Eiropas Parlamenta 2015. gada 29. oktobra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas Savienības tiesībaizsardzības apmācības aģentūru (Cepol) un atceļ un aizstāj Padomes Lēmumu 2005/681/TI (COM(2014)0465 – C8-0110/2014 – 2014/0217(COD))

P8_TA(2015)0386 A8-0048/2015

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2014)0465),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 87. panta 2. punkta b) apakšpunktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8‑0110/2014),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2015. gada 29. jūnija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A8-0048/2015),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  aicina Komisiju iesniegt vispārēju analīzi par Eiropas Savienības aģentūru administratīvo sadarbību un gadījumiem, kad šāda sadarbība turpmāk varētu radīt sinerģijas efektu;

4.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2015. gada 29. oktobrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2015/... par Eiropas Savienības Tiesībaizsardzības apmācības aģentūru (CEPOL) un ar ko aizstāj un atceļ Padomes Lēmumu 2005/681/TI

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2015/2219.)

Eiropas Parlamenta 2015. gada 29. oktobra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par ziņošanu par vērtspapīru finansēšanas darījumiem un to pārredzamību (COM(2014)0040 – C7-0023/2014 – 2014/0017(COD))

P8_TA(2015)0387 A8-0120/2015

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2014)0040),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0023/2014),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2014. gada 7. jūlija atzinumu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2014. gada 10. jūlija atzinumu(2),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2015. gada 29. jūnija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0120/2015),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2015. gada 29. oktobrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2015/... par vērtspapīru finansēšanas darījumu un atkalizmantošanas pārredzamību un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2015/2365.)

(1) OV C 451, 16.12.2014., 56. lpp. (2) OV C 271, 19.8.2014., 87. lpp.

Eiropas Parlamenta 2015. gada 29. oktobra rezolūcija par turpmākajiem pasākumiem saistībā ar Eiropas Parlamenta 2014. gada 12. marta rezolūciju par ES pilsoņu elektronisko masveida novērošanu (2015/2635(RSP))

P8_TA(2015)0388 B8-1092/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā tiesisko regulējumu, kas noteikts ar Līgumu par Eiropas Savienību (LES), jo īpaši tā 2., 3., 4., 5., 6., 7., 10. un 21. pantu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 1., 3., 6., 7., 8., 10., 11., 20., 21., 42., 47., 48. un 52. pantu, Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, jo īpaši tās 6., 8., 9., 10. un 13. pantu, un Eiropas tiesu judikatūru par drošību, privātumu un vārda brīvību,

–  ņemot vērā 2014. gada 12. marta rezolūciju par ASV Nacionālās drošības aģentūras (NDA) novērošanas programmu, novērošanas struktūrām dažādās dalībvalstīs un ietekmi uz ES pilsoņu pamattiesībām un transatlantisko sadarbību tieslietu un iekšlietu jomā(1) (turpmāk “rezolūcija”),

–  ņemot vērā 2015. gada 19. janvāra darba dokumentu par turpmākajiem pasākumiem saistībā ar LIBE komitejas veikto izmeklēšanu par ES pilsoņu masveida elektronisko novērošanu(2),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2015. gada 21. aprīļa rezolūciju par masveida novērošanu,

–  ņemot vērā Padomei un Komisijai uzdotos jautājumus par turpmākajiem pasākumiem saistībā ar Eiropas Parlamenta 2014. gada 12. marta rezolūciju par ES pilsoņu elektronisko masveida novērošanu (O-000114/2015 – B8-0769/2015 un O‑000115/2015 – B8-0770/2015),

–  ņemot vēra Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā savā rezolūcijā Parlaments aicināja ASV iestādes un dalībvalstis aizliegt vispārējās masveida novērošanas darbības un pilsoņu datu apstrādi lielos apjomos un nosodīja zināmās izlūkošanas dienestu darbības, kas ir smagi ietekmējušas ES pilsoņu uzticību un viņu pamattiesības; tā kā rezolūcijā tika minēta citu motīvu iespējama esamība, piemēram, politiska un ekonomiska spiegošana, ņemot vērā zināmo masveida novērošanas programmu darbības spēju;

B.  tā kā rezolūcijā tika nolemts sākt plānu “Eiropas digitālā personas neaizskaramība — pamattiesību aizsardzība digitālajā laikmetā”, kurā iekļauti astoņi konkrēti pasākumi, un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai tika uzdots viena gada laikā informēt Parlamentu, novērtējot ieteikumu ievērošanas līmeni;

C.  tā kā 2015. gada 19. janvāra darba dokumentā tika ziņots par notikumiem pēc rezolūcijas pieņemšanas un ir neskaitāmi pierādījumi tam, ka iespējamās elektroniskās masveida novērošanas darbības turpinās, kā arī ziņots par ierosinātā plāna “Eiropas digitālā personas neaizskaramība — pamattiesību aizsardzība digitālajā laikmetā” īstenošanu, norādot, ka atsaucība no rīkoties aicināto iestāžu, dalībvalstu un ieinteresēto personu puses ir neliela;

D.  tā kā savā rezolūcijā Parlaments aicināja Komisiju un citas ES iestādes, struktūras, birojus un aģentūras rīkoties, ņemot vērā saskaņā ar LESD 265. pantu (“bezdarbība”) izstrādātos ieteikumus;

E.  tā kā “Wikileaks” nesen paziņoja, ka ir notikusi mērķtiecīga vismaz triju Francijas prezidentu, kā arī Francijas Ministru kabineta ministru un Francijas vēstnieka ASV sarunu noklausīšanās; tā kā NDA vismaz desmit iepriekšējos gados ir veikusi šo plaša mēroga stratēģisko un ekonomisko spiegošanu visās Francijas valsts struktūrās un lielākajos Francijas uzņēmumos;

F.  tā kā īpašā referenta vārda brīvības veicināšanas un aizsardzības jautājumos ziņojumā ir teikts, ka šifrēšana un anonimitāte nodrošina tādu privātuma un drošības līmeni, kāds nepieciešams, lai digitālajā laikmetā īstenotu tiesības uz uzskatu un vārda brīvību; tā kā minētajā ziņojumā teikts arī tas, ka šifrēšanas un anonimitātes ierobežojumi ir stingri jāierobežo atbilstoši likumības, nepieciešamības, proporcionalitātes un mērķa leģitimitātes principiem,

1.  atzinīgi vērtē Vācijas Bundestāga, Eiropas Padomes, ANO un Brazīlijas Senāta veiktās izmeklēšanas, debates vairākos citos parlamentos un daudzu pilsoniskās sabiedrības aktīvistu darbu, kas ir veicinājis vispārēju informētības palielināšanos par elektronisko masveida novērošanu;

2.  aicina ES dalībvalstis neizvirzīt nekādas kriminālapsūdzības pret Edward Snowden, piešķirt viņam aizsardzību un, visbeidzot, nepieļaut viņa izdošanu vai nodošanu trešām pusēm, atzīstot viņu par ziņotāju un starptautisko cilvēktiesību aizstāvi;

3.  tomēr pauž ārkārtīgu neapmierinātību par to, ka lielākajai daļai dalībvalstu un ES iestāžu nav vispārējas izpratnes par steidzamību un tās nevēlas risināt rezolūcijā norādītos jautājumus un īstenot tajā minētos konkrētos ieteikumus, kā arī par pārredzamības un dialoga trūkumu attiecībās ar Parlamentu;

4.  pauž bažas par dažās dalībvalstīs nesen pieņemtajiem tiesību aktiem, kas paplašina izlūkošanas iestādēm piešķirtās novērošanas pilnvaras, tostarp par jauno izlūkošanas likumu, kuru Francijas Nacionālā asambleja pieņēma 2015. gada 24. jūnijā un kurā vairākas normas Komisijas skatījumā rada būtiskas tiesiska rakstura problēmas, par Apvienotajā Karalistē 2014. gadā pieņemto Datu saglabāšanas un izmeklēšanas pilnvaru aktu, par kuru vēlāk tiesa pieņēma nolēmumu, nosakot, ka daži tā panti ir pretlikumīgi un tos jāpārtrauc piemērot, kā arī par priekšlikumiem ierosināt jaunus tiesību aktus, lai atjauninātu Nīderlandē 2002. gadā pieņemto Izlūkošanas un drošības aktu; atkārtoti aicina visas dalībvalstis nodrošināt, ka to pašreizējie un turpmākie tiesiskie regulējumi un uzraudzības mehānismi, ar kuriem tiek reglamentēta izlūkošanas aģentūru darbība, atbilst Eiropas Cilvēktiesību konvencijā noteiktajiem standartiem un visiem attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem;

5.  atzinīgi vērtē Vācijas Bundestāga veikto izmeklēšanu par masveida novērošanu; pauž dziļas bažas par atklātībā nonākušo informāciju par telesakaru un interneta plūsmas masveida novērošanu Savienībā, ko veikusi Vācijas ārējās izlūkošanas aģentūra “BND” sadarbībā ar NDA; uzskata to par LES 4. panta 3. punktā noteiktā lojālas sadarbības principa pārkāpumu;

6.  lūdz Parlamenta priekšsēdētājam aicināt Eiropas Padomes ģenerālsekretāru sākt ECTK 52. pantā paredzēto procedūru, saskaņā ar kuru “saņemot pieprasījumu no Eiropas Padomes Ģenerālsekretāra, jebkura Augstā Līgumslēdzēja Puse sniedz paskaidrojumus par veidu, kādā tās iekšējie tiesību akti nodrošina efektīvu jebkura šīs Konvencijas nosacījuma īstenošanu”;

7.  uzskata, ka līdz šim Komisijas reakcija uz rezolūciju ir bijusi neadekvāta, ņemot vērā pierādījumu skaitu; aicina Komisiju reaģēt uz rezolūcijā paustajiem aicinājumiem, vēlākais, līdz 2015. gada decembrim; patur tiesības celt prasību par bezdarbību vai iekļaut Komisijai paredzētos konkrētos budžeta resursus rezervē, līdz pienācīgi tiks īstenoti visi ieteikumi;

8.  uzsver Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 8. aprīļa nolēmuma nozīmi, kurā Direktīva 2006/24/EK par datu saglabāšanu atzīta par spēkā neesošu; atgādina, ka Tiesa ir atzinusi, ka šā tiesību akta iejaukšanās pamattiesībās uz privātumu ir jāierobežo līdz strikti nepieciešamajam minimumam; uzsver, ka šis spriedums rada jaunu aspektu, jo Tiesa īpaši atsaucas uz konkrētu Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru saistībā ar „vispārējām uzraudzības programmām” un tagad tādus pašus principus, kas izriet no konkrētās Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras, ir efektīvi iekļāvusi ES tiesību aktos šajā jomā; uzsver, ka tādēļ ir paredzams, ka arī Tiesa turpmāk piemēros tādu pašu argumentāciju, kad tā saskaņā ar Pamattiesību hartu izvērtēs citu ES un dalībvalstu tiesību aktu šajā pašā „vispārējo uzraudzības programmu” jomā spēkā esamību;

Datu aizsardzības tiesību aktu kopums

9.  atzinīgi vērtē to, ka ir sāktas neformālas iestāžu sarunas par Vispārīgās datu aizsardzības regulas projektu un ka Padome ir pieņēmusi vispārēju pieeju attiecībā uz Datu aizsardzības direktīvu; atkārtoti apliecina savu nodomu sarunas par datu aizsardzības tiesību aktu kopumu pabeigt 2015. gadā;

10.  atgādina Padomei par Komisijas priekšlikumu grozījumos ietverto tās apņemšanos ievērot Eiropas Savienības Pamattiesību hartu; jo īpaši atgādina, ka piedāvātajam aizsardzības līmenim nevajadzētu būt zemākam par to, kas jau noteikts Direktīvā 95/46/EK;

11.  uzsver, ka gan Datu aizsardzības regula, gan direktīva ir vajadzīga, lai aizsargātu cilvēku pamattiesības, un tādēļ tās jāuzskata par kopumu, kas jāpieņem vienlaikus, lai nodrošinātu, ka visas ES datu aizsardzības darbības jebkuros apstākļos nodrošina augstu aizsardzības līmeni; uzsver, ka, pieņemot šo kopumu, ir jāsasniedz mērķis nostiprināt personu tiesības un aizsardzības līdzekļus attiecībā uz viņu personas datu apstrādi;

ES un ASV visaptverošais nolīgums

12.  norāda, ka pēc rezolūcijas pieņemšanas ir pabeigtas sarunas ar ASV par ES un ASV pamatnolīgumu par personas datu aizsardzību, tos pārsūtot un apstrādājot tiesībaizsardzības nolūkos (turpmāk “jumta nolīgums”), un ka ir parafēts nolīguma projekts;

13.  atzinīgi vērtē ASV pārvaldes iestāžu centienus ar jumta nolīguma palīdzību atgūt uzticību un jo īpaši atzinīgi vērtē to, ka 2015. gada 20. oktobrī Pārstāvju palātā sekmīgi tika pieņemts 2015. gada Likums par tiesisko aizsardzību, un uzsver, ka ASV ir īstenojusi būtiskus un pozitīvus pasākumus, lai reaģētu uz ES paustajām bažām; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt jebkuros apstākļos tādas pašas tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiem ES pilsoņiem/ fiziskām personām, kuru personas dati tiek apstrādāti ES un pārsūtīti uz ASV, bez jebkādas diskriminācijas starp ES un ASV pilsoņiem; aicina ASV Senātu pieņemt tiesību aktu, kas garantē minētās tiesības; uzsver, ka viens no jumta nolīguma parakstīšanas un noslēgšanas priekšnoteikumiem ir Likuma par tiesisko aizsardzību pieņemšana ASV Kongresā;

Privātuma “drošības zonas” principi

14.  atgādina, ka rezolūcijā pausts aicinājums nekavējoties atcelt lēmumu par privātuma “drošības zonu”, jo tas neparedz ES pilsoņu personas datu pienācīgu aizsardzību;

15.  atgādina, ka ES noslēgtajiem starptautiskiem nolīgumiem ir augstāks spēks nekā ES sekundārajiem tiesību aktiem, un tādēļ uzsver nepieciešamību nodrošināt, lai jumta līgums neierobežo datu subjekta tiesības un aizsardzības pasākumus, kas attiecas uz datu nosūtīšanu saskaņā ar ES tiesību aktiem; tādēļ mudina Komisiju veikt sīkāku novērtējumu par to, kā tieši jumta nolīgums ietekmētu un mijiedarbotos ar ES tiesisko regulējumu personas datu aizsardzības jomā, tostarp, attiecīgi, pašreizējo Padomes Pamatlēmumu, Datu aizsardzības direktīvu (95/46/EK) un gaidāmo datu aizsardzības direktīvu un regulu; aicina Komisiju iesniegt tiesību novērtējuma ziņojumu par šo jautājumu Parlamentam pirms ratifikācijas procedūras sākšanas;

16.  atgādina, ka Komisija savā 2013. gada 27. novembra paziņojumā iekļāva ASV paredzētus 13 ieteikumus par privātuma “drošības zonas” principu darbību, lai nodrošinātu pienācīgu aizsardzības līmeni;

17.  atzinīgi vērtē Tiesas 2015. gada 6. oktobra nolēmumu, kurā Komisijas Lēmums Nr. 2000/520/EK par pienācīgu aizsardzību, kas noteikta ar privātuma “drošības zonas” principiem, ir atzīts par spēkā neesošu; uzsver, ka ar šo nolēmumu ir apstiprināta Parlamenta ilgstoši ieturētā nostāja par to, ka šis instruments nenodrošina pienācīgu aizsardzības līmeni; aicina Komisiju nekavējoties īstenot pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka visi Amerikas Savienotajām Valstīm pārsūtītie personas dati tiek efektīvi aizsargāti tādā pašā līmenī, kāds tiek garantēts Eiropas Savienībā;

18.  iebilst pret to, ka Parlaments nav saņēmis nekādu oficiālu Komisijas paziņojumu par 13 ieteikumu īstenošanas stāvokli, lai gan Komisija bija apņēmusies to izdarīt līdz 2014. gada vasarai; uzsver, ka pēc Tiesas nolēmuma, ar kuru Lēmums Nr. 2000/520/EK atzīts par spēkā neesošu, tagad ir steidzami nepieciešams, lai Komisija sniegtu rūpīgi sagatavotu jaunāko informāciju par līdzšinējo sarunu gaitu un minētā nolēmuma ietekmi uz turpmākajām paziņotajām sarunām; aicina Komisiju nekavējoties apsvērt privātuma “drošības zonas” alternatīvas un nolēmuma ietekmi uz visiem pārējiem instrumentiem, kas paredzēti personas datu pārsūtīšanai uz ASV, un ziņot par šo jautājumu līdz 2015. gada beigām;

19.  mudina Komisiju izvērtēt Tiesas 2015. gada 6. oktobra nolēmuma Schrems lietā (C-362/14) juridisko ietekmi un sekas saistībā ar nolīgumiem ar trešām valstīm par personas datu pārsūtīšanu, piemēram, ES un ASV Teroristu finansēšanas izsekošanas programmas (TFTP) nolīgumu, pasažieru datu reģistra (PDR) nolīgumiem, ES un ASV jumta nolīgumu un citiem instrumentiem saskaņā ar ES tiesību aktiem, kas paredz personas datu vākšanu un apstrādi;

Demokrātiskā uzraudzība

20.  pilnībā ievērojot to, ka nacionālo izlūkošanas dienestu uzraudzība ir vispārējā valstu parlamentu kompetencē, aicina visus tos valstu parlamentus, kuri to vēl nav izdarījuši, rūpīgi novērtēt izlūkošanas darbības, izveidot to jēgpilnu uzraudzību un nodrošināt šādām uzraudzības komitejām/struktūrām pietiekamus resursus, tehnisko zinātību un juridiskus līdzekļus, kā arī piekļuvi visiem attiecīgajiem dokumentiem, lai tās spētu efektīvi un neatkarīgi uzraudzīt izlūkošanas dienestu darbu un apmainīties ar informāciju ar ārvalstu izlūkošanas dienestiem; atkārtoti pauž apņemšanos cieši sadarboties ar valstu parlamentiem, lai nodrošinātu efektīvu uzraudzības mehānismu izveidi, tostarp daloties ar paraugpraksi un kopējiem standartiem;

21.  plāno sekot līdzi notikumu virzībai pēc 2015. gada 28. un 29. maijā notikušās konferences “Izlūkošanas dienestu demokrātiskā uzraudzība Eiropas Savienībā” un turpināt īstenot centienus nodrošināt paraugprakses apmaiņu par izlūkošanas dienestu uzraudzību ciešā sadarbībā ar valstu parlamentiem; atzinīgi vērtē šīs konferences līdzpriekšsēdētāju kopīgās noslēguma piezīmes par viņu nodomu pēc diviem gadiem sasaukt nākamo konferenci;

22.  uzskata, ka būtu jāatbalsta pašreizējie uzraudzības iestāžu sadarbības instrumenti, piemēram, Eiropas tīkls valstu izlūkošanas pārraugiem (ENNIR), un būtu jāpalielina to izmantošana, iespējams, ar IPEX potenciāla palīdzību atbilstoši tā darbības jomai un tehniskām iespējām, lai apmainītos ar informāciju starp valstu parlamentiem;

23.  atkārtoti prasa pārtraukt Teroristu finansēšanas izsekošanas programmas (TFIP) nolīgumu;

24.  uzsver, ka ES un dalībvalstīm ir nepieciešama vienota jēdziena “valsts drošība” definīcija, lai nodrošinātu juridisko noteiktību; norāda, ka precīzas definīcijas trūkums ļauj izpildu un izlūkošanas struktūrām Eiropas Savienībā rīkoties patvaļīgi un ļaunprātīgi izmantot pamattiesības un tiesiskumu;

25.  mudina Komisiju un dalībvalstis iekļaut turpināmības un pagarināšanas noteikumus tajos tiesību aktos, kuri ļauj vākt Eiropas pilsoņu personas datus vai veikt viņu novērošanu; uzsver, ka šādi noteikumi ir būtiski tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas nodrošina, ka demokrātiskā sabiedrībā instruments, kas ietekmē privātumu, tiek regulāri pārbaudīts tā nepieciešamības un proporcionalitātes ziņā;

Uzticības atjaunošana

26.  uzsver, ka labu ES un ASV attiecību saglabāšana ir ārkārtīgi svarīga abām pusēm; norāda, ka pierādījumi par novērošanu ir mazinājuši sabiedrības atbalstu šīm attiecībām, un uzsver, ka ir jāīsteno pasākumi, lai nodrošinātu uzticības atjaunošanu, jo īpaši ņemot vērā pašreizējo steidzamo nepieciešamību sadarboties vairākos abām pusēm svarīgos jautājumos, kas saistīti ar ģeopolitisko situāciju; šajā kontekstā uzsver, ka sarunās starp ASV un visu ES ir jārod risinājums, kas ievēro pamattiesības;

27.  atzinīgi vērtē normatīvos un tiesu lēmumus, kas nesen pieņemti ASV, lai ierobežotu NDA veikto masveida novērošanu, tostarp, abu palātu un divpusēja kompromisa rezultātā bez jebkādiem grozījumiem Kongresa pieņemto ASV Brīvības aktu un Otrās instances apelācijas tiesas nolēmumu par NDA telefonsarunu ierakstu vākšanas programmu; taču pauž nožēlu par to, ka šie lēmumi attiecas galvenokārt uz ASV pilsoņiem un ka ES pilsoņu situācija nav mainījusies;

28.  uzskata, ka visi lēmumi par novērošanas tehnoloģiju izmantošanu būtu jāpieņem, pamatojoties uz rūpīgu nepieciešamības un proporcionalitātes novērtējumu; atzinīgi vērtē pētniecības projekta “SURVEILLE” rezultātus, kurš piedāvā metodoloģiju novērošanas tehnoloģiju novērtēšanai, ņemot vērā juridiskus, ētiskus un tehnoloģiskus apsvērumus;

29.  uzsver, ka ES ANO līmenī būtu jāveicina starptautisku standartu/principu izstrāde atbilstīgi ANO Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, lai izveidotu globālu datu aizsardzības sistēmu, ietverot īpašus ierobežojumus attiecībā uz datu vākšanu nacionālās drošības vajadzībām;

30.  pauž pārliecību par to, ka izvairīties no bruņošanās sacensības ar novērošanas līdzekļiem var tikai tad, ja pasaules līmenī tiks noteiktas ticamas normas;

Privāti uzņēmumi

31.  atzinīgi vērtē IKT nozares privātuzņēmumu iniciatīvas izstrādāt kriptogrāfijas drošības risinājumus un piedāvāt interneta pakalpojumus, kas uzlabo privātuma aizsardzību; mudina turpināt izstrādāt lietotājdraudzīgus lietojumprogrammu iestatījumus, kas palīdz lietotājiem izlemt, kādu informāciju kopīgot, kam to darīt zināmu un kā; norāda, ka, reaģējot uz pierādījumiem par masveida novērošanu, dažādi uzņēmumi ir arī paziņojuši par plāniem, kas ļaus īstenot galšifrēšanu;

32.  atgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2000/31/EK 15. panta 1. punktu dalībvalstis nedrīkst pakalpojuma sniedzējiem noteikt vispārējas saistības pārraudzīt informāciju, ko tie pārraida vai uzglabā, kā arī nedrīkst noteikt pienākumu aktīvi meklēt faktus un apstākļus, kas norāda uz nelegālu darbību; jo īpaši atgādina, ka Tiesa savos spriedumos lietās C-360/10 un C-70/10 atzina par nelikumīgiem pasākumus “aktīvi pārraudzīt” gandrīz visus attiecīgo pakalpojumu lietotājus (pirmajā lietā — pieejas internetam nodrošinātājus, otrajā — sociālos tīklus) un precizēja, ka ir aizliegts ikviens rīkojums, kas nosaka mitināšanas pakalpojumu sniedzējam pienākumu veikt vispārēju pārraudzību;

33.  atzinīgi vērtē IT un telesakaru uzņēmumu publicētos pārredzamības ziņojumus par valdības pieprasījumiem saņemt lietotāju datus; aicina dalībvalstis publicēt statistiku par tādiem gadījumiem, kad privāti uzņēmumi saņem pieprasījumus sniegt privātu lietotāju datus,

TFTP nolīgums

34.  pauž neapmierinātību par to, ka Komisija nav ņēmusi vērā Parlamenta nepārprotamo prasību atcelt TFTP nolīgumu, ņemot vērā, ka netika sniegta skaidra informācija, kas precizētu, vai kāda cita ASV valdības struktūra varētu būt piekļuvusi SWIFT datiem ārpus TFTP; plāno šo aspektu ņemt vērā, spriežot par piekrišanas sniegšanu turpmākajiem starptautiskajiem nolīgumiem;

Cita personas datu apmaiņa ar trešām valstīm

35.  uzsver savu nostāju, ka Komisijai kā Līgumu izpildes uzraudzītājai ir rūpīgi jāuzrauga visi nolīgumi, mehānismi un atbilstības lēmumi par personas datu apmaiņu ar trešām valstīm un nekavējoties jāīsteno turpmākie pasākumi;

36.  atzinīgi vērtē Rīgā 2015. gada 3. jūnijā pieņemto ES un ASV paziņojumu par ciešāku transatlantisko sadarbību brīvības, drošības un tiesiskuma telpā un šā paziņojuma parakstītājpušu pausto apņemšanos uzlabot ASV un ES Savstarpējās tiesiskās palīdzības nolīguma (STPN) īstenošanu, pabeigt tā pārskatīšanu, kā paredzēts šajā nolīgumā, un organizēt seminārus, lai minētos jautājumus pārrunātu ar kompetentajām valsts iestādēm; uzsver, ka STPN ir tāds instrumenta veids, uz kuru pamatojoties dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādēm būtu jāsadarbojas ar trešo valstu iestādēm; šajā saistībā aicina ES dalībvalstis un ASV valdību ievērot iepriekš minētās saistības ātri pabeigt ASV un ES STPN pārskatīšanu;

37.  aicina Komisiju līdz 2015. gada beigām Parlamentam ziņot par trūkumiem, kas attiecībā uz trešo valstu tiesībaizsardzības un izlūkošanas dienestu piekļuvi ir konstatēti starptautiskajā personas datu pārsūtīšanā, kā arī par līdzekļiem šo trūkumu risināšanai, lai nodrošinātu trešām valstīm pārsūtīto ES personas datu aizsardzībai nepieciešamā pienācīgā līmeņa saglabāšanu;

Tiesiskuma un ES pilsoņu pamattiesību aizsardzība / pastiprināta ziņotāju un žurnālistu aizsardzība

38.  uzskata, ka ES pilsoņu pamattiesības joprojām ir apdraudētas un ka pārāk maz ir paveikts, lai nodrošinātu pilnīgu aizsardzību elektroniskās masveida novērošanas gadījumā; pauž nožēlu par nelielo progresu ziņotāju un žurnālistu aizsardzības nodrošināšanā;

39.  pauž nožēlu par to, ka daudzas masveida un liela mēroga izlūkošanas programmas tiek virzītas tādu uzņēmumu ekonomiskajās interesēs, kuri izstrādā un vada šīs programmas, kā tas bija gadījumā, kad NDA programma “Thinthread” tika pārtraukta un aizstāta ar plaša mēroga novērošanas programmu “Trailblazer”, kuras izstrāde 2001. gadā tika uzticēta SAIC;

40.  atkārtoti pauž nopietnas bažas par darbu Eiropas Padomes Konvencijas par kibernoziegumiem komitejā saistībā ar to, kā tiek interpretēts 2001. gada 23. novembra Konvencijas par kibernoziegumiem (Budapeštas konvencijas) 32. pants par pārrobežu piekļuvi datorā uzglabātiem datiem ar piekrišanu vai ja tie ir publiski pieejami, un iebilst pret to, ka tiek noslēgta vienošanās par papildu protokolu vai norādījumiem, kuru mērķis ir paplašināt šā noteikuma piemērošanas jomu, kas ir noteikta atbilstoši pašreizējam šajā konvencijā paredzētajam režīmam, kas jau tā ir nozīmīgs teritorialitātes principa izņēmums, jo tas varētu radīt situāciju, ka tiesībaizsardzības iestādes var brīvi attālināti piekļūt serveriem un datoriem, kuri atrodas citās jurisdikcijās, neatsaucoties uz savstarpējās tiesiskās palīdzības nolīgumiem vai citiem tiesiskās sadarbības instrumentiem, kas ir paredzēti, lai garantētu, ka tiek ievērotas cilvēka pamattiesības, tostarp datu aizsardzība un tiesību aktos paredzētā kārtība; uzsver, ka ES ir īstenojusi savu kompetenci kibernoziedzības novēršanas jomā un tādēļ būtu jāievēro gan Komisijas, gan Parlamenta prerogatīvas;

41.  pauž nožēlu, ka Komisija nav reaģējusi uz Parlamenta lūgumu pārbaudīt visaptverošas Eiropas ziņotāju aizsardzības programmas īstenošanas iespējas, un aicina Komisiju, vēlākais, līdz 2016. gada beigām sniegt paziņojumu šajā jautājumā;

42.  atzinīgi vērtē Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2015. gada 23. jūnijā pieņemto rezolūciju par ziņotāju aizsardzības uzlabošanu un jo īpaši tās 9. punktu par ziņošanas nozīmīgumu, lai nodrošinātu, ka tiek ievēroti novērošanai noteiktie juridiskie ierobežojumi, un 10. punktu, kurā ES tiek aicināta ieviest ziņotāju aizsardzības likumus, attiecinot tos arī uz valsts drošības vai izlūkošanas dienestu darbiniekiem un uz šajā jomā darbojošos privātu uzņēmumu darbiniekiem, un, ciktāl tas iespējams saskaņā ar valsts likumiem, piešķirt patvērumu tiem ziņotājiem, kuriem viņu dzīvesvietas valstīs draud atriebība, ar nosacījumu, ka par informācijas izpaušanu viņiem var piemērot aizsardzību saskaņā ar principiem, kurus atbalsta asambleja;

43.  uzsver, ka masveida novērošana būtiski mazina profesionālās konfidencialitātes saglabāšanas iespējas reglamentētu profesiju pārstāvjiem — ārstiem, žurnālistiem un advokātiem; jo īpaši uzsver ES pilsoņu tiesības būt aizsargātiem pret viņu konfidenciālās saziņas ar advokātiem novērošanu, jo tādējādi tiek pārkāpta Eiropas Savienības Pamattiesību harta, galvenokārt tās 6., 47. un 48. pants, kā arī Direktīva 2013/48/ES par tiesībām uz advokāta palīdzību; aicina Komisiju, vēlākais, līdz 2016. gada beigām sniegt paziņojumu par saziņas konfidencialitātes aizsardzību profesijās, kurās konfidencialitāte ir likumīgi noteikta par profesionālu privilēģiju;

44.  aicina Komisiju sagatavot dalībvalstīm paredzētas pamatnostādnes par to, kā nodrošināt visu instrumentu, kas saistīti ar personas datu vākšanu nolūkā novērst, atklāt, izmeklēt noziedzīgus nodarījumus un saukt pie atbildības par tiem, atbilstību Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 8. aprīļa spriedumiem par datu saglabāšanu (Lietas C-293/12 un C-594/12) un 2015. gada 6. oktobra spriedumam par „drošības zonu” (Lieta C-362/14); jo īpaši atzīmē sprieduma par datu saglabāšanu 58. un 59. punktu un „drošības zonas” sprieduma 93. un 94. punktu, kuros skaidri prasīta nevis visaptveroša, bet drīzāk mērķtiecīga datu vākšanas pieeja;

45.  uzsver, ka jaunākajā judikatūrā un it īpaši Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 8. aprīļa spriedumā par datu saglabāšanu kā juridiska prasība ir skaidri minēts pierādīt nepieciešamību un samērīgumu jebkādiem pasākumiem, kas paredz tādu personas datu vākšanu un izmantošanu, kas var potenciāli pārkāpt tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un tiesības uz personas datu aizsardzību; pauž nožēlu par to, ka lēmumu pieņemšanas procesā politiski apsvērumi bieži apdraud atbilstību šiem tiesību principiem; aicina Komisiju kā labāka regulējuma programmas daļu nodrošināt visu ES tiesību aktu augstu kvalitāti, atbilstību visām tiesību normām, judikatūrai un ES Pamattiesību hartai; iesaka visu tiesībaizsardzības un drošības pasākumu, kas ietver personas datu izmantošanu un vākšanu, ietekmes novērtējumā vienmēr ietvert nepieciešamības un proporcionalitātes pārbaudi;

ES stratēģija lielākas IT neatkarības jomā

46.  pauž neapmierinātību par Komisijas rīcības trūkumu attiecībā uz rezolūcijā minētajiem detalizētajiem ieteikumiem, kas paredzēti, lai palielinātu ES IT drošību un privātumu tiešsaistē;

47.  atzinīgi vērtē līdz šim veiktos Parlamenta IT drošības nostiprināšanas pasākumus, kuri ietverti ITEC ĢD sagatavotajā rīcības plānā par EP IKT drošību; aicina turpināt šos centienus un pilnībā un ātri īstenot rezolūcijā minētos ieteikumus; prasa iedibināt jaunu domāšanas veidu un nepieciešamības gadījumā izdarīt izmaiņas iepirkuma tiesību aktos, lai ES iestādēs uzlabotu IT drošību; prasa sistemātiski aizstāt patentētu programmatūru ar visām ES iestādēm vienu revidējamu un pārbaudāmu atklāto pirmkoda programmatūru un ieviest obligātus atklātā pirmkoda atlases kritērijus visās turpmākajās IKT iepirkuma procedūrās, kā arī prasa nodrošināt šifrēšanas līdzekļu efektīvu pieejamību;

48.  stingri atkārto savu prasību tādā jaunu iniciatīvu sistēmā kā digitālais vienotais tirgus attīstīt Eiropas stratēģiju, kas palielinās IT neatkarību un privātumu tiešsaistē un veicinās ES IT nozari;

49.  pamatojoties uz neseno STOA pētījumu par IT lietotāju masveida novērošanu, plāno iesniegt papildu ieteikumus šajā jomā pēc konferences “Privātuma aizsardzība tiešsaistē, palielinot IT drošību un ES IT autonomiju”, kura plānota 2015. gada beigās;

Demokrātiska un neitrāla interneta pārvaldība

50.  atzinīgi vērtē Komisijas mērķi panākt, ka ES kļūst par paraugu interneta pārvaldības jomā, un tās ieceri par daudzpusējo interneta pārvaldības modeli, par kuru tika atgādināts vispasaules daudzpusējā sanāksmē par nākotnes interneta pārvaldību (NETMundial), kas notika Brazīlijā 2014. gada aprīlī; ar nepacietību gaida pašreizējā starptautiskā darba rezultātus šajā jomā, tostarp Interneta pārvaldības foruma sistēmā;

51.  brīdina par acīmredzamu lejupslīdi pamattiesību uz privātumu un personas datu aizsardzības jomā gadījumos, kad jebkāda informācija par cilvēka uzvedību tiek uzskatīta par iespējami noderīgu cīņā pret turpmākiem noziedzīgiem nodarījumiem, un tādējādi neizbēgami veidojas masveida novērošanas kultūra, kad ikviens pilsonis tiek uzskatīts par iespējamu noziedznieku, kā rezultātā tiek šķelta sabiedrības saliedētība un uzticība;

52.  plāno ņemt vērā secinājumus, kas ietverti Pamattiesību aģentūras veiktajā padziļinātajā pētījumā par pamattiesību aizsardzību novērošanas kontekstā, un jo īpaši secinājumus par fizisko personu pašreizējo tiesisko stāvokli attiecībā uz viņām pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem saistībā ar minēto praksi;

Turpmākie pasākumi

53.  uzdod Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai turpināt uzraudzīt notikumus šajā jomā un veikt rezolūcijā minēto ieteikumu ievērošanas pārbaudi;

o
o   o

54.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Eiropas Padomei.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0230. (2) PE546.737v01-00.

Eiropas Parlamenta 2015. gada 29. oktobra rezolūcija par Padomes ieteikumu par ilgtermiņa bezdarbnieku integrāciju darba tirgū (2015/2820(RSP))

P8_TA(2015)0389 B8-1093/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 17. septembra priekšlikumu Padomes ieteikumam par ilgtermiņa bezdarbnieku integrāciju darba tirgū (COM(2015)0462),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 28. novembra paziņojumu „Gada izaugsmes pētījums par 2015. gadu” (COM(2014)0902),

–  ņemot vērā savu 2015. gada 11. marta rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu — nodarbinātības un sociālie aspekti 2015. gada izaugsmes pētījumā(1),

–  ņemot vērā Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības (EPSCO) padomes 2015. gada 9. martā pieņemtos secinājumus „Gada izaugsmes pētījums par 2015. gadu un vienotais nodarbinātības ziņojums: politiskas norādes nodarbinātības un sociālās politikas jomā”(2),

–  ņemot vērā savu 2015. gada 8. jūlija nostāju attiecībā uz priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm(3),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 3/2015 „ES garantija jauniešiem: sperti pirmie soļi, bet gaidāmi īstenošanas riski”,

–  ņemot vērā Eiropas sociālās politikas neatkarīgo ekspertu tīkla (ESPN) 2015. gada ziņojumu „Integrēts atbalsts ilgtermiņa bezdarbniekiem: valstu politikas pētījums”,

–  ņemot vērā jautājumu Padomei par ilgtermiņa bezdarbnieku integrāciju darba tirgū (O‑000121/2015 – B8-1102/2015),

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā ekonomikas krīzes un tās seku dēļ ilgtermiņa bezdarbnieku skaits kopš 2007. gada ir divkāršojies un tagad tā ir puse no kopējā bezdarbnieku skaita, t. i., vairāk nekā 12 miljoni cilvēku jeb 5 % no ekonomiski aktīvajiem ES iedzīvotājiem; tā kā 2014. gadā vairāk nekā 60 % ilgtermiņa bezdarbnieku nebija strādājuši vismaz divus gadus pēc kārtas;

B.  tā kā ilgtermiņa bezdarbnieku īpatsvars dalībvalstīs ir ļoti dažāds, sākot no 1,5 % Austrijā un līdz pat 19,5 % Grieķijā; tā kā vislielākais ilgtermiņa bezdarbnieku īpatsvars ir Itālijā, Portugālē, Slovākijā, Horvātijā, Spānijā un Grieķijā; tā kā ekonomikas atlabšanai ir jānotiek aktīvāk, jo pašlaik tā nerada pietiekamu stimulu būtiski samazināt augsto strukturālā bezdarba līmeni;

C.  tā kā oficiālie statistikas dati sniedz pārāk optimistisku priekšstatu par situāciju, jo liela daļa ilgtermiņa bezdarbnieku nav reģistrēti un datu vākšanas metodoloģija ir nepilnīga;

D.  tā kā ilgtermiņa bezdarbs bieži vien ir nabadzības, nevienlīdzības un sociālās atstumtības iemesls un nesamērīgi smagi skar neaizsargātas iedzīvotāju grupas, kas darba tirgū ir neizdevīgā stāvoklī;

E.  tā kā ilgtermiņa bezdarbs pakāpeniski attālina cilvēkus no darba tirgus, jo zūd prasmes un iedibinātie profesionālie kontakti, kā arī ierastais darba ritms, un tas var paātrināt neatgriezenisku nošķiršanos no sabiedrības, veicināt saspīlējumu mājās un padziļināt atsvešinātības sajūtu; tā kā katru gadu nesekmīgu darba meklējumu rezultātā katru piekto ilgtermiņa bezdarbnieku pārņem bezcerība un viņi vairs necenšas aktīvi meklēt darbu;

F.  tā kā ilgtermiņa bezdarba sekas īpaši smagi ir jūtamas bezdarbnieku ģimenēs un tādēļ cilvēkiem bieži vien ir zems iegūtais izglītības līmenis, viņi noslēdzas no „darba pasaules”, palielinās garīgās un fiziskās veselības problēmas, sociālā atstumtība un ļaunākajā gadījumā cilvēki no paaudzes uz paaudzi dzīvo nabadzībā;

G.  tā kā ilgtermiņa bezdarba lāsts nereti ilgstoši grauj izredzes atrast darbu, veidot karjeru un iegūt attiecīgu ienākumu un pensijas līmeni un tā rada paliekošu ietekmi;

H.  tā kā ilgtermiņa bezdarbs sabiedrībai maksā ļoti dārgi, jo veltīgi tiek zaudētas prasmes un palielinās sociālie izdevumi, turklāt izmaksas nav mērāmas tikai naudas izteiksmē, jo ļoti daudzi cilvēki zaudē ticību saviem spēkiem un neizmanto savu personisko potenciālo un zūd sociālā kohēzija;

I.  tā kā ilgtermiņa bezdarbnieku īpatsvars joprojām ir liels un tas neļauj sasniegt stratēģijas „Eiropa 2020” pamatmērķus, proti, panākt, lai būtu nodarbināti 75 % cilvēku vecumā no 20 līdz 64 gadiem, un vismaz par 20 miljoniem samazināt to cilvēku skaitu, kuri dzīvo nabadzības un sociālās atstumtības apstākļos vai kuriem šāda iespēja draud;

J.  tā kā svarīga nozīme ir iespējai darba zaudēšanas gadījumā nezaudēt iegūtās prasmes, kā arī iespējām iegūt izglītību, apmācību un pārkvalifikāciju atbilstoši nākotnē vajadzīgo prasmju prognozēm, lai nepieļautu ilgtermiņa bezdarbu un izlīdzinātu šāda bezdarba līmeni;

K.  tā kā šim ieteikumam ir zināma līdzība ar garantiju jauniešiem; tā kā būtu jāmācās no pirmās pieredzes, kas jau ir gūta, īstenojot garantiju jauniešiem,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas ierosināto priekšlikumu Padomes ieteikumam par ilgtermiņa bezdarbnieku integrāciju darba tirgū; uzsver, ka ilgtermiņa bezdarba līmenis pašlaik nebūtu tik ļoti augsts, ja šis priekšlikums būtu iesniegts un vienošanās Padomē būtu panākta agrāk; ir nobažījies, ka ar šo Padomes ieteikumu varētu nepietikt, lai ātri uzlabotu situāciju, kurā nonākuši ilgtermiņa bezdarbnieki, un mudina dalībvalstis rīkoties;

2.  atbalsta trīs galvenos priekšlikuma elementus: i) ļoti strauji paātrināt ilgtermiņa bezdarbnieku reģistrēšanu nodarbinātības dienestā, tā cenšoties panākt, ka tiek reģistrēti pilnīgi visi attiecīgie bezdarbnieki, ii) novērtēt katra ilgtermiņa bezdarbnieka spējas un vajadzības, un arī profesionālās vēlmes, kamēr vēl nav pagājis 18 mēnešu bezdarba periods, un iii) piedāvāt individuālām vajadzībām pielāgotu, līdzsvarotu un visaptverošu „nolīgumu par integrāciju darbā”, kas ilgtermiņa bezdarbniekiem būtu jāslēdz ar attiecīgajiem dienestiem ne vēlāk kā tad, kad ir pagājis 18 mēnešu bezdarba periods; tomēr uzsver, ka individuāls novērtējums būtu jāveic, kamēr vēl nav pagājis 12 mēnešu bezdarba periods, lai nolīgumu par integrāciju darbā varētu noslēgt līdz 18 mēnešu bezdarba perioda beigām; uzstāj, ka šo trīs soļu pieeju attiecīgā gadījumā vajadzētu realizēt, visos procesa posmos iesaistot arī nevalstiskā sektora dalībniekus (piemēram, sociālās NVO), kas strādā ar ilgtermiņa bezdarbniekiem;

3.  uzsver, ka ir jāaptver visi ilgtermiņa bezdarbnieki, arī nereģistrētie, un ne tikai tie, kas 18 mēnešus vai ilgāk ir bijuši bez darba; uzskata, ka tam ir ārkārtīgi liela nozīme, lai politika, kuru dalībvalstis īsteno attiecībā uz īstermiņa bezdarbu (<12 mēneši) un jauniešu bezdarbu (tostarp garantiju jauniešiem), nemanāmi iekļautos politikā, ar ko risina ilgtermiņa bezdarba problēmu;

4.  piekrīt, ka ir jāpanāk visu ilgtermiņa bezdarbnieka reintegrācijas procesā iesaistīto dalībnieku (attiecīgā gadījumā arī pilsoniskās sabiedrības organizāciju) cieša sadarbība un efektīva koordinācija un ka ir jāveido vienas pieturas aģentūras, kurās par katra bezdarbnieka lietu būtu atbildīgs viens attiecīgā dienesta darbinieks („vienots kontaktpunkts”), lai reintegrācijas process nepārtrūktu tādēļ, ka mainās bezdarbniekam piemērojamo pabalstu sistēma;

5.  īpašu uzmanību pievērš tam, ka ilgtermiņa bezdarbnieku spējas un vajadzības saistībā ar viņu reintegrāciju darba tirgū ir jāvērtē ar individuālu pieeju, ar ko nodrošina viņu tiesību ievērošanu un ņem vērā arī plašāku viņu personiskās situācijas kontekstu un attiecīgās vajadzības; uzsver, ka ir vajadzīgs pietiekami daudz augsti kvalificētu darbinieku, kas varētu piedāvāt individuālu pieeju katram neviendabīgās ilgtermiņa bezdarbnieku grupas cilvēkam;

6.  atzīmē, ka ieteikumā ir piedāvāts ieviest rakstisku un visaptverošu „nolīgumu par integrāciju darbā”, kurā ir noteiktas gan bezdarbnieka, gan iestādes (ko pārstāv par bezdarbnieka lietu atbildīgais darbinieks) tiesības un pienākumi, tā nodrošinot, ka visiem procesā iesaistītajiem ir skaidri zināms, uz ko viņi var cerēt, un kurš ir taisnīgs bezdarbniekam, atbilstošs tieši viņa kvalifikācijai un ļauj viņam īstenot savas darba ņēmēja tiesības; mudina šo nolīgumu regulāri atjaunināt;

7.  uzskata, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai ilgtermiņa bezdarbnieku reintegrācijas programmas būtu pielāgotas darba tirgus vajadzībām un izstrādātas ciešā sadarbībā ar sociālajiem partneriem; aicina dalībvalstis rosināt darba devējus, arī uzņēmumu sociālās atbildības kontekstā, aktīvi līdzdarboties, piedāvājot vakances ilgtermiņa bezdarbniekiem un vajadzības gadījumā norīkojot darbaudzinātājus, lai palīdzētu ilgtermiņa bezdarbniekam viegli atgriezties darba vidē; prasa, lai dalībvalstu nodarbinātības dienesti palīdzētu MVU biežāk nodrošināt šādu darbaudzināšanu; atgādina, ka ilgtermiņa bezdarbniekiem ir vajadzīgs ne vien darbs, bet arī vispusīgas konsultācijas un atbalsts, kas nodrošina, ka viņi ir gatavi sekmīgi atgriezties darba tirgū;

8.  aicina dalībvalstis nodrošināt, lai valsts finansējums būtu līdzvērtīgs tam, ko valstu ilgtermiņa bezdarba novēršanas politikas atbalstam piešķir ES, jo īpaši no Eiropas Sociālā fonda; uzsver, ka budžeta ierobežojumi, ko nākas ievērot dažām dalībvalstīm (sevišķi tām, kuras īsteno ekonomikas korekciju programmas), nedrīkst būt par iemeslu, lai vilcinātos ar ieteikuma īstenošanu; aicina Komisiju apsvērt to, kā nodrošināt, lai ES finansējums būtu ātri pieejams, turklāt aicina Komisiju, kad vien iespējams, mobilizēt papildu resursus, tāpat kā tas ir darīts saistībā ar Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu; uzsver, ka vairākās dalībvalstīs ir pienācīgi jāfinansē nodarbinātības dienestu administratīvās spējas stiprināšana;

9.  jo īpaši pieprasa uzlabot publiskā sektora nodarbinātības dienestu finansiālo un administratīvo spēju, lai garantētu, ka tie var sniegt būtisku ieguldījumu priekšlikuma īstenošanā;

10.  aicina Komisiju un dalībvalstis izvērtēt to, kā atbalstīt īpašas stažēšanās programmas un arī uzņēmējdarbības attīstīšanas un investīciju plānus, kas radītu stabilas un kvalitatīvas darbvietas ilgtermiņa bezdarbniekiem;

11.  uzsver, ka cieša sadarbība starp Komisiju un dalībvalstīm un valsts līmenī starp (nozaru) sociālajiem partneriem, bezdarbnieku pārstāvībai izveidotām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, vietējām un reģionālajām pašvaldībām, publiskiem un privātiem nodarbinātības dienestiem, sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, kā arī vietējām un reģionālajām izglītības un mācību iestādēm ieteikuma efektīvai īstenošanai ir tikpat svarīga, cik darba devēju aktīva līdzdalība, kas ļauj labāk izprast uzņēmēju prasības un vajadzības;

12.  atgādina, ka, paužot nostāju par Padomes lēmumu par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm, ir pieprasījis veikt konkrētus pasākumus, kas pasargātu ilgtermiņa bezdarbniekus no sociālās atstumtības un nodrošinātu viņu reintegrāciju darba tirgū un kas vienlaikus būtu arī atbilstoši Līgumiem;

13.  aicina dalībvalstis savu pieeju ilgtermiņa bezdarba novēršanai izstrādāt, ņemot vērā reģionālās atšķirības, tostarp atšķirības starp pilsētu un lauku teritorijām;

14.  atzinīgi vērtē Komisijas ierosinājumu ar Eiropas pusgada un Nodarbinātības komitejas palīdzību iedibināt daudzpusēju ieteikuma īstenošanas uzraudzību; uzstāj, ka uzraudzībai ir jābūt pamatīgai un ka vajadzības gadījumā konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos ir jāsniedz dalībvalstīm papildu norādījumi; aicina Komisiju panākt, lai dalībvalstis, kurās ir liels ilgtermiņa bezdarbnieku īpatsvars, veidotu kontaktus ar tām dalībvalstīm, kas sekmīgi nodrošina savu (ilgtermiņa) bezdarbnieku ātru atgriešanos darba tirgū, un tā veicināt šo valstu savstarpējas mācīšanās procesu;

15.  aicina valstu darba un sociālo lietu ministrus apsvērt Parlamenta ierosinājumus, pirms tie vienojas par ieteikumu;

16.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai un Padomei.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0068. (2) Padomes dokuments Nr. 6147/15. (3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0261.

Eiropas Parlamenta 2015. gada 29. oktobra rezolūcija par tālvadības gaisa kuģu sistēmu (RPAS), ko plašāk pazīst kā bezpilota gaisa kuģus (UAV), drošu izmantošanu civilās aviācijas jomā (2014/2243(INI))

P8_TA(2015)0390 A8-0261/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 8. aprīļa paziņojumu "Jauna lappuse aviācijas vēsturē. Aviācijas tirgus atvēršana tālvadības gaisa kuģu sistēmu drošai un ilgtspējīgai izmantošanai civiliem mērķiem" (COM(2014)0207),

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 4. panta 2. punkta g) apakšpunktu, 16. pantu un tā VI sadaļu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 7. un 8. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti,

–  ņemot vērā Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja atzinumu par Komisijas paziņojumu Parlamentam un Padomei „Jauna lappuse aviācijas vēsturē. Aviācijas tirgus atvēršana tālvadības gaisa kuģu sistēmu drošai un ilgtspējīgai izmantošanai civiliem mērķiem”,

–  ņemot vērā par RPAS atbildīgās Eiropas vadības grupas nobeiguma ziņojumu "Ceļvedis tālvadības gaisa kuģu sistēmu integrēšanai Eiropas civilās aviācijas sistēmā",

–  ņemot vērā Rīgas deklarāciju par tālvadības gaisa kuģiem (bezpilota lidaparātiem) "Aviācijas nākotnes plānošana",

–  ņemot vērā Lordu palātas ziņojumu "Bezpilota lidaparātu izmantošana civiliem mērķiem ES",

–  ņemot vērā Eiropas Aviācijas drošības aģentūras (EASA) priekšlikumu "Bezpilota lidaparātu darbības koncepcija — uz risku balstīta pieeja bezpilota lidaparātu regulējumam”,

–  ņemot vērā 1944. gada 7. decembra Čikāgas konvenciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu, kā arī Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumu (A8-0261/2015),

A.  tā kā nelieliem tālvadāmiem lidmodeļiem entuziasti liek lidot jau vairākus desmitus gadu; tā kā pēdējo 15 gadu laikā ir strauji pieaudzis RPAS, ko plašāk pazīst kā bezpilota gaisa kuģus (UAV) jeb bezpilota lidaparātus, lietojums; tā kā īpaši populāras ir kļuvušas mazas RPAS, kas tiek izstrādātas gan hobiju, gan atpūtas vajadzībām;

B.  tā kā galvenokārt militāriem mērķiem izstrādātā tehnoloģija šobrīd tiek lietota komerciālos nolūkos, paplašinot likumdošanas robežas; tā kā profesionālajā jomā izmantotās RPAS šobrīd arī nodrošina būtiskus ieguvumus dažādos civilos lietojumos, kuru pievienotā vērtība palielinās līdz ar attālumu starp gaisa kuģi un tālvadības pilotu (lidojumi ārpus redzamības); tā kā šādi RPAS lietojuma veidi ir ārkārtīgi dažādi un nākotnē var tikt attīstīti, piemēram, veicot drošības pārbaudes un infrastruktūras (sliežu ceļu, aizsprostu un spēkstaciju) uzraudzību, veicot novērtējumus attiecībā uz dabas katastrofām, veicot (videi draudzīgas) precīzas lauksaimnieciskas darbības, darbojoties plašsaziņas līdzekļu vajadzībām, gaisa termogrāfijā vai arī sūtījumu piegādei nošķirtos reģionos; tā kā tuvākajā nākotnē ir paredzama jaunu lietojumprogrammu strauja attīstība, kas apliecina RPAS nozares novatorismu un dinamiku;

C.  tā kā bīstamos apstākļos RPAS tehnoloģija var aizstāt tiešu cilvēka iejaukšanos;

D.  tā kā ir divas RPAS lietojuma kategorijas — profesionālajai darbībai paredzētās RPAS un RPAS atpūtas nolūkiem; uzsver, ka abām minētajām kategorijām, kuras pēc savas būtības atšķiras, ir jāpiemēro atšķirīgas prasības tā paša ES tiesiskā regulējuma ietvaros;

E.  tā kā ES šobrīd Eiropas Aviācijas drošības aģentūra (EASA) faktiski ir tādu RPAS sertifikācijas iestāde, kuru maksimāli pieļaujamā pacelšanās masa pārsniedz 150 kg; tā kā RPAS, kas sver 150 kg vai mazāk, ir attiecīgās dalībvalsts jurisdikcijā;

F.  tā kā RPAS noteikumi jau pastāv vai tiek izstrādāti Austrijā, Horvātijā, Čehijā, Dānijā, Francijā(1), Vācijā, Itālijā, Īrijā, Polijā, Spānijā un Apvienotajā Karalistē(2); tā kā Dānijā, Apvienotajā Karalistē un Nīderlandē darbojas apstiprinātas lidošanas skolas un Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē jau darbojas vairāk nekā 500 licencētu RPAS pilotu;

G.  tā kā visi Eiropā spēkā esošie RPAS noteikumi ir pielāgoti darbības drošuma riska novērtēšanai; tā kā šādos RPAS noteikumos galvenā uzmanība tiek pievērsta operatoram, nevis gaisa kuģim, kā tas ir pilotējamās aviācijas gadījumā; tā kā risks ir atkarīgs ne vien no ierīces veida un tās raksturlielumiem (svara, ātruma utt.), bet arī no papildu faktoriem, piemēram, no pārlidotās teritorijas, augstuma, operatora pieredzes, darbības īpašā tipa un operatora spējas risināt neparedzētas situācijas;

H.  tā kā šīs nozares ekonomiskās izaugsmes iespējas no ražotāja līdz galalietotājam ir milzīgas un vienlīdz pieejamas gan lielajiem uzņēmumiem, gan piegādes ķēdei, kurā darbojas tūkstošiem šādu MVU, kā arī novatoriskiem jaundibinātiem uzņēmumiem; tā kā ir īpaši būtiski saglabāt pasaules līmeņa ražošanas un darbības standartus, vienlaikus stiprinot Eiropas vadošo pozīciju šajā jomā;

I.  tā kā, atzīstot šā tirgus straujo attīstību, RPAS ir pamatoti ietvertas pašreizējās aviācijas programmās, piemēram, Eiropas Vienotās gaisa telpas gaisa satiksmes pārvaldības sistēmas izpētes kopuzņēmumā (SESAR) un programmā „Apvārsnis 2020”; tā kā nozare jau ir ieguldījusi būtiskus finanšu resursus un ieguldītu vēl vairāk, ja MVU, kas šajā nozarē veido lielāko daļu, būtu pieejamāks finansējums; tā kā ārkārtīgi svarīgs būs papildu finansējums turpmākai pētniecībai un izstrādei, lai atbalstītu šo jauno nozari un RPAS integrācijas gaisa telpā drošumu un drošību;

J.  tā kā pat šajā agrīnajā posmā dalībvalstis, nozare un Komisija ir atzinušas šā tirgus potenciālu un vēlas uzsvērt, ka jebkuram politikas satvaram vajadzētu veicināt Eiropas izaugsmi nozarē, lai būtu iespējams konkurēt pasaulē;

K.  tā kā šis augošais tirgus sniedz būtiskas iespējas ieguldījumu, inovāciju un darbvietu izveides jomā visā piegādes ķēdē, kā arī sabiedrības interesēs, vienlaikus atzīstot, ka sabiedrības intereses ir jāaizsargā, tostarp konkrēti saistībā ar privātuma, datu aizsardzības, pārskatatbildības un civilatbildības jautājumiem;

L.  tā kā, neskatoties uz RPAS ekonomisko potenciālu, to attīstība būs viens no sarežģītākajiem jautājumiem nākotnē attiecībā uz aviācijas nozares drošumu, kā arī cilvēku un uzņēmumu drošību un drošumu;

M.  tā kā Eiropas Savienībai pēc iespējas ātri ir jāizstrādā tiesiskais regulējums tieši attiecībā uz RPAS civilo lietojumu;

N.  tā kā Eiropas tiesiskajā regulējumā, no vienas puses, ir jāatļauj nozarei veikt inovācijas un attīstīties labākajos iespējamos apstākļos un, no otras puses, jārada iedzīvotājiem pārliecība par cilvēku un īpašuma, kā arī personas datu un privātuma efektīvu aizsardzību,

Starptautiskais aspekts

1.  norāda — daudzi uzskata, ka ASV ir RPAS ekspluatācijas tirgus priekšgalā, tiesa gan, militāro operāciju jomā; tomēr uzsver, ka Eiropa ir priekšgalā civilajā sektorā — Eiropā darbojas 2500 operatoru (400 — Apvienotajā Karalistē, 300 — Vācijā, 1500 — Francijā, 250 — Zviedrijā u. c.) salīdzinājumā ar 2342 operatoriem pārējā pasaulē, kā arī uzsver, ka Eiropai būtu jādara viss iespējamais, lai nostiprinātu stabilas pozīcijas konkurences apstākļos;

2.  norāda, ka Japānā ir liels skaits RPAS operatoru un divu desmitgažu darbības pieredze un lielākoties šajā valstī RPAS veic precīzas lauksaimnieciskas darbības, piemēram, kultūru apsmidzināšanu; atgādina, ka tā bija pirmā valsts, kas atļāva izmantot RPAS tehnoloģiju lauksaimnieciskās darbībās pagājušā gadsimta 90. gadu vidū, un ka dažu gadu laikā operatoru skaits daudzkāršojās;

3.  norāda, ka Izraēlā ir ļoti aktīva ražošanas nozare, taču tā tieši koncentrējas uz militārajām RPAS; uzsver, ka šobrīd civili militāru aeronavigācijas pakalpojumu integrācija ļauj vieglāk integrēt RPAS Izraēlas gaisa telpā;

4.  norāda, ka Austrālija, Ķīna (kur tiek ražotas daudzas ļoti nelielas RPAS) un Dienvidāfrikas Republika ir to 50 citu valstu vidū, kurās tiek izstrādātas RPAS;

5.  uzsver, ka ir jāatzīst RPAS globālā dimensija, un aicina Komisiju to pilnībā ņemt vērā;

Stāvoklis ES dalībvalstīs

6.  uzsver, ka visās ES dalībvalstīs tiek veiktas noteiktas RPAS darbības — ražošanas un/vai ekspluatācijas jomā;

7.  uzsver — ja vien netiek piešķirts atbrīvojums, darbības ir likumīgas tikai tad, ja ir spēkā valsts tiesību akti; atgādina, ka tā pamatā ir Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas (ICAO) noteikums, ka visām darbībām, ko veic bezpilota gaisa kuģi, ir jāpiešķir īpaša atļauja(3);

8.  norāda, ka saskaņota regulējuma trūkums ES līmenī var kavēt Eiropas bezpilota gaisa kuģu tirgus attīstību, ņemot vērā, ka valstu atļaujas parasti nav atzītas citās dalībvalstīs;

Galvenās problēmas

9.  uzskata, ka RPAS nozarei ir steidzami vajadzīgi Eiropas un pasaules mēroga noteikumi ar mērķi nodrošināt RPAS pārrobežu attīstību; uzskata, ka ir vajadzīgi skaidri Eiropas regulatīvie noteikumi ar mērķi nodrošināt ieguldījumus un konkurētspējīgas Eiropas RPAS nozares attīstību; uzsver — ja steidzami netiks īstenota rīcība, pastāv risks, ka RPAS ekonomiskais potenciāls un pozitīvā ietekme netiks pilnībā izmantoti;

10.  atgādina par šīs nozares ekonomisko nozīmīgumu un uzsver, ka ir nepieciešama atbilstoša politika, kas aizsargā privātumu un nodrošina datu aizsardzību, drošumu un drošību un kas būtu samērīga ar mērķi, vienlaikus neuzliekot nesamērīgu slogu MVU;

11.  uzskata, ka skaidrs, efektīvs, drošs un strauji ieviests Eiropas regulējums varētu veicināt diskusijas par bezpilota lidaparātu lietošanas noteikumu izstrādi pasaules līmenī;

12.  uzskata, ka šādos turpmākos tiesību aktos ir skaidri jānošķir tālvadības gaisa kuģu izmantošana profesionālos un atpūtas nolūkos;

13.  uzsver, ka drošība un drošums ir īpaši svarīgi attiecībā uz jebkurām RPAS darbībām un noteikumiem un tām jābūt proporcionālām riskiem; uzskata, ka plānotais Eiropas regulējums būtu jāpielāgo īpašajiem riskiem, kas saistīti ar lidojumiem ārpus redzamības, tomēr neradot šķēršļus šāda veida lidojumiem;

14.  uzsver, ka datu aizsardzība un privātums ir īpaši būtiski, lai sekmētu plašu sabiedrības atbalstu civilo RPAS izmantošanai un līdz ar to arī RPAS izaugsmi un drošu integrāciju civilajā aviācijā, vienlaikus stingri ievērojot Direktīvu 95/46/EK par datu aizsardzību, ES Pamattiesību hartas (EPH) 7. pantā noteiktās tiesības uz privātās dzīves aizsardzību un EPH 8. pantā un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 16. pantā noteiktās tiesības uz personas datu aizsardzību; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai jebkādas ES politikas izstrādē par RPAS tiktu iekļautas privātuma neaizskaramības un datu aizsardzības garantijas atbilstīgi nepieciešamības un proporcionalitātes principiem; šajā sakarībā aicina Komisiju veicināt standartu izstrādi attiecībā uz jēdzieniem „integrēta privātuma aizsardzība” un „privātuma aizsardzība pēc noklusējuma”;

15.  piekrīt pieciem RPAS nākotnes attīstības pamatprincipiem, kas noteikti Rīgas deklarācijā, un pilnībā atbalsta šos principus:

16.  uzsver, ka īstermiņā no ATM viedokļa ekspluatācijas procedūras jau ir spēkā, lai RPAS varētu lidot ārpus īpašām un ierobežotām zonām; atgādina, ka daudzas civilās un militārās RPAS lido, izmantojot īpaši paredzētus koridorus, kas pastiprina standarta nošķiršanas kritērijus, kurus parasti izmanto attiecībā uz pilotējamiem lidaparātiem;

17.  uzsver, ka nozares attīstībai ir svarīgi ārpus redzamības veiktie lidojumi; uzskata, ka Eiropas Savienības tiesību aktos būtu jāveicina šāds darbības veids;

18.  atzīst, ka RPAS ietekme uz pilotējamiem lidaparātiem ir ierobežota, jo RPAS īpatsvars ir neliels salīdzinājumā ar pilotējamiem lidaparātiem; tomēr norāda, ka spiediens uz gaisa satiksmes pārvaldību (ATM) varētu palielināties sporta un atpūtas nolūkiem paredzēto RPAS atzinīgi vērtējamās izaugsmes dēļ, kas atsevišķos gadījumos var apdraudēt gaisa satiksmes drošību, un prasa attiecīgajām iestādēm un paredzamajos ES noteikumos šo faktoru ņemt vērā, lai nodrošinātu nepārtrauktus un efektīvus ATM standartus visās dalībvalstīs;

19.  uzsver — būtu vēlams, lai ilgtermiņā tehniskie un regulatīvie risinājumi veicinātu, ka RPAS izmanto gaisa telpu līdzās citiem gaisa telpas lietotājiem, nepiemērojot pēdējiem jaunas prasības attiecībā uz aprīkojumu; norāda, ka liels skaits mazu RPAS darbojas zemāk nekā 500 pēdu augstumā kopā ar pilotējamiem lidaparātiem; uzsver — lai gan aeronavigācijas pakalpojumu sniedzēji (ANSP) nenodrošina gaisa satiksmes kontroles (ATC) pakalpojumus šādā augstumā, tie sniedz pietiekamu informāciju, lai abu veidu lidaparāti varētu līdzpastāvēt vienā gaisa telpā; norāda, ka EUROCONTROL atbalsta valstis, veidojot kopēju izpratni par attiecīgajiem jautājumiem un pēc iespējas vairāk sekmējot saskaņošanu;

20.  uzskata, ka vissvarīgākais jautājums ir bezpilota lidaparātu identifikācija neatkarīgi no to lieluma; uzsver, ka būtu jārod risinājumi, ņemot vērā bezpilota lidaparātu lietojumu atpūtas vai komerciālos nolūkos;

Priekšlikumi nākotnei

21.  uzskata, ka ir jāizstrādā skaidri, saskaņoti, samērīgi un uz riska novērtējumu balstīti Eiropas un pasaules mēroga regulatīvie noteikumi, kuros netiek pieļautas nesamērīgas prasības uzņēmumiem, kas kavētu ieguldījumus un inovācijas RPAS nozarē, vienlaikus pienācīgi aizsargājot iedzīvotājus un radot noturīgas un inovatīvas darbvietas; uzskata, ka vispusīga riska novērtējuma pamatā vajadzētu būt EASA izstrādātajai darbību koncepcijai un ka tajā būtu jāņem vērā RPAS raksturlielumi (svars, darbības joma, ātrums) un izmantošanas veids (atpūtai vai profesionāliem mērķiem); uzskata, ka šādiem noteikumiem jābūt ilgtspējīgiem, ņemot vērā šo tehnoloģiju turpmāko iespējamo attīstību un ar tām saistītus citus aspektus;

22.  atbalsta Komisijas ieceri atcelt 150 kg robežlīmeni un to aizstāt ar saskaņotiem un vispusīgiem ES regulatīvajiem noteikumiem, kas ļautu valstu kompetentajām iestādēm un kvalificētām struktūrām vai apvienībām uzņemties apstiprināšanas un uzraudzības pasākumus; uzskata, ka noteikumu samērīgums būtu jāpapildina ar procesos un procedūrās vajadzīgo elastīgumu;

23.  uzskata, ka EASA kompetenču attīstība RPAS jomā būtu jāņem vērā Aģentūras budžeta plānošanā, lai tā spētu izpildīt tai noteiktos uzdevumus;

24.  aicina Komisiju nodrošināt, lai jebkādas ES politikas izstrādē par RPAS tiktu iekļautas privātās dzīves neaizskaramības un datu aizsardzības garantijas, kā minimālo prasību nosakot pēc noklusējuma obligātus ietekmes novērtējumus un privātās dzīves neaizskaramību;

25.  pauž bažas par RPAS iespējamu izmantošanu nelikumīgos un nedrošos nolūkos (piemēram, gadījumos, kad civiliem mērķiem paredzētas RPAS tiek pārveidotas par ieročiem, kurus var izmantot militāriem vai citiem nolūkiem, un gadījumos, kad RPAS tiek izmantotas, lai radītu traucējumus navigācijā vai komunikācijas sistēmās); aicina Komisiju atbalstīt nepieciešamās tehnoloģijas izstrādi, lai garantētu drošumu, drošību un privātumu RPAS ekspluatācijā, tostarp, izmantojot programmas "Apvārsnis 2020" līdzekļus, kas tiktu novirzīti galvenokārt tādu sistēmu, tehnoloģiju u. c. izpētei un izstrādei, kuras var izmantot, lai uzlabotu integrētu privātuma aizsardzību pēc noklusējuma, un atbalstīt tādu tehnoloģiju izstrādi kā atklāšanas un izvairīšanās, ģeozonu noteikšanas, traucējumu novēršanas un gaisa kuģu nolaupīšanas nepieļaušanas tehnoloģijas, kā arī integrētu privātuma aizsardzību pēc noklusējuma, kas ļautu droši izmantot civilos RPAS;

26.  atbalsta ar RPAS nozari saistītas inovatīvas tehnoloģijas, kurām ir milzīgs darbvietu, jo īpaši zaļo darbvietu, radīšanas potenciāls, jo tās ietver ļoti dažādu jomu profesijas; mudina attīstīt un izpētīt lielās iespējas iesaistīt MVU sadarbībā ar attiecīgajiem dienestiem specializētu detaļu un materiālu ražošanā; uzsver nepieciešamību dibināt un popularizēt centrus, kuros varētu iegūt kvalifikāciju un apmācību;

27.  uzskata, ka noteikumos ES un valstu līmenī būtu skaidri jānorāda uz nosacījumiem, ko piemēro RPAS saistībā ar iekšējo tirgu, starptautisko tirdzniecību (RPAS ražošana, tirdzniecība, iegāde, pārdošana un izmantošana), un uz pamattiesībām uz privātumu un datu aizsardzību; arī uzskata, ka šiem noteikumiem būtu jāsekmē tiesību aktu privātuma un datu aizsardzības jomā un jebkuru citu piemērojamo tiesību aktu attiecībā uz dažādajiem riskiem un pienākumiem saistībā ar lidojošām RPAS, piemēram, krimināltiesību, intelektuālā īpašuma, aviācijas un vides jomā, pareiza piemērošana; uzsver, ka ir jānodrošina, lai ikviena persona, kas ekspluatē RPAS, apzinātos spēkā esošos pamatnoteikumus par RPAS izmantošanu, un ka minētie noteikumi būtu jāizklāsta instrukcijā pircējiem;

28.  uzskata, ka nozarei, regulatoriem un komerciāliem operatoriem ir jāvienojas, lai nodrošinātu juridisko noteiktību ieguldījumiem un nepieļautu „vistas un olas” problēmu, kad nozare nevēlas ieguldīt vajadzīgo tehnoloģiju attīstīšanā, jo pastāv nenoteiktība par to, kā tās tiks regulētas, savukārt regulatori nevēlas izstrādāt standartus, pirms nozare nav izstrādājusi tehnoloģijas, kurām ir vajadzīga atļauja; uzsver, ka šādā standartizācijas procesā ir pienācīgi jāiesaista MVU;

29.  uzskata, ka uz risku balstīta pieeja saskaņā ar Rīgas deklarāciju un EASA izstrādātā darbības koncepcija ir stabils pamats, lai nodrošinātu RPAS drošu ekspluatāciju, un ka Eiropas regulatīvo prasību pamatā būs nepieciešama pieeja katru gadījumu izskatīt atsevišķi vai uz veidu/klasi balstīta pieeja atkarībā no tā, kura no šīm pieejām ir piemērotāka, kā arī būs jānodrošina augsts drošības un sadarbspējas līmenis; uzskata — lai nodrošinātu RPAS ražotāju un operatoru veiksmīgu darbību, ir ļoti svarīgi, lai attiecīgā regulatīvā struktūra apstiprinātu Eiropas Civilās aviācijas aprīkojuma organizācijas (EUROCAE) standartizācijas prasības;

30.  uzskata, ka, izvērtējot paredzamos Eiropas un pasaules mēroga noteikumus par RPAS, būtu jāskata jautājumi saistībā ar:

31.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka, apmācot profesionālus RPAS lietotājus un RPAS īpašniekus, tiek paredzētas arī īpašas mācības par datu aizsardzību un privātumu un ka uz profesionāliem RPAS lietotājiem attiecas dalībvalstu savstarpēja atzīšana, lai mazinātu tirgus ierobežojumus;

32.  uzsver, ka RPAS, kas lido ārpus redzamības, ir jāaprīko ar atklāšanas un izvairīšanās tehnoloģiju, lai atklātu lidaparātus, kas izmanto to pašu gaisa telpu, nodrošinot, ka RPAS neapdraud pilotējamo lidaparātu darbības drošību, turklāt ņemot vērā blīvi apdzīvotas teritorijas, lidojumu aizliegumu zonas, piemēram, lidostas, spēkstacijas, atomelektrostacijas, ķīmiskās rūpnīcas un citu īpaši būtisku infrastruktūru; tādēļ prasa Komisijai nodrošināt vajadzīgos pētniecības un izstrādes budžeta līdzekļus ar kopuzņēmuma SESAR starpniecību;

33.  aicina Komisiju, kā arī attiecīgās struktūras un uzņēmumus stiprināt savas pētniecības un izstrādes programmas; uzskata, ka, ņemot vērā paredzamo ekonomikas lejupslīdi šajā nozarē, ES būtu jāveicina Eiropas tehnoloģiju attīstība, piemēram, ar programmu „Apvārsnis 2020”; prasa izpētes programmās ņemt vērā arī bezpilota lidaparātu pamanīšanas un pārtveršanas tehnoloģiju izstrādi;

34.  atgādina, ka Eiropas globālās navigācijas satelītu sistēmas (GNSS) programma EGNOS, kas uzlabo GPS signāla kvalitāti, 2011. gadā tika sertificēta civilajai aviācijai un ka turpmāko dažu gadu laikā tiks pakāpeniski uzsākta Galileo ekspluatācija; šajā sakarībā uzskata, ka progresīva gaisa satiksmes pārvaldības sistēma, kā arī RPAS lietojumprogrammas, kuras balstās uz Eiropas GNSS programmām, labvēlīgi ietekmēs RPAS drošu darbību;

35.  norāda, ka saskaņā ar pieeju, kas balstās uz risku, RPAS būtu jāaprīko ar identifikācijas čipu un jāreģistrē, lai nodrošinātu izsekojamību, pārskatatbildību un civiltiesiskās atbildības noteikumu pienācīgu īstenošanu;

36.  atbalsta EASA izstrādāto bezpilota lidaparātu darbības koncepciju, kurā paredzētas trīs atšķirīgas RPAS kategorijas un attiecīgie noteikumi;

37.  norāda, ka RPAS tiesību aktu piemērošana ir svarīgākais aspekts, lai RPAS droši un sekmīgi integrētu Eiropas gaisa telpā;

38.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pietiekamus līdzekļus RPAS tiesību aktu piemērošanai;

39.  uzsver, ka Bezpilota sistēmu reglamentēšanas apvienotā iestāde (JARUS) ir brīvprātīga starptautiska struktūra, kurā darbojas 22 ES un ārpus tās esošu valstu civilās aviācijas iestādes un regulatīvas aģentūras/struktūras; atgādina, ka JARUS vada EASA — aģentūras, kurai būs jāstrādā ar gaidāmo RPAS regulu, — pārstāvis; atgādina, ka JARUS mērķis ir izstrādāt tehniskas, drošības un ekspluatācijas prasības lielu un mazu RPAS sertifikācijai un drošai integrācijai gaisa telpā un lidlaukos;

40.  uzskata, ka JARUS varētu nodrošināt, ka jebkuri turpmāki ES noteikumi ar savstarpējas atzīšanas procesa starpniecību tiks saskaņoti ar starptautisku kārtību citās valstīs;

41.  uzskata, ka dalībvalstu datu aizsardzības iestādēm vajadzētu strādāt kopā, lai apmainītos ar datiem un labākajām praksēm un nodrošinātu atbilsmi pašreizējām datu aizsardzības nostādnēm un noteikumiem, piemēram, Direktīvai 95/46/EK;

42.  uzsver, ka tiesībaizsardzības iestādēm un izlūkošanas dienestiem, izmantojot RPAS, ir jāievēro pamattiesības uz privātumu, datu aizsardzību, pārvietošanās brīvību un vārda brīvību un ka ir jārisina jautājums par iespējamo risku, kas saistīts ar šādu RPAS izmantošanu gan atsevišķu personu un grupu novērošanā, gan publisku vietu, piemēram, robežu, uzraudzīšanā;

43.  uzskata, ka dalībvalstu datu aizsardzības iestādēm būtu jāinformē citai citu par pašreizējām īpašajām datu aizsardzības vadlīnijām attiecībā uz komerciālām RPAS, un aicina dalībvalstis rūpīgi īstenot tiesību aktus datu aizsardzības jomā tā, lai tiktu ņemtas vērā sabiedrības bažas attiecībā uz privātumu un RPAS operatoriem netiktu radīts nesamērīgs administratīvais slogs;

44.  stingri iesaka, ka pašlaik notiekošajām diskusijām starp ES un valstu politiķiem un regulatoriem, rūpniecības nozari, MVU un komerciālajiem tirgus dalībniekiem vajadzētu kļūt atklātām un ka vajadzētu sākt publiskas debates, kurās piedalītos iedzīvotāji un citas attiecīgās ieinteresētās personas, piemēram, NVO (tostarp pilsonisko tiesību organizācijas) un tiesībaizsardzības iestādes, lai ņemtu vērā un risinātu jautājumus, kas saistīti ar pamattiesību aizsardzību, atbildību un grūtībām, ar kurām saskaras dažādi dalībnieki, nodrošinot šīs tiesības un iestājoties par iedzīvotāju drošību gadījumos, kad tiek izmantotas RPAS;

45.  uzskata, ka Parlamentam būtu jānāk klajā ar savu nostāju, pirms Komisija pieņem tiesību aktu kopumu aviācijas jomā, tādējādi reaģējot uz nozares prasību nodrošināt skaidras vadlīnijas;

46.  uzsver, ka ir nepieciešams skaidrs tiesiskais regulējums, kas balstītos uz attiecīgiem kritērijiem par kameru un sensoru izmantošanu, jo īpaši komerciālās un privātās RPAS, un kas nodrošinās privātuma tiesību un datu efektīvu aizsardzību, kā arī aizsargās iedzīvotāju drošību, ņemot vērā to, ka RPAS komponentu izmērs pastāvīgi samazinās un tādējādi ierīces kļūst vieglāk pārnēsājamas un grūtāk atklājamas;

47.  aicina TRAN un LIBE komitejas organizēt kopīgu uzklausīšanu, tajā uzaicinot piedalīties attiecīgās nozares, valsts privātuma aizsardzības organizāciju, Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja, Komisijas un NVO, kas darbojas pamattiesību jomā, pārstāvjus;

48.  aicina Komisiju apsvērt iespēju ieviest regulāru ziņošanas mehānismu, kurā tiktu ņemta vērā tehniskā attīstība, politikas attīstība un valstu labākā prakse un ar kuru tiktu risināti jautājumi saistībā ar starpgadījumiem, kuros iesaistītas RPAS, un sniegt pārskatu par dalībvalstu reglamentējošām pieejām un to novērtējumu, lai varētu salīdzināt un noteikt labāko praksi;

o
o   o

49.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) http://www.developpement-durable.gouv.fr/Quelle-place-pour-les-drones-dans.html (2) http://www.caa.co.uk/default.aspx?catid=1995&pageid=16012 (3) .http://www.icao.int/Meetings/UAS/Documents/Circular%20328_en.pdf

Eiropas Parlamenta 2015. gada 29. oktobra rezolūcija par jauniem izaicinājumiem un koncepcijām tūrisma veicināšanai Eiropā (2014/2241(INI))

P8_TA(2015)0391 A8-0258/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropa, tūristu apmeklētākā vieta pasaulē — jaunas Eiropas tūrisma nozares politiskās pamatnostādnes” (COM(2010)0352),

–  ņemot vērā 2011. gada 27. septembra rezolūciju par Eiropu, tūristu apmeklētāko vietu pasaulē — jaunām Eiropas tūrisma nozares politiskajām pamatnostādnēm(1),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropas stratēģija lielākai izaugsmei un darbvietām piekrastes un jūras tūrisma nozarē” (COM(2014)0086),

–  ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu par tūristu izmitināšanas pakalpojumu drošumu (COM(2014)0464),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Labāks regulējums labāku rezultātu sasniegšanai — ES programma” (COM(2015)0215),

–  ņemot vērā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par personu ar invaliditāti integrāciju un mobilitāti un Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā 2010.–2020. gadam(2),

–  ņemot vērā Padomes 2003. gada 6. maija rezolūciju par kultūras infrastruktūras un kultūras norišu pieejamību personām ar invaliditāti(3),

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 195. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Kultūras un izglītības komitejas atzinumus (A8-0258/2015),

A.  tā kā pasākumiem, kas īstenoti ES līmenī saskaņā ar LESD 195. pantu, ir jāpapildina dalībvalstu darbības tūrisma nozarē, neparedzot tiesību aktu saskaņošanu;

B.  tā kā tūrisms ir nozīmīga Eiropas ekonomikas potenciālās izaugsmes joma un — ja ņem vērā ar tūrismu saistītās nozares — rada vairāk nekā 10 % no ES IKP; tā kā tūrisms arī būtiski veicina nodarbinātību, jo šajā nozarē tieši nodarbināto darbinieku skaits ir 13 miljoni, veidojot vismaz 12 % no darbvietām ES;

C.  tā kā Eiropa ir tūristu iecienītākais galamērķis pasaulē un tās tirgus daļa nozarē ir 52 %; tā kā statistikas dati liecina, ka ES iedzīvotāju ārvalstu braucienu galamērķis vairumā gadījumu atrodas ES teritorijā, un tā kā tiek prognozēts, ka to ārvalstu tūristu skaits, kuri apmeklē ES, līdz 2025. gadam ik gadu palielināsies par 140 miljoniem;

D.  tā kā tūrisms ir galvenais sociāli ekonomiskās darbības veids ES, kuram ir daudzveidīga ietekme uz ekonomikas izaugsmi, nodarbinātību un sociālo attīstību, un tādēļ tūrismam varētu būt būtiska nozīme pašreizējās ekonomikas un nodarbinātības krīzes risināšanā;

E.  tā kā piekrastes un jūras tūrisms ir nozīmīgākā jūras nozares darbība Eiropā un veido vairāk nekā vienu trešdaļu no jūras ekonomikas, tieši ietekmējot daudzas citas ES ekonomikas nozares un nodarbinot 3,2 miljonus cilvēku, galvenokārt vecuma grupā no 16 līdz 35 gadiem; tā kā būtu arī jāatzīmē tas, ka šī nozare ir bijusi izaugsmes un darbvietu izveides virzītājspēks, jo īpaši Atlantijas okeāna un Vidusjūras reģionos;

F.  tā kā tūrisma politikas prioritātes atbalsta vismaz trīs Jean-Claude Juncker vadītās Komisijas prioritātes, proti, ilgtspējīgu izaugsmi un darbvietas, savienotu digitālo vienoto tirgu, kā arī padziļinātu un taisnīgāku iekšējo tirgu;

G.  tā kā Komisijas 2010. gada paziņojumā „Eiropa, tūristu apmeklētākā vieta pasaulē — jaunas Eiropas tūrisma nozares politiskās pamatnostādnes” nosauktās darbības palīdz sasniegt vērienīgo mērķi, proti, saglabāt Eiropas kā pasaulē tūristu apmeklētākās vietas dominējošo pozīciju;

H.  tā kā tūrismam nav atsevišķas pozīcijas ES budžetā un šajā jomā veiktās darbības ir sadalītas starp dažādiem fondiem, izmēģinājuma projektiem un sagatavošanas darbībām;

I.  tā kā tūrisma nozare Eiropā saskaras ar jauniem izaicinājumiem, tostarp ar izplatīšanas kanālu digitalizāciju, jaunās sadarbīgā patēriņa nozares attīstību, arvien pieaugošu konkurenci, ko rada jauno un cenu ziņā pieejamāko trešo valstu tirgu galamērķi, kā arī ar patērētāju uzvedības maiņu, pāreju uz tā dēvēto pieredzes ekonomiku, pieprasījumu pēc kvalitatīvas klientu apkalpošanas, nepieciešamību piesaistīt un paturēt kvalificētus darbiniekus, demogrāfiskām izmaiņām un sezonalitāti;

J.  tā kā tūrisma politikas veidotāji var atrisināt tādas problēmas kā demogrāfiskās pārmaiņas un sezonalitāte tūrismā, izveidojot produktus un pakalpojumus, kas labāk apmierina īpašās vajadzības, kādas ir arvien lielākam skaitam senioru, kas var ceļot mazaktīvās sezonas laikā;

K.  tā kā MVU tūrisma nozarē saskaras ar ievērojamām grūtībām lielā regulatīvā sloga dēļ;

L.  tā kā Eiropas popularizēšana, reklamējot pašai sevi kā tūrisma galamērķi un izmantojot zīmola stratēģiju, ir svarīgs instruments, lai stiprinātu Eiropas kā ilgtspējīga un augstas kvalitātes tūrisma galamērķa tēlu, raksturojumu un konkurētspēju, ļauj nošķirt Eiropas galamērķus no citiem starptautiskiem galamērķiem un palīdz piesaistīt ārvalstu tūristus, jo īpaši no jaunajiem trešo valstu tirgiem;

M.  tā kā konflikti ES robežu tuvumā, piemēram, Ukrainā un Tuvajos Austrumos, kā arī teroristu radītie apdraudējumi negatīvi ietekmē tūrisma nozari un tādēļ jāīsteno pretpasākumi gan dalībvalstu, gan arī Eiropas līmenī;

N.  tā kā ilgtspējīgs, pieejams un atbildīgs tūrisms, kurš ir saskaņā ar dabu, ainavu un pilsētu galamērķiem un kura pamatā ir resursu efektivitāte, ilgstpējīga mobilitāte un klimata aizsardzība, palīdz saglabāt vietējo vidi, jo īpaši kalnu un piekrastes reģionos un salās, un sasniegt noturīgus reģionālās izaugsmes rezultātus un apmierina ceļotāju augošās prasības pēc kvalitātes, kā arī palīdz uzņēmumiem konkurēt;

O.  tā kā Eiropas kultūrtūrismam ir būtiska nozīme Eiropas bagātīgās kultūras daudzveidības popularizēšanā, tas stiprina Eiropas identitāti un veicina starpkultūru apmaiņu un multikulturālu sapratni;

P.  tā kā reģioniem ir būtiska nozīme ar tūrismu saistītas politikas izstrādē un īstenošanā reģionālā līmenī;

Q.  tā kā strauji mainīgo jauno tehnoloģiju rezultātā sadarbīgā patēriņa ekonomika ir kļuvusi par pāreju uz jauniem uzņēmējdarbības modeļiem un daudzi sadarbīgā patēriņa uzņēmumi ir daļa no ceļojumu pakalpojumu ekonomikas;

R.  tā kā, neraugoties uz to, ka informācija ir fragmentāra un tādēļ ir sarežģīti izdarīt pārliecinošu secinājumu, sadarbīgā patēriņa ekonomiskajai ietekmei, visticamāk, ir pozitīva iedarbība uz ekonomikas izaugsmi un labklājību;

S.  tā kā augsta standarta pakalpojumu piedāvāšanai un patērētāju tiesību aizsardzībai būtu jākļūst par svarīgāko prioritāti visiem tiem, kas sniedz ar tūrismu saistītus pakalpojumus, tostarp nozarē, kurā notiek apmaiņa ar jaunākajām interneta tehnoloģijām un to izmantošana;

T.  tā kā ceļošana un tūrisms ir viena no nozarēm, kuru visvairāk skārusi digitalizācija, un šis aspekts paver neskaitāmas iespējas ceļojumu uzņēmumiem ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē,

Komisijas rīcības plāns

1.  aicina Komisiju ziņot Parlamentam par to, kā tā ir īstenojusi iepriekš minētajā 2010. gada paziņojumā izklāstītās darbības un kā ir izmantoti budžeta līdzekļi, kas piešķirti no struktūrfondiem un attiecīgajām ES programmām, it īpaši no Konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammas (CIP) un Uzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspējas (COSME) programmas, kā arī ziņot par attiecīgajiem izmēģinājuma projektiem un sagatavošanas darbībām, veidojot šo ziņojumu kā faktu pārskatu, kurā iekļauts efektivitātes novērtējums pasākumiem, kas paredzēti tūrisma veicināšanai Eiropā un ES tūrisma nozares konkurētspējas nostiprināšanai;

2.  sagaida, ka Komisija arī turpmāk nodrošinās iespēju piešķirt līdzekļus no dažādiem atbalsta fondiem, lai izveidotu labvēlīgus apstākļus uzņēmējdarbībai ES tūrisma nozarē;

3.  stingri mudina Komisiju izvērtēt iespēju nākamajā daudzgadu finanšu shēmā izveidot tikai tūrismam paredzētu sadaļu, jo tūrisms drīzāk būtu jāatzīst par atsevišķu saimniecisku darbību budžeta un pasākumu ziņā, nevis jāfinansē no citām politikas jomām paredzētā budžeta;

4.  atgādina, ka Eiropas strukturālie un investīciju fondi (ESIF) dažās dalībvalstīs joprojām ir tūrisma nozares veicināšanas pasākumu lielākais ārējais finansēšanas avots; tādēļ mudina Komisiju nodrošināt lielāku pārredzamību attiecībā uz to, kā vietējās pašvaldības izmanto struktūrfondus;

5.  aicina Komisiju, dalībvalstis, reģionus un par tūrismu atbildīgās iestādes, kā arī uzņēmumus, galvenokārt MVU, maksimāli izmantot jaunās finansēšanas iespējas, ko nodrošina Eiropas Stratēģisko investīciju fonds, jo īpaši izmantojot valsts un reģionālās investīciju bankas, lai, pateicoties ES atbalstam tūrismam, veiktu kvalitātes ziņā strauju soli uz priekšu;

6.  mudina Komisiju veicināt ar tūrismu saistītu izmēģinājuma projektu izstrādi, izmantojot programmu „Apvārsnis 2020”;

7.  aicina Komisiju tulkot ES 24 oficiālajās valodās rokasgrāmatu par finansiālo atbalstu, lai, jo īpaši MVU, atvieglotu pieejamību attiecībā uz informāciju par finansējuma iespējām, ņemot vērā, ka finansējuma pieejamība ir viens no šķēršļiem šajā nozarē;

8.  aicina Komisiju iecelt amatā neatkarīgus ekspertus, kuri novērtētu citu ES politikas virzienu ietekmi uz tūrismu un analizētu reālos un iespējamos tūrisma apdraudējumus, ko rada konflikti ES kaimiņvalstīs un reģionos, un ziņot par to Parlamentam, sniedzot priekšlikumus pasākumiem, kas palielinātu pozitīvo ietekmi un mazinātu negatīvo ietekmi uz tūrismu;

9.  sagaida, ka Komisija sniegs aktuālo datu pārskatu, pamatojoties uz jauno regulu par tūrisma statistiku;

10.  norāda, ka jāturpina centieni, lai izstrādātu integrētu pieeju tūrismam, nodrošinot, ka citu ES politikas virzienu (piemēram, transporta, lauku politikas) formulēšanā un īstenošanā tiek ņemtas vērā tūrisma nozares intereses un vajadzības;

11.  aicina Komisiju iesniegt jaunu ES tūrisma stratēģiju, kas aizstātu vai atjauninātu 2010. gada paziņojumu;

12.  sagaida, ka Komisija iesniegs sīki izstrādātus īstenošanas pasākumus jaunam kopīgu darbību kopumam saistībā ar nākamo Eiropas Tūrisma forumu;

13.  stingri iesaka Komisijai nodrošināt pietiekamus cilvēkresursus tūrisma politikas veidošanā, ņemot vērā tūrisma nozīmīgumu, proti, tas ir būtisks faktors, kas ietekmē ekonomikas izaugsmi un darbvietas Eiropā; kritizē to, ka tūrisma tēma nav pietiekami uzskatāmi iekļauta jaunā Iekšējā tirgus, rūpniecības, uzņēmējdarbības un MVU ģenerāldirektorāta (GROW ĢD) tīmekļa vietnē; turklāt iesaka šo vietni veidot daudzās valodās;

14.  uzsver, ka Komisijas dienestu un struktūrvienību savstarpējai koordinācijai ir būtiska nozīme;

15.  mudina Komisiju apsvērt iespēju mazināt nesamērīgo regulatīvo slogu, kas negatīvi ietekmē MVU konkurētspēju tūrisma nozarē; aicina Komisiju un dalībvalstis samazināt, nevis palielināt esošo regulatīvo slogu;

16.  atgādina Komisijai, ka tūrisms ir viens no Eiropas ekonomikas galvenajām nozarēm un tādēļ nepieciešams ievērojami uzlabot sadarbību starp dalībvalstīm, reģionālajām un vietējām pārvaldes iestādēm, finanšu institūcijām un veidot valsts un privātā sektora sinerģiju tūrisma nozarē; aicina Komisiju iesaistīties centienos rast mehānismu, kas šajā nozarē nodrošinātu efektīvu koordināciju un sadarbību;

17.  uzskata, ka, pamatojoties uz sadarbības un labu kaimiņattiecību principiem, ES būtu jāveido uz tūrisma attīstību trešās valstīs vērsta sadarbība, lai sekmētu to ekonomiku līdzsvarotu attīstību, kā arī lai mazinātu spriedzi kaimiņvalstīs un uzlabotu reģiona pievilcību un tūristu pieplūdumu tajā;

18.  uzskata, ka Eiropas tūrisma gada noteikšana ļautu veicināt Eiropas tūrisma daudzveidību un paplašināt to dažādo ieinteresēto personu profilu, kas aktīvi darbojas tūrisma nozarē; aicina Komisiju apsvērt šādas iniciatīvas iespējamību;

19.  aicina Komisiju iesniegt analīzi par Eiropas Tūrisma aģentūras izveides ieguvumiem un trūkumiem;

Eiropas kā tūrisma galamērķa zīmola izveide/ vienota popularizēšana

20.  stingri mudina Komisiju sadarbībā ar Eiropas Ceļojumu komisiju (ECK), kas apvieno dalībvalstu tūrisma organizācijas, arī turpmāk sekmēt un padziļināt Eiropas kā pasaulē tūristu apmeklētākās vietas popularizēšanu atbilstoši kopīgai Eiropas pieejai; jo īpaši prasa īstenot ilgtermiņa stratēģiju „Eiropa — tūrisma galamērķis 2020. gada perspektīvā”, kuru 2014. gada februārī sāka Komisija un (ECK) un kurā ietverts tirgvedības, zīmola veidošanas un popularizēšanas darbību kopums attiecībā uz Eiropu kā tūrisma galamērķi;

21.  jo īpaši prasa radīt zīmolu „Galamērķis — Eiropa”, lai papildinātu un pastiprinātu popularizēšanas pasākumus, ko valsts, reģionālā, pārrobežu un vietējā līmenī veic tūrisma organizācijas un Eiropas tūrisma nozare, un tādējādi uzlabotu Eiropas tūrisma galamērķu pamanāmību un konkurētspēju, galvenokārt tālo maršrutu tirgos; uzsver, ka zīmolam „Galamērķis — Eiropa” ir nepieciešama iekļaujoša pieeja, kas rada priekšrocības gan jau atzītiem, gan mazāk zināmiem Eiropas galamērķiem, vienlaikus saglabājot dažādiem Eiropas reģioniem piemītošo daudzveidību, ciktāl tie ar sava teritoriālā zīmola palīdzību nodrošina sev iztiku, un ka, īstenojot šo pieeju, pilnībā jāievēro LESD 195. pantā noteiktās dalībvalstu kompetences;

22.  atzīst, ka skaidri jānosaka kopējie mērķi un zīmola „Galamērķis — Eiropa” potenciāls un pievienotā vērtība saskaņā ar dalībvalstu paustajām vajadzībām un konkrētajām prasībām; uzskata — lai sasniegtu šos mērķus, ir jāturpina padziļināta apspriešanās ar nozares pārstāvjiem, tūrisma organizācijām un reģionālajām un vietējām iestādēm; iesaka izstrādāt zīmola rokasgrāmatu, kurā būtu jānorāda saskaņota tā popularizēšanas kārtība;

23.  iesaka apsvērt iespējas, kā iesaistīt privāto sektoru zīmola „Galamērķis — Eiropa” tirgvedības stratēģijā un kā šā sektora pārstāvji varētu finansiāli sekmēt stratēģijas mērķu sasniegšanu; uzsver, ka būtiska nozīme ir publiskā un privātā sektora partnerībām un tādēļ ierosina izstrādāt Publiskā un privātā sektora īpašās partnerības (SPOT) programmu; aicina dalībvalstis šajā procesā iesaistīt to attiecīgās reģionālās un vietējās iestādes un konstruktīvi sadarboties ar nozares pārstāvjiem, lai sasniegtu šos mērķus;

24.  prasa nostiprināt zīmolu „Galamērķis — Eiropa” kā ģimenēm, bērniem un dažādām paaudzēm vispiemērotāko pasaules reģionu brīvdienu atpūtai;

25.  uzskata, ka ir būtiski, lai tūristu drošība būtu viena no zīmola „Galamērķis — Eiropa” galvenajām sastāvdaļām; tādēļ aicina dalībvalstu iestādes ciešā sadarbībā ar Komisiju īstenot stratēģijas (tostarp tūristu informēšanas kampaņas), kas nodrošinātu tūristiem pēc iespējas drošāku uzturēšanos Eiropas tūrisma galamērķos;

26.  uzsver, ka ir jāpalielina politiskā informētība par to, ka Eiropas popularizēšana trešās valstīs ir tirgvedības līdzeklis, kura mērķis ir palielināt Eiropu apmeklējošo tūristu skaitu un kurš nodrošina iespēju gūt ekonomisku labumu ne tikai mazāk zināmiem galamērķiem un valstīm ar sarežģījumiem ekonomikas jomā, bet arī visai ES; uzskata, ka stingra vīzu politika bremzē tūristu pieplūdumu no trešām valstīm; atzinīgi vērtē Komisijas 2014. gadā ierosinātos pasākumus attiecībā uz jaunu tūristu vīzu ieviešanu un tūristu pārvietošanās veicināšanu Šengenas zonā; šajā saistībā mudina Padomi panākt drīzu vienošanos ar Parlamentu, lai ES varētu gūt labumu no lielāka tūristu pieplūduma no noteiktām trešām valstīm, kuru iedzīvotājiem ir liela potenciālā interese apmeklēt ES;

27.  atgādina, ka ES būtu jāiegulda līdzekļi, lai tā būtu gatava izmantot potenciālu, ko piedāvā trešās valstis ar lielu iedzīvotāju skaitu un jaunietekmes valstis, jo īpaši Brazīlija, Krievija, Indija un Ķīna, no kurām izbraucošo tūristu skaits pieaug; norāda, ka ir vajadzīgas tūrisma veicināšanas iniciatīvas un elastīgāks un saskaņotāks tūrisma vīzu un robežšķērsošanas režīms; uzsver, ka, lai palielinātu tūristu skaitu no valstīm, kas nav Eiropas valstis, un lai popularizētu Eiropas tūrisma galamērķus, ir svarīgi popularizēt lielāku skaitu vīzu tūrisma platformu, izmantojot piesardzīgu pieeju attiecībā uz Vīzu kodeksa vienkāršošanu; uzsver iespējas, ko tūrisma vīzas sniedz to tūristu grupām, kuri jau ir bijuši konkrētajā valstī, un to, ka ir svarīgi ieviest vairāk līgumu par vīzu režīma atcelšanu, lai optimāli izmantotu ārvalstu tūristu pieplūdumu; uzskata, ka Eiropas iestādēm un dalībvalstīm ir ieteicams, pienācīgi ievērojot dalībvalstu tiesības un pienākumu kontrolēt savu robežu šķērsošanu, saistībā ar kopējo vīzu politiku izstrādāt ilgtermiņa stratēģiju koordinētāku un vienkāršotāku vīzu izsniegšanas procedūru ieviešanai;

Viseiropas un transnacionāli tūrisma produkti

28.  uzskata, ka publiskajām un privātajām ieinteresētajām personām būtu vairāk jādara jaunu transnacionālu Eiropas tūrisma produktu attīstīšanā, tajā pašā laikā pilnībā ņemot vērā makroreģionālo stratēģiju nozīmi to pilnveidē; norāda, ka makroreģioni, piemēram, Adrijas–Jonijas jūras makroreģions, piedāvā noteiktu dabas, kultūras un vēsturisko bāzi šādu produktu attīstīšanai; aicina publiskās un privātās personas, kuras ir ieinteresētas ES Baltijas, Donavas, Adrijas–Jonijas un Alpu makroreģionālajās stratēģijās, izstrādāt kopīgas tūrisma attīstības stratēģijas katrā attiecīgajā reģionā;

29.  atbalsta starptautisku sadarbību starpvalstu tematisko maršrutu (aptverot vairākas Eiropas valstis) veidošanā, lai uzlabotu ceļojumā gūtos iespaidus, kuri ir (valsts līmenī noteiktu) galamērķu apmeklēšanas iemesls, palielinātu tūristu mobilitāti atvaļinājumu laikā, panāktu lielākus vidējos tūristu izdevumus un paplašinātu popularizēšanas platformas (jo īpaši tālo maršrutu ceļotāju tirgus segmentā);

30.  uzsver pieaugošo starptautisko konkurenci, ko rada galamērķu atklāšana ārpus Eiropas; tādēļ uzskata, ka ir būtiski veicināt Eiropas galamērķu sadarbību, veidojot vietējā, reģionālā, valstu un starpvalstu, kā arī jūras baseinu līmeņa tūrisma kopas un tīklus;

31.  atzīst, ka teritoriālās kohēzijas veicināšanā būtiska nozīme ir transnacionāliem tūrisma produktiem; tādēļ pauž pārliecību, ka, piedāvājot atbilstīgus stimulus, būtu jāatbalsta iniciatīvas, kas tiek īstenotas saskaņā ar institucionalizētas sadarbības sistēmām;

32.  aicina dalībvalstis veicināt jaunus tūrisma ceļus, atjaunojot pamestas teritorijas, ielas, dzelzceļus, neizmantotus ceļus un novecojušus maršrutus;

33.  aicina Komisiju un ECK dalībniekus atbalstīt spēkā esošo ECK mandātu, lai palīdzētu attīstīt un popularizēt mērķorientētus transnacionālus un visas Eiropas tūrisma produktus un pakalpojumus, tostarp piekrastes un jūras tūrisma nozarē, izmantojot modernizētu, uzlabotu un pilnībā pieejamu Visiteurope.com portālu; aicina Komisiju nodrošināt, lai portāls Visiteurope.com būtu pieejams arī populārākajās mobilajās un pārnēsājamās ierīcēs, izmantojot īpaši tam izstrādātu lietojumprogrammu;

34.  turklāt aicina Komisiju pastiprināt sadarbību ar Eiropas Padomi, ECK un ANO Pasaules Tūrisma organizāciju, kā arī citiem starptautiskiem partneriem, lai nostiprinātu centienus attīstīt jaunus starptautiskus un Eiropas tūrisma produktus;

35.  ņemot vērā to, ka mūsdienu patērētāji tiecas gūt tūrisma pieredzi, nevis tikai apmeklēt galamērķi, uzsver, ka veiksmīgai tirgvedības stratēģijai, kas vērsta uz Eiropas tūrisma produktu popularizēšanu, jāatbilst dažādu ceļojumu segmentu un tirgu vajadzībām trešās valstīs;

36.  akcentē, ka ceļojumu aģentiem un rīkotājiem jāveicina Eiropas ārkārtas palīdzības izsaukuma numura 112 izmantošana, sniedzot par to informāciju attiecīgās tīmekļa vietnēs, uz elektroniskajām biļetēm un galvenajos tūrisma galamērķos;

37.  atzinīgi vērtē sociālā tūrisma iniciatīvu Calypso, kas ļauj senioriem, jauniešiem, cilvēkiem ar maziem ienākumiem un cilvēkiem ar invaliditāti doties brīvdienu ceļojumos zemas intensitātes sezonā; uzsver, ka šai iniciatīvai ir potenciāls, kas ļauj pārvarēt sezonalitātes problēmu, jo īpaši mazāk zināmos galamērķos;

38.  tomēr uzskata — lai novērstu Eiropas tūrisma sezonalitāti, vairāk jāpievēršas mērķtiecīgu tūrisma produktu veidošanai, kuri ceļotājiem piedāvā īpašu tūrisma pieredzi un atbilst to īpašajām vajadzībām; tādēļ aicina Komisiju mudināt un atbalstīt dalībvalstis un tūrisma nozares pārstāvjus, lai tie veidotu daudzveidīgākus un mērķtiecīgākus produktus saistībā ar konkrētām tēmām, piemēram, lauku, kultūras un rūpniecības vēsturiskais mantojums, vēsture, reliģija, veselība, kūrvietas un kūrorti, sports, vīns un pārtika, mūzika un māksla, kas būtu alternatīvi tūrisma veidi un ļautu nodrošināt attiecīgajā reģionā pievienoto vērtību, dažādojot tā ekonomiku un mazinot nodarbinātības sezonalitāti; šajā saistībā mudina dalībvalstis atbilstīgi izmantot ES fondus un aicina Komisiju attiecīgi paplašināt COSME programmā paredzētos rīcības mērķus; uzskata, ka sporta, mūzikas un mākslas pasākumiem piemīt liels potenciāls mobilizēt tūristus no Eiropas un ārvalstīm;

39.  uzsver, ka Eiropas daudzveidība un kultūru dažādība piedāvā lielas iespējas tematiskā tūrisma attīstībai un ļauj koordinēti veicināt alternatīvu un ilgtspējīgu tūrismu un kultūras apmaiņu; mudina īstenot iniciatīvas, kas savā starpā savienotu tūrisma objektus, un šādi izveidot tematiskā tūrisma produktus un takas Eiropas, valsts, reģionālā un vietējā līmenī, izmantojot dažādo Eiropas tūrisma objektu savstarpēji papildinošās īpašības un specifiku, lai sniegtu tūristiem pēc iespējas labāku pieredzi;

40.  uzsver, ka jāpopularizē un jāuzsver Eiropas bagātīgais kultūras mantojums, izmantojot UNESCO pasaules mantojuma sarakstu kā unikālu pārdošanas piedāvājumu un arī iekļaujot ne tik plaši zināmas vai ne tik viegli sasniedzamas vietas, jo īpaši ņemot vērā, ka kultūrtūrisms veido aptuveni 40 % no Eiropas tūrisma un būtiski veicina ekonomikas izaugsmi, nodarbinātību, sociālo inovāciju un vietējo, reģionālo, pilsētu un lauku attīstību, vienlaikus mazinot sezonalitātes ietekmi; šajā saistībā uzsver arī mecenātisma būtisko nozīmi Eiropas mantojuma saglabāšanā un palīdzībā dalībvalstīm tikt galā ar izmaksu slogu;

41.  uzsver, ka kultūras pasākumu veicināšana dažādos līmeņos varētu sekmēt tūrisma galamērķu pievilcību, un tādēļ ierosina apsvērt iespēju izveidot Eiropas pasākumu kalendāru, kuru varētu publicēt portālā VisitEurope.com, lai uzlabotu tūrisma informācijas pakalpojumus;

42.  aicina dalībvalstu tūrisma organizācijas tīmeklī nodrošināt pietiekamu informāciju par iniciatīvām un apbalvojumiem saistībā ar Eiropas mantojumu (piemēram, Eiropas kultūras mantojuma zīmi un Eiropas kultūras maršrutiem), kā arī veicināt šādu iniciatīvu un pasākumu popularizēšanu;

43.  atkārto, ka ir būtiski aizsargāt un saglabāt kultūras mantojumu, pasargājot to no tūrisma radīto strukturālo pārmaiņu negatīvās ietekmes, kā arī no apdraudējumiem, ko rada masu tūrisms, jo īpaši augstas intensitātes tūrisma sezonā; par prioritāti nosaka veiktā darba kvalitāti, nevis tā izmaksas; šajā sakarībā uzsver, ka ar patronāžas palīdzību var saglabāt Eiropas mantojumu un kompensēt šim mērķim atvēlētā publiskā finansējuma samazinājumu;

44.  aicina Komisiju un dalībvalstis rīkoties, lai aizsargātu apdraudētus pieminekļus un objektus Eiropā nolūkā saglabāt un popularizēt kultūras mantojumu un tādējādi veicināt kultūrtūrismu;

45.  uzsver, ka Eiropas kultūrtūrismam ir liela nozīme personīgās izaugsmes un zināšanu ieguves veicināšanā, jo īpaši jauniešu vidū, Eiropas valstu un vietējās kultūras daudzveidības un kultūras mantojuma bagātības popularizēšanā, citu kultūru iepazīšanā, kontaktu veidošanas iespēju nodrošināšanā, Eiropas identitātes nostiprināšanā un Eiropas vērtību paušanā;

46.  uzsver kultūrtūrisma iespējas samazināt nabadzību; šajā saistībā prasa veicināt dalībvalstu radošās nozares un lauku tūrismu, lai popularizētu Eiropas unikālo kultūras bagātību un apkarotu nabadzību un bezdarbu;

47.  uzskata, ka viens no kultūras kampaņu atbalsta veidiem varētu būt ceļojumu dokumentu un biļešu vienlaicīgas iegādes vienkāršošana;

48.  uzsver, ka Eiropas valodu dažādība, neatkarīgi no tā, vai konkrētā valoda ir valsts valoda, viena no vairākām valsts valodām, minoritāšu vai mazāk zināma valoda, veido Eiropas kultūras mantojuma pamatu un tai ir būtiska nozīme ilgtspējīga un atbildīga tūrisma veicināšanā;

49.  norāda, kādas iespējas mūsdienu problēmu risināšanā sniedz nozīmīgi vēstures notikumi un vēsturiskas vietas, piemēram, organizācijas Sites of Conscience dalībnieces, piedāvājot sensitīvu interpretāciju un izglītojošas programmas; mudina starpkultūru dialoga veicināšanai un Eiropas tautu tuvināšanai izmantot kultūras mantojumu un kultūrtūrismu;

50.  uzsver sporta tūrisma potenciālu — šī nozare nākotnē varētu kļūt par vienu no dinamiskākajiem sektoriem Eiropas ceļojumu organizēšanas nozarē, un aicina ieviest īpašus politikas pasākumus šīs tendences veicināšanai un atbalstīšanai; atgādina to, cik nozīmīgi Eiropas reģionu pievilcībai no tūristu viedokļa ir sporta pasākumi; uzsver iespējas, ko rada sportisti un skatītāji, kas ierodas uz sporta pasākumiem pirms šādiem pasākumiem un to laikā, jo šādi pasākumi var piesaistīt tūristus pat visnomaļākajām vietām; uzsver, ka sporta tūrisma potenciāls pašlaik netiek pietiekami izmantots;

Kvalitāte

51.  pauž pārliecību par to, ka Eiropas tūrismā jāpāriet no kvantitatīvas izaugsmes modeļa uz kvalitatīvu modeli, kas vērsts uz nemitīgu un ilgtspējīgu attīstību, un ka faktiski ir nepieciešams veidot tūrisma nozari, kura ļauj radīt vairāk kvalificētu darbvietu ar pienācīgu atalgojumu; uzskata, ka ekonomikas dažādošana, veicinot lauku un piekrastes tūrismu, piedāvā jaunas un ilgtspējīgas nodarbinātības iespējas;

52.  atzīst, ka tūrisma nozarē ir pakalpojumu kvalitātes standartu atšķirības, un uzskata, ka kvalitātes standarti ir nozīmīgi kā instruments, ar ko radīt līdzvērtīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem un palielināt pārredzamību patērētājiem, tādējādi stiprinot visu pušu uzticēšanos; aicina visas ieinteresētās personas turpināt diskusiju par to, kā ES var sekmēt saskaņotos tūrisma pakalpojumu kvalitātes standartus;

53.  aicina Komisiju ieviest Eiropas tūrisma kvalitātes zīmolu, lai atalgotu tūrisma jomā strādājošo apņēmīgos centienus veicināt tūrisma pakalpojumu kvalitāti, pamatojoties uz cieņu pret kultūras un vēstures mantojumu, uzlabot tūrisma nozares darbvietu kvalitāti, pieejamību visām apmeklētāju kategorijām un popularizēt vietējo kopienu kultūras tradīcijas;

54.  aicina Komisiju sekmēt sadarbību starp dalībvalstīm nolūkā uzlabot produktu kvalitāti, aizsargājot preču zīmi „ražots” („made in”);

55.  aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties ar tūrisma asociācijām un kopīgi noteikt vienotu Eiropas sistēmu tūrisma infrastruktūras (viesnīcu, restorānu u. c.) klasifikācijai; uzskata, ka būtu jāturpina veicināt iniciatīvu Hotelstars Union, kuras mērķis ir pakāpeniski saskaņot viesnīcu klasifikācijas sistēmas Eiropā, tādējādi dodot iespēju labāk salīdzināt viesnīcu piedāvājumu Eiropā un veicinot kopēju pakalpojumu kvalitātes kritēriju izstrādi;

56.  uzskata, ka drošības standartu saglabāšana tūrisma pakalpojumu jomā ES ir būtisks nosacījums labas kvalitātes nodrošināšanai; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas Zaļo grāmatu par tūristu izmitināšanas pakalpojumu drošumu; norāda uz to, ka daudzas patērētāju grupas, ugunsdrošības organizācijas, kā arī tūrisma nozares organizācijas ir iesniegušas dokumentus, atbalstot rīcību ES līmenī tūristu drošības jomā; tādēļ aicina Komisiju izstrādāt priekšlikumus attiecībā uz minimālajiem drošības standartiem tūrisma nozarē ES, jo īpaši saistībā ar ugunsdrošību un aizsardzību pret tvana gāzes noplūdēm brīvdienu izmitināšanas vietās; uzsver, ka sistemātiski jāvāc dati par izmitināšanas vietu drošumu;

57.  uzsver, ka kvalitatīvi tūrisma pakalpojumi tiek garantēti, ja to sniedzēji ir saņēmuši atbilstošu apmācību un ja pakalpojumu sniegšana notiek pienācīgos darba apstākļos, un ka pretēju efektu rada nepieciešamo prasmju un nozares sociālās jomas sasniegumu neievērošana vai vājināšana;

58.  uzskata, ka ieguldījumiem apmācībā un izglītībā ir būtiska nozīme, lai sniegtu kvalitatīvus pakalpojumus nozarē, kurā lielākoties ir nodarbināti jaunieši vecumā no 16 līdz 35 gadiem; mudina Komisiju sadarbībā ar privāto sektoru un citām publiskām struktūrām izveidot apmācību programmas un mācību prakses iespējas zemas intensitātes sezonā, lai palielinātu šīs nozares pievilcību un mazinātu tās sezonalitāti; uzskata, ka ar šādas apmācības palīdzību būtu jāakcentē augstākas kvalifikācijas iegūšana un sociālo prasmju attīstīšana, lai uzlabotu darba iespējas nozarē; tādēļ aicina Komisiju atbalstīt tūrisma nozares centienus paaugstināt darba devēju un darbinieku prasmju un zināšanu līmeni, lai sagatavotos nākotnes tendencēm un nepieciešamajām prasmēm; uzskata, ka būtu jāuzlabo statistika par nodarbinātību tūrisma nozarē;

59.  šajā sakarībā aicina Komisiju atbalstīt tūrisma nozari, novēršot prasmju trūkumu un palielinot profesionālās izglītības un mācību nozīmi tirgū; iesaka Komisijai izveidot un izplatīt vienotu ceļvedi, tajā apkopojot paraugprakses piemērus un pieejamās izglītības iespējas ES, tādējādi veicinot augstāka līmeņa profesionālismu un lielāku brīvprātīgo mobilitāti starp ES profesionāļiem;

60.  uzsver, ka tūrisma nozarē ir svarīgi uzlabot profesionālo kvalifikāciju savstarpējo atzīšanu dalībvalstīs, lai darba ņēmēji varētu izmantot vislabākās profesionālās izaugsmes iespējas, tādējādi veicinot viņu mobilitāti;

61.  atzinīgi vērtē mobilitātes instrumentus un sadarbības projektus, piemēram, zināšanu apvienības un Sector-Skills Alliances, kas apvienoti programmās “Erasmus+” un “Erasmus jaunajiem uzņēmējiem”, kā efektīvus līdzekļus, kas tūrisma jomā strādājošajiem, kuri iesaistīti jebkādā izglītības un apmācības līmenī, nodrošina iespējas apmainīties ar paraugpraksi, uzlabot valodu zināšanas un gūt praktisku pieredzi kultūrtūrisma jomā; tomēr pauž bažas par to, ka jauniešu vidū trūkst intereses par karjeru noteiktās tūrisma jomās; uzsver duālās izglītības sistēmas priekšrocības tūrisma nozarē un to, cik svarīgi ir apvienot mācības ar praktisku darba pieredzi, kas uzlabo gan teorētiskās zināšanas, gan praktiskās prasmes; aicina dalībvalstis un vietējās un reģionālās iestādes pilnībā izmantot iespējas, ko arodapmācības veicināšanai piedāvā Eiropas Sociālais fonds un citi ES, valstu un reģionālie fondi;

62.  aicina dalībvalstis veikt ieguldījumus augstas kvalitātes apmācībās tūristu gidiem un veicināt daudzvalodu pieeju nolūkā labāk attīstīt ārvalstu tūristus interesējošas teritorijas; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis noteikt Eiropas kvalitātes standartus tūristu gidiem, nodrošinot atbilstību obligātajām apmācības prasībām;

63.  aicina Komisiju veikt pētījumu par nodokļu un nodevu, ko tūrisma produktiem un pakalpojumiem piemēro vietējā, reģionālā, valsts un Eiropas līmenī, ietekmi uz Eiropas kā galamērķa konkurētspēju; aicina dalībvalstis atzīt, ka ceļojumu un tūrisma pakalpojumiem piemērotās PVN likmes samazināšanai ir būtiska nozīme, lai palīdzētu attīstīt vietējo ekonomiku un saglabāt izaugsmi un darbvietas, kā arī lai palīdzētu saglabāt Eiropas konkurētspēju globālajā tirgū;

Piekrastes un jūras tūrisma potenciāla atraisīšana

64.  atzīst, ka piekrastes un salu teritorijām ir svarīga Eiropas stratēģija lielākai izaugsmei un darbvietām piekrastes un jūras tūrisma nozarē (atbilstoši Jūras nozaru izaugsmes stratēģijai un stratēģijai „Eiropa 2020”), kas sniedz vienotas atbildes uz daudzajām problēmām šajās teritorijās;

65.  stingri mudina Komisiju iesniegt rīcības plānu, kurš papildinātu 14 darbības, kas izklāstītas iepriekš minētajā piekrastes un jūras tūrisma stratēģijā, un kurā būtu iekļauti konkrēti mērķi un izpildes termiņi, un ziņot Parlamentam par progresu saistībā ar minētajām darbībām;

66.  aicina Komisiju rīkot ikgadējus seminārus, kuros piedalītos piekrastes un jūras dalībvalstis un to attiecīgie reģioni un kuru mērķis būtu veicināt Eiropas līmeņa dialogu un atvieglot apmaiņu ar paraugpraksi un ilgtermiņa stratēģijas ieviešanu;

67.  atgādina par savienojamības un pieejamības nozīmi un norāda, ka šie faktori mainās atkarībā no augstas vai zemas intensitātes tūrisma sezonas attālākajos un salu reģionos, kuri lielā mērā ir atkarīgi no jūras un gaisa transporta; turklāt uzsver reģionālo plānu izveides nozīmi, ar kuru palīdzību tiktu veicināta mobilitāte starp galamērķiem; aicina Komisiju, īstenojot iepriekš minētajā piekrastes un jūras tūrisma stratēģijā norādīto 12. darbību, ņemt vērā arī valsts sniegtās palīdzības efektivitāti piekrastes un jūras reģionos;

68.  stingri mudina Komisiju kopīgi ar dalībvalstīm un kuģošanas un jūras tūrisma nozarē ieinteresētajām personām izvērtēt nepieciešamību pēc pārdomātu un inovatīvu stratēģiju izveidošanas sezonalitātes mazināšanai, kuras būtu pielāgotas gan augstas, gan zemas intensitātes sezonām un ņemtu vērā dažādas mērķgrupas; aicina ieinteresētās personas censties veidot pieredzi, produktus un papildpakalpojumus, kas apvienoti ar vietējiem produktiem un ir jo īpaši saistīti ar jūras kultūru un mantojumu, ūdenssportu, izpriecu kuģošanu, jūras dzīvo radību un dabas vērošanu un darbībām, kas saistītas ar dabu, sauli un pludmali, kā arī ar nerūpniecisko zveju, pārtiku un veselību;

69.  uzsver kruīzu tūrisma lomu Eiropas tūrisma nozares izaugsmē; tādēļ, lai īstenotu inovatīvu ostu un jūras teritoriju plānojumu, attīstot koncepciju „Vieda ostas pilsēta” (Smart Port City), aicina Komisiju kopīgi ar dalībvalstīm novērtēt nepieciešamos resursus un ostu un jūras pašreizējo infrastruktūru un standartizēt atkritumu dalītu vākšanu un pārstrādi;

70.  uzsver, ka kopīga plānošana un rīcība ir svarīga, lai nodrošinātu gan tūrisma pieņemšanu sabiedrībā, gan ilgtspējīgu attīstību;

Ilgtspējīgs, atbildīgs un sociāls tūrisms

71.  aicina Komisiju turpināt ilgtspējīga, atbildīga un videi nekaitīga tūrisma veicināšanu sadarbībā ar stratēģiskajiem partneriem, piemēram, ECK un citām ieinteresētajām personām, izveidojot jaunus īpašus produktus un popularizējot esošos, un ierosina izveidot pilnībā pieejamu Eiropas mēroga tīmekļa platformu, kurā vienā datubāzē ar piekļuvi no Visiteurope.com portāla tiktu apkopota pieejamā informācija gan par sertificētiem produktiem, jauniem tūrisma veidiem, galamērķiem un maršrutiem, gan par konkrētiem pakalpojumiem, piemēram, transportlīdzekļiem un tūrisma ceļvežiem;

72.  uzskata, ka COSME programmā jāparedz lielāks finansējums vai līdzfinansējums ilgtspējīgiem tūrisma projektiem;

73.  mudina Komisiju pabeigt Eiropas ilgtspējīga un atbildīga tūrisma hartas izstrādi un turpināt sniegt finansiālu atbalstu nozīmīgām iniciatīvām un tīkliem, piemēram, iniciatīvai EDEN (Eiropas labākie galamērķi) un Eiropas kultūras maršrutiem;

74.  mudina dalībvalstu tūrisma organizācijas, pamatojoties uz Komisijas ierosinātajiem standartiem, izveidot attiecīgās dalībvalsts līmenī īpašu un unikālu portālu par ilgtspējīgu un atbildīgu tūrismu, lai patērētāji varētu izdarīt informētu izvēli no piedāvātajiem valsts un starptautiskiem produktiem un galamērķiem;

75.  uzsver, ka svarīgi ir nodrošināt ilgtspējīga, atbildīga un pieejama tūrisma attīstību, kurā galamērķu pilnveidošanā galvenā nozīme būtu jēdzienam „pārdomāts galamērķis” un kurš apvienotu tūrisma ilgtspējības, pieredzes iegūšanas tūrisma un dabas resursu atbilstošas izmantošanas aspektus ar jaunajām tehnoloģijām, tostarp fiziskās pieejamības un informācijas un saziņas pieejamības aspektiem; pauž pārliecību, ka sociālā tūrisma projektu informācijas tīkli piedāvā labas iespējas MVU atbalstam, ilgtspējīgai vietējai attīstībai, ilgtspējīgām darbvietām un stabilai ekonomikai;

76.  aicina Komisiju veikt pētījumu par ilgtspējības sertifikātiem sociālā tūrisma pakalpojumu jomā, tostarp analīzi par brīvprātīgi piemērojamiem instrumentiem, norādot, kuri instrumenti ir sekmīgi izmantoti;

77.  prasa tūrisma nozarē veicināt un attīstīt bērniem un ģimenēm piemērotus tūrisma piedāvājumus, piemēram, izveidojot Eiropas kvalitātes zīmi ģimenei piemērotam tūrismam;

78.  uzsver, ka ir svarīgi veicināt programmas, kas paredz iespēju atjaunot novecojušas viesnīcu ēkas saskaņā ar ekoloģiski ilgtspējīgiem tūrisma kritērijiem;

79.  uzsver Eiropas tūrisma izšķirīgo nozīmi lauku un pilsētu apvidu atveseļošanā nolūkā panākt ilgtspējīgu vietējo un reģionālo attīstību;

80.  prasa attīstīt ilgtspējīgus tūrisma pakalpojumus tajos reģionos, kuru tēls, neraugoties uz to lielo kultūras un tūrisma potenciālu, ir cietis tādēļ, ka lielāka uzmanība pievērsta citu nozaru attīstībai, tostarp rūpniecības nozarei;

81.  uzsver, ka ir svarīgi apzināties, ka tūrismam nevajadzētu negatīvi ietekmēt pastāvīgo iedzīvotāju ikdienas dzīvi; uzskata, ka — gluži pretēji — pastāvīgie iedzīvotāji būtu pozitīvi un aktīvi jāiesaista tūrisma nozarē un viņiem vajadzētu būt iespējai to darīt;

82.  uzsver, ka dabas un kultūras mantojums un bioloģiskās daudzveidības aizsardzība ir vērtīgs tūrisma nozares kapitāls, un tāpēc atbalsta dalībvalstis un reģionālās iestādes, kā arī tūrisma nozares uzņēmumus ekotūrisma veicināšanā un ES vides jomas tiesību aktu ievērošanā, kad tiek lemts par infrastruktūras projektiem un tos īsteno; aicina dalībvalstis integrēt dabas mantojuma iniciatīvas savās valsts un reģionālajās tūrisma stratēģijās;

83.  uzsver, ka ilgtspējīgam un atbildīgam tūrismam ir būtiska nozīme reģiona dabas un kultūras mantojuma aizsardzībā un popularizēšanā; tādēļ pauž pārliecību, ka reģionālā tūrisma produkti un īstermiņa uzturēšanās būtu jāatbalsta un jāveicina, īstenojot atbilstīgus pasākumus;

84.  aicina Komisiju un dalībvalstis attīstīt zaļo maršrutu tīklus, iekļaujot tajos lauku un mežainās teritorijas, un mazāk zināmus dabas objektus, integrējot esošos transporta infrastruktūras tīklus ar jauniem ekoloģiski ilgtspējīgiem risinājumiem;

85.  uzsver, ka ilgtspējīgs makšķerēšanas tūrisms var būtiski veicināt Eiropas lauku reģionu ekonomiku; uzsver, ka šāda veida tūrisms var pastāvēt tikai tad, ja Eiropas iekšzemes ūdenstilpēs tiek veikta ilgtspējīga apdraudēto zivju sugu audzēšana;

86.  norāda, ka lauku tūrisms ir viena no alternatīvā tūrisma pamatformām ES, un aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm atbalstīt darbības, kas izstrādātas, lai sniegtu stimulus šīs nozares infrastruktūras un pieejamības turpmākai attīstībai;

87.  aicina Komisiju vairāk popularizēt vietējās teritorijas un to raksturīgās iezīmes, mudinot sniegt plašāku informāciju, un nodrošinot aizsardzību tādiem vietējiem lauksaimniecības un nelauksaimniecības produktiem, kuriem ir aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde (AĢIN);

88.  uzskata, ka jutīgi reģioni, piemēram, salas, piekrastes, kalni un jo īpaši nomaļi un attāli reģioni bieži vien ir stipri atkarīgi no tūrisma uzņēmējdarbības un tos pirmos skar klimata pārmaiņas; tāpēc pauž pārliecību, ka klimata aizsardzībai vajadzētu būt prioritātei un tā vairāk jāiekļauj Eiropas, valstu un reģionālajos tūrisma un transporta politikas virzienos, cita starpā pievēršot īpašu uzmanību energoefektivitātei, atjaunojamai enerģijai, ilgtspējīgam transportam un atkritumu apsaimniekošanai; aicina Komisiju veikt ietekmes novērtējumu par to, kā klimata pārmaiņas — ekonomiskajā, vides un sociālajā ziņā — skar tūrismu šajos jutīgajos reģionos un kāda būs turpmākā to ietekme;

89.  uzsver, ka ir jāveicina attālu lauku, salu, piekrastes un kalnu reģionu tūrisma potenciāls; mudina attīstīt ilgtspējīgu piejūras un jūras tūrismu ES un aicina dalībvalstis attīstīt ilgtspējīgu infrastruktūru, kā arī uzlabot pārrobežu savienojamību kā iespēju veicināt šādu reģionu pievilcību un pieejamību;

90.  uzsver, ka salās nākas saskarties ar tikai tām raksturīgām problēmām, jo īpaši saistībā ar mazāku salu un kontinentālās daļas savienojamību, un aicina Komisiju ierosināt pasākumus, lai veicinātu ieguldījumus šādās teritorijās;

91.  uzskata, ka brīvprātīgu „vides pārbaužu” ieviešana ar mērķi uzlabot vides kvalitāti tūrisma nozarē būtu lietderīgs tūrisma nozares ieguldījums, un iesaka izteikt atzinību uzņēmumiem, kuri sniedz īpašu ieguldījumu šā mērķa sasniegšanā;

92.  aicina valsts, reģionālā un vietējā līmeņa atbildīgās iestādes un uzņēmumus vairāk censties popularizēt nemotorizētās mobilitātes tīklus, piemēram, Eiropas jātnieku takas, gājēju celiņus, svētceļnieku maršrutus un riteņbraukšanas celiņus, tos kombinējot ar visiem pārrobežu dzelzceļa transporta pakalpojumiem, tostarp ātrvilcieniem un nakts vilcieniem; atgādina, ka pastāvīgi būtu arī jāmeklē risinājumi, lai panāktu transporta un citu pārvietošanās veidu sadarbspēju; iesaka samazināt augstās transporta biļešu cenas pierobežas joslās — tas ir viens no šķēršļiem, kas liedz tūristiem pierobežas reģionos plašāk izmantot dzelzceļu;

93.  atzīst, ka ilgtspējīgs pilsētu tūrisms ir uzņēmējdarbības veids, kas strauji attīstās, un ka mobilitātes un transporta politikai pilsētās, kas kļuvušas par tūrisma centriem, jābūt efektīvai un ilgtspējīgai un jānodrošina risinājumi, kas ir izdevīgi gan viesiem, gan iedzīvotājiem;

94.  pauž atbalstu integrētu tūristiem paredzētu kombinētu transporta veidu attīstībai, ieviešot biļetes, kas sniegtu iespēju izmantot dažādus transporta līdzekļus atbilstoši atšķirīgām prasībām; uzsver, ka progress integrētu biļešu iegādes pakalpojumu jomā būtu spēcīgs stimuls pārrobežu tūrismam;

95.  uzsver, ka elektriskie transportlīdzekļi gan lauku, gan pilsētu tūrismā kļūst par arvien pievilcīgāku risinājumu, jo piedāvā jauna veida elastīgu mobilitāti, un šis mobilitātes veids būtu vairāk jāpopularizē kūrortos;

96.  uzsver, ka ir būtiski atvieglot sabiedriskā transporta izmantošanu riteņbraucējiem;

97.  mudina Komisiju izvērtēt iespējas izmantot Eiropas Tūrisma indikatoru sistēmu (ETIS) kā ES instrumentu, ar kuru tūrisma galamērķiem palīdz kontrolēt, pārvaldīt, novērtēt un uzlabot to sniegumu no ilgtspējas viedokļa;

98.  aicina dalībvalstis, īstenojot starptautisku sadarbību, dalīties ar pozitīvo pieredzi par ilgtspējīga tūrisma pārvaldību;

99.  uzskata, ka tūrisma pieejamība, kā arī pieejamība cenas ziņā ir šīs nozares ilgtspējības neatņemama daļa; apstiprina, ka princips „tūrisms visiem” ļauj cilvēkiem, galvenokārt cilvēkiem ar īpašām vajadzībām (piem., cilvēkiem ar invaliditāti vai ierobežotām pārvietošanās spējām, jauniešiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, ģimenēm ar zemiem ienākumiem un ģimenēm ar bērniem), izmantot savas pilsoņu tiesības, un ka tādēļ uz šo principu ir jāatsaucas visās valsts, reģionālā, vietējā vai Eiropas mēroga darbībās, kas saistītas ar tūrismu; aicina dalībvalstis, izstrādājot tūrisma koncepcijas senioriem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, likt īpašu uzsvaru uz jauno tehnoloģiju izmantošanu;

100.  iesaka dalībvalstīm izstrādāt Eiropas līmenī vienotu un pārredzamu piedāvājumu pieejamības marķējumu un izveidot atbilstošas interneta platformas; aicina Komisiju iesniegt ierosinājumus attiecībā uz šiem jautājumiem;

101.  iesaka dalībvalstīm noteikt pieejamību kā tūrisma nozares atbilstības kritēriju ekonomiskās attīstības programmu kontekstā;

102.  uzsver, ka patērētāju uzticēšanās uzņēmumiem, kuri sniedz pakalpojumus tūrisma nozarē, ir atkarīga arī no tā, vai uzņēmumi patērētājiem piedāvā vienkāršas, efektīvas un ātras domstarpību risināšanas iespējas un vai tie aizsargā patērētāju personas un finanšu datus;

103.  uzskata — lai Eiropas tūrismu padarītu pieejamu, aviosabiedrībām jāpārtrauc deformētā un bieži izplatītā prakse atvēlēt vairāk vietu biznesa, nevis ekonomiskajā klasē;

104.  uzsver pilsoniskās sabiedrības ieguldījumu jaunu tūrisma veidu popularizēšanā, izmantojot sociālos tīklus, brīvprātīgo organizācijas, kultūras un sporta biedrības, pilsoņu rīcības grupas, jauniešus vai sievietes pārstāvošas un diasporas organizācijas;

105.  prasa plašāk atzīt brīvprātīgo sektora būtisko nozīmi tūrisma sektora attīstībā un atbalstā;

106.  mudina Komisiju un dalībvalstis pievērst uzmanību un atbalstīt sociālās ekonomikas potenciālu, lai attīstītu ilgtspējīgu un atbildīgu tūrismu;

107.  uzskata, ka tūrisms sniedz būtisku sociālo vērtību jauniešiem, algotiem strādniekiem un nestrādājošiem pensionāriem, un aicina dalībvalstis izmantot ES fondus, lai attīstītu veselības uzlabošanas un rekreācijas tūrismu;

108.  uzsver, ka pašreizējā Eiropas imigrācijas krīze īpaši skar piekrastes reģionus, kur tūrisms ir nozīmīgs iedzīvotāju ienākumu elements; aicina Komisiju sagatavot ziņojumu par ietekmi, kādu uz tūrisma nozari atstāj nekontrolēts imigrantu pieplūdums ES;

Sadarbīgais patēriņš

109.  atzinīgi vērtē iespējas, ko sadarbīgais patēriņš sniedz jaunizveidotiem un inovatīviem uzņēmumiem tūrisma nozarē; atzīst šāda veida pakalpojumu papildināmību ar citiem tūrisma nozares piedāvājumiem attiecībā uz to atrašanās vietu un personām, kurām tie paredzēti;

110.  atgādina, ka sadarbīgā patēriņa ekonomika vai sadarbīgais patēriņš ir jauns sociāli ekonomisks modelis, kurš strauji uzplauka, attīstoties tehnoloģijām un pieaugot interneta pieejamībai un cilvēku savstarpējai sasaistei, izmantojot tiešsaistes platformas, kurās var veikt drošus un pārredzamus darījumus ar precēm un pakalpojumiem;

111.  uzsver, ka spēkā esošie tiesību akti nav piemēroti sadarbīgajam patēriņam un ka tādēļ pašvaldības un valstu valdības ir sākušas analizēt šādas tiešsaistes platformas un mēģina reglamentēt to ietekmi, bieži vien piemērojot nesamērīgus pasākumus, kas Savienībā ir diezgan atšķirīgi; mudina Komisiju kopīgi ar dalībvalstīm analizēt iespējas, lai īstenotu vislabākās iniciatīvas Eiropas, valsts, reģionālā un vietējā līmenī; iesaka apsvērt jautājumu par piemērotu reglamentējošo noteikumu izveidi, kuri atbilstu ES digitālā vienotā tirgus kopējai stratēģijai;

112.  uzsver, ka reakcijai uz sadarbīgā patēriņa pieaugumu jābūt vispirms izsvērtai pirms jebkādu regulatīvo pasākumu īstenošanas; tomēr uzskata, ka jebkurai publisko iestāžu veiktai darbībai jābūt samērīgai un elastīgai, lai noteiktu tādus reglamentējošos noteikumus, kuri nodrošina uzņēmumiem vienlīdzīgus konkurences apstākļus un jo īpaši atbalstošu un pozitīvu uzņēmējdarbības vidi MVU un inovācijām nozarē; turklāt uzskata, ka patērētāju aizsardzības interesēs noteikumi par drošību, drošumu un veselības aizsardzību, ko piemēro tradicionālā tūrisma nozarē, būtu jāpiemēro arī tūrisma pakalpojumiem, ko sniedz komercdarbības nolūkā sadarbīgā patēriņa ietvaros;

113.  uzsver, ka pakalpojumu sniedzēju darbības ir pareizi jākvalificē, lai skaidri nošķirtu ad hoc vai pastāvīgās sadarbības un profesionālos uzņēmējdarbības pakalpojumus, uz ko būtu jāattiecina atbilstošs regulējums;

114.  uzsver arī to, ka platformām jābūt pilnībā pieejamām un ka ir jāsniedz patērētājiem, kas šādas vietnes izmanto, precīza un nemaldinoša informācija, kā arī ir jāaizsargā personas datu privātums; uzsver, ka dzīvotspējīga un pārredzama atsauksmju sistēma ir nozīmīga un ka ir svarīgi nodrošināt, lai pakalpojumu sniedzēji nesodītu patērētājus par negatīvām atsauksmēm;

115.  uzsver, ka tehnoloģiju uzņēmumiem, kas darbojas kā starpnieki, ir jāinformē savi pakalpojumu sniedzēji par to pienākumiem, jo īpaši patērētāju tiesību aizsardzības jomā, kā arī jānodrošina ticama un pieejama informācija par visām maksām un slēptajām izmaksām, kas saistītas ar uzņēmējdarbību, un arī par to, kā saglabāt pilnīgu atbilsmi vietējiem tiesību aktiem, jo īpaši attiecībā uz nodokļu jomu, patērētāju drošības normu ievērošanu un tūrisma pakalpojumu sniegšanas jomā strādājošo personu darba apstākļiem;

116.  aicina Komisiju novērtēt sadarbīgā patēriņa ekonomisko un sociālo ietekmi un tā ietekmi uz tūrisma nozari, patērētājiem, tehnoloģiju uzņēmumiem un valsts iestādēm, un ziņot Parlamentam par līdz šim īstenoto iniciatīvu rezultātiem, tostarp par darbu, ko paveikusi GROW GD izveidotā darba grupa;

Digitalizācija

117.  aicina Komisiju kopīgi ar nozares pārstāvjiem un tūrisma asociācijām izstrādāt viedu ceļvedi par iniciatīvām, liekot uzsvaru uz inovāciju plašāku izmantošanu (procesos, IKT un pētniecības jomā), kā arī uz nepieciešamajām prasmēm, lai mudinātu ceļojumu un tūrisma uzņēmumus pieņemt un efektīvāk izmantot digitālos instrumentus; uzskata, ka Komisija varētu īstenot mērķtiecīgākus centienus, lai izplatītu paraugpraksi šajā jomā;

118.  atzinīgi vērtē Komisijas digitālo tūrisma platformu un tās mērķus i) veicināt ar tūrismu saistīto MVU inovācijas spēju un digitalizāciju, lai aktivizētu tūrisma nozari, kā arī ii) izstrādāt ierosinājumus par to, kā pielāgot un veidot tūrisma nozares turpmākai attīstībai paredzētas ilgtspējīgas, konkurētspējīgas un uz patērētājiem vērstas politikas nostādnes; mudina izmantot inovatīvas tehnoloģijas, apmainīties ar paraugpraksi un padziļināt reģionāla līmeņa sadarbību, lai uzlabotu Eiropas tūrisma nozares pievilcīgumu un konkurētspēju; uzskata, ka e-mācību veicināšana un plašāka digitālo tehnoloģiju izmantošana varētu sekmēt šā mērķa sasniegšanu;

119.  apzinās to, ka MVU (kuru lielākā daļa ir mikrouzņēmumi) un jaunizveidotie uzņēmumi tūrisma nozarē saskaras ar lielām grūtībām, reklamējot savus pakalpojumus ārvalstīs un cenšoties pielāgoties strauji mainīgajiem tirgus apstākļiem; atzīmē, ka jaunie IT rīki, piemēram, Komisijas attīstītais Tūrisma uzņēmējdarbības portāls, un tīmekļsemināri var palīdzēt šiem uzņēmumiem gūt labumu no digitālajām iespējām; uzsver, ka, nodrošinot Tūrisma uzņēmējdarbības portāla pieejamību visās dalībvalstu valodās, tiktu vēl vairāk veicinātas šādu darbību sniegtās teritoriālās priekšrocības; mudina veikt līdzīgas iniciatīvas vietējā, reģionālā un valsts līmenī;

120.  aicina Komisiju turpināt sekmēt sadarbību starp publiskajām un privātajām ceļojumu un tūrisma nozarē ieinteresētajām personām, lai atvieglotu digitālo risinājumu izpēti un ieviešanu Eiropas uzņēmumos; īpaši uzsver, ka ir vajadzīga labāka koordinācija starp valsts, reģionālā un vietējā līmeņa publiskajām tūrisma pārvaldības iestādēm, ceļojumu rīkotājiem un viesu uzņemšanas nozares un digitālās nozares uzņēmumiem;

121.  aicina Komisiju palīdzēt nozarei izstrādāt instrumentus, kas ļautu uzraudzīt ceļotāju galamērķus, noteikt ceļotāju profilu un sekot to mobilitātei, lai noskaidrotu viņu intereses un izstrādātu atbilstošus produktus, kā arī veidot instrumentus, kas piedāvātu brīvu galamērķu izvēli vai sekošanu tīkliem, lai uzzinātu tūristu viedokļus;

122.  sagaida, ka Komisija iesniegs plašu pārskatu, kurā ietverts novērtējums par pašreizējo digitalizācijas stāvokli ES tūrisma tirgū, lai konstatētu un risinātu problēmas un pievērstos iespējām, kādas ir dažādiem publiskā un privātā sektora dalībniekiem valsts, reģionālā un vietējā līmenī; uzskata, ka šādā ziņojumā būtu jāietver attiecīgi ieteikumi, lai nodrošinātu godīgu konkurenci un vienlīdzīgus konkurences apstākļus visiem dalībniekiem un aizsargātu patērētājus, nodrošinot pārredzamību, objektivitāti un pieejamību;

123.  norāda, ka ir palielinājies to tūrisma pakalpojumu skaits, kurus lietotāji personiski iegādājas tiešsaistē, un ir pieaudzis arī risks, ko tas var radīt patērētājiem, kuri bieži nezina savas tiesības un spēkā esošos tiesību aktus; aicina Komisiju uzmanīgi sekot iespējamajām nelikumībām šajā jomā, it īpaši, kad tiek veikti apvienoti pirkumi no dažādu pakalpojumu sniedzējiem (piemēram, lidmašīnas biļetes un automašīnas noma), un, nākamreiz pārskatot direktīvu par kompleksiem ceļojumiem, ņemt vērā un attīstīt šos jaunos pakalpojumu iegādes veidus;

124.  atzinīgi vērtē nesen noslēgtās trialoga sarunas par pārskatīto Komplekso ceļojumu direktīvu; prasa, lai tā tiktu laikus un efektīvi transponēta un piemērota ar mērķi īstenot nozarē pārmaiņas un aizsargāt patērētājus digitālajā vidē;

125.  aicina Komisiju finansējumu un programmas pārorientēt tā, lai labāk atbalstītu Eiropas tūrisma uzņēmumu digitalizāciju;

126.  aicina Komisiju nodrošināt, ka pakalpojumu sniedzējiem ir taisnīga un vienlīdzīga piekļuve ceļojumu un transporta uzņēmumu attiecīgajiem datiem, lai atvieglotu digitālo multimodālās informācijas un biļešu pārdošanas pakalpojumu izvēršanu; norāda, ka intelektiskajām transporta sistēmām (ITS) ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu precīzus reālā laika satiksmes un ceļojumu datus integrētu mobilitātes pakalpojumu izstrādei, kas sniegtu pozitīvu devumu Eiropas tūrisma attīstībā;

127.  aicina dalībvalstis apzināt un atbalstīt ES mēroga iniciatīvas, kuras veicina digitālās infrastruktūras izmantošanu, kā arī dažādu platformu sadarbspēju; šajā saistībā aicina dalībvalstis līdz 2017. gada 15. jūnijam (kā nolemts) izveidot tūrisma zonas ar bezmaksas bezvadu savienojumu un atcelt viesabonēšanas maksu, kā arī pārtraukt ģeogrāfisko bloķēšanu;

128.  aicina dalībvalstis un vietējās iestādes nodrošināt, lai visās stacijās un iebraukšanas, izbraukšanas un pārsēšanās platformās būtu ierīkoti informācijas biroji, kuros strādātu apmācīts personāls, kas spētu sniegt informāciju par galvenajiem galamērķiem, transporta līdzekļiem un tūrisma objektiem, kā arī būtu pieejamas daudzvalodu digitālās informācijas sistēmas ar brīvu un neierobežotu piekļuvi bezvadu interneta tīkliem, kurus varētu lietot arī personas ar invaliditāti;

129.  uzsver, ka ceļotājiem joprojām ir jāsaskaras ar atšķirīgām cenām, noteikumiem un nosacījumiem, veicot naktsmītnes vai transportlīdzekļa rezervāciju tiešsaistē; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu „Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai”; aicina Komisiju pieņemt visaptverošu priekšlikumu, lai izbeigtu piekļuves pakalpojumiem un labākajai pieejamai cenai nepamatoto ģeogrāfisko bloķēšanu atrašanās vietas vai mītnes valsts dēļ;

130.  mudina dalībvalstis veicināt ātrdarbīga platjoslas pieslēguma pieejamību, kas būtu prioritāte nomaļos un attālos tūrisma reģionos, piemēram, salās un piekrastes, kalnu un lauku teritorijās, lai veicinātu tūrisma uzņēmumu attīstību un mazinātu digitālo plaisu ES;

131.  aicina dalībvalstis un iesaistītos dalībniekus izstrādāt efektīvus līdzekļus, ar kuriem risināt prasmju trūkumu visās tūrisma jomās, jo īpaši digitalizācijas jomā;

132.  pauž bažas par to, ka Eiropā netiek izmantotas daudzas ekonomiskās priekšrocības, ko sniedz izplatīšana tiešsaistē; uzskata, ka Eiropas valstu valdībām būtu vairāk jādara, lai radītu iespējas uzņēmējdarbībai un it īpaši uz tehnoloģijām orientētiem risinājumiem;

o
o   o

133.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 56 E, 26.2.2013., 41. lpp. (2) OV C 131 E, 8.5.2013., 9. lpp. (3) OV C 134, 7.6.2003., 7. lpp.

Eiropas Parlamenta 2015. gada 29. oktobra rezolūcija par radiofrekvenču spektra joslu, ko piešķir 2015. gada Pasaules radiosakaru konference (WRC-15), kas notiek Ženēvā no 2015. gada 2. līdz 27. novembrim, kura ir nepieciešama tādas uz satelītsakariem balstītas tehnoloģijas izstrādāšanai, kas rada iespējas izveidot lidojumu globālās sekošanas sistēmas (2015/2857(RSP))

P8_TA(2015)0392 B8-1094/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā, ka nākamās Starptautiskās Telesakaru savienības (ITU) Pasaules radiosakaru konferences (WRC-15), kas notiek Ženēvā no 2015. gada 2. līdz 27. novembrim, darba kārtībā ir iekļauts jauns punkts par lidojumu izsekošanu,

–  ņemot vērā darba dokumentu par gaisa kuģu lidojumu sekošanas un lokalizācijas iespējām „Aircraft Tracking and Localisation Options”, ko ES iesniedza Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas (ICAO) 2014. gada 12. un 13. maija multidisciplinārajai sanāksmei par globālo sekošanas tīklu;

–  ņemot vērā iepriekš minētās ICAO multidisciplinārās sanāksmes par globālo sekošanas tīklu pieņemtās rekomendācijas,

–  ņemot vērā Eiropas Aviācijas drošības aģentūras 2014. gada 5. maija Atzinumu 01/2014 par prasību grozījumiem lidojuma parametru reģistrācijas un zemūdens dislocēšanas ierīcēm,

–  ņemot vērā vairāku valstu drošības izmeklēšanas iestāžu izdotos drošības ieteikumus(1), lai uzlabotu drošību, atvieglotu informācijas iegūšanu civilās aviācijas drošības izmeklēšanas vajadzībām un uzlabotu darbību un izmantošanu lidojuma parametru reģistrācijas ierīcēm, kā arī gaisa kuģu atrašanās vietas dislocēšanas ierīcēm pēc nelaimes gadījuma virs ūdeņiem,

–  ņemot vērā projektu Komisijas regulai, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 965/2012 attiecībā uz prasībām lidojumu parametru reģistratoriem, zemūdens dislocēšanas ierīcēm un gaisa kuģu izsekošanas sistēmām(2),

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par radiofrekvenču spektra joslu, ko piešķir 2015. gada Pasaules radiosakaru konference (WRC-15), kas notiek Ženēvā no 2015. gada 2. līdz 27. novembrim, kura ir nepieciešama tādas uz satelītsakariem balstītas tehnoloģijas izstrādāšanai, kas rada iespējas izveidot lidojumu globālās sekošanas sistēmas (O‑000118/2015 – B8‑1101/2015),

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā ar Air France reisu AF 447 (2009. gada 1. jūnijā) un Malaysia Airlines reisu MH370 (2014. gada 8. martā) notikušās traģēdijas uzsvēra vajadzību ieviest jaunas sistēmas, lai pastāvīgi noteiktu civilās aviācijas gaisa kuģa atrašanās vietu, arī attālos reģionos;

B.  tā kā šādas gaisa satiksmes pārvaldības (ATM) sekošanas sistēmas atvieglo gaisa kuģa atrašanās vietas noteikšanu lidojuma anomāliju, ārkārtas situāciju gadījumos vai notiekot avārijai;

C.  tā kā, ņemot vērā ar reisiem AF 447 un MH370 notikušās traģēdijas, šādu sistēmu darbību nedrīkst traucēt elektriskās strāvas padeves zudums uz gaisa kuģa borta, un nedrīkst būt nekādu iespēju atspējot to darbību lidojuma laikā;

D.  tā kā šādas sistēmas ļaus uzlabot meklēšanas un glābšanas operāciju un izmeklēšanas efektivitāti, jo patlaban esošās lidojumu sekošanas sistēmas neaptver visu Zemeslodi;

E.  tā kā šīs sistēmas arī var būt nozīmīgs instruments, lai uzlabotu gaisa satiksmes pārvaldības efektivitāti un kapacitāti, vienlaikus ievērojami uzlabojot aviācijas drošību un samazinot infrastruktūras izmaksas;

F.  tā kā Komisija sadarbībā ar Eiropas Aviācijas drošības aģentūru (EASA) un Starptautisko Civilās aviācijas organizāciju (ICAO) un ieinteresētajām pusēm ir sākusi dažādu tehnisko risinājumu izpēti, pamatojoties uz to raksturlielumiem, un ir ierosinājusi noteikumus par gaisa kuģa lidojumu sekošanas sistēmas pakāpenisku izveidošanu;

G.  tā kā no iespējamiem risinājumiem, ko patlaban izmanto un/vai pēta (piemēram, automātiskā atkarīgā novērošana — līgums (ADS-C), gaisa kuģu sakaru adresēšanas un ziņošanas sistēmas (ACARS) datu pārraides augstfrekvences līnija, automātiskā atkarīgā novērošana apraides režīmā (ADS-B) ir tehnoloģijas, ko atbalsta satelītsakari, un ir ļoti daudzsološi;

H.  tā kā ADS-B tehnoloģija var palīdzēt ATM ārpus bieži apdzīvotām teritorijām, kurās radaru pārklājums ir ierobežots, nav iespējams vai ir ārkārtīgi dārgs (tostarp okeānu un neapdzīvotās teritorijās);

I.  tā kā uz satelītsakariem balstīta ADS-B tehnoloģija izmanto sakarus starp gaisa kuģiem un sakaru satelītiem, kas aeronavigācijas pakalpojumu sniedzējiem nodrošina sekošanas iespējas un tā kā šajā nolūkā var būt nepieciešams piešķirt noteiktu radiofrekvenču spektra joslu, kas ir aizsargāta no traucējumiem;

J.  tā kā Starptautiskās Telesakaru savienības (ITU) organizētā Pasaules radiosakaru konference (WRC-15), kas notiek Ženēvā no 2. līdz 2015. gada 27. novembrim, ir forums, kurā nosaka, kādas radiofrekvenču spektra joslas tiek piešķirtas konkrētiem radiosakaru pakalpojumiem;

K.  tā kā jārīkojas, lai nodrošinātu, ka ADS-B tehnoloģijas ieviešana nekavējas tāpēc, ka laikus nav piešķirta piemērota radiofrekvenču spektra josla,

1.  atbalsta Komisijas rīcību, kuras mērķis ir ātri izveidot uz darbības rezultātiem balstītu lidojumu globālo sekošanas sistēmu, kas aeronavigācijas pakalpojumu sniedzējiem nodrošinās iespējas pastāvīgi noteikt civilās aviācijas gaisa kuģu atrašanās vietu arī attālos reģionos;

2.  uzsver, ka šādas sistēmas darbību nedrīkst traucēt elektriskās strāvas padeves zudums uz gaisa kuģa borta, un nedrīkst būt nekādu iespēju atspējot tās darbību lidojuma laikā;

3.  uzskata, ka šāda sistēma būtu jāizveido visu ieinteresēto pušu (piemēram, nozares, aviosabiedrību, aeronavigācijas pakalpojumu sniedzēju, drošības un glābšanas pakalpojumu sniedzēju, drošības izmeklēšanas iestāžu un starptautisko organizāciju) ciešā sadarbībā;

4.  atzīmē, ka uz satelītsakariem balstītas ADS-B tehnoloģijas pamatā ir sakari starp gaisa kuģi un sakaru satelītu, un tā ir viena no daudzsološākajām iespējām izveidot globālo ATM sekošanas sistēmu;

5.  uzsver, ka ieviešot ADS-B tehnoloģiju, ir būtiski ņemt vērā gaisa telpas lietotāju vajadzības un nodrošināt savietojamību ar alternatīvām tehnoloģijām, lai tādējādi izvairītos no drošuma un drošības pārkāpumiem;

6.  atzīmē, ka uz satelītsakariem balstītai ADS-B tehnoloģijai var būt vajadzīga atsevišķa piemērota radiofrekvenču spektra josla, lai nebūtu nebkādu traucējumu;

7.  aicina Komisiju veikt nepieciešamos pasākumus, lai nākamajā Pasaules radiosakaru konferencē (WRC-15), kas notiek Ženēvā no 2015. gada 2. līdz 27. novembrim, tiktu piešķirta radiofrekvenču josla, kura ir nepieciešama tādas uz satelītsakariem balstītas tehnoloģijas izstrādāšanai, kas rada iespējas izveidot lidojumu globālās sekošanas sistēmu;

8.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Eiropas Aviācijas drošības aģentūras 2014. gada 5. maija Atzinums 01/2014, 1.lpp., ‘Reference’. (2) Komisijas dokuments RPS COM-AC DRC(2015) D040413/02 un tā pielikums.