatkarīgi no tā sniegtajām priekšrocībām attīstībai un izaugsmei; tā kā ar dzimumu saistīta vardarbība ir nopietns cilvēktiesību pārkāpums un to nekad nedrīkstētu attaisnot ar reliģiju, kultūru vai tradīciju;

B.  tā kā divdesmitgades pārskatā par Pekinas deklarācijas un Rīcības platformas īstenošanu tika konstatēts, ka progress uz dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm (GEWE) ir bijis lēns un nevienmērīgs un ka pasaulē neviena valsts nav pilnībā izskaudusi dzimumu nevienlīdzību; tā kā pārskatā konstatēja, ka šo progresa trūkumu pasliktināja pastāvīgi un hroniski nepietiekamais ieguldījums GEWE;

C.  tā kā divi no Tūkstošgades attīstības mērķiem (TAM), kas nepārprotami attiecas uz sieviešu tiesībām, proti, dzimumu līdztiesības un sieviešu iespēju veicināšana (TAM 3) un mātes veselības aprūpes uzlabošana (TAM 5), joprojām plašā mērā paliek nesasniegti; tā kā katru dienu pasaulē aptuveni 800 sieviešu mirst no komplikācijām grūtniecības un dzemdību laikā; un apmēram 222 miljoniem sieviešu jaunattīstības valstīs nav pieejamas drošas un mūsdienīgas ģimenes plānošanas metodes, turklāt vienlaikus samazinās ģimenes plānošanai paredzētās attīstības palīdzības īpatsvars salīdzinājumā ar kopējo globālo palīdzību veselības aprūpei;

D.  tā kā pasaulē lielākā daļa trūkumcietēju ir sievietes un sieviešu vadītas mājsaimniecības; tā kā pieaug marginalizētu sieviešu neaizsargātība; tā kā pasaulē 62 miljoni meiteņu neapmeklē skolu;

E.  tā kā pasaulē visticamāk katra trešā sieviete kaut kad savas dzīves laikā piedzīvo fizisku un seksuālu vardarbību; tā kā katru gadu 14 miljoni meiteņu tiek izprecinātas piespiedu kārtā; tā kā ES ir apņēmusies atzīt ikvienas personas tiesības bez jebkādas diskriminācijas, piespiešanas un vardarbības pilnībā kontrolēt un brīvi pieņemt lēmumus par jautājumiem saistībā ar savu seksualitāti un seksuālo un reproduktīvo veselību;

F.  tā kā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) ziņoja(3) par to, ka ieguldījumi, „lai panāktu lielāku dzimumu līdztiesību, ir ļoti nepietiekami”, neraugoties uz to, ka tās locekļi šim mērķim paredzēto palīdzību trīskāršoja un tās apmērs 2012. gadā sasniedza USD 28 miljardus; tā kā dzimumu aspekta finansējums lielākoties koncentrējas sociālajās nozarēs, atstājot ekonomikas un ražošanas nozares ar nepietiekamiem ieguldījumiem, lai gan ESAO analīze rāda, ka ieguldījumi dzimumu līdztiesībā gūst vislielāko atdevi visos attīstības jomas ieguldījumos;

G.  tā kā 2,5 miljardi cilvēku, no kuriem vairākums ir sievietes un jaunieši, joprojām ir izslēgti no oficiālās finanšu nozares;

Pārmaiņas līdz ar GAP 2

1.  uzskata, ka GAP 1 izvērtēšanas secinājumi parāda skaidri izteiktu nepieciešamību nodrošināt būtiskas pārmaiņas ES rīcībā attiecībā uz GEWE un to, ka mums nepieciešams, lai EĀDD un Komisija paustu atjaunotu politisko apņemšanos, lai uzlabotu veiktspēju; uzsver, ka ir svarīgi īstenot galvenos ieteikumus, kas sniegti pašreizējā GAP pēcteča izvērtējumā, sākot ar pilnīgiem pārvaldības risinājumiem;

2.  atzinīgi vērtē Komisijas nodomu ierosināt transformējošu pāreju ar jauno GAP un tādēļ uzskata, ka GAP 2 vajadzētu būt Komisijas paziņojuma veidā; izsaka nožēlu, ka GAP 2 ir pieņemts kā kopīgs dienestu darba dokuments, bet ne kā paziņojums; mudina Komisiju un EĀDD pēc iespējas ātrāk uzsākt jaunā plāna īstenošanu kā daļu no plašāka ES uzdevuma attiecībā uz GEWE ilgtspējīgas attīstības mērķu kontekstā, lai sasniegtu konkrētus rezultātus, kā arī iekļaut Parlamentu apspriešanā visa šī procesa gaitā;

3.  uzskata, ka GAP 2 būtu jākoncentrē uzmanība uz visiem ES ārpolitikas aspektiem — attīstības sadarbību, humanitāro palīdzību, tirdzniecību, cilvēktiesībām un ārlietām, migrāciju un patvēruma jomu — atbilstoši principam par politikas saskaņotību attīstībai un vienlīdz jāpiemēro jaunattīstības valstīm, kaimiņvalstīm un paplašināšanās valstīm;

4.  uzskata, ka GEWE vajadzētu būt ES iestādēm centrālam jautājumam ar skaidri noteiktām pārvaldības kompetencēm gan centrālajā administrācijā, gan ES delegācijās; uzsver, ka delegāciju vadītājiem, nodaļu vadītājiem un augstākā līmeņa vadītājiem jābūt atbildīgiem par GEWE politikas uzraudzību un izvērtēšanu un ziņošanu par to un ka integrētai pieejai dzimumu līdztiesības nodrošināšanai jābūt iekļautai darba aprakstos un apmācībā, ko nodrošina visam personālam;

5.  uzskata, ka Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) būtu jānodrošina, lai visi komisāri, kas atbild par ārējo darbību, demonstrētu nepieciešamo vadību, lai nodrošinātu GAP 2 sekmīgu īstenošanu; atzinīgi vērtē Padomes 2015. gada maija secinājumus, kuros uzsvērta dalībvalstu apņemšanās par uz pārmaiņām vērstu programmu attiecībā uz sieviešu un meiteņu tiesībām; uzsver, ka ir nepieciešama papildināmība Komisijas/EĀDD un dalībvalstu rīcību starpā;

6.  pauž nožēlu par to, ka Starptautiskās sadarbības un attīstības ģenerāldirektorāta (DEVCO) 2014. gada pārskatā nav tikusi pievērsta uzmanība integrētas pieejas dzimumu līdztiesības nodrošināšanai (GEWE) jautājumiem, un aicina, lai turpmāk GEWE jautājumi tiktu iekļauti visu ar ārējo darbību saistīto Komisijas ģenerāldirektorātu un EĀDD gada pārskatos; aicina visas ES delegācijas iesniegt ikgadēju GAP pārskatu un ES delegācijām iesniegt kopsavilkumu par GEWE rādītājiem to gada pārskatos, termiņa vidusposma pārskatos un valsts līmeņa novērtējumos; uzskata, ka rezultāti būtu jāiestrādā uz rezultātiem vērstā uzraudzībā (ROM);

7.  norāda, ka Attīstības sadarbības instrumenta (ASI) plānošanas dokumentu termiņa vidusposma 2017. gada pārskats ir laba iespēja izvērtēt no ASI finansēto programmu ietekmi uz sievietēm un meitenēm, skaidri noteikt ASI finansēto programmu daļu, kuras dod labumu sievietēm un meitenēm, un veikt nepieciešamo pārdalīšanu, ja tāda izrādītos vajadzīga;

8.  atgādina par ES principu par politikas saskaņotību attīstībai un uzsver, ka ir svarīga ES iekšpolitikas un ārpolitikas nostādņu saskaņotība un ir nepieciešams nodrošināt politikas saskaņotību starp jauno GAP un nākamo rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā; uzsver, ka dzimumam jābūt visu cilvēktiesību dialogu starp ES un trešām valstīm sistemātiskai un neatņemamai daļai; aicina EĀDD papildus cilvēktiesību dialogiem ar trešām valstīm izveidot dzimumu līdztiesības dialogus;

9.  atgādina, ka pilnīgai koordinācijai centrālo nodaļu, delegāciju un dalībvalstu vēstniecību starpā ir būtiska nozīme, lai varētu sekmīgi īstenot GAP 2, izmantojot valstu profilus attiecībā uz dzimumu un citus rīkus; šajā saistībā uzsver, ka EAF valstu plānošanas pārskatīšana dod iespēju pārliecināties, vai notiek pilnīga GAP 2 īstenošana, un vajadzības gadījumā veikt pielāgojumus;

Datu vākšana un mērķi

10.  aicina efektīvāk īstenot stratēģijas un uzstāj, ka ir jāizmanto dzimuma ziņā jutīgi kvantitatīvie un kvalitatīvie rādītāji un sistemātiski un savlaicīgi jāvāc pa dzimumiem sadalīti dati attiecībā uz saņēmējiem un dalībniekiem visās darbībās, to veicot kā daļu no uzraudzības un izvērtēšanas procesa; uzstāj, ka dati būtu jādara pieejami sabiedrībai, lai nodrošinātu finanšu pārskatatbildību un pārredzamību; uzskata, ka ziņošana būtu jāpielāgo un jāiestrādā izveidotās uzraudzības un novērtēšanas sistēmās, piemēram, Komisijas atbildīgā Starptautiskās sadarbības un attīstības ģenerāldirektorāta (DEVCO) ES starptautiskās sadarbības un attīstības rezultātu mērīšanas sistēmā; uzsver nepieciešamību ieguldīt valstu statistikā un aicina visas dalībvalstis izveidot dzimuma ziņā jutīgas uzraudzības sistēmas;

11.  aicina ES delegācijas un dalībvalstu vēstniecības noteikt par prioritāti un ieguldīt kvalitatīvā dzimumu līdztiesības analīzē kā pamatā, uz kuru balstītos valsts līmeņa stratēģija un plānošana; uzskata, ka Es būtu jāpārskata valstu nacionālie indikatīvie plāni no jaunā GAP aspekta;

12.  atzīst, ka meiteņu un jaunu sieviešu stāvoklis ir īpaši nelabvēlīgs un viņas ir apdraudētas, un ka ir īpaša uzmanība jāvērš uz to, lai nodrošinātu meiteņu piekļuvi izglītībai, lai viņas varētu dzīvot brīvi bez vardarbības, likvidētu diskriminējošus tiesību aktus un praksi un dotu iespējas meitenēm un jaunietēm globālā mērā;

13.  uzsver, ka ir nepieciešami skaidri mērķi un rādītāji, kas piemēroti un sadalīti pēc dzimuma, vecuma, invaliditātes un citiem faktoriem, un uzlabota budžeta piešķīrumu izsekošana; uzsver, ka mērķiem un uzraudzības metodikai vajadzētu būt pielāgotai pasaules attīstības programmai laikposmam pēc 2015. gada un citām attiecīgām starptautiskām programmām;

14.  uzsver, ka ES ir jānorāda un jānodrošina pietiekoši finanšu resursi un cilvēkresursi, lai izpildītu savas apņemšanās attiecībā uz GEWE; uzsver, ka ir svarīgi dzimumu līdztiesības aspektu integrēt publiskajās finansēs, veicot tādu budžeta izstrādi, kura ir jutīga attiecībā uz dzimumu un pievēršas nevienlīdzībai;

Galvenie aspekti attiecībā uz jauno GAP

15.  uzskata, ka GAP ir jāpievēršas šķēršļiem, kas kavē pilnībā īstenot ES vadlīnijas attiecībā uz vardarbību pret sievietēm un meitenēm (VAWG), un pasākumiem to pārvarēšanai; aicina pieņemt visaptverošu ES nostāju attiecībā uz VAWG ar uzlabotiem centieniem un resursiem, lai novērstu un izskaustu visa veida diskriminācijas praksi pret sievietēm, kā arī apkarotu un veiktu kriminālvajāšanu par visa veida vardarbību, ieskaitot cilvēktirdzniecību, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, piespiedu sterilizāciju, piespiedu grūtniecību, „gendericīdu”, vardarbību ģimenē un izvarošanu laulībā, bērnu, agras un piespiedu laulības un uz dzimumu balstītu vardarbību konflikta un pēckonflikta situācijās; aicina izstrādāt īpašas ES rīcības, lai nostiprinātu dažādu sieviešu grupu tiesības, īpašu uzmanību pievēršot jauniešiem, migrantiem, sievietēm, kurām ir HIV, un lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem, transpersonām un interseksuāļiem (LGBTI) un personām ar īpašām vajadzībām;

16.  uzsver, cik svarīgi ir veicināt meiteņu iespējas iegūt jebkura līmeņa izglītību un novērst dzimumu šķēršļus attiecībā uz izglītību;

17.  uzsver, ka ir jāizskauž izvarošanas kā kara un apspiešanas ieroča izmantošana un ka Es ir jāizdara spiediens uz trešo valstu valdībām un visam ieinteresētajām personām, kas iesaistītas reģionos, kur notiek šāda uz dzimumu balstīta vardarbība, lai izbeigtu šo praksi, sauktu pie atbildības vainīgos un strādātu ar izdzīvojušajiem, sievietēm, ko tā skārusi, un kopienām, lai palīdzētu tām rehabilitēties un atlabt;

18.  uzsver sieviešu migranšu, bēgļu un patvēruma meklētāju neaizsargātību un nepieciešamību viņām nodrošināt īpašu aizsardzību; aicina veikt īpašus pasākumus, lai pastiprinātu un pilnībā nodrošinātu patvēruma meklētāju (sieviešu) tiesības; aicina apņēmīgi rīkoties Eiropas mērogā, lai pārvarētu pašreizējo migrācijas un bēgļu krīzi, ieskaitot holistisku un dzimuma ziņā jutīgu pieeju migrācijai un patvēruma meklēšanas jautājumam, kas pastāv dalībvalstīs;

19.  atzīst veselību par vienu no cilvēktiesībām; uzsver, ka ir svarīga vispārēja piekļuve veselības aprūpei un apdrošināšanai, ieskaitot seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpi un tiesības, par ko tika panākts vienots viedoklis saskaņā ar Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību rīcības programmu un Pekinas Rīcības platformu; šajā saistībā aicina turpināt centienus uzlabot sieviešu piekļuvi veselības aprūpei un veselības izglītībai, ģimenes plānošanai, pirmsdzemdību aprūpei un seksuālajai un reproduktīvajai veselībai, proti, pievērsties plašā mērā nesasniegtajam TAM 5 attiecībā uz mātes veselības aprūpi, ieskaitot bērnu un zīdaiņu mirstības samazināšanu; norāda, ka minētā piekļuve palīdz sasniegt visus ar veselību saistītos attīstības mērķus; šajā saistībā atzinīgi vērtē jo īpaši Padomes 2015. gada maija secinājumus;

20.  uzsver nepieciešamību radīt labvēlīgu vidi, jo īpaši — nojaucot sociālos un juridiskos šķēršļus sieviešu piekļuvei ražošanas kapitālam, tostarp zemes un dabas un ekonomiskajiem resursiem, veicinot finansiālu integrāciju, pienācīgas kvalitātes nodarbinātības standartus, dzimumu līdztiesībai atbilstošu sociālo aizsardzību un vienādu atalgojumu par vienādu darbu;

21.  uzskata, ka uzņēmumiem ir svarīga loma dzimumu līdztiesības veicināšanā ar darbībām, kas palīdz ekonomisko iespēju nodrošināšanai sievietēm un sieviešu ekonomiskajām tiesībām, piemēram, nodrošinot sievietēm pienācīgas kvalitātes nodarbinātību, vienādu atalgojumu, piekļuvi finanšu un banku pakalpojumiem un iespējas piedalīties vadībā un lēmumu pieņemšanā, kā arī viņas aizsargājot darbā pret diskrimināciju un izmantošanu, un ar dzimuma aspekta ziņā jutīgu korporatīvo sociālo atbildību; šajā sakarībā aicina palielināt atbalstu vietējiem MVU, jo īpaši uzņēmējām, lai dotu iespēju viņām gūt ieguvumus no privātā sektora veicinātas izaugsmes; uzsver pozitīvo lomu, kāda ir mikrofinansējumam, sociālajai uzņēmējdarbībai un alternatīviem uzņēmējdarbības modeļiem, piemēram, savstarpējām sabiedrībām un kooperatīviem, sieviešu ekonomisko iespēju uzlabošanas un iekļaušanas jomā.

22.  atzīst, ka ir nepieciešams novērst pret sievietēm vērstu diskrimināciju saistībā ar laulībām vai maternitāti un nodrošināt viņu faktiskās tiesības strādāt;

23.  norāda, ka pilnvērtīgu iespēju nodrošināšana sievietēm un nodrošinātība ar pārtiku viena otru savstarpēji atbalsta; uzsver nepieciešamību nodrošināt pilnvērtīgas iespējas lauku sievietēm, pievēršoties jautājumam par diskrimināciju attiecībā uz piekļuvi zemei, ūdenim, izglītībai, apmācībai, tirgiem un finanšu pakalpojumiem; aicina būtiski palielināt publisko ieguldījumu lauksaimniecībā un lauku attīstībā, uzmanību koncentrējot uz nelielajām saimniecībām, lauksaimniecības kooperatīviem un lauksaimnieku tīkliem;

24.  uzsver nepieciešamību, lai sievietes tiktu iekļautas un būtu pārstāvētas augošās ekonomikas jomās, kuras ir svarīgas ilgtspējīgai attīstībai, ieskaitot zaļās un aprites ekonomikas nozares, atjaunīgos enerģijas avotus un IKT;

25.  atgādina, cik izšķiroša loma ir formālajai izglītībai un ikdienējām mācībām sieviešu un meiteņu iespēju veicināšanā sociālajā, ekonomikas, kultūras un politikas jomā; uzsver nepieciešamību, lai ES stratēģija izglītībai attīstībā iekļautu spēcīgu dzimumu līdztiesības perspektīvu, jo īpaši šādās jomās: izglītība ilgtspējai, pēckonflikta izlīgums, mūžizglītība un profesionālā izglītība, zinātnes, tehnoloģiju, inženierzinātņu un matemātikas (STEM) joma, un mākslas lomu kultūras apmaiņā;

26.  uzsver, cik svarīga ir lielāka sieviešu dalība laikposmam pēc 2015. gada paredzētā satvara veidošanā un īstenošanā; prasa lielāku finanšu atbalstu sieviešu tiesību organizācijām, politiskos un spēju uzlabošanas pasākumus, kuru mērķis ir iesaistīt un palielināt pilsoniskās sabiedrības un jo īpaši sieviešu organizāciju piedalīšanos ieinteresēto personu konsultācijās — vienmēr un vietējā, reģionālā, valsts un starptautiskā līmenī;

27.  norāda, ka GAP ir jāpievēršas LGBTI personu stāvoklim trešās valstīs un jāietver LGBTI tiesību veicināšana un aizsardzība;

28.  uzsver, ka ir svarīgi ar dzimuma ziņā jutīgu tiesību reformu nostiprināt sieviešu juridiskās tiesības un piekļuvi tiesai; uzskata, ka mērķtiecīgs finansējums dzimumu līdztiesībai juridiskajā palīdzībā palīdz nostiprināt tiesiskumu;

29.  aicina ES veicināt sieviešu lielāku piedalīšanos miera uzturēšanas, miera veidošanas procesos un ES militārajās un civilajās krīzes pārvaldības misijās; šajā saistībā atgādina par savu aicinājumu ES veicināt ANO Drošības padomes rezolūciju 1325 (2000) un 1820 (2008) par sievietēm un mieru un drošību un aicina visās miera un drošības iniciatīvās iekļaut dzimumu perspektīvas un sieviešu tiesības;

30.  aicina ES veicināt cilvēka pamattiesības sievietēm un meitenēm, ka to garantē Vispārējā cilvēktiesību deklarācija; šajā saistībā uzstāj, ka nepieciešams nodrošināt visu sieviešu un meiteņu tiesību uz dzīvību aizsardzību, aktīvi apkarojot kaitniecisku praksi, piemēram, pret dzimumu vērstu genocīdu „gendericīdu”;

31.  uzsver, cik svarīgi ir pasākumi sieviešu un sieviešu tiesību organizāciju vadības un piedalīšanās nostiprināšanai sabiedriskajā, kā arī privātajā sfērā; aicina pastiprināt centienus palielināt sieviešu un sieviešu tiesību organizāciju piedalīšanos politiskajā dzīvē, jo īpaši — integrējot šādus centienus visās demokrātijas atbalsta programmās, tostarp Parlamenta visaptverošā demokrātijas atbalsta pieejā (CDSA);

32.  uzsver, ka ir nepieciešams iesaistīt vīriešus un zēnus un veicināt viņu aktīvu iesaistīšanos un atbildību, pievēršoties diskriminējošām sociālajām normām un apkarojot dzimumu stereotipus un pret sievietēm un meitenēm vērstu vardarbību;

o
o   o

33.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un UN Women.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0059.
(2) https://ec.europa.eu/europeaid/evaluation-eu-support-gender-equality-and-womens-empowerment-partner-countries-final-report_en.
(3).https://europa.eu/eyd2015/sites/default/files/users/Madara.Silina/from_commitment_to_action_financing_for_gewe_in_sdgs_oecd.pdf.


Vienlīdzīgas iespējas un attieksme pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos
PDF 451kWORD 147k
Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. oktobra rezolūcija par Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvas 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, piemērošanu (2014/2160(INI))
P8_TA(2015)0351A8-0213/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 3. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8., 10., 19. un 157. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos(1) (pārstrādāta versija),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 7. marta Ieteikumu par to, kā ar pārredzamības palīdzību nostiprināt principu par vienādu darba samaksu sievietēm un vīriešiem,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 6. decembra paziņojumu „Ziņojums par to, kā tiek piemērota Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīva 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (pārstrādāta redakcija)“ (COM(2013)0861),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. septembra paziņojumu „Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015.” (COM(2010)0491),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 5. marta paziņojumu „Stingrāka apņemšanās veicināt vīriešu un sieviešu līdztiesību — Sieviešu harta” (COM(2010)0078),

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011.–2020. gads), ko Padome pieņēma 2011. gada 7. martā,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (EST) judikatūru, kuras pamatā ir LESD 157. pants,

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta „Gender Equality Index Report“ (Ziņojumu par dzimumu līdztiesības indeksu),

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1994. gada Konvenciju par nepilna darba laika darbu, kura paredz pienākumu valstīm savos publiskā iepirkuma līgumos ietvert klauzulu par vienlīdzīgu darba atalgojumu,

–  ņemot vērā SDO 1951. gada Konvenciju par vienlīdzīgu atalgojumu,

–  ņemot vērā 11. panta 1. punkta d) apakšpunktu Konvencijā par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma ar 1979. gada 18. decembra Rezolūciju 34/180,

–  ņemot vērā Eiropas Pamattiesību aģentūras 2014. gada decembra ziņojumu „Transpersonas Eiropas Savienībā”,

–  ņemot vērā 2013. gada 12. septembra rezolūciju par principa “Vienlīdzīga samaksa vīriešiem un sievietēm par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu” piemērošanu(2),

–  ņemot vērā 2012. gada 24. maija rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par principa „Vienlīdzīga samaksa vīriešiem un sievietēm par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu” piemērošanu(3),

–  ņemot vērā Parlamentārās izpētes pakalpojumu ģenerāldirektorāta izstrādāto Eiropas īstenošanas novērtējumu par Direktīvu 2006/54/EK,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A8-0213/2015),

A.  tā kā princips par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm ir viens no ES tiesību pamatprincipiem,

B.  tā kā ES tiesību akti aizliedz diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ;

C.  tā kā ekonomiskā neatkarība Eiropas iedzīvotājiem — gan sievietēm, gan vīriešiem — ir priekšnoteikums, lai uzņemtos atbildību par savu dzīvi un izdarītu pareizu izvēli;

D.  tā kā Direktīvā  2006/54/EK ir skaidra atsauce uz EST judikatūru, kas nosaka, ka princips par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nevar aprobežoties ar tādas diskriminācijas aizliegumu, kura pamatojas uz personas dzimumu, bet ka tas ir arī piemērojams attiecībā uz diskrimināciju, kas rodas saistībā ar personas dzimuma maiņu;

E.  tā kā princips par vienādu darba samaksu ir bijis iekļauts Līgumos jau kopš paša sākuma 1957. gadā; tā kā princips, ka vienādu darba samaksu saņem par vienādi vērtīgu darbu, tagad ir atzīts LESD 157. pantā un iekļauts pārstrādātajā Direktīvā 2006/54/EK (turpmāk — Pārstrādātā direktīva);

F.  tā kā ar Pārstrādāto direktīvu bija paredzēts ES tiesību aktus šajā jomā labāk saskaņot, padarīt tos atbilstošus EST judikatūrai, kā arī vienkāršot un padarīt mūsdienīgākus attiecīgos vienlīdzības tiesību aktus valstu līmenī, tādējādi veicinot sieviešu situācijas uzlabošanos darba tirgū; tā kā uzņēmumos, kuri darbojas Eiropas Savienībā, 2014. gadā sieviešu īpatsvars galvenajos vadošajos amatos joprojām bija zemāks par 18 %;

G.  tā kā Pārstrādātajā direktīvā ir ieviesti daži jauninājumi, piemēram, vienlīdzīgu iespēju principa īstenošana un jēdziena „netieša diskriminācija“ definīcija, kā arī aizsardzība pret diskrimināciju, kas rodas saistībā ar personas dzimuma maiņu, un ir sniegta nepārprotama norāde uz darba un privātās un ģimenes dzīves saskaņošanu; tā kā visām dalībvalstīm galvenais uzdevums ir pareizi piemērot un ieviest noteikumus par vienādu darba samaksu, kā paredzēts Direktīvā 2006/54/EK, un tā kā šo jauninājumu ietekme dalībvalstīs joprojām ir ierobežota; tā kā, neraugoties uz daudzajiem tiesību aktiem, kuri ir spēkā gandrīz 40 gadus, veiktajām darbībām un izlietotajiem resursiem, progress šajā jomā ir ārkārtīgi lēns un joprojām pastāv vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība, kas ES kopumā vidēji ir 16,4 %, taču būtiski atšķiras starp dalībvalstīm;

H.  tā kā cita starpā tagad par darba samaksu arvien biežāk vienojas individuāli un tas veicina informācijas un pārredzamības trūkumu attiecībā uz darba ņēmēja darba samaksas struktūru, radot situāciju, kurā darba ņēmējiem un/vai viņu pārstāvjiem paliek apslēpti ar dzimumu saistītie aizspriedumi un diskriminējošās darba samaksas struktūras un tāpēc tos ir ārkārtīgi grūti pierādīt, tādējādi tiek traucēta principa „vienāda darba samaksa par vienādu darbu“ efektīva īstenošana, ko kavē arī juridiskās noteiktības trūkums attiecībā uz vienādas vērtības darba jēdzienu un procesuālie šķēršļi;

I.  tā kā lielāka vīriešu un sieviešu līdztiesība dod ieguvumus ekonomikai un sabiedrībai kopumā un vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības samazināšana palīdz pazemināt nabadzības līmeņus un palielināt sieviešu dzīves laikā gūtos ienākumus, un tai ir būtiska nozīme nodarbinātības izaugsmē, konkurētspējā un ekonomikas atlabšanā; tā kā darba samaksas atšķirība ir vēl izteiktāka to sieviešu vidū, kuru situācija ir nelabvēlīga vairāku apstākļu dēļ, piemēram, sievietēm ar invaliditāti, etnisko minoritāšu sievietēm un sievietēm bez kvalifikācijas; tā kā viena vecāka ģimeņu locekļi daudz biežāk ir nabadzīgi darba ņēmēji un starp vienīgajiem vecākiem lielāks īpatsvars ir sievietēm, nevis vīriešiem; tā kā tāpēc vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība spēcīgi ietekmē daudzu Eiropas ģimeņu dzīves apstākļus un dzīves perspektīvas;

J.  tā kā nodarbinātības rādītāji kopumā ir zemāki sievietēm nekā vīriešiem: 2013. gadā nodarbinātības līmenis ES 28 valstīs vīriešiem bija 69,4 % salīdzinājumā ar 58,8 % sievietēm(4);

K.  tā kā ir panākts neliels progress attiecībā uz sieviešu nodarbinātības rādītājiem un sieviešu un vīriešu profesionālās un sektorālās segregācijas līmenis dažādu veidu darbos joprojām ir samērā augsts, ko raksturo tas, ka dažās profesiju grupās strādā galvenokārt sievietes, turklāt, neraugoties uz pašreizējo regulējumu ES un valstu līmenī, šīs nozares un profesijas mēdz būt ne tik labi apmaksātas vai novērtētas; tā kā šī situācija arī ietekmē vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību visā dzīves laikā; tā kā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību ietekmē arī vertikālā segregācija, kas nozīmē to, ka sievietes strādā pārsvarā nepilna darba laika darbu un viņām ir zemāk atalgotas profesijas vai viņu amatiem hierarhijā ir zemāks līmenis; tā kā horizontālā un vertikālā segregācija rada šķēršļus sieviešu profesionālajai attīstībai un tās dēļ sievietēm ir zemāki pamanāmības un pārstāvības līmeņi sociālajā un publiskajā jomā, un tāda tā daudz plašāk sekmē lielāku nevienlīdzību un tā kā abu veidu segregācijas novēršana un lielāks sieviešu skaits augstākos amatos organizatoriskajās hierarhijās varētu nodrošināt pozitīvus paraugus jaunām sievietēm un meitenēm;

L.  tā kā nodarbinātības līmeņi viszemākie ir lauku apvidos un turklāt daudzas sievietes nav iesaistītas oficiālajā darba tirgū un tāpēc nav reģistrētas bezdarbnieka statusā vai iekļautas bezdarba statistikas datos, tādējādi radot konkrētas finansiālas un juridiskas problēmas saistībā ar tiesībām uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu un slimības atvaļinājumu, ar pensijas tiesību iegūšanu un sociālā nodrošinājuma pieejamību, kā arī radot problēmas šķiršanās gadījumā; tā kā lauku apvidos situāciju nelabvēlīgu padara augstas kvalitātes nodarbinātības iespēju trūkums;

M.  tā kā sieviešu un meiteņu iespēju veicināšana ar izglītību, īpaši tādās jomās kā dabaszinātnes, tehniskās zinātnes, inženierzinātnes un matemātika, kā arī sieviešu mudināšana piedalīties profesionālās izglītības un mūžizglītības programmās visās nozarēs ir nozīmīgi pasākumi, lai sekmētu vienlīdzīgu attieksmi un vienlīdzīgas iespējas nodarbinātībā; tā kā sieviešu prasmes un kompetences bieži ir novērtētas pārāk zemu — jo ir profesijas un darbvietas, kurās sievietes dominē —, un tam pamatā ne vienmēr ir objektīvi kritēriji;

N.  tā kā Direktīvā 2006/54/EK ir noteikts, ka dalībvalstis, lai praksē nodrošinātu pilnīgu līdztiesību starp vīriešiem un sievietēm darbā, var atstāt spēkā vai ieviest pasākumus, kas dod īpašas priekšrocības nepietiekami pārstāvētajam dzimumam, tā pārstāvjiem atvieglinot iesaistīšanos darbā vai arī novēršot vai kompensējot viņu profesionālās izaugsmes trūkumus(5);

O.  tā kā maternitāte un bērnu, gados vecāku un slimu ģimenes locekļu vai tādu ģimenes locekļu aprūpe, kuri ir personas ar īpašām vajadzībām, un citu aprūpējamu personu kopšana ir papildu vai reizēm pilnas slodzes darbs, ko gandrīz vienmēr veic sievietes; tā kā par šo darbu reti tiek samaksāts un sabiedrība to pietiekami nenovērtē, kaut gan tam ir ārkārtīgi liela sociāla nozīme, tas veicina sociālo labklājību un to var izmērīt ar ekonomikas rādītājiem, piemēram, IKP; tā kā rezultātā palielinās sieviešu un vīriešu ienākumu atšķirības un tas ļoti negatīvi ietekmē sieviešu karjeras iespējas to gadu dēļ, kuri aizvadīti ārpus darba tirgus, vai mazāka darba stundu skaita dēļ, kas rodas nepilna darba laika režīmā, un līdz ar to arī palielinās vīriešu un sieviešu pensiju atšķirība; tā kā šo faktoru ietekme uz visā dzīves laikā nopelnīto dalībvalstīs ir atšķirīga atkarībā no tā, kāda līmeņa atbalstu piedāvā vecākiem, tostarp bērnu aprūpes nodrošināšanu, vai nu ar likumdošanas pasākumiem, vai koplīgumiem;

P.  tā kā sieviešu un vīriešu saņemtās samaksas atšķirība pēc pensionēšanās palielinās tādā veidā, ka pensiju atšķirība ir ievērojami lielāka nekā darba samaksas atšķirība; tā kā sievietes saņem pensijas, kas vidēji ir par 39 % mazākas nekā vīriešiem; tā kā šādu stāvokli ir radījuši sociālie un ekonomiskie faktori, piemēram, profesionālā ziņā un lielā mērā segregētie darba tirgi, sieviešu darba nepietiekama novērtēšana, augstāka tādu sieviešu proporcija, kuras strādā nepilnu darba laiku, zemākas stundas likmes un mazāks nostrādāto gadu skaits; tā kā tas palielina nabadzības risku pensijā aizgājušām sievietēm; tā kā vairāk nekā trešdaļai gados vecāku sieviešu Eiropas Savienībā vispār nav pensijas;

Q.  tā kā dažu kategoriju sievietēm draud vairāku veidu diskriminācija nodarbinātībā un profesijā, tostarp etnisko minoritāšu sievietēm, lesbietēm, biseksuālām sievietēm, transseksuālām sievietēm, vientuļām sievietēm, sievietēm ar spēju traucējumiem un vecāka gadagājuma sievietēm;

R.  tā kā Pārstrādātajā direktīvā ir skaidri norādīts, ka jebkāda mazāk labvēlīga attieksme, kas saistīta ar grūtniecības vai dzemdību atvaļinājumu, ir diskriminācija; tā kā tajā ir arī nepārprotami noteikta garantija par atgriešanos tajā pašā vai līdzvērtīgā darbvietā pēc grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma un ir paredzēta aizsardzība pret atlaišanu vīriešiem un sievietēm, kad viņi izmanto tiesības uz bērna kopšanas un/vai adopcijas atvaļinājumu;

S.  tā kā sociālajiem partneriem (arodbiedrībām un darba devējiem) un pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir ļoti nozīmīga loma vienlīdzīgas attieksmes sekmēšanā un tādas darba koncepcijas veicināšanā, kuras pamatā ir vienāda samaksa par darbu;

T.  tā kā līdztiesību veicinošas struktūras ir visās dalībvalstīs, taču to darbs un ietekme stipri atšķiras atkarībā no to neatkarības līmeņa, kompetences un resursiem; tā kā šādas struktūras būtu pienācīgi jāatbalsta un jānostiprina, kad tās neatkarīgi un efektīvi veic savus pienākumus attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes veicināšanu, uzraudzību un atbalstīšanu;

U.  tā kā Parlaments ir vairākkārt aicinājis Komisiju pārskatīt spēkā esošos tiesību aktus, lai risinātu vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības jautājumu; tā kā atšķirības novēršana varētu būt līdzeklis, ar ko palielināt sieviešu nodarbinātības rādītājus, uzlabot daudzu Eiropas ģimeņu stāvokli un samazināt sieviešu nabadzības risku, īpaši sievietēm pensijas vecumā;

V.  tā kā dzimumu nevienlīdzības novēršana varētu būt līdzeklis, lai sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus attiecībā uz nodarbinātību un nabadzības samazināšanu un nodrošinātu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību kā vienu no Eiropas pamatbrīvībām; tā kā saskaņā ar secinājumiem Eiropas pievienotās vērtības novērtējumā(6), samazinot vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību par vienu procentpunktu, ekonomiskā izaugsme palielināsies par 0,1 %;

W.  tā kā tradicionālajām dzimumu lomām un stereotipiem joprojām ir liela ietekme uz darba dalīšanu mājās, izglītību, karjeru, darbavietā un sabiedrībā kopumā,

Vispārējais novērtējums

1.  atzīmē, ka kopumā dalībvalstis ir nodrošinājušas savu valstu tiesību aktu atbilstību ES tiesību aktiem(7); norāda, ka tikai pareiza Pārstrādātās direktīvas noteikumu transponēšana valstu tiesību aktos vien ir izrādījusies nepietiekama, lai panāktu minētās direktīvas pilnīgu piemērošanu un efektīvu ieviešanu, un ka vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības joprojām pastāv;

2.  pauž nožēlu par to, ka, kaut gan dalībvalstīm bija pienākums transponēt tikai tās būtiskās izmaiņas, kas ieviestas ar Pārstrādāto direktīvu, šīs direktīvas transponēšana pietiekami skaidri un pareizi ir notikusi tikai divās dalībvalstīs un tā joprojām nav paveikta pārējās 26 dalībvalstīs; tomēr norāda, ka šīs izmaiņas nebija skaidri noteiktas; uzsver, ka Komisijas centieni uzraudzīt īstenošanu aprobežojās ar to, ka tie attiecās uz saskaņotas pieejas un vajadzīgo norādījumu nodrošināšanu, lai radītu iespēju noteikumus efektīvi īstenot valsts līmenī;

3.  uzsver, ka dalībvalstis nav izmantojušas iespēju vienkāršot un modernizēt savus tiesību aktus par vienlīdzīgām iespējām un vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos; norāda — tiek gaidīts, ka dalībvalstis ne tikai transponēs direktīvu, bet arī nodrošinās vienādas darba samaksas principa īstenošanas uzraudzību un visu tādu pieejamo līdzekļu piemērošanu, ar kuriem novērst diskrimināciju darba samaksas ziņā;

4.  pauž nožēlu, ka Komisija joprojām nav pieņēmusi likumdošanas iniciatīvu, kuru tā bija apņēmusies iesniegt pagājušajā gadā, lai veicinātu un atvieglotu vienādas darba samaksas principa efektīvu īstenošanu; tāpēc aicina Komisiju noteikt Pārstrādātās direktīvas trūkumus un steidzami sagatavot tiesību akta priekšlikumu, kas varētu to aizstāt, tādā priekšlikumā nodrošinot efektīvākus līdzekļus direktīvas īstenošanai un ieviešanai dalībvalstīs;

5.  turklāt norāda, ka bailes pazaudēt darbvietu ir bijis cēlonis tam, ka daudzas sievietes ir atteikušās no iespējas saskaņot darbu un ģimenes dzīvi ar tādiem līdzekļiem kā īsāka darbadiena vai līdzīgām formulām, apgrūtinot līdzsvarotas ģimenes dzīves nodrošināšanu, un tas ir vēl vairāk pazeminājis dzimstības rādītājus dažās dalībvalstīs; aicina Komisiju novērtēt šo tendenci un pasākumus, ko dažādas valdības ir pieņēmušas situācijas novēršanai, un ierosināt pasākumus, ar kuriem mazināt krīzes ietekmi uz vienlīdzīgu attieksmi darbā un darba un privātās dzīves līdzsvaru;

Vienādas darba samaksas noteikumu piemērošana

6.  uzsver — lai gan vīriešu un sieviešu nodarbinātības rādītāju un darba samaksas līmeņu atšķirības pēdējo gadu laikā, iespējams, ir nedaudz samazinājušās, tomēr tas ir noticis nevis tāpēc, ka būtu uzlabojies sieviešu stāvoklis, bet gan tāpēc, ka vīriešu nodarbinātības rādītāji un darba samaksas līmeņi ekonomikas krīzes laikā ir kritušies;

7.  uzsver, ka saskaņā ar EST judikatūru princips par vienādu darba samaksu ir jāievēro attiecībā uz katru vīriešiem un sievietēm piešķirtā atalgojuma elementu;

8.  vēlreiz atgādina, ka salīdzināšanai ES līmenī ir nepieciešamas skaidras un saskaņotas tādu jēdzienu definīcijas kā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība, sieviešu un vīriešu pensiju atšķirība, atalgojums, tieša un netieša diskriminācija darba samaksas ziņā un jo īpaši par vienādu uzskatāms darbs un vienādas vērtības darbs; uzskata, ka saskaņā ar EST judikatūru darba vērtība būtu jānovērtē un jāsalīdzina, pamatojoties uz tādiem objektīviem kritērijiem kā izglītības, profesionālās un apmācību prasības, prasmes, piepūle un atbildība, veiktais darbs un darāmo uzdevumu būtība; norāda, ka, pastāvot dažādiem darba līgumu veidiem — gan tiesību aktos paredzētie, gan līgumdarbinieku darba līgumi — pašreizējie aprēķini par vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību var radīt izkropļotu priekšstatu par vienādas darba samaksas problēmu; aicina Komisiju analizēt šos iespējamos kropļojumus un ierosināt atbilstošus risinājumus, tostarp obligātu darba samaksas revīziju ieviešanu uzņēmumiem, kuri ES dalībvalstīs tiek kotēti biržā, izņemot mazos un vidējos uzņēmumus (MVU), un sankcijas neizpildes gadījumos;

9.  aicina Komisiju un dalībvalstis izskaidrot, kā tiek piemērotas pašreizējās stipri atšķirīgās darba novērtēšanas un klasifikācijas sistēmas; aicina Komisiju ieviest pamatnostādnes par dzimumneitrālas darba novērtēšanas un klasifikācijas sistēmām, tostarp īpašiem pasākumiem, piemēram, sieviešu un vīriešu proporcionālu pārstāvniecību novērtēšanas komitejās, dzimumneitrālu darba aprakstu un svēruma sistēmu izstrādi, kā arī skaidru darba vērtības novērtēšanas kritēriju definēšanu; aicina dalībvalstis ieviest un izmantot skaidras un dzimumneitrālas darba novērtēšanas un klasifikācijas sistēmas, pamatojoties uz Komisijas publicētajām pamatnostādnēm tādējādi, lai tās varētu konstatēt netiešu diskrimināciju darba samaksas ziņā, kas saistīta ar to darbu novērtēšanu pārāk zemu, kurus parasti dara sievietes;

10.  joprojām uzskata, ka darba novērtēšanas un klasifikācijas sistēmu pamatā būtu ieteicams izmantot darba koplīguma slēgšanu;

11.  norāda, ka skaidra un saskaņota profesiju klasifikācijas sistēma un labāka atalgojuma pārredzamība uzlabos tiesu iestāžu pieejamību; atzīmē, ka dažas dalībvalstis jau ir īstenojušas konkrētus atalgojuma pārredzamības pasākumus; uzsver, ka šie pasākumi ir atšķirīgi, un pieņem zināšanai Komisijas 2014. gada ieteikumus par atalgojuma pārredzamību, tomēr paužot nožēlu, ka tie nav saistoši; aicina dalībvalstis aktīvi īstenot šos Komisijas ieteikumus ar pārredzamību un pastāvīgu pozitīvu rīcību, izmantojot likumdošanu, jo šāda rīcība ir izrādījusies sekmīga, ieviešot ieteiktos un individuāli pielāgotos atalgojuma pārredzamības pasākumus; aicina Komisiju novērtēt, kāda ir faktiskā ietekme šiem ieteikumiem, tostarp uzņēmumiem noteiktajai prasībai regulāri sniegt ziņojumu par vidējo darba samaksu katrai darba ņēmēju vai amatu kategorijai un ar vīriešu/sieviešu iedalījumu; aicina Komisiju tās jaunajā tiesību akta priekšlikumā iekļaut pasākumus, kas minēti Komisijas 2014. gada ieteikumos par darba samaksas pārredzamību, vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību un līdztiesību veicinošo struktūru pilnvarām; aicina dalībvalstis izdarīt spiedienu uz nevienlīdzīgas darba samaksas praksi un veicināt atalgojuma pārredzamību, kā to ir prasījušas arodbiedrības un dzimumu līdztiesību veicinošas struktūras, kā arī citas ieinteresētas personas;

Vienlīdzīgas attieksmes noteikumu piemērošana

12.  uzsver, ka svarīgi ir novērst netiešo diskrimināciju pensiju shēmās — ne tikai darbavietas pensijas shēmās, bet arī valsts noteiktās vecuma pensijas shēmu praksē; uzsver, ka EST ir skaidri norādījusi — darbavietas pensijas shēmas ir jāuzskata par samaksu un ka tāpēc vienlīdzīgas attieksmes princips attiecas arī uz šīm shēmām, neraugoties uz to, ka dažās dalībvalstīs problemātiski ir atšķirt vecuma pensijas shēmas no darbavietas pensijas shēmām un ka dažās dalībvalstīs darbavietas pensijas shēmu koncepcija nav zināma, un tas darba tirgū varētu radīt netiešu diskrimināciju; atzīst, ka, ņemot vērā īsākas darba stundas, īsāku nostrādāto laiku, horizontālo un vertikālo segregāciju darba tirgū un vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību, sievietēm darbavietas pensijas shēmas ir mazāk pieejamas un ka shēmās, kas balstītas uz iemaksām, reti ņem vērā ar aprūpi saistītos pārtraukumus un nepilna laika darbu piespiedu kārtā; aicina Komisiju izvērtēt, kā pāreja no valsts noteiktās vecuma pensijas shēmām uz darbavietas un privātām pensijas shēmām ir ietekmējusi sieviešu un vīriešu pensiju atšķirību; aicina Komisiju cieši uzraudzīt šā principa īstenošanu un sniegt ziņojumu par to, jo ir izrādījies, ka dažās dalībvalstīs transponēšana ir bijusi neskaidra;

13.  aicina dalībvalstis aizsargāt to maternitātes pabalsta tiesības un veikt pasākumus, lai novērstu darba ņēmēju netaisnīgu atlaišanu no darba grūtniecības laikā un kad notiek atgriešanās darbā pēc grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma; aicina Padomi beidzot pieņemt kopēju nostāju par tās direktīvas pārskatīšanu, kura paredz īstenot pasākumus, ar kuriem veicināt drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, un strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (Grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma direktīva); aicina Padomi pēc iespējas drīz pieņemt kopēju nostāju attiecībā uz priekšlikumu direktīvai par dzimumu līdzsvara uzlabošanu biržā kotēto uzņēmumu direktoru bez izpildpilnvarām vidū un saistītiem pasākumiem;

14.  norāda, ka dalībvalstīs ievērojami atšķiras to noteikumu īstenošana, kuri reglamentē aizsardzību pret diskrimināciju saistībā ar grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu un atvaļinājumu bērna tēvam un/vai adopcijas atvaļinājumu; uzsver, ka valsts līmenī saskaņoti jārisina konkrētas esošās problēmas, tostarp gan sektorālās (publiskās/privātās), gan organizatoriskās (uzņēmumu) atšķirības (organizatoriskās atšķirības gan starp uzņēmumiem, gan starp lieliem, maziem un vidējiem uzņēmumiem), situācija, kas saistīta ar netipiskiem un nepilna darba laika līgumiem, kā arī prakse izbeigt terminētus līgumus aizsardzības laikposmā un mudināt labprātīgi aiziet no darba;

15.  aicina dalībvalstis un Komisiju veikt pasākumus, ar kuriem novērst jebkādu vairāku iemeslu dēļ radušos diskrimināciju, nodrošināt nediskriminācijas un līdztiesības principa ievērošanu darba tirgū un nodarbinātības pieejamībā, tostarp novērst etnisko minoritāšu, personu ar invaliditāti diskrimināciju un diskrimināciju dzimuma, vecuma, reliģijas vai pārliecības, seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes dēļ, un jo īpaši pieņemt sociālās aizsardzības pasākumus, ar kuriem nodrošināt, ka sievietēm darba samaksa un sociālās tiesības, tostarp pensijas, nav mazākas kā vīriešiem ar tādu pašu vai līdzīgu pieredzi, kuri dara tādu pašu vai vienādas vērtības darbu;

16.  aicina Komisiju un dalībvalstis, lai tās, izveidojot efektīvas uzraudzības sistēmas, veic uzraudzības un kontroles pasākumus, ar kuriem uzlabot datu apkopošanu par uzmākšanās un dzimumu diskriminācijas gadījumiem, tostarp par diskrimināciju saistībā ar grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu un cita veida atvaļinājumu; uzskata, ka šādos gadījumos būtu jāizstrādā norma par sankciju sistēmu, taču galvenie centieni būtu jāvelta profilaksei, lai pakalpojumus padarītu pieejamus grūtniecēm vai jaunajām mātēm un tie varētu palīdzēt viņām saskaņot grūtniecību vai maternitāti ar savu profesiju, taču nespiežot izvēlēties starp darbu un ģimeni, kā vēl aizvien notiek pārāk bieži; aicina Komisiju savā novērtējuma ziņojumā par Direktīvas 2006/54/EK īstenošanu iekļaut vērtējumu par 26. panta īstenošanu (attiecībā uz seksuālu uzmākšanos);

17.  aicina Komisiju ierosināt skaidrus pasākumus, ar kuriem efektīvāk apkarot seksuālo uzmākšanos darbavietā; pauž nožēlu par to, ka gadā pirms Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras veiktās LGBT aptaujas, neraugoties uz ES tiesību aktiem, kas aizsargā personas no darbā pieļautas diskriminācijas, darba meklējumu laikā 30 % darba meklētāju, kuri ir transpersonas, tika diskriminēti un ka diskrimināciju visvairāk izjuta transpersonas sievietes; norāda, ka tas ir Eiropas Savienības Pamattiesību hartas pārkāpums; aicina Komisiju cieši uzraudzīt sūdzību izskatīšanas valsts iestāžu un procedūru efektivitāti saistībā ar dzimumu līdztiesības direktīvu īstenošanu attiecībā uz dzimumidentitāti, dzimuma izpausmi un dzimuma maiņu; aicina Komisiju nodrošināt dalībvalstīm speciālas zināšanas par pasākumiem, kas jāveic, lai nodarbinātības jomā novērstu diskrimināciju „dzimumam raksturīgo īpašību” dēļ; aicina Komisiju atbalstīt un mudināt dalībvalstis, lai tās apmācībā par daudzveidību iekļautu informāciju par transdzimuma un starpdzimuma personām, un sadarboties ar darba devējiem saistībā ar pasākumiem darbavietā, piemēram, veicināt anonīmas darbā pieņemšanas procedūras; aicina dalībvalstis izmantot Eiropas Sociālā fonda (ESF) finansējumu, lai saskaņā ar EST judikatūru aktīvi novērstu transpersonu diskrimināciju;

18.  pauž nožēlu par to, ka daudzas dalībvalstis, transponējot direktīvu, nav ieviesušas īpašu aizsardzību pret diskrimināciju saistībā ar dzimuma maiņu, un aicina Komisiju saukt dalībvalstis pie atbildības; atkārto, ka dalībvalstīm svarīgi ir savos tiesību aktos skaidri iekļaut aizliegumu jebkādā veidā diskriminēt seksuālās orientācijas vai dzimuma identitātes dēļ; uzskata, ka tiesiskā aizsardzība, ko direktīva nodrošina personām, kuras plāno veikt, veic vai ir veikušas dzimuma maiņu, ir jāpaplašina arī attiecībā uz visām transpersonām; šajā sakarībā aicina, veicot direktīvas pārskatīšanu, īpaši iekļaut diskriminācijas aizliegumu dzimuma identitātes dēļ;

19.  norāda, ka tiesu iestāžu pieejamība šajā jomā ir ierobežota vairāku iemeslu dēļ, piemēram, procedūru ilgums vai izmaksas, problēmas, ar ko saskaras līdztiesību veicinošās struktūras dažās dalībvalstīs, atalgojuma pārredzamības trūkums, bezmaksas juridiskās palīdzības trūkums, bailes par stigmatizāciju vai piedzīvotās represijas, ja cietušās personas atklāti runātu par diskrimināciju darbavietā; uzsver, ka vairākās dalībvalstīs problēmas rada arī pierādīšanas pienākuma piemērošana, tādējādi apgrūtinot strādājošo sieviešu aizstāvību, jo viņas bieži nevar piekļūt attiecīgajai informācijai vai arī tās pieejamība ir tikai ierobežota, turklāt viņas baidās zaudēt savu darbvietu; aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes aktīvi iesaistīties palīdzības sniegšanā no diskriminācijas cietušām personām, darot to tieši vai arī sniedzot atbalstu līdztiesību veicinošām struktūrām, arodbiedrībām, sabiedriskām organizācijām un NVO, kuras darbojas šajā jomā; norāda, ka varētu būt atbilstošs risinājums tiesu iestāžu pieejamības uzlabošanai, ar kuru neatkarīgām līdztiesību veicinošām struktūrām dotu pilnvaras nodrošināt diskriminācijas upuriem atbalstu, arī bezmaksas juridisko palīdzību, kā arī dotu tiesības pārstāvēt fiziskas personas gadījumos, kad notikusi diskriminācija darba samaksas ziņā; ierosina šajā sakarā dalībvalstīs ieviest konfidenciālas ziņošanas sistēmas, lai sniegtu sievietēm iespēju ziņot par iespējamiem nevienlīdzīgas attieksmes gadījumiem darbavietā;

20.  aicina Komisiju novērtēt pašreizējās paraugprakses, apmainīties ar tām un salīdzināt tās, kā arī publiskot šā novērtējuma rezultātus attiecībā uz iedarbīgiem pasākumiem, ko dalībvalstis varētu veikt, lai mudinātu darba devējus, arodbiedrības un profesionālajā izglītībā iesaistītās organizācijas novērst jebkādu diskrimināciju dzimuma dēļ, jo īpaši uzmākšanos un seksuālu uzmākšanos darbavietā, uzlabojot nodarbinātības pieejamību, piedāvājot turpmāku profesionālo izglītību un popularizējot paraugpraksi;

21.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai atvieglotu un uzlabotu mūžizglītības, profesionālās izglītības un konsultāciju tīklu pieejamību sievietēm visā Eiropā, īpaši nozarēs, kurā dominē vīrieši, un popularizēt paraugpraksi;

Vienlīdzīgas attieksmes veicināšana un sociālais dialogs

22.  no jauna atkārto, ka līdztiesību veicinošām struktūrām būtu vajadzīgas kompetences, atbilstoši resursi un personāls, lai efektīvi un neatkarīgi uzraudzītu tiesību aktus, ar kuriem sekmē vīriešu un sieviešu līdztiesību, un sniegtu ziņojumus par tiem; uzsver, ka visās dalībvalstīs jānodrošina līdztiesību veicinošo struktūru neatkarība un ka dalībvalstis ir atbildīgas par šo struktūru konkrētu institucionālo formu;

23.  aicina Komisiju un dalībvalstis mudināt sociālos partnerus (arodbiedrības un darba devējus), pilsonisko sabiedrību un dzimumu līdztiesību veicinošas struktūras sekmēt līdztiesības prakses, tostarp elastīgu darba režīma nosacījumu, uzraudzību darbavietā ar mērķi atvieglot darba un privātās dzīves saskaņošanu un turpmākas koplīgumu, piemērojamo darba samaksas likmju un profesiju klasifikācijas sistēmu pārbaudes, lai novērstu jebkādu tiešu vai netiešu pret sievietēm vērstu diskrimināciju; uzsver arī to, ka liela nozīme ir citiem instrumentiem, piemēram, rīcības kodeksiem, pētījumiem un pieredzes un labas prakses meklēšanai vai apmaiņai dzimumu līdztiesības jomā, lai nodrošinātu labāku aizsardzību pret diskrimināciju;

24.  uzskata, ka datu aizsardzību nedrīkst izmantot kā pamatojumu ikgadējo atalgojuma pārskatu nepubliskošanai darbavietas līmenī;

25.  aicina dalībvalstis noteikt stingrākus lielo un vidējo uzņēmumu pienākumus, ar kuriem nodrošināt sistemātisku vienlīdzīgas attieksmes veicināšanu un regulāri sniegt atbilstošu informāciju saviem darba ņēmējiem, tostarp par vienādas darba samaksas jautājumiem; atkārto, ka, iespējams, finansiālu sankciju ieviešana pret darba devējiem, kas neievēro atalgojuma vienlīdzību, ir atbilstošs līdzeklis vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības novēršanai;

26.  aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt institucionālos mehānismus, ar kuriem īstenot sieviešu un vīriešu līdztiesību, piemēram, nodrošinot, ka, ciktāl tas attiecas uz vienādas darba samaksas principu, inspekcijas un izpildes aģentūrām ir nepieciešamie tehniskie, personāla un finansiālie resursi, kā arī mudināt sociālos partnerus izvērtēt līdztiesības aspektu koplīgumos;

27.  vērš uzmanību uz to, ka ir jānostiprina valsts darba inspekcijas noteikumi un jāpieņem metodes darba vērtības mērīšanai un, piemēram, tādu profesiju noteikšanai, kurās darba samaksa ir zema un darba ņēmēji galvenokārt ir sievietes un kurās tādējādi ir iespējama netieša diskriminācija atalgojuma ziņā;

28.  aicina Komisiju un dalībvalstis paplašināt nozīmīgus izpratnes veicināšanas pasākumus par dzimumu diskriminācijas dēļ cietušo personu tiesībām; uzsver, ka visām ieinteresētajām personām, tostarp līdztiesību veicinošām struktūrām, sociālajiem partneriem (arodbiedrībām un darba devējiem) un NVO, ir jāsadarbojas, lai kliedētu stereotipus par sieviešu un vīriešu darbu un izskaidrotu, kā tie ietekmē darba vērtību un zemo samaksu, tostarp darbvietu pieejamību, un ka uzņēmumi atlasa kvalificētākos kandidātus, pamatojoties uz viņu kvalifikāciju salīdzinošo analīzi, piemērojot iepriekš noteiktus, skaidrus, neitrāli formulētus, nediskriminējošus un nepārprotamus kritērijus;

29.  norāda, ka viens no Pārstrādātās direktīvas ieviestajiem jauninājumiem ir norāde uz darba, privātās un ģimenes dzīves saskaņošanu; aicina Komisiju pēc apspriešanās ar dalībvalstīm un sociālajiem partneriem (arodbiedrībām un darba devējiem) izstrādāt konkrētus pasākumus, ar kuriem nodrošināt vīriešiem un sievietēm lielākas tiesības šajā jomā; uzsver, ka šajā sakarā īpaši nepieciešamas ir publiskas bērnu aprūpes iestādes saskaņā ar Barselonas mērķiem;

30.  aicina Komisiju un dalībvalstis popularizēt un paaugstināt sabiedrības izpratni par vienādu darba samaksu un pensiju atšķirību, kā arī par sieviešu tiešu un netiešu diskrimināciju darbā Eiropas, valstu, reģionālā un vietējā līmenī; aicina Komisiju noteikt Eiropas gadu vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības novēršanai;

31.  ar interesi konstatē, ka daudzas sievietes izvēlas būt pašnodarbinātas personas, jo tā ir vienīgā darba iespēja, kas viņām ļauj apvienot ģimenes dzīvi ar darbu; tomēr atzīmē, ka daudzās dalībvalstīs sociālā aizsardzība un ieguvumi pašnodarbinātai personai nav salīdzināmi ar algotu darba ņēmēju sociālo aizsardzību un ieguvumiem;

Ieteikumi

32.  vēlreiz aicina dalībvalstis neatlaidīgi īstenot un ieviest pārstrādāto Direktīvu 2006/54/EK un rosināt sociālos partnerus (arodbiedrības un darba devējus) un NVO aktīvāk iesaistīties vienlīdzīgas attieksmes veicināšanā, tostarp ar rīcības plāniem par vīriešu un sieviešu darba samaksas nepamatotas nevienlīdzības novēršanu, šajā nolūkā paredzot konkrētas darbības un rezultātu uzraudzību uzņēmuma, nozares, valsts un ES līmenī;

33.  aicina Komisiju kā nākamo pasākumu saistībā ar ziņojumu par Pārstrādātās direktīvas piemērošanu un šo rezolūciju veikt pārstrādātās Direktīvas 2006/54/EK pārskatīšanu, ko Parlaments jau ir aicinājis darīt, jo īpaši savā 2012. gada 24. maija rezolūcijā, kurā ir iekļauti konkrēti un skaidri ieteikumi;

34.  uzsver, ka dzimumneitrālas profesiju klasifikācijas un darba novērtēšanas sistēmas, kā arī atalgojuma pārredzamība ir pasākumi, kas nepieciešami, lai sekmētu vienlīdzīgu attieksmi; aicina Komisiju šajā sakarībā minētos pasākumus iekļaut savā priekšlikumā jaunai direktīvai, ar kuru aizstātu Pārstrādāto direktīvu; norāda, ka tikai saskaņota pieeja atbilst darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai, kas ir viena no Eiropas pamatbrīvībām;

35.  norāda, ka nepieciešams atrast darba novērtēšanas metodi, kas brīva no aizspriedumiem dzimuma dēļ un dod iespēju darbus salīdzināt, pamatojoties uz to mērogu un sarežģītību, lai noteiktu viena darba stāvokli attiecībā pret citu darbu konkrētajā nozarē vai organizācijā neatkarīgi no tā, vai attiecīgajās darbvietās strādā sievietes vai vīrieši;

36.  pieprasa vīriešu un sieviešu līdzsvarotu pārstāvību uzņēmumu valdēs;

37.  aicina Komisiju, lai atklātu vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību, jaunajā direktīvā ieviest obligātu darba samaksas revīziju uzņēmumiem, kas ES dalībvalstīs tiek kotēti biržā, izņemot mazos un vidējos uzņēmumus (MVU), un ieviest ES līmenī sankcijas, ar kurām uzņēmumus, kuri neizpilda savus pienākumus attiecībā uz dzimumu līdztiesību, varētu izslēgt no tādu preču un pakalpojumu publiskā iepirkuma, ko finansē no ES budžeta; aicina dalībvalstis tāpat rīkoties attiecībā uz uzņēmumiem, kas saņem publisko subsīdiju finansējumu;

38.  aicina dalībvalstis būt par paraugu, novēršot nevienlīdzīgu darba samaksu sievietēm valsts pārvaldes un sabiedriskajās iestādēs, kā arī publiskajos uzņēmumos kopumā;

39.  aicina Komisiju ieviest kopējus standartus un pārbaudes, lai nodrošinātu vienlīdzību veicinošo valsts iestāžu neatkarību un efektivitāti;

40.  aicina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, ar kuriem nodrošināt, ka personas, kas cietušas no nevienlīdzīgas attieksmes un diskriminācijas, jo īpaši personas, kuras cietušas no vairāku veidu diskriminācijas, ir tiesīgas uz proporcionālu kompensāciju saskaņā ar spēkā esošajām tiesību normām;

41.  aicina dalībvalstis veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai pierādīšanas pienākumu pavērstu pretēji, nodrošinot, ka tam vienmēr jābūt darba devējam, kuram jāpierāda, ka atšķirīga attieksme, ko varētu konstatēt kā esošu, nekādā gadījumā nav radusies diskriminācijas dēļ;

42.  uzsver, ka valstu un ES līmenī ir jāpalielina centieni pastāvīgo stereotipu apkarošanā, izmantojot izpratnes palielināšanas kampaņas, kas paredzētas visiem sabiedrības slāņiem, plašsaziņas līdzekļu lielāku iesaisti, stratēģijas sieviešu iedrošināšanai izvēlēties karjeru un profesijas, kurās viņas nav tik daudz pārstāvētas, kā arī ar dzimumu saistītu jautājumu iekļaušanu izglītībā un arodmācībās;

43.  uzsver, ka tikai vienlīdzīgas attieksmes principa efektīva īstenošana varētu patiesi uzlabot sieviešu stāvokli darba tirgū un ka tam ir vajadzīga patiesa politiskā griba un dažādu iesaistīto personu stratēģiska sadarbība Eiropas, valstu, nozaru un organizāciju līmenī; tāpēc aicina Komisiju izstrādāt aktīvu stratēģiju ar atskaites punktiem, mērķiem un laikā ierobežotiem mērķiem, kura paredzēta nevienlīdzības rādītāju pazemināšanai nodarbinātības un bezdarba jomā, kā tas sekmīgi ir paveikts citās jomās, piemēram, lai samazinātu ceļu satiksmes negadījumu skaitu Eiropas Savienībā;

44.  aicina dalībvalstis aktīvi piemērot dzimumu līdztiesības principu budžeta plānošanā, lai sekmētu sieviešu situācijas uzlabošanu darba tirgū; aicina Komisiju veicināt paraugprakses apmaiņu par to, kā tiek ievērots dzimumu līdztiesības princips budžeta plānošanā;

45.  uzsver, ka svarīgi ir veikt pozitīvus pasākumus, kas sekmē sieviešu iesaistīšanos politikas un ekonomikas lēmumu pieņemšanā; norāda — ir pierādīts, ka saistošas kvotas ir viens no labākajiem veidiem, kā šo mērķi sasniegt;

46.  norāda, ka ir arī vajadzīgi pozitīvi pasākumi, lai radītu stimulus mazāk pārstāvētajam dzimumam iesaistīties dažās profesijās, kurās ir skaidri redzama horizontāla dzimumu segregācija;

47.  aicina Komisiju analizēt faktorus, kas ietekmē pensiju atšķirības, un novērtēt, vai nav vajadzīgi īpaši pasākumi, ar kuriem šīs atšķirības ES un valstu līmenī samazināt, tostarp izmantojot normatīvus un/vai nenormatīvus pasākumus;

48.  aicina dalībvalstis un Komisiju veikt atbilstošus pasākumus, ar kuriem samazināt sieviešu un vīriešu pensiju atšķirību, kas ir tiešas sekas vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirībai, un izvērtēt jauno pensijas sistēmu ietekmi uz dažādām sieviešu kategorijām, īpašu uzmanību pievēršot nepilna darba laika un netipiskiem darba līgumiem;

49.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzstāties pret sieviešu un vīriešu darba samaksas nevienlīdzību visās attiecīgajās Savienības politikas jomās un valstu programmās, jo īpaši tajās, kuru mērķis ir nabadzības izskaušana;

50.  aicina Komisiju veikt pētījumu, kurā attiecīgi salīdzinātu situāciju strādājošām mātēm, mātēm, kas izvēlas palikt ar bērnu mājās, un sievietēm bez bērniem, lai vairāk izgaismotu katras šīs sieviešu grupas situāciju darba tirgū, īpaši aplūkojot nodarbinātības līmeni, darba samaksas un pensijas atšķirības un karjeras attīstību;

51.  uzsver — lai nodrošinātu direktīvas īstenošanu un turpmākos ar to saistītos pasākumus, liela nozīme ir tam, ka ir uzticami, salīdzināmi un pieejami kvantitatīvie un kvalitatīvie rādītāji, kā arī uz dzimumu balstīti statistikas dati, kā arī atgādina šajā sakarā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta lomu; aicina dalībvalstis sniegt Eiropas Savienības Statistikas birojam (Eurostat) ikgadējus kvalitatīvus statistikas datus par sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirību, lai būtu iespējams novērtēt attīstību visā Eiropas Savienībā;

52.  aicina Komisiju veikt pētījumu par to, kā procedūras, kas saistītas ar personas dzimuma maiņas oficiālu atzīšanu, vai šādu procedūru trūkums ietekmē transpersonu situāciju darba tirgū, jo īpaši nodarbinātības pieejamību viņiem, atalgojuma līmeni, karjeras attīstību un pensijas;

53.  norāda, ka konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos saistībā ar Eiropas pusgadu būtu jāiekļauj mērķi par vīriešu un sieviešu darba samaksas un pensijas atšķirību, diskriminācijas un gados vecāku sieviešu nabadzības riska samazināšanu un par vienlīdzīgas attieksmes principu efektīvu īstenošanu;

54.  aicina Komisiju rūpīgi izpētīt sieviešu nodarbinātības stāvokli trešajā sektorā, sociālajā ekonomikā un sadarbības ekonomikā un iespējami drīz ierosināt stratēģiju sieviešu darbvietu un situācijas veicināšanai un aizsardzībai šajās nozarēs;

55.  aicina dalībvalstis pastiprināt savus centienus novērst nedeklarētu darbu un nepastāvīgas darbvietas; uzsver sieviešu veiktā nedeklarētā darba augsto līmeni, kas negatīvi ietekmē viņu ienākumus, sociālā nodrošinājuma segumu un sociālo aizsardzību un atstāj nelabvēlīgu ietekmi uz ES IKP līmeņiem; uzsver — kā sevišķi sarežģītam jautājumam īpaša uzmanība ir jāpievērš mājsaimniecības darbam, ko veic galvenokārt sievietes, jo šis darbs lielākoties norit neoficiālajā sektorā, ir individualizēts un pēc sava rakstura neredzams, un tāpēc tā efektīva apkarošana prasa pielāgotu pasākumu izstrādi; turklāt pauž nožēlu par to, ka ļaunprātīgi tiek izmantoti netipiski darba līguma veidi, tostarp „nulles stundu” darba līgumi, lai izvairītos no pienākuma ievērot nodarbinātības un sociālās aizsardzības saistības; pauž nožēlu, ka ir palielinājies tādu sieviešu skaits, kuras nespēj izkļūt no nodarbināto personu nabadzības;

56.  uzsver, ka Komisijai būtu jāierosina rīcība šādos nolūkos: a) samazināt vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību; b) palielināt sieviešu ekonomisko neatkarību; c) uzlabot iespējas sievietēm piekļūt darba tirgum un attīstīt karjeru; d) būtiski palielināt līdztiesību lēmumu pieņemšanā un e) likvidēt ar dzimumu saistītas diskriminējošas struktūras un izbeigt ar dzimumu saistītu diskriminējošu praksi;

o
o   o

57.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0375.
(3) OV C 264 E, 13.9.2013., 75. lpp.
(4) http://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Employment_statistics/lv.
(5) Direktīvas 2006/54/EK 3. pants un LESD 157. panta 4. punkts.
(6) Eiropas pievienotās vērtības novērtējums „Application of the principle of equal pay for men and women for equal work of equal value“ (Principa „vienāda darba samaksa vīriešiem un sievietēm par vienādu vienādas vērtības darbu“ īstenošana), ko Parlaments sagatavojis 2013. gadā.
(7) Saskaņā ar Komisijas ziņojumu par Pārstrādātās direktīvas piemērošanu (COM(2013)0861).

Juridisks paziņojums - Privātuma politika