Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2015/2277(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0169/2016

Iesniegtie teksti :

A8-0169/2016

Debates :

PV 06/06/2016 - 14
CRE 06/06/2016 - 14

Balsojumi :

PV 07/06/2016 - 5.10
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2016)0247

Pieņemtie teksti
PDF 499kWORD 195k
Otrdiena, 2016. gada 7. jūnijs - Strasbūra Galīgā redakcija
Jaunā alianse pārtikas nodrošinājuma un uztura jomā
P8_TA(2016)0247A8-0169/2016

Eiropas Parlamenta 2016. gada 7. jūnija rezolūcija par Jauno aliansi pārtikas nodrošinājuma un uztura jomā (2015/2277(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas augstākā līmeņa sanāksmi par ilgtspējīgu attīstību un noslēguma dokumentu, ko Ģenerālā asambleja pieņēma 2015. gada 25. septembrī un kura nosaukums ir „Mūsu pasaules pārveide — ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gada perspektīvā”, un jo īpaši šajā programmā izklāstītajos ilgtspējīgas attīstības mērķos iekļauto 2. mērķi, proti, novērst badu, panākt pārtikas nodrošinājumu un labāku uzturu un sekmēt ilgtspējīgu lauksaimniecību(1),

–  ņemot vērā Parīzes nolīgumu, ko 2015. gada 12. decembrī noslēgušas Apvienoto Nāciju Organizācijas konvenciju par klimata pārmaiņām parakstījušās dalībvalstis(2),

–  ņemot vērā Āfrikas Vispārējo lauksaimniecības attīstības programmu (CAADP), par kuru Āfrikas Savienības (ĀS) valstis vienojās 2002. gadā(3),

–  ņemot vērā ĀS valstu vadītāju augstākā līmeņa sanāksmi, kas notika 2003. gadā Maputu (Mozambika) un kurā ĀS valdības vienojās ieguldīt vairāk nekā 10 % no sava kopējā nacionālā budžeta asignējumiem lauksaimniecības nozarē(4),

–  ņemot vērā ĀS 2012. gada jūlija valstu un valdību vadītāju asambleju, kurā 2014. gads tika pasludināts par Āfrikas lauksaimniecības un pārtikas nodrošinājuma gadu(5), atzīmējot desmito CAADP pieņemšanas gadadienu,

–  ņemot vērā deklarāciju „Paātrināta lauksaimnieciskās ražošanas izaugsme un pārveide kopīgas pārticības un labākas dzīves kvalitātes vārdā”, ko 2014. gada 27. jūnijā pieņēma ĀS valstu vadītāji Malabo (Ekvatoriālā Gvineja) notikušajā augstākā līmeņa sanāksmē un kurā ĀS valstu valdības atkārtoti apņēmās vismaz 10 % no publiskajiem izdevumiem atvēlēt lauksaimniecībai(6),

–  ņemot vērā G8 valstu grupas 2009. gada Akvilas pārtikas nodrošinājuma iniciatīvu(7),

–  ņemot vērā lauksaimniecības, zemkopības un lopkopības ministru apvienotajā konferencē 2009. gada aprīlī Adisabebā (Etiopijā)(8) pieņemto Āfrikas zemes politikas vispārējo regulējumu un vadlīnijas (R&V), kā arī ĀS valstu vadītāju 2009. gada jūlijā Sirtā (Lībijā) notikušajā augstākā līmeņa sanāksmē ĀS valdību vadītāju pieņemto deklarāciju „Zemes jautājumi un izaicinājumi Āfrikā”(9), mudinot R&V īstenot praksē,

–  ņemot vērā ĀS lauksaimniecības, lauku attīstības, zivsaimniecības un akvakultūras ministru Adisabebā 2014. gada 1. un 2. maijā(10) notikušajā kopīgajā konferencē pieņemtos orientējošos principus attiecībā uz liela apmēra ieguldījumiem Āfrikas zemes fondā,

–  ņemot vērā Āfrikas pilsoniskās sabiedrības organizāciju 2013. gada maija deklarāciju „Āfrikas lauksaimniecības modernizācija — kas ir labuma guvēji?”(11),

–  ņemot vērā Džimini 2014. gada 13. marta Rietumāfrikas mazo lauksaimnieku organizāciju deklarāciju(12),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) 2004. gada brīvprātīgi piemērojamās pamatnostādnes par atbalstu tiesību uz pienācīgu pārtiku pakāpeniskai īstenošanai nacionālā pārtikas nodrošinājuma kontekstā(13),

–  ņemot vērā iniciatīvas „Lauksaimniecības zinātnes un attīstības tehnoloģiju starptautiskais novērtējums” (IAASTD) ietvaros 2009. gadā izstrādāto ziņojumu „Lauksaimniecība krustcelēs”(14),

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām(15),

–  ņemot vērā 1979. gada ANO Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),(16)

–  ņemot vērā 1987. gada Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,(17)

–  ņemot vērā ANO 2007. gada Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām,(18)

–  ņemot vērā 2007. gada ANO pamatprincipus un vadlīnijas par izlikšanu no mājokļa un pārvietošanu, pamatojoties uz attīstības apsvērumiem,(19)

–  ņemot vērā 2011. gada orientējošos principus par uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām, kurus 2011. gadā apstiprināja ANO Cilvēktiesību padome(20), un ESAO pamatnostādnes par daudznacionālajiem uzņēmumiem, kuras atjaunināja 2011. gadā(21),

–  ņemot vērā 2011. gada Pusanas Partnerību efektīvai attīstības sadarbībai(22),

–  ņemot vērā 2012. gada brīvprātīgās pamatnostādnes par atbildīgu zemes, zivju akvatorijas un mežu īpašumtiesībām (VGGT)(23),

–  ņemot vērā 1991. gada Starptautisko jaunu augu šķirņu aizsardzības konvenciju (UPOV konvencija)(24),

–  ņemot vērā 2001. gada Starptautisko līgumu par augu ģenētiskajiem resursiem pārtikai un lauksaimniecībai (ITPGRFA)(25),

–  ņemot vērā 1992. gada Konvenciju par bioloģisko daudzveidību un tās 2000. gada Kartahenas protokolu par bioloģisko drošību un 2010. gada Nagojas protokolu par piekļuvi ģenētiskajiem resursiem un to ieguvumu taisnīgu un godīgu sadali, kas gūti no šo resursu izmantošanas(26),

–  ņemot vērā Āfrikas bioloģiskās drošības parauglikumu(27),

–  ņemot vērā Frankofonijas parlamentārās asamblejas 2012. gada 12. jūlijā pieņemto rezolūciju par zemes jautājumu reglamentējošiem tiesību aktiem nolūkā nodrošināt pārtikas suverenitāti(28),

–  ņemot vērā ĀKK un ES apvienotās parlamentārās asamblejas Adisabebā 2013. gada 27. novembrī pieņemto rezolūciju par ganību lopkopības ietekmi uz sabiedrību un vidi ĀKK valstīs(29),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 31. martā pieņemto paziņojumu „ES politikas programma jaunattīstības valstu atbalstīšanai, risinot ar pārtikas nodrošinājumu saistītās problēmas”(30), un Padomes 2010. gada 10. maijā pieņemtos noslēguma secinājumus par politikas sistēmu(31),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 28. maija noslēguma secinājumus par pārtiku un uztura nodrošinājumu(32),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada jūlija rīcības plānu uztura jomā(33),

–  ņemot vērā 2011. gada 27. septembra rezolūciju par ES politikas programmu jaunattīstības valstu atbalstīšanai, risinot ar pārtikas nodrošinājumu saistītās problēmas(34),

–  ņemot vērā 2013. gada 11. decembra rezolūciju par ES pieeju attiecībā uz noturību pret katastrofām un to riska mazināšanu jaunattīstības valstīs — pieredze, kas gūta saistībā ar pārtikas nodrošinājuma krīzēm(35),

–  ņemot vērā 2014. gada 13. marta rezolūciju par īpašumtiesību, valdījuma un labklājības celšanas lomu nabadzības izskaušanā un ilgtspējīgas attīstības veicināšanā jaunattīstības valstīs,(36)

–  ņemot vērā 2015. gada 12. marta rezolūciju par Tanzāniju, jo īpaši par zemes sagrābšanas jautājumu,(37)

–  ņemot vērā Tunisā 2015. gada martā Pasaules Sociālajā forumā pieņemto cīņas par zemes un ūdens resursiem globālās sakritības deklarāciju(38);

–  ņemot vērā 2015. gada 30. aprīļa rezolūciju „Expo Milano 2015: Paēdināt planētu: enerģija dzīvei”,(39)

–  ņemot vērā Āfrikas pilsoniskās sabiedrības prasības iekļaut pārtikas suverenitāti un tiesības uz pārtiku Vācijas G7 prezidentūras programmā 2015. gada jūnijā,(40)

–  ņemot vērā Milānas hartu (41), ar kuru iepazīstināja izstādē Expo 2015' temata „Planētas pabarošana, enerģija uz visu dzīvi” ietvaros un kuru parakstīja vairāk kā viens miljons valstu un valdību vadītāju un privātpersonu, un kurā ir prasīts, lai visas apvienības, uzņēmumi, valstu un starptautiskās iestādes un privātpersonas uzņemtos atbildību nodrošināt nākamo paaudžu tiesības uz pārtiku, un kurā ir iekļautas obligātas saistības, ar kurām garantē šos tiesību ievērošanu visā pasaulē,

–  ņemot vērā to, ka ANO Pasaules nodrošinājuma ar pārtiku komiteja ir piemērots starptautiskas vienošanās par politiskām šīs jomas vadlīnijām forums un ka tieši šajā forumā visām iesaistītajām pusēm ir iespējas izteikties un balsot;

–  ņemot vērā 2015. gada 15. oktobra Milānas Pilsētu pakts pārtikas politikas jomā(42), ko ierosināja Milānas pilsētas dome un parakstīja 113 pilsētas visā pasaulē un iesniedza ANO ģenerālsekretāram Ban Ki-Moon un kas apliecina dominējošo lomu, kāda ir pilsētām, izstrādājot pārtikas politiku,

–  ņemot vērā 2016. gada 21. janvāra rezolūciju par stāvokli Etiopijā(43),

–  ņemot vērā atklāto uzklausīšanu par Jauno aliansi pārtikas nodrošinājuma un uztura jomā (NAFSN), ko 2015. gada 1. decembrī rīkoja Attīstības komiteja(44),

–  ņemot vērā profesora Olivier de Schutter pētījumu „Jaunā alianse pārtikas nodrošinājuma un uztura jomā Āfrikā”, kuru pasūtīja Attīstības komiteja un 2015. gada novembrī publicēja Ārpolitikas ģenerāldirektorāts(45),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu, kā arī Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumu (A8-0169/2016),

A.  tā kā Jaunā alianse pārtikas nodrošinājuma un uztura jomā Āfrikā (NASFN) ir izveidota, lai 50 miljoniem Subsahāras Āfrikā dzīvojošo iedzīvotāju līdz 2020. gadam palīdzētu izkļūt no nabadzības, uzlabojot pārtikas nodrošinājumu un uzturu; tā kā valstis, kas piedalās šās iniciatīvas īstenošanā, ir sarunās apspriedušas valstu sadarbības sistēmas (VSS), kurās ir izklāstītas saistības sekmēt privātos ieguldījumus Āfrikas lauksaimniecības nozarē;

B.  tā kā ieguldījumi maza apjoma lauku saimniecībās Āfrikā pēdējos trīsdesmit gados ir atstāti novārtā, savukārt ievērojami pieauga valstu ar maziem ienākumiem atkarība no pārtikas importa, padarot tās neaizsargātas pret cenu svārstībām starptautiskajā tirgū;

C.  tā kā plašas publiskās un privātās partnerības (PPP) var lielos Āfrikas lauksaimniecības uzņēmumus nostādīt dominējošā stāvoklī, kas marginalizētu vietējās saimniecības;

D.  tā kā no NASFN ietvaros veiktiem ieguldījumiem labumu ir guvuši vairāk par 8,2 miljoniem mazo lauksaimnieku un ir radīts vairāk kā 21 000 darbvietu, no kurām lielākajā daļā strādā sievietes;

E.  tā kā 2008. gada pārtikas krīze visā pasaulē lika apzināties nepieciešamību atbalstīt mazo lauksaimnieku pārtikas ražošanu vietējo tirgu vajadzībām;

F.  tā kā strukturālo pielāgojumu programmu īstenošanas sākšana pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā sekmēja uz eksportu orientētas lauksaimniecības attīstību, kurā par prioritāti uzskatīja ienesīgo kultūru audzēšanu arvien lielākā apjomā globālā tirgus vajadzībām; tā kā šāda izvēle nozīmēja uzsvaru uz liela apjoma, ļoti kapitalizētu un mehanizētu ražošanu, savukārt maza mēroga lauksaimniecība tika zināmā mērā atstāta novārtā;

G.  tā kā starptautiskie tirgi nākotnē kļūs vēl svārstīgāki; tā kā valstis nedrīkstētu uzņemties risku būt pārmērīgi atkarīgas no importa, bet tām galvenokārt būtu jāinvestē vietējā pārtikas ražošanā, lai stiprinātu izturību pret ārējiem faktoriem;

H.  tā kā ģimenes lauksaimniekiem un maziem lauksaimniekiem ir jābūt NASFN darbības galvenajiem adresātiem;

I.  tā kā pārtikas nodrošinājums jaunattīstības valstīs lielā mērā ir atkarīgs no dabas resursu ilgtspējīgas izmantošanas;

J.  tā kā tā saukto izaugsmes centru mērķis ir piesaistīt starptautiskos ieguldītājus, piedāvājot zemi lieliem privātiem uzņēmumiem, un tā kā šis process nedrīkst notikt uz ģimenes lauksaimnieku rēķina;

K.  tā kā nolīgumi par NASFN nesatur nekādas konkrētas norādes par to, kā kvalificēt badu un nepietiekamu uzturu;

L.  tā kā ģimenes lauksaimnieki un mazie lauksaimnieki ir apliecinājuši savu spēju ražot dažādus produktus un palielināt ražošanu ilgtspējīgi, piemērojot agroekoloģiskus paņēmienus;

M.  tā kā monokultūras palielina atkarību no ķīmiskā mēslojuma un pesticīdiem, izraisa apjomīgu augsnes kvalitātes degradāciju un sekmē klimata pārmaiņas;

N.  tā kā lauksaimniecībā rodas vismaz 14 % no visām gada siltumnīcefekta emisijām — lielākoties tāpēc, ka tiek izmantots slāpekļa mēslojums;

O.  tā kā pastāv dažādi zemes īpašumtiesiskie veidi (tradicionālais, publiskais un privātais), taču NAFSN gandrīz simtprocentīgi attiecas uz zemes īpašumtiesību dokumentālu nostiprināšanu kā zemes īpašumtiesību risinājumu;

P.  tā kā līdz 2050. gada 70 % pasaules iedzīvotāju dzīvos pilsētās un kā nekad agrāk būs nepieciešama apvienotā globālā un vietējā pieeja uztura jautājumiem;

Q.  tā kā zemes īpašumtiesību dokumentāla nostiprināšana nav vienīgais aizsardzības līdzeklis pret zemes atsavināšanu un pārmitināšanu;

R.  tā kā dzimums ir ļoti svarīgs ieguldījumu Āfrikas lauksaimniecības faktors; tā kā lauku novados dzīvojošās sievietes ilgstoši ir diskriminētas attiecībā uz virkni ražošanas līdzekļu, tostarp zemi, kredītiem, kapitālprecēm un pakalpojumiem;

S.  tā kā līdz pat nesenam laikam lauksaimniecībai paredzēto atbalstu galvenokārt sniedza vīriešu pārvaldītu eksporta kultūru audzēšanai, sievietēm atvēlot lielākoties atbildību par ģimenes uzturēšanai vajadzīgās pārtikas audzēšanu.

T.  tā kā saskaņā ar FAO aplēsēm visā pasaulē aptuveni 75 % no augu bioloģiskās daudzveidības ir zuduši; tā kā liela apmēra ģenētiskā erozija pastiprina mūsu neaizsargātību pret klimata pārmaiņām un jaunu kaitēkļu un slimību rašanos;

U.  tā kā kontrole pār sēklām, īpašumtiesības uz tām un to pieejamība ir būtiskas no nabadzīgo lauksaimnieku pārtikas nodrošinājuma pastāvīgas garantēšanas viedokļa;

V.  tā kā būtu jāaizsargā lauksaimnieku tiesības vairot, izmantot un pārdot savu sēklas materiālu, kā arī apmainīties ar to,

W.  tā kā uztura nevienmērīga nodrošinājuma Āfrikā uzlabošana ir galvenais faktors, lai īstenotu ilgtspējīgas attīstības programmu; tā kā sliktu uzturu nosaka virkne savstarpēji saistītu procesu, kas sevī ietver veselības aprūpi, izglītību, sanitāro un higiēnas apstākļu nodrošināšanu, resursu pieejamību, sieviešu spēju palielināšanu un citus faktorus;

X.  tā kā, pieņemot VSS par regulatīvām reformām sēklu sektorā uzņemtās saistības ir vērstas uz augu selekcionāru tiesību stiprināšanu, nelabvēlīgi ietekmējot pašreizējās lauksaimnieku sēklu sistēmas, no kurām labumu lielā mērā gūst nabadzīgākie lauksaimnieki;

Ieguldījumi Āfrikas lauksaimniecībā un ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) sasniegšana

1.  konstatē, ka vairākās VSS galvenā vērība ir pievērsta īpašo ekonomisku zonu attīstībai nolūkā panākt pēc iespējas lielākus ieguldījumus, īstenojot iniciatīvas, kas aptver veselu ieguldījumu nozaru klāstu —, sākot ar ceļiem vai enerģētikas infrastruktūras objektiem, līdz nodokļiem, muitai vai zemes īpašumtiesību režīmiem; uzsver arī vajadzību uzlabot un nodrošināt pievēršanos ūdens pieejamībai, uztura izglītības pastiprināšanai un labākās prakses stratēģiju apmaiņai;

2.  norāda, ka lauksaimniecības ieguldījumu politikas nostādnes pārsvarā sekmē zemes iegādi lielā apjomā un galvenokārt ir vērsta uz eksporta lauksaimniecību, kas parasti nav saistīta ar vietējo ekonomiku; konstatē, ka ekstensīvu irigācijas sistēmu izveide NAFSN darbības konkrētajās ieguldījumu ģeogrāfiskajās zonās var samazināt ūdens pieejamību citiem izmantotājiem, piemēram mazajiem lauksaimniekiem vai lopkopjiem; uzsver, ka šajos apstākļos milzīgo PPP projektu spēja sekmēt nabadzības samazināšanos un pārtikas nodrošinājumu ir jāvērtē kritiski un ir jāuzlabo; uzsver, ka lauksaimniecības ieguldījumu politikas nostādnes būtu jāsaista ar vietējās ekonomikas attīstīšanu, tostarp ar mazo un ģimenes lauksaimniecību, un ar to palīdzību tās būtu jāatbalsta; atgādina, ka FAO īpašumtiesību vadlīnijās ir izteikts ieteikums nodrošināt pieejamību zemei, lai ģimenēm atļautu ražot pārtiku mājsaimniecību patēriņam un palielinātu mājsaimniecību ienākumus; uzsver vajadzību liela apjoma ieguldījumus Āfrikas zemes fondā balstīt uz šīm vadlīnijām, nodrošinot mazo lauksaimnieku un vietējo kopienu piekļuvi zemei, veicinot vietējo MVU ieguldījumu un panākot to, lai PPP projekti dotu ieguldījumu nabadzības un nevienlīdzības mazināšanā;

3.  norāda, ka sadarbības pamata lēmumu pieņemšanas procesā nebija iesaistītas visas ieinteresētās personas, bet gan tika izslēgtas cita starpā lauku kopienas, laukstrādnieki, mazie lauksaimnieki, zvejnieki un pirmiedzīvotāji un netika ievērotas minēto personu tiesības piedalīties;

4.  pauž nožēlu par apspriešanās ar Āfrikas pilsoniskās sabiedrības organizācijām trūkumu brīdī, kad NAFSN sāka savu darbību; uzsver, ka ar pārtiku nenodrošinātu grupu dalībai politikas nostādnēs, kas tās ietekmē, ir jākļūst par visu pārtikas nodrošinājuma politikas nostādņu stūrakmeni;

5.  norāda, ka NAFSN ir apņēmusies veicināt iekļaujošu, uz lauksaimniecību balstītu izaugsmi, kas atbalstītu maza apjoma lauku saimniecības un palīdzētu samazināt nabadzību un nepietiekamu uzturu; šajā sakarībā uzsver, ka NAFSN pēc iespējas ir jāierobežo ķīmiskās mēslojuma un pesticīdu izmantošana, ņemot vērā to ietekmi uz vietējo kopienu locekļu veselību un vidi, piemēram, bioloģiskās daudzveidības zudumu un augsnes eroziju;

6.  kritizē uzskatu, ka uzņēmumu ieguldījumi lauksaimniecībā automātiski uzlabo pārtikas nodrošinājumu un uzturu un mazina nabadzību;

7.  konstatē G20 valstu 2011. gada ziņojumu, kurā uzsvērts, ka uz nodokļiem orientēti ieguldījumi var izrādīties īslaicīgi; atgādina, ka daudzi investoru motivācijas apsekojumi liecina par īpašu nodokļu atvieglojumu neitrālu vai negatīvu ietekmi uz lēmumiem investēt(46);

8.  atzīmē, ka nodokļu atvieglojumi, tostarp atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa īpašās ekonomikas zonās, liedz Āfrikas valstīm iekasēt nodokļu ieņēmumus, ar kuriem varētu finansēt svarīgas publiskas investīcijas lauksaimniecībā, īpaši pārtikas nodrošinājuma un uztura programmās(47);

9.  aicina valdības un līdzekļu devējus atcelt vai pārskatīt visas politikas nostādnes, projektus un konsultāciju vienošanās, ar kurām tiešā veidā tiek sekmēta un atvieglota zemes sagrābšana, atbalstot ļoti kaitīgus projektus un ieguldījumu, vai netieši pārmērīgi tiek izmantoti dabiskie resursi un kuru dēļ var tikt izdarīti nopietni cilvēktiesību pārkāpumi; prasa atbalstīt tā vietā politikas risinājumus, ar kuriem aizsargā mazos lauksaimniekus, jo īpaši sievietes, un šo iedzīvotāju kategoriju uzskata par prioritāru, un sekmē ilgtspējīgu zemes izmantošanu;

10.  brīdina pret Āzijas pagājušā gadsimta 60. gadu „zaļās revolūcijas” modeļa atkārtošanu Āfrikā un tās negatīvās ietekmes uz sabiedrību un vidi vērā neņemšanu; atgādina, ka pie IAM mērķiem pieder mērķis sekmēt ilgtspējīgu lauksaimniecību un ka tas ir jāsasniedz līdz 2030. gadam;

11.  ar bažām konstatē, ka Malāvijas NASFN sekmē tabakas ražošanas paplašināšanu, nevis atbalsta alternatīvos pelnīšanas veidus saskaņā ar pienākumiem, kas paredzēti 2005. gada PTO Pamatkonvencijā par tabakas kontroli (PKTK) un saistībām, kas ir uzņemtas, pieņemot 2030. gada Ilgtspējīgas attīstības programmu;

12.  mudina ES dalībvalstis censties pārveidot NAFSN par tādu līdzekli, kas patiešām atbalsta ģimeņu lauksaimniecību un vietējās ekonomikas Subsahāras Āfrikā, atgādinot, ka ģimeņu lauksaimnieki un mazie lauksaimnieki saražo aptuveni 80 % no pasaules pārtikas un nodrošina vairāk kā 60 % darbavietu šajā reģionā;

13.  ir norūpējies, konstatējot, ka VSS attiecas tikai uz atsevišķiem starptautiskiem standartiem, ar kuriem definē atbildīgu ieguldīšanu lauksaimniecībā, un ka tajos nav sniegtas atsauces nedz uz FAO 2004. gada brīvprātīgi piemērojamām pamatnostādnēm par atbalstu tiesību uz pienācīgu pārtiku pakāpeniskai īstenošanai nacionālā pārtikas nodrošinājuma kontekstā, nedz uz pienākumu privātiem ieguldītājiem ievērot cilvēktiesības;

14.  aicina ES un dalībvalstis kā lielākās palīdzības attīstības jomā sniedzējas pasaulē:

   nodrošināt, ka ES ieguldītāji ievēro vietējo kopienu tiesības un mazo saimniecību vajadzības un mudina arī citus alianses partnerus tās ievērot, izmantojot uz cilvēktiesībām balstītu pieeju sadarbības tīklos, tostarp nodrošina vides, sociālos, zemes, darba un cilvēktiesību aizsardzības mehānismu darbību un piemēro augstākos savu ieguldījumu plānu pārredzamības standartus;
   nodrošināt, ka ES ieguldītāji īsteno sociālās atbildības politiku, sastādot darba līgumus, un neizmanto savu ekonomisko pārākumu pār vietējo kopienu darba ņēmējiem;
   atbalstīt un aizstāvēt Āfrikas vietējos uzņēmumus un ieinteresētās personas kā NAFSN iniciatīvu primāros dalībniekus un saņēmējus;
   īstenot neseno PTO lēmumu izbeigt lauksaimniecības eksporta subsīdijas, kuras kropļo vietējo tirgu un iznīcina iztikas iespējas jaunattīstības valstīs;
   izskaust tādas tarifu barjeras, kuras demotivē Āfrikas valstis pievienot vērtību izejvielām, ražojot uz vietas;

15.  aicina iesaistītās valstis:

   nodrošināt, ka finanšu, nodokļu vai administratīvās reformas neatbrīvo ieguldītājus no taisnīgas iemaksas veikšanas iesaistīto valstu pamatnodokļos vai nepiešķir netaisnīgas priekšrocības ieguldītājiem attiecībā pret sīksaimniecību īpašniekiem;
   nodrošināt, ka to attiecīgās valdības saglabā tiesības aizsargāt savus lauksaimniecības un pārtikas tirgus, izmantojot atbilstošus tarifu un nodokļu režīmus, kas ir īpaši nepieciešami, lai novērstu finanšu spekulācijas un nodokļu apiešanu;
   pieņemt politiku, kas veicina atbildīgu tirdzniecību un ir vērsta uz tādu tarifu barjeru izskaušanu, kas kavē reģionālo tirdzniecību;

Pārvaldība, īpašumtiesības un pārskatatbildība

16.  vērš NAFSN dalībnieku uzņemtajām saistībām ņemt vērā FAO brīvprātīgi piemērojamās pamatnostādnes par atbalstu tiesību uz pienācīgu pārtiku progresīvai īstenošanai nacionālā pārtikas nodrošinājuma kontekstā, un aicina minētos dalībniekus apņemties īstenot starptautiskos standartus, kuros ir definēts atbildīgs ieguldījums lauksaimniecībā, un ievērot orientējošos principus par uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām un ESAO pamatnostādnes attiecībā uz daudznacionālajiem uzņēmumiem;

17.  uzsver, ka NAFSN ir jāpastiprina laba pārvaldība attiecībā uz dabas resursiem, jo īpaši nodrošinot to, ka cilvēkiem ir pieejami savi resursi, un aizsargājot viņu tiesības līgumu slēgšanas kontekstā par darījumiem, kas skar dabas resursus;

18.  aicina ES strādāt ar ANO, lai panāktu to, ka visas valstis pieņemtu kā obligātu Milānas hartu un tajā paredzētās saistības;

19.  uzsver, cik no ilgtspējīgas lauksaimniecības viedokļa ir svarīgs ir ūdens regulējums un klimata pārmaiņu apkarošana; aicina NAFSN partnerus galveno vērību pievērst piekļuves ūdenim uzlabošanai un paņēmieniem, kas saistīti ar irigāciju, un pastiprinātai vides aizsardzībai un augsnes saglabāšanai;

20.  aicina ES strādāt ar ANO, lai panāktu to, ka tiek pieņemts un izplatīts Milānas Pilsētu pakts pārtikas politikas jomā;

21.  aicina valstis dalībnieces apņemties īstenot starptautiskos standartus, kas reglamentē ieguldījumu, izmantojot uz cilvēktiesībām balstītu pieeju, tostarp ĀS vispārējo regulējumu un vadlīnijas par zemes politiku Āfrikā un tās orientējošos principus attiecībā uz liela apmēra ieguldījumiem Āfrikas zemes fondā;

22.  prasa, lai visas nodomu vēstules, kas tiek izstrādātas VSS ietvaros, tiktu publicētas pilnībā; uzsver vajadzību pēc spēcīga institucionāla un tiesiskā ietvara, ar ko nodrošina taisnīgu riska un ieguvumu sadali; uzsver, ka aktīva pilsoniskās sabiedrības dalība NAFSN ietvaros ir izšķirošs faktors, lai uzlabotu pārredzamību un nodrošinātu tās mērķu izpildi; norāda, ka ir jāsekmē dialogs un apspriešanās ar visām pilsoniskās sabiedrības grupām;

23.  pauž nožēlu par to, ka vienīgais NAFSN 10 sadarbības tīkliem kopīgais rādītājs ir Pasaules Bankas uzņēmējdarbības indekss;

24.  uzsver, ka daudzpusējās attīstības iniciatīvās iesaistītiem privātiem uzņēmumiem vajadzētu būt pārskatatbildīgiem par savu rīcību; šajā nolūkā aicina NAFSN dalībniekus iesniegt gada pārskatus par NAFSN ietvaros veikto darbu un šos pārskatus publiskot, un ar tiem iepazīstināt vietējos un vietējās kopienas, kā arī izveidot neatkarīgu pārskatatbildības mehānismu, tostarp apelācijas mehānismu, ko varētu izmantot vietējie un vietējās kopienas; uzsver, ka nemazāk svarīgi ir tas, lai attiecībā uz jaunās alianses ieguldījumiem, kas skar zemes īpašumtiesības, veiktu neatkarīgu, iepriekšēju ietekmes novērtējumu un nodrošinātu to atbilstību FAO brīvprātīgi piemērojamām pamatnostādnēm par atbildīgu zemes, zivju akvatoriju un mežu pārvaldību;

25.  konstatē, ka daudznacionālie uzņēmumi, kas ir NAFSN dalībnieki, priekšroku dod liela apjoma lauku saimniecībām, kas var izstumt maza apjoma lauku ražotājus; aicina desmit Āfrikas valstis, kas piedalās NAFSN, nodrošināt to, lai līgumlauksaimniecība būtu izdevīga gan pircējiem, gan vietējiem piegādātājiem; šajā nolūkā uzskata par ļoti svarīgu vajadzību stiprināt, piemēram, lauksaimnieku organizācijas, lai uzlabotu lauksaimniekiem izdevīgu līgumu slēgšanas pozīcijas;

26.  uzsver, ka partnervalstīs 90 % no darbvietām jau ir izveidoti privātajā sektorā un ka privātā sektora dalības potenciāls ir nenoliedzams, jo privātie uzņēmumi ir ideāli piemēroti nodrošināt ilgtspējīgu priekšnoteikumu, ar kā palīdzību mobilizē vietējos resursus, radot pamatu visu palīdzības programmu sniegšanai; uzsver to, cik svarīgs ir pārskatāms regulatīvais pamats, kurā ir precīzi noteiktas visu pušu tiesības un pienākumi, tostarp trūcīgo lauksaimnieku un neaizsargāto grupu tiesības un pienākumi, jo, ja šāda pamatregulējuma nav, šīs tiesības sekmīgi aizsargāt nevar.

27.  prasa, lai VSS tiktu pārskatītas nolūkā efektīvi novērst riskus, ko rada līgumlauksaimniecība un garantētās piegādes līgumi, kas tiek piedāvāti maziem ražotājiem, nodrošinot taisnīgus līgumnosacījumus, tostarp vienošanās par cenu, sieviešu tiesību ievērošanu, atbalstu ilgtspējīgai lauksaimniecībai un pienācīgus strīdu izšķiršanas mehānismus;

Piekļuve zemei un īpašumtiesību drošība

28.  brīdina, ka īpašumtiesību uz zemi dokumentāla nostiprināšana viena pati bieži vien apdraud mazos pārtikas ražotājus un pirmiedzīvotājus, jo īpaši sievietes, kuriem nav juridiska savu tiesību uz zemi noformējuma un kuri ir neaizsargāti pret negodīgiem zemes darījumiem, atsavināšanu bez piekrišanas vai taisnīgas kompensācijas;

29.  uzsver vajadzību pēc maza apjoma pārtikas ražotāju darbības dominējošās pozīcijās, kas ļautu viņu pašu neatkarīgām organizācijām viņus atbalstīt, viņiem pārzinot savu zemi, dabas resursus un programmas;

30.  ar bažām konstatē, ka ieguldītāji un vietējās elites, kas piedalās zemes darījumos, bieži vien pārdošanai paredzētās platības apzīmē kā „brīvas”, „lauksaimnieciski neizmantotas” vai „nepietiekami izmantotas”, taču Āfrikā ļoti maz ir īsteni lauksaimniecībā neizmantotas zemes, jo, piemēram, galvenā lauksaimniecības nozare ir lopkopība;

31.  uzsver, ka 1,2 miljardi cilvēki joprojām dzīvo vai nu bez pastāvīgas pieejas zemei vai citādi dzīvo uz īpašuma, attiecībā uz kuru viņiem nav oficiālu tiesību, nav dokumentāli reģistrētu tiesību, nav veikta viņu zemju iemērīšana un viņiem nav tiesisku vai finansiālu līdzekļu, kā pārvērst īpašumu kapitālā;

32.  atzinīgi vērtē zemes, zvejas vietu un mežu (VGGT) pārvaldības iekļaušanu visās VSS; prasa, pārskatot VSS, efektīvi īstenot VGGT un regulāri novērtēt tās ievērošanu un IAM regulējuma ievērošanu;

33.  uzsver, ka NAFSAN būtu jādarbojas, lai galvenokārt apkarotu zemes piesavināšanos, kas ir uzskatāma par cilvēktiesību pārkāpumu, jo tā vietējām kopienām atņem zemi, no kuras tās ir atkarīgas, jo uz tās ražo pārtiku, ar ko baro savas ģimenes; norāda, ka virknē jaunattīstības valstu zemes sagrābšana ir iznīcinājusi cilvēku darbvietas un iztikšanas līdzekļus un ir piespiedusi viņus pamest savas mājas;

34.  aicina iesaistītās valstis:

   nodrošināt līdzdalīgas un iekļaujošas vienošanās, kurās prioritāte piešķirta to personu tiesībām, vajadzībām un interesēm, kam likumīgi pienākas tiesības uz zemi, īpaši mazajiem lauksaimniekiem un mazām ģimenes saimniecībām; īpaši nodrošināt, ka no ikvienas/visām kopienām, kas apdzīvo attiecīgo zemi, saistībā ar kuru tiek nodotas īpašumtiesības un/vai kontrole, tiek saņemta brīvprātīga, iepriekšēja un informēta piekrišana (FPIC);
   īstenot saistošus valsts līmeņa pasākumus pret zemes piesavināšanos, korupciju, kuras pamatā ir zemes nodošana, un zemes izmantošanu spekulatīviem ieguldījumiem;
   uzraudzīt zemes īpašumtiesību un sertifikācijas shēmas, lai nodrošinātu, ka tās ir pārredzamas un nepieļauj zemes īpašumtiesību koncentrāciju vai neatņem kopienām resursus, no kuriem tās ir atkarīgas;
   nodrošināt, ka finansiālā palīdzība netiek izmantota, lai atbalstītu iniciatīvas, kas ļautu uzņēmumiem pārvietot vietējās kopienas;
   atzīt visas leģitīmās tiesības uz zemi un nodrošināt juridisko noteiktību attiecībā uz zemes tiesībām, tostarp neoficiālām, pirmiedzīvotāju un ieražu zemes īpašumtiesībām; kā tas ir ieteikts VGGT, sekmēt jaunu tiesību aktu ievērošanu un/vai efektīvi piemērot spēkā esošos tiesību aktus, kas nodrošina iedarbīgu aizsardzību pret liela apmēra zemes darījumiem, piemēram, nosakot atļautu darījumu ar zemi maksimālo skaitu, un regulēt, uz kāda pamata valstu parlamentiem būtu jāapstiprina zemes tiesību nodošanas akti, ar kuriem tiek pārsniegts zināms apjoms;
   nodrošināt, lai FPIC princips tiktu ievērots visās kopienās, kurām ir atsavināta zeme, un lai notiktu konsultācijas nolūkā garantēt visu vietējās kopienas grupu vienlīdzīgu dalību, jo īpaši to grupu dalību, kas ir visneaizsargātākās un visizstumtākās;

35.  tieši tādā pašā mērā atgādina, ka izmantotāju tiesības, kas izriet no ieražu īpašumtiesībām būtu jāatzīst un jāaizsargā ar tiesību sistēmas palīdzību, ievērojot Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisijas normas un lēmumus;

36.  prasa, lai attiecībā uz NAFSN tiktu veikts ex ante ietekmes uz zemes tiesībām novērtējums un lai tās pasākumus veiktu tikai tad, kad ir saņemta FPIC no vietējiem cilvēkiem, kuru zemi attiecīgie pasākumi ietekmē;

37.  atbalsta to, ka Pasaules pārtikas nodrošinājuma komiteja īsteno stingru un radošu uzraudzības mehānismu; aicina ES izveidot spēcīgu pozīciju, apspriežoties ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai veicinātu globālās uzraudzības pasākumu, kas paredzēts Pasaules pārtikas nodrošinājuma komitejas 43. sesijas laikā 2016. gada oktobrī nolūkā nodrošināt visaptverošu un rūpīgu īpašumtiesību vadlīniju izmantošanas un piemērošanas visaptverošu novērtējumu;

38.  aicina attiecīgo valstu valdības nodrošināt to, lai uzņēmumi rūpīgi analizētu savu darbību ietekmi uz cilvēktiesībām (pienācīga rūpība), veicot un publicējot neatkarīgus, iepriekšējus šo uzņēmumu ietekmes uz cilvēktiesībām un sociālām un vides tiesībām novērtējumus un uzlabotu piekļuvi vietējiem sūdzību par cilvēktiesību pārkāpumiem izskatīšanas procesiem, kas ir neatkarīgi, uzticami un kuros pieņemtie lēmumi ir atceļami augstākās instancēs;

39.  aicina NAFSN dalībniekus izveidot neatkarīgus sūdzību iesniegšanas mehānismus tām kopienām, kuru zeme ir atņemta, veicot liela apmēra ieguldījumu projektus;

40.  atgādina, ka, lai novērstu pārtikas nepietiekamību, ir cieši jāsaista lauksaimniecība, pārtikas un sabiedrības veselības nozares;

Pārtikas nodrošinājums, uzturs un ilgtspējīga ģimenes lauksaimniecība

41.  atgādina par vajadzību darīt visu iespējamo, lai uzlabotu uztura un pārtikas nodrošinājumu un novērstu badu, kā tas ir paredzēts IAM 2 ietvaros; uzstāj uz labāku atbalstu lauksaimnieku kooperatīvu spēju palielināšanai, ņemot vērā, ka šie kooperatīvi ir galvenie lauksaimniecības attīstības un pārtikas nodrošinājuma veicinātāji;

42.  konstatē, ka pārtikas nodrošinājums, kura pamatā ir veselīga, dzīva augsne un produktīvas agroekosistēmas, kuras ir noturīgas pret klimata pārmaiņām, palielina stabilitāti un samazina emigrāciju;

43.  uzsver, ka kvalitatīvs, līdzsvarots uzturs ir būtisks, un apstiprina, ka uzturam ir jābūt pārtikas sistēmu (re-)strukturizācijas galvenajam faktoram;

44.  tādēļ aicina noteikt par prioritāti vietējās kultūras, kuras atbilst uzturvērtības prasībām, lai pārliecīgu paļaušanos uz importēto pārtiku aizstātu ar spēcīgu vietējo pārtikas ražošanu; konstatē, ka tam ir aizvien lielāka nozīme, jo klimats un tirgi paliek aizvien nestabilāki;

45.  atgādina, ka tikai enerģijas patēriņu vienu pašu nevar izmantot uztura stāvokļa novērtēšanai;

46.  uzsver, ka nepieciešamas stratēģijas, lai līdz minimumam samazinātu pārtikas šķērdēšanu pārtikas ķēdē;

47.  uzsver vajadzību lauksaimniecībā aizsargāt bioloģisko daudzveidību; aicina ES dalībvalstis ieguldīt līdzekļus jaunattīstības valstu ekoloģiskās lauksaimniecības paņēmienos, kas atbilstu IAASTD secinājumiem, ANO īpašā ziņotāja tiesību uz pārtiku jautājumos ieteikumiem un IAM;

48.  atbalsta attīstības politikas nostādnes, ar kurām veicina ilgtspējīgu ģimenes lauksaimniecību un mudina valdības izveidot ģimeņu lauksaimniecības attīstībai labvēlīgu vidi (sekmējošas politikas nostādnes, pienācīgus tiesību aktus, līdzdalības plānošana politikas dialoga nolūkā, ieguldījumi);

49.  aicina Āfrikas valdības:

   ieguldīt vietējās pārtikas sistēmās, lai atbalstītu lauku ekonomiku un nodrošinātu pienācīgas darbvietas, taisnīgus sociālās drošības tīklus un darba tiesības, uzlabot piekļuves resursiem, tostarp lauksaimnieku sēklām, demokrātiskās kontroles mehānismus un nodrošināt efektīvu maza apjoma ražotāju iesaistīšanos politikas procesos un īstenošanā; jo īpaši uzsver, ka ar NAFSN palīdzību ir jāveicina vietējās pārstrādes rūpniecības izveide lauksaimniecības nozarē un pārtikas glabāšanas paņēmienu uzlabošana, kā arī ir jāstiprina lauksaimniecības un tirdzniecības saikne, lai izveidotu vietējus, nacionālus un reģionālus tirgus, kas ir izdevīgi ģimenes lauksaimniekiem un patērētājiem nodrošina kvalitatīvu pārtiku par pieejamām cenām;
   izvairīties no tā, ka pārtikas ražošanas sistēmas ir pārāk atkarīgas no fosilā kurināmā nolūkā ierobežot cenu svārstības un mazināt klimata pārmaiņu ietekmi;
   šajā sakarībā attīstīt īsas vietējās un reģionālās pārtikas piegādes ķēdes un piemērotu uzglabāšanas un sakaru infrastruktūru, jo īsas piegādes ķēdes ir visefektīvākās cīņā pret badu un nabadzību laukos;
   nodrošināt Āfrikas lauksaimniekiem finansiāli pieejamus un zema resursu patēriņa tehnoloģiskos risinājumus īpašo Āfrikas agronomijas problēmu novēršanai;
   atbalstīt plašu ar uzturvielām bagātu, vietēju un pēc iespējas sezonālu pārtikas kultūraugu šķirņu spektru, vēlams, ar vietēji pielāgotām vai vietējām augu sugām un pasugām, tostarp augļiem, dārzeņiem un riekstiem, lai uzlabotu uzturu, pastāvīgi piedāvājot dažādu, pilnvērtīgu un cenas ziņā pieejamu pārtiku, kas ir piemērota kvalitatīvi, kvantitatīvi un dažādības, nevis tikai uzņemto kaloriju, ziņā un atbilst kultūras vērtībām;
   apņemties pilnībā īstenot Starptautisko kodeksu par mātes piena aizstājēju tirdzniecību un Pasaules Veselības asamblejas (PVA) rezolūcijas par zīdaiņu un mazu bērnu uzturu;
   izveidot, veicināt un atbalstīt tādas ražotāju organizācijas kā kooperatīvus, kas stiprinātu mazo lauksaimnieku līgumslēgšanas spējas, radot nepieciešamos apstākļus, lai nodrošinātu, ka tirgi mazos lauksaimniekus atalgo labāk, un izveidojot iespējas zināšanu un paraugprakses apmaiņām starp mazajiem lauksaimniekiem;

50.  uzsver, ka NAFSN ir jādarbojas tā, lai izveidotu reģionāli pielāgotas lauksaimniecības sistēmas pirmapstrādes un apstrādes posmos;

51.  aicina Āfrikas valdības sekmēt paaudžu savstarpējo solidaritāti un atzīt izšķirošo nozīmi, kāda šai solidaritātei ir, apkarojot nabadzību;

52.  uzsver nozīmi, kāda ir uztura izglītības programmām skolās un vietējās kopienās;

53.  uzsver, ka tiesības uz ūdeni ir nesaraujami saistītas ar tiesībām uz pārtiku un ka ANO 2010. gada rezolūcija vēl nav pāraugusi apņēmīgā rīcībā — tiesību uz ūdeni noteikšanā par cilvēktiesībām; aicina ES apsvērt Pasaules Ūdens līguma Itālijas komitejas (CICMA) priekšlikumu par fakultatīvo pielikumu pie Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām;

54.  atzīst tīra dzeramā ūdens pieejamības izšķirošo nozīmi un lauksaimniecības iespējamo ietekmi uz to;

55.  atzīst ūdens pieejamības nozīmi lauksaimniecības vajadzībām un risku, ko rada pārliecīga vērtīgā ūdens izmantošana irigācijai, un saistībā ar to konstatē, ka ir jāsamazina izšķērdīgas irigācijas prakse, un uzsver ūdens saglabāšanas agronomisko paņēmienu nozīmi, lai novērstu iztvaikošanu, aizturētu ūdeni veselīgā, dzīvā augsnē un saglabātu nepiesārņotus dzeramā ūdens avotus;

56.  konstatē, ka ilgtspējīga augsnes pārvaldība var palielināt pasaules pārtikas ražošanu līdz pat 58 %(48);

57.  konstatē sinerģiju starp pieejām, kuru pamatā ir augsne un koki, un ekoloģiskas lauksaimniecības sistēmu pielāgošanu klimata pārmaiņām; īpaši konstatē lielo pieprasījumu pēc malkas; sevišķi norāda uz slāpekli saistošo koku daudzajiem izmantošanas veidiem;

58.  atzīst lauksaimniecības īpatnības tropu un pussausās zonās, īpaši attiecībā uz to, ka kultūraugiem nepieciešama apēnošana no saules un augsnes aizsardzība, un uzskata, ka noplicinošas monokultūras ir novecojušas un aizvien vairāk tiek pakāpeniski likvidētas NAFSN līdzekļu devējās valstīs;

59.  brīdina par pārmērīgu paļaušanos uz nepārtikas, nevis pārtikas lauksaimniecisko preču ražošanu, īpaši uz biodegvielas izejvielu ražošanu (NAFSN finansētas iniciatīvas), jo šādu produktu ražošana var negatīvi ietekmēt iesaistīto valstu pārtikas nodrošinājumu un pārtikas apgādes neatkarību;

60.  norāda, ka agronomiski paņēmieni, kas veicina dabiskos procesus, piemēram, augsnes virskārtas veidošanos, ūdens un kaitēkļu regulāciju vai slēgtu barības vielu aprites ciklu, var nodrošināt ilgtermiņa produktivitāti un auglību ar zemām izmaksām lauksaimniekiem un pārvaldes iestādēm;

61.  konstatē, ka tādās jaunattīstības valstīs kā NAFSN dalībvalstis agroķīmijas līdzekļus var izmantot gan pārāk plašā apmērā, gan nepareizi;

62.  norāda, ka šo problēmu smagāku padara analfabētisms un piemērotas apmācības trūkums un tās dēļ var būtiski paaugstināties pesticīdu pārpalikumu līmenis svaigos augļos un dārzeņos, kā arī lauksaimnieku un viņu ģimeņu locekļi var saindēties vai viņu veselību var ietekmēt cita veida faktori;

Regulējuma reforma sēklu materiāla nozarē

63.  atgādina, ka 90 % lauku saimniecību Āfrikas kontinentā pastāv, pateicoties lauksaimnieku tiesībām brīvi ražot sēklas, apmainīties ar tām un tās pārdot un ka sēklu daudzveidība ir būtiski svarīga, lai lauku saimniecības varētu attīstīt izturības pret klimata pārmaiņām spēju; uzsver, ka uzņēmumu prasības stiprināt augu selekcionāru tiesības, kā tas ir paredzēts 1991. gada UPOV konvencijā;

64.  norāda, ka sēklu nozares deregulācija iesaistītajās valstīs ir bīstama, jo var izraisīt mazo lauksaimnieku pārliecīgu atkarību no ārvalstu uzņēmumu ražotām sēklām un augu aizsardzības līdzekļiem;

65.  atgādina, ka TRIPS nolīguma normas, kurās ir noteikta prasība tādā vai citādi veidā aizsargāt augu daudzveidību, jaunattīstības valstīm liek pieņemt UPOV regulējumu; uzsver, ka šīs normas tomēr ļauj valstīm izstrādāt sui generis sistēmas, kas ir labāk pielāgotas katras valsts lauksaimnieciskās ražošanas īpatnībām un tradicionālajām sēklu sistēmām, kuru pamatā ir lauksaimnieki, savukārt vismazāk attīstītās valstis, kuras ir PTO dalībvalstis, ir atbrīvotas no attiecīgo TRIPS normu piemērošanas; uzsver, ka sui generis sistēmas ir jāizveido tā, lai atbalstītu Konvenciju par bioloģisko daudzveidību, Nagojas protokolu un ITPGRFA, nevis rīkotos tiem pretēji;

66.  pauž nožēlu par uzņēmumu prasību saskaņot sēklas materiālu reglamentējošos tiesību aktus, pamatojoties uz unikalitātes, vienveidības un stabilitātes (DUS) principiem, kas Āfrikas apstākļos būtu jāīsteno reģionālām iestādēm un kas kavēs tādu sēklas sistēmu attīstību un izaugsmi valsts un reģionālā līmenī, kuru pamatā ir lauksaimnieki, jo šādas sistēmās parasti neselekcionē vai nesaglabā sēklas, kas atbilst DUS kritērijiem;

67.  mudina G7 grupas valstis atbalstīt sēklu sistēmas, kuras pārzinātu lauksaimnieki, izmantojot sēklu bankas;

68.  atgādina, ka, kaut arī komerciālās sēklu šķirnes var uzlabot ražīgumu īstermiņā, tradicionālās lauksaimnieku šķirnes, zemes tipi un ar tiem saistītās zināšanas ir vislabāk piemērotās no pielāgošanās konkrētai agroekoloģiskai videi un klimata pārmaiņām viedokļa; uzsver, ka papildus tam to lielā ražība ir atkarīga no kapitālpreču (mēslojuma, pesticīdu, hibrīdsēklu) izmantošanas, radot risku, ka lauksaimnieki nespēj izkļūt no parāda apburtā loka;

69.  ar bažām konstatē, ka sertificēto sēklu ieviešana un izplatīšana Āfrikā palielina mazo lauksaimnieku atkarību, palielina nokļūšanas parādu jūgā varbūtību un noplicina sēklu dažādību;

70.  iestājas par atbalstu vietējām politikas nostādnēm, kuras izstrādāja, lai nodrošinātu nepārtrauktu un ilgtspējīgu piekļuvi daudzveidīgam un ar uzturvielām bagātam pārtikas sortimentam, ievērojot īpašumtiesību un subsidiaritātes principus;

71.  mudina Komisiju nodrošināt to, lai visu veidu tehnisko palīdzību un finansiālo atbalstu sēklu politikas attīstībai ES sniegtu, īstenojot savas saistības ievērot lauksaimnieku tiesības, kuras tā uzņēmās, parakstot ITPGRFA; prasa, lai ES atbalstītu intelektuālā īpašuma tiesību režīmus, kas sekmē vietējiem apstākļiem piemērotu sēklu šķirņu selekciju un pašu lauksaimnieku saglabātā sēklas materiāla plašāku izmantošanu;

72.  mudina G8 grupas dalībvalstis neatbalstīt ĢMO kultūru audzēšanu Āfrikā;

73.  atgādina, ka Āfrikas bioloģiskās daudzveidības parauglikumā ir noteiktas augstas bioloģiskās drošības prasības; uzskata, ka jebkāda palīdzība, ko ārvalstu līdzekļu devēji sniedz valsts un reģionālā līmenī bioloģiskās drošības panākšanas nolūkā, būtu attiecīgi arī jāformulē;

74.  mudina Āfrikas valstis neīstenot nedz nacionālus, nedz reģionālus biodrošības režīmus, kuriem būtu zemākas normas nekā tās, kas noteiktas Kartahenas protokolā par bioloģisko drošību;

75.  aicina dalībvalstis dot lauksaimniekiem iespēju nenonākt atkarībā no ieguldījuma un atbalstīt lauksaimnieku sēklu sistēmas, lai saglabātu un uzlabotu agrobioloģisko daudzveidību, saglabājot vietējās, valstij piederošās sēklu bankas un tirdzniecības vietas un pastāvīgu vietējo sēklu šķirņu attīstību, īpaši nodrošinot elastīgumu sēklu katalogos nolūkā neizslēgt lauksaimnieku šķirnes un garantēt tradicionālās audzētās produkcijas turpināšanos;

76.  aicina dalībvalstis aizsargāt un sekmēt mazo lauksaimnieku, izstumto grupu un lauku kopienu piekļuvi sēklas materiālam lauksaimniecības kapitālprecēm un tirdzniecību ar tiem un ievērot starptautiskos nolīgumus par dzīves un bioloģisko procesu nepatentējamību, it īpaši, kad ir runa par vietējām ģintīm un sugām;

77.  uzsver, ka lēmumu pieņemšanā var pieaugt sieviešu marginalizācijas risks, ja attīstīsies noteiktas komerciālās kultūras; konstatē, ka lauksaimnieciskā apmācība bieži vien ir domāta vīriešiem un, to piedāvājot, sievietes bieži vien netiek uzskatītas par līdzvērtīgām un tāpēc tiek atstumtas no tās zemes un kultūru pārvaldības, kuras viņas parasti pārzina;

Dzimums

78.  pauž nožēlu par to, ka ar VSS palīdzību pamatos tomēr nav iespējams definēt precīzas saistības attiecībā uz dzimuma līdztiesības principa ievērošana budžeta plānošanā vai uzraudzīt virzību, izmantojot nesaistītus datus; uzsver vajadzību dalībvalstu rīcības plānos atmest abstraktas un vispārējas saistības un to vietā izvēlēties konkrētas un precīzas saistības, lai palielinātu sieviešu kā īpašnieču spējas;

79.  mudina valdības izskaust jebkādu diskrimināciju pret sievietēm no zemes, mikrokredītu shēmu un pakalpojumu izmantošanas iespēju viedokļa un efektīvi iesaistīt sievietes lauksamniecības pētījumu projektu un attīstības politikas nostādņu izstrādē un īstenošanā;

Ieguldījumu Āfrikas lauksaimniecībā finansējums

80.  uzsver nepieciešamību nodrošināt tāda visu veidu finansējuma pārredzamību, kas ir piešķirts privātiem uzņēmumiem, un tā publiskošanu;

81.  aicina līdzekļu devējus oficiālo attīstības palīdzību (OAP) saskaņot ar attīstības efektivitātes principiem, galveno vērību pievērst rezultātiem nolūkā novērst nabadzību un sekmēt iekļaujošu partnerību, pārredzamību un pārskatatbildību;

82.  aicina līdzekļu devējus savu atbalstu jaunattīstības valstu lauksaimniecībai virzīt, galvenokārt izmantojot nacionālos attīstības fondus, kas piešķir subsīdijas un aizdevumus maziem lauksaimniekiem un ģimenes lauku saimniecībām;

83.  mudina līdzekļu devējus atbalstīt lauksaimniekiem paredzēto izglītību, apmācību un tehniskās konsultācijas;

84.  aicina līdzekļu devējus sekmēt lauksaimnieku profesionāla un ekonomiska rakstura organizāciju veidošanu un atbalstīt tādu lauksaimnieku kooperatīvu nodibināšanu, ar kuru palīdzību var sniegt cenas ziņā pieejamus ražošanas līdzekļus un palīdzēt lauksaimniekiem pārdot viņu produkciju tā, lai garantētu viņu ražojumu ienesīgumu;

85.  uzskata, ka G8 grupas dalībvalstu nodrošinātais finansējums NAFSN ir pretējs mērķim atbalstīt Āfrikas vietējos uzņēmumus, kuri nevar sacensties ar daudznacionālajiem uzņēmumiem, kas jau tā atrodas dominējošā tirgus stāvoklī un bieži vien bauda uzņēmējdarbības, tarifu un nodokļu privilēģijas;

86.  atgādina, ka attīstības palīdzības sniegšanas mērķis ir samazināt un galu galā izskaust nabadzību; uzskata, ka OAP būtu galvenokārt jānovirza maza apjoma lauku saimniecībām;

87.  uzsver vajadzību publiskos ieguldījumus Āfrikas lauksaimniecībā veikt ar jaunu sparu, atbalstot privātos ieguldījumus un par prioritāriem uzskatot ieguldījumus ekoloģiskās lauksaimniecības nozarē, lai ilgtspējīgi uzlabotu pārtikas nodrošinājumu un samazinātu nabadzību un badu, vienlaikus saglabājot bioloģisko daudzveidību un ņemot vērā pirmdzimto iedzīvotāju zināšanas un inovācijas;

88.  uzsver, ka G7 valstīm būtu jāgarantē Āfrikas valstu tiesības aizsargāt savu lauksaimniecības nozari, izmantojot tarifu un nodokļu režīmus, kas veicina ģimeņu un mazās lauku saimniecības;

89.  aicina ES novērst visus iepriekš aprakstītos NAFSN trūkumus, lai ar savu rīcību uzlabotu pārredzamību un pārvaldību, un aicina novērst to, ka šīs alianses veiktās darbības atbilst attīstības politikas mērķiem;

o
o   o

90.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un NAFSN dalībniekiem.

(1) ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcija A/RES/70/1.
(2) UN FCCC/CP/2015/L.9/Rev.1.
(3) http://www.nepad.org/system/files/caadp.pdf
(4) Assembly/AU/Decl.7(II).
(5) Assembly/AU/Decl.449(XIX).
(6) Assembly/AU/Decl.1(XXIII).
(7) http://www.ifad.org/events/g8/statement.pdf
(8) http://www.uneca.org/publications/framework-and-guidelines-landpolicy-africa
(9) Assembly/AU/Decl.1(XIII) Rev.1.
(10) http://www.uneca.org/publications/guiding-principles-large-scale-land-based-investments-africa
(11) http://acbio.org.za/modernising-african-agriculture-who-benefits-civil-society-statement-on-the-g8-agra-and-the-african-unions-caadp/
(12) https://www.grain.org/bulletin_board/entries/4914-djimini-declaration
(13) http://www.fao.org/docrep/009/y7937e/y7937e00.htm
(14) http://www.unep.org/dewa/Assessments/Ecosystems/IAASTD/tabid/105853/Defa
(15) https://treaties.un.org/pages/ViewDetails.aspx?src=IND&mtdsg_no=IV-4&chapter=4&lang=en
(16) http://www.un.org/womenwatch/daw/cedaw/
(17) http://www.achpr.org/instruments/achpr/
(18) http://www.un.org/esa/socdev/unpfii/documents/DRIPS_en.pdf
(19) http://www.ohchr.org/EN/Issues/Housing/Pages/ForcedEvictions.aspx
(20) https://www.unglobalcompact.org/library/2
(21) http://www.oecd.org/corporate/mne/oecdguidelinesformultinationalenterprises.htm
(22) http://www.oecd.org/development/effectiveness/busanpartnership.htm
(23) http://www.fao.org/nr/tenure/voluntary-guidelines/en/
(24) http://www.upov.int/upovlex/en/conventions/1991/content.html
(25) http://www.planttreaty.org/
(26) https://www.cbd.int/
(27) http://hrst.au.int/en/biosafety/modellaw
(28) http://apf.francophonie.org/IMG/pdf/2012_07_session_58_Resolution_Regulation_du_foncier.pdf
(29) OV C 64, 4.3.2014., 31. lpp.
(30) COM(2010)0127.
(31) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/EN/foraff/114357.pdf
(32) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_Data/docs/pressdata/EN/foraff/137318.pdf
(33) SWD(2014)0234.
(34) OV C 56 E, 26.2.2013., 75. lpp.
(35) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0578.
(36) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0250 .
(37) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0073.
(38) http://viacampesina.org/en/index.php/main-issues-mainmenu-27/agrarian-reform-mainmenu-36/1775-declaration-of-the-global-convergence-of-land-and-water-struggles
(39) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0184.
(40) http://afsafrica.org/wp-content/uploads/2015/05/AFSA-Demands-to-the-Germany-G7-Presidency-Agenda.pdf
(41) http://carta.milano.it/wp-content/uploads/2015/04/English_version_Milan_Charter.pdf
(42) http://www.foodpolicymilano.org/wp-content/uploads/2015/10/Milan-Urban-Food-Policy-Pact-EN.pdf
(43) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0023.
(44) http://www.europarl.europa.eu/committees/en/deve/events.html?id=20151201CHE00041
(45) http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2015/535010/EXPO_STU(2015)535010_EN.pdf
(46) Mwachinga, E. (Globālā nodokļu vienkāršošanas komanda, Pasaules Bankas grupa), „Results of investor motivation survey conducted in the EAC“, 2013. gada 12. februāra uzstāšanās Lusakā.
(47) „Supporting the development of more effective tax systems“ — SVF, ESAO un Pasaules Bankas 2011. gada ziņojums G20 darba grupai.
(48) FAO „Globālā augsnes partnerība”.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika