Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punkta otro daļu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. un 78. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantu,

–  ņemot vērā 1951. gada Konvenciju un 1967. gada Protokolu par bēgļa statusu,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā ANO 1979. gada Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un CEDAW komitejas 2014. gada 14. novembra Vispārējo ieteikumu Nr. 32 par dzimuma aspektiem, kas saistīti ar sieviešu bēgļa statusu, patvērumu, valstspiederību un bezvalstniecību,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija),

–  ņemot vērā Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, ko 1995. gada 15. septembrī pieņēma Ceturtajā Pasaules sieviešu konferencē, un attiecīgos noslēguma dokumentus, ko pieņēma ANO īpašajās sesijās “Pekina+5”, “Pekina+10”, “Pekina+15” un “Pekina+20”,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 13. maija paziņojumu “Eiropas programma migrācijas jomā” (COM(2015)0240),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 27. maija paziņojumu “ES Rīcības plāns cīņai pret migrantu kontrabandu (2015.-2020. gads)” (COM(2015)0285),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 12. oktobra secinājumus par migrāciju un jo īpaši tajos paustās saistības attiecībā uz sieviešu un meiteņu cilvēktiesībām,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvu 2013/33/ES, ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvu 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvu 2013/32/ES, ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido ES kopējo drošu izcelsmes valstu sarakstu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai nolūkā un ar ko groza Direktīvu 2013/32/ES (COM(2015)0452),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 862/2007 par Kopienas statistiku attiecībā uz migrāciju un starptautisko aizsardzību,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regulu (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 26. oktobra secinājumus “Dzimumu līdztiesības rīcības plāns 2016.–2020. gadam”,

–  ņemot vērā kopējo Komisijas un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos dienestu darba 2015. gada 25. marta dokumentu “Eiropas kaimiņattiecību politikas īstenošana 2014. gadā” (SWD(2015)0076),

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes (UNSCR) rezolūciju Nr. 1325 un Nr. 1820 par sievietēm, mieru un drošību,

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 2. decembra rezolūciju par Eiropas Ombuda īpašo ziņojumu par patstāvīgo izmeklēšanu OI/5/2012/BEH-MHZ attiecībā uz Frontex(1);

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A8-0024/2016),

A.  tā kā pašreizējo konfliktu, reģionālās nestabilitātes un cilvēktiesību pārkāpumu dēļ, tostarp dzimuma vardarbības un izvarošanas kā kara ieroča izmantošanas dēļ, vēl nepieredzēti liels vīriešu, sieviešu un bērnu skaits meklē starptautisko aizsardzību ES;

B.  tā kā visā Eiropas Savienībā iesniegtajiem patvēruma pieteikumiem ir raksturīgs liels dzimumu nelīdzsvars; tā kā vidēji vienu trešdaļu no visiem patvēruma pieteikumiem ir iesniegušas sievietes; tā kā laikposmā no 2015. gada sākuma un līdz tā paša gada novembrim apmēram 900 000 cilvēku šķērsoja Vidusjūru, lai sasniegtu Eiropas krastus, un no kopējā cilvēku skaita sieviešu un bērnu īpatsvars bija apmēram 38 %; tā kā ANO augstais komisārs bēgļu jautājumos (UNHCR) ir ziņojis, ka kopš 2016. gada janvāra no kopējā cilvēku skaita, kas sasniedz Grieķiju, lai meklētu patvērumu ES, sievietes un bērni ir 55 %; tā kā šajos cerību spārnotajos ceļojumos pārāk daudz cilvēku jau ir zaudējuši dzīvību un daudzi no tiem ir bijušas sievietes;

C.  tā kā sievietes un LGBTI personas saskaras ar īpašiem vajāšanas veidiem dzimuma dēļ, kas joprojām pārāk bieži netiek atzīts patvēruma procedūrās;

D.  tā kā ANO Drošības padomes Rezolūcijā Nr. 1325 par sievietēm, mieru un drošību nav sasniegts tās sākotnējais mērķis, proti, aizsargāt sievietes un būtiski palielināt viņu līdzdalību politiskajos un lēmumu pieņemšanas procesos;

E.  tā kā saskaņā ar UNHCR datiem ir aplēsts, ka ik gadu ES dalībvalstīs patvērumu meklē 20 000 sieviešu un meiteņu no valstīm, kurās piekopj sieviešu dzimumorgānu kropļošanu; tā kā ievērojams daudzums sieviešu patvēruma pieteikumu iesniedz dēļ bailēm no dzimumorgānu kropļošanas;

F.  tā kā UNHCR ir aplēsusi, ka 71 % no sievietēm, kuras nāk no dzimumorgānu kropļošanu praktizējošām valstīm un ES iesniedz patvēruma pieteikumu, ir pārcietušas dzimumorgānu kropļošanu; tā kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir izdevusi nolēmumus, ar ko liedz izraidīt meitenes, kurām draud dzimumorgānu piespiedu kropļošana, ņemot vērā, ka šādas darbības var nodarīt neatgriezenisku kaitējumu viņu psihiskajai un psiholoģiskajai veselībai;

G.  tā kā sievietēm un meitenēm, kas meklē patvērumu, ir īpašas aizsardzības vajadzības un no vīriešiem atšķirīgas problēmas, un līdz ar to visās patvēruma politikas nostādnēs un procedūrās, tostarp patvēruma pieteikumu novērtēšanā, ir jāņem vērā dzimumu līdztiesības aspekts, kā arī katrs pieteikums jāizvērtē individuāli; tā kā ar vardarbību saistītie patvēruma pieteikumi ir jāizskata tā, lai patvēruma procesa laikā aizsargātu sievietes no sekundāras viktimizācijas;

H.  tā kā sieviešu un meiteņu integrācijas process un tiesības ir apdraudētas gadījumos, kad viņu juridiskais statuss ir atkarīgs no laulātā;

I.  tā kā attiecīgie tiesību akti, kas veido kopējo Eiropas patvēruma sistēmu, ir jātransponē un jāīsteno saskaņā ar Ženēvas konvenciju par bēgļa statusu un citiem attiecīgajiem instrumentiem;

J.  tā kā attieksme pret sievietēm un meitenēm, kas meklē patvērumu dalībvalstīs, ir ļoti atšķirīga un joprojām pastāv ļoti būtiski trūkumi;

K.  tā kā sievietes bēgles un patvēruma meklētājas bieži vien ir pakļautas vairākiem diskriminācijas veidiem un ir daudz neaizsargātākas no seksuālās un dzimuma vardarbības savās izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīs; tā kā sevišķi neaizsargātas ir nepavadītas sievietes un meitenes, sievietes, uz kuru pleciem gulstas atbildība par mājsaimniecību, grūtnieces, personas ar invaliditāti un veci cilvēki;

L.  tā kā sievietes bēgles ne tikai pārdzīvo bailes par savu drošību (ilgi un bīstami ceļojumi trimdā, aizskaršana, institucionāla vienaldzība un bieži vien seksuāla aizskaršana un vardarbība pat pēc nokļūšanas galamērķī, kas šķiet drošs, un tam sekojošā sociālā stigmatizācija), bet arī ir atbildīgas par savu ģimeņu fizisko drošību, labjutību un izdzīvošanu;

M.  tā kā daudzi bēgļi pēc ierašanās Eiropā dzīvo pagaidu apstākļos nometnēs vai uz ielas un sevišķi neaizsargātas ir sievietes un meitenes;

N.  tā kā noziedzīgi tīkli izmanto to, ka patvēruma meklētāji un bēgļi ES nevar iekļūt pa drošiem ceļiem, kā arī reģionālo nestabilitāti, konfliktus un bēgļu gaitās devušos sieviešu un meiteņu neaizsargātību, lai viņas iesaistītu cilvēku tirdzniecībā un seksuālā izmantošanā;

O.  tā kā sievietes, kas ir pakļautas vardarbībai un kontrabandai, biežāk var saslimt ar seksuāli transmisīvām slimībām;

P.  tā kā UNHCR birojs ir ziņojis par vardarbības un izmantošanas, tostarp seksuālas vardarbības, gadījumiem pret bēglēm sievietēm un bērniem viņu ceļojuma laikā, tostarp pārpildītajos uzņemšanas centros Eiropas Savienībā;

Q.  tā kā sievietes un meitenes, kas meklē patvērumu ES, bieži vien bēg no režīmiem, kuros apspiež sievietes, neatzīst sieviešu un vīriešu līdztiesību, pieļauj vardarbību pret sievietēm, izmantošanu un bērnu, agrīnas un piespiedu laulības;

R.  tā kā ļoti bieži uzņemšanas centros nav iekšēju zonu, kas būtu piemērotas mātēm, kurām ir jāatbalsta un jāaprūpē savi bērni; turklāt tā kā juridiskās palīdzības struktūras nesniedz pienācīgu informatīvo atbalstu un palīdzību ģimenes locekļu meklēšanā;

S.  tā kā Eiropas Savienības uzņemšanas un tranzīta centros netiek ievērotas pamata vajadzības, lai novērstu dzimuma vardarbību, proti, nav ierīkotas atsevišķas vannasistabas, dušas un gultasvietas sievietēm;

T.  tā kā meitenes, kas bēg no konfliktiem un vajāšanas, ir pakļautas augstākam bērnu, agrīnu un piespiedu laulību, izvarošanas, seksuālas un fiziskas aizskaršanas un prostitūcijas riskam;

U.  tā kā atšķiršana no ģimenes locekļiem, tostarp aizturēšanas centros, sievietes un bērnus pakļauj lielākiem riskiem;

V.  tā kā ģimenes atkalapvienošanās, kas ir pamattiesības, sistemātiski tiek novilcināta un pat pārkāpta un tā kā parasti tieši sievietes un bērni visvairāk cieš no šo tiesību liegšanas vai novilcinātas piemērošanas;

W.  tā kā sievietēm bieži vien liek strādāt nedeklarētu darbu sliktos apstākļos, lai viņas varētu palikt valstī, kurā ieradušās;

X.  tā kā Pekinas rīcības platformā uzsvērts, ka konfliktu risināšanā ir jāpalielina sieviešu līdzdalība lēmumpieņemšanas līmenī un sievietes bēgles, pārvietotās sievietes un migrantes ir pienācīgi jāiesaista to lēmumu pieņemšanā, kas attiecas uz viņām;

Y.  tā kā ilgtspējīgas attīstības mērķis Nr. 5 paredz līdz 2030. gadam panākt dzimumu līdztiesību un uzlabot sieviešu dzīves apstākļus,

1.  uzskata — lai uzlabotu sieviešu un meiteņu bēgļu drošību un aizsardzību, ir jābūt pieejamiem drošiem un legāliem ceļiem, kā ES iekļūt personām, kas bēg no konfliktiem un vajāšanas, un ir jāņem vērā dzimuma aspekts; jo īpaši uzsver, ka lielākam skaitam dalībvalstu ir jāpiedalās ES pārvietošanas programmās; uzskata, ka ar nelegālo migrāciju saistītajiem tiesību aktiem un politikai nevajadzētu apgrūtināt piekļuvi ES patvēruma procedūrām; uzsver, ka tiesības uz patvērumu ir noteiktas ES Pamattiesību hartas 18. pantā;

2.  uzsver, ka steidzami un nekavējoties vajag atvērt drošus un legālus patvēruma meklēšanas ceļus, lai cīnītos pret kontrabandistu tīkliem un lielākā mērā ļautu sievietēm, bērniem, veciem cilvēkiem un cilvēkiem ar invaliditāti meklēt patvērumu, neriskējot ar dzīvību; ir ļoti nobažījies par nāves gadījumiem, aizturēšanu un smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem pie ES ārējām robežām; uzskata, ka pienākumi, izmaksas un pabalsti ir vienādi jāuzņemas visām 28 dalībvalstīm, nevis tikai pirmās ierašanās valstīm; pauž nožēlu par solidaritātes trūkumu starp dalībvalstīm;

3.  uzsver, cik būtiski ir, lai sievietes bēgles reģistrētu individuāli un viņām izsniegtu dokumentus, kas garantē personisko drošību, pārvietošanās brīvību un piekļuvi pamatpakalpojumiem, kā to prasa UNHCR;

4.  uzsver, ka koordinācijas komitejām un jebkura cita veida struktūrām, kas pārstāv bēgļus, ir jāievēro dzimumu līdztiesības princips, turklāt tas jādara gan pilsētās, gan lauku rajonos un bēgļu nometnēs, tostarp bēgļu atgriešanās rajonos, lai nodrošinātu sieviešu bēgļu un patvēruma meklētāju tiesību ievērošanu un vajadzību apmierināšanu;

5.  vēlreiz prasa visām dalībvalstīm un Eiropas Savienībai parakstīt un ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija);

6.  prasa visām dalībvalstīm sadarbībā ar ES nodrošināt sievietēm, kas piedzīvojušas dzimuma vardarbību, specializētu pēctraumu konsultēšanu un psiholoģisko aprūpi, tieši iesaistot kvalificētas speciālistes šajā jomā, un šo pakalpojumu nodrošināt visos patvēruma procesa posmos;

7.  ir ļoti nobažījies par ziņojumiem, ka kontrabandisti kā samaksu pieprasot sievietēm un bērniem stāties dzimumattiecībās, lai viņi varētu turpināt ceļu nolūkā meklēt patvērumu ES; vēlreiz uzsver, ka droši un legāli ceļi iekļūšanai Eiropā ir priekšnoteikums tam, lai šādu praksi efektīvi izskaustu;

8.  mudina ES, Frontex par pamattiesībām atbildīgā darbinieka birojā izveidojot sūdzību mehānismu, ietvert dzimuma līdztiesības principu un izskatīt cilvēktiesību pārkāpumus, ko izdarījis Frontex, dalībvalstis un trešo valstu amatpersonas, kad tās sadarbojušās ar Frontex, kā to Parlaments prasīja 2015. gada 2. decembra rezolūcijā par Eiropas Ombuda īpašo ziņojumu par patstāvīgo izmeklēšanu OI/5/2012/BEH-MHZ attiecībā uz Frontex;

9.  prasa veikt mērķorientētus pasākumus, lai pilnībā integrētu sievietes bēgles un patvēruma meklētājas, novēršot visu veidu izmantošanu, aizskaršanu, vardarbību un cilvēktirdzniecību;

10.  uzsver, ka ES migrācijas un patvēruma politikas un pasākumu izstrādē, īstenošanā un novērtēšanā ir jāņem vērā dzimums;

Dzimuma dimensija bēgļa statusa noteikšanā

11.  prasa pieņemt jaunu, visaptverošu ES mēroga pamatnostādņu kopumu, kas būtu daļa no plašākām migrācijas un patvēruma politikas reformām un kas pilnībā ņemtu vērā vajāšanas sociālo, kultūras un politisko dimensiju un ietvertu uzņemšanas un integrācijas pasākumus;

12.  uzsver, ka pat tad, ja attiecīgās valstis ir atzītas par drošām, sievietes tajās var ciest no vajāšanas dzimuma dēļ, turklāt arī LGBTI personas var piedzīvot aizskaršanu, un līdz ar to šīm personām ir leģitīmas tiesības pieprasīt aizsardzību; aicina visas dalībvalstis pieņemt patvēruma procedūras un censties izstrādāt apmācības programmas, kas atbilstu vajadzībām, kādas ir sievietēm ar dažādām marginalizētām identitātēm, tostarp LGBTI sievietēm; mudina dalībvalstis apkarot kaitējošus stereotipus par LGBTI sieviešu uzvedību un raksturiezīmēm un attiecībā uz šo sieviešu patvēruma pieteikumiem pilnībā piemērot ES Pamattiesību hartu; uzsver, ka dalībvalstīs ir jāizveido LGBTI piemērotas uzņemšanas vietas; uzsver, ka uzņemšanas centros bieži notiek vardarbība pret LGBTI personām;

13.  uzsver, ka ar dzimumu saistīta vardarbība un diskriminācija, tostarp (bet ne tikai) izvarošana un seksuāla vardarbība, sieviešu dzimumorgānu kropļošana, piespiedu laulība, vardarbība ģimenē, tā dēvētie goda aizstāvēšanas noziegumi un valsts sankcionēta diskriminācija dzimuma dēļ ir uzskatāma par vajāšanu un jābūt par pamatotiem iemesliem patvēruma meklēšanai ES, kas arī attiecīgi ir jāatspoguļo jaunajās dzimuma pamatnostādnēs;

14.  aicina Komisiju savākt visaptverošu statistiku par migrāciju un starptautisko aizsardzību, lai papildus iekļautu jaunas dzimumdalītu datu kategorijas, jo īpaši saistībā ar patvēruma procesa posmiem, kas seko pēc sākotnējā lēmuma pieņemšanas;

15.  mudina Komisiju izstrādāt interpretējošas pamatnostādnes par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, kurās pilnībā tiktu ņemtas vērā UNHCR pamatnostādnes par vajāšanu dzimuma dēļ un norādījumi par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, kā arī mudina šādās pamatnostādnēs skaidri norādīt dalībvalstu pienākumus, īpašu uzmanību pievēršot mazaizsargātu patvēruma meklētāju apzināšanai un saziņai ar tiem; uzsver, ka sieviešu dzimumorgānu kropļošanu pārcietušajām var būt smagi runāt par savu traumatisko pieredzi; aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai visus vardarbības pret sievietēm veidus, tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, atzītu par vajāšanu un lai cietušās saskaņā ar Stambulas konvencijas 60. pantu varētu prasīt aizsardzību, ko sniedz 1951. gada Konvencija par bēgļa statusu;

16.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka patvēruma procedūras pie robežām atbilst UNHCR pamatnostādnēm par starptautisko aizsardzību, jo īpaši saistībā ar vajāšanu dzimuma dēļ, kā arī nodrošināt atbilstību UNHCR pamatnostādnēm par pieteikumiem bēgļa statusa iegūšanai, pamatojoties uz dzimumorientāciju un/vai dzimumidentitāti, kurās skaidri noteikti dalībvalstu pienākumi;

17.  aicina Komisiju, ņemot vērā izklāstīto situāciju, izskatīt iespēju palielināt programmu Daphne un Odysseus finansējumu un paplašināt to darbības jomu, un novērtēt, vai šīs programmas varētu pielāgot pašreizējai situācijai, lai aizsargātu sievietes bēgles;

18.  atzīmē Komisijas priekšlikumu izveidot ES kopējo drošo izcelsmes valstu sarakstu; prasa veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai šāda pieeja atbilstu neizraidīšanas principam un netiktu apdraudētas sieviešu, bērnu un citu mazaizsargātu grupu tiesības; prasa piemērot dzimumu diferenciācijas principu; uzskata, ka nevienam drošo valstu sarakstam nevajadzētu mazināt labvēlīgu procedūras iznākumu sievietēm, kuru patvēruma pieteikumi ir iesniegti, pamatojoties uz bailēm no dzimuma vardarbības vai pēc šādas vardarbības pārdzīvošanas; uzsver, ka ir jāizvairās no neapdomātiem lēmumiem, kuros nav ņemts vērā apdraudējums un pat nāves briesmas, ar ko saskaras no dzimuma vardarbības cietušas sievietes, ja viņu pieteikums tiek noraidīts un viņas ir spiestas atgriezties savā valstī;

19.  prasa visās dalībvalstīs, vērtējot pieteikumu pamatotību, īstenot objektīvākas un uz dzimumu līdztiesību pamatotas pieejas un padziļināti apmācīt pamatotības lēmumu pieņēmējus, ietverot dzimumu dimensiju; uzsver, ka pamatotības novērtējumi nekad nevar būt pilnīgi precīzi un tos nevajadzētu izmantot kā vienīgo pamatu patvēruma atteikumam; iesaka sieviešu patvēruma pieteikumu novērtēšanā ņemt vērā tādus aspektus kā kultūras, sociālais un psiholoģiskais raksturojums, tostarp kultūrvide, izglītība, traumas, bailes, kauns un/vai kultūras diktētā sieviešu un vīriešu nelīdztiesība;

20.  aicina dalībvalstis dokumentēt apsvērumus, uz kuriem balstās labvēlīgi lēmumi par patvēruma piešķiršanu, lai būtu pieejami noderīgi dati, ja tiek izskatīti dzimuma vardarbības gadījumi, un aicina nodrošināt pārredzamību attiecībā uz pamatojumiem, uz kādiem balstoties saskaņā ar Konvenciju ir jāpiešķir patvērums;

21.  mudina dalībvalstis sniegt sievietēm informāciju par patvēruma procedūrām, viņu tiesībām un īpašajiem pakalpojumiem, kādi pieejami sievietēm, kuras iesniedz patvēruma pieteikumu; uzsver, ka sieviešu tiesības iesniegt patvēruma pieteikumu neatkarīgi no laulātā ir priekšnoteikums tam, lai nodrošinātu pilnvērtīgas iespējas sievietēm un ievērotu neizraidīšanas principu; mudina dalībvalstis informēt visas sievietes par viņu tiesībām iesniegt neatkarīgu patvēruma pieteikumu, tādējādi ļaujot sievietēm lūgt un saglabāt bēgļa vai patvēruma meklētāja statusu, neraugoties uz pārējo ģimenes locekļu situāciju;

22.  aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību un Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus;

23.  uzskata, ka nekavējoties ir jāsniedz humanitārais atbalsts gadījumos, kad ir aizdomas par dzimuma vardarbību, ņemot vērā, ka nelegālās migrācijas maršrutos, kuros tiek liegtas jebkādas tiesības, mazaizsargātas grupas, tādas kā sievietes un bērni, ir ārkārtīgi pakļautas fiziskas vardarbības veidiem un morālai ietekmēšanai;

24.  uzsver, ka sievietes un meitenes jo īpaši ir neaizsargātas no kontrabandistu piekoptās izmantošanas; tāpēc prasa dalībvalstīm nostiprināt policijas un tiesu iestāžu sadarbību, ietverot Eiropolu, Frontex, Eirojustu un Eiropas Patvēruma atbalsta biroju (EASO), lai efektīvi apkarotu migrantu kontrabandu un cilvēktirdzniecību;

25.  uzsver, cik būtiski ir patvēruma procedūras un interviju laikā nodrošināt bērnu un apgādājamo personu aprūpi, lai garantētu taisnīgas iespējas iesniegt patvēruma pieteikumu;

Sieviešu vajadzības patvēruma procedūrās

26.  mudina dalībvalstis pienācīgi informēt patvēruma meklētājas par viņu tiesībām un jo īpaši par tiesībām pieprasīt, lai interviju vadītu un tulkotu sieviete un lai tiktu nodrošināta privāta intervija, kurā nepiedalītos trešās personas; mudina dalībvalstis sniegt intervētājiem un tulkiem visaptverošu un obligātu apmācību par seksuālo vardarbību, traumatismu un atmiņu, mudina dalībvalstis nodrošināt šo tiesību ievērošanu; mudina dalībvalstis ievērot Patvēruma procedūru direktīvas 15. panta 3. punktu;

27.  ar bažām atzīmē, ka Eiropas Savienībā daudzi patvēruma procedūrās iesaistītie darbinieki nepārzina sieviešu dzimumorgānu kropļošanas problēmu; aicina dalībvalstis nacionālā līmenī sadarboties ar savas valsts patvēruma iestādēm, lai izveidotu labākas procedūras, ar ko varētu atbalstīt un sniegt palīdzību sievietēm un meitenēm, kuras ir cietušas vai varētu ciest no sieviešu dzimumorgānu kropļošanas;

28.  mudina visas dalībvalstis sniegt atjauninātu un pieejamu informāciju par patvēruma procesu, tiesībām un atbalstu, kas paredzēts sievietēm patvēruma meklētājām;

29.  mudina Komisiju un dalībvalstis pilnībā garantēt seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību pieejamību, tostarp droša aborta pieejamību, un steidzamības kārtā piešķirt papildu līdzekļus veselības aprūpes sniegšanai;

30.  mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt aizsardzību un palīdzību sievietēm laikā, ko viņas pavada bēgļu nometnēs, robežkontroles punktos, kā arī pēc iekļūšanas Eiropas Savienības teritorijā;

31.  mudina visas dalībvalstis parakstīt un ratificēt Eiropas Padomes Stambulas konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu un piemērot tās 59. pantu, kurā skaidri noteikts, ka pusēm ir jāveic pasākumi, kas nepieciešami izraidīšanas procedūras pārtraukšanai, un/vai laulības šķiršanas gadījumā jāpiešķir autonoma uzturēšanās atļauja tām migrantēm, kuru uzturēšanās statuss ir atkarīgs no laulātā;

32.  prasa sievietēm patvēruma meklētājām un migrantēm piešķirt no laulātā neatkarīgu juridisko statusu, lai nepieļautu izmantošanu, mazinātu neaizsargātību un uzlabotu līdztiesību;

33.  uzsver, ka sievietēm un meitenēm migrantēm, kurām nav dokumentu, vajadzētu būt pilnībā pieejamām viņu pamattiesībām un ka būtu jāizveido legālas migrācijas kanāli;

34.  uzsver, ka ir jāievieš ģimenes atkalapvienošanās procedūras, ar kurām sievietēm un meitenēm, kas apvienojas ar ģimenēm Eiropas Savienībā, nodrošinātu individuālās tiesības, lai viņas nebūtu atkarīgas no iespējamām ļaunprātīgas izmantošanas attiecībām, ko piekopj ģimenes vīrieši, liedzot piekļuvi veselības aprūpei, izglītībai vai darbam;

35.  stingri nosoda pret sievietēm vērstas seksuālās vardarbības izmantošanu kā kara ieroci; uzskata, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš sievietēm un meitenēm migrantēm, kas konfliktu laikā cietušas no ļaunprātīgas izmantošanas, un ir jānodrošina viņu piekļuve medicīniskai un psiholoģiskai palīdzībai;

36.  atzinīgi vērtē to, ka EASO ir izstrādājis jaunu apmācības moduli dzimuma, dzimumidentitātes un seksuālās orientācijas jomā; prasa dzimumu līdztiesību un dzimumu līdztiesības principa ievērošanu budžeta plānošanā pilnībā ietvert EASO darbā, izveidojot dzimumu jautājumu centrus un oficiālu sadarbību ar Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu (EIGE); prasa izcelsmes valstīm sniegt informāciju, kas ietvertu sieviešu situācijas (gan juridiskās, gan de facto) izklāstu, tostarp informāciju par sieviešu vajāšanu vai draudu izteikšanu, ko veic nevalstiskas personas;

37.  mudina visas dalībvalstis pilnībā piemērot Dublinas regulu, lai nodrošinātu, ka ģimenes var palikt kopā un ka viņu patvēruma pieteikumus izskata viena un tā pati iestāde;

Uzņemšana un aizturēšana

38.  prasa pilnībā pārtraukt bērnu aizturēšanu Eiropas Savienībā un nodrošināt iespēju vecākiem laikā, kad tiek gaidīts lēmums par patvēruma piešķiršanu, dzīvot kopā ar saviem bērniem attiecīgi pielāgotās telpās;

39.  uzsver, ka būtu jāizvairās no patvēruma meklētāju aizturēšanas un ka aizturēšana būtu pieļaujama vienīgi leģitīmiem mērķiem, to katrā atsevišķā gadījumā nosakot saskaņā ar nepieciešamības un proporcionalitātes principiem, un aizturēšana nekādā gadījumā nav pieļaujama, ja persona nav sasniegusi 18 gadu vecumu; uzskata, ka patvēruma meklēšanas tiesību ievērošana ietver atvērtas un humānas uzņemšanas kārtības nodrošināšanu patvēruma meklētājiem, tostarp drošu, cieņpilnu un cilvēktiesībām atbilstīgu attieksmi; uzsver, ka ir jāparedz alternatīvas aizturēšanai, tostarp saistībās balstītas pieejas, kas atbilst mazaizsargātu grupu vajadzībām;

40.  uzsver, ka daudzas patvēruma meklētājas un bēgles ir pārcietušas ārkārtīgi lielu vardarbību un ka aizturēšana var saasināt gūto traumu; uzsver, ka patvēruma meklētāju aizturēšana vienīgi administratīvu iemeslu dēļ ir pretrunā ES Pamattiesību hartas 6. pantā paredzētajām tiesībām uz brīvību; prasa visās dalībvalstīs nekavējoties pārtraukt bērnu, grūtnieču, sieviešu, kas baro ar krūti, kā arī no izvarošanas, seksuālas vardarbības un cilvēktirdzniecības cietušu patvēruma meklētāju aizturēšanu un sniegt piemērotu psiholoģisko palīdzību;

41.  mudina visas dalībvalstis samazināt maksimālos aizturēšanas termiņus, kādus piemēro līdz atpakaļnosūtīšanai, lai šie termiņi būtu īsāki nekā Atgriešanas direktīvā noteiktie; uzskata, ka ilgtermiņa aizturēšana nodara neproporcionālu kaitējumu mazaizsargātām grupām;

42.  mudina, lai aizturētās sievietes patvēruma meklētājas, kas cietušas no seksuālas izmantošanas, saņemtu pienācīgu ārsta padomu un konsultācijas, tostarp gadījumos, kad iestājusies grūtniecība, un mudina sniegt nepieciešamo fiziskās un garīgās veselības aprūpi, atbalstu un juridisko palīdzību; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt tūlītējus pasākumus, lai uzņemšanas, tranzīta un aizturēšanas apstākļi būtu droši, humāni un atbilstīgi, nodrošinot atsevišķas dzīvošanas un labierīcības telpas sievietēm un ģimenēm; norāda, ka palīdzības programmās par standarta praksi būtu jākļūst piemērotu pamathigiēnas komplektu nodrošināšana visām sievietēm un meitenēm;

43.  norāda, ka sieviešu bēgļu tieša un netieša iesaistīšana pārtikas un nepārtikas preču sadales organizēšanā nodrošinās, ka šīs preces tieši izdala un kontrolē attiecīgo mājsaimniecību pieaugušās sievietes, tādējādi garantējot šo preču taisnīgu sadali;

44.  aicina Komisiju un dalībvalstis bēgļu un patvēruma meklētāju uzņemšanas centros ierīkot telpas, kurās varētu aprūpēt un pieskatīt bērnus;

45.  aicina dalībvalstis īstenot un nostiprināt mehānismus, ar ko pārpildītajos Eiropas Savienības uzņemšanas centros, kuros nebūt netiek piemēroti minimālie standarti dzimuma vardarbības mazināšanai, nodrošinātu uzraudzību, lai nepieļautu, ka sievietes un bērni tiek aizskarti arī ierašanās valstī;

46.  uzsver, ka mazaizsargātu personu, tādu kā vardarbībā cietušu sieviešu un meiteņu un jo īpaši nepavadītu meiteņu, vajadzības uzņemšanas procedūrās būtu jānosaka par prioritārām;

47.  uzsver, cik būtiski ir uzņemšanas centros sniegt pienācīgu juridisko palīdzību sievietēm, lai viņas saņemtu nepieciešamo informatīvo atbalstu un varētu atrast ģimenes locekļus;

48.  aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, ar ko nepieļautu, ka vīrieši piespiež sievietes un meitenes doties laulībā pēc tam, kad viņas ieguvušas bēgļa statusu, lai paši iegūtu uzturēšanās tiesības, kas citādi viņiem tiktu liegtas;

49.  uzsver, ka nekavējoties ir jāveic neatkarīga izmeklēšana saistībā ar iespējamajiem visiem pārkāpumiem, tostarp seksuālas izmantošanas un dzimuma vardarbības gadījumiem, kas varētu būt notikuši imigrantu aizturēšanas vietās vai pie robežām, un ka ir jānodrošina šo vietu pieejamība žurnālistiem un attiecīgajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

50.  uzskata, ka aizturētajām sievietēm patvēruma meklētājām ir vajadzīgs aprīkojums un materiāli sieviešu higiēnas nodrošināšanai, ka būtu jāveicina sieviešu apsardžu un uzraudžu nodarbināšana un visi darbinieki, kuri strādā ar aizturētajām sievietēm, būtu jāapmāca jautājumos, kas saistīti ar dzimuma noteiktām vajadzībām un sieviešu cilvēktiesībām;

51.  uzskata, ka aizturētajām sievietēm patvēruma meklētājām, kas ziņo par aizskaršanu, ir jāsniedz tūlītēja aizsardzība, atbalsts un konsultācijas un viņu sūdzības ir jāizmeklē kompetentām un neatkarīgām iestādēm, pilnībā ievērojot konfidencialitātes principu, tostarp gadījumos, kad sievietes ir aizturētas kopā ar laulāto/partneri/citiem radiniekiem; uzskata, ka aizsardzības pasākumos sevišķi būtu jāņem vērā atriebības riski;

52.  aicina Komisiju, dalībvalstis un vietējās iestādes sadarboties ar pilsoniskās sabiedrības un cilvēktiesību organizācijām, lai atvieglinātu to bēgļu un jo īpaši mazaizsargātu sieviešu un meiteņu situāciju, kas dzīvo pagaidu izmitināšanas nometnēs;

Sociālā iekļaušana un integrācija

53.  aicina dalībvalstis izstrādāt un īstenot īpašus pasākumus, kas atvieglotu sieviešu bēgļu un patvēruma meklētāju līdzdalību darba tirgū, ietverot valodu kursus, rakstpratības programmas, mūžizglītību un apmācību; aicina Komisiju, dalībvalstis un vietējās iestādes garantēt bēglēm meitenēm tiesības piekļūt obligātajai izglītībai; uzver, cik būtiska ir informālā un neformālā izglītība un kultūras apmaiņa jaunu sieviešu un meiteņu integrēšanā un pilnvērtīgu iespēju sniegšanā; uzsver, cik būtiski ir paplašināt sieviešu bēgļu piekļuvi augstākajai izglītībai; prasa nodrošināt stabilas un pārredzamas procedūras ārvalstīs iegūtas kvalifikācijas atzīšanai;

54.  aicina Komisiju un dalībvalstis sniegt finansējumu un citus resursus pilsoniskās sabiedrības un cilvēktiesību organizācijām, kas nodrošina palīdzību, veicina integrāciju un uzrauga bēgļu un patvēruma meklētāju situāciju ES, jo īpaši nolūkā novērst šķēršļus un risināt problēmas, ar ko saskaras sievietes un meitenes;

55.  aicina dalībvalstis un Komisiju sniegt sievietēm līderēm, kuras tika vajātas izcelsmes valstīs, garantijas, ka viņas ES drošībā var turpināt politiskās un sociālās aktivitātes, lai cīnītos par sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesību;

56.  uzsver, ka ļoti būtiski ir nodrošināt kvalitatīvas bērnu un citu apgādājamo personu aprūpes pieejamību, kas ļautu sievietēm bēglēm aktīvāk iesaistīties ekonomiskajā un sociālajā dzīvē;

57.  mudina dalībvalstis papildus Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondam izmantot Eiropas strukturālos un investīciju fondus, lai veicinātu bēgļu integrāciju darba tirgū, īpašu uzmanību pievēršot bērnu aprūpei;

58.  prasa ieviest straujākas un efektīvākas ģimeņu atkalapvienošanās procedūras un vākt dzimumdalītus datus par lēmumiem, kas saistīti ar ģimeņu atkalapvienošanos; uzsver, cik būtiski ir atkalapvienošanās lietās piekļūt juridiskam atbalstam;

59.  uzskata, ka labvēlīgu patvēruma lēmumu savstarpēja atzīšana sekmētu labākas darba, integrācijas un ģimeņu atkalapvienošanās iespējas;

60.  uzsver, ka uzņēmējām valstīm būtu jānodrošina sievietēm un meitenēm bēglēm tiesības uz bezmaksas kvalitatīvu valsts izglītību, veselības pakalpojumiem, jo īpaši tiesības uz seksuālo un reproduktīvo veselību, darbu, kas atbilst sieviešu bēgļu vajadzībām un spējām, un mājokļi, kas ir piemēroti sieviešu un meiteņu bēgļu vajadzībām; uzsver, ka labklājības politika ir priekšnoteikums integrācijai;

61.  prasa īstenot visaptverošas un pienācīgi finansētas programmas, ar ko pievērstos līdz šim atlikto sieviešu bēgļu īstermiņa un ilgtermiņa vajadzību apmierināšanai, tostarp psiholoģiskai palīdzībai un pēctraumu konsultēšanai;

62.  uzsver nozīmīgo pozitīvo lomu, kāda var būt sociālajiem uzņēmumiem un alternatīviem uzņēmējdarbības modeļiem, tādiem kā savstarpējās sabiedrības un kooperatīvi, lai sievietēm bēglēm nodrošinātu pilnvērtīgas ekonomiskās iespējas un viņas integrētu darba tirgū, kā arī sociālajā un kultūras dzīvē;

63.  mudina dalībvalstis apmainīties ar labāko praksi attiecībā uz vietējās kopienas organizāciju iesaistīšanu un bēgļu tiešu līdzdalību nolūkā paust politikas veidotājiem sieviešu bēgļu un patvēruma meklētāju viedokļus;

64.  uzskata, ka vietējām un reģionālām iestādēm var būt nozīmīga loma sieviešu bēgļu un patvēruma meklētāju integrācijā, jo īpaši attiecībā uz viņu iesaistīšanu darba tirgū; mudina šīs iestādes sekmēt dialogu un diskusijas starp sievietēm bēglēm un vietējām sievietēm;

o
o   o

65.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un UNHCR.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0422.