Eiropas Parlamenta 2015. gada 17. decembra lēmums par Izmeklēšanas komitejas saistībā ar emisiju mērījumiem autobūves nozarē izveidi, kompetenci, skaitlisko sastāvu un pilnvaru termiņu (2015/3037(RSO))

P8_TA(2015)0462 B8-1424/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 283 deputātu iesniegto pieprasījumu izveidot izmeklēšanas komiteju, lai izmeklētu iespējamos Savienības tiesību aktu pārkāpumus un administratīvas kļūmes saistībā ar emisiju mērījumiem autobūves nozarē,

–  ņemot vērā Priekšsēdētāju konferences priekšlikumu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 226. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 1995. gada 19. aprīļa Lēmumu 95/167/EK, Euratom, EOTK par sīki izstrādātiem Eiropas Parlamenta izmeklēšanas tiesību izmantošanas noteikumiem(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 20. jūnija Regulu (EK) Nr. 715/2007 par tipa apstiprinājumu mehāniskiem transportlīdzekļiem attiecībā uz emisijām no vieglajiem pasažieru un komerciālajiem transportlīdzekļiem (“Euro 5” un “Euro 6” ) un par piekļuvi transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijai(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 5. septembra Direktīvu 2007/46/EK, ar ko izveido sistēmu mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanai(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 21. maija Direktīvu 2008/50/EK par gaisa kvalitāti un tīrāku gaisu Eiropai(4) un pašreizējās pienākumu neizpildes procedūras attiecībā uz to,

–  ņemot vērā Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Regulu (EK) Nr. 443/2009, ar ko, īstenojot daļu no Kopienas integrētās pieejas CO2 emisiju samazināšanai no vieglajiem transportlīdzekļiem, nosaka emisijas standartus jauniem vieglajiem automobiļiem(5),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 27. oktobra rezolūciju par emisiju mērījumiem autobūves nozarē(6), kurā aicināts veikt Komisijas un dalībvalstu iestāžu lomas un atbildības rūpīgu izmeklēšanu, cita starpā ņemot vērā problēmas, kas konstatētas Komisijas Kopīgā pētniecības centra 2011. gada ziņojumā,

–  ņemot vērā Komisijas regulas projektu, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 692/2008 attiecībā uz emisijām no vieglajiem pasažieru un komerciālajiem transportlīdzekļiem (“Euro 6”) (D042120),

–  ņemot vērā ar Direktīvas 2007/46/EK 40. panta 1. punktu izveidotās Tehniskās komiteja mehānisko transportlīdzekļu jautājumos (TCMV) 2015. gada 28. oktobra atzinumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 198. pantu,

1.  nolemj izveidot izmeklēšanas komiteju iespējamo Savienības tiesību aktu pārkāpumu un administratīvu kļūmju izmeklēšanai saistībā ar emisiju mērījumiem autobūves nozarē, neierobežojot valstu vai Savienības tiesu jurisdikciju;

2.  nolemj izmeklēšanas komitejai uzticēt šādus uzdevumus:

3.  nolemj, ka izmeklēšanas komiteja sešu mēnešu laikā pēc darba sākšanas iesniedz starpposma ziņojumu un 12 mēnešu laikā pēc darba sākšanas — galīgo ziņojumu;

4.  nolemj, ka izmeklēšanas komitejā ir 45 locekļi;

5.  uzdod priekšsēdētājam nodrošināt šā lēmuma publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

(1) OV L 113, 19.5.1995., 1. lpp. (2) OV L 171, 29.6.2007., 1. lpp. (3) OV L 263, 9.10.2007., 1. lpp. (4) OV L 152, 11.6.2008., 1. lpp. (5) OV L 140, 5.6.2009., 1. lpp. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0375.

Eiropas Parlamenta 2015. gada 17. decembra rezolūcija par Ibrahim Halawa draudošo nāvessodu (2015/3016(RSP))

P8_TA(2015)0463 RC-B8-1402/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas par Ēģipti, jo īpaši 2015. gada 15. janvāra rezolūciju par stāvokli Ēģiptē(1) un 2015. gada 8. oktobra rezolūciju par nāvessodu(2),

–  ņemot vērā ES Ārlietu padomes 2013. gada augusta un 2014. gada februāra secinājumus par Ēģipti,

–  ņemot vērā ES un Ēģiptes 2001. gada asociācijas nolīgumu, kas stājās spēkā 2004. gadā un kuru papildināja 2007. gada ES un Ēģiptes rīcības plāns,

–  ņemot vērā 2015. gada 25. martā publicēto 2014. gada progresa ziņojumu par Ēģipti EKP jomā,

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta nesenos paziņojumus par Ēģipti, tostarp 2015. gada 16. jūnija paziņojumu par tiesu spriedumiem Ēģiptē un 2015. gada 4. februāra spriedumu par aktīvistu notiesāšanu Ēģiptē,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federica Mogherini, kura uzstājās ES vārdā, un Eiropas Padomes ģenerālsekretāra Thorbjørn Jagland 2015. gada 10. oktobra kopīgo deklarāciju par Eiropas un Pasaules dienu pret nāvessodu,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par nāvessodu un ES politiskās pamatnostādnes attiecībā uz trešām valstīm par spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem,

–  ņemot vērā 1966. gadā pieņemto Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ANO Konvenciju par bērna tiesībām un ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citādu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu, kuru ir parakstījusi Ēģipte, ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas, jo īpaši 2014. gada 18. decembra rezolūciju par nāvessoda izpildes moratoriju (69/186),

–  ņemot vērā Ēģiptes Arābu Republikas konstitūciju,

–  ņemot vērā 2013. gada 24. novembra Ēģiptes likumu Nr. 107 par tiesībām uz publisku pulcēšanos, gājieniem un miermīlīgiem protestiem,

–  ņemot vērā prezidenta 2014. gada novembrī izdoto dekrētu (Likums Nr. 140), ar kuru atļauj noziedzīga nodarījuma izdarīšanā apsūdzētos ārvalstu valstspiederīgos izraidīt uz viņu izcelsmes valsti,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisijas Principus un pamatnostādnes par tiesībām uz taisnīgu tiesu un juridisko palīdzību Āfrikā, ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Īrijas pilsonis Ibrahim Halawa vairāk nekā divus gadu atrodas apcietinājumā par 2013. gada 16. un 17. augusta nelikumīgo protestu apmeklēšanu, kad viņš ar ģimeni bija brīvdienās Kairā, un šo protestu laikā protestētāji, iespējams, izraisīja cilvēku nāvi un krimināli sodāmus postījumus; tā kā šajos protestos gāja bojā 97 cilvēki, lielākā daļa no kuriem zaudēja dzīvību drošības spēku pārāk lielas spēka pielietošanas rezultātā; tā kā Ibrahim Halawa aizturēšanas brīdī bija 17 gadi, tātad saskaņā ar Ēģiptes un starptautiskajiem tiesību aktiem viņš joprojām bija nepilngadīgs;

B.  tā kā Ibrahim Halawa tika arestēts kopā ar trim viņa māsām, mēģinot paslēpties Al-Fateh mošejā, kad demonstrācija kļuva vardarbīga; tā kā vēlāk iestādes atbrīvoja viņa trīs māsas;

C.  tā kā prokurors nespēja pierādīt, ka protestu laikā Ibrahim Halawa būtu iesaistījies kaut vienā vardarbības izpausmē; tā kā prokurors pilnībā bija atkarīgs no policijas lieciniekiem un ziņojumiem, kā arī izlūkošanas dienestu izmeklēšanas; tā kā Ēģiptes tiesa vairākkārtīgi pārcēla un atlika viņa tiesas sēdi, un pēdējā tiesas sēde notika 2015. gada 15. decembrī; tā kā gadu pēc viņa aresta viņam netika izvirzīta apsūdzība; tā kā Ibrahim Halawa kopā ar 493 personām, no kurām lielākā daļa ir pieaugušie, gaida 2015. gada 19. decembrī ieplānotu masveida tiesas procesu, nesaņemot nekādas garantijas, ka tiks piemēroti obligātie standarti brīvas un taisnīgas tiesas nodrošināšanai, un notiesāšanas gadījumā, iespējams, tiks sodīts ar nāvi; tā kā 2015. gada maijā Ēģipte izpildīja nāvessodu sešām personām, vienai no kurām vecums atbilda pašreizējam Ibrahim Halawa vecumam;

D.  tā kā kopš 2013. gada masveida tiesas procesos ir piespriesti daudzi nāvessodi iespējamiem „Musulmaņu brālības” locekļiem un iespējamiem gāztā prezidenta M. Mursi atbalstītājiem; tā kā šī prakse ir starptautiskajās tiesībās noteikto Ēģiptes pienākumu pārkāpums;

E.  tā kā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 10. pantā ir noteikts, ka visiem cilvēkiem ir pilnīgi vienlīdzīgas tiesības uz to, lai viņu tiesības un pienākumi, kā arī viņiem izvirzītās kriminālapsūdzības pamatotība tiktu noskaidrota taisnīgā un atklātā procesā neatkarīgā un objektīvā tiesā;

F.  tā kā Ibrahim Halawa ir aizturēts par vārda brīvības un pulcēšanās brīvības tiesību miermīlīgu izmantošanu, un organizācija „Amnesty International” viņu uzskata par ieslodzīto pārliecības dēļ; tā kā vārda brīvība un pulcēšanās brīvība ir jebkuras demokrātiskas un plurālistiskas sabiedrības pamatā; tā kā Ēģiptes konstitūcijas 73. pantā ir noteikts, ka pilsoņiem ir tiesības organizēt publiskas sanāksmes, gājienus, demonstrācijas un visu veidu miermīlīgus protestus;

G.  tā kā ir ziņots, ka kopš 2013. gada jūnijā notikušā militārā apvērsuma Ēģiptē ir notikušas daudzas protestētāju aizturēšanas un pieaudzis to ieslodzīto skaits, kuri aizturēti savas pārliecības dēļ; tā kā kopš 2013. gada jūlija biedrošanās un pulcēšanās brīvība un vārda brīvība joprojām ir jomas, kas rada īpašas bažas;

H.  tā kā Ibrahim Halawa cietuma apstākļi ir ārkārtīgi smagi, ietverot iespējamu spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu un pazemojošu izturēšanos aresta un aizturēšanas laikā, un viņam tiek liegta medicīniskā un juridiskā palīdzība; tā kā saskaņā ar Ibrahim Halawa ģimenes locekļu un juridisko pārstāvju sniegto informāciju, kopš 2015. gada 21. oktobra viņš ir uzsācis badastreiku, protestējot pret nepārtraukto apcietinājumu, tādējādi nopietni apdraudot savu veselības stāvokli;

I.  tā kā Ēģiptes Kairas Ziemeļu prokuratūra un Tiesa nav atzinusi Ibrahim Halawa par mazgadīgu aresta laikā, pārkāpjot Ēģiptes iestāžu saistības, kas noteiktas Konvencijā par bērna tiesībām, kuru ir parakstījusi Ēģipte;

J.  tā kā jebkurš spriedums, kas paredz nāvessodu personām, kuras noziedzīga nodarījuma brīdī nav sasniegušas 18 gadu vecumu, un šāda sprieduma izpilde, nav savienojama ar Ēģiptes starptautiskajām saistībām;

K.  tā kā Īrijas Ārlietu un tirdzniecības ministrs Charles Flanagan ir paudis nožēlu par nepārtraukto Ibrahim Halawa lietas izskatīšanas atlikšanu Ēģiptē; tā kā Īrijas konsulārās amatpersonas līdz šim ir bijušas klāt visās uzklausīšanās un arī 48 reizes bijušas konsulārajās vizītēs pie Ibrahim Halawa un tā kā tas apliecina, cik lielu nozīmi šai lietai piešķir Īrijas valdība;

L.  tā kā Ēģipte ir atbrīvojusi ārvalstu valstspiederīgos saskaņā ar prezidenta 2014. gada novembrī izdoto dekrētu, kas ļauj ārvalstniekiem, kuri apsūdzēti kriminālnozieguma veikšanā, tikt izraidītiem uz viņu izcelsmes valsti;

M.  tā kā līdz šim Ēģipte nav īstenojusi pagaidu pasākumus, kurus 2015. gada martā pieprasīja Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisija, lai nodrošinātu Ibrahim Halawa un citu šajā lietā iesaistīto nepilngadīgo neaizskaramību, nekavējoties atbrīvojot viņus, tiklīdz ir iemaksāta drošības nauda;

N.  tā kā ES un tās dalībvalstis cenšas daudzās jomās veidot ciešākas attiecības ar Ēģipti un tās tautu kā nozīmīgu kaimiņu un partneri; tā kā Ēģipte ir visapdzīvotākā arābu valsts ar vairāk nekā 80 miljoniem iedzīvotāju un tai ir liela nozīme Vidusjūras dienvidu reģionā; tā kā tā situācijas dēļ kaimiņvalstīs tā saskaras ar nopietnām drošības problēmām; tā kā politiskajai, ekonomiskajai un sociālajai attīstībai Ēģiptē ir būtiska ietekme visā reģionā un ārpus tā,

1.  pauž dziļas bažas par nepieņemamo cilvēka pamattiesību pārkāpumu, kas izriet no Īrijas pilsoņa Ibrahim Halawa patvaļīgās aizturēšanas, un aicina Ēģiptes iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem viņu atbrīvot un nodot Īrijas iestādēm saskaņā ar prezidenta 2014. gada novembrī atbilstīgi Ēģiptes 140. tiesību aktam izdoto dekrētu;

2.  pauž dziļas bažas par Ibrahim Halawa stāvokļa pasliktināšanos pēc viņa bada streika un iespējamu sliktu apstākļu dēļ ieslodzījuma vietā; aicina Ēģiptes iestādes prioritārā kārtībā nodrošināt, lai Ibrahim Halawa tiktu uzturēts labs veselības stāvoklis un labklājība, kamēr viņš atrodas ieslodzījumā; prasa rūpīgi un neatkarīgi izmeklēt visas apsūdzības par Ibrahim Halawa spīdzināšanu un sliktu izturēšanos pret viņu;

3.  aicina Ēģiptes iestādes nodrošināt, ka tiek ievērots Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 10. pants, kurā teikts, ka "pret visām personām, kurām atņemta brīvība, ir jāizturas cilvēcīgi un ievērojot cilvēka cieņu”;

4.  atgādina Ēģiptes iestādēm, ka Ēģiptei saskaņā ar Konvenciju par bērna tiesībām ir jāievēro neapstrīdamas starptautiskās saistības attiecībā uz Ibrahim Halawa; kategoriski prasa, lai Ēģiptes iestādes izslēgtu nāvessoda piemērošanas iespējamību, ja Ibrahim Halawa tiktu notiesāts, jo viņš tika arestēts, būdams nepilngadīgs;

5.  atkārtoti pauž ES stingro nostāju pret nāvessoda izmantošanu jebkādos apstākļos un prasa piemērot pilnīgu moratoriju nāvessoda izpildei Ēģiptē; prasa Ēģiptei ratificēt 1996. gada Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām otro fakultatīvo protokolu, kura mērķis ir panākt nāvessoda atcelšanu;

6.  pauž dziļas bažas par to, ka Ēģiptes iestādes neievēro Ibrahim Halawa un līdz ar viņu 493 apsūdzēto cilvēku tiesības uz taisnīgu tiesu, jo īpaši to, ka nav iespēju pārskatīt vai apstrīdēt turpmāku aizturēšanu un viņiem izvirzītās apsūdzības, ka atkārtoti tiek liegta piekļuve advokātiem un ka tiek piemērots pārmērīgi ilgts pirmstiesas apcietinājums, kas ir pretrunā Ēģiptes iekšzemes un starptautiskajām saistībām;

7.  joprojām pauž pārliecību, ka Ibrahim Halawa advokātiem būs ārkārtīgi grūti nodrošināt viņa individuālu aizstāvību, ja viņa lietu izskatīs kā daļu no visu atbildētāju, kas ir aizturēti saistībā ar 2013. gada augusts protestiem, masveida tiesas procesa;

8.  stingri nosoda masveida tiesas procesa izmantošanu un aicina Ēģiptes iestādes ievērot starptautiskās tiesības un saglabāt visaugstākos starptautiskos standartus attiecībā uz tiesībām uz taisnīgu tiesu un pienācīgu procesu; aicina Ēģiptes iestādes atbrīvot tos ieslodzītos, kas miermīlīgi īstenojuši savas tiesības uz vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvību, kuras ir nostiprinātas Ēģiptes konstitūcijā un citās starptautiskās konvencijās, kurām Ēģipte ir pievienojusies; pauž dziļas bažas par vides pasliktināšanos, kurā darbojas plašsaziņas līdzekļi; nosoda aizmuguriskās tiesas prāvas pret Ēģiptes un ārvalstu žurnālistiem un viņu notiesāšanu;

9.  aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu ar ES delegācijas Kairā starpniecību un dalībvalstis, jo īpaši Īriju, uzraudzīt visas uzklausīšanas Ibrahim Halawa un ar viņu kopīgi apsūdzēto cilvēku tiesas procesā; sagaida, ka EĀDD pievērsties šai lietai visaugstākā līmeņa dialogā ar Ēģipti un regulāri ziņos Parlamentam par tiesas procesa uzraudzību; aicina Īrijas iestādes un ES delegāciju turpināt sniegt pilnīgu juridisko, konsulāro un citu veidu atbalstu Ibrahim Halawa un viņa radiniekiem un regulāri apmeklēt viņu ieslodzījuma vietā; aicina Ēģiptes iestādes saistībā ar Ibrahim Halawa Eiropas Savienības pilsonību turpināt atvieglot konsulāro piekļuvi Īrijas valdībai;

10.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ANO augstā cilvēktiesību komisāra birojam, dalībvalstu parlamentiem un valdībām un Ēģiptes Arābu Republikas prezidentam un pagaidu valdībai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0012. (2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0348.

Eiropas Parlamenta 2015. gada 17. decembra rezolūcija par stāvokli Maldīvijā (2015/3017(RSP))

P8_TA(2015)0464 RC-B8-1409/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Maldīviju, jo sevišķi 2004. gada 16. septembra rezolūciju(1) un 2015. gada 30. aprīļa rezolūciju(2),

−  ņemot vērā ES vēlēšanu novērošanas misijas 2014. gada 22. marta galīgo ziņojumu par parlamenta vēlēšanām Maldīvijas Republikā,

−  ņemot vērā 2014. gada 30. septembra Kopīgo vietējo paziņojumu par draudiem pilsoniskajai sabiedrībai un cilvēktiesībām Maldīvijā, ko ES delegācija, vienojoties ar ES dalībvalstu vēstniecībām un Norvēģijas un Šveices vēstniecībām Kolombo, akreditēja Maldīvijai,

−  ņemot vērā delegācijas attiecībām ar Dienvidāzijas valstīm priekšsēdētāja 2015. gada 12. marta paziņojumu par bijušā prezidenta Mohamed Nasheed apcietināšanu Maldīvijā un tā Ārlietu komitejas priekšsēdētāja 2015. gada 10. aprīļa vēstuli Maldīvijas Republikas Ārlietu ministram,

−  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos runaspersonas 2015. gada 14. marta paziņojumu par bijušā prezidenta Mohamed Nasheed notiesāšanu,

−  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos runaspersonas 2015. gada 5. novembra paziņojumu par Maldīvijas prezidenta paziņojumu par ārkārtas situāciju valstī,

−  ņemot vērā 1966. gadā pieņemto Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), kuram ir pievienojusies arī Maldīvija,

−  ņemot vērā ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos Zeid Ra’ad Al Hussein 2015. gada 18. marta paziņojumu par bijušā prezidenta Mohamed Nasheed notiesāšanu,

−  ņemot vērā ANO Darba grupa patvaļīgas aizturēšanas jautājumos 2015. gada 4. septembra Atzinumu Nr. 33/2015,

−  ņemot vērā dokumentāciju saistībā ar Vispārējo periodisko pārskatu (UPR) par Maldīviju, kas iesniegta 2015. gada 6. maija ANO Cilvēktiesību padomes sēdē,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā saistībā ar 2013. gada valsts prezidenta vēlēšanu procesu, kura rezultātā pie varas nāca Abdulla Yameen Abdul Gayoom pie varas, tika konstatēti pārkāpumi;

B.  tā kā 2015. gada 13. martā pirmais demokrātiski ievēlētais Maldīvijas prezidents Mohamed Nasheed par politiski motivētām apsūdzībām tika notiesāts uz 13 gadiem cietumā un tā kā to nosodīja ANO Darba grupa patvaļīgas aizturēšanas jautājumos; tā kā viņa tiesas procesā tika pieļauti pārkāpumi; tā kā citas bijušās amatpersonas, tostarp bijušais viceprezidents Ahmed Adeeb un bijušie aizsardzības ministri Mohamed Nazim un Tholhath Ibrahim, arī tika arestēti un ieslodzīti;

C.  tā kā ir radušās bažas par to, ka Maldīvijas tiesa ir ļoti politizēta, ka tā gadu gaitā ir ļaunprātīgi izmantojusi savas pilnvaras un ir rīkojusies par labu pašreizējai valdošajai partijai un pret opozīcijas politiķiem;

D.  tā kā 2015. gada 4. novembrī Maldīvijas valdība izsludināja ārkārtas stāvokli valstī, ko atsauca sešas dienas vēlāk un kas tika izmantots kā līdzeklis, lai nepieļautu masu protestus pret valdību, un tā kā valdība tika plaši nosodīta par pilsoņu pamattiesību neievērošanu un par pilnvaru piešķiršanu militārajām un policijas vienībām veikt personu patvaļīgu meklēšanu un apcietināšanu;

E.  tā kā 2015. gada 27. un 28. novembrī policija Maldīvijā, izmantojot asaru un piparu gāzi, izkliedēja opozīcijas demonstrantus, kuri pieprasīja bijušā prezidenta un citu apcietināto politisko līderu atbrīvošanu, un arestēja vairāk nekā duci no viņiem;

F.  tā kā cilvēktiesību advokātam un vienam no bijušā prezidenta Mahfooz Saeed juristiem Mohamed Nasheed uzbruka 2015. gada 4. septembrī;

G.  tā kā nāvessoda moratorijs (tostarp attiecībā uz novēlotu soda izpildi nepilngadīgām personām) Maldīvijā, kas tika ieviests 1953. gadā, tika atcelts 2014. gada aprīlī;

H.  tā kā valsts parlaments ir pieņēmis tiesību aktus, ar kuriem par nodevīgu nodarījumu padara aicinājumus noteikt ierobežojošus pasākumus un citus saistītus sodus Maldīvijas valdībai un tās locekļiem;

I.  tā kā Parlamentu savienības komiteja parlamentāriešu cilvēktiesību jautājumos Maldīvija ir atzinusi par vienu no bīstamākajām valstīm pasaulē, kurā notiek uzbrukumi pret opozīcijas deputātiem un opozīcijas politiķi regulāri tiek iebiedēti, apcietināti un ieslodzīti; tā kā vārda brīvība (tostarp plašsaziņas līdzekļu brīvība), biedrošanās brīvība un demokrātiskais plurālisms valstī ir arvien vairāk apdraudēti, turklāt simtiem valdības pretinieku tiek arestēti un sodīti;

J.  tā kā pastāv arī bažas par radikālo islāmistu agresivitātes palielināšanos un par to radikāli noskaņoto jauno vīriešu un sieviešu skaitu, kuri atbilstoši apgalvojumiem ir pievienojušies ISIS; tā kā atbilstoši aplēsēm Maldīvija ir valsts, no kuras tiek vervēti visvairāk ISIS karavīru, ja rēķina uz vienu iedzīvotāju;

K.  tā kā valdību kritizējošais žurnālists Ahmed Rilwan, kas „pazuda”, kas 2014. gada augustā, joprojām nav atrasts un tagad varētu būt miris;

L.  tā kā bandas un radikālo islāmistu grupas, iespējams, sadarbībā ar policiju, bieži uzbrūk iestādēm, organizācijām un personām, kuras kritiski vērtē valdības rīcību vai tiek apsūdzētas ateisma veicināšanā, un tā kā tas rada iebiedēšanas gaisotni;

M.  tā kā pieaug uzmākšanās gadījumi pilsoniskās sabiedrības organizācijām un cilvēktiesību aizstāvjiem, viņiem tiek izteikti draudi un pret viņiem ir vērsti uzbrukumi, tostarp pret bijušo Maldīvijas Cilvēktiesību komisiju (HRCM), ko Augstākā tiesa kritizēja par ziņojuma iesniegšanu ANO Cilvēktiesību padomes Vispārējam periodiskajam pārskatam,

1.  pauž dziļas bažas par to, ka Maldīvijā pakāpeniski pasliktinās demokrātijas standarti un pastiprinās autoritārisma tendences, kuras rada baiļu un politiskas spriedzes gaisotni, kas varētu apdraudēt iepriekšējo gadu sasniegumus cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma veidošanā šajā valstī;

2.  pauž nožēlu par politisko oponentu apspiešanu; aicina Maldīvijas valdību nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot bijušo prezidentu Mohamed Nasheed, bijušo viceprezidentu Ahmed Adeeb un bijušos aizsardzības ministrus Tholhath Ibrahim un Mohamed Nazim, kā arī Sheikh Imran Abdulla un citus politieslodzītos un atcelt visas pret viņiem celtās apsūdzības; turklāt pauž bažas par bijušā prezidenta veselības stāvokli, kas pasliktinās;

3.  atkārtoti pauž lielu neapmierinātību par smagajiem pārkāpumiem bijušā prezidenta Mohamed Nasheed tiesas procesā;

4.  aicina Maldīvijas valdību garantēt tiesu sistēmas pilnīgu objektivitāti un ievērot likumā paredzēto kārtību un tiesības uz taisnīgu, objektīvu un neatkarīgu tiesas procesu; uzsver, ka ir jānošķir valsts tiesu iestādes un drošības dienesti no politikas;

5.  šajā saistībā pauž nopietnas bažas par ģenerālprokurora atlaišanu un atgādina valdībai, ka saskaņā ar Maldīvijas konstitūciju prokuratūra ir neatkarīga konstitucionāla iestāde un ka ir jāļauj ģenerālprokuroram īstenot viņa likumīgās un konstitūcijā noteiktās pilnvaras bez citu izpildu struktūru politiskas iejaukšanās vai šo struktūru veiktas iebaidīšanas;

6.  pauž dziļas bažas par regulāriem cilvēktiesību aizskāruma gadījumiem, tostarp par to, ka Maldīvijā izpildvara ļaunprātīgi izmanto ārkārtas stāvokli, kā arī par cilvēktiesību stāvokļa turpmākas pasliktināšanās risku; atgādina Maldīvijas Republikai par tās starptautiskajām saistībām ievērot cilvēktiesības, tostarp bērnu tiesības un pamatbrīvības;

7.  prasa sākt patiesu dialogu starp visām politiskajām partijām par šīs nestabilās salu valsts nākotni;

8.  aicina Maldīvijas valdību ievērot un pilnībā atbalstīt tiesības protestēt un tiesības uz vārda, biedrošanās un pulcēšanās brīvību un nemēģināt ierobežot minētās tiesības; turklāt aicina Maldīvijas valdību izbeigt to kārtībsargu nesodāmību, kuri ir izmantojuši vardarbību pret iedzīvotājiem, kas veicina reliģisku iecietību, miermīlīgiem protestētājiem, kritiskiem plašsaziņas līdzekļiem un pilsonisko sabiedrību; aicina Maldīviju pilnībā ievērot tās starptautiskās saistības;

9.  aicina Maldīvijas valdību aizsargāt demokrātijas atbalsta kampaņu dalībnieku, mēreno musulmaņu, sekulārisma atbalstītāju tiesības, kā arī visu to cilvēku tiesības, kuri iebilst pret vahabisma un salafisma ideoloģijas popularizēšanu Maldīvijā, un nodrošināt viņiem tiesības piedalīties visās sabiedriskās dzīves jomās Maldīvijā;

10.  atgādina, ka plašsaziņas līdzekļu brīvība ir funkcionējošas demokrātijas stūrakmens; aicina Maldīvijas valdību un iestādes nodrošināt atbilstīgu aizsardzību žurnālistiem un cilvēktiesību aizstāvjiem, kuriem draud un uzbrūk viņu likumīgā darba dēļ, un šajā kontekstā veikt izmeklēšanu par Ahmed Rilwan pazušanu, uzbrukumu Mahfooz Saeed un uzbrukumiem un draudiem žurnālistiem, pilsoniskās sabiedrības locekļiem un neatkarīgām iestādēm;

11.  prasa steidzami no jauna noteikt nāvessoda moratoriju, lai galu galā atceltu nāvessodu, un pārskatīt kriminālkodeksu, lai pārtrauktu miesassodu piemērošanu;

12.  aicina Komisiju un dalībvalstis izdot tūristiem, kas vēlas apmeklēt šo valsti, paredzētus visaptverošus brīdinājumus par cilvēktiesību pārkāpumiem Maldīvijā; turklāt aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu ciešu uzraudzīt cilvēktiesību un politisko stāvokli Maldīvijā;

13.  ņemot vērā demokrātijas lejupslīdi un cilvēktiesību stāvokļa pasliktināšanos Maldīvijā, prasa ES un tās dalībvalstīm noteikt ierobežojošus pasākumus mērķtiecīgu sankciju veidā, lai iesaldētu konkrētu Maldīvijas valdības locekļu un viņu galveno atbalstītāju aktīvus ārvalstīs, un noteikt viņiem ceļošanas aizliegumu;

14.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai, Padomei, dalībvalstīm un Maldīvijas valdībai un parlamentam.

(1) OV C 140 E, 9.6.2005., 165. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0180.

Eiropas Parlamenta 2015. gada 17. decembra rezolūcija par Malaiziju (2015/3018(RSP))

P8_TA(2015)0465 RC-B8-1412/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Malaiziju,

–  ņemot vērā 2014. gada 15. janvāra rezolūciju par ES un ASEAN turpmākajām attiecībām(1),

–  ņemot vērā EĀDD runaspersonas 2015. gada 15. aprīļa paziņojumu par nesen pieņemto Malaizijas Musināšanas likuma grozījumu,

–  ņemot vērā EĀDD runaspersonas 2015. gada 17. marta paziņojumu par Malaizijas parlamenta opozīcijas deputāta Nurul Izzah apcietināšanu,

–  ņemot vērā EĀDD runaspersonas 2015. gada 10. februāra paziņojumu par Malaizijas opozīcijas politiķa Anwar Ibrahim notiesāšanu,

–  ņemot vērā ES Stratēģisko satvaru par cilvēktiesībām,

–  ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra 2015. gada 9. aprīļa paziņojumu par terorisma un musināšanas apkarošanas likumprojektiem,

–  ņemot vērā EĀDD 2015. gada 23. oktobra kopīgo paziņojumu presei par ES un ASEAN politikas dialogu cilvēktiesību jomā,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā ANO vispārējā regulārā pārskata 2013. gada oktobra sesiju,

–  ņemot vērā īpašās referentes jautājumos par cilvēku tirdzniecību 2015. gada jūnija ziņojumu,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2013. gada oktobra vispārējo regulāro pārskatu par Malaiziju un tā secinājumus,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1998. gada Deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR),

–  ņemot vērā ANO 1984. gada Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem (CAT),

–  ņemot vērā Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas Cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā ES Malaiziju uzskata par svarīgu politisko un ekonomisko partneri Dienvidaustrumāzijā; tā kā norit ES un Malaizijas sarunas par partnerības un sadarbības nolīgumu un brīvās tirdzniecības nolīgumu;

B.  tā kā publisku diskusiju un vārda brīvības iespējas Malaizijā strauji sarūk, jo valdība izmanto neskaidri formulētus krimināltiesību likumus, lai apklusinātu tās kritizētājus un apslāpētu sabiedrības neapmierinātību un miermīlīgu viedokļu paušanu, tostarp diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem; tā kā šādu likumu piemēri citu starpā ir Musināšanas likums, Iespiedmašīnu un publikāciju likums, Komunikāciju un multimediju likums un Miermīlīgas pulcēšanās likums;

C.  tā kā Malaizijas parlaments 2015. gada 3. decembrī ar balsu vairākumu pieņēma Valsts drošības padomes likumu; tā kā minētais likums Valsts drošības padomei, ko vada premjerministrs, piešķir ļoti plašas pilnvaras izsludināt ārkārtas stāvokli jebkurā teritorijā, kas pasludināta par apdraudējumu drošībai, plašā apmērā atļaujot apcietināšanu, kratīšanu un konfiskāciju bez ordera;

D.  tā kā kopš 2014. gada sākuma saskaņā ar Musināšanas likumu vien jau pret 78 cilvēkiem ir sākta izmeklēšana vai izvirzītas apsūdzības;

E.  tā kā 2015. gada februārī pēc politiski motivētas kriminālvajāšanas, kas noslēdzās ar starptautiskajiem taisnīgas tiesas standartiem neatbilstošu kriminālprocesu, bijušais opozīcijas līderis Anwar Ibrahim tika notiesāts par sodomiju; tā kā viņam ir liegta pienācīga medicīniskā aprūpe;

F.  tā kā LGBTI Malaizijā ir kriminalizētas saskaņā ar valsts sodomijas apkarošanas likumu un reģionāliem likumiem, kas aizliedz pretējā dzimuma apģērbu valkāšanu, un saskaras ar politisku naida runu, patvaļīgu apcietināšanu, fizisku un seksuālu vardarbību, ieslodzīšanu un citādu ļaunprātīgu rīcību;

G.  tā kā Malaizijas karikatūristam Zulkiflee Anwar Ulhaque (Zunar) sakarā ar viņa tvītiem, kuros Anwar Ibrahim notiesāšanas dēļ kritizēta valdība, ir izvirzītas apsūdzības saskaņā ar Musināšanas likumu; tā kā blogerim Khalid Ismath un akadēmisko aprindu pārstāvim Azmi Sharom ir izvirzītas līdzīgas apsūdzības;

H.  tā kā pēc tam, kad atklājās, ka premjerministra bankas kontā bez jebkāda pamatojuma par izcelsmi un mērķi ir vairāk nekā 600 miljonu euro, Malaizijas Pretkorupcijas komisija ir viņu iztaujājusi sakarā ar apgalvojumiem par ļaunprātīgu varas izmantošanu, kā arī sakarā ar atsevišķiem apgalvojumiem par to, ka no darījumiem, kuros iesaistīta viņa izveidotais valsts uzņēmums 1Malaysia Development Berhad (1MDB), nozuduši simtiem miljonu euro;

I.  tā kā mediji un izdevēji, kas ziņojuši par šiem apgalvojumiem, saskaras ar darbības ierobežojumiem uz Iespiedmašīnu un publikāciju likuma pamata un tā kā pēc tam, kad jurists Matthias Chang un politiķis Khairuddin Abu Hassan sāka pētīt šo lietu, viņi abi tika apcietināti;

J.  tā kā, apmeklējot Malaiziju 2015. gada 5. un 6. augustā, augstā pārstāve pauda bažas par krimināltiesību ļaunprātīgu izmantošanu;

K.  tā kā saskaņā ar ANO un NVO informāciju Malaizijas policija aizvien biežāk izmanto spīdzināšanu, apcietināšanu naktī, nepamatotu aizturēšanu un selektīvu kriminālvajāšanu;

L.  tā kā Malaizijā joprojām piemēro nāvessodu un tā izpildi šobrīd gaida līdz 1000 ieslodzīto;

M.  tā kā Malaizija ir ANO Drošības padomes locekle un pašreizējā ASEAN priekšsēdētāja un tā kā 27. ASEAN sanāksme notika Kualalumpurā 2015. gada 18.–22. novembrī,

1.  atkārtoti apstiprina ES stingro atbalstu Malaizijas iedzīvotājiem, ar kuriem ES ir ciešas un ilglaicīgas politiskas, ekonomiskas un kultūras saites;

2.  pauž nožēlu par cilvēktiesību situācijas pasliktināšanos Malaizijā un jo īpaši vēršanos pret pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem, akadēmiskajām aprindām, plašsaziņas līdzekļiem un politiskajiem aktīvistiem; pauž bažas, ka strauji palielinās to cilvēku skaits, kurus apsūdz vai apcietina saskaņā ar Musināšanas likumu;

3.  pauž īpašas bažas par Valsts drošības padomes likuma pieņemšanu un mudina to atsaukt; aicina valdību nodrošināt pienācīgu līdzsvaru starp nepieciešamību aizsargāt valsts drošību un prasību nodrošināt pilsoņu un politiskās tiesības;

4.  mudina Malaizijas valdību nekavējoties atbrīvot visus politieslodzītos, tostarp bijušo opozīcijas līderi Anwar Ibrahim, un nodrošināt viņiem pienācīgu medicīnisko aprūpi, kā arī atteikties no politiski motivētām apsūdzībām, tostarp pret karikatūristu Zulkiflee Anwar Haque (Zunar), blogeri Khalid Ismath, akadēmisko aprindu pārstāvi Azmi Sharom, politiskajiem disidentiem Khairuddin Abu Hassan un Matthias Chang un cilvēktiesību aktīvistēm Lena Hendry un Maria Chin Abdullah;

5.  mudina Malaizijas iestādes atcelt Musināšanas likumu un nodrošināt, lai visi tiesību akti, tajā skaitā Terorisma apkarošanas likums, Iespiedmašīnu un publikāciju likums, Komunikāciju un multimediju likums un Miermīlīgas pulcēšanās likums, kā arī citi attiecīgie krimināllikuma noteikumi atbilstu starptautiskajiem standartiem attiecībā uz vārda un pulcēšanās brīvību un cilvēktiesību aizsardzību; aicina Malaizijas iestādes veicināt miermīlīgu pulcēšanos un nodrošināt visu dalībnieku drošību un vārda brīvību visā valstī;

6.  mudina izveidot sūdzību par policiju un tās veiktu pārkāpumu izmeklēšanas neatkarīgu komisiju (IPCMC), kā to 2005. gadā ieteica policijas izmeklēšanas komisija, lai izmeklētu sūdzības par spīdzināšanu un nāves gadījumiem policijas apcietinājumā;

7.  uzsver, ka ir svarīga neatkarīga un pārredzama izmeklēšana par smagajām apsūdzībām un pilna apjoma sadarbība ar izmeklētājiem; mudina Malaizijas valdību atturēties no spiediena izdarīšanas uz Malaizijas Pretkorupcijas komisiju un medijiem;

8.  pauž dziļu nožēlu, ka pieaug tādu grupu ietekme, kuras sludina kādu iedzīvotāju pārākumu pār citiem, un tāpēc turpina palielināties etniskā spriedze;

9.  mudina Malaizijas valdību uzsākt dialogu ar opozīcijas partijām un pilsoniskās sabiedrības ieinteresētajiem pārstāvjiem;

10.  aicina Malaizijas valdību ratificēt galvenās starptautiskās cilvēktiesību konvencijas, tostarp ICCPR, ICESCR, CAT, ICERD, SDO konvenciju Nr. 169, Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus, kā arī 1951. gada Konvenciju par bēgļa statusu un tās fakultatīvo protokolu;

11.  aicina Malaizijas valdību pagarināt pastāvīgo uzaicinājumu attiecībā uz visām ANO īpašajām procedūrām, tādējādi ļaujot īpašajiem referentiem apmeklēt Malaiziju bez ielūguma prasīšanas;

12.  atkārtoti pauž nostāju, ka nāvessods ir nežēlīgs, necilvēcīgs un pazemojošs soda veids, un aicina Malaiziju ieviest tā moratoriju kā pirmo soli virzībā uz nāvessoda atcelšanu par visiem noziegumiem, kā arī aizstāt visus nāvessodus ar cietumsodu;

13.  aicina ES un tās dalībvalstis atbilstoši ES Stratēģiskajam satvaram par cilvēktiesībām un demokrātiju koordinēt savus politikas virzienus attiecībā uz Malaiziju, lai ar visiem iespējamiem līdzekļiem sekmētu reformas iepriekšminētajos jautājumos, tostarp ANO ietvaros, kur Malaizija 2015.–2016. gadā ir Drošības padomes nepastāvīgā locekle;

14.  mudina ES delegāciju Malaizijā pastiprināt centienus tādu projektu finansēšanā, kuri sekmē vārda brīvību un represīvo likumu reformēšanu, kā arī izmantot visus nepieciešamos instrumentus, tostarp Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu, lai aizsargātu cilvēktiesību aizstāvjus; mudina atsaukt likumu pret sodomiju un aicina EĀDD saskaņā ar ES pamatnostādnēm par LGBTI personu tiesību aizsardzību un veicināšanu pastiprināt darbu pie LGBTI personu tiesībām Malaizijā, jo viņi pieredz vardarbību un vajāšanu, un jo īpaši censties panākt homoseksualitātes un transseksuālisma dekriminalizāciju;

15.  atkārtoti apliecina, cik svarīgs ir ES un ASEAN politikas dialogs par cilvēktiesībām, kas ir noderīgs instruments paraugprakses apmaiņai un resursu palielināšanas iniciatīvas sekmēšanai;

16.  aicina Komisiju nodrošināt, ka cilvēktiesību jautājumi tiek pienācīgi ņemti vērā turpmākajās sarunās par ES un Malaizijas brīvās tirdzniecības nolīgumu un partnerības un sadarbības nolīgumu;

17.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Malaizijas valdībai un parlamentam, ANO augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos, kā arī ASEAN dalībvalstu valdībām.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0022.

Eiropas Parlamenta 2015. gada 17. decembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības un tās dalībvalstu vārdā noslēgtu Protokolu Pamatnolīgumam par visaptverošu partnerību un sadarbību starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Vjetnamas Sociālistisko Republiku, no otras puses, lai ņemtu vērā Horvātijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (13079/2014 – C8-0282/2014 – 2014/0222(NLE))

P8_TA(2015)0466 A8-0340/2015

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (13079/2014),

–  ņemot vērā projektu Protokolam Pamatnolīgumam par visaptverošu partnerību un sadarbību starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Vjetnamas Sociālistisko Republiku, no otras puses, lai ņemtu vērā Horvātijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (13078/2014),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. un 209. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C8-0282/2014),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu un 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ieteikumu (A8-0340/2015),

1.  sniedz piekrišanu protokola noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Vjetnamas Sociālistiskās Republikas valdībai un parlamentam.

Eiropas Parlamenta 2015. gada 17. decembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Savienības vārdā noslēgtu Pamatnolīgumu par visaptverošu partnerību un sadarbību starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Vjetnamas Sociālistisko Republiku, no otras puses (05432/2015 – C8-0062/2015 – 2013/0440(NLE))

P8_TA(2015)0467 A8-0339/2015

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (05432/2015),

–  ņemot vērā projektu Pamatnolīgumam par visaptverošu partnerību un sadarbību starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Vjetnamas Sociālistisko Republiku, no otras puses (18204/2010),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. un 209. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C8-0062/2015),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 17. decembra nenormatīvo rezolūciju par projektu lēmumam(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu un 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ieteikumu (A8-0339/2015),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Vjetnamas Sociālistiskās Republikas valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0468.

Eiropas Parlamenta 2015. gada 17. decembra nenormatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Savienības vārdā noslēgtu Pamatnolīgumu par visaptverošu partnerību un sadarbību starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Vjetnamas Sociālistisko Republiku, no otras puses (05432/2015 – C8-0062/2015 – 2013/0440(NLE) – 2015/2096(INI))

P8_TA(2015)0468 A8-0342/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (05432/2015),

–  ņemot vērā projektu Pamatnolīgumam par visaptverošu partnerību un sadarbību starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Vjetnamas Sociālistisko Republiku, no otras puses (18204/2010),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. un 209. pantu un saistībā ar šā līguma 218. panta 6. punkta a) apakšpunktu,

–  ņemot vērā 2015. gada 17. decembra normatīvo rezolūciju(1) par lēmuma projektu ,

–  ņemot vērā diplomātiskās attiecības starp Vjetnamu un ES (tolaik Eiropas Kopienu), kas tika izveidotas 1990. gada 22. oktobrī,

–  ņemot vērā EK un Vjetnamas sadarbības pamatnolīgumu (FCA), kas stājās spēkā 1996. gada 1. jūnijā(2),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 4. augusta paziņojumu, ka ES un Vjetnama ir panākušas vienošanos par visaptverošu brīvās tirdzniecības nolīgumu (BTN), par ko tās risināja sarunas kopš 2012. gada 26. jūnija,

–  ņemot vērā ES ombudes Emily O’Reilly 2015. gada 26. marta ieteikuma projektu, kurā viņa aicināja Komisiju saistībā ar gaidāmo BTN ar Vjetnamu nekavējoties veikt ietekmes novērtējumu cilvēktiesību jomā,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Daudzgadu indikatīvo programmu Vjetnamai 2014.–2020. gadam,

–  ņemot vērā ES un Vjetnamas cilvēktiesību dialogu, kas tika sākts 2003. gadā, un ES un Vjetnamas paplašinātā cilvēktiesību dialoga 4. kārtu, kas notika Briselē 2015. gada 19. janvārī,

–  ņemot vērā 2010. gada novembrī uzsāktās sarunas par brīvprātīgu partnerattiecību nolīgumu ar Vjetnamu attiecībā uz Rīcības plānu meža tiesību aktu ieviešanai, pārvaldībai un tirdzniecībai (FLEGT),

–  ņemot vērā Padomes 1980. gada 30. maija Regulu (EEK) Nr. 1440/80 par sadarbības nolīguma noslēgšanu starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Indonēziju, Malaiziju, Filipīnām, Singapūru un Taizemi — Dienvidaustrumu Āzijas valstu savienības dalībvalstīm(3), un 1997. gada 14. februārī parakstīto Protokolu par sadarbības nolīguma paplašināšanu starp Eiropas Kopienu un ASEAN dalībvalstīm attiecībā uz Vjetnamas Sociālistisko Republiku(4),

–  ņemot vērā 2015. gada 18. maija kopīgo paziņojumu Parlamentam un Padomei „ES un ASEAN — partnerība ar stratēģisku mērķi”,

–  ņemot vērā desmito Āzijas un Eiropas sanāksmes (ASEM) samitu, kas notika Milānā 2014. gada 16.–17. oktobrī, un nākamo samitu, kas notiks Ulanbatorā (Mongolija) 2016. gadā,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta delegācijas attiecībām ar Dienvidaustrumāziju 2013. gada oktobra vizīti Vjetnamā,

–  ņemot vērā EP un Vjetnamas parlamenta sanāksmi Hanojā 2013. gada 30. oktobrī,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja José Manuel Barroso 2014. gada augusta vizīti Vjetnamā,

–  ņemot vērā Vjetnamas premjerministra Nguyen Tan Dung 2014. gada oktobra vizīti Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā ASEAN un ES Apvienotās sadarbības komitejas (JCC) 22. sanāksmi, kas notika Džakartā 2015. gada 5. februārī,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta jaunākās rezolūcijas par Vjetnamu, jo īpaši 2007. gada 12. jūlija rezolūciju par cilvēktiesībām Vjetnamā(5), 2008. gada 22. oktobra rezolūciju par demokrātiju, cilvēktiesībām un jauno ES un Vjetnamas partnerības un sadarbības nolīgumu(6), 2009. gada 26. novembra rezolūciju par stāvokli Laosā un Vjetnamā(7), 2013. gada 18. aprīļa rezolūciju par Vjetnamu, jo īpaši vārda brīvību šajā valstī(8), 2014. gada 15. janvāra rezolūciju par ES un ASEAN turpmākajām attiecībām(9), 2014. gada 17. aprīļa rezolūciju par sarunām par ES un Vjetnamas brīvās tirdzniecības nolīgumu(10),

–  ņemot vērā 2012. gada 11. decembra rezolūciju par Digitālās brīvības stratēģiju ES ārpolitikā(11),

–  ņemot vērā 2013. gada 13. jūnija rezolūciju par preses un plašsaziņas līdzekļu brīvību pasaulē(12),

–  ņemot vērā ES Ārlietu padomes 2014. gada 12. maijā pieņemtās ES cilvēktiesību pamatnostādnes par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē,

–  ņemot vērā 2015. gada 8. septembra rezolūciju par cilvēktiesībām un tehnoloģijām — ielaušanās un uzraudzības sistēmu ietekme uz cilvēktiesībām trešās valstīs(13),

–  ņemot vērā to, ka Vjetnama 1995. gada 28. jūlijā kļuva par pilntiesīgu Dienvidaustrumāzijas valstu savienības (ASEAN) locekli,

–  ņemot vērā to, ka Vjetnama ir Mekongas upes komisijas, kas 1995. gada 5. aprīlī tika izveidota, lai paplašinātu sadarbību Mekongas upes baseina ilgtspējīgai attīstībai, dibinātājvalsts,

–  ņemot vērā ASEAN 26. augstākā līmeņa sanāksmi, kas notika Kualalumpurā un Langkavi (Malaizija) 2015. gada 26.–28. aprīlī,

–  ņemot vērā 14. Āzijas augstākā līmeņa sanāksmi drošības jautājumos (Starptautiskā Stratēģisko pētījumu institūta (IISS) organizētais Šangrilas dialogs), kas notika Singapūrā 2015. gada 29.–31. maijā,

–  ņemot vērā Hanojas pamatpaziņojumu (HCS) — Vjetnamas valsts stratēģiju Parīzes deklarācijas par atbalsta efektivitāti īstenošanai,

–  ņemot vērā Vispārējā regulārā pārskata (UPR) darba grupas 2009. gada 9. oktobra ziņojumu par Vjetnamu, kā arī otrā UPR ziņojuma ieteikumus, kas tika sniegti Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomes 26. sesijā 2014. gada 20. jūnijā, un ņemot vērā Vjetnamas dalību ANO Cilvēktiesību Padomē laikposmā no 2014. gada līdz 2016. gadam,

–  ņemot vērā to, ka Vjetnama ir ratificējusi ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos vai sodīšanu un ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, kā arī ņemot vērā ilgi gaidīto ANO īpašā ziņotāja reliģijas un ticības brīvības jautājumos 2014. gada vizīti Vjetnamā,

–  ņemot vērā to, ka šogad aprit 40 gadi kopš Vjetnamas kara beigām,

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta otro apakšpunktu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0342/2015),

A.  tā kā 2015. gads iezīmē ES un Vjetnamas attiecību pastāvēšanas 25. gadadienu; tā kā no tirdzniecības un palīdzības attiecībām tās ir strauji izaugušas par vispusīgākām attiecībām;

B.  tā kā visaptverošas partnerības un sadarbības nolīguma mērķis ir izveidot mūsdienīgas, plašas un abpusēji izdevīgas attiecības, kuru pamatā būtu kopīgas intereses un principi, piemēram, līdztiesība, savstarpējā cieņa, tiesiskums un cilvēktiesības;

C.  tā kā ES ir lielākais Vjetnamas eksporta tirgus; tā kā ES kopā ar tās dalībvalstīm ir lielākā oficiālās attīstības palīdzības (ODA) sniedzēja Vjetnamai un laikposmā no 2014. gada līdz 2020. gadam ES budžets šim mērķim tiks palielināts par 30 %, sasniedzot EUR 400 miljonus;

D.  tā kā Vjetnamas iestādes ir paziņojušas, ka 45 nozarēs ir atcelts tiešo ārvalstu ieguldījumu aizliegums un ka valstī ir pieņemti pasākumi uzņēmējdarbības regulējuma atvieglošanai, lai nodrošinātu ārvalstu ieguldījumus;

E.  tā kā Vjetnama pēdējos gados ir konsekventi ieņēmusi izteikti proeiropeisku nostāju un ir aktīvi sadarbojusies ar ES, būdama ASEAN valstu koordinatore ASEAN un ES dialoga attiecībās laikposmā no 2012. līdz 2015. gadam un būdama 132. Starpparlamentārās savienības asamblejas (IPU), kas notika Hanojā no 2015. gada 28. marta līdz 1. aprīlim, uzņēmējvalsts; tā kā laikā, kad Vjetnama pildīja koordinatores pienākumus, būtiski palielinājās ES un ASEAN sanāksmju skaits un līmenis; tā kā Vjetnama ir kļuvusi par Ķīnas vadītās Āzijas Infrastruktūras investīciju bankas (AIIB) locekli;

F.  tā kā ES un ASEAN attiecības ir vispusīgas un aptver plašu nozaru spektru, tostarp tirdzniecību un ieguldījumus, attīstību, ekonomiku un politikas jautājumus; tā kā 2012. gada Bandarseribegavanas rīcības plāns tika pieņemts, lai ES un ASEAN reģionālo sadarbību šajās nozarēs padarītu stratēģiskāku;

G.  tā kā 2015. gada 5. oktobrī divpadsmit Klusā okeāna baseina valstis, tostarp Vjetnama, noslēdz Klusā okeāna valstu partnerības (TPP) nolīgumu, izveidojot jaunu tirdzniecības bloku, kas aptver 36 % no pasaules IKP un kas varētu tālejoši ietekmēt pasaules tirdzniecību;

H.  tā kā Vjetnama divās pēdējās desmitgadēs ir guvusi lielus panākumus TAM mērķu īstenošanā, nabadzības mazināšanā, ekonomikas attīstībā, sociālajā nodrošinājumā, izglītībā un veselības aprūpē;

I.  tā kā “doi moi” jeb atjaunošanas politika un pasākumi tirgus ekonomikas izveidošanai ir palielinājuši arī nabadzības plaisu; tā kā ir palielinājušies protesti pret valdības īstenoto zemes un īpašumu atsavināšanu; tā kā globālā recesija kaitē Vjetnamas eksportam — tās IKP pieaugums 2014. gadā bija viens no zemākajiem kopš Āzijas ekonomikas krīzes beigām; tā kā Vjetnamai ir jārēķinās ar darbspējīgajiem iedzīvotājiem, kuru skaits ik gadu pieaug par vairāk nekā miljonu;

J.  tā kā visaptverošas partnerības un sadarbības nolīguma 1. panta 1. punktā ir apstiprināta apņemšanās ievērot starptautisko tiesību vispārīgos principus un noteikts, ka „demokrātijas principu un cilvēktiesību ievērošana” ir būtisks nolīguma elements, kam jābūt abu pušu iekšpolitikas un starptautiskās politikas pamatā; tā kā vēl joprojām ir gadījumi, kad neskaidros apstākļos tiek arestēti cilvēktiesību aktīvisti, un tā kā nākamais 2016. gada janvārī plānotais Vjetnamas Komunistiskās partijas kongress parādīs faktisko demokrātisko principu ievērošanu Vjetnamā;

K.  tā kā joprojām nopietnas bažas rada Vjetnamā pastāvošie vārda brīvības ierobežojumi gan tiešsaistē gan bezsaistē, preses un mediju brīvības, informācijas pieejamības, pulcēšanās un biedrošanās brīvības, kā arī reliģiskās pārliecības brīvības ierobežojumi, kā par to ir informējis ANO īpašais ziņotājs reliģijas un ticības brīvības jautājumos;

L.  tā kā Vjetnama ir vērtīga ES partnere sarunās par klimata pārmaiņām un pirms ANO Klimata pārmaiņu konferences, kas notiks Parīzē 2015. gada novembrī, ir apņēmusies par 8–10 % salīdzinājumā ar 2010. gadu samazināt emisijas un par 1–1,5 % gadā samazināt enerģijas patēriņu uz IKP;

M.  tā kā vēsturisku saikņu dēļ daudzi Eiropas pilsoņi ir vjetnamiešu izcelsmes un tā kā Čehijas Republika savus vjetnamiešu izcelsmes pilsoņus ir atzinusi par etnisko minoritāti;

N.  tā kā nesen ir pieaugusi spriedze attiecībās starp Ķīnu un tās Dienvidķīnas jūras baseina kaimiņvalstīm, tostarp Vjetnamu, kā iemesls ir starptautiskajām tiesībām neatbilstoša vienpusīga Ķīnas rīcība Dienvidķīnas jūrā; tā kā teritoriālo strīdu saasināšanās reģionā ietekmē pasaules notikumus un būtiski apdraud mieru, drošību, stabilitāti un starptautisko tirdzniecību; tā kā Eiropas Savienībai ir stratēģiski ļoti svarīgi panākt šādu saspringtu situāciju atrisināšanu, lai varētu uzturēt mieru pasaulē un nodrošināt Dienvidķīnas jūras lielo transporta ceļu stabilitāti, kas ir ļoti būtiski ES tirdzniecībai; tā kā Vjetnama oficiāli atbalsta Filipīnu 2015. gada 16. marta uz ANO Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS) balstīto juridisko iesniegumu Pastāvīgajā šķīrējtiesā (PCA) Hāgā;

O.  tā kā saistībā ar pastāvīgām domstarpībām Dienvidķīnas jūrā Vjetnama ir vienlaicīgi pastiprinājusi sadarbību ar tās Āzijas kaimiņvalstīm stratēģiskajā, drošības un enerģētikas jomā un nostiprina divpusējās attiecības ar svarīgiem starptautiskajiem dalībniekiem, piemēram, ASV un Krieviju;

P.  tā kā Vjetnama joprojām ir ļoti piesārņota ar sprādzienbīstamām atliekām no Vjetnamas kara un cilvēki un daba joprojām cieš no sekām, kas radušās no aptuveni 20 miljoniem galonu oranžā aģenta (dioksīna) izsmidzināšanas;

1.  atzinīgi vērtē visaptverošas partnerības un sadarbības pamatnolīguma noslēgšanu ar Vjetnamu, uzsverot, cik būtiska stratēģiskā loma ir Vjetnamai kā svarīgai ES partnerei Dienvidaustrumāzijā un ASEAN; uzsver, ka šajā nolīgumā ir plaši noteiktas turpmākās attiecības, lai sekmētu sadarbību pasaules un reģionālu sarežģījumu risināšanā, piemēram, attiecībā uz labu pārvaldību un korupcijas apkarošanu, ilgtspējīgas attīstības principam atbilstošu ekonomisko un sociālo progresu, atbruņošanos un masu iznīcināšanas ieročiem, kā arī cīņu pret terorismu; aicina dalībvalstu valdības un parlamentus paātrināt ratifikācijas procesu, lai nodrošinātu nolīguma stāšanos spēkā;

2.  pauž cerību, ka gan Eiropas Savienībai, gan Vjetnamai būs ekonomiski izdevīgi ratificēt visaptverošas partnerības un sadarbības nolīgumu; uzsver gaidāmā tirdzniecības un investīciju nolīguma potenciālo ietekmi uz darbavietu radīšanu un nabadzības izskaušanu; atzinīgi vērtē Vjetnamas iestāžu īstenotās ekonomiskās un finansiālās reformas, lai sekmētu Vjetnamas turpmāku integrāciju pasaules ekonomikā un prasa Vjetnamai šīs reformas turpināt; aicina Vjetnamas valdību un ES daudzpusējos forumos turpināt sadarbību ekonomikas, finanšu un jauno tehnoloģiju jomā; atzinīgi vērtē to, ka kopš 2010. gada Vjetnamas IKP uz iedzīvotāju ir gandrīz divkāršojies;

3.  uzsver visaptverošas partnerības un sadarbības nolīgumu nozīmi ES un ASEAN attiecībās; uzskata, ka dažādās jomās, piemēram, finanšu sektora attīstībā, pārredzamībā un makroekonomiskās politikas koordinēšanā, ES un ASEAN sadarbību varētu pastiprināt;

4.  aicina dalībvalstis politikas saskaņotības panākšanas nolūkā savus individuālos mērķus, ko katra izvirzījusi attiecībā uz attīstības sadarbību, pēc iespējas saskaņot ar visaptverošas partnerības un sadarbības nolīguma mērķiem;

5.  atzinīgi vērtē agrīno partnerības un sadarbības nolīguma īstenošanu tirdzniecības, cilvēktiesību, migrācijas, reģionālās drošības, enerģētikas, zinātnes un tehnoloģiju jomā, kamēr ratifikācijas process vēl tikai norit;

6.  uzsver, ka ir svarīgi noteikt skaidrus visaptverošas partnerības un sadarbības nolīguma īstenošanas kritērijus un saistošus termiņus;

7.  atzinīgi vērtē visaptverošas partnerības un sadarbības nolīguma pantus, kuros minēta kopīga apņemšanās un sadarbība cilvēktiesību jomā; pauž cerību, ka savstarpējā vienošanās par demokrātijas principu un cilvēktiesību ievērošanu turpmāk sekmēs ilgstošu dialogu ar Vjetnamas valdību, jo īpaši par vārda, pulcēšanās, biedrošanās un reliģijas brīvības veicināšanu, kā noteikts Vjetnamas Konstitūcijas 69. pantā, kā arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 9., 10. un 11. pantā;

8.  uzsver atvērtā interneta un IKT iespējas sniedzošo, radošo un attīstošo potenciālu attiecībā uz kopienu izveidi, pilsonisko sabiedrību, pasaules ekonomisko, sociālo, zinātnisko, kultūras un politisko attīstību; tāpēc uzsver, cik svarīga ekonomiskā, sociālā un cilvēktiesību aspektā ir neierobežota piekļuve brīvam un atvērtam internetam;

9.  atzinīgi vērtē Vjetnamas iestāžu lēmumu atcelt vīzu režīmu piecu Eiropas valstu pilsoņiem un uzskata, ka šis lēmums veicinās spēcīgāku sadarbību tūrisma jomā;

10.  atzinīgi vērtē Vjetnamas premjerministra izziņoto ģenerālplānu attiecībā uz ANO Cilvēktiesību padomes (UNHRC) Vispārējā regulārā pārskata (UPR) ieteikumu īstenošanu, kā arī tiesu iestāžu reformu stratēģiju, kas būtu jānoslēdz līdz 2020. gadam;

11.  atzinīgi vērtē Vjetnamai paredzētās ES OAP budžeta palielināšanu līdz EUR 400 miljoniem 2014.–2020. gadā; mudina Komisiju ieguldīt Vjetnamā veikto ES darbību un šai valstij sniegtā atbalsta pamanāmībā, lai maksimāli palielinātu šo resursu stratēģisko potenciālu;

12.  mudina ES arī turpmāk atbalstīt Vjetnamas spēju attīstīšanu, veicinot labas pārvaldības un tiesiskuma ievērošanu, un atzinīgi vērtē to, ka liela uzmanība ir pievērsta sadarbībai ar Eiropas Savienību valsts iestāžu reformu jomā, tostarp nodokļu jomā, kas ir izšķirīgi svarīgi, lai varētu pēc iespējas palielināt valsts iekšējo ieņēmumu radīšanas spēju un apkarot nodokļu apiešanu un korupciju, kā arī sadarbībai zinātnes un tehnoloģijas, transporta un pilsētu un lauku plānošanas un attīstības jomā;

13.  aicina Parlamentu un Komisiju ciešā sadarbībā izvērtēt iespējamos cilvēktiesību pārkāpumus, lai nodrošinātu pienācīgu visaptverošas partnerības un sadarbības nolīguma īstenošanas demokrātisko kontroli; aicina Komisiju nodrošināt vienlaicīgu, savlaicīgu un atbilstīgu attiecīgo dokumentu nosūtīšanu Parlamentam;

14.  atzinīgi vērtē BTN sarunu noslēgšanos; ir stingri pārliecināts, ka ES un Vjetnamas visaptverošas partnerības un sadarbības nolīgumam un BTN ir jāpalīdz Vjetnamā nostiprināt cilvēktiesības;

15.  atzinīgi vērtē to, ka gaidāmajā BTN iekļauta nodaļa par tirdzniecību un ilgtspējīgu attīstību, apņemšanos ievērot darba pamatstandartus un SDO konvencijas, abu pušu apņemšanos ievērot darba ņēmēju pamattiesības, apņemšanos atbalstīt dabas resursu aizsardzību un ilgtspējīgu apsaimniekošanu, īpašu uzmanību pievēršot korporatīvajai sociālajai atbildībai un godīgas un ētiskas tirdzniecības shēmām;

16.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ augsto pārstāvi nepievilt jaunā nolīguma radītās cerības un nodrošināt, ka ES un tās dalībvalstu politika attiecībā uz PSN un gaidāmā BTN ar Vjetnamu īstenošanu palīdz uzlabot cilvēktiesību ievērošanu, tiesiskumu un labu pārvaldību; prasa visaptverošas partnerības un sadarbības nolīguma 35. panta kontekstā veikt spēju veidošanas pasākumus, lai varētu labāk izskatīt sūdzības, ko iesniegušas cietušās personas un kopienas; aicina Vjetnamas valdību pastiprināt pilsoniskās sabiedrības iesaisti, izmantojot apvienību un NVO līdzdalību valsts politiskajā, ekonomiskajā un sociālajā attīstībā;

17.  aicina Vjetnamas valdību panākt konkrētus rezultātus ANO Cilvēktiesību padomes UPR ieteikumu īstenošanā, sākot ar neatkarīgas iestādes izveidi cilvēktiesību jomā; šajā sakarībā mudina Komisiju sniegt Vjetnamai vajadzīgo spēju veidošanas atbalstu; atzinīgi vērtē ES finansējumu, ko piešķir ar Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu, un mudina šīs iniciatīvas turpināt, lai atbalstītu valdības centienus;

18.  aicina Vjetnamas Komunistiskās partijas 12. kongresā pirms vēlēšanām 2016. gadā dot iespēju uzlabot pilsoņu līdzdalību valsts demokrātiskajā darbībā, it sevišķi — ļaujot izveidot opozīcijas partijas, pilsoniskās sabiedrības kustības un NVO;

19.  nosoda to, ka saskaņā ar aplēsēm vairāk nekā 500 cilvēku gaida nāvessoda izpildi; aicina Vjetnamas valdību nekavējoties noteikt moratoriju nāvessoda izpildei un veikt atbilstīgas likumdošanas darbības, lai aizliegtu nāvessodu, un atzinīgi vērtē lielāku sistēmas pārredzamību, tomēr joprojām pauž nožēlu par cilvēktiesību aktīvistu aizturēšanu; šajā sakarībā atzinīgi vērtē valdības gatavību samazināt to noziegumu spektru, par kuriem piemēro nāvessodu, un aicina valdību atklāti darīt zināmu, vai nāvessodi joprojām tiek izpildīti un, ja jā, uz kādu apsūdzību pamata;

20.  atgādina, cik svarīgs ir ES un Vjetnamas cilvēktiesību dialogs kā būtisks instruments, kas jāizmanto efektīvi un pragmatiski, lai pavadītu un iedrošinātu Vjetnamu nepieciešamo reformu īstenošanā;

21.  mudina ratificēt Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus;

22.  ņem vērā, ka apģērbu un tekstilrūpniecība, kas nodarbina vairāk nekā 2 miljonus cilvēku, ir Vjetnamas lielākā eksporta nozare, un pauž bažas par to, ka trūkst mehānismu, ko darba ņēmēji varētu izmantot savu tiesību aizsardzībai; uzsver pozitīvo signālu gadījumā, ja Vjetnamas iestādes ratificētu Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 87. konvenciju par asociāciju brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties organizācijās, un 98. konvenciju par tiesībām uz apvienošanos organizācijās un kolektīvo līgumu slēgšanu;

23.  aicina Vjetnamas iestādes neapspiest miermīlīgi izmantotas tiesības uz vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvību; šajā kontekstā mudina pārskatīt Kriminālkodeksu, jo īpaši 79., 87., 88. un 258. pantu; norāda, ka nesen ir amnestēti vairāk nekā 18 000 ieslodzīto, un pauž nožēlu par to, ka amnestija neattiecās uz politieslodzītajiem; joprojām pauž bažas par aptuveni 60 cilvēkiem, tostarp cilvēktiesību aizstāvjiem, žurnālistiem, blogeriem, kā arī zemes tiesību aktīvistiem, strādniekiem un vides aktīvistiem, kas ir ieslodzīti Vjetnamas cietumos pārliecības dēļ pēc notiesāšanas paātrinātos tiesas procesos par dažādiem nodarījumiem, galvenokārt par noziegumiem saistībā ar vārda brīvību un vēršanos pret valsti, un prasa šos cilvēkus atbrīvot; mudina reformēt krimināltiesību sistēmu, it sevišķi kriminālprocesa kodeksu, tostarp noteikumus, kas uz valsts drošības pamata kriminalizē miermīlīgas darbības; aicina iestādes izveidot neatkarīgu krimināltiesību sistēmu;

24.  aicina ievērot reliģijas brīvību un pārtraukt etnisko un reliģisko minoritāšu diskriminēšanu un apspiešanu, tostarp kristiešu, budistu, Hoa Hao un Cao Dai sekotāju vajāšanu, novērošanu, iebiedēšanu, aizturēšanu, mājas arestus, pret viņiem vērstus fiziskus uzbrukumus un ceļošanas aizliegumus, it sevišķi reliģisko kopienu, piemēram, Vjetnamas Apvienotās budistu baznīcas, kalnu reģionu kristiešu kopienas un khmeru budistu, vajāšanu; mudina īstenot reformas nolūkā uzlabot etnisko un reliģisko minoritāšu sociālekonomiskos apstākļus; prasa pārskatīt tiesību aktus par reliģisko grupu reģistrāciju; atgādina par Thich Quang Do traģisko likteni — šim budistu disidentam ir 87 gadi un viņš bez apsūdzības vairāk nekā trīsdesmit gadus atrodas mājas arestā savā klosterī, un prasa viņu atbrīvot;

25.  prasa steidzami reformēt tiesas iestāžu sistēmu, lai nodrošinātu starptautiskos taisnīgas tiesas standartus, kā paredzēts gan Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 10. pantā;

26.  pauž bažas par to, ka Vjetnama ir viena no lielākajām cilvēktirdzniecības upuru izcelsmes valstīm, un ziņojumiem par daudziem bērniem, kuri ir cietuši no bērnu pornogrāfijas, cilvēktirdzniecības vai vardarbības, un jo īpaši zēniem, kurus neaizsargā likums par seksuālās vardarbības izskaušanu, mudina Vjetnamas valdību izstrādāt spēcīgus un efektīvus bērnu aizsardzības likumus, kas aizsargātu visus bērnus neatkarīgi no dzimuma; aicina Komisiju atbalstīt Vjetnamas spēju nostiprināšanu migrācijas politikas jomā un cilvēku tirdzniecības un organizētās noziedzības apkarošanā, tostarp darba un migrācijas politikas kontekstā; pauž bažas par ziņām, ka dalībvalstīs tiek ekspluatēti vjetnamieši, kas kļuvuši par cilvēku tirdzniecības upuriem, tostarp nepilngadīgie; aicina Komisiju steidzami nodrošināt, ka tiek pilnībā īstenoti galvenie ES stratēģijā cilvēktirdzniecības izskaušanai paredzētie aizsardzības pasākumi; mudina Vjetnamas valdību un Komisiju apsvērt saskaņā ar visaptverošas partnerības un sadarbības nolīgumu izveidot cilvēktirdzniecības jautājumu apakškomiteju vai īpašu darba grupu, lai pastiprinātu sadarbību šajā jomā;

27.  uzsver sociālekonomiskās grūtības, ar ko saskaras Vjetnamas gados jaunie iedzīvotāji, un aizvien lielākā migrācija uz pilsētām;

28.  atzinīgi vērtē 2013. gadā pieņemtos grozījumus tiesību aktā par zemes izmantošanu, taču joprojām pauž nopietnas bažas par īpašuma tiesību pārkāpumiem, piespiedu izlikšanu no mājām un zemes konfiskāciju attīstības projektu īstenošanas nolūkā, ko veic valsts, tādējādi simtiem tūkstošiem zemnieku zaudējot īpašumu; aicina valdību izbeigt zemes sagrābšanu un izveidot pienācīgus sūdzību mehānismus;

29.  atzinīgi vērtē plašās juridiskās saistības, ko Vjetnamas iestādes uzņēmušās, lai veicinātu dzimumu līdztiesību un apkarotu diskrimināciju, tomēr pauž bažas par to, ka vardarbība mājās, sieviešu un bērnu tirdzniecība, aizvien pieaugošā HIV/AIDS izplatība sieviešu vidū, seksuālo un reproduktīvo tiesību pārkāpumi joprojām rada nopietnas problēmas; mudina Vjetnamas valdību turpināt iedzīvotāju reģistra reformu un atcelt diskriminējošo praksi, kas dažkārt ir saistīta ar Hộ khẩu sistēmas (ģimenes reģistra) īpatnībām un kas daudzām ģimenēm un īpaši bērniem liedz reģistrāciju un līdz ar to izglītības un sociālo pakalpojumu pieejamību;

30.  izsaka atzinību Vjetnamai par tās galveno lomu LGBTI tiesību veicināšanā Āzijā, galvenokārt par nesen pieņemto laulības un ģimenes likumu, kas atļauj viendzimuma personu kāzu ceremonijas;

31.  pievienojas Vjetnamas valdības bažām par to, ka korupcija ir viena no Vjetnamas galvenajām problēmām; prasa sīkāk izpētīt situāciju, kam raksturīgs tas, ka varas iestādes vēršas pret iedzīvotājiem, kas ziņo par korupciju; mudina Vjetnamas iestādes rūpīgi izmeklēt pārkāpumus pret žurnālistiem, blogeriem un ziņotājiem; arī pauž nožēlu par to, Vjetnamas valdība ļaunprātīgi izmanto Kriminālkodeksa 258. pantu, kas paredz līdz pat septiņu gadu ieslodzījumu par “ļaunprātīgu demokrātisko brīvību izmantošanu”; norāda, ka, neraugoties uz Korupcijas apkarošanas likumu, sekmīgi iztiesātas ir tikai dažas lietas, un aicina valdību uzlabot minētā likuma īstenošanu;

32.  aicina Vjetnamas iestādes pielikt lielākas pūles korupcijas apkarošanai, lai dotu pozitīvu signālu ārvalstu investoriem; norāda, ka vājā tiesiskā infrastruktūra un sistēmiskā korupcija ir izraisījusi finansiālu neprognozējamību un ir liels šķērslis ieguldījumiem un uzņēmējdarbībai;

33.  pauž nopietnas bažas par kaitējumu videi Vjetnamā, jo īpaši piesārņojumu, atmežošanu un neilgtspējīgām kalnrūpniecības darbībām, kas iznīcina veselus reģionus, apdraud ūdensceļus un vietējo kopienu dzīvi, kā arī par Vjetnamas uzņēmumu ārvalstu darbībām, kas palielina vides degradāciju un zemes sagrābšanu;

34.  mudina Vjetnamas valdību ieviest pasākumus, kas garantētu tiesību aktu efektīvu īstenošanu, lai aizsargātu vidi un bioloģisko daudzveidību, it sevišķi pret atmežošanas un izejvielu ieguves negatīvajām sekām, katrā no minētajām jomām ieviešot skaidrus, laikā ierobežotus un uz rezultātiem balstītus mērķrādītājus; aicina Komisiju sniegt šim mērķim vajadzīgo spēju veidošanas atbalstu;

35.  uzsver, ka Mekongas upes komisijai sakarā ar Mekongas upes hidroenerģijas attīstības plāniem ir jāveic rūpīgas iepriekšējas apspriešanās un visaptveroši ietekmes novērtējumi vides, zivsaimniecības, iztikas un pārrobežu aspektā;

36.  ņem vērā, ka Dabas resursu un vides ministrija ir pieņēmusi stratēģiju par pielāgošanos klimata pārmaiņām; atzinīgi vērtē to, ka valsts ir iesaistījusies biomasas un saules enerģijas ražošanā un ka ES atbalsta pasākumu kopums 2014. –2020. gadam lielā mērā ir vērsts uz ilgtspējīgas enerģētikas attīstību;

37.  ņemot vērā Vjetnamas kara atstātās sekas uz iedzīvotāju veselību un vidi, aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt iespēju izveidot fondu, lai sniegtu atbalstu cietušajiem un kara veterāniem, kā arī pastiprināt darbības, sūtot specializētas komandas, kas attīrītu no kaitīgo vielu piesārņojuma un veiktu atmīnēšanu teritorijās, kurās joprojām 40 gadus pēc konflikta beigām cieš cilvēki;

38.  aicina valdību pārdomāt savu lēmumu Niņā būvēt un ekspluatēt pirmo Vjetnamas kodolspēkstaciju;

39.  atzinīgi vērtē to, ka Vjetnama ir pieņēmusi īpašus pasākumus zināšanu un pētniecības padziļināšanai zinātnes un tehnoloģiju jomā, augstākās izglītības nepilnību risināšanai, ārvalstīs dzīvojošo vjetnamiešu piesaistīšanai un sadarbībai ar Eiropas un ASV akadēmiskajām iestādēm nolūkā sekmēt šā procesa norisi;

40.  aicina Ķīnu un iesaistītās kaimiņvalstis, tostarp Vjetnamu, pastiprināt centienus, lai mazinātu spriedzi apstrīdētajā teritorijā Dienvidķīnas jūrā; uzskata, ka šī spriedze var apdraudēt svarīgas ES intereses šajā reģionā, tostarp mieru pasaulē un tiesības izmantot lielos jūras transporta ceļus, kas ir ļoti svarīgi Eiropas Savienības tirdzniecībai; uzsver, ka šīs domstarpības ir jāatrisina miermīlīgā ceļā, īstenojot uzticības veicināšanas pasākumus, divpusējās un reģionālās diskusijas un ievērojot starptautiskos tiesību aktus, tostarp jūras tiesību jomā, kā arī izmantojot neitrālu starptautisko organizāciju, piemēram, UNCLOS, starpniecību; atgādina, cik svarīgi ir izstrādāt sadarbībā balstītus risinājumus, kas iekļauj visas puses; mudina Komisiju un Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ augsto pārstāvi aktīvi sekot līdzi situācijai un atbalstīt starptautiskajām tiesībām atbilstošu strīda risinājumu; atzinīgi vērtē Ķīnas un Vjetnamas vadītāju 2015. gada aprīļa kopīgo paziņojumu, kurā pausta apņemšanās strīdam par salām rast miermīlīgu risinājumu;

41.  atzinīgi vērtē ASEAN lomu strīdu miermīlīgā izšķiršanā, it sevišķi — mēģinājumu izveidot reģionālu rīcības kodeksu;

42.  aicina uzlabot parlamentāro sadarbību un Parlamenta un starpparlamentāro sanāksmju lomu nolīguma visaptverošas partnerības un sadarbības nolīguma īstenošanas uzraudzībā;

43.  uzskata, ka visaptverošas partnerības un sadarbības nolīgums ar Vjetnamu ir ES iespēja nostiprināt savu pozīciju Āzijā un palielināt savu lomu šajā reģionā; uzsver, ka šis nolīgums turklāt sniedz ES izdevību sekmēt savu miera, tiesiskuma, demokrātijas un cilvēktiesību, kuģošanas drošības un kopīgas resursu izmantošanas mērķu sasniegšanu;

44.  uzsver, ka saskaņā ar LESD 218. panta 10. punktu Parlaments ir nekavējoties un pilnīgi jāinformē visos visaptverošas partnerības un sadarbības nolīguma procedūras posmos; uzstāj, ka tam būtu jāaptver plašas rakstiskas informācijas sniegšana Parlamentam par ES darbību un nostāju mērķiem, it sevišķi par stāvokļa izmaiņām cilvēktiesību, vārda brīvības un tiesiskuma jomā šajā valstī; uzsver arī ES delegācijas kontaktpunktu būtisko lomu cilvēktiesību stāvokļa uzraudzībā šajā valstī:

45.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Vjetnamas valdībai un Nacionālajai Asamblejai.

(1) Šajā dienā pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0467. (2) OV L 136, 7.6.1996., 28. lpp. (3) OV L 144, 10.6.1980., 1. lpp. (4) OV L 117, 5.5.1999., 31. lpp. (5) OV C 175 E, 10.7.2008., 615. lpp. (6) OV C 15 E, 21.1.2010., 58. lpp. (7) OV C 285 E, 21.10.2010., 76. lpp. (8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0189. (9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0022. (10) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0458. (11) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0470. (12) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0274. (13) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0288.

Eiropas Parlamenta 2015. gada 17. decembra rezolūcija par Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšanu (2015/2936(RSP))

P8_TA(2015)0469 B8-1347/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 21. oktobra paziņojumu par pasākumiem, lai pabeigtu ekonomisko un monetāro savienību (COM(2015)0600),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 21. oktobra lēmumu, ar ko izveido neatkarīgu padomdevēju Eiropas fiskālo padomi (C(2015)8000),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 21. oktobra ieteikumu Padomes ieteikumam par valsts konkurētspējas valžu izveidošanu eurozonā (COM(2015)0601),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 21. oktobra paziņojumu par ceļvedi virzībai uz konsekventāku eurozonas ārējo pārstāvību starptautiskos forumos (COM(2015)0602),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 21. oktobra priekšlikumu Padomes lēmumam, ar kuru nosaka pasākumus ar mērķi pakāpeniski iedibināt eurozonas vienotu pārstāvību Starptautiskajā Valūtas fondā (COM(2015)0603),

–  ņemot vērā ziņojumu par Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšanu ("Piecu priekšsēdētāju ziņojums"),

–  ņemot vērā 2015. gada 24. jūnija rezolūciju par ekonomikas pārvaldības sistēmas pārskatīšanu — padarītā darba izvērtējums un jauni uzdevumi(1),

–  ņemot vērā Regulas (ES) Nr. 1173/2011(2), (ES) Nr. 1174/2011(3), (ES) Nr. 1175/2011(4), (ES) Nr. 1176/2011(5) un (ES) Nr. 1177/2011(6), Direktīvu 2011/85/ES(7) un Regulu (ES) Nr. 472/2013(8) un (ES) Nr. 473/2013(9) (sešu tiesību aktu kopumu un divu tiesību aktu kopumu),

–  ņemot vērā Direktīvu 2014/49/ES par noguldījumu garantiju sistēmām(10),

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšanu (O-000152/2015 – B8–1113/2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā piecu priekšsēdētāju ziņojumā par Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšanu noteikti priekšlikumi Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšanai;

B.  tā kā tā rezolūcijā par ekonomikas pārvaldības sistēmas pārskatīšanu — padarītā darba izvērtējums un jauni uzdevumi — uzsvērta nepieciešamība panākt vērienīgus un ātrus rezultātus eurozonas nostiprināšanā;

C.  tā kā Komisija daļu no pirmā posma piecu priekšsēdētāju ziņojumā iekļautā ceļveža plāna 2015. gada 21. oktobrī publiskoja dokumentu kopumu, kurā iekļauti pasākumi ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšanai un ko veido divi paziņojumi, ieteikums Padomes ieteikumam, priekšlikums Padomes lēmumam un Komisijas lēmums,

Vispārīgs novērtējums

1.  ņem vērā Komisijas priekšlikumus nostiprināt EMS un, atzīstot, ka ir veikti daži pasākumi pareizajā virzienā, norāda, ka būs nepieciešami papildu centieni, lai novērstu eurozonas institucionālā regulējuma pašreizējos trūkumus;

2.  uzstāj, ka jāīsteno sešu tiesību aktu kopuma un divu tiesību aktu kopuma noteikumi, kā noteikts rezolūcijā par ekonomikas pārvaldības sistēmas pārskatīšanu — padarītā darba izvērtējums un jauni uzdevumi —, vienlaicīgi uzsverot, ka spēkā esošie līgumi un instrumenti ļautu veikt dažus nepieciešamos papildu pasākumus, lai pabeigtu EMS izveidi;

3.  pauž nožēlu par to, ka Komisijas publiskotajā dokumentu kopumā nav paredzēta pietiekamas iespējas parlamentārās pārraudzības veikšanai un apspriešanai Eiropas līmenī, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu demokrātisko pārskatatbildību par lēmumiem, kas pieņemti saistībā ar EMS, un līdz ar to nodrošinātu iedzīvotāju iesaisti eurozonas pārvaldībā;

4.  lūdz Komisiju, kā paredzēts piecu priekšsēdētāju ziņojumā, savlaicīgi apspriesties ar Parlamentu saistībā ar Baltās grāmatas sagatavošanu par pāreju no pirmā posma un otro posmu EMS reformas īstenošanā;

Eiropas pusgads

5.  mudina Komisiju uzsākt sarunas ar Parlamentu, Padomi un Eurogrupu par iestāžu nolīgumu Eiropas ekonomikas pārvaldības jomā, tostarp Eiropas pusgadu un makroekonomikas korekciju programmas īstenošanas kontroli, kā tas paredzēts piecu priekšsēdētāju ziņojumā; uzstāj, ka ar šo iestāžu nolīgums saskaņā ar Līgumiem būtu jānodrošina, ka Eiropas pusgada struktūra atļauj jēgpilnu un regulāru parlamentārās kontroli pār šo procesu, jo īpaši attiecībā uz ieteikumiem par eurozonu;

Eiropas Fiskālā padome un valsts konkurētspējas valdes

6.  pauž nožēlu, ka Komisija nevēlējās izmantot parasto likumdošanas procedūru lēmumu pieņemšanai par valsts konkurētspējas valdēm, un aicina Komisiju šajā sakarībā nākt klajā ar tiesību akta priekšlikumu;

7.  uzsver, ka Eiropas Fiskālajai padomei kā Komisijas konsultatīvajai padomei būtu jāatskaitās Parlamentam un ka šajā sakarībā tās sagatavotajiem novērtējumiem ir jābūt publiski pieejamiem un pārredzamiem;

Eurozonas ārējā pārstāvība

8.  prasa Komisijai nodrošināt, ka eurozonas starptautisko pārstāvību tiek pakļauta Parlamenta demokrātiskajai kontrolei;

o
o   o

9.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti,, P8_TA(2015)0238. (2) OV L 306, 23.11.2011., 1. lpp. (3) OV L 306, 23.11.2011., 8. lpp. (4) OV L 306, 23.11.2011., 12. lpp. (5) OV L 306, 23.11.2011., 25. lpp. (6) OV L 306, 23.11.2011., 33. lpp. (7) OV L 306, 23.11.2011., 41. lpp. (8) OV L 140, 27.5.2013., 1. lpp. (9) OV L 140, 27.5.2013., 11. lpp. (10) OV L 173, 12.6.2014., 149. lpp.

Eiropas Parlamenta 2015. gada 17. decembra rezolūcija par 2014. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā (2015/2229(INI))

P8_TA(2015)0470 A8-0344/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (VCD) un citus Apvienoto Nāciju Organizācijas līgumus un instrumentus cilvēktiesību jomā, īpaši Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kas pieņemti 1966. gada 16. decembrī Ņujorkā,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām un Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūciju par ANO Konvencijas par bērna tiesībām 25. gadskārtu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3., 8., 21. un 23. pantu,

–  ņemot vērā ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā, ko 2012. gada 25. jūnijā pieņēma Ārlietu padome(2),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības vadlīnijas cilvēktiesību jautājumos,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2014. gada 12. maijā pieņemtās ES cilvēktiesību pamatnostādnes par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē(3),

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību(4),

–  ņemot vērā Pamatnostādnes EP parlamentu sadarbības delegācijām cilvēktiesību un demokrātijas veicināšanai to apmeklējumos ārpus Eiropas Savienības(5),

–  ņemot vērā ES 2014. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē, ko Padome pieņēma 2015. gada 22. jūnijā(6),

–  ņemot vērā Rīcības plānu 2015.–2019. gadam attiecībā uz cilvēktiesībām un demokrātiju, ko Padome pieņēma 2015. gada 20. jūlijā(7),

–  ņemot vērā Rīcības plānu par dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm — meiteņu un sieviešu dzīves pārveidošanu ar ES ārējo attiecību starpniecību 2016.–2020. gadā (GAP II), ko Padome pieņēma 2015. gada 26. oktobrī(8),

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 14. maija secinājumus par ES attīstības politikas ietekmes palielināšanu: pārmaiņu programmu(9),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 5. decembrī pieņemtos secinājumus par bērnu tiesību veicināšanu un aizsardzību(10),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 17. februāra Lēmumu (KĀDP) 2015/260, ar ko pagarina pilnvaru termiņu Eiropas Savienības īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos(11),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 26. maija secinājumus par dzimumu aspektu attīstības jomā(12),

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2000. gada 31. oktobra Rezolūciju Nr. 1325 par sievietēm, mieru un drošību(13),

–  ņemot vērā steidzamās rezolūcijas par cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārkāpumiem,

–  ņemot vērā 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par ES politiku cilvēktiesību aizstāvju atbalstam(14),

–  ņemot vērā 2011. gada 7. jūlija rezolūciju par ES ārpolitiku demokratizācijas atbalstam(15),

–  ņemot vērā 2012. gada 11. decembra rezolūciju par Digitālās brīvības stratēģiju ES ārpolitikā(16),

–  ņemot vērā 2013. gada 13. jūnija rezolūciju par preses un plašsaziņas līdzekļu brīvību pasaulē(17),

–  ņemot vērā 2013. gada 8. oktobra rezolūciju par korupciju publiskajā un privātajā sektorā — ietekme uz cilvēktiesībām trešās valstīs(18),

–  ņemot vērā 2013. gada 10. oktobra rezolūciju par diskrimināciju kastas dēļ(19),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 13. marta rezolūciju par ES prioritātēm saistībā ar ANO Cilvēktiesību padomes (UNHRC) 25. sesiju(20),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 12. marta rezolūciju par ES prioritātēm 2015. gadā saistībā ar UNHRC(21),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 2. aprīļa ieteikumu Padomei par Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 69. sesiju(22),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 11. marta rezolūciju par spīdzināšanas izskaušanu pasaulē(23),

–  ņemot vērā 2015. gada 12. marta rezolūciju par 2013. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un ES politiku šajā jomā(24),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu(25),

–  ņemot vērā 2015. gada 8. septembra rezolūciju par cilvēktiesībām un tehnoloģiju — ielaušanās un uzraudzības sistēmu ietekme uz cilvēktiesībām trešās valstīs(26),

–  ņemot vērā 2015. gada 10. septembra rezolūciju par migrāciju un bēgļiem Eiropā(27),

–  ņemot vērā 2015. gada 8. oktobra rezolūciju par ES Rīcības plāna par dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm attīstības sadarbībā atjaunošanu(28),

–  ņemot vērā 2015. gada 8. oktobra rezolūciju par nāvessodu(29),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 8. oktobra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Paplašināšanās stratēģija un galvenās problēmas (2014.–2015. gads)”(30),

–  ņemot vērā Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas kopīgo 2011. gada 8. marta paziņojumu Eiropadomei, Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Partnerattiecības demokrātijai un kopīgam uzplaukumam ar Vidusjūras dienvidu reģionu”(31),

–  ņemot vērā Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas kopīgo 2011. gada 25. maija paziņojumu Eiropadomei, Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Jauna reakcija uz pārmaiņām kaimiņvalstīs”(32),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2014. gada 30. aprīļa darba dokumentu „Tiesībās balstīta pieeja, aptverot visas cilvēktiesības ES attīstības sadarbībā” (SWD(2014)0152).,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2014. gada 26. jūnija rezolūciju, kurā pausts aicinājums izveidot starpvaldību darba grupu ar neierobežotu sastāvu, kura būtu pilnvarota izstrādāt starptautisku juridiski saistošu instrumentu, lai cilvēktiesību kontekstā reglamentētu transnacionālu korporāciju un citu uzņēmumu darbības(33),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par ES jauno pieeju cilvēktiesībām un demokrātijai — darbību, ko Eiropas Demokrātijas fonds (EDF) veicis kopš tā izveides, novērtējums(34),

–  ņemot vērā UNFPA un UNICEF 2014. gada pārskatu par kopīgo programmu sieviešu dzimumorgānu kropļošanas jomā(35),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A8-0344/2015),

A.  tā kā LES 21. pantā noteikts, ka ES kopīgās ārpolitikas un drošības politikas virzītājspēks ir demokrātija, tiesiskums, universālu un nedalāmu cilvēktiesību un pamatbrīvību princips, cilvēka cieņas neaizskaramība, vienlīdzības un solidaritātes princips, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu, ES Pamattiesību hartas un starptautisko tiesību ievērošana;

B.  tā kā saskaņā ar LES 6. pantu Eiropas Savienība pievienojas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai;

C.  tā kā cilvēktiesību universāluma ievērošanai, veicināšanai un aizsardzībai ir jābūt ES ārējās darbības pamatam;

D.  tā kā labāka saskaņotība starp ES iekšējās un ārpolitikas virzieniem, kā arī ES ārpolitikas jomām ir sekmīgas ES cilvēktiesību politikas obligāts priekšnoteikums; tā kā labāka saskaņotība ES dotu iespējas straujāk reaģēt uz cilvēktiesību pārkāpumiem to agrīnajos posmos;

E.  tā kā ES apņemšanās īstenot efektīvu daudzpusēju politiku ar ANO centrā ir neatņemama Savienības ārpolitikas daļa un sakņojas pārliecībā, ka uz universāliem noteikumiem un vērtībām balstīta daudzpusēja sistēma ir vispiemērotākā globālu krīžu, problēmu un draudu risināšanai;

F.  tā kā cilvēktiesību ievērošana tiek apstrīdēta un ir apdraudēta visā pasaulē; tā kā vairāki autoritāri režīmi būtiski apdraud cilvēktiesību universālumu, jo īpaši daudzpusējos forumos;

G.  tā kā vairāk nekā puse pasaules iedzīvotāju joprojām dzīvo nedemokrātisku un represīvu režīmu apstākļos un vispārējā brīvība pēdējo gadu laikā ir pastāvīgi mazinājusies; tā kā cilvēktiesību neievērošanas dēļ cieš sabiedrība un indivīdi;

H.  tā kā pasaules mērogā vērojami vairāki mēģinājumi samazināt pilsoniskās sabiedrības telpu, tostarp ANO Cilvēktiesību padomē;

I.  tā kā demokrātiskus režīmus raksturo ne vien brīvu vēlēšanu organizēšana, bet arī pārredzama pārvaldība, tiesiskuma principa ievērošana, vārda brīvība, cilvēktiesību nodrošināšana, neatkarīgas tiesu sistēmas pastāvēšana, starptautisko tiesību, starptautisko vienošanos un norāžu par cilvēktiesību ievērošanu izpilde;

J.  tā kā Komisijas priekšsēdētāja vietniece / Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) paziņojusi, kad tika ierosināts jaunais kopīgas rīcības plāns cilvēktiesību un demokrātijas jomā, ka cilvēktiesības būs viena no viņas mandāta vispārējām prioritātēm, kompass visās attiecībās ar ES iestādēm, kā arī trešām valstīm, starptautiskajām organizācijām un pilsonisko sabiedrību; tā kā 2017. gadā tiks sagatavots cilvēktiesību un demokrātijas jomā paredzētā rīcības plāna starpposma novērtējums, kura izstrāde notiks vienlaikus ar ārējo finanšu instrumentu starpposma novērtējuma sagatavošanu, kam būtu jāveicina lielāka saskaņotība ES ārējās darbības jomā;

K.  tā kā Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD), Komisija, Padome un dalībvalstis atbild par jaunā rīcības plāna īstenošanu; tā kā ES misijas un ES pārstāvniecības trešās valstīs var sniegt būtisku un papildinošu ieguldījumu rīcības plāna sekmīgā īstenošanā;

L.  tā kā ir jānodrošina atbilstoši resursi, lai uzlabotu cilvēktiesību un demokrātijas veicināšanu trešās valstīs, un šie resursi jāizmanto pēc iespējas efektīvāk;

M.  tā kā ES ir jādara vairāk, lai izmērītu cilvēktiesību ietekmi uz savas politikas jomām, maksimāli palielinātu pozitīvās ietekmes, novērstu un mazinātu negatīvās ietekmes un stiprinātu tās neievērošanas skarto iedzīvotāju piekļuvi tiesiskās aizsardzības līdzekļiem;

N.  tā kā sadarbība ar trešo valstu atbildīgajiem vadītājiem un iestādēm visos divpusējos un daudzpusējos forumos ir viens no efektīvākajiem instrumentiem cilvēktiesību jautājumu risināšanai trešās valstīs; tā kā trešās valstīs galvenie sarunu partneri ES cilvēktiesību politikas izstrādes un īstenošanas jomā ir pilsoniskās sabiedrības organizācijas;

O.  tā kā ES uzskata, ka ciešai sadarbībai ar pilsonisko sabiedrību un cilvēktiesību aizstāvjiem trešās valstīs ir jākļūst par vienu no tās galvenajām prioritātēm cīņā ar cilvēktiesību pārkāpumiem,

P.  tā kā starptautiskajai sadarbībai jābūt īpaši nozīmīgai saistībā ar pamattiesību ievērošanas stiprināšanu un izmeklēšanas dienestu efektīvu parlamentāro uzraudzību, izmantojot digitālās novērošanas tehnoloģijas;

Q.  tā kā Eiropas Savienība un tās dalībvalstis kopš Starptautiskās Krimināltiesas izveides ir šīs tiesas ciešas sabiedrotās, sniedz tai finansiālu, politisku, diplomātisku un loģistikas atbalstu, veicina Romas statūtu universālu piemērošanu un aizsargā Starptautiskās Krimināltiesas neatkarību, lai stiprinātu tās integritāti;

R.  tā kā cilvēktiesību un demokrātijas atbalsta politika ir jāintegrē visos pārējos ES politikas virzienos ar ārējās darbības dimensiju, piemēram, attīstības, migrācijas, drošības, terorisma apkarošanas, paplašināšanās un tirdzniecības politikā, lai pastāvīgi veicinātu cilvēktiesību ievērošanu;

S.  tā kā saskaņā ar Līguma par ES darbību 207. pantu Savienības tirdzniecības politika tiek īstenota, ievērojot Eiropas Savienības ārējās darbības principus un mērķus;

T.  tā kā migrāciju veidu dažādība ES ir liela ārpolitiska problēma, kas prasa tūlītējus, efektīvus un ilgtspējīgus risinājumus, lai nodrošinātu grūtībās nonākušu cilvēku piemēram, cilvēku, kas bēg no kara un vardarbības, cilvēktiesību ievērošanu saskaņā ar Eiropas vērtībām un starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem;

U.  tā kā pasaules ekonomika piedzīvo krīzi, kurai varētu būt ietekme uz sociālajām tiesībām un iedzīvotāju dzīves apstākļiem (bezdarbs, nabadzība, nevienlīdzība un nedrošu darbavietu pieaugums, pakalpojumu kvalitātes pazemināšanās un to ierobežota pieejamība) un labklājību;

V.  tā kā, pamatojoties uz universālām un nedalāmām vērtībām, domas, apziņas, reliģijas un ticības brīvības bez jebkādiem nosacījumiem ir jāpaplašina, un tām jākļūst par vienu no ES prioritātēm; tā kā šīs tiesības ir ievērojami apdraudētas un ir būtiski palielinājies šādu pārkāpumu skaits;

W.  tā kā nāvessoda vispārēja atcelšana joprojām ir viens no prioritārajiem ES mērķiem saistībā ar tās ārpolitiku cilvēktiesību jomā; un tā kā 2016. gada jūnijā Oslo, Norvēģijā, notiek 6. Pasaules kongress pret nāvessodu;

X.  tā kā bērni, sievietes un personas, kas pieder pie minoritātēm, saskaras ar aizvien pieaugošiem pret viņiem vērstiem draudiem, vardarbības aktiem un seksuālo vardarbību, jo īpaši karadarbības zonās;

Y.  tā kā Saharova balva 2014. gadā tika pasniegta Dr. Denis Mukwege par viņa kā ārsta un cilvēktiesību aizstāvja neatlaidīgo darbu, palīdzot seksuālās vardarbības un dzimumorgānu kropļošanas upuriem; tā kā sieviešu dzimumorgānu kropļošana ir sieviešu un bērnu pamattiesību pārkāpums un tā kā cīņa pret dzimumorgānu kropļošanu un seksuālo vardarbību ir obligāti jānosaka par ES ārējās un cilvēktiesību politikas centrālo jautājumu;

Z.  tā kā 2014. gadā aptuveni 230 miljoni bērnu, kas pašreiz dzīvo valstīs un zonās, kuras skar bruņoti konflikti, ir pakļauti ievērojamai vardarbībai, traumām, un vardarbīgas grupas viņus ar varu vervē un tīši vajā;

AA.  tā kā Vispārējo cilvēktiesību deklarācijas5. pantā ir atzīts, ka katram cilvēkam „ir tiesības uz tādu dzīves līmeni, (..) kas nepieciešams viņa un viņa ģimenes veselības uzturēšanai un labklājībai”, kur mātēm un bērniem ir tiesības uz īpašu aizsardzību un palīdzību un kur ir iekļauta medicīniskā aprūpe; tā kā ANO Cilvēktiesību padomes Rezolūcijā(36) Nr. 26/28 aicina sasaukt nākamo ANO Cilvēktiesību padomes sanāksmi, lai pievērstu uzmanību zāļu pieejamībai, ņemot vērā ikviena cilvēka tiesības uz visaugstāko sasniedzamo fiziskās un garīgās veselības standartu; tā kā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Statūtos ir noteikts, ka iespējami augstākā sasniedzamā veselības standarta esamība ir viena no ikviena cilvēka pamatbrīvībām neatkarīgi no rases, reliģijas, politiskās pārliecības, ekonomiskā vai sociālā stāvokļa;

AB.  tā kā klimata pārmaiņām ir ietekme uz piekļuvi ūdenim, dabas resursiem un pārtikai;

AC.  tā kā teroristisko organizāciju un kaujinieku grupu veiktā vērtīgu arheoloģisko objektu, kas ir daļa no pasaules kopīgā kultūras mantojuma, sistemātiskā iznīcināšana notiek, lai destabilizētu iedzīvotāju situāciju un atņemtu viņu kultūras identitāti, šī rīcība ir uzskatāma ne tikai par kara noziegumu, bet arī par noziegumu pret cilvēci,

Vispārīgi apsvērumi

1.  pauž dziļas bažas par to, ka daudzās pasaules daļās, tostarp autoritāru režīmu apstākļos, tiek n vairāk apdraudētas cilvēktiesības un demokrātijas tādas vērtības kā vārda brīvība, domu, pārliecības un ticības brīvība un pulcēšanās un biedrošanās brīvība; pauž dziļas bažas arī par to, ka visā pasaulē arvien vairāk sarūk pilsoniskās sabiedrības publiskā telpa un ka aizvien vairāk cilvēktiesību aizstāvju tiek pakļauti vajāšanām;

2.  aicina ES un tās dalībvalstis attiecībās ar pārējo pasauli pastiprināt centienus efektīvi izvirzīt cilvēktiesības un demokrātiskās vērtības, ko tās apņēmušās saskaņā ar LES; norāda, ka ES, sastopoties ar smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs, jo īpaši attiecībā uz autoritāriem režīmiem, būtu jāizmanto atbilstīgi pasākumi, tostarp tirdzniecības, enerģētikas un drošības jomā;

3.  atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt labāku saskaņotību starp ES iekšējo un ārējo politiku attiecībā uz cilvēktiesību un demokrātijas vērtību ievērošanu; šajā sakarībā uzsver, ka, lai gan šis ziņojums attiecas uz ES ārpolitiku, lai veicinātu cilvēktiesības, Parlaments arī pieņem ikgadējo ziņojumu par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā, ko sagatavo Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja; uzsver arī lielākas konsekvences, saskaņotības un dubultstandartu nepieļaušanas svarīgo nozīmi ES ārpolitikā un visos tās instrumentos;

4.  aicina ES un tās dalībvalstis efektīvi risināt tādas iekšējās problēmas cilvēktiesību jomā kā romu stāvoklis, izturēšanās pret bēgļiem un migrantiem, LGBTI personu diskriminēšana, rasisms, vardarbība pret sievietēm, aizturēšanas apstākļi un plašsaziņas līdzekļu brīvība dalībvalstīs, lai saglabātu ārējās cilvēktiesību politikas uzticamību un konsekvenci;

5.  uzsver ES politikas saskaņotības nodrošināšanas svarīgumu teritorijas okupācijas vai aneksijas gadījumos; atgādina, ka visos šādos gadījumos ES politikas pamatā jābūt starptautiskajām humanitārajām tiesībām;

6.  noteikti iebilst pret teritoriju aneksiju, okupāciju un kolonizāciju un prasa ievērot tautu neatņemamās tiesības uz pašnoteikšanos;

7.  uzskata, ka lai attaisnotu savu apņemšanos veicināt cilvēktiesības un demokrātiju pasaulē, ES un tās dalībvalstīm jāpauž saskaņota un vienota nostāja un jānodrošina, ka šo vēstījumu sadzirdēs;

8.  turklāt uzsver, cik svarīgi ir nostiprināt sadarbību starp Komisiju, Padomi, EĀDD, Eiropas Parlamentu un ES delegācijām, lai uzlabotu ES politiku vispārējo saskaņotību attiecībā uz cilvēktiesībām un demokrātiju un tās centrālo lomu visos tajos ES politikas virzienos, kuriem ir ārējā dimensija, jo īpaši jomās, kas ir saistītas attīstību, drošību, nodarbinātību un tehnoloģijām;

9.  aicina ES uzlabot un sistematizēt to politikas jomu kopējo ietekmi uz cilvēktiesībām un nodrošināt šo analīžu izmantošanu turpmākai politikas pārveidošanai; aicina ES izstrādāt efektīvākus mehānismus, lai maksimāli palielinātu politikas pozitīvo ietekmi uz cilvēktiesībām, novērstu un mazinātu tās negatīvās ietekmes un stiprinātu tās skarto iedzīvotāju piekļuvi tiesiskās aizsardzības līdzekļiem;

10.  vērš uzmanību uz Parlamenta ilgtermiņa apņemšanos veicināt cilvēktiesības un demokrātiskās vērtības, par ko liecina, inter alia, ikgadējā Saharova balva par domas brīvību, cilvēktiesību apakškomitejas darbība un ikmēneša plenārsēžu debates un rezolūcijas par pārkāpumiem cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma jomā;

11.  pauž lielas bažas par vērtīgu arheoloģisko objektu, kas ir daļa no pasaules kopīgā kultūras mantojuma, mērķtiecīgo un sistemātisko iznīcināšanu, ko ar mērķi destabilizēt iedzīvotāju situāciju un iznīcināt viņu kultūras identitāti veic teroristiskās organizācijas un kaujinieku grupas, kuras finansē savas vardarbīgās aktivitātes, nelikumīgi pārdodot nolaupītos kultūras mantojuma objektus; tāpēc prasa, lai Komisija sadarbībā ar ANO un UNESCO apkarotu konflikta zonās iegūto mākslas objektu nelikumīgo tirdzniecību un izstrādātu iniciatīvas par kultūras mantojuma aizsardzību konflikta zonās; aicina Komisiju noteikt, ka kopīgā cilvēces kultūras mantojuma mērķtiecīga iznīcināšana ir uzskatāma par noziegumu pret cilvēci, paredzot arī šādas rīcības juridiskās sekas;

ES politikas instrumenti cilvēktiesību un demokrātijas veicināšanai visā pasaulē

ES ikgadējais ziņojums par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē

12.  atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemts ES gada ziņojums par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē 2014. gadā; uzskata, ka gada ziņojums ir neaizstājams līdzeklis, lai novērtētu, komunicētu un apspriestu ES politiku cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma jomā pasaulē; aicina EĀDD un Komisiju nodrošināt visaptverošus pēcpasākumus attiecībā uz šajā gada pārskatā izvirzītajiem jautājumiem, tostarp konkrētiem priekšlikumiem, kas piemēroti šo problēmu risināšanā, kā arī nodrošināt lielāku saskaņotību dažādos ziņojumos par ES ārpolitiku cilvēktiesību un demokrātijas jomā;

13.  atkārtoti aicina PV/AP iesaistīties debatēs ar Eiropas Parlamenta deputātiem divās plenārsēdēs gadā, vienu reizi laikā, kad tiek iesniegts ES gada ziņojums, un otru reizi, atbildot uz Parlamenta ziņojumu; uzsver, ka Komisijas un EĀDD rakstiskajām atbildēm uz Parlamenta rezolūciju par ikgadējo ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju ir liela nozīme iestāžu savstarpējās attiecībās, jo tās ļauj veikt sistemātiskus un padziļinātus pēcpasākumus attiecībā uz visiem Parlamenta uzdotajiem jautājumiem;

14.  atzinīgi vērtē EĀDD un Komisijas izsmeļošo ziņojumu attiecībā uz darbībām, ko ES 2014. gadā veikusi cilvēktiesību un demokrātijas jomā; tomēr uzskata, ka gada ziņojuma par cilvēktiesībām un demokrātiju patlaban esošo formātu varētu uzlabot, lasītājam draudzīgākā formā nodrošinot labāku pārskatu par ES pasākumu konkrēto ietekmi uz cilvēktiesību un demokrātijas stāvokli trešās valstīs; turklāt aicina ziņot par pasākumiem, kas veikti, reaģējot uz Parlamenta rezolūcijām par pārkāpumiem cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma jomā;

15.  šajā ziņā iesaka EĀDD pieņemt vairāk analītisku pieeju, izstrādājot gada ziņojumu, vienlaicīgi turpinot informēt par to, kā tiek īstenots ES Stratēģiskais satvars un rīcības plāns; uzskata, ka gada ziņojumā būtu ne tikai jāuzsver ES sasniegumi un paraugprakse šajā jomā, bet arī jānorāda problēmas un ierobežojumi, ar kuriem saskaras ES, cenšoties veicināt cilvēktiesības un demokrātiju trešās valstīs, kā arī pieredzē gūtās mācības konkrētai rīcībai turpmākajos gados;

16.  aizstāv savu viedokli, ka valstu ziņojumiem, ko sniedz gada pārskatā, vajadzētu būt mazāk aprakstošiem un statiskiem, un tiem vajadzētu labāk atspoguļot katrai valstij paredzēto cilvēktiesību stratēģiju īstenošanu un sniegt pārskatu par ES rīcības ietekmi uz vietas;

ES Stratēģiskais satvars un (jaunais) rīcības plāns cilvēktiesību un demokrātijas jomā

17.  atkārtoti pauž viedokli, ka ES Stratēģiskā satvara un pirmā rīcības plāna cilvēktiesību un demokrātijas jomā pieņemšana 2012. gadā bija ievērojams ES sasniegums, bez izņēmuma visās attiecībās ar pārējo pasauli integrējot cilvēktiesības un demokrātiju;

18.  atzinīgi vērtē to, ka Padome 2015. gada jūlijā pieņēma jaunu rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2015.–2019. gadam; atzinīgi vērtē to, ka EĀDD apspriedās ar Komisiju, Eiropas Parlamentu, dalībvalstīm, pilsoniskās sabiedrības un reģionālām un starptautiskām organizācijām laikā, kad tika novērtēts pirmais rīcības plāns un izstrādāts jaunais plāns;

19.  atzinīgi vērtē to, ka ES ir no jauna apņēmusies veicināt un aizsargāt cilvēktiesības un demokrātiju visā pasaulē; norāda, ka rīcības plāns ir vērsts uz to, lai nodrošinātu ES koncentrētāku, sistemātiskāku un saskaņotāku pieeju cilvēktiesību un demokrātijas jomā, kā arī stiprinātu savu politiku un instrumentu ietekmi uz vietas; šajā sakarībā atbalsta prioritātes noteikšanu piecām stratēģiskajām jomām;

20.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/Savienības augsto pārstāvi, EĀDD, Komisiju, Padomi un dalībvalstis nodrošināt jaunā rīcības plāna efektīvu un saskaņotu īstenošanu; vērš īpašu uzmanību uz to, cik svarīgi ir pēc iespējas palielināt ES lietoto instrumentu efektivitāti un to lokālo ietekmi, lai veicinātu cilvēktiesību ievērošanu un demokrātiju pasaulē; uzsver nepieciešamību ātri un pienācīgi reaģēt uz cilvēktiesību pārkāpumiem; atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir pastiprināt centienus iekļaut cilvēktiesības un demokrātiju visās ES ārējās darbībās, tostarp augstākajā politiskajā līmenī;

21.  uzsver, ka vērienīgo mērķu sasniegšanai, kas noteikti jaunajā rīcības plānā, ES ir pietiekami daudz resursu un pieredzes, gan attiecībā uz īpaši atvēlētiem cilvēkresursiem delegācijās un galvenajā mītnē, gan arī attiecībā uz projektu vajadzībām pieejamajiem līdzekļiem;

22.  atkārtoti pauž viedokli, ka ir nepieciešama stabila vienprātība un labāka koordinācija starp dalībvalstīm un ES iestādēm, lai saskaņoti un konsekventi īstenotu cilvēktiesību un demokrātijas jomā izvirzīto uzdevumu izpildi; atgādina, ka rīcības plāns attiecas gan uz ES, gan dalībvalstīm; tāpēc stingri uzsver, ka dalībvalstīm vajadzētu uzņemties lielāku atbildību par rīcības plāna un ES stratēģiskā satvara īstenošanu, un tos izmantot kā savu projektu, veicinot cilvēktiesības un demokrātiju divpusējās un daudzpusējās attiecībās; atzinīgi vērtē jaunā rīcības plāna plānoto starpposma novērtējumu, un uzsver iekļaujošas apspriešanas svarīgo nozīmi, lai konsekventi atspoguļotu cilvēktiesību integrēšanā gūtos rezultātus;

23.  šajā sakarībā mudina Ārlietu padomi regulāri apspriest demokrātijas un cilvēktiesību jautājumus; atkārtoti aicina Ārlietu padomi reizi gadā rīkot publiskas debates par ES rīcību cilvēktiesību un demokrātijas jomā;

24.  atzinīgi vērtē EĀDD un Komisiju par pirmā rīcības plāna īstenošanas ziņojumu un sagaida, ka šāda ziņošana tiks turpināta arī par jauno rīcības plānu; turklāt atgādina par savu apņemšanos cieši iesaistīties un tikt uzklausītiem, īstenojot jauno rīcības plānu;

25.  aicina PV/AP, sadarbībā ar visiem komisāriem izstrādāt programmu, kas paredz integrēt cilvēktiesības dažādās ES darbības jomās, jo īpaši attīstības, migrācijas, vides, nodarbinātības, interneta datu aizsardzības, tirdzniecības, investīciju, tehnoloģiju un uzņēmējdarbības jomā;

Pārskats par citiem ES politikas instrumentiem

ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos mandāts

26.  atgādina, cik svarīgs ir ES Īpašā pārstāvja (ESĪP) cilvēktiesību jautājumos mandāts, lai uzlabotu ES redzamību un efektivitāti, aizsargātu un sekmētu cilvēktiesības un demokrātijas principus visā pasaulē; atzinīgi vērtē pašreizējo mandāta turētāju par viņa ievērojamajiem sasniegumiem un par iesaistīšanos regulārā viedokļu apmaiņā ar Parlamentu un pilsonisko sabiedrību;

27.  atzinīgi vērtē to, ka ESĪP mandāts ir pagarināts līdz 2017. gada februārim, un atkārto prasību šo mandātu pārveidot par pastāvīgu mandātu; tādēļ prasa šā mandāta pārskatīšanu, piešķirot ESĪP pašiniciatīvas pilnvaras, pienācīgus cilvēkresursus un finanšu līdzekļus, kā arī tiesības izteikties publiski, ziņot par vizītēs trešās valstīs sasniegto un darīt zināmu ES nostāju par cilvēktiesību jautājumiem, lai nostiprinātu ESĪP lomu, padarītu viņa darbību redzamāku un efektīvāku;

28.  atkārtoti aicina Padomi mandātā ES īpašajiem pārstāvjiem ģeogrāfiskajos reģionos noteikt prasību par ciešu sadarbību ar ESĪP cilvēktiesību jautājumos;

Valstu stratēģijas cilvēktiesību jomā un ES delegāciju loma

29.  norāda, ka ES delegāciju, ES iestāžu un dalībvalstu saskaņotu pūliņu rezultāts ir stratēģijas par 132 valstīm cilvēktiesību jomā (HRCS), kuras apstiprinājusi Politikas un drošības jautājumu komiteja; atkārtoti pauž savu atbalstu HRCS mērķim, kas ir ES rīcības pielāgošana katrā valstī tās konkrētajai situācijai un vajadzībām; uzsver, ka šīs HRCS ir pastāvīgi jāpārskata un vajadzības gadījumā tajās jāveic pielāgojumi, un aicina vēl vairāk uzlabot sadarbību, komunikāciju un datu apmaiņu starp ES delegācijām, dalībvalstu vēstniecībām un ES iestādēm, izstrādājot un īstenojot HRCS;

30.  atkārtoti aicina Eiropas Parlamenta deputātiem dot piekļuvi šīm stratēģijām, lai viņi pienācīgi un pārredzami varētu veikt savus pienākumus; iesaka, lai EĀDD un Komisija uzlabotu pārskatāmību valstu stratēģijās cilvēktiesību jomā; uzstāj, lai EĀDD iekļautu skaidrus un izmērāmus sasniegtā rādītājus attiecībā uz katru stratēģiju;

31.  īpaši uzsver, cik svarīgi ir ņemt vērā HRCS visu līmeņu politikas veidošanā attiecībā uz konkrētām trešām valstīm, tostarp, sagatavojot augsta līmeņa politiskos dialogus, cilvēktiesību dialogus, valsts stratēģijas dokumentus un gada rīcības programmas;

32.  atzinīgi vērtē cilvēktiesību un/vai dzimumu jautājumu koordinācijas centru izveidošanu visās delegācijās un kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) misijās; tomēr norāda, ka tiešsaistē publiski pieejamā informācija daudzos gadījumos ir novecojusi, un tāpēc aicina to ātri pārskatīt;

33.  atgādina par savu ieteikumu PV/AP un EĀDD izstrādāt precīzas darbības pamatnostādnes par kontaktpunktu uzdevumiem delegācijās, lai tās spētu rīkoties kā cilvēktiesību konsultanti un varētu patiešām veikt savu darbu saskaņoti un iekļaujoši, lai optimizētu delegāciju darbu; uzskata, ka cilvēktiesību kontaktpunktiem vajadzētu saņemt atbalstu arī no dalībvalstu diplomātiskā personāla; uzskata, ka cilvēktiesību kontaktpunktiem jābūt pilnīgi neatkarīgiem un brīviem no trešo valstu iestāžu politiskas iejaukšanās un iebiedēšanas, jo īpaši attiecībā uz kontaktiem ar cilvēktiesību aizstāvjiem un pilsonisko sabiedrību;

Cilvēktiesību dialogi un konsultācijas

34.  atzīst, ka cilvēktiesību dialogi ar trešām valstīm var būt efektīvs divpusējās iesaistes un sadarbības līdzeklis cilvēktiesību veicināšanai un aizstāvībai, ja tie nav pašmērķis, bet gan līdzeklis konkrētu partnervalsts saistību un sasniegumu nodrošināšanai; tāpēc atzinīgi vērtē un veicina cilvēktiesību dialogu izveidošanu ar valstīm, kuru skaits arvien pieaug, piemēram, ar Mjanmu/Birmu; šajā sakarībā atzinīgi vērtē, piemēram, ES un Moldovas dialoga sesto kārtu cilvēktiesību jomā;

35.  mudina PV/AP un EĀDD sarīkot cilvēktiesību dialogus un attiecīgus pilsoniskās sabiedrības seminārus ar skaidru, uz rezultātu vērstu mērķi, atspoguļojot HRCS; aicina EĀDD konsekventi iekļaut sagatavošanas dialogu ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuras būtu automātiski jāņem vērā dialogā; turklāt pieprasa PV/AP, ESĪP cilvēktiesību jautājumos un EĀDD cilvēktiesību dialogos atbildīgā un pārredzamā veidā sistemātiski izvirzīt jautājumus par konkrētām riskam pakļauto vai ieslodzīto cilvēktiesību aizstāvju un politiski ieslodzīto lietām; uzskata, ka ir būtiski, lai EĀDD sistemātiski nodrošinātu, ka tiek ievērotas visas katrā no cilvēktiesību dialogiem uzņemtās saistības;

36.  atkārto savu aicinājumu EĀDD izstrādāt visaptverošu mehānismu, lai sadarbībā ar pilsoniskās sabiedrības un cilvēktiesību organizācijām uzraudzītu un pārskatītu cilvēktiesību dialogu darbību, lai palielinātu to ietekmi; uzskata, ka gadījumos, kad šādi dialogi pastāvīgi neizdodas, jāizdara politiski secinājumi un cilvēktiesību atbalstam attiecīgajā valstī jāizmanto citi alternatīvi instrumenti; šajā sakarībā norāda, ka cilvēktiesību dialogs ar Krieviju tika pārtraukts 2014. gadā, un pauž nožēlu par cilvēktiesību dialogiem, kas nedod vēlamos rezultātus, piemēram, ar Ķīnu un Baltkrieviju; tādēļ mudina EĀDD pilnībā pārdomāt tās cilvēktiesību stratēģiju attiecībās ar Krieviju un Ķīnu;

37.  prasa ES un tās delegācijām kopā ar pilsonisko sabiedrību pastiprināt politisko dialogu ar valdībām, kuras neievēro cilvēktiesības, demokrātiju un tiesiskumu, un uzstāj, ka ES un trešo valstu politiskajā dialogā par cilvēktiesībām ir jāizmanto vairāk iekļaujoša un plašāka nediskriminēšanas definīcija, cita starpā attiecībā uz LGBTI personām un reliģijas vai ticības, dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, vecuma, invaliditātes un seksuālās orientācijas dēļ; uzsver, ka jo īpaši valstīm, kurās ir nelabvēlīga situācija gan attīstības jomā, gan saistībā ar cilvēktiesību ievērošanu, attīstības palīdzība ir jāsaglabā un pat jāpalielina, bet to vēlams virzīt caur vietējām pilsoniskās sabiedrības organizācijām un vietējiem nevalstiskajiem partneriem, un tā ir sistemātiski jāuzrauga, un attiecīgajām valdībām ir jāapņemas uzlabot cilvēktiesību stāvokli uz vietas;

38.  atzīst tādu papildpasākumu (mērķtiecīgu sankciju, piem., aktīvu iesaldēšanu vai ceļošanas aizliegumu) svarīgumu, kas vērsti pret personām, kuras sadarbojas ar autoritāriem režīmiem, ja dialogi pastāvīgi ir neveiksmīgi;

ES cilvēktiesību pamatnostādnes

39.  atzinīgi vērtē to, ka 2014. gada maijā Padome pieņēma ES cilvēktiesību pamatnostādnes par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē; tomēr atgādina savu aicinājumu EĀDD precizēt atlases procedūru saistībā ar tematiem, uz kuriem attiecas ES pamatnostādnes, un apspriesties arī ar Parlamentu un pilsonisko sabiedrību par šo jautājumu pirms tematu atlases;

40.  atkārtoti aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi un EĀDD efektīvi un konsekventi īstenot ES pamatnostādnes par starptautiskajām humanitārajām tiesībām (SHT)(37), tostarp saistībā ar konfliktiem un humanitārajām krīzēm tādās valstīs kā Sīrija, Irāka, Lībija un Ukraina; šajā sakarā iesaka, lai EĀDD ar valsts un nevalstiskiem 'dalībniekiem atbalstītu pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas veicina SHT ievērošanu; turklāt mudina ES aktīvi izmantot visus tās rīcībā esošos instrumentus, lai veicinātu to, ka valsts un nevalstiskie dalībnieki ievēro starptautiskās humanitārās tiesības; aicina ES un dalībvalstis veicināt notiekošo Šveices un Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas (SSKK) iniciatīvu par SHT ievērošanas stiprināšanu;

41.  īpaši uzsver, cik svarīgi ir sistemātiski novērtēt ES pamatnostādņu īstenošanu cilvēktiesību jomā, tostarp ES pamatnostādņu īstenošanu bērnu tiesību veicināšanas un aizsardzības jomā, izmantojot skaidri noteiktus kritērijus; uzskata, ka pamatnostādņu pareizas īstenošanas nodrošināšanai jāveic turpmāki pasākumi, kuru mērķis ir veicināt EĀDD un ES delegāciju, kā arī dalībvalstu pārstāvniecību personāla izpratni par to saturu; atkārtoti aicina pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus un cilvēktiesību aizstāvjus aktīvāk iesaistīties pamatnostādņu atlasē, izstrādē, novērtēšanā un pārskatīšanā;

Cilvēktiesības un demokrātija ES ārpolitikas jomās un instrumentos

42.  atgādina, ka ES ir apņēmusies attiecībās ar trešām valstīm kā centrālo jautājumu izvirzīt cilvēktiesības un demokrātiju; tādēļ uzsver, ka cilvēktiesību un demokrātijas veicināšanas princips ir jāatbalsta, izmantojot visus ES politikas virzienus un attiecīgos finanšu instrumentus, kuriem ir ārējā dimensija, piemēram, paplašināšanās un kaimiņattiecību politiku, kopējo drošības un aizsardzības politiku, kā arī attīstības, tirdzniecības, migrācijas un tieslietu un iekšlietu politiku; šajā sakarā uzsver ES nesenos centienus cilvēktiesību pārkāpumus ietvert agrīnās brīdināšanas matricā, kas saistīta ar krīžu novēršanu;

43.  uzsver Līgumā paredzētās ES saistības nodrošināt, lai visa tās ārpolitika un pasākumi tiktu izstrādāti un īstenoti tādā veidā, kas nostiprina un veicina cilvēktiesības un tiesiskumu;

44.  uzskata ES ārējos finanšu instrumentus par svarīgu rīku demokrātijas un cilvēktiesību vērtību veicināšanā un aizsardzībā ārvalstīs; atkārtoti aicina uzlabot dažādu tematisko un ģeogrāfisko instrumentu saskaņotību;

45.  atzīmē Komisijas centienus ievērot saistības un iekļaut cilvēktiesību noteikumus ietekmes novērtējumos attiecībā uz leģislatīviem un neleģislatīviem priekšlikumiem, īstenošanas pasākumiem un tirdzniecības nolīgumiem; mudina Komisiju uzlabot ietekmes novērtējumu kvalitāti, vispusību un turpmākos pasākumus, lai nodrošinātu sistemātisku cilvēktiesību jautājumu iekļaušanu; uzsver pilsoniskās sabiedrības iespējamo lomu šajā procesā;

Paplašināšanās un kaimiņattiecību politika

46.  atgādina, ka ES paplašināšanās politika ir viens no iedarbīgākajiem instrumentiem, lai stiprinātu cilvēktiesību un demokrātijas principu ievērošanu; norāda, ka tiks turpināts paplašināšanās process, lai gan paplašināšanās nevar notikt līdz 2019. gadam gan sarunu procesa stāvokļa, gan situācijas dēļ attiecīgajās valstīs un atzinīgi vērtē jauno pieeju pievienošanās sarunām attiecībā uz sadaļām par tiesu iestādēm un pamattiesībām, kā arī tiesiskumu, brīvību un drošību, kas pienācīgi ņem vērā laiku, kas vajadzīgs, lai šīs reformas tiktu pienācīgi īstenotas;

47.  pauž bažas par vārda brīvības un plašsaziņas līdzekļu stāvokļa pasliktināšanos dažās paplašināšanās valstīs un vairākās Eiropas kaimiņreģionu valstīs; uzsver, ka steidzami nepieciešams palielināt plašsaziņas līdzekļu neatkarību un līdzdalības pārredzamību šajās valstīs un risināt jautājumu par politisko un ekonomisko spiedienu uz žurnālistiem, kurš bieži noved pie cenzūras un pašcenzūras; aicina Komisiju turpināt veikt pārraudzību un pievienošanās sarunu procesā piešķirt prioritāti vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvībai;

48.  pauž nožēlu par to, ka tiesiskā regulējuma pareiza īstenošana attiecībā uz minoritāšu aizsardzību joprojām ir problēma, kas norādīta Komisijas paplašināšanās stratēģijā 2014.–2015. gadam(38); aicina paplašināšanās valstis pastiprināt centienus izveidot minoritāšu pieņemšanas kultūru, uzlabojot viņu iesaistīšanu lēmumu pieņemšanas procesos un integrāciju izglītības sistēmā, īpaši pievēršoties romu tautības bērniem; mudina ES visā paplašināšanās procesā cieši sekot līdzi to noteikumu īstenošanai, ar ko aizsargā cilvēktiesības, tostarp pie minoritātēm piederošo cilvēku tiesības, un cīņai pret visu veidu diskrimināciju, tostarp naida noziegumiem saistībā ar seksuālo orientāciju;

49.  ar bažām norāda uz demokrātiskas politiskās kultūras pasliktināšanos dažās kandidātvalstīs un potenciālajās kandidātvalstīs, kā arī vairākās Eiropas kaimiņreģionu valstīs; atgādina, ka laba pārvaldība, tiesiskuma principa ievērošana, tiesības uz domas brīvību, cilvēktiesību ievērošana, politiskais dialogs, kompromisu panākšana un visu ieinteresēto pušu iesaistīšana lēmumu pieņemšanas procesā ir demokrātisku režīmu būtiskas iezīmes; pauž arī bažas par vājo progresu paplašināšanās valstīs tiesu iestāžu neatkarības uzlabošanā un korupcijas apkarošanā; pievienojas Komisijas mudinājumam paplašināšanās valstīm vairot ticamus sasniegumus izmeklēšanā, kriminālvajāšanā un galīgajā notiesāšanā;

50.  saistībā ar Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu atgādina Līgumā par Eiropas Savienību noteikto, ka ES veido tādas īpašas attiecības ar kaimiņreģionu valstīm, kuru pamatā ir ES vērtības, kas ietver arī cilvēktiesību ievērošanu un demokrātiju(39); atgādina, ka pēc Arābu pavasara 2011. gadā ES no jauna definēja kaimiņattiecību politiku, pamatojoties uz principu „vairāk par labākiem rezultātiem” nolūkā stiprināt demokrātiskās institūcijas un attīstīt cilvēktiesības; uzsver, ka, ņemot vērā būtiskās problēmas, ar kurām pēdējos gados saskārušās ES kaimiņreģionu valstis, piemēram, nestabilitātes izplatīšanos un konfliktu Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā ar ekstrēmistu un džihādistu grupām, kuras izmanto šo situāciju, kā arī cilvēku ciešanas, ko radījušas Krievijas darbības, ir nozīmīgi pasliktinājušas cilvēktiesību un demokrātijas principu ievērošanu;

51.  tādēļ pauž pārliecību, ka pārskatītās Eiropas kaimiņattiecību politikas centrā arī turpmāk ir jāparedz atbalsts cilvēktiesību un demokrātijas principiem; atkārtoti uzsver, ka cilvēktiesību un demokrātijas veicināšana ir vienlaikus gan partnervalstu, gan ES interesēs;

52.  uzsver, ka ES jāturpina aktīvi atbalstīt demokrātiskas un efektīvas cilvēktiesību iestādes, kā arī pilsonisko sabiedrību un plašsaziņas līdzekļu brīvību kaimiņvalstīs; šajā sakarā atzinīgi vērtē būtisko pastāvīgo atbalstu Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta ietvaros; šajā sakarā, kā norādīts Parlamenta pirmajā novērtēšanas ziņojumā par Eiropas Demokrātijas fondu (EDF)(40), atzinīgi vērtē arī nepārtraukto un efektīvo EDF iesaistīšanos austrumu un dienvidu kaimiņvalstīs, atbalstot demokrātijas veicināšanu un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu; īpaši aicina ES un dalībvalstis turpināt piedāvāt spēcīgus stimulus un zinātību, kas gūta pašu pārejas procesā, lai atbalstītu demokrātisko reformu procesus ES kaimiņreģionos;

53.  uzsver, ka īpaši svarīga ir Krievijas agresijas izbeigšana, stabilitātes nodrošināšana un cilvēktiesību ievērošana Ukrainā;

Cilvēktiesību nodrošināšana, izmantojot tirdzniecību

54.  atkārtoti pauž atbalstu priekšlikumam sistemātiski ieviest cilvēktiesību klauzulas visos starptautiskajos nolīgumos starp ES un trešām valstīm, ņemot vērā, cita starpā, Eiropas sociālo dialogu un SDO darba standartus; aicina Komisiju efektīvi un sistemātiski uzraudzīt un vērtēt cilvēktiesību klauzulu īstenošanu un regulāri ziņot Parlamentam par cilvēktiesību ievērošanu partnervalstīs; atzinīgi vērtē to, ka Padome aizvien sistemātiskāk izmanto ierobežojošus pasākumus attiecībā uz tām trešām valstīm, kuras patvaļīgi pārkāpj cilvēktiesības; šajā sakarā — ja trešā valstī, ar kuru noslēgts nolīgums, notiek smags cilvēktiesību pārkāpums — iesaka ES spert konkrētus soļus, lai piemērotu atbilstīgus pasākumus, kā noteikts cilvēktiesību klauzulās;

55.  atzinīgi vērtē to, ka 2014. gada 1. janvārī stājās spēkā jaunā Vispārējā preferenču sistēma (VPS) (Regula (ES) Nr. 978/2012); atzinīgi vērtē to, ka līdz 2014. gada beigām 14 valstīm ir piešķirts VPS + režīms, un atgādina, ka valstīm ir jāratificē 27 starptautiskas pamatkonvencijas, kā arī jānodrošina to efektīva īstenošana saskaņā ar kritērijiem, kas noteikti šajās konvencijās vai ko noteikusi ES; sagaida, ka Komisija līdz 2015. gada beigām veiks patiesu un pārredzamu šo jautājumu novērtējumu un sniegs ziņojumu Parlamentam un Padomei par ratifikācijas statusu un attiecīgo konvenciju efektīvu īstenošanu, ko veic VPS + saņēmējas valstis; atkārto savu ieteikumu Romas Statūtus pievienot turpmākajam konvenciju sarakstam;

Uzņēmējdarbība un cilvēktiesības

56.  uzskata, ka tirdzniecība un cilvēktiesības var stiprināt viena otru un ka uzņēmējiem ir nozīmīga loma cilvēktiesību un demokrātijas sekmēšanā; uzskata, ka cilvēktiesību veicināšanas pamatā jābūt valsts un privātā sektora sadarbībai; šajā sakarā atkārtoti apstiprina, ka ES uzņēmumiem jāveic atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu, ka to darbības ietvaros trešās valstīs tiek ievērotas cilvēktiesības; turklāt atkārtoti apstiprina, cik svarīgi Eiropas Savienībai ir veicināt uzņēmumu sociālo atbildību un Eiropas uzņēmumiem ieņemt vadošo lomu starptautisko standartu attiecībā uz uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām veicināšanā; turklāt aicina ES aktīvi iesaistīties ANO darba grupas par cilvēktiesībām un transnacionāliem uzņēmumiem un citiem komerciāliem uzņēmumiem 12. sesijā un atbalstīt centienus politikas nostādnes saskaņot ar ESAO Vadlīnijām transnacionāliem uzņēmumiem; iesaka ES un dalībvalstīm iesaistīties debatēs par juridiski saistošu starptautisku instrumentu attiecībā uz uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām ANO sistēmā;

57.  tādēļ uzskata, ņemot vērā iepriekš minēto, ka EĀDD būtu jāpieprasa, lai ES delegācijas sadarbotos ar ES uzņēmumiem, kuri darbojas trešās valstīs, lai nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu ar uzņēmējdarbību saistītajās darbībās; turklāt atgādina savu prasību ES delegāciju darbībā iekļaut cilvēktiesību ievērošanu kā prioritāti vietējos uzaicinājumos iesniegt priekšlikumus saskaņā ar Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu (EIDHR) un ES delegācijām veikt nepieciešamos pasākumus cilvēktiesību aizstāvju aizsardzībai saskaņā ar ES pamatnostādnēm par cilvēktiesību aizstāvjiem;

58.  atkārtoti prasa Komisijai līdz 2015. gada beigām ziņot par to, kā ES dalībvalstis īsteno ANO pamatprincipus uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā(41);

59.  aicina ES stingri vērsties pret zemes sagrābšanu, veicinot pienācīgus aizsardzības pasākumus šīs parādības novēršanai gan attiecīgajās valstīs, gan ES, kā arī attiecībā uz Eiropas uzņēmumiem, kas darbojas šajās valstīs;

60.  aicina ES izstrādāt izmēģinājuma projektu par cilvēktiesību, zemes jautājumu (zemes sagrābšanu un piespiedu izlikšanu) nedalāmību un saistīto ES politikas nostādņu saskaņotību; aicina ES ziņot par tās apsvērumiem attiecībā uz pievienošanos Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām fakultatīvajam protokolam atbilstoši solītajam ES rīcības plānā cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2015.–2019. gadam;

Cilvēktiesības un attīstība

61.  uzskata, ka sadarbībai attīstības jomā un cilvēktiesību un demokrātijas principu sekmēšanai jāiet roku rokā; šajā sakarā atgādina, ka ANO ir paziņojusi, ka nevar pilnībā sasniegt attīstības mērķus, ja netiek izmantota uz cilvēktiesībām balstīta pieeja; atgādina arī to, ka ES ir apņēmusies atbalstīt partnervalstis, ņemot vērā to attīstības līmeni un attiecībā uz cilvēktiesībām un demokrātiju sasniegto; aicina ietvert skaidri noteiktas rezultātu struktūras visos instrumentus, lai nodrošinātu atstumtu un neaizsargātu grupu iekļaušanu, kā arī lai iekļautu uz cilvēktiesībām balstītu pieeju;

62.  atzinīgi vērtē Padomes atzinību guvušo 2014. gada aprīlī publicēto Komisijas dienestu darba dokumentu par tiesībās balstītu pieeju, saskaņā ar kuru ES attīstības sadarbībā būtu ietvertas visas cilvēktiesības, tostarp sieviešu un meiteņu tiesības; mudina Komisiju uzraudzīt to, kā tiek īstenota tiesībās balstītā pieeja, un nodrošināt, ka uz vietas cilvēktiesības un attīstības sadarbība savstarpēji viena otru pastiprina; aicina Komisiju nodrošināt uz tiesībām balstītās pieejas ES rīku kopuma ieviešanas pārredzamu un publisku novērtējumu; mudina uz to, ka ES nostiprina savu pasaulē nozīmīgo lomu cilvēktiesību veicināšanā, efektīvi, konsekventi un pārdomāti izmantojot visus pieejamos instrumentus cilvēktiesību un to aizstāvju sekmēšanai un aizsardzībai un efektīvi īstenojot mūsu attīstības palīdzības politiku atbilstīgi jaunajam 16. ilgtspējīgas attīstības mērķim (IAM);

63.  atzinīgi vērtē ambiciozās 2030. gada Ilgtspējīgās attīstības programmas pieņemšanu īpašajā ANO samitā Ņujorkā, kā arī ES vadošo lomu šajā procesā, jo īpaši attiecībā uz ES pamatvērtību, piemēram, cilvēktiesību un labas pārvaldības, iekļaušanu; pozitīvi vērtē to, ka par jaunās programmas pamatu skaidri uzskatāmas cilvēktiesību jomas saistības un ka tās 17 mērķi un 169 uzdevumi paredzēti visu cilvēktiesību ievērošanas nodrošināšanai; atbalsta redzējumu, kas ir šā dokumenta pamatā, proti, par pasauli, kurā nodrošina cilvēktiesību un cilvēka cieņas, tiesiskuma, taisnīguma, līdztiesības un nediskriminācijas vispārēju ievērošanu, kā arī cieņu neatkarīgi no rases, tautības un kultūru daudzveidības un iespēju vienlīdzību, ļaujot pilnībā realizēt cilvēku potenciālu un veicinot kopīgu labklājību; uzsver vajadzību nodrošināt to, ka ilgtspējīgas attīstības programma laikposmam līdz 2030. gadam, tās uzraudzības pasākumu un visas tās turpmākās īstenošanas, ko veic visas ieinteresētās personas, tostarp pilsoniskā sabiedrība un privātais sektors, pamatā ir uz cilvēktiesībām un dzimumu līdztiesību balstīta pieeja, kā arī nabadzības izskaušana, nevienlīdzības un sociālās atstumtības mazināšana un ekonomikas demokratizācija;

64.  uzsver — lai īstenotu jauno Ilgtspējīgās attīstības programmu, ļoti svarīgs ir princips par politikas saskaņotību attīstībai; norāda, ka uz cilvēktiesībām balstītajai pieejai jārada padziļināta izpratne par politikas saskaņotību attīstībai, jo, nepievēršoties tiesību nodrošināšanas šķēršļiem, nevar sasniegt progresu, kas vērsts uz ilgtspējīgu attīstību un nabadzības izskaušanu;

65.  atkārtoti apstiprina steidzamo vajadzību pievērsties ar nabadzību saistīto un novārtā atstāto slimību pasaules mēroga problēmai; aicina izstrādāt tādu ambiciozu ilgtermiņa politisko stratēģiju un rīcības plānu par pasaules veselību, jauninājumiem un zāļu pieejamību, kurā cita starpā būtu paredzētas investīcijas pētniecībā un izstrādē, lai aizsargātu tiesības uz tādu dzīves standartu, kas ir atbilstošs jebkuras personas veselībai un labklājībai, bez diskriminācijas rases, reliģijas, politiskās pārliecības, ekonomisko vai sociālo apstākļu, dzimumidentitātes vai seksuālās orientācijas dēļ;

66.  uzstāj, lai Adisabebas rīcības plāns paredzētu apņemšanos visiem cilvēkiem nodrošināt universālu sociālās aizsardzības minimumu, veselības aprūpes izmaksu vispārēju segšanu un būtiskus sabiedriskos pakalpojumus, tostarp veselības aprūpi un izglītību;

67.  atzinīgi vērtē EĀDD un Komisijas sagatavoto un Padomes apstiprināto pretterorisma norādījumu dokumentu, kura mērķis ir nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu, plānojot un īstenojot pretterorisma palīdzības projektus ar trešām valstīm; aicina EĀDD un Komisiju nodrošināt šā dokumenta efektīvu īstenošanu, sākot ar tā plašu izplatīšanu; šajā sakarībā atgādina, ka pamattiesību un brīvību ievērošana ir veiksmīgas terorisma apkarošanas politikas pamatā, ietverot digitālās novērošanas tehnoloģiju izmantošanu; atbalsta starptautiskos centienus izbeigt ISIS/Da’esh pastrādātos cilvēktiesību pārkāpumus;

Pirmiedzīvotāju tautu tiesības

68.  aicina EĀDD, Komisiju un dalībvalstis atbalstīt pilnvaru pārskatīšanu Ekspertu mehānismam par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām saskaņā ar Pasaules konferences par pirmiedzīvotāju tautām noslēguma dokumentu (ANO Ģenerālās Asamblejas Rezolūcija 69/2(42)), lai uzraudzītu, novērtētu un uzlabotu Deklarācijas par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām īstenošanu; mudina dalībvalstis pieprasīt, lai visi speciālo procedūru pilnvaru turētāji pievērstu īpašu uzmanību jautājumiem, kas skar pirmiedzīvotāju tautu sievietes un bērnus, un par šādiem jautājumiem regulāri ziņotu UNHRC; mudina EĀDD un dalībvalstis aktīvi atbalstīt tāda sistēmiska rīcības plāna par pirmiedzīvotājiem izstrādi, kas pieprasīts ar ANO Ģenerālās Asamblejas 2014. gada septembra rezolūciju, īpaši attiecībā uz regulāru konsultāciju organizēšanu ar pirmiedzīvotājiem kā šā procesa daļu; pauž dziļu nožēlu par to, ka dažos Rietumāfrikas apgabalos cilvēki ar garīgiem traucējumiem tiek pieķēdēti pie kokiem mežos vai pamesti uz ielas un tā ir plaši izplatīta prakse, ko atbalsta vietējās kopienas;

ES rīcība migrācijas un bēgļu jautājumā

69.  pauž dziļas bažas un solidaritāti saistībā ar daudzajiem bēgļiem un migrantiem, kuri cieš no smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem kā konfliktu, vajāšanas, pārvaldības nepilnību un nelegālas imigrācijas, cilvēku tirdzniecības, kontrabandas, ekstrēmistu grupu un kriminālu bandu tīklu upuri; pauž arī dziļu nožēlu par to, ka traģiski iet bojā cilvēki, kas mēģina sasniegt ES robežas;

70.  uzsver nepieciešamību steidzami novērst migrācijas plūsmu cēloņus un tādēļ pievērsties bēgļu krīzes ārējai dimensijai, tostarp atrodot ilgtspējīgus risinājumus konfliktiem mūsu kaimiņvalstīs, veidojot sadarbību un partnerības ar attiecīgajām trešām valstīm un izmantojot ES ārpolitikas virzienus; uzsver visaptverošas cilvēktiesībās balstītas pieejas migrācijai nepieciešamību un aicina ES sadarboties ar ANO, tostarp, tās aģentūrām, kā arī ar reģionālajām organizācijām, valdībām un nevalstiskām organizācijām, lai pievērstos migrācijas plūsmu galvenajiem cēloņiem un uzlabotu situāciju netālu no konfliktu zonām esošajās bēgļu nometnēs; atkārtoti aicina ES nodrošināt, ka visi nolīgumi par sadarbību migrācijas jomā un atpakaļuzņemšanu ar valstīm ārpus ES atbilst starptautiskajām cilvēktiesībām; atgādina, ka visaptveroša stratēģija par migrāciju ir cieši saistīta ar attīstības un humanitārās politikas virzieniem, tostarp izveidot humanitāros koridorus un ieviest humanitārās vīzas, kā arī citus ārpolitikas pasākumus; ņem vērā Eiropas Savienības jūras spēku operāciju Vidusjūrā (EUNAVFOR Med) pret kontrabandistiem un cilvēku tirgotājiem Vidusjūrā; uzsver arī steidzamo vajadzību izstrādāt stingrāku tādu Savienības politiku, kas risinātu samilzušos jautājumus attiecībā uz migrantiem un bēgļiem un rastu efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu mehānismu sloga sadalīšanai starp dalībvalstīm; uzsver pasākumus, ko Komisija ierosināja 2015. gada 9. septembrī ar mērķi risināt bēgļu krīzi, piemēram, plānoto Dublinas regulas pārskatīšanu;

71.  aicina ES un dalībvalstis ārpolitikā palielināt atbalstu cilvēku tirdzniecības apkarošanai, īpašu uzmanību veltot cietušo un jo īpaši nepilngadīgo aizsardzībai; nopietni apsver nepieciešamību ES stiprināt sadarbību ar trešām valstīm un citiem atbilstošiem dalībniekiem paraugprakses apmaiņas nolūkos, kā arī, lai izjauktu cilvēku tirdzniecības starptautisko tīklu darbību; atkārtoti uzsver nepieciešamību visām ES dalībvalstīm īstenot ES direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību(43) un Stratēģiju cilvēku tirdzniecības izskaušanai 2012.–2016. gadā(44);

72.  atgādina, ka 2014. gadā klimatisko apstākļu izraisītu katastrofu rezultātā ir pārvietoti 17,5 miljoni cilvēku; atgādina, ka minētā pārvietošana attiecas galvenokārt uz dienvidu reģioniem, kuri ir visvairāk pakļauti klimata pārmaiņu izraisītajām sekām; šajā ziņā uzsver, ka 85 % minēto pārvietošanas gadījumu notikuši jaunattīstības valstīs un tiem galvenokārt ir iekšējs vai reģionāls raksturs; atgādina, ka Tūkstošgades attīstības mērķu ietvaros ES dalībvalstis ir apņēmušās finansēt attīstības palīdzību 0,7 % apmērā no IKP;

73.  pieprasa ES aktīvi piedalīties debatēs par terminu „klimata bēglis”, tostarp par tā iespējamo juridisko definīciju starptautiskajās tiesībās vai jebkurā juridiski saistošā starptautiskā nolīgumā;

74.  atkārtoti aicina ES izstrādāt kopēju nostāju par bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošanu, kurā būtu apliecinātas cilvēktiesības un starptautiskās humanitārās tiesības un kurā būtu jārisina tādi jautājumi kā tiesiskais regulējums, samērība, atbildība, civiliedzīvotāju aizsardzība un pārredzamība; vēlreiz mudina, lai ES aizliegtu tādu pilnībā autonomu ieroču izstrādi, ražošanu un izmantošanu, kas ļauj izdarīt uzbrukumu bez cilvēka piedalīšanās; aicina ES noraidīt un aizliegt ārpustiesas un mērķtiecīgu nogalināšanu un apņemties veikt attiecīgus pasākumus saskaņā ar valsts un starptautiskajām juridiskajām saistībām, ja ir pamats domāt, ka kāda persona vai organizācija to jurisdikcijā varētu būt saistīta ar nelikumīgu mērķtiecīgu nogalināšanu ārvalstīs;

Starptautiskie kultūras un sporta pasākumi un cilvēktiesības

75.  pauž nopietnas bažas par to, ka dažus nozīmīgus sporta pasākumus rīko autoritāras valstis, kurās tiek pieļauti nopietni cilvēktiesību un pamattiesību pārkāpumi; uzsver nepieciešamību rīkot sabiedrības informēšanas kampaņas par nepieciešamību nodrošināt cilvēktiesību noteikumu ievērošanu attiecībā uz sporta pasākumiem, tostarp novērst piespiedu prostitūcijas un cilvēku tirdzniecības problēmu; aicina ES un dalībvalstis sadarboties ar UNHRC un citiem daudzpusējiem forumiem, kā arī ar valstu sporta federācijām, uzņēmumiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai nodrošinātu cilvēktiesību pilnīgu ievērošanu šajos pasākumos, tostarp cilvēktiesību ievērošanu nosakot par vienu no svarīgākajiem kritērijiem, piešķirot nozīmīgāko starptautisko sporta pasākumu rīkošanas tiesības; šajā sakarā īpašu uzmanību pievērš gaidāmajam FIFA Pasaules kausam Krievijā 2018. gadā un Katarā 2022. gadā, kā arī Olimpiskajām Spēlēm Pekinā 2022. gadā;

ES darbība daudzpusējās organizācijās

76.  atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu ES stingrajai apņēmībai veicināt cilvēktiesību un demokrātijas principus, saskaņā ar LES 21. un 220. pantu sadarbojoties ar ANO struktūrām un tās specializētajām aģentūrām, Eiropas Padomi, EDSO un ESAO; tādēļ atzinīgi vērtē ilgtspējīgas attīstības mērķu pieņemšanu;

77.  turklāt atkārtoti pauž viedokli, ka ES ir svarīgi aktīvi un saskaņoti iesaistīties visos ANO cilvēktiesību mehānismos, jo īpaši ANO Ģenerālās asamblejas Trešajā komitejā un ANO Cilvēktiesību padomē; atzinīgi vērtē EĀDD, ES delegāciju Ņujorkā un Ženēvā un dalībvalstu centienus palielināt ES saskaņotību cilvēktiesību jautājumos ANO līmenī; mudina ES palielināt pūliņus, lai tiktu sadzirdēts tās viedoklis, tostarp paplašinot starpreģionālo iniciatīvu izmantošanu, līdzsponsorēšanu, un uzņemties vadību, atbalstot rezolūcijas;

78.  aicina ievērot Rietumsahāras iedzīvotāju pamattiesības, tostarp biedrošanās un vārda brīvību un pulcēšanās tiesības; prasa atbrīvot visus sahravi politieslodzītos; prasa atvērt Rietumsahāras teritoriju Parlamenta deputātiem, neatkarīgajiem novērotājiem, NVO un presei; mudina Apvienoto Nāciju Organizāciju sniegt MINURSO misijai pilnvaras cilvēktiesību jomā, kas būtu līdzvērtīgas tām, kuras ir visām citām ANO miera uzturēšanas misijām visā pasaulē; atbalsta taisnīgu un noturīgu Rietumsahāras konflikta risinājumu, pamatojoties uz sahravi pašnoteikšanās tiesībām saskaņā ar attiecīgajām ANO rezolūcijām;

79.  atgādina par to, cik svarīgi ir saglabāt institucionalizēto praksi nosūtīt Parlamenta delegāciju uz ANO Ģenerālo asambleju; atzinīgi vērtē šīs prakses atjaunošanu 2015. gadā, nosūtot delegāciju uz ANO Cilvēktiesību padomes 28. sesiju;

80.  uzsver, ka ANO Cilvēktiesību padomes uzticamības un leģitimitātes stiprināšanai visiem tās locekļiem ir jāievēro paši augstākie cilvēktiesību standarti un jāievēro saistības cilvēktiesību jomā; uzskata, ka cilvēktiesības ir jāveicina, jāattīsta un jānostiprina visos starptautiskajos forumos; aicina Komisiju publiski ziņot par visiem pasākumiem un darbībām, ko tā veic cilvēktiesību veicināšanas jomā, un palielināt atbildību par cilvēktiesību ievērošanu un starptautisko organizāciju, piemēram, PTO un Pasaules bankas (BIRD, IFC, MIGA) saistības;

81.  atkārtoti pauž stingru apņemšanos izbeigt nesodāmību par pašiem nopietnākajiem noziegumiem, kas skar starptautisko sabiedrību, un panākt taisnīgumu personām, kuras cietušas no kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un genocīda, un tādēļ atkārtoti pauž stingru atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai (ICC); uzskata par nožēlojamu to, ka 2014. gadā neviena valsts neratificēja Romas Statūtus; uzsver pienākumu izbeigt nesodāmību un nodot kriminālvajāšanai personas, kuras ir atbildīgas par genocīdu, noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem, tostarp saistībā ar seksuālu vardarbību; pauž nopietnas bažas par to, ka vairāki aresta orderi joprojām nav izpildīti; mudina, lai ES turpinātu stingru diplomātisko un politisko atbalstu attiecību stiprināšanai un paplašināšanai starp Starptautisko Krimināltiesu un Apvienoto Nāciju Organizāciju, jo īpaši ANO Drošības padomē, kā arī divpusējās attiecībās un visos citos forumos; aicina Eiropas Savienību, tostarp tās delegācijas, kā arī dalībvalstis, palielināt centienus un vairāk veicināt Romas Statūtu universālumu un to ratifikāciju un efektīvu īstenošanu; aicina dalībvalstis nodrošināt Starptautisko Krimināltiesu ar vajadzīgajiem resursiem un sniegt lielāku būtiski nepieciešamo atbalstu starptautiskajai krimināltiesību sistēmai, izmantojot, piemēram, Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu (EIDHR); aicina efektīvi īstenot 2013. gada ES instrumentu kopumu attiecībā uz papildināmību attiecībās starp starptautisko un valstu tiesu sistēmām;

82.  aicina ES un dalībvalstis aktīvi atbalstīt Starptautisko Krimināltiesu un piemērot tās lēmumus visu veidu dialogos ar trešām valstīm;

Cilvēktiesību ievērošanas veicināšana pasaulē

Domas, apziņas un reliģijas vai ticības brīvības

83.  atgādina, ka domas, apziņas, reliģijas un ticības brīvības ir cilvēka pamattiesības, kas atzītas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un ko garantē arī ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 18. pants; atgādina arī šo brīvību savstarpējo saistību ar citām cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, ietverot tiesības ticēt vai neticēt, brīvību paust kā ticību tā neticību vai ateista pārliecību, kā arī tiesības pieņemt, mainīt un pamest vai atgriezties pie ticības pēc paša izvēles; pauž bažas par to, ka dažas valstis joprojām neievēro ANO standartus un piemēro valsts represijas, kas var ietvert fizisku sodu, cietumsodu, nesamērīgu naudassodu un pat nāvessodu, pārkāpjot tiesības uz reliģijas vai ticības brīvību; pauž bažas par pieaugušo reliģijas vai ticības minoritāšu vajāšanu, tostarp kristiešu kopienu vajāšanu, kā arī prettiesiska kaitējuma nodarīšanu viņu pulcēšanās vietās;

84.  aicina ES un dalībvalstis, sadarbojoties ar trešām valstīm, pastiprināt centienus veicināt visu veidu reliģiskās diskriminācijas izskaušanu un dialogu starp reliģijām; prasa veikt konkrētus pasākumus, lai aizsargātu reliģiskās minoritātes, neticīgos, atkritējus un ateistus, kuri ir cietuši no tiesību aktu par zaimošanu piemērošanas, un aicina ES un dalībvalstis iesaistīties šādu tiesību aktu atcelšanā; atzinīgi vērtē ES apņemšanos starptautiskos forumos veicināt reliģijas vai ticības brīvību, tostarp atbalstīt ANO īpašā referenta reliģijas vai ticības brīvības jautājumos mandātu; pilnībā atbalsta ES praksi uzņemties vadību par tematiskām rezolūcijām ANO Cilvēktiesību padomē un ANO Ģenerālajā asamblejā attiecībā uz reliģijas un ticības brīvību; prasa konkrētu rīcību un pasākumus, lai efektīvi īstenotu un uzlabotu ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību; uzskata, ka saskaņā ar LESD 17. pantu ir jāveic pasākumi gan starptautiskos, gan reģionālos forumos, uzturot atklātu, pārredzamu un regulāru dialogu ar reliģiskām apvienībām un kopienām, tostarp izmantojot ES delegācijas; tāpat pievērš uzmanību nepieciešamībai nodrošināt sistemātisku un konsekventu ES personāla apmācību galvenajā mītnē un delegācijās;

ES pasākumi pret nāvessodu

85.  atzinīgi vērtē PV/AP un Eiropas Padomes ģenerālsekretāra 2014. gada oktobra kopīgo deklarāciju(45), kurā atkārtoti apstiprināti viņu stingrie un bezierunu iebildumi pret nāvessodu jebkādos gadījumos un jebkādos apstākļos; joprojām uzskata, ka nāvessoda atcelšanai visā pasaulē jābūt vienam no ES galvenajiem mērķiem cilvēktiesību jomā; norāda, ka atbalstam trešo valstu narkotiku apkarošanas politikai būtu jāparedz nāvessoda atcelšana par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar narkotikām; prasa ES un dalībvalstīm 6. Pasaules kongresā pret nāvessodu, kas notiks 2016. gada jūnijā Oslo (Norvēģija), skaidri iestāties pret nāvessodu, lai pastiprinātu centienus panākt nāvessoda atcelšanu, un atbalstīt informēšanas kampaņas par šo jautājumu;

86.  pauž bažas par visā pasaulē pieaugošo uz nāvi notiesājošo spriedumu un izpildīto nāvessodu skaitu; izsaka dziļu nožēlu par to, ka dažu trešo valstu tiesību aktos joprojām ir paredzēta nāvessoda piespriešana; izsaka nožēlu par to, ka pēc divu gadu pārtraukuma Baltkrievijā ir atsākta nāvessodu izpilde; tādēļ atkārto savu aicinājumu Baltkrievijai īstenot moratoriju nāvessoda piemērošanai, kā rezultātā nāvessods būtu jāatceļ; norāda, ka 8 valstīs tiesību akti paredz nāvessodu par homoseksualitāti;

87.  mudina EĀDD, Komisiju un dalībvalstis sniegt norādes attiecībā uz vispusīgu un efektīvu Eiropas nāvessodu politiku saistībā ar vairākiem desmitiem ES dalībvalstu valstspiederīgo, kam piemērots nāvessods trešās valstīs, šajā politikā paredzot spēcīgus un uzlabotus mehānismus attiecībā uz identificēšanu, juridiskās palīdzības sniegšanu un diplomātisko pārstāvniecību;

88.  aicina ES turpināt sadarboties ar valstīm, kas saglabājušas nāvessodu, un izmantot visus diplomātiskos un sadarbības līdzekļus, lai panāktu nāvessoda atcelšanu; turklāt atkārtoti aicina ES turpināt uzraudzīt apstākļus, kādos soda ar nāvi valstīs, kurās joprojām var piespriest nāvessodu;

Cīņa pret spīdzināšanu un nežēlīgu izturēšanos

89.  uzskata — ņemot vērā to, ka ir atzīmēta ANO Konvencijas pret spīdzināšanu pieņemšanas 30. gadadiena un spīdzināšana un nežēlīga izturēšanās joprojām visā pasaulē turpinās, ES vajadzētu pastiprināt centienus, lai šos nopietnos cilvēktiesību pārkāpumus izskaustu; uzsver to, ka pret mazāk aizsargātām sabiedrības grupām, piemēram, bērniem un sievietēm, vai etniskām, lingvistiskām un reliģiskām minoritātēm, biežāk tiek vērsta spīdzināšana vai nežēlīga izturēšanās pagaidu izmitināšanas centros, tādēļ tām jāvelta īpaša uzmanība; tāpēc mudina EĀDD un PV/AP aktīvāk iesaistīties cīņā pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu un pazemojošu rīcību vai sodīšanu, izmantojot diplomātiskos centienus un sistemātiskāku publisko nostāju un atspoguļojot tās vērtības un principus, ko ES ir apņēmusies aizsargāt; iesaka EĀDD, ES delegācijām un dalībvalstīm pilnā apjomā izmantot visus tādus pašreizējos instrumentus kā ES pamatnostādnes par spīdzināšanu(46); iesaka šajā sakarībā nepārtraukti uzlabot eksporta kontroles mehānismus attiecībā uz medicīnas preparātiem, ko var izmantot nāvessoda izpildei vai spīdzināšanai, tostarp mērķtiecīgi izstrādātu galapatēriņa klauzulu, ar kuras palīdzību varētu aizkavēt vai apturēt tādu ar drošību saistītu objektu pārsūtīšanu, kuriem nepārprotami nav cita praktiska lietojuma, kā vien nāvessoda izpilde vai spīdzināšana;

90.  uzsver, ka ir valstis, kuras nav veikušas pasākumus, lai risinātu steidzamo vajadzību izstrādāt resursiem nodrošinātus rīcības plānus apstākļu uzlabošanai cietumos; norāda, ka ir panākts tikai neliels progress procesā, kura mērķis ir nodrošināt cietumu atbilstību starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem un aizsargāt ieslodzīto tiesības uz dzīvību, fizisku neaizskaramību un cilvēcisku cieņu; uzsver vajadzību uzlabot apstākļus ieslodzījuma vietās, lai ievērotu cilvēktiesības un aizturēto personu tiesības netikt pakļautām necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai;

Diskriminācija

91.  uzsver, ka ar sociālajiem, reliģiskajiem vai kultūras uzskatiem un tradīcijām nekādos apstākļos nav attaisnojama nekāda diskriminācija, vardarbības izpausmes, ar atriebību motivēti sodi, spīdzināšana, sieviešu un meiteņu seksuāla izmantošana, dzimumorgānu kropļošana, laulības ar bērniem un piespiedu laulības, sieviešu tirdzniecība, diskriminācija un sociālā atstumtība sociālā stāvokļa vai izcelsmes dēļ vai vardarbība ģimenē;

92.  stingri nosoda visu veidu diskrimināciju, tostarp diskrimināciju, pamatojoties uz rasi, ādas krāsu, dzimumu, seksuālo orientāciju, dzimumidentitāti, valodu, kultūru, reliģiju vai ticību, sociālo izcelšanos, kastu, dzimšanu, vecumu, invaliditāti vai jebkuru citu statusu; mudina ES pastiprināt centienus cilvēktiesību un politiskos dialogos, ES delegāciju un publiskās diplomātijas darbībā, lai izskaustu visu veidu diskrimināciju, rasismu un ksenofobiju; turklāt mudina ES arī turpmāk veicināt visu to ANO konvenciju ratificēšanu un pilnīgu īstenošanu, kas vērstas uz šo problēmu risināšanu, piemēram, Starptautisko konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu un ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām;

LGBTI personu tiesības

93.  uzskata, ka ES un dalībvalstīm ir jāturpina centieni uzlabot lesbiešu, geju, biseksuāļu, transseksuāļu un interseksuāļu (LGBTI) tiesību ievērošanu saskaņā ar ES Pamatnostādnēm par šo jautājumu (47); iesaka īstenot šīs pamatnostādnes, tostarp nodrošinot ES personāla trešās valstīs apmācību; pauž nožēlu, ka 75 valstīs homoseksuālisms joprojām tiek uzskatīts par kriminālnoziegumu, tostarp astoņās par to ir paredzēts nāvessods, un uzskata, ka vardarbība pret personām saistībā ar viņu seksuālo orientāciju nedrīkst palikt nesodīta; atbalsta ANO augstā cilvēktiesību komisāra nepārtraukto darbu šo diskriminējošo likumu apkarošanā, kā arī citu ANO struktūru darbu; pauž bažas par LGBTI cilvēktiesību aizstāvju pamatbrīvību ierobežojumiem un aicina ES palielināt atbalstu tiem; norāda, ka LGBTI personu pamattiesības drīzāk tiek ievērotas tad, ja šīm personām ir iespējas attiecības legalizēt, piemēram, reģistrēt partnerību vai laulību;

94.  uzsver, ka minoritāšu kopienām trešās valstīs ir īpašas vajadzības un ka jāveicina to pilnīga vienlīdzība visās ekonomikas, sociālās, politiskās un kultūras dzīves jomās;

Kastu diskriminācija

95.  ar lielām bažām norāda uz kastu diskriminācijas izplatību un sekām un ilgstošajiem šāda veida cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp liegumu piekļūt tiesu sistēmai vai nodarbinātībai, ilgstošu segregāciju, nabadzību un stigmatizāciju; aicina pieņemt ES instrumentu kastu diskriminācijas novēršanai un izskaušanai; iesaka integrēt šo jautājumu EĀDD un Komisijas pamatnostādnēs un rīcības plānos, jo īpaši saistībā ar ES cīņu pret jebkādu diskrimināciju, kā arī centienos apkarot pret sievietēm un meitenēm vērstu vardarbību un jebkādu pret tām vērstu diskrimināciju;

Personu ar invaliditāti tiesības

96.  atzinīgi vērtē ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām ratificēšanu; atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi to efektīvi īstenot gan dalībvalstīs, gan ES iestādēs; īpaši uzsver nepieciešamību ticami integrēt vispārējās pieejamības principu un visas personu ar invaliditāti tiesības attiecīgajās ES politikas jomās, tostarp attīstības sadarbības jomā, un uzsver šā jautājuma preskriptīvo un horizontālo raksturu;

97.  mudina PV/AP turpināt atbalstīt ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām ratificēšanas un ieviešanas procesu valstīs, kuras to vēl nav ratificējušas un ieviesušas;

98.  atgādina, ka starptautiskā sabiedrība par prioritāti ir atzinusi sieviešu ar invaliditāti stāvokli; atgādina par ANO Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos biroja secinājumiem, kuros norādīts, ka politikas virzieni un programmas, lai novērstu vardarbību pret sievietēm un meitenēm ar invaliditāti, būtu jāizstrādā ciešā sadarbībā ar šādām personām, atzīstot viņu autonomiju, un ar invalīdu organizācijām; uzsver, ka ir nepieciešama iestāžu veikta pārraudzība un aprūpētāju regulāras apmācības; aicina ES iekļaut cīņu pret diskrimināciju invaliditātes dēļ savā ārējā darbībā, sadarbības un attīstības palīdzības politikā, tostarp Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentā (EIDHR);

Sieviešu un meiteņu tiesības

99.  atgādina, ka 2014. gada Saharova balva tika piešķirta Dr. Denis Mukwege par viņa apņēmīgo darbu ar seksuālās vardarbības upuriem un pastāvīgu sieviešu un meiteņu tiesību veicināšanu, tādējādi vairojot izpratni par vardarbības un seksuālās kropļošanas izmantošanu pret sievietēm, meitenēm un bērniem kā karadarbības taktiku; stingri nosoda visu veidu ļaunprātīgu izmantošanu un vardarbību pret sievietēm, meitenēm un bērniem, jo īpaši seksuālās vardarbības izmantošanu kā kara ieroci, kā arī sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, bērnu, agrīnas un piespiedu laulības, seksuālo verdzību, izvarošanu laulībā un citus kaitīgu tradicionālo darbību veidus; uzsver, ka sievietēm, meitenēm un bērniem, kas tikuši pakļauti vardarbībai konfliktu zonās, ir jānodrošina veselības un psiholoģiskās aprūpes pieejamība; šajā sakarībā pieņem zināšanai PV/AP vēstuli par humānās palīdzības politiku, jo īpaši seksuālās vardarbības novēršanu un sieviešu nodrošināšanu ar pienācīgu atbalstu un piekļuvi veselības un psiholoģiskai aprūpei izvarošanas gadījumā konfliktu zonās; aicina visas Eiropas Padomes dalībvalstis parakstīt un ratificēt Stambulas konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu;

100.  uzsver, ka EĀDD ir nepieciešama paraugprakses apmaiņa, lai cīnītos par piekļuvi tiesiskumam ar seksuālu vardarbību saistītos noziegumos cietušajiem; stingri nosoda tiesiskuma nepieejamību sievietēm trešās valstīs un īpaši gadījumos, kad viņas ir cietušas ar dzimuma vardarbību saistītos noziegumos; aicina Komisiju aktīvi iesaistīties kriminālvajāšanā par šādiem noziegumiem trešās valstīs un dažos gadījumos dalībvalstīs; mudina Komisiju sadarboties ar EĀDD, lai uzlabotu atbalstu ar dzimumu saistītas vardarbības upuriem, iekļaut jautājumus par dzimuma vardarbību ES humānās palīdzības darbībās un noteikt par prioritāti tās ES humānās palīdzības darbības, kas vērstas pret dzimuma vardarbību un seksuālo vardarbību bruņotos konfliktos; atzinīgi vērtē ES apņemšanos veikt pēcpasākumus 2014. gada jūnijā Londonā notikušajam Vispasaules samitam par seksuālās vardarbības izbeigšanu konfliktu laikā, un tādēļ mudina Komisiju konkrēti rīkoties;

101.  pauž nožēlu par to, ka nav preventīvas politikas attiecībā uz dzimuma vardarbību, cietušo atbalsta trūkumu un likumpārkāpēju augsto nesodāmības līmeni daudzās valstīs; prasa EĀDD veikt paraugprakses apmaiņu ar trešām valstīm par likumdošanas procedūrām un apmācības programmām policijas, tiesu iestāžu un civildienesta darbiniekiem; mudina ES atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas aizsargā cilvēktiesības un veicina dzimumu līdztiesību trešās valstīs, un cieši sadarboties ar starptautiskām organizācijām, kas darbojas dzimumu līdztiesības jomā, piemēram, Starptautisko darba organizāciju (ILO), ESAO, ANO un Āfrikas Savienību, lai radītu sinerģiju un veicinātu iespēju nodrošināšanu sievietēm;

102.  pauž dziļas bažas par daudzviet pasaulē ar dzimumu saistītās vardarbības pieaugumu un feminicīda pieaugumu Latīņamerikā, kas notiek saistībā ar vispārēju vardarbību un strukturālu diskrimināciju; stingri nosoda visu veidu dzimuma vardarbību un šausmīgos feminicīda noziegumus, kā arī valdošo nesodāmību par šiem noziegumiem, kas var vēl vairāk veicināt vardarbību un slepkavības;

103.  pauž dziļas bažas par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kas skar sievietes un meitenes bēgļu nometnēs Tuvajos Austrumos un Āfrikā, tostarp par zināmajiem seksuālas vardarbības un nevienlīdzīgas attieksmes gadījumiem pret sievietēm un meitenēm; prasa EĀDD atbalstīt stingrākus noteikumus un labu praksi trešās valstīs, lai izbeigtu nevienlīdzību starp bēgļiem neatkarīgi no dzimuma;

104.  pauž nožēlu par to, ka pusei pasaules iedzīvotāju ir jāsaskaras ar diskrimināciju darba samaksas dēļ un ka kopumā sievietes pelna 60–90 % no vīriešu vidējiem ienākumiem;

105.  aicina Komisiju, EĀDD un PV/AP turpināt veicināt sieviešu un meiteņu līdzdalību politiskajā un ekonomiskajā dzīvē, iekļaujot dzimumu līdztiesības principu visās ārpolitikas jomās un programmās, tostarp izmantojot strukturētus dialogus ar trešām valstīm, publiski izvirzot ar dzimumu saistītus jautājumus un šim nolūkam nodrošinot pietiekamus resursus; atzinīgi vērtē jauno satvaru attiecībā uz dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm laikposmā no 2016. līdz 2020. gadam(48); uzsver, ka uzmanībai galvenokārt jābūt vērstai horizontālajam pīlāram, kura mērķis ir panākt Komisijas un EĀDD Eiropas Savienības saistību labāku izpildi sieviešu un meiteņu tiesību stiprināšanā, izmantojot ārējās attiecības;

106.  pauž nožēlu par to, ka šajā politikā nav iekļauti dzimumu līdztiesības jautājumi; atgādina, ka sievietes un vīrieši ir vienlīdzīgi, un abu dzimumu cilvēkiem jābūt vienādām politiskām tiesībām un pilsoniskām brīvībām, un tāpēc pauž nožēlu, ka sievietes nav pietiekami pārstāvētas ekonomisku, sociālu un politisku lēmumu pieņemšanā; uzsver efektīvu aizsardzības mehānismu nepieciešamību sievietēm cilvēktiesību aizstāvēm; iesaka ieviest kvotu sistēmu, lai radītu iespēju veicināt sieviešu — galvenokārt kandidātu statusā — līdzdalību politiskajās struktūrās un demokrātiskajā procesā;

107.  aicina ES turpināt atbalstīt sieviešu ekonomiskās, sociālās un politiskās ietekmes palielināšanu kā līdzekli, kas sekmētu viņu iespējas pienācīgi izmantot tiesības un pamatbrīvības, un piešķirt vislielāko nozīmi meiteņu piekļuvei kvalitatīvai izglītībai, tostarp arī meitenēm no pašām nabadzīgākajām un sabiedrības visvairāk atstumtajām kopienām; aicina atbalstīt profesionālās izglītības iespējas sievietēm, plašāku profesionālo apmācību nodrošinot eksakto zinātņu un tehnikas jomā, izveidot dzimumu līdztiesības apmācību programmas izglītības nozares speciālistiem trešās valstīs un veikt pasākumus, lai novērstu stereotipu izplatīšanu, izmantojot izglītojošus materiālus; mudina ES iekļaut šo prioritāti visos tās diplomātiskās, tirdzniecības un attīstības sadarbības pasākumos;

108.  uzsver izglītības turpināšanas nepieciešamību meitenēm bēgļu nometnēs, konfliktu zonās un apgabalos, kuros ir galēja nabadzība vai tādi ekstrēmi vides apstākļi kā sausums un plūdi;

109.  mudina ES arī turpmāk iekļaut atbalstu sievietēm un meitenēm KDAP operācijās un ANO miera uzturēšanas struktūrās un turpināt centienus, lai īstenotu un stiprinātu ANO Drošības padomes Rezolūcijā 1325(2000)(49) un 1820(2008)(50) noteikto attiecībā uz sievietēm, mieru un drošību; šajā saistībā aicina ES starptautiskā līmenī atzīt pievienoto vērtību, ko sniedz sieviešu līdzdalība konfliktu nepieļaušanā un novēršanā, kā arī miera uzturēšanas operācijās, humānajā palīdzībā, konflikta radīto seku likvidēšanā un pārejas uz demokrātiju procesos, kas ved uz ilgstošiem un stabiliem politiskiem risinājumiem; uzsver arī to, cik svarīgi ir nodrošināt visu cilvēktiesību ievērošanu attiecībā uz sievietēm un veicināt viņu iespējas, tostarp izmantojot programmu laikposmam pēc 2015. gada un atbalstu Pekinas rīcības platformai un Stambulas Konvencijas īstenošanai; atzinīgi vērtē ES atbalstu ANO rezolūcijām par dzimumu jautājumiem, it sevišķi par vārda un uzskatu brīvības nozīmi iespēju nodrošināšanā sievietēm; atzinīgi vērtē ANO Sieviešu statusa komisijas 59. sesijā pieņemtos secinājumus(51);

110.  aicina Komisiju sistemātiski iekļaut konkrētus pasākumus, lai uzlabotu sieviešu līdzdalību vēlēšanu procesos visās ES vēlēšanu novērošanas misijās saskaņā ar ES pamatnostādnēm šajā jomā, ņemot vērā vecāko vēlēšanu ekspertu seminārā Briselē 2014. gada aprīlī izdarītos secinājumus un iepriekšējās misijās gūto pieredzi;

111.  atzinīgi vērtē EĀDD centienus trešās valstīs aktīvāk īstenot pienākumus un saistības attiecībā uz sieviešu tiesībām saskaņā ar Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, Pekinas Rīcības platformu un Kairas deklarāciju par iedzīvotājiem un attīstību saistībā ar attīstības programmu laikposmam pēc 2015. gada;

112.  uzsver, ka ir svarīgi nemazināt Pekinas rīcības platformas acquis nozīmi attiecībā uz piekļuvi izglītībai un veselības aprūpei kā cilvēka pamattiesībām un attiecībā uz seksuālās un reproduktīvās veselības tiesību aizsardzību; uzsver, ka seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību un piekļuves attiecīgajiem pakalpojumiem vispārēja ievērošana veicina mātes un bērna mirstības samazināšanos; norāda, ka ģimenes plānošana, mātes veselība, viegla piekļuve kontracepcijai un iespēja abortu veikt drošos apstākļos ir sieviešu dzīvības glābšanas svarīgi elementi un izvarošanas gadījumā palīdz tās upuriem atsākt normālu dzīvi; uzsver nepieciešamību šos politikas virzienus noteikt par prioritāti attīstības sadarbībā ar trešām valstīm;

113.  uzskata nepilngadīgu personu laulības par cilvēku pamattiesību pārkāpumiem, kas skar visus šādu meiteņu dzīves aspektus, apdraudot viņu izglītības iespējas un tādējādi ierobežojot nākotnes izredzes, apdraudot veselību un palielinot risku ciest no vardarbības un ļaunprātīgas izmantošanas;

114.  ar dziļām bažām norāda, ka kopš 1980. gadiem satraucošā apjomā ir palielinājies ar „kataloga līgavām” noslēgto laulību skaits; ar bažām norāda, ka ir dokumentēti daudzi gadījumi, kad notiek uzbrukumi sievietēm vai viņas tiek nogalinātas pēc tam, kad bijušas apprecējušās kā „kataloga līgavas”; pauž nožēlu par to, ka „kataloga līgavu” tīmekļa vietnēs ir daudz nepilngadīgu meiteņu, un uzsver, ka bērnu seksuāla izmantošana ir jāuzskata par bērnu ļaunprātīgu izmantošanu;

115.  nosoda bērna iznēsāšanu, ko veic surogātmāte, kā praksi, kas apdraud sievietes cieņu, jo tās ķermenis un reproduktīvās funkcijas tiek izmantotas kā prece; uzskata, ka intrauterīnā bērna iznēsāšana, kas ir saistīta ar reproduktīvo funkciju ekspluatāciju un cilvēka ķermeņa izmantošanu finansiāla vai cita labuma gūšanai, jo īpaši izmantojot mazāk aizsargātās sievietes jaunattīstības valstīs, ir prakse, kas ir jāaizliedz un jāuzskata par steidzami risināmu problēmu cilvēktiesību instrumentos;

Bērna tiesības

116.  atkārtoti apstiprina steidzamo nepieciešamību globāli ratificēt un efektīvi īstenot ANO Konvenciju par bērna tiesībām un tās fakultatīvos protokolus; aicina visas valstis apņemties izskaust SDO Konvencijas Nr. 182 3. pantā definētos bērnu darba ļaunākos veidus, tostarp bērnu verdzību, bērnu tirdzniecību un bērnu pornogrāfiju, kā arī bērniem kaitīgu darbu, kas ietekmē bērna fizisko un psihisko veselību;

117.  atzinīgi vērtē Padomes 2014. gada decembrī pieņemtos secinājumus par bērnu tiesību veicināšanu un aizsardzību(52) un aicina ES turpināt sniegt atbalstu partnervalstīm cīņā pret visu veidu vardarbību pret bērniem, tostarp pret seksuālu izmantošanu, un stiprināt to spējas aizsargāt bērnu tiesības; atzinīgi vērtē ES un UNICEF Bērna tiesību instrumentu kopuma(53) vispārēju ieviešanu 2014. gadā; pieņem zināšanai Eiropas Padomes komisāra cilvēktiesību jautājumos 2014. gada maijā sniegto paziņojumu par interseksuāļu bērnu tiesībām;

118.  atkārto savu pieprasījumu Komisijai ierosināt visaptverošu bērna tiesību stratēģiju un rīcības plānu nākamajiem pieciem gadiem, lai par prioritāti noteiktu bērnu tiesības ES ārpolitikā, atbalstot ES centienus veicināt bērnu tiesību ievērošanu, jo īpaši veicinot bērnu nodrošinājumu ar ūdeni, sanitāriju, veselības aprūpi un izglītību, nodrošinot bruņotos grupējumos iekļautu bērnu rehabilitāciju un reintegrāciju, izskaužot bērnu darbu, spīdzināšanu, aizdomas par bērnu saikni ar ļaunajiem gariem, cilvēku tirdzniecību, laulības ar bērniem un bērnu seksuālu izmantošanu, kā arī palīdzot bērniem bruņotos konfliktos un nodrošinot konfliktu zonu un bēgļu nometņu bērniem izglītības iespējas; aicina PV/AP reizi gadā ziņot Parlamentam par sasniegtajiem rezultātiem attiecībā uz ES ārējo darbību, kas ir vērsta uz bērna tiesību aizsardzību; atzinīgi vērtē kampaņu „Bērni, nevis kareivji” un aicina ES un dalībvalstis pastiprināt atbalstu, lai līdz 2016. gadam sasniegtu mērķi izbeigt valdību bruņoto spēku īstenoto bērnu vervēšanu un izmantošanu konfliktos;

119.  atzinīgi vērtē ES sadarbību ar UNICEF, kuras rezultātā ir izstrādāts instrumentu kopums bērna tiesību integrēšanai attīstības sadarbībā un nodrošināts atbalsts galveno Tūkstošgades attīstības mērķu un bērnu aizsardzības programmu īstenošanai saistībā ar bērnu tiesību izmantošanu, sevišķi reģionos ar nestabilu politisko situāciju, kā arī sadarbībā ar UNRWA;

120.  atzinīgi vērtē ES aktīvo sadarbību ar vairākiem ANO īpašajiem referentiem, kas nodarbojas ar ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību jautājumiem, tostarp īpašo referentu par tiesībām uz nekaitīgu dzeramo ūdeni un sanitāriju, īpašo referentu par tiesībām uz izglītību, īpašo referentu par tiesībām uz pārtiku, īpašo referentu galējas nabadzības un cilvēktiesību jautājumos un īpašo referentu par pienācīgiem mājokļiem; atzinīgi vērtē ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību nostiprināšanu Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta daudzgadu indikatīvajā programmā 2014.–2017. gadam, kuras mērķis inter alia ir nostiprināt arodbiedrības, labāka informētība algu jautājumos, zemes mantojuma aizsardzība, sociālās integrācijas veicināšana, izmantojot ekonomisko ietekmi un samazinot ekonomisko diskrimināciju un vardarbību darbā;

Demokrātijas stiprināšana pasaulē

121.  uzsver ES apņemšanos atbalstīt un sekmēt cilvēktiesību ievērošanu un demokrātijas vērtības attiecībās ar citām pasaules daļām; atgādina, ka demokrātiskus režīmus līdztekus citiem aspektiem raksturo cita starpā ne tikai brīvas un taisnīgas vēlēšanas, bet arī vārda, preses un biedrošanās brīvība, tiesiskums un pārskatatbildība, tiesu varas neatkarība un objektīvas pārvaldības iestādes; uzsver, ka demokrātija un cilvēktiesības ir savstarpēji cieši saistītas un viena otru pastiprinoši jēdzieni, kas atgādināts Padomes 2009. gada 18. novembra secinājumos par demokrātijas atbalstu ES ārējās attiecībās; atzinīgi vērtē to, ka jaunajā rīcības plānā par cilvēktiesībām un demokrātiju pastiprināta uzmanība ir pievērsta demokrātijas atbalsta pasākumiem;

Vārda brīvības aizstāvība un pilsoniskās sabiedrības stiprināšana

122.  atgādina, ka vārda brīvība ir būtisks jebkuras demokrātiskas sabiedrības elements, jo tā veicina plurālisma kultūru, kas ļauj pilsoniskajai sabiedrībai un iedzīvotājiem prasīt atbildību no savas valsts valdības un lēmumu pieņēmējiem un atbalsta tiesiskuma ievērošanu; tāpēc mudina ES pastiprināt centienus, lai veicinātu vārda brīvību, izmantojot ārpolitiku un tās instrumentus;

123.  atkārtoti aicina ES un dalībvalstis uzlabot visu veidu ierobežojumu monitoringu attiecībā uz vārda brīvību un plašsaziņas līdzekļiem trešās valstīs un ātri un sistemātiski nosodīt šādus ierobežojumus, pat ja tos izmanto, aizbildinoties ar tādiem likumīgiem mērķiem kā terorisma novēršana, valsts drošība vai tiesībaizsardzība; uzsver, ka svarīgi ir nodrošināt ES pamatnostādņu par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē efektīvu īstenošanu un regulāri uzraudzīt to ietekmi; atgādina par ES mērķi nodrošināt un aizsargāt nediskriminējošu piekļuvi informācijai un vārda brīvībai visām personām gan tiešsaistē, gan bezsaistē;

124.  uzskata, ka, pēc iespējas uzlabojot informācijas pieejamību, informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT) sniedz iespējas veicināt cilvēktiesības, demokrātisku praksi un sociālo un ekonomisko attīstību; turklāt uzsver IKT devumu pilsoniskās sabiedrības kustību centienos, jo īpaši valstīs, kurās valda nedemokrātiski režīmi; pauž bažas par to, kā IKT izmanto daži autoritārie režīmi, arvien vairāk apdraudot cilvēktiesības un demokrātijas aizstāvjus; uzsver nepieciešamību sniegt lielāku atbalstu jomām, kas veicina plašsaziņas līdzekļu brīvību, aizsargājot neatkarīgus žurnālistus un blogerus, samazinot digitālās atšķirības un sekmējot neierobežotu piekļuvi informācijai; aicina Komisiju saistībā ar ES eksporta kontroles sistēmas pārskatīšanu īpašu uzmanību pievērst divējāda lietojuma preču cilvēktiesību aspektiem;

ES atbalsts cilvēktiesību aizstāvjiem

125.  pauž nožēlu par to, ka visā pasaulē notiek arvien vairāk uzbrukumi pilsoniskajai sabiedrībai, tostarp cilvēktiesību aizstāvjiem; pauž nopietnas bažas par to, ka arvien vairākās valstīs, piemēram, Krievijā un dažās Centrālāzijas valstīs, tiek pieņemti stingri likumi, lai apturētu NVO aktīvistu darbību, ierobežojot viņu piekļuvi ārvalstu finansējumam un ieviešot apgrūtinošas atskaitīšanās prasības un nopietnus naudassodus par to neievērošanu; atgādina, ka pulcēšanās un biedrošanās brīvība ir būtiski svarīgi demokrātiskas, atvērtas un iecietīgas sabiedrības elementi; aicina no jauna īstenot centienus stāties pretī ierobežojumiem un iebiedēšanai, ar ko saskaras personas, kuras strādā pilsoniskās sabiedrības organizācijās, un aicina ES rādīt piemēru attiecīgo tiesību aizsargāšanā un veicināšanā;

126.  atzinīgi vērtē to, ka jaunajā rīcības plānā PV/AP atkārtoti apstiprina ES apņemšanos nostiprināt vietējos dalībniekus un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, un uzsver, ka, ņemot vērā pilsoniskās sabiedrības ietekmes ievērojamo sarukumu, tai, tostarp cilvēktiesību aizstāvjiem, ir vajadzīga lielāka ES uzmanība un pūliņi; mudina, lai tādējādi ES un dalībvalstis izstrādātu saskaņotu un vispusīgu reakciju uz galvenajām problēmām, ar ko pilsoniskā sabiedrība, tostarp cilvēktiesību aizstāvji, saskaras visā pasaulē;

127.  aicina ES un dalībvalstis pastāvīgi sekot un visos politiskā dialoga līmeņos pievērst uzmanību pulcēšanās un biedrošanās brīvības pārkāpumu gadījumiem, tostarp izmantojot dažāda veida aizliegumus un ierobežojumus attiecībā uz pilsoniskās sabiedrības organizācijām un to darbību;

128.  turklāt aicina ES un dalībvalstis izmantot visus pieejamos līdzekļus nolūkā sistemātiski pievērsties konkrētiem apdraudētiem cilvēktiesību aizstāvjiem un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem, jo īpaši apcietinātām personām; mudina ES delegācijas un dalībvalstu diplomātisko personālu turpināt aktīvi atbalstīt cilvēktiesību aizstāvjus, sistemātiski sekojot tiesu procesiem, apmeklējot apcietinātos aktīvistus un izplatot paziņojumus par konkrētiem gadījumiem, kā arī kopā ar attiecīgajiem partneriem pievēršoties cilvēktiesību pārkāpumiem; uzstāj, lai augstākā līmeņa ES pārstāvji, jo īpaši PV/AP, komisāri, ES īpašie pārstāvji un dalībvalstu amatpersonas, apmeklējot valstis, kurās pret pilsonisko sabiedrību tiek vērsts spiediens, regulāri tiktos ar cilvēktiesību aizstāvjiem;

129.  atzinīgi vērtē ES atbalstu cilvēktiesību aizstāvjiem un pilsoniskajai sabiedrībai visā pasaulē, izmantojot Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta (EIDHR) finansējumu; uzsver, cik svarīgi ir izmantot EIDHR, lai aizsargātu visvairāk apdraudētos cilvēktiesību aizstāvjus; uzsver arī, ka, atbalstot cilvēktiesību aizstāvjus, kuri pakļauti riskam, galvenokārt būtu jāņem vērā efektivitātes kritēriji un jāizvairās no pārlieku preskriptīviem nosacījumiem; aicina Komisiju, EĀDD un ES delegācijas nodrošināt, ka cilvēktiesību aizstāvjiem pieejamais finansējums tiek izmantots pareizi;

Atbalsts vēlēšanām un tiesiskuma uzlabošanai, tiesu iestāžu neatkarībai un pārvaldes iestāžu objektivitātei trešās valstīs

130.  atzinīgi vērtē astoņas vēlēšanu novērošanas misijas, kā arī astoņas vēlēšanu ekspertu misijas, ko ES 2014. gadā izmantojusi visā pasaulē; atkārtoti izsaka atzinību par ES pastāvīgu atbalstu vēlēšanu procesiem un par vēlēšanu atbalsta sniegšanu un vietējo novērotāju atbalstu;

131.  atgādina, ka ir svarīgi veikt atbilstošus pēcpasākumus attiecībā uz vēlēšanu novērošanas misiju ziņojumiem un ieteikumiem, tādā veidā palielinot to ietekmi un stiprinot ES atbalstu demokrātijas standartiem attiecīgajās valstīs;

132.  iesaka, ka ES ir jāpastiprina centieni, lai izstrādātu plašāku pieeju demokratizācijas procesiem, no kuriem brīvas un taisnīgas vēlēšanas ir tikai viens aspekts, kā palīdzēt nostiprināt demokrātiskās institūcijas un sabiedrības uzticību vēlēšanu procesiem pasaulē;

133.  atzinīgi šajā sakarā vērtē otrās paaudzes demokrātijas atbalsta izmēģinājuma projektu sākšanu 2014. gadā 12 ES delegācijās pēc apņemšanās, kas izteikta Padomes 2009. gada novembra secinājumos un 2012. gada rīcības plānā par cilvēktiesībām un demokrātiju; stingri uzsver šo izmēģinājuma projektu svarīgo nozīmi, lai ar ES ārpolitikas virzieniem un instrumentiem panāktu demokrātijas atbalsta lielāku saskaņotību;

134.  atzinīgi vērtē apņemšanos, ko Komisija, EĀDD un dalībvalstis izteikušas jaunajā rīcības plānā par cilvēktiesībām un demokrātiju, respektīvi, ciešāk un konsekventāk sadarboties ar vēlēšanu pārvaldes struktūrām, parlamentārajām institūcijām, vietējām NVO, cilvēktiesību aizstāvjiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām trešās valstīs, lai veicinātu to aktīvāku iesaisti vēlēšanu pārraudzībā un norisē un to līdzdalību un tādējādi stiprinātu demokrātiskos procesus;

135.  atgādina, ka pieredze un atziņas, ko Eiropas Savienība, politiķi, akadēmisko aprindu pārstāvji, plašsaziņas līdzekļi, NVO un pilsoniskā sabiedrība ir guvusi pārejas procesā uz demokrātiju, īstenojot Savienības paplašināšanās un kaimiņattiecību politikas pasākumus, varētu palīdzēt apzināt paraugpraksi, ko varētu izmantot, lai atbalstītu un nostiprinātu citus demokratizācijas procesus visā pasaulē;

136.  atgādina, ka korupcija apdraud gan iespējas cilvēktiesības piemērot vienlīdzīgi, gan demokrātiskos procesus, piemēram, tiesiskumu un taisnīgu tiesvedību; atgādina arī to, ka ES ekskluzīvā kompetencē ir pienākums parakstīt ANO Pretkorupcijas konvenciju (UNCAC);

137.  pauž viedokli, ka ES visās dialoga platformās ar trešām valstīm būtu jāuzsver pārredzamības un pieejamības, integritātes, pārskatatbildības un valsts lietu, valsts budžeta un valsts īpašumu pareizas pārvaldības svarīgā nozīme, kā noteikts ANO Pretkorupcijas konvencijā; uzskata, ka visi korupcijas veidi apdraud demokrātijas principus un negatīvi ietekmē sociālo un ekonomisko attīstību; aicina veikt turpmākus pasākumus pēc izteiktās prasības uzlabot Pretkorupcijas konvencijas piemērošanas uzraudzību, kā arī pienācīgi ņemt vērā ESAO ieteikumus; uzskata, ka ES būtu konsekventāk un sistemātiskāk jāatbalsta trešās valstis korupcijas apkarošanā, nododot pieredzi un sniedzot atbalstu, lai izveidotu un konsolidētu neatkarīgas un efektīvas korupcijas apkarošanas iestādes, tostarp veicot proaktīvu sadarbību ar privāto sektoru; iesaka arī izstrādāt novatoriskus finanšu mehānismus ar mērķi stiprināt cīņu pret visu veidu korupciju; šajā sakarā pieņem zināšanai aicinājumu uzlabot finanšu pārvedumu regulējumu starptautiskā līmenī;

138.  uzskata, ka ES jāpastiprina centieni veicināt tiesiskumu un tiesu iestāžu neatkarību daudzpusējā un divpusējā līmenī; mudina ES atbalstīt taisnīgas tiesas procesus visā pasaulē, palīdzot īstenot likumdošanas un institucionālo reformu procesus trešās valstīs; mudina arī ES delegācijas un dalībvalstu vēstniecības sistemātiski veikt tiesas procesu monitoringu, lai veicinātu tiesu iestāžu neatkarību;

Ar cilvēktiesībām saistītās Eiropas Parlamenta darbības uzlabošana

139.  atzinīgi vērtē to, ka Delegāciju priekšsēdētāju konference sadarbībā ar Cilvēktiesību apakškomiteju ir pārskatījusi Pamatnostādnes EP parlamentu sadarbības delegācijām cilvēktiesību un demokrātijas veicināšanai; šajā saistībā iesaka regulārāk un pārredzamāk izvirzīt cilvēktiesību jautājumus, it sevišķi tos, kas ir saistīti ar Parlamenta rezolūcijās minētajiem gadījumiem, apspriešanai delegāciju apmeklējumu laikā trešās valstīs, kā arī aicina ziņot — rakstiski un, ja tas ir politiski pamatoti, ar īpašu konsultāciju starpniecību — Cilvēktiesību apakškomitejai par īstenoto rīcību;

140.  uzsver nepieciešamību pastāvīgi apsvērt piemērotākos veidus, kā pēc iespējas palielināt Parlamenta rezolūciju par cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārkāpumiem ticamību, pamanāmību un efektivitāti;

141.  mudina rīkot diskusijas par dažādu Parlamentam pieejamo instrumentu, kas attiecas uz cilvēktiesību atbalstīšanu un veicināšanu, iekļaušanu vienotā stratēģijas dokumentā, kurš būtu Parlamentam jāpieņem plenārsēdē;

o
o   o

142.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Drošības padomei, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās asamblejas 70. sesijas priekšsēdētājam, ANO Cilvēktiesību padomes priekšsēdētājam, ANO augstajam cilvēktiesību komisāram un ES delegāciju vadītājiem.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0070. (2) http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-11855-2012-INIT/lv/pdf. (3) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/EN/foraff/142549.pdf (4) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/EN/foraff/137585.pdf (5) http://www.europarl.europa.eu/document/activities/cont/201203/20120329ATT42170/20120329ATT42170EN.pdf (6) http://www.consilium.europa.eu/en/policies/pdf/st10152-en15_pdf/ (7) http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-10897-2015-INIT/lv/pdf (8) http://www.consilium.europa.eu/en/meetings/fac/2015/10/st13201-en15_pdf/ (9) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/EN/foraff/130243.pdf (10) http://register.consilium.europa.eu/doc/srv?l=LV&f=ST%2015559%202014%20INIT. (11) http://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:32015D0260. (12) http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-9242-2015-INIT/lv/pdf (13) http://www.un.org/en/ga/search/view_doc.asp?symbol=S/RES/1325(2000) (14) OV C 236 E, 12.8.2011., 69. lpp. (15) OV C 33 E, 5.2.2013., 165. lpp. (16) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0470. (17) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0274. (18) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0394. (19) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0420. (20) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0252. (21) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0079. (22) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0259. (23) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0206. (24) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0076. (25) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0272. (26) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0288. (27) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0317. (28) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0350. (29) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0348. (30) http://ec.europa.eu/enlargement/pdf/key_documents/2014/20141008-strategy-paper_lv.pdf. (31) http://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:52011DC0200 (32) http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=COM:2011:0303:FIN:lv:PDF (33) http://daccess-dds-ny.un.org/doc/UNDOC/GEN/G14/082/52/PDF/G1408252.pdf?OpenElement (34) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0274. (35) http://www.unfpa.org/sites/default/files/pub-pdf/Joint%20Programme%20on%20FGMC%20Summary%20Report.pdf (36) http://daccess-dds-ny.un.org/doc/UNDOC/GEN/G14/086/06/PDF/G1408606.pdf?OpenElement (37) https://www.consilium.europa.eu/ueDocs/cms_Data/docs/hr/news53.pdf (38) http://ec.europa.eu/enlargement/pdf/key_documents/2014/20141008-strategy-paper_en.pdf (39) http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:L:2014:077:0027:0043:EN:PDF (40) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0274. (41) http://www.ohchr.org/Documents/Publications/GuidingPrinciplesBusinessHR_EN.pdf (42) http://wcip2014.org/wp-content/uploads/2013/03/N1446828.pdf (43) OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp. (44) https://ec.europa.eu/anti-trafficking/sites/antitrafficking/files/eu_strategy_towards_the_eradication_of_trafficking_in_human_beings_2012-2016_1.pdf (45) http://www.coe.int/en/web/portal/10-october-against-death-penalty (46) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cmsUpload/TortureGuidelines.pdf (47) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/en/foraff/137584.pdf (48) http://europa.eu/rapid/press-release_IP-15-5690_en.pdf (49) http://www.un.org/en/ga/search/view_doc.asp?symbol=S/RES/1325(2000) (50) http://www.un.org/en/ga/search/view_doc.asp?symbol=S/RES/1820(2008) (51) http://www.un.org/ga/search/view_doc.asp?symbol=E/2015/27 (52) http://register.consilium.europa.eu/doc/srv?l=EN&f=ST%2015559%202014%20INIT (53) http://www.unicef.org/eu/crtoolkit/downloads/Child-Rights-Toolkit-Web-Links.pdf

Eiropas Parlamenta 2015. gada 17. decembra rezolūcija par Deitonas miera līguma 20. gadadienu (2015/2979(RSP))

P8_TA(2015)0471 RC-B8-1362/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Deitonas miera līgumu, tā vispārējo satvaru un divpadsmit pielikumus,

–  ņemot vērā 2005. gada 7. jūlija(1), 2009. gada 15. janvāra(2) un 2015. gada 9. jūlija(3) rezolūcijas par Srebreņicu,

–  ņemot vērā Venēcijas komisijas 2005. gada 11. marta atzinumu par Bosnijas un Hercegovinas konstitucionālo situāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā ar 1995. gada 14. decembrī parakstīto Deitonas miera līgumu tika pielikts punkts asiņainākajam karam Eiropā kopš Otrā pasaules kara;

B.  tā kā ar šo līgumu tika izbeigts karš, bet neizdevās izveidot funkcionējošu, patstāvīgu valsti un tā kā valsts institucionālā struktūru ir ārkārtīgi sarežģīta un ir izrādījusies neefektīva,

1.  atgādina par Deitonas miera līguma parakstīšanas nozīmīgumu, piemin visus kara upurus Bosnijā un Hercegovinā un pauž visdziļāko līdzjūtību bojāgājušo tuviniekiem;

2.  ar nožēlu norāda uz to, ka ir pagājuši 20 gadi kopš konflikta beigām un vispārējā ietvarlīguma izveides, kurā iekļauti galvenie mierizlīguma un valsts nākotnes aspekti, taču valsts valdības, kas nomainījušas cita citu, tā arī nav spējušas izveidot pilnībā funkcionējošu un patstāvīgu valsti;

3.  atzinīgi vērtē rezultātus, kas gūti bēgļu un iekšzemē pārvietoto personu atgriešanās, valsts atjaunošanas un īpašumtiesību atjaunošanas jomā, kas atbilst Deitonas līguma VII pielikumam; uzstāj uz nepieciešamību pilnībā īstenot šo pielikumu un ar to saistīto stratēģiju, lai nodrošinātu iekšzemē pārvietoto personu, bēgļu un citu konfliktā cietušo personu stabilu atgriešanos un viņiem sniegtu taisnīgus, visaptverošus ilgtermiņa risinājumus; šājā sakarā uzsver nepieciešamību nodrošināt horvātu, bosniešu un citu tautu pārstāvju ilgtspējīgu atgriešanos Serbu Republikā; uzsver nepieciešamību panākt progresu to cilvēku, kas atgriezušies, sociāli ekonomiskajā integrācijā; aicina labāk koordinēt pasākumus un vairāk pievērst uzmanību visneaizsargātākajiem iekšzemē pārvietotajiem cilvēkiem, tostarp romu tautības cilvēkiem un sievietēm, kas cietušas no vardarbības; ar nožēlu konstatē, ka saskaņā ar Starptautiskā Sarkanā Krusta komitejas sniegto informāciju apmēram 7000 cilvēku vēl joprojām skaitās pazuduši un viņu liktenis nav zināms,

4.  atzinīgi vērtē pozitīvās pārmaiņas, kas šo 20 gadu laikā notikušas Bosnijā un Hercegovinā, kas no kara izpostītas valsts kļuvusi par valsti, kas tiecas uz dalību Eiropas Savienībā;

5.  atkārtoti pauž ES atbalstu Bosnijas un Hercegovinas un visu Rietumbalkānu valstu Eiropas perspektīvai un turpmākajam pievienošanās procesam; uzskata, ka vislabākais veids, kā veicināt samierināšanos un pārvarēt naidu un nesaskaņas, ir reģionālā sadarbība un Eiropas integrācijas process;

6.  aicina iestādes izmantot Deitonas miera līguma 20. gadskārtu kā pamudinājumu virzīties uz priekšu nepieciešamo reformu īstenošanā, īpaši, ņemot vērā Bosnijas un Hercegovinas nolūku iesniegt pieteikumu iestājai ES; atgādina, ka prioritātei ir jābūt pilsoņu sociāli ekonomisko vajadzību apmierināšanai un efektīva ES jautājumu koordinācijas mehānisma izveidei; atgādina, ka ir arī būtiski svarīgi vienlaikus turpināt konstitucionālās un politiskās reformas un politiskās sistēmas demokratizāciju, kas tuvinās visu federālo vienību iedzīvotāju un visu pilsoņu patiesai vienlīdzībai un demokrātiskai pārstāvībai; uzsver, ka visiem Bosnijas un Hercegovinas pilsoņiem jābūt vienlīdzīgām iespējām tikt ievēlētiem visu līmeņu politisko lēmumu pieņemšanas iestādēs;

7.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām, Bosnijas un Hercegovinas valdībai, parlamentam un tās autonomo sastāvdaļu pārvaldei, kā arī Rietumbalkānu reģiona valstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 157 E, 6.7.2006., 468. lpp. (2) OV C 46 E, 24.2.2010., 111. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0276.

Eiropas Parlamenta 2015. gada 17. decembra rezolūcija par ieroču eksportu — Kopējās nostājas 2008/944/KĀDP īstenošana (2015/2114(INI))

P8_TA(2015)0472 A8-0338/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 8. decembra Kopējo nostāju 2008/944/KĀDP, ar ko izveido kopīgus noteikumus, kas reglamentē militāru tehnoloģiju un aprīkojuma eksporta kontroli ("Kopējā nostāja")(1),

–  ņemot vērā Kopējās nostājas pārskatīšanu, ko veica ES Padomes Parasto ieroču eksporta jautājumu darba grupa (COARM),

–  ņemot vērā Padomes Sešpadsmito gada pārskata ziņojumu saskaņā ar 8. panta 2. punktu Padomes Kopējā nostājā 2008/944/KĀDP, ar ko izveido kopīgus noteikumus, kas reglamentē militāru tehnoloģiju un ekipējuma eksporta kontroli(2),

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 19. novembra Lēmumu 2012/711/KĀDP par atbalstu Savienības darbībām, lai trešās valstīs veicinātu ieroču eksporta kontroli un Kopējās nostājas 2008/944/KĀDP principus un kritērijus;

–  ņemot vērā 2003. gada 9. decembrī pieņemto ES stratēģiju masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas novēršanai,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2003. gada 12. decembrī pieņemto Eiropas drošības stratēģiju „Droša Eiropa labākā pasaulē”,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās Asamblejas 2013. gada 2. aprīlī pieņemto Ieroču tirdzniecības līgumu (ITL)(3),

–  ņemot vērā 2014. gada 5. februāra rezolūciju par Ieroču tirdzniecības līguma (ITL) ratifikāciju(4),

–  ņemot vērā 2015. gada 21. maija rezolūciju par Eiropas aizsardzības tirgos notiekošo norišu ietekmi uz drošības un aizsardzības spējām Eiropā, īpaši tās 4., 10., 18., 19., 20. un 21. punktu(5),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 16. decembra Lēmumu 2013/768/KĀDP par ES darbībām, ar kurām saskaņā ar Eiropas Drošības stratēģiju atbalsta Ieroču tirdzniecības līguma īstenošanu(6),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 5. maija Regulu (EK) Nr. 428/2009, ar ko izveido Kopienas režīmu divējāda lietojuma preču eksporta, pārvadājumu, starpniecības un tranzīta kontrolei(7), kas grozīta ar Regulu (ES) Nr. 599/2014, un tās I pielikumā iekļauto divējāda lietojuma preču un tehnoloģiju sarakstu,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 24. aprīļa paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam „Eksporta kontroles politikas pārskatīšana — drošības un konkurētspējas nodrošināšana mainīgā pasaulē“ (COM(2014)0244),

–  ņemot vērā Parlamenta, Padomes un Komisijas 2014. gada 12. jūnija kopīgo paziņojumu par divējāda lietojuma preču eksporta kontroles sistēmas pārskatīšanu,

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 21. novembra secinājumus par eksporta kontroles politikas pārskatīšanu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 8. septembra rezolūciju „Cilvēktiesības un tehnoloģijas — ielaušanās un uzraudzības sistēmu ietekme uz cilvēktiesībām trešās valstīs”(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 6. maija Direktīvu 2009/43/EK, ar ko vienkāršo noteikumus un nosacījumus ar aizsardzību saistīto ražojumu sūtījumiem(9),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2005. gada 15. un 16. decembrī pieņemto ES Stratēģiju nelikumīgas vieglo ieroču un kājnieku ieroču, kā arī to munīcijas uzkrāšanas un tirdzniecības apkarošanai un Padomes 2002. gada 12. jūlija Vienoto rīcību 2002/589/KĀDP par Eiropas Savienības ieguldījumu kājnieku ieroču un vieglo ieroču destabilizējošas uzkrāšanas un izplatīšanas apkarošanā un par Vienotās rīcības 1999/34/KĀDP atcelšanu,

–  ņemot vērā Padomes 2003. gada 23. jūnija Kopējo nostāju 2003/468/KĀDP par ieroču tirdzniecības starpniecības kontroli(10),

–  ņemot vērā atjaunināto Eiropas Savienības Kopējo militāro preču sarakstu, ko Padome pieņēma 2015. gada 9. februārī,

–  ņemot vērā praktiskos komentārus par Padomes Kopējo nostāju 2008/944/KĀDP, ar ko izveido kopīgus noteikumus, kas reglamentē militāru tehnoloģiju un ekipējuma eksporta kontroli,

–  ņemot vērā 1996. gada 12. maija Vasenāras vienošanos par parasto ieroču eksporta kontroli un divējāda lietojuma preču un tehnoloģiju eksporta kontroli un 2015. gadā atjauninātos šo preču, tehnoloģiju un munīcijas sarakstus(11),

–  ņemot vērā lēmumus, kas tika pieņemti Vasenāras vienošanās parasto ieroču un divējāda lietojuma preču un tehnoloģiju eksporta kontrolei 19. plenārsēdē 2013. gada 3. un 4. decembrī Vīnē,

–  ņemot vērā 2005. gada 27. jūnija Padomes Regulu (EK) Nr. 1236/2005 par tādu preču tirdzniecību, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai,

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas 2015. gada 28. aprīļa paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par Eiropas Drošības programmu (COM(2015)0185),

–  ņemot vērā 2006. gada 24. februārī pieņemto Eiropas Konsensu attīstības jomā,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. oktobra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „ES attīstības politikas ietekmes palielināšana: pārmaiņu programma” (COM(2011)0637),

–  ņemot vērā ilgtspējīgas attīstības mērķus, it īpaši 16. mērķi: uzdevums 16.4, kurā valstis aicinātas ievērojami samazināt nelikumīgas ieroču plūsmas;

–  ņemot vērā Padomes Lēmumu 2014/512/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar Krievijas darbībām, kas destabilizē situāciju Ukrainā,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 42. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 346. pantu,

–  ņemot vērā ANO Ieroču tirdzniecības līgumu, kas stājā spēkā 2014. gada 24. decembrī,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2013. gada 8. oktobra rezolūciju Nr. 24/35 par ieroču tirdzniecības ietekmi uz cilvēktiesībām bruņotu konfliktu laikā(12),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu un 132. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0338/2015),

A.  tā kā būtiski mainījusies globālā drošības vide pie ES robežām, jo īpaši tās dienvidu un austrumu kaimiņvalstīs;

B.  tā kā saskaņā ar ANO Hartas 51. punktu pastāv neatņemamas tiesības uz individuālu vai kolektīvu pašaizsardzību;

C.  tā kā starptautiskās stabilitātes interesēs ir svarīgi nodrošināt iespēju preventīvās iedarbības nodrošināšanai, pamatojoties uz katra konkrēta gadījuma izvērtējumu, pilnībā ievērojot ANO Statūtu 51. pantu un Kopējās nostājas par mieru, drošību un stabilitāti reģionā ceturto kritēriju;

D.  tā kā nekontrolēta ieroču izplatīšana ir nopietns drauds mieram, drošībai, cilvēktiesībām un ilgtspējīgai attīstībai; tā kā katru minūti pasaulē bruņotas vardarbības dēļ nomirst viens cilvēks un tiek saražoti 15 jauni ieroči;

E.  tā kā starptautiskās ieroču tirdzniecības reglamentācija pēc savas būtības ir globāls mērķis; tā kā Eiropas Savienībai ir jānodrošina savas ārējās darbības konsekvence ārējo attiecību kontekstā, lai veicinātu demokrātiju un tiesiskumu, novērstu konfliktus, izskaustu nabadzību, sekmētu starpkultūru dialogu un saglabātu starptautisko stabilitāti un drošību; tā kā laikā no 2010. līdz 2014. gadam ES dalībvalstu kopējais piegādāto galveno parasto ieroču apjoms pasaulē bija 25,4 %(13);

F.  tā kā saskaņā ar Lisabonas līgumu nabadzības izskaušana ir ES attīstības politikas prioritārs mērķis, kā arī viena no Savienības ārējās darbības prioritātēm centienos izveidot pasauli, kurā valda lielāka stabilitāte un labklājība; tā kā ieroču piegādes konflikta valstīm ne tikai palielina vardarbības eskalācijas iespējamību, bet arī negatīvi ietekmē šo valstu attīstības potenciālu, kā tas uzskatāmi kvantitatīvi raksturots humānās palīdzības organizāciju ziņojumos(14);

G.  tā kā 2013. gadā ES dalībvalstu ieroču eksporta kopējais apjoms bija EUR 36,7 mljrd., no kura 26 mljrd. bija eksports uz trešām valstīm; tā kā salīdzinājumam Eiropas kaimiņattiecību instrumenta kopējais budžets 2014.– 2020. gadam ir EUR 15,4 mljrd.; tā kā ES dalībvalstu eksports veidoja 30 % no ieroču eksporta kopējā apjoma; un diezin vai var apgalvot, ka šīs tirdzniecības plūsmas ir tiešās ES drošības interesēs;

H.  tā kā Kopējā nostājā 2008/944/KĀDP ir paredzēta tiesiski saistoša sistēma un noteikti astoņi kritēriji attiecībā uz konvencionālo ieroču eksportu, kas ES dalībvalstīm jāpiemēro attiecībā uz saviem licencēšanas lēmumiem; tā kā šī kopējā nostāja ir pienācīgi jāņem vērā, īpaši saistībā ar Eiropas aizsardzības ieroču tirgus un Eiropas aizsardzības tehnoloģiskās un rūpnieciskās bāzes attīstību;

I.  tā kā tādas trešās valstis kā Albānija, Bosnija un Hercegovina, bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika, Islande, Kanāda, Melnkalne un Norvēģija ir oficiāli apņēmušās ievērot kopējās nostājas kritērijus un principus,

Globālā drošības vide un ieroču eksports

1.  pauž dziļas bažas par vardarbīgu konfliktu izplatīšanos, jo īpaši Ukrainā, Sīrijā, Irākā, Lībijā un Jemenā, kā arī par visiem starptautiskajiem konfliktiem, kuri aizvien vairāk globalizētajā pasaulē apdraud starptautisko stabilitāti un drošību un ES kaimiņvalstis ir padarījuši mazāk stabilas un mazāk drošas; atzīmē, ka ieroču piegādes uz konfliktu skartajām valstīm šos konfliktus var būt veicinājušas;

2.  pauž nožēlu par to, ka notikumu attīstība pēdējo divu gadu laikā rāda, ka ieroči var dažkārt nonākt teroristu vai represīvu režīmu un valstu rokās, kurās var iesaukt un izmantot karadarbībā bērnus, vai tādu režīmu rokās, kuriem ir apšaubāmas attiecības ar starptautisko terorismu vai kuriem ir agresīvs iekšpolitiskais un ārpolitiskais kurss, un tāpēc uzskata, ka ir nepieciešams pieņemt efektīvus ieroču eksporta kontroles režīmus; nosoda ieroču izmantošanu nedrošības un saasinātu bruņotu konfliktu vairošanai valstu iekšienē un ārpus tām vai iekšēju represiju, reģionālu konfliktu un smagu cilvēktiesību un pamatbrīvību pārkāpumu atbalstīšanai; pauž nožēlu arī par to, ka ieroču nelikumīga tirdzniecība joprojām ir liela un ienesīga nozare;

3.  pauž nožēlu par to, ka katru gadu bruņotas vardarbības dēļ bruņotos konfliktos un noziedzīgos nodarījumos iet bojā aptuveni pusmiljons cilvēku(15);

4.  atgādina, ka Kopējās nostājas piemērošana ir būtiski svarīga ES principu un vērtību ievērošanai, īpaši starptautisko cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību jomā, kā arī saistībā ar ES pienākumiem reģionālās un globālās drošības jomā;

5.  norāda, ka ES dalībvalstis ir pasaules lielāko ieroču eksportētājvalstu vidū (saskaņā ar 16. gada pārskatā sniegtajiem datiem 2013. gadā to eksporta kopējais apjoms bija EUR 36,711 mljrd., no kuriem EUR 10,735 mljrd. starp dalībvalstīm un EUR 25,976 mljrd. uz trešām valstīm); atgādina, ka kopējās nostājas 10. pantā ir noteikts, ka dalībvalstu ekonomiskās, tirdzniecības un rūpniecības intereses nedrīkst kavēt to astoņu kritēriju piemērošanu, kas reglamentē ieroču eksportu;

6.  tomēr pauž nožēlu, ka 10. pants nereti netiek ievērots, jo īpaši tādēļ, ka Eiropas aizsardzības rūpniecības uzņēmumi arvien vairāk ar eksportu uz trešām valstīm kompensē zaudējumus, ko rada apgrozījuma samazināšanās Eiropā; pauž nopietnas bažas par to, kādu ietekmi uz ES drošību un aizsardzību atstās sensitīvu zināšanu un tehnoloģiju nokļūšana trešo valstu rīcībā, kas nozīmē palielinātu risku, ka pieaugs atkarība no trešām valstīm, kurām ir atšķirīgas stratēģiskās intereses, piemēram, no Krievijas;

7.  atgādina, ka aizsardzības nozare būtu jāizmanto kā dalībvalstu aizsardzības un drošības instruments, nodrošinot piegādes režīma drošību ES, tajā pašā laikā veicinot stingrākas KĀDP un KDAP īstenošanu, ņemot vērā, ka tas ir būtiski, lai palīdzētu pasaulē nodrošināt stabilitāti un drošību; atzīst, ka ieroču eksportam ir bijusi svarīga loma Eiropas aizsardzības rūpnieciskās un tehnoloģiskās bāzes nostiprināšanā un pilnveidošanā, kas ir bijis nozīmīgs pamats daudzām dažādām inovācijām un tehnoloģijas attīstībai;

8.  atzīst tāda eksporta leģitimitāti, kas pilnībā atbilst Kopējās nostājas 2008/944/KĀDP 4. panta c) apakšpunktā noteiktajiem kritērijiem un kuru veic, atbildot uz ES izteiktu lūgumu sakarā ar tiesībām uz pašaizsardzību; atbalsta aizsardzības ieroču piegādes gadījumos, kad tos izmanto leģitīmai pašaizsardzībai; atzinīgi vērtē dažu dalībvalstu lēmumu piegādāt aizsardzības ieročus Irākas Kurdistānas bruņotajiem spēkiem — pešmergam — un Ukrainai; norāda, ka šajā ziņā dalībvalstis savu rīcību savstarpēji nesaskaņo;

9.  norāda — kaut arī licenču atteikumi un darbības apturēšana, kas seko embargo vai konfliktiem, vērtējami pozitīvi, šie pasākumi tikai norāda uz to, ka ES eksporta politika pēc būtības paredz tikai reaģēt uz notiekošo; uzskata, ka pirms licenču piešķiršanas saskaņā ar šo Kopīgo nostāju vajadzētu veikt ar saņēmējvalstīm un ES drošības interesēm saistīto risku padziļinātu analīzi;

10.  norāda, ka joprojām risināma problēma ir riski, kas saistīti ar ieroču un sprāgstvielu nonākšanu nepareizajās rokās, kontrabandu un uzkrāšanos; norāda uz nesenā Eiropola ziņojumā(16) uzsvērto risku, ka ieroči no trešām valstīm ar augstu korupcijas līmeni var nonākt Eiropā, jo pieaug ieroču kontrabandas un nelegālas tirdzniecības apjomi un iebraukšanas punktos, piemēram, ostās, netiek veiktas pārbaudes, līdz ar to ir apdraudēta iedzīvotāju drošība;

11.  uzsver, ka ieroču eksporta kontrole ir neatņemama ES ārpolitikas un drošības politikas sastāvdaļa un ka tai jāatbilst LES 21. panta principiem, jo īpaši demokrātijas un tiesiskuma atbalstam, miera nosargāšanai, konfliktu novēršanai un starptautiskās drošības nostiprināšanai; atgādina, ka ir ļoti svarīgi nodrošināt ieroču eksporta saskaņu ar ES kā starptautiskas cilvēktiesību aizstāves uzticamību; pauž stingru pārliecību, ka kopējās nostājas astoņu kritēriju efektīvāka īstenošana varētu būt nozīmīgs ieguldījums gan KĀDP, gan KDAP attīstībā; aicina panākt, lai jaunajā globālajā ES ārpolitikas un drošības politikas stratēģijā tiktu pienācīgi aplūkoti ieroču eksporta jautājumi, ņemot vērā pārmaiņas drošības vidē un ar tām saistītos riskus un draudus Eiropas drošības interesēm;

12.  pauž nožēlu par to, ka nelikumīga, neregulēta un bezatbildīga ieroču nodošana daudzviet pasaulē turpina kavēt politisko stabilizāciju, demokrātijas, ekonomikas un sociālo attīstību; atzīst, ka Kopējās nostājas 2008/944/KĀDP Astotā kritērija konsekventa interpretācija un efektīva īstenošana būtu izšķirošs ieguldījums ES politikas saskaņotībā attiecībā uz attīstības mērķiem; aicina pievērst pastāvīgu uzmanību Astotajam kritērijam, lai novērtētu bruņošanās izdevumu iespējami negatīvo ietekmi uz nabadzīgāko saņēmējvalstu attīstības perspektīvām;

Ieroču tirdzniecības līgums

13.  atzinīgi vērtē ITL stāšanos spēkā; atzinīgi vērtē ārējo attiecību darbības, ko ES veic, lai veicinātu vispārēju ITL ratifikāciju un īstenošanu, un aicina turpināt centienus šajā jomā, jo īpaši ar valstīm, kas ir lielākās ieroču tirgotājas; mudina dalībvalstis, kuras vēl nav ratificējušas ITL, darīt to pēc iespējas drīz; atzīst, ka ITL, lai gan tas ir pozitīvs sasniegums, joprojām pastāv ierobežojumi un neskaidrības (neskaidri jēdzieni, atbrīvojumi no ziņošanas pienākuma, nav paredzēts sankciju režīms);

14.  atzinīgi vērtē panākumus, kas gūti līgumslēdzēju pušu pirmajā konferencē Kankūnā no 2015. gada 24. līdz 27. augustam, bet norāda, ka nav panākta vienošanās par gadskārtējiem ziņojumiem izmantojamo modeli; uzskata, ka šim līgumam patiesi panākumi būs tikai tad, ja tiks veikti pasākumi tā vispārējai piemērošanai un ja tiks noteikti saistoši vai sankciju mehānismi, kas izmantojami pieņemto noteikumu nepiemērošanas gadījumā;

15.  atzinīgi vērtē ITL dalībvalstīm izvirzīto prasību licenču piešķiršanas lēmumu pieņemšanā izvērtēt risku, ka nodotie ieroči var izmantoti, lai pastrādātu vai veicinātu smagu ar dzimumu saistītu vardarbību vai smagu vardarbību pret sievietēm un bērniem; aicina dalībvalstis pastiprināt Kopējās nostājas toni attiecībā uz vardarbību, kas saistīta ar dzimumu vai smagiem vardarbības aktiem pret sievietēm un bērniem;

16.  atzinīgi vērtē to, ka ES ir juridiski saistošs tiesiskais regulējums, kāda nav nekur citur pasaulē, ar kura palīdzību īsteno ieroču eksporta kontroles pasākumus, tostarp krīzes reģionos un attiecībā uz valstīm ar apšaubāmu reputāciju cilvēktiesību jomā; atzinīgi vērtē arī to, ka vairākas Eiropas un trešās valstis ir pievienojušās ieroču eksporta kontroles sistēmai, balstoties uz kopējo nostāju;

17.  atzinīgi vērtē to, ka Albānija, Bosnija un Hercegovina, Kanāda, bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika, Islande, Melnkalne un Norvēģija ir oficiāli apņēmušās ievērot Kopējās nostājas 2008/944/KĀDP kritērijus un principus; norāda, ka īpaša informācijas apmaiņas sistēma starp ES un trešām valstīm ir saskaņota kopš 2012. gada;

Kopējā nostāja

18.  atgādina, ka Kopējai nostājai būtu jānodrošina saskaņota pieeja attiecībā uz ieroču tirdzniecību, kas neietekmē dalībvalstu tiesības īstenot ierobežojošāku valsts politiku, kā minēts Kopējās nostājas 3. pantā; turklāt atgādina, ka dalībvalstu ekskluzīvā kompetencē paliek iespēja noraidīt jebkādas militārās tehnikas vai bruņojuma nodošanu un ka Kopējā nostājā iekļautie kopējie standarti saskaņā ar tās 3. apsvērumu ir jāuzskata par prasību minimumu attiecībā uz militāras tehnikas nodošanas pārvaldību; norāda, ka saskaņošanu Eiropas līmenī nedrīkstētu izmantot par ieganstu stingrāku valstu noteikumu atvieglošanai;

19.  aicina dalībvalstis saskaņoti interpretēt un vienmēr stingri piemērot Kopējās nostājas kritērijus, nepieļaujot, ka lēmumu pieņemšanas procesā noteicošie ir kādi politiski vai ekonomiski apsvērumi; aicina dalībvalstis atcelt jau noslēgtos līgumus, ja attiecīgais darījums, krasi mainoties situācijai, noved pie Kopējās nostājas noteikumu pārkāpuma;

20.  uzskata, ka patiesā problēma ir Kopējās nostājas nepilnīga piemērošana un interpretācija no dalībvalstu puses, un tāpēc uzskata, ka ir ļoti svarīgi panākt vienveidīgu un apņēmīgu visu astoņu kritēriju piemērošanu; šajā sakarā norāda, ka nav sankciju par kritēriju neievērošanu, un uzskata, ka būtu jāparedz iespēja veikt neatkarīgas pārbaudes, kā arī noteikt sankcijas Kopējās nostājas pārkāpumu gadījumos;

21.  norāda uz COARM veikto Kopējās nostājas 2008/944/KĀDP pārskatīšanu un secinājumu, ka tā pienācīgi kalpo Padomes nosprausto mērķu sasniegšanai un ir saskaņā ar ITL; norāda, ka netika izdarītas nekādas izmaiņas, neraugoties uz smago situāciju Sīrijā un Irākā, teroristu darbības aktivizēšanos, konfliktiem un nestabilitāti, kas izplatās visā Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģionā un var ietekmēt pašas Savienības drošību;

22.  norāda uz to, ka ir atjaunināti praktiskie komentāri par Padomes Kopējo nostāju un ES militāro preču saraksts; gaida, kad COARM apstiprinās jauna tiešsaistes informācijas apmaiņas mehānisma izveidi; atzinīgi vērtē jaunās atsauces uz tiem ITL aspektiem, kas vēl nav iekļauti kopējā nostājā, un Septītā kritērija piemērošanas norādījumu izmaiņas; aicina īstenot centienus, jo īpaši attiecībā uz Astotā kritērija īstenošanas norādījumu pareizu ievērošanu;

23.  aicina dalībvalstis nodrošināt visu astoņu kritēriju stingrāku piemērošanu; uzskata, ka tām dalībvalstīm, kas darbojas COARM, tostarp Eiropas līmenī, vajadzētu novērtēšanu veikt plašāk un pievērst uzmanību gan stāvoklim galamērķa valstī, gan arī attiecīgajai militārajai tehnikai; mudina dalībvalstis piemērot stingrākus valsts kritērijus;

24.  pauž bažas par reāliem vai šķietamiem uzņēmumu draudiem dažās dalībvalstīs uzsākt tiesvedību par eksporta licenču pieteikumu izskatīšanu; atgādina dalībvalstīm, ka stingra un rūpīga šo astoņu kritēriju piemērošana rada nepieciešamo pamatojumu licences izsniegšanas atteikuma gadījumos;

25.  norāda, ka saskaņā ar Otro kritēriju dalībvalstis nepiešķir eksporta licenci tikai tad, ja pastāv „acīmredzams risks”, ka eksportējamā militārā tehnika vai ekipējums varētu tikt izmantots iekšējo represiju īstenošanai; uzskata, ka šis kritērijs paver nekonsekventas kopējo noteikumu piemērošanas iespējas; aicina sadarboties ar Eiropas Padomes pārstāvjiem, Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos biroju un cilvēktiesību organizācijām, lai precizētu Otro kritēriju;

26.  pauž nožēlu par šo astoņu kritēriju biežajiem pārkāpumiem vairākās dalībvalstīs; pauž nožēlu, ka nepastāv un netiek plānoti nekādi sankciju mehānismi gadījumiem, kad dalībvalsts neievēro šos astoņus kritērijus; uzskata, ka būtu jāparedz neatkarīgas verifikācijas iespējas, kā arī kopējās nostājas pārkāpumu gadījumos piemērojami sankciju mehānismi;

27.  aicina visas dalībvalstis ieroču nodošanas licencēšanas procesos izmantot riska jēdzienu, pamatojoties uz piesardzības principu, kas ir standarts, risinot citus jautājumus tādās jomās kā terorisms, nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācija un vides problēmas;

28.  uzsver nepieciešamību nodrošināt labāk saskaņotu politiku attiecībā uz embargo un bez kavēšanās to piemērot; aicina dalībvalstis precizēt valstu un starptautiskos noteikumus, kas attiecas uz "militāru" un "nemilitāru" ieroču eksportu un kuru dēļ pastāv iespēja, ka kājnieku ieročus var pārdot, apejot reglamentācijas sistēmas, ja tos klasificē kā "nemilitārus ieročus";

29.  atgādina, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 258/2012, ar kuru īsteno 10. pantu Apvienoto Nāciju Organizācijas Protokolā par šaujamieroču nelikumīgu ražošanu un tirdzniecību, ir pieņemt, lai efektīvi kontrolētu lietošanai civiliem mērķiem paredzētu šaujamieroču nodošanu; atzīst lietošanai civiliem mērķiem paredzētu medību un sporta ieroču eksporta leģitimitāti saskaņā ar minēto regulu; atzinīgi vērtē to ES tiesību aktu pārskatīšanu, kas reglamentē šaujamieročus (tostarp deaktivēšanu, administratīvās sankcijas un ieročus signalizācijai), un nodomu nostiprināt kaimiņvalstu policijas iestāžu sadarbību cīņai ar ieroču kontrabandu; šajā sakarā pieprasa Komisija nostiprināt Eiropola kapacitātes;

30.  aicina dalībvalstis iekļaut kopējā nostājā mehānismu, kas automātiski iesaldē spēkā esošu ieroču eksporta licenci uz valstīm, attiecībā uz kurām Eiropas ieroču embargo noteikts pēc tam, kad piešķirta eksporta kontroles licence;

31.  ierosina izpētīt iespēju piemērot un paplašināt astoņus kritērijus, attiecinot tos arī uz pakalpojumiem, kas saistīti ar ieroču eksportu, piemēram, konsultāciju pakalpojumiem un ES bāzētu privātu militāru uzņēmumu darbībām trešās valstīs; aicina izveidot vienotu ES pieeju jautājumam par tā saucamajiem peldošajiem arsenāliem;

32.  aicina visas tās dalībvalstis, kas vēl pilnībā neievēro Padomes 2003. gada 23. jūnija Kopējo nostāju 2003/468/KĀDP par ieroču tirdzniecības starpniecības kontroli, paskaidrot, kāpēc tā netiek ievērota un kādus pasākumus un kad tās plāno veikt, lai izpildītu savas saistības saskaņā ar šo kopējo nostāju; mudina dalībvalstis iekļaut ieroču transportēšanu un ieroču finansēšanas pakalpojumus savos tiesību aktos par ieroču tirdzniecības starpniecību;

33.  pauž bažas par iespējamo eksporta novirzīšanu un aicina dalībvalstis izveidot efektīvu kontroles sistēmu (monitoringa sistēmas, gala lietotāju sertifikātos iekļauta klauzula par ļaunprātīgu neizmantošanu, gala lietotāju inspekcijas uz vietas) un palielināt šim nolūkam vajadzīgo personālu; šajā sakarā uzskata, ka būtu jāuzlabo dalībvalstu savstarpējā sadarbība un dalībvalstu sadarbība ar Eiropolu un Eurojust, kā arī ar trešām valstīm, lai veicinātu starpnieku un kontrabandistu saukšanu pie atbildības par nelikumīgiem darījumiem ar ieročiem; aicina Padomi Septīto kritēriju labāk saskaņot ar ITL 11. pantu;

34.  pauž dziļas bažas par to, ka ES eksporta kontroli varētu būt iespējams apiet, izmantojot licencētu ražošanu trešās valstīs vai ES uzņēmumu meitasuzņēmumus trešās valstīs; mudina COARM rūpīgi aplūkot šo problēmu nākamajā gada ziņojumā;

35.  aicina uzlabot darba koordināciju Padomē un EĀDD, lai nodrošinātu, ka pienācīgi tiek ņemti vērā visi aspekti, kas saistīti ar konfliktu novēršanu, attīstību un cilvēktiesībām; aicina rīkot regulāras apspriedes starp COARM un COHOM, kā arī COARM sadarboties ar visiem attiecīgajiem ES dalībniekiem, piemēram, ES Izlūkdatu analīzes centru Intcen, ES terorisma apkarošanas koordinatoru un ES delegācijām, lai vairāk uzlabotu saskaņotību un apmainītos ar informāciju, kas varētu attiekties uz ieroču darījumu licencēšanas lēmumiem, jo īpaši attiecībā uz riskiem plānotajās saņēmējvalstīs, un lai uzlabotu saistībā ar kopējo nostāju pieņemto lēmumu kvalitāti;

Pārredzamība

36.  pauž nožēlu par novēloto Sešpadsmitā gadskārtējā pārskata ziņojuma pieņemšanu, kas kavējās vairāk nekā jebkad iepriekš;

37.  norāda, ka pilnīgi iesniegti dati nozīmē datus par finanšu vērtību gan pēc izdotajām eksporta licencēm, gan ieroču faktisko eksportu sadalījumā pa galamērķiem un militāro preču ES saraksta kategorijām; aicina pārējās dalībvalstis ievērot pienākumu katru gadu iesniegt ziņojumu un sniegt datus par Sešpadsmito gadskārtējo pārskatu ar atpakaļejošu datumu, un nākamos ziņojumus iesniegt laikus;

38.  norāda, ka ziņojumā ir iekļauta standartizēta informācija par izdotajām eksporta licencēm, bet nav visaptverošas informācijas par ieroču eksporta faktisko apjomu; mudina Padomi un PV/AP apsvērt veidus, kā uzlabot ziņošanas pienākuma izpildi un palielināt pārredzamību un eksporta kontroles sistēmas publisko pārbaudi, jo īpaši nodrošinot, ka dalībvalstis ziņo par visu ieroču eksportu; prasa šo trūkumu novērst un gadskārtējā ziņojumā iekļaut pa veidiem un galamērķiem sadalītus datus par faktisko eksporta apjomu;

39.  aicina izveidot standartizētu ziņošanas un datu iesniegšanas procedūru, tostarp noteikt termiņu, lai visas dalībvalstis vienādi iesniegtu un apkopotu informāciju par eksporta faktisko apjomu un izdotajām licencēm; aicina dalībvalstis sniegt pilnīgu informāciju par licenču atteikumiem, tostarp sniegt ar licenci saistītu informāciju par saņēmējvalsti un konkrēto iestādi, kā arī aprakstīt nosūtāmās preces, norādīt to daudzumu sadalījumā pa militāro preču saraksta apakškategorijām un norādīt precīzu licences atteikšanas iemeslu; ierosina mainīt gadskārtējā ziņojuma formātu un to pārveidot par tiešsaistē publiski pieejamu interaktīvu datubāzi ar meklēšanas iespējām;

40.  aicina paplašināt dalībvalstu savstarpējas konsultācijas gadījumos, kad paredzēta piegāde satricinājumiem pakļautiem un nestabiliem pasaules reģioniem vai valstīm, kuras rīkojas agresīvi pret tām blakus esošajām valstīm; aicina veikt dziļu un sistemātisku pret Krieviju ieroču eksporta un divējāda lietojuma tehnoloģiju tirdzniecības jomā noteikto ES sankciju režīma īstenošanas verifikāciju; aicina dalībvalstis izveidot un publicēt to juridisko un fizisko personu sarakstu, kurām izvirzītas apsūdzības par ieroču eksporta tiesību aktu pārkāpumiem un identificētiem novirzīšanas gadījumiem, kā arī to personu sarakstu, kurām nav izvirzītas juridiskas apsūdzības, tomēr ir zināms, ka tās ir iesaistītas nelikumīgā ieroču tirdzniecībā vai darbībās, kas apdraud starptautisko drošību; aicina dalībvalstis sniegt detalizētu informāciju par procedūrām, saskaņā ar kurām tiek atsauktas vai apturētas izdotās licences attiecībā uz valstīm, kam noteikts embargo;

41.  uzskata, ka ir svarīgi, lai ES kandidātvalstis attiecībā uz ieroču eksportu un ieroču tirdzniecību ievērotu ES nostājas un principus;

42.  prasa, izmantojot sadarbību starp policijas un robežapsardzības iestādēm, kas paredz informācijas un datubāzu apmaiņu, īstenot monitoringu un sadarbību nelikumīgas ieroču tirdzniecības kontroles jautājumos, lai samazinātu riskus ES un tās iedzīvotāju drošībai;

Sabiedrības īstenota pārraudzība

43.  atgādina, ka valdības ir politiski atbildīgas par pieņemtajiem lēmumiem attiecībā uz militāras nozīmes vai divējāda lietojuma preču eksportu vai tā aizliegumu; prasa dalībvalstīm sniegt sīku informāciju par katru izdoto licenci tā, lai būtu iespējams veikt Eiropas līmeņa pārbaudes un novērst, ka valstis ekonomisku, politisku vai personisku interešu dēļ neievēro kopējās nostājas kritērijus; pieprasa EEAS/COARM uzņemties to licenču pārraudzību, par kurām pastāv šaubas attiecībā uz kopējā nostājā izklāstīto kritēriju ievērošanu;

44.  pauž stingru pārliecību, ka pārredzamības un sabiedrības īstenotas pārraudzības interesēs pilsoņiem un parlamentiem ir tiesības saņemt detalizētu informāciju par savu valdību pieņemtajiem ieroču eksporta lēmumiem, jo tie ietekmē gan pašu valsts, gan citu valstu tautu drošību un labklājību; pieprasa, lai šie ziņojumi būtu publiski pieejami;

45.  aicina Padomi un EĀDD uzlabot piekļuvi informācijai par ES sankcijām un ieroču embargo, jo šī informācija ne vienmēr ir aktualizēta vai sniegta viegli pieejamā veidā;

46.  aicina valstu un Eiropas līmenī nostiprināt parlamentāro pārraudzību, izmantojot gadskārtējos ziņojumus parlamentiem; aicina Eiropas ieroču eksporta jautājumu un Eiropas aizsardzības politiku apspriest nākamajā starpparlamentu konferencē par KĀDP/KDAP;

47.  atzinīgi vērtē regulāras konsultācijas ar pilsonisko sabiedrību pārredzamības palielināšanai; aicina Komisiju un EĀDD/COARM turpināt šo dialogu ar pilsonisko sabiedrību, NVO un domnīcām; mudina pilsonisko sabiedrību un akadēmiskās aprindas veikt ieroču tirdzniecības neatkarīgu pārbaudi;

Jaunā tehnika un divējāda lietojuma preču problēma

48.  uzskata, ka tehnoloģijas attīstības dēļ kļūst aizvien grūtāk nošķirt preces, kas izmantojamas tikai militāriem vai tikai civiliem mērķiem, un ka tādēļ, ņemot vērā Vasenāras vienošanos, būtu jāpievērš īpaša uzmanība divējāda lietojuma precēm; aicina PV/ĀP, dalībvalstis un Komisiju nodrošināt, ka Vasenāras vienošanās līmenī nav pretrunu ar militāro preču sarakstu vai starp militāro preču sarakstu un divējāda lietojuma preču regulas pielikumiem, kā arī pievērst īpašu uzmanību tādai stratēģiskas nozīmes tehnikai kā bezpilota aviācijas sistēmas, lietišķā robotika un novērošanas tehnika;

49.  atgādina, ka noteiktu veidu uzraudzības un iejaukšanās tehnikas izplatīšanās visā pasaulē var atstāt ne tikai negatīvu ietekmi uz cilvēktiesībām, bet arī varētu radīt nopietnus draudus Eiropas stratēģiskajām interesēm un mūsu digitālajai infrastruktūrai;

50.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu modernizēt ES divējāda lietojuma preču eksporta kontroli un tās nodomu 2016. gada pirmajā pusē nākt klajā ar jaunu tiesību akta priekšlikumu pārdomātai un efektīvai politikai, kā regulēt pakalpojumu eksportu, kas saistīts ar divējāda lietojuma tehnoloģiju ieviešanu un izmantošanu, tostarp efektīvus aizsardzības pasākumus, lai novērstu šādu eksportu, kas kaitē zinātniskajiem un IT drošības pētījumiem; uzsver, ka šā priekšlikuma mērķis ir arī uzlabot eksporta kontroles režīma saskaņotību un pārredzamību un pilnībā ņemt vērā mainīgās drošības problēmas un tehnoloģiju attīstības ātrumu, jo īpaši attiecībā uz uzraudzības un iejaukšanās iekārtu programmatūru; atzinīgi vērtē 2013. gada 4. decembrī pieņemto Vasenāras vienošanos par eksporta kontroles pasākumiem novērošanas, tiesībaizsardzības un izlūkdatu vākšanas rīku, kā arī tīkla novērošanas sistēmu jomā; atgādina par nepieciešamību nekavējoties risināt potenciāli kaitīgu ICT preču un pakalpojumu eksportu, ko var izmantot cilvēktiesību pārkāpšanai dažās trešās valstīs, kā norādīts Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2014. gada aprīļa kopējā paziņojumā;

51.  aicina dalībvalstis nodrošināt pietiekamus resursus, lai efektīvi īstenotu un stiprinātu divējāda lietojuma preču eksporta, starpniecības un tranzīta kontroli; atzinīgi vērtē notiekošās ES finansētās kapacitātes veidošanas programmas, lai sniegtu atbalstu trešo valstu divējāda lietojuma preču eksporta kontroles sistēmām; aicina dalībvalstis arī mobilizēt ES apmācību kapacitātes;

52.  uzsver, ka Komisijai vajadzētu būt iespējai ātri palīdzēt uzņēmumiem, kas šaubās, vai iesniegt pieteikumu eksporta licences saņemšanai, sniedzot precīzu un aktuālu informāciju par iespējamo tirdzniecības darījumu likumību vai potenciāli kaitīgo ietekmi;

53.  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus nolūkā pārskatīt to, kā varētu izmantot ES standartus ICT jomā, lai novērstu potenciāli kaitīgu ietekmi, kāda varētu būt šādas tehnoloģijas vai citu pakalpojumu eksportam uz trešām valstīm, kurās likumīgas datu pārtveršanas jēdziena nozīmi nevar uzskatīt par identisku Eiropas Savienībā lietotajām šā jēdziena nozīmēm vai kurās, piemēram, ir slikts cilvēktiesību stāvoklis vai nepastāv tiesiskums;

54.  atkārtoti apstiprina, ka, novērtējot gadījumus, kad divējāda lietojuma tehnoloģijas izmantotas veidā, kas varētu ierobežot cilvēktiesības, par prevalējošiem citu apsvērumu starpā ir jāuzskata ES standarti, jo īpaši ES Pamattiesību harta;

55.  pauž nosodījumu par to, ka daži Eiropas uzņēmumi un starptautiski uzņēmumi, kuri, darbojoties ES, pārdod divējāda lietojuma tehniku, lai gan apzinās, ka sadarbojas ar režīmiem, kuri pārkāpj cilvēktiesības un tas var negatīvi ietekmēt cilvēktiesības;

56.  mudina Komisiju publiski izslēgt šādus uzņēmumus no ES publiskā iepirkuma procedūrām, nepiešķirt tiem finansējumu pētniecībai un attīstībai un jebkādu citu finansiālo atbalstu;

o
o   o

57.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 335, 13.12.2008., 99. lpp. (2) OV C 103, 27.3.2015., 1. lpp. (3) Ieroču tirdzniecības līgums, ANO, 13-27217. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0081. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0215. (6) OV L 341, 18.12.2013., 56. lpp. (7) OV L 134, 29.5.2009., 1. lpp. (8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0288. (9) OV L 146, 10.6.2009., 1. lpp. (10) OV L 156, 25.6.2003., 79. lpp. (11) http://www.wassenaar.org/controllists/, (divējāda lietojuma preču, tehnoloģiju un munīcijas saraksti), Vasenāras vienošanās par parasto ieroču eksporta kontroli un divējāda lietojuma preču un tehnoloģiju eksporta kontroli, 2015. gada 25. marts. (12) A/HRC/RES/24/35 (13) Starptautiskās ieroču tirdzniecības tendences, 2014, SIPRI faktu lapa, 2015. gada marts. (14) (Starptautiskais Rīcības tīkls kājnieku ieroču jomā (IANSA), “Oxfam Internacional” un “Saferworld”, Los millones perdidos de África; El flujo internacional de armas y el coste de los conflictos, 2007. g.) (15) ‘Global Burden of Armed Violence 2015: Every Body Counts", ziņojums saistībā ar Ženēvas deklarāciju par bruņotu vardarbību un attīstību. (16) ‚Exploring Tomorrow’s Organised Crime‘, Europol (2015)

Eiropas Parlamenta 2015. gada 17. decembra rezolūcija par patentiem un augu selekcionāru tiesībām (2015/2981(RSP))

P8_TA(2015)0473 RC-B8-1394/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2012. gada 10. maija rezolūciju par pēc būtības bioloģisku procesu patentēšanu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 6. jūlija Direktīvu 98/44/EK par izgudrojumu tiesisko aizsardzību biotehnoloģijā(2), jo īpaši tās 4. pantu, kurā noteikts, ka pēc savas būtības bioloģiskos procesos iegūti produkti nav patentējami,

–  ņemot vērā 1973. gada 5. oktobra Eiropas Patentu konvenciju (EPK), jo īpaši tās 53. panta b) punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Patentu iestādes (EPI) paplašinātās Apelācijas padomes pieņemto 2015. gada 25. marta lēmumu lietās G2/12 (par tomātiem) un G2/13 (par brokoļiem),

–  ņemot vērā EPI Īstenošanas noteikumus, jo īpaši to 26. pantu, kurā noteikts, ka attiecībā uz Eiropas patentu pieteikumiem un biotehnoloģisku izgudrojumu patentiem Direktīva 98/44/EK ir jāizmanto kā interpretācijas palīglīdzeklis,

–  ņemot vērā 1961. gada 2. decembra Starptautisko jaunu augu šķirņu aizsardzības konvenciju, kas pārskatīta Ženēvā 1972. gada 10. novembrī, 1978. gada 23. oktobrī un 1991. gada 19. martā (turpmāk — 1991. gada UPOV konvencija),

–  ņemot vērā Padomes 1994. gada 27. jūlija Regulu (EK) Nr. 2100/94 par Kopienas augu šķirņu aizsardzību(3) (turpmāk — Padomes Regula (EK) Nr. 2100/94), jo īpaši tās 15. panta c) un d) punktu,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 19. februāra Nolīgumu par Vienoto patentu tiesu(4) (turpmāk — VPT nolīgums), jo īpaši tā 27. panta c) punktu,

–  ņemot vērā Līgumu par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem, tostarp viltotu preču tirdzniecību (TRIPS), jo īpaši tā 27. panta 3. punktu, kurā teikts, ka puses var noteikt, ka pēc būtības bioloģiskiem procesiem nav patentspējas;

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā bioloģiskā augu materiāla, tostarp augu raksturīgo iezīmju, pieejamība ir absolūti nepieciešama, lai veicinātu inovāciju un jaunu šķirņu izstrādi un tā garantētu pasaules pārtikas nodrošinājumu, mazinātu klimata pārmaiņas un nepieļautu monopolu veidošanos selekcijas nozarē, vienlaikus nodrošinot vairāk iespēju MVU;

B.  tā kā intelektuālā īpašuma tiesības ir būtiski svarīgas, lai aizsargātu ekonomiskos stimulus jaunu augu produktu izstrādei un lai nodrošinātu konkurētspēju;

C.  tā kā patenti, kas piešķirti tradicionālās selekcijas rezultātā iegūtiem produktiem vai tradicionālajai selekcijai vajadzīgam ģenētiskajam materiālam, var būt par iemeslu tam, ka netiek piemērots Eiropas Patentu konvencijas 53. panta b) punktā un Direktīvas 98/44/EK 4. pantā noteiktais izņēmums;

D.  tā kā būtu jānosaka, ka pēc būtības bioloģiskos procesos iegūtiem produktiem, piemēram, augiem, sēklām, vietējām iezīmēm vai gēniem, nav patentspējas

E.  tā kā augu selekcionēšana ir inovatīvs process, kuru lauksaimnieki un lauku iedzīvotāji ir praktizējuši kopš lauksaimniecības pirmsākumiem, un tā kā nepatentētas šķirnes un selekcionēšanas metodes ir nozīmīgas ģenētiskajai daudzveidībai;

F.  tā kā Direktīva 98/44/EK reglamentē biotehnoloģiskus izgudrojumus un jo īpaši gēnu inženieriju, bet — kā 52. un 53. apsvērumā ir norādīts, — likumdevēja mērķis nebija noteikt, ka pēc būtības bioloģiskos procesos iegūtiem produktiem, uz kuriem attiecas šīs direktīvas darbības joma, varētu būt patentspēja;

G.   tā kā vairāki pieteikumi par produktiem, kas iegūti pēc būtības bioloģiskos procesos, patlaban gaida Eiropas Patentu iestādes (EPI) lēmumu, tāpēc steidzami jāprecizē Direktīvas 98/44/EK darbības joma un interpretācija, un tas jo īpaši attiecas uz tās 4. pantu;

H.  tā kā Direktīvas 98/44/EK 12. panta 3. punkta b) apakšpunktā un 13. panta 3. punkta b) apakšpunktā ir skaidri noteiktas tiesības eksperimentāliem mērķiem izmantot materiālu, uz kuru attiecas patents;

I.  tā kā izņēmums attiecībā uz selekcionāriem, kas noteikts Vienotās Patentu tiesas nolīguma 27. panta c) punktā, būs piemērojams vienīgi tiem patentiem, kurus piešķirs Vienotajā Patentu sistēmā, un nebūs automātiski piemērojams valstu patentiem ES, kā rezultātā veidosies nesaskaņota situācija attiecībā uz iespēju selekcijai izmantot materiālu, kas iegūts pēc būtības bioloģiskos procesos, uz kuriem attiecas patents;

J.  tā kā gan saskaņā ar UPOV konvenciju izveidotās starptautiskās augu šķirņu aizsardzības sistēmas, gan saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 2100/94 izveidotās ES sistēmas pamatprincips ir — augu šķirnes īpašnieks nedrīkst liegt citiem izmantot ar patentu aizsargātu augu šķirni turpmākās selekcijas darbībās,

1.  pauž bažas par EPI paplašinātās Apelācijas padomes lēmumu lietās G2/12 (par tomātiem) un G2/13 (par brokoļiem), kas var novest pie tā, ka vēl daudzi citi EPI patenti tiek piešķirti attiecībā uz dabiskām iezīmēm, kas jaunās šķirnēs ieviestas, izmantojot pēc būtības bioloģiskus procesus, piemēram, krustošanu un selekcionēšanu;

2.  aicina Komisiju steidzami precizēt Direktīvas 98/44/EK darbības jomu un interpretāciju, un tas jo īpaši attiecas uz tās 4. pantu, kā arī 12.panta 3. punkta b) apakšpunktu un 13. panta 3. punkta b) apakšpunktu, lai nodrošinātu juridisku skaidrību par patentspējas neesamību produktiem, kas iegūti pēc būtības bioloģiskos procesos, un precizēt to, ka ir atļauta selekcionēšana ar bioloģisko materiālu, uz kuru attiecas patenta darbības joma;

3.  aicina Komisiju darīt EPI zināmu gaidāmo precizējumu par pēc būtības bioloģiskos procesos iegūtu produktu patentspēju, lai attiecīgo precizējumu varētu izmantot kā interpretācijas palīglīdzekli;

4.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka Savienībā tiek nosargāta ne vien garantēta piekļuve materiālam, kas iegūts pēc būtības bioloģiskos procesos, bet arī šāda materiāla izmantošana augu selekcionēšanai, lai attiecīgos gadījumos neveidotos pretrunas ar dalībvalstu praksi — garantēt izņēmumu attiecībā uz selekcionāriem;

5.  aicina Komisiju daudzpusējās sarunās par patentu tiesību saskaņošanu censties panākt, lai būtu noteikts, ka pēc būtības bioloģiskiem procesiem nav patentspējas;

6.  aicina Komisiju ziņot par to, kā attīstās patentu tiesības biotehnoloģijas un gēnu inženierijas jomā un kāda ir šo tiesību ietekme, kā noteikts Direktīvas 98/44/EK 16. panta c) punktā un pieprasīts Parlamenta 2012. gada 10. maija rezolūcijā par pēc būtības bioloģisku procesu patentēšanu;

7.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Eiropas Patentu iestādei.

(1) OV C 261 E, 10.9.2013., 31. lpp. (2) OV L 213, 30.7.1998., 13. lpp. (3) OV L 227, 1.9.1994., 1. lpp. (4) OV C 175, 20.6.2013., 1. lpp.

Eiropas Parlamenta 2015. gada 17. decembra rezolūcija par stāvokli Burundi (2015/2973(RSP))

P8_TA(2015)0474 RC-B8-1348/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā pārskatīto Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā 2000. gada 28. augusta Arušas Miera un samierināšanās vienošanos attiecībā uz Burundi;

–  ņemot vērā Burundi Konstitūciju, jo īpaši tās 96. pantu,

–  ņemot vērā Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu (ACDEG),

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) Federica Mogherini un starptautiskās sadarbības un attīstības komisāra Neven Mimica 2015. gada 13. decembra kopīgo paziņojumu par stāvokļa pasliktināšanos Burundi,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 8. decembrī pieņemtos secinājumus par ES un Burundi apspriedēm saskaņā ar Kotonū nolīguma 96. pantu,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2015. gada 12. novembra Rezolūciju 2248(2015) par stāvokli Burundi,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra vietnieka Jan Eliasson, Āfrikas Savienības priekšsēdētājas Nkosazana Dlamini-Zuma un PV/AP Federica Mogherini 2015. gada 12. novembra kopīgo paziņojumu par Burundi,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības (ĀS) Miera un drošības padomes 2015. gada 13. jūnija, 17. oktobra un 13. novembra lēmumus par stāvokli Burundi,

–  ņemot vērā Austrumāfrikas valstu kopienas 2015. gada 31. maija un 6. jūlija paziņojumus par stāvokli Burundi,

–  ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2015. gada 9. decembra rezolūciju par stāvokli Burundi,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 1. oktobra Regulu (ES) 2015/1755 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Burundi,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 16. marta, 18. maija, 22. jūnija un 16. novembra secinājumus par Burundi,

–  ņemot vērā 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par stāvokli Burundi(1),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 26. oktobrī apstiprināto vēstuli, kurā ir pieprasīts sākt apspriedes ar Burundi iestādēm saskaņā ar Kotonū nolīguma 96. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās krimināltiesas prokurores Fatou Bensouda 2015. gada 6. novembra paziņojumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā drošības situācija Burundi pēc uzbrukumiem trim militārajām nometnēm Budžumburā pēdējās dažās dienās ir bīstami pasliktinājusies; tā kā Burundi drošības spēki 2015. gada 11. un 12. decembrī nogalināja vismaz 87 cilvēkus; tā kā šķiet, ka daudzi no šiem cilvēkiem tika nogalināti nejauši;

B.  tā kā Burundi Konstitūcijas 96. pantā un Arušas Miera un samierināšanās vienošanās 7. panta 3. punktā ir noteikts, ka prezidents var atrasties amatā ne ilgāk kā divus termiņus; tā kā prezidents Pierre Nkurunziza ieņem šo amatu jau kopš 2005. gada un atkārtoti viņu ievēlēja 2010. gadā;

C.  tā kā Burundi parlamenta un pašvaldību vēlēšanas notika 2015. gada 29. jūnijā un prezidenta vēlēšanas — 2015. gada 21. jūlijā; tā kā starptautiskā sabiedrība uzskatīja, ka abas šīs vēlēšanas nebija pārredzamas, iekļaujošas, brīvas un uzticamas; tā kā šā iemesla dēļ Āfrikas Savienība (ĀS) atteicās sūtīt novērotājus, kuriem vajadzētu sekot šīm vēlēšanām, ES pārtrauca savu vēlēšanu novērošanas misiju Burundi un liela daļa no Burundi opozīcijas pieņēma lēmumu vēlēšanas boikotēt;

D.  tā kā prezidenta P. Nkurunziza kandidēšana uz trešo pilnvaru termiņu un viņa atkārtotā ievēlēšana 2015. gada 21. jūlijā notikušo vēlēšanu rezultātā izraisīja valstī kopš pilsoņu kara beigām dziļāko politisko krīzi;

E.  tā kā Burundi valdība ignorēja ĀS un Austrumāfrikas valstu kopienas (EAC) lēmumus un ieteikumus, kurus tās pieņēma attiecīgi 2015. gada 13. jūnijā un 2015. gada 6. jūlijā un kuru pilnīga īstenošana varētu būt radījusi priekšnoteikumus uzticamām un iekļaujošām vēlēšanām;

F.  tā kā saskaņā ar Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) un citu cilvēktiesību organizāciju sniegto informāciju valstī gan pirms, gan pēc vēlēšanām ir notikuši politiski motivēti cilvēktiesību pārkāpumi, ļaunprātīgi cilvēktiesību aizskārumi un vardarbības akti, kas vērsti pret opozīcijas aktīvistiem, cilvēktiesību aizstāvjiem un jo īpaši žurnālistiem, tostarp Pierre Claver Mbonimpa, Marguerite Barankitse, Antoine Kaburahe un Bob Rugurika; tā kā plaši ir izplatīts uzskats, ka ne visi, tomēr lielākā daļa šo pārkāpumu ir saistīti ar valsts iestādēm; tā kā atbildība par drošības nodrošināšanu Burundi un šīs valsts iedzīvotāju aizsardzību vispirms ir jāuzņemas Burundi valdībai, ievērojot tiesiskumu, cilvēktiesības un starptautiskās humanitārās tiesības;

G.  tā kā Burundi politiskā stāvokļa pasliktināšanās dēļ vairāk nekā 200 000 cilvēku ir pārvietojušies iekšzemē vai meklējuši patvērumu kaimiņvalstīs; tā kā 2015. gada jūlijā ES pastiprināja humāno palīdzību un piešķīra vēl EUR 4,5 miljonus palīdzības sniegšanai pārvietotiem iedzīvotājiem;

H.  tā kā Burundi ir viena no pasaulē vismazāk attīstītākajām valstīm; tā kā gandrīz puse (45 %) no Burundi 10,6 miljoniem iedzīvotāju ir 15 gadus veci vai jaunāki (19,9 % ir bērni, kas jaunāki par 5 gadiem); tā kā Burundi, kurā trīs no katriem pieciem bērniem cieš no augšanas traucējumiem, pasaules bada indeksā atrodas pirmajā vietā; tā kā ANO Attīstības programmas (UNDP) tautas attīstības indeksā laikposmā no 2013. līdz 2014. gadam Burundi noslīdēja par divām vietām (no 178. uz 180. vietu); tā kā četri no katriem pieciem Burundi iedzīvotājiem iztiek ar mazāk nekā USD 1,25 dienā un tā kā 66,9 % iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa;

I.  tā kā 2015. gada 26. oktobrī ES pieprasīja sākt apspriedes saskaņā ar Kotonū nolīguma 96. pantu, lai noskaidrotu, kāpēc netiek ievēroti būtiski šā nolīguma elementi, jo īpaši cilvēktiesības, demokrātijas principi un tiesiskums; tā kā šīs apspriedes sākās 2015. gada 8. decembrī;

J.  tā kā 2015. gada 8. decembrī ES uzskatīja, ka saskaņā ar Kotonū nolīguma 96. pantu rīkotajās apspriedēs Burundi pausto nostāju dēļ nebūs iespējams novērst to, ka Burundi neievēro būtiskus šīs valsts un ES partnerības elementus; tā kā ES uzskatīja arī, ka Burundi paustās nostājas neļaus apmierinoši reaģēt uz Āfrikas Savienības Miera un drošības padomes 2015. gada 17. oktobra un 13. novembra lēmumiem, jo īpaši attiecībā uz nepieciešamību nekavējoties sākt patiesu un iekļaujošu dialogu, kura pamatā būtu Arušas vienošanās;

K.  tā kā politiskais strupceļš Burundi, ko raksturo dialoga trūkums starp Burundi ieinteresētajām personām, un tā rezultātā radusies Burundi drošības un ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanās ļoti negatīvi ietekmē iedzīvotājus un nopietni apdraud stabilitāti šajā reģionā, kur nākamajos divos gados ir plānotas vairākas vēlēšanas (Ugandā, Kongo Demokrātiskajā Republikā, Ruandā);

L.  tā kā starptautiskajai kopienai ir nozīmīga loma kā Arušas līgumu ievērošanas garantam; tā kā līdz šim visi reģionālie un vietējie centieni atrisināt krīzi un atjaunot visu politisko spēku dialogu nav devuši pozitīvus rezultātus;

M.  tā kā 2015. gada 1. augustā politiskā opozīcija un pilsoniskā sabiedrība sapulcējās Adisabebā, lai izveidotu Nacionālo padomi Arušas līgumu un tiesiskuma atjaunošanai;

N.  tā kā 2015. gada 23. septembrī prezidents parakstīja dekrētu, ar ko izveido Burundi iekšējā dialoga nacionālo komiteju, kura sešus mēnešus vadīs sarunas; tā kā pilsoniskā sabiedrība ir paudusi lielu skepsi par šīs komitejas potenciālajiem panākumiem, jo lielākā daļa dalībnieku no opozīcijas un pilsoniskās sabiedrības, kuri vēršas pret prezidenta P. Nkurunziza trešo pilnvaru termiņu, tiek vajāti, pamatojoties uz apsūdzībām par sacelšanos un līdzdalību neveiksmīgajā 2015. gada 13. un 14. maija valsts apvērsumā; tā kā jaunās Nacionālās asamblejas priekšsēdētājs Pascal Nyabenda paziņoja, ka “valsts apvērsuma organizēšanā un īstenošanā iesaistītie cilvēki (..) dialogā netiks iekļauti”;

O.  tā kā ĀS, ES un ASV ir iesaldējušas to valdības un opozīcijas vadītāju līdzekļus, kuru darbības un paziņojumi veicina vardarbības turpināšanos un traucē meklēt Burundi politiskās krīzes risinājumu, kā arī ir noteikušas šīm personām ceļojuma aizliegumu;

P.  tā kā ASV un vairākas citas valstis, ņemot vērā drošības situācijas pasliktināšanos, ir ieteikušas saviem pilsoņiem nekavējoties pamest Burundi;

Q.  tā kā 2015. gada 17. oktobrī ĀS Miera un drošības padome prasīja pabeigt ārkārtas rīcības plāna izstrādi, lai to, ja attiecīgajā situācijā būtu nepieciešams, īstenotu šajā valstī, un nosūtīt Āfrikas valstu vadītu misiju vardarbības novēršanai, kā arī vienojās sākt rūpīgu izmeklēšanu par cilvēktiesību pārkāpumiem un cita veida vardarbību pret civiliedzīvotājiem Burundi;

R.  tā kā 2015. gada 30. novembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs Ban Ki Moon iesniedza Drošības padomei trīs priekšlikumus, iesakot atkarībā no situācijas attīstības pārskatīt mandātu par ANO klātbūtni Burundi, kurš pavērtu iespēju nosūtīt miera uzturēšanas misiju, ja krīze padziļinātos;

S.  tā kā ANO atbalsta vienība sāks darbību, lai atbalstītu Burundi iekšējo dialogu, konsultētu valdību par institūciju tiesiskuma nostiprināšanu un atbruņošanās jautājumiem, veiktu koordināciju ar reģionālajiem dalībniekiem, uzraudzītu stāvokli uz vietas un sniegtu par to ziņojumus, kā arī ļautu ANO vieglāk plānot lielāku klātbūtni Burundi;

T.  tā kā ĀS un citi starptautiskie dalībnieki ir atkārtoti aicinājuši sākt patiesu un iekļaujošu dialogu, kurā būtu iesaistītas visas ieinteresētās personas, pamatojoties uz Arušas vienošanās un Burundi konstitūcijas ievērošanu, lai rastu vienprātīgu risinājumu konfliktam Burundi; tā kā ES un ANO atbalsta šo nostāju;

U.  tā kā ar pilnīgu ĀS, ES un ANO atbalstu turpinās starpniecības centieni veicināt Burundi iekšējo dialogu, lai rastu vienprātīgu un miermīlīgu risinājumu krīzei Burundi;

V.  tā kā ES sniedz ievērojamu atbalstu Burundi gada budžetam, kurā apmēram pusi no līdzekļiem nodrošina starptautiskais atbalsts, un nesen ES ir piešķīrusi Burundi EUR 432 miljonus no Eiropas Attīstības fonda 2014. –2020. gadam;

W.  tā kā, pamatojoties uz Dekrētu 530/1597, Burundi iestādes apturēja 10 cilvēktiesību organizāciju, proti, ACAT-Burundi, APRODH, AMINA, FOCODE, FORSC, FONTAINE-ISOKO, Maison Shalon, PARCEM, RCP, SPPDF, darbību un iesaldēja to bankas kontus,

1.  pauž nopietnas bažas par satraucošo drošības un politisko situāciju Burundi un humanitārās situācijas straujo pasliktināšanos, kā arī par to, kā tas varētu ietekmēt drošību un stabilitāti visā apakšreģionā;

2.  stingri nosoda nesenos vardarbīgos uzbrukumus un arvien biežākos cilvēktiesību pārkāpumu un aizskārumu gadījumus, tostarp slepkavības, ārpustiesas nonāvēšanu, personu fiziskās integritātes pārkāpumus, spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu un/vai pazemojošu izturēšanos, patvaļīgus arestus un nelikumīgu aizturēšanu, tostarp to, ka militārie spēki un policija iepriekšminētās darbības veic pret bērniem un ieņem skolas, preses un vārda brīvības pārkāpumus, kā arī nesodāmības izplatību; prasa veikt nonāvēšanas gadījumu un pārkāpumu neatkarīgu izmeklēšanu un saukt pie atbildības šo nodarījumu veicējus;

3.  prasa nekavējoties izbeigt vardarbību, cilvēktiesību pārkāpumus un politisko pretinieku iebiedēšanu un nekavējoties atbruņot visus bruņotos grupējumus, kas saistīti ar politiskajām partijām, stingri ievērojot starptautiskās tiesības un cilvēktiesības;

4.  mudina visas puses radīt nepieciešamos nosacījumus, lai atjaunotu uzticēšanos un veicinātu nacionālo vienotību, un aicina nekavējoties atsākt iekļaujošu un pārredzamu dialogu valsts līmenī, piedaloties valdības, opozīcijas partiju un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem;

5.  uzsver, ka šāds dialogs ar mērķi panākt ilgstošu mieru, drošību un stabilitāti un atjaunot demokrātiju un tiesiskumu atbilstu Burundi iedzīvotāju interesēm un tam būtu jābalstās uz Arušas vienošanos un Burundi konstitūciju, kurās ir iekļauta prasība ievērot starptautiskos tiesību aktus un līgumus;

6.  īpaši norāda uz to, ka bruņotajos grupējumos, kas darbojas Burundi, ir iesaistījušies daudzi jaunieši, it sevišķi bērni vecumā līdz 18 gadiem, un aicina starptautisko sabiedrību veltīt īpašu uzmanību viņu reintegrācijai un veicināt šo jauniešu līdzdalību mierīgos politiskos procesos;

7.  pieprasa, lai visas puses Burundi atturētos no jebkādām darbībām, kas varētu apdraudēt mieru un drošību šajā valstī; stingri nosoda visus publiskos paziņojumus, kas musina uz vardarbību vai naidu pret dažādām Burundi sabiedrības grupām un kas varētu saasināt pašreizējo spriedzi, un aicina visas puses atturēties no šādiem paziņojumiem;

8.  atgādina Burundi varas iestādēm par to pienākumu panākt drošību valsts teritorijā un garantēt cilvēktiesības, pilsoniskās un politiskās tiesības un pamatbrīvības, kā tas paredzēts Burundi konstitūcijā, Āfrikas Cilvēku un tautu tiesību hartā un citos starptautiskos un reģionālos cilvēktiesību instrumentos;

9.  šajā sakarībā atgādina, ka ES partnerattiecības ar Burundi reglamentē Kotonū nolīgums un ka visām pusēm ir pienākums ievērot un īstenot šā nolīguma noteikumus, jo īpaši attiecībā uz cilvēktiesībām; jo īpaši atgādina, ka Kotonū nolīguma 96. pantā ir paredzēta iespēja sākt apspriežu procedūras gadījumos, kad netiek ievērotas cilvēktiesības, demokrātijas principi un tiesiskums, un šajā sakarībā atzinīgi vērtē ES lēmumu pieprasīt apspriežu sākšanu, kā tas paredzēts minētajā pantā;

10.  stingri nosoda prezidentu P. Nkurunziza, kurš pārkāpa Arušas vienošanos, trešo reizi uzņemoties prezidenta pilnvaras;

11.  mudina Burundi varas iestādes veicināt to, lai tiktu noskaidrota patiesība par masu noziegumiem, kas izdarīti laikā no 1962. gada līdz 2008. gadam, īstenojot tiesiskus un ar tiesu sistēmu nesaistītus pasākumus, piemēram, izveidojot patiesības noskaidrošanas un izlīguma komisiju un īpašus tribunālus nacionālā izlīguma veicināšanai;

12.  atzinīgi vērtē starpniecības centienus, ko ar ĀS un ANO atbalstu vada EAC, lai sekmētu dialogu starp Burundi ieinteresētajām personām; aicina PV/AP arī atbalstīt šos starpniecības centienus; mudina Burundi valdību un citas attiecīgās ieinteresētās puses pilnībā sadarboties ar starpnieku;

13.  pauž dziļas bažas par upuru skaitu un nopietniem cilvēktiesību pārkāpumu gadījumiem, par kuriem ziņots kopš krīzes sākuma; mudina kompetentās iestādes rūpīgi un nekavējoties izmeklēt šo noziegumu apstākļus un motīvus un nodrošināt vainīgo saukšanu pie atbildības; atgādina, ka tie, kuri ir vainīgi par cilvēktiesību pārkāpumiem vai nopietniem aizskārumiem, nedrīkst palikt nesodīti; aicina iestādes nodrošināt to, lai skolas būtu vietas, kurās drošos apstākļos var noritēt mācību process; aicina Starptautiskās Krimināltiesas prokurori cieši uzraudzīt stāvokli Burundi un atbalsta viņas 2015. gada 6. novembra paziņojumu;

14.  aicina atcelt Dekrētu Nr. 530/1597, kas paredz uz laiku apturēt vairāku cilvēktiesību organizāciju darbību, un nekavējoties atcelt to bankas kontu iesaldēšanu, lai šīs organizācijas varētu brīvi darboties;

15.  aicina garantēt drošu atgriešanos trimdā mītošajiem žurnālistiem un cilvēktiesību aizstāvjiem, atjaunot to plašsaziņas līdzekļu darbību, kas tika slēgti pēc 2015. gada 13. un 14. maijā notikušā neveiksmīgā valsts apvērsuma mēģinājuma, un atcelt apsūdzības pret žurnālistiem, kuri tiek apvainoti par tiešu vai netiešu līdzdalību šajā neveiksmīgajā apvērsumā;

16.  jo īpaši pauž bažas par LGBTI cilvēku ārkārtīgi augsto diskriminācijas līmeni un kriminālsodīšanu Burundi; atkārtoti norāda, ka seksuālā orientācija ir jautājums, kas attiecas uz starptautiskajās cilvēktiesībās noteiktajām indivīda tiesībām uz vārda brīvību un privāto dzīvi — šajās tiesībās ir noteikts, ka ir jāievēro līdztiesības un nediskriminācijas principi un jāgarantē vārda brīvība; tādēļ aicina Burundi Nacionālo asambleju un valdību atcelt kriminālkodeksa pantus, kuri diskriminē LGBTI personas;

17.  uzsver to, ka krīze ārkārtīgi negatīvi ietekmē bērnus, un aicina Komisiju turpināt sadarboties ar starptautiskajiem partneriem, lai nodrošinātu veselības aprūpes pakalpojumus, tostarp svarīgus medikamentus, drošu piekļuvi izglītībai un bērnu aizsardzību pret visu veidu vardarbību un garantētu piekļuvi citiem sociālajiem pakalpojumiem;

18.  atzinīgi vērtē to, ka ĀS ir nosūtījusi cilvēktiesību novērotājus un ekspertus uzraudzīt stāvokli cilvēktiesību jomā, un uzsver, ka ir svarīgi sadarboties ar viņiem, lai veicinātu viņu pilnvarojuma izpildi; turklāt aicina Starptautisko Krimināltiesu izmeklēt iespējamos nesenās krīzes laikā pastrādātos cilvēktiesību pārkāpumus, kas ietilpst tās jurisdikcijā;

19.  atzinīgi vērtē mērķtiecīgās sankcijas, ko ES apstiprināja saskaņā ar ĀS pieņemto lēmumu, tostarp nosakot ceļošanas aizliegumu un aktīvu iesaldēšanu tiem Burundi iedzīvotājiem, kuru darbības un paziņojumi veicina vardarbības turpināšanos un kavē centienus panākt šīs krīzes politisku atrisinājumu; aicina ES piemērot šādas sankcijas visiem tiem, kuru darbības rada draudus mieram un stabilitātei šajā reģionā, kūda uz naidu un pārkāpj Arušas vienošanos;

20.  mudina ES un dalībvalstis, ņemot vērā to, kā ir noritējusi saskaņā ar Kotonū nolīguma 96. pantu rīkotā sabiedriskā apspriešana, apsvērt iespēju iesaldēt visu Burundi valdībai paredzēto palīdzību, kas nav humānā palīdzība, līdz brīdim, kad valdības spēki izbeidz pārmērīgi izmantot spēku un nepārkāpj cilvēktiesības, kā to konstatēja OHCHR, un ir rasts politisks risinājums, kurš izriet no patiesa Burundi iekšējā dialoga, un novirzīt šo palīdzību pilsoniskās sabiedrības stiprināšanai; uzskata, ka ar ES palīdzību būtu jārisina tādas pamatproblēmas kā nevienlīdzība, nabadzība un uztura hroniska nepietiekamība, lai sasniegtu nesen apstiprinātos ilgtspējīgas attīstības mērķus;

21.  pauž nopietnas bažas saistībā ar nepārtraukto Burundi bēgļu plūsmu uz kaimiņvalstīm; atkārtoti pauž atbalstu gan visām humānās palīdzības organizācijām, kas darbojas uz vietas, gan uzņēmējām kaimiņvalstīm; aicina starptautisko sabiedrību un humānās palīdzības organizācijas turpināt sniegt palīdzību visiem cilvēkiem, kuri konflikta dēļ tagad kļuvuši par bēgļiem un pārvietotām personām; atzinīgi vērtē ES apņemšanos palielināt finansiālo atbalstu un humāno palīdzību, lai apmierinātu iedzīvotāju steidzamākās vajadzības;

22.  aicina ĀS, ANO un ES nopietni apsvērt reģionālo dimensiju un novērst turpmāku reģiona destabilizāciju, palielinot savu klātbūtni uz vietas, jo īpaši uzturot pastāvīgu politisku dialogu starp šā reģiona valstīm; šajā sakarībā mudina ĀS, saskaņojot savu darbību ar ANO Drošības padomi, apsvērt iespēju nosūtīt uz Burundi Āfrikas valstu miera uzturēšanas spēkus, ja stāvoklis drošības un cilvēktiesību jomā Burundi pasliktināsies vēl vairāk;

23.  mudina PV/AP, Federica Mogherini, turpināt strādāt pie tā, lai panāktu, ka tiek nekavējoties atbrīvots Burundi policists Richard Spiros Hagabimana, kurš ir nelikumīgi ieslodzīts un tiek spīdzināts, jo viņš, būdams policists, 2015. gada 28. jūlijā atteicās šaut uz pūli;

24.  uzskata, ka Burundi problēmas ir saistītas ar strīdiem par auglīgās lauksaimniecības zemes kontroli, ienākumu nevienlīdzību un diskrimināciju; šajā sakarībā prasa ieviest atbildīgu regulējumu, lai noteiktu to, ka uzņēmumiem jāievēro cilvēktiesības un saistības attiecībā uz sociālajiem un vides standartiem;

25.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Burundi valdībai un parlamentam, ĀKK un ES Ministru padomei, Komisijai, Padomei, Austrumāfrikas valstu kopienai un tās dalībvalstu valdībām, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/augstajai pārstāvei Savienības ārlietās un drošības politikas jautājumos, Āfrikas Savienības iestādēm un ANO ģenerālsekretāram.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0275.

Eiropas Parlamenta 2015. gada 17. decembra rezolūcija par Virungas Nacionālā parka aizsardzību Kongo Demokrātiskajā Republikā (2015/2728(RSP))

P8_TA(2015)0475 B8-1346/2015

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā UNESCO Vispārējās konferences 1972. gada 16. novembrī Parīzē pieņemto Konvenciju par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību,

–  ņemot vērā to, ka kopš 1979. gada Virungas Nacionālais parks (VNP) ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā un kopš 1994. gada — Apdraudētā pasaules mantojuma sarakstā,

–  ņemot vērā 1992. gada 5. jūnijā Riodežaneiro Zemes samitā pieņemto Konvenciju par bioloģisko daudzveidību,

–  ņemot vērā 1971. gadā Ramsārē pieņemto Konvenciju par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīves vidi,

–  ņemot vērā 1976. gadā pieņemtās ESAO pamatnostādnes starptautiskiem uzņēmumiem (un pamatnostādņu atjauninātās versijas), kā arī 1971. gadā ANO pieņemtos uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus,

–  ņemot vērā galīgo paziņojumu, kas sniegts 2014. gada jūlijā pēc tam, kad tika panākta vienošanās saistībā ar Pasaules Dabas fonda (WWF International) iesniegto sūdzību pret uzņēmumu „SOCO International plc”,

–  ņemot vērā juridisko un līgumisko sistēmu, kas Kongo Demokrātiskajā Republikā (KDR) ir spēkā ogļūdeņražu nozarē, tostarp Valdības dekrētu Nr. 81-013, ar ko pieņemts likums par raktuvēm un ogļūdeņražiem, Kalnrūpniecības kodeksu un topošo Kongo Ogļūdeņražu kodeksu, kā arī līgumus par ogļūdeņražu kopīgu izmantošanu un ieguvi,

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par Virungas Nacionālā parka aizsardzību Kongo Demokrātiskajā Republikā (O-000108/2015 – B8‑1111/2015),

–  ņemot vērā Attīstības komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā VNP, kurš atrodas KDR Ziemeļkivu (North-Kivu) un Austrumu (Province Orientale) provincēs pie robežas ar Ruandu un Ugandu, ir Āfrikā vecākais nacionālais parks, tas ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā un visā pasaulē ir pazīstams ar savām unikālajām dzīvotnēm un bagātīgo bioloģisko daudzveidību, un tādēļ tas Āfrikas kontinentā ir parks ar vislielāko bioloģisko daudzveidību; tā kā parks ir izpelnījies atzinību jo īpaši tādēļ, ka tajā mājo kalnu gorillas, kas ir viena no īpaši apdraudētām sugām, kuras iekļautas CITES konvencijas (1973. gada Konvencija par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām) I pielikumā;

B.  tā kā saskaņā ar Konvenciju par bioloģisko daudzveidību, ko KDR ir parakstījusi un ratificējusi, par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu ir jārūpējas visai cilvēcei un attiecīga rīcība ir attīstības procesa neatņemama daļa; tā kā konvencija ir juridiski saistoša un uzliek parakstītājiem pienākumu pildīt tās noteikumus;

C.  tā kā VNP aizsardzību nosaka arī Ramsāres konvencija un KDR valsts tiesību akti; tā kā Eiropas Komisija un dažas ES dalībvalstis pēdējos 25 gadus atbalsta parka saglabāšanu;

D.  tā kā VNP ir viena no trim Ramsāres konvencijas teritorijām (Nr. 787), kas atrodas KDR; tā kā saskaņā ar Ramsāres konvenciju KDR ir jāpilda vairāki pienākumi attiecībā uz Ramsāres sarakstā iekļautajām teritorijām, piemēram, jāizstrādā un pēc tam jārealizē valsts plāns, kas sekmētu sarakstā iekļauto mitrāju aizsardzību un, ciktāl tas iespējams, mitrāju apdomīgu izmantošanu valsts teritorijā (Ramsāres konvencijas 3. panta 1. punkts);

E.  tā kā, saskaņā ar Pasaules Dabas fonda 2013. gada ziņojumu „Virungas parka ekonomiskā vērtība” pašlaik Virungas Nacionālā parka ekonomiskā vērtība ir 48,9 miljoni ASV dolāru gadā; tā kā stabilas situācijas gadījumā parks varētu veicināt izaugsmi ekonomikas un tūrisma nozarē, turklāt tā vērtība varētu sasniegt vienu miljardu ASV dolāru gadā un tas varētu radīt 45 000 darbvietu;

F.  tā kā parku, pat neraugoties uz to, ka tā ir aizsargājama dabas teritorija, jau gadu desmitiem apdraud bruņoti grupējumi, kuri nodarbojas ar malumedniecību, iznīcina mežus un arī citādi nelikumīgi izmanto dabas resursus, nenodrošinot to ilgtspēju; tā kā Virunga tādēļ ir iekļauta Apdraudētā pasaules mantojuma sarakstā; tā kā masveida nabadzības, vājas valsts, sliktas pārvaldes un reģionālās nestabilitātes apstākļos naftas drudzim var būt ārkārtīgi destruktīva ietekme uz sabiedrību un vidi;

G.  tā kā 2007. gada decembrī KDR valdība piešķīra koncesijas naftas krājumu izpētei 85 % parka teritorijas; tā kā „SOCO International plc” (SOCO) pagaidām ir vienīgais uzņēmums, kas veicis izpēti parkā;

H.  tā kā KDR tiesību aktos ir aizliegta videi kaitīga darbība aizsargājamās teritorijās, taču SOCO savu izpētes licenci ir saņēmis, izmantojot attiecīgajā likumā noteikto izņēmumu, kas ļauj veikt „zinātniskas darbības” aizsargājamās teritorijās;

I.  tā kā uzņēmumam „SOCO International” vairs nav licences attiecībā uz V zemesgabalu VNP;

J.  tā kā sistēmiskās izpētes rezultāti liecina, ka VNP ir atrodama nafta; atgādina, ka naftas krājumu izpēte (un naftas ieguve) nav savienojama ar parka saglabāšanu, jo tā ir viena no pasaules mantojuma teritorijām;

K.  tā kā ANO pieņemtajos uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipos un ESAO pamatnostādnēs starptautiskiem uzņēmumiem ne reizi vien ir uzsvērts, ka atbildība par cilvēktiesību ievērošanu ir vispārējs vēlamās rīcības standarts, kas jāpilda ikvienam uzņēmumam neatkarīgi no tā, kur tas veic savu uzņēmējdarbību;

L.  tā kā divus gadu desmitus VNP un tam blakusesošajās teritorijās risinās vardarbīgs konflikts; tā kā nelikumīga derīgo izrakteņu ieguve, parka dabas resursu (koksnes, ogļu, u. c.) nelikumīga izmantošana, apdraudēto sugu dzīvnieku malumedniecība un citas darbības, jo īpaši nelegāla tirdzniecība ar dabas resursiem, ir bijusi ienesīga gan nemierniekiem, gan valsts bruņotajiem spēkiem, turklāt potenciālo naftas krājumu izpēte un naftas ieguve, visticamāk, tikai vairos vardarbību un nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus un radīs teritorijas piesārņojumu;

M.  tā kā saistībā ar naftas ieguvi teritorijās, kurās nav labas pārvaldības, vislielāko apdraudējumu videi cita starpā rada tas, ka lielās platībās tiek iznīcināta augu valsts, ievestas invazīvas augu sugas, sašķeltas dzīvotnes, rodas aizvien vairāk iespēju malumedniecībai un palielinās risks, ka piesārņojumu var radīt naftas noplūde, gāzes sadedzināšana un atkritumu izgāšana; tā kā iespējamā „naftas lāsta” rezultātā vēl drūmāki varētu kļūt nabadzības un nevienlīdzības rādītāji, kā to apliecina citu gadījumu izpēte, piemēram, pētījums par Nigēras deltu;

N.  tā kā Virungas zemes, ūdens un dzīvās dabas ilgtspējīga pārvaldība sniegs gan tiešus, gan netiešus ekonomiskos ieguvumus to iedzīvotāju kopienām, kuru dzīve ļoti lielā mērā ir atkarīga no parka dabas resursiem; tā kā Pasaules Dabas fonda dati liecina, ka kalnu gorillu apskates tūrisms vien katru gadu varētu nodrošināt ienākumus 30 miljonu ASV dolāru apmērā un radīt tūkstošiem darbvietu,

1.  uzsver, ka nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut neatgriezenisku kaitējumu VNP, kas kopš 1979. gada ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā un kopš 1994. gada — Apdraudētā pasaules mantojuma sarakstā;

2.  pauž nožēlu, ka VNP ir kļuvis arī par vienu no pasaulē bīstamākajām vietām, kur jānodrošina dzīvās dabas aizsardzība; ar dziļām bažām konstatē, ka bruņotie grupējumi ir nelikumīgi izmantojuši parka dabas resursus, iegūstot derīgos izrakteņus un ražojot ogles, un šādi ne vien uzturējuši savas militārās operācijas, bet arī guvuši personīgu labumu; pauž nožēlu arī par to, ka bruņotie grupējumi ir nodarbojušies ar vērienīgu malumedniecību gan pārtikas iegūšanas nolūkā, gan tādēļ, lai varētu tirgoties ar ziloņkaulu un savvaļas dzīvnieku gaļu, jo tas nodrošina karošanai nepieciešamos līdzekļus; turklāt ar bažām konstatē, ka vājas disciplīnas, neregulāra atalgojuma un pārtikas trūkuma dēļ militārpersonas aizvien biežāk iesaistās nelikumīgās darbībās, tostarp tādās kā neprofesionāla derīgo izrakteņu ieguve, ogļu ražošana un savvaļas dzīvnieku malumedības; atzīmē, ka parks ir milzīga neskartas dabas teritorija (tā platība ir divi miljoni akru jeb 790 000 hektāru), tāpēc to ir ļoti grūti aizsargāt, jo īpaši ar trūcīgo valdības finansējumu; norāda, ka trīs vīrieši 2014. gada 15. aprīlī sašāva parka direktoru beļģu princi Emmanuel de Merode, kurš guva nopietnus ievainojumus, un ka pēdējos desmit gados parkā ir nogalināti vairāk nekā 140 uzraugi, kas pildīja savus dienesta pienākumus;

3.  uzsver, ka naftas krājumu izpēte un naftas ieguve, kā arī citas nelikumīgas darbības var nodarīt neatgriezenisku kaitējumu VNP; uzskata par nepieņemamu VNP naftas koncesiju piešķiršanu Francijas naftas uzņēmumam „TOTAL” un Lielbritānijas naftas uzņēmumam „SOCO International” 2007. gadā, jo tā ir pārkāpta Parīzes Konvencija par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību, 1992. gada Konvencija par bioloģisko daudzveidību, Ramsāres konvencija un Kongo tiesību akti; atgādina — lai gan uzņēmums „TOTAL” piekrita nekad nemeklēt naftas krājumus VNP teritorijā (pat ja Kongo valdība nolemtu mainīt parka robežas), uzņēmums „SOCO International” ir meklējis naftu VNP un 2014. gada jūlijā veicis seismisko izpēti, kuras rezultāti ir iesniegti Kongo valdībai un apliecina, ka nafta ir atrasta; aicina KDR valdību vairs neizsniegt licenci nevienam uzņēmumam;

4.  norāda, ka Ugandas valdība pašlaik gatavojas izsniegt licenci attiecībā uz Nadži (Ngaji) zemesgabalu, kas atrodas pie VNP un ietver Edvarda ezeru, un uzsver, ka naftas krājumu izpēte un naftas ieguve minētajā zemesgabalā arī var nodarīt neatgriezenisku kaitējumu VNP;

5.  pieņem zināšanai, ka 2014. gada jūnijā ir panākta vienošanās starp uzņēmumu „SOCO International” un Pasaules Dabas fonda dabas aizsardzības grupu saistībā ar sūdzību, ko Pasaules Dabas fonds bija iesniedzis Apvienotās Karalistes valsts kontaktpunktam par to, ka SOCO nepilda ESAO pamatnostādnes starptautiskiem uzņēmumiem, un pieņem zināšanai, ka saskaņā ar panākto vienošanos uzņēmums apņemas neveikt urbšanas darbus Virungas Nacionālajā parkā naftas krājumu izpētes vai kādā citā nolūkā nedz pats, nedz ar darbuzņēmēju starpniecību, ja vien UNESCO kopīgi ar KDR valdību nenolems, ka šāda darbība nav pretrunā pasaules mantojuma teritorijas statusam; atzīmē — šāda nosacīta vienošanās negarantē, ka parkā vairs netiks veiktas ar naftu saistītas darbības; norāda, ka uzņēmuma „SOCO International” nostāja nav viennozīmīga, tātad ir iespējama parka pilnīga vai daļēja deklasifikācija naftas urbumu ierīkošanas vajadzībām; konstatē, ka naftas krājumu izpēti, izmantojot savu koncesiju, SOCO veic Edvarda ezerā un tā apkārtnē, kur mājo daudzas leģendāras sugas (dažas no kurām ir apdraudētas), tostarp šimpanzes, ziloņi, krokodili un lauvas; tāpēc aicina uzņēmumu „SOCO International plc” un tā KDR reģistrēto uzņēmumu izbeigt jebkādus turpmākus naftas krājumu izpētes un naftas ieguves darbus Virungas Nacionālajā parkā un ievērot parka tagadējās robežas; aicina arī KDR valdību, pildot UNESCO Pasaules mantojuma komitejas prasību, anulēt atļaujas veikt naftas krājumu izpēti Virungas Nacionālā parka teritorijā;

6.  uzsver, ka vietējai kopienai, kura dzīvo Virungas Nacionālā parka tuvumā, zvejošana Edvarda ezerā katru gadu nodrošina ieguvumus aptuveni 30 miljonu ASV dolāru apmērā, turklāt Pasaules Dabas fonda uzdevumā veikts neatkarīgs pētījums liecina, ka ezers nodrošina dzeramo ūdeni vairāk nekā 50 000 ģimeņu;

7.  norāda, ka 2014. gada septembrī Der Spiegel, Telegraph un New York Times publicētais organizācijas „Global Witness” ziņojums liecina — ir aizdomas, ka uzņēmums „SOCO International” un tā darbuzņēmēji ir veikuši nelikumīgus maksājumus, atpirkušies no bruņotajiem nemierniekiem un savā labā izmantojuši baiļu un vardarbības situāciju, ko KDR austrumos veicinājuši valdības bruņotie spēki, un tā centušies iekļūt Āfrikas vecākajā nacionālajā parkā naftas krājumu izpētes nolūkā;

8.  ļoti atzinīgi vērtē stratēģisko vides novērtējumu (SVN), kas veikts attiecībā uz naftas krājumu izpēti un naftas ieguvi Albertīna rifta ziemeļu daļā, tostarp VNP; uzskata, ka, pamatojoties uz minēto novērtējumu, attiecīgo valstu valdībām, tostarp KDR valdībai, vajadzētu pieņemt pārdomātus lēmumus, rūpīgi izanalizējot naftas krājumu izpētes un naftas ieguves ietekmi; taču pauž nožēlu, ka SVN process ir ļoti ieildzis un ka naftas krājumu izpēte VNP jau ir sākusies, kaut gan SVN process vēl nav noslēdzies;

9.  uzsver, ka naftas krājumu izpētei KDR nav nedz atbilstošas un efektīvas likumdošanas, nedz tiesiskā regulējuma sistēmas; aicina KDR valdību pildīt un ievērot KDR tiesību un normatīvos aktus, kas aizliedz tādu videi kaitīgu darbību kā naftas krājumu izpēte un naftas ieguve aizsargājamās teritorijās, tostarp Virungā, un aicina KDR valdību novērst ogļūdeņražu tiesību aktu un dabas aizsardzības likumprojektos konstatētās nepilnības, kuru dēļ pašlaik ir iespējama dabas resursu izpēte un ieguve nacionālajos parkos un pasaules mantojuma teritorijās;

10.  augstu vērtē parka administrācijas darbu, kura cenšas nodrošināt ilgtspējīgus ienākumus ar tādu dabas resursu kā saules un ūdens enerģijas ražošanu, kas uzlabo iztiku lielākajai daļai vietējo iedzīvotāju, nenodarot postījumu dabas videi, un kas ir viens no saimnieciskās darbības veidiem, kuru atļauts veikt pasaules mantojuma teritorijās;

11.  norāda, ka kopš pagājušā gadsimta 90. gadu sākuma konflikti ar bruņotajiem partizāniem, kuri dzīvo parka teritorijā un tās tuvumā, ir izraisījuši nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus un ļoti daudz vardarbības; norāda, ka kopš 1996. gada parka teritorijā mitinās tā dēvētie Ruandas atbrīvošanas demokrātiskie spēki (FDLR) — partizānu grupa, kas esot rīkojusi slaktiņus genocīda laikā, kurš 1994. gada pavasarī sākās Ruandā un pārņēma arī KDR austrumu daļu, un kas joprojām slēpjoties šaipus robežas Virungā —, turklāt tiek ziņots, ka arī Mai-Mai kaujinieki daudzus ir noslepkavojuši, izvarojuši un ievainojuši un iznīcinājuši ciematus parka teritorijā; mudina KDR valdību atbruņot nemierniekus un atjaunot drošību parka reģionā; pauž nožēlu arī par to, ka KDR aizvien vairāk tiek represēti cilvēktiesību aktīvisti un žurnālisti; vēlreiz aicina KDR valdību atzīt un ievērot preses un plašsaziņas līdzekļu brīvību, kā arī garantēt tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu;

12.  atgādina, ka saskaņā ar Parīzes Konvenciju par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību naftas krājumu izpēte un naftas ieguve nav savienojama ar pasaules mantojuma teritorijas statusu; turklāt uzsver, ka VNP mājo daudzas apdraudētas sugas, piemēram, leģendārās kalnu gorillas (kas ir vienas no pēdējām uz šīs planētas) un meža žirafes (okapi), un ka apdraudēto sugu dzīvotnes būtu stingri jāaizsargā; atzinīgi vērtē KDR valdības lēmumu izveidot īpašu vienību cīņai pret malumedniecību, taču aicina KDR valdību par papildu tiesiskās aizsardzības līdzekļiem lemt un tos pielietot sadarbībā ar CITES sekretariātu, lai apkarotu organizēto noziedzību, kas saistīta ar nelegālu tirdzniecību; plašākā nozīmē mudina KDR valdību nodrošināt parka uzraugu spēcīgāku ietekmi un piemērot sodus par parkā veiktām nelikumīgām darbībām;

13.  uzsver — tiek apgalvots, ka Kongo valdība ar uzņēmumu „SOCO International” esot apspriedusi iespēju mainīt VNP robežas, deklasificējot daļu VNP teritorijas vai pat visu Virungu, lai būtu likumīgi iespējams ierīkot naftas urbumus, kaut gan pašlaik nav ziņu, kas apliecinātu, ka valsts valdība būtu oficiāli pieprasījusi šādas izmaiņas UNESCO;

14.  aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu saskaņot diplomātisko atbildes reakciju, ko īstenos ES dalībvalstis un, iespējams, arī citi līdzekļu devēji, kuri darbojas KDR, un kas palīdzēs KDR valdībai atteikties no naftas krājumu izpētes un naftas ieguves parka teritorijā, atbilstoši UNESCO Pasaules mantojuma komitejas prasībai anulēt licences, kuras izsniegtas naftas krājumu izpētei VNP, kā arī citās UNESCO pasaules mantojuma teritorijās, kas atrodas Kongo, un arī atteikties no parka robežu maiņas un parka teritorijas samazināšanas;

15.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt parka teritorijas viengabalainību, šajā nolūkā, piemēram, apņemoties piešķirt vairāk finansējuma gan ilgtspējīgai dabas aizsardzībai, gan ekonomikas attīstībai, gan arī saimnieciskās darbības dažādošanai parkam blakusesošajā reģionā; jo īpaši aicina ES palīdzēt KDR valdībai izstrādāt ilgtspējīgas enerģētiskās un ekonomiskās alternatīvas ieguves rūpniecībai, veicināt vietējo resursu izmantošanu valstī, sevišķi ar taisnīgu un progresīvu nodokļu sistēmu palīdzību, kā arī uzlabot pārvaldību un sekmīgāk apkarot tādas joprojām aktuālas parādības kā malumedniecība, nelikumīga mežizstrāde, nelegālas raktuves un korupcija, jo tas viss var radīt parkam neatgriezenisku kaitējumu;

16.  aicina Komisiju un dalībvalstis attiecīgi rīkoties, lai SVN projekts kļūtu par instrumentu, kas patiešām tiek izmantots lēmumu pieņemšanai;

17.  uzsver, ka ES dalībvalstīm saskaņā ar starptautisko tiesību un Eiropas cilvēktiesību aktiem ir pienākums nodrošināt, lai uzņēmumi, kuri darbojas attiecīgo valstu jurisdikcijā, ar savu uzņēmējdarbību nedz tieši, nedz netieši neizraisītu un neveicinātu cilvēktiesību pārkāpumus un lai tie rīkotos, ievērojot pieņemtos rīcības kodeksus, kuros sīki izklāstīti uzņēmumu darbības sociālie un vides standarti, un ievērojot arī tādus tiesību aktus kā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Konvencija Nr. 169, ESAO pamatnostādnes starptautiskiem uzņēmumiem un ANO pieņemtie uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipi; aicina Komisiju un dalībvalstis ar juridiski saistošiem pasākumiem reāli saukt pie atbildības uzņēmumus, kuru darbība liecina, ka tie izvairās no valsts tiesību aktu un starptautisku līgumu ievērošanas;

18.  aicina Komisiju un dalībvalstis rīkoties, lai sekmīgāk vērstos pret bruņoto konfliktu un korupcijas pamatcēloņiem, kā arī atbalstīt ilgtspējīgas attīstības un miera veidošanas stratēģijas un projektus VNP un tam blakusesošajā reģionā;

19.  mudina Komisiju, dalībvalstis un Kongo Demokrātisko Republiku, un arī naftas uzņēmumus, kuri interesējas par naftas urbumu ierīkošanas iespējām, nodrošināt parka tagadējo robežu aizsardzību un nepieļaut fosilā kurināmā ieguvi nedz VNP, nedz tam blakusesošajās teritorijās;

20.  aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu īstenot ikvienu iniciatīvu, kas nepieciešama, lai pārliecinātu KDR valdību izmeklēt vardarbības aktus, kuri pastrādāti pret cilvēktiesību aizstāvjiem, kas darbojas KDR un jo īpaši VNP, tostarp pret parka uzraugiem, un lai mudinātu KDR valdību darīt visu iespējamo, cenšoties nepieļaut šādu nežēlīgu nodarījumu atkārtošanos;

21.  mudina Eiropas Ārējās darbības dienestu īstenot ikvienu pasākumu, kas nepieciešams, lai panāktu, ka Apvienotās Karalistes Smagu krāpšanas gadījumu apkarošanas birojs (Serious Fraud Office), kuram ir primārā piekritība, un visas pārējās iestādes ar attiecīgu jurisdikciju pilnībā izmeklē ikvienu iespējamo kukuļošanas un korupcijas gadījumu, par ko tām ir ziņots saistībā ar uzņēmumu „SOCO International plc” un tā KDR reģistrēto uzņēmumu „SOCO Exploration and Production DRC SPRL” (SOCO);

22.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Kongo Demokrātiskās Republikas, Ugandas Republikas un Ruandas Republikas valdībām un parlamentiem, UNESCO izveidotajai Pasaules mantojuma komitejai, Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programmai un Ramsāres konvencijas sekretariātam.