Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2016/2573(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : B8-0580/2016

Iesniegtie teksti :

B8-0580/2016

Debates :

PV 07/06/2016 - 16
CRE 07/06/2016 - 16

Balsojumi :

PV 08/06/2016 - 12.14
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2016)0266

Pieņemtie teksti
PDF 443kWORD 119k
Trešdiena, 2016. gada 8. jūnijs - Strasbūra
Turpmākie pasākumi saistībā ar Parlamenta 2015. gada 11. februāra rezolūciju par ASV Senāta ziņojumu par CIP veikto spīdzināšanu
P8_TA(2016)0266B8-0580/2016

Eiropas Parlamenta 2016. gada 8. jūnija rezolūcija par turpmākiem pasākumiem saistībā ar Eiropas Parlamenta 2015. gada 11. februāra rezolūciju par ASV Senāta ziņojumu par CIP veikto spīdzināšanu (2016/2573(RSP))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), jo īpaši tā 2., 3., 4., 6., 7. un 21. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 1., 2., 3., 4., 18. un 19. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un tās protokolus,

–  ņemot vērā attiecīgos ANO cilvēktiesību instrumentus, jo īpaši 1966. gada 16. decembra Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, 1984. gada 10. decembra Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem un tās attiecīgos protokolus un 2006. gada 20. decembra Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2014. gada 24. septembra rezolūciju 2178 (2014) par terora aktu izraisītajiem draudiem starptautiskajam mieram un drošībai,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes ziņojumu, kuru sagatavojis īpašais referents jautājumos par spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem un kurā uzsvars likts uz izmeklēšanas komisiju darbu attiecībā uz spīdzināšanas un citādas nežēlīgas izturēšanās tendencēm vai praksi,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016. gada februāra spriedumu lietā Nasr un Ghali pret Itāliju (Abu Omar), 2014. gada jūlija spriedumus lietās Al Nashiri pret Poliju un Husayn (Abu Zubaydah) pret Poliju, kā arī 2012. gada decembra spriedumu lietā El-Masri pret bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku,

–  ņemot vērā vēl neizskatītas un izskatīšanā esošas lietas Eiropas Cilvēktiesību tiesā (Abu Zubaydah pret Lietuvu un Al Nashiri pret Rumāniju),

–  ņemot vērā Itālijas tiesas spriedumu, ar ko par līdzdalību 2003. gadā notikušajā Milānas imama Abu Omar nolaupīšanā aizmuguriski, piespriežot cietumsodu, notiesāja 22 CIP aģentus, vienu gaisa spēku pilotu un divus Itālijas aģentus,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības, tās dalībvalstu un Amerikas Savienoto Valstu 2009. gada 15. jūnija kopīgo paziņojumu par Gvantanamo līča aizturēšanas centra slēgšanu un turpmāku sadarbību terorisma apkarošanā uz kopēju vērtību, starptautisko tiesību un tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošanas pamata,

–  ņemot vērā 2011. gada 9. jūnija rezolūciju par Gvantanamo — gaidāmais lēmums par nāvessoda izpildi(1), citas rezolūcijas par Gvantanamo, no kurām jaunākā ir 2013. gada 23. maija rezolūcija par ieslodzīto badastreiku(2), kā arī 2015. gada 8. oktobra rezolūciju par nāvessodu(3) un ES pamatnostādnes par nāvessodu,

–  ņemot vērā 2006. gada 6. jūlija rezolūciju par iespējamo CIP veikto Eiropas valstu izmantošanu, lai pārvadātu un nelikumīgi turētu apcietinājumā gūstekņus, kas pieņemta pagaidu komitejas darba starpposmā(4), 2007. gada 14. februāra rezolūciju par iespējamo CIP veikto Eiropas valstu izmantošanu, lai pārvadātu un nelikumīgi turētu apcietinājumā gūstekņus(5), 2012. gada 11. septembra rezolūciju par iespējamo CIP gūstekņu nogādāšanu un nelikumīgu turēšanu apcietinājumā Eiropas valstīs — saistībā ar EP TDIP komitejas ziņojumu veiktie pasākumi (6) un 2013. gada 10. oktobra rezolūciju par iespējamo CIP gūstekņu nogādāšanu un nelikumīgu turēšanu apcietinājumā Eiropas valstīs(7),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 5. un 6. jūnija secinājumus par pamattiesībām un tiesiskumu un par Komisijas 2013. gada ziņojumu par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanu,

–  ņemot vērā 2014. gada 27. februāra rezolūciju par stāvokli pamattiesību jomā Eiropas Savienībā (2012. gads)(8) un 2015. gada 8. septembra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā (2013.–2014. gads)(9),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 11. marta paziņojumu „Jauns ES mehānisms tiesiskuma nostiprināšanai” (COM(2014)0158),

–  ņemot vērā 2015. gada 11. februāra rezolūciju par ASV Senāta ziņojumu par CIP veikto spīdzināšanu(10),

–  ņemot vērā 2015. gada martā pieņemto Briseles deklarāciju par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas īstenošanu,

–  ņemot vērā slēgto izmeklēšanu, kas veikta saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECTK) 52. pantu, par nelikumīgu CIP veiktu aizturēšanu un par terora aktu izdarīšanu aizdomās turētu aizturēto personu nelikumīgu pārvadāšanu un Eiropas Padomes ģenerālsekretāra lūgumu visām ECTK dalībvalstīm līdz 2015. gada 30. septembrim nosūtīt viņam informāciju par pabeigtām vai sāktām izmeklēšanas procedūrām, relevantām lietām vietējās tiesās vai citiem pasākumiem, kas saistīti ar šīs izmeklēšanas jomu(11),

–  ņemot vērā Parlamenta Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas faktu konstatēšanas braucienu uz Bukaresti Rumānijā 2015. gada 24. un 25. septembrī un attiecīgo darba brauciena atskaiti,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas 2015. gada 13. oktobrī rīkoto atklāto uzklausīšanu „Izmeklēšana par iespējamo CIP gūstekņu nogādāšanu un nelikumīgu turēšanu apcietinājumā Eiropas valstīs”,

–  ņemot vērā 2015. gadā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas vajadzībām publicēto pētījumu „A quest for accountability? EU and Member State inquiries into the CIA Rendition and Secret Detention Programme”,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas cilvēktiesību ekspertu 2016. gada 11. janvāra atklāto vēstuli Amerikas Savienoto Valstu valdībai sakarā ar Gvantanamo līča aizturēšanas centra atvēršanas 14. gadadienu,

–  ņemot vērā nesen pieņemtās Amerikas Cilvēktiesību komisijas rezolūcijas un tās publicētos ziņojumus par Gvantanamo aizturēto personu cilvēktiesībām, tostarp piekļuvi veselības aprūpei, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (ODIHR) 2015. gada ziņojumu un ANO Darba grupas patvaļīgas aizturēšanas jautājumos lēmumus,

–  ņemot vērā Padomei un Komisijai uzdotos jautājumus par turpmākajiem pasākumiem saistībā ar Eiropas Parlamenta 2015. gada 11. februāra rezolūciju par ASV Senāta ziņojumu par CIP veikto spīdzināšanu (O-000038/2016 – B8-0367/2016 un O-000039/2016 – B8-0368/2016),

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā ES pamatā ir demokrātijas, tiesiskuma, cilvēktiesību un pamatbrīvību, kā arī cilvēka cieņas un starptautisko tiesību ievērošanas principi, turklāt ne tikai iekšpolitikā, bet arī ārējās darbībās; tā kā ES apņemšanās veicināt cilvēktiesības, ko pastiprina ES Pamattiesību hartas stāšanās spēkā un sāktā pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, jāatspoguļo visās politikas jomās, lai ES cilvēktiesību politiku padarītu efektīvu;

B.  tā kā, saasinoties „karam pret terorismu”, dažādo valsts varu līdzsvars ir bīstami nosliecies par labu valdību pilnvaru palielināšanai, vājinot parlamentus un tiesu iestādes, un līdz ar to nepieredzētā apmērā vērojama aizbildināšanās ar valsts noslēpumu, kas liedz atklāti izmeklēt iespējamus cilvēktiesību pārkāpumus;

C.  tā kā Parlaments ir vairākkārt aicinājis cīņā pret terorismu ievērot tiesiskumu, cilvēka cieņu, cilvēktiesības un pamatbrīvības, tostarp starptautiskajā sadarbībā šajā jomā, balstoties uz ES Līgumiem, Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, valstu konstitūcijām un pamattiesību aktiem;

D.  tā kā, balstoties uz darbu, ko veikusi Parlamenta Pagaidu komiteja saistībā ar iespējamo Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) veikto Eiropas valstu izmantošanu nolūkā pārvadāt un nelikumīgi turēt apcietinājumā gūstekņus, Parlaments ir asi nosodījis ASV vadīto CIP pārsūtīšanas un slepenās aizturēšanas programmu, kuras īstenošanā pieļauti daudzi cilvēktiesību pārkāpumi, tostarp nelikumīga un patvaļīga aizturēšana, nolaupīšana, spīdzināšana un citu veidu necilvēcīga vai pazemojoša apiešanās, neizraidīšanas principa pārkāpumi un piespiedu pazušana, turklāt CIP izmantojot Eiropas gaisa telpu un teritoriju;

E.  tā kā saukt pie atbildības par minētajām darbībām ir ļoti svarīgi, lai ES iekšpolitikā un ārpolitikā efektīvi aizsargātu un veicinātu cilvēktiesības, kā arī lai nodrošinātu leģitīmu un efektīvu drošības politiku, kas pamatotos uz tiesiskumu;

F.  tā kā Parlaments ir vairākkārt aicinājis pilnīgi izmeklēt ES dalībvalstu iesaistīšanos CIP slepenās aizturēšanas un ārkārtas pārsūtīšanas programmā;

G.  tā kā 2015. gada 9. decembrī apritēja gads, kopš tika publicēts ASV Senāta Īpašās izlūkošanas komitejas (SSCI) pētījums par CIP Aizturēšanas un nopratināšanas programmu un par to, kā CIP 2001.–2006. gadā dažādos veidos spīdzinājusi aizturētās personas; tā kā šajā pētījumā atklāti jauni fakti, kas vēl vairāk pamato apsūdzības, ka vairākas ES dalībvalstis, to iestādes un drošības un izlūkošanas dienestu amatpersonas un aģenti ir līdzdarbojušies CIP slepenās aizturēšanas un ārkārtas pārsūtīšanas programmā, dažkārt ļaujoties korupcijai, proti, par savu sadarbību no CIP saņemot ievērojamas naudas summas; tā kā, neraugoties uz šo pētījumu, par CIP pārsūtīšanas un slepenās aizturēšanas programmām ASV neviens pie atbildības nav saukts; tā kā ASV diemžēl nav piedalījušās Eiropā veiktajās izmeklēšanās par Eiropas līdzdalību minētajās CIP programmās un tā kā līdz šim pie atbildības nav saukts neviens vainīgais;

H.  tā kā Gvantanamo līča militāro komisiju galvenais prokurors Mark Martins ir atzinis, ka SSCI pētījuma par CIP Aizturēšanas un nopratināšanas programmu kopsavilkumā izklāstītie notikumi patiešām ir īsti;

I.  tā kā, izmantojot SSCI kopsavilkuma informāciju, ir veikta plaša jauna analīze, kas apstiprinājusi iepriekšējo izmeklēšanu rezultātus attiecībā uz vairāku valstu — arī ES dalībvalstu — iesaistīšanos un pavērusi jaunus izmeklēšanas virzienus;

J.  tā kā Parlamenta iepriekšējais sasaukums 2013. gada 10. oktobra rezolūcijā aicināja pašreizējo Parlamenta sasaukumu turpināt pildīt un īstenot pilnvaras, ko sniegusi Pagaidu komiteja saistībā ar iespējamo CIP veikto Eiropas valstu izmantošanu nolūkā pārvadāt un nelikumīgi turēt apcietinājumā gūstekņus, un līdz ar to nodrošināt, ka tās ieteikumi tiek ņemti vērā, pārbaudīt jaunus elementus, kas varētu rasties, un pilnībā izmantot un attīstīt savas tiesības veikt izmeklēšanu;

K.  tā kā nesen pieņemtās Amerikas Cilvēktiesību komisijas rezolūcijas un tās publicētie ziņojumi par Gvantanamo aizturēto personu cilvēktiesībām liek bažīties par to, ka vismaz daļa aizturēto personu nesaņem pienācīgu veselības aprūpi vai rehabilitāciju; tā kā līdzīgas bažas par cilvēktiesību aizsardzību Gvantanamo, tostarp par liegtām tiesībām uz taisnīgu tiesu, paustas arī 2015. gada ODIHR ziņojumā un tā kā ANO Darba grupas patvaļīgas aizturēšanas jautājumos lēmumos teikts, ka daļa Gvantanamo aizturēto personu ir aizturētas patvaļīgi;

L.  tā kā ASV prezidents Baraks Obama apņēmās Gvantanamo līča aizturēšanas centru slēgt līdz 2010. gada janvārim; tā kā ES un tās dalībvalstis ar ASV 2009. gada 15. jūnijā parakstīja kopīgu paziņojumu par Gvantanamo līča aizturēšanas centra slēgšanu un turpmāku sadarbību terorisma apkarošanā uz kopēju vērtību, starptautisko tiesību un tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošanas pamata; tā kā 2016. gada 23. februāri prezidents B. Obama nosūtīja Kongresam plānu par Gvantanamo līča militārā cietuma galīgu slēgšanu; tā kā ES dalībvalstu palīdzība daļai ieslodzīto pārcelties uz dzīvi citur bijusi ierobežota;

M.  tā kā neviena no iesaistītajām dalībvalstīm nav veikusi pilnīgu un efektīvu izmeklēšanu nolūkā saukt pie atbildības tos, kas pārkāpuši starptautiskās tiesības un vietējos tiesību aktus, vai panākt atbildības uzņemšanos pēc ASV Senāta pētījuma publicēšanas;

N.  tā kā diemžēl deputāti, kas devās Parlamenta Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas faktu konstatēšanas braucienā uz Bukaresti, nevarēja apmeklēt Klasificētas informācijas valsts reģistra biroja (ORNISS) ēku, kura saskaņā ar pieejamām ziņām izmantota par slepenu CIP aizturēšanas vietu;

O.  tā kā Parlamenta 2015. gada 11. februāra rezolūcijā par ASV Senāta ziņojumu par CIP veikto spīdzināšanu uzdots Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai sadarbībā ar Ārlietu komiteju un jo īpaši ar Cilvēktiesību apakškomiteju atsākt izmeklēšanu par iespējamo CIP gūstekņu pārvadāšanu un nelikumīgu turēšanu apcietinājumā Eiropas valstīs un gada laikā plenārsēdē sniegt pārskatu,

1.  uzsver transatlantisko attiecību neatsveramo nozīmību un stratēģisko raksturu laikā, kad pieaug globālā nestabilitāte; uzskata, ka šīs attiecības, kuru pamatā ir kopīgas intereses un vērtības, ir jāstiprina vēl vairāk, ievērojot daudzpusības, tiesiskas valsts un konfliktu atrisināšanas sarunu ceļā principus;

2.  atkārtoti stingri nosoda tādu pastiprinātas nopratināšanas metožu izmantošanu, kuras ir aizliegtas starptautiskajos tiesību aktos un ar kurām cita starpā tiek pārkāptas tiesības uz brīvību, drošību, humānu izturēšanos, tiesības netikt spīdzinātam, tiesības uz nevainīguma prezumpciju, taisnīgu lietas izskatīšanu tiesā, juridiskās palīdzības izmantošanu un vienlīdzīgu aizsardzību saskaņā ar tiesību aktiem;

3.  vienu gadu pēc ASV Senāta pētījuma nākšanas klajā, pauž nopietnas bažas par dalībvalstu un ES iestāžu kūtrumu atzīt daudzkārtējos pamattiesību pārkāpumus un spīdzināšanas gadījumus, kas Eiropā notika laikposmā 2001.–2006. gads, tos izmeklēt un saukt iesaistītās un vainīgās personas pie atbildības;

4.  atzinīgi vērtē Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 23. februāra spriedumu lietā Nasr un Ghali pret Itāliju (44883/09), saskaņā ar kuru Itālijas iestādes ir zinājušas par to, ka Ēģiptes imams Abu Omar ir spīdzināts, un acīmredzami ir izmantojušas „valsts noslēpuma” principu, lai šo noziegumu izdarījušās personas baudītu faktisku nesodāmību; aicina Itālijas izpildvaras pārstāvjus nepiemērot „valsts noslēpuma” principu agrākajam Izlūkošanas un militārās drošības dienesta (SISMi) vadītājam un trim bijušajiem SISMi darbiniekiem, lai garantētu to, ka tiesiskuma nodrošināšana notiek bez šķēršļiem;

5.  pauž nožēlu par to, ka vairākpartjiu faktu konstatēšanas brauciens uz Rumāniju notika tikai 2015. gada septembrī; prasa, lai Eiropas Parlaments organizētu lielāku skaitu faktu konstatēšanas braucienu uz tām dalībvalstīm, kuras ASV Senāta pētījumā par CIP ieslodzījuma un nopratināšanas programmu ir apzīmētas kā šajā programmā iesaistītās valstis, piemēram, Lietuvu, Poliju, Itāliju un Apvienoto Karalisti;

6.  uzsver to, ka transatlantiskā sadarbība, kuras pamatā ir tādas kopējas vērtības kā brīvības un drošības un demokrātija un pamata cilvēktiesību veicināšana, ir viena no galvenajām ES ārējo attiecību prioritātēm, un ka tai tādai arī ir jābūt; atkārtoti apstiprina nepārprotamo nostāju, kas pausta ASV un ES 2009. gada paziņojumā par to, ka kopīgajiem centieniem cīņā pret terorismu ir jāatbilst saistībām, kuras ir noteiktas starptautisko tiesībās, jo īpaši starptautiskajās cilvēktiesībās un humanitārajās tiesībās, un ka šo saistību ievērošana mūsu valstis padarīs stiprākas un drošākas; aicina ASV šajā sakarībā darīt visu iespējamo, lai ievērotu ES iedzīvotāju tiesības tādā pašā veidā, kā tiek ievērotas ASV iedzīvotāju tiesības;

7.  uzskata, ka, īstenojot transatlantisko sadarbību cīņas pret terorismu jomā, ir jāievēro pamattiesības, pamatbrīvības un privātums, kā tas ir noteikts ES tiesību aktos, lai šī sadarbība kalpotu iedzīvotāju kopīgām interesēm abās Atlantijas okeāna pusēs; prasa transatlantisko partneru starpā nodrošināt pastāvīgu dialogu par drošību un cīņas pret terorismu jautājumiem, tostarp par pilsonisko tiesību un cilvēktiesību aizsardzību, lai terorismu apkarotu efektīvi;

8.  pauž nožēlu par to, ka vairāk kā gadu pēc tam, kad ASV Senāts publicēja pētījumu un Parlaments pieņēma šo rezolūciju, kurā ASV tiek izteikts aicinājums izmeklēt daudzkārtējos cilvēktiesību pārkāpumus, kas ir izdarīti, īstenojot CIP aizdomās turēto personu pārsūtīšanas un slepenas ieslodzīšanas programmas, un sodīt to izdarītājus, un reaģēt uz visiem ES dalībvalstu pieprasījumiem, kas skar CIP programmu, neviena šos pārkāpumus izdarījusī persona nav saukta pie atbildības un ASV valdība uz ES dalībvalstu pieprasījumiem nereaģē;

9.  atkārtoti aicina ASV arī turpmāk izmeklēt daudzkārtējos cilvēktiesību pārkāpumus, kas ir izdarīti, iepriekšējām ASV administrācijām veicot CIP aizdomās turēto personu pārsūtīšanas un slepenas ieslodzīšanas programmas, un sodīt to izdarītājus, un reaģēt uz visiem ES dalībvalstu CIP programmas sakarībā izteiktajiem pieprasījumiem sniegt informāciju, izdot personas vai efektīvi aizsargāt cietušās personas; mudina ASV Senāta Īpašo izmeklēšanas komiteju pilnībā publicēt tās pētījumu par CIP ieslodzīšanas un nopratināšanas programmu; uzsver ASV Senāta pamatsecinājumu, ka CIP izmantotās vardarbīgās un pretlikumīgās metodes nedeva nekādus izlūkošanas datus, kas būtu ļāvuši novērst turpmākus teroristu uzbrukumus; atgādina par kategorisko spīdzināšanas un piespiedu pazušanas nosodījumu; papildus tam aicina ASV ievērot starptautiskās tiesības, kas reglamentē izmeklēšanu, kura tiek veikta, pamatojoties uz aktuālām ziņām par spīdzināšanu un sliktu izturēšanos Gvantanamo cietumā, tostarp daudzkārtējos ES dalībvalstu lūgumus sniegt informāciju par ieslodzītajiem, kas agrāk tika turēti ieslodzījumā CIP slepenos cietumos, un ANO īpašā referenta jautājumā par spīdzināšanu lūgumu par viņa pilnvarām pārbaudīt Gvantanamo uz vietas un runāt ar CIP veiktās spīdzināšanas upuriem;

10.  pauž nožēlu par tās izmeklēšanas izbeigšanu, ko veica Eiropas Padomes ģenerālsekretārs saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību aizsardzības konvencijas 52. pantu, ņemot vērā to, ka virknē dalībvalstu izmeklēšana veikta netiek un ka šajā sakarībā ir nepieciešama papildu noskaidrošana; šim nolūkam atkārtoti dalībvalstīm pauž aicinājumu veikt izmeklēšanu, nodrošinot pilnīgu pārredzamību, par apgalvojumiem, ka to teritorijās ir izveidoti slepeni cietumi, kuros cilvēkus turēja ieslodzījumā saskaņā ar CIP programmu, un saukt pie atbildības šajās operācijās iesaistītās personas, tostarp publiskās personas, ņemot vērā visus jaunatklātos pierādījumus (arī veiktos maksājumus, kā ir teikts Senāta Īpašajā izmeklēšanas komitejas kopsavilkumā), un ar nožēlu konstatē lēno izmeklēšanas gaitu, ierobežoto pārskatatbildību un pārmērīgo attaisnošanos ar valsts noslēpumiem;

11.  mudina Lietuvu, Rumāniju un Poliju steidzami nodrošināt pārredzamu, detalizētu un efektīvu kriminālizmeklēšanu par CIP slepenajām ieslodzījuma vietām, kas atrodas to attiecīgajās teritorijās, pilnībā ņemot vērā visus atklātos faktiskos pierādījumus, saukt pie atbildības cilvēktiesību pārkāpējus, ļaut izmeklētājiem veikt visaptverošas pārbaudes par aizdomās turēto personu pārsūtīšanas lidojumu tīklu un par kontakta personām, par kurām atklātībā ir zināms, ka tās vai nu konkrētus lidojumus ir organizējušas pašas, vai nu ir piedalījušās šo lidojumu veikšanā, veikt ieslodzījuma vietu tiesu medicīnisko izmeklēšanu un sniegt medicīnisko aprūpi šajās vietās ieslodzītajām personām, analizēt telefona sarunu sarakstu un naudas pārskaitījumus, izskatīt no iespējamajām cietušajām personām saņemtos iesniegumus par statusa noteikšanu/dalību izmeklēšanā un nodrošināt, lai visi attiecīgie noziedzīgie nodarījumi tiktu ņemti vērā, tostarp tie, kas saistīti ar ieslodzīto personu pārsūtīšanu; vai darīt zināmus līdz attiecīgajam brīdim veiktās izmeklēšanas rezultātus;

12.  uzstāj uz pilnīgu un ātru Eiropas Cilvēktiesību tiesas pret Poliju un bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku pieņemto spriedumu izpildi, tostarp uz steidzamo individuālo un vispārējo pasākumu ievērošanu; atkārtoti pauž Eiropas Padomes Ministru komitejas Polijai adresēto prasību diplomātiskā ceļā censties panākt un saņemt ASV apsolījumu nepiemērot nāvessodu un apsolījumu nodrošināt taisnīgu tiesu, savlaicīgu, detalizētu un efektīvu kriminālizmeklēšanu attiecībā uz visiem attiecīgajiem noziedzīgajiem nodarījumiem un visām tajos cietušajām personām un cilvēktiesību pārkāpēju saukšanu pie atbildības; šim nolūkam atzinīgi vērtē bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas ieceri izveidot īpašu neatkarīgu izmeklēšanas struktūru un mudina to darīt ātri — ar starptautiskās sabiedrības atbalstu un dalību;

13.  atgādina, ka agrākais Rumānijas slepeno dienestu direktors Ioan Talpes oficiāli Eiropas Parlamenta delegācijai atzina, ka viņam ir pilnībā zināma CIP darbība Rumānijas teritorijā, atklājot, ka viņš deva atļauju iznomāt valdības ēkas CIP;

14.  pauž bažas par grūtībām, ar kādām saskaras dalībvalstu parlamentu un tiesu veiktā izmeklēšana attiecībā uz dažu dalībvalstu dalību CIP programmā un par dokumentu nevajadzīgu klasificēšanu, kas nozīmē cilvēktiesību pārkāpēju faktisku nesodāmību;

15.  atgādina, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā 2014. gada 24. jūlija spriedumā jau ir nepārprotami atzinusi, ka publiskie avoti un kumulatīvie pieradījumi, kas palīdz konstatēt dalībvalstu dalību CIP aizdomās turēto personu pārsūtīšanas programmā, ir pieņemami pierādījumi tiesas procesā, it sevišķi gadījumos, kad nedz sabiedrība, nedz tiesu iestādes nedrīkst iepazīties ar oficiāliem valsts dokumentiem, pamatojoties uz „nacionālo drošību”;

16.  atzinīgi vērtē Rumānijas līdz šim veikto darbu un aicina Rumānijas Senātu atslepenot sava 2007. gada ziņojuma pārējās klasificētās daļas, proti, pielikumus, uz kuriem savus secinājumus balstīja Rumānijas Senāta izmeklēšana; atkārto Rumānijai adresēto aicinājumu izmeklēt ziņas par slepenu cietumu, saukt pie atbildības šajās operācijās iesaistītās personas, ņemot vērā visus jaunatklātos pierādījumus, un izmeklēšanu pabeigt steidzamības kārtā;

17.  konstatē, ka dati, kurus ieguva Lietuvas parlamenta Nacionālās drošības un aizsardzības komiteja (Seima NDAK), veicot izmeklēšanu par Lietuvas dalību CIP slepenajā ieslodzījuma vietu programmā, nav nodoti atklātībai, un prasa šādu datu publiskošanu;

18.  pauž savu vilšanos par to, ka, neskatoties uz vairākiem lūgumiem (Rumānijas ārlietu ministram adresēta vēstule, ko nosūtīja Parlamenta Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas priekšsēdētājs, un vēl viens faktu konstatācijas brauciena laikā valsts sekretāram izteikts lūgums) faktu konstatēšanas brauciena dalībniekiem tika aizliegts apmeklēt „Spožo gaismu” — ēku, kas saskaņā ar vairākkārt sniegtiem oficiāliem datiem ir izmantota kā ieslodzījumu vieta;

19.  aicina visus Eiropas Parlamenta deputātus, it sevišķi tos, kas izmeklēto notikumu laikā attiecīgajās valstīs ieņēma amatus valdībā, pilnīgi un aktīvi atbalstīt izmeklēšanu par ES dalībvalstu iesaisti CIP slepenās aizturēšanas un ārkārtas pārsūtīšanas programmā;

20.  aicina Komisiju un Padomi ziņot plenārsēdei pirms 2016. gada jūnija par reakcijas rīcību uz rekomendācijām un prasībām, kuras Eiropas Parlaments izteica, veicot izmeklēšanu par to, ka CIP, iespējams, Eiropas valstīs ieveda un nelikumīgi turēja ieslodzījumā cietumniekus, un savās turpmākajās rezolūcijās, kā arī ziņot par dalībvalstu veikto izmeklēšanu laikā izdarītajiem secinājumiem un to piespriestajiem sodiem;

21.  prasa pastiprināti īstenot regulāru un strukturētu ES un ASV starpparlamentāro dialogu, jo īpaši Eiropas Parlamenta Pilsoņu brīvību, iekšlietu un tieslietu komitejas un tās attiecīgo partneru ASV Kongresā un Senātā dialogu, izmantojot visus sadarbības un dialoga veidus, kādi ir pieejami, īstenojot Transatlantisko likumdevēju dialogu (TLD); šajā sakarībā atzinīgi vērtē TLD Eiropas Parlamenta un ASV Kongresa 78. sanāksmi, ko ir paredzēts rīkot Hāgā 2016. gada 26.–28. jūnijā un kas ir uzskatāma par iespēju šo sadarbību padarīt ciešāku, ņemot vērā, ka terorisma apkarošanas sadarbība būs šīs diskusijas neatņemama sastāvdaļa;

22.  atgādina, ka pārredzamība ir neapstrīdams ikvienas demokrātiskās sabiedrības stūrakmens un ka bez tās valdības pārskatatbildība savas tautas priekšā nemaz nav iedomājama; tādēļ pauž nopietnu satraukumu par to, ka pieaug tendence valdībām nepamatoti atsaukties uz „nacionālās drošības” apsvērumiem, kas tiek darīts tikai tāpēc vai galvenokārt tāpēc, lai neļautu iedzīvotājiem (kuru priekšā valdība ir pārskatatbildīga) vai tiesu iestādēm (kuras ir attiecīgās dalībvalsts tiesību sistēmas uzraudzes) īstenot sabiedrisko kontroli; norāda uz lielajiem draudiem, kādus sevī slēpj jebkāda demokrātiskā pārskatatbildības mehānisma neizmantošana, kas praksē nozīmē valdības atbrīvojumu no tās atbildības;

23.  pauž nožēlu par to, ka ASV prezidenta apņemšanās slēgt Gvantanamo līča aizturēšanas centru līdz 2010. gada janvārim joprojām nav izpildīta; atkārtoti aicina ASV iestādes pārskatīt militāro komisiju sistēmu, lai nodrošinātu taisnīgu tiesu, slēgt Gvantanamo līča aizturēšanas centru un jebkurā gadījumā aizliegt spīdzināšanas izmantošanu, sliktu izturēšanos un aizturēšanas uz neierobežotu laiku bez tiesas sprieduma;

24.  pauž nožēlu par to, ka ASV administrācija nav sasniegusi vienu no saviem galvenajiem mērķiem, proti, ASV militārajā bāzē Gvantanamo līcī ierīkotā aizturēšanas centra slēgšanu; atbalsta visus turpmākos centienus slēgt šo aizturēšanas centru un nodrošināt, lai tiktu atbrīvoti ieslodzītie, kuriem apsūdzības nav izvirzītas; aicina ASV novērst bažas, kuras pauž starptautiskās cilvēktiesību struktūras attiecībā uz Gvantanamo līča aizturēšanas centrā ieslodzīto personu cilvēktiesībām, tostarp par spīdzināšanu izcietušām personu iespējām saņemt pienācīgu medicīnisko aprūpi un rehabilitācijas nodrošināšanu šīm personām; uzsver, ka prezidents Baraks Obama, 2015. gada 20. janvārī uzstājoties ar runu par Savienības stāvokli, atkārtoja savu apņemšanos izpildīt savu 2008. gada vēlēšanu kampaņā izteikto solījumu slēgt Gvantanamo līča cietumu, un atzinīgi vērtē plānu, ko viņš nosūtīja Kongresam 2016. gada 23. februārī; aicina dalībvalstis piedāvāt patvērumu ieslodzītajiem, kas ir oficiāli attaisnoti atbrīvošanas nolūkā;

25.  ir pārliecināts, ka lietu izskatīšana vispārējā krimināltiesā, kurā darbojas civilie tiesneši, ir labākais veids, kā atrisināt jautājumu par Gvantanamo līča aizturēšanas centrā aizturēto ieslodzīto statusu; pieprasa, lai šiem ASV ieslodzītajiem tiktu ātri izvirzīta apsūdzība un viņi tiktu tiesāti, ievērojot starptautiskos tiesiskuma standartus, vai arī viņi tiktu atbrīvoti; šajā sakarībā uzsver, ka šie paši standarti attiecībā uz taisnīgu tiesu ir nediskriminējoši jāattiecina uz visiem;

26.  aicina ASV iestādes Gvantanamo līča aizturēšanas centra ieslodzītajiem nāvessodu nepiemērot;

27.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ASV Militāro komisiju pārvaldības iestādei, ASV valsts sekretāram, ASV prezidentam, ASV Kongresam un Senātam, ANO ģenerālsekretāram, ANO īpašajam referentam jautājumā par spīdzināšanu, Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai, Amerikas Cilvēktiesību komisijai.

(1) OV C 380 E, 11.12.2012., 132. lpp.
(2) OV C 55, 12.2.2016., 123. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0348.
(4) OV C 303 E, 13.12.2006., 833. lpp.
(5) OV C 287 E, 29.11.2007., 309. lpp.
(6) OV C 353 E, 3.12.2013., 1. lpp.
(7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0418.
(8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0173.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0286.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0031.
(11) http://website-pace.net/documents/19838/2008330/AS-JUR-INF-2016-06-EN.pdf/f9280767-bf73-44a1-8541-03204e2dfae3.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika