Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2015/0135(NLE)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0191/2016

Iesniegtie teksti :

A8-0191/2016

Debates :

Balsojumi :

PV 08/06/2016 - 12.7
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2016)0259

Pieņemtie teksti
PDF 344kWORD 90k
Trešdiena, 2016. gada 8. jūnijs - Strasbūra Galīgā redakcija
Starptautiskās konvencijas par bīstamām un kaitīgām vielām 2010. gada protokola ratificēšana un pievienošanās tam, ciktāl ir skarti aspekti, kas nav saistīti ar tiesu iestāžu sadarbību civillietās
P8_TA(2016)0259A8-0191/2016

Eiropas Parlamenta 2016. gada 8. jūnija rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai dalībvalstis Eiropas Savienības interesēs ratificētu Starptautiskās konvencijas par atbildību un kaitējuma kompensāciju sakarā ar bīstamu un kaitīgu vielu pārvadāšanu pa jūru 2010. gada protokolu un pievienotos tam, izņemot attiecībā uz aspektiem, kas saistīti ar tiesu iestāžu sadarbību civillietās (13806/2015 – C8-0410/2015 – 2015/0135(NLE))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (13806/2015),

–  ņemot vērā Padomes lūgumu sniegt piekrišanu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 100. panta 2. punktu un 218. panta 6. punkta a) un v) apakšpunktu (C8-0410/2015),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 3. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Tiesas 2014. gada 14. oktobra atzinumu(1),

–  ņemot vērā 1996. gada Starptautisko konvenciju par atbildību un kaitējuma kompensāciju saistībā ar bīstamu un kaitīgu vielu pārvadāšanu pa jūru (1996. gada HNS konvencija),

–  ņemot vērā 1996. gada HNS konvencijas 2010. gada protokolu (2010. gada HNS konvencija),

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam (COM(2015)0304),

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 18. novembra Lēmumu 2002/971/EK, ar ko dalībvalstīm Kopienas interesēs atļauj ratificēt 1996. gada HNS konvenciju vai pievienoties tai(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvu 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu(3) (Direktīvu par atbildību vides jomā jeb DAV),

–  ņemot vērā Pastāvīgo pārstāvju komitejas un Padomes 2015. gada 20. novembra un 8. decembra sanāksmes protokolā iekļauto Komisijas deklarāciju(4),

–  ņemot vērā kuģniecības nozares pārstāvju 2015. gada 18. septembra vēstuli, kurā dalībvalstis mudinātas iespējami drīz ratificēt 2010. gada HNS konvencijas 2010. gada protokolu vai pievienoties tam atbilstīgi Komisijas ierosinātajai pieejai(5),

–  ņemot vērā 2014. gada 19. februāra galīgo ziņojumu „Study on ELD Effectiveness: scope and exceptions(6) (Pētījums par DAV iedarbīgumu: darbības joma un izņēmumi), ko Eiropas Komisijas uzdevumā sagatavoja konsultāciju uzņēmums BIO Intelligence Service,

–  ņemot vērā Parlamenta Juridiskā dienesta 2016. gada 11. februāra piezīmi par iepriekšminētā priekšlikuma Padomes lēmumam juridisko pamatojumu (SJ-0066/16) un tam sekojošo Juridiskās komitejas 2016. gada 19. februārī pieņemto atzinumu vēstules veidā par minētā lēmuma priekšlikuma atbilstošo juridisko pamatu(7) un, kas pievienots ziņojuma A8-0191/2016 pielikumā,

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas starpposma ziņojumu (A8-0191/2016),

A.  tā kā 2010. gada HNS konvencijas mērķis ir ar starptautiskā HNS fonda starpniecību nodrošināt atbilstīgu, ātru un efektīvu kompensāciju par zaudējumu vai kaitējumu personām, īpašumam un videi, kas radušies bīstamu un kaitīgu vielu jūras pārvadājumu rezultātā;

B.  tā kā līdz ar to minētās konvencijas mērķis, no vienas puses, ir paredzēt principu par to, ka maksā piesārņotājs, un principu, ka būtu jāveic preventīvi pasākumi gadījumā, ja var tikt nodarīts kaitējums videi, tāpēc uz to attiecas Savienības vides politika un vispārīgie ar vidi saistītie principi, bet no otras puses, tās mērķis ir reglamentēt kaitējumu, kas radies transportēšanas pa jūru rezultātā, kā arī novērst vai līdz minimumam samazināt šādu kaitējumu, tāpēc tā ir Savienības transporta politikas kompetences jomā;

C.  tā kā atbilstoši Komisijas priekšlikumam (COM(2015)0304), noslēdzot 2010. gada HNS konvenciju, tā pārklātos ar Direktīvas par atbildību vides jomā noteikumu piemērošanas jomu;

D.  tā kā 2010. gada HNS konvencija pārklājas ar Direktīvas par atbildību vides jomā piemērošanas jomu tiktāl, ciktāl tā attiecas uz vides kaitējumu, kas nodarīts konvencijas dalībvalsts jurisdikcijā esošai teritorijai un jūras ūdeņiem, kaitējumu no vides piesārņojuma, kas rodas konvencijas dalībvalsts ekskluzīvajā ekonomikas zonā (EEZ) vai ekvivalentā apgabalā (līdz 200 jūras jūdzēm no bāzes līnijas) un uz preventīvajiem pasākumiem vietās, kur tos veic, lai novērstu vai līdz minimumam samazinātu šādu kaitējumu;

E.  tā kā 2010. gada HNS konvencija paredz kuģa īpašnieka stingru atbildību par kaitējumiem, kas rodas no bīstamu un kaitīgu vielu pārvadāšanas pa jūru un uz ko attiecas konvencija, kā arī pienākumu iegādāties apdrošināšanu vai citu finansiālu nodrošinājumu, ar kuru segt viņa atbildību par kaitējumu saskaņā ar konvenciju, šajā nolūkā aizliedzot citas prasības pret kuģa īpašnieku kā vien prasības saskaņā ar konvenciju (7. panta 4. un 5. punkts);

F.  tā kā tādējādi pastāv DAV un 2010. gada HNS konvencijas kolīzijas risks, un šo risku var novērst, ievērojot DAV 4. panta 2. punktu, kurā paredzēts, ka minētā direktīva „neattiecas uz kaitējumu videi vai uz kādiem tiešiem tāda kaitējuma draudiem, kas radušies tādas avārijas rezultātā, ja atbildība vai kompensācija ietilpst kādas IV pielikumā minētas starptautiskās konvencijas darbības jomā (ietverot jebkādus turpmākus tās grozījumus), kura ir spēkā attiecīgajā dalībvalstī”;

G.  tā kā šādi no DAV piemērošanas jomas no 2010. gada HNS konvencijas spēkā stāšanās brīža ir izslēgts kaitējums vai kaitējuma tieši draudi videi, uz ko attiecas minētā konvencija, un, ja visas dalībvalstis neratificēs 2010. gada HNS konvenciju vai nepievienosies tai vienā termiņā, pastāv risks, ka radīsies sadrumstalota juridiskā vide, kurā dažās dalībvalstīs piemēros 2010. gada HNS konvenciju, bet citas — Direktīvu par atbildību vides jomā; tas radīs no piesārņojuma cietušo personu, piemēram, piekrastes kopienu, zvejnieku utt., nevienlīdzību, un šāda prakse būtu arī pretēja 2010. gada HNS konvencijas garam;

H.  tā kā 2010. gada HNS konvencijas pamatā ir tie paši pamatprincipi, uz kuriem balstās Starptautiskās Jūrniecības organizācijas konvencijas, respektīvi, kuģa īpašnieka stingra atbildība, obligāta apdrošināšana, lai segtu kaitējumu trešām personām, no kaitējuma cietušo personu tiesības iesniegt regresa prasījumu pret apdrošinātāju, atbildības ierobežošana un naftas un bīstamu un kaitīgu vielu gadījumā īpašs kompensācijas fonds, kurš maksā par kaitējumu, ja tas pārsniedz kuģa īpašnieka atbildības ierobežojumu;

I.  tā kā visas Savienības interesēs ir ieviest viendabīgu atbildības režīmu, kas būtu piemērojams vides kaitējumam, kurš radies no bīstamu un kaitīgu vielu pārvadāšanas pa jūru;

J.  tā kā nav pilnībā skaidrs, vai DAV 4. panta 2. punkts nozīmē, ka dalībvalstī, kura ir ratificējusi 2010. gada HNS konvenciju, ir aizliegts vispār piemērot DAV, vai ka aizliegums attiecas tikai uz apmēru, kurā uz atbildību vai kompensāciju attiecas minētās konvencijas darbības joma;

K.  tā kā 2010. gada HNS konvencija ir kompensācijas režīms un kā tāds ir mazāk vērienīgs nekā DAV tāda režīma izveidē, kurā uzņēmējiem tiek prasīts un kompetentajām iestādēm tiek likts prasīt uzņēmējiem attiecīgi nepieļaut kaitējuma videi tiešus draudus vai novērst šādu faktisku kaitējumu;

L.  tā kā, pretēji DAV noteiktajam, saskaņā ar 2010. gada HNS konvenciju nav iespējams piešķirt par kaitējumu, kam nav saimnieciska rakstura;

M.  tā kā DAV uzņēmējiem neuzliek pienākumu iemaksāt obligātu finanšu nodrošinājumu, lai garantētu līdzekļus, par ko nodrošināt videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu, izņemot gadījumos, kad dalībvalstis ir pieņēmušas stingrākus noteikumus nekā DAV noteiktie;

N.  tā kā 2010. gada HNS konvencijā ir skaidri noteikts īpašnieka pienākums iegādāties apdrošināšanu vai citu finansiālu nodrošinājumu, ar kuru segt viņa atbildību par kaitējumu saskaņā ar Konvenciju;

O.  tā kā pārējās DAV IV pielikumā ietvertās Starptautiskās Jūrniecības organizācijas konvencijas ir pierādījušas savu iedarbīgumu, jo ar tām ir izdevies panākt līdzsvaru starp vides un komerciālajām interesēm, skaidri virzot atbildību tā, lai nebūtu nenoteiktības attiecībā uz atbildīgo pusi, kā arī izveidojot obligātas apdrošināšanas sistēmu un ātrus kompensēšanas mehānismus, kuru darbība aptver ne tikai kaitējumu videi;

1.  prasa Padomei un Komisijai ņemt vērā šādus ieteikumus:

   i) garantēt to, ka tiek ievērots Savienības kompetenču piešķiršanas princips, kas noteikts LES 5. panta 1. punktā un Tiesas iedibinātajā judikatūrā un paredz, ka „Savienības tiesību akta juridiskā pamata izvēle ir jāpamato ar objektīvu informāciju, ko tiesa var pārbaudīt, tostarp ar tiesību akta mērķi un saturu”(8);
   ii) piekrist Juridiskās komitejas 2016. gada 19. februārī pieņemtajam atzinumam vēstules veidā, saskaņā ar ko:

„tā kā ierosinātā Padomes lēmuma mērķis ir pilnvarot dalībvalstis Savienības vārdā ratificēt 2010. gada HNS protokolu vai pievienoties tam, un rezultātā padarīt tām saistošus 2010. gada HNS konvencijas noteikumus, kā arī uzskatot, ka šī konvencija attiecas ne tikai uz gadījumiem, kas saistīti ar kaitējumu videi (ieviešot principus, ka būtu jāveic preventīvi pasākumi un ka būtu jāmaksā piesārņotājam), bet arī uz gadījumiem, kad nodarītais kaitējums nav saistīts ar vidi, pārvadājot dažādas vielas ar jūras transportu, priekšlikuma atbilstīgie juridiskie pamati ir LESD 100. panta 2. punkts, 192. panta 1. punkts un 218. panta 6. punkta a) apakšpunkta v) punkts”.

   iii) saskaņā ar Tiesas iedibināto judikatūru nodrošināt, lai starptautiskās saistības, kas radīsies no 2010. gada HNS konvencijas ratifikācijas vai pievienošanās tai, neradītu negatīvu ietekmi uz kopīgo Savienības noteikumu vienveidīgumu, integritāti un iedarbīgumu(9),
   iv) šajā saistībā pievērst lielāku uzmanību tam, ka Direktīva par atbildību vides jomā pārklājas ar 2010. gada HNS konvenciju tiktāl, ciktāl tā attiecas uz vides kaitējumu, kas nodarīts Konvencijas dalībvalsts jurisdikcijā esošai teritorijai un jūras ūdeņiem, uz kaitējumu no vides piesārņojuma, kas rodas Konvencijas dalībvalsts ekskluzīvajā ekonomikas zonā (EEZ) vai ekvivalentā apgabalā (līdz 200 jūras jūdzēm no bāzes līnijas), un uz preventīvajiem pasākumiem vietās, kur tos veic, lai novērstu vai līdz minimumam samazinātu šādu kaitējumu (preventīvie pasākumi, primārie sanācijas pasākumi, papildinošie sanācijas pasākumi);
   v) panākt, ka tiek iespējami samazinātas Direktīvas par atbildību vides jomā un 2010. gada HNS konvencijas kolīzijas iespējas, veicot visus pienācīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis, kuras ratificē 2010. gada HNS konvenciju vai pievienojas tai, saskaņā ar Direktīvas par atbildību vides jomā 4. panta 2. punktu un IV pielikumu pilnībā ievēro konvencijas 7. panta 4. un 5. punktā paredzēto ekskluzivitātes klauzulu, atbilstīgi kurai pret kuģa īpašnieku nevar celt citas prasības kā vien prasības saskaņā ar minēto konvenciju;
   vi) nodrošināt, ka samazinās neizdevīgāku konkurences apstākļu radīšanas un nostiprināšanas risks tām valstīm, kuras ir gatavas pievienoties 2010. gada HNS konvencijai, salīdzinājumā ar tām valstīm, kuras, iespējams, vēlēsies novilcināt šo procesu un turpināt ievērot tikai DAV paredzēto režīmu,
   vii) nodrošināt, ka tiek izbeigta situācija, kurā vienlaikus nepārtraukti pastāv divi  – Savienības un starptautiska līmeņa – jūrniecības atbildības režīmi, kas izraisītu Savienības tiesību aktu sadrumstalotību, turklāt apdraudētu iespējas skaidri virzīt atbildību un varētu kļūt par iemeslu ilgstošiem un ļoti dārgiem tiesas procesiem, tādējādi kaitējot cietušajiem un kuģniecības nozarei,
   viii) šajā saistībā nodrošināt, ka dalībvalstīm tiek noteikts skaidrs pienākums veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai panāktu konkrētu rezultātu, proti, pieņemamā termiņā, respektīvi, ne vēlāk kā divus gadus pēc Padomes lēmuma stāšanās spēkā, ratificēt 2010. gada HNS konvenciju vai pievienoties tai;

2.  secina, ka šī rezolūcija būs arī iespēja Padomei un Komisijai izskatīt 1. punktā izklāstītos ieteikumus;

3.  uzdod priekšsēdētājam pieprasīt turpmāku diskusiju ar Komisiju un Padomi;

4.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) Tiesas 2014. gada 14. oktobra atzinums, 1/13, ECLI:EU:C:2014:2303.
(2) OV L 337, 13.12.2002., 55. lpp.
(3) OV L 143, 30.4.2004., 56. lpp.
(4) Punkta piezīme 13142/15.
(5) Pieejams tiešsaistē: http://www.ics-shipping.org/docs/default-source/Submissions/EU/hazardous-and-noxious-substances.pdf.
(6) Pieejams tiešsaistē: http://ec.europa.eu/environment/legal/liability/pdf/BIO%20ELD%20Effectiveness_report.pdf.
(7) PE576.992
(8) Tiesas 2012. gada 19. jūlija spriedums, Parlaments/Padome, C-130/10, ECLI:EU:C:2012:472, 42. punkts.
(9) Tiesas 1993. gada 19. marta atzinums, 2/91, ECLI:EU:C:1993:106, 25. punkts. Tiesas 2002. gada 5. novembra spriedums, Eiropas Kopienu Komisija / Dānijas Karaliste, C-467/98, ECLI:EU:C:2002:625, 82. punkts. Tiesas 2006. gada 7. februāra atzinums, 1/03, ECLI:EU:C:2006:81, 120. un 126. punkts. Tiesas 2014. gada 14. oktobra atzinums, 1/13, ECLI:EU:C:2014:2303.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika