Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. aprīļa rezolūcija par virzību uz labāku vienotā tirgus regulējumu (2015/2089(INI))
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Komisijas 2014. gada 28. novembra paziņojumu „Gada izaugsmes pētījums par 2015. gadu” (COM(2014)0902),
– ņemot vērā 2013. gada 7. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par vienotā tirgus pārvaldību(1), kā arī pasākumus, ko tās izpildei Komisija pieņēma 2013. gada 8. maijā,
– ņemot vērā Komisijas 2012. gada 8. jūnija paziņojumu „Vienotā tirgus labāka pārvaldība” (COM(2012)0259),
– ņemot vērā Komisijas 2014. gada 18. jūnija paziņojumu „Normatīvās atbilstības un izpildes programma (REFIT) — pašreizējā situācija un perspektīvas” (COM(2014)0368),
– ņemot vērā Komisijas 2013. gada 7. marta aziņojumu „Lietpratīgs regulējums — reaģējot uz mazo un vidējo uzņēmumu vajadzībām” (COM(2013)0122),
– ņemot vērā Eiropadomes 2014. gada 26. un 27. jūnija sanāksmē pieņemtos secinājumus,
– ņemot vērā Konkurētspējas padomes 2014. gada 4. decembrī pieņemtos secinājumus par lietpratīgu regulējumu,
– ņemot vērā 2015. gada 11. marta rezolūciju par vienotā tirgus pārvaldību 2015. gada Eiropas pusgadā(2),
– ņemot vērā 2014. gada 27. februāra rezolūciju par SOLVIT(3) un Komisijas 2014. gada 28. maijā pieņemto ziņojumu par pasākumiem, kas veicami saistībā ar minēto rezolūciju,
– ņemot vērā Parlamenta Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas uzdevumā sagatavoto pētījumu „Lietpratīgs vienotā tirgus regulējums”,
– ņemot vērā 2015. gada aprīlī publicēto vienotā tirgus rezultātu apkopojumu tiešsaistē,
– ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,
– ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu (A8-0278/2015),
A. tā kā vienotais tirgus ir svarīgākais instruments, ar ko atjaunot ekonomikas izaugsmi un darbvietu radīšanu Savienībā;
B. tā kā vienotā tirgus veidošana oficiāli sākās pirms vairāk nekā 20 gadiem, taču tā struktūra joprojām nav viendabīga, sevišķi tādēļ, ka dalībvalstis nav pilnībā transponējušas vai pareizi īstenojušas ES tiesību aktus;
C. tā kā ir vajadzīga spēcīgāka vienotā tirgus pārvaldība un to var panākt, pievēršoties visam politikas ciklam;
D. tā kā turpmākā iekšējā tirgus stratēģija būtu jāizstrādā ar mērķi uzlabot vienotā tirgus regulējumu, cenšoties mācīties no pieredzes, kas jau ir gūta tādās jomās kā brīva preču un pakalpojumu aprite, digitālais vienotais tirgus, profesionālā kvalifikācija un publiskais iepirkums;
E. tā kā vienotā tirgus regulējumu Savienībai būtu jācenšas uzlabot, pamatojoties uz kopīgas atbildības koncepciju;
F. tā kā par subsidiaritāti ir atbildīga ne vien Komisija, Padome un Parlaments, bet zināmā mērā arī valstu un attiecīgos gadījumos reģionu parlamenti; tā kā saskaņā ar subsidiaritātes principu par politiku būtu jālemj visatbilstošākajā institucionālajā līmenī, proti, vai nu visas ES, vai konkrētas valsts, reģiona vai pašvaldības līmenī;
G. tā kā ir vienots preču tirgus, taču nav vienota pakalpojumu tirgus;
H. tā kā dažus instrumentus vajadzētu nostiprināt, pārskatīt vai vairāk veicināt to izmantošanu, lai sekmīgāk veidotu konkurētspējīgu normatīvo vidi uzņēmumiem, atbalstītu izaugsmi un darbvietu radīšanu un vairotu patērētāju uzticēšanos ES tiesību aktiem;
I. tā kā iedzīvotāji un uzņēmumi nav pietiekami informēti par dažādiem palīdzības pakalpojumiem, piemēram, par portālu „Tava Eiropa” un par iekšējā tirgus problēmu risināšanas tīklu SOLVIT, un daudzi nezina, ka šādi pakalpojumi ir pieejami;
J. tā kā trūkst pietiekami izsmeļošu rādītāju un datu, lai pilnībā izvērtētu to, cik sekmīga ir tiesību aktu īstenošana dažādās vienotā tirgus jomās;
K. tā kā šādi rādītāji un dati palīdzētu precīzāk noteikt attiecīgo likumdošanas aktu mērķi un nolūku;
L. tā kā digitālā inovācija apsteidz politiku un uzņēmēji ir digitālās programmas virzītājspēks; tā kā ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt nākotnes vajadzībām atbilstošus noteikumus, kas ir digitāli jau automātiski;
M. tā kā patērētāju tiesību aizsardzības aktu pareiza transponēšana un īstenošana un šādu aktu un tiesību izpildes garantēšana ir būtiski svarīga, lai panāktu, ka Savienībā ir augsts patērētāju aizsardzības līmenis;
N. tā kā 2015. gada Eiropas augstākā līmeņa sanāksmē par patērētāju tiesībām, kura notiek reizi gadā un kurā piedalās Eiropas un starptautiskā līmenī ietekmīgākie politikas veidotāji un ieinteresētās personas, viena no galvenajām prioritātēm bija tiesību aktu labāka īstenošana un izpilde,
I. Ievads un vispārīgie principi
1. prasa, lai, īstenojot savu jaunāko iekšējā tirgus stratēģiju, Komisija ņemtu vērā šajā rezolūcijā sniegtos ieteikumus;
2. uzskata, ka vienotā tirgus regulējuma uzlabošanai ir jākļūst ne vien par ES iestāžu prioritāti, bet arī par to kopīgas atbildības jomu; ir pārliecināts, ka labi izstrādāti tiesību akti ir sabiedrības interesēs un ka tie noteikti veicinātu konkurētspēju, palīdzētu radīt darbvietas un sekmētu izaugsmi un MVU attīstību, vienlaikus ļaujot sasniegt augstu patērētāju aizsardzības līmeni, un ka tas ar šādiem tiesību aktiem ir jānodrošina, stimulējot, nevis bremzējot Eiropas ekonomikas attīstību;
3. jēdzienu „labāks regulējums” attiecina uz visu politikas ciklu, ar to saprotot, ka ikviens šā cikla elements palīdz veidot efektīvu un lietderīgu regulējumu; tāpēc uzskata, ka konkrēti rādītāji, kas ļauj novērtēt, cik veiksmīga ir attiecīgo tiesību aktu ieviešana, būtu jāiekļauj jau sākotnējā ietekmes novērtējumā un jāturpina izmantot visos politikas cikla posmos, tostarp arī spēkā stājušos tiesību aktu īstenošanas fāzē;
4. šajā sakarībā atgādina, cik svarīga ir pārredzamība un informācijas pieejamība; pauž nožēlu, ka plašākai sabiedrībai ir pieejami tikai Eiropas Parlamenta dokumenti, bet pieeja Padomes dokumentiem joprojām ir ierobežota;
5. uzskata, ka subsidiaritātes principam ir jākļūst par politikas veidošanas sākumpunktu, lai akcentētu Eiropas pievienoto vērtību vienotā tirgus pārvaldības kontekstā;
6. atzīmē, ka subsidiaritātes mehānismam noteiktie termiņi ne vienmēr nodrošina valstu parlamentiem pietiekami daudz laika, lai pamatīgi izvērtētu visus īstenošanas aspektus, saskaņotību ar jau spēkā esošajiem tiesību aktiem un citus praktiskus jautājumus; tāpēc uzskata, ka parlamenti paši varētu kļūt vēl aktīvāki, jo īpaši konsultāciju procesos;
7. ir pārliecināts, ka iestādēm būtu kopīgiem spēkiem jānodrošina, lai attiecīgo tiesību aktu izstrādes procesā būtu ievērots proporcionalitātes princips; turklāt ir pārliecināts, ka minētā procesa rezultātā būtu jāpanāk vienkāršība, pārredzamība, saskaņotība un pamattiesību ievērošana;
8. aicina Komisiju un Padomi kopā ar Parlamentu pārdomāt to, kā vislabāk panākt, lai vienkāršošana būtu pastāvīgs process, jo rīcība šajās jomās ir gan patērētāju, gan MVU interesēs;
9. uzskata, ka vienotā tirgus regulējumā ir jāņem vērā jaunās iespējas, ko sniedz digitālā revolūcija, un tam jābūt pilnībā savietojamam ar e-pārvaldes dimensiju;
10. aicina Komisiju padarīt vienoto tirgu nozīmīgāku, nosakot to par atsevišķu Eiropas pusgada procesa pamatelementu, un šī pieeja būtu jāatbalsta ikgadējā vienotā tirgus integrācijas ziņojumā, sniedzot ieguldījumu gada izaugsmes pētījumā;
II. Vienotā tirgus regulējuma uzlabošanas instrumenti
Ietekmes novērtējums
11. ir pārliecināts, ka ar vienotā tirgus regulējumu būtu jācenšas uzlabot vienotā tirgus darbību, ka šāds regulējums ir jāizstrādā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 3. punktu un ka tam ir jāveicina konkurētspēja, inovācija, izaugsme un darbvietu radīšana; efektīvus ietekmes novērtējumus uzskata par svarīgu informatīvu instrumentu, kas palīdz politikas veidotājiem izlemt, kā vislabāk izstrādāt regulējumu, lai sasniegtu gan šos, gan arī citus mērķus, kurus tie nosaka attiecībā uz vienoto tirgu, un izvērtēt šāda regulējuma un jau spēkā esošo tiesību aktu mijiedarbības iespējamās sekas;
12. pauž nožēlu, ka aptuveni 40 % no visiem 2010.–2014. gadā pārbaudītajiem ietekmes novērtējumu projektiem Komisijas Ietekmes novērtējuma padome atzina par nepietiekami kvalitatīviem un nosūtīja atpakaļ pilnveidošanai;
13. uzskata, ka ietekmes novērtējumi var būt efektīvi instrumenti tikai tad, ja to pamatā ir vispusīga, objektīva un izsmeļoša informācija un pierādījumi un ja tie ietver visus iespējamos risinājumus, kuriem ir būtiska ietekme vai kuri ir politiski svarīgi; uzskata, ka, veicot ietekmes novērtējumus, būtu jāņem vērā arī tās pašas nozares spēkā esošo tiesību aktu īstenošanas rezultātu (ex post) novērtējumi un jāizvērtē jaunās likumdošanas iniciatīvas atbilstība citām Eiropas Savienības politikas nostādnēm un vispārējiem mērķiem;
14. pauž nožēlu, ka ietekmes novērtējumos, kas Parlamentam tiek iesniegti kopā ar priekšlikumu projektiem, joprojām tiek konstatēti trūkumi, kā to uzsvērusi, piemēram, Parlamenta Ex-ante ietekmes novērtēšanas nodaļa, analizējot ietekmes novērtējumu, kurš pievienots priekšlikumam par radioiekārtu laišanu tirgū;
15. ir pārliecināts, ka ietekmes vērtēšanas procesā būtu rūpīgi jāapsver zinātniskie ieteikumi un ka tieši uz šo ieteikumu pamata būtu jālemj par konkrētas politikas izvēli un šādas izvēles iemesliem sagatavošanas posmos, jo tas palīdzēs īstenot politisko procesu; turklāt uzskata, ka ietekmes novērtējumos ir jāņem vērā digitālās inovācijas temps un evolūcija un arī tas, ka regulējumam ir jābūt tehnoloģiski neitrālam un pēc iespējas atbilstošākam nākotnes vajadzībām;
16. atzīmē, ka nav skaidri norādīts, vai ar REFIT saistīto priekšlikumu iespējamā ietekme būtu jāizsaka skaitļos vai ne; uzsver, ka ar REFIT saistītajos priekšlikumos būtu jānosaka precīzāki mērķi, katrā priekšlikumā skaitliski norādot iespējamos ieguvumus un izmaksu ietaupījumus;
17. norāda, ka priekšlikumam pievienotu ietekmes novērtējumu vajadzētu papildināt ar likumdevēju iestāžu pieņemtu būtisku grozījumu ietekmes novērtējumu; īpaši uzsver to, ka būtu skaidri un pārredzami jānosaka, kādos gadījumos papildus veicami šādi ietekmes novērtējumi; atgādina, ka Parlaments, piemēram, ir rūpīgi izvērtējis to, kā daži no grozījumiem, kurus tas ierosinājis abās publiskā iepirkuma direktīvās, varētu ietekmēt MVU; tāpēc mudina Padomi uz aktīvāku līdzdalību, jo kopš 2007. gada tā nav izvērtējusi neviena pašas ierosinātā grozījuma ietekmi;
18. atgādina, ka par subsidiaritāti ir atbildīga ne vien Komisija, Padome un Parlaments, bet zināmā mērā arī valstu parlamenti;
19. atzīmē Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas uzdevumā tapušo pētījumu „Lietpratīgs vienotā tirgus regulējums” kurā norādīts, ka Parlaments un Padome varētu sniegt vērtīgas atziņas, palīdzot Komisijai sagatavot ietekmes novērtējumus; aicina Komisiju apsvērt to, kā Parlamentu un Padomi varētu iesaistīt ietekmes novērtējumu sagatavošanas procesā;
Konsultāciju process
20. atgādina, ka saskaņā ar LES 11. panta 2. punktu visām ES iestādēm ir pienākums uzturēt atklātu, pārredzamu un pastāvīgu dialogu ar pilsoņu pārstāvības apvienībām, pilsonisko sabiedrību un sociālajiem partneriem;
21. uzskata, ka konsultāciju procesam vienmēr būtu jāietver sadaļa „automātiski digitāls”, kuru īstenojot Komisija censtos pamatīgāk izprast lietotāju vajadzības un to, kā koncepcija „automātiski digitāls” ietekmē pakalpojuma izstrādi;
22. atkārtoti pauž pārliecību, ka konsultāciju procesiem vajadzētu kļūt atklātiem, pārredzamiem un iekļaujošiem un ka tiem būtu jāattiecas arī uz dokumentiem, kas saistībā ar ietekmes novērtējumu projektiem saņemti no visdažādākajām ieinteresētajām personām; pauž pārliecību, ka tas ir vienlīdz svarīgi arī attiecībā uz sekundārajiem tiesību aktiem, jo tie ļoti lielā mērā ietekmē vienotā tirgus regulējuma īstenošanu, un tādēļ tiem ir vajadzīga lielāka pārredzamība un kontrole; uzskata, ka Savienības Muitas kodekss varētu būt viena no jomām, kur regulāras konsultācijas ar ieinteresētajām personām palīdzētu labāk īstenot sekundāros tiesību aktus;
23. atzinīgi vērtē labāka regulējuma tiesību aktu kopumā ierosināto plašākas stratēģiskās plānošanas posmu, kas ietvertu, piemēram, sākumposma ietekmes novērtējumus; tomēr uzskata, ka joprojām trūkst pārskata par Komisijas darba procesu; aicina Komisiju sagatavot ceļvežus, kuros skaidrāk būtu izklāstītas politikas iniciatīvas konkrētās nozarēs, un atvieglot to lietošanu;
24. uzskata, ka iedzīvotāju un uzņēmumu ieguldījums dažādos palīdzības pakalpojumos, ko sniedz, piemēram, portāli „Tava Eiropa” vai SOLVIT, ir ļoti svarīgs likumdošanas procesam, un tāpēc aicina Komisiju izvērtēt no šiem portāliem iegūtos datus un ņemt tos vērā, pārskatot attiecīgos tiesību aktus;
25. pauž pārliecību, ka plašas, atbilstīgas un līdzsvarotas konsultācijas ir būtisks likumdošanas procesa elements; dokumentu un pierādījumu publicēšanu un aicinājumu visām ieinteresētajām personām sniegt efektīvu ieguldījumu, palīdzot veidot politiku šajā jomā, uzskata par svarīgu faktoru, kas veicina inovāciju un stiprina vienoto tirgu, sevišķi saistībā ar digitālā vienotā tirgus programmu;
26. uzsver, ka maziem uzņēmumiem bieži vien nav ne laika, ne resursu, lai regulāri piedalītos konsultācijās; uzskata, ka Komisijai būtu jāatrod vienkārši lietojami un inovatīvi risinājumi komunikācijai ar MVU un jaunizveidotiem uzņēmumiem;
27. uzskata, ka konsultācijas ar ieinteresētajām personām būtu jānodrošina ar holistisku pieeju un ka tam vajadzētu būt pastāvīgam procesam, kas notiek visā likumdošanas ciklā, nevis neregulāru pasākumu kopumam; šajā sakarībā vēlreiz aicina Komisiju apsvērt iespēju izveidot Eiropas mēroga ieinteresēto personu forumu par labāku regulējumu un mazāku birokrātiju;
28. uzsver, ka šādām konsultācijām ar ieinteresētajām personām vajadzētu būt pēc iespējas iekļaujošākām un ka tajās jo īpaši būtu jāiesaista MVU, mikrouzņēmumi un pilsoniskās sabiedrības organizācijas;
29. ir pārliecināts, ka tad, ja sabiedriskā apspriešana būs iespējama visās ES oficiālajās valodās un ja tā kļūs pieejamāka un saprotamāka, attiecīgi palielināsies līdzdalība un pārredzamāk būs pieejams pats konsultāciju process;
Īstenošana
30. ir pārliecināts, ka visu vienotā tirgus tiesību aktu pareizai īstenošanai ir izšķiroša nozīme un ka ir vajadzīgi skaidri un visaptveroši vairāku aspektu kompleksie rādītāji, jo citādi nebūs viegli panākt, lai pilnībā būtu jūtamas vienotā tirgus sniegtās priekšrocības; pauž bažas par to, ka ne vienmēr tiek sasniegti īstenošanai nospraustie mērķi; jo īpaši pieprasa pilnībā un pareizi īstenot Pakalpojumu direktīvu; atgādina, ka atšķirības starp dalībvalstīm un nozarēm joprojām ir būtiskas;
31. uzskata, ka, pateicoties Komisijas centieniem samazināt izstrādāto likumdošanas priekšlikumu skaitu, tā turpmāk varēs vairāk pievērsties politikas iniciatīvām un tai būs vairāk laika un iespēju pamatīgākām pārdomām, un Komisija to var izmantot, lai sekmētu ieinteresēto personu kvalitatīvāku līdzdalību;
32. īpaši uzsver atbilstības tabulu nozīmi, kas ir svarīgas pareizas īstenošanas uzraudzībai; aicina dalībvalstis izstrādāt un publicēt savas atbilstības tabulas;
33. pauž nožēlu, ka dažas dalībvalstis vēl arvien nespēj sasniegt pat 0,5 % mērķi, ko Komisija ierosinājusi Vienotā tirgus aktā; jo īpaši norāda uz to, ka svarīgi ir ne vien oficiālie transponēšanas un īstenošanas mērķi, bet arī transponēšanas kvalitāte, reālais praktiskās īstenošanas process un ar to saistītās problēmas un grūtības, kas attiecīgajām ieinteresētajām personām var reāli rasties;
34. uzskata — lai izmantotu priekšrocības, ko sniedz pilnībā funkcionējoša vienotā tirgus darbība, Komisijai un valstu parlamentiem būtu jāsadarbojas, mācoties no ES tiesību aktu īstenošanas procesā gūtās pieredzes un ar to saistītās labākās prakses, tā nepieļaujot, ka zūd tiesību aktos noteiktie mērķi un uzdevumi, jo konkrēto aktu īstenošana dalībvalstīs ir bijusi nepilnīga vai nekonsekventa;
35. ir pārliecināts, ka būtu vajadzīga lielāka skaidrība par pārmērīgu reglamentēšanu un ka ir jārīkojas stingrāk, lai šādus gadījumus konstatētu, jo tie rada problēmas un papildu izmaksas gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem, kuri cenšas saprast un piemērot ES līmenī pieņemtus tiesību aktus; aicina dalībvalstis īstenošanas dokumentos skaidri un precīzi nošķirt Savienības tiesību aktu piemērošanas rezultātu no valsts līmenī noteiktu prasību izpildes rezultāta; atgādina, ka dalībvalstis var piemērot stingrākus standartus, ja ES tiesību akti nodrošina vien minimālu saskaņošanu;
Uzraudzība un problēmu risināšana
36. aicina Komisiju arī turpmāk enerģiski strādāt un regulāri atjaunināt norādījumus par noteikumiem; jo īpaši pieprasa ciešā sadarbībā ar Parlamentu nekavējoties atjaunināt 2009. gadā sagatavotos norādījumus par Negodīgas komercprakses direktīvas (Direktīvas 2005/29/EK) īstenošanu/piemērošanu, lai garantētu to atbilstību digitālajam laikmetam; pauž nožēlu, ka pakalpojumu kvalitāte dalībvalstīs ir ārkārtīgi atšķirīga gan konkrētu prioritāšu, gan resursu trūkuma dēļ; tāpēc pieprasa nostiprināt pārvaldības sistēmu ES līmenī, lai uzlabotu šo instrumentu un pakalpojumu darbību;
37. uzskata, ka strīdu alternatīva izšķiršana un strīdu izšķiršana tiešsaistē ir galvenie instrumenti vienotā preču un pakalpojumu tirgus pilnveidošanai; uzsver, ka tas ļauj patērētājiem un tirgotājiem rentabli un vienkārši izšķirt strīdus, neceļot prasību tiesā; mudina Komisiju un dalībvalstis palielināt informētību par šiem svarīgajiem instrumentiem;
38. uzsver, ka strīdu izšķiršanas atbalstam izveidotie centrālie kontaktpunkti, tādi kā SOLVIT, Eiropas Patērētāju centru tīkla (ECC-Net) un Sūdzību tīkla par finanšu pakalpojumiem (FIN-Net) kontaktpunkti, palīdz uzlabot iekšējā tirgus darbību; aicina Komisiju veikt attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka šie instrumenti ir labāk pazīstami un ka tie viens otru labāk papildina;
39. ļoti atzinīgi vērtē projektus SOLVIT un EU Pilot, kas izstrādāti, lai Komisijai vairs nevajadzētu sākt pret dalībvalstīm tiesvedību par pienākumu neizpildi; tomēr uzskata, ka EU pilot piedāvātie pakalpojumi būtu jāuzlabo attiecībā uz laikposmu, kas atvēlēts atbildei pēc brīdinājuma saņemšanas;
40. uzskata, ka Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (IMI) turpmāk vajadzētu attiecināt arī uz citiem vienotā tirgus instrumentiem, lai tā kļūtu par centrālo informācijas mezglu; uzsver, ka tas nodrošinātu atbilstību „tikai vienreiz” principam saskaņā ar jaunākajām Komisijas iniciatīvām;
41. uzskata, ka tādas digitālās platformas kā vienotie kontaktpunkti, IMI un programma Eiropas publiskās pārvaldes iestāžu, uzņēmumu un iedzīvotāju sadarbspējas risinājumu nodrošināšanai (ISA2) ir svarīgas vienotā tirgus darbības uzlabošanai, jo veicina pārrobežu informācijas apmaiņu starp dažādu dalībvalstu iestādēm;
42. ir nobažījies, jo Eiropas iedzīvotāji nav pietiekami informēti par to, ka ir pieejami tādi pakalpojumi kā portāls „Tava Eiropa”, „Tavs Eiropas padomdevējs”, Eiropas Nodarbinātības dienestu tīkls, par patērētāju tiesību aizsardzību atbildīgo valsts tiesībaizsardzības iestāžu sadarbības tīkls (CPC Network), vienotie kontaktpunkti, SOLVIT, kā arī strīdu alternatīva izšķiršana un strīdu izšķiršana tiešsaistē, un nezina, kā tos izmantot;
43. uzskata, ka tādi pakalpojumi kā „Tava Eiropa”, „Tavs Eiropas padomdevējs”, Eiropas Nodarbinātības dienestu tīkls, par patērētāju tiesību aizsardzību atbildīgo valsts tiesībaizsardzības iestāžu sadarbības tīkls, vienotie kontaktpunkti, SOLVIT, SOLVIT plus, kā arī strīdu alternatīva izšķiršana un strīdu izšķiršana tiešsaistē ir noderīgi un izmaksu ziņā lēti risinājumi salīdzinājumā ar tiesvedības procesu; norāda, ka tikai 4 % patērētāju un uzņēmumu zina par šādu instrumentu esamību un ka pašlaik šie pakalpojumi tiek izmantoti ļoti reti; lai atrisinātu šo problēmu, aicina Komisiju un dalībvalstis vēl vairāk palielināt informētību par šiem instrumentiem, vienlaikus pārliecinoties, ka to izmantošanas rezultāti un attiecīgie risinājumi atbilst lietotāju vajadzībām; turklāt aicina Komisiju panākt dažādu palīdzības pakalpojumu sniedzēju (piemēram, „Tava Eiropa” un SOLVIT) labāku sadarbību, lai vairotu lietotāju apmierinātību;
44. prasa, lai Komisija rūpīgi pārdomātu minēto pakalpojumu mijiedarbību un apsvērtu iespēju tos aizstāt ar vienu patērētājiem paredzētu centrālo kontaktpunktu, kas attiecīgā gadījumā piedāvātu patērētājam izmantot citus instrumentus;
45. uzskata, ka pārdomu procesa rezultātā šie pakalpojumi būtu labāk jādefinē, lai veiksmīgāk nošķirtu atsevišķas darbības un tādējādi nepieļautu pārklāšanos;
46. aicina Komisiju izstrādāt komunikācijas un apmācības stratēģiju, kas nodrošinātu, ka iedzīvotāji un ikviens uzņēmums neatkarīgi no lieluma ir labāk informēti par palīdzības pakalpojumiem; šajā sakarībā iesaka izveidot vienotu portālu, kas nodrošinātu pieeju visiem palīdzības pakalpojumiem;
47. uzskata, ka, drīzumā pārskatot regulu par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā, būtu pilnībā jāņem vērā nepieciešamība uzlabot informācijas plūsmu starp dažādiem vienotā tirgus instrumentiem;
48. īpaši uzsver vērienīgo pārbaužu instrumentu, ko izmanto Komisija un kas ir īpaši svarīgs digitālā vienotā tirgus pienācīgai darbībai;
49. atzīst pozitīvo ietekmi, ko rada vērienīgās pārbaudes, kuras Komisija ir sākusi īstenot, lai stingrāk nodrošinātu izpildi ar saskaņotām kontroles darbībām tiešsaistes vidē; ir pārliecināts, ka šīs vērienīgās pārbaudes varētu veikt plašāk, ietverot arī bezsaistes sektoru;
50. ar bažām norāda, ka, spriežot pēc tīmekļa vietnē „Tava Eiropa” iegūtajiem datiem, par dažām jomām, piemēram par e-komerciju un par kvalifikāciju atzīšanu, nemitīgi tiek saņemti jautājumi no cilvēkiem, kuri cenšas īstenot savas tiesības; uzskata, ka Komisijai sadarbībā ar valsts un reģionālajām struktūrām būtu uz to jāreaģē, lai veicinātu izpratni par šīm tiesībām;
51. uzskata, ka ir vajadzīgs gan kvalitatīvs, gan kvantitatīvs īstenošanas novērtējums — ne tikai skaitļi vien —, lai noteiktu, vai direktīvas oficiāli ir transponētas vai ne, un tā gūtu pilnīgu priekšstatu par vienotā tirgus tiesību aktu faktisko darbību patērētāju un uzņēmumu interesēs;
52. aicina Komisiju apsvērt iespēju izveidot tā dēvēto agrīnās brīdināšanas mehānismu, kas ļautu konstatēt, tieši kur ir radušās Savienības tiesību aktu īstenošanas vai piemērošanas problēmas;
53. ir pārliecināts, ka patēriņa tirgu sistemātiska pārbaude ES līmenī ļautu laicīgāk noteikt gaidāmās tendences un riskus, kas varētu būt aktuāli patērētājiem un uzņēmumiem; šajā kontekstā jo īpaši uzsver visu iesaistīto ieinteresēto personu, tostarp patērētāju organizāciju, pozitīvo ieguldījumu;
54. aicina Komisiju izvērtēt ražojumu informācijas punktu darbības rezultātus, kā paredzēts 2009. gada Savstarpējās atzīšanas regulā un 2011. gada Būvizstrādājumu regulā;
Tiesībaizsardzība un tirgus uzraudzība
55. uzsver, ka vajadzīga ciešāka sadarbība starp vienotā tirgus pārvaldības instrumentiem, kuri saņem patērētāju sūdzības par komersantiem, kas pārkāpuši ES tiesību aktus, un starp valstu tiesībaizsardzības iestādēm un ka to var panākt ar oficiālu procedūru un labākas datu apmaiņas palīdzību;
56. aicina Komisiju nopietni izvērtēt to, cik saskaņota un efektīva ir bijusi īstenošanas un attiecīgā gadījumā arī pienākumu neizpildes procedūra, sevišķi saistībā ar vienotā tirgus tiesību aktiem;
57. pauž nožēlu, ka pieeja pienākumu neizpildes procedūrām gan pirms attiecīgā pārkāpuma konstatēšanas, gan pienākumu neizpildes procedūras posmā Parlamentam ir ierobežota, un pieprasa nodrošināt šajā jomā lielāku pārredzamību, pienācīgi ievērojot konfidencialitātes noteikumus;
58. mudina Komisiju laicīgi un ātri īstenot pienākumu neizpildes procedūras, ja pierādījumi liecina, ka tiesību akti nav īstenoti, un ja problēmas nav izdevies pienācīgi atrisināt, izmantojot tādus starpniecības instrumentus kā strīdu alternatīva izšķiršana, strīdu izšķiršana tiešsaistē, EU Pilot, SOLVIT vai citus pirmstiesas mehānismus; uzsver, ka dalībvalstis ir tikpat lielā mērā atbildīgas par ES tiesību aktu izpildi un ka tām būtu jānodrošina šo aktu efektīva un lietderīga izpilde, lai aizsargātu patērētāju tiesības un radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem visā Eiropas Savienībā;
59. apņemas pildīt savus pienākumus, kas saistīti ar ES tiesību aktu izpildes nodrošināšanu, cita starpā arī pārskatot tiesību aktu īstenošanu un pārbaudot Komisijas veikumu, jo īpaši palīdzot Komisijai sagatavot ikgadējus (vai vismaz sīkāk izstrādātus) ziņojumus par darba programmām, kas attiecas tieši uz tiesībaizsardzību;
60. atgādina, ka 2014. gada 4. februāra rezolūcijā par Negodīgas komercprakses direktīvas (Direktīva 2005/29/EK)(4) īstenošanu Parlaments aicināja Komisiju apkopot un analizēt datus par dalībvalstu piemērotajiem sodiem un par to, cik efektīvas ir sistēmas, ar kurām nodrošina tiesību aktu izpildi, jo īpaši vērtējot izpildes nodrošināšanas procedūru sarežģītību un ilgumu; ne reizi vien ir aicinājis Komisiju iesniegt Parlamentam šādas analīzes rezultātus;
61. uzskata, ka tirgus uzraudzības instrumenti būtu jālieto kopā ar vienotā tirgus instrumentiem, lai panāktu ES tiesību aktu stingrāku izpildi;
62. šajā sakarībā norāda, ka valstu iestādes ne vienmēr pareizi izmanto Tirgus uzraudzības informācijas un saziņas sistēmu (ICSMS) vai arī laikus neveic vajadzīgos pasākumus; jo īpaši uzsver nepieciešamību uzlabot dokumentācijas apmaiņu starp publiskā sektora iestādēm lietu izskatīšanas procesā;
63. ir nobažījies par to, ka paraugu analīzes rezultātā, kuru Komisija veica 2014. gadā, tika konstatēts — 60 % lietu, kas izskatītas par pabeigtiem ražojumiem, nebija ziņojuma par izcelsmes valsti, 32 % lietu, kas izskatītas par mehānismu ražojumiem, nebija pievienota riska klasifikācija un 5 % reģistrēto lietu nebija norādīts, tieši kura ES regula un/vai direktīva ir pārkāpta; prasa, lai Padome un dalībvalstis nopietni apsvērtu šo faktu un informētu Parlamentu par turpmākiem pasākumiem, kas šajā sakarā veikti;
Paveiktā (ex post) novērtējums un pārskatīšana
64. atzinīgi vērtē to, ka pārskatīšanas periods ir regulārs un ka ir ieviesta nozaru analīze saskaņā ar programmu REFIT, par kuras galīgo mērķi būtu jānosaka ES likumdošanas kvalitātes uzlabošana un vienkāršošana, tādējādi to efektīvāk saskaņojot ar iedzīvotāju un uzņēmumu vajadzībām un īpašu uzmanību pievēršot mikrouzņēmumiem un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem;
65. tomēr uzskata, ka rūpīgāk būtu jāizanalizē, vai līdzšinējais veikums likumdošanas jomā patiešām ir palīdzējis sasniegt šo mērķi un vai tas atbilst pašlaik pieņemtajiem politikas mērķiem; jo īpaši norāda, ka ir svarīgi nodrošināt pārredzamu REFIT procesu; ņemot to vērā, ir pārliecināts, ka ar pakāpeniski īstenojamu administratīvā un regulatīvā sloga samazināšanas mērķi var sekmēt mērķu sasniegšanu pēc iespējas lietderīgākā veidā un ar iespējami minimālākām izmaksām iedzīvotājiem un uzņēmumiem;
66. norāda, ka kopējās regulējuma izmaksas bieži vien ir šķērslis vienotā tirgus dalībniekiem, sevišķi MVU; tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos izskatīt šo jautājumu; uzsver, ka šāda analīze būtu jāveic, lai likvidētu šķēršļus, kas kavē ienākšanu tirgū, un lai garantētu godīgu konkurenci visiem dalībniekiem;
67. aicina Komisiju labāk izprast ne vien faktorus, kas ietekmē politikas mērķu sasniegšanu (piemēram, ES vai valsts līmenī pieņemtu papildinošu vai pretrunīgu politikas nostādņu ietekmi), bet arī bezdarbības ietekmi un cenu un tādējādi uzlabot politikas veidošanu un galarezultātā veicināt labāka vienotā tirgus regulējuma izveidi;
68. uzskata, ka izņēmuma kārtā var apsvērt iespēju, sevišķi pagaidu situācijās, izmantot turpināmības vai pastiprinātas pārbaudes klauzulas, ar ko iestādes apņemtos atjaunināt tiesību aktus un paturēt tos spēkā tikai vajadzības gadījumā; uzskata, ka drošības klauzulas ir nepieciešamas, lai spēku nezaudētu būtiski svarīgi tiesību akti;
III. Secinājums
69. uzsver, ka vienotā tirgus regulējuma uzlabošana nenozīmē jebkāda regulējuma atcelšanu vai to, ka regulējums kļūst pieticīgāks, piemēram, attiecībā uz vides aizsardzību, nekaitīgumu, drošību, patērētāju aizsardzību un sociālajiem standartiem — vienotā tirgus regulējuma uzlabošana nozīmē, ka tiek atcelts lieks regulējums un birokrātija un tiek novērsta negatīva ietekme, vienlaikus nodrošinot, ka tiek sasniegti politikas mērķi un tiek izveidota konkurētspējīga normatīvā vide, kas atbalsta nodarbinātību un uzņēmējdarbību Eiropā;
70. uzsver, ka vienotais tirgus nedz pārmērīgi noslogo, nedz bremzē ražošanu, inovāciju un tirdzniecību un ka tas ir instruments, kas atkal ļaus radīt darbvietas un atjaunos izaugsmi Eiropā, nevis citviet, kā tas būtu noticis iepriekš;
71. tādēļ uzsver, ka kopīga atbildība par vienotā tirgus regulējuma uzlabošanu ļaus iegūt kopīgus labumus — spēcīgu un dinamisku vienoto tirgu, kas sekmē Eiropas ilgtspējīgu attīstību un līdz ar to arī tās iedzīvotāju labklājību;
o o o
72. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai, Padomei un Eiropadomei, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.