Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 78. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1951. gada Ženēvas konvenciju un tās papildprotokolu,

–  ņemot vērā savu 2015. gada 29. aprīļa rezolūciju par pēdējā laikā notikušajām traģēdijām Vidusjūrā un ES migrācijas un patvēruma politikas nostādnēm(1),

–  ņemot vērā savu 2015. gada 10. septembra rezolūciju par migrāciju un bēgļiem Eiropā(2),

–  ņemot vērā Komisijas Desmit punktu rīcības plānu attiecībā uz migrāciju, ar kuru tā iepazīstināja Apvienotajā ārlietu un iekšlietu padomes sanāksmē, kas notika 2015. gada 20. aprīlī Luksemburgā,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropas programma migrācijas jomā” (COM(2015)0240),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 7. jūnija paziņojumu „Rīcības plāns par trešo valstu valstspiederīgo integrāciju” (COM(2016)0377),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos (COM(2016)0378),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 10. jūnija paziņojumu „Jaunu prasmju programma Eiropai” (COM(2016)0381),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido ES kopējo drošu izcelsmes valstu sarakstu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai nolūkā un ar ko groza Direktīvu 2013/32/ES (COM(2015)0452),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvu 2013/33/ES, ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (Uzņemšanas direktīva),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „ES rīcības plāns par atgriešanu” (COM(2015)0453),

–  ņemot vērā Komisijas ieteikumu, ar kuru izveido kopīgu „Rokasgrāmatu atgriešanas jautājumos” dalībvalstu kompetentajām iestādēm izmantošanai ar atgriešanu saistītu uzdevumu veikšanā (C(2015)6250),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par publiskā iepirkuma noteikumiem saistībā ar pašreizējo patvēruma meklētāju krīzi (COM(2015)0454),

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos kopīgo paziņojumu par bēgļu krīzes risināšanu Eiropā: ES ārējās darbības nozīme (JOIN(2015)0040),

–  ņemot vērā Komisijas Lēmumu par Eiropas Savienības Ārkārtas trasta fonda izveidi stabilitātes nodrošināšanai un nelikumīgas migrācijas un personu pārvietošanas iemeslu novēršanai Āfrikā (C(2015)7293),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par bēgļu krīzes pārvaldību: tūlītēji operatīvie, budžeta un juridiskie pasākumi saskaņā ar Eiropas programmu migrācijas jomā (COM(2015)0490),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 27. maija paziņojumu „ES Rīcības plāns cīņai pret migrantu kontrabandu (2015.–2020. gads)” (COM(2015)0285),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par Eiropas programmu trešo valstu pilsoņu integrācijai,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par bēgļu krīzes pārvaldību: Eiropas programmā migrācijas jomā izvirzīto prioritāro darbību īstenošanas pašreizējais stāvoklis (COM(2015)0510),

–  ņemot vērā secinājumus, kurus Eiropadome pieņēma 2014. gada jūnija sanāksmē, 2015. gada 23. aprīļa īpašajā sanāksmē, 2015. gada 25. un 26. jūnija sanāksmē, 2015. gada 23. septembra ES valstu vai valdību vadītāju neoficiālajā sanāksmē par migrāciju, 2015. gada 15. oktobra sanāksmē, 2015. gada 17. un 18. decembra sanāksmē un 2016. gada 18. un 19. februāra sanāksmē,

–  ņemot vērā secinājumus par drošām izcelsmes valstīm, kurus Padome pieņēma 2015. gada 20. jūlija sanāksmē, par migrāciju — 2015. gada 20. jūlija sanāksmē, par turpmāko atgriešanas politiku — 2015. gada 8. oktobra sanāksmē, par migrāciju — 2015. gada 12. oktobra sanāksmē, par bēgļu un migrācijas krīzes pārvarēšanas pasākumiem — 2015. gada 9. novembra sanāksmē un par bezvalstniecību — 2015. gada 4. decembra sanāksmē,

–  ņemot vērā 2015. gada 20. jūlijā Padomē notikušajā sanāksmē dalībvalstu valdību pārstāvju pieņemtos secinājumus par 20 000 personu, kurām nepārprotami nepieciešama starptautiskā aizsardzība, pārmitināšanu, izmantojot daudzpusējas un valstu shēmas,

–  ņemot vērā ES un Turcijas 2015. gada 15. oktobra kopīgo rīcības plānu,

–  ņemot vērā deklarāciju, ko 2015. gada 8. oktobrī pieņēma augsta līmeņa konferencē par Vidusjūras reģiona austrumdaļas un Rietumbalkānu ceļu, un vadītāju paziņojumu, kuru pieņēma 2015. gada 25. oktobrī notikušajā sanāksmē par bēgļu plūsmām pa Rietumbalkānu ceļu,

–  ņemot vērā rīcības plānu un politisko deklarāciju, kurus pieņēma 2015. gada 11. un 12. novembrī Valletā notikušajā ES un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmē,

–  ņemot vērā Padomes 2003. gada 22. septembra Direktīvu 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos,

–  ņemot vērā Komisijas un Padomes vienotā nodarbinātības ziņojuma projektu, kas pievienots Komisijas paziņojumam par 2016. gada izaugsmes pētījumu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūciju Nr. 1994(2014),

–  ņemot vērā Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (EASO) darbu un ziņojumus, it īpaši ikgadējo ziņojumu par situāciju patvēruma jomā Eiropas Savienībā 2014. gadā,

–  ņemot vērā 33. panta 1. un 2. punktu ANO 1984. gada Konvencijā pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem,

–  ņemot vērā Pamattiesību aģentūras (FRA) darbu, gada ziņojumus un pētījumus, it īpaši pētījumus par smagiem darbaspēka ekspluatācijas veidiem,

–  ņemot vērā Politikas departamenta A pētījumu par migrantu integrāciju un tās ietekmi uz darba tirgu, Politikas departamenta C pētījumus par LESD 80. panta piemērošanu, par jaunām iespējām, alternatīviem risinājumiem un līdzekļiem, kā personām, kas meklē starptautisko aizsardzību, piekļūt patvēruma procedūrām, par jaunu iespēju pētīšanu likumdošanas jomā attiecībā uz darbaspēka migrāciju uz ES, par kopējās Eiropas patvēruma sistēmas nostiprināšanu un alternatīvām Dublinas konvencijai un par ES sadarbību ar trešām valstīm migrācijas jomā, kā arī ņemot vērā Politikas departamentu A un D piezīmes un pētnieciskos dokumentus par ES migrācijas politikas nostādnēm un bēgļu integrācijai paredzētajiem ES budžeta līdzekļiem: efektivitātes analīze un paraugprakse nākotnei, un Politikas departamenta EXPO pētījumu par migrantiem Vidusjūrā: cilvēktiesību aizsargāšana,

–  ņemot vērā Eiropas migrācijas tīkla veiktos pētījumus un it īpaši pētījumu par politikas nostādnēm, praksi un datiem attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem,

–  ņemot vērā ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos darbu un ziņojumus,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta migrantu cilvēktiesību jautājumos darbu un ziņojumus,

–  ņemot vērā Starptautiskās Migrācijas organizācijas darbu un ziņojumus,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes bēgļu un izsūtīto personu jautājumos darbu un ziņojumus,

–  ņemot vērā Eiropas Reģionu komitejas atzinumu „Eiropas programma migrācijas jomā”, ko tā pieņēma 2015. gada 3. un 4. decembrī notikušajā 115. plenārsēdē,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2015. gada 10. decembra atzinumus par Eiropas programmu migrācijas jomā un par ES rīcības plānu cīņai pret migrantu kontrabandu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 27. aprīļa atzinumu par bēgļu integrāciju ES,

–  ņemot vērā savu 2014. gada 17. decembra rezolūciju par situāciju Vidusjūras reģionā un nepieciešamību pēc holistiskas ES pieejas migrācijai(3),

–  ņemot vērā Equal programmas īstenošanā gūto pieredzi un izdarītos secinājumus,

–  ņemot vērā Tieslietu un iekšlietu padomes 2004. gada novembrī pieņemtos kopējos pamatprincipus attiecībā uz imigrantu integrācijas politiku ES un it īpaši 3., 5. un 7. principu,

–  ņemot vērā savu 2013. gada 14. marta rezolūciju par migrantu integrāciju, tās ietekmi uz darba tirgu un sociālā nodrošinājuma koordinācijas ārējo dimensiju(4),

–  ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) attiecīgās publikācijas, it īpaši „Imigrantu integrāciju raksturojošie rādītāji 2015: iekārtošanās”, „Efektīvas integrācijas nodrošināšana: bēgļi un citas personas, kam nepieciešama aizsardzība” un „Jauns migrantu profils nesenās ekonomikas krīzes atskaņās”,

–  ņemot vērā Eurofound attiecīgās publikācijas un it īpaši „Politikas nostādņu koordinācijas jomā risināmie uzdevumi attiecībā uz trešo valstu valstpiederīgajiem” un „Pieejas bēgļu integrācijai darba tirgū Eiropas Savienībā”,

–  ņemot vērā Starptautiskā Valūtas fonda personāla diskusiju dokumentu „Bēgļu pieplūdums Eiropā: ekonomikas jomā risināmie uzdevumi”,

–  ņemot vērā Patvēruma informācijas datubāzes ikgadējo ziņojumu (2014–2015) „Kopējā patvēruma sistēma pagrieziena punktā: bēgļi Eiropas solidaritātes krīzes gūstā”,

–  ņemot vērā ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos apsvērumus par starptautisko aizsardzību attiecībā uz personām, kas bēg no Sīrijas Arābu Republikas (2013. gada 22. oktobra II atjauninātā redakcija),

–  ņemot vērā savu 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par politikas nostādnēm attiecībā uz prasmju veidošanu cīņā pret jauniešu bezdarbu(5),

–  ņemot vērā savu 2015. gada 10. septembra rezolūciju par sociālo uzņēmējdarbību un sociālo inovāciju cīņā pret bezdarbu(6),

–  ņemot vērā 2016. gada 8. marta rezolūciju par situāciju saistībā ar sievietēm bēglēm un patvēruma meklētājām ES(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Politikas departamenta C 2016. gada februārī sagatavoto pētījumu „Sievietes bēgles un patvēruma meklētājas: integrācijas jautājums”,

–  ņemot vērā 2016. gada 16. marta augstākā līmeņa trīspusējās sociālo lietu sanāksmes secinājumus, it īpaši Eiropas ekonomisko un sociālo partneru paziņojumu par bēgļu krīzi,

–  ņemot vērā starptautiskās saistības, ko paredz 1951. gada Konvencija par bēgļa statusu un ANO Konvencija par bērna tiesībām, un paturot prātā visu bērnu pamattiesības uz bezmaksas sākumskolas izglītības pieejamību neatkarīgi no viņu dzimuma, rases un etniskās vai sociālās izcelsmes,

–  ņemot vērā savu 2015. gada 26. novembra rezolūciju par izglītības nodrošināšanu bērniem ārkārtas situācijās un ieilgušu krīžu gadījumos(8),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Kultūras un izglītības komitejas atzinumu (A8-0204/2016),

A.  tā kā bēgļu krīze pirmām kārtām ir humanitāra krīze, ko cita starpā izraisījusi ES kaimiņos atrodošos valstu destabilizācija un kam ir ilgtermiņa ietekme uz ES darba tirgiem un pilsonisko sabiedrību, un tā kā tāpēc uz to ir jāreaģē ar pārdomātiem ilgtermiņa risinājumiem, kuri palīdz garantēt sociālo kohēziju vietējā līmenī un nesen ieceļojušo personu veiksmīgu integrāciju mūsu sabiedrībā;

B.  tā kā Ženēvas Konvencija tika izstrādāta, lai aizsargātu Eiropas bēgļus pēc Otrā pasaules kara, un tā kā tajā ir definēts, kas ir bēglis, un tā nosaka virkni bēgļa tiesību, kā arī valstu pienākumus;

C.  tā kā pastāv trīs juridiskā statusa veidi, kam pienākas vai potenciāli pienākas starptautiskā aizsardzība, un tie ir personas ar bēgļa statusu, personas, kas meklē patvērumu, un personas, kurām pienākas alternatīvā aizsardzība; tā kā sociālās iekļaušanas un integrācijas darba tirgū politikas nostādnes būtu jāpiemēro šo personu specifiskajām vajadzībām;

D.  tā kā ir jāanalizē bēgļu krīzes cēloņi, lai varētu nekavējoties efektīvi rīkoties; tā kā turklāt galvenie bēgļu krīzes cēloņi ir konflikti un tā kā to atrisināšana varētu krasi samazināt bēgļu skaitu un atlikušajiem nodrošināt iespēju atgriezties savā valstī;

E.  tā kā 2014. un 2015. gadā Eiropā tika reģistrēts vēl nepieredzēts patvēruma meklētāju un bēgļu skaits, ko izraisīja sarežģītā humanitārā situācija atsevišķās ES kaimiņvalstīs; tā kā informācijas pieejamības uzlabošana, izmantojot jaunās tehnoloģijas, varētu palīdzēt novērst cilvēku tirgotāju un nelegālo pārvedēju rūpala uzplaukumu;

F.  tā kā rīcības plāns un politiskā deklarācija, ko pieņēma 2015. gada 11. un 12. novembrī Valletā notikušajā ES un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmē par migrāciju, nav pārvērtušies konkrētā apņēmīgā rīcībā;

G.  tā kā bēgļu integrāciju gan sabiedrībā, gan darba tirgū var panākt tikai tad, ja starp dalībvalstīm un to sabiedrībām pastāv solidaritāte un tās spēj vienoti uzņemties saistības;

H.  tā kā tiek prognozēts, ka ES darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaits līdz 2020. gadam samazināsies par 7,5 miljoniem; tā kā darba tirgus vajadzību attīstības prognozes ES liecina par aizvien pieaugošu darbaspēka trūkumu konkrētās nozarēs;

I.  tā kā lai nodrošinātu sociālo iekļaušanu, ir nepieciešama profesionālā integrācija;

J.  tā kā bēgļu sociālā iekļaušana un integrācija uzņemošo valstu sabiedrībā un it īpaši to darba tirgū ir dinamisks divvirzienu, kā arī divdimensiju process (jo tas paredz gan tiesības, gan pienākumus), kurš vienlaikus ir gan sarežģīts uzdevums, gan iespēja, un tāpēc bēgļu iekļaušanai ir nepieciešami pašu bēgļu, dalībvalstu, to vietējo — un attiecīgā gadījumā reģionālo — pārvaldes iestāžu un uzņemošo kopienu saskaņoti, bet atšķirīgi pienākumi un centieni, kā arī sociālo partneru, pilsoniskās sabiedrības un brīvprātīgo organizāciju iesaistīšanās un atbalsts;

K.  tā kā, lai notiktu veiksmīga integrācija, ir nepieciešams nodrošināt ne tikai iekļaušanu darba tirgū, bet arī valodu kursu pieejamību pēc ierašanās, kā arī mājokļa, izglītības un apmācības, sociālās aizsardzības un veselības, tostarp garīgās veselības, aprūpes pieejamību;

L.  tā kā viens no noteicošajiem faktoriem sekmīgai bēgļu integrācijai ir darba tirgus apstākļi uzņemošajās valstīs; tā kā bezdarba līmenis un it īpaši jauniešu un ilgtermiņa bezdarba līmenis ES joprojām ir satraucoši augsts un tā kā joprojām aktuāla ir problēma, kas saistīta ar piedāvājuma un pieprasījuma saskaņošanu darba tirgū;

M.  tā kā ikviens bēglis ir indivīds ar savu personisko dzīves un darba pieredzi, zināšanām, iemaņām, kvalifikāciju un vajadzībām, kuras visas ir jāatzīst; tā kā bēgļi var sākt un attīstīt ekonomisko darbību, kas varētu sniegt labumu uzņemošajām kopienām;

N.  tā kā turklāt 24,4 % ES iedzīvotāju draud nabadzība un sociālā atstumtība un gandrīz 10 % saskaras ar smagu materiālo nenodrošinātību;

O.  tā kā trešo valstu valstspiederīgie saskaras ar daudzām grūtībām savu prasmju un kvalifikācijas atzīšanā; tā kā trešā valstī iegūtās kvalifikācijas atzīšana iet roku rokā ar prasmju rūpīgu pārbaudi;

P.  tā kā lai bēgļi varētu iekļūt darba tirgū, ir ļoti svarīgi atzīt pieaugušo bēgļu apmācību un kvalifikāciju un paredzēt konkrētus noteikumus, lai viņi varētu iegūt akadēmisku kvalifikāciju un specifiskas prasmes;

Q.  tā kā nodrošināt bēgļiem un patvēruma meklētājiem piekļuvi darba tirgum ir svarīgi, lai atjaunotu viņu cilvēka cieņu un pašvērtējumu, un tā kā tas ir izmaksu ziņā lietderīgi un liecina par atbildīgu pieeju publiskajām finansēm, samazinot izdevumus, kas jāsedz dalībvalstīm un vietējām pārvaldes iestādēm, vienlaikus ļaujot bēgļiem kļūt par nodokļu maksātājiem;

R.  tā kā bēgļiem vai patvēruma meklētājiem, kas ir sievietes un/vai nepilngadīgie, ir īpašas vajadzības aizsardzības jomā; tā kā visās ar sociālo iekļaušanu un integrāciju darba tirgū saistītajās politikas nostādnēs ir jāiekļauj dzimumu līdztiesības un bērnu aizsardzības perspektīva;

S.  tā kā saskaņā ar Europol 2015. gadā sniegtajiem datiem pēc ierašanās Eiropā ir pazuduši vismaz 10 000 nepavadītu bērnu;

T.  tā kā piespiedu pārvietošanai, konfliktiem, cilvēktiesību pārkāpumiem un kariem var būt smaga ietekme uz to skarto cilvēku fizisko un garīgo veselību; tā kā papildus iepriekš minētajam tiek konstatēti ļoti augsti rādītāji, kas raksturo uz dzimumu balstīto vardarbību, ar kuru saskaras bēgles un patvēruma meklētājas;

U.  tā kā liels īpatsvars Eiropā ieradušos patvēruma meklētāju saskaras ar necilvēcīgiem un nedrošiem apstākļiem un dzīvo nometnēs, kurās nav pieejami pietiekami kvalitatīvi viņu pamatvajadzību apmierināšanai nepieciešamie resursi un pakalpojumi;

V.  tā kā ANO 1951. gada Konvencijas par bēgļa statusu 33. panta 1. punkts nosaka, ka „neviena dalībvalsts nekādā gadījumā neizraida vai neatgriež bēgli uz tās valsts robežu, kuras teritorijā viņa dzīvība un brīvība ir apdraudēta sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību vai piederību pie kādas īpašas sociālās grupas vai sakarā ar viņa politiskajiem uzskatiem”;

W.  tā kā 1984. gada Konvencijas pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem 3. panta 1. un 2. punkts attiecīgi paredz, ka „neviena dalībvalsts nedrīkst izsūtīt, nosūtīt atpakaļ vai izdot kādu personu citai valstij, ja pastāv pamatots iemesls uzskatīt, ka šai personai var draudēt spīdzināšana” un ka „(..) kompetentās iestādes ņem vērā visus attiecīgos apsvērumus un attiecīgā gadījumā to, ka konkrētajā valstī tiek sistemātiski pieļauti nopietni, acīmredzami un masveidīgi cilvēktiesību pārkāpumi”;

X.  tā kā diskriminācija līdzās valodas, izglītības un institucionāliem faktoriem ir viens no būtiskākajiem šķēršļiem, kas migrantiem parasti liedz pilnībā piedalīties darba tirgū un sabiedrībā(9);

Y.  tā kā puse no patvēruma meklētājiem un bēgļiem, kas ieradušies ES, ir vecumā no 18 līdz 34 gadiem un viena ceturtā daļa ir bērni; tā kā šie bērni ir ieradušies no konfliktu zonām, kurās skolu apmeklēšana ir pārtraukta vai ierobežota, dažkārt pat uz ilgu laiku, vai no bēgļu nometnēm, kurās tikai nelielai daļai šo bērnu bija iespējams apgūt jebkāda veida izglītību vai apmeklēt vietējo skolu;

Z.  tā kā Direktīvā 2003/86/EK noteikts, ka attiecībā uz bēgļu ģimeņu atkalapvienošanos ES dalībvalstis nedrīkst piemērot nosacījumus, kas saistīti ar minimālo uzturēšanās laiku attiecīgajā teritorijā, pirms bēgļiem var pievienoties viņu ģimenes locekļi,

1.  uzsver, ka ES, nekavējoties reaģējot uz izveidojušos situāciju, ir jābalstās uz solidaritāti un taisnīgu atbildības sadalījumu, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 80. pantā, un uz visaptverošu pieeju, kurā tiek ņemta vērā nepieciešamība uzlabot drošas un likumīgas migrācijas kanālus un kura nodrošina pilnīgu spēkā esošo tiesību aktu un ES pamattiesību un pamatvērtību pilnīgu ievērošanu; uzsver, ka bēgļu un patvēruma meklētāju pieplūduma pārvaldības nolūkā ir nekavējoties jāievieš pastāvīgs pārcelšanas mehānisms, kas attiecas uz visām dalībvalstīm;

2.  atzīmē augsto neviendabīguma pakāpi un skaidrības trūkumu jēdziena „bēglis” lietošanā publiskajā un politiskajā diskursā; uzsver, ka ir svarīgi bēgļus skaidri identificēt saskaņā ar juridisko definīciju, kas iekļauta 1951. gada 28. jūlija Ženēvas konvencijā, kura grozīta ar 1967. gada 31. janvāra Ņujorkas protokolu, un saskaņā ar definīcijām, kas iekļautas ES tiesību aktos, it īpaši Kvalifikācijas direktīvas (2011/95/ES)(10) 2. panta c) līdz g) apakšpunktā un Uzņemšanas direktīvas 2. panta a) līdz c) apakšpunktā; uzsver — lai īstenotu dažādās ES un starptautiskās politikas nostādnes, ir svarīgi skaidri nošķirt bēgļus un ekonomiskos migrantus;

3.  norāda, ka persona, kas ir tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību, ir trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kuru nevar kvalificēt kā bēgli, bet kura tāpat saskaras ar reālu būtiska kaitējuma, spīdzināšanas vai necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai necilvēcīgas vai pazemojošas sodīšanas risku, vai civiliedzīvotājs, kas saskaras ar nopietniem individuāliem draudiem dzīvībai vispārējas vardarbības dēļ starptautiska vai iekšzemes bruņota konflikta situācijās (sk. Kvalifikācijas direktīvu);

4.  uzsver, ka starp dalībvalstīm pastāv būtiskas atšķirības starptautiskās aizsardzības pieprasījumu apstrādes laika un kārtības ziņā; uzsver, ka lēnas un pārmērīgi birokrātiskas procedūras var kavēt bēgļu un patvēruma meklētāju piekļuvi izglītībai un apmācībai, palīdzībai darba meklēšanā un darba tirgum, ES programmu īstenošanas sākšanu un līdzekļu efektīvu un koordinētu izmantošanu šajā jomā, kā arī palielināt bēgļu un patvēruma meklētāju neaizsargātību pret nedeklarētu darbu un nedrošiem darba apstākļiem; norāda uz steidzamo nepieciešamību izveidot kopēju patvēruma sistēmu, lai uzlabotu atzīšanas procedūras, vienlaikus nodrošinot visaugstāko iespējamo drošības līmeni bēgļiem un ES iedzīvotājiem; iesaka veikt nepieciešamos pasākumus, lai atbalstītu dalībvalstis, kas ģeogrāfisku iemeslu dēļ ir intensīvāk iesaistītas migrantu sākotnējā uzņemšanā; atzīst — ja uzturēšanās atļauja tiek piešķirta tikai uz salīdzinoši īsu periodu (it īpaši tiem, kam ir piešķirta alternatīvā aizsardzība), tas kavē attiecīgo personu integrāciju darba tirgū;

5.  prasa arī veikt efektīvus pasākumus ārpus ES teritorijas gan lai nodrošinātu, ka attiecīgajiem kritērijiem atbilstošās personas var droši sasniegt uzņemošo valsti, gan arī lai izskatītu starptautiskās aizsardzības pieteikumus un ierobežotu nenoteiktas migrācijas plūsmas;

6.  uzsver — lai atvieglotu bēgļu sociālo iekļaušanu un integrāciju darba tirgū, ir jāizstrādā pieeja, kas nosaka atbilstošu pielāgošanos un kā priekšnoteikumu paredz sadarbību, un ir jārisina vairāki nopietni daudzšķautņaini jautājumi, piemēram, nekāda veida diskriminācijas nepieļaušana, ar valodu saistītie šķēršļi, kas ir galvenais integrāciju kavējošais faktors, prasmju validācija, atšķirīgie līdzšinējie sociālekonomiskie, izglītības un kultūras apstākļi un pieredze, mājoklis, vajadzības veselības aprūpes jomā, tostarp pēc psiholoģiskā un pēctraumas atbalsta; ģimenes atkalapvienošanās un pie neaizsargātām iedzīvotāju grupām piederošo personu būtiskais īpatsvars bēgļu vidū, it īpaši satraucošais bērnu, tostarp nepavadītu bērnu, cilvēku ar invaliditāti, vecāka gadagājuma cilvēku un sieviešu skaits(11), kuriem visiem ir nepieciešama viņu īpašajām vajadzībām pielāgota palīdzība;

7.  noraida ideju par īpašu bēgļiem paredzētu darba tirgu izveidi;

8.  atbalsta ierosinājumu valstī noteikto minimālo algu piemērot arī bēgļiem;

9.  atgādina, ka sieviešu stāvoklis bēgļu nometnēs Eiropā, it īpaši viņu dzīves un higiēnas apstākļi ir tik satraucoši slikti, ka ir nepieciešams veikt steidzamus sanitāros pasākumus; uzsver, ka sievietēm salīdzinājumā ar vīriešiem ir atšķirīgas veselības aprūpes vajadzības, jo viņas ir vairāk pakļautas dažādiem riskiem, tostarp uz dzimumu balstītai vardarbībai, reproduktīvās veselības sarežģījumiem un ar kultūru saistītiem šķēršļiem veselības aprūpes pieejamībai; tādēļ uzskata, ka politika šajā jomā nedrīkst būt dzimumneitrāla;

10.  norāda — lai efektīvi risinātu būtiski atšķirīgas vajadzības, ir svarīgi nošķirt ārkārtas pasākumus un pasākumus, kas jāveic vidējā termiņā un ilgtermiņā;

11.  atkārto, ka ir svarīgi jau no paša sākuma, kad tiek apstrādāti pieteikumi bēgļa statusa piešķiršanai, atzīt dzimuma dimensiju un starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniegušo sieviešu vajadzības, kā arī īpašās ar sociālo iekļaušanu un integrāciju darba tirgū saistītās problēmas, ar ko saskaras sievietes; prasa visās ar sociālo iekļaušanu un integrāciju darba tirgū un ar patvērumu un migrāciju saistītajās politikas nostādnēs un procedūrās nodrošināt vienlīdzīgas iespējas sievietēm un vīriešiem, paturot prātā to, ka sievietes biežāk nekā vīrieši uzņemas atbildību par bērnu un vecāka gadagājuma, slimu vai citādi atkarīgu ģimenes locekļu aprūpi; atgādina, ka kvalitatīvas un pieejamas bērnu un citu atkarīgu ģimenes locekļu aprūpes nodrošināšana, kā arī elastīgs darba režīms ir svarīgi piemēri tam, kā uzlabot darba tirgus pieejamību vecākiem un uzlabot viņu ekonomiskās un sociālās iespējas;

12.  uzsver izglītības sniegtās priekšrocības sociālajā iekļaušanā un integrācijā darba tirgū; uzsver, ka ir svarīgi visiem bēgļiem, it īpaši meitenēm un sievietēm, nodrošināt formālās un neformālās izglītības un mūžizglītības pieejamību apvienojumā ar darba pieredzi(12); turklāt aicina izstrādāt stabilas un pārredzamas procedūras ārvalstīs, ārpus Eiropas Savienības, iegūtas kvalifikācijas atzīšanai;

13.  aicina dalībvalstis izveidot tādu valodas apmācības sistēmu, kurā vispārējā valodas apmācība būtu cieši saistīta ar profesionālo valodas apmācību;

14.  uzsver, ka liela nozīme ir īpaši pielāgotai uz vienlīdzīgām iespējām balstītai integrācijas pieejai, kurā pienācīga uzmanība tiek veltīta dažādu mērķgrupu vajadzībām un īpašajām problēmām; šajā sakarā uzsver lielo pieprasījumu pēc lasītprasmes un rakstītprasmes apguves programmām;

Risināmie uzdevumi un iespējas

15.  uzskata — tam, ka bēgļiem un patvēruma meklētājiem tiek atvieglota mājokļa, veselības aprūpes, izglītības, sociālās aizsardzības un darba tirgus reāla pieejamība, vienlaikus garantējot viņu pamattiesību ievērošanu un padarot darba tirgus iekļaujošākus vietējā un valsts līmenī, varētu būt būtiska nozīme viņu cilvēka cieņas un pašpārliecības atjaunošanā, un uzsver, ka tas ir lietderīgi arī izmaksu ziņā, jo ļautu bēgļiem kļūt patstāvīgiem, iegūt ekonomisko neatkarību un sniegt sabiedrībai noderīgu ieguldījumu, kas ir ļoti svarīgs solis uz priekšu virzībā uz viņu sekmīgu iekļaušanu sabiedrībā un atbildīga pieeja publiskajām finansēm, tāpēc ka, īstenojot šo pieeju, tiktu samazināti dalībvalstīm un vietējām pašvaldībām sedzamie izdevumi, jo tā paredz bēgļu integrāciju, vienlaikus ļaujot viņiem kļūt par nodokļu maksātājiem, ko var uzskatīt par labvēlīgu faktoru viņu personiskajai izaugsmei, attīstībai un pašpārliecībai, atzīšanai sabiedrībā, kā arī visai sabiedrībai un kopienai kopumā; norāda, ka ne visi bēgļi, kas ierodas ES, spēj strādāt, jo viņiem to liedz veselība, vecums vai citi iemesli; atgādina, ka Kvalifikācijas direktīva un Uzņemšanas nosacījumu direktīva gan patvēruma meklētājiem, gan personām, kurām piešķirta starptautiskā aizsardzība, paredz tiesības uz darba tirgus un profesionālās apmācības pieejamību;

16.  prasa dalībvalstīm īstenot konkrētām valstīm adresētos ieteikumus, kas sniegti saistībā ar Eiropas pusgadu;

17.  norāda, ka agrīna un pastāvīga iejaukšanās ir izšķiroši svarīga, lai pēc iespējas efektīvāk garantētu bēgļu sekmīgu sociālo iekļaušanu un integrāciju darba tirgū un vietējās kopienās, kas kalpo tam, lai mazinātu risku, ka viņi vēlāk varētu justies nošķirti, nepiemēroti un neiederīgi sabiedrībā; atgādina, ka agrīnas iejaukšanās pasākumi varētu ietvert agrīnu līdzdalību, izmantojot brīvprātīgo darbu, stažēšanos, padomdošanu un kopienas iesaistīšanu;

18.  atzīst pilsoniskās sabiedrības un brīvprātīgo organizāciju darbu, ko tās veic, sniedzot atbalstu visu patvēruma meklētāju un bēgļu iespēju uzlabošanai, integrācijai un pašelastīguma palielināšanai pirms ienākšanas darba tirgū un iekļaujoties tajā; uzsver, ka būtu jāveic nepieciešamie pasākumi, lai pienācīgi apmācītu tos, kuri brīvprātīgi iesaistās bēgļu integrācijā un izglītošanā; atzīmē, ka ir svarīgi izveidot un attīstīt sociālos un kopienas tīklus starp bēgļu un migrantu kopienām un ar tām, lai viņiem atvieglotu piekļuvi darba tirgum;

19.  uzsver, ka darba tirgus apstākļi uzņemošajās valstīs ir viens no noteicošajiem faktoriem ilgtspējīgas un sekmīgas bēgļu integrācijas nodrošināšanā; apzinās bēgļu neviendabīgumu vecuma, prasmju un zināšanu ziņā; uzsver, ka bezdarba, it īpaši jauniešu bezdarba, līmenis dažās ES valstīs un reģionos joprojām ir satraucoši augsts un ka Komisijai un dalībvalstīm arī turpmāk prioritāte būtu jāpiešķir politikas nostādnēm un investīcijām, kuru mērķis ir kvalitatīvu darbvietu radīšana visai sabiedrībai, īpašu uzmanību veltot tās vismazāk aizsargātajām grupām, un ekonomikas izaugsme; atgādina, ka pasākumiem, ko veic, lai radītu kvalitatīvas darbvietas, veicinātu aktīvus darba tirgus un risinātu bezdarba problēmu, ir jāiekļaujas vietējā kontekstā, jo pretējā gadījumā tie nebūs efektīvi;

20.  norāda arī uz sociālo un ekonomisko apstākļu būtiskajām atšķirībām ES; uzsver, ka ir svarīgi tās ņemt vērā bēgļu pārvietošanā, lai maksimāli palielinātu viņu izredzes integrēties darba tirgū, jo pārāk bieži viņi vispirms tiek pārvietoti uz vietām, kurās viņus nav iespējams integrēt darba tirgū;

21.  aicina dalībvalstis nodrošināt, lai vienlaikus ar migrantu uzņemšanu tiktu īstenota stabila integrācijas politika, piemēram, valodas un orientācijas kursi, kas sniedz visaptverošu ieskatu ES pamattiesībās un pamatvērtībās un sociālajā iekļaušanā; uzsver, ka valodas prasmju apguvei ir ļoti liela nozīme sekmīgā bēgļu integrācijā, it īpaši darba tirgū; aicina dalībvalstis tiem bēgļiem, kuriem visticamāk tiks piešķirta atļauja un kuri atradīs darbu uzņemošajā valstī, nodrošināt gan vispārējus, gan ar darbu saistītus valodas apmācības kursus un pieprasīt to apmeklēšanu; uzskata, ka valodas apmācība ir jāveic jau t. s. karstajos punktos un sākotnējās uzņemšanas centros;

22.  uzsver nepieciešamību pēc bēgļu formālo un neformālo prasmju agrīnas, taisnīgas un bezmaksas izvērtēšanas, kā arī viņu kvalifikācijas atzīšanas un validācijas, lai viņiem atvieglotu darba tirgus pieejamību aktīvas darba politikas ietvaros, it īpaši, nodrošinot apmācību un padomdošanu nodarbinātības jomā, tostarp veicot pasākumus, ar ko viņiem garantē darba tirgus pieejamību un nediskriminējošus darba apstākļus, un veicot īpaši pielāgotus pasākumus, kuri viņiem ļautu pilnībā izmantot savu potenciālu, un lai uzņemošajās valstīs saskaņotu darbaspēka piedāvājumu un pieprasījumu; šajā sakarā uzsver, ka ir svarīgi pastiprināt Eiropas kvalifikāciju sistēmas lomu un nekavējoties ieviest efektīvāku kārtību kvalifikācijas, pieredzes un prasmju atzīšanai un validācijai; norāda, ka no šādas efektīvas kārtības labumu gūtu visi ES iedzīvotāji; tomēr uzsver, ka šādai izvērtēšanai nekādā gadījumā nevajadzētu izraisīt diskrimināciju attiecībā uz patvēruma meklētāju kvalifikāciju un ka prasmes un iespējamo nodarbināmību nevajadzētu izmantot par kritēriju, pieņemot lēmumus par patvēruma piešķiršanu; uzsver, ka pieejamie ierobežotie resursi būtu jāizmanto rūpīgi, lai varētu savlaicīgi īstenot patvēruma pieteikumu izskatīšanas procedūras un ātri un efektīvi integrēt bēgļus;

23.  uzsver, ka publiskajiem izdevumiem, kas ietver ārkārtas investīcijas sociālās iekļaušanas un darba tirgus pasākumos un programmās, var būt labvēlīga īstermiņa ietekme uz valstu IKP, savukārt vidēja termiņa un ilgtermiņa ietekme uz publiskajām finansēm būs atkarīga no šo pasākumu efektivitātes;

24.  šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu iespējamo pagaidu atkāpju no Stabilitātes un izaugsmes pakta prasībām izvērtēšanā ņemt vērā ārkārtīgi lielā bēgļu pieplūduma ietekmi uz budžetu, kas saistīta ar dalībvalstu ārkārtas izdevumiem šī pakta preventīvajā un korektīvajā daļā(13);

25.  uzsver, ka svarīgāko sociālajai iekļaušanai un integrācijai darba tirgū pieejamo ES fondu, it īpaši Eiropas Sociālā fonda (ESF), Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda (AMIF), Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) un Eiropas atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām (FEAD), mērķi, mērķgrupas un pārvaldības veidi dalībvalstu līmenī atšķiras; uzsver, ka no šiem fondiem tiek atbalstītas konkrētas iniciatīvas, kuru mērķis ir uzlabot valodu un profesionālās prasmes un pakalpojumu un darba tirgus pieejamību un atbalstīt izpratnes veicināšanas kampaņas, kas paredzētas gan uzņemošajām kopienām, gan migrantiem; atgādina, ka integrācijai paredzētos līdzekļus ir svarīgi izmantot reāliem integrācijas pasākumiem, kā arī atgādina dalībvalstīm par partnerības principa nozīmi šo līdzekļu efektīva un koordinētāka izlietojuma nodrošināšanā; tomēr norāda, ka mērķis integrēt bēgļus darba tirgū ir jāatspoguļo, lielāku nozīmi piešķirot Eiropas Sociālajam fondam;

26.  tā kā minētie līdzekļi nav pietiekami, uzsver, ka prioritārā kārtā ir jāpalielina publiskās investīcijas un jāpiešķir papildu līdzekļi, lai vietējām pārvaldes iestādēm, sociālajiem partneriem, sociālās un ekonomikas jomas dalībniekiem, pilsoniskajai sabiedrībai un brīvprātīgo organizācijām sniegtu tiešu finansiālu atbalstu to pasākumu veikšanai, kuri paredzēti bēgļu un patvēruma meklētāju ātrai integrēšanai sabiedrībā un darba tirgū, it īpaši tāpēc, lai novērstu sociālo spriedzi, īpaši teritorijās, kurās bezdarba līmenis ir visaugstākais;

27.  atbalsta Komisijas centienus vienkāršot un palielināt sinerģiju starp pieejamajiem finansēšanas instrumentiem; tomēr uzsver, ka ir jāturpina uzlabot šo līdzekļu pieejamība, papildināmība un pārredzamība, lai stiprinātu dalībvalstu spēju uzņemt un integrēt bēgļus un patvēruma meklētājus;

28.  šajā sakarā uzsver, ka ir izlietoti visi AMIF līdzekļi; tādēļ mudina saglabāt šo fondu, kad tiks pārskatīta daudzgadu finanšu shēma (DFS);

29.  uzsver, ka sociālās iekļaušanas un integrācijas politikas nostādņu un pasākumu izstrādē un īstenošanā vienmēr būtu jāparedz vienlīdzīgas attieksmes, nediskriminēšanas, vienlīdzīgu iespēju un dzimumu līdztiesības princips;

30.  turklāt uzsver, ka bēgļiem un patvēruma meklētājiem paredzēto iekļaušanas un integrācijas pasākumu finansēšanai nevajadzētu izmantot līdzekļus, kas atvēlēti programmām, kuru mērķis ir citas nelabvēlīgā situācijā esošas grupas, un ka šiem pasākumiem ir noteikti nepieciešamas papildu sociālās investīcijas, kas atspoguļo vajadzību pēc papildu pasākumiem; uzsver arī to, ka ES līdzekļi būtu jāizlieto efektīvāk un lietderīgāk; aicina Komisiju šādu integrācijas politikas nostādņu izstrādē ņemt vērā darba tirgu un sociālo situāciju raksturojošus datus, lai nodrošinātu, ka integrācijas process nepasliktina sociālo un ekonomisko situāciju uzņemošajos reģionos;

31.  tādēļ, lai nodrošinātu pietiekamus līdzekļus bēgļu ilgtermiņa integrācijai darba tirgū, aicina Komisiju apsvērt iespēju, pārskatot DFS, ieviest noteikumu, ka Eiropas Sociālajam fondam tiek atvēlēti vismaz 25 % no kohēzijas politikas budžeta; aicina Padomi saistībā ar gaidāmo DFS pārskatīšanu pielāgot kopējo piešķīrumu un atsevišķo izdevumu kategoriju maksimālo apmēru, lai ņemtu vērā bēgļu krīzes radītos iekšējos un ārējos uzdevumus un lai tos saskaņotu ar to dalībvalstu vajadzībām, kuras saskaras ar vislielākajām problēmām integrācijas jomā(14);

32.  norāda — lai nodrošinātu konkrētajam mērķim atbilstošu piešķīrumu no ESF, dalībvalstīm vajadzības gadījumā būtu jāpielāgo attiecīgie noteikumi nolūkā raudzīties, lai patvēruma meklētājiem tiktu piemērots tāds pats režīms kā ES un trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir pieejams attiecīgais darba tirgus;

Patiesas integrācijas nodrošināšana

33.  uzsver — lai nodrošinātu bēgļu un migrantu labu pārvaldību, ir nepieciešama stingra korelācija starp visiem tiesību aktiem, kas veido ES programmu migrācijas jomā(15);

34.  atzīmē, ka izšķiroši svarīga nozīme ir visu sabiedrības locekļu līdzdalībai, un tāpēc ierosina stiprināt paraugprakses apmaiņu šajā jomā, vienlaikus ņemot vērā dalībvalstu kompetenci attiecībā uz integrācijas pasākumiem; uzsver, ka integrācijas pasākumiem, kas paredzēti valstī likumīgi dzīvojošiem trešo valstu valstspiederīgajiem, būtu jāveicina iekļaušana, nevis nošķirtība; atzīmē, ka vietējām un reģionālajām pārvaldes institūcijām, tostarp pilsētām, ir svarīga loma integrācijas procesos;

35.  pauž stingru pārliecību, ka bez ES mikrouzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu sniegta aktīva plaša mēroga atbalsta bēgļu integrācija darba tirgū būs sarežģīta; uzskata, ka saistībā ar bēgļu integrāciju darba tirgū attiecīgajām dalībvalstu iestādēm MVU būtu jānodrošina plašs konkrētajiem mērķiem pielāgots atbalsts un konsultēšana;

36.  atbalsta Komisijas centienus atjaunināt Eiropas programmu migrācijas jomā, it īpaši pārskatot Dublinas III regulu, lai uzlabotu solidaritāti, atbildības dalīšanu un aizsardzības standartu saskaņošanu starp dalībvalstīm; uzsver, ka bēgļu mobilitāte labvēlīgi ietekmētu vajadzību pēc darbaspēka apmierināšanu un tā trūkuma novēršanu, kā arī bēgļu ieļaušanu darba tirgū, tostarp tādus aspektus kā dalībvalstu mudināšana ļaut atkal apvienoties ģimenēm; uzsver, ka ir nepieciešami turpmāki centieni, lai Eiropas Savienībā izveidotu patiesi vienotu Eiropas patvēruma sistēmu un izstrādātu visaptverošu un ilgtspējīgu likumīgās migrācijas politiku, kuras mērķis būtu apmierināt darba tirgus vajadzības prasmju ziņā un kurā būtiska loma būtu paredzēta sociālajai iekļaušanai un aktīvai integrācijas politikai;

37.  pauž nožēlu, ka Komisijai pret daudzām dalībvalstīm nācās pieņemt 40 lēmumus par pārkāpumu, jo tās nebija īstenojušas kopējās Eiropas patvēruma sistēmas politikas pamatnostādnes, tostarp 19 dalībvalstīm nosūtīt oficiālas brīdinājuma vēstules, jo tās nebija paziņojušas pasākumus, kuri veicami, lai transponētu Uzņemšanas nosacījumu direktīvu, kas nosaka svarīgākos standartus tādās jomās kā nodarbinātības, profesionālās apmācības, skološanas un nepilngadīgo izglītības, pārtikas, mājokļa, veselības aprūpes, medicīniskās un psiholoģiskās aprūpes pieejamība un paredz noteikumus attiecībā uz nelabvēlīgā situācijā esošām personām; stingri uzskata, ka Komisijai būtu jādara vairāk, lai nodrošinātu, ka tiek pilnībā un faktiski īstenoti spēkā esošie noteikumi; mudina dalībvalstis labot šo situāciju saskaņā ar Līgumos noteiktajiem Eiropas principiem cilvēktiesību, solidaritātes, taisnīga atbildības sadalījuma un lojālas sadarbības jomā;

38.  atzīmē priekšsēdētāja Ž.-K. Junkera runā „Stāvoklis Savienībā 2015. gadā”(16) pausto apgalvojumu, ar kuru viņš apstiprināja atbalstu darba tirgus pieejamības nodrošināšanai patvēruma meklētājiem laikā, kad tiek izskatīti viņu pieprasījumi; tomēr pauž nožēlu par Komisijas apņēmības trūkumu pieņemto lēmumu īstenošanā; pauž bažas par dažu dalībvalstu lēmumu slēgt savas iekšējās robežas vai ieviest pagaidu robežkontroli, tādējādi apdraudot pārvietošanās brīvību Šengenas zonā;

39.  pauž nožēlu, ka netiek apmierinoši īstenota 2015. gada septembra vienošanās par bēgļu sadalīšanu starp dalībvalstīm; uzsver, ka bēgļu uzņemšanas kvotas netiek ievērotas lielākajā daļā dalībvalstu; mudina Komisiju un dalībvalstis pēc iespējas ātrāk īstenot attiecīgās vienošanās un paātrināt bēgļu uzņemšanu un pārmitināšanu;

40.  norāda, ka ilgā starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšana un patvēruma meklētāju nereģistrēšana tad, kad viņi ierodas, ne tikai kavē bēgļu un patvēruma meklētāju savlaicīgu un likumīgu piekļuvi darba tirgum, bet arī rada apstākļus nedeklarēta darba un darbaspēka visāda veida ekspluatācijas attīstībai; uzsver nepieciešamību atbalstīt dalībvalstis, kas ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ pirmās saskaras ar patvēruma meklētāju reģistrācijas organizēšanu;

41.  uzsver, ka visiem ekspluatācijas un diskriminācijas upuriem būtu jānodrošina tiesu iestāžu un aizsardzības pieejamība; uzsver sociālo partneru, pilsoniskās sabiedrības, vietējo pārvaldes iestāžu, ekonomisko un sociālo dalībnieku un brīvprātīgo organizāciju paveikto izšķiroši svarīgo darbu, cenšoties sasniegt šos strādniekus, lai viņiem palīdzētu, un sniedzot viņiem nepieciešamo informāciju, it īpaši par viņu tiesībām un pienākumiem un viņiem pienākošos aizsardzību, kā arī nepieciešamo atbalstu, tostarp ņemot vērā bēgļu uzturēšanās iespējamo īslaicīgo raksturu;

42.  uzsver — lai nodrošinātu bēgļu efektīvu integrāciju sabiedrībā, ir būtiski nepieļaut geto veidošanos;

43.  atzinīgi vērtē to, ka ir izveidots “prasmju profilu instruments” trešo valstu valstspiederīgajiem saistībā ar Komisijas “Jauno prasmju programmu Eiropai”, kuras mērķis ir stiprināt trešo valstu valstspiederīgo prasmju un kvalifikāciju agrīnu identificēšanu un dokumentēšanu, ieviest norādījumus par labāko praksi, lai atbalstītu darba tirgus integrāciju dalībvalstīs, un uzlabot valodu apguves iespējas tiešsaistē jaunpienākušiem bēgļiem un patvēruma meklētājiem ar Erasmus + tiešsaistes valodu kursu starpniecību;

44.  atzinīgi vērtē Komisijas „Rīcības plānu par trešo valstu valstspiederīgo integrāciju”, kurā tiek skatīti pirmsizceļošanas un pirmsieceļošanas pasākumi un izglītības, nodarbinātības un profesionālās apmācības, piekļuves pamatpakalpojumiem, aktīvas līdzdalības un sociālās integrācijas jautājumi;

Ieteikumi un paraugprakse

45.  aicina dalībvalstis atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes principam, stāvoklim savas valsts darba tirgū un attiecīgajiem ES un valsts tiesību aktiem nodrošināt ātru un pilnīgu bēgļu integrāciju darba tirgū un viņu sociālo iekļaušanu, kā arī informēt viņus par sabiedrisko pakalpojumu, it īpaši mājokļa, veselības aprūpes un sociālās aizsardzības, integrācijas kursu, valodu apguves moduļu un citu izglītības un apmācības pasākumu pieejamību;

46.  aicina Komisiju apsvērt iespēju mērķtiecīgi pārskatīt Uzņemšanas nosacījumu direktīvu, lai nodrošinātu, ka starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzējiem darba tirgus ir pieejams pēc iespējas drīzāk pēc attiecīgā pieteikuma iesniegšanas; mudina Komisiju veicināt sociālās aizsardzības standartu augšupēju konverģenci un darba atļauju ātru izsniegšanu dalībvalstīs;

47.  aicina Komisiju pastiprināt centienus, lai nodrošinātu reālu darba tirgus pieejamību bēgļiem un patvēruma meklētājiem, it īpaši pārbaudot, vai dalībvalstis nodarbinātības pieejamībai nepiemēro pārāk ierobežojošus nosacījumus, kas šo pieejamību pārmērīgi apgrūtina; turklāt aicina dalībvalstis mazināt birokrātiju, lai nodarbināmām personām atvieglotu iekļūšanu darba tirgū; norāda, ka šādi pasākumi gan veicinātu bēgļu integrāciju, gan — vispārīgāk ― sniegtu labumu visiem ES iedzīvotājiem;

48.  mudina dalībvalstis saīsināt starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas laiku, pienācīgu uzmanību veltot attiecīgo indivīdu tiesībām un neapdraudot lēmumu pieņemšanas kvalitāti, jau sākotnējās uzņemšanas centros izvērtēt bēgļu izglītības līmeni un kvalifikāciju un tādējādi mērķtiecīgāk paplašināt agrīnās iejaukšanās pasākumus, piemēram, valodu mācības, prasmju izvērtēšanu un pilsoniskās integrācijas kursus, tostarp kursus par Eiropas pamattiesībām, vērtībām un kultūru, it īpaši tiem patvēruma meklētājiem, kuriem ir labas izredzes saņemt starptautisko aizsardzību, un mudina nodrošināt šo pasākumu vienlīdzīgu pieejamību; mudina Komisiju atbalstīt dalībvalstis, īstenojot konkrētus un efektīvus pasākumus, kas palīdzētu racionalizēt pieteikumu izskatīšanu;

49.  aicina dalībvalstis nodrošināt bēgļiem un patvēruma meklētājiem agrīnu, vieglu un vienlīdzīgu apmācības, tostarp prakses un māceklības, pieejamību, lai nodrošinātu viņu ātru, efektīvu un pilnīgu integrāciju mūsu sabiedrībā un darba tirgū, tostarp dodot viņiem iespēju apgūt prasmes, kas nepieciešamas jaunas nākotnes veidošanai pēc atgriešanās savā valstī; uzsver — lai to izdarītu, ir jāpieņem iniciatīvas kopā ar privāto sektoru, arodbiedrībām un pilsonisko sabiedrību; turklāt aicina dalībvalstis atzīt un validēt jau pastāvošās bēgļu prasmes, oficiālo un neoficiālo kompetenci, talantu un zinātību, izvērtējot katru gadījumu atsevišķi; atgādina, ka pirmais šķērslis, ko bēgļiem nākas pārvarēt, ir valodu šķērslis; tādēļ iesaka veikt efektīvus pasākumus, kas viņiem ļautu ne tikai iemācīties un saprast uzņemošās valsts valodu, bet arī veicinātu dažādu kultūru savstarpēju iepazīšanu, lai nepieļautu ksenofobiska un rasistiska noskaņojuma izplatīšanos;

50.  prasa izveidot Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ģenerāldirektorāta darba grupu Komisijā, lai pēc iespējas drīzāk izstrādātu Eiropas mēroga standartus attiecībā uz vispārīgajām prasmēm un metodes to kataloģizēšanai;

51.  atzinīgi vērtē risinājumus, kas sniedz informāciju vairākās valodās par formālās izglītības apgūšanas un ikdienējās mācīšanās, profesionālās apmācības, stažēšanās un brīvprātīgā darba iespējām migrantiem, bēgļiem un patvēruma meklētājiem; tādēļ prasa paplašināt šādus pakalpojumus;

52.  uzsver, ka inovatīviem instrumentiem, kas balstās uz jauniem plašsaziņas līdzekļiem, tādiem kā sociālie plašsaziņas līdzekļi un lietotnes, varētu būt svarīga loma pakalpojumu pieejamības veicināšanā un informācijas apmaiņā attiecībā uz bēgļu reģistrēšanu, viņu prasmju izvērtēšanu, darba meklēšanu un valodu mācībām, kā arī tiešas palīdzības sniegšanā cilvēkiem, kuriem tā ir nepieciešama; mudina dalībvalstis izveidot īpašas platformas un daudzvalodu interneta portālus, kuru mērķis būtu sniegt koncentrētu un viegli pieejamu informāciju par atzīšanas iespējām, pastāvošajām integrācijas programmām un atbildīgo institūciju sarakstiem, un atgādina, ka visās ES un EEZ dalībvalstīs ir speciāls valsts akadēmiskās atzīšanas informācijas centrs, kas nodrošina iespēju salīdzināt akadēmiskās kvalifikācijas; šajā sakarā mudina dalībvalstis popularizēt šo pakalpojumu;

53.  vērš uzmanību uz dalībvalstīs pieejamo apmācības iespēju un modeļu klāstu un it īpaši uz kombinēto profesionālās izglītības un apmācības modeli, par kuru dažās dalībvalstīs bēgļiem un patvēruma meklētājiem nekas vai faktiski nekas nav zināms, bet kurš, nogludinot pāreju no izglītības apguves un apmācības uz nodarbinātību, lielā mērā var veicināt bēgļu integrāciju darba tirgū un sabiedrībā un tādējādi nodrošināt iespēju darba ņēmējus apmācīt arī augstas kvalifikācijas profesijās, kurās trūkst jaunu darbinieku;

54.  aicina Komisiju ierosināt pamatnostādnes par bēgļu kvalifikācijas un prasmju atzīšanas iespējām; šajā sakarā norāda, ka daudzos gadījumos apmācība un kvalifikācijas iegūšana bēgļu izcelsmes valstīs neatbilst attiecīgajiem Eiropas standartiem; ierosina Komisijai izstrādāt ieteikumus, kas dalībvalstīm ļautu vieglāk, ātrāk un efektīvāk identificēt bēgļu prasmes, kompetenci, talantus un zinātību; šajā sakarā norāda uz dalībvalstu darba tirgu atšķirībām un to atšķirīgajām vajadzībām un cer, ka, ņemot to vērā, varēs ātrāk, vieglāk un efektīvāk apmierināt vajadzības pēc darbaspēka atsevišķās jomās un vienlaikus nodrošināt bēgļu ātrāku integrāciju darba tirgū;

55.  aicina Komisiju apsvērt iespēju pārskatīt Zilās kartes direktīvu

56.  uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm būtu jāpastiprina centieni jebkāda veida diskriminācijas, ksenofobijas un rasisma apkarošanā, tostarp palielinot izpratni par tiesību aktiem diskriminācijas novēršanas jomā, atbalstot vietējo pārvaldes iestāžu, pilsoniskās sabiedrības organizāciju, sociālo partneru un valsts līdztiesības veicināšanas institūciju darbu un pastiprinot to centienus komunikācijā ar plašsaziņas līdzekļiem un iedzīvotājiem ES, lai apkarotu jebkādu dezinformāciju un ksenofobijas izpausmes, kas ir pretrunā Eiropas vērtībām, jo visi šāda veida centieni būtiski veicinās bēgļu sociālo pieņemšanu un iekļaušanu; mudina dalībvalstis izmantot Tiesību, vienlīdzības un pilsonības programmai paredzēto finansējumu, lai organizētu apmācības par daudzveidību un lai izglītotu un informētu darba tirgū nonākošos bēgļus un migrantus par viņu kā darba ņēmēju likumīgajām tiesībām, tādējādi palīdzot viņiem izvairīties no kļūšanas par ekspluatējošas prakses vai ekspluatējošu darba devēju upuriem; uzsver, ka visā migrācijas procesā un integrācijas politikas nostādnēs būtu jāņem vērā multiplā diskriminācija;

57.  atzinīgi vērtē 2016. gada 16. marta kopīgo paziņojumu par bēgļu krīzi, kuru pieņēma sociālie partneri augstākā līmeņa trīspusējā sociālo lietu sanāksmē un kurā uzsvērta viņu apņemšanās un vēlme kopā ar valdībām un citām ieinteresētajām personām izstrādāt politikas nostādnes integrācijas atbalstam; uzskata, ka sociālie partneri un pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir neaizstājami starpnieki, kuriem ir būtiska loma bēgļu integrācijā darba tirgū un sabiedrībā kopumā; mudina Komisiju, balstoties uz līdzsvarotu interešu pārstāvību, pastiprināt dialogu ar sociālajiem partneriem, lai identificētu bēgļu iespējas darba tirgū un nodarbinātības jomā;

58.  aicina dalībvalstis mācīties no pilsētu līmenī uzkrātās pieredzes un prakses un atvieglot to apmaiņu, lai veicinātu iekļaujošus darba tirgus visiem iedzīvotājiem, tostarp starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, un iesaistīt pilsētas un vietējās pārvaldes iestādes sociālās un ekonomiskās iekļaušanas politikas nostādņu izstrādē un īstenošanā; uzskata, ka ir nepieciešama efektīvāka partnerība starp dažādajiem valdības līmeņiem un ka ES un valstu iniciatīvām ir jāpapildina un jāpastiprina pilsētu veiktās darbības, par mērķi nosakot konkrētās iedzīvotāju vajadzības; uzskata, ka būtu jāatzīst dalībvalstu labā prakse efektīvā darba koordinācijā ar pilsētām un to iesaistīšanā un jānodrošina šādas prakses pamanāmība;

59.  uzskata — lai nodrošinātu, ka bēgļus neizmanto nedeklarētam darbam un nepakļauj citāda veida nopietniem darbaspēka ekspluatācijas veidiem un diskriminācijai darbavietā, bēgļiem, kā arī iestādēm ir jāsniedz atbilstīga apmācība par nodarbinātības jomas tiesību aktiem un nediskrimināciju;

60.  aicina Komisiju sniegt finansiālu atbalstu starptautiskām shēmām, ar kuru palīdzību tiek nodrošināta labas prakses pārnesamība un pielāgojamība, — piemēram, individuālās padomdošanas, ko veic persona, kas jau bijusi līdzīgā situācijā, un sagatavošanas projektiem, kas ietver visus pārvaldības līmeņus un dažādas ieinteresētās personas un ko ES līmenī ir izstrādājušas un īsteno dažādas ieinteresētās personas, — un nodrošināt to efektīvu īstenošanu uz vietas;

61.  aicina dalībvalstis īstenot Pamatlēmumu par cīņu pret rasismu un ksenofobiju un jauno Noziegumos cietušo direktīvu, kā arī nodrošināt savlaicīgu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu par jebkādu kūdīšanu uz vardarbību, tostarp uz dzimumu balstītu vardarbību, un pret migrantiem un patvēruma meklētājiem neatkarīgi no viņu uzturēšanās statusa;

62.  uzsver, ka gan institucionālā, gan individuālā līmenī pastiprinās naidpilnas runas, pret migrantiem vērsts noskaņojums un ksenofobiska vardarbība;

63.  aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt diplomātiskās attiecības un veikt visus nepieciešamos ekonomiskos un sociālos pasākumus, lai panāktu situācijas stabilizēšanos bēgļu izcelsmes valstīs un viņi varētu palikt savā valstī vai atgriezties tajā;

64.  prasa pēc iespējas ātrāk pārdalīt līdzekļus ESF, AMIF, ERAF un FEAD ietvaros, lai dalībvalstis, kurām jāuzņemas bēgļu krīzes radītais galvenais smagums, saņemtu efektīvāku atbalstu;

Kultūra, izglītība un sports

65.  uzsver steidzamo nepieciešamību nodrošināt to, ka nepavadīti nepilngadīgie saņem īpašu aizsardzību pret ekspluatāciju darbā, vardarbību un cilvēku tirdzniecību; uzsver nepieciešamību pēc padomdevējiem un īpašiem pasākumiem, it īpaši meitenēm, kuras bieži vien ir neaizsargātākas un vairāk pakļautas dažādiem ekspluatācijas veidiem, cilvēku tirdzniecībai un seksuālai vardarbībai un kurām biežāk tiek liegtas izglītības iespējas;

66.  aicina Komisiju pieņemt integrētu pieeju ES migrācijas politikai un palielināt kultūras, izglītības un apmācības īpatsvaru darbības pasākumos, ko veic kā daļu no Eiropas programmas migrācijas jomā; aicina Komisiju pieņemt īpašu politiku starpkultūru dialoga jomā;

67.  prasa ES un dalībvalstīm par prioritāti noteikt integrāciju, kas tiek veikta, izmantojot agrīnus konkrētu mērķus sasniegšanai paredzētus pasākumus izglītības, apmācības, kultūras un sporta jomā, kā arī to problēmu risināšanai, ar kurām saskaras uzņemošo valstu sabiedrība, it īpaši bērnu tiesību uz izglītību nodrošināšanā neatkarīgi no viņu bēgļu statusa, kā noteikts ANO Konvencijas par bērna tiesībām 22. pantā, tādējādi piešķirot prioritāti bērna interesēm;

68.  uzstāj uz nepieciešamību pēc izsmeļošas analīzes, kura tiktu veikta, izmantojot pētījumus un statistikas datus, un kuras rezultāti varētu tikt izmantoti par pamatu vislabākajiem ierosinājumiem attiecībā uz politikas iniciatīvām un rīcību, lai noskaidrotu, kādai vajadzētu būt stratēģijai bēgļu izglītības jomā, it īpaši attiecībā uz pieaugušo izglītību, ņemot vērā viņu pašreizējo kvalifikāciju;

69.  uzsver — lai Eiropā veicinātu bēgļu un patvēruma meklētāju integrāciju un sociālo iekļaušanu, kā arī uzņemošo valstu izpratni un solidaritāti rasisma, ksenofobijas un ekstrēmisma apkarošanā un lai veicinātu tādas sabiedrības izveidi, kura būtu saliedētāka un iekļaujošāka un kuras pamatā būtu kultūras daudzveidība, Eiropas kopējo vērtību popularizēšana un pamattiesību aizsardzība, ļoti būtiska loma ir bezmaksas publiskajai izglītībai, kultūrai, starpkultūru un reliģiju dialogam, neoficiālajai izglītībai un ikdienējai mācīšanās, mūžizglītībai un jaunatnes un sporta politikai; uzsver nepieciešamību nodrošināt kultūras un valodas starpniecību, kamēr bēgļi un patvēruma meklētāji apgūst uzņemošās valsts valodu un kultūras un sociālās vērtības;

70.  uzsver, ka būtiska loma ir sportam, kas var sekmēt sociālo un starpkultūru dialogu, veicinot pozitīvas saiknes izveidi starp vietējiem iedzīvotājiem un bēgļiem un patvēruma meklētājiem, un aicina ES iestādes un dalībvalstis īstenot programmas, kuru mērķis ir bēgļu sociālā integrācija ar kopīgu kultūras un sporta pasākumu palīdzību; tādēļ atbalsta pašreizējās sporta organizāciju iniciatīvas un mudina apmainīties ar paraugpraksi dažādās vienības, kas ir iesaistītas sporta pasākumos, kuru mērķis ir bēgļu sociālā integrācija;

71.  pauž dziļu nožēlu par pašreiz notiekošo kultūras tīklu izzušanu pamatprogrammas “Radošā Eiropa” jaunās ievirzes dēļ;

72.  uzsver nepieciešamību pēc efektīvām procedūrām, kas ļautu īstenot gludu pāreju no bēgļu nometnēs pieejamās izglītības uz uzņemošās dalībvalsts izglītības sistēmu;

73.  uzsver, ka dalībvalstīm ir jāatvieglo bēgļu reģistrēšana visos izglītības līmeņos, un prasa īstenot lielākus centienus, lai skolēnus efektīvi sadalītu pa dalībvalstīm un reģistrētu attiecīgās valsts skolu sistēmā;

74.  aicina ES un dalībvalstīm izveidot „izglītības koridorus”, veicinot nolīgumus ar Eiropas universitātēm un Vidusjūras Universitāšu savienību (UNIMED), lai uzņemtu studentus, kuri ieradušies no konflikta zonām un tādējādi atvieglotu viņiem augstākās izglītības pieejamību un veicinātu savstarpēju atbalstu un iesaistīšanos brīvprātīgajā darbā; atzinīgi vērtē iniciatīvas, ko šajā sakarā ir pieņēmušas vairākas Eiropas universitātes un to partnerības;

75.  atzinīgi vērtē Eiropas un valsts līmeņa programmas, kā arī privātās iniciatīvas, ko uzsākušas bezpeļņas organizācijas, kuras sniedz atbalstu migrantiem akadēmiķiem zinātnē un citās profesionālās jomās, un pauž piekrišanu to attīstībai un atbalstam;

76.  lai nodrošinātu tūlītēju integrācijas sākšanu, aicina dalībvalstis garantēt risinājumus uz praksi orientētai un saprotamai sagatavojošai izglītojošai informācijai vairākās valodās;

77.  aicina dalībvalstis bēgļiem un patvēruma meklētājiem, kas ir bērni un jaunieši, sniegt uz konkrētu vajadzību apmierināšanu orientētu atbalstu laikā, kad viņi nokļūst skolu sistēmā, šim atbalstam izpaužoties, piemēram, kā intensīvu valodu kursu un vispārēju ievadprogrammu nodrošināšana, lai viņi pēc iespējas drīzāk varētu piedalīties nodarbībās parastajās klasēs; uzsver nepieciešamību apmierināt pie īpašām grupām piederošo personu, it īpaši nepavadītu nepilngadīgo, kā arī pieaugušo bez pamatizglītības, vajadzības un ņemt vērā viņu neaizsargātību;

78.  atgādina ES un tās dalībvalstīm viņu pienākumu saskaņā ar starptautiskajiem noteikumiem nodrošināt īpašu aizsardzību ārkārtas situācijās nonākušiem nepilngadīgajiem, tostarp bēgļu bērniem, un it īpaši garantēt viņiem skolu un ar izglītības apguvi saistīto telpu un aprīkojuma pieejamību; atzinīgi vērtē mērķi 4 % no ES 2016. gada kopējā humānajai palīdzībai paredzētā budžeta atvēlēt izglītībai un aicina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk starptautiskā līmenī atbalstīt to, lai tiktu palielināts izglītībai ārkārtas situācijās no pastāvošajām palīdzības programmām pieejamais finansējums, ņemot vērā Pasaules humānās palīdzības samitu, kas notika Stambulā 2016. gada maijā;

79.  iesaka nodrošināt bēgļu bērniem papildu valodas mācīšanās nodarbības viņu piederības valsts valodā;

80.  uzsver, ka ir svarīgi sākt īstenot izglītojošus atbalsta pasākumus — it īpaši, lai nodrošinātu piemērotus apstākļus ES „karstajos punktos“ un bēgļu uzņemšanas centros —, ar kuriem tiktu atbalstīti to humānās palīdzības organizāciju un NVO centieni, kuras jau ir sākušas organizēt izglītojošus un cita veida pasākumus bēgļu nometnēs, kā arī nodrošināt stimulus un atbalstu formālās izglītības struktūrām bēgļu nometnēs, tostarp tajās, kas atrodas trešās valstīs;

81.  atzinīgi vērtē jaunos uzaicinājumus iesniegt priekšlikumus saistībā ar kultūras, izglītības, sporta un jaunatnes mobilitātes programmām un projektiem, kuru mērķis ir starpkultūru dialogs, kultūras un sociālā iekļaušana un integrācija saskaņā ar pamatprogrammām „Radošā Eiropa“ un „Erasmus+”; uzsver nepieciešamību likvidēt pašreizējos šķēršļus to projektu īstenošanai, kuru mērķis ir bēgļu integrācija, un atvieglot attiecīgo programmu pieejamību visiem;

82.  prasa dalībvalstīm popularizēt iniciatīvas, kuru mērķis ir nodrošināt ciešāku sadarbību, politikas nostādņu saskaņotību un dialogu starp publiskajām iestādēm, NVO, sociālajiem partneriem, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un bēgļu kopienām, lai veicinātu savstarpējas zināšanas un sapratni, un izvērtēt citas iespējamās iniciatīvas, lai nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi augstas kvalitātes izglītībai, tādējādi integrējot migrantus un bēgļus labvēlīgā mācību vidē;

83.  uzsver, ka bēgļu un migrantu bērnu un jauniešu integrēšanā izglītības sistēmā būtiska loma ir skolotājiem, un uzsver nepieciešamību pēc īpaši sagatavota pedagoģiskā personāla un skolotāju papildu apmācības šādas kvalifikācijas iegūšanai; šajā sakarā aicina ES un dalībvalstis apsvērt iespēju izveidot skolotāju sadarbības kanālus, lai viņi varētu dalīties pieredzē, apmainīties ar paraugpraksi un saņemt savstarpēju atbalstu;

84.  aicina dalībvalstis palīdzēt migrantiem, kas pēc profesijas ir skolotāji un pasniedzēji, atrast atbilstošu darbu, lai vienlaikus uzlabotu viņu situāciju un izglītības sistēmā pienācīgi izmantotu viņu valodu un mācīšanas prasmes un pieredzi;

85.  atbalsta ideju izveidot skolotājiem paredzētus palīdzības dienestus, kas piedāvātu savlaicīgu atbalstu saistībā ar dažāda veida atšķirībām klasē un veicinātu starpkultūru dialogu un padomu sniegšanu gadījumos, kad skolotāji saskaras ar konfliktsituācijām vai skolēnu radikalizācijas risku; turklāt aicina dalībvalstis paplašināt politiskās izglītības iespējas un nodrošināt pienācīgas tālākizglītības iespējas un mācību materiālus, lai noskaidrotu, kāpēc cilvēki bēg no savas valsts, un lai apkarotu ekstrēmismu;

86.  uzsver, ka skolām ir liela nozīme padomdošanā un valodas un kultūras starpniecības nodrošināšanā, tostarp attiecībā uz demokrātiskām vērtībām, šim nolūkam izmantojot pilsoniskās izglītības un aktīvā pilsoniskuma programmas, kā arī skolēnu un viņu ģimeņu sociālās un kultūras iekļaušanas un integrācijas paātrināšanā un nodrošināšanā;

87.  atzinīgi vērtē Padomes lēmumu kultūras darba plānā 2015.–2018. gadam atsevišķas darbības veltīt kultūras, mākslas un starpkultūru dialoga lomai migrantu integrācijā un izvērtēt attiecīgās jomas paraugpraksi dalībvalstīs;

88.  uzsver, ka būtu jāveicina dažādu mākslas veidu kā integrācijas instrumenta izmantošana un būtu jāatvieglo un jāpastiprina bēgļu līdzdalība kultūras pasākumos;

89.  atzinīgi vērtē jauno Komisijas izveidoto ekspertu darba grupu starpkultūru dialoga jautājumos(17) un migrantu un bēgļu integrācijai, izmantojot mākslu un dialogu, kura plāno līdz 2017. gada beigām publicēt labas prakses rokasgrāmatu;

90.  uzsver, ka ir svarīgi veicināt un turpināt pilnveidot bēgļiem paredzētas izglītojošas lietotnes, videomateriālus un vingrinājumus, kā arī mācību platformas, lai atvieglotu un papildinātu viņu izglītošanu un apmācību;

o
o   o

91.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0176. (2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0317. (3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0105. (4) OV C 36, 29.1.2016., 91. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0008. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0320. (7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0073. (8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0418. (9) http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/note/join/2014/518768/IPOL-EMPL_NT%282014%29518768_EN.pdf. (10) OV L 337, 20.12.2011., 9. lpp. (11) http://www.keepeek.com/Digital-Asset-Management/oecd/social-issues-migration-health/making-integration-work-humanitarian-migrants_9789264251236-en. (12) Skat. 2016. gada 8. martā pieņemtos tekstus, P8_TA(2016)0073. (13) http://europa.eu/rapid/press-release_IP-15-6067_lv.htm. (14) http://www.europarl.europa.eu/news/lv/news-room/20131118IPR25534/EP-apstiprina-jauno-koh%C4%93zijas-politiku-325-miljardi-eiro-Eiropas-re%C4%A3ioniem. (15) COM(2015)0240. (16) http://ec.europa.eu/avservices/video/player.cfm?ref=I107934. (17) http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-14444-2015-INIT/lv/pdf.