Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 208. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Privātā sektora lielāka nozīme iekļaujošas un ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanā jaunattīstības valstīs” (COM(2014)0263) un Padomes 2014. gada 23. jūnija un 2014. gada 12. decembra secinājumus par šo paziņojumu,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Globāla partnerība nabadzības izskaušanai un ilgtspējīgai attīstībai pēc 2015. gada” (COM(2015)0044),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Cilvēka cienīgu dzīvi visiem” (COM(2013)0092) un Padomes 2013. gada 25. jūnija secinājumus par šo paziņojumu,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „ES attīstības politikas ietekmes palielināšana: pārmaiņu programma” (COM(2011)0637) un Padomes 2012. gada 14. maija secinājumus par šo paziņojumu,

–  ņemot vērā ANO Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD) 2014. gada ziņojumu par investīcijām pasaules mērogā, kurā iekļauts rīcības plāns attiecībā uz privātajām investīcijām ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanai(1),

–  ņemot vērā 2014. gada 26. februāra rezolūciju par attīstības veicināšanu ar atbildīgu uzņēmējdarbības praksi, tostarp — ieguves rūpniecības lomu jaunattīstības valstīs(2),

–  ņemot vērā 2014. gada 25. novembra rezolūciju par ES un globālo regulējumu attīstības jomā pēc 2015. gada(3),

–  ņemot vērā 2015. gada 19. maija rezolūciju par attīstības finansēšanu(4) un īpaši ņemot vērā Parlamenta aicinājumu saskaņot privātā sektora darbības ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem,

–  ņemot vērā 2014. gada 13. marta rezolūciju par īpašumtiesību, valdījuma un labklājības celšanas lomu nabadzības izskaušanā un ilgtspējīgas attīstības veicināšanā jaunattīstības valstīs(5),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par ES Platformas finansējuma kombinēšanai ārējās sadarbības ietvaros paveikto laikā no tās izveides līdz 2014. gada jūlija beigām (COM(2014)0733),

–  ņemot vērā 2005. gada 2. marta Parīzes deklarāciju par palīdzības efektivitāti un 2008. gada 4. septembra Akras rīcības programmu,

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 16/2014 „ES ārpolitikas atbalstam paredzētās reģionālo ieguldījumu mehānismu dotāciju un finanšu iestāžu aizdevumu apvienošanas efektivitāte”,

–  ņemot vērā 2011. gada 1. decembra Pusanas partnerību efektīvai sadarbībai attīstības jomā(6) un jo īpaši tās 32. punktu, kurā norādīta vajadzība atzīt privātā sektora galveno nozīmi inovācijas veicināšanā, labklājības, ienākumu un darbvietu veidošanā, iekšzemes resursu mobilizēšanā un tādējādi nabadzības mazināšanā,

–  ņemot vērā Kopīgo paziņojumu par publiskā un privātā sektora sadarbību(7) un Labklājības partnerību(8), kas tika izveidota Pusanas privātā sektora pamatsadaļā,

–  ņemot vērā 2012. gada 20.–22. jūnijā notikušās ilgtspējīgai attīstībai veltītās Apvienoto Nāciju Organizācijas konferences „Rio+20” noslēguma dokumentu „Nākotne, kādu vēlamies”(9),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus(10),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Globālo līgumu un ESAO pamatnostādnes daudznacionāliem uzņēmumiem — papildināmība un īpašs ieguldījums(11),

–  ņemot vērā UNCTAD Investīciju politikas satvaru ilgtspējīgai attīstībai (IPFSD) (12),

–  ņemot vērā Āfrikas Attīstības bankas grupas privātā sektora attīstības stratēģiju 2013.–2017. gadam „Atbalsts privātā sektora pārveidei Āfrikā”(13),

–  ņemot vērā SDO trīspusējo deklarāciju par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku(14),

–  ANO Industriālās attīstības organizācijas (UNIDO) Limas deklarāciju — virzībā uz iekļaujošu un ilgtspējīgu rūpniecisku attīstību (ISID)(15),

–  ņemot vērā SDO programmu par pienācīgas kvalitātes nodarbinātību,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 9. panta 2. punkta b) apakšpunktu, kurā noteikts, ka „sabiedrībai atvērtie privātā sektora objekti un to sniegtie pakalpojumi ir pilnībā pieejami personām ar invaliditāti”(16),

–  ņemot vērā ES stratēģiju 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību (COM(2011)0681),

–  ņemot vērā attīstības programmu laikposmam pēc 2015. gada — programmu, kurā privātais sektors atzīts par galveno partneri programmas īstenošanā, kā arī atzīta tā nozīme pārejā uz zaļo ekonomiku,

–  ņemot vērā 2010. gadā pieņemtās brīvprātīgi piemērojamās pamatnostādnes par zemes īpašumtiesību atbildīgu pārvaldību(17),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumus (A8-0043/2016),

A.  tā kā publiskajam sektoram ir būtiska nozīme ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) sasniegšanā; tā kā privātais sektors ir labklājības celšanas un ekonomikas izaugsmes virzītājspēks visās tirgus ekonomikās, jaunattīstības valstīs nodrošinot 90 % darbvietu un ienākumu; tā kā saskaņā ar ANO datiem privātais sektors rada 84 % no jaunattīstības valstu IKP un spēj nodrošināt ilgtspējīgu pamatu vietējo resursu izmantošanai, mazinot atkarību no palīdzības, ar noteikumu, ka tas tiek pienācīgi reglamentēts, atbilst cilvēktiesību principiem un vides standartiem un tiek sasaistīts ar konkrētiem ilgtermiņa uzlabojumiem valsts ekonomikā, ilgtspējīgā attīstībā un nevienlīdzības mazināšanā;

B.  tā kā saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmu 1,2 miljardi cilvēku pelna mazāk nekā USD 1,25 dienā; tā kā nevienlīdzība pieaug un kopā ar nabadzību rada vienu no lielākajiem draudiem pasaules stabilitātei;

C.  tā kā pastāv skaidra sakarība starp stipra ražošanas sektora attīstību un ar tirgu saistītās nabadzības mazināšanos — ražošanas pievienotās vērtības pieaugums par 1 % uz vienu iedzīvotāju samazina nabadzīgo personu skaitu gandrīz par 2 %;(18)

D.  tā kā ir nepieciešamas ievērojamas investīcijas, jo aplēses liecina, ka jaunattīstības valstīs vajadzīgo līdzekļu apjomam jābūt par USD 2,4 triljoniem gadā lielākam, nekā tiek tērēts pašlaik; tā kā ar privāto finansējumu var papildināt, bet ne aizstāt publisko finansējumu;

E.  tā kā 2012. gadu Apvienoto Nāciju Organizācija pasludināja par Starptautisko kooperatīvu gadu, lai uzsvērtu to nozīmi attīstības panākšanā, iespēju sniegšanā, cilvēciskas cieņas stiprināšanā un Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanas sekmēšanā; tā kā kooperatīvu sektorā visā pasaulē ir aptuveni 800 miljoni locekļu vairāk nekā 100 valstīs un tiek lēsts, ka tas nodrošina vairāk nekā 100 miljonus darbvietu visā pasaulē;

F.  tā kā mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi (MMVU), kas ir jebkuras tirgus ekonomikas pamatā, jaunattīstības valstīs saskaras ar daudz smagāku regulatīvo slogu nekā ES un lielākā šo uzņēmumu daļa darbojas neoficiālajā ekonomikā, kuru apgrūtina nestabilitāte un kur tiem tiek liegta juridiskā aizsardzība, darba tiesības un piekļuve finanšu līdzekļiem; tā kā saskaņā ar Pasaules Bankas 2014. gada ziņojumu „Doing Business” visnabadzīgākās valstis faktiski ir tās, kurās pastāv vislielākais regulatīvais slogs(19),

G.  tā kā industrializācija (īpaši, attīstot vietējos mazos un vidējos uzņēmumus (MVU) un mazas un vidējas nozares (MVN)) ir labklājības un attīstības dzinējspēks;

H.  tā kā 1986. gada ANO Deklarācijā par tiesībām uz attīstību attīstība atzīta par vienu no cilvēka pamattiesībām; tā kā šajā deklarācijā pausta apņemšanās izmantot uz cilvēktiesībām balstītu pieeju, ko raksturo visu cilvēktiesību (ekonomisko, sociālo, kultūras, pilsonisko un politisko) ievērošana; tā kā deklarācijā ir pausta arī apņemšanās stiprināt starptautisko sadarbību;

I.  tā kā ārvalstu tiešās investīcijas var veicināt ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) sasniegšanu, kā tas ir norādīts UNCTAD priekšlikumā par investīcijām IAM (rīcības plāns attiecībā uz privātajām investīcijām ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanai(20)), ar noteikumu, ka ārvalstu tiešās investīcijas tiek pienācīgi reglamentētas un sasaistītas ar konkrētiem uzlabojumiem valsts ekonomikā, īpaši saistībā ar tehnoloģiju nodošanu un apmācības iespēju radīšanu vietējam darbaspēkam, tostarp sievietēm un jauniešiem;

J.  tā kā importa tarifiem ir būtiska nozīme, nodrošinot ieņēmumus valdībām un izaugsmes iespējas topošajām nozarēm pašu jaunattīstības valstu vietējā tirgū; tā kā importa tarifi lauksaimniecības produktu pārstrādē iegūtām precēm var sekmēt iespējas pievienotās vērtības radīšanai un jaunu darbvietu izveidošanai lauksaimniecības ekonomikās, vienlaikus sekmējot arī uzturdrošību;

K.  tā kā 60 % no darbvietām jaunattīstības valstīs nodrošina mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi (MMVU) un tā kā 70 % no MMVU nesaņem finansējumu no finanšu iestādēm, kaut gan tas tiem ir nepieciešams izaugsmei un darbvietu izveidei;

L.  tā kā 51 no 100 lielākajiem ekonomikas dalībniekiem pasaulē ir korporācijas un tā kā 500 lielākās starptautiskās korporācijas nodrošina gandrīz 70 % pasaules tirdzniecības apjoma;

M.  tā kā rūpnieciski attīstīto valstu ražošanas pievienotā vērtība uz vienu personu ir 10 reizes lielāka nekā jaunattīstības valstīs un 90 reizes lielāka nekā vismazāk attīstītajās valstīs (VAV)(21);

N.  tā kā attīstīto un jaunattīstības valstu fiskālo telpu faktiski ierobežo starptautisko investoru un finanšu tirgu prasības; tā kā saskaņā ar SVF jaunattīstības valstis īpaši ietekmē izvairīšanās no uzņēmumu ienākuma nodokļu maksāšanas, jo šīs valstis ieņēmumu palielināšanā vairāk nekā ESAO paļaujas uz uzņēmumu ienākuma nodokli; tā kā ES dalībvalstīs plaši tiek pielietota prakse, kas sekmē transnacionālo korporāciju un personu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;

O.  tā kā augsta līmeņa darba grupa, kas sniedz ieteikumus par programmu laikposmam pēc 2015. gada ANO ģenerālsekretāram Ban Ki-moon un kas konsultējās ar 250 uzņēmumu (kuru gada ieņēmumi sasniedz USD 8 triljonus) vadītājiem no 30 valstīm, secināja, ka to korporatīvajās stratēģijās ir jāiekļauj ilgtspēja, lai uzņēmumi spētu izmantot ilgtspējīgas izaugsmes komerciālās iespējas; tā kā privātā sektora vēlmi investēt ilgtspējīgā attīstībā bieži apgrūtina tādu skaidru modeļu trūkums, kas parādītu, kā uzņēmumiem iesaistīties partnerībās ar publisko sektoru; tā kā privātais sektors ir potenciāls preču un pakalpojumu nodrošinātājs nabadzīgām kopienām un cilvēkiem, samazinot izmaksas, palielinot izvēli un pielāgojot produktus un pakalpojumus viņu īpašajām vajadzībām, kā arī sekmējot vides un sociālās aizsardzības pasākumu un standartu izplatību;

P.  tā kā vispārpieņemtas definīcijas trūkuma dēļ publiskā un privātā sektora partnerības (PPP) var definēt kā daudzpusējas ieinteresēto personu shēmas, kuras izveidotas starp privātā sektora dalībniekiem, valsts iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām (PSO) un kuru mērķis ir panākt savstarpēji izdevīgu sabiedrisku mērķu sasniegšanu, daloties resursos un/vai speciālajās zināšanās;

Q.  tā kā Eiropas attīstības finansēšanas iestādes (EDFI), kas ir grupa, ko veido 15 divpusējas iestādes, kurām ir svarīga nozīme ilgtermiņa finansējuma nodrošināšanā privātajam sektoram ekonomikās, kurās notiek attīstības un reformu procesi, cenšas investēt uzņēmumos nolūkā panākt daudzveidīgus rezultātus attīstības jomā, sākot no uzticamas elektrības un tīra ūdens apgādes līdz MVU finansējuma un tirgus piekļuves nodrošināšanai maziem uzņēmumiem;

R.  tā kā PPP veidošana jau desmitiem gadu ir izplatīta prakse attīstītajās valstīs, jo īpaši Eiropas valstīs un ASV, un pašlaik lielākā daļa līdzekļu devēju to plaši izmanto arī jaunattīstības valstīs, nodrošinot aptuveni 15–20 % no kopējā investīciju apjoma infrastruktūras jomā;

S.  tā kā 2,5 miljardi cilvēku, no kuriem lielākā daļa ir jaunattīstības valstīs un vairākums ir sievietes un jaunieši, joprojām ir izslēgti no uzņēmējdarbības kopienām, oficiālās finanšu nozares un īpašuma un zemes īpašumtiesību iespējām; tā kā jaunattīstības valstīs visās ienākumu grupās pastāv noturīga 6-9 procentu vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība; tā kā sociālais dialogs ir svarīgs līdzeklis, lai atbalstītu dzimumu vienlīdzību darbā un novērstu uzņēmējdarbības kopienu nepietiekamas pārstāvības tendences jaunattīstības valstīs;

T.  tā kā labi veidotas un efektīvi īstenotas PPP ilgtermiņā spēj piesaistīt privātā un publiskā sektora finansējumu un radīt inovācijas tehnoloģiju un uzņēmējdarbības modeļu jomā, kā arī ietvert iekšējos mehānismus, lai nodrošinātu, ka šādas partnerības uzņemas atbildību par attīstības jomā sasniegtajiem rezultātiem;

U.  tā kā līdz šim jaunattīstības valstīs PPP galvenokārt tika veidotas enerģētikas, infrastruktūras un telesakaru jomās, savukārt to potenciāls tādās jomās kā lauksaimniecība, izglītība, videi nekaitīgas tehnoloģijas, pētniecība un inovācija, veselības aprūpe un īpašumtiesības joprojām lielā mērā netiek izmantots;

V.  tā kā gandrīz divas trešdaļas līdzekļu, ko Eiropas Investīciju banka (EIB) pēdējos desmit gados ir aizdevusi Āzijas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas (ĀKK) valstīm, ir novirzītas privātā sektora darbības nodrošināšanai; tā kā EIB Kotonū investīciju mehānisms ir atzīts par unikālu, risku ietverošu apgrozības fondu paaugstināta riska investīciju finansēšanai nolūkā atbalstīt privātā sektora attīstību;

W.  tā kā, kaut gan katru gadu jaunattīstības valstu darbaspēkam pievienojas 45 miljoni darba meklētāju(22), 34 % uzņēmumu 41 valstī atzīst, ka tie nevar atrast darbiniekus, kas tiem ir nepieciešami;

X.  tā kā Pārmaiņu programmas kontekstā finansējuma kombinēšana tiek uzskatīta par svarīgu instrumentu papildu resursu nodrošināšanai, apvienojot ES dotācijas ar aizdevumiem vai publisko vai privāto līdzekļu devēju kapitālu; tomēr tā kā Eiropas Revīzijas palātas Īpašajā ziņojumā Nr. 16/2014 par apvienošanas mehānisma izmantošanu tika secināts, ka gandrīz pusē izskatīto projektu nebija pietiekamu pierādījumu, lai konstatētu, ka dotācijas bija pamatotas, turklāt vairākos šajos gadījumos bija pazīmes, ka investīcijas tiktu veiktas arī bez ES ieguldījuma;

Y.  tā kā rūpniecība, kura visā pasaulē 2009. gadā nodrošināja aptuveni 470 miljonus darbvietu un 2013. gadā — aptuveni pusmiljardu darbvietu visā pasaulē(23), rada augstu potenciālu nodarbinātībai un bagātības iegūšanai, kā arī pienācīgas kvalitātes un augsti kvalificētai nodarbinātībai;

Z.  tā kā pasaules bagātība aizvien vairāk koncentrējas nelielas bagātas elites rokās un tiek sagaidīts, ka 1 % visbagātāko pasaules cilvēku 2016. gadā piederēs vairāk nekā puse no pasaules bagātības;

AA.  tā kā taisnīga un progresīva nodokļu iekasēšana, ņemot vērā labklājības un sociālā taisnīguma kritērijus, ir būtiska, lai mazinātu nevienlīdzību, sekmējot bagātības pārdali valstī starp iedzīvotājiem ar augstākiem ienākumiem un vistrūcīgākajiem iedzīvotājiem;

Ilgtermiņa stratēģija sadarbībai ar privāto sektoru

1.  atzīst, ka privātā sektora ieguldījums jaunattīstības valstīs var veicināt ANO ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) sasniegšanu, ar noteikumu, ka tas tiek pienācīgi reglamentēts; atzinīgi vērtē un atbalsta Padomes 2014. gada 12. decembra secinājumus par privātā sektora lielāku nozīmi attīstības sadarbībā; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu atbalstīt to, ka privātais sektors, tostarp tādi uzņēmējdarbības modeļi kā kooperatīvi un sociālie uzņēmumi, kopā ar citām valstiskajām un nevalstiskajām organizācijām attīstības jomā kļūst par svarīgu partneri, lai panāktu iekļaujošu un ilgtspējīgu attīstību atbilstīgi ANO IAM, kas nozīmē privātā sektora apņemšanos panākt labu pārvaldību, nabadzības mazināšanu un bagātības radīšanu ar ilgtspējīgām investīcijām, kā arī nevienlīdzības mazināšanu, cilvēktiesību un vides standartu veicināšanu un vietējās ekonomikas stiprināšanu; uzsver, ka dažādās privātā un publiskā sektora dalībnieku lomas ir pilnībā jāsaprot un jāatzīst visām iesaistītajām personām;

2.  aicina Komisiju turpināt aktīvi iesaistīties apspriedēs par Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, vienlaikus atzīstot privātā sektora daudzveidību un problēmas, kas rodas, cenšoties mazināt visatstumtāko un visgrūtāk sasniedzamo iedzīvotāju nabadzību; uzskata, ka jebkurai ES politikai, kuras mērķis ir iesaistīt privāto sektoru attīstībā, ir jāprecizē, kurš privātais sektors ir tās mērķis;

3.  uzsver, ka nākotnes partnerībām, kas tiks veidotas saskaņā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, ir jāpievērš lielāka uzmanība nabadzības un nevienlīdzības novēršanai; atgādina, ka oficiālajai attīstības palīdzībai (OAP) arī turpmāk ir jābūt svarīgam līdzeklim visu nabadzības veidu izskaušanā un jaunattīstības valstu sociālo vajadzību apmierināšanā un to nevar aizvietot ar privāto finansējumu; atzīst iespējas privātā finansējuma piesaistīšanai OAP, ievērojot nosacījumus par pārredzamību, pārskatatbildību, līdzatbildību un saskaņošanu ar valsts prioritātēm un parāda atmaksājamības risku;

4.  aicina veikt lielākas publiskās investīcijas visiem pieejamos sabiedriskos pakalpojumos, īpaši transporta sektorā, dzeramā ūdens pieejamības, veselības aprūpes un izglītības jomā;

5.  uzskata, ka privātais un publiskais sektors ir visefektīvākie, ja tie strādā kopā, lai radītu stabilu vidi investīcijām un uzņēmējdarbībai un pamatu ekonomikas izaugsmei; uzsver, ka visām partnerībām un apvienībām ar privāto sektoru jābūt vērstām uz kopīgu vērtību prioritātēm, kas nodrošina uzņēmējdarbības mērķu saskaņotību ar ES attīstības mērķiem un ievēro starptautiskos standartus par attīstības efektivitāti; uzskata, ka tām ir jābūt kopīgi izveidotām un kopīgi pārvaldītām ar attiecīgajām partnervalstīm nolūkā nodrošināt riska, atbildības un peļņas sadali, tām jābūt rentablām un tādām, kam ir konkrēti attīstības mērķi, regulāri atskaites punkti, skaidra pārskatatbildība un pārredzamība;

6.  atzinīgi vērtē ārvalstu privātā sektora investīciju lomu jaunattīstības valstīs, paātrinot vietējo attīstību; uzsver arī to, cik svarīgi ir veicināt atbildīgas investīcijas, kas atbalsta vietējos tirgus un palīdz mazināt nabadzību;

7.  atbalsta darbu, ko veic Eiropas attīstības finansēšanas iestādes (EDFI), jo tās dalībnieki nodrošina kapitālu uzņēmumiem jaunattīstības valstīs, izmantojot tiešas investīcijas uzņēmumos, kā arī netieši, piesaistot kapitālu vietējām komercbankām un jaunietekmes tirgu privātajam kapitālam un vairāk pievēršoties mikrouzņēmumiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem; mudina Komisiju atbalstīt šāda veida programmas, tās finansējot un īstenojot sadarbību, jo privātais sektors jaunattīstības valstīs ir ļoti svarīgs;

8.  aicina izstrādāt efektīvākus pārredzamības un pārskatatbildības standartus ES tehnoloģiju uzņēmumiem saistībā ar tādu tehnoloģiju eksportu, kas var tikt izmantotas cilvēktiesību pārkāpumiem, korupcijas atbalstam vai darbībām, kas ir vērstas pret ES drošības interesēm;

9.  uzsver, ka ES politika tirdzniecības, investīciju, drošības un attīstības jomā ir savstarpēji saistīta un tieši ietekmē jaunattīstības valstis; atgādina, ka Lisabonas līguma 208. pantā ir noteikts politikas saskaņotības princips attīstībai, kuram atbilstīgi attīstības sadarbības jomas mērķi ir jāņem vērā tādās politikas jomās, kas varētu skart jaunattīstības valstis; aicina visus tirdzniecības un investīciju politikas virzienus novērtēt saistībā ar to ietekmi uz attīstību, īpaši saistībā ar vispārēju piekļuvi vispārējas nozīmes precēm un pakalpojumiem; uzsver, cik svarīgi ir visos turpmākajos divpusējās tirdzniecības nolīgumos uzlabot sadaļas par ilgtspējīgu attīstību, lai iekļautu efektīvus ziņošanas mehānismus privātajam sektoram;

10.  uzsver nepieciešamību apsvērt to, kā privāto sektoru var vairāk iesaistīt Eiropas kaimiņattiecību politikas kontekstā, lai palīdzētu radīt ekonomikas izaugsmi un darbvietas Eiropas kaimiņvalstīs, piemēram, daloties kapitāla nodrošināšanas pieredzē;

11.  aicina Komisiju veicināt, atbalstīt un finansēt publiskā un publiskā sektora partnerības kā pirmo izvēli un iekļaut obligātus un sabiedrībai pieejamus ex-ante ietekmes uz nabadzību un sociālās ietekmes novērtējumus gadījumos, kad attīstības programmas tiek īstenotas kopā ar privāto sektoru;

12.  aicina ES iekļaut oficiālas apspriedes ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām un ar kopienām, kuras tieši un netieši skar attīstības projekti;

13.  uzsver milzīgo ES pievienotās vērtības potenciālu, ko sniedz partnerību veidošana ar privāto sektoru ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm un attiecīgajām starptautiskajām organizācijām, daudzām no kurām ir pierādīti sasniegumi, strādājot ar privāto sektoru; uzsver, ka pilnībā funkcionējoša tirgus ekonomika, kas balstīta uz tiesiskumu, ir svarīgs ekonomiskās un sociālās attīstības virzītājspēks un ka ES attīstības politikai to vajadzētu atspoguļot;

14.  atzinīgi vērtē „Sistēmu uzņēmumu sadarbībai ar Apvienoto Nāciju Organizāciju”, kurā uzsvērts tas, ka stabils privātais sektors, kas nodrošina ekonomikas izaugsmi, ir būtisks tam, lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus, un ka privātais sektors „sniedz nozīmīgu ieguldījumu ceļā uz kopīgu ekonomikas, sociālo un vides attīstību”;

15.  atzinīgi vērtē privātā sektora iesaisti ESAO augsta līmeņa forumā par palīdzības efektivitāti; šajā sakarā atzinīgi vērtē jo īpaši iniciatīvas par inovatīviem risinājumiem, kā līdzsvarot privātā sektora attīstības finansējumu un Pusanas 2011. gada kopējo paziņojumu „Publiskā un privātā sektora sadarbības paplašināšana un veicināšana, lai panāktu vispārīgu, iekļaujošu un ilgtspējīgu izaugsmi”;

16.  atzinīgi vērtē to, ka atsaistītās divpusējās palīdzības daļa ir nepārtraukti pieaugusi, bet pauž bažas par pārmērīgi ilgstošo formālo un neformālo piesaistīto palīdzību(24); aicina ES un tās dalībvalstis īstenot Eiropas Konsensā attīstības jomā iekļauto apņemšanos “veicināt turpmāku palīdzības atsaisti, kas pārsniedz ESAO ieteikumus”; uzsver turpmākas atsaistītās palīdzības izaugsmi veicinošo potenciālu, kas dotu labumu vietējām nozarēm jaunattīstības valstīs; aicina palielināt reālo atbalstu un veidot ilgtspējīgas reģionālās vai vietējās vērtību ķēdes; aicina turpināt vietējo dalībnieku spēju veicināšanu un uzsvaru likt uz to, lai veidotu ilgtspējīgas reģionālās/ vietējās vērtību ķēdes; uzsver, ka ir svarīga vietējo un reģionālo dalībnieku līdzatbildība, pašu partnervalstu nacionālās stratēģijas un reformu programmas, attīstības projekti un pievienotā vērtība, ko nodrošina ar vietējām piegādes ķēdēm; uzskata, ka attīstības politikai ir svarīga nozīme pašreizējo migrācijas plūsmu uz ES pamatcēloņu novēršanā;

17.  atzīst arī visu valstu, īpaši jaunattīstības valstu, tiesības noteikt pagaidu kapitāla ierobežojumu, lai novērstu finanšu krīžu rašanos īstermiņa un svārstīgu privāto finanšu plūsmu rezultātā; aicina atcelt šo tiesību ierobežojumus visos tirdzniecības un investīciju nolīgumos, tostarp PTO līmenī;

18.  norāda, ka ES ir jāņem vērā tās atbalsta pieejamība privātajam sektoram, jo lielas iedzīvotāju daļas, piemēram, personu ar invaliditāti, atstumšana atņem privātajiem uzņēmumiem tirgu, kura lielumu nevajadzētu novērtēt par zemu;

Atbalsts jaunattīstības valstu vietējā līmeņa privātajam sektoram

19.  norāda, ka MMVU jaunattīstības valstīs var saskarties ar daudz smagāku regulatīvo slogu nekā šādi uzņēmumi Eiropas Savienībā un ka tiem trūkst tiesiskās aizsardzības un īpašumtiesību, un tie strādā nestabilā neoficiālajā ekonomikā; šajā sakarībā uzsver zemes reģistrācijas sistēmu nozīmi; uzsver nepieciešamību veicināt vietējo privāto sektoru jaunattīstības valstīs, piemēram, nodrošinot finansējuma pieejamību un sekmējot uzņēmējdarbību; aicina Komisiju, citus līdzekļu devējus un attīstības aģentūras palielināt atbalstu, lai veidotu vietējo MVU spējas;

20.  aicina ES veicināt valstu attīstības stratēģijas, kas nosaka privātā sektora ieguldījumu attīstībā, iesaistoties ar privāto sektoru attīstības jautājumos, kuri pievēršas vietējiem kooperatīviem un MVU un mikrouzņēmumiem, īpaši sīksaimniecību īpašniekiem, jo tiem ir lielākais potenciāls jaunattīstības valstu taisnīgas attīstības virzībā;

21.  uzsver, ka nepieciešams lielāks atbalsts partnerībai ar jaunattīstības valstīm, lai modernizētu to tiesisko regulējumu, radot privātajām iniciatīvām draudzīgu vidi, nodrošinot atbalsta mehānismus uzņēmumiem, vienlaikus atrodot pareizo līdzsvaru starp investīcijas veicinošu apstākļu radīšanu un sabiedrības interešu un vides aizsardzību ar reglamentēšanas palīdzību; atzīmē nepieciešamību jaunattīstības valstīs palīdzēt izveidot uzticamas banku sistēmas un nodokļu administrācijas, kuras spētu nodrošināt efektīvu finanšu un valsts un privāto līdzekļu pārvaldību; aicina partnervalstu valdības ieviest turpināmības klauzulu, ar kuras palīdzību varētu atcelt nevajadzīgus pasākumus; norāda, ka ir jāveic tiesību aktu ietekmes novērtēšana, lai izvērtētu negatīvus darbvietu izveides rādītājus un vides standartu apdraudējumu;

22.  aicina ES stiprināt jaunattīstības valstu spējas izmantot vietējos ieņēmumus, lai apkarotu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, korupciju un nelikumīgas finanšu plūsmas, un īpaši palīdzēt vismazāk attīstītajām valstīm un nestabilām valstīm veidot efektīvākas un stabilākas pārvaldības iestādes, tostarp izstrādājot taisnīgas un efektīvas nodokļu sistēmas; šajā sakarībā aicina ES uzlabot tās finanšu un tehnisko palīdzību jaunattīstības valstīm, lai nodrošinātu lielāku pārredzamību un pārskatatbildību; aicina ES, tās dalībvalstis, visas attiecīgās organizācijas un attīstītās un jaunattīstības valstis, kas parakstījušas 2011. gada Pusanas partnerību efektīvai sadarbībai attīstības jomā, pildīt apņemšanos aktīvāk censties apkarot korupciju un nelikumīgas finanšu plūsmas;

23.  aicina Komisijas Starptautiskās sadarbības un attīstības ģenerāldirektorātu (ĢD DEVCO) sadarboties ar Iekšējā tirgus, rūpniecības, uzņēmējdarbības un MVU ģenerāldirektorātu (ĢD GROW), lai arī jaunattīstības valstīs izveidotu reģionālas MMVU atbalsta struktūras, kā modeli izmantojot Eiropas Biznesa atbalsta tīklu („Enterprise Europe Network”), kura mērķis būtu palīdzēt tiem uzsākt likumīgu darbību, piekļūt finansējumam un kapitālam, iegūt piekļuvi tirgum un pārvarēt juridiskos šķēršļus, kā arī īpaši atbalstīt starpnieku organizācijas, kuras tos pārstāv; uzsver to, ka ar laiku šādas struktūras varētu kļūt arī par vietām, kur veidot vietējā vai reģionālā līmeņa publiskā un privātā sektora partnerības dažādās jomās, sākot ar lauksaimniecības uzņēmējdarbību un beidzot ar arodapmācību un veselības aprūpes programmām, sekmējot spēju uzlabošanu, zināšanu nodošanu un pieredzes apmaiņu un vietējo un starptautisko resursu apkopošanu;

24.  uzsver ES atbildību sniegt atbalstu taisnīgai globālai nodokļu sistēmai, kas saistīta ar efektīvu obligātu prasību noteikšanu atklātai ziņošanai par katras valsts transnacionālajām korporācijām, tādu publisku reģistru izveidi, kuros iekļauti uzņēmumu, trastu un līdzīgu juridisku personu faktiskie īpašnieki, nodrošinot automātisku informācijas apmaiņu par nodokļiem un taisnīgu nodokļu uzlikšanas tiesību sadalījumu, vienlaikus vedot sarunas par nodokļu un investīciju līgumiem ar jaunattīstības valstīm; uzskata, ka attīstības finanšu iestādēm (DFI) ir jāiegulda tikai tajos uzņēmumos un fondos, kuri vēlas publiski atklāt savus faktiskos īpašniekus un sniegt finanšu pārskatus par katru valsti;

25.  atgādina, ka tarifu režīmi ir būtiska tādas regulatīvās vides sastāvdaļa, kas ir pielāgota nabadzību apkarojoša privātā sektora attīstībai un darbvietu radīšanai; tomēr ar bažām atzīmē, ka ekonomisko partnerattiecību nolīgumos (EPN) ir paredzēta importa tarifu samazināšana daudzu ĀKK valstu ekonomikas sektoros, taču visu ES importa tarifu atcelšana ievērojami pazeminātu ieņēmumus no tarifiem, dažos gadījumos pat par 15–20 % samazinot valdību ieņēmumus; mudina ES veidot tās tirdzniecības politiku saskaņā ar principu „politikas saskaņotība attīstībai”;

26.  atzinīgi vērtē Kotonū investīciju mehānismā paredzēto EIB Ietekmes palielināšanas finansējuma programmu (IFE) EUR 500 miljonu apmērā, kas EIB ļauj palielināt tās sadarbību ar privāto sektoru riskantākās jomās un sarežģītākos apstākļos; pauž nožēlu par Āzijai paredzētā EIB aizdevumu apjoma samazināšanu; uzsver, ka visas EIB investīcijas, kas tiek veiktas atbilstoši Kotonū investīciju mehānismam, ir jāsaskaņo ar valsts attīstības stratēģijām, ievērojot demokrātiskās līdzatbildības principu;

27.  uzsver, ka nestabilās un pēckonflikta valstīs šķēršļi privātā sektora attīstībai ir lielāki nekā citur un ir nepieciešama mērķtiecīgāka pieeja, lai uzlabotu investīciju apstākļus un atceltu kavējošus, novecojušus uzņēmējdarbības noteikumus, novērstu plēsonīgu rīcību un augstu korupcijas līmeni; šajā sakarībā iesaka Komisijas iesaistīties ar partnervalstīm un privāto sektoru dialogā par politikas reformām, lai pārvarētu dziļo neuzticēšanos starp valdībām un privāto sektoru, ko parasti izraisa izdevīguma meklēšana, kronisms un leģitimitātes trūkums;

28.  aicina Komisiju, dalībvalstis un jaunattīstības valstis palielināt centienus sekmēt sieviešu līdzdalību ekonomikā un izveidot atbalsta mehānismus uzņēmējām; norāda, ka uz ietaupījumiem vērsta pieeja sieviešu iekļaušanai finanšu sektorā ir sevi pozitīvi pierādījusi; iesaka visās partnerības programmās izmantot integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai, apvienojot to ar sievietēm, jauniešiem, personām ar invaliditāti paredzētu apmācību uzņēmējdarbības jomā un mērķtiecīgu uzņēmējdarbības mecenātu tīklu uzņēmējām; aicina palielināt atbalstu vietējām uzņēmējām, lai dotu viņām iespēju saņemt ieguvumus no privātā sektora radītas izaugsmes; iesaka pieņemt pasākumus, lai uzraudzītu procesu saistībā ar ekonomisko iespēju sniegšanu sievietēm, un atzīmē, ka saskaņā ar SVF ievērojami pieaugtu ienākumi uz vienu iedzīvotāju, ja sievietes līdzvērtīgi vīriešiem iesaistītos darbaspēkā;

Eiropas un starptautiskās uzņēmējdarbības nozares iesaistīšana ilgtspējīgas attīstības panākšanā

29.  uzsver, ka privātā sektora potenciālais ieguldījums ilgtspējīgā ilgtermiņa attīstībā ir daudz plašāks nekā tikai finanšu resursu, pieredzes un zināšanu nodrošināšana un ietver vērtību radīšanas ķēžu un izplatīšanas kanālu izveidi vietējā līmenī, tādējādi radot darbvietas, mazinot nabadzību un nevienlīdzību, veicinot sieviešu tiesības un iespējas un vides ilgtspēju, nodrošinot lielāku ietekmi un efektivitāti un uzlabojot piekļuvi tirdzniecībā pieejamiem un cenas ziņā izdevīgiem produktiem, pakalpojumiem un tehnoloģijām; aicina Eiropas attīstības centieniem ierādīt nozīmīgu lomu, īstenojot tādus saskaņotus starptautiskus standartus kā ANO pamatprincipus uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā un Starptautiskās Darba organizācijas standartus, tostarp sadarbojoties ar uzņēmumiem un investoriem, lai nodrošinātu pilnīgu atbilstību pamatprincipiem un ESAO pamatnostādnēm daudznacionāliem uzņēmumiem to uzņēmējdarbībā un piegādes ķēdēs jaunattīstības valstīs;

30.  uzsver, ka sociālajam dialogam ir izšķiroša nozīme, lai nodrošinātu privātā sektora efektīvu iesaisti attīstības procesā; uzsver, ka jaunattīstības valstis ir atbildīgas par atbalsta sniegšanu sociālajam dialogam starp privātā sektora darba devējiem, darba ņēmējiem un valstu valdībām, lai uzlabotu labu pārvaldību un valsts stabilitāti; īpaši aicina jaunattīstības valstis nodrošināt sociālā dialoga paplašināšanu, attiecinot to uz eksporta pārstrādes zonām (EPZ) un rūpnieciskajām kopām;

31.  uzsver, ka privātajam sektoram, īpaši vietējiem MVU, ir jāiesaistās politiskajās dialogā kopā ar citiem partneriem attīstības jomā, lai sekmētu savstarpēju sapratni un cerību pārvaldību, nodrošinot efektivitāti un pārredzamību; šajā sakarībā uzsver, ka ES delegācijām jaunattīstības valstīs ir svarīga nozīme kā šādu dialogu platformām; uzsver kooperatīvu pozitīvo nozīmi kā sociāli iekļaujošas attīstības katalizatoriem un to spēju dot iespējas kopienām, radot darbvietas un ienākumus; īpaši norāda, ka darba ņēmēji ir izveidojuši apvienoto pakalpojumu kooperatīvus un asociācijas, lai sniegtu palīdzību pašnodarbinātībai neoficiālajā ekonomikā, vienlaikus lauku rajonos ietaupījumu un kredīta kooperatīvi nodrošina piekļuvi banku pakalpojumiem, kuru trūkst daudzās kopienās, un finansē mazu uzņēmumu un mikrouzņēmumu veidošanu; atzīst, ka privātajā sektorā ir tādi dalībnieki kā sociālie uzņēmumi un taisnīgas tirdzniecības organizācijas, kuru darbībā ir iekļauti sociālie un vides principi; aicina Komisiju atzīt šos pūliņus savā darbā par privātā sektora nozīmi attīstībā;

32.  aicina Komisiju aizstāvēt investoru un citu ieinteresēto personu priekšlikumu atbalstīt saistošus noteikumus par uzņēmumu ziņošanu attiecībā uz sociālajām un vides tiesībām, kā arī cilvēktiesībām atbilstoši ES direktīvai par nefinanšu pārskatu sniegšanu, kas ir viens no jaunajiem ierosinātajiem ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem;

33.  aicina ES dot ieguldījumu vietējo privātā sektora dalībnieku, īpaši MMVU, struktūru, tīklu un iestāžu stiprināšanā un veidošanā, ņemot vērā viņu nozīmi valsts un reģionālajā politikas izstrādē;

34.  uzsver, ka viens no galvenajiem ierobežojumiem privātā sektora līdzdalības palielināšanai jaunattīstības valstīs ir saistīts ar rentablu projektu trūkumu, kas izriet no vājās tiesiskās, institucionālās un fiskālās sistēmas un vājām izpildes spējām, kā arī ar investīciju plānošanai un projektu sagatavošanai vajadzīgo resursu trūkumu; aicina palielināt tehnisko palīdzību partnervalstu valsts uzņēmumu sektoram, lai palielinātu to spējas uzņemties atbildību par PPP pārvaldību un līdzatbildību procesa beigās; uzsver, ka privātajam sektoram ir jāparedz ilgtermiņa investīciju ienesīgums, jo citādi, atkarībā no sektora akcionāriem, šā sektora pārstāvjiem varētu trūkt ilgtermiņa redzējuma, kas nepieciešams ienesīguma noteikšanai sociālajās nozarēs, kuras ir būtiskas tautas attīstībai;

35.  norāda, ka privātā sektora līdzdalība infrastruktūras jomā jaunattīstības valstīs ir ievērojami palielinājusies — no USD 18 miljardiem 1990. gadā līdz USD 150 miljardiem 2013. gadā; aicina šajā sakarībā turpināt iesaistīšanos, atzīmējot, ka nepietiekama piekļuve infrastruktūrai ir būtisks ierobežojums privātā sektora izaugsmei, un apdraud ražošanas apjomu;

36.  uzsver PPP milzīgo potenciālu lauksaimniecībā saskaņā ar skaidri definētu un stingru tiesisko regulējumu īpašumtiesībām un zemes lietojuma nostiprinājumam, lai novērstu zemes sagrābšanu un panāktu lauksaimniecības ražošanas pieaugumu un efektivitāti; atzinīgi vērtē 2014. gadā sākto ES programmu zemes pārvaldības stiprināšanai Āfrikas valstīs; iesaka ES un tās delegācijām panākt aizvien lielāku ietekmi darbā ar partneru valdībām, kā arī EIB, Starptautisko Lauksaimniecības attīstības fondu (IFAD) un citām līdzīgām struktūrām, un privātā sektora iesaistīšanā, lai attīstību uz tirgu balstītus risinājumus lauksaimniecības problēmām; uzsver, ka jāizveido finanšu stimuli, lai nepieļautu, ka tiek atstumtas nabadzīgas, attālas iedzīvotāju grupas un lauksaimnieki, kuri audzē kultūraugus, par kuriem netiek izrādīta liela komerciāla interese vai kuri, visticamāk, nebūs pievilcīgi agrorūpnieciskajiem partneriem; uzsver, ka drošības pasākumos ir jāiekļauj sociālā un vides riska novērtējums, apspriedes ar skarto kopienu leģitīmajiem pārstāvjiem, iepriekš saņemot šo kopienu brīvprātīgu un informētu piekrišanu attiecīgajam projektam, un juridisks atbalsts šīm kopienām gadījumos, kad tas ir nepieciešams; prasa Komisijai projektus papildināt ar uzraudzības procedūrām un apspriest līgumu pārskatīšanu gadījumos, kad tie ir radījuši kaitējumu vietējiem iedzīvotājiem;

37.  uzsver arī riskus, kas saistīti ar PPP lauksaimniecībā, tostarp zemes sagrābšanu, kas ir jānovērš; uzsver, ka ir svarīgi pievērst uzmanību palīdzībai mazajiem lauksaimniekiem, īpaši sievietēm; aicina Komisiju papildināt lauksaimniecības sektora PPP, kuras ir saistītas ar ES līdzekļiem, ar visaptverošiem pasākumiem mazo lauksaimnieku, lopkopju un citu neaizsargātu zemes lietotāju aizsardzībai, lai novērstu iespēju zaudēt piekļuvi zemei vai ūdenim; uzsver, ka drošības pasākumos ir jāiekļauj sociālā un vides riska novērtējums, kā priekšnoteikumu projekta uzsākšanai nosakot iepriekšējas juridisks atbalsts šīm kopienām gadījumā, kad tas ir nepieciešams; iesaka G8 jaunās alianses projektus aizstāt ar iniciatīvām, kuras veic saskaņā ar Āfrikas Vispārējo lauksaimniecības attīstības programmu (CAADP); uzsver, ka finanšu un sociālajai kompensācijai ir jābūt saistošam pienākumam un ka vienmēr ir jāizskata alternatīvi attīstības plāni;

38.  iesaka ES turpināt ilgtspējīgi atbalstīt atjaunojamās un videi nekaitīgās enerģijas projektus jaunattīstības valstīs, īpaši attālās lauku teritorijās; atzinīgi vērtē to, ka viena no EIB IFE prioritātēm ir investīcijas enerģētikā, kas ir vispāratzīts galvenais elements ekonomiskās izaugsmes potenciāla atraisīšanai Āfrikā; cer, ka inovatīvi finansēšanas instrumenti būt katalizatori privātā sektora investīcijām atjaunojamā enerģijā, energoefektivitātē un enerģijas pieejamībā; mudina arī EIB un Eiropas attīstības finansēšanas iestādes turpināt finansēt investīciju projektus, kuri atbalsta klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām Āfrikā saskaņā ar ES saistībām un pienākumiem, kas noteikti Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā konvencijā par klimata pārmaiņām (UNFCCC); atgādina, ka tādēļ priekšroka būtu jādod nelieliem ārpustīkla un decentralizētiem atjaunojamās enerģijas projektiem, tā garantējot enerģijas pieejamību lauku rajonos un vienlaikus novēršot iespējamu nelabvēlīgu ietekmi uz vidi un nelabvēlīgu sociālo ietekmi, ko varētu radīt apjomīga enerģētikas infrastruktūra;

39.  mudina ES izstrādāt spēcīgu tiesisko regulējumu, pamatojoties uz attīstības efektivitātes kritērijiem, saskaņā ar kuru jānorit privātā sektora darbībai, tostarp sekmējot ilgtermiņa PPP, kas balstītas uz līgumiem; mudina ES sekmēt PPP tikai tad, ja nav pieejamas lētākas un mazāk riskantas finansēšanas iespējas, pamatojoties uz rentabilitātes analīzi; aicina ES īstenot efektīvu aizsardzības politiku PPP projektiem, lai nodrošinātu cilvēktiesību, tostarp sieviešu tiesību, aizsardzību;

40.  atzinīgi vērtē panākumus, kas gūti publiskā un privātā sektora resursu apkopošanā, lai nodrošinātu veselības aprūpi un labāku piekļuvi zālēm, kā arī lai aizvien lielākā mērā izmantotu tehnoloģiju nodošanas iespējas jaunattīstības valstīs; iesaka ES kļūt par veicinātāju, paverot ceļu sadarbībai, kas paredzēta ne tikai, lai nodrošinātu piekļuvi zālēm, bet arī lai reformētu slikti funkcionējošas veselības aprūpes sistēmas jaunattīstības valstīs; uzsver, ka atbalstu vietējiem MVU/MVN var pastiprināt ne tikai ar finansēšanas instrumentiem, bet arī ar tehnoloģiju nodošanu, spēju veidošanu, ilgtspējīgu piegādātāju attīstīšanu un uzņēmējdarbības saiknēm;

41.  uzsver, ka ir svarīgi novērst plaisu starp izglītības sistēmu un pastāvošo darba tirgu jaunattīstības valstīs; aicina Komisiju sekmēt programmas un atbalstīt PPP, kuras ir saistītas ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām no skolām, universitātēm, apmācības centriem un ar privātā sektora dalībniekiem, lai piedāvātu tirgum piemērotas apmācības un izglītības iespējas; mudina izveidot duālās arodapmācības iestādes, kurās jaunieši var noklausīties arī teorētiskus kursus specializētās profesionālās skolās, vienlaikus piedaloties profesionālās māceklības programmā, kurā uzsvērti profesijas praktiskie aspekti;

42.  norāda, ka jāstiprina jaunattīstības valstu valdību regulatīvās spējas, lai veiksmīgi panāktu ilgtspējīgu attīstību;

Sadarbības ar privāto sektoru principi

43.  uzsver, ka sadarbībai ar uzņēmējdarbības sektoru ir nepieciešama elastīga pieeja, kas tiek pielāgota, ne tikai ņemot vērā paredzētos rezultātus, bet arī paturot prātā to, cik lielā mērā vietējie apstākļi ir privātajiem uzņēmumiem un investīcijām draudzīgi; iesaka izmantot diferencētu pieeju vismazāk attīstītajām valstīm un nestabilām valstīm; atzīmē, ka investīciju un privātā sektora iesaistīšana IAM sektoros ir ļoti atšķirīga jaunattīstības valstu vidū; aicina līdzekļu devējus lielāko daļu savas palīdzības dotāciju veidā piešķirt VAV;

44.  atzinīgi vērtē kritērijus tiešā atbalsta sniegšanai privātajam sektoram, kas izklāstīti Komisijas paziņojumā par privāto sektoru un attīstību; aicina izveidot skaidri formulētu sistēmu, kura pārvaldītu visas partnerības ar privāto sektoru, īstenojot tādus kritērijus kā mikrouzņēmumiem paredzētus pasākumus, stratēģijas kredīta pieejamībai un nelabvēlīgā stāvoklī esošu grupu, sieviešu un jauniešu iekļaušanu darba tirgū, un kurai ir jānodrošina atbilstība principam par politikas saskaņotību attīstībai, attīstības politikas mērķiem, īpaši nabadzības un nevienlīdzības mazināšanai; uzskata, ka jebkurš lēmums veicināt PPP izmantošanu, jaunattīstības valstīs izmantojot apvienošanas mehānismu, ir jābalsta uz rūpīgu iesaistīto mehānismu novērtējumu attiecībā uz ietekmi uz attīstību, pārskatatbildību un pārredzamību un uz iepriekš gūto pieredzi;

45.  pauž bažas, ka ne vienmēr tiek īstenoti aizsardzības pasākumi, lai garantētu publisko līdzekļu mērķtiecīgu izmantošanu; uzsver, ka projektu sagatavošanas posmā ir jāvienojas par izmērāmiem rezultātu rādītājiem, uzraudzības un novērtēšanas mehānismiem, vienlaikus nodrošinot, ka ar šīm investīcijām tiek ievēroti starptautiskie cilvēktiesību, sociālie un vides standarti un pārredzamība un ka privātais sektors samaksā taisnīgu savu nodokļu daļu; uzsver, cik svarīga ir risku novērtēšana, parāda atmaksājamība, pārredzamība un investīciju aizsardzība; uzsver, cik svarīga ir valstu parlamentu un pilsoniskās sabiedrības oficiālā konsultatīvā un kontroles loma, lai nodrošinātu pilnīgu pārskatatbildību un pārredzamību; iesaka nodrošināt efektīvu tiesu iestāžu pieejamību un kompensācijas no uzņēmējdarbības ļaunprātīgas prakses cietušajiem tajā jaunattīstības valstī, kurā tiek īstenots attīstības projekts;

46.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka uzņēmumi, kas iesaistīti partnerībās attīstības jomā, ievēro IAM un īsteno un ciena korporatīvās sociālās atbildības principus; stingri atbalsta ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipu efektīvu un visaptverošu izplatīšanu un īstenošanu ES iekšienē un ārpus tās un uzsver vajadzību veikt visus nepieciešamos politikas un likumdošanas pasākumus, lai novērstu trūkumus, kas traucē reāli īstenot šos ANO pamatprincipus, tostarp attiecībā uz tiesu iestāžu pieejamību; iesaka visiem uzņēmumiem, kuri darbojas jaunattīstības valstīs, nodrošināt tādu pārredzamības līmeni, kas atbilst ESAO pamatnostādnēm daudznacionāliem uzņēmumiem attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu, pozitīvi ietekmējot sociālo un vides labklājību jaunattīstības valstīs un sadarbojoties partnerībā ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām; uzsver, ka dalībvalstīm ir jāsagatavo valstu plāni, lai īstenotu ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus un īpaši ESAO uzticamības pārbaudes pamatnostādnes par atbildīgām derīgo izrakteņu piegādes ķēdēm konfliktu skartās un augsta riska teritorijās;

47.  uzsver, ka ES tirdzniecības un attīstības politikā attiecībā uz jaunattīstības valstīm, īpaši vismazāk attīstītajām valstīm, ir jāņem vērā šo valstu politiskās un ekonomiskās politikas rīcības brīvība, vajadzības gadījumā jāsaglabā svarīgākie importa tarifi un jāveicina kvalitatīvu un pienācīgu darbvietu radīšana vietējās ražošanas un lauksaimniecības pārstrādes nozarēs, kas varētu veicināt lielāku iekšzemes pievienoto vērtību, rūpniecības izaugsmi, eksporta izaugsmi un dažādošanu, kas ir svarīgi faktori iekļaujošā ekonomikas un sociālās jomas uzlabošanā; aicina ES un tās dalībvalstis veicināt konkrētus pasākumus, lai starptautiskas korporācijas maksātu nodokļus valstīs, kurās tās rada peļņu, un veicināt efektīvu privātā sektora ziņojumu sagatavošanu par katru valsti, tādā veidā uzlabojot iekšējās resursu izmantošanas spējas un godīgu konkurenci;

48.  mudina ES atbalstīt pašlaik notiekošo procesu, lai izveidotu starptautisku tiesiski saistošu ANO instrumentu transnacionāliem uzņēmumiem un citiem uzņēmumiem saistībā ar cilvēktiesībām, jo tas padarīs skaidrākas transnacionālo uzņēmumu saistības cilvēktiesību jomā un korporāciju pienākumus pret valstīm un nodrošinās efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu izveidošanu cietušajiem gadījumos, kad iekšzemes jurisdikcija acīmredzami nespēj efektīvi saukt pie atbildības šos uzņēmumus;

49.  atzinīgi vērtē Komisijas viedokli, ka jāsekmē SDO programmas pienācīga darba nodrošināšanai stratēģiskie pīlāri kā nevienlīdzības un sociālās atstumtības novēršanas līdzeklis, īpaši visatstumtāko, tostarp sieviešu, bērnu, vecu cilvēku un personu ar invaliditāti, vidū; uzsver, ka uzņēmumiem ir jāatbalsta taisnīga attieksme pret darba ņēmējiem un droši, nekaitīgi un veselīgi darba apstākļi, sociālā aizsardzība un sociālais dialogs, vienlaikus nodrošinot konstruktīvas attiecības starp darbiniekiem, vadītājiem un līgumslēdzējiem;

Turpmākā virzība. Pasākumi, kas veicami, lai privāto sektoru padarītu par ilgtspējīgu partneri attīstības politikas jomā

50.  aicina Eiropas iestādes un struktūras izveidot skaidru, pārredzamu un pārskatatbildīgu sistēmu, lai pārvaldītu partnerības un alianses ar privāto sektoru jaunattīstības valstīs, un uzsver, ka vienlaikus ar lielāku privātā sektora nozīmi ir svarīgi izstrādāt pietiekamus drošības pasākumus un attīstīt institucionālās spējas;

51.  prasa ES un tās dalībvalstīm izstrādāt skaidru un konkrētu stratēģiju, lai nodrošinātu privātā sektora pielāgošanos valstu valdību un pilsoniskās sabiedrības attīstības prioritātēm jaunattīstības valstīs;

52.  prasa ES līmenī izveidot daudzpusējas ieinteresēto personu nozaru platformas, kuras apvienotu privāto sektoru, PSO, NVO, ideju laboratorijas, partnervalstu valdības, līdzekļu devējus, kooperatīvu organizācijas, sociālos uzņēmumus un citas ieinteresētās personas, lai pārvarētu savstarpējus iebildumus un uzticības trūkumu partneru starpā un atrisinātu problēmas, kas negaidot rodas sadarbīgu attīstības intervences pasākumu gaitā; šajā sakarībā uzsver, ka ES delegācijām attiecīgajās valstīs ir svarīga nozīme kā šādu dialogu veicinātājām; atzīmē, ka Komisijas priekšlikums stiprināt pastāvošos mehānismus, piemēram, Attīstības politikas forumu, ir solis pareizajā virzienā;

53.  atzīst Revīzijas palātas ieteikumu Komisijai skaidri parādīt apvienotajos projektos ES dotāciju papildināmību finansiālajā un attīstības ziņā; atbalsta Komisijas nodomu paplašināt apvienošanas pasākumu piemērošanas jomu, iekļaujot tajā arī citas jomas, kas ir daudz plašākas par infrastruktūru, piemēram, ilgtspējīgu lauksaimniecību, sociālās nozares un privātā sektora attīstību vietējā līmenī, ja Komisija pierādīs savu viedokli; tomēr uzstāj, ka visiem apvienošanas pasākumiem ir pilnībā jāatbilst attīstības efektivitātes principiem, proti, līdzatbildībai, pārskatatbildībai un pārredzamībai, nodrošinot ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu; aicina Komisiju novērtēt aizdevumu un dotāciju apvienošanas mehānismu un stiprināt tā pārvaldības spējas attiecībā uz projektu apvienošanu, kā to iesaka Revīzijas palāta; aicina Komisiju demokratizēt ES Platformas finansējuma kombinēšanai un reģionālo apvienošanas mehānismu pārvaldības struktūru, pietiekami sadarbojoties ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām vietējā līmenī, tostarp partneru valdībām, valstu parlamentiem, privātā sektora dalībniekiem, arodbiedrībām un vietējām kopienām; mudina Komisiju stiprināt kritērijus, kas paredzēti palīdzības dotāciju izveidei un šo dotāciju apjoma noteikšanai, kā arī sīki precizēt apvienošanas pievienoto vērtību katrā no tās projektiem;

54.  prasa paplašināt EIB pašreizējo ārējās kreditēšanas mandātu, lai palielinātu tās lomu ilgtspējīgas attīstības sasniegšanā un — jo īpaši — lai tā aktīvāk iesaistītos jaunās privātā sektora stratēģijas īstenošanā, apvienojot un līdzfinansējot projektus un privātā sektora attīstību vietējā līmenī; turklāt aicina nodrošināt lielāku pārredzamību un pārskatatbildību partnerībās un projektos, kas saistīti ar EIB; atgādina, ka EIB primārajam mērķim, veicot finansēšanas darījumus jaunattīstības valstīs saskaņā ar EIB piešķirto Savienības garantiju, ir jābūt nabadzības mazināšanai un ilgtermiņā — tās izskaušanai; aicina EIB un citas dalībvalstu attīstības finanšu iestādes nodrošināt, ka uzņēmumi, kas saņem to atbalstu, nav saistīti ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;

55.  aicina Komisiju nodrošināt, ka privātā sektora partnerības un šim sektoram piešķirtie aizdevumi valstīs ar zemiem ienākumiem un nestabilās valstīs tiek sasaistīti ar tiešām dotācijām PSO un ir saskaņoti ar attiecīgo valstu attīstības prioritātēm, lai nodrošinātu iedzīvotāju dalību un iesaistīšanos daudzpusējos procesos PSO, vietējo pašvaldību un arodbiedrību starpā;

56.  aicina Komisiju nodrošināt, ka visās ES delegācijās ir labi apmācīts un kvalificēts personāls, kas sagatavots tam, lai spētu sekmēt un īstenot partnerības ar privātā sektora dalībniekiem; norāda, ka apņemšanās paātrināt EIB biroju izvietošanu ES delegāciju birojos ir solis pareizajā virzienā; aicina Komisiju šajā jomā izmantot to dalībvalstu paraugprakses piemērus, kuru vēstniecības parasti ir „pirmais kontaktpunkts”, kurā vēršas privātā sektora dalībnieki;

57.  prasa Komisijai paust stingrāku apņēmību izmantot savu politisko ietekmi un meklēt dialoga iespējas attiecībās ar partnervalstu valdībām un vietējām varas iestādēm, lai sekmētu plašāku un pozitīvāku sadarbību ar privāto sektoru; uzsver to, ka valstu stratēģijas dokumenti, valstu indikatīvās programmas un budžeta atbalsts varētu būt visvērtīgākie instrumenti uzņēmējdarbības vides reformu virzīšanai partnervalstīs un vietējās industrializācijas sekmēšanai; iesaka ES apstiprināt ANO Tirdzniecības un attīstības konferences rīcības plānu investīciju veikšanai IAM; vērš uzmanību uz to, ka PPP izstrādāšana, strukturēšana un īstenošana joprojām ir problemātisks un sarežģīts uzdevums un ka to veiksmīgums ir atkarīgs arī no labvēlīgas vides, kurā tās darbojas;

58.  uzsver, ka atbildība par efektīvu kopīgu rīcību ir jāuzņemas ne vien iesaistītajiem līdzekļu devējiem un uzņēmumiem, bet arī partnervalstu valdībām; aicina ES strādāt pie partnervalstu spēju veidošanas stiprināšanas, lai novērtētu, kad iesaistīties PPP projektos; uzsver, ka laba pārvaldība, tiesiskums, uzņēmējdarbības nozares reformu veikšanas sistēma, korupcijas novēršanas pasākumi, publisko finanšu pārvaldība un efektīvas valsts iestādes ir būtiski svarīgi priekšnoteikumi investīcijām, inovācijai un privātā sektora attīstībai;

59.  prasa vairāk koncentrēties uz līdzekļu devēju darbības koordinācijas uzlabošanu un kopīgu plānošanu, kā arī uz izmērāmu rezultātu un attīstības rādītāju nodrošināšanu, lai maksimāli palielinātu ES attīstības politikas ietekmi un nodrošinātu pilnīgu pārskatatbildību par attīstībai iztērētajiem līdzekļiem;

o
o   o

60.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai, Padomei, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, UNCTAD, UNIDO un Augsta līmeņa darba grupai jautājumos, kas attiecas uz programmu laikposmam pēc 2015. gada.

(1) http://unctad.org/en/PublicationsLibrary/wir2014_en.pdf (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0163. (3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0059. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0196. (5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0250. (6) http://www.oecd.org/development/effectiveness/49650173.pdf (7) http://www.mofa.go.jp/mofaj/annai/honsho/seimu/nakano/pdfs/hlf4_5.pdf (8) http://www.ifc.org/wps/wcm/connect/Topics_Ext_Content/IFC_External_Corporate_Site/Development+Impact (9) http://www.uncsd2012.org/content/documents/727The%20Future%20We%20Want%2019%20June%201230pm.pdf . (10) http://www.ohchr.org/Documents/Publications/GuidingPrinciplesBusinessHR_EN.pdf . (11) http://www.oecd.org/corporate/mne/34873731.pdf . (12) http://unctad.org/en/PublicationsLibrary/diaepcb2012d5_en.pdf (13) http://www.afdb.org/fileadmin/uploads/afdb/Documents/Policy-Documents/2013-2017_-_Private_Sector_Development_Strategy.pdf (14) http://www.ilo.org/wcmsp5/groups/public/---ed_emp/---emp_ent/---multi/documents/publication/wcms_094386.pdf (15) http://www.unido.org/fileadmin/Lima_Declaration.pdf (16) http://www.un.org/disabilities/documents/convention/convention_accessible_pdf.pdf (17) http://www.fao.org/nr/tenure/voluntary-guidelines/en/ (18) http://www.unido.org/fileadmin/user_media/Services/PSD/WP4_2014_Industrialisation_and_social_well-being.pdf (19) Pasaules Bankas Grupa, „Doing business 2014. : Understanding Regulations for Small and Medium-Size Enterprises”, 2013. gada 29. oktobris. (20) http://unctad.org/en/PublicationChapters/wir2014ch4_en.pdf (21) http://www.unido.org/fileadmin/user_media/Services/PSD/WP4_2014_Industrialisation_and_social_well-being.pdf (22) „Building an Employment-Oriented Framework for Strong, Sustainable and Balanced Growth” („Uz nodarbinātību orientētas sistēmas veidošana pārliecinošai, ilgtspējīgai un līdzsvarotai izaugsmei”) —“The Challenges of Growth, Employment and Social Cohesion” („Izaugsmes, nodarbinātības un sociālās kohēzijas problemātika”), informatīvs dokuments augsta līmeņa SDO un SVF kopīgajai konferencei, SDO, 2010. gads. (23) https://www.unido.org/fileadmin/user_media/Research_and_Statistics/UNIDO_IDR_2013_main_report.pdf (24) ActionAid (2005): Real Aid, An Agenda for Making Aid Work, 4. lpp.