Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2016/2017(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0253/2016

Iesniegtie teksti :

A8-0253/2016

Debates :

PV 12/09/2016 - 21
CRE 12/09/2016 - 21

Balsojumi :

PV 13/09/2016 - 4.19
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2016)0338

Pieņemtie teksti
PDF 603kWORD 76k
Otrdiena, 2016. gada 13. septembris - Strasbūra
Darba un privātās dzīves līdzsvaram labvēlīgu darba tirgus apstākļu izveide
P8_TA(2016)0338A8-0253/2016

Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. septembra rezolūcija par darba un privātās dzīves līdzsvaram labvēlīgu darba tirgus apstākļu izveidi (2016/2017(INI))

Eiropas Parlaments,

—  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu un 3. panta 3. punktu,

—  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 6. panta a) punktu, 8., 10. pantu, 153. panta 1. punktu un 157. pantu,

—  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 9., 23., 24. un 33. pantu,

—  ņemot vērā 1996. gada 3. maija Eiropas Sociālo hartu, jo īpaši tās I sadaļu, II sadaļu, 2., 4., 16. un 27. pantu par darbinieku ar ģimenes pienākumiem tiesībām uz vienlīdzīgām iespējām un attieksmi,

—  ņemot vērā Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti(1) (direktīva par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu),

—  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Padomes direktīvu par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu (COM(2008)0637),

—  ņemot vērā Parlamenta nostāju, kas pieņemta pirmajā lasījumā 2010. gada 20. oktobrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/…/ES, ar ko groza Padomes Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti, un pasākumu ieviešanu, lai palīdzētu strādājošajiem saskaņot darba un ģimenes dzīvi(2), kurā Parlaments cita starpā aicina paredzēt divu nedēļu paternitātes atvaļinājumu,

—  ņemot vērā Padomes 2010. gada 8. marta Direktīvu 2010/18/ES, ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu un atceļ Direktīvu 96/34/EK(3),

—  ņemot vērā Padomes 2013. gada 17. decembra Direktīvu 2013/62/ES, ar ko groza Direktīvu 2010/18/ES, ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu saistībā ar Majotas statusa grozīšanu attiecībā uz Eiropas Savienību(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 7. jūlija Direktīvu 2010/41/ES par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu vīriešiem un sievietēm, kas darbojas pašnodarbinātas personas statusā, un ar kuru atceļ Padomes Direktīvu 86/613/EEK(5),

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvu 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem(7),

–  ņemot vērā Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvu 97/81/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatlīgumu par nepilna darba laika darbu(8),

—  ņemot vērā 2016. gada 25. februāra rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu: nodarbinātības un sociālie aspekti 2016. gada izaugsmes pētījumā(9),

—  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 20. maija rezolūciju par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu(10),

—  ņemot vērā 2013. gada 12. septembra rezolūciju par principa “Vienlīdzīga samaksa vīriešiem un sievietēm par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu” piemērošanu(11),

—  ņemot vērā 2013. gada 12. marta rezolūciju par dzimumu stereotipu izskaušanu Eiropas Savienībā(12),

—  ņemot vērā 2015. gada 10. marta rezolūciju par 2013. gadā Eiropas Savienībā sasniegto progresu sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanā(13),

—  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par ES stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesībai laikposmam pēc 2015. gada(14),

—  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 8. oktobra rezolūciju par Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvas 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, piemērošanu(15),

—  ņemot vērā 2016. gada 3. februāra rezolūciju par jaunu dzimumu līdztiesības un sieviešu tiesību stratēģiju pēc 2015. gada(16),

—  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 12. maija rezolūciju attiecībā uz to, kā tiek piemērota Padomes 2010. gada 8. marta Direktīva 2010/18/ES, ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu un atceļ Direktīvu 96/34/EK(17),

—  ņemot vērā Padomes 2011. gada 15. jūnija secinājumus „Agrīnā pirmsskolas izglītība un aprūpe. Kā mūsu bērniem nodrošināt vislabākos priekšnoteikumus nākotnei(18),

—  ņemot vērā Padomes 2015. gada 19. jūnija secinājumu par tematu „Vienlīdzīgas ienākumu gūšanas iespējas sievietēm un vīriešiem — sieviešu un vīriešu pensiju atšķirības novēršana”,

—  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu laikam no 2011. līdz 2020. gadam, kas ar Eiropas Savienības Padomes secinājumiem pieņemts 2011. gada 7. martā(19),

—  ņemot vērā Eiropadomes Barselonas sanāksmē 2002. gada 15. un 16. martā pieņemtos prezidentūras secinājumus,

—  ņemot vērā ES prezidentvalstu trijotnes (Nīderlande, Slovākija un Malta) 2015. gada 7. decembra deklarāciju par dzimumu līdztiesību,

—  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020: Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—  ņemot vērā Komisijas iniciatīvu attiecībā uz ceļvedi „Jauns sākums to darba un privātās dzīves līdzsvara problēmu risināšanai, ar kurām saskaras strādājošās ģimenes” (2015. gada decembris), kā arī apspriešanos ar sabiedrību un ieinteresētajām personām,

—  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Komisijas darba programma 2016. gadam. Nav īstais brīdis, lai rīkotos kā ierasts” (COM(2015)0610),

—  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Apspriešanās sākšana par Eiropas sociālo tiesību pīlāru” (COM(2016)0127),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.–2020. gadā” (COM(2013)0083) un 2013. gada 20. februāra Ieteikumu 2013/112/ES “Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana”,

—  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Stabilāks darba un privātās dzīves līdzsvars — spēcīgāks atbalsts profesionālās, privātās un ģimenes dzīves saskaņošanai” (COM(2008)0635),

—  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 17. februāra paziņojumu „Agrīnā pirmsskolas izglītība un aprūpe. Kā mūsu bērniem nodrošināt vislabākos priekšnoteikumus nākotnei” (COM(2011)0066),

—  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 29. maija progresa ziņojumu par Barselonas mērķiem „Mazu bērnu aprūpes pakalpojumu attīstība Eiropā ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei” (COM(2013)0322),

—  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu „Stratēģiskā iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam”, īpaši tā 3.1. nodaļu „Palielināt sieviešu līdzdalību darba tirgū un sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu ekonomisko neatkarību“,

—  ņemot vērā Komisijas 2015. gada ziņojumu par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā (SWD(2016)0054), īpaši nodaļu par vienlīdzīgu ekonomisko neatkarību,

—  ņemot vērā Komisijas dienestu 2016. gada 21. janvāra darba dokumentu „Nodarbinātība un sociālie procesi Eiropā 2015. gadā”, īpaši tā III.2. nodaļu „Sociālā aizsardzība“,

—  ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda pētījumu „Darba laiks un darba un privātās dzīves līdzsvars dzīves gājuma perspektīvā“ (2013), „Bērnu un apgādājamo aprūpe. Ietekme uz jaunu darba ņēmēju karjeru“ (2013) un „Darbs un aprūpe. Saskaņošanas pasākumi demogrāfisko izmaiņu laikā“ (2015), un Sesto Eiropas darba apstākļu apsekojumu (EWCS) (2016),

–  ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda 2015. gada pētījumu "Darbalaika attīstība 21. gadsimtā" (Working time development in the 21st century),

—  ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda pētījumu „Tēvu mudināšana ņemt bērna kopšanas un paternitātes atvaļinājumu” (Promoting parental and paternity leave among fathers),

—  ņemot vērā Līdztiesības veicināšanas struktūru Eiropas tīkla (Equinet) 2014. gada 8. jūlija ziņojumu „Līdztiesības veicināšanas struktūras, kas veicina labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru visiem“ (Equality bodies promoting a better work-life balance for all);

—  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta 2015. gada dzimumu līdzsvara indeksu un tā 2015. gada ziņojumu "Darba, ģimenes un privātās dzīves saskaņošana Eiropas Savienībā: politikas pārskats" (Reconciliation of work, family and private life in the European Union: Policy review),

—  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2015. gada maija pētījumu “Dzimumu līdztiesība nodarbinātības un profesiju aspektā — novērtējums par Direktīvas 2006/54/EK īstenošanu Eiropā” (Gender equality in employment and occupation – Directive 2006/54/EC, European Implementation Assessment),

—  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Savienības iekšpolitikas ģenerāldirektorāta pētījumu “Grūtniecības un dzemdību atvaļinājums, paternitātes atvaļinājums un bērna kopšanas atvaļinājums: dati par atvaļinājumu ilgumu un kompensācijas likmēm Eiropas Savienībā” (Maternity, paternity and parental leave: Data related to duration and compensation rates in the European Union),

—  ņemot vērā Parlamenta Eiropas Savienības Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta pētījumu „Grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma un paternitātes atvaļinājuma izmaksas un ieguvumi” (Costs and benefits of maternity and paternity leave),

—  ņemot vērā Parlamenta Eiropas Savienības Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta pētījumu "Diskriminācija, kas rodas dzimuma un invaliditātes iespaidā" (Discrimination Generated by the Intersection of Gender and Disability),

—  ņemot vērā Parlamenta ES iekšpolitikas ģenerāldirektorāta 2016. gada marta pētījumu „Atšķirības starp sievietēm un vīriešiem darbā, aprūpē un brīvajā laikā“ (Differences in Men’s and Women’s Work, Care and Leisure Time);

—  ņemot vērā organizācijas Eurocarers 2014. gada aprūpētāju stratēģiju "Ļaut aprūpētājiem veikt aprūpi",

—  ņemot vērā 2008. gada Eiropas paktu par garīgo veselību un labklājību un tajā noteikto prioritāti „garīgā veselība darbavietās”,

—  ņemot vērā SDO Konvenciju Nr. 156 par ģimenes pienākumiem (1981) un SDO Ieteikumu Nr. 165 par darba ņēmējiem, kuriem ir ģimenes pienākumi (1981),

—  ņemot vērā SDO 1994. gada Konvenciju par nepilnu darba laiku (Part-Time Work Convention), SDO 1996. gada Konvenciju par darbu mājās (Home Work Convention), 2000. gada Maternitātes aizsardzības konvenciju un 2011. gada SDO Konvenciju par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām,

—  ņemot vērā SDO ziņojumu „Maternitāte un paternitāte darbā. Tiesības un prakse pasaulē“ (Maternity and paternity at work: law and practice across the world) (2014),

—  ņemot vērā ANO Sieviešu statusa komisijas 2016. gada 24. marta 60. sēdes saskaņotos secinājumus, īpaši e) līdz g) apakšpunktu;

—  ņemot vērā SDO/UNICEF 2013. gada 8. jūlija darba dokumentu „Atbalstot darba ņēmējus, kuriem ir ģimenes pienākumi. Bērnu attīstības un programmas pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai sasaistīšana“ (Supporting workers with family responsibilities: connecting child development and the decent work agenda),

—  ņemot vērā ESAO 2015. gada darba un privātās dzīves līdzsvara indeksu,

—  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas kopīgās apspriedes, kas rīkotas saskaņā ar Reglamenta 55. pantu,

—  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A8-0253/2016),

A.  tā kā saskaņā ar jaunākajiem Eurostat datiem dzimstības līmenis Eiropas Savienībā pēdējo desmitgažu laikā ir samazinājies un ES saskaras ar līdz šim nepieredzētiem demogrāfiskajiem izaicinājumiem(20), uz kuriem dalībvalstīm nākas reaģēt; tā kā pozitīvu demogrāfisko tendenču panākšanai ir svarīgi, lai politika būtu ģimenēm draudzīga, jo nestabila nodarbinātība un smagi darba apstākļi var negatīvi ietekmēt ģimenes plānošanu;

B.  tā kā 2014. gadā 28 ES dalībvalstīs piedzima 5,1 miljons bērnu, kas atbilst dzimstības līmenim 10,1 bērni uz 1000 iedzīvotājiem; tā kā salīdzinājumam šis rādītājs 2000. gadā bija 10,6, 1985. gadā — 12,8 un 1970. gadā — 16,4; tā kā ES saskaras ar nopietnu demogrāfisko problēmu, jo vairumā dalībvalstu turpina samazināties dzimstība, pakāpeniski pārveidojot Eiropas Savienību par sabiedrību, kuru pārvalda vecākā paaudze (jeb par gerontokrātisku sabiedrību), un tādējādi radot tiešus draudus sociālajai un ekonomiskajai izaugsmei un attīstībai;

C.  tā kā aizvien vairāk mazinās tradicionālie uzskati par sieviešu un vīriešu lomu un par nukleāru ģimeni, jo Eiropas Savienībā pieaug viena vecāka ģimenes, viendzimuma vecāku ģimenes, pusaudžu vecuma māšu skaits utt.; tā kā šīs daudzveidības neatzīšana padziļina diskrimināciju un nelabvēlīgi ietekmē ES iedzīvotājus un ģimenes;

D.  tā kā vīriešu un sieviešu vienlīdzība ir Eiropas Savienības pamatprincips un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. un 23. pants aizliedz jebkāda veida diskrimināciju dzimuma dēļ un prasa nodrošināt vīriešu un sieviešu vienlīdzību visās jomās, tostarp darba un privātās dzīves līdzsvara panākšanā;

E.  tā kā Komisijas sagatavotais ceļvedis ir sākumpunkts, tā kā šī iespēja ir jāizmanto, lai uzsāktu pamatīgas izmaiņas Eiropas sieviešu un vīriešu darba un privātās dzīves līdzsvarā, un šai iespējai ir būtiski jāveicina lielāka dzimumu līdztiesība;

F.  tā kā labi izstrādāta un piemērota darba un privātās dzīves saskaņošanas politika ir jāuzskata par būtisku darba vides uzlabojumu, ar kuru var panākt labus darba apstākļus un sociālo un profesionālo labklājību; tā kā tajā pašā laikā labs darba un privātās dzīves līdzsvars sekmē ekonomisko izaugsmi, konkurētspēju, vispārēju iesaistīšanos darba tirgū, dzimumu līdztiesību, samazina nabadzību, palielina paaudžu solidaritāti, risina ar sabiedrības novecošanu saistītās problēmas un pozitīvi ietekmē dzimstības rādītājus visā ES; tā kā politikai, kas šajā jomā tiks īstenota, ir jābūt modernai, vērstai uz to, lai tiktu uzlabota darba tirgus pieejamība sievietēm un panākta līdzvērtīga mājsaimniecības un ģimenes locekļu aprūpes pienākumu sadale starp sievietēm un vīriešiem, un šai politikai jābūt balstītai uz saskaņota politikas satvara izveidi un kolektīvajām sarunām un koplīgumiem, lai uzlabotu līdzsvaru starp ģimenes locekļu aprūpi, profesionālo dzīvi un privāto dzīvi;

G.  tā kā iespējas līdzsvarot darba un privāto dzīvi lielā mērā ir atkarīgas no darba vietas prasībām par darba režīmu; tā kā ir izteiktas šaubas, vai lielāks skaits darba dienu un garas darba dienas dod labumu tautsaimniecībai un patiešām palielina produktivitāti; tā kā ievērojamam skaitam darba ņēmēju ES ir netipisks darba režīms, tostarp darbs nedēļas nogalēs, svētku dienās, maiņu darbs un darbs naktīs, un tā kā 2015. gadā gandrīz puse darba ņēmēju ir strādājuši savā brīvajā laikā; tā kā saskaņā ar šobrīd pieejamajiem datiem 31 % darbinieku regulāri mainās darba režīms un bieži vien darbinieki par to tiek informēti īsi pirms tam(21); tā kā tas var izraisīt ar veselību un drošību saistītas problēmas, palielināt nelaimes gadījumu darbā risku un ilgtermiņā nodarīt kaitējumu veselībai, un tā kā strādājošajiem ir grūti apvienot darbu ar pienākumiem pret bērniem un citiem apgādājamajiem; tā kā dažās nozarēs šī situācija ir īpaši smaga, piemēram, mazumtirdzniecībā, kur galvenokārt tiek nodarbinātas sievietes;

H.  tā kā Eiropas Komisijai sadarbībā ar dalībvalstīm būtu jāuzsāk konkrētas iniciatīvas, lai veicinātu pielāgojamus un efektīvus darba veikšanas modeļus gan publiskajā, gan privātajā sektorā, kas ļautu darba ņēmējiem panākt darba un privātās dzīves līdzsvaru;

I.  tā kā, neraugoties uz to, ka sievietes ir labāk izglītotas, 2015. gadā vīriešu nodarbinātība 28 ES dalībvalstīs bija 75,9 %, bet sieviešu — 64,3 %(22); tā kā sieviešu īpatsvars starp nodarbinātajiem iedzīvotājiem ir vēl zemāks, ja sieviešu nodarbinātību pārrēķina pilnas slodzes darba nodarbinātībā, jo dažās dalībvalstīs nodarbinātība nepilnas slodzes darbā sievietēm ir ļoti augsta; tā kā 2013. gadā vīrieši nedēļā strādāja 47 stundas apmaksātā darbā, bet sievietes — 34 stundas; tā kā kopējais darba stundu skaits, ko veido apmaksāts un ikdienas neapmaksāts darbs mājās, jaunām sievietēm vidēji bija 64 stundas, bet jauniem vīriešiem — 53 stundas(23); tā kā tiek lēsts, ka Eiropā IKP zaudējumi uz vienu iedzīvotāju, ko rada dzimumu atšķirība darba tirgū, sasniedz 10 %;

J.  tā kā ES pašreizējās nodarbinātības, sociāli ekonomiskās un līdztiesības politikas kontekstā stratēģija „Eiropa 2020” un iepriekš izvirzītie mērķi ne tuvu netiek sasniegti; tā kā neviena ES līmeņa mērķa sasniegšana nav iedomājama bez proaktīvas politikas, kas tiktu izstrādāta un īstenota, lai palīdzētu sievietēm ienākt darba tirgū, un, jo sevišķi, kas uzlabotu darba un privātās dzīves līdzsvaru;

K.  tā kā Eiropas darba tirgiem raksturīga dzimumu segregācija(24); tā kā Komisija savā 2016. gada 8. marta paziņojumā par Eiropas sociālo tiesību pīlāru (COM(2016)0127, I pielikums) atzīst, ka „sievietes joprojām ir nepietiekami pārstāvētas nodarbinātībā, taču viņas ir pārsvarā nepilna laika darbā un zemāk atalgotās nozarēs, kā arī saņem zemāku stundas samaksu, pat ja veic līdzvērtīgu darbu un pat ja viņām ir augstāks izglītības līmenis nekā vīriešiem.”;

L.  tā kā ES makroekonomiskās politikas un taupības pasākumu rezultātā, kas tika īstenoti, reaģējot uz ekonomikas krīzi, ir palielinājusies nabadzība un nevienlīdzība;

M.  tā kā ģimenes dzīves un darba ir sevišķi grūts uzdevums vecākiem, kuri vieni audzina bērnus (pārsvarā tās ir mātes); tā kā visās 28 ES valstīs ne mazāk kā 34 % vientuļo māšu dzīvo uz nabadzības sliekšņa, bet bērni no šādām ģimenēm ir nesamērīgi pakļauti nabadzības nodošanas no paaudzes paaudzē riskam;

N.  tā kā „nabadzības feminizācijas” negatīvās sekas vissmagāk izjūt tie bērni, kurus audzina vientuļās mātes, kas saskaras ar ievērojamām grūtībām, saskaņojot ģimenes vienīgā pelnītāja un vecāku pienākumus;

O.  tā kā dzimumu līdztiesība darba tirgū nāk par labu ne tikai sievietēm, bet sabiedrībai un tautsaimniecībai kopumā, jo tā ir būtiski svarīgs ekonomisks līdzeklis, ar ko veicināt ilgtspējīgu un iekļaujošu ekonomisko izaugsmi, samazināt profesionālo nevienlīdzību un uzlabot darba tirgus efektivitāti un elastīgumu; tā kā sievietēm uzsākot un atsākot darba dzīvi palielinās ģimenes ienākumi, patēriņš, sociālās apdrošināšanas iemaksas un iekasēto nodokļu apjoms; tā kā saistībā ar piekļuvi darba tirgum un noturēšanos tajā sievietes joprojām saskaras diskrimināciju un tā kā jo īpaši grūtniecības un maternitātes atvaļinājuma dēļ netiek ievērotas viņu darba tiesības;

P.  tā kā atalgojuma atšķirība starp sievietēm un vīriešiem sasniedz 16,3 % un nestandarta un nestabili darba līgumi sievietes skar vairāk nekā vīriešus;

Q.  tā kā nevienlīdzība darba tirgū ietekmē sievietes uz visu mūžu un tā ietekmē sieviešu tiesības, piemēram, pensiju jomā, jo dzimumu atšķirība pensijām ES ir 39 %, kas vairāk nekā divas reizes pārsniedz dzimumu atšķirību darba samaksai, kas ir 16 %;

R.  tā kā dažādu profesiju kategoriju starpā sievietēm — brīvo profesiju pārstāvēm un uzņēmējām jo īpaši — ir lielas grūtības līdzsvarot darbu un privāto dzīvi; tā kā sievietes, kuras vēlas nodarboties ar uzņēmējdarbību, ļoti bieži saskaras ar grūtībām saņemt aizdevumu, jo finanšu starpnieki nelabprāt viņām piešķir aizdevumu, uzskatot, ka sievietes ir vairāk pakļautas riskam un ir mazāk spējīgas nodrošināt uzņēmuma izaugsmi;

S.  tā kā sabiedrībā izplatītie stereotipi sievietēm piešķir otršķirīgu lomu sabiedrībā; tā kā šādi stereotipi veidojas jau bērnībā un izpaužas mācību un profesijas izvēlē un turpinās darba tirgū; tā kā sievietes joprojām pārāk bieži izvēlas „sievietēm draudzīgas” darbvietas un bieži ir slikti atalgotas; tā kā šīs atšķirības darba tirgū vairo stereotipus, kas paredz, ka nospiedoši lielākā daļa aprūpes pienākumu ir jāveic sievietēm un kā rezultātā sievietes neapmaksātiem aprūpes pienākumiem velta divas līdz desmit reizes vairāk laika nekā vīrieši(25); tā kā dzimumu stereotipi un dzimumbalstīta diskriminācija negatīvi ietekmē sieviešu personisko, sociālo un ekonomisko neatkarību un izredzes un noved pie augstāka sieviešu, īpaši vientuļo māšu, īpatsvara daļlaika darbā, darba pārtraukumiem ģimenes locekļu aprūpes dēļ un augstāka nabadzības un sociālās atstumtības riska, līdz ar to tiek ietekmēta sieviešu autonomija;

T.  tā kā ar ģimeni saistīti atvaļinājumi joprojām bieži ir pamats kā sieviešu, tā vīriešu diskriminācijai un stigmatizācijai, neraugoties uz pastāvošo politikas satvaru un ES un dalībvalstu tiesību aktiem, tā kā šāda diskriminācija un stigmatizācija it īpaši skar sievietes, kuras, būdamas galvenās aprūpētājas, izmanto ar ģimeni saistītus atvaļinājumus;

U.  tā kā atšķirības bērna kopšanas atvaļinājuma izmantošanā starp sievietēm un vīriešiem liecina par dzimumbalstītu diskrimināciju; tā kā līmenis, kādā tēvi izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu, saglabājas zems un tikai 10 % no tēviem ir izmantojuši vismaz vienu šāda atvaļinājuma dienu, salīdzinājumā — 97 % sieviešu izmanto abiem vecākiem pieejamos bērna kopšanas atvaļinājumus; tā kā pieejamie dati liecina, ka, ja ar ģimeni saistīti atvaļinājumi netiek apmaksāti vai tie ir zemu apmaksāti, atvaļinājumu izmantošanas līmenis ir zems; tā kā bērna kopšanas atvaļinājumus, kas pilnībā vai daļēji nav nododami un ir pienācīgi atalgoti, abi vecāki izmanto samērīgāk un tie palīdz samazināt diskrimināciju pret sievietēm darba tirgū; tā kā tikai daļa dalībvalstu mudina tēvus izmantot lielāko daļu tēva vai bērna kopšanas atvaļinājuma, kā rezultātā vīriešiem tiek liegta iespēja līdzvērtīgi iesaistīties bērnu aprūpē un pavadīt laiku kopā ar saviem bērniem;

V.  tā kā ir būtiski svarīgi ieviest pasākumus, kas veicina atvaļinājumu pieejamību tēviem, jo īpaši, ņemot vērā, ka tēvi, kuri izmanto atvaļinājumu ģimenes apstākļu dēļ, veido labākas attiecības ar saviem bērniem un ir lielāka iespēja, ka viņi aktīvi iesaistīsies bērnu aprūpē arī vēlāk;

W.  tā kā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda pētījumos ir uzrādīti aspekti, kuri ietekmē bērna kopšanas atvaļinājumu izmantošanu starp vīriešiem, proti: atlīdzības līmenis, atvaļinājuma sistēmas pielāgojamība, informācijas pieejamība, bērnu aprūpes pakalpojumu pieejamība un elastība, kā arī bailes atvaļinājuma dēļ tikt izslēgtam no darba tirgus;

X.  tā kā cenas ziņā pieejamas, pienācīgas un kvalitatīvas mazu bērnu izglītības un aprūpes, citu apgādājamo aprūpes un kvalitatīvu sociālo pakalpojumu pieejamība ir viens no galvenajiem faktoriem, kas ietekmē sieviešu iesaistīšanos darba tirgū; tā kā trūkst pietiekamas infrastruktūras, lai piedāvātu augstas kvalitātes bērnu aprūpes pakalpojumus, kas būtu pieejami cilvēkiem visās ienākumu grupās; tā kā nekvalitatīva bērnu aprūpe 27 % Eiropas iedzīvotāju apgrūtina piekļuvi šiem pakalpojumiem(26); tā kā kvalitatīvu aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai nepieciešams ieguldīt bērnu aprūpes darbinieku apmācībā(27); tā kā tikai 11 dalībvalstis ir panākušas pirmo Barselonas mērķi (nodrošināt bērnu aprūpi vismaz 90% bērnu vecumā no 3 gadiem līdz obligātā skolas vecuma sasniegšanai) un tikai 10 dalībvalstis ir īstenojušas otro mērķi (nodrošināt bērnu aprūpi vismaz 33% bērnu vecumā līdz trim gadiem)(28);

Y.  tā kā pirmsskolas izglītība un aprūpe un bērnu pieredzētais vecumā līdz 3 gadiem nosaka bērnu kognitīvo attīstību, jo svarīgākās prasmes tiek attīstītas vecumā līdz 5 gadiem;

Z.  tā kā darba un privātās dzīves līdzsvarošanas politikai ir arī jāļauj vecākiem pildīt pienākumus attiecībā pret saviem bērniem, nodrošinot kā mātēm, tā tēviem nepieciešamos finanšu līdzekļus, laiku un nepieciešamo atbalstu;

AA.  tā kā Eiropā salīdzinājumā ar pārējiem kontinentiem ir augstākais vecāka gadagājuma iedzīvotāju skaits un sabiedrības novecošana tajā turpināsies arī turpmākās desmitgades; tā kā daudzās dalībvalstīs nav pietiekamu ilgtermiņa aprūpes iespēju, lai atbilstoši reaģētu uz pieaugošajām aprūpes vajadzībām un uz veselīgas dzīves gadu indikatora stagnāciju vai pasliktināšanos; tā kā vairums jauno darbvietu oficiālā aprūpē, kas tiek nodrošināta mājās vecāka gadagājuma radiniekiem, ir zemu apmaksātas un tām nav nepieciešams augsti kvalificēts darbaspēks(29);

AB.  tā kā ES neformālie aprūpes sniedzēji veic 80 % no aprūpes pienākumiem; tā kā aptuveni 3,3 miljoniem Eiropas iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 34 gadiem bija jāpārtrauc pilnas slodzes darbs tādēļ, ka viņiem nebija pieejamas aprūpes iespējas viņu apgādībā esošajiem bērniem vai vecāka gadagājuma radiniekiem;

AC.  tā kā IKT un jaunās tehnoloģijas ir mainījušas darba un nodarbinātības vidi, organizāciju kultūru un struktūru dažādās nozarēs; tā kā politikas veidošanas procesiem ir jāiet kopsolī ar tehnoloģisko attīstību, lai nodrošinātu, ka šajos jaunajos apstākļos sociālie standarti un dzimumu līdztiesība uzlabojas, nevis pasliktinās;

AD.  tā kā aprūpes un apmaksāta darba apvienošana būtiski ietekmē darba un nodarbinātības līmeņa ilgtspēju, jo īpaši attiecībā uz sievietēm, kuras kādā savas dzīves posmā varētu atrasties situācijā, kad viņas ir atbildīgas par mazbērnu un/vai vecumu sasniegušo vecāku aprūpi(30);

AE.  tā kā dažu ES dalībvalstu tiesiskajās sistēmās tiek saglabātas tādas nodokļu un sociālās apdrošināšanas sistēmas, kas nav piesaistītas konkrētajai personai un kurās sievietei tiesības tiek piešķirtas tikai pastarpināti, pamatojoties uz viņas saistību ar vīrieti, un tas skar piekļuvi veselības aizsardzības pakalpojumiem un pensijām; tā kā tās dalībvalstis, kuras sievām un mātēm uzspiež atkarību, sniedzot valsts pakalpojumus selektīvā veidā, tieši diskriminē sievietes un liedz tām pilnībā baudīt savas pilsoņu tiesības;

AF.  tā kā, lai ņemtu vērā krusteniskos šķēršļus, ar ko darba un privātās dzīves līdzsvarošanas un darba nodrošinātības jomā saskaras mazāk aizsargātas sievietes, piemēram, sievietes ar invaliditāti, jaunietes, migrantes un bēgles, etnisko minoritāšu pārstāves un LGBTI sievietes, ir nepieciešamas mērķtiecīga darba tirgus politika un politika, kas līdzsvaro darbu un privāto dzīvi;

AG.  tā kā, paredzot darba ņēmējiem iespēju izmantot brīvdienas personīgai attīstībai un apmācībai mūžizglītības kontekstā, nesamazinot viņu ienākumu līmeni, tiek sekmēta personu labklājība, kā arī pienesums ekonomikai augstāku prasmju un produktivitātes veidā(31),

AH.  tā kā profesionālās un personīgās dzīves līdzsvara panākšanai paredzētas politikas īstenošana pati par sevi neuzlabos darba ņēmēju stāvokli, ja tā tiks īstenotas atrauti, bez politikas, kas būtu vērsta uz dzīves apstākļu uzlabošanu un kas cita starpā sekmētu un veicinātu kultūras, atpūtas un sporta baudīšanu,

Vispārīgie principi

1.  norāda, ka profesionālās, privātās un ģimenes dzīves saskaņošana ir jēdziens ar plašām interpretācijas iespējām, ietverot vispārējo leģislatīvo un neleģislatīvo politiku nolūkā veicināt pienācīgu un samērīgu līdzsvaru starp dažādiem dzīves aspektiem; uzskata, ka patiesa darba un privātās dzīves līdzsvara sasniegšanai nepieciešama spēcīga, starpnozaru, strukturāla, saskaņota un visaptveroša politika, tostarp stimuli un efektīvi, lai saskaņotu darbu, ģimenes aprūpi un laiku, ko pavada ar ģimeni, kā arī laiku atpūtai un personīgai attīstībai; norāda, ka, lai mazinātu dzimumu stereotipus un līdzvērtīgāk sadalītu darbu un aprūpes pienākumus starp sievietēm un vīriešiem, ir vajadzīgas galvenokārt kultūras pārmaiņas sabiedrībā;

2.  uzsver, ka atbilstīgi Eiropas Savienības Pamattiesību hartas garam profesionālās, privātās un ģimenes dzīves saskaņošana ir jānodrošina kā pamattiesības visiem cilvēkiem, izmantojot līdzekļus, kas pieejami ikvienam, ne tikai jaunajām mātēm, tēviem vai aprūpētājiem; aicina ieviest sistēmu, ar kuru tiktu nodrošināts, ka šo tiesību ievērošana ir sociālo sistēmu pamatmērķis, un aicina ES un dalībvalstis kā valsts, tā privātajā sektorā veicināt labklājības modeļus uzņēmumos, kas respektē tiesības uz darba un privātās dzīves līdzsvaru; uzskata, ka šīs tiesības ir jāiekļauj ikvienā ES darbībā, kam varētu būt tieša vai netieša ietekme uz šo jomu;

3.  norāda, ka ES saskaras ar nepieredzētām demogrāfiskām pārmaiņām — pieaugošu dzīves ilgumu, zemāku dzimstību, jaunām ģimenes struktūrām un attiecību veidošanas un kopdzīves veidiem, vēlāku kļūšanu par vecākiem un migrāciju, kas ES rada jaunus izaicinājumus; pauž bažas par to, ka ekonomiskajai un finanšu krīzei ir bijusi negatīva ietekme uz publisko finansējumu, kas vajadzīgs darba un privātās dzīves līdzsvara politikas īstenošanai un kvalitatīvu un cenas ziņā pieejamu vispārējas intereses pakalpojumu nodrošināšanu un pieejamību; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest pozitīvu politiku un stimulus, lai atbalstītu demogrāfiskās situācijas uzlabošanos, saglabātu sociālā nodrošinājuma sistēmas un sekmētu indivīdu un visas sabiedrības labklājību un attīstību;

4.  uzsver, ka dzimstības samazināšanos ES ir pastiprinājusi krīze, ņemot vērā to, ka bezdarbs, nestabilas darba iespējas, neskaidrība par nākotni, kā arī diskriminācija darba tirgū liek jauniešiem, jo īpaši jaunajām speciālistēm, atlikt ieceres attiecībā uz ģimenes pieaugumu, lai paliktu aktīvas darba tirgū, kurā aizvien pieaug konkurence; šajā sakarā aicina dalībvalstis un sociālos partnerus veicināt ģimenei draudzīgu darba vidi, darba un privātās dzīves saskaņošanas plānus, programmas, kas palīdz cilvēkiem atgriezties darbā, sakaru kanālus starp darba ņēmējiem un darba devējiem, kā arī stimulus uzņēmumiem un pašnodarbinātajiem, īpaši lai nodrošinātu, ka cilvēki netiek ekonomiski sodīti par bērnu radīšanu un leģitīmi centieni veidot karjeru netiek pretnostatīti ģimenes veidošanas plāniem; uzsver, ka grūtniecības un dzemdību, paternitātes un bērna kopšanas atvaļinājumu var efektīvi izmantot, lai sniegtu labumu sabiedrībai un ekonomikai tikai gadījumā, ja paralēli piemēro arī citus politikas instrumentus, tostarp tiek nodrošināta kvalitatīva un cenas ziņā pieejama bērnu aprūpe;

5.  atzinīgi vērtē Komisijas pieeju darba un privātās dzīves līdzsvara politikai, jo tai ir svarīga nozīme sociālekonomisko problēmu risināšanā; aicina Eiropas sociālos partnerus nākt klajā ar vienošanos par visaptverošu leģislatīvu un neleģislatīvu pasākumu paketi par profesionālās, privātās un ģimenes dzīves saskaņošanu; aicina Komisiju, ievērojot subsidiaritātes principu, nākt klajā ar priekšlikumu par šādu paketi Komisijas 2017. gada darba programmas ietvaros saistībā ar izziņoto Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ja nebūs iespējams panākt sociālo partneru vienošanos; uzsver, ka tiesību aktu priekšlikumos kā juridiskais pamats jāiekļauj līdztiesība starp vīriešiem un sievietēm; aicina Komisiju darboties, lai izstrādātu patiesu sociālo tiesību pīlāru sadarbībā ar ieinteresētajām personām sociālajā jomā, veidojot patiesu „sociālo ieguldījumu”, kas galveno uzsvaru liek uz cilvēkkapitālu;

6.  atzinīgi vērtē Komisijas sākto sabiedrisko apspriešanu par Eiropas sociālo tiesību pīlāru, lai apkopotu viedokļus un atsauksmes par vairākiem būtiskiem principiem, kā atbalstīt pareizi funkcionējošu un taisnīgu darba tirgu un labklājības sistēmas eurozonā;

7.  aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest politiku un pasākumus, lai ņemtu vērā to, ka ģimenes attiecību formas kļūst aizvien dažādākas, tostarp pastāv civilas partnerības un vienošanās par vecāku un vecvecāku pienākumu veikšanu, kā arī to, ka arī sabiedrībā kā tādā palielinās dažādība, un lai garantētu, ka bērnu nediskriminē tā vecāku civilstāvokļa vai ģimenes sastāva dēļ; aicina dalībvalstis savstarpēji atzīt juridiskus dokumentus, lai nodrošinātu iespēju brīvi pārvietoties bez diskriminācijas;

8.  aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot un piemērot politiku un pasākumus, ar ko atbalsta tos, kas ir visnelabvēlīgākā situācijā vai šobrīd izslēgti no esošajiem tiesību aktiem vai politikas, piemēram, vientuļos vecākus, neprecētus pārus, viendzimuma pārus, migrantus, pašnodarbinātus cilvēkus vai tā saucamos „līdzstrādājošajos laulātos”, kā arī ģimenes, kurās ir viens vai vairāki cilvēki ar invaliditāti;

9.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai tiesību aktos un politikā par darba un privātās dzīves līdzsvaru ņemtu vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas 2015. gada noslēguma apsvērumus par stāvokli ES;

10.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai bērnu labklājība un būtiskās intereses būtu starp galvenajiem apsvērumiem, izstrādājot, uzraugot un īstenojot darba un privātās dzīves līdzsvara politiku; aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā īstenot ieteikumu par ieguldījumiem bērnos(32) un stingri uzraudzīt paveikto; aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot un ieviest tādas iniciatīvas kā Bērnu garantija, kas centrētos uz bērniem esošajās nabadzības mazināšanas programmās, lai ikviens nabadzīgs bērns varētu bez maksas saņemt veselības aprūpi, izglītību, bērnu aprūpi, pienācīgu mājokli un atbilstošu uzturu saistībā ar Eiropas integrēto plānu bērnu nabadzības apkarošanai;

11.  uzskata, ka bērnu nabadzība ir saistīta ar vecāku nabadzību, tādēļ aicina dalībvalstis īstenot ieteikumu par bērnu nabadzību un labklājību un izmantot šim nolūkam uz rādītājiem balstītu uzraudzības sistēmu;

12.  uzsver, ka svarīgi ir integrēt dzīves cikla pieeju darba un privātās dzīves līdzsvara politikā un korporatīvajās stratēģijās, lai nodrošinātu, ka katrai personai visā tās dzīves laikā tiek nodrošināts atbalsts un iespējas piedalīties darba tirgū un sabiedrībā kopumā;

13.  uzsver, ka labāka darba un privātās dzīves saskaņošana un nostiprināta dzimumu līdztiesība ir būtiska, lai atbalstītu sieviešu, jo īpaši ģimenes locekļu aprūpē iesaistīto sieviešu un vientuļo māšu, līdzdalību darba tirgū un sasniegtu mērķi palielināt sieviešu iespējas; uzsver, ka sieviešu ekonomisko iespēju palielināšanai ir būtiski pārveidot un pielāgot darba tirgu un labklājības sistēmas, lai ņemtu vērā sieviešu dzīves ciklus;

14.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt transformatīvu politiku un investēt informatīvās kampaņās, lai sagrautu dzimumu stereotipus un sekmētu vienlīdzīgāku aprūpes un mājsaimniecības pienākumu sadali, pievēršot uzmanību arī vīriešu tiesībām un nepieciešamībai uzņemties aprūpes pienākumus un netikt par to stigmatizētiem vai sodītiem; uzsver, ka uzņēmumiem jāizvirza mērķis uzlabot darba un privātās dzīves līdzsvaru un apkarot diskrimināciju un jāsniedz atbalsts šā mērķa sasniegšanai;

15.  aicina dalībvalstis stiprināt aizsardzību pret diskrimināciju un nelikumīgu atlaišanu saistībā ar darba un privātās dzīves līdzsvaru, ar ko jo īpaši saskaras sievietes, kā arī nodrošināt tiesu pieejamību un tiesvedības uzsākšanu, sniedzot plašāku informāciju par darba ņēmēju tiesībām un vajadzības gadījumā par juridisku palīdzību; tādēļ aicina Komisiju izstrādāt politikas priekšlikumus, kā uzlabot pretdiskriminācijas pasākumu ieviešanu darbvietā, tostarp paplašinot informētību par juridiskajām tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi, rīkojot informatīvas kampaņas, mainot pierādīšanas pienākuma izpildītāju(33) un pilnvarojot valstu līdztiesības iestādes pēc savas iniciatīvas veikt oficiālu izmeklēšanu par līdztiesības jautājumiem, kā arī palīdzot no diskriminācijas potenciāli cietušajiem;

16.  uzsver, ka salīdzināmu, visaptverošu, drošu un regulāri atjauninātu līdztiesības datu nepietiekamība apgrūtina diskriminācijas, jo īpaši netiešās diskriminācijas, esamības pierādīšanu; aicina dalībvalstis sistemātiski vākt un darīt pieejamus līdztiesības datus, iesaistot valsts līdztiesības iestādes un tiesas, tostarp, lai analizētu un uzraudzītu šos datus saistībā ar konkrētām valstīm adresētiem ieteikumiem; aicina Komisiju iesniegt iniciatīvas šādu datu apkopošanas papildu veicināšanai, sagatavojot ieteikumus dalībvalstīm un uzdodot Eurostat rīkot apspriedes ar mērķi integrēt sadrumstalotos datus par visiem diskriminācijas veidiem Eiropas sociālo aptauju rādītājos; aicina Komisiju turpināt sadarbību ar Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu (EIGE), lai sistemātiski uzlabotu datu apjomu un kvalitāti sadalījumā pēc dzimuma;

17.  aicina Komisiju regulāri izvērtēt progresu būtiskajās problemātiskajās jomās, kuras minētas Pekinas Rīcības platformā un kurām EIGE jau ir izstrādājis rādītājus, ņemot vērā šādu izvērtējumu rezultātus Komisijas novērtējumā par dzimumu līdztiesību ES;

18.  atzīmē, ka būtiska nozīme ir valstu līdztiesības iestādēm, īstenojot Vienlīdzīgas nodarbinātības direktīvu 2000/78/EK, kas veicina informētību un datu vākšanu sadarbībā ar sociālajiem partneriem un citām ieinteresētajām personām, risinot nepietiekamas ziņošanas problēmu un padarot pieejamākus sūdzību iesniegšanas procesus; aicina dalībvalstis nostiprināt līdztiesības struktūru, tostarp Equinet, lomu, kapacitāti un neatkarīgumu, cita starpā nodrošinot šādām struktūrām pienācīgu finansējumu; aicina jo īpaši nostiprināt organizācijas, kas paredzētas Vienlīdzīgas attieksmes direktīvā 2006/54/EK, nodrošinot tiesu iestāžu un tiesiskās aizsardzības pieejamību;

19.  atzīst par vajadzīgu, lai valstu, reģionu un vietējo iestāžu un tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem, kā arī darba inspektoriem tiktu nodrošināta pienācīga apmācība par nediskriminācijas tiesību aktiem nodarbinātības jomā un attiecīgo judikatūru; uzskata, ka šāda apmācība ir būtiski nepieciešama arī tiesnešiem, prokuroriem, advokātiem un policistiem;

20.  aicina dalībvalstis kopā ar Komisiju nodrošināt, ka valsts politikā noteiktās tiesības uz sociālo nodrošinājumu vienlīdz pieejamas kā sievietēm, tā vīriešiem, lai tādējādi nodrošinātu, ka ikviens var izmantot savas tiesības un ļautu ikvienam panākt labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru;

Sievietes un vīrieši kā līdzvērtīgi pelnītāji un aprūpētāji

21.  uzsver, ka jānovērš dzimumu nevienlīdzība apmaksātajā un neapmaksātajā darbā un jāsekmē vienlīdzīga pienākumu, izmaksu un aprūpes darba sadale attiecībā uz bērniem un apgādājamo aprūpi starp sievietēm, vīriešiem un sabiedrību kopumā, tostarp nodrošinot universālu piekļuvi vispārējas nozīmes pakalpojumiem; šai sakarā norāda uz to, ka ir vajadzīgi konkrēti priekšlikumi labāka līdzsvara panākšanai starp darbu un privāto dzīvi;

22.  pauž nožēlu par to, ka aizvien pastāv sieviešu un vīriešu atalgojuma atšķirības, ar ko tiek pārkāpts LESD 157. pantā nostiprinātais pamatprincips, ka par vienādu darbu kā vīriešiem, tā sievietēm jāmaksā vienāds atalgojums, un ka šī parādība īpaši skar sievietes, kas audzina bērnus; aicina ES un dalībvalstis sadarbībā ar sociālajiem partneriem un dzimumu līdztiesības organizācijām izveidot un īstenot politiku sieviešu un vīriešu atalgojuma atšķirību novēršanai; aicina dalībvalstis papildināt šos centienus ar periodiski veiktiem algu apsekojumiem;

23.  aicina Komisiju atbilstīgi Padomes 2016. gada 16. jūnija secinājumiem par dzimumu līdztiesību palielināt savu stratēģisko iesaistīšanos dzimumu līdztiesības panākšanā un iekļaut dzimumu perspektīvu stratēģijā "Eiropa 2020", lai nodrošinātu, ka darbs pie dzimumu līdztiesības panākšanas nekļūst mazāk prioritārs; tāpēc mudina Komisiju pieņemt Dzimumu līdztiesības stratēģiju laikposmam pēc 2015. gada, saskaņā ar ieteikumiem, kas sniegti Eiropas Dzimumu līdztiesības paktā 2011.–2020. gadam;

24.  aicina dalībvalstis ieviest proaktīvu politiku un nodrošināt pienācīgus ieguldījumus, kas paredzēti un kuru mērķis ir atbalstītu sieviešu un vīriešu ienākšanu, atgriešanos un palikšanu darba tirgū stabilā un kvalitatīvā nodarbinātībā saskaņā ar Eiropas Sociālās hartas 27. pantu pēc tam, kad viņi atgriežas no atvaļinājumiem, kas saistīti ar ģimeni un aprūpes pienākumiem; jo īpaši uzsver nepieciešamību garantēt iespēju atgriezties savā vai līdzīgā/līdzvērtīgā amatā un aizsardzību pret atlaišanu vai mazāk labvēlīgu izturēšanos grūtniecības dēļ, tādēļ, ka tiek pieprasīts vai izmantots ģimenes atvaļinājums, kā arī garantēt aizsardzības periodu pēc darba atsākšanas, lai attiecīgās personas varētu atkal pielāgoties darbam;

25.  aicina Komisiju un dalībvalstis iesaistīt sociālos partnerus un pilsonisko sabiedrību dzimumu līdztiesības politikā; uzsver, ka diskriminācijas novēršanā un dzimumu līdztiesības veicināšanā darbvietā liela nozīme ir šādas politikas pienācīgai finansēšanai un darba koplīgumiem, kā arī pētniecībai un labas prakses apmaiņai;

26.  uzskata, ka sieviešu dalības darba tirgū un viņu sociālās neatkarības veicināšana ir būtiski svarīga stratēģijas "Eiropas 2020" mērķa, proti nodarbinātības 75 % apmērām, sasniegšanai un IKP paaugstināšanai; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis nostiprināt politiku un palielināt investīcijas, lai atbalstītu sieviešu nodarbinātību kvalitatīvās darbvietās, īpaši nozarēs un amatos, kur sievietes nav pietiekami pārstāvētas, piemēram, zinātnes, tehnoloģiju, inženierzinātņu un matemātikas, kā arī videi nekaitīgās ekonomikas nozarēs vai augstākajos vadošajos amatos visās nozarēs;

Ar ģimeni un aprūpi saistīti atvaļinājuma veidi

27.  norāda, ka Komisija ir atteikusies no Direktīvas par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu pārskatīšanas, un aicina to nākt klajā ar tālejošu priekšlikumu, kas saturētu augsta līmeņa standartus un būtu izstrādāts ciešā sadarbībā ar sociālajiem partneriem un pēc apspriešanās ar pilsonisko sabiedrību, par to, kā panākt labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka sievietēm tiek maksāts un viņas ir sociāli apdrošinātas visu grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laiku, lai sniegtu atbalstu ģimenēm, novērstu nevienlīdzību, nostiprinātu sieviešu sociālo un ekonomisko neatkarību un izvairītos no tā, ka viņas tiek finansiāli sodītas par bērnu dzemdēšanu; uzsver, ka grūtniecības un dzemdību atvaļinājums ir jāpapildina ar efektīviem grūtnieču un jauno, barojošos vai vientuļo māmiņu tiesību aizsardzības pasākumiem, kā norādīts Starptautiskās Darba organizācijas un Pasaules Veselības organizācijas ieteikumos;

28.  aicina sadarbībā ar sociālajiem partneriem uzlabot dažādu atvaļinājumu veidus ES un dalībvalstu līmenī; norāda, ka labāka dažādu atvaļinājuma veidu pieejamība sniedz cilvēkiem izredzes uz viņu dzīves stadijai piemērotiem atvaļinājumiem, palielina iesaistīšanos darba tirgū un vispārējo darba ražīgumu un gandarījumu ar darbu; uzskata, ka gadījumā, ja nepastāv atvaļinājumu regulējoši noteikumi vai esošie noteikumi tiek uzskatīti par nepietiekamiem, sociālie partneri var būt iesaistīti jaunu noteikumu izveidē vai esošo noteikumu atjaunināšanā grūtniecības un dzemdību, paternitātes vai bērna kopšanas atvaļinājuma jomā;

29.  aicina dalībvalstis nodrošināt pietiekamu ienākumu kompensēšanu un sociālo aizsardzību jebkura veida ar ģimeni vai aprūpi saistīta atvaļinājuma laikā, lai jo īpaši nodrošinātu, ka darba ņēmēji ar zemiem ienākumiem var izmantot šādus atvaļinājumus tikpat lielā mērā kā citi;

30.  aicina Komisiju publicēt ziņojumu par Bērna kopšanas atvaļinājuma direktīvas īstenošanu un aicina Komisiju un sociālos partnerus apsvērt iespēju piedāvāt iespēju pagarināt minimālo bērna kopšanas atvaļinājumu no 4 līdz 6 mēnešiem, paredzot pienācīgu ienākumu kompensēšanu un sociālo aizsardzību, kā arī paaugstināt bērna vecumu, līdz kuram var izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu; uzsver, ka vecākiem jāļauj izvēlēties, vai izņemt atvaļinājumu pa daļām vai vienā nepārtrauktā periodā; aicina dalībvalstis un sociālos partnerus pārskatīt bērna kopšanas atvaļinājuma finansiālās kompensēšanas sistēmas, lai sasniegtu pienācīgu ienākumu kompensēšanas līmeni, kas mudinātu arī vīriešus izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu papildus minimālajam laikposmam, ko paredz direktīva; atgādina, ka bērna kopšanas atvaļinājumu abiem vecākiem vajadzētu izmantot vienādi un ka ievērojamai daļai atvaļinājuma vajadzētu būt nenododamai(34); uzsver, ka pret abiem vecākiem ir jāizturas vienādi attiecībā uz atalgojuma tiesībām un atvaļinājuma ilgumu;

31.  norāda, ka pieaug tādu vecāku neaizsargātība, kuri audzina bērnus ar invaliditāti; tādēļ aicina Komisiju pilnveidot un stiprināt Direktīvas 2010/18/ES noteikumus par atbilstības kritērijiem un sīki izstrādātiem nosacījumiem vecāku atvaļinājuma piešķiršanai personām, kurām ir bērni ar invaliditāti vai nopietnu vai ilgstošu rīcībnespēju izraisošu slimību; aicina dalībvalstis respektēt to, ka saskaņā ar direktīvu šādiem vecākiem ir tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu arī pēc tam, kad bērns sasniedzis noteikto vecumu, un piešķirt viņiem papildu maternitātes, paternitātes (valstīs, kur šāds atvaļinājuma veids eksistē) un bērna kopšanas atvaļinājumu;

32.  uzskata, ka tiesību uz atvaļinājuma mehānismiem individualizācijas veicināšana, kā arī tēva lomas atbalstīšana, dodot viņiem iespēju izmantot atvaļinājumu, lai rūpētos par bērniem, ir īpaši būtiska, lai panāktu uz dzimumu līdzsvaru balstītu darba un privātās dzīves saskaņošanu un sasniegtu stratēģijas "Eiropa 2020" mērķi attiecībā uz sieviešu un vīriešu nodarbinātību;

33.  lai ļautu vecākiem vai cilvēkiem, kuriem ir apgādājami radinieki, panākt labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru, aicina Komisiju nākt klajā ar labi pamatotām un saskaņotām iniciatīvām šādās jomās:

   1) direktīva par paternitātes atvaļinājumu ar obligātu vismaz divu nedēļu ilgu pilnībā apmaksātu atvaļinājumu;
   2) direktīva par aprūpētāju atvaļinājumu, kas papildina noteikumus par profesionālo aprūpi, ļauj darba ņēmējiem īstenot apgādājamo aprūpi un nodrošina aprūpētāju pienācīgu atalgojumu un sociālo aizsardzību; aicina ieviest elastību atbilstoši darba ņēmēju vajadzībām un pietiekamus stimulus vīriešiem izmantot aprūpētāja atvaļinājumu;
   3) minimāli, visās dalībvalstīs piemērojami standarti, kas vērsti uz specifiskajām adoptētāju un viņu bērnu vajadzībām, lai panāktu, ka šādiem vecākiem ir tādas pašas tiesības kā bioloģiskajiem vecākiem;

atzīst, ka dažas dalībvalstis jau ir veikušas proaktīvus pasākumus attiecībā uz paternitātes atvaļinājumu un aprūpētāju atvaļinājumu;

34.  aicina dalībvalstis ar tiesību aktiem darba un sociālās apdrošināšanas jomā ieviest aprūpes kredītpunktus, kas būtu paredzēti gan sievietēm, gan vīriešiem un kas pensijas uzkrāšanā būtu līdzvērtīgi darba periodiem, lai aizsargātus tos, kas pārtrauc strādāt nolūkā neformāli bez atlīdzības aprūpēt apgādājamu personu vai ģimenes locekli, lai atzītu labumu, ko šādi aprūpētāji turpina sniegt sabiedrībai; mudina dalībvalstis apmainīties ar labāko praksi šajā jomā;

Apgādājamu personu aprūpe

35.  aicina dalībvalstis efektīvi īstenot Barselonas mērķus līdz 2020. gadam un atbalstīt 2014. gada kvalitātes sistēmu attiecībā uz agrīno pirmsskolas izglītību un aprūpi;

36.  atgādina, ka ieguldījumi sociālajos pakalpojumos, tostarp infrastruktūrā, rada ne tikai lielu ietekmi uz nodarbinātību, bet arī būtiskus papildu ienākumus valsts sektoram iekasēto ienākuma nodokļu un sociālās apdrošināšanas iemaksu veidā; mudina dalībvalstis veikt ieguldījumus augstas kvalitātes agrīnā pirmsskolas izglītībā un aprūpē un vecāka gadagājuma cilvēku un apgādājamo aprūpē; aicina nodrošināt, ka šādi pakalpojumi ir pieejami, pieejami cenas ziņā un pieejami visiem, apsverot iespēju, piemēram, palielināt valsts izdevumus par aprūpes pakalpojumiem, tostarp patstāvīgas dzīves shēmām, un labāk izmantojot ES fondus; prasa izmantot DFS pārskatīšanu, lai veiktu ieguldījumus sociālajos pakalpojumos un infrastruktūrā, jo īpaši izmantojot ESF, ERAF un ESIF; aicina dalībvalstis apsvērt iespēju nodrošināt bezmaksas aprūpes pakalpojumus ģimenēm, kas dzīvo nabadzībā un sociālā atstumtībā; norāda arī uz nesamērīgo ietekmi, kāda nepietiekamiem ieguldījumiem publiskās aprūpes struktūrās un pakalpojumos ir uz vientuļajiem vecākiem, kuru absolūti lielākā daļa ir sievietes;

37.  uzsver, ka ir jāatzīst darbs, ko veic cilvēki, kuri velta savu laiku un prasmes, aprūpējot vecāka gadagājuma cilvēkus un apgādājamas personas;

38.  uzsver, ka bērnu ar invaliditāti aprūpe ir īpaši grūta strādājošiem vecākiem, kuri sabiedrībai augstu jānovērtē un jāatbalsta valsts politikā un ar koplīgumiem; aicina dalībvalstis, nodrošinot pirmsskolas bērnu aprūpi, likt uzsvaru ne tikai uz šīs aprūpes pieejamību, bet arī uz tās kvalitāti, jo īpaši bērniem no nelabvēlīgas vides un bērniem ar invaliditāti;

39.  aicina dalībvalstis izmantot nodokļu politiku kā spēcīgu sviru darba un privātās dzīves līdzsvara veicināšanai un sieviešu nodarbinātības sekmēšanai,

40.  aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest mērķus vecāka gadagājuma cilvēku, invalīdu un citu apgādājamo aprūpes jomā, kas līdzinātos Barselonas mērķiem, kā arī paredzēt uzraudzības instrumentus, ar kuriem noteikt kvalitāti, pieejamību un pieejamību cenas ziņā; aicina Eurostat, Eurofond un EIGE (Dzimumu indeksā) vākt attiecīgus datus, lai veiktu pētījumus šāda darba atbalstam;

41.  aicina dalībvalstis stiprināt vecāka gadagājuma iedzīvotāju aprūpes specializētu pakalpojumu tīklu, tai skaitā izveidojot tīklus pakalpojumiem, kas tiek sniegti iedzīvotāju dzīvesvietā; šajā ziņā uzsver arī nepieciešamību pēc vecāka gadagājuma cilvēku aprūpes politikas pielāgošanas individuālām vajadzībām, ja iespējams, liekot uzsvaru uz to, lai vecāka gadagājuma cilvēkiem nodrošinātu aprūpes vietu pēc viņu izvēles;

42.  aicina Komisiju strādāt pie Eiropas kvalitātes standartu noteikšanas visiem aprūpes pakalpojumiem, tostarp attiecībā uz šādu pakalpojumu pieejamību un pieejamību cenas ziņā, kas sniegtu atbalstu dalībvalstu centieniem paaugstināt aprūpes standartus; atgādina, par pašreizējām sistēmām, piemēram, Eiropas kvalitātes pamatprogrammu ilgtermiņa aprūpes pakalpojumiem, no kurām var smelties iedvesmu; aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot politiku, lai ļautu un pieļautu ilgtermiņa aprūpes deinstituizāciju, kur tas iespējams, un atbalstītu kopienā balstītu aprūpi;

43.  norāda, ka svarīgs elements pakalpojumu kvalitātes nodrošināšanā ir ieguldījumi darbaspēkā(35); tādēļ aicina dalībvalstis un sociālos partnerus veicināt pienācīgus darba apstākļus un kvalitatīvu nodarbinātību aprūpētājiem, tostarp nodrošinot pienācīgu atalgojumu, atzīstot aprūpētāju statusu un izstrādājot augstvērtīgus profesionālās apmācības mehānismus aprūpētājiem;

Kvalitatīva nodarbinātība

44.  norāda, ka visā Eiropā pastāv augsts nabadzīgu darba ņēmēju līmenis un ka dažiem cilvēkiem ir jāstrādā vairāk un ilgāk, pat apvienojot dažādus darbus, lai nopelnītu iztiku; aicina dalībvalstis un sociālos partnerus izveidot tādu algu politikas satvaru, kas ietvertu efektīvus pasākumus cīņai pret diskrimināciju algu ziņā un nodrošinātu pienācīgu darba samaksu visiem strādājošajiem, piemēram, paredzot minimālo algu ieviešanu valstu līmenī, kas atbilstu valstu praksei un garantētu cilvēka cienīgu dzīvi; aicina dalībvalstis atbalstīt koplīgumus, jo tie ir svarīgs faktors algu politikas veidošanā;

45.  norāda, ka darba un privātās dzīves līdzsvaram ir jāizriet no darba ņēmēju tiesībām un drošības darba tirgū, kā arī tiesībām uz brīvdienām, nesaskaroties ar ierobežojumiem, ko rada augstākas prasības attiecībā uz mobilitāti un elastīgumu; uzsver, ka lielāks elastīgums var palielināt diskrimināciju, ar ko darba tirgū pašlaik saskaras sievietes, proti, zemākām algām un netipiskiem nodarbinātības veidiem, kā arī nesamērīgu atbildību par neapmaksātu mājsaimniecības darbu, ja pirms šāda elastīguma ieviešanas netiks paredzēta skaidra dzimumu līdztiesības perspektīva;

46.  aicina Eurofound tālāk attīstīt darbību saistībā ar darbvietu kvalitātes uzraudzību, izmantojot savu Eiropas Darba apstākļu apsekojumu, kas balstās uz darba kvalitātes jēdzienu un ietver: peļņu, izredzes, darba laika kvalitāti, prasmju izmantošanu un lēmumu pieņemšanas iespējas, sociālo vidi, fiziskos riskus un darba intensitāti; turklāt aicina Eurofond pētīt politiku, sociālo partneru līgumus un uzņēmumu praksi, kas palīdz paaugstināt darbvietu kvalitāti(36); aicina Eurofound arī turpmāk uzraudzīt darba laika organizāciju un analizēt valsts politikas virzienus un sociālo partneru vienošanās šajā jomā, tostarp izvērtēt, kā šādas vienošanās tiek panāktas un kā ar tām tiek nodrošināts atbalsts darba un privātās dzīves līdzsvaram; aicina Eurofound veikt pētījumu par to, kā divu darba ņēmēju mājsaimniecības kopīgi risina darba laika izkārtojumu un kā vislabāk tās atbalstīt;

47.  uzsver, ka, no vienas puses, darba un privātās dzīves līdzsvaram ir jāizriet no darba ņēmēju tiesībām un drošības darba tirgū, bet, no otras puses, — tiesībām uz atvaļinājumu, nesaskaroties ar ierobežojumiem, ko rada augstākas prasības attiecībā uz mobilitāti un elastīgumu; tomēr norāda, ka katra darba ņēmēja dzīve un ģimenes situācija ir atšķirīga, tāpēc uzskata, ka darba ņēmējiem ir jādod iespēja izmantot elastīgu darba laiku, lai viņi varētu to pielāgot saviem apstākļiem visos savas dzīves ciklos; uzskata, ka šāda uz darba ņēmējiem vērsta elastība var paaugstināt nodarbinātības līmeni sieviešu vidū; uzsver, ka darba ņēmējiem un darba devējiem ir kopīga atbildība par vispiemērotākā darba režīma izveidi un vienošanos par to; aicina Komisiju apzināt situāciju dalībvalstīs attiecībā uz tiesībām pieprasīt elastīgu darba režīmu;

48.  atbalsta "viedo strādāšanu" — pieeju darba organizēšanai, kombinējot elastību, autonomiju un sadarbību tādā veidā, kas ne vienmēr nozīmē darbinieka atrašanos darba vietā vai kādā citā noteiktā vietā, ļauj darbiniekam pašam lemt par savu darba režīmu, bet kurā tiek ievēroti maksimālā darba dienas un nedēļas ilguma ierobežojumi, kas noteikti tiesību aktā un noslēgtajā koplīgumā; tādēļ uzsver „viedā darba” potenciālu darba un privātās dzīves saskaņošanā, īpaši vecākiem, kas atgriežas vai ienāk darba tirgū pēc grūtniecības un dzemdību vai bērna kopšanas atvaļinājuma; taču noraida pāreju no klātbūtnes darbā kultūras uz pastāvīgas pieejamības kultūru; aicina Komisiju, dalībvalstis un sociālos partnerus, izstrādājot vieda darba politiku, nodrošināt, ka tā nerada papildu slogu darba ņēmējiem, bet tā vietā nostiprina veselīgu darba un privātās dzīves līdzsvaru un paaugstina darba ņēmēju labklājību; uzsver, ka šajos gadījumos jāpastiprina „uz mērķiem orientēts darbs”, lai novērstu jauno darba veidu ļaunprātīgu izmantošanu; aicina dalībvalstis veicināt tehnoloģiju potenciālu, piemēram, digitālos datus, ātrgaitas internetu, audio un video tehnoloģijas, piemēram, vienojoties par vieda (attālinātā) darba veikšanu;

49.  uzsver citu uzņēmējdarbības modeļu, piemēram, kooperatīvu un savstarpējo sabiedrību, ļoti lielo potenciālu veicināt dzimumu līdztiesību un veselīgu darba un privātās dzīves līdzsvaru, jo īpaši topošajā „viedā darba” digitālajā vidē, kur darba ņēmēji plašāk iesaistās lēmumu pieņemšanā; aicina Komisiju un dalībvalstis izpētīt kooperatīvu un citu uzņēmējdarbības modeļu ietekmi uz dzimumu līdztiesību un darba un privātās dzīves līdzsvaru, jo īpaši tehnoloģiju nozarēs, un izstrādāt politikas labās prakses paraugu veicināšanai un kopīgai lietošanai;

50.  pauž bažas par pieaugošo nebrīvprātīga nepilnas slodzes darba apjomu, jo īpaši starp sievietēm ar aprūpes pienākumiem, kas palielina ar darbu saistītas nabadzības risku; uzsver, ka gadījumā, ja darba ņēmējs izvēlas nepilnas slodzes darbu, ir jāgarantē viņa nodarbinātības kvalitāte un nediskriminācija tādā pašā līmeni kā pilnas slodzes darba ņēmējiem saskaņā ar Nepilna darba laika direktīvu(37), un aicina Komisiju uzraudzīt šīs direktīvas piemērošanu; aicina Komisiju nodrošināt, lai nepilna darba laika darba ņēmējiem, darbiniekiem, kas saskaras ar darba pārtraukumiem un karjeras pārtraukumiem vai periodiem, kad strādāts īsāks darba laiks, būtu līdzvērtīga pieeja pienācīgai pensijai un viņi netiktu diskriminēti;

51.  pauž bažas, ka dažās dalībvalstīs tiek ļaunprātīgi izmantoti tā saucamie 0 stundu līgumi, kā arī tiek slēgti ekspluatāciju pieļaujoši darba līgumi, nebrīvprātīgi pagaidu līgumi, pieļauts neregulārs, neparedzams un pārlieku ilgs darba laiks un zemas kvalitātes darba prakses, kas ilgtermiņā padara veselīgu darba un privātās dzīves līdzsvaru neiespējamu; tādēļ aicina dalībvalstis un sociālos partnerus steidzami risināt nestabilas nodarbinātības problēmu, no kuras jo īpaši cieš jaunieši un sievietes;

52.  norāda, ka pārlieku ilgs un neregulārs darba laiks un nepietiekami ilgi atpūtas periodi, nestabils darbs un prasība panākt pārāk lielu rezultātu ir galvenie iemesli pieaugošam stresa līmenim, sliktai fiziskai un garīgai veselībai un pieaugošam nelaimes gadījumu un arodslimību līmenim darbā; norāda, ka elastīgam darba režīmam un paredzamam darba laikam ir pozitīva ietekme uz darba un privātās dzīves līdzsvaru(38); aicina dalībvalstis un sociālos partnerus aizsargāt darba laiku un nodrošināt iknedēļas atpūtas periodos, piemērojot visus attiecīgos tiesību aktus; atgādina, ka Komisijai ir pienākums sekot līdzi tam, kā tiek īstenota Darba laika direktīva, un aicina to apsvērt iespēju uzsākt pienākumu neizpildes procedūras pret dalībvalstīm, kuras neievēro šīs direktīvas noteikumus;

53.  turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis, sociālos partnerus un ieinteresētās personas pievērsties inovatīvai organizācijai darbvietā un līdzsvarot gan sieviešu un vīriešu darba un privātās dzīves vajadzības, gan uzņēmuma produktivitāti/rentabilitāti; atzīmē, ka pozitīvā saikne starp sieviešu pieaugošo nodarbinātību, darba un privātās dzīves līdzsvaru un uzņēmumu konkurētspēju saistībā ar darba kavējumu samazināšanos, ražošanas apjoma starpību, apgrozījumu, pievilcību talantīgiem cilvēkiem, lojalitāti, resursu pārdalīšanu par labu labklājības plānu izstrādei, pieaugošo dzīves līmeni un brīvā laika palielināšanos ir plaši pierādīta ar Eiropas paraugpraksi daudzos lielajos uzņēmumos un MVU tīklos;

54.  uzsver, ka sievietes un LGBTI personas saskaras ar īpašiem šķēršļiem un spriedzes avotiem darbvietās sava dzimuma dēļ, tostarp ar vajāšanu, atstumtību, diskrimināciju vai dzimuma stereotipiem, kas negatīvi ietekmē labjutību darbā, apdraud garīgo veselību un spēju veidot karjeru; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt papildu pasākumus, lai novērstu šādus nelabvēlīgus apstākļus, nodrošinot attiecīgu pretdiskriminācijas tiesību aktu pienācīgu īstenošanu un ar dzimumu saistītas mūžizglītības programmas un sadarbojoties ar arodbiedrībām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

55.  mudina dalībvalstis izveidot un stiprināt valstu darba inspekcijas, nodrošinot apstākļus un līdzekļus, tostarp finanšu un cilvēkresursus, kas tām ļautu veikt kontroles darbvietās, lai tādējādi cīnītos ar nestabilām darba attiecībām, neregulētām darba attiecībām un diskrimināciju darbā un atalgojuma jomā, tostarp arī ņemot vērā vīriešu un sieviešu vienlīdzības aspektus;

56.  aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Vienlīdzīgas attieksmes direktīvu 2006/54/EK un Komisiju pārskatīt šo direktīvu, kā arī popularizēt uzņēmumu vidū dzimumu līdztiesības plānu īstenošanu, tostarp pasākumus dzimumu segregācijas novēršanai, kā arī izveidot atalgojuma sistēmas un pasākumus, kas ir labvēlīgi sieviešu karjeras virzībai; uzsver līdztiesības iestāžu lielo nozīmi, palīdzot no diskriminācijas cietušajiem un novēršot dzimumu stereotipus; aicina dalībvalstis izveidot leģislatīvus pasākumus, ar kuriem tiktu nodrošināts, ka tiek ievērots vienlīdzīgu iespēju un sieviešu un vīriešu vienlīdzīgas attieksmes darbā princips;

57.  atkārto aicinājumu Padomei bez kavēšanās pieņemt Padomes direktīvas priekšlikumu par vienādas attieksmes principa īstenošanu attiecībā uz personām neatkarīgi no viņu reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas;

58.  aicina Komisiju un dalībvalstis garantēt sociālo nodrošinājumu, sociālo aizsardzību un ienākumus slimības atvaļinājuma gadījumā, lai nodrošinātu patiesu darba un privātās dzīves līdzsvaru;

Dzīves kvalitāte

59.  atzīmē, ka „dzīves kvalitāte” ir plašāks jēdziens nekā „dzīves apstākļi” un raksturo indivīdu vispārējo labklājību sabiedrībā, norādot uz daudziem cilvēka esamības aspektiem, kas ir būtiski netraucētai cilvēka dzīvei(39);

60.  uzsver, ka atpūtas iespēju nevienlīdzība un nevienlīdzīgs pienākumu sadalījums starp sievietēm un vīriešiem ietekmē sieviešu personisko izaugsmi, jaunu prasmju un valodu apguvi, līdzdalību sociālajā, politiskajā, kultūras un sabiedriskajā dzīvē un jo īpaši sieviešu ekonomisko situāciju;

61.  uzsver, ka jebkāda veida sieviešu diskriminācija, tostarp dzimumu segregācija, darba samaksas un pensiju atšķirības, stereotipi par dzimumiem un augsts spriedzes līmenis profesionālās un privātās dzīves veidošanā izpaužas kā augsts sieviešu fiziskās aktivitātes trūkuma līmenis un būtiski ietekmē viņu fizisko un garīgo veselību(40); atgādina, ka ir svarīgi cīnīties pret stereotipiem, veicinot un aizsargājot dzimumu līdztiesību gan pamatskolā, gan visos pārējos izglītības posmos; aicina dalībvalstis un sociālos partnerus veikt un atbalstīt izpratnes veidošanas un informēšanas kampaņas un programmas, kas veicina dzimumu līdztiesību un apkaro stereotipus;

62.  uzsver mūžizglītības svarīgumu darba ņēmēju pašpilnveidē, tostarp spējās pielāgoties vienmēr mainīgajai situācijai darba tirgū; mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt mūžizglītību; aicina Komisiju, dalībvalstis un sociālos partnerus izstrādāt un ieviest politiku attiecībā uz izglītības un mācību atvaļinājumu, kā arī profesionālo apmācību darbvietā un mūžizglītību, tostarp iespējām mācīties citā dalībvalstī; aicina tās padarīt mācības darbā un ārpus darba, tostarp mācības par maksu, pieejamas visiem darba ņēmējiem, īpaši tiem, kuri atrodas nelabvēlīgā stāvoklī, liekot uzsvaru uz sieviešu dzimuma darba ņēmējām nozarēs, kur sievietes ir strukturāli nepietiekami pārstāvētas;

63.  aicina Komisiju un dalībvalstis cīnīties pret sociālo un ekonomisko nevienlīdzību; aicina dalībvalstis sekmēt pasākumus, kuru mērķis ir ieviest atbilstošas minimālo ienākumu shēmas saskaņā ar valstu praksi un tradīcijām, lai visi cilvēki varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, atbalstīt cilvēku pilnīgu līdzdalību sabiedrībā un lai nodrošinātu neatkarību visā dzīves ciklā;

o
o   o

64.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 348, 28.11.1992., 1. lpp.
(2) OV C 70 E, 8.3.2012., 163. lpp.
(3) OV L 68, 18.3.2010., 13. lpp.
(4) OV L 353, 28.12.2013., 7. lpp.
(5) OV L 180, 15.7.2010., 1. lpp.
(6) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.
(7) OV L 299, 18.11.2003., 9. lpp.
(8) OV L 14, 20.1.1998., 9. lpp.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0059.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0207.
(11) OV C 93, 9.3.2016., 110. lpp.
(12) OV C 36, 29.1.2016., 18. lpp.
(13) OV C 316, 30.8.2016., 2. lpp.
(14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0218.
(15) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0351.
(16) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0042.
(17) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0226.
(18) OV C 175, 15.6.2011., 8. lpp.
(19) Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības padomes 3073. sanāksme, Briselē, 2011. gada 7. martā.
(20) Eurostat 2015. gada ziņojums par demogrāfisko situāciju.
(21) „Sestais Eiropas darba apstākļu apsekojums — pirmie rezultāti”, Eurofound, 2015. gads.
(22) http://appsso.eurostat.ec.europa.eu/nui/submitViewTableAction.do
(23) „Bērnu un apgādājamo aprūpe. Ietekme uz jaunu darba ņēmēju karjeru” (Caring for children and dependants: Effect on careers of young workers), Eurofound, 2013. gads.
(24) „Sestais Eiropas darba apstākļu apsekojums — pirmie rezultāti”, Eurofound, 2015. gads.
(25) Eurostat dati par 2010. gadu, Komisijas 2015. gada ziņojums par vīriešu un sieviešu līdztiesību Eiropas Savienībā (SWD(2016)0054).
(26) Eurofound 2012. gada Eiropas dzīves kvalitātes apsekojums.
(27) „Darba apstākļi, apmācība un pakalpojumu kvalitāte agrīnas pirmsskolas aprūpes jomā — sistemātisks pārskats” (Early childhood care: working conditions, training and quality of services – A systematic review), Eurofound, 2015. gads.
(28) Komisijas 2013. gada 29. maija progresa ziņojums par Barselonas mērķiem „Mazu bērnu aprūpes pakalpojumu attīstība Eiropā ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei” (COM(2013)0322).
(29) „Bērnu un apgādājamo aprūpe. Ietekme uz jaunu darba ņēmēju karjeru” (Caring for children and dependants: Effect on careers of young workers), Eurofound, 2013. gads.
(30) Eurofound 2015. gada ziņojums „Sustainable work over the life course: Concept paper”.
(31) CEDEFOP pētījums — „Mācību atvaļinājums. Politika un prakse Eiropā.“ 2010. gads (Training leave. Policies and practices in Europe).
(32) Komisijas Ieteikums 2013/112/ES.
(33) Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. oktobra rezolūcija par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/54/EK piemērošanu (P8_TA(2015)0351).
(34).Eiropas Parlamenta 2016. gada 12. maija rezolūcija attiecībā uz to, kā tiek piemērota Padomes Direktīva 2010/18/ES (P8_TA(2016)0226).
(35) „Darba apstākļi, apmācība un pakalpojumu kvalitāte agrīnas pirmsskolas aprūpes jomā — sistemātisks pārskats” (Early childhood care: working conditions, training and quality of services – A systematic review), Eurofound, 2015. gads.
(36) Eurofound ziņojums par darbavietu kvalitātes tendencēm Eiropā (2012) un Eurofound ziņojums par darba kvalitātes konverģenci un diverģenci Eiropā 1995.–2010. gadā (2015).
(37) Padomes Direktīva 97/81/EK.
(38) Eurofound apsekojums par darba apstākļiem Eiropā.
(39) Eurofound 3. pētījums par dzīves kvalitāti Eiropā.
(40) Eiropas Parlamenta ES iekšpolitikas ģenerāldirektorāta 2016. gada marta pētījums „Atšķirības starp sievietēm un vīriešiem darbā, aprūpē un brīvajā laikā“ (Differences in Men’s and Women’s Work, Care and Leisure Time).

Juridisks paziņojums - Privātuma politika