Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2016. gada 14. aprīlis - Strasbūra
Iebildumu neizteikšana pret deleģētu aktu: sīki izstrādātiem noteikumiem, kuri attiecas uz dažiem Savienības Muitas kodeksa noteikumiem
 Fizisku personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi ***II
 Personas datu apstrāde noziedzīgu nodarījumu novēršanas nolūkā ***II
 Pasažieru datu reģistra (ES PDR) datu izmantošana ***I
 Pakistāna, it īpaši uzbrukums Lahorā
 Hondurasa — cilvēktiesību aizstāvju stāvoklis
 Nigērija
 Komercnoslēpumu aizsardzība pret to nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu ***I
 Parlamenta ieņēmumu un izdevumu tāme 2017. finanšu gadam
 2015. gada ziņojums par Turciju
 2015. gada ziņojums par Albāniju
 2015. gada ziņojums par Bosniju un Hercegovinu
 Nabadzības novēršanas mērķa sasniegšana, ņemot vērā aizvien lielākos mājsaimniecību izdevumus
 Privātais sektors un attīstība

Iebildumu neizteikšana pret deleģētu aktu: sīki izstrādātiem noteikumiem, kuri attiecas uz dažiem Savienības Muitas kodeksa noteikumiem
PDF 318kWORD 70k
Eiropas Parlamenta lēmums neiebilst pret Komisijas 2016. gada 5. aprīļa deleģēto regulu, ar kuru labo Deleģēto regulu (ES) 2015/2446, ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 952/2013 attiecībā uz sīki izstrādātiem noteikumiem, kuri attiecas uz dažiem Savienības Muitas kodeksa noteikumiem (C(2016)01934 - (2016/2639(DEA))
P8_TA(2016)0124B8-0452/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas deleģēto regulu (C(2016)01934),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 11. marta vēstuli, kurā tā lūdz Parlamenta apstiprinājumu tam, ka tas neiebildīs pret deleģēto regulu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas 2016. gada 7. aprīļa vēstuli Komiteju priekšsēdētāju konferences priekšsēdētājam,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 9. oktobra Regulu (ES) Nr. 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (1), un jo īpaši tās 160. pantu un 284. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ieteikumu lēmumam,

–  ņemot vērā Reglamenta 105. panta 6. punktu,

–  ņemot vērā to, ka netika izteikti iebildumi Reglamenta 105. panta 6. punkta trešajā un ceturtajā ievilkumā noteiktajā termiņā, kurš beidzās 2016. gada 13. aprīlī,

A.  tā kā pēc Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2015/2446(2) publicēšanas tajā tika konstatētas divas kļūdas;

B.  tā kā pirmā kļūda attiecas uz Deleģētās regulas (ES) 2015/2446 139. pantu, kurā minēts, ka dažas minētās deleģētās regulas 136. panta 1. punktā minētās preces tiek uzskatītas par deklarētām; tā kā Deleģētās regulas (ES) 2015/2446 136. pantā uzskaitīto preču kārtība sarakstā tika mainīta minētās regulas galīgajā pārskatīšanā pirms tā pieņemšanas, taču atsauce uz minētās deleģētās regulas 139. pantā minētajām precēm kļūdas dēļ netika atjaunināta, un tā kā tādēļ minētā atsauce būtu jālabo;

C.  tā kā otrā kļūda attiecas uz Deleģētās regulas (ES) 2015/2446 141. panta 1. punktu; tā kā pašreiz spēkā esošais Komisijas Regulas (EEK) Nr. 2454/93(3) 233. panta 1. punkta b) apakšpunkts, kas paredz iespēju ierobežotā skaitā ļoti īpašu gadījumu robežas šķērsošanu uzskatīt par pagaidu importa, eksporta vai reeksporta darbību muitas deklarāciju, kļūdas dēļ Deleģētajā regulā (ES) 2015/2446 netika iekļauts un tā kā tādēļ nav iespējas atsevišķas preces uzskatīt par deklarētām tikai tāpēc, ka tās šķērsojušas Savienības muitas teritorijas robežu; tā kā tādēļ Deleģētās regulas (ES) Nr. 2015/2446 141. panta 1. punkts būtu jālabo;

D.  tā kā šīs abas kļūdas ietekmēs tirdzniecības plūsmas un tām būs ļoti negatīva ietekme uz muitas iestādēm un tirdzniecību, ja tās netiks labotas līdz 2016. gada 1. maijam, kad stāsies spēkā Regulas (ES) Nr. 952/2013 attiecīgie noteikumi;

E.  tā kā deleģēta regula principā var stāties spēkā tikai tad, kad ir beidzies Parlamenta un Padomes veiktās pārbaudes periods, ja ne Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus, vai arī ja gan Parlaments, gan Padome pirms minētā termiņa beigām informējuši Komisiju, ka neizteiks iebildumus; tā kā saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 952/2013 284. panta 5. punktu pārbaudes termiņš noteikts ka divi mēneši, sākot no paziņošanas datuma, t. i., līdz 2016. gada 5. jūnijam, un kuru var pagarināt vēl par diviem mēnešiem;

F.  tā kā Komisija steidzamā kārtā tomēr 2016. gada 11. martā lūdza Eiropas Parlamentam sniegt agrīnu apstiprinājumu Deleģētajai regulai līdz 2016. gada 1. maijam,

1.  paziņo, ka tas neizsaka iebildumus pret deleģēto regulu;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 269, 10.10.2013., 1. lpp.
(2) Komisijas Deleģētā Regula (ES) 2015/2446 (2015. gada 28. jūlijs), ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 952/2013 attiecībā uz sīki izstrādātiem noteikumiem, kuri attiecas uz dažiem Savienības Muitas kodeksa noteikumiem (OV L 343, 29.12.2015., 1. lpp.).
(3) Komisijas Regula (EEK) Nr. 2454/93 (1993. gada 2. jūlijs), ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 253, 11.10.1993., 1. lpp.).


Fizisku personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi ***II
PDF 388kWORD 64k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 14. aprīļa normatīvā rezolūcija par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti, un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (05419/1/2016 – C8-0140/2016 – 2012/0011(COD))
P8_TA(2016)0125A8-0139/2016

(Parastā likumdošanas procedūra: otrais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes nostāju pirmajā lasījumā (05419/1/2016 – C8-0140/2016),

–  ņemot vērā pamatotos atzinumus, kurus saskaņā ar 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu iesniedza Beļģijas parlamenta Pārstāvju palāta, Vācijas Bundesrāts, Francijas parlamenta Senāts, Itālijas parlamenta Deputātu palāta un Zviedrijas Riksdāgs un kuros norādīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 23. maija atzinumu(1),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2012. gada 10. oktobra atzinumu(2),

–  ņemot vērā Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja atzinumus, kas sniegti 2012. gada 7. martā(3) un 2015. gada 19. novembrī(4),

–  ņemot vērā Komisijas atzinumu (COM(2016)0214),

–  ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā(5) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2012)0011),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 76. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu otrajam lasījumam (A8–0139/2016),

1.  apstiprina Padomes nostāju pirmajā lasījumā;

2.  konstatē, ka akts ir pieņemts saskaņā ar Padomes nostāju;

3.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 297. panta 1. punktu;

4.  uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir notikusi pārbaude, ka ir ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

5.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV C 229, 31.7.2012., 90. lpp.
(2) OV C 391, 18.12.2012., 127. lpp.
(3) OV C 192, 30.6.2012., 7. lpp.
(4) OV C 67, 20.2.2016., 13. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, 12.3.2014., P8_TA(2014)0212.


Personas datu apstrāde noziedzīgu nodarījumu novēršanas nolūkā ***II
PDF 387kWORD 64k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 14. aprīļa normatīvā rezolūcija par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, un ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI (05418/1/2016 – C8-0139/2016 – 2012/0010(COD))
P8_TA(2016)0126A8-0138/2016

(Parastā likumdošanas procedūra: otrais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes nostāju pirmajā lasījumā (05418/1/2016 – C8-0139/2016),

–  ņemot vērā pamatotos atzinumus, kurus saskaņā ar 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu iesniedzis Vācijas Bundesrāts un Zviedrijas Riksdāgs un kuros norādīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2012. gada 10. oktobra atzinumu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja atzinumus, kas sniegti 2012. gada 7. martā(2) un 2015. gada 19. novembrī(3),

–  ņemot vērā Komisijas atzinumu (COM(2016)0213),

–  ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā(4) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2012)0010),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 76. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu otrajam lasījumam (A8–0138/2016),

1.  apstiprina Padomes nostāju pirmajā lasījumā;

2.  konstatē, ka akts ir pieņemts saskaņā ar Padomes nostāju;

3.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 297. panta 1. punktu;

4.  uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir notikusi pārbaude, ka ir ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

5.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV C 391, 18.12.2012., 127. lpp.
(2) OV C 192, 30.6.2012., 7. lpp.
(3) OV C 67, 20.2.2016., 13. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, 12.3.2014., P8_TA(2014)0219.


Pasažieru datu reģistra (ES PDR) datu izmantošana ***I
PDF 399kWORD 101k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2016. gada 14. aprīļa normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par Pasažieru datu reģistra datu izmantošanu teroristu nodarījumu un smagu noziegumu novēršanai, atklāšanai, izmeklēšanai un saukšanai pie atbildības par tiem (COM(2011)0032 – C7-0039/2011 – 2011/0023(COD))
P8_TA(2016)0127A8-0248/2015

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2011)0032),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu, 82. panta 1. punkta otrās daļas d) apakšpunktu un 87. panta 2. punkta a) apakšpunktu, ar kuru saskaņā Komisija ir iesniegusi Parlamentam priekšlikumu (C7‑0039/2011),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Bulgārijas parlamenta, Čehijas Senāta, Vācijas Bundesrāta, Itālijas Senāta, Nīderlandes Senāta, Austrijas Nacionālās padomes, Portugāles parlamenta un Rumānijas Senāta iesniegtos komentārus par tiesību akta projektu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2011. gada 5. maija atzinumu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja 2011. gada 25. marta atzinumu(2),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 8. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C-293/12 un C-594/12, Digital Rights Ireland un Seitlinger un citi(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti(4),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2015. gada 7. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. un 188. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas un Transporta un tūrisma komitejas atzinumus (A7-0150/2013),

–  ņemot vērā Priekšsēdētāju konferences 2014. gada 18. septembra lēmumu par septītā sasaukuma laikā neizskatītajiem jautājumiem,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas un Transporta un tūrisma komitejas atzinumus (A8-0248/2015),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2016. gada 14. aprīlī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/... par pasažieru datu reģistra (PDR) datu izmantošanu teroristu nodarījumu un smagu noziegumu novēršanai, atklāšanai, izmeklēšanai un saukšanai pie atbildības par tiem

P8_TC1-COD(2011)0023


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai (ES) 2016/681.)

(1) OV C 218, 23.7.2011., 107. lpp.
(2) OV C 181, 22.6.2011., 24. lpp.
(3) Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 8. aprīļa spriedums, Digital Rights Ireland un Seitlinger un citi, apvienotās lietas C-293/12 un C-594/12, ECLI:EU:C:2014:238.
(4) OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.


Pakistāna, it īpaši uzbrukums Lahorā
PDF 373kWORD 90k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 14. aprīļa rezolūcija par Pakistānu, it īpaši uzbrukumu Lahorā (2016/2644(RSP))
P8_TA(2016)0128RC-B8-0466/2016

Eiropas Parlaments,

—  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Pakistānu,

—  ņemot vērā Komisijas priekšēdētāja vietnieces/Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federica Mogherini 2016. gada 27. marta paziņojumu par uzbrukumu Lahorā, Pakistānā

—  ņemot vērā ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos Stavros Lambrinidis 2014. gada 29. oktobra paziņojumu,

—  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra Ban Ki-moon 2016. gada 27. marta paziņojumu par Pakistānā sarīkotajiem sprādzieniem un 2016. gada 21. janvāra paziņojumu par uzbrukumu Bacha Khan universitātei,

—  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2016. gada 28. marta paziņojumu par teroristu uzbrukumiem Lahorā, Pakistānā,

—  ņemot vērā ANO īpašā referenta par reliģijas un pārliecības brīvību ziņojumus,

—  ņemot vērā ANO īpašās referentes par minoritāšu jautājumiem Rita Izsák-Ndiaye 2015. gada 5. janvāra ziņojumu “Naidīgi izteikumi un naida kurināšana pret minoritātēm plašsaziņas līdzekļos”,

—  ņemot vērā Nobela Miera prēmijas laureātes un A. Saharova prēmijas saņēmējas Malala Yousafzai 2016. gada 27. marta paziņojumu;

—  ņemot vērā ANO īpašās referentes jautājumos par tiesnešu un advokātu neatkarību Gabriela Knaul 2013. gada 4. aprīļa ziņojumu un ANO Darba grupas vardarbīgas vai piespiedu pazušanas jautājumos 2013. gada 26. februāra ziņojumu par darba braucienu uz Pakistānu,

—  ņemot vērā 1948. gadā pieņemtās Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18. pantu,

—  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautisko paktu par sociālajām, ekonomiskajām un kultūras tiesībām,

—  ņemot vērā 2013. gada 12. aprīlī atjauninātās ES pamatnostādnes par nāvessodu,

—  ņemot vērā Padomes 2015. gada 20. jūlija secinājumus par Pakistānu,

—  ņemot vērā 2012 gada martā pieņemto ES un Pakistānas attiecību stiprināšanas piecgades plānu, kurā iekļautas tādas prioritātes kā laba pārvaldība un dialogs par cilvēktiesībām, kā arī ar to cieši saistīto 2014. gada 25. martā pieņemto otro ES un Pakistānas stratēģisko dialogu,

—  ņemot vērā ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību,

—  ņemot vērā 2015. gada 17. decembra rezolūciju par 2014. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(1),

—  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2016. gada 27. martā Lahorā Gulshan-e-Iqbal parka rotaļlaukumā pašnāvnieka sarīkotā sprādzienā gāja bojā vairāk nekā 73 cilvēki un vairāk nekā 300 tika ievainoti, tostarp daudzas sievietes un bērni; tā kā teroristu grupējums Jamaat-ul-Ahrar ir uzņēmies atbildību par to, norādot viņi ar nodomu vērsās pret kristiešiem; tā kā tomēr lielākā daļa šo ievainoto un nogalināto bija musulmaņi un visi viņi bija pakistānieši;

B.  tā kā šā teroristu uzbrukuma laikā Islamabadā notika vardarbīgas demonstrācijas, kuru dalībnieki, atbalstot notiesāto gubernatora Salman Taseer slepkavu Mumtaz Qadri, pieprasīja izpildīt nāvessodu Asia Bibi, sievietei, kura tika apsūdzēta zaimošanā, kurai pēc tam tika piespriests nāvessods un kuru gubernators Taseer bija aizstāvējis; tā kā desmitiem tūkstošu cilvēku piedalījās Quadri bērēs pēc tam, kad viņš tika pakārts, godinot viņu kā varoni, un viņa attēli tika izplatīti sociālajos plašsaziņas līdzekļos; tā kā tiesnesim, kurš pirmais notiesāja Quadri, nācās bēgt no valsts, jo viņu draudēja nogalināt;

C.  tā kā dažām ekstrēmistu grupām ļauj netraucēti attīstīt savu ideoloģiju un turpināt darbību, piemēram, atsevišķām universitāšu studentu apvienībām un ,,Khatm-e-Nubuwwat advokāti” forumam, kas, kā liecina ziņojumi, ir galvenais virzītājspēks tam, ka Pakistānas tiesās arvien biežāk tiek sākta kriminālvajāšana par zaimošanu un pastiprinās pretestība pret jebkādiem likumdevēju mēģinājumiem reformēt attiecīgo tiesību aktu;

D.  tā kā kristieši un citas minoritātes saskaras ne tikai ar ekstrēmistu rīkotu vajāšanu, bet arī ar tiesisko diskrimināciju, jo īpaši saistībā ar Pakistānas likumiem par zaimošanu, kas ir diskriminējoši un ko plaši izmanto personisku un politisku motīvu dēļ; tā kā šie likumi vēl joprojām tiek vērsti arī pret pašiem musulmaņiem;

E.  tā kā terorismu un islāma ekstrēmistu darbību rezultātā ir gājuši bojā daudzi Pakistānas iedzīvotāji, jo īpaši reliģisko minoritāšu pārstāvji, kā arī sievietes un bērni; tā kā, kopš 2015. gada 15. janvāra, kad Parlaments pieņēma jaunāko rezolūcija par Pakistānu(2), ir notikuši vairāki desmiti citu teroristisku un vardarbīgu uzbrukumu reliģiskajām minoritātēm, jo spēkā ir diskriminējoši likumi un citi netiek pietiekami īstenoti;

F.  tā kā vairāki Pakistānas teroristu grupējumi vēršas pret reliģiskajām minoritātēm, piemēram, ahmadiešiem, šiītiem, kristiešiem un hinduistiem, kā arī sunnītiem, kuru uzskati nedaudz atšķiras; tā kā Pakistānas Cilvēktiesību komisija 2015. gada pārskatā konstatēja, ka vairumā gadījumu vainīgie bauda nesodāmību;

G.  tā kā ir ziņojumi liecina, ka ekstrēmistu grupējumi vēl joprojām par pašnāvniekiem spridzinātājiem izmanto bērnus; tā kā valdība nav spējusi pieņemt tiesību aktu par Valsts bērna tiesību komisiju — neatkarīgu iestādi bērnu tiesību aizsardzībai un īstenošanai;

H.  tā kā pēc tam, kad 2014. gada decembrī Taliban nemiernieki sarīkoja slaktiņu skolā, Pakistānas valdība pēc sešus gadus ilga moratorija atjaunoja nāvessodu, vispirms tikai par teroristiskām darbībām, bet vēlāk par visiem noziegumiem, par kuriem paredzēts augstākais soda mērs; tā kā līdz 2015. gada beigām Pakistānā nāvessods tika izpildīts 326 cilvēkiem — vislielākais skaits, kāds jebkad reģistrēts, un tas ir trešais lielākais pasaulē;

I.  tā kā kauju starp Pakistānas armiju un nevalstiskajiem bruņotajiem grupējumiem rezultātā valstī ir vairāk nekā miljons valsts iekšienē pārvietoto personu (IDP);

J.  tā kā Pakistānā tiek nolaupītas pie reliģiskajām minoritātēm piederošas sievietes, viņām liek stāties piespiedu laulībā un ar varu spiež pāriet islāma ticībā, un šos faktus policija un valsts iestādes lielākoties ignorē;

K.  tā kā Pakistānai ir svarīga loma stabilitātes veicināšanā Dienvidāzijā un tādēļ tai būtu jārāda piemērs tiesiskuma stiprināšanā un cilvēktiesību aizsardzībā;

L.  tā kā ES joprojām ir apņēmības pilna turpināt dialogu un attiecību veidošanu ar Pakistānu saskaņā ar attiecību stiprināšanas piecu gadu plānu;

1.  ir dziļi satriekts par 2016. gada 27. marta uzbrukumu Lahorā un stingri nosoda šos bezjēdzīgas vardarbības aktus pret tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem;

2.  izsaka visdziļāko atbalstu un līdzjūtību upuru ģimenēm un pauž solidaritāti ar Pakistānas iedzīvotājiem un valdību;

3.  uzsver absolūto nepieciešamību saukt Lahoras uzbrukumā vainīgos pie atbildības; aicina Pakistānas iestādes, jo īpaši vietējās un provinces iestādes, nodrošināt šo noziegumu efektīvu izmeklēšanu un vainīgo tiesāšanu;

4.  pauž dziļas bažas par sistēmiskiem un rupjiem reliģijas un pārliecības brīvības pārkāpumiem Pakistānā; uzsver, cik svarīga ir visu Pakistānā dzīvojošo reliģisko un etnisko minoritāšu pamattiesību ievērošana, lai šie cilvēki varētu turpināt dzīvot cieņas, vienlīdzības un drošības apstākļos un praktizēt savu reliģiju pilnīgi brīvi, nepieredzot nekāda veida spaidus, diskrimināciju, iebiedēšanu un vajāšanu, kas atbilstu Pakistānas valsts dibināšanas pamatprincipiem;

5.  atzinīgi vērtē valdības reformu iniciatīvas, piemēram, tiesību aktus par kriminālatbildību bērnu laulību gadījumā un par sieviešu aizsardzību no vardarbības un uzmākšanās, vietnes YouTube piekļuves ierobežojumu atcelšanu, lēmumu Holi, Diwali un Lieldienas noteikt par brīvdienām reliģiskajām minoritātēm, kā arī premjerministra Nawaz Sharif personīgos centienus apmeklēt hindi reliģisku pasākumu; mudina valdību vēl vairāk pastiprināt centienus veidot tādu sociālo klimatu, kurā tiktu akceptētas minoritātes un viedokļu daudzveidība; šajā sakarībā atgādina par Nacionālo rīcības plānu, solītajām un steidzami nepieciešamajām reliģisko skolu reformām, jo īpaši valdības rīcību pret naida runu, kā arī vēl arvien nenotikušo policijas un tiesu iestāžu reformu; norāda, ka tālejošāki pasākumi būtu jāveic nākotnē, jo īpaši izglītības jomā (nepieļaujot neobjektīvus vērtējumus un negatīvus aizspriedumus mācību programmās un grāmatās), kā arī saucot pie atbildības tos, kuri kūda uz vardarbību;

6.  atzinīgi vērtē Pakistānas valdības apņemšanos cīnīties ar reliģiskā ekstrēmisma radītajiem draudiem; atbalsta ES un dalībvalstu pastāvīgu dialogu ar Pakistānu par to, kā nodrošināt cilvēktiesību aizsardzību un veicināšanu, jo īpaši saistībā ar pretterorisma centieniem un ar tiesību aktu īstenošanu drošības jomā;

7.  uzskata, ka izziņotā militārā operācija Pendžābā gan ir ļoti svarīga cīņā pret terorismu, taču vienlīdz nozīmīga ir uzvara ideoloģiskajā karā pret ekstrēmismu, kas Pakistānai nodrošinās iecietības pilnu un progresīvu nākotni;

8.  aicina Pakistānas iestādes novērst sociālo un ekonomisko atstumtību, tostarp arī attiecībā uz lielāko daļa kristiešu un citu reliģisko minoritāšu, kuru eksistence valstī ir nedroša;

9.  pauž bažas par Pakistānā vēl arvien piemērotajiem tiesību aktiem par zaimošanu un uzskata, ka tas palielina reliģiskās neiecietības gaisotni; tāpēc aicina Pakistānas valdību pārskatīt šos tiesību aktus un to piemērošanu; aicina iestādes nodrošināt pareizu un ātru likuma piemērošanu visos zaimošanas gadījumos; jo īpaši atzīmē Asia Bibi gadījumu un stingri mudina Augstāko tiesu panākt lēmumu šajā lietā;

10.  aicina Pakistānas varas iestādes garantēt tiesu neatkarību, tiesiskumu un pienācīgus tiesvedības procesus atbilstoši starptautiskajiem standartiem; turklāt aicina Pakistānas iestādes nodrošināt pietiekamu aizsardzību visiem, kas iesaistīti lietās par zaimošanu, jo īpaši valsts juridisko profesiju pārstāvjiem, kā arī aizsargāt apsūdzētos, lieciniekus, viņu ģimenes un kopienas no pūļa vardarbības, tostarp tos, kuri ir attaisnoti, bet nevar atgriezties savās dzimtajās vietās; aicina Pakistānas valdību nodrošināt, lai mērķētas vardarbības un vajāšanas upuriem būtu pieejami atbilstoši juridiski un citi aizsardzības līdzekļi, ko piemēro saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesībām;

11.  atgādina savu jebkādos apstākļos nemainīgo nostāju pret nāvessodu; ar nopietnām bažām atzīmē nāvessoda izmantošanas dramatisko pieaugumu Pakistānā, tostarp pret bērniem likumpārkāpējiem, par ko paužama visdziļākā nožēla, un aicina noteikt moratoriju nāvessoda izpildei, lai nākotnē Pakistānā atceltu šo soda veidu;

12.  uzsver, ka cīņā pret terorismu un reliģisko ekstrēmismu ir svarīgi novērst to cēloņus, risinot nabadzības problēmu, nodrošinot reliģisko iecietību un ticības brīvību un garantējot bērnu, jo īpaši meiteņu, tiesības uz izglītību un drošu piekļuvi tai;

13.  aicina Pakistānas valdību nosūtīt atklātu ielūgumu arī citiem ANO īpašajiem referentiem, jo sevišķi īpašajam referentam jautājumos par cilvēktiesību un pamatbrīvību veicināšanu, vienlaikus cīnoties pret terorismu, īpašajam referentam jautājumos par ārpustiesas, tūlītēju vai patvaļīgu nāvessoda izpildi un īpašajam referentam reliģijas un pārliecības brīvības jautājumos, un visos iespējamajos veidos atbalstīt Nacionālās Cilvēktiesību komisijas darbu;

14.  aicina Pakistānas valdību veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka minoritāšu kopienu izglītības iestādes, atpūtas un pulcēšanās vietas nedrošās un konfliktu zonās būtu pienācīgi aizsargātas, tādējādi samazinot risku, ka līdzīgi cilvēktiesību pārkāpumi un ļaunprātības var atkārtoties;

15.  mudina visus reģionālos dalībniekus ievērojami uzlabot sadarbību cīņā pret terorismu; atkārtoti apstiprina, cik svarīga ir beznosacījumu starptautiska apņemšanās cīnīties pret terorismu, tostarp vēršoties gan pret visu veidu finansiālo atbalstu teroristu tīkliem, gan arī pret ideoloģisko indoktrināciju, kas veicina ekstrēmismu un terorismu;

16.  atzinīgi vērtē to, ka Pakistāna ratificējusi ANO Konvenciju par bērna tiesībām un uzteic Pakistānas iestāžu centienus risināt bērnu tiesību jautājumus; aicina Pakistānu ratificēt Konvencijas par bērna tiesībām Fakultatīvo protokolu par bērnu iesaistīšanu bruņotos konfliktos un izveidot Nacionālo komisiju par bērna tiesībām;

17.  aicina Komisiju, Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos Federica Mogherini, Eiropas Ārējās darbības dienestu un Padomi pilnībā sadarboties ar Pakistānas valdību cīņā pret terorisma draudiem un turpināt atbalstīt Pakistānas valdību un iedzīvotājus to centienos izskaust terorismu; aicina priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi Federica Mogherini regulāri informēt Parlamentu par paveikto šajos divpusējos centienos;

18.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO Cilvēktiesību padomei, ANO drošības padomes prezidentvalstij, ANO augstajam komisāram bēgļu jautājumos un Pakistānas valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0470.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0007.


Hondurasa — cilvēktiesību aizstāvju stāvoklis
PDF 333kWORD 86k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 14. aprīļa rezolūcija par Hondurasu — cilvēktiesību aizstāvju stāvoklis (2016/2648(RSP))
P8_TA(2016)0129RC-B8-0469/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ES Pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem un ES Pamatnostādnes par lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI) visu cilvēktiesību ievērošanas sekmēšanu un aizsardzību,

–  ņemot vērā 2012. gada 11. decembra rezolūciju par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu nolīgumu, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Centrālameriku, no otras puses(1),

–  ņemot vērā 2011. gada ES vēlēšanu novērošanas misijas galīgo ziņojumu par 2013. gada vispārējām vēlēšanām Hondurasā un 2015. gada pēcpārbaudes misiju attiecībā uz nesodāmību,

–  ņemot vērā ES Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015–2019),

–  ņemot vērā ANO 2015. gada 8. maija vispārējā regulārajā pārskatā iekļautos ieteikumus attiecībā uz Hondurasu,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta ziņojumu par globālajiem draudiem, ar kādiem saskaras cilvēktiesību aizstāvji, un par sieviešu cilvēktiesību aizstāvju stāvokli,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta paziņojumu par cilvēktiesību aizstāvju stāvokli Hondurasā, kas tika sniegts Ženēvā 2016. gada 18. martā,

–  ņemot vērā Amerikas Cilvēktiesību komisijas Reglamenta 25. pantu par mehānismu aizsardzības pasākumiem,

–  ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas 1989. gada Konvenciju par pirmiedzīvotājiem un cilšu tautām neatkarīgās valstīs (SDO Konvencija Nr. 169),

–  ņemot vērā ES misiju vadītāju 2016. gada 17. februāra paziņojumu par LGBTI kopienas sarežģīto stāvokli Hondurasā,

–  ņemot vērā ES iestāžu paziņojumus, tostarp ES delegācijas Hondurasā 2016. gada 3. marta paziņojumu un Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federica Mogherini runaspersonas 2016. gada 16. marta paziņojumu,

–  ņemot vērā cilvēktiesību klauzulas ES un Centrālamerikas asociācijas nolīgumā un ES un Centrālamerikas partnerības un sadarbības nolīgumā (PSN), kas ir spēkā kopš 2013. gada,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā saskaņā ar vairākiem ANO ziņojumiem par cilvēktiesību aizstāvjiem, vides aktīvistiem, pirmiedzīvotāju tiesību aizstāvjiem, žurnālistiem, juristiem, arodbiedrību pārstāvjiem, lauksaimniekiem, sieviešu tiesību aktīvistiem un LGBTI personām, kā arī citiem aktīvistiem, viņi Hondurasā joprojām saskaras ar sliktu izturēšanos, vardarbību, patvaļīgu aizturēšanu, draudiem un slepkavībām;

B.  tā kā Hondurasas valdība ir izteikusi pozitīvus solījumus un ierosinājusi jaunu tiesību aktu projektu, kas paredz aizsargāt cilvēktiesību aizstāvjus, žurnālistus un juristus, tostarp atvērt ANO cilvēktiesību komisāra biroju, nodrošināt valsts iestāžu atvērtību, atļaujot piekļuvi starptautiskām cilvēktiesību novērošanas misijām, un pieņemt 2015. gada likumu par cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību;

C.  tā kā, neskatoties uz iepriekš minēto, Hondurasai ir kļuvusi par cilvēktiesību aizstāvjiem vienu no bīstamākajām reģiona valstīm; tā kā Hondurasa ir viena no pasaulē vardarbīgākajām valstīm no vides aktīvistu viedokļa, jo laikā no 2010. līdz 2015. gadam ir nogalināti vismaz 109 vides aktīvisti;

D.  tā kā saskaņā ar pieejamo informāciju 2016. gada 3. martā neidentificēti vīrieši nogalināja plaši zināmo vides aktīvisti, pirmiedzīvotāju tiesību līderi, Hondurasas Pilsonisko un pirmiedzīvotāju organizāciju padomes (Copinh) dibinātāju Berta Cáceres viņas mājā; tā kā viņas nāve izraisīja starptautisku sašutumu un sabiedrības bažas par pirmiedzīvotāju, vides un zemes tiesību aizstāvjiem Hondurasā;

E.  tā kā tikai divas nedēļas vēlāk, 2016. gada 16. martā, tika noslepkavots Nelson García, kurš arī bija Copinh loceklis; tā kā Hondurasas iestāžu tūlītējas iejaukšanās rezultātā viņa iespējamais slepkava tika aizturēts;

F.  tā kā Meksikas valstspiederīgajam Gustavo Castro Soto, kurš bija vienīgais Berta Cáceres slepkavības aculiecinieks un kurš arī tika sašauts, gandrīz mēnesi tika liegts izceļot no valsts saistībā ar izmeklēšanu; tā kā 2016. gada 6. aprīlī viņam tika atļauts atstāt valsti;

G.  tā kā Hondurasas valdība nekavējoties nosodīja šo drausmīgo noziegumu, paziņoja, ka Berta Cáceres slepkavības izmeklēšana ir valsts prioritāte un informēja sabiedrību par sasniegto; tā kā valdība ir oficiāli lūgusi, lai Amerikas valstu organizācija (OAS) sadarbotos šīs slepkavības izmeklēšanā;

H.  tā kā Berta Cáceres, kas dzīvoja pastāvīgā apdraudējumā, tika piemēroti aizsardzības pasākumi, kurus bija noteikusi Amerikas Cilvēktiesību komisija (IACHR), bet kurus saskaņā ar ziņojumiem Hondurasas valsts neīstenoja efektīvi; tā kā Berta Cáceres ir viena no 15 cilvēktiesību aizstāvjiem, kuri Hondurasā ir nogalināti laikā no 2010. līdz 2016. gadam, neskatoties uz to, ka viņiem tika piemēroti šie aizsardzības pasākumi;

I.  tā kā šīs nesenās slepkavības būtu jāskata kontekstā ar mierīgu, gadu desmitiem ilgu pretošanos, ko Copinh un citi aktīvisti vērsa pret Agua Zarca hidroelektrostacijas dambi uz Gualcarque upes, kas ir milzīgs projekts, kurš lielā mērā ir atkarīgs no Eiropas investoriem un tehnoloģijas, un par ko tiek apgalvots, ka tas tiek būvēts bez iepriekšējas brīvas un informētas apspriešanās, kuras mērķis ir piekrišanas saņemšana no skarto pirmiedzīvotāju kopienām, kā noteikts SDO Konvencijā Nr. 169; tā kā Nīderlandes attīstības banka FMO un Finnfund ir pārtraukuši maksājumus Agua Zarca dambja projektam, kura vadošā oponente bija Berta Cáceres;

J.  tā kā LGBTI tiesību aizstāves, transsievietes un asociācijas Arcoíris locekles Paola Barraza slepkavība 2016. gada 24. janvārī pievērsta uzmanību arvien lielākajām briesmām, ar kādām LGBTI kopiena saskaras Hondurasā; tā kā viņas slepkavība ir pēdējā no daudzajiem LGBTI cilvēktiesību organizāciju aktīvu biedru vardarbīgas nāves gadījumiem pēdējo 11 mēnešu laikā, tostarp Angy Ferreira, Violeta Rivas, Gloria Carolina Hernández Vásquez (pazīstama arī kā Génesis Hernández), Jorge Alberto Castillo, Estefanía Zúñiga, Henry Matamoros un Josselin Janet Aceituno Suazo nogalināšanu; tā kā Hondurasā kopš 1994. gada ir nogalinātas 235 LGBTI personas un tikai 48 gadījumos lietas ir nonākušas līdz tiesai; tā kā valsts cilvēktiesību komisārs apgalvoja, ka 92 % no noziegumiem nav pienācīgi izmeklēti un paliek neatklāti;

K.  tā kā ANO īpašais referents cilvēktiesību aizstāvju stāvokļa jautājumā Michel Forst 2016. gada 18. martā paziņoja, ka “šis vardarbības loks tiks pārtraukts tikai tad, kad tiks novērsta nesodāmība un kad par šādiem uzbrukumiem vainīgie tiks saukti pie atbildības”, un uzsvēra, ka Hondurasas varas iestādēm ir nekavējoties jāveic konkrēti pasākumi, lai visiem valsts cilvēktiesību aizstāvjiem un viņu ģimenēm nodrošinātu drošību;

L.  tā kā Hondurasa patlaban īsteno reformu procesu kriminālkodeksam, kam būtu jābalstās uz starptautiskajām konvencijām un kam vajadzētu būt svarīgam instrumentam neaizsargātu grupu tiesību nodrošināšanai;

M.  tā kā ES un dalībvalstis atbalsta tieslietu nozares un cilvēktiesību stiprināšanu ar dažādām programmām un sadarbības projektiem, jo īpaši Cilvēktiesību atbalsta programmu (PADH) un programmu “Eurojusticia”;

N.  tā kā vairākas dalībvalstis vēl nav ratificējušas ES un Centrālamerikas asociācijas nolīgumu, kas nozīmē, ka vēl nav stājies spēkā “politiskā dialoga” pīlārs; tā kā ES un Centrālamerikas asociācijas nolīguma pamatā ir demokrātijas, tiesiskuma un abu reģionu iedzīvotāju cilvēktiesību un pilsonisko un politisko tiesību ievērošana,

1.  pauž stingru nosodījumu par nesen notikušo Berta Cáceres, Nelson García un Paola Barraza slepkavību, kā arī Hondurasā agrāk veiktām citu cilvēktiesību aizstāvju slepkavībām; izsaka visdziļāko līdzjūtību visu šo cilvēktiesību aizstāvju ģimenēm un draugiem;

2.  apliecina cieņu Hondurasas vides aktīvistei, lenku (pirmiedzīvotāju cilts) vadonei un Copinh līdzdibinātājai un koordinatorei, kas savu dzīvi veltījusi demokrātiskākas sabiedrības izveidei savā valstī; uzsver, ka viņas slepkavība simbolizē šīs valsts ārkārtīgi augsto slepkavību skaitu un vispārēju nesodāmību;

3.  pauž dziļas bažas par to, ka, neraugoties uz IACHR noteiktajiem aizsardzības pasākumiem, Hondurasas varas iestādes B. Cáceres nenodrošināja pienācīgu aizsardzību; aicina Hondurasas valdību izmantot visus tās rīcībā esošos līdzekļus, lai efektīvi īstenotu 92 patlaban valstī aktīvos IACHR aizsardzības pasākumus un nepieļautu līdzīgu nodarījumu atkārtošanos attiecībā uz citiem apdraudētiem vides un pirmiedzīvotāju aktīvistiem;

4.  steidzami prasa nekavējoties veikt neatkarīgu, objektīvu un visaptverošu izmeklēšanu šo un iepriekšējo slepkavību lietās, lai sauktu pie atbildības to plānotājus un veicējus un izbeigtu nesodāmību; atzinīgi vērtē to, ka pēc Hondurasas valdības lūguma B. Cáceres slepkavības izmeklēšanā piedalās arī ANO augstā cilvēktiesību komisāra un Amerikas valstu organizācija pārstāvji; pauž viedokli, ka ANO un IACHR sistēmā pieejamie instrumenti, piemēram, neatkarīga starptautiska izmeklēšana pēc cietušo pieprasījuma, var palīdzēt nodrošināt šo slepkavību objektīvu un taisnīgu izmeklēšanu;

5.  pauž dziļas bažas par ārkārtīgo vardarbību, īpaši pret LGBTI personām un viņu tiesību aizstāvjiem; uzsver nepieciešamību nekavējoties veikt neatkarīgu, visaptverošu un objektīvu izmeklēšanu attiecībā uz tādu personu slepkavībām, kas ir bijuši aktīvi biedri dažādās LGBTI cilvēktiesību organizācijās;

6.  uzsver, ka ir jāstiprina aizsardzība pret diskrimināciju un naida noziegumiem seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes dēļ un ciešā sadarbībā ar pilsonisko sadarbību jāizstrādā labas prakses pamatnostādnes; prasa kriminālkodeksa pārskatīšanā paredzēt jaunus pienācīgus pasākumus diskriminācijas izpausmju un naida noziegumu novēršanai un LGBTI kopienas aizsardzībai;

7.  atzinīgi vērtē jaunākās likumdošanas reformas un Hondurasas valdības centienus atvieglot cilvēktiesību aizstāvju pašreizējo stāvokli šajā valstī, tomēr pauž lielas bažas par pašreizējo cilvēktiesību stāvokli Hondurasā; aicina Hondurasas iestādes ieviest un pilnībā izstrādāt esošo 2015. gada likumu par cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību un pienācīgā sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību nodrošināt cilvēktiesību aizstāvju, žurnālistu un praktizējošu juristu valsts aizsardzības sistēmas pilnvērtīgu darbību un pienācīgu finansēšanu; aicina Hondurasas valdību pilnībā īstenot ANO vispārējā regulārajā pārskatā sniegtos ieteikumus;

8.  atzinīgi vērtē ES delegācijas Hondurasā vadītāja Ketil Karlsen un viņa komandas veikto darbu Hondurasa cilvēktiesību aizstāvju atbalstam; aicina ES delegāciju un dalībvalstu vēstniecības un konsulātus šajā valstī aktīvi novērot un uzraudzīt procesus saistībā ar cilvēktiesību aizstāvju slepkavību izmeklēšanu un vēl pastiprināt centienus sadarboties ar patlaban apdraudētajiem cilvēktiesību aizstāvjiem;

9.  uzskata, ka Eiropas investoru darbībai būtu jāpiemēro stingra vides un sociālās aizsardzības politika; stingri atbalsta ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipu īstenošanu, paredzot prasības par pienācīgu pārbaudi, riska pārvaldības aizsardzības pasākumus un vajadzības gadījumā — efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus; atzinīgi vērtē to, ka gan FMO, gan Finnfund ir publiski nosodījuši Berta Cáceres slepkavību un prasījuši veikt visaptverošu izmeklēšanu, un to, ka 2016. gada 16. martā pēc ziņojumiem par Nelson García slepkavību abi apturēja visas savas darbības;

10.  aicina Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu nodrošināt, lai ar Eiropas atbalstu netiktu veicināti vai īstenoti attīstības projekti, ja nav ievērota prasība par iepriekšēju, brīvu un informētu apspriešanos ar pirmiedzīvotāju kopienām, nodrošināta jēgpilna apspriešanās ar visām skartajām kopienām un paredzēti stingri cilvēktiesību, darba tiesību un vides aizsardzības pasākumi;

11.  aicina tās dalībvalstis, kas vēl to nav izdarījušas, ratificēt ES un Centrālamerikas asociācijas nolīgumu; mudina Padomi attiecībā uz Hondurasu izstrādāt vienotu politiku, kas uzliktu saistības visām 28 dalībvalstīm un ES iestādēm paust stingru kopēju nostāju par cilvēktiesību lomu ES un Hondurasas attiecībās un visā reģionā kopumā;

12.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, visu 28 dalībvalstu parlamentiem, Hondurasas prezidentam, valdībai un parlamentam, Centrālamerikas Ekonomiskās integrācijas sekretariātam, Centrālamerikas parlamentam (Parlacen), Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajai asamblejai un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu kopienai.

(1) OV C 434, 23.12.2015., 181. lpp.


Nigērija
PDF 336kWORD 93k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 14. aprīļa rezolūcija par Nigēriju (2016/2649(RSP))
P8_TA(2016)0130RC-B8-0478/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Nigēriju,

–  ņemot vērā prezidenta Muhammadu Buhari 2016. gada 3. februāra uzrunu Eiropas Parlamentā,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos līdzšinējos paziņojumus par stāvokli Nigērijā,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par stāvokli Nigērijā, tostarp 2015. gada 9. februāra secinājumus,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra līdzšinējos paziņojumus par stāvokli Nigērijā,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes līdzšinējos paziņojumus par stāvokli Nigērijā,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Nigērijas Federatīvās Republikas ārlietu ministra paziņojumus Sestajā Nigērijas un ES ministru dialogā, kas notika Briselē 2016. gada 15. martā,

–  ņemot vērā Padomes lēmumu Boko Haram iekļaut Eiropas Savienības izveidotajā teroristisko organizāciju sarakstā, kas stājās spēkā 2014. gada 29. maijā,

–  ņemot vērā Kotonū nolīguma otro pārskatīto redakciju 2007.–2013. gadam, ko Nigērija ratificēja 2010. gada 27. septembrī,

–  ņemot vērā 1948. gada Cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1979. gada ANO Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–  ņemot vērā ANO 1981. gada Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā 1981. gada Āfrikas Cilvēku un tautu tiesību hartu, ko Nigērija ratificēja 1983. gada 22. jūnijā,

–  ņemot vērā Nigērijas Federatīvās Republikas Konstitūciju, it īpaši tās noteikumus par reliģijas brīvības aizsardzību (IV nodaļa „Tiesības uz domas, apziņas un reliģijas brīvību”),

–  ņemot vērā 2015. gada martā notikušo Nigērijas prezidenta vēlēšanu rezultātus,

–  ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra 2015. gada 29. septembra ziņojumu par Boko Haram veiktajiem pārkāpumiem un ietekmi uz cilvēktiesībām skartajās valstīs,

–  ņemot vērā 2015. gada septembrī pieņemtos ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām, kuru Nigērija ratificēja 1991. gada 16. aprīlī,

–  ņemot vērā organizācijas Amnesty International ziņojumu "Nigērija: joprojām gaidot taisnīgumu, joprojām gaidot pārmaiņas. Valdībai par prioritāti jānosaka pārskatatbildība ziemeļaustrumos",

–  ņemot vērā organizācijas Human Rights Watch 2016. gada janvāra ziņojumu par Nigēriju,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā ar tās milzīgajiem resursiem Nigērija ir Āfrikas lielākā ekonomika ar vislielāko iedzīvotāju skaitu un plašāko kultūras daudzveidību; tā kā Nigērijai ir svarīga loma reģiona un Āfrikas politikā un tā ir reģionālās integrācijas virzītājspēks, izmantojot Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienu (ECOWAS); tā kā tā tomēr ir viena no valstīm, kur pastāv vislielākā nevienlīdzība pasaulē ar plaši izplatītu korupciju, kura būtiski veicina ekonomisko un sociālo nevienlīdzību, un tās drošību apdraud vardarbīgs ekstrēmistu grupējums Boko Haram;

B.  tā kā tas, ka daudzus gadus ir valdījusi militārā diktatūra, korupcija, politiskā nestabilitāte un slikta pārvaldība, ir novedis pie nepietiekamām investīcijām valsts infrastruktūrā, izglītībā un sociālajos pakalpojumos, un tā kā tas turpina negatīvi ietekmēt sociālās un ekonomiskās tiesības Nigērijā;

C.  tā kā vairāk nekā seši no desmit Nigērijas iedzīvotāju iztiek ar mazāk nekā USD 2 dienā; tā kā šī galējā nabadzība vēl izteiktāka ziemeļu štatos, kas ir vismazāk attīstītie valstī; tā kā šī nabadzība tieši pastiprina sociālās atšķirības, reliģisko naidu un reģionālo šķelšanos; tā kā Nigērijas Gini koeficients ir ievērojami pieaudzis un 2010. gadā sasniedza 48,8 punktus;

D.  tā kā organizācija Transparency International 2015. gada korupcijas uztveres indeksā Nigēriju ierindoja 136. vietā no 175 valstīm; tā kā saskaņā ar dažām aplēsēm katru gadu tiek nozagti USD 3 līdz 8 miljardi, kas iegūti no tirdzniecības ar Nigērijas naftu;

E.  tā kā, neraugoties uz mierīgu varas nodošanu prezidentam M. Buhari 2015. gada martā, mieru un stabilitāti Nigērijā turpina apdraudēt uzbrukumi, nogalināšanas un nolaupīšanas, ko veic vardarbīgais ekstrēmistu grupējums Boko Haram, zemu globālo naftas cenu novājinātā ekonomika, vājas politiskās institūcijas, nespēja apkarot korupciju un neatrisinātie konflikti Nigēras deltā un valsts centrālajā daļā;

F.  tā kā Boko Haram 2014. un 2015. gadā nogalināja vismaz 8200 cilvēku; tā kā tiek lēsts, ka vairāk nekā 2,6 miljoni cilvēku ir tikuši pārvietoti un vairāk nekā 14,8 miljoni cietuši no Boko Haram nemieros;

G.  tā kā terorisms ir globāls drauds, bet pasaules kopienas spējas sadarboties ar Nigērijas iestādēm cīņā pret Boko Haram ir atkarīgas no jaunās administrācijas pilnīgas ticamības, pārskatatbildības un pārredzamības; tā kā tas, ka valdībai nav izdevies visaugstākajā līmenī izbeigt nesodāmību par kara noziegumiem, joprojām ir viena no galvenajām problēmām šajā valstī; tā kā prezidents M. Buhari ir apsolījis ierosināt izmeklēšanu par šiem jautājumiem;

H.  tā kā Boko Haram vēlas Nigēriju izveidot par absolūtu islāma valsti, tostarp visā valstī ieviest šariāta krimināltiesas, un aizliegt rietumu izglītību; tā kā Boko Haram grupējums ir nolaupījis sievietes un meitenes, lai tās iesaistītu pašnāvnieku uzbrukumos; tā kā nesenajos teroristu pašnāvnieku uzbrukumos Nigērijas ziemeļaustrumos, tostarp 2016. gada 31. janvārī, 11. februārī un 16. martā, daudzi cilvēki gāja bojā;

I.  tā kā seksuālā un dzimuma vardarbība, kā arī vardarbība pret lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem, transpersonām un interseksuāļiem (LGBTI) joprojām ir ļoti izplatīta Nigērijas ziemeļaustrumu nemierīgajos reģionos un tā kā situācija attiecībā uz tādām pamattiesībām kā jaunu meiteņu un sieviešu izglītība, sociālais taisnīgums un valsts ienākumu taisnīga sadale sabiedrībā krasi pasliktinās, kā arī pavājinās cīņa pret korupciju;

J.  tā kā 2014. gada 14. un 15. aprīlī Boko Haram no skolas Čibokā Nigērijas ziemeļaustrumos nolaupīja aptuveni 270 skolnieces un lielākā daļa meiteņu joprojām nav atrastas; tā kā viņu liktenis joprojām nav precīzi zināms, tomēr pastāv bažas, ka vairākums bija spiestas vai nu salaulāties ar nemierniekiem, vai kļūt par nemierniecēm, pakļautas seksuālai vardarbībai vai pārdotas verdzībā un nemusulmaņu meitenes bija spiestas pāriet islāma ticībā; tā kā Boko Haram grupējums kopš 2009. gada ir nolaupījis vairāk nekā 2000 sieviešu un meiteņu, tostarp aptuveni 400 no viņām 2014. gada 24. novembrī Borno štata Damasākā;

K.  tā kā Nigērijas armija 2016. gada 6. aprīlī paziņoja, ka iepriekšējās trijās nedēļās bija padevušies vismaz 800 kaujinieku; tā kā Nigērijas armijas spēki kalnainajos apgabalos starp Nigēriju, Čadu un Kamerūnu kopš 2016. gada 26. februāra pret Boko Haram vērstajos uzbrukumos ir izglābuši 11 595 ķīlnieku;

L.  tā kā skolnieču nolaupīšanas radītā situācija atklāja plašākas problēmas, tostarp to, ka notiek regulāri uzbrukumi skolām, trūkst skolotāju un ir steidzami nepieciešams starptautiskais finansējums izpostīto ēku remontam un atjaunošanai; tā kā izglītības iespēju trūkums nozīmē, ka daži bērni skolā nav gājuši daudzus gadus;

M.  tā kā Boko Haram vardarbīgais ekstrēmisms nešķiro upurus un savos vardarbības uzplaiksnījumos ir radījis milzīgas ciešanas visu reliģisko pārliecību un tautību cilvēkiem; tā kā saskaņā ar ziņoto pēdējā gadā Nigērijas ziemeļos ir pieaudzis pret kristiešiem vērstu slepkavību skaits;

N.  tā kā Nigērijas centrālās daļas reģions ir cietis no vairākus gadus ilgušās ekonomiskās un politiskās spriedzes starp etniskajām un reliģiskajām kopienām un šo spriedzi nesen papildināja vardarbības izpausmes, ko izraisīja nomadu cilšu un lauksaimnieku kopienu cīņa par varu un konkurence uz zemi;

O.  tā kā naftas un gāzes sektori joprojām ir galvenie Nigērijas ienākumu avoti, lai gan valsts ekonomiskās labklājības sadalījums ir ārkārtīgi nevienlīdzīgs; tā kā nabadzības un bezdarba līmeņi Nigērijas ziemeļos ir ievērojami augstāki nekā valsts dienvidu daļā, kurā ir daudz naftas; tā kā saskaņā ar Pasaules Bankas datiem Nigērija kopš 1960. gada korupcijas dēļ ir zaudējusi aptuveni USD 400 miljardus ieņēmumu no naftas un vēl pēdējo divu gadu laikā no Nigērijas valsts kases ir pazuduši USD 20 miljardi par naftu iegūtās naudas;

P.  tā kā Prezidenta birojs izveidoja īpašu izmeklēšanas grupu, lai izmeklētu drošības spēku piekoptos cilvēktiesību pārkāpumus, tostarp cilvēku nogalināšanu, spīdzināšanu un piespiedu pazušanu;

Q.  tā kā Nigērijas Senāts pašlaik izskata tiesību aktu priekšlikumus, kuru mērķis ir sodīt par “ļaunprātīgu paziņojumu" izplatīšanu ar sociālo tīklu palīdzību, valdības vai citu struktūru kritizēšanu, izmantojot drukāto presi un elektroniskos plašsaziņas līdzekļus,

1.  atzinīgi vērtē miermīlīgo varas nodošanu Nigērijā pēc prezidenta vēlēšanām un cerīgi raugās uz lielajām cerībām, kas saistītas ar prezidenta M. Buhari un viņa valdības vērienīgo reformu programmu;

2.  pauž dziļas bažas par nopietnajām sociālajām, ekonomiskajām, politiskajām un drošības problēmām, ar ko saskaras Nigērija, un par to, ka trūkst reāla progresa korupcijas problēmas, kas Nigērijā ir aktuāla jau gadu desmitus, risināšanā;

3.  atzīst, ka Nigērijai ir potenciāls kļūt par Āfrikas ekonomisko un politisko lielvaru, taču tās attīstību kavējusi slikta ekonomiskā pārvaldība, vājas demokrātiskās iestādes un katastrofāla nevienlīdzība; aicina Eiropas Savienību un tās dalībvalstis izpildīt savu apņemšanos sniegt visaptverošu politiskās, attīstības un humānās palīdzības klāstu tādu programmu atbalstam visos valdības līmeņos, kas izveidotas cīņai pret nabadzību, jauniešu bezdarbu un sieviešu iespēju trūkumu;

4.  uzskata, ka cīņa pret korupciju ir jāvada Nigērijas iestādēm un ka, ja tas netiks darīts, sekos vēl daudzi gadi ar nabadzību, nevienlīdzību, sliktu reputāciju, zemām ārējām investīcijām un iespēju trūkumu jauniem cilvēkiem; turklāt piedāvā savu atbalstu šī mērķa sasniegšanai un virzībai uz saiknes starp korumpētām darbībām un terorismu saraušanai;

5.  atzinīgi vērtē M. Buhari valdības veiktos pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot pretkorupcijas pasākumus, un prasību, lai visi valdības darījumi tiktu veikti caur vienu bankas kontu, kas ļautu uzraudzīt līdzekļu izlietojumu; aicina Eiropas Savienību un tās dalībvalstis veikt konkrētus pasākumus, lai iedarbīgi samazinātu nelikumīgas finanšu plūsmas, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu un lai stimulētu demokrātisku starptautisko sadarbību nodokļu jautājumos;

6.  pauž solidaritāti ar Nigērijas iedzīvotājiem, kuri cieš no Boko Haram veiktajiem teroraktiem, kuros dzīvību zaudējuši tūkstošiem cilvēku un kuru dēļ savas mājas bijuši spiesti pamest vairāk nekā divi miljoni cilvēku; mudina Nigērijas valdību veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu civiliedzīvotāju aizsardzību atbilstoši reģionālajām un starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā, tostarp sākt šādu noziegumu visaptverošu, neatkarīgu un efektīvu izmeklēšanu;

7.  asi nosoda neseno vardarbību un uzbrukumus, ko pastrādājis Boko Haram, un aicina federālo valdību aizsargāt savus iedzīvotājus un cīnīties pret vardarbības pamatcēloņiem, nodrošināt, ka visiem iedzīvotājiem ir vienlīdzīgas tiesības, tostarp risinot tādus jautājumus kā nevienlīdzība, lauksaimniecības zemju kontrole, bezdarbs un nabadzība; noraida Nigērijas militāristu piekopto vardarbīgo atriebību, kas ir humanitāro tiesību pārkāpums; tomēr atzinīgi vērtē Nigērijas armijas programmu "Drošais koridors", kas izveidota Boko Haram cīnītāju reabilitācijai;

8.  pauž nožēlu par nevainīgu sieviešu, vīriešu un bērnu masveida slepkavībām, izvarošanām, spīdzināšanu un bērnu kareivju vervēšanu un atbalsta Nigērijas iedzīvotājus viņu apņēmībā izbeigt visa veida vardarbību savā valstī;

9.  aicina Nigērijas valdību izstrādāt visaptverošu stratēģiju terorisma pamatcēloņu novēršanai un izmeklēt, kā tika solīts, pierādījumus tam, ka Nigērijas militārpersonas varētu būt pastrādājušas cilvēktiesību pārkāpumus; atzinīgi vērtē 2016. gada maijā paredzēto samitu Abudžā un aicina visas ieinteresētās puses apzināt konkrētus un dzīvotspējīgus veidus, kā cīnīties pret terorismu, neziedojot cilvēktiesību ievērošanu un demokrātiju; uzsver arī reģionālās sadarbības nozīmi cīņā pret draudiem, ko rada Boko Haram;

10.  pieprasa ANO paspārnē veikt starptautisku izmeklēšanu, lai noskaidrotu, kā trešās valstis ir atbildīgas par teroristu grupu, piemēram, par grupējuma Boko Haram, organizēšanu un finansēšanu reģionā:

11.  uzskata, ka otrajai gadskārtai kopš skolnieču nolaupīšanas Čibokā, kas aprotēs 14. aprīlī, vajadzētu sniegt jaunu stimulu Nigērijas valdībai un starptautiskajai kopienai panākt, lai viņas tiktu nekavējoties un bez nosacījumu izvirzīšanas atbrīvotas un lai tiktu atbrīvotas arī 400 sievietes un bērni, kas 2014. gada novembrī tika nolaupīti Damasakas pilsētā, kā arī visas pārējās nolaupītās sievietes un bērni;

12.  aicina iestādes nodrošināt sievietēm un meitenēm pilna seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumu klāsta pieejamību;

13.  ar bažām norāda uz to, ka Nigērijas ziemeļdaļā notikuši uzbrukumi skolniecēm, kas liedz bērniem izmantot iespējas izglītoties un var novest pie radikalizācijas, kas ir izdevīga tādiem vardarbīgiem ekstrēmistu grupējumiem kā Boko Haram;

14.  uzsver, ka Boko Haram bez izņēmuma uzbrūk musulmaņiem, kristiešiem, citu reliģiju piekritējiem un cilvēkiem bez reliģiskās piederības, un nosoda vardarbības palielināšanos, tostarp uzbrukumus reliģiskām ēkām un ticīgajiem, kas tās apmeklē;

15.  nosoda arī uzbrukumus lauksaimniekiem un etniskos konfliktus, kas izcēlušies starp ganiem un lauksaimniekiem valsts centrālajā daļā, īpaši Plato un Tarabas štatos, kam raksturīgi nopietni cilvēktiesību pārkāpumi un kuru dēļ kopš 2014. gadā gājuši bojā vairāki tūkstoši cilvēku;

16.  aicina Nigērijas valdību un tās starptautiskos partnerus palielināt investīcijas ar mērķi nepieļaut un atrisināt starpkopienu konfliktus starp ganiem un lauksaimniekiem, sniedzot atbalstu sadarbībai kopīgās ekonomisko un dabas resursu pārvaldības iniciatīvās;

17.  aicina prezidentu M. Buhari nodrošināt, ka viņa valdība aizstāv nigēriešu tiesības uz ticības brīvību un visas šīs valsts iedzīvotāju tiesības plašākā nozīmē, kā to paredz valsts tiesību akti un Konstitūcija, un aicina Nigērijas reliģiskos līderus palīdzēt cīnīties pret ekstrēmismu un radikalizāciju;

18.  mudina PV/AP un dalībvalstis saglabāt diplomātiskās attiecības ar Nigēriju, lai panāktu šai valstī mieru, drošību, labu pārvaldību un cilvēktiesību ievērošanu; jo īpaši mudina saskaņā ar pārskatītā Kotonū nolīguma 8. pantu turpināt politisko dialogu ar Nigēriju un šajā sakarā risināt jautājumus, kas saistīti ar vispārējām cilvēktiesībām, tostarp domas, apziņas, reliģijas un ticības brīvību, un jebkāda veida nediskriminēšanu, kā noteikts vispārējos, reģionālos un valsts cilvēktiesību instrumentos;

19.  prasa, lai Nigērijas iestādes noraida likumprojektu, kura mērķis ir aizliegt triviālas sūdzības un citas ar tām saistītas izpausmes, ko pašlaik izskata Nigērijas Senātā, jo tas mazinātu preses un vārda brīvību Nigērijā;

20.  aicina Nigērijas valdību un reliģiskās autoritātes izbeigt Nigērijas LGBTI vajāšanu un garantēt šīm personām vārda brīvību;

21.  aicina Nigērijas valdību veikt ārkārtas pasākumus Nigēras deltā, tostarp, lai izbeigtu ar naftu saistītas nelegālas darbības;

22.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Nigērijas Federālās Republikas prezidentam, Āfrikas Savienības priekšsēdētājam, ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai Panāfrikas parlamentam un ECOWAS pārstāvjiem.


Komercnoslēpumu aizsardzība pret to nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu ***I
PDF 390kWORD 76k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2016. gada 14. aprīļa normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par neizpaužamas zinātības un uzņēmējdarbības informācijas (komercnoslēpumu) aizsardzību pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu (COM(2013)0813 – C7-0431/2013 – 2013/0402(COD))
P8_TA(2016)0131A8-0199/2015

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2013)0813),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0431/2013),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2014. gada 25. marta atzinumu(1),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2015. gada 18. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu, kā arī Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A8-0199/2015),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2016. gada 14. aprīlī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/... par zinātības un darījumdarbības neizpaužamas informācijas (komercnoslēpumu) aizsardzību pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu

P8_TC1-COD(2013)0402


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai (ES) 2016/943.)

(1) OV C 226, 16.7.2014., 48. lpp.


Parlamenta ieņēmumu un izdevumu tāme 2017. finanšu gadam
PDF 504kWORD 127k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 14. aprīļa rezolūcija par Eiropas Parlamenta 2017. finanšu gada ieņēmumu un izdevumu tāmi (2016/2019(BUD))
P8_TA(2016)0132A8-0131/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 314. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(1) un jo īpaši tās 36. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 22. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1023/2013, ar ko groza Eiropas Savienības Civildienesta noteikumus un Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību(4),

–  ņemot vērā 2015. gada 28. oktobra rezolūciju par Padomes nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības 2016. finanšu gada vispārējā budžeta projektu(5),

–  ņemot vērā 2015. gada 25. novembra rezolūciju par Samierināšanas komitejā budžeta procedūras laikā apstiprināto kopīgo dokumentu par Eiropas Savienības 2016. finanšu gada vispārējo budžetu(6),

–  ņemot vērā ģenerālsekretāra ziņojumu Prezidijam par Parlamenta 2017. finanšu gada tāmes provizorisko projektu,

–  ņemot vērā provizorisko tāmes projektu, ko Prezidijs sagatavoja 2016. gada 11. aprīlī saskaņā ar Parlamenta Reglamenta 25. panta 7. punktu un 96. panta 1. punktu,

–  ņemot vērā tāmes projektu, ko Budžeta komiteja sagatavoja saskaņā ar Parlamenta Reglamenta 96. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 96. un 97. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A8-0131/2016),

A.  tā kā šī procedūra ir otrā pilnā budžeta procedūra jaunā sasaukuma laikā un šis ir ceturtais daudzgadu finanšu shēmas 2014.–2020. gadam darbības gads;

B.  tā kā 2017. gada budžetu saskaņā ar ģenerālsekretāra ziņojumā ierosināto raksturos tādas iestādes politikas turpināšana un intensificēšana, kas cenšas rast efektivitātes radītus ietaupījumus visās jomās, kur vien tas iespējams, neapdraudot deputātu un darbinieku darba vides kvalitāti;

C.  tā kā ģenerālsekretārs 2017. gada budžetam ir ierosinājis četrus prioritāros mērķus, proti: drošība un kiberdrošība, īru valodai piemērotās atkāpes pakāpeniska likvidēšana, to pasākumu turpināšana, kas sniedz deputātiem lielāku atbalstu viņu pilnvaru īstenošanā, un Parlamenta pievilcības palielināšana sabiedrības un apmeklētāju acīs;

D.  tā kā, ņemot vērā Eiropā veikto teroraktu izraisīto pašreizējo politisko un drošības situāciju, 2017. gada budžeta procedūras noslēgumā Parlamenta drošībai un kiberdrošībai vajadzētu palielināties;

E.  tā kā ģenerālsekretārs 2017. gada Parlamenta provizoriskajā tāmes projektā ir ierosinājis budžetu EUR 1 910 073 000 apmērā, kas 2016. gada budžetu pārsniedz par kopumā 3,9 %, no kuriem 1,7 % tiek uzskatīti par parastiem izdevumiem, un tas atbilstu 19,26 % no DFS 2014.–2020. gadam V izdevumu kategorijas;

F.  tā kā laikā no 2017. līdz 2022. gadam tiks pakāpeniski likvidēta atkāpe, kas ļauj netulkot īru valodā visus oficiālos dokumentus, un tā rezultātā visi oficiālie dokumenti tiks tulkoti arī īru valodā, un tādēļ — lai varētu īstenot šo lingvistisko prasību — tiek ierosināti papildu ārkārtas izdevumi EUR 3,7 miljonu apmērā, kas atbilst 0,2 % no kopējā palielinājuma;

G.  tā kā papildu ārkārtas ieguldījumi EUR 47,6 miljonu apmērā ir nepieciešami, lai stiprinātu drošību un kiberdrošību, un tas atbilst 2,6 % no kopējā palielinājuma;

H.  tā kā inflācijas līmenis kopš 2011. gada pastāvīgi samazinās; tā kā reālās inflācijas līmenis Parlamenta darba vietās 2015. un 2016. gadā bija zemāks nekā faktiskais tā budžeta palielinājuma līmenis;

I.  tā kā gandrīz 60 % budžeta ir indeksam piesaistīti izdevumi, kas galvenokārt saistīti ar deputātiem un darbiniekiem paredzēto atalgojumu, kurš tiek pielāgots atbilstīgi Civildienesta noteikumiem, un līgumiskajām saistībām, uz kurām attiecas konkrētā nozarē veiktā indeksācija, kas parasti ir lielāka par standarta inflācijas likmi;

J.  tā kā Parlaments 2015. gada 29. aprīļa rezolūcijā par Parlamenta 2016. finanšu gada ieņēmumu un izdevumu tāmi(7) uzsvēra, ka 2016. gada budžets būtu jānosaka uz reālistiska pamata un tam būtu jāatbilst budžeta disciplīnas un pareizas finanšu pārvaldības principiem;

K.  tā kā Parlamenta kā vienas no budžeta lēmējiestādēm uzticamība lielā mērā ir atkarīga no tā spējas kontrolēt pašam savus izdevumus;

L.  tā kā Prezidijs 2015. gada 26. oktobrī pieņēma jaunu noteikumu kopumu parlamentārās palīdzības piemaksu pārvaldībai, pastiprinot prasības kompensācijas saņemšanai par vietējo palīgu līgumiem, konkrētāk, vismaz 25 % no parlamentārās palīdzības piemaksas paredzot tieši izmaksu par reģistrētiem palīgiem segšanai,

Vispārējs satvars

1.  uzsver, ka arī 2017. gadā Parlamenta budžeta daļas īpatsvaram nebūtu jāpārsniedz V izdevumu kategorijas 20 % robeža; norāda, ka atbilstīgi Prezidija 2016. gada 9. marta nostājai 2017. gada provizoriskā tāmes projekta līmenis bija 19,26 %, kas ir mazāks nekā 2016. gadā (19,39 %), un tā īpatsvars V izdevumu kategorijā ir otrs zemākais pēdējo astoņu gadu laikā; 2017. gadā vēl vairāk samazina līdz 19,17 % savas daļas īpatsvaru V izdevumu kategorijā;

2.  tomēr uzskata, ka, ņemot vērā ekonomikas attīstības palēninājumu dalībvalstīs, 2017. gadam prognozētais inflācijas līmenis nebūtu jāuzskata par galveno rādītāju parasto izdevumu palielināšanai;

3.  apstiprina, ka ir pieprasīti īru valodai ar Padomes 2005. gada 13. jūnija Regulu (EK) Nr. 920/2005(8) noteikto pagaidu izņēmuma pasākumu pakāpeniskai atcelšanai paredzētie ārkārtas izdevumi, kas veido 0,2 % palielinājumu salīdzinājumā ar 2016. gada budžetu;

4.  pieņem zināšanai drošībai un kiberdrošībai prasīto palielinājumu 2,6 % apmērā, kas vairāk nekā dubultotu 2016. gadā piešķirtos līdzekļus; mudina ģenerālsekretāru pārredzamā veidā sniegt Budžeta komitejai sīku informāciju par pašreizējiem un gaidāmajiem pasākumiem drošības un kiberdrošības jomā un to izmaksu sadalījumu;

5.  apstiprina finansējumu ārkārtas izdevumiem, kas paredzēti ieguldījumiem drošības jomā 2017. gadā, ņemot vērā 2016. gada februārī Prezidijam sniegto analīzi, ko papildināja pārbaudes, kas tika veiktas pēc 2016. gada 22. marta notikumiem (EUR 47,6 miljoni), un finansējumu ārkārtas izdevumiem saistībā ar īru valodas lietojumam piemērotās pagaidu atkāpes pakāpenisku atcelšanu (EUR 3,7 miljoni);

6.  savu parasto izdevumu palielinājumu 2017. gadam, neierēķinot ārkārtas finansējumu abiem mērķiem, ierobežo līdz 1,4 %, salīdzinot ar 2016. gada budžeta parastajiem izdevumiem, un 0,6 %, salīdzinot ar 2016. gada budžetu;

7.  savas tāmes vispārējo līmeni 2017. gadam nosaka EUR 1 900 873 000 apmērā, kas atbilst kopējam palielinājumam par 3,4 %, salīdzinot ar 2016. gada budžetu;

8.  uzsver, ka Parlamentam būtu jānodrošina pietiekami resursi, kas vajadzīgi, lai tas īstenotu savu pamatfunkciju kā viens no likumdevējiem un budžeta lēmējiestādēm; uzsver, ka pašreizējos ekonomiskajos apstākļos šie resursi būtu jāpārvalda stingri, pragmatiski un efektīvi; norāda, ka pienācīga finansējuma līmeņa nodrošināšana Parlamentam ir pamatota, lai īstenotu Eiropas demokrātiju, tomēr būtu ļoti jāveicina ietaupījumu meklēšanas centieni un centieni vēl efektīvāk izlietot publiskos līdzekļus;

9.  uzsver, ka Parlamenta budžeta lielāko daļu un tā ikgadējo indeksāciju nosaka tiesību aktos vai līgumos noteikti pienākumi, kurus Parlaments budžeta procedūrā nevar ietekmēt;

Pārredzamība, pieejamība un uztveramība

10.  aicina ģenerālsekretāru iesniegt priekšlikumu, kā Parlamenta tīmekļa vietnē budžetu sabiedrībai izklāstīt pietiekami sīki un uztveramā un lietotājdraudzīgā veidā, lai dotu iespēju visiem iedzīvotājiem kopumā gūt labāku priekšstatu par Parlamenta pasākumiem, prioritātēm un atbilstīgiem izdevumu modeļiem; uzskata, ka pirmais solis varētu būt patlaban iekštīkla vietnē pieejamās infografikas ievietošana Parlamenta tīmekļa vietnē;

11.  uzskata, ka saistībā ar budžeta procesu visa attiecīgā informācija būtu savlaicīgi un uztverami, kā arī pietiekami sīki un strukturēti jāsniedz Prezidija un Budžeta komitejas locekļiem visos procedūras posmos, lai Prezidijs, Budžeta komiteja un politiskās grupas varētu rīkot pienācīgas apspriedes un pamatot lēmumus, ņemot vērā Parlamenta budžeta vispārējo stāvokli un vajadzības;

12.  uzsver, ka ir vajadzīga precizitāte un pārredzamība saistībā ar budžeta attīstību no gada gadā; uzskata, ka, lai arī zināmi ārkārtas izdevumi, piemēram, drošībai paredzētie izdevumi, 2017. gada budžetā ir pamatoti, aizvien biežākā ikgadējā ārkārtas izdevumu izmantošana rada problēmas budžeta kontroles un stabilitātes ziņā; prasa precīzāk definēt ārkārtas izdevumus; uzskata — lai nodrošinātu pārskatatbildību un datu salīdzināmību, būtu jāizvērtē, vai ārkārtas izdevumi būtu jāņem vērā, aprēķinot procentuālo atšķirību starp dažādu gadu budžetiem;

13.  atkārtoti prasa ieviest vidēja termiņa un ilgtermiņa budžeta plānošanu, tostarp skaidri nošķirt investīcijas un darbības izdevumus, kas saistīti ar Parlamenta darbību un tā tiesību aktos noteiktajiem pienākumiem (tostarp attiecībā uz īri un iegādi), saskaņā ar 2015. gada 29. aprīļa rezolūciju par Parlamenta 2016. finanšu gada ieņēmumu un izdevumu tāmi(9) un attiecīgi prasa mainīt izklāstu tā, lai skaidri nošķirtu izdevumus par investīcijām un darbības izdevumus;

14.  uzteic Prezidiju un DG ITEC par deputātu personīgo lapu jauno izskatu Parlamenta oficiālajā tīmekļa vietnē, kas nodrošina lielāku pārredzamību attiecībā uz viņu komandas sastāvu un statusu (ir izveidota jauna sadaļa “Palīgs” ar šādām apakškategorijām: palīgi, reģistrēti palīgi, reģistrētie palīgi (grupējumi), vietējie palīgi, pakalpojumu sniedzēji, pilnvarotie maksātāji, praktikanti); aicina ģenerālsekretāru nodrošināt vajadzīgās pārbaudes saistībā ar Prezidija 2015. gada 26. oktobrī pieņemto jauno noteikumu par parlamentārās palīdzības piemaksu īstenošanu;

15.  prasa vismaz reizi piecos gados budžetu sagatavot, par pamatu ņemot atsevišķus posteņus, nevis koeficientu sistēmu;

Drošība un kiberdrošība

16.  prasa ieviest vidēja termiņa un ilgtermiņa budžeta plānošanu, tostarp skaidru informāciju par izdevumiem, kas saistīti ar drošību un kiberdrošību; turklāt, ņemot vērā nesenos notikumus, aicina Prezidiju atjaunināt vispārējo drošības koncepciju un darīt to zināmu pēc iespējas drīzāk un ne vēlāk kā līdz 2016. gada jūnijam;

17.  uzskata, ka jebkādi pasākumi šajā jomā jāveic, pamatojoties uz Parlamenta vajadzību skaidru novērtējumu un ņemot vērā samērību ar attiecīgiem riskiem; prasa ģenerālsekretāram un Prezidijam savlaicīgi pirms 2017. gada budžeta lasījuma Parlamentā iesniegt Budžeta komitejai vispārējo drošības koncepciju, tostarp saskatāmo risku un plānoto drošības pasākumu vispārēju novērtējumu, kā arī alternatīvas iespējas, kam pievienots to ietekmes uz 2017. gada budžetu un turpmāko gadu budžetiem detalizēts novērtējums, skaidri nošķirot investīcijas un kārtējos izdevumus, kā arī norādīt pasākumus, kas paredzēti Parlamenta drošības stiprināšanai gan tā telpās, gan ārpus tām, un šo pasākumu ietekmi uz 2017. gada budžetu; prasa sniegt informāciju par finansiālajām sekām saistībā ar iestāžu vienošanos par administratīvo sadarbību drošības jomā;

18.  prasa ģenerālsekretāram izvērtēt to, vai nepieciešams pārskatīt pašreizējos (deputātu un darbinieku) apdrošināšanas līgumus, ņemot vērā terorisma draudus, un attiecīgā gadījumā iesniegt priekšlikumus iespējamo trūkumu novēršanai;

19.  uzskata, ka drošības sistēma ārpus Parlamenta telpām arī turpmāk būtu jānodrošina Beļģijas iestādēm;

Lielāks atbalsts deputātiem pilnvaru īstenošanā

20.  pieņem zināšanai pasākumus, kas patlaban tiek veikti, lai sniegtu lielāku atbalstu deputātiem viņu pilnvaru īstenošanā;

21.  atzinīgi vērtē deputātu digitālā portāla (e-Portal) paplašināšanu, tomēr aicina ģenerālsekretāru, ņemot vērā “bezpapīra iniciatīvu”, veikt uzlabojumus pašreizējā sistēmā, kas paredz maksājuma apstiprinājuma papīra izdruku sūtīšanu deputātiem, ar mērķi to eventuāli atcelt līdz 2017. gada beigām; uzskata, ka e-Portal būtu pēc noklusējuma elektroniski jānodrošina šī funkcija visiem deputātiem, kas ļautu ievērojami ietaupīt gan laiku, gan līdzekļus;

22.  atzinīgi vērtē deputātiem un komitejām nodrošināto konsultāciju un pētījumu aizvien augstāko kvalitāti; atgādina, ka bija paredzēts Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta (EPRS) un politikas departamentu sadarbības efektivitātes vidusposma novērtējums, 2013. gadā izveidojot EPRS; tādēļ prasa ģenerālsekretāram veikt šādu novērtējumu un līdz 2016. gada beigām iesniegt Budžeta komitejai tā rezultātus; uzskata, ka šim novērtējumam būtu jāietver priekšlikumi, kā nodrošināt to, lai EPRS sniegtais atbalsts tiktu optimāli saskaņots ar attiecīgo tematisko komiteju aktualitātēm, vienlaicīgi nodrošinot deputātu individuālās vajadzības, un nedublētu politikas departamentu pasākumus, kā arī neveicinātu konkurenci starp dienestiem;

23.  uzskata, ka deputātu vajadzības vēlēšanu apgabalos būtu jāizvērtē, ņemot vērā arī atšķirības starp vēlēšanu apgabaliem, lai labāk atbalstītu deputātus viņu darbā vēlēšanu apgabalos; uzskata, ka deputātiem nodrošināto mobilo darba telpu un vēlēšanu apgabalos sniegtā atbalsta pamatā vajadzētu būt reālām vajadzībām un lietojuma novērtējumam un tam nevajadzētu radīt būtiskas vai atkārtotas papildu izmaksas Parlamentam; uzstāj, ka nebūtu jānodrošina datortehnika, jo piemaksa par vispārējiem izdevumiem nodrošina pietiekami daudz līdzekļu modernu iekārtu iegādei; apšauba nepieciešamību veidot privātas mobilas darba telpas deputātiem, jo nešķiet, ka tas atbilstu veidam, kā deputāti un viņu biroji organizējas;

24.  piekrīt, ka IT rīki ir svarīgi instrumenti, ar kā palīdzību deputātiem pildīt savus pienākumus; tomēr atkārtoti norāda, ka ir jāļauj uzstādīt bezmaksas atklātā koda programmatūru, kas ļautu ievērojami ietaupīt komunikācijas izmaksas un uzlabotu darba plūsmu deputātu birojos, vienlaikus ņemot vērā kiberdrošību un nodrošinot datu aizsardzību;

25.  prasa iekšēju dokumentu, piemēram veidlapu, rakstisku deklarāciju u. c., digitālu parakstīšanu padarīt par vispārpieņemtu praksi visās instancēs, vienlaikus nodrošinot uzticamību un drošību; aicina pārbaudīt iespēju ieviest TAN verifikācijas sistēmu EP deputātu mobilajos telefonos; turklāt uzskata, ka faksa aparātu izmantošana nebūtu jāveicina un būtu pakāpeniski jālikvidē pēc konkrētā deputāta lēmuma;

26.  atzinīgi vērtē jauno reformu attiecībā uz papildu rakstiskajiem jautājumiem, kuru Konstitucionālo jautājumu komiteja pieņēma 2015. gada 3. septembrī pēc Budžeta komitejas pieprasījuma saistībā ar Parlamenta 2016. gada budžeta pieņemšanu; aicina ģenerālsekretāru izveidot vajadzīgos pārbaudes mehānismus jaunās interpretācijas īstenošanai; aicina Priekšsēdētāju konferenci izvērtēt šo jaunu rakstisko jautājumu kārtību papildu jautājumu ziņā, lai analizētu radītos ietaupījumus, un informēt Budžeta komiteju par šo izvērtējumu līdz 2016. gada augustam — pirms budžeta lasījuma Parlamentā 2016. gada rudenī;

27.  uzskata, ka apropriācijas, kas paredzētas ar parlamentāro palīdzību saistītiem izdevumiem, 2017. gadā ir lietderīgi saglabāt tādā pašā līmenī kā 2016. gadā, piemērojot Civildienestu noteikumos paredzēto juridiski saistošo indeksāciju;

28.  uzskata, ka pašreizējais deputātu parlamentārās darbības attēlojums Parlamenta tīmekļa vietnē nav precīzs un neatspoguļo deputātu faktisko darbību un līdzdalību; ierosina pārtraukt patlaban izmantoto tīmekļa vietņu reitinga sistēmu un Parlamenta oficiālajā tīmekļa vietnē uzlabot informāciju par katra deputāta darbību; prasa jo īpaši izvērtēt balsojumu skaidrojumu un vienu minūti ilgu uzstāšanos izklāstu, tostarp paredzēt iespēju tos norādīt atsevišķi no plenārsēdes runām, kā arī izvērtēt balsojumu skaidrojumu pievienoto vērtību un iespējamās alternatīvas; sagaida, ka Prezidija attiecīgā darba grupa, kas atbildīga par minēto jautājumu, iesniegs Budžeta komitejai savu programmu un konstatējumus, tiklīdz tādi būs pieejami;

Deputātu izdevumi

29.  atkārtoti aicina Prezidiju definēt precīzākus noteikumus attiecībā uz atbildību par izdevumiem, ko atļauts segt no piemaksas par vispārējiem izdevumiem, un ierosina, ka šie noteikumi varētu ietvert izmaksu ziņā efektīvus pasākumus, piemēram, deputāti varētu publiskot savu izdevumu uzskaiti, ko jau dara aizvien lielāks skaits deputātu, un tos varētu papildināt vienkāršota sistēma neizlietoto līdzekļu atmaksāšanai; atkārtoti norāda, ka šādiem pasākumiem nevajadzētu radīt vajadzību pēc papildu darbiniekiem Parlamenta administrācijā;

Ēku politika

30.  atgādina, ka pašlaik tiek pārskatīta Prezidija 2010. gadā pieņemtā vidēja termiņa stratēģija ēku politikas jomā; pauž nožēlu par to, ka Prezidijs vēl nav beidzis izskatīt Parlamenta vidēja termiņa stratēģiju ēku politikas jomā; aicina ģenerālsekretāru pēc iespējas drīzāk un vēlākais līdz 2016. gada augustam pirms budžeta lasījuma Parlamentā 2016. gada rudenī iesniegt Budžeta komitejai jaunu vidēja termiņa stratēģiju ēku politikas jomā;

31.  aicina Prezidiju iesniegt ilgtermiņa stratēģiju Parlamenta ēku politikas jomā; atkārtoti norāda, ka tādi ilgtermiņa ieguldījumi kā Parlamenta ēku projekti ir jāīsteno piesardzīgi un pārredzami; prasa veikt stingru izmaksu pārvaldību, projektu plānošanu un uzraudzību; atkārtoti prasa, lai lēmumu pieņemšanas process ēku politikas jomā būtu pārredzams un tā pamatā būtu agri saņemta informācija, pienācīgi ņemot vērā Finanšu regulas 203. pantu; uzskata, ka ilgtermiņa stratēģijā ēku politikas jomā būtu jāiekļauj ziņojums par Eiropas vēstures nama izveides aizkavēšanās un izmaksu pieauguma iemesliem;

32.  prasa atainot budžetā patieso situāciju Parlamenta nekustamo īpašumu jomā; tādēļ prasa, lai Parlamenta galīgajā budžetā tiktu skaidri norādītas KAD ēkas izmaksas, un prasa, lai turpmāk ieguldījumi nekustamajā īpašumā tiktu paredzēti budžetā, tādējādi novēršot vispārēju pārvietojumu nepieciešamību;

33.  uzskata, ka pašreizējā ekonomiskajā situācijā, iepriekš neapspriežoties ar Budžeta komiteju un bez tās apstiprinājuma, turpmākus Parliamentarium projektus nevajadzētu uzsākt;

34.  tādēļ ierosina, sākot ar 2018. gadu, ieviest īpašu pozīciju investīcijām ēku celtniecībā, kuras finansējuma pamatā 2018. gadā būtu līdzekļi, ko 2017. gadā ierosināts piešķirt ārkārtas izdevumu segšanai;

35.  ņemot vērā ārkārtas apstākļus 2017. gadā, kuri prasa lielas investīcijas drošības infrastruktūrā, ierosina visus līdz 2017. gada beigām neizlietotos līdzekļus izmantot, lai segtu KAD ēkas celtniecības izdevumus, tādējādi izvairoties no maksimāliem procentu maksājumiem bankām par aizdevumiem, par kuriem jāslēdz līgumi celtniecības finansēšanai;

36.  prasa sniegt vairāk informācijas par pašreizējo stāvokli saistībā ar PHS ēkas atjaunošanas projektu; prasa, lai Prezidijs sāktu un izvērtētu pētījumu par atjaunošanu; sagaida, ka Prezidijs, izstrādājot atjaunošanas grafiku, ņems vērā nepieciešamību pēc veselībai nekaitīgiem un drošiem darba apstākļiem; prasa Prezidijam pēc iespējas drīzāk informēt Budžeta komiteju par visiem pasākumiem; šajā sakarībā aicina Prezidiju sagatavot augsni tam, lai PHS ēku pārveidotu par modernu paraugēku energoefektivitātes ziņā un nekavējoties sāktu ēkas modernizāciju;

37.  aicina atbildīgos priekšsēdētāja vietniekus iesniegt Budžeta komitejai progresa ziņojumu par KAD ēku;

38.  uzskata, ka, rūpīgi izvērtējot iespējamās sinerģijas un ietaupījumus, būtu jāturpina darbs pie strukturālām un organizatoriskām reformām, kuru mērķis ir panākt lielāku efektivitāti, vides ilgtspēju un lietderību; atgādina, ka ievērojamus ietaupījumus varētu gūt, nosakot Parlamentam tikai vienu, nevis trīs darba vietas (Briselē, Strasbūrā un Luksemburgā); uzsver, ka šim procesam būtu jānorit tā, lai netiktu apdraudēta Parlamenta likumdošanas darba izcilība, pilnvaras budžeta jomā un pārbaudes pilnvaras vai deputātu, deputātu palīgu un personāla darba apstākļu kvalitāte;

Ar darbiniekiem saistīti jautājumi

39.  atzinīgi vērtē priekšlikumu 2017. gadā samazināt štatu sarakstu par 60 vietām saskaņā ar Padomē panākto vienošanos par Eiropas Savienības 2016. finanšu gada vispārējā budžeta projektu, kuru Samierināšanas komiteja apstiprināja 2015. gada 14. novembrī budžeta procedūras laikā;

40.  atgādina, ka uz politisko grupu darbinieku kopējo skaitu nedrīkst attiecināt mērķi samazināt darbinieku skaitu par 5 %, ievērojot lēmumus, ko Parlaments pieņēmis attiecībā uz 2014. finanšu gadu, 2015. finanšu gadu un 2016. finanšu gadu;

41.  atbalsta papildu štata vietas rakstiskajai un mutiskajai tulkošanai īru valodā; šīm papildu vietām nepiemēro 5 % samazināšanas mērķi, ņemot vērā Komisijas ieteikumus; aicina ģenerālsekretāru apspriesties ar Īrijas deputātiem par iespējām racionalizēt īru valodas izmantošanu, vienlaikus neapdraudot deputātiem garantētās tiesības;

42.  atbalsta to, ka visās plenārsēžu debatēs tiek nodrošināta tulkošana starptautiskajā zīmju valodā, lai vismaz debates padarītu patiešām pieejamas visiem Eiropas iedzīvotājiem;

43.  atzinīgi vērtē progresu, kas panākts rakstiskās un mutiskās tulkošanas efektivitātes jomā; atzīst mutisko tulkošanas pakalpojumu kvalitāti un pievienoto vērtību; prasa panākt ātru un noturīgu ģenerālsekretāra un mutisko tulku pārstāvju vienošanos, apvienojot kvalitatīvus darba apstākļus un efektīvu pārvaldību, lai izvairītos no nelīdzsvarotības nostrādāto stundu un mutisko tulku vispārējās neaizsargātības ziņā, ņemot vērā sociālās tiesības; aicina ģenerālsekretāru iesniegt vēl citus racionalizācijas priekšlikumus, piemēram, priekšlikumu vairāk izmantot rakstisko un mutisko tulkošanu pēc pieprasījuma, jo īpaši saistībā ar Eiropas Parlamenta sadarbības grupu īstenotajiem pasākumiem; uzskata, ka kopš 2014. gada oktobra ieviestā lingvistiskās profilēšanas sistēma, kas tiek piemērota komiteju grozījumiem, ir viens no piemēriem tam, kādus pasākumus lietderības jomā ir iespējams veikt un vēl vairāk pilnveidot; uzskata, ka mutiskā un rakstiskā tulkošana ieņem centrālu vietu Eiropas demokrātijā, kas ir pieejama visiem, un šajā sakarībā aicina nepieļaut nekādas reformas, kas kaitētu Eiropas Parlamenta darbību un dokumentu pēc iespējas plašākai un iekļaujošākai pieejamībai;

44.  aicina Prezidiju izvērtēt un vajadzības gadījumā pārskatīt noteikumus par praktikantiem, tostarp ieviešot minimālo atalgojumu un saskaņojot sabiedriskās ēdināšanas cenu piedāvājumu visiem praktikantiem gan Parlamenta administrācijā, gan deputātu birojos, lai nodrošinātu vienādu izturēšanos un aizsargātu praktikantu sociālās tiesības;

45.  aicina Prezidiju pārskatīt noteikumus par ceļa izdevumu atmaksāšanu reģistrētajiem deputātu palīgiem saistībā ar komandējumiem starp Parlamenta darba vietām, lai pielāgotu tos noteikumiem, kas tiek piemēroti pārējiem darbiniekiem;

46.  uzskata, ka deputāta un palīga līguma pārtraukšanai ir jāievieš trešā veida — savstarpējas piekrišanas — procedūra;

Šoferu pakalpojumi / mobilitāte

47.  pauž iebildumus pret priekšlikumu internalizēt šoferu dienestu, aizstājot ārēju pakalpojumu sniedzēju ar Parlamenta līgumdarbiniekiem, kas uzreiz radītu papildu izdevumus aptuveni EUR 3,7 miljonu apmērā; uzskata, ka par alternatīvu būtu jāuzskata labi organizēts ārējais līgums, kurš noslēgts saskaņā ar attiecīgiem publiskā iepirkuma noteikumiem un saskaņā ar kuru ārējam pakalpojumu sniedzējam ir pienākums uzņemties atbildību par drošību un iepriekšējās darbības pārbaudēm, kā arī par pienācīgiem darba apstākļiem un samaksu; apsvērtu internalizāciju vienīgi tad, ja tās izmaksas nepārsniegtu pašreizējās sistēmas izmaksas un ja ar to tiktu nodrošināti pienācīgi darba apstākļi un samaksa šoferiem, labāks dzimumu līdzsvars un videi nekaitīgāku automašīnu izmantošana; aicina sniegt Budžeta komitejai izsmeļošu informāciju pirms jebkādu lēmumu pieņemšanas;

48.  aicina ģenerālsekretāru apspriesties ar Beļģijas varasiestādēm, lai nodrošinātu jaunā tiešā dzelzceļa maršruta starp Briseles Luksemburgas staciju un Zaventemas lidostu vieglu pieejamību un kopumā vislabākās izmantošanas iespējas, kas varētu ietvert deputātu caurlaižu izmantošanu pašreizējās laissez passer sistēmas vietā;

49.  uzskata, ka autoparks būtu jāveido izmaksu un degvielas ziņā rentablākām un drošām automašīnām; uzsver to, ka priekšroka būtu dodama mikroautobusu un autobusu izmantošanai ceļā uz lidostu un no tās pēc noteikta grafika; aicina ģenerālsekretāru iesniegt ziņojumu par pilnīgu pāreju uz elektriskajiem automobiļiem desmitgades beigās;

50.  aicina ģenerālsekretāru apspriesties ar Parlamenta ceļojumu aģentūru; mudina ceļojumu aģentūru vairāk salīdzināt cenas; aicina ceļojumu aģentūru, rezervējot biļetes, aktīvi meklēt lētākas cenas un kopumā piedāvāt deputātiem un visām darbinieku kategorijām konkurētspējīgākas cenas, vienlaikus nodrošinot piemērotus biļešu maiņas noteikumus;

Komunikācija

51.  prasa iesniegt 2014. gada informācijas un komunikācijas kampaņas vispārējās stratēģijas un metodikas ex post novērtējuma rezultātus (novērtējuma ziņojums tika plānots 2015. gada otrajā pusē);

52.  atkārtoti aicina ģenerālsekretāru ziņot Budžeta komitejai par 2014. gadā notikušo Parlamenta vēlēšanu kampaņas novērtēšanu, kā arī vispārējai sabiedrībai paredzētu Parlamenta komunikācijas pasākumu efektivitāti;

53.  atzīst Parlamenta informācijas biroju lomu izpratnes veicināšanā par darbībām, ko veic Parlaments un Savienība kopumā; uzskata, ka būtu jāparedz efektivitātes veicināšanas pasākumi attiecībā uz Parlamenta informācijas birojiem; uzskata, ka Parlamenta informācijas biroji pēc iespējas būtu jāizvieto vienās telpās ar Komisijas pārstāvniecībām un administratīvie pakalpojumi tiem būtu jāizmanto kopā ar šīm pārstāvniecībām; prasa novērtēt Parlamenta informācijas biroju mērķus, uzdevumus un sniegumu un uz šī pamata noteikt prioritātes;

54.  prasa izvērtēt iespēju veidot ciešāku sadarbību ar ARTE Strasbūrā, lai izveidotu Eiropas plašsaziņas līdzekļu centru jauno žurnālistu apmācībai;

55.  aicina ģenerālsekretāru iesniegt ziņojumu par uzņēmumiem un organizācijām, kuriem ir nodrošināta piekļuve Parlamentam, lai tie varētu organizēt forumus par tematiem, kas saistīti ar to darbības jomu; prasa ģenerālsekretāram, atļaujot piekļuvi Parlamentam, uzturēt līdzsvaru starp dažādajām nozarēm un dažādajiem organizāciju veidiem;

Citi jautājumi

56.  mudina ģenerālsekretāru nākt klajā ar detalizētu ziņojumu par Parlamenta, Reģionu komitejas un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas sadarbības nolīgumu administratīvo sadaļu īstenošanu un, pamatojoties uz to, izstrādāt iespējamus pasākumus turpmākai administratīvai sadarbībai tādās jomās kā loģistika, infrastruktūra vai drošība;

57.  mudina ģenerālsekretāru sniegt skaidrojumu par Parlamenta sporta zāles pašreizējo pārvaldību un Parlamenta personāla pašreizējo izmantošanu šajā sakarībā; turklāt prasa sniegt skaidrojumu par gaidāmo tiesvedību un piedāvātajām iespējām sporta zāles efektīvas un rentablas pārvaldības turpmākai nodrošināšanai;

58.  uzskata, ka papildu ietaupījumus var veikt saistībā ar izdevumiem par mēbelēm, uzskatot, ka palielinājums EUR 3 589 832 apmērā 2016. gadā un līdzvērtīgs palielinājums 2017. gadā, salīdzinot ar EUR 2 415 168 2015. gadā, nepavisam nav samērīgs;

59.  atzinīgi vērtē braucieniem paredzēto lāžu (cantines) ierobežotāku un efektīvāku izmantošanu; mudina kopīgi izmantot šīs lādes, dodoties uz Strasbūru;

60.  aicina ģenerālsekretāru pilnībā īstenot Finanšu regulas burtu un garu attiecībā uz zaļu un ekonomiski efektīvu publisko iepirkumu, nostiprinot Parlamenta iepirkuma stratēģiju šajā jomā;

61.  mudina turpināt meklēt energoietaupījumus, it sevišķi saistībā ar ēku apgaismes un apkures sistēmām, jo diskusijas par 2016. gada budžetu ir apliecinājušas iespējas veikt uzlabojumus;

62.  mudina plašāk popularizēt veselīgu un ekoloģisku pārtiku; tādēļ aicina Prezidiju izvērtēt iespējas nodrošināt veselīgu pārtiku ne tikai tādēļ, lai dažādotu pakalpojumus, bet gan, lai piedāvātu svaigus augļus un dārzeņus par pieņemamākām cenām;

o
o   o

63.  pieņem 2017. finanšu gada tāmi;

64.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un tāmi nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(3) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.
(4) OV L 287, 29.10.2013., 15. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0376.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0407.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0172.
(8) OV L 156, 18.6.2005., 3. lpp..
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0172.


2015. gada ziņojums par Turciju
PDF 550kWORD 160k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 14. aprīļa rezolūcija par 2015. gada ziņojumu par Turciju (2015/2898(RSP))
P8_TA(2016)0133B8-0442/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada ziņojumu par Turciju (SWD(2015)0216),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 15. decembra secinājumus par paplašināšanos un stabilizācijas un asociācijas procesu, kā arī Padomes un Eiropadomes iepriekšējos attiecīgos secinājumus,

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas 2015. gada 10. novembra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par ES paplašināšanās stratēģija (COM(2015)0611),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 18. februāra Lēmumu 2008/157/EK par principiem, prioritātēm un nosacījumiem, kas ietverti Eiropas partnerībā ar Turcijas Republiku („pievienošanās partnerība”), un iepriekšējos Padomes 2001., 2003. un 2006. gada lēmumus par pievienošanās partnerību,

–  ņemot vērā 2015. gada 29. novembra kopīgo paziņojumu pēc ES un Turcijas augstākā līmeņa sanāksmes un ES un Turcijas rīcības plānu,

–  ņemot vērā 2015. gada 15. aprīļa rezolūciju par pret armēņiem vērstā genocīda 100. gadskārtu(1),

–  ņemot vērā starpvaldību konferenci 2015. gada 14. decembrī, kuras laikā tika oficiāli atvērta 17. sadaļa (Ekonomiskā un monetārā politika),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Turciju, jo īpaši 2010. gada 10. februāra rezolūciju par Turcijas 2009. gada progresa ziņojumu(2), 2011. gada 9. marta rezolūciju par Turcijas 2010. gada progresa ziņojumu(3), 2012. gada 29. marta rezolūciju par Turcijas 2011. gada progresa ziņojumu(4), 2013. gada 18. aprīļa rezolūciju par Turcijas 2012. gada progresa ziņojumu(5), 2013. gada 13. jūnija rezolūciju par stāvokli Turcijā(6), 2014. gada 12. marta rezolūciju par Turcijas 2013. gada progresa ziņojumu(7), 2014. gada 13. novembra rezolūciju par Turcijas darbībām, kas rada saspīlējumu Kipras Republikas ekskluzīvajā ekonomikas zonā(8), 2015. gada 15. janvāra rezolūciju par vārda brīvību Turcijā(9) un 2015. gada 10. jūnija rezolūciju par Komisijas 2014. gada progresa ziņojumu par Turciju(10),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta aicinājumu Komisijai EP rezolūcijā par Komisijas 2014. gada progresa ziņojumu par Turciju atkārtoti izvērtēt līdzšinējo sarunu īstenošanas pieeju un to, kā varētu uzlabot un intensificēt ES un Turcijas attiecības un sadarbību,

–  ņemot vērā 2005. gada 3. oktobra sarunu programmu Turcijai,

–  ņemot vērā Eiropas Kopienas un tās dalībvalstu 2005. gada 21. septembra deklarāciju, kurā noteikts, ka atzīšana no visu dalībvalstu puses ir nepieciešams pievienošanās procesa komponents, un to, ka Turcijai ir pilnībā jāīsteno Ankaras nolīguma papildu protokols, bez izņēmuma un diskriminācijas atceļot visus šķēršļus brīvai preču apritei,

–  ņemot vērā to, ka saskaņā ar Eiropadomes 2006. gada decembra sanāksmes secinājumiem Turcijas pievienošanās ES ir atkarīga no pilnīgas atbilstības Kopenhāgenas kritērijiem un ES integrācijas kapacitātes,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECTK) 46. pantu, kurā noteikts, ka līgumslēdzējas puses apņemas ievērot galīgos Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedumus ikvienā lietā, kurā tās ir puses,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā krīzi Sīrijā, centienus panākt pamieru un mierpilnu izlīgumu, kā arī Turcijas pienākumus uzlabot stabilitāti un veicināt labas kaimiņattiecības, aktīvi cenšoties izskatīt neatrisinātos divpusējos jautājumus, strīdus un konfliktus ar tās kaimiņvalstīm par sauszemes un jūras robežām un par gaisa telpu saskaņā ar ANO Statūtiem un ES pamatā esošajām vērtībām un principiem,

–  ņemot vērā to, ka tiesiskuma ievērošana, tostarp jo īpaši varas dalījums, demokrātija, vārda brīvība, cilvēktiesības, minoritāšu tiesības un reliģijas brīvība, ir sarunu procesa pamatā,

–  ņemot vērā apstiprināto summu EUR 3 miljardu apmērā bēgļu krīzes pārvaldīšanai Turcijā, no kuras EUR 1 miljards ir no ES budžeta un pārējais no dalībvalstīm,

–  ņemot vērā darbu, ko veikusi Kati Piri, Eiropas Parlamenta Ārlietu komitejas pastāvīgā referente Turcijas jautājumos,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā 2005. gada 3. oktobrī tika sāktas pievienošanās sarunas ar Turciju un tā kā šo sarunu sākšana bija sākuma punkts ilgam procesam, kura iznākumu nav iespējams iepriekš paredzēt un kura pamatā ir taisnīgi un stingri nosacījumi un apņemšanās īstenot reformas,

B.  tā kā ES arī turpmāk vajadzētu būt reformu veicinātājai Turcijā, ņemot vērā to, ka pievienošanās sarunas un paplašināšanās process stimulē pārmaiņas;

C.  tā kā saskaņā ar Eiropadomes 2006. gada decembra sanāksmes secinājumiem būtu jānodrošina pilnīga atbilstība Kopenhāgenas kritērijiem un ES integrācijas kapacitātei; tā kā Turcija ir apņēmusies īstenot Kopenhāgenas kritērijus, piemērotas un efektīvas reformas un pakāpenisku atbilstības panākšanu ES acquis; tā kā šos centienus vajadzētu uzskatīt par Turcijas iespēju nostiprināt savas institūcijas un turpināt demokratizāciju un modernizāciju,

D.  tā kā sarunu procesā sevišķi svarīgs ir tiesiskums, tostarp jo īpaši varas dalīšana, vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvība, cilvēktiesības un demokrātija, korupcijas un organizētās noziedzības apkarošana, labas kaimiņattiecības, reliģijas brīvība, pulcēšanās un miermīlīgas protestēšanas brīvība, minoritāšu tiesības, sieviešu tiesības, un neaizsargātu grupu, piemēram, romu, personu ar invaliditāti, un lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI), diskriminācijas novēršana;

E.  tā kā attiecībā uz politiskajiem kritērijiem reformu temps ir kļuvis lēnāks un bija vērojams ievērojams solis atpakaļ attiecībā uz vārda brīvību un pulcēšanās brīvību;

F.  tā kā Turcijā joprojām ir viens no augstākajiem apcietināto žurnālistu rādītājiem pasaulē;

G.  tā kā saskaņā ar „Freedom House” izveidoto preses un plašsaziņas līdzekļu brīvības reitingu Turcijā šobrīd nav preses brīvības un interneta brīvība ir ierobežota;

H.  tā kā gan iekšējās, gan ārējās drošības stāvoklis Turcijā strauji pasliktinās;

I.  tā kā Turcija ir saskārusies ar daudziem teroristu uzbrukumiem, kuri piedēvējami tā dēvētājai organizācijai „Irākas un Levantes Islāma valsts” (ISIL)/ Daesh, — Dijarbakirā, Suručā, Stambulā un Ankarā, kuros 150 nevainīgi cilvēki zaudēja dzīvību;

J.  tā kā Krievijas īstenotās bombardēšanas Alepo un citās Sīrijas daļās dēļ liels papildu skaits bēgļu meklē aizsardzību Turcijā;

K.  tā kā ES un Turcija vienojās no jauna stiprināt pievienošanās procesu un intensīvi sadarboties migrācijas jomā;

L.  tā kā Turcijas iedzīvotāji līdz šim ir bijuši apbrīnojami viesmīlīgi pret to vidū dzīvojošo lielo skaitu bēgļu; tā kā Turcijā ir vislielākais bēgļu skaits pasaulē, pēc UNHCR datiem — 2,7 miljoni reģistrētu bēgļu no Sīrijas, Irākas un Afganistānas;

M.  tā kā Turcijas iestādes neatļāva no jauna atvērt grieķu pareizticīgo semināru Heibeljadas salā,

I.ES un Turcijas attiecību pašreizējā situācija

1.  pauž bažas par to, ka saistībā ar demokrātijas un tiesiskuma ievērošanas mazināšanos kopējais reformu temps Turcijā pēdējos gados ir kļuvis ievērojami lēnāks un dažās svarīgākajās jomās, tādās kā tiesu iestāžu neatkarība, pulcēšanās un vārda brīvība, cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošanu, stāvoklis ir pasliktinājies un valsts attālinās no kandidātvalstīm izpildāmo Kopenhāgenas kritēriju izpildes;

2.  uzsver, ka Turcija Eiropas Savienībai ir svarīgs stratēģiskais partneris un ka aktīvas un ticamas sarunas nodrošinātu piemērotu satvaru ES un Turcijas attiecību pilna potenciāla izmantošanai; pieņem zināšanai to, ka ES ir ar jaunu sparu atsākusi sarunu procesu un cer, ka sarunu sadaļu atvēršana ļaus panākt konkrētu progresu; šajā sakarā prasa konkrētu progresu un patiesu apņemšanos no Turcijas puses; atkārto savu aicinājumu Komisijai vēlreiz novērtēt to, kā ir īstenotas līdzšinējās sarunas un kā varētu uzlabot un pastiprināt ES un Turcijas attiecības un sadarbību; pauž atbalstu tam, lai par galvenajiem kopīgu interešu jautājumiem, piemēram, migrāciju, terorisma apkarošanu, enerģētiku, ekonomiku un tirdzniecību, notiktu strukturēts un atklāts augsta līmeņa politiskais dialogs un tas tiktu rīkots biežāk;

3.  uzskata, ka Komisijas 2015. gada progresa ziņojuma sagatavošanas atlikšana uz vēlāku laiku — tikai pēc Turcijas parlamenta vēlēšanām 2015. gada novembrī, bija kļūdains lēmums, jo tas radīja iespaidu, ka ES ir gatava klusēt par pamattiesību pārkāpumiem apmaiņā pret Turcijas valdības sadarbību bēgļu jautājumā; aicina Komisiju apņemties publicēt ikgadējus progresa ziņojumus saskaņā ar konkrētu un noteiktu grafiku; aicina Eiropas Komisiju un Padomi neignorēt norises Turcijas iekšienē un skaidri aizstāvēt Kopenhāgenas kritērijos noteikto tiesiskuma un pamattiesību ievērošanu Turcijā neatkarīgi no citām interesēm;

4.  atzīmē rezultātus, kas gūti 2015. gada 1. novembrī rīkotajās parlamenta vēlēšanās, un jaunas valdības veidošanu; atkārto aicinājumu samazināt vēlēšanu procentuālo barjeru, kas pašlaik ir 10 %, un prasa nodrošināt politisko partiju un vēlēšanu kampaņu finansēšanas pārredzamību; atzinīgi vērtē pilsoniskās sabiedrības brīvprātīgo aktīvu līdzdalību vēlēšanās un vēlētāju lielo skaitu; tomēr nosoda plašsaziņas līdzekļu iebiedēšanu un vajāšanu un opozīcijas partiju diskrimināciju saistībā ar priekšvēlēšanu raidlaiku, vardarbības un iebiedēšanas gaisotni, kam jo īpaši raksturīgi uzbrukumi atsevišķiem kandidātu un partiju birojiem, jo īpaši Tautas demokrātiskās partijas (HDP) birojam, kā arī intensīvo politisko polarizāciju; atzinīgi vērtē to, ka, pateicoties pēdējām divām vēlēšanām un neraugoties uz 10 % vēlēšanu procentuālo barjeru, Turcijas Lielā nacionālā asambleja ir kļuvusi iekļaujošāka Turcijas minoritāšu grupām;

5.  prasa uzlabot muitas savienību un paplašināt tās darbības jomu, iekļaujot tajā jaunas nozares, tostarp lauksaimniecības produktus, pakalpojumus un publisko iepirkumu; ņem vērā, ka sarunas par to sāksies 2016. gada otrajā pusē; atgādina, ka muitas savienība savu potenciālu var pilnībā sasniegt tikai tad, kad Turcija pilnībā ieviesīs papildprotokolu attiecībā uz visām dalībvalstīm; uzskata, ka turpmākos ES tirdzniecības nolīgumos ar trešām pusēm, jo īpaši ES un ASV sarunās par transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību (TTIP), būtu jāņem vērā Turcijas intereses; aicina uzlabot personu brīvu pārvietošanos un veicināt kultūras pieredzes apmaiņu;

6.  ar gandarījumu pieņem zināšanai, ka 2015. gadā pastiprinājās politiskais dialogs starp ES un Turciju ārpolitikas un drošības politikas jomā un uzlabojās Turcijas atbilstība ES deklarācijām un Padomes lēmumiem; pauž nožēlu par to, ka Turcija nenodrošināja atbilstību Padomes lēmumam, tostarp ierobežojošajiem pasākumiem, pēc Krievijas Federācijas īstenotās Krimas nelikumīgās pievienošanas un notikumiem Ukrainas austrumos;

7.  atkārtoti norāda, ka Turcijai būtu vairāk jāsaskaņo sava ārpolitika ar ES ārpolitiku atbilstīgi sarunu programmas noteikumiem; uzskata, ka ir būtiski palielināt informācijas apmaiņu ar Turciju par ārpolitikas jautājumiem un attiecīgos gadījumos uzaicināt Turcijas ārlietu ministru piedalīties Ārlietu padomes sanāksmēs; atgādina, ka Turcija kā svarīga tranzītvalsts ir stratēģiski nozīmīga ES energoapgādes drošībai; uzskata, ka ir ļoti svarīgi ātri attīstīt sadarbību enerģētikas jomā un paplašināt enerģijas tranzīta koridoru cauri Turcijai uz Eiropas Savienību;

8.  atkārtoti norāda uz nepieciešamību nostiprināt labas kaimiņattiecības, kas ir sarunu programmas pamatdaļa un paplašināšanās procesa neatņemama daļa; šajā sakarā aicina Turciju vairāk censties atrisināt divpusējās domstarpības, tostarp nenokārtotās tiesiskās saistības un strīdus ar tās tuvākajām kaimiņvalstīm par zemes un jūras robežām, kā arī par gaisa telpu, saskaņā ar ANO Statūtiem un starptautisko tiesību normām, aicina Turcijas valdību parakstīt un ratificēt Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju; mudina Turcijas valdību izbeigt atkārtotos Grieķijas gaisa telpas un teritoriālo ūdeņu robežu pārkāpumus, kā arī Turcijas militāro gaisa kuģu regulāros lidojumus virs Grieķijas salām; pauž nožēlu par to, ka vēl nav atsaukti Turcijas Lielās nacionālās asamblejas pasludinātie casus belli draudi Grieķijai; mudina Turciju un Armēniju sākt normalizēt savas attiecības, bez priekšnosacījumiem nodibinot diplomātiskas attiecības, un aicina atvērt Turcijas un Armēnijas robežas, kas varētu uzlabot savstarpējās attiecības, jo īpaši saistībā ar pārrobežu sadarbību un ekonomisko integrāciju;

II.Tiesiskuma, demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana

9.  uzskata, ka, pieturoties pie ES apņēmības ievērot tiesiskumu un pamattiesības, Turcijā steidzami vajadzīgas reformas tiesu iestāžu un pamattiesību jomā un tiesiskuma, brīvības un drošības jomā; neskarot dalībvalstu nostāju, aicina Eiropas Savienības Padomi, kad sarunu sākšanas kritēriji būs izpildīti, atvērt 23. sadaļu (tiesu iestādes un pamattiesības) un 24. sadaļu (tiesiskums, brīvība un drošība) un nodrošināt, ka Turcijas reformu procesa pamatā ir ES vērtības un standarti; aicina Turciju pilnīgi sadarboties ar Eiropas Padomi un Venēcijas komisiju saistībā ar tiesu iestāžu reformu;

10.  pauž nožēlu par to, ka pēdējos divos gados gan tiešsaistē, gan bezsaistē ievērojami ir pasliktinājusies situācija attiecībā uz vārda un domas brīvību Turcijā, kura organizācijas Reportieri bez robežām sastādītajā jaunākajā pasaules preses brīvības sarakstā ir ierindota 149. vietā no 180 valstīm; atgādina, ka saskaņā ar Turcijas iestāžu datiem Turcija ir vadošā valsts ieslodzīto žurnālistu skaita ziņā; atgādina, ka uzskatu un vārda brīvība un plašsaziņas līdzekļu neatkarība ir ES pamatvērtības; atzinīgi vērtē Konstitucionālās tiesas nolēmumu par to, ka ir tikušas pārkāptas Can Dündar un Erdem Gül tiesības; atgādina, ka minētās personas joprojām ir iesaistītas tiesas procesā un ka prokurori pieprasa piespriest vairākus mūža ieslodzījumus, pauž bažas par lēmumu neļaut sabiedrības pārstāvjiem piedalīties visā lietas izskatīšanas procesā un prasa veikt rūpīgu un objektīvu izmeklēšanu par žurnālistu apgalvojumiem par ieroču ievešanu Sīrijā; nosoda Turcijas prezidenta nesenos izteikumus par Konstitucionālo tiesu; prasa nekavējoties atbrīvot visus cietumā ieslodzītos žurnālistus un mudina Eiropas diplomātus turpināt cieši uzraudzīt visas krimināllietas, kas ierosinātas pret žurnālistiem; pauž nožēlu par vadošu valdības ierēdņu personīgajiem uzbrukumiem žurnālistiem un oponentiem, kā arī par Turcijas valsts vadītāju īstenoto pārvaldību, kas kļūst aizvien autoritārāka; mudina Turciju vērsties pret jebkāda veida žurnālistu iebiedēšanu, jo īpaši izmeklējot visus fizisko uzbrukumu gadījumus un žurnālistiem izteiktos draudus, kā arī aktīvi novēršot uzbrukumus plašsaziņas līdzekļiem un mazinot politiskās atmosfēras spriedzi, kas rada vidi, kura ierobežo vārda brīvību plašsaziņas līdzekļos un internetā;

11.  pieņem zināšanai organizācijas „Transparency International” 2016. gada 27. janvārī publicēto 2015. gada korupcijas uztveres indeksu, kas parāda korupcijas līmeņa paaugstināšanos Turcijā pēdējā gada laikā, Turcijai ierindojoties 66. vietā; uzsver, ka Turcijas valdībai ir skaidri un konsekventi jānorāda, ka tā patiešām vēlas apkarot korupciju visos pilnvaru līmeņos;

12.  atgādina, ka cīņai pret korupciju vajadzētu būt vienai no Turcijas prioritātēm; tādēļ aicina Turciju atjaunināt pretkorupcijas stratēģiju un rīcības plānu, lai izveidotu neatkarīgu pretkorupcijas struktūru un uzkrātu ticamus reģistrētus datus par izmeklēšanām, apsūdzībām un spriedumiem, tostarp augsta līmeņa lietās;

13.  aicina atjaunot Koza İpek Holding un Feza plašsaziņas līdzekļu neatkarību un pārtraukt visu valdības pārstāvju dalību to valdēs, atjaunot darbā tos daudzos darbiniekus, kuri izteica savu neapmierinātību par valdības pārņemšanu, un atcelt pret viņiem celtās terorisma apsūdzības;

14.  nosoda vairāku Turcijas laikrakstu vardarbīgo un pretlikumīgo pārņemšanu, tostarp arī nesen notikušo izdevuma „Zaman” pārņemšanu, un pauž bažas par „Digiturk” lēmumu pārstāt pārraidīt televīzijas kanālus, jo tā pamatā, iespējams, cita starpā ir politiski motīvi; aicina Turcijas valdību izbeigt politisko un ekonomisko spiedienu uz neatkarīgajiem plašsaziņas līdzekļiem; stingri nosoda mutiskos un fiziskos uzbrukumus un arvien pieaugošu neslavas celšanas un pretterorisma tiesību aktu izmantošanu pret žurnālistiem; norāda uz satura aizliegumu attiecībā uz tiešsaistes un parastā formāta ziņošanu, kā arī tīmekļa vietņu, jo īpaši sociālo tīklu, bloķēšanu, kas ir novedis pie žurnālistu pašcenzūras, jo viņi baidās, ka kritika pret iestādēm nozīmēs turpmākas represijas; ir ļoti nobažījies par desmitiem tūkstošu tīmekļa vietņu bloķēšanu, 2015. gada martā pieņemtajiem Interneta plašsaziņas līdzekļu regulējuma likuma grozījumiem, un Telekomunikāciju direktorāta (TIB) pilnvarām, kas tam ļauj četru stundu laikā dažādu neskaidru iemeslu dēļ bloķēt tīmekļa vietnes; pauž bažas par to, ka Turcijas satelītpakalpojumu sniedzējs „Turksat” piektdien, 2016. gada 26. februārī, apturēja IMC TV pārraides pēc Ankaras prokurora pieprasījuma, kurš izmeklē, vai kanāls ir atbalstījis „teroristu” grupējumu; pauž bažas par ārkārtīgi augstajiem nodokļu sodiem, kas piemēroti plašsaziņas līdzekļu organizācijām; aicina pārskatīt tiesību aktus par internetu, lai atbalstītu vidi, kas veicina vārda brīvību internetā, un privātuma un privāto tiesību aizsardzību; nosoda Turcijas valdības amatpersonu mēģinājumus iebiedēt un dažos gadījumos deportēt vairākus starptautiskos žurnālistus; prasa veikt neatkarīgu izmeklēšanu par žurnālistu Naji Jerf, Ibrahim Abdel Qader un Fares Hammadi, kuri veidoja blogu par Sīriju, proti „Raqqa is Being Slaughtered Silently” („Raka tiek klusībā nokauta”) noslepkavošanu Turcijā; turklāt pauž nožēlu par izmeklēšanu, arestiem, sodiem, kas saistīti ar brīvības atņemšanu, un naudassodiem par, kā apgalvots, valsts vadītāja apvainošanu, kuri pamatojas uz kriminālkodeksa 299. pantu; aicina Turcijas valdību prioritārā un steidzamības kārtā risināt šos jautājumus, lai saskaņā ar starptautiskajiem standartiem garantētu plurālismu; uzskata, ka atvērtas publiskas debates ir veselīgas demokrātijas pamatelements;

15.  aicina Turcijas valdību pieņemt atbilstīgu datu aizsardzības likumu un izveidot neatkarīgu datu aizsardzības iestādi saskaņā ar Eiropas standartiem, radot vajadzīgos nosacījumus efektīvai un lietderīgai starptautiskai policijas un tiesu iestāžu sadarbībai un informācijas kopīgošanai un vienlaikus veicinot atbilstību vīzu režīma liberalizācijas kritērijiem; aicina Turcijas iestādes skaidri noteikt likuma darbības jomas izņēmumus, jo īpaši attiecībā uz veselības datu apstrādi, un ieviest atlases procedūru, kas nodrošina datu aizsardzības iestādes locekļu neatkarību;

16.  atkārtoti pauž bažas par pretterorisma likumu, jo īpaši par to, cik plaši un pārmērīgi nenoteikti tajā definēts terorisma, organizētās noziedzības un propagandas jēdziens, kas faktiski neļauj noteikt šādu pārkāpumu precīzu raksturu; uzstāj, ka krimināltiesību un pretterorisma tiesību aktiem ir jābūt saskaņā ar ECT judikatūru, kas Turcijai būtu pilnīgi jāņem vērā un jāīsteno; aicina Turciju radīt politisko un tiesisko vidi, kas arī praksē ļauj tiesu varai neatkarīgi un objektīvi veikt savus pienākumus, lai tā nekļūtu par represiju instrumentu iekšējo domstarpību risināšanai; aicina Turciju īstenot visus Eiropas tiesu spriedumus; pauž bažas par daudzajiem gadījumiem, kad tiesnešus un prokurorus ieceļ citā amatā, pārceļ bez paša piekrišanas un atbrīvo no darba, kas iedragā tiesu sistēmas neatkarību, objektivitāti un efektivitāti, kā arī taisnīga procesa un pilnvaru nodalīšanas principu ievērošanu; prasa steidzami atjaunot pilnvaru nodalīšanu un īstenot jēgpilnus pasākumus, lai nodrošinātu tiesu iestāžu pilnīgu neatkarību; pauž nožēlu par tiesas spriešanas procesa izkropļošanu par labu konkrētiem politiķiem, kas kļuva par bieži sastopamu praksi Turcijā pēc 2013. gada korupcijas skandāla; uzsver, ka ir jāierobežo izpildvaras nozīme un ietekme Tiesnešu un prokuroru augstajā padomē un ka ir vajadzīgas pietiekamas garantijas pret tiesnešu pārcelšanu bez paša piekrišanas;

17.  atgādina, ka Turcijas ekonomikas ārkārtīgā izaugsme pēdējās desmitgades laikā ir vedusi pie līdz šim nepieredzēta strauja uzplaukuma mājokļu un infrastruktūras jomā, kas daudzos gadījumos noticis uz vides un dabas aizsardzības apsvērumu rēķina; pauž īpašas bažas par dažādajiem lielajiem projektiem šajā valstī un aicina valdību nekavējoties izmantot vides un sociālās ietekmes novērtējumus, kā arī projektu izstrādē pienācīgi iesaistīt vietējos iedzīvotājus, lai pēc iespējas izvairītos no urbanizācijas, telpas patēriņa un vides degradācijas negatīvas ilgtermiņa ietekmes;

18.  uzskata, ka konstitūcijas reformu procesam būtu jāsekmē plurālistiskas, iekļaujošas un tolerantas sabiedrības izveide; uzsver, ka jaunas konstitūcijas pamatā vajadzētu būt plaša politiskā spektra un visas sabiedrības vienprātībai un pilnīgai minoritāšu tiesību ievērošanai neatkarīgi no viņu kultūras vai reliģiskās piederības, tādējādi nodrošinot stabilu pamatu pamattiesību un tiesiskuma ievērošanai; mudina Turciju pilnībā ievērot tiesiskumu un pamattiesības un brīvības, jo īpaši reliģisko un etnisko minoritāšu brīvību; uzsver nepieciešamību pieņemt visaptverošus diskriminācijas apkarošanas tiesību aktus, tostarp aizliegt diskrimināciju un naidīgus izteikumus uz etniskās piederības, reliģijas, seksuālās orientācijas, dzimuma un dzimumidentitātes pamata, un šādas diskriminācijas aizliegumu iekļaut arī jaunā konstitūcijā; uzsver, ka tam nevajadzētu liegt Turcijai iespēju piešķirt īpašas tiesības pilsoņiem, pamatojoties uz viņu etniskās izcelsmes, reliģijas vai valodas, lai viņi varētu saglabāt savu identitāti; šajā sakarā norāda, ka nepieciešama turpmāka rīcība, lai risinātu problēmas, ar ko saskaras grieķu minoritātes pārstāvji, jo īpaši attiecībā uz izglītību un īpašumtiesībām; mudina Turcijas iestādes īstenot tiesvedības pasākumus pret personām un struktūrām, kas atbildīgas par jebkāda veida naida noziegumu, tostarp antisemītisma, izdarīšanu, kā norādīts valdības 2013. gada „Demokratizācijas kopumā”; nosoda Turcijas valdības pasīvo attieksmi pret nopietnajiem draudiem pret kristiešiem un to mācītājiem sociālajos plašsaziņas līdzekļos; gaida, ka Turcijas valdības attieksme pret Turcijas pilsoņiem nebūs atkarīga no pilsoņu reliģiskās pārliecības; ņemot vērā to, ka Turcijā ir lielākā romu minoritātes kopiena pasaulē, aicina Turcijas iestādes īstenot konkrētus un efektīvus pasākumus, lai romiem panāktu de facto vienlīdzīgas tiesības Turcijas sabiedrībā un uzlabot romu situāciju, īpašu uzmanību veltot romu bērnu situācijai un romu sieviešu integrācijai;

19.  aicina Turciju turpināt cieši sadarboties ar Komisiju saistībā ar izstrādē esošiem jaunajiem tiesību aktiem un attiecībā uz spēkā esošo tiesību aktu īstenošanu, lai nodrošinātu atbilstību ES acquis;

20.  uzsver, ka saskaņā ar Eiropas vērtībām ir pilnīgi jāievēro tiesības uz atšķirīgu dzīvesveidu, laicīgu vai ticībā pamatotu, kā arī to, ka ir jāsaglabā valsts un reliģijas nošķiršana;

21.  uzsver, ka ir svarīgi turpināt reformu procesu domas, apziņas un reliģijas brīvības jomā, ļaujot reliģiskajām kopienām iegūt juridiskas personas statusu, likvidējot visus aizliegumus attiecībā uz garīdznieku izglītošanu, iecelšanu amatā un pēctecību, ievērojot attiecīgos Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumus un Venēcijas komisijas ieteikumus un likvidējot jebkādu diskrimināciju vai šķēršļus saistībā ar reliģiju; aicina Turciju ņemt vērā Ekumēniskā patriarhāta specifisko raksturu un nozīmi un atzīt tā juridisko statusu; atkārtoti norāda nepieciešamību ļaut atkalatvērt Halki semināru un novērst visus šķēršļus tā pienācīgai darbībai, kā arī ļaut publiski izmantot garīdznieka titulu „ekumeniskais patriarhs”;

22.  aicina Turcijas valdību apturēt tās plānus būvēt Akuju kodolspēkstaciju; norāda, ka objektam paredzēts atrasties reģionā, kur bieži notiek spēcīgas zemestrīces, un tāpēc tas apdraudētu ne tikai Turciju, bet arī visu Vidusjūras reģionu; līdz ar to pieprasa Turcijas valdībai pievienoties Espo konvencijai, kas pusēm uzliek saistības citai citu informēt un apspriesties par plānotiem lieliem projektiem, kuriem, ļoti iespējams, varētu būt ievērojama nelabvēlīga pārrobežu ietekme uz vidi; aicina Turcijas valdību iesaistīt kaimiņvalstu, piemēram, Grieķijas un Kipras, valdību turpmākā Akuju projekta darbībā vai vismaz apspriesties ar tām;

23.  pauž bažas par to, ka pret sievietēm vērstas vardarbības līmenis ir augsts un ka valsts tiesību aktos paredzētā aizsardzība, kas novērstu vardarbību pret sievietēm, netiek pietiekami īstenota; turklāt uzstāj, lai iestādes efektīvi piemērotu spēkā esošos tiesību aktus par vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, kas ir plaši izplatīta problēma gan laukos, gan pilsētās, risinātu jautājumu par to, ka vardarbība dzimuma dēļ netiek pietiekami bieži paziņota, sniegtu atbalsta pakalpojumus un patvērumu no šādas vardarbības cietušajiem un piemērotu vainīgajiem sankcijas, vairotu sociālo informētību un cīnītos pret to, ka sabiedrībā vardarbību dzimuma dēļ uzskata par pieņemamu; stingri iesaka valdībai sekmēt dzimumu līdztiesību politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā, kultūras, pilsonisko tiesību un visās citās jomās;

24.  aicina Turciju veltīt nopietnus centienus LGBTI kopienas tiesību aizsardzībai; pauž nopietnas bažas par LGBTI personu aizsardzības pret vardarbību trūkumu; šajā sakarā uzsver savu vilšanos par to, ka aizsardzība pret naida noziegumiem uz seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes pamata nav ietverta Naida noziegumu likumprojektā; pauž nožēlu par to, ka naida noziegumi pret LGBTI personām bieži paliek nesodīti vai arī likumpārkāpēja sods tiek samazināts tāpēc, ka cietušais it kā esot „netaisni provocējis”;

III.Kurdu miera process un situācija Turcijas dienvidaustrumos

25.  pauž dziļas bažas par situācijas pasliktināšanos Turcijas dienvidaustrumos; atgādina par Turcijas valdības atbildību par visu tās teritorijā dzīvojošo iedzīvotāju aizsardzību, neatkarīgi no to izcelsmes, kultūras un reliģijas; atzīst, ka Turcijai ir likumīgas tiesības cīnīties pret terorismu, ievērojot starptautiskās tiesību normas; tomēr uzsver, ka drošības pasākumi ir jāveic, ievērojot tiesiskumu un cilvēktiesības; uzsver, ka visām drošības spēku operācijām jābūt proporcionālām un tās nedrīkst būt kolektīva sodīšana; nosoda īpašo drošības dienestu pārkāpumus un aicina saukt vainīgos pie atbildības; aicina nodrošināt humanitāro tiesību ievērošanu, lai visi ievainotie varētu saņemt aprūpi, uz ko viņiem ir tiesības;

26.  nosoda un neuzskata par attaisnojamu vardarbību, pie kuras atkārtoti ķērusies PKK, kura ir iekļauta ES sastādītajā teroristu organizāciju sarakstā; uzsver, ka kurdu jautājumu nevar atrisināt vardarbīgā ceļā un mudina Turcijas valdību uzņemties atbildību par sarunu atsākšanu, lai panāktu visaptverošu ilgtspējīgu un kurdu jautājuma atrisinājumu; aicina PKK nolikt ieročus, atteikties no terorisma taktikas un savu prasību paušanai izmantot likumīgus līdzekļus; stingri nosoda uzbrukumus drošības spēkiem un civiliedzīvotājiem; šajā saistībā pauž nopietnas bažas par to, ka YPG-H kaujinieki ceļ barikādes un rok tranšejas; tomēr uzstāj, ka miermīlīgi protesti ir jāatļauj;

27.  aicina Turcijas varas iestādes nekavējoties atcelt komandantstundas, kuru noteikšanas apstākļi pārkāpj Turcijas konstitūciju; pauž īpaši nopietnu satraukumu par situāciju Džizrē un Dijarbakiras pilsētas Suras rajonā, un pauž nosodījumu par civiliedzīvotāju nogalināšanu, ievainošanu un atstāšanu bez ūdens, pārtikas un medicīniskās aprūpes; aicina Turciju atļaut Starptautiskā Sarkanā Pusmēness kustību atvieglot civiliedzīvotāju stāvokļa krīzi Džizrē un Dijarbakirā; mudina valdību ļaut ievainotos nogādāt slimnīcā, izpildot ECT pagaidu pasākumus, un garantēt drošus maršrutus, pa kuriem civiliedzīvotājiem atstāt pilsētas, kurās noteikta komandantstunda; pauž dziļas bažas par to, ka pieaug bojā gājušo un ievainoto civiliedzīvotāju skaits, un šis fakts ir rūpīgi jāizmeklē, kā arī to, ka aptuveni 400 000 cilvēku ir tikuši pārvietoti iekšzemē; uzsver, ka, ievērojot cilvēka cieņu, ir jāļauj ģimenēm no ielām aiznest bojāgājušo mirstīgās atliekas un viņus apbedīt; uzsver, ka Turcijas valdība ir atbildīga par to, lai tiktu nodrošinātas cilvēktiesības, garantēta drošība un piekļuve precēm un pakalpojumiem visiem civiliedzīvotājiem kaujās cietušajās Turcijas daļās, ko pārsvarā apdzīvo kurdi; aicina Turcijas valdību izveidot oficiālu mehānismu ārkārtas palīdzībai un kompensācijai tiem, kuriem nācās bēgot pamest savas mājas, kuri kļuva par bezdarbniekiem un zaudēja iztiku; pauž nožēlu par vēsturiskā mantojuma iznīcināšanu;

28.  ar bažām ņem vērā pilsētu pārveidošanas un pārvietošanas projektus konfliktu skartajās teritorijās, kurus nesen atklājusi Turcijas valdība, un pauž nožēlu par lēmumu visā Dijarbakiras rajonā Sur atsavināt īpašumus, tostarp pašvaldībai un arī baznīcai piederošus īpašumus, kas būtu reliģisko minoritāšu tiesību pārkāpums; aicina Turcijas valdību ievērot reģiona kultūras atšķirīgumu un atturēties no turpmāku pilnvaru piešķiršanas reģiona centralizētajai pašvaldības struktūrai; prasa pārskatīt lēmumu par atsavināšanu un rekonstrukcijas plānus, iesaistoties dialogā un sadarbībā ar rajona un pilsētas pašvaldībām un ievērojot iedzīvotāju un īpašnieku tiesības;

29.  pauž neizpratni par darbībām, ko veikuši īpašo operāciju policijas spēki, kurus dēvē par „Esedullah komandām” un kuri, kā izrādās, varētu būt atbildīgi par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, arī civiliedzīvotāju apzinātu nogalināšanu Turcijas dienvidaustrumos; pieprasa Turcijas iestādēm veikt vispusīgu „Esedullah komandu” darbību izmeklēšanu un nodrošināt, lai personas, kas vainīgas cilvēktiesību pārkāpumos, tiktu sauktas pie pilnas atbildības un sodītas;

30.  prasa nekavējoties panākt pamieru un atsākt miera procesu, lai panāktu kurdu jautājuma risinājumu sarunu ceļā; uzsver, ka prioritāte ir panākt progresu ceļā uz demokratizāciju un samierināšanu; šajā saistībā prasa Turcijas Lielajā nacionālajā asamblejā izveidot īpašu komiteju kurdu jautājuma atrisināšanai, kurai būtu jāveicina ilgstoša miera panākšana, no jauna radot taisnīguma sajūtu un dziedējot pret politiskiem pārkāpumiem jutīgās traumas; mudina ES nekavējoties uzņemties aktīvu lomu miera procesā; uzsver, cik svarīgi ir piešķirt prioritāti tam, lai palielinātu kurdu izcelsmes cilvēku sociālās, kultūras un politiskās tiesības un nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret viņiem; atkārtoti aicina Turciju kā Eiropas Padomes dalībvalsti atcelt atrunas, attiecībā uz Eiropas Vietējo pašvaldību hartu, lai nodrošinātu hartas pilnīgu ieviešanu visos tās aspektos;

31.  pauž stingru nosodījumu par iebiedēšanu un kriminālvajāšanu, kas vērsta pret vairāk nekā 1000 akadēmisko aprindu pārstāvjiem, kuri parakstīja lūgumrakstu, aicinot nodrošināt mieru; nosoda to, ka gandrīz 50 no viņiem ir tikuši atlaisti no darba vai atstādināti no pienākumu pildīšanas un ka vēl citi četri lūgumraksta parakstītāji ir tikuši ieslodzīti; uzsver, ka ir jāsauc pie atbildības personas, kas vainojamas advokāta Tahir Elçi — kurš savu dzīvi veltīja mieram un cilvēktiesībām — nogalināšanā; pauž nopietnas bažas par tiesas izmeklēšanām, kas vērstas galvenokārt pret HDP locekļiem, kā arī par vietējo mēru, tostarp 25 mēra vietnieku, apcietināšanu un atbrīvošanu no amata, kā arī draudiem, kas izteikti daudziem kurdu politiķiem;

32.  nosoda teroristu uzbrukumus Dijarbakirā, Suručā, Ankarā un Stambulā, kuri piedēvējami organizācijai ISIL/Daesh; pauž solidaritāti ar upuriem un viņu ģimenēm un Turcijas iedzīvotājiem, kas atrodas pirmajās rindās cīņā pret ekstrēmismu; tikpat stingri nosoda bumbu sprādzienus Ankarā 2016. gada 17. februārī, par kuriem uzņēmās atbildību kaujinieku grupējums TAK (Kurdistānas Brīvības piekūni), kā arī 2016. gada 13. martā Ankarā sarīkoto uzbrukumu, un izsaka līdzjūtību upuru ģimenēm un sērojošajiem; uzsver, cik svarīgi ir veikt rūpīgu izmeklēšanu par šiem uzbrukumiem, lai sauktu vainīgos pie atbildības; uzskata, ka efektīvai terorisma apkarošanai izšķirīgi svarīga ir ciešāka sadarbība starp Eiropolu un Turcijas tiesībaizsardzības iestādēm;

33.  atzinīgi vērtē Turcijas dalību globālajā koalīcijā pret Da’esh un tās bāzu atvēršanu ASV un koalīcijas spēkiem; mudina Turciju rīkoties, ievērojot nepieciešamo atturību, un pilnībā sadarbojoties ar tās rietumu sabiedrotajiem;

34.  mudina Turciju turpināt pastiprināt pasākumus, kuru mērķis ir neļaut ārvalstu kaujiniekiem, finansējumam un aprīkojumam caur Turcijas teritoriju sasniegt ISIL/Daesh un citus ekstrēmistu grupējumus; pauž bažas par iespēju, ka Turcijas iestādes nav veikušas visus iespējamos pasākumus, lai apturētu un novērstu ISIL/Daesh darbības, jo īpaši, lai cīnītos pret nelegālu naftas pārvadāšanu pāri tās robežām; prasa ES palielināt savas pilnvaras apmainīties ar informāciju un cieši sadarboties ar Turcijas iestādēm šajā jautājumā, lai sniegtu papildu atbalstu kontrabandas tīklu apkarošanai; norāda uz trūkumiem ārvalstu kaujinieku apcietināšanā un robežu kontrolē ar Irāku un Sīriju;

35.  atzinīgi vērtē Turcijas atbalstu un ieguldījumu nolīgumā, kas noslēgts starp lielvalstīm, lai izbeigtu karadarbību Sīrijā un sniegtu humanitāro palīdzību tiem, kam tā nepieciešama; uzteic to kā svarīgu soli ceļā uz Sīrijas krīzes atrisināšanu; norāda, ka karadarbības izbeigšanai būtu jāattiecas uz visām konfliktā iesaistītajām pusēm, izņemot grupas, ko ANO Drošības padome ir iekļāvusi teroristu organizāciju sarakstā; aicina visas puses pilnā mērā ātri īstenot šo apņemšanos; atgādina savu pārliecību par to, ka Sīrijas krīzi nevar atrisināt militārā ceļā, un uzstāj, ka ir jārod politisks risinājums nosoda Turcijas militāro intervenci pret kurdu spēkiem Sīrijas ziemeļos, kas nelabvēlīgi ietekmē cīņu pret ISIL/Daesh un pakļauj riskam centienus panākt mieru un atjaunot drošību;

IV.ES un Turcijas sadarbība bēgļu/migrācijas krīzes jomā

36.  atbalsta ES un Turcijas politiskā dialoga atjaunošanu ģeopolitisko problēmu, jo īpaši bēgļu un migrantu krīzes, risināšanā; atzīst Turcijas lielo humanitāro ieguldījumu lielākā bēgļu skaita pasaulē uzņemšanā; mudina ES un Turciju apvienot spēkus, uzlabojot bēgļu nometņu pamatsituāciju, nodrošinot pienācīgus dzīves apstākļus un veicinot Apvienoto Nāciju Organizācijas Bēgļu aģentūras (UNHCR) darbu, lai novērstu milzīgā skaita migrantu izbraukšanu; mudina ES turpināt sadarbību ar Turcijas valdības amatpersonām, lai nodrošinātu migrantu pareizu dokumentāciju; atgādina, ka Turcija ir viena no galvenajām tranzītvalstīm migrantiem un bēgļiem, kuri dodas uz ES ne tikai no Sīrijas, bet arī no daudzām citām valstīm; uzsver, cik svarīgi ir sadarboties ar Turciju, lai pārvaldītu bēgļu krīzi un novērstu cilvēku bojāeju jūrā; atzinīgi vērtē NATO pārraudzības misiju Egejas jūrā;

37.  atzinīgi vērtē to, ka 2015. gada 29. novembrī ir uzsākts ES un Turcijas kopējais rīcības plāns par bēgļu un migrantu pārvaldību, kas ir uz kopēju atbildību un abpusēju apņemšanos un mērķu sasniegšanu pamatotas visaptverošas sadarbības programmas daļa, un uzsver vajadzību to nekavējoties īstenot; uzsver, ka ES un Turcijas sadarbību migrācijas jautājumos nevajadzētu saistīt ar sarunu procesa kalendāru, saturu un nosacījumiem; uzskata, ka bēgļu krīzes nodošana Turcijai nav uzticams šīs problēmas ilgtermiņa risinājums; aicina ES dalībvalstis izrādīt solidaritāti, palielinot to valstu skaitu, kuras uzņems bēgļus pārmitināšanai dalīta sloga un dalītas atbildības garā;

38.  uzsver, ka 3 miljardus euro lielo Bēgļu atbalsta mehānismu Turcijai un tā papildu finansējumu ir pienācīgi jāizmanto, lai ātri sniegtu tiešu atbalstu bēgļiem un to uzņēmējām kopienām, īstenojot projektus ar mērķi apmierināt tūlītējās vajadzības pēc pārtikas, veselības aprūpes, sanitārijas un izglītības; prasa lēmumu pieņemšanas procesā pilnībā iesaistīt Parlamentu, kas ir viens no likumdevējiem un budžeta lēmējiestāde; mudina ātrāk izmaksāt apsolītos līdzekļus; aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar Turciju nodrošināt, ka ir ieviests mehānisms, lai pārliecinātos, ka līdzekļus pareizi izmanto šim mērķim, ka šis mehānisms tiks rūpīgi uzraudzīts un ka Komisija regulāri informēs Eiropas Parlamentu par līdzekļu izmantošanu; uzsver, ka īpašu uzmanību nepieciešamas pievērst neaizsargātām grupām, piemēram, sievietēm un bērniem, jo īpaši bāreņiem, kā arī reliģiskajām minoritātēm, tādām kā kristieši un jezīdi; uzsver, ka steidzami ir jārisina ar dzimumu saistītā vardarbība un sieviešu un meiteņu ļaunprātīgā izmantošana migrācijas ceļos, kas šķērso Turciju;

39.  atzinīgi vērtē Turcijas valdības neseno lēmumu atvērt savu darba tirgu Sīrijas bēgļiem; mudina steidzami rīkoties, lai nodrošinātu, ka visi 700 000 sīriešu bērnu saņem izglītību; uzteic Turcijas valdību par Sīrijas bēgļu nodrošināšanu ar bezmaksas veselības aprūpes pakalpojumiem un izglītības iespējām; pauž nožēlu, ka ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja aicinājums palielināt finansējumu nav ticis apmierināts un ka Pasaules Pārtikas programmai samazināto līdzekļu dēļ nācās samazināt ēdināšanai atvēlētos līdzekļus līdz 80 %; uzteic Turciju par to, ka tā vienpusēji aizpildīja šo finansiālo plaisu, un aicina dalībvalstis un ES palielināt finansējumu ANO aģentūrām un to partnerēm NVO Turcijā;

40.  augstu vērtē to, ka Turcija līdz šim ir saglabājusi atvērtu robežu politiku bēgļiem no Sīrijas; uzteic jaunu noteikumu ieviešanu Turcijas vīzu režīmā, kā rezultātā jau ir panākts krass robežu nelegālās šķērsošanas samazinājums; tomēr uzsver, ka trešām valstīm, no kurām nāk liels skaits nelikumīgo migrantu, ir jāpiemēro daudz stingrāka, ES vīzu politikai atbilstoša vīzu politika, lai mazinātu tādu migrantu pieplūdumu Eiropā caur Turciju, kuriem nav nepieciešama starptautiskā aizsardzība; uzsver, ka Turcijai ir nepieciešams visa veida atbalsts, lai stiprinātu tās robežu drošību un pastiprinātu cīņu pret cilvēku kontrabandistiem; aicina Turciju izrādīt pilnīgu neiecietību un veikt iedarbīgus pasākumus, lai apturētu cilvēku kontrabandu un bēgļu plūsmu uz Grieķijas salām, kā rezultātā tiek radītas nopietnas humanitāras, politiski sociālas un drošības problēmas ES. prasa panākt ciešāku sadarbību starp Turciju, Bulgāriju un Grieķiju meklēšanas un glābšanas operāciju Egejas jūrā jomā un aicina Frontex sniegt atbalstu Turcijas krasta apsardzei un veicināt divpusējo apmaiņu ar informāciju; atzīst, ka pasākumi pret noziedzīgo kontrabandu var būt iedarbīgi tikai tad, ja vienlaikus tiek izveidoti droši un likumīgi ceļi, kā bēgļi un patvēruma meklētāji var nonākt Eiropas Savienībā;

41.  uzsver, ka migrācijas uz ES ierobežošanai nevajadzētu novest pie bēgļu patvēruma noraidījuma vai nelikumīgas turēšanas apcietinājumā; aicina Komisiju saistībā ar ES un Turcijas kopīgo rīcības plānu izmeklēt organizācijas “Amnesty International” 2016. gada 1. aprīļa ziņojumā iekļautos apgalvojumus par to, ka Turcija veic sīriešu bēgļu piespiedu atgriešanu; uzstāj, ka visām piespiedu atgriešanas procedūrām no Grieķijas uz Turciju ir pilnībā jāatbilst starptautiskajiem un ES tiesību aktiem, kas saistīti ar patvērumu, starptautisko aizsardzību un pamattiesību un procesuālo garantiju īstenošanu; šajā sakarībā aicina Komisiju cieši uzraudzīt, kā Turcijas iestādes īsteno vienošanos un vai Turcijā atpakaļ atgriezto personu gadījumā tiek ievērots neizraidīšanas princips; atkārtoti aicina Turcijas valdību atcelt ģeogrāfisko atrunu attiecībā uz 1951. gada Ženēvas Konvenciju; uzsver, ka ir būtiski svarīgi izveidot drošus un likumīgus ceļus bēgļiem, un mudina dalībvalstis ievērojami palielināt savus pārmitināšanas pasākumus; uzskata, ka ir absolūti nepieciešams rast politisku risinājumu Sīrijas krīzei; mudina Turciju ievērojami palielināt savus centienus rast politisku risinājumu, proti, atteikties no savām iebildēm pret kurdu līdzdalību miera sarunās Ženēvā;

42.  atzinīgi vērtē to, ka Turcijas iestādes un ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos birojs Turcijā ir saskaņojuši savas bēgļu reģistrācijas datubāzes vienā reģistrācijas sistēmā; uzskata, ka steidzami ir jāmeklē tehniski veidi, kā padarīt šo datubāzi sadarbspējīgu un saderīgu ar Eiropas patvēruma meklētāju reģistrācijas datubāzi Eurodac; uzsver, ka svarīgi ir arī anulēt bēgļu reģistrāciju Turcijas datubāzē, kad tie no Turcijas dodas uz Eiropu;

43.  uzsver, ka Eiropas Savienībai atpakaļuzņemšanas nolīguma īstenošanai attiecībā uz visām dalībvalstīm ir izšķiroša nozīme, jo tas nodrošina iespēju piemērot efektīvāku atgriešanas politiku attiecībā uz migrantiem, kuriem nav nepieciešama starptautiskā aizsardzība; atzinīgi vērtē politisko vienošanos, ko abas puses panāca ES un Turcijas augstākā līmeņa sanāksmē 2015. gada 29. novembrī, par to, ka ES un Turcijas atpakaļuzņemšanas nolīgums ir pilnībā piemērojams no 2016. gada jūnija; aicina visas puses īstenot pastāvošos divpusējos atpakaļuzņemšanas nolīgumus un nodrošināt atgriezto migrantu pamattiesību pilnīgu ievērošanu;

44.  mudina Turcijas valdību pilnībā un nediskriminējoši izpildīt vīzu režīma liberalizācijas ceļvedī noteiktos kritērijus attiecībā uz visām dalībvalstīm; atgādina, ka vīzu režīma liberalizāciju ir uz nopelniem balstīts process un tikai tad, kad būs izpildīti standarti, Turcijas pilsoņiem kļūs iespējams ceļot bez vīzas; aicina Komisiju sniegt plašāku tehnisko palīdzību to vīzu liberalizācijas noteikumu izpildīšanai, kas ietverti ceļvedī;

V.Progress sarunās par Kipras atkalapvienošanos

45.  atzinīgi vērtē ievērojamo progresu, kas panākts Kipras sarunās par atkalapvienošanos, kuras risinājās ANO aizbildnībā; atzinīgi vērtē abu kopienu vadītāju 2014. gada 11. februāra kopīgo deklarāciju kā iespējamā atrisinājuma pamatu; neskarot galīgo vienošanos, atbalsta Kipras republikas attīstīšanos par divu kopienu, divu zonu federāciju ar vienu suverenitāti, vienu starptautisko juridiskas personas statusu un vienu pilsonību, ar politisku vienlīdzību starp abām kopienām un vienlīdzīgām iespējām visiem tās pilsoņiem, saskaņā ar attiecīgajām ANO Drošības padomes rezolūcijām un starptautiskajiem tiesību aktiem; atzinīgi vērtē Kipras grieķu un Kipras turku kopienas vadītāju konstruktīvo pieeju, kā arī viņu apņemšanos un nenogurstošos centienus iespējami drīzāk panākt taisnīgu, visaptverošu un dzīvotspējīgu risinājumu; uzsver gadu desmitiem ilgušās Kipras problēmas risinājuma svarīgo nozīmi visam reģionam, kā arī Eiropai/ Eiropas Savienībai; tāpēc atzinīgi vērtē jauna referenduma par atkalapvienošanos iespējamu un aicina visas puses palīdzēt sasniegt pozitīvu iznākumu;

46.  uzsver, ka neatrisinātā Kipras problēma ietekmē ES un Turcijas attiecību attīstību, tāpēc aicina visas iesaistītās puses pielikt pūles, lai rastu šīs problēmas risinājumu;

47.  aicina Turciju pildīt tās pienākumu pilnībā un nediskriminējoši ieviest EK un Turcijas Asociācijas nolīguma papildprotokolu attiecībā uz visām dalībvalstīm, tostarp Kipras Republiku, kura izpilde varētu dot nozīmīgu stimulu sarunu procesam;

48.  pauž nožēlu par Turcijas nelikumīgās kolonizācijas politiku un aicina to atturēties no Turcijas pilsoņu turpmākas izmitināšanas okupētajās Kipras teritorijās, jo tas ir pretrunā Ženēvas Konvencijai un starptautisko tiesību aktu principiem; mudina Turciju pārtraukt visas darbības, kas izmaina salas demogrāfisko līdzsvaru un tādējādi kavē risinājuma rašanu nākotnē;

49.  aicina Turciju atturēties no jebkādām darbībām Kipras ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā (EEZ), kuras varētu novest pie domstarpībām un krīzes ļoti jutīgā reģionā un varētu negatīvi ietekmēt sarunas par demokrātisku risinājumu, lai tādējādi izbeigtu pašreizējo nepieņemamo dihotomo status quo; atzīst dalībvalstu tiesības to suverēno tiesību kontekstā parakstīt divpusējus un citus nolīgumus, lai izmantotu savas valsts resursus savā ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā;

50.  atzinīgi vērtē abu vadītāju vienošanos par virkni uzticības veidošanas pasākumu, tostarp par divu jaunu šķērsošanas punktu atvēršanu, par elektroenerģijas tīklu savstarpēju savienošanu; tomēr norāda, ka progress ir ļoti mazs vai nav nekāds attiecībā uz mobilo tālruņu savstarpēju izmantojamību; tāpēc mudina abas puses bez turpmākas kavēšanās īstenot visus saskaņotos pasākumus; aicina ES pilnībā atbalstīt šo vienošanos — gan politiski, gan finansiāli; aicina Turciju aktīvi atbalstīt sarunu procesu un tā pozitīvu iznākumu; aicina Turciju sākt izvest savus bruņotos spēkus no Kipras un nodot nodalīto Famagustas sektoru ANO saskaņā ar ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 550(1984); uzteic to, ka Komitejai bezvēsts pazudušo personu jautājumos (kura meklē gan Kipras turku, gan Kipras grieķu bezvēsts pazudušās personas) ir piešķirta piekļuve visiem attiecīgajiem objektiem, tostarp militārajām zonām; tomēr mudina Turciju piešķirt piekļuvi atbilstīgajiem arhīviem, kas maksimāli palielinātu komitejas darbības efektivitāti;

51.  atzinīgi vērtē Kipras Republikas prezidenta Nicos Anastasiades iniciatīvu atzīt turku valodu par oficiālu ES valodu, un mudina iesaistītās puses paātrināt šo procesu; norāda, ka ir nepieciešams iepriekš labi sagatavot ES acquis īstenošanu turpmāk topošajā Kipras turku federālajā zemē (pavalstī), pirms stāsies spēkā izlīguma nolīgums; šajā saistībā atzinīgi vērtē abu kopienu ad hoc komitejas izveidošanu jautājumiem par gatavošanos ES; mudina Eiropas Parlamentu un Eiropas Komisiju pastiprināt centienus sadarboties ar Kipras turku kopienu, gatavojoties pilnai integrācijai Eiropas Savienībā; mudina Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju izlīguma panākšanas gadījumā veikt vajadzīgos pasākumus;

o
o   o

52.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas priekšsēdētājam, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Turcijas Republikas valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0094.
(2) OV C 341 E, 16.12.2010., 59. lpp.
(3) OV C 199 E, 7.7.2012., 98. lpp.
(4) OV C 257 E, 6.9.2013., 38. lpp.
(5) OV C 45, 5.2.2016., 48. lpp.
(6) OV C 65, 19.2.2016., 117. lpp.
(7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0235.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0052.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0014.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0228.


2015. gada ziņojums par Albāniju
PDF 349kWORD 112k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 14. aprīļa rezolūcija par 2015. gada ziņojumu par Albāniju (2015/2896(RSP))
P8_TA(2016)0134B8-0440/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Stabilizācijas un asociācijas nolīgumu starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Albānijas Republiku, no otras puses,

–  ņemot vērā Eiropadomes prezidentūras 2003. gada 19. un 20. jūnijā Salonikos notikušās sanāksmes secinājumus attiecībā uz Rietumbalkānu valstu izredzēm pievienoties Eiropas Savienībai,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2014. gada 26.–27. jūnija sanāksmes lēmumu piešķirt Albānijai ES kandidātvalsts statusu, kā arī — Padomes 2015. gada 15. decembra secinājumus,

–  ņemot vērā Albānijas un ES Stabilizācijas un asociācijas padomes septīto sanāksmi, kas notika 2015. gada 18. maijā Briselē,

–  ņemot vērā Albānijas pievienošanos Ziemeļatlantijas līguma organizācijai (NATO) 2009. gada 1. aprīlī,

–  ņemot vērā Vīnes 2015. gada 27. augusta augstākā līmeņa sanāksmes par Rietumbalkāniem priekšsēdētāja noslēguma deklarāciju, kā arī pilsoniskās sabiedrības organizāciju ieteikumus Vīnes 2015. gada augstākā līmeņa sanāksmei,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 10. novembra paziņojumu „ES paplašināšanās stratēģija” (COM(2015)0611), kam pievienots Komisijas dienestu darba dokuments „Albānijas 2015. gada ziņojums” (SWD(2015)0213),

–  ņemot vērā piektā augsta līmeņa dialoga par galvenajām prioritātēm kopīgos secinājumus, ko pieņēma 2015. gada 24. martā Tirānā,

–  ņemot vērā EDSO un Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja 2015. gada 8. septembra galīgo ziņojumu par 2015. gada 21. jūnijā notikušajām pašvaldību vēlēšanām,

–  ņemot vērā ES un Albānijas Stabilizācijas un asociācijas parlamentārās komitejas (SAPK) devīto sanāksmi, kuru rīkoja 2015. gada 9. un 10. novembrī Briselē,

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Albāniju,

–  ņemot vērā darbu, ko Knut Fleckenstein veicis kā Ārlietu komitejas pastāvīgais referents jautājumos par Albāniju;

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā Albānija pastāvīgi progresē savā virzībā uz pievienošanos ES;

B.  tā kā (potenciālās) kandidātvalstis vērtē pēc to nopelniem un tā kā pievienošanās grafiku nosaka vajadzīgo reformu kvalitāte;

C.  tā kā vēl pastāv problēmas un tās ir strauji un efektīvi jārisina, lai turpinātu virzību ceļā uz pievienošanos ES;

D.  tā kā reformu konsekventa pieņemšana un pilnīga īstenošana attiecībā uz piecām galvenajām prioritātēm, kā arī noturīga politiskā apņemšanās ir būtiska, lai virzītos uz priekšu ES pievienošanās procesā;

E.  tā kā reliģijas brīvības, kultūras mantojuma aizsardzība un īpašuma pārvaldīšana saskaņā ar tiesiskumu ir Eiropas Savienības pamatvērtības;

F.  tā kā konstruktīvs un ilgtspējīgs politiskais dialogs starp politiskajiem spēkiem par reformām, kas saistītas ar ES, ir vitāli svarīgs tālākam progresam ES pievienošanās procesā; tā kā godīga savstarpējā attieksme, konstruktīvs dialogs, sadarbība un gatavība uz kompromisu starp valdību un opozīciju ir vitāli svarīgi, lai nodrošinātu veiksmīgu un ilgtspējīgu reformu procesu;

G.  tā kā Albānijā pastāv politiska vienprātība un plašs sabiedrības atbalsts ES pievienošanās procesam; tā kā reformu programmas panākumi ir lielā mērā atkarīgi no demokrātiskas politiskās vides esamības valstī;

H.  tā kā noturīgam progresam, jo īpaši tādās jomās kā tiesiskums, tiesu sistēmas reforma, cīņa pret korupciju un organizēto noziedzību, valsts pārvaldes reforma un pamattiesības, ir izšķiroša nozīme reformu procesā; tā kā Albānijai ir jāpastiprina reformu centieni šajās jomās un attiecībā uz citām galvenajām prioritātēm, lai uzsāktu pievienošanās sarunas un konsolidētu tās demokrātisko pāreju; tā kā ES ir noteikusi tiesiskumu kā savas paplašināšanās pamatu un turklāt uzsvērusi vajadzību stiprināt ekonomikas pārvaldību un valsts pārvaldi visās Rietumbalkānu valstīs,

1.  atzinīgi vērtē Albānijas pastāvīgo progresu attiecībā uz reformām par galvenajām prioritātēm, kuras nepieciešamas, lai sāktu pievienošanās sarunas; mudina valdību, parlamentu un politiskās partijas saglabāt reformu radīto impulsu un paātrināt reformu īstenošanu; aicina tos strauji veikt būtisku tiesu sistēmas reformu; uzstāj, ka ir svarīgi šīs reformas pienācīgi un savlaicīgi īstenot;

2.  aicina visus politiskos spēkus veltīt tālākus centienus, lai veidotu konstruktīvāku un patiesu politisko dialogu, kas ļaus pieņemt un īstenot galvenās reformas; ir cieši pārliecināts, ka noturīga sadarbība starp valdību un opozīciju parlamentā ir būtiski svarīga Albānijas ES reformu procesam un pievienošanās kritēriju izpildei; stingri uzsver, cik būtiski ir ievērot apņemšanos veidot demokrātisku politisko kultūru, kas ietver sevī atvērtību dialogam, sarunām un kompromisam un pilnībā izslēdz boikotu un radikālismu; atzinīgi vērtē to, ka ir izveidota un darbojas Eiropas integrācijas nacionālā padome (NCEI), ar kuru paredzēts panākt, lai ar ES saistīto reformu process būtu iekļaujošāks; mudina turpināt palielināt parlamenta spējas uzraudzīt īstenošanu un acquis ievērošanu;

3.  uzteic valdības un opozīcijas partijas par konstruktīvu sadarbību un tiesību aktu vienprātīgu pieņemšanu parlamentā attiecībā uz tādu personu izslēgšanu no iecelšanas un ievēlēšanas valsts amatā, kas pastrādājušas noziedzīgu nodarījumu (tā sauktais „dekriminalizācijas likums”); atzinīgi vērtē papildu tiesību aktu pieņemšanu parlamentā un aicina šos tiesību aktus ātri un rūpīgi īstenot pēc būtības; stingri aicina parlamentu rādīt piemēru tiesību aktu īstenošanā, lai stiprinātu iedzīvotāju un uzņēmēju uzticēšanos saviem politiskajiem pārstāvjiem un publiskajām iestādēm;

4.  atzinīgi vērtē Albānijas apņemšanos veikt visaptverošu un vērienīgu tiesu sistēmas reformu un mudina Albānijas iestādes raiti turpināt šīs svarīgās reformas sagatavošanas darbus, lai veicinātu pilsoņu uzticēšanos tiesu sistēmai; atzinīgi vērtē darbu, ko reformas sagatavošanā ir paveikusi ad hoc parlamentārā komiteja attiecībā uz tiesu sistēmas reformu; atzinīgi vērtē ciešo sadarbību ar Eiropas Padomes Venēcijas komisiju; mudina turpināt sadarbību ceļā uz šīs reformas pieņemšanu; aicina visas puses, ņemot vērā Venēcijas komisijas ieteikumus, strādāt, lai panāktu kompromisu par būtiskām izmaiņām tiesu sistēmā, kas inter alia attiecas uz tiesnešu un prokuroru pilnīgu neatkarību un pārskatatbildību un tiesas, jo īpaši Augstās tiesas un Konstitucionālās tiesas, ka arī Tieslietu augstās padomes, objektivitāti;

5.  uzsver, ka ir nepieciešams novērst pašreizējos trūkumus tiesu sistēmas darbībā, tostarp skatot jautājumus par tās neatkarību no citiem varas atzariem, politisko iejaukšanos, selektīvo tiesiskumu un ierobežotu pārskatatbildību, augstu korupcijas līmeni, neefektīviem kontroles mehānismiem, resursu nepietiekamību, vispārējo tiesvedības ilgumu un skaidru profesionālo kritēriju trūkumu tiesnešu iecelšanai un paaugstināšanai amatā; uzsver nepieciešamību palielināt pārredzamību un īstenot attiecīgos ieteikumus, ko sniedza Pretkorupcijas starpvalstu grupa (GRECO) savā ceturtajā novērtējuma ziņojumā par korupcijas novēršanu attiecībā uz tiesnešiem un prokuroriem;

6.  iesaka, lai Komisija rūpīgi novēro tiesu iestāžu reformā panākto progresu, un mudina to ziņot Parlamentam un Padomei, tiklīdz Albānija ir pietiekami pavirzījusies uz priekšu šajā reformā, un ņemt vērā šos secinājumus, kā arī panākto progresu piecu galveno prioritāšu īstenošanā, apdomājot ieteikumu sākt pievienošanās sarunas;

7.  atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta valsts pārvaldes reformas stratēģija 2015.–2020. gadam un tās rīcības plāns 2015.–2017. gadam, kā arī 2014.–2020. gada valsts finanšu pārvaldības reformu stratēģija; uzsver, ka ir nepieciešams profesionāls un pārredzams civildienests, lai tas kalpotu pilsoņu interesēm, sniegtu pilsoņiem labākus pakalpojumus un sagatavotos efektīvai turpmāko pievienošanās sarunu norisei; ņem vērā centienus panākt, lai valsts pārvalde būtu iedzīvotājiem pieejamāka; mudina valdību turpināt centienus, lai uzlabotu administratīvās spējas, depolitizētu valsts pārvaldi un apkarotu korupciju civildienestā, kā arī uzlabot darbā pieņemšanas procedūras, tā lai tās balstītos uz nopelniem un darba rezultātiem; aicina pilnībā un efektīvi īstenot Civildienesta likumu un Administratīvā procesa likumu; prasa uzlabot cilvēktiesību struktūru, piemēram, ombuda biroja, autoritāti, autonomiju, efektivitāti un resursus; aicina nodrošināt atbilstošu budžeta piešķīrumu abiem jaunajiem komisāriem — komisāram bērnu lietās un komisāram spīdzināšanas novēršanas lietās; atzinīgi vērtē to, ka pieņemta decentralizācijas stratēģija 2015.–2020. gadam un likums par vietējo pašpārvaldi, kas palielina vietējās pašvaldības vienību administratīvās un finanšu spējas un paredz konsultācijas starp centrālo valdību un vietējo pašvaldību; norāda, ka skaidrāk jāformulē vietējo pašvaldību funkcijas un pienākumi un jāturpina ciešs dialogs ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp — pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem;

8.  joprojām pauž bažas par plaši izplatīto korupciju, jo īpaši izglītības, veselības aprūpes, tiesu iestādēs, publiskajā iepirkumā, publiskā un privātā sektora partnerības koncesijās, būvniecībā un teritoriālajā plānošanā, kā arī vietējā pašpārvaldē un valsts civildienestā; aicina nostiprināt vietējās pašvaldības; atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta 2015.–2020. gada valsts korupcijas apkarošanas stratēģija un rīcības plāns 2015.–2017. gadam; aicina kompetentās iestādes uzraudzīt un rūpīgi pārskatīt rīcības plānu, uzlabot rezultātus attiecībā uz izmeklēšanu, kriminālvajāšanu un notiesājošiem spriedumiem korupcijas lietās visos līmeņos, stingri piemērot pretkorupcijas tiesību aktus un stiprināt korupcijas apkarošanas iestāžu neatkarību un to savstarpējo sadarbību; atzinīgi vērtē priekšlikumu saistībā ar likumu par ziņotāju aizsardzību un pārredzamības uzlabošanu un kontroli attiecībā uz politisko partiju finansēm; uzsver nepieciešamību stiprināt tiesībaizsardzības iestāžu spējas veikt aktīvu un efektīvu izmeklēšanu; pauž ciešu pārliecību, ka panākumi tiesu reformā arī būtiski uzlabos cīņu pret korupciju un organizēto noziedzību;

9.  norāda uz valdības apņemšanos cīnīties pret organizēto noziedzību, kā rezultātā tika veiktas vairākas veiksmīgas plaša mēroga tiesībaizsardzības operācijas, tostarp sadarbībā ar kaimiņvalstu un ES dalībvalstu iestādēm; tomēr joprojām pauž bažas par galīgo notiesājošu spriedumu nelielo skaitu; uzsver nepieciešamību turpināt attīstīt sadarbību starp prokuratūru un policiju un nodrošināt efektīvāku juridisko kontroli; prasa piešķirt policijai un prokuratūrai pienācīgus resursus cīņai pret organizēto noziedzību; atzinīgi vērtē nesenās darbības pret narkotiku kontrabandistiem, bet norāda, ka kontrabanda ir Albānijai joprojām liela problēma; aicina kompetentās iestādes pastiprināt centienus cīņā pret narkotisko vielu ražošanu un tirdzniecību, tostarp pastiprinot starptautisko un reģionālo sadarbību; aicina veidot ciešāku sadarbību starp tiesībaizsardzības iestādēm attiecībā uz cilvēku tirdzniecību, panākt labāku aizsardzību un kompensācijas cietušajiem un labākus rezultātus attiecībā uz izmeklēšanu, kriminālvajāšanu un notiesāšanu; aicina kompetentās iestādes pastiprināt centienus cīņā pret ieroču kontrabandu;

10.  ņem vērā EDSO/ODIHR novērtējumu un ieteikumus attiecībā uz vēlēšanu procesu pēc 2015. gada jūnija pašvaldību vēlēšanām, kad starptautiskie novērotāji bija konstatējuši vairākus pārkāpumus; uzsver, ka 2017. gada parlamenta vēlēšanas būs nopietns pārbaudījums Albānijas integrācijas ES procesam; aicina kompetentās iestādes veltīt visus centienus tam, lai sagatavotu brīvas un godīgas vēlēšanas; atzinīgi vērtē ad hoc parlamentārās komitejas izveidošanu attiecībā uz vēlēšanu reformu 2016. gada janvārī un mudina efektīvi īstenot tās ieteikumus, proti, ņemot vērā gatavošanos gaidāmajām vēlēšanām un to rīkošanu; pauž bažas par vēlēšanu procesa vispārēju politizēšanu un aicina kompetentās iestādes inter alia pievērsties procesuālajām nepilnībām (tostarp vēlēšanu strīdiem, vēlēšanu komisiju neatkarībai, pārredzamībai un efektivitātei politisko partiju finansēšanā, gadījumiem, kad ir aizdomas par balsu pirkšanu un vēlētāju iebiedēšanu, un valsts resursu izmantošanu), lai stiprinātu sabiedrības uzticību vēlēšanu procesam; norāda, ka Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK) nepieciešams izveidot skaidrus iekšējos pienākumus finanšu pārraudzībai un savā rīcībā aptvert plašāku jomu, neaprobežojoties tikai ar tīri formālām politisko partiju deklarāciju pārbaudēm;

11.  atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta parlamenta rezolūcija par pilsoniskās sabiedrības lomu valsts demokrātiskā attīstībā, un atzīmē, ka ir uzlabojusies sadarbība starp valsts iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām (PSO), tostarp to piedalīšanās Eiropas integrācijas nacionālā konventa (NCEI) sanāksmēs; uzteic ceļveža par pilsonisko sabiedrību pieņemšanu un mudina to raiti īstenot; iesaka veikt pasākumus, lai institucionalizētu sadarbību ar PSO ar mērķi stiprināt līdzdalības demokrātiju un cilvēktiesību aizsardzību, un pilsonisko brīvību aizsardzību, sekmējot sabiedrības līdzdalību, un uzlabot pārredzamību lēmumu pieņemšanā; aicina kompetentās iestādes samazināt PSO administratīvo slogu un pārskatīt nodokļu noteikumus un citus attiecīgus noteikumus, lai atvieglotu privātpersonu ziedojumu veikšanu; aicina kompetentās iestādes veicināt PSO aktīvu piedalīšanos vēlēšanu procesa uzraudzīšanā un iesaistītie visaptverošas un savlaicīgas informācijas sniegšanā sabiedrībai par ES pievienošanās procesu;

12.  mudina Albānijas valdību veltīt īpašu uzmanību tam, lai uzlabotu jauniešu izredzes, un veikt ieguldījumus izglītības sistēmas modernizēšanā un reformēšanā, lai palielinātu nodarbinātības un profesionālās iespējas, jo īpaši jauniešiem; uzsver nepieciešamību pārveidot pašreizējo intelektuālā darbaspēka emigrāciju par intelektuālā darbaspēka apriti, kas atbalsta mobilitāti, vienlaikus radot augstu potenciālu pienācīgām karjeras izredzēm Albānijā; atzinīgi vērtē Pirmspievienošanās palīdzības instrumenta (IPA) palīdzību izglītības, nodarbinātības un sociālās politikas jomā;

13.  atkārtoti aicina kompetentās iestādes nodrošināt tiesiskumu personām, kas cietušas 2011. gada 21. janvāra notikumos;

14.  nosoda sliktu izturēšanos pret aizdomās turētām personām policijas iecirkņos, cietumu pārpildītību un nepietiekamo medicīnisko aprūpi un sliktos apstākļus ieslodzījuma vietās;

15.  atgādina, ka bērna tiesību aizsardzībai paredzētie institucionālie mehānismi joprojām ir nepietiekamā līmenī; mudina iestādes reformēt nepilngadīgo tiesvedības sistēmu tādā veidā, lai tā atbilstu starptautiskajiem standartiem; aicina ievērojami palielināt finansējumu bērnu aizsardzības sistēmai, jo īpaši bērnu aizsardzības vienībām (CPU) vietējā un reģionālajā līmenī; pauž nožēlu par to, ka dažām CPU darbu nācās pārtraukt finanšu resursu trūkuma dēļ; mudina iestādes nodrošināt bērnu piekļuvi CPU arī lauku apvidos;

16.  uzteic reliģiskās iecietības gaisotni šajā valstī, labo sadarbību starp reliģiskajām kopienām un to labvēlīgās attiecības ar valsti; aicina visas kompetentās iestādes un reliģiskās kopienas kopīgi strādāt, lai saglabātu un veicinātu reliģisko saskaņu;

17.  atgādina, ka pie galvenajām prioritātēm pieder nepieciešamība pēc efektīviem likumdošanas un politikas pasākumiem, lai nostiprinātu cilvēktiesību aizsardzību, minoritāšu tiesības un diskriminācijas nepieļaušanas politiku; norāda, ka romi un ēģiptieši dzīvo grūtos apstākļos un bieži saskaras ar sociālo atstumtību un diskrimināciju; uzteic 2015.–2020. gada valsts rīcības plāna pieņemšanu par romu un ēģiptiešu integrāciju un intensīvāku romu integrācijas politikas īstenošanu; norāda, ka joprojām rada bažas dati, kas norāda uz romu bērnu uzņemšanu un mācību pārtraukšanu, un romu un ēģiptiešu „ielu bērnu” stāvoklis, tostarp gadījumi, ka šādi bērni tiek piespiedu kārtā izlikti no mājām, neievērojot pienācīgu procedūru un nenodrošinot citu atbilstošu mājokli; aicina uzlabot bērnu tiesību aizsardzību un nepilngadīgo tiesvedības sistēmu; atzinīgi vērtē parlamenta rezolūciju par tiesību un brīvību aizsardzību personām, kuras pieder pie LGBTI kopienas; atzīmē, ka 2015. gada jūnijā otrais Tirānas praida gājiena pasākums noritēja bez būtiskiem starpgadījumiem; ieteic svītrot no esošajiem tiesību aktiem noteikumus, kas satur diskrimināciju pret transpersonām un interseksuāļiem; aicina kompetentās iestādes vēl vairāk uzlabot visu minoritāšu iekļaušanas un tolerances garu valstī, tostarp — palielinot Valsts komitejas minoritāšu jautājumos lomu;

18.  Iesaka, izmantojot atbilstīgus mehānismus, novērst dzimumu nevienlīdzību, dzimumu diskrimināciju un vardarbību ģimenē; atzinīgi vērtē grozījumus 2015. gada aprīlī pieņemtajā vēlēšanu kodeksā, kurā paredzēta 50 % dzimumu kvotu kandidātu sarakstiem pašvaldībās;

19.  norāda, ka joprojām ir jānodrošina īpašumtiesību piemērošana; mudina pabeigt īpašumu reģistrācijas procesu, īpašumu restitūciju un kompensāciju, kā arī efektīvi īstenot 2012.–2020. gada stratēģiju par īpašumtiesībām; norāda, ka īpašumtiesību labāka piemērošana labvēlīgi ietekmēs vietējās un ārvalstu investīcijas;

20.  atkārtoti uzsver to, cik ļoti svarīgi ir profesionāli, neatkarīgi un dažādus viedokļus pārstāvoši sabiedriskās apraides un privātie plašsaziņas līdzekļi; pauž bažas par plaši izplatīto pašcenzūru žurnālistu vidū, kuriem dažkārt fiziski netiek ļauts sniegt reportāžas par konkrētiem notikumiem, viņiem tiek uzbrukts vai draudēts sakarā ar viņu darbu, un par gadījumiem, kad notiek tieša iejaukšanās redakcionālajā autonomijā; pauž nožēlu par to, ka 2015. gada pašvaldību vēlēšanu laikā Balkānu izmeklēšanas reģionālajam tīklam ir ticis draudēts ar lietu par neslavas celšanu, pēc tam kad tas bija veicis izmeklēšanas par mēra amata kandidāta kriminālo pagātni; aicina veikt pasākumus žurnālistu profesionālo un ētikas standartu nostiprināšanai; aicina uzlabot likuma par audiovizuālajiem plašsaziņas līdzekļiem īstenošanu; uzsver, ka ir jāuzlabo pārredzamība attiecībā uz valdības reklāmu plašsaziņas līdzekļos un vajadzīgi papildu centieni, lai garantētu Audiovizuālo mediju iestādes (Audiovisual Media Authority, AMA) un sabiedrisko raidorganizāciju neatkarību; pauž bažas par procedūru maiņu ievēlēšanai Albānijas valsts radio un televīzijas (RTSH) ģenerāldirektora amatā; aicina gan valdību, gan opozīciju nodrošināt pienācīgu valsts raidorganizācijas darbību, nosakot direktora amatam kompromisa kandidātu; uzsver nepieciešamību pabeigt iekavējušos digitalizācijas procesu;

21.  norāda, ka funkcionējošas tirgus ekonomikas veidošanai Albānija ir mēreni sagatavota; atzinīgi vērtē labāku nodokļu iekasēšanu un valdības kampaņu pret nedokumentētiem darījumiem; atzīmējot nodarbinātības rādītāju pieaugumu, tomēr pauž bažas par augsto bezdarba līmeni, jo īpaši jauniešu bezdarbu un ilgtermiņa bezdarbu, kas veido vairāk nekā 50 % no kopējā bezdarba; mudina pievērst lielāku uzmanību vienlīdzīgām iespējām un veikt turpmākus pasākumus ar mērķi palielināt sieviešu nodarbinātības līmeni darba tirgū; joprojām ir norūpējies par noturīgiem un būtiskiem trūkumiem attiecībā uz tiesiskumu, normatīvo vidi, īpašumtiesību piemērošanu un cīņu pret korupciju, kas rada šķēršļus centieniem uzlabot uzņēmējdarbības vidi; mudina Albāniju, veicot efektīvas ekonomiskās reformas, visaptveroši risināt joprojām aktuālo problēmu par tās apjomīgo ēnu ekonomiku, kas saistīta ar plaši izplatītu korupciju; mudina veikt pasākumus, lai pievērstos nepilnībām līgumu piemērošanā un tiesiskuma jomā, lai risinātu problēmu attiecībā uz joprojām apjomīgo ēnu ekonomiku, kā arī noteikt par prioritāti fiskālās konsolidācijas programmu un valsts parāda samazināšanu; aicina sniegt lielāku atbalstu patērētāju aizsardzības mehānismiem;

22.  aicina Albāniju pielikt papildu pūles, lai saskaņotu tiesību aktus ar ES vides tiesību aktiem un 27. sadaļas prasībām; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Aizsargājamo teritoriju valsts aģentūras un Albānijas krasta aģentūras izveidošanu;

23.  aicina Albānijas valdību kontrolēt hidroelektrostaciju attīstību ekoloģiski jutīgās teritorijās, piemēram, ap Vjosas upi, kā arī aizsargājamās teritorijās, un saglabāt esošo nacionālo parku integritāti; iesaka uzlabot ietekmes uz vidi novērtējumu kvalitāti, kas dotu iespēju ņemt vērā ES standartus, kas noteikti ar Putnu direktīvu un Dzīvotņu direktīvu, kā arī Ūdens pamatdirektīvu; mudina Albānijas valdību pastiprināt pārredzamību ar sabiedrības līdzdalību un plānoto projektu sabiedrisko apspriešanu;

24.  aicina Albāniju veikt attiecīgus mērījumus attiecībā uz vides aizsardzību un atkritumu apsaimniekošanu un veikt papildu pasākumus pret atkritumu nepareizu apglabāšanu un likvidēšanu, jo īpaši jūras piesārņojumu;

25.  aicina valdību pieņemt un īstenot valsts enerģētikas stratēģiju; pauž bažas par Albānijas nespēja iesniegt atjaunojamās enerģijas rīcības plānu Enerģētikas Kopienai, kas izraisīja pienākumu neizpildes procedūru; pauž bažas par to, ka Albānijas neievēroja savu Enerģētikas Kopienas termiņu, kurā savi tiesību akti jāsaskaņo ar 2006. gada Direktīvu par enerģijas galapatēriņa efektivitāti un energoefektivitātes pakalpojumiem; mudina valdību darīt vairāk energoefektivitātes jomā, pieņemot jaunu likumu par ēku energoefektivitāti;

26.  atzinīgi vērtē to, ka Albānija joprojām ir konstruktīva partnere reģionā un ir proaktīva reģionālās sadarbības jomā; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt labas kaimiņattiecības, kam joprojām ir būtiska nozīme; atzinīgi vērtē Albānijas apņemšanos veikt reģionālās sadarbības iniciatīvas, kas pieņemtas Rietumbalkānu valstu augstākā līmeņa sanāksmēs Berlīnē 2014. gadā un Vīnē 2015. gadā; atzinīgi vērtē Albānijas konstruktīvo lomu savienojamības programmā; aicina iestādes pirms nākamās augstākā līmeņa sanāksmes, kas notiks 2016. gadā Parīzē, nodrošināt pilnīgu un ātru transporta nozares tehnisko standartu un nesaistošo pasākumu īstenošanu, par kuriem tika panākta vienošanās 2015. gada Rietumbalkānu augstākā līmeņa sanāksmē Vīnē;

27.  atzinīgi vērtē konsekvento politisko gribu uzlabot attiecības ar Serbiju un mudina Albāniju un Serbiju veikt jaunus pasākumus, lai veicinātu reģionālo stabilitāti un sadarbību, kā arī labas kaimiņattiecības; ņemot vērā šos centienus, mudina Albāniju turpināt attīstīt jauniešu reģionālās sadarbības biroju, kura galvenā mītne atrodas Tirānā un kuram ir ārkārtīgi svarīga nozīme turpmākam izlīgumam reģionā, jo īpaši jauniešu vidū; iesaka paātrināt būvniecību lielos infrastruktūras projektos, piemēram, moderna autoceļa un dzelzceļa savienojumu starp Skopji un Tirānu kā daļu no VIII koridora; atzinīgi vērtē Albānijas pilnīgu pielāgošanos KĀDP deklarācijām un Eiropadomes secinājumiem, kā arī tās gatavību sniegt ieguldījumu Eiropas palīdzības un pārmitināšanas shēmās attiecībā uz Sīrijas bēgļiem; mudina valdību turpināt centienus risināt jautājumu attiecībā uz daudzajiem acīmredzami nepamatotajiem patvēruma pieteikumiem, kas iesniegti dalībvalstīm, un apņēmīgi rīkoties, izmantojot uzraudzības mehānismu laikposmam pēc vīzu režīma liberalizācijas, lai veiktu ciešāku operatīvo sadarbību un informācijas apmaiņu ar dalībvalstīm un kaimiņvalstīm; aicina valdību arī apsvērt turpmākus pasākumus, lai uzlabotu sociālekonomiskos dzīves apstākļus; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu izveidot ES kopējo drošu izcelsmes valstu sarakstu un atbalsta Albānijas iekļaušanu minētajā sarakstā;

28.  atbalsta ideju saistībā ar Berlīnes procesu izveidot Rietumbalkānu Pilsoniskās sabiedrības forumu, kas sniegtu iespēju pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem no reģioniem apmainīties ar idejām, izklāstīt sasāpējušās problēmas un formulēt konkrētus ieteikumus lēmumu pieņēmējiem, un aicina turpināt šo procesu nākamajā augstākā līmeņa sanāksmē, kas notiks 2016. gadā Parīzē, kā arī aicina rīkot reģionā sagatavošanās darbseminārus, tajos iesaistot pilsoniskās sabiedrības organizācijas;

29.  atzinīgi vērtē Albānijas pausto apņēmību cīņā pret radikalizāciju un terorismu un attiecīgu drošības stratēģiju un rīcības plāna pieņemšanu; atzinīgi vērtē to, ka atjauninātais stratēģiskais satvars ietver stratēģiju par vardarbīga ekstrēmisma apkarošanu; pauž bažas par to, ka Albāniju ietekmē ārvalstu kaujinieku atgriešanās, islāmistu radikalizācijas un vardarbīga ekstrēmisma fenomens; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Albānijas valdības veiktos pasākumus, lai nepieļautu ārvalstu kaujinieku plūsmu, kuru nodoms ir pievienoties ISIS Irākā un Sīrijā; uzskata, ka ir būtiski turpināt īstenot efektīvu politiku, lai nepieļautu islāmistu radikalizāciju, stātos pretī vardarbīgam ekstrēmismam, iekļaujot arī pilsoniskās sabiedrības organizācijas un reliģiskās kopienas, novērst un apturēt ārvalstu kaujinieku plūsmu, apkarot terorisma finansēšanu un izstrādāt īpašu pieeju, kas balstīta uz tiesiskumu, izlūkošanas un tiesībaizsardzības iestādēm un saskaņotu tiesu iestāžu politiku attiecībā uz likumpārkāpējiem; turklāt iesaka pastiprināt efektīvu reģionālo sadarbību un sadarbību ar attiecīgajiem ES dalībvalstu dienestiem par šo jautājumu, tostarp par informācijas apmaiņu; uzskata, ka visiem pasākumiem, kas veikti šajā virzienā, būtu jānodrošina cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana saskaņā ar starptautiskajiem standartiem un instrumentiem;

30.  pauž nožēlu par to, ka sakarā ar sadarbības gaisotnes un kompromisa trūkumu Albānijas delegācijā pašlaik SAPK nav iespējams veikt jēgpilnas debates un tās devītajā sanāksmē nevarēja pieņemt nekādu ieteikumu; aicina veikt pasākumus SAPK nostiprināšanai, lai tā varētu sniegt pozitīvu ieguldījumu Albānijas pievienošanās ES procesā;

31.  prasa Komisijai iekļaut turpmākajos ziņojumos sīku informāciju par IPA palīdzību Albānijai un pasākumu izpildi, jo īpaši — IPA palīdzību, kas piešķirta galveno prioritāšu īstenošanai un attiecīgajiem projektiem, ņemot vērā Komisijas paziņojumu par stratēģisko dialogu ar Eiropas Parlamentu;

32.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Albānijas valdībai un parlamentam.


2015. gada ziņojums par Bosniju un Hercegovinu
PDF 453kWORD 137k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 14. aprīļa rezolūcija par 2015. gada ziņojumu par Bosniju un Hercegovinu (2015/2897(RSP))
P8_TA(2016)0135B8-0441/2016

Eiropas Parlaments,

–  Ņemot vērā Stabilizācijas un asociācijas nolīgumu (SAN) starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Bosniju un Hercegovinu, no otras puses(1),

–  ņemot vērā Bosnijas un Hercegovinas 2016. gada 15. februāra pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 21. aprīļa Lēmumu par to, lai noslēgtu Stabilizācijas un asociācijas nolīgumu ar Bosniju un Hercegovinu,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2003. gada 19. un 20. jūnija secinājumus par Rietumbalkāniem un to pielikumu “Saloniku darba kārtība Rietumbalkānu valstīm: ceļā uz Eiropas integrāciju”,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 16. marta, 12. oktobra un 15. decembra secinājumus par Bosniju un Hercegovinu,

–  ņemot vērā ES un Bosnijas un Hercegovinas Stabilizācijas un asociācijas parlamentārās komitejas (SAPK) pirmo sanāksmi, kas notika Sarajevā 2015. gada 5. un 6. novembrī, un Stabilizācijas un asociācijas padomes (SAP) un Stabilizācijas un asociācijas komitejas pirmo sanāksmi starp Bosniju un Hercegovinu un ES, kas attiecīgi notika 2015. gada 11. un 17. decembrī,

–  ņemot vērā Vīnes 2015. gada 27. augusta augstākā līmeņa sanāksmes par Rietumbalkāniem priekšsēdētāja noslēguma deklarāciju un pilsoniskās sabiedrības organizāciju ieteikumus Vīnes 2015. gada augstākā līmeņa sanāksmei,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 10. novembra paziņojumu “ES paplašināšanās stratēģija” (COM(2015)0611), kam pievienots Komisijas dienestu darba dokuments “2015. gada ziņojums par Bosniju un Hercegovinu” (SWD(2015)0214),

–  ņemot vērā Bosnijas un Hercegovinas prezidentūras 2015. gada 29. janvārī pieņemto rakstveida apņemšanos integrēties Eiropas Savienībā, ko Bosnijas un Hercegovinas Parlamentārā asambleja apstiprināja 2015. gada 23. februārī, kā arī Bosnijas un Hercegovinas reformu programmu 2015.–2018. gadam, ko 2015. gada jūlijā pieņēma visos trijos valdības līmeņos,

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par šo valsti, tostarp 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par Srebreņicas atceres dienu(2) un 2015. gada 17. decembra rezolūciju par Deitonas miera līguma 20. gadadienu(3),

–  ņemot vērā konferenci “Bosnijas un Hercegovinas Eiropas nākotne — 20 gadi pēc Deitonas–Parīzes miera līguma”, kas notika Eiropas Parlamentā 2015. gada 9. decembrī,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas pastāvīgā referenta Bosnijas un Hercegovinas jautājumos Cristian Dan Preda darbu,

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā ES joprojām ir apņēmības pilna integrēt Bosniju un Hercegovinu Eiropā un saglabāt tās teritoriālo integritāti, suverenitāti un vienotību;

B.  tā kā pievienošanās ES ir iekļaujošs process, kurā nepieciešama vienprātība par reformu programmu; tā kā institucionālo, ekonomikas un sociālo reformu centrā ir jābūt Bosnijas un Hercegovinas pilsoņiem;

C.  tā kā ES sāka īstenot atjauninātu pieeju Bosnijai un Hercegovinai, lai panāktu valsts virzību uz ES un atrisinātu atlikušos sociālekonomiskos un tiesiskuma uzdevumus, kas ļautu valstij sagatavoties nākotnes dalībai ES; tā kā saskaņā ar šo pieeju SAN stājās spēkā 2015. gada 1. jūnijā;

D.  tā kā obligāti ir jāievieš efektīvs ES lietu koordinācijas mehānisms starp dažādiem pārvaldes līmeņiem, lai nodrošinātu labāku sadarbību ar ES, veicinātu ES tiesību aktu saskaņošanu, īstenošanu un izpildi, kā arī panāktu sekmīgu Bosnijas un Hercegovinas pieteikuma dalībai ES iznākumu; tā kā Bosnijas un Hercegovinas Ministru padome 2016. gada 26. janvārī pieņēma lēmumu par Bosnijas un Hercegovinas Eiropas integrācijas procesa koordinācijas sistēmu; tā kā šajā jomā panāktais koordinācijas progress Bosnijai un Hercegovinai pavērs iespējas pilnā mērā izmantot ES finansējumu;

E.  tā kā Bosnijā un Hercegovinā joprojām ir 84 500 iekšzemē pārvietotu personu, kā arī milzīgs skaits bēgļu no Bosnijas un Hercegovinas atrodas kaimiņvalstīs, visā Eiropā un pasaulē;

F.  tā kā, lai valsts institucionālā sistēma kļūtu efektīvāka, ir būtiski sniegt spēcīgu politisko atbalstu,

1.  atzinīgi vērtē pirmo labvēlīgo Komisijas ziņojumu par Bosniju un Hercegovinu un atkārtoti pauž vienprātīgu atbalstu Bosnijas un Hercegovinas integrācijai Eiropā; aicina iestādes paust apņēmību īstenot institucionālās un sociālekonomiskās reformas, tostarp nodrošināt to efektīvu īstenošanu, un panākt stabilu progresu virzībā uz ES; prasa nodrošināt reformu plānošanas un īstenošanas pārredzamību; atzinīgi vērtē valsts un administratīvo vienību kopīgo rīcības plānu, ar ko īsteno 2015.–2018. gada reformu programmu, un prasa nodrošināt saskaņotu īstenošanu, lai panāktu reālas, taustāmas pārmaiņas visā valstī un uzlabotu Bosnijas un Hercegovinas iedzīvotāju dzīves apstākļus;

2.  atzinīgi vērtē Bosnijas un Hercegovinas 2016. gada 15. februāra pieteikumu dalībai ES; aicina Padomi pēc iespējas drīz izskatīt šo pieteikumu un to nekavējoties nosūtīt Komisijai, lai sāktu avis sagatavošanu;

3.  atzinīgi vērtē to, ka Bosnijas un Hercegovinas Ministru padome 2016. gada 26. janvārī pieņēma lēmumu, ar ko izveido ES lietu koordinācijas mehānismu, un 2016. gada 9. februārī — sarunu nostāju attiecībā uz Stabilizācijas un asociācijas nolīguma pielāgošanu pēc Horvātijas pievienošanās Eiropas Savienībai; atgādina — lai ES šo pievienošanās pieteikumu uzskatītu par pieņemamu, papildus jēgpilnam progresam reformu programmas īstenošanā būs vajadzīgi arī šie elementi; prasa nekavējoties saskaņot pilnvaroto struktūru nostāju par pieņemto koordinācijas mehānismu un mudina visas ieinteresētās personas sadarboties, lai turpinātu šā mehānisma uzlabošanu; aicina to strauji īstenot un mudina uz konstruktīvu sadarbību ES lietās; uzsver, ka šis mehānisms ir nepieciešams efektīvai lēmumu pieņemšanai ES pievienošanās procesā; atzinīgi vērtē sākotnējās konkrētās apspriedes parlamentārā līmenī, lai pilnībā īstenotu koordinācijas mehānismu, un stingri mudina biežāk rīkot šādas sanāksmes ar iestāžu ieinteresētajām personām; atkārtoti prasa, lai pielāgotu saskaņā ar SAN piešķirtās tirdzniecības koncesijas; uzskata, ka pilnīga SAN īstenošana, tostarp tā pielāgošanu, ir svarīgs elements Bosnijas un Hercegovinas saistībās pret ES un viens no priekšnosacījumiem, lai varētu apstiprināt tās kandidatūru dalībai; iesaka Bosnijai un Hercegovinai virzībā uz pievienošanos ES arī sadarboties ar ES dalībvalstīm;

4.  atkārtoti norāda, ka ir jāturpina arī konstitucionālās, tiesiskās un politiskās reformas, kas Bosniju un Hercegovinu pārveidotu par pilnībā efektīvu, iekļaujošu un funkcionējošu valsti, garantējot visu Bosnijas un Hercegovinas tautu un iedzīvotāju vienlīdzību un demokrātisku pārstāvību un garantējot, ka visi pilsoņi drīkst izvirzīt savu kandidatūru, tikt ievēlēti un kalpot visos politiskajos līmeņos, pamatojoties uz vienādiem noteikumiem un neatkarīgi no etniskās vai reliģiskās piederības saskaņā Parlamenta iepriekšējā rezolūcijā paustajiem principiem, tostarp Kopenhāgenas kritērijiem, ES acquis, Venēcijas komisijas ieteikumiem un atbilstīgi Eiropas Cilvēktiesību konvencijai (ECTK) un attiecīgajiem Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) lēmumiem; aicina iestādes aktīvi veicināt likumīgas pārstāvības, federālisma, decentralizācijas un subsidiaritātes principu ievērošanu, kā arī popularizēt Eiropas vērtības un Eiropas perspektīvas būtisko nozīmi; aicina ES iestādes aktīvi iesaistīties centienos rast ilgtspējīgu risinājumu Bosnijas un Hercegovinas konstitucionālās sistēmas izveidē;

5.  mudina politiskos un reliģiskos līderus atturēties no nacionālistiskas un separātiskas retorikas, kas rada šķelšanos sabiedrībā, un turpināt politisko dialogu un darbības, kas vērstas uz likumīgo politisko pārstāvju savstarpēju cieņu, konsensu un sadarbību, kā arī uz sabiedrības daudzveidības aizsardzību; aicina visus pilsoņus iesaistīties samierināšanas procesā un sadarboties, kas ir galvenie priekšnoteikumi, lai sasniegtu Eiropas mērķi;

6.  uzsver pamatsabiedrības pilsoniskuma svarīgo nozīmi miera un samierināšanas procesā un jo īpaši jauniešu līdzdalību starpkultūru dialogā un apmaiņā, kā arī politikā; norāda uz kultūras aktīvistu, mākslinieku, rakstnieku un akadēmisko aprindu pārstāvju nozīmīgo lomu dažādu sabiedrības grupu dialoga un savstarpējās izpratnes veicināšanā; mudina Bosnijā un Hercegovinā veicināt izglītošanu par demokrātijas, pamattiesību un pilsonības jautājumiem;

7.  atzīmē Serbu Republikas prezidenta paziņojumu atlikt plānoto Serbu Republikas referendumu par Bosnijas un Hercegovinas valsts līmeņa tiesu iestāžu sistēmu; tomēr pauž nožēlu, ka šo lēmumu nav apstiprinājusi Serbu Republikas Nacionālā asambleja; prasa nodomu rīkot referendumu atcelt pavisam, jo tas ir pārbaudījums valsts kohēzijai, suverenitātei un integritātei un var apdraudēt centienus uzlabot visu Bosnijas un Hercegovinas iedzīvotāju sociālekonomisko stāvokli un sekmēt turpmāko progresu virzībā uz ES integrāciju; uzsver, ka jebkādi trūkumi Bosnijas un Hercegovinas tiesu iestāžu sistēmā ir jārisina, nevis īstenojot vienpusējas iniciatīvas, bet gan sadarbības garā un paplašinātā strukturētā dialogā par tieslietām; atgādina, ka saskaņā ar Deitonas pamatlīgumu Serbu Republikai nav atdalīšanās tiesību;

8.  ir ļoti nobažījies par Serbu Republikas iekšlietu ministra paziņojumiem par Serbu Republikas īpašo policijas vienību turpmāko apmācību Krievijas Federācijā, sadarbības padziļināšanu, jo īpaši attiecībā uz informācijas apmaiņu, un nodomu iegādāties Krievijas militāro aprīkojumu; aicina Serbu Republikas iestādes neīstenot neatkarīgu ārpolitiku un drošības politiku, jo tas var nelabvēlīgi ietekmēt valsts līmeņa politiku;

9.  atzinīgi vērtē SAN stāšanos spēkā un to, ka SAPK bija pirmā kopīgā struktūra, kas izveidota, pamatojoties uz SAN; tomēr pauž dziļu nožēlu, ka SAPK nav pieņēmusi savu reglamentu, jo notika mēģinājumi ieviest etnisko bloķēšanu SAPK balsošanas noteikumos; atgādina, ka SAN ir prasīta reglamenta pieņemšana un tā nepieņemšana tiek uzskatīta par tiešu SAN īstenošanas pārkāpumu; mudina Bosnijas delegāciju konstruktīvi strādāt šajā jautājumā, lai bez kavēšanās pieņemt reglamentu nākamajā SAPK sanāksmē; atzinīgi vērtē SAK komitejas pirmās sanāksmes starp Bosniju un Hercegovinu un ES, kas notika 2015. gada 11. decembrī,

10.  pauž nožēlu, ka korupcija, tostarp korupcija augstākajā līmenī, joprojām ir plaši izplatīta un ka politiskajām saistībām nav bijuši konkrēti rezultāti; vēl aizvien ir nobažījies par vājo tiesisko un institucionālo regulējumu korupcijas apkarošanai, kas ļauj nesodīti iesaistīties korupcijas darbībās, un niecīgo notiesājošo spriedumu skaitu korupcijas lietās; prasa uzlabot rezultātus attiecībā uz efektīvu izmeklēšanu un vainīgo saukšanu pie atbildības plašu rezonansi guvušajās korupcijas lietās, kurās iesaistīti politiķi, augsta līmeņa ierēdņi un pārvaldes iestādēm, un saistībā ar publisko iepirkumu un privatizāciju; atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta 2015.–2019. gada pretkorupcijas stratēģija un rīcības plāns, un mudina piešķirt pietiekamus budžeta līdzekļus tā īstenošanai; prasa ievērojami palielināt starpaģentūru sadarbību visā valstī; aicina izveidot īpašas korupcijas novēršanas un uzraudzības struktūras un pieņemt korupcijas novēršanas politikas dokumentus visos pārvaldes līmeņos; mudina nekavējoties pilnībā īstenot GRECO ieteikumus;

11.  uzsver, ka funkcionālas un stabilas tiesu sistēmas izveide ir ārkārtīgi svarīga, lai nodrošinātu valstī tiesiskumu un sekmētu Bosnijas un Hercegovinas turpmāko virzību uz ES; pauž bažas par politisko spēku pieaugošo spiedienu uz tiesu iestādēm; norāda, ka steidzami ir jārīkojas, lai nostiprinātu Bosnijas un Hercegovinas tiesu iestāžu neatkarību; jo īpaši ir nobažījies par gadījumiem, kuros notikusi politiska iejaukšanos tiesvedībā, kā arī par iecelšanas procedūru politizāciju tiesu iestādēs un par to, ka vērojama liela sadrumstalotība un tiesnešu profesionālās kvalifikācijas izvērtēšanai vēl aizvien pastāv četras dažādas tiesību sistēmas; atzinīgi vērtē atjaunināto 2014.–2018. gada tieslietu nozares reformas stratēģiju un prasa pieņemt rīcības plānu tās īstenošanai, kurā īpaši būtu uzsvērti valsts mēroga saskaņošanas centieni; uzskata, ka ir būtiski nodrošināt profesionālāku, neatkarīgāku un uzticamāku tiesu sistēmu, tostarp sistemātiski piemērot objektīvus kritērijus saistībā ar amatā iecelšanu; atzinīgi vērtē administratīvās vienības un valsts līmeņa tieslietu ministru parakstīto protokolu, kura mērķis ir reformēt valsts līmeņa tiesu iestāžu sistēmu un Augstākās tiesas un prokuratūras padomi; atzinīgi vērtē ombudu iecelšanu amatā, taču pauž bažas par pašreizējām finanšu līdzekļu un cilvēkresursu grūtībām, ar kādām saskaras Ombududa birojs; prasa strauji pieņemt tiesību aktus par Ombuda reformu;

12.  joprojām ir nobažījies, ka bezmaksas juridiskās palīdzības pieejamība ir ļoti ierobežota; mudina kompetentās iestādes pieņemt likumu par bezmaksas juridisko palīdzību valsts līmenī, kas ir priekšnoteikums, lai garantētu vienlīdzīgu, efektīvu un nediskriminējošu piekļuvi tiesu iestādēm; uzskata, ka šāda tiesību akta īstenošana ir būtiski svarīga, lai stiprinātu iedzīvotāju uzticību tiesiskumam;

13.  asi nosoda Serbu Republikā joprojām spēkā esošo likumu par sabiedrisko kārtību, kas apdraud svarīgākās demokrātiskās tiesības attiecībā uz pulcēšanās, biedrošanās un plašsaziņas līdzekļu brīvību; mudina pilnībā īstenot Likumu par brīvu piekļuvi informācijai, kas joprojām ir nevienmērīgs un bieži vien ierobežots attiecībā uz tiesībām uz privāto dzīvi un to uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzību, kuri strādā ar pārvaldes iestādēm, un liedz iedzīvotājiem efektīvas pārsūdzības iespējas, ja informācija netiek sniegta; atzinīgi vērtē pieņemtos grozījumus Bosnijas un Hercegovinas kriminālkodeksā, ar kuriem noteikumus par spīdzināšanu, piespiedu pazušanu un izvarošanu pielāgo starptautiskajiem standartiem; aicina iestādes kriminālkodeksā iekļaut noziedzīgus nodarījumus, kas uzskaitīti Starptautiskās konvencijas par kibernoziegumiem papildprotokolā;

14.  uzskata, ka ir svarīgi uzlabot sadarbību starp valsts, administratīvo vienību un Brčko apgabala parlamentiem un rīkot kopīgas sanāksmes to starpā; atzīmē uzņemtās saistības parlamentu sadarbības mehānisma ietvaros un prasa nekavējoties īstenot no tā izrietošos ieteikumus, kā arī ieviest praksē saskaņoto sadarbības satvaru; šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka ir parakstīts dokuments „Bosnijas un Hercegovinas parlamentu sadarbības mehānisms darbībām, kas ir saistītas ar ES integrācijas procesu”; prasa uzlabot vispārējo koordinācijas darbu ar kantonu asamblejām;

15.  atzīmē lomu, kāda Drošības un aizsardzības apvienotajai parlamentārajai komitejai ir Bosnijas un Hercegovinas bruņoto spēku demokrātiskas kontroles nodrošināšanā; pauž bažas par plaši izplatīto ieroču nelikumīgu glabāšanu iedzīvotāju vidū un par to, ka bruņoto spēkā rīcībā joprojām ir lieli munīcijas un ieroču krājumi; atzinīgi vērtē bruņoto spēku paveikto, atbrīvojoties no visnedrošākās munīcijas un veidojot ilgtspējīgu pieeju atlikušo krājumu pārvaldībai; mudina pieņemt visaptverošu pieeju, ar ko novērst atlikušās problēmas, lai līdz 2019. gadam attīrītu valsti no mīnām; aicina Komisiju un Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ augsto pārstāvi pastiprināt atbalstu šiem pasākumiem;

16.  mudina darba grupas locekļus sagatavot grozījumus Bosnijas un Hercegovinas vēlēšanu likumā, lai nodrošinātu, ka šā tiesību akta grozījumi rada pamatu patiesi demokrātiskām vēlēšanām kā suverenitātes izpausmei; uzsver, ka demokrātiskas vēlēšanas nevar notikt, ja netiek nodrošināta daudzu citu cilvēktiesību un pamatbrīvību pastāvīga ievērošana bez diskriminācijas tautības, reliģijas, dzimuma, politiskās vai cita veida pārliecības, īpašuma, dzimšanas vai cita statusa dēļ un bez patvaļīgiem un nepamatotiem ierobežojumiem;

17.  uzskata, ka valsts pārvaldes sadrumstalotība, tās politizācija un vājā politikas koordinācija kavē institucionālās un tiesiskās reformas un ietekmē sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem; aicina visu līmeņu kompetentās iestādes uzlabot vidēja termiņa politikas plānošanu un izstrādāt visaptverošas un valsts mēroga publiskās pārvaldes reformas stratēģisko satvaru un publisko finanšu pārvaldības programmu saskaņā ar Eiropas publiskās pārvaldes principiem, kurus ESAO/SIGMA ir izvirzījušas ES kandidātvalstīm;

18.  atzīst, ka lauksaimniecība ir nozīmīga Bosnijas un Hercegovinas tautsaimniecības nozare, jo aptuveni 20 % no valsts iedzīvotājiem tiešā vai netiešā veidā ir atkarīgi no šīs nozares; tādēļ atzinīgi vērtē pārtikas nekaitīguma un veterinārās politikas jomā sasniegto un Komisijas lēmumu apstiprināt Bosnijas un Hercegovinas piena un piena produktu eksportu uz ES; mudina censties vairāk, lai valsts veterinārās un fitosanitārās kontroles sistēmu pielāgotu Eiropas standartiem un izveidotu vajadzīgās institucionālās struktūras, kas ļautu izmantot Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu lauku attīstībai; mudina valdību atbalstīt valsts līmeņa lauksaimniecības ministrijas un atbilstīgas attīstības stratēģijas izveidi;

19.  pauž bažas par nepilnīgajiem mehānismiem sadarbībai starp valdību un pilsoniskās sabiedrības organizācijām (PSO), tostarp uz ierobežotajām iespējām piedalīties politikas dialogā par reformu programmu; uzskata, ka ir būtiski sekmēt pilsoniskās sabiedrības nozīmi un iesaistīt pilsoņus ES pievienošanās procesā; atkārtoti aicina izveidot un īstenot pārredzamus un iekļaujošus sabiedriskās apspriešanas mehānismus; aicina kompetentās iestādes visos līmeņos uzlabot attiecīgo tiesisko un finansiālo regulējumu, pieņemt valsts stratēģiju par PSO un nodrošināt pārredzamu publisko finansējumu PSO, lai visā valstī veicinātu līdzdalību un iekļaujošu demokrātiju; aicina PSO un aktīvistus būtiski nostiprināt veiktspēju un struktūras un sadarboties ar Bosnijas un Hercegovinas iestādēm, ES un starptautisko sabiedrību; prasa minētajām struktūrām palīdzēt PSO to centienos;

20.  norāda, ka 2014.–2016. gada stratēģija par organizētās noziedzības apkarošanu tiek īstenota nesaskaņoti; mudina pieņemt un īstenot jaunu stratēģiju un rīcības plānu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu saskaņā ar Moneyval ieteikumiem; uzsver, ka ir vajadzīga uz cietušajiem vērsta pieeja un daudznozaru visaptveroša stratēģija narkotiku un cilvēku tirdzniecības apkarošanai; aicina ES un Bosnijas un Hercegovinas iestādes kopīgi strādāt, lai efektīvi apkarotu cilvēku tirdzniecību un nodrošinātu cietušo aizsardzību; atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemts rīcības plāns cīņai pret cilvēku tirdzniecību Bosnijā un Hercegovinā 2016.–2019. gadam, kurā īpaša uzmanība pievērsta problēmām, kas saistītas ar migrējošajiem darba ņēmējiem un bērnu piespiedu ubagošanu, un prasa to efektīvi īstenot; joprojām pauž bažas par nelegālo ieroču lielo skaitu Bosnijā, ko viegli pārved uz ES; aicina kompetentās iestādes pastiprināt centienus, lai sauktu pie atbildības starpniekus un kontrabandistus, un prasa darīt vairāk, lai apkarotu ieroču, jo īpaši vieglo un kājnieku ieroču, nekontrolētu izplatīšanu un nelikumīgu tirdzniecību, īstenojot arī ciešāku reģionālo sadarbību, kā arī Bosnijas un Hercegovinas un ES sadarbību;

21.  aicina iestādes izstrādāt rīcības plānu, ar ko īstenot 2015.–2020. gada stratēģiju par terorisma novēršanu un cīņu pret terorismu; aicina iestādes pastiprināt centienus, lai cīņā pret terorismu un vardarbīgu ekstrēmismu nodrošinātu efektīvāku valsts mēroga sadarbību starp policijas, izlūkošanas un drošības aģentūrām; prasa nostiprināt Bosnijas un Hercegovinas terorisma apkarošanas veiktspēju; mudina kompetentās iestādes darīt vairāk cīņā pret teroristu finansēšanu, tostarp izveidot legālu satvaru, kas ļautu iesaldēt teroristisku grupējumu līdzekļus; uzskata, ka Bosnijā un Hercegovinā ir svarīgi saskaņot drošības operācijas un nodrošināt datu apmaiņu valsts mērogā; uzsver, ka ļoti svarīga ir arī reģionālās drošības dienestu ciešāka sadarbība un mudina turpināt sadarbību šajā jomā;

22.  uzsver, ka Bosnijā un Hercegovinā ir nopietnas problēmas saistībā ar ārvalstu kaujiniekiem un radikalizāciju; pauž bažas par jauniešu radikalizāciju, jo liels jauniešu skaits — salīdzinājumā ar citām šā reģiona valstīm — ir pievienojušies Daesh; prasa turpināt un nostiprināt pasākumus cīņā pret radikalizāciju un terorismu; atzinīgi vērtē centienus stiprināt starpreliģiju dialogu, tostarp politisko un reliģisko līderu kopīgo paziņojumu, kurā nosodīts terorisms un vardarbīgs ekstrēmisms; atzinīgi vērtē pirmos pasludinātos spriedumus par ārvalstu kaujiniekiem, pamatojoties uz noziedzīgiem nodarījumiem saistībā ar teroristu darbību finansēšanu, publisku kūdīšanu uz teroristu darbībām, kā arī organizēšanu un pievienošanos Daesh; prasa nekavējoties izstrādāt efektīvu deradikalizācijas programmu un veikt steidzamus pasākumus, lai saskaņā ar Pozitīvo darba kārtību jauniešiem Rietumbalkānu valstīs nodrošinātu labāku ekonomisko perspektīvu Bosnijas un Hercegovinas jauniešiem, tādējādi novēršot to saistīšanos ar radikālām un ekstrēmām ideoloģijām; mudina censties iesaistīt plašsaziņas līdzekļus, akadēmiskās aprindas un pilsonisko sabiedrību, lai palielinātu izpratni par radikalizācijas riska faktoriem, kas noved pie vardarbīga ekstrēmisma; mudina izstrādāt valstu un reģionālus radikalizācijas izpratnes tīklus, pamatojoties uz labāko praksi un instrumentiem, kas pieejami ES mēroga Radikalizācijas izpratnes tīklā; mudina ciešāk sadarboties ar ES un kaimiņvalstu drošības dienestiem, tostarp apmainīties ar informāciju; mudina visā Bosnijā un Hercegovinā veikt policijas operācijas, lai apcietinātu personas, kas tiek turētas aizdomās par teroristu darbību organizēšanu, atbalstīšanu un finansēšanu;

23.  norāda, ka cilvēktiesību ievērošanas tiesiskajā un institucionālajā satvarā ir vajadzīgi ievērojami uzlabojumi; prasa izstrādāt valsts mēroga pretdiskriminācijas stratēģiju sadarbībā ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām; atkārtoti mudina pretdiskriminācijas likumā iekļaut skaidru definīciju, kurā aizliegtu diskrimināciju dzimumidentitātes, seksuālās orientācijas, vecuma un invaliditātes dēļ; prasa efektīvi īstenot un nostiprināt Cilvēktiesību ombuda lomu; pauž bažas par diskrimināciju, kas vērsta pret personām ar invaliditāti, piemēram, nodarbinātības, izglītības, veselības aprūpes un citu pakalpojumu pieejamības jomā; pauž bažas par to, ka palielinās naida izraisīta vardarbība, naida kurināšana un draudi pret LGBTI personām; mudina valdību risināt šo problēmu, inter alia īstenojot tiesu iestādēm, tiesībaizsardzības iestādēm un plašai sabiedrībai domātus izpratnes veicināšanas pasākumus par LGBTI personu tiesībām; atzīmē ievērojamo progresu, kāds panākts saistībā ar romu civilstāvokļa reģistrācijas procesa pabeigšanu, taču joprojām pauž bažas par ierobežotajiem pasākumiem viņu veselības, izglītības un nodarbinātības iespēju uzlabošanai; mudina iestādes jo īpaši apkarot diskrimināciju dzimuma dēļ; mudina Serbu Republikas konstitūcijā atcelt noteikumus par nāvessodu;

24.  pauž nožēlu, ka nekas nav panākts saistībā ar Sejdić-Finci and Zornić lietu īstenošanu, un atgādina Bosnijai un Hercegovinai, ka šajā ziņā tā joprojām pārkāpj ECT nolēmumus; vēlreiz uzsver, ka nespēja īstenot šos nolēmumus joprojām rada diskrimināciju pret Bosnijas un Hercegovinas pilsoņiem, un līdz ar to var tikt aizkavēta Bosnijas un Hercegovinas virzība uz pievienošanos ES;

25.  mudina daudz iedarbīgāk un atbilstīgāk izmeklēt un saukt pie atbildības lietās saistībā ar naida noziegumiem un naida kurināšanu, tostarp etnisku iemeslu dēļ, un ekstrēmistisku ideoloģiju izplatīšanu sociālajos plašsaziņas līdzekļos; pauž nožēlu, ka Federācija ir vienīgā teritorija Rietumbalkānos, kurā sankcijas par naida noziegumiem netiek reglamentētas krimināllikumā, un mudina šādu noteikumu iekļaut; tāpat aicina naida kurināšanu iekļaut abu valsts administratīvo vienību krimināltiesībās;

26.  atgādina, ka ar vēlēšanu likumu un vēlēšanu sistēmu ir jānodrošina iespēja visām trim pamattautām un visiem pārējiem iedzīvotājiem brīvi un neatkarīgi ievēlēt savus leģitīmos politiskos pārstāvjus institūcijās un iestādēs;

27.  uzsver, cik būtiska loma valstī ir pilsoniskajai sabiedrībai, kas aizsargā minoritāšu tiesības un veicina to ievērošanu, kā arī sekmē sociālo saskaņu un toleranci un veicina iedzīvotāju izpratni par daudzveidības priekšrocībām; tāpēc prasa plašāk iesaistīt pilsonisko sabiedrību to problēmu risināšanā, kas saistītas ar etniskajām atšķirībām, lai palīdzētu valstij virzībā uz ES; prasa arī nodrošināt labāku koordināciju starp kompetentajām iestādēm un PSO, lai labāk tiktu izpildīts likums par mazākumtautībām;

28.  atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta 2015.–2018. gada stratēģija, lai īstenotu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu; prasa steidzami pieņemt un piemērot pamatstratēģiju Stambulas konvencijas īstenošanai; pauž bažas par to, ka trūkst visaptveroša valsts līmeņa tiesiskā regulējuma attiecībā uz seksuāliem uzbrukumiem ka un nav paredzēts atbilstīgs kompensācijas mehānisms cietušajiem; aicina kompetentās iestādes nodrošināt pienācīgu finansējumu un labāku regulējumu drošiem mājokļiem un izveidot saskaņotu sistēmu datu uzraudzībai un vākšanai pret sievietēm vērstas vardarbības gadījumos; prasa arī darīt visu iespējamo, lai palielinātu sieviešu līdzdalību politikā un nodarbinātībā, uzlabotu viņu sociālo un ekonomisko situāciju, jo īpaši attiecībā uz piekļuvi tiesībām uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu un pabalstiem, kā arī veicināt, aizsargāt un nostiprināt sieviešu tiesības; mudina visu līmeņu pārvaldes iestādes ar pilsoniskās sabiedrības palīdzību palielināt izpratni par šiem jautājumiem, lai sievietes izmantotu tiesību aktos paredzētās aizsardzības iespējas;

29.  uzsver, cik būtiska loma ir izglītībai, lai radītu un veicinātu tolerantu un iekļaujošu sabiedrību, kā arī sekmētu sadarbību un kohēziju kultūras, reliģijas un etniskās izcelsmes jautājumos; pauž nožēlu par lēno progresu problēmas “divas skolas zem viena jumta” risināšanā, kā arī par citu veidu segregāciju un diskrimināciju skolās, un nosoda to, ka joprojām nav izstrādāta vienota mācību pamatprogramma; mudina pieņemt konkrētus pasākumus, ar ko sāktu mazināt segregāciju izglītības sistēmā; uzsver, ka ļoti daudz ir jādara, lai uzlabotu sadrumstalotās izglītības sistēmas efektivitāti, vienlaikus garantējot tiesības uz vienlīdzīgām izglītības iespējām visās Bosnijas un Hercegovinas oficiālajās valodās un tiesības ikvienai kopienai saņemt izglītību savā dzimtajā valodā; mudina iestādes nodrošināt, ka efektīvi tiek īstenoti iekļaujošas izglītības principi attiecībā uz bērniem ar invaliditāti;

30.  atzinīgi vērtē Bosnijas un Hercegovinas aktīvo līdzdalību Rietumbalkānu izglītības un apmācības platformā, kā arī tās pastāvīgo dalību Erasmus+ un Rietumbalkānu jaunatnes programmā, kas ir ļoti svarīgs instruments cīņā ar ļoti augstu jauniešu bezdarba līmeni; atzinīgi vērtē arī Bosnijas un Hercegovinas apņemšanos piedalīties ESAO 2018. gada PISA pētījumā; uzskata šo pētījumu par lietderīgu instrumentu, lai apspriestu izglītības kvalitāti un vajadzīgās reformas; atzinīgi vērtē visu 13 izglītības ministriju un visu saistīto aģentūru pausto vēlmi piedalīties šajā kopīgajā darbā; aicina Komisiju apsvērt iespēju finansēt Bosnijas un Hercegovinas dalību minētajā pētījumā, izmantojot pirmspievienošanās fondu līdzekļus;

31.  uzsver, ka neatkarīgas un profesionālas plašsaziņas līdzekļu struktūras ir viens no svarīgākajiem plaukstošas demokrātiskas sabiedrības elementiem; tāpēc ir nobažījies par atpakaļrāpulību vārda brīvības jomā, gadījumiem, kad izdarīts politiskais spiediens uz žurnālistiem un viņi iebiedēti, tostarp par nepamatotu finanšu un citu veidu pārbaužu piemērošanu dažiem plašsaziņas līdzekļiem, ko veic vietējās un valsts mēroga iestādes, un pastāvīgo plašsaziņas līdzekļu polarizāciju politiskā un etniskā ziņā; aicina kompetentās iestādes rūpīgi izmeklēt uzbrukumus žurnālistiem un izstrādāt tiesisko regulējumu žurnālistu aizsardzībai; turklāt prasa steidzami rīkoties, lai garantētu Komunikācijas regulatora politisko, institucionālo un finansiālo neatkarību un nodrošinātu pārredzamību attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu īpašniekiem, novēršot visas tiesību aktu nepilnības, kas sistemātiski kavē pilnīgu pārredzamību šajā jomā; atzīmē, ka ir būtiski īstenot šos pasākumus, lai nepieļautu jebkādu neatbilstīgu politisko ietekmi; prasa rīkoties, lai nodrošinātu plašsaziņas līdzekļu plurālismu un apraidi visās oficiālajās valodās; turklāt prasa palielināt sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu redakcionālo neatkarību un finansiālo stabilitāti, ņemot vērā, ka Bosnijas un Hercegovinas vienotībai ir svarīga sabiedriskas raidorganizācijas esība; pauž bažas, ka nav sākta kriminālvajāšana par mērķorientētiem kiberuzbrukumiem ziņu tīmekļa vietnēm;

32.  atzinīgi vērtē progresu, kāds panākts nepabeigto kara noziegumu lietu izskatīšanā; atzīmē ICTY bažas par Valsts prokuratūras nepietiekamo pēcpārbaudi saistībā ar atkārtotiem pieprasījumiem pabeigt kara noziegumu lietu izskatīšanu; prasa pārskatīt valsts kara noziegumu stratēģiju, lai nodrošinātu efektīvāku un labāku kriminālvajāšanu saistībā ar kara laikā pastrādātiem seksuālās vardarbības aktiem un lai uzlabotu cietušo aizsardzību; prasa rīkoties, lai nodrošinātu cietušo tiesības uz efektīvu kompensāciju;

33.  atzīmē panākto un prasa darīt vairāk saistībā ar iekšzemē pārvietotu personu un bēgļu ilgtspējīgu atgriešanu, ietverot nodarbinātību, izglītību un sociālo aizsardzību, īpašuma atdošanu un vietēja mēroga veselības aprūpi; vēlreiz norāda, cik svarīgi ir mudināt šo cilvēku ilgtspējīgu atgriešanos Bosnijā un Hercegovinā, jo īpaši Serbu Republikā; aicina visus pārvaldes līmeņus aizsargāt šos cilvēkus un sekmēt viņu atgriešanos, ieviešot un īstenojot visus nepieciešamos tiesiskos un administratīvos pasākumus; prasa efektīvi īstenot pārskatīto stratēģiju attiecībā uz Vispārējā pamatlīguma par mieru VII pielikumu; aicina Komisiju nodrošināt pietiekamu finansiālo atbalstu un palīdzību to projektu sagatavošanai, ar kuriem sekmētu šo procesu; atzīmē, ka joprojām ļoti liels ir bezvēsts pazudušo personu skaits, un aicina kompetentās iestādes sākt intensīvu sadarbību un pastiprināt centienus atrast tās 7019 personas, kuras pazudušas kara laikā; uzsver, ka ir jāturpina izstrādāt alternatīvas pieejas tiesiskumam, inter alia izmantojot UNDP stratēģiju par tiesiskumu valsts pārkārtošanas laikā; aicina Bosnijas un Hercegovinas iestādes ieguldīt ievērojamus līdzekļus attiecīgajās programmās;

34.  norāda, ka pēckara atjaunošanas un rekonstrukcijas process Bosnijā un Hercegovinā kopumā ir bijis veiksmīgs un ir sekmējis valsts virzību uz ES, taču joprojām pastāv neatrisinātas problēmas saistībā ar samierināšanas procesa ilgtspēju; tādēļ uzsver izglītības nozīmi samierināšanas un savstarpējas sapratnes veicināšanā sabiedrībā;

35.  atzinīgi vērtē reģistrētās nodarbinātības palielināšanos, kā arī pirmos pasākumus, kas veikti, lai nostiprinātu politikas koordināciju un uzlabotu uzņēmējdarbības vidi; joprojām ir nobažījies par valsts ietekmi uz ekonomiku, publisko finanšu kvalitāti, augsto atkarības pakāpi no finansējuma no starptautisko aizdevumu ieguldījuma, starptautisko ieguldījumu neskaidro izcelsmi un sarežģītajiem darba tirgus apstākļiem; uzsver, ka ir jārisina pastāvīgi augstais ilgtermiņa bezdarbs (27,6%), tostarp ļoti augstais jauniešu bezdarbs (62,7%), lielā ēnu ekonomikas problēma un jāuzlabo darba tirgus funkcionēšana;

36.  atzinīgi vērtē to, ka abas administratīvās vienības ir pieņēmušas jaunos darba tiesību aktus; pauž nožēlu, ka nepastāv vienota ekonomikas telpa, jo tas kaitē uzņēmējdarbības videi; mudina vēl vairāk uzlabot uzņēmējdarbības vidi, nostiprinot tiesiskumu, vienkāršojot līgumu izpildi un cīnoties pret korupciju; pauž nožēlu, ka Bosnija un Hercegovina nav izstrādājusi valsts mēroga MVU stratēģiju;

37.  uzsver, ka ir jāreformē un jāsaskaņo sadrumstalotās sociālās aizsardzības sistēmas, pamatojoties uz iedzīvotāju vajadzībām, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret visiem; atzīmē, ka arodbiedrību un darba tiesības, tostarp veselības un drošības tiesību akti, joprojām ir ierobežoti, un uzsver, cik būtiski ir arī turpmāk uzlabot un saskaņot šos tiesību aktus visā valstī;

38.  mudina pieņemt valsts mēroga sektorālo stratēģiju transporta, enerģētikas un vides jomā; uzsver, ka šīs stratēģijas ir vajadzīgas, lai inter alia pilnībā gūtu labumu no ES pirmspievienošanās palīdzības;

39.  atzinīgi vērtē Bosnijas un Hercegovinas dalību sešu Rietumbalkānu valstu iniciatīvā; uzsver divu svarīgu investīciju projektu “Stara Gradiška” un “Svilaj” nozīmi, jo tie atvieglos tirdzniecību, reģionālo integrāciju un ilgtspējīgu izaugsmi; mudina iestādes nodrošināt pilnīgu un ātru to transporta tehnisko standartu un nesaistošo pasākumu īstenošanu, par kuriem tika panākta vienošanās 2015. gada Rietumbalkānu augstākā līmeņa sanāksmē Vīnē (piemēram, robežšķērsošanas procedūru, informācijas sistēmu un uzturēšanas sistēmu saskaņošana/vienkāršošana, atsaiste un trešo pušu piekļuve tīklam), pirms nākamās augstākā līmeņa sanāksmes, kas notiks 2016. gadā Parīzē;

40.  prasa nekavējoties publicēt iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanas rezultātus, jo tiem ir izšķirīga nozīme ekonomiskajā un sociālajā plānošanā; turklāt norāda, ka 2013. gada tautas skaitīšanas dati būs vajadzīgi, lai Bosnija un Hercegovina aizpildītu aptaujas anketu, ko tā saņems no Komisijas;

41.  mudina Bosnijas un Hercegovinas statistikas iestādes saskaņot to statistikas darbu ar Eurostat standartiem;

42.  ir nobažījies par atpakaļrāpulību informācijas sabiedrības jomā; prasa nekavējoties īstenot digitālo pārslēgšanos; mudina izveidot valsts līmeņa uzraudzības iestādi, kas akreditētu e-komercijas un e-paraksta tiesību aktus, jo šādi tiesību akti joprojām nav īstenoti šādas iestādes neesības dēļ; aicina atbildīgās iestādes paātrināt 2009. gadā izveidotā Eiropas neatliekamās palīdzības tālruņa 112 sistēmas sekmīgu īstenošanu;

43.  atzīmē, ka ir veikti ierobežoti pasākumi un darbības, lai pielāgotos klimata pārmaiņām, un ir veikti sākotnējie pasākumi Natura 2000 dabas aizsardzības tīkla izveidei; aicina kompetentās iestādes izveidot saskaņotu tiesisko regulējumu vides aizsardzības un klimata jomā un nostiprināt stratēģisko plānošanu un saskaņu ar acquis šajās jomās; aicina kompetentās iestādes saskaņā ar ES vides standartiem novērst pārmērīgu gaisa piesārņojumu, tostarp piesārņojumu, ko izraisa Bosanskibrodas naftas pārstrādes rūpnīca; uzsver, ka Bosnijai un Hercegovinai pilnībā ir jāīsteno saistības, kas noteiktas Konvencijā par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā (Espo, 1991. g.) un Protokols par stratēģisko vides novērtējumu (Kijeva, 2003. g.);

44.  aicina Bosnijas un Hercegovinas valdību reglamentēt un uzraudzīt hidroelektrostaciju būvniecību ekoloģiski jutīgos apgabalos, kā arī aizsargātās un potenciāli aizsargājamās teritorijās, un saglabāt pašreizējo nacionālo parku, tādu kā Sutjeskas Nacionālais parks un Unas Nacionālais parks, integritāti; iesaka uzlabot ietekmes uz vidi novērtējumu kvalitāti, lai ņemtu vērā ES standartus, kas noteikti ar Putnu direktīvu un Dzīvotņu direktīvu, kā arī Ūdens pamatdirektīvu; mudina Bosnijas un Hercegovinas valdību uzlabot pārredzamību, iesaistot sabiedrību un par plānotajiem projektiem rīkojot sabiedriskas apspriešanas ar vietējām kopienām, zinātniskajiem ekspertiem un pilsonisko sektoru;

45.  izsaka atzinību Bosnijai un Hercegovinai, ka tā ir apņēmusies būt par Enerģētikas kopienas prezidentvalsti 2016. gadā; tomēr ir nobažījies par Enerģētikas kopienas uzliktajām sankcijām Bosnijai un Hercegovinai; atkārtoti aicina Bosniju un Hercegovinu veikt pasākumus, lai nodrošinātu energoinfrastruktūras savienojumus ar kaimiņvalstīm, un aicina ievērot visas līgumsaistības, kas tai uzliktas saskaņā ar Enerģētikas kopienas līgumu;

46.  nosoda Serbu Republikā 2015. gada februārī pieņemto Likumu par sabiedrisko kārtību un mieru, ar ko paredz kriminālatbildību par tādu ziņu publicēšanu sociālajos plašsaziņas līdzekļos, kas traucē sabiedrisko kārtību vai satur nepiedienīgu, aizvainojošu vai aizskarošu saturu, jo šis likums nosaka juridiskus ierobežojumus vārda brīvībai tiešsaistē un plašsaziņas līdzekļu brīvībai un var izraisīt sociālo plašsaziņas līdzekļu lietotāju pašcenzūru;

47.  atzinīgi vērtē Bosnijas un Hercegovinas konstruktīvo un proaktīvo nostāju reģionālās sadarbības veicināšanā; uzskata, ka konkrēta sadarbība savstarpējas ieinteresētības jomās var veicināt stabilitāti Rietumbalkānos; atzinīgi vērtē robežlīgumu ar Melnkalni; prasa turpināt centienus, lai atrisinātu atlikušos divpusējos jautājumus, tostarp vienotos ar Serbiju un Horvātiju robežu demarkācijas lietās, kā arī par jautājumiem, kas saistīti ar pārrobežu vides piesārņojumu; atzinīgi vērtē Bosnijas un Hercegovinas Ministru Padomes pirmo kopīgo sesiju ar Serbu Republikas valdību, kas notika 2015. gada 4. novembrī Sarajevā;

48.  atzinīgi vērtē to, ka ir palielinājies (no 52 % līdz 62 %) ar KĀDP lēmumiem saskaņoto saistību īpatsvars; ņemot vērā Bosnijas un Hercegovinas pieteikumu dalībai ES, uzskata, ka ir svarīgi ārpolitiku lielā mērā koordinēt ar Eiropas Savienības KĀDP;

49.  aicina Bosnijas un Hercegovinas iestādes saistībā ar gaidāmajām vietējām vēlēšanām īstenot attiecīgos ieteikumus, ko snieguši starptautiskie un vietējie novērotāji un EDSO/ODIHR, lai nodrošinātu vēlēšanu procesa uzticamību un integritāti; mudina iestādes steidzamības kārtā reglamentēt vietējās vēlēšanas Mostarā;

50.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei, Padomei, Komisijai, Bosnijas un Hercegovinas prezidentūrai, Bosnijas un Hercegovinas Ministru padomei, Bosnijas un Hercegovinas Parlamentārajai asamblejai, Bosnijas un Hercegovinas Federācijas un Serbu Republikas valdībām un parlamentiem un 10 kantonu valdībām.

(1) OV L 164, 30.6.2015., 2. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0276.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0471.


Nabadzības novēršanas mērķa sasniegšana, ņemot vērā aizvien lielākos mājsaimniecību izdevumus
PDF 582kWORD 191k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 14. aprīļa rezolūcija par nabadzības novēršanas mērķa sasniegšanu, ņemot vērā aizvien lielākos mājsaimniecību izdevumus (2015/2223(INI))
P8_TA(2016)0136A8-0040/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), jo īpaši tā 3. pantu, un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši tā 9. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 1. pantu un 34. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. jūnija Regulu (ES) Nr. 2015/1017 par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, Eiropas Investīciju konsultāciju centru un Eiropas Investīciju projektu portālu, ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1291/2013 un (ES) Nr. 1316/2013(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regulu (ES) Nr. 223/2014 par Eiropas atbalsta fondu vistrūcīgākajām personām(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1304/2013 par Eiropas Sociālo fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1081/2006(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1301/2013 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un īpašiem noteikumiem attiecībā uz mērķi “Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai” un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1080/2006(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 23. jūlija Direktīvu 2014/92/ES par maksājumu kontu tarifu salīdzināmību, maksājumu kontu maiņu un piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti, ar ko groza Direktīvas 2009/125/EK un 2010/30/ES un atceļ Direktīvas 2004/8/EK un 2006/32/EK(7), un Parlamenta 2010. gada 15. decembra rezolūciju par energoefektivitātes rīcības plāna pārskatīšanu(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Direktīvu 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti (pārstrādāta redakcija)(9),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 27. oktobra paziņojumu “Komisijas darba programma 2016. gadam. Nav īstais brīdis, lai rīkotos kā ierasts” (COM(2015)0610),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 5. marta paziņojumu “Stratēģijas “Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei novērtējums” (COM(2014)0130),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai” (COM(2010)0758) un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas, kā arī Reģionu komitejas atzinumus un Parlamenta 2011. gada 15. novembra rezolūciju(10) par šo jautājumu,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020), kā arī Parlamenta 2010. gada 16. jūnija rezolūciju par stratēģiju “Eiropa 2020”(11),

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 28. jūlija rezolūciju Nr.  64/292 “Cilvēka tiesības uz ūdeni un sanitāriju”(12),

–  ņemot vērā Komisijas izmēģinājuma projektu par vienotas metodoloģijas izstrādi references budžetiem Eiropā,

–  ņemot vērā UNICEF pētījumu centra Innocenti 2012. gada ziņojumu “Bērnu nabadzības līmeņa noteikšana: jaunas tabulas bērnu nabadzības klasificēšanai attīstītajās valstīs”(13),

–  ņemot vērā UNICEF pētījumu centra Innocenti 2014. gada ziņojumu “Bērni un recesija: ekonomikas krīzes ietekme uz bērnu labklājību attīstītajās valstīs”(14),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada septembrī publicēto ceturkšņa pārskatu par nodarbinātību un sociālo situāciju ES(15),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra Sociālo ieguldījumu paketi,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2011. gada 15. jūnija atzinumu par Eiropas platformu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai(16),

–  ņemot vērā ESAO 2015. gada 21. maija ziņojumu “Apvienot centienus: kāpēc no nevienlīdzības mazināšanas ieguvēji gūtu visi?“

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 18. septembra atzinumu “Saskaņota Eiropas rīcība enerģētiskās nabadzības novēršanai un apkarošanai”(17),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 10. decembra atzinumu “Minimālais ienākums un nabadzības rādītāji Eiropā”(18),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2011. gada 31. marta atzinumu “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību”(19),

–  ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas (SPC) un Nodarbinātības komitejas (EMCO) 2014. gada 3. oktobra kopīgo atzinumu “Stratēģijas “Eiropa 2020” vidusposma pārskats”(20),

–  ņemot vērā SPC 2015. gada 10. marta gada pārskatu “Sociālā situācija Eiropas Savienībā (2014)”(21),

–  ņemot vērā 2015. gadā publicēto pētījumu “Stāvoklis kreditēšanas jomā: agresīvas cenu noteikšanas prakses kopējās izmaksas”(22) un 2008. gada augustā publicēto pētījumu “Nabadzīgo mājsaimniecību patēriņa grozs(23)”,

–  ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas 2011. gada 15. februāra atzinumu “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīva(24),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 8. septembra rezolūciju par turpmākiem pasākumiem saistībā ar Eiropas pilsoņu iniciatīvu “Right2Water(25),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 8. jūlija rezolūciju par videi nekaitīgas nodarbinātības iniciatīvu — darbvietu izveides potenciāla izmantošana zaļajā ekonomikā(26),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 5. oktobra Lēmumu (ES) 2015/1848 par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm(27) un Parlamenta 2015. gada 8. jūlija nostāju par priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm(28),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūciju par ANO Konvencijas par bērna tiesībām 25. gadskārtu(29),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 11. jūnija rezolūciju par sociālajiem mājokļiem Eiropas Savienībā(30),

–  ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 4. jūlija rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par piekļuvi banku pamatpakalpojumiem(31),

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par minimālā ienākuma nozīmi nabadzības apkarošanā un integrējošas sabiedrības attīstības veicināšanā Eiropā(32),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A8-0040/2016),

A.  tā kā laikposmā no 2008. līdz 2013. gadam Eiropas Savienībā nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku skaits no 117 miljoniem pieauga līdz 122,6 miljoniem; tā kā 2013. gadā 16,7 % ES iedzīvotāju pēc sociālo pārvedumu saņemšanas bija pakļauti nabadzības riskam, 9,6 % bija smagos materiālos apstākļos un 10,7 % mājsaimniecību tika uzskatītas par tādām, kurās nodarbinātības intensitāte ir ļoti zema; tā kā šādas tendences ir pretrunā stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītajam ES mērķim, kas paredz līdz 2020. gadam vismaz par 20 miljoniem samazināt nabadzības vai sociālās atstumtības skarto vai apdraudēto cilvēku skaitu;

B.  tā kā saskaņā ar Eurostat metodoloģiju nabadzības slieksnis ir 60 % no valsts vidējā pielīdzinātā ienākuma;

C.  tā kā energotaupības pasākumi un energoefektivitātes uzlabojumi, jo īpaši dzīvojamā fondā, ļautu daudzām mājsaimniecībām izkļūt no enerģētiskās nabadzības; tā kā saskaņā ar SILC statistiku 2015. gadā 10 % ES iedzīvotāju kavēja komunālos maksājumus (37 % visvairāk skartajās dalībvalstīs); 2014. gadā 12 % ES iedzīvotāju nespēja pietiekami apsildīt savus mājokļus (60 % visvairāk skartajās dalībvalstīs); 2014. gadā 16 % ES iedzīvotāju mita mājokļos ar cauru jumtu un mitrām sienām (33 % visvairāk skartajās dalībvalstīs);

D.  tā kā ilgstošu bezdarbnieku skaits pārsniedz 12 miljonus iedzīvotāju, no kuriem 62 % ir bezdarbnieki ilgāk par 2 gadiem pēc kārtas; tā kā ilgstošie bezdarbnieki ir pakļauti lielākam nabadzības un sociālās atstumtības riskam;

E.  tā kā ir jāņem vērā Eiropas atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām (FEAD) nozīme un nepieciešamība to saglabāt laikos, kad sociālā krīze skar arvien vairāk Eiropas iedzīvotāju;

F.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 34. panta 3. punktā ir paredzēts, ka, apkarojot sociālo atstumtību un nabadzību, Savienība atzīst un ievēro tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļu jomā, lai nodrošinātu pienācīgu dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu;

G.  tā kā noteiktos laika periodos un atsevišķās valstīs pamatpreču un pamatpakalpojumu cenas ir palielinājušās salīdzinoši strauji, kā rezultātā ir palielinājušies arī ģimeņu izdevumi;

H.  tā kā “hroniskas nabadzības” skartie iedzīvotāji, kuri nereti ir ilgstošie bezdarbnieki, taču dažkārt nodarbinātie ar zemu atalgojumu, un cilvēki, kuri vieni audzina bērnus un nav nodarbināti vai kuri vidēji strādā īsāku darba laiku nekā galvenais pelnītājs, nemainīgi ir viena no visneaizsargātākajām grupām;

I.  tā kā joprojām nav noteikti galējas nabadzības rādītāji;

J.  tā kā slikts vai neapmierinošs mājoklis ievērojami samazina izredzes uz pienācīgu dzīvi; tā kā krīzes laikā vēl vairāk pasliktinājās mazaizsargāto iedzīvotāju mājokļu kvalitāte (tostarp atbilstīga mājokļu siltināšana u. c.), jo trūka līdzekļu mājokļa uzturēšanai; tā kā, ilgstoši dzīvojot nekvalitatīvā mājoklī, var tikt ietekmēta cilvēka fiziskā veselība;

K.  tā kā ģimeņu izdevumu palielināšanās saistībā ar maksu par mājokli, pārtiku, komunālajiem pakalpojumiem (elektroenerģija, gāze, ūdens), transportu, veselības aprūpi un izglītību apgrūtina sasniegt stratēģijā “Eiropa 2020” noteikto nabadzības samazināšanas mērķi;

L.  tā kā iepriekšējos gados daudzās ES valstīs strauji ir pieaugušas pamatpreču un pamatpakalpojumu cenas, kā rezultātā ir palielinājušies kopējie mājsaimniecību izdevumi;

M.  tā kā tādu faktoru mijiedarbība kā ekonomikas un finanšu krīze un mājsaimniecību ienākumu kritums ir veicinājuši bezdarba un sociālās atstumtības pieaugumu Eiropas Savienībā, jo īpaši mazaizsargātākajās iedzīvotāju grupās, līdz ar to radot aizvien lielāku slogu sociālajiem dienestiem;

N.  tā kā Eiropas Savienībā, sākoties krīzei, ir ārkārtīgi palielinājies jauniešu bezdarbs, kas jau bija lielāks nekā citās vecuma grupās un tagad pārsniedz 20 %, radot risku viņus iegrūst nabadzībā jau kopš agras jaunības; tā kā ir jāņem vērā ANO Bērnu tiesību komitejas noslēguma piezīmes par jaunākajiem atsevišķu ES dalībvalstu regulārajiem ziņojumiem par bērnu nabadzības līmeņa un/vai bērnu nabadzības riska līmeņa pieaugumu ekonomikas krīzes dēļ; tā kā šāds pieaugums ietekmē tiesības uz veselības aizsardzību, izglītību un sociālo aizsardzību;

O.  tā kā nabadzība, kas dalībvalstīs jau daudzus gadus pieaug, arvien vairāk ietekmē ekonomiku, mazina ekonomisko izaugsmi, palielina valstu budžetu deficītu un samazina Eiropas konkurētspēju;

P.  tā kā dzīvošana neatbilstīgā un nepietiekami apsildītā mājoklī nelabvēlīgi ietekmē cilvēku un jo īpaši visneaizsargātāko personu veselību, izglītību, sociālo integrāciju un iekļaušanos darba tirgū; tā kā cilvēki nespēj nodrošināt pietiekamu mājokļa apkuri gan ziemeļu, gan dienvidu dalībvalstīs; tā kā saskaņā ar EU–SILC rādītājiem atsevišķās dalībvalstīs mājokļa izmaksu slogs (analizējot pēc īpašumtiesību statusa) ir augstāks īrniekiem privātajā īres sektorā, kas izskaidrojams ar mājokļu zemo kvalitāti un augstajām cenām; tā kā daudzām ģimenēm ir grūtības segt pamatpreču un pamatpakalpojumu izmaksas, ko izraisa arī aizvien pieaugošās enerģijas cenas;

Q.  tā kā enerģētiskā nabadzība ir saistīta ar vispārējo nabadzību, kam pamatā ir vairāki apstākļi, tostarp veselības un invaliditātes apsvērumi, individuāli pielāgotu piedāvājumu vai tiešsaistes pakalpojumu trūkums, zemi ienākumi, mājsaimniecībā izmantotās apkures sistēmas veids un dzīvojamā fonda kvalitāte un energoefektivitāte;

R.  tā kā bezdarbnieki, viena vecāka ģimenes, maznodrošinātas ģimenes, atraitnes un atraitņi, cilvēki ar hroniskām saslimšanām, veci cilvēki, jaunieši, cilvēki ar invaliditāti un minoritātes bieži vien ir tie, kuriem visvairāk draud nonākšana nabadzībā un kuri visvairāk cieš no augstās dzīves dārdzības;

S.  tā kā lielās atšķirības, kādas dalībvalstīs pastāv labklājības nodrošinājuma un ienākumu minimuma ziņā, nozīmē, ka atsevišķās dalībvalstīs labklājības līmenis nabadzības risku samazina par 60 %, bet citās tikai par 15 %; tā kā labklājības nodrošinājuma dēļ nabadzības risks ES vidēji samazinās par 35 %;

T.  tā kā gaidāmajā Eurofound ziņojumā par mājokļiem Eiropā tiks iekļauts aprēķina modelis, lēšot, ka pašreizējo neatbilstīgo mājvietu (mājokļu) (pēc 2011. gada datiem) dēļ radītie kopējie medicīnas izdevumi 28 ES dalībvalstīs pārsniedz EUR 170 miljardus gadā; tā kā gadījumā, ja veiktu visus nepieciešamos remontdarbus, medicīnas izdevumi pirmajā gadā samazinātos par aptuveni EUR 8 miljardiem, un arī turpmāk tiktu radīti papildu ieguvumi;

U.  tā kā ANO ir apstiprinājusi, ka cilvēka tiesības uz ūdeni un sanitāriju ikvienam paredz iespēju piekļūt ūdenim, kas ir kvalitatīvs, nekaitīgs, fiziski sasniedzams, par pieņemamu cenu, pietiekamā daudzumā un atbilstīgs personiskajām un mājsaimniecības vajadzībām; tā kā ANO ieteikumā papildus ir norādīts, ka gadījumā, ja ūdens ir par maksu, ūdenim nevajadzētu tērēt vairāk nekā 3 % no mājsaimniecības ienākumiem; tā kā ūdensapgādes uzņēmumu privatizācija nelabvēlīgi ietekmē mājsaimniecības, kuras ir nabadzīgas vai uz nabadzības sliekšņa;

V.  tā kā enerģētiskās nabadzības problēma Eiropā joprojām palielinās un, šķiet, ka šāda situācija tuvākajos gados tikai saasināsies, kam iemesls ir gaidāmais enerģijas cenu pieaugums, un līdz ar to arī palielināsies ienākumu nevienlīdzība un nabadzība kopumā, kā arī trūkst piemērotu apkures sistēmu un slikta ir mājokļu kopējā siltināšanas kvalitāte, jo īpaši Vidusjūras reģiona valstīs;

W.  tā kā visā ES nabadzībā dzīvo par 12 miljoniem vairāk sieviešu nekā vīriešu; tā kā šādu nevienlīdzību veicinošie faktori ir arī dzimumu darba samaksas un pensiju apmēra atšķirības, lielais nestabilās darba attiecībās strādājošo sieviešu īpatsvars, kā arī tas, ka sievietes nereti ir spiestas izvēlēties ekonomiski neaktīvu dzīvesveidu, ko nosaka augstās bērnu aprūpes izmaksas;

X.  tā kā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības, darba laiks un profesionālās karjeras ilgums, ar ko sievietes saskaras savā profesionālajā karjerā, tieši ietekmē viņu dzīvi pēc pensionēšanās; tā kā sievietes pēc 65 gadu vecuma ir pakļautas lielākam nabadzības vai sociālās atstumtības riskam nekā vīrieši, jo pašlaik sievietēm pensijas ienākumi ir zemāki — turklāt bieži vien ievērojami zemāki — nekā vīriešiem;

Y.  tā kā Enerģētikas savienības uzdevums ir efektīvi reaģēt uz enerģētisko nabadzību, kas skar vairāk nekā 100 miljonus eiropiešu, un Enerģētikas savienībai ir jāuzlabo visneaizsargātāko patērētāju situācija, visneaizsargātākajām grupām uzlabojot energoefektivitāti un ieviešot korektīvus pasākumus, kas ļautu trūkumā nonākušiem cilvēkiem saņemt enerģiju par pieejamām cenām;

Z.  tā kā Direktīvā 2012/27/ES dalībvalstis tiek aicinātas izstrādāt programmas personu un mājsaimniecību informēšanai un konsultēšanai par energoefektivitāti;

AA.  tā kā, ņemot vērā, ka nabadzība skar visu ģimeni kopumā, ir jāuzsver ietekme, kādu uz nabadzību atstāj enerģija;

AB.  tā kā valsts dzīvojamā fonda atjaunošana nolūkā uzlabot ēku energoefektivitāti tiešā veidā samazinās enerģijas izmaksas, jo īpaši maznodrošinātām ģimenēm, un veicinās darbvietu radīšanu;

AC.  tā kā 22 348 834 mājsaimniecības (aptuveni 11 % ES iedzīvotāju) vairāk nekā 40 % no gūtajiem ienākumiem tērē par mājokli; tā kā Eiropas pusgadā pārmērīgais mājokļa izmaksu slogs ir atzīmēts kā “uzraugāma tendence”; tā kā 21 942 491 mājsaimniecībai (aptuveni 10,8 % ES iedzīvotāju) ir grūtības uzturēt mājoklī pietiekamu temperatūru; tā kā ES un dalībvalstīm steidzami vajadzētu noteikt, īstenot un pastāvīgi piemērot politikas pasākumus, kas mājsaimniecībām ļautu segt mājokļa izmaksas, tostarp paredzot mājokļa pabalstus;

AD.  tā kā enerģijas tirgus cenas Eiropā izlīdzinās, savukārt pirktspējas izlīdzināšanās līmenis ir zemāks,

AE.  tā kā mājokļa pieejamība ir viena no pamattiesībām, ko var uzskatīt par priekšnosacījumu tam, lai varētu izmantot citas pamattiesības un tām piekļūt, kā arī nodrošināt sev cilvēka cienīgus dzīves apstākļus; tā kā garantēt palīdzības pieejamību, lai piekļūtu pienācīgam un atbilstīgam mājoklim, ir dalībvalstu starptautiskās saistības, kas Savienībai ir jāpilda, ņemot vērā, ka tiesības uz mājokļa pieejamību un mājokļa pabalstu ir atzītas ES Pamattiesību hartas 34. pantā, Eiropas Padomes pieņemtās un pārskatītās Sociālās hartas 30. un 31. pantā, Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 25. pantā, kā arī daudzu dalībvalstu konstitūcijās;

AF.  tā kā Eiropas mājsaimniecību budžetā mājokļa izdevumi ir vislielākie; tā kā ar mājokli saistīto cenu (zeme, īpašums, īre, enerģijas patēriņš) straujais pieaugums rada nestabilitāti un nedrošību un ir jāuzskata par sevišķi smagu problēmu;

AG.  tā kā mājokļa trūkums un enerģētiskā nabadzība ir lielāka valstīs, kurās ir mazāks sociālo īres mājokļu īpatsvars (t. i., Austrumu un Vidusjūras reģiona valstīs);

AH.  tā kā sociālo īres mājokļu procentuālā attiecība pret visiem mājokļiem liecina, ka Rietumu un Ziemeļu valstīs ir pieejams vairāk valsts sociālo īres mājokļu nekā vidēji Eiropas Savienībā, turpretī Vidusjūras reģiona un Austrumeiropas valstīs joprojām ir minimāls sociālo mājokļu īpatsvars (aptuveni 5 %) vai arī sociālo īres mājokļu sektora tajās nav vispār;

AI.  tā kā Eurofound pētījumā ir norādīts, ka daudziem iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem parāds par komunālajiem pakalpojumiem ir lielākais parāds, un šim faktam bieži vien netiek veltīta pietiekama uzmanība;

AJ.  tā kā sociālajiem mājokļiem ir būtiska nozīme, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” nabadzības samazināšanas mērķi, jo šādi mājokļi palīdz nodrošināt augstu nodarbinātības, sociālās integrācijas un kohēzijas līmeni, veicina nodarbinātības mobilitāti un palīdz cīnīties pret nabadzību;

AK.  tā kā Eurofound ziņojumā “Piekļuve sociālajiem pabalstiem: kā samazināt nepieprasīšanas līmeni” skaidri ir uzsvērta problēma, ka sociālie pabalsti un minimālā ienākuma shēmas ne vienmēr sasniedz tos, kuriem tie pienākas; tā kā nepietiek vienīgi izveidot šādas shēmas un tā kā ir jānodrošina, lai šos pabalstus pieprasītu personas, kurām tie pienākas; tā kā ir jāņem vērā arī ietaupījumi, kas ilgtermiņā rodas no tā, ka pabalsti strauji, efektīvi un rezultatīvi nonāk to personu rīcībā, kurām tie ir paredzēti;

AL.  tā kā krīze Savienībā ir ietekmējusi mājsaimniecību iespējas piekļūt mājokļiem un veikt ieguldījumus sociālajos mājokļos un tā kā šāda situācija sevišķi smagi ir skārusi ieguldījumiem sociālajos mājokļos paredzētos publiskos izdevumus, un tā kā līdz ar to dalībvalstīm un Savienībai steidzami ir jārīkojas, lai nodrošinātu tiesības piekļūt pienācīgam un mājoklim par pieņemamu cenu;

AM.  tā kā nabadzība un sociālā atstumtība joprojām ir viens no būtiskākajiem sociālajiem nosacījumiem, kas ietekmē veselības un dzīves apstākļus, tostarp paredzamo dzīves ilgumu, jo īpaši ņemot vērā bērnu nabadzības ietekmi uz bērnu veselību un labklājību, un tā kā veselības jomā joprojām ir ievērojama atšķirība starp bagāto un nabadzīgo cilvēku veselību, ja ņem vērā veselības pakalpojumu pieejamību no pieņemamu cenu viedokļa, kā arī ienākumus un turīgumu;

AN.  tā kā Eiropas Savienības Padomes Sociālās aizsardzības komiteja 2010. gada 20. maija atzinumā pauda bažas, ka pašreizējā ekonomikas un finanšu krīze varētu nelabvēlīgi ietekmēt iedzīvotāju iespējas piekļūt veselības aprūpei un dalībvalstu veselības aprūpei atvēlētos budžetus;

AO.  tā kā pašreizējā ekonomikas un finanšu krīze var smagi skart veselības aprūpes nozari vairākās dalībvalstīs gan attiecībā uz piedāvājumu, gan pieprasījumu;

AP.  tā kā pašreizējās ekonomikas un finanšu krīzes radītie ierobežojumi varētu ievērojami kaitēt dalībvalstu veselības aprūpes sistēmu finansiālajai un organizatoriskajai stabilitātei ilgtermiņā, tādējādi mazinot aprūpes vienlīdzīgu pieejamību dalībvalstu teritorijā;

AQ.  tā kā nabadzība kopā ar citiem neaizsargātības faktoriem, tādiem kā mazgadīgums vai vecums, invaliditāte vai piederība minoritātei, vēl vairāk paaugstina nevienlīdzības riskus veselības jomā un tā kā vāja veselība attiecīgi ar novest nabadzībā un/vai sociālā atstumtībā;

AR.  tā kā saskaņā ar Eurostat jaunākajiem datiem 21 % mājsaimniecību 28 ES dalībvalstīs nav pieejams internets un tā kā 20 % iedzīvotāju vecumā no 16 līdz 74 gadiem apgalvo, ka internetu nekad mūžā nav lietojuši; tā kā augstākais interneta pieejamības mājsaimniecībās rādītājs (95 %) ir Nīderlandē, savukārt viszemākais tas ir Bulgārijā, kur internets ir pieejams tikai 54 % mājsaimniecību;

AS.  tā kā digitālais vienotais tirgus ir viena no jaunā Komisijas sastāva 10 prioritātēm un tā kā nākotnē 90 % darbvietu zināmā mērā būs nepieciešamas IT prasmes; tā kā 59 % Eiropas iedzīvotāju var piekļūt 4G tīklam, tomēr lauku apvidos šis īpatsvars nepārsniedz 15 %;

AT.  tā kā pienācīgs darbs ir labākais veids, kā mazināt nabadzības un sociālās atstumtības risku, un informācijas un komunikācijas tehnoloģiju prasmes un pieejamība nenoliedzami ir priekšrocība darba meklējumos;

AU.  tā kā ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 28. jūlija rezolūcijā Nr. 64/292 par cilvēka tiesībām uz ūdeni un sanitāriju ir atzīts, ka tiesības uz nekaitīgu un tīru dzeramo ūdeni ir vienas no pamattiesībām, kas ir priekšnoteikums tam, lai pilnībā izmantotu tiesības uz dzīvību un visas pārējās cilvēktiesības;

AV.  tā kā nabadzības ar dzimumu saistīto aspektu savstarpīgums prasa holistisku pieeju, ar ko pievērstos daudzajiem diskriminācijas iemesliem un tādiem jautājumiem kā mājokļi, enerģijas izmaksas, sabiedriskie pakalpojumi, darbvietas drošība, nestabila nodarbinātība un nodokļu politika;

AW.  tā kā nabadzības apkarošanas mērķus nevar sasniegt, ja nerisina sieviešu nabadzības problēmu, jo, lai panāktu augšupēju konverģenci nabadzības apkarošanā, ir jāpanāk dzimumu līdztiesība un jāuzlabo sieviešu ekonomiskās iespējas;

AX.  tā kā datu vākšanā un politikas veidošanā par nabadzību, dzīves dārdzību un ienākumiem, par statistiskās vienības pamatu ņemot mājsaimniecības, tiek pieņemts, ka resursu sadalījums starp mājsaimniecības locekļiem ir vienlīdzīgs; tā kā realitātē situācija mājsaimniecībās ir atšķirīga un sadalījums var būt nevienlīdzīgs un atkarīgs no dzimuma, un līdz ar to politikas veidošanā ir vajadzīga pieeja, kas balstīta uz individuālām izmaksām un ienākumiem;

AY.  tā kā 17 % viena vecāka (kas pārsvarā ir sieviete) mājsaimniecību nespēj apsildīt savu mājokli, taču pārējo iedzīvotāju vidū šis rādītājs ir tikai 10%; tā kā enerģijas vairumtirdzniecības cenas ir samazinājušās, savukārt mazumtirdzniecības cenas ir pieaugušas, radot izmaksu sadārdzinājumu; tā kā diemžēl nepastāv jēdziena “enerģētiskā nabadzība” ES mēroga definīcija, turklāt šī parādība skar nesamērīgi daudz sieviešu;

AZ.  tā kā jaunu sieviešu bezdarbs ir augstāks nekā citās vecuma grupās, jau agrīnā vecumā pakļaujot jaunas sievietes riskam nonākt nabadzībā;

BA.  tā kā, lai gan aizvien lielākie mājsaimniecību izdevumi un mājokļa izmaksu pārmērīgais slogs ir viens no sieviešu bezpajumtniecības cēloņiem, ir jāveic papildu pētījumi par sieviešu bezpajumtnieču īpatsvaru un iemesliem, kādēļ sievietes zaudē vai pamet savas mājas; tā kā mājsaimniecības un privātās parādsaistības ir tieši saistītas ar mājsaimniecības izdevumiem un ir viens no galvenajiem nabadzības un sociālās atstumtības cēloņiem,

Pamatieteikumi

Pamatojoties uz šajā rezolūcijā izklāstītajiem ieteikumiem,

1.  aicina Komisiju un dalībvalstis veltīt visus līdzekļus cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību un pieņemt integrētu stratēģiju, ar ko apkarot nabadzības un sociālās atstumtības dažādās izpausmes, izmantojot holistisku pieeju, ar ko saista ekonomikas, izglītības, nodarbinātības, enerģētikas, transporta un sociālo politiku, balstoties uz paraugpraksi;

2.  aicina dalībvalstis parakstīt moratoriju ziemas apkures atslēgšanai, lai noteiktā ziemas periodā nevienai mājsaimniecībai neatslēgtu enerģijas piegādi un lai tām mājsaimniecībām, kurām apkure atslēgta, enerģijas piegāde tiktu atjaunota, uzsverot, ka saistītās izmaksas ir valsts atbildība pēc būtības, jo par sociālo politiku primārā atbildība ir valdībām; mudina dalībvalstis izvērtēt, kādi pasākumi ir vajadzīgi, lai izpildītu Pasaules Veselības organizācijas (PVO) standartus par pienācīgu mājokļa temperatūru;

3.  aicina Komisiju veikt ietekmes novērtējumu par ienākumu minimuma shēmu ietekmi Eiropas Savienībā un apsvērt turpmākus pasākumus, kuros ņemtu vērā ekonomikas un sociālos apstākļus katrā dalībvalstī, kā arī novērtētu to, vai minētās shēmas ļauj mājsaimniecībām apmierināt personiskās pamatvajadzības; aicina Komisiju, pamatojoties uz minēto novērtējumu, izvērtēt, kādā veidā un ar kādiem līdzekļiem dalībvalstu līmenī nodrošināt pienācīgu ienākumu minimumu saskaņā ar valsts praksi un tradīcijām, vienlaikus ņemot vērā katrai valstij raksturīgās īpatnības, lai atbalstītu sociālo konverģenci visā Savienībā;

4.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka valsts, reģionālās un vietējās iestādes efektīvāk, mērķorientētāk un ciešākā uzraudzībā izmanto Eiropas strukturālos un investīciju fondus (ESI fondus), lai risinātu tādas problēmas kā enerģētiskā nabadzība, dzīves dārdzības pieaugums, sociālā atstumtība, mājokļu trūkums un dzīvojamā fonda nepietiekamā kvalitāte; uzskata, ka Komisijai šajā jomā būtu jāatļauj lielāks elastīgums;

5.  aicina Komisiju un dalībvalstis rīkot samitu, kas būtu veltīts tādiem jautājumiem kā nabadzības, galējas nabadzības un sociālās atstumtības mazināšana un pienācīgu dzīves standartu pieejamība;

ES politika nabadzības novēršanas mērķa sasniegšanai

6.  pauž nožēlu par nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto personu skaita pieaugumu, lai arī stratēģijas “Eiropa 2020” mērķis ir samazināt minētās problēmas skarto cilvēku skaitu vismaz par 20 miljoniem; pauž nožēlu, ka nabadzības indekss liecina par situācijas uzlabošanos tikai dažās dalībvalstīs; aicina Komisiju un dalībvalstis no jauna apņemties sasniegt nabadzības mazināšanas mērķi, kas aizvien attālinās;

7.  aicina dalībvalstis ikvienam nodrošināt iespēju saņemt pienācīgu atbalstu, tostarp ienākumu minimumu cik vien ilgi šāds atbalsts nepieciešams, un nodrošināt dažādu veidu kompensāciju, kas nepieciešama tādās nabadzības situācijās, kad izmaksas nav iespējams samazināt īstermiņā; uzsver, cik būtiski ir definēt atbilstības kritērijus, lai varētu pretendēt uz ienākumu minimuma shēmas nodrošināto atbalstu;

8.  aicina dalībvalstis atkārtoti apsvērt un koriģēt ikvienu politikas nostādni, ja tās ieviešana varētu novest pie nabadzības pieauguma;

9.  aicina Komisiju izpētīt, vai ir iespējams pagarināt Eiropas atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām (FEAD) darbību arī pēc 2014.–2020. gada plānošanas perioda, kā arī nodrošināt ciešāku koordināciju ar citiem Eiropas fondiem, jo īpaši Eiropas Sociālo fondu (ESF), un ar tagadējām nodarbinātības politikas nostādnēm, lai veicinātu vistrūcīgāko personu iekļaušanos darba tirgū, un izvērtēt apmēru, kādā programma ir sniegusi atbalstu vistrūcīgākajām un visneaizsargātākajām grupām, tādām kā jaunas sievietes, viena vecāka ģimenes, personas ar invaliditāti un vecas sievietes;

10.  aicina dalībvalstis atvieglināt pretnabadzības organizāciju piekļuvi Eiropas finansējumam no FEAD, neradot papildu administratīvo slogu šādām organizācijām, kurām bieži vien trūkst darbinieku;

11.  aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot mehānismus ne tikai formāli, bet arī informāli iegūto kvalifikāciju atzīšanai;

12.  uzsver, ka tādas iniciatīvas kā garantija jauniešiem ir jāievieš saskaņā ar visaptverošu izpratni par nodarbinātības struktūru reģionos, kuros šīs iniciatīvas plāno īstenot; tas nozīmē, ka no jauna ir jādefinē nodarbinātības centru loma, t. i., jāpalīdz šo centru klientiem, jāņem vērā visi viņu konkrētie apstākļi, jāatjaunina prasmes un galvenā uzmanība jāpievērš jaunajām nozarēm, izveidojot tiešu kontaktu ar uzņēmumiem, lai pārliecinātos, vai potenciālajiem darbiniekiem ir uzņēmumiem nepieciešamās kompetences;

13.  atzinīgi vērtē Komisijas nodomu ierosināt Eiropas sociālo tiesību pīlāra izveidi; atgādina, ka ar šādu pīlāru būtu jāizpilda LESD 9. pantā paredzētās saistības;

14.  atbalsta Komisijas nodomu panākt Savienībā sociālo AAA reitingu, ierosinot jaunus pasākumus, ar ko uzlabot sociālās un nodarbinātības politikas efektivitāti, kas ietver skaidru stratēģiju dzimuma dēļ radītās sociālās atstumtības apkarošanai;

15.  aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt, pieņemt un īstenot ES programmu nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020”, paredzot konkrētus pasākumus un darbības, tostarp enerģētiskās nabadzības mazināšanai;

16.  atkārtoti norāda uz Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu “Saskaņota Eiropas rīcība enerģētiskās nabadzības novēršanai un apkarošanai” un atzīmē tajā pausto ieteikumu “izveidot Eiropas nabadzības novērošanas centru, kas galvenokārt koncentrētos uz enerģētisko nabadzību, apvienotu visas ieinteresētās personas un (sadarbībā ar Eurostat) palīdzētu definēt enerģētiskās nabadzības Eiropas rādītājus. Tas ļautu gūt pārskatu par pašreizējo stāvokli, apzināt labākās prakses piemērus, formulēt ieteikumus, kā efektīvāk novērst un risināt šo problēmu, un iedibināt šajā jomā Eiropas solidaritāti”; uzsver, cik būtiski ir izstrādāt rādītājus un vākt datus par mājsaimniecību patēriņu un izmaksām saistībā ar enerģētisko nabadzību, lai iegūtu uzticamu informāciju un varētu nodrošināt uz pierādījumiem balstītu politikas izstrādi un efektīvu uzraudzību;

17.  uzskata, ka nabadzībai un sociālajai atstumtībai piemīt starppaaudžu iezīmes, un līdz ar to uzsver, ka ir jāveicina mājsaimniecībās zem nabadzības sliekšņa dzīvojošo bērnu piekļuve izglītībai, un aicina izstrādāt politiku, ar ko novērstu mācību priekšlaicīgu pārtraukšanu;

18.  aicina Padomi un dalībvalstis, ņemot vērā pieaugošo nabadzību, darīt vairāk, lai palīdzētu nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļautajiem cilvēkiem, tostarp paredzot spēcīgu dzimumu līdztiesības dimensiju, piemēram, izstrādājot Padomes ieteikumu, lai sasniegtu stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzīto nabadzības samazināšanas mērķi;

19.  vēlreiz norāda, cik svarīgi ir ar izglītības — tostarp formālās un neformālās izglītības — starpniecību sniegt sievietēm un meitenēm pilnvērtīgas iespējas un cik izglītība ir nozīmīga dzimumu stereotipu apkarošanā un nabadzības stigmatizācijas izskaušanā, kā arī ienākumu palielināšanā, iekļaujot sievietes nozarēs, kurās viņu īpatsvars ir bijis zems, tādās kā zinātne, tehnoloģija, inženierija un uzņēmējdarbība, un aicina Komisiju konkrētai valstij adresētajos ieteikumos iekļaut sieviešu arodizglītības mērķus;

20.  prasa, lai katra dalībvalsts sniegtu detalizētas norādes par sava nabadzības apkarošanas plāna īstenošanas posmiem un to, kā konkrētā stratēģija risina ar dzimumu saistītos nabadzības un sociālās atstumtības aspektus;

Nabadzīgu mājsaimniecību resursi un ienākumi

21.  uzsver, ka pienācīgi ienākumi ir viens no priekšnoteikumiem, lai spētu dzīvot cieņpilnu dzīvi; uzsver — lai gan nodarbinātībai var būt izšķirīga nozīme izkļūšanai no nabadzības, ir būtiski nodrošināt pietiekamu ienākumu minimumu, lai palīdzētu cilvēkiem apmierināt pamatvajadzības; atgādina, ka 2013. gadā 28 dalībvalstu ES 16,7 % iedzīvotāju pēc sociālo pārvedumu saņemšanas bija uz nabadzības sliekšņa, kas nozīmē, ka viņu rīcībā esošie ienākumi bija zem attiecīgajā valstī noteiktā nabadzības sliekšņa un ka strādājošo nabadzības un galējas nabadzības rādītājs joprojām ir pārāks augsts;

22.  aicina Komisiju Eiropas pusgada kontekstā izstrādāt ieteikumus dalībvalstīm par ieviešamajiem politikas pasākumiem un veicamajām reformām, lai, ņemot vērā katras dalībvalsts īpatnības, efektīvi cīnītos pret nabadzību un sociālo atstumtību nolūkā veicināt sociālo konverģenci;

23.  atgādina par Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu “Minimālais ienākums un nabadzības rādītāji Eiropā”; atzīmē, ka ieteikumā ir atbalstīta Eiropas pienācīgu ienākumu minimuma sistēma, ar ko būtu jānosaka kopēji standarti un rādītāji, jāparedz metodes sistēmas īstenošanas uzraudzībai un jāuzlabo dialogs ar ieinteresētajām personām, dalībvalstīm un ES iestādēm; uzskata, ka šāda sistēma ir jābalsta uz faktiem un tiesībām un tajā jāņem vērā katras dalībvalsts sociālais un ekonomiskais konteksts, kā arī jāievēro subsidiaritātes princips;

24.  uzsver, ka ar ienākumu minimuma shēmām būtu jānovērš mājsaimniecību grimšana dziļā materiālā trūkumā un jāļauj gūt ienākumus virs nabadzības sliekšņa; atgādina, ka dalībvalstu līmenī ienākumu minimuma shēmas varētu būt pamatinstrumenti, ar ko izpildīt LESD 9. panta prasības par atbilstīga sociālās aizsardzības līmeņa nodrošināšanu, sociālās atstumtības apkarošanu, līdzdalību sabiedrības veselības aizsardzībā un iespēju līdztiesības veicināšanu; atbalsta Ekonomikas un sociālo lietu komitejas viedokli, ka papildus ienākumu minimuma shēmām ir jāīsteno mūžizglītības pasākumi, jāiesaista ieinteresētās personas un jāīsteno aktīva darba tirgus politika ar mērķi palīdzēt bezdarbniekiem atgriezties darba tirgū un atrast pienācīgu darbu;

25.  aicina Komisiju un dalībvalstis sniegt informāciju, konsultācijas un atbalstu nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautajiem cilvēkiem, lai viņi varētu pieņemt informētus lēmumus par enerģijas patēriņu, un aicina atbalstīt nevalstiskās organizācijas, vietējās iestādes, kas sniedz mērķorientētas konsultācijas un apmāca konsultantus enerģijas patēriņa jautājumos, kā arī aicina uzlikt pienākumu enerģijas piegādātājiem mājsaimniecību enerģijas patēriņa rēķinos iekļaut informāciju par pasākumiem enerģijas patēriņa samazināšanai un energoefektivitātes paaugstināšanai;

26.  mudina dalībvalstis un Komisiju vajadzības gadījumā īstenot proaktīvu politiku pienācīgu mājokļu jomā, lai nodrošinātu kvalitatīvu mājokļu pieejamību; aicina dalībvalstis piemērot saprātīgu īres politiku, ja ir jāīsteno steidzami sociālie pasākumi, un uzsver, ka papildus būtu jāīsteno ilgtermiņa mājokļu un vietējo kopienu programmas, lai palielinātu dažādām sociāli mazaizsargātām mērķgrupām pieejamo dzīvojamo fondu; uzsver, ka vēl aizvien visā ES ir jāīsteno efektīvi pasākumi, lai nākotnē nepieļautu nekustamā īpašuma burbuļu veidošanos, piemēram, hipotekārajā tirgū ir jāievieš efektīvs patērētāju aizsardzības regulējums; šajā ziņā mudina īstenot politiku, ar ko finansiālās grūtībās nonākušām mājsaimniecībām palīdzētu saglabāt savu sākotnējo mājokli;

27.  aicina Komisiju un dalībvalstis kā priekšnoteikumu cilvēka cieņas saglabāšanai nodrošināt Eiropas pilsoņiem pamattiesības uz mājokļa pabalstu; prasa atzīt, ka cenu ziņā pieejami īres mājokļi ir viens no veidiem, kā atvieglināt mājokļu pieejamību cilvēkiem ar zemiem ienākumiem, un mudina dalībvalstis pietiekamā daudzumā nodrošināt cenu ziņā pieejamus mājokļus;

28.  uzsver, ka vecu cilvēku nabadzība ir liela problēma daudzās dalībvalstīs; tādēļ aicina dalībvalstis reformēt pensiju sistēmas, lai garantētu pienācīgu pensijas ienākumu līmeni, kā arī pensiju sistēmu ilgtspēju un drošību;

29.  aicina Komisiju risināt bezpajumtniecības problēmu, kas ir viens no galējas nabadzības veidiem, un jo īpaši pievērsties nosalšanas gadījumiem, kuros bojā gājuši bezpajumtnieki un cilvēki, kas dzīvo neapkurinātos mājokļos; aicina dalībvalstis atkārtoti izvērtēt progresu, kādu tās panākušas virzībā uz šādu galējas nabadzības veidu izskaušanu;

30.  aicina Komisiju un dalībvalstis steidzami noteikt, īstenot un saglabāt spēkā politikas pasākumus, ar ko mājsaimniecībām ļautu segt mājokļa izmaksas, tostarp paredzēt mājokļa pabalstus, ņemot vērā, ka 22 348 834 mājsaimniecības (aptuveni 11 % ES iedzīvotāju) vairāk nekā 40 % no pieejamajiem ienākumiem tērē mājoklim un ka 21 942 491 mājsaimniecībai (aptuveni 10,8 % ES iedzīvotāju) ir grūtības uzturēt mājoklī pietiekamu temperatūru;

31.  atgādina, ka mājsaimniecības ar zemiem ienākumiem un mājsaimniecības uz nabadzības sliekšņa ir vairāk atkarīgas no cenu ziņā pieejamu, kvalitatīvu publisko pakalpojumu nodrošināšanas; aicina dalībvalstis nodrošināt nepieciešamo publisko finansējumu, lai sniegtu kvalitatīvus un cenu ziņā pieejamus publiskos pakalpojumus mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem;

Nabadzīgu mājsaimniecību izdevumi

32.  atzinīgi vērtē Komisijas darbu pie references budžeta, kas ir solis pareizajā virzienā, ņemot vērā, ka arī turpmāk būs līdzsvarotāk jārisina nabadzīgu mājsaimniecību ienākumu un izdevumu problēma, izmantojot uz datiem balstītu pieeju; norāda, ka references budžetus, kas atspoguļo mājsaimniecību izmaksas, varētu izmantot, lai noteiktu sniedzamo atbalstu un pārbaudītu tā atbilstību; uzskata, ka šādam instrumentam ir izšķirīga nozīme, lai atdzīvinātu Savienības sociālo kohēziju, mazinātu nevienlīdzību un sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” nabadzības un sociālās atstumtības novēršanas mērķi; uzsver, ka nabadzīgo mājsaimniecību izdevumu samazināšana labvēlīgi ietekmēs attiecīgās mājsaimniecības, kā arī ekonomiku (jo īpaši vietējā mērogā) un sociālo kohēziju;

33.  atgādina, ka nabadzīgas mājsaimniecības lielāko ienākumu daļu tērē pārtikai, mājoklim un komunālajiem pakalpojumiem, un tāpēc aicina Komisiju izveidot ciešāku saikni starp savām politikas nostādnēm, lai cīnītos pret nabadzību, uzlabotu apmaiņu ar labāko praksi un sekmētu regulāru dialogu ar nabadzībā nonākušajām personām, un tādējādi nodrošinātu, ka nabadzīgie iedzīvotāji spēj sniegt ieguldījumu tās politikas izvērtēšanā, kas uz viņiem attiecas;

34.  uzsver, ka līdz šim nepastāv jēdziena “enerģētiskā nabadzība” definīcija Savienības līmenī un līdz ar to Savienībā ir ļoti grūti pienācīgi izvērtēt šā nabadzības aspekta smagumu, cēloņus un sekas; aicina Komisiju kopā ar ieinteresētajām personām izstrādāt jēdziena “enerģētiskā nabadzība” vienotu definīciju un noteikt faktorus, kas palielina mājsaimniecību mazaizsargātību;

35.  aicina Komisiju šajā ziņā sniegt ietekmes novērtējumus un informāciju par labāko praksi cīņā ar enerģētisko nabadzību dalībvalstīs; uzsver, ka enerģijai ir jābūt pieejamai visiem Savienības iedzīvotājiem;

36.  uzsver, ka ārkārtīgi svarīgi ir nepieļaut, lai nākotnē vēl lielāks skaits jauniešu ciestu no enerģētiskās nabadzības;

37.  atzīmē — praksē ir pierādījies, ka izglītošana agrā jaunībā par ekonomikas un finanšu jautājumiem uzlabo spējas pieņemt saimnieciskus lēmumus turpmākajā dzīvē, tostarp lēmumus par izdevumu un ienākumu pārvaldību; iesaka apmainīties ar labāko praksi un popularizēt izglītības programmas, kas paredzētas mazaizsargātu grupu un marginalizētu kopienu sievietēm un meitenēm, kuras saskaras ar nabadzību un sociālo atstumtību;

38.  uzsver, ka ievērojama enerģētiskā nabadzībā nonākušo cilvēku daļa ir pakļauta nabadzības un sociālās atstumtības riskam un līdz ar to nevar atļauties nepieciešamos sākotnējos ieguldījumus energoefektīvos pasākumos, tādos kā siltināšana vai atjaunojamie energoresursi; norāda, ka šādi tiek radīts apburtais loks, kas liek par komunālajiem pakalpojumiem tērēt lielāku mājsaimniecības ienākumu daļu nekā būtu nepieciešams, savukārt cita starpā netiek risināti tādi jautājumi kā energoefektivitātes un enerģijas nepietiekamība;

39.  aicina Komisiju, Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu (EIGE) un dalībvalstis veikt pētījumu par sieviešu bezpajumtniecību un tās cēloņiem un izraisītājfaktoriem, jo pašlaik nav pietiekamu datu par šo parādību; atzīmē, ka vērā ir jāņem tādi ar dzimumu saistīti aspekti kā ekonomiskā atkarība dzimuma dēļ, pagaidu mājokļi vai izvairīšanās no sociālajiem dienestiem;

40.  atbalsta iniciatīvu par references budžeta pamatnostādņu formulēšanu un aicina Komisiju šīs iniciatīvas izstrādē ietvert ar dzimumu saistītus apsvērumus, tostarp dzimumu nelīdztiesību mājsaimniecībās;

41.  uzskata — kā iespējamais neaizsargātības un atstumtības faktors ir jāņem vērā arī tas, ka palielinās paredzamais sieviešu mūža ilgums;

Finansējuma novirzīšana un politikas izstrāde nabadzības un enerģētiskās nabadzības izskaušanai

42.  aicina dalībvalstis un ES nodrošināt bezprocentu vai zemu procentu likmju mikrokredītus vai aizdevumus (piemēram, no EIB) mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem, lai atbalstītu sākotnējo ieguldīšanu atjaunojamos energoresursos vai energoefektivitātē, piemēram, siltināšanā, saules enerģijā un energoefektīvās iekārtās;

43.  mudina dalībvalstis nodrošināt, ka visi ieguldījumi, kurus veic vai nu jaunu mājokļu būvniecībā, vai tagadējo mājokļu uzlabošanā, tiek balstīti uz energoefektivitāti;

44.  atgādina, ka vidējā termiņā ir iespējams panākt lielu labvēlīgu ietekmi, ja atsevišķus politikas pasākumus un Savienības finansējumu novirza nabadzīgo mājsaimniecību enerģijas izmaksu samazināšanai, ieguldot atjaunojamos energoresursos un energoefektivitātē: šādi var uzlabot attiecīgo cilvēku dzīves līmeni un veselību, samazināt mājsaimniecību izmaksas, nodrošinot ietaupījumus nabadzīgo ģimeņu budžetā, palielināt vietējos ieguldījumus, sekmēt darbvietu radīšanu vietējā mērogā un tuvināt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu;

45.  turklāt uzsver, ka ir jāuzrauga fondu izmantošana un jāvienkāršo informācija par šiem līdzekļiem un iespējas tiem piekļūt;

46.  norāda, cik svarīgi ir nabadzības problēmu risināt ne tikai no sociālā vai politiskā, bet arī no ekonomikas viedokļa, kas ietekmē rezultātus vidējā termiņā; prasa Komisijai savās prioritātēs iekļaut tādu problēmu kā nevienlīdzības dinamika, kas pašlaik pastāv un būtiski ierobežo izaugsmi, kā arī ļoti nelabvēlīgi ietekmē kohēziju un nabadzību;

47.  uzsver ES un dalībvalstu lomu mājsaimniecību enerģijas izmaksu samazināšanā, Eiropas Savienībai garantējot piegādes drošību, lai nepieļautu lielas cenu svārstības un spekulācijas enerģijas tirgū, izveidojot spēcīgākus starpsavienojumus, padziļinot tirgus integrāciju un palielinot ieguldījumus ilgtspējīgā enerģijā, kā arī vairāk ieguldot atjaunojamo energoresursu pētniecībā, savukārt dalībvalstīm ir jāstiprina atbalsta politika, lai uzlabotu mājsaimniecību energoefektivitāti, īpašu uzmanību pievēršot nabadzīgām un sociāli atstumtām mājsaimniecībām, kas nav pieslēgtas energoapgādes tīklam; uzskata, ka vienai no Savienības prioritātēm ir jābūt patērētāju aizsardzībai;

48.  uzskata par nosodāmām finanšu spekulācijas ar dabas un enerģijas resursiem, jo īpaši tiem, kurus nevar pārvietot, tādus kā hidroelektroenerģija, un tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai samazinātu nabadzīgo ģimeņu izdevumus par enerģiju, piemēram, izmantojot ieņēmumus no atbilstīgiem nodokļiem;

49.  atzinīgi vērtē to, ka ieguldījumus energoefektivitātē un atjaunojamos energoresursos var veikt no ESI fondu līdzekļiem 2014.–2020. gadam, ņemot vērā, ka tādējādi var samazināt mājsaimniecību enerģijas izmaksas; mudina Komisiju un dalībvalstis pilnībā izmantot Eiropas fondu iespējas, lai mazinātu enerģētisko nabadzību; uzsver, ka ir jānovērš šķēršļi, kas apgrūtina nelielu organizāciju spējas efektīvi piekļūt līdzekļiem, piemēram Kohēzijas fondam, kā arī ir jāsniedz pietiekama informācija, jo īpaši par pieteikumu iesniegšanas prasībām;

50.  atgādina, ka saistībā ar līdzekļu saņēmējiem, kuri strādā ar nabadzīgām mājsaimniecībām vai ir to locekļi, ir nepieciešami zināmi priekšnoteikumi, kas labāk ir ievēroti ESI fondu un mazāk lielāku fondu, tādu kā ERAF, noteikumos;

51.  aicina dalībvalstis un Komisiju saistībā ar enerģētiski nabadzīgām mājsaimniecībām paredzētajiem atjaunojamo energoresursu un energoefektivitātes projektiem atvieglināt finansējuma pārdales mehānismu izmantošanu, jo īpaši starp ESI fondiem un ERAF; uzsver daudzās priekšrocības, kādas ir vairākfondu programmām, lai risinātu transversālos jautājumus, tādus kā tos, kas saistīti ar enerģētisko nabadzību;

52.  uzsver, ka nekvalitatīvi ir maznodrošinātu mājsaimniecību mājokļi lauku apvidos, turklāt nekvalitatīvi ir gan īrnieku, gan īpašnieku mājokļi; atgādina, ka šāda situācija vēl ciešāk savelk apburto loku, proti, līdzekļi tiek tērēti augsto komunālo izmaksu segšanai un nav ko ieguldīt enerģijas izmaksu samazināšanā; aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot Leader un ELFLA līdzekļu piešķiršanu enerģētiskās nabadzības novēršanai lauku apvidos, darbības programmas un finansējumu novirzot diversificētai atjaunojamās enerģijas ražošanai, jo īpaši vietējos tīklos, tostarp energoefektivitātes uzlabošanas pasākumiem ēkās, kas paredzētas enerģētiski nabadzīgām mājsaimniecībām;

53.  atgādina, ka īrniekiem ir ierobežotas iespējas piekļūt energoefektivitātes finansējumam, jo viņi nav mājokļa īpašnieki; atgādina, ka īrnieki nav tik motivēti ieguldīt kā īpašnieki, jo viņi maina dzīvesvietu daudz vienkāršāk un biežāk nekā mājokļu īpašnieki; atzinīgi vērtē minētās problēmas risināšanai izstrādāto Komisijas izmēģinājuma projektu “Degvielas/enerģētiskā nabadzība — krīzes ietekmes novērtējums un pašreizējo un iespējamo jauno pasākumu pārskatīšana dalībvalstīs”; aicina Komisiju, pamatojoties uz minētā izmēģinājuma projekta rezultātiem, izstrādāt noteikumus ES finansējuma piešķiršanai īrnieku veiktiem energoefektivitātes pasākumiem;

54.  atgādina dalībvalstīm, ka vismaz 20 % no visiem ESF resursiem katrā dalībvalstī būtu jāpiešķir mērķim “veicināt sociālo iekļautību, apkarot nabadzību un jebkāda veida diskrimināciju” un ka sociālās iekļautības pasākumu finansēšanai var izmantot arī Eiropas atbalsta fondu vistrūcīgākajām personām;

55.  uzsver, ka visnabadzīgākās mājsaimniecības tūlītēju atvieglojumu un dzīves apstākļu uzlabošanos jūt tad, kad tās saņem mazapjoma un lētus atjaunojamos energoresursus, piemēram, energotīklam nepieslēgtās mājās tiek uzstādīti saules enerģijas paneļi;

Sociālo mērķu saistīšana ar enerģētikas politiku

56.  atzinīgi vērtē to, ka Eiropas enerģētikas politikas tiesību aktos un jo īpaši Direktīvā 2012/27/ES par energoefektivitāti un Direktīvā 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti ir atzīti energoefektivitātes politikas sociālie mērķi; pauž nožēlu, ka dalībvalstis pilnībā neizmanto attiecīgos Direktīvas 2012/27/ES noteikumus (7. panta 7. punkts), lai pievērstos enerģētiskās nabadzības skartām mājsaimniecībām un sociālajiem mājokļiem; aicina Komisiju energoefektivitātes paketes pārskatīšanā un ietekmes novērtējumā izvērtēt 7. panta 7. punkta un 5. panta 7. punkta īstenošanu; turklāt aicina Komisiju, pamatojoties uz šo novērtējumu, apsvērt stingrāku prasību noteikšanu 7. pantā un jo īpaši 7. panta 7. punktā, lai mudinātu dalībvalstis energoefektivitātes shēmās iekļaut sociālos mērķus;

57.  atgādina, ka arī pašvaldībām ir loma alternatīvu finansēšanas instrumentu veicināšanā, tostarp kooperatīvu modeļu veidošanā un kolektīvo pirkuma līgumu popularizēšanā, lai patērētāji varētu apvienot savus pieprasījumus pēc enerģijas un līdz ar to panākt lētākas enerģijas cenas; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt vietējo iestāžu lomu enerģētiskās nabadzības mazināšanā;

58.  aicina dalībvalstis nodrošināt Pasaules Veselības organizācijas (PVO) noteiktos pienācīgas mājokļa temperatūras standartus; aicina atbalstīt visneaizsargātākās grupas, jo īpaši mazgadīgus bērnus, vecus cilvēkus, cilvēkus ar hroniskām saslimšanām un invaliditāti, lai aizsargātu viņu veselību un labklājību;

59.  mudina Komisiju un dalībvalstis veikt tūlītējus pasākumus, lai risinātu nestabilu darba attiecību radītās problēmas, kas liedz cilvēkiem gūt regulārus un drošus ienākumus, tādējādi apgrūtinot veiksmīgu budžeta plānošanu un mājsaimniecības rēķinu apmaksāšanu;

60.  aicina Komisiju un dalībvalstis ikvienam nodrošināt iespēju saņemt cenu ziņā pieejamus, uzticamus un mūsdienīgus energoresursus, kas atbilst ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem;

Mājokļi un nabadzība

61.  aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot izlēmīgus sociālo mājokļu pasākumus un sekmēt energoefektivitātes ieguldījumus sociālajos īres mājokļos, izmantojot Eiropas fondus; iesaka dalībvalstīm paplašināt kvalitatīvu sociālo mājokļu piedāvājumu, lai visiem un jo īpaši vistrūcīgākajiem nodrošinātu pienācīga mājokļa pieejamību; mudina dalībvalstis arī turpmāk izmantot savas iespējas, lai nodrošinātu sociālos mājokļus, pielietojot alternatīvus tiesiskos risinājumus; iesaka dalībvalstīm atbalstīt patērētāju apvienības;

62.  uzsver, cik būtiski ir nodrošināt kvalitatīvu un pieejamu bērnu aprūpi, kas ļautu vecākiem atgriezties darbā un palielināt ienākumus; uzsver, ka īpaši vajadzīgs tas ir viena vecāka ģimenēm, un aicina Komisiju un dalībvalstis nekavējoties ieviest pasākumus labākai bērnu aprūpes nodrošināšanai;

63.  atzīmē, ka priekšnoteikumi enerģētiskās nabadzības novēršanai ir energoefektivitātes palielināšana, renovācija un atjaunojamie energoresursi; ir nobažījies, ka ēku renovācijas politikā bieži vien nav iekļauti tie, kam tā visvairāk vajadzīga; prasa, lai ēku renovācijas politika pirmkārt un galvenokārt tiktu orientēta uz nabadzīgām, ekonomiski atstumtām un mazaizsargātām mājsaimniecībām, lielāko uzmanību pievēršot personām, kas cieš no dzimumu nelīdztiesības un diskriminācijas vairāku iemeslu dēļ;

64.  norāda, cik nozīmīga loma ir sociālajiem uzņēmumiem un alternatīviem uzņēmējdarbības modeļiem, tādiem kā kooperatīvi un pašpalīdzības fondi, lai sekmētu sieviešu — jo īpaši no marginalizētām kopienām — sociālo integrāciju un ekonomiskās iespējas un palielinātu viņu ekonomisko neatkarību;

65.  aicina Komisiju un dalībvalstis panākt, ka visos līmeņos sociālās integrācijas politikas veidošanā tiek iesaistītas ieinteresētās personas un notiek apspriešanās, kas veicina un atvieglina nabadzības riskam un sociālajai atstumtībai pakļautu personu, jo īpaši sieviešu un meiteņu, tiešu iesaistīšanos;

66.  aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest pasākumus, ar ko Eiropas Savienībā likvidētu šokējošās vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības, kas pašlaik ir 16 % robežās un attiecībā uz pensijas ienākumiem pieaug līdz 39 %, un uzsver, cik būtiski šie pasākumi ir vientuļajām mātēm, kurām mājsaimniecības izmaksas var radīt pārmērīgu slogu;

67.  norāda, ka vientuļie vecāki, kas pārsvarā ir sievietes, daudz biežāk nekā vidēji sabiedrība ir pakļautas nabadzības riskam (34 %); norāda, ka viens no galvenajiem šādu paaugstinātu risku veicinošiem faktoriem ir tas, ka bērnu aprūpes izmaksu dēļ vientuļie vecāki tiek vai nu izstumti no darba tirgus, vai arī ir nodarbināti nestabilos, zemu atalgotos darbos; mudina dalībvalstis rīkoties, lai pieņemtu tādus tiesību aktus par dzīves dārdzībai atbilstošām algām, kas ļautu darba ņēmējiem apmierināt pamata vajadzības;

68.  atzīmē, ka sieviešu nabadzības galvenie cēloņi ir vīriešu un sieviešu darba samaksas un pensijas atšķirības; atzīmē, ka ilgtermiņā sieviešu nabadzību ir ietekmējusi sieviešu izstumšana no ekonomikas nozarēm, kurās tradicionāli dominē vīrieši, tādām kā tehnoloģija, zinātne, augstākā vadība un lēmumu pieņemšana, kā arī tas, ka nesamērīgi liels ir sieviešu īpatsvars samērā zemu atalgotā darbā, tādā kā aprūpe, sabiedriskie pakalpojumi, daļlaika darbs un mazatalgots nepastāvīgs darbs; pauž bažas, ka nabadzības feminizāciju daļēji izraisa ieilgušās dzimumu nelīdztiesības normas, kas novedušas pie vīriešu vadīto nozaru prioritarizācijas rūpniecības politikā un algu noteikšanas nolīgumos;

69.  aicina dalībvalstis un Komisiju īstenot iniciatīvas, ar ko pievērstos sieviešu nabadzības un sociālās atstumtības problēmai, lai nozarēs, kurās pārsvarā strādā sievietes, garantētu kvalitatīvas darbvietas ar atalgojumu, kas nodrošina iztiku; uzsver lomu, kāda sieviešu pārstāvībā un iespēju veicināšanā darba vietā un atstumtības apkarošanā var būt arodbiedrībām; aicina dalībvalstis ierosināt un sagatavot atalgojuma apsekojumus pa darba devēju grupām un nozarēm, lai uzskatāmi parādītu nevienlīdzīgās atalgojuma shēmas, kādas vienā un tajā pašā darba vietā tiek atsevišķi piemērotas sievietēm un vīriešiem, un lai tādējādi paātrinātu virzību uz vienāda atalgojuma panākšanu;

70.  uzsver, ka cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību ir jāizmanto mērķorientēta politika, ar ko pievērstos īpašajiem apstākļiem, kādos atrodas mazaizsargātas grupas un marginalizētas kopienas, kas saskaras ar dzimumu nelīdztiesību un diskrimināciju vairāku iemeslu dēļ; aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt politikas izstrādi, ar ko pievērstos nabadzības un sociālās atstumtības problēmai, no kuras cieš sievietes ar invaliditāti, vecas sievietes, bēgles un migrantes, romu un mazākumtautību sievietes, sievietes lauku apvidos un nabadzīgos reģionos, vientuļās mātes, kā arī koledžu un augstskolu studentes;

Nabadzība un veselības aprūpes pieejamība

71.  atgādina, ka vienlīdzīga piekļuve kvalitatīvai vispārējai veselības aprūpei visā pasaulē un jo īpaši ES ir atzīta par vienu no pamattiesībām;

72.  atgādina, ka piekļuvi veselības aprūpei ļoti bieži ierobežo finansiāli vai reģionāli šķēršļi (piemēram, mazapdzīvotos reģionos), kas jo īpaši attiecas uz periodisko aprūpi (piemēram, zobārsta vai acu ārsta pakalpojumiem) un ar to saistītajiem profilakses pasākumiem;

73.  uzsver, ka nabadzība kopā ar citiem neaizsargātības faktoriem, tādiem kā mazgadīgums vai vecums, invaliditāte vai piederība minoritātei, vēl vairāk paaugstina nevienlīdzības izraisītos veselības riskus un ka vāja veselība var novest nabadzībā;

74.  uzsver nozīmi, kāda ir veselības un aprūpes pakalpojumiem, lai mazinātu iespēju atšķirības, veicinot sociālo integrāciju un apkarojot nabadzību un sociālo atstumtību;

75.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “E-veselības rīcības plāns 2012.–2020. gadam: inovatīva veselības aprūpe 21. gadsimtam”, ar ko ievieš papildu iniciatīvas, jo īpaši nolūkā uzlabot veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, samazināt veselības izmaksas un nodrošināt lielāku vienlīdzību starp Eiropas iedzīvotājiem;

76.  aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt centienus, lai novērstu sociālekonomisko nevienlīdzību, kas laika gaitā ļautu kaut daļēji mazināt nevienlīdzību veselības aprūpes jomā; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis, pamatojoties uz vispārējām cilvēka cieņas, brīvības, vienlīdzības un solidaritātes vērtībām, pievērst uzmanību mazaizsargāto grupu vajadzībām, piemēram, nabadzībā dzīvojošiem cilvēkiem;

77.  aicina dalībvalstis atrisināt problēmu, ko rada nevienlīdzīgā veselības aprūpes pieejamība, piemēram, zobārstniecības vai oftalmoloģijas jomā, jo tā ietekmē iedzīvotāju ikdienas dzīvi;

78.  aicina Komisiju darīt visu iespējamo, lai mudinātu dalībvalstis kompensēt pacientu maksājumus, un veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai samazinātu nevienlīdzīgo piekļuvi zālēm tādu traucējumu vai slimību ārstēšanai kā pēcmenopauzes osteoporoze un Alcheimera slimība, kas atsevišķās dalībvalstīs nav kompensējamo zāļu sarakstā, un mudina šos pasākumus veikt steidzamības kārtā;

Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas un nabadzība

79.  pauž nožēlu, ka Komisijas publicētajā Eiropas digitālā vienotā tirgus stratēģijā nav ņemta vērā vajadzība nodrošināt vispārēju, vienlīdzīgu un neierobežotu piekļuvi jaunajām digitālajām tehnoloģijām, tirgiem un telekomunikācijām, jo īpaši attiecībā uz personām, kuras var nonākt nabadzībā vai sociālajā atstumtībā;

80.  mudina dalībvalstis un Komisiju ieviest stratēģijas, ar ko samazinātu digitālo plaisu un veicinātu vienlīdzīgu piekļuvi jaunajām informācijas un komunikācijas tehnoloģijām, jo īpaši attiecībā uz personām, kuras var nonākt nabadzībā vai sociālajā atstumtībā;

Ūdens un nabadzība

81.  atgādina, ka ANO Ģenerālā asambleja tiesības uz tīru un kvalitatīvu dzeramo ūdeni un sanitāriju atzīst par vienu no cilvēktiesībām; taču atzīmē, ka atsevišķos reģionos, jo īpaši lauku un tālākajos reģionos, nav garantēta dzeramā ūdens pieejamība un ka aizvien lielākam skaitam cilvēku ir grūtības apmaksāt rēķinus par ūdens patēriņu; aicina Komisiju un dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai nekavējoties nodrošinātu, ka ikvienam ir pieejams dzeramais ūdens; mudina dalībvalstis nodrošināt ūdensapgādes minimumu un aizsargāt sociāli nelabvēlīgāko mājsaimniecību cilvēktiesības;

82.  līdz ar to mudina dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai visiem iedzīvotājiem pēc iespējas drīzāk būtu pieejams dzeramais ūdens;

o
o   o

83.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 169, 1.7.2015., 1. lpp.
(2) OV L 72, 12.3.2014., 1. lpp.
(3) OV L 347, 20.12.2013., 470. lpp.
(4) OV L 347, 20.12.2013., 289. lpp.
(5) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.
(6) OV L 257, 28.8.2014., 214. lpp.
(7) OV L 315, 14.11.2012., 1. lpp.
(8) OV C 169 E, 15.6.2012., 66. lpp.
(9) OV L 153, 18.6.2010., 13. lpp.
(10) OV C 153E, 31.5.2013., 57. lpp.
(11) OV C 236 E, 12.8.2011., 57. lpp.
(12) http://www.un.org/en/ga/search/view_doc.asp?symbol=A/RES/64/292&Lang=F.
(13) http://www.unicef-irc.org/publications/pdf/rc10_fre.pdf
(14) https://www.unicef.fr/sites/default/files/userfiles/2014_Bilan12_Innocenti.pdf
(15) http://ec.europa.eu/social/main.jsp?langId=en&catId=89&newsId=2345&furtherNews=yes
(16) OV C 248, 25.8.2011., 130. lpp.
(17) OV C 341, 21.11.2013., 21. lpp.
(18) OV C 170, 5.6.2014., 23. lpp.
(19) OV C 166, 7.6.2011., 18. lpp.
(20) Nodarbinātības komitejas un Sociālās aizsardzības komitejas kopīgais atzinums Padomei, ES Padome, 13809/14 SOC 662 EMPL 120 EDUC 297 ECOFIN 876, 2014. gada 3. oktobris.
(21). http://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=738&langId=en&pubId=7744&visible=0
(22) Atbildīgas kreditēšanas centrs, Darema, http://www.responsiblelending.org/state-of-lending/cumulative/ , http://www.uvcw.be/no_index/cpas/panier-etude-qualitative.pdf .
(23) Ricardo Cherenti, Beļģijas Federatīvais vietējo sociālo pasākumu centrs, http://www.uvcw.be/no_index/cpas/panier-etude-quantitative.pdf .
(24) Sociālās aizsardzības komitejas atzinums Padomei, Eiropas Savienības Padomei, 6491/11, SOC 124, 2011. gada 15. februāris.
(25) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0294.
(26) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0264.
(27) OV L 268, 15.10.2015., 28. lpp.
(28) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0261.
(29) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0070.
(30) OV C 65, 19.2.2016., 40. lpp.
(31) OV C 349 E, 29.11.2013., 74. lpp.
(32) OV C 70 E, 8.3.2012., 8. lpp.


Privātais sektors un attīstība
PDF 486kWORD 182k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 14. aprīļa rezolūcija par privāto sektoru un attīstību (2014/2205(INI))
P8_TA(2016)0137A8-0043/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 208. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Privātā sektora lielāka nozīme iekļaujošas un ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanā jaunattīstības valstīs” (COM(2014)0263) un Padomes 2014. gada 23. jūnija un 2014. gada 12. decembra secinājumus par šo paziņojumu,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Globāla partnerība nabadzības izskaušanai un ilgtspējīgai attīstībai pēc 2015. gada” (COM(2015)0044),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Cilvēka cienīgu dzīvi visiem” (COM(2013)0092) un Padomes 2013. gada 25. jūnija secinājumus par šo paziņojumu,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „ES attīstības politikas ietekmes palielināšana: pārmaiņu programma” (COM(2011)0637) un Padomes 2012. gada 14. maija secinājumus par šo paziņojumu,

–  ņemot vērā ANO Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD) 2014. gada ziņojumu par investīcijām pasaules mērogā, kurā iekļauts rīcības plāns attiecībā uz privātajām investīcijām ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanai(1),

–  ņemot vērā 2014. gada 26. februāra rezolūciju par attīstības veicināšanu ar atbildīgu uzņēmējdarbības praksi, tostarp — ieguves rūpniecības lomu jaunattīstības valstīs(2),

–  ņemot vērā 2014. gada 25. novembra rezolūciju par ES un globālo regulējumu attīstības jomā pēc 2015. gada(3),

–  ņemot vērā 2015. gada 19. maija rezolūciju par attīstības finansēšanu(4) un īpaši ņemot vērā Parlamenta aicinājumu saskaņot privātā sektora darbības ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem,

–  ņemot vērā 2014. gada 13. marta rezolūciju par īpašumtiesību, valdījuma un labklājības celšanas lomu nabadzības izskaušanā un ilgtspējīgas attīstības veicināšanā jaunattīstības valstīs(5),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par ES Platformas finansējuma kombinēšanai ārējās sadarbības ietvaros paveikto laikā no tās izveides līdz 2014. gada jūlija beigām (COM(2014)0733),

–  ņemot vērā 2005. gada 2. marta Parīzes deklarāciju par palīdzības efektivitāti un 2008. gada 4. septembra Akras rīcības programmu,

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 16/2014 „ES ārpolitikas atbalstam paredzētās reģionālo ieguldījumu mehānismu dotāciju un finanšu iestāžu aizdevumu apvienošanas efektivitāte”,

–  ņemot vērā 2011. gada 1. decembra Pusanas partnerību efektīvai sadarbībai attīstības jomā(6) un jo īpaši tās 32. punktu, kurā norādīta vajadzība atzīt privātā sektora galveno nozīmi inovācijas veicināšanā, labklājības, ienākumu un darbvietu veidošanā, iekšzemes resursu mobilizēšanā un tādējādi nabadzības mazināšanā,

–  ņemot vērā Kopīgo paziņojumu par publiskā un privātā sektora sadarbību(7) un Labklājības partnerību(8), kas tika izveidota Pusanas privātā sektora pamatsadaļā,

–  ņemot vērā 2012. gada 20.–22. jūnijā notikušās ilgtspējīgai attīstībai veltītās Apvienoto Nāciju Organizācijas konferences „Rio+20” noslēguma dokumentu „Nākotne, kādu vēlamies”(9),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus(10),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Globālo līgumu un ESAO pamatnostādnes daudznacionāliem uzņēmumiem — papildināmība un īpašs ieguldījums(11),

–  ņemot vērā UNCTAD Investīciju politikas satvaru ilgtspējīgai attīstībai (IPFSD) (12),

–  ņemot vērā Āfrikas Attīstības bankas grupas privātā sektora attīstības stratēģiju 2013.–2017. gadam „Atbalsts privātā sektora pārveidei Āfrikā”(13),

–  ņemot vērā SDO trīspusējo deklarāciju par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku(14),

–  ANO Industriālās attīstības organizācijas (UNIDO) Limas deklarāciju — virzībā uz iekļaujošu un ilgtspējīgu rūpniecisku attīstību (ISID)(15),

–  ņemot vērā SDO programmu par pienācīgas kvalitātes nodarbinātību,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 9. panta 2. punkta b) apakšpunktu, kurā noteikts, ka „sabiedrībai atvērtie privātā sektora objekti un to sniegtie pakalpojumi ir pilnībā pieejami personām ar invaliditāti”(16),

–  ņemot vērā ES stratēģiju 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību (COM(2011)0681),

–  ņemot vērā attīstības programmu laikposmam pēc 2015. gada — programmu, kurā privātais sektors atzīts par galveno partneri programmas īstenošanā, kā arī atzīta tā nozīme pārejā uz zaļo ekonomiku,

–  ņemot vērā 2010. gadā pieņemtās brīvprātīgi piemērojamās pamatnostādnes par zemes īpašumtiesību atbildīgu pārvaldību(17),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumus (A8-0043/2016),

A.  tā kā publiskajam sektoram ir būtiska nozīme ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) sasniegšanā; tā kā privātais sektors ir labklājības celšanas un ekonomikas izaugsmes virzītājspēks visās tirgus ekonomikās, jaunattīstības valstīs nodrošinot 90 % darbvietu un ienākumu; tā kā saskaņā ar ANO datiem privātais sektors rada 84 % no jaunattīstības valstu IKP un spēj nodrošināt ilgtspējīgu pamatu vietējo resursu izmantošanai, mazinot atkarību no palīdzības, ar noteikumu, ka tas tiek pienācīgi reglamentēts, atbilst cilvēktiesību principiem un vides standartiem un tiek sasaistīts ar konkrētiem ilgtermiņa uzlabojumiem valsts ekonomikā, ilgtspējīgā attīstībā un nevienlīdzības mazināšanā;

B.  tā kā saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmu 1,2 miljardi cilvēku pelna mazāk nekā USD 1,25 dienā; tā kā nevienlīdzība pieaug un kopā ar nabadzību rada vienu no lielākajiem draudiem pasaules stabilitātei;

C.  tā kā pastāv skaidra sakarība starp stipra ražošanas sektora attīstību un ar tirgu saistītās nabadzības mazināšanos — ražošanas pievienotās vērtības pieaugums par 1 % uz vienu iedzīvotāju samazina nabadzīgo personu skaitu gandrīz par 2 %;(18)

D.  tā kā ir nepieciešamas ievērojamas investīcijas, jo aplēses liecina, ka jaunattīstības valstīs vajadzīgo līdzekļu apjomam jābūt par USD 2,4 triljoniem gadā lielākam, nekā tiek tērēts pašlaik; tā kā ar privāto finansējumu var papildināt, bet ne aizstāt publisko finansējumu;

E.  tā kā 2012. gadu Apvienoto Nāciju Organizācija pasludināja par Starptautisko kooperatīvu gadu, lai uzsvērtu to nozīmi attīstības panākšanā, iespēju sniegšanā, cilvēciskas cieņas stiprināšanā un Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanas sekmēšanā; tā kā kooperatīvu sektorā visā pasaulē ir aptuveni 800 miljoni locekļu vairāk nekā 100 valstīs un tiek lēsts, ka tas nodrošina vairāk nekā 100 miljonus darbvietu visā pasaulē;

F.  tā kā mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi (MMVU), kas ir jebkuras tirgus ekonomikas pamatā, jaunattīstības valstīs saskaras ar daudz smagāku regulatīvo slogu nekā ES un lielākā šo uzņēmumu daļa darbojas neoficiālajā ekonomikā, kuru apgrūtina nestabilitāte un kur tiem tiek liegta juridiskā aizsardzība, darba tiesības un piekļuve finanšu līdzekļiem; tā kā saskaņā ar Pasaules Bankas 2014. gada ziņojumu „Doing Business” visnabadzīgākās valstis faktiski ir tās, kurās pastāv vislielākais regulatīvais slogs(19),

G.  tā kā industrializācija (īpaši, attīstot vietējos mazos un vidējos uzņēmumus (MVU) un mazas un vidējas nozares (MVN)) ir labklājības un attīstības dzinējspēks;

H.  tā kā 1986. gada ANO Deklarācijā par tiesībām uz attīstību attīstība atzīta par vienu no cilvēka pamattiesībām; tā kā šajā deklarācijā pausta apņemšanās izmantot uz cilvēktiesībām balstītu pieeju, ko raksturo visu cilvēktiesību (ekonomisko, sociālo, kultūras, pilsonisko un politisko) ievērošana; tā kā deklarācijā ir pausta arī apņemšanās stiprināt starptautisko sadarbību;

I.  tā kā ārvalstu tiešās investīcijas var veicināt ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) sasniegšanu, kā tas ir norādīts UNCTAD priekšlikumā par investīcijām IAM (rīcības plāns attiecībā uz privātajām investīcijām ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanai(20)), ar noteikumu, ka ārvalstu tiešās investīcijas tiek pienācīgi reglamentētas un sasaistītas ar konkrētiem uzlabojumiem valsts ekonomikā, īpaši saistībā ar tehnoloģiju nodošanu un apmācības iespēju radīšanu vietējam darbaspēkam, tostarp sievietēm un jauniešiem;

J.  tā kā importa tarifiem ir būtiska nozīme, nodrošinot ieņēmumus valdībām un izaugsmes iespējas topošajām nozarēm pašu jaunattīstības valstu vietējā tirgū; tā kā importa tarifi lauksaimniecības produktu pārstrādē iegūtām precēm var sekmēt iespējas pievienotās vērtības radīšanai un jaunu darbvietu izveidošanai lauksaimniecības ekonomikās, vienlaikus sekmējot arī uzturdrošību;

K.  tā kā 60 % no darbvietām jaunattīstības valstīs nodrošina mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi (MMVU) un tā kā 70 % no MMVU nesaņem finansējumu no finanšu iestādēm, kaut gan tas tiem ir nepieciešams izaugsmei un darbvietu izveidei;

L.  tā kā 51 no 100 lielākajiem ekonomikas dalībniekiem pasaulē ir korporācijas un tā kā 500 lielākās starptautiskās korporācijas nodrošina gandrīz 70 % pasaules tirdzniecības apjoma;

M.  tā kā rūpnieciski attīstīto valstu ražošanas pievienotā vērtība uz vienu personu ir 10 reizes lielāka nekā jaunattīstības valstīs un 90 reizes lielāka nekā vismazāk attīstītajās valstīs (VAV)(21);

N.  tā kā attīstīto un jaunattīstības valstu fiskālo telpu faktiski ierobežo starptautisko investoru un finanšu tirgu prasības; tā kā saskaņā ar SVF jaunattīstības valstis īpaši ietekmē izvairīšanās no uzņēmumu ienākuma nodokļu maksāšanas, jo šīs valstis ieņēmumu palielināšanā vairāk nekā ESAO paļaujas uz uzņēmumu ienākuma nodokli; tā kā ES dalībvalstīs plaši tiek pielietota prakse, kas sekmē transnacionālo korporāciju un personu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;

O.  tā kā augsta līmeņa darba grupa, kas sniedz ieteikumus par programmu laikposmam pēc 2015. gada ANO ģenerālsekretāram Ban Ki-moon un kas konsultējās ar 250 uzņēmumu (kuru gada ieņēmumi sasniedz USD 8 triljonus) vadītājiem no 30 valstīm, secināja, ka to korporatīvajās stratēģijās ir jāiekļauj ilgtspēja, lai uzņēmumi spētu izmantot ilgtspējīgas izaugsmes komerciālās iespējas; tā kā privātā sektora vēlmi investēt ilgtspējīgā attīstībā bieži apgrūtina tādu skaidru modeļu trūkums, kas parādītu, kā uzņēmumiem iesaistīties partnerībās ar publisko sektoru; tā kā privātais sektors ir potenciāls preču un pakalpojumu nodrošinātājs nabadzīgām kopienām un cilvēkiem, samazinot izmaksas, palielinot izvēli un pielāgojot produktus un pakalpojumus viņu īpašajām vajadzībām, kā arī sekmējot vides un sociālās aizsardzības pasākumu un standartu izplatību;

P.  tā kā vispārpieņemtas definīcijas trūkuma dēļ publiskā un privātā sektora partnerības (PPP) var definēt kā daudzpusējas ieinteresēto personu shēmas, kuras izveidotas starp privātā sektora dalībniekiem, valsts iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām (PSO) un kuru mērķis ir panākt savstarpēji izdevīgu sabiedrisku mērķu sasniegšanu, daloties resursos un/vai speciālajās zināšanās;

Q.  tā kā Eiropas attīstības finansēšanas iestādes (EDFI), kas ir grupa, ko veido 15 divpusējas iestādes, kurām ir svarīga nozīme ilgtermiņa finansējuma nodrošināšanā privātajam sektoram ekonomikās, kurās notiek attīstības un reformu procesi, cenšas investēt uzņēmumos nolūkā panākt daudzveidīgus rezultātus attīstības jomā, sākot no uzticamas elektrības un tīra ūdens apgādes līdz MVU finansējuma un tirgus piekļuves nodrošināšanai maziem uzņēmumiem;

R.  tā kā PPP veidošana jau desmitiem gadu ir izplatīta prakse attīstītajās valstīs, jo īpaši Eiropas valstīs un ASV, un pašlaik lielākā daļa līdzekļu devēju to plaši izmanto arī jaunattīstības valstīs, nodrošinot aptuveni 15–20 % no kopējā investīciju apjoma infrastruktūras jomā;

S.  tā kā 2,5 miljardi cilvēku, no kuriem lielākā daļa ir jaunattīstības valstīs un vairākums ir sievietes un jaunieši, joprojām ir izslēgti no uzņēmējdarbības kopienām, oficiālās finanšu nozares un īpašuma un zemes īpašumtiesību iespējām; tā kā jaunattīstības valstīs visās ienākumu grupās pastāv noturīga 6-9 procentu vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība; tā kā sociālais dialogs ir svarīgs līdzeklis, lai atbalstītu dzimumu vienlīdzību darbā un novērstu uzņēmējdarbības kopienu nepietiekamas pārstāvības tendences jaunattīstības valstīs;

T.  tā kā labi veidotas un efektīvi īstenotas PPP ilgtermiņā spēj piesaistīt privātā un publiskā sektora finansējumu un radīt inovācijas tehnoloģiju un uzņēmējdarbības modeļu jomā, kā arī ietvert iekšējos mehānismus, lai nodrošinātu, ka šādas partnerības uzņemas atbildību par attīstības jomā sasniegtajiem rezultātiem;

U.  tā kā līdz šim jaunattīstības valstīs PPP galvenokārt tika veidotas enerģētikas, infrastruktūras un telesakaru jomās, savukārt to potenciāls tādās jomās kā lauksaimniecība, izglītība, videi nekaitīgas tehnoloģijas, pētniecība un inovācija, veselības aprūpe un īpašumtiesības joprojām lielā mērā netiek izmantots;

V.  tā kā gandrīz divas trešdaļas līdzekļu, ko Eiropas Investīciju banka (EIB) pēdējos desmit gados ir aizdevusi Āzijas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas (ĀKK) valstīm, ir novirzītas privātā sektora darbības nodrošināšanai; tā kā EIB Kotonū investīciju mehānisms ir atzīts par unikālu, risku ietverošu apgrozības fondu paaugstināta riska investīciju finansēšanai nolūkā atbalstīt privātā sektora attīstību;

W.  tā kā, kaut gan katru gadu jaunattīstības valstu darbaspēkam pievienojas 45 miljoni darba meklētāju(22), 34 % uzņēmumu 41 valstī atzīst, ka tie nevar atrast darbiniekus, kas tiem ir nepieciešami;

X.  tā kā Pārmaiņu programmas kontekstā finansējuma kombinēšana tiek uzskatīta par svarīgu instrumentu papildu resursu nodrošināšanai, apvienojot ES dotācijas ar aizdevumiem vai publisko vai privāto līdzekļu devēju kapitālu; tomēr tā kā Eiropas Revīzijas palātas Īpašajā ziņojumā Nr. 16/2014 par apvienošanas mehānisma izmantošanu tika secināts, ka gandrīz pusē izskatīto projektu nebija pietiekamu pierādījumu, lai konstatētu, ka dotācijas bija pamatotas, turklāt vairākos šajos gadījumos bija pazīmes, ka investīcijas tiktu veiktas arī bez ES ieguldījuma;

Y.  tā kā rūpniecība, kura visā pasaulē 2009. gadā nodrošināja aptuveni 470 miljonus darbvietu un 2013. gadā — aptuveni pusmiljardu darbvietu visā pasaulē(23), rada augstu potenciālu nodarbinātībai un bagātības iegūšanai, kā arī pienācīgas kvalitātes un augsti kvalificētai nodarbinātībai;

Z.  tā kā pasaules bagātība aizvien vairāk koncentrējas nelielas bagātas elites rokās un tiek sagaidīts, ka 1 % visbagātāko pasaules cilvēku 2016. gadā piederēs vairāk nekā puse no pasaules bagātības;

AA.  tā kā taisnīga un progresīva nodokļu iekasēšana, ņemot vērā labklājības un sociālā taisnīguma kritērijus, ir būtiska, lai mazinātu nevienlīdzību, sekmējot bagātības pārdali valstī starp iedzīvotājiem ar augstākiem ienākumiem un vistrūcīgākajiem iedzīvotājiem;

Ilgtermiņa stratēģija sadarbībai ar privāto sektoru

1.  atzīst, ka privātā sektora ieguldījums jaunattīstības valstīs var veicināt ANO ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) sasniegšanu, ar noteikumu, ka tas tiek pienācīgi reglamentēts; atzinīgi vērtē un atbalsta Padomes 2014. gada 12. decembra secinājumus par privātā sektora lielāku nozīmi attīstības sadarbībā; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu atbalstīt to, ka privātais sektors, tostarp tādi uzņēmējdarbības modeļi kā kooperatīvi un sociālie uzņēmumi, kopā ar citām valstiskajām un nevalstiskajām organizācijām attīstības jomā kļūst par svarīgu partneri, lai panāktu iekļaujošu un ilgtspējīgu attīstību atbilstīgi ANO IAM, kas nozīmē privātā sektora apņemšanos panākt labu pārvaldību, nabadzības mazināšanu un bagātības radīšanu ar ilgtspējīgām investīcijām, kā arī nevienlīdzības mazināšanu, cilvēktiesību un vides standartu veicināšanu un vietējās ekonomikas stiprināšanu; uzsver, ka dažādās privātā un publiskā sektora dalībnieku lomas ir pilnībā jāsaprot un jāatzīst visām iesaistītajām personām;

2.  aicina Komisiju turpināt aktīvi iesaistīties apspriedēs par Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, vienlaikus atzīstot privātā sektora daudzveidību un problēmas, kas rodas, cenšoties mazināt visatstumtāko un visgrūtāk sasniedzamo iedzīvotāju nabadzību; uzskata, ka jebkurai ES politikai, kuras mērķis ir iesaistīt privāto sektoru attīstībā, ir jāprecizē, kurš privātais sektors ir tās mērķis;

3.  uzsver, ka nākotnes partnerībām, kas tiks veidotas saskaņā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, ir jāpievērš lielāka uzmanība nabadzības un nevienlīdzības novēršanai; atgādina, ka oficiālajai attīstības palīdzībai (OAP) arī turpmāk ir jābūt svarīgam līdzeklim visu nabadzības veidu izskaušanā un jaunattīstības valstu sociālo vajadzību apmierināšanā un to nevar aizvietot ar privāto finansējumu; atzīst iespējas privātā finansējuma piesaistīšanai OAP, ievērojot nosacījumus par pārredzamību, pārskatatbildību, līdzatbildību un saskaņošanu ar valsts prioritātēm un parāda atmaksājamības risku;

4.  aicina veikt lielākas publiskās investīcijas visiem pieejamos sabiedriskos pakalpojumos, īpaši transporta sektorā, dzeramā ūdens pieejamības, veselības aprūpes un izglītības jomā;

5.  uzskata, ka privātais un publiskais sektors ir visefektīvākie, ja tie strādā kopā, lai radītu stabilu vidi investīcijām un uzņēmējdarbībai un pamatu ekonomikas izaugsmei; uzsver, ka visām partnerībām un apvienībām ar privāto sektoru jābūt vērstām uz kopīgu vērtību prioritātēm, kas nodrošina uzņēmējdarbības mērķu saskaņotību ar ES attīstības mērķiem un ievēro starptautiskos standartus par attīstības efektivitāti; uzskata, ka tām ir jābūt kopīgi izveidotām un kopīgi pārvaldītām ar attiecīgajām partnervalstīm nolūkā nodrošināt riska, atbildības un peļņas sadali, tām jābūt rentablām un tādām, kam ir konkrēti attīstības mērķi, regulāri atskaites punkti, skaidra pārskatatbildība un pārredzamība;

6.  atzinīgi vērtē ārvalstu privātā sektora investīciju lomu jaunattīstības valstīs, paātrinot vietējo attīstību; uzsver arī to, cik svarīgi ir veicināt atbildīgas investīcijas, kas atbalsta vietējos tirgus un palīdz mazināt nabadzību;

7.  atbalsta darbu, ko veic Eiropas attīstības finansēšanas iestādes (EDFI), jo tās dalībnieki nodrošina kapitālu uzņēmumiem jaunattīstības valstīs, izmantojot tiešas investīcijas uzņēmumos, kā arī netieši, piesaistot kapitālu vietējām komercbankām un jaunietekmes tirgu privātajam kapitālam un vairāk pievēršoties mikrouzņēmumiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem; mudina Komisiju atbalstīt šāda veida programmas, tās finansējot un īstenojot sadarbību, jo privātais sektors jaunattīstības valstīs ir ļoti svarīgs;

8.  aicina izstrādāt efektīvākus pārredzamības un pārskatatbildības standartus ES tehnoloģiju uzņēmumiem saistībā ar tādu tehnoloģiju eksportu, kas var tikt izmantotas cilvēktiesību pārkāpumiem, korupcijas atbalstam vai darbībām, kas ir vērstas pret ES drošības interesēm;

9.  uzsver, ka ES politika tirdzniecības, investīciju, drošības un attīstības jomā ir savstarpēji saistīta un tieši ietekmē jaunattīstības valstis; atgādina, ka Lisabonas līguma 208. pantā ir noteikts politikas saskaņotības princips attīstībai, kuram atbilstīgi attīstības sadarbības jomas mērķi ir jāņem vērā tādās politikas jomās, kas varētu skart jaunattīstības valstis; aicina visus tirdzniecības un investīciju politikas virzienus novērtēt saistībā ar to ietekmi uz attīstību, īpaši saistībā ar vispārēju piekļuvi vispārējas nozīmes precēm un pakalpojumiem; uzsver, cik svarīgi ir visos turpmākajos divpusējās tirdzniecības nolīgumos uzlabot sadaļas par ilgtspējīgu attīstību, lai iekļautu efektīvus ziņošanas mehānismus privātajam sektoram;

10.  uzsver nepieciešamību apsvērt to, kā privāto sektoru var vairāk iesaistīt Eiropas kaimiņattiecību politikas kontekstā, lai palīdzētu radīt ekonomikas izaugsmi un darbvietas Eiropas kaimiņvalstīs, piemēram, daloties kapitāla nodrošināšanas pieredzē;

11.  aicina Komisiju veicināt, atbalstīt un finansēt publiskā un publiskā sektora partnerības kā pirmo izvēli un iekļaut obligātus un sabiedrībai pieejamus ex-ante ietekmes uz nabadzību un sociālās ietekmes novērtējumus gadījumos, kad attīstības programmas tiek īstenotas kopā ar privāto sektoru;

12.  aicina ES iekļaut oficiālas apspriedes ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām un ar kopienām, kuras tieši un netieši skar attīstības projekti;

13.  uzsver milzīgo ES pievienotās vērtības potenciālu, ko sniedz partnerību veidošana ar privāto sektoru ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm un attiecīgajām starptautiskajām organizācijām, daudzām no kurām ir pierādīti sasniegumi, strādājot ar privāto sektoru; uzsver, ka pilnībā funkcionējoša tirgus ekonomika, kas balstīta uz tiesiskumu, ir svarīgs ekonomiskās un sociālās attīstības virzītājspēks un ka ES attīstības politikai to vajadzētu atspoguļot;

14.  atzinīgi vērtē „Sistēmu uzņēmumu sadarbībai ar Apvienoto Nāciju Organizāciju”, kurā uzsvērts tas, ka stabils privātais sektors, kas nodrošina ekonomikas izaugsmi, ir būtisks tam, lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus, un ka privātais sektors „sniedz nozīmīgu ieguldījumu ceļā uz kopīgu ekonomikas, sociālo un vides attīstību”;

15.  atzinīgi vērtē privātā sektora iesaisti ESAO augsta līmeņa forumā par palīdzības efektivitāti; šajā sakarā atzinīgi vērtē jo īpaši iniciatīvas par inovatīviem risinājumiem, kā līdzsvarot privātā sektora attīstības finansējumu un Pusanas 2011. gada kopējo paziņojumu „Publiskā un privātā sektora sadarbības paplašināšana un veicināšana, lai panāktu vispārīgu, iekļaujošu un ilgtspējīgu izaugsmi”;

16.  atzinīgi vērtē to, ka atsaistītās divpusējās palīdzības daļa ir nepārtraukti pieaugusi, bet pauž bažas par pārmērīgi ilgstošo formālo un neformālo piesaistīto palīdzību(24); aicina ES un tās dalībvalstis īstenot Eiropas Konsensā attīstības jomā iekļauto apņemšanos “veicināt turpmāku palīdzības atsaisti, kas pārsniedz ESAO ieteikumus”; uzsver turpmākas atsaistītās palīdzības izaugsmi veicinošo potenciālu, kas dotu labumu vietējām nozarēm jaunattīstības valstīs; aicina palielināt reālo atbalstu un veidot ilgtspējīgas reģionālās vai vietējās vērtību ķēdes; aicina turpināt vietējo dalībnieku spēju veicināšanu un uzsvaru likt uz to, lai veidotu ilgtspējīgas reģionālās/ vietējās vērtību ķēdes; uzsver, ka ir svarīga vietējo un reģionālo dalībnieku līdzatbildība, pašu partnervalstu nacionālās stratēģijas un reformu programmas, attīstības projekti un pievienotā vērtība, ko nodrošina ar vietējām piegādes ķēdēm; uzskata, ka attīstības politikai ir svarīga nozīme pašreizējo migrācijas plūsmu uz ES pamatcēloņu novēršanā;

17.  atzīst arī visu valstu, īpaši jaunattīstības valstu, tiesības noteikt pagaidu kapitāla ierobežojumu, lai novērstu finanšu krīžu rašanos īstermiņa un svārstīgu privāto finanšu plūsmu rezultātā; aicina atcelt šo tiesību ierobežojumus visos tirdzniecības un investīciju nolīgumos, tostarp PTO līmenī;

18.  norāda, ka ES ir jāņem vērā tās atbalsta pieejamība privātajam sektoram, jo lielas iedzīvotāju daļas, piemēram, personu ar invaliditāti, atstumšana atņem privātajiem uzņēmumiem tirgu, kura lielumu nevajadzētu novērtēt par zemu;

Atbalsts jaunattīstības valstu vietējā līmeņa privātajam sektoram

19.  norāda, ka MMVU jaunattīstības valstīs var saskarties ar daudz smagāku regulatīvo slogu nekā šādi uzņēmumi Eiropas Savienībā un ka tiem trūkst tiesiskās aizsardzības un īpašumtiesību, un tie strādā nestabilā neoficiālajā ekonomikā; šajā sakarībā uzsver zemes reģistrācijas sistēmu nozīmi; uzsver nepieciešamību veicināt vietējo privāto sektoru jaunattīstības valstīs, piemēram, nodrošinot finansējuma pieejamību un sekmējot uzņēmējdarbību; aicina Komisiju, citus līdzekļu devējus un attīstības aģentūras palielināt atbalstu, lai veidotu vietējo MVU spējas;

20.  aicina ES veicināt valstu attīstības stratēģijas, kas nosaka privātā sektora ieguldījumu attīstībā, iesaistoties ar privāto sektoru attīstības jautājumos, kuri pievēršas vietējiem kooperatīviem un MVU un mikrouzņēmumiem, īpaši sīksaimniecību īpašniekiem, jo tiem ir lielākais potenciāls jaunattīstības valstu taisnīgas attīstības virzībā;

21.  uzsver, ka nepieciešams lielāks atbalsts partnerībai ar jaunattīstības valstīm, lai modernizētu to tiesisko regulējumu, radot privātajām iniciatīvām draudzīgu vidi, nodrošinot atbalsta mehānismus uzņēmumiem, vienlaikus atrodot pareizo līdzsvaru starp investīcijas veicinošu apstākļu radīšanu un sabiedrības interešu un vides aizsardzību ar reglamentēšanas palīdzību; atzīmē nepieciešamību jaunattīstības valstīs palīdzēt izveidot uzticamas banku sistēmas un nodokļu administrācijas, kuras spētu nodrošināt efektīvu finanšu un valsts un privāto līdzekļu pārvaldību; aicina partnervalstu valdības ieviest turpināmības klauzulu, ar kuras palīdzību varētu atcelt nevajadzīgus pasākumus; norāda, ka ir jāveic tiesību aktu ietekmes novērtēšana, lai izvērtētu negatīvus darbvietu izveides rādītājus un vides standartu apdraudējumu;

22.  aicina ES stiprināt jaunattīstības valstu spējas izmantot vietējos ieņēmumus, lai apkarotu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, korupciju un nelikumīgas finanšu plūsmas, un īpaši palīdzēt vismazāk attīstītajām valstīm un nestabilām valstīm veidot efektīvākas un stabilākas pārvaldības iestādes, tostarp izstrādājot taisnīgas un efektīvas nodokļu sistēmas; šajā sakarībā aicina ES uzlabot tās finanšu un tehnisko palīdzību jaunattīstības valstīm, lai nodrošinātu lielāku pārredzamību un pārskatatbildību; aicina ES, tās dalībvalstis, visas attiecīgās organizācijas un attīstītās un jaunattīstības valstis, kas parakstījušas 2011. gada Pusanas partnerību efektīvai sadarbībai attīstības jomā, pildīt apņemšanos aktīvāk censties apkarot korupciju un nelikumīgas finanšu plūsmas;

23.  aicina Komisijas Starptautiskās sadarbības un attīstības ģenerāldirektorātu (ĢD DEVCO) sadarboties ar Iekšējā tirgus, rūpniecības, uzņēmējdarbības un MVU ģenerāldirektorātu (ĢD GROW), lai arī jaunattīstības valstīs izveidotu reģionālas MMVU atbalsta struktūras, kā modeli izmantojot Eiropas Biznesa atbalsta tīklu („Enterprise Europe Network”), kura mērķis būtu palīdzēt tiem uzsākt likumīgu darbību, piekļūt finansējumam un kapitālam, iegūt piekļuvi tirgum un pārvarēt juridiskos šķēršļus, kā arī īpaši atbalstīt starpnieku organizācijas, kuras tos pārstāv; uzsver to, ka ar laiku šādas struktūras varētu kļūt arī par vietām, kur veidot vietējā vai reģionālā līmeņa publiskā un privātā sektora partnerības dažādās jomās, sākot ar lauksaimniecības uzņēmējdarbību un beidzot ar arodapmācību un veselības aprūpes programmām, sekmējot spēju uzlabošanu, zināšanu nodošanu un pieredzes apmaiņu un vietējo un starptautisko resursu apkopošanu;

24.  uzsver ES atbildību sniegt atbalstu taisnīgai globālai nodokļu sistēmai, kas saistīta ar efektīvu obligātu prasību noteikšanu atklātai ziņošanai par katras valsts transnacionālajām korporācijām, tādu publisku reģistru izveidi, kuros iekļauti uzņēmumu, trastu un līdzīgu juridisku personu faktiskie īpašnieki, nodrošinot automātisku informācijas apmaiņu par nodokļiem un taisnīgu nodokļu uzlikšanas tiesību sadalījumu, vienlaikus vedot sarunas par nodokļu un investīciju līgumiem ar jaunattīstības valstīm; uzskata, ka attīstības finanšu iestādēm (DFI) ir jāiegulda tikai tajos uzņēmumos un fondos, kuri vēlas publiski atklāt savus faktiskos īpašniekus un sniegt finanšu pārskatus par katru valsti;

25.  atgādina, ka tarifu režīmi ir būtiska tādas regulatīvās vides sastāvdaļa, kas ir pielāgota nabadzību apkarojoša privātā sektora attīstībai un darbvietu radīšanai; tomēr ar bažām atzīmē, ka ekonomisko partnerattiecību nolīgumos (EPN) ir paredzēta importa tarifu samazināšana daudzu ĀKK valstu ekonomikas sektoros, taču visu ES importa tarifu atcelšana ievērojami pazeminātu ieņēmumus no tarifiem, dažos gadījumos pat par 15–20 % samazinot valdību ieņēmumus; mudina ES veidot tās tirdzniecības politiku saskaņā ar principu „politikas saskaņotība attīstībai”;

26.  atzinīgi vērtē Kotonū investīciju mehānismā paredzēto EIB Ietekmes palielināšanas finansējuma programmu (IFE) EUR 500 miljonu apmērā, kas EIB ļauj palielināt tās sadarbību ar privāto sektoru riskantākās jomās un sarežģītākos apstākļos; pauž nožēlu par Āzijai paredzētā EIB aizdevumu apjoma samazināšanu; uzsver, ka visas EIB investīcijas, kas tiek veiktas atbilstoši Kotonū investīciju mehānismam, ir jāsaskaņo ar valsts attīstības stratēģijām, ievērojot demokrātiskās līdzatbildības principu;

27.  uzsver, ka nestabilās un pēckonflikta valstīs šķēršļi privātā sektora attīstībai ir lielāki nekā citur un ir nepieciešama mērķtiecīgāka pieeja, lai uzlabotu investīciju apstākļus un atceltu kavējošus, novecojušus uzņēmējdarbības noteikumus, novērstu plēsonīgu rīcību un augstu korupcijas līmeni; šajā sakarībā iesaka Komisijas iesaistīties ar partnervalstīm un privāto sektoru dialogā par politikas reformām, lai pārvarētu dziļo neuzticēšanos starp valdībām un privāto sektoru, ko parasti izraisa izdevīguma meklēšana, kronisms un leģitimitātes trūkums;

28.  aicina Komisiju, dalībvalstis un jaunattīstības valstis palielināt centienus sekmēt sieviešu līdzdalību ekonomikā un izveidot atbalsta mehānismus uzņēmējām; norāda, ka uz ietaupījumiem vērsta pieeja sieviešu iekļaušanai finanšu sektorā ir sevi pozitīvi pierādījusi; iesaka visās partnerības programmās izmantot integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai, apvienojot to ar sievietēm, jauniešiem, personām ar invaliditāti paredzētu apmācību uzņēmējdarbības jomā un mērķtiecīgu uzņēmējdarbības mecenātu tīklu uzņēmējām; aicina palielināt atbalstu vietējām uzņēmējām, lai dotu viņām iespēju saņemt ieguvumus no privātā sektora radītas izaugsmes; iesaka pieņemt pasākumus, lai uzraudzītu procesu saistībā ar ekonomisko iespēju sniegšanu sievietēm, un atzīmē, ka saskaņā ar SVF ievērojami pieaugtu ienākumi uz vienu iedzīvotāju, ja sievietes līdzvērtīgi vīriešiem iesaistītos darbaspēkā;

Eiropas un starptautiskās uzņēmējdarbības nozares iesaistīšana ilgtspējīgas attīstības panākšanā

29.  uzsver, ka privātā sektora potenciālais ieguldījums ilgtspējīgā ilgtermiņa attīstībā ir daudz plašāks nekā tikai finanšu resursu, pieredzes un zināšanu nodrošināšana un ietver vērtību radīšanas ķēžu un izplatīšanas kanālu izveidi vietējā līmenī, tādējādi radot darbvietas, mazinot nabadzību un nevienlīdzību, veicinot sieviešu tiesības un iespējas un vides ilgtspēju, nodrošinot lielāku ietekmi un efektivitāti un uzlabojot piekļuvi tirdzniecībā pieejamiem un cenas ziņā izdevīgiem produktiem, pakalpojumiem un tehnoloģijām; aicina Eiropas attīstības centieniem ierādīt nozīmīgu lomu, īstenojot tādus saskaņotus starptautiskus standartus kā ANO pamatprincipus uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā un Starptautiskās Darba organizācijas standartus, tostarp sadarbojoties ar uzņēmumiem un investoriem, lai nodrošinātu pilnīgu atbilstību pamatprincipiem un ESAO pamatnostādnēm daudznacionāliem uzņēmumiem to uzņēmējdarbībā un piegādes ķēdēs jaunattīstības valstīs;

30.  uzsver, ka sociālajam dialogam ir izšķiroša nozīme, lai nodrošinātu privātā sektora efektīvu iesaisti attīstības procesā; uzsver, ka jaunattīstības valstis ir atbildīgas par atbalsta sniegšanu sociālajam dialogam starp privātā sektora darba devējiem, darba ņēmējiem un valstu valdībām, lai uzlabotu labu pārvaldību un valsts stabilitāti; īpaši aicina jaunattīstības valstis nodrošināt sociālā dialoga paplašināšanu, attiecinot to uz eksporta pārstrādes zonām (EPZ) un rūpnieciskajām kopām;

31.  uzsver, ka privātajam sektoram, īpaši vietējiem MVU, ir jāiesaistās politiskajās dialogā kopā ar citiem partneriem attīstības jomā, lai sekmētu savstarpēju sapratni un cerību pārvaldību, nodrošinot efektivitāti un pārredzamību; šajā sakarībā uzsver, ka ES delegācijām jaunattīstības valstīs ir svarīga nozīme kā šādu dialogu platformām; uzsver kooperatīvu pozitīvo nozīmi kā sociāli iekļaujošas attīstības katalizatoriem un to spēju dot iespējas kopienām, radot darbvietas un ienākumus; īpaši norāda, ka darba ņēmēji ir izveidojuši apvienoto pakalpojumu kooperatīvus un asociācijas, lai sniegtu palīdzību pašnodarbinātībai neoficiālajā ekonomikā, vienlaikus lauku rajonos ietaupījumu un kredīta kooperatīvi nodrošina piekļuvi banku pakalpojumiem, kuru trūkst daudzās kopienās, un finansē mazu uzņēmumu un mikrouzņēmumu veidošanu; atzīst, ka privātajā sektorā ir tādi dalībnieki kā sociālie uzņēmumi un taisnīgas tirdzniecības organizācijas, kuru darbībā ir iekļauti sociālie un vides principi; aicina Komisiju atzīt šos pūliņus savā darbā par privātā sektora nozīmi attīstībā;

32.  aicina Komisiju aizstāvēt investoru un citu ieinteresēto personu priekšlikumu atbalstīt saistošus noteikumus par uzņēmumu ziņošanu attiecībā uz sociālajām un vides tiesībām, kā arī cilvēktiesībām atbilstoši ES direktīvai par nefinanšu pārskatu sniegšanu, kas ir viens no jaunajiem ierosinātajiem ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem;

33.  aicina ES dot ieguldījumu vietējo privātā sektora dalībnieku, īpaši MMVU, struktūru, tīklu un iestāžu stiprināšanā un veidošanā, ņemot vērā viņu nozīmi valsts un reģionālajā politikas izstrādē;

34.  uzsver, ka viens no galvenajiem ierobežojumiem privātā sektora līdzdalības palielināšanai jaunattīstības valstīs ir saistīts ar rentablu projektu trūkumu, kas izriet no vājās tiesiskās, institucionālās un fiskālās sistēmas un vājām izpildes spējām, kā arī ar investīciju plānošanai un projektu sagatavošanai vajadzīgo resursu trūkumu; aicina palielināt tehnisko palīdzību partnervalstu valsts uzņēmumu sektoram, lai palielinātu to spējas uzņemties atbildību par PPP pārvaldību un līdzatbildību procesa beigās; uzsver, ka privātajam sektoram ir jāparedz ilgtermiņa investīciju ienesīgums, jo citādi, atkarībā no sektora akcionāriem, šā sektora pārstāvjiem varētu trūkt ilgtermiņa redzējuma, kas nepieciešams ienesīguma noteikšanai sociālajās nozarēs, kuras ir būtiskas tautas attīstībai;

35.  norāda, ka privātā sektora līdzdalība infrastruktūras jomā jaunattīstības valstīs ir ievērojami palielinājusies — no USD 18 miljardiem 1990. gadā līdz USD 150 miljardiem 2013. gadā; aicina šajā sakarībā turpināt iesaistīšanos, atzīmējot, ka nepietiekama piekļuve infrastruktūrai ir būtisks ierobežojums privātā sektora izaugsmei, un apdraud ražošanas apjomu;

36.  uzsver PPP milzīgo potenciālu lauksaimniecībā saskaņā ar skaidri definētu un stingru tiesisko regulējumu īpašumtiesībām un zemes lietojuma nostiprinājumam, lai novērstu zemes sagrābšanu un panāktu lauksaimniecības ražošanas pieaugumu un efektivitāti; atzinīgi vērtē 2014. gadā sākto ES programmu zemes pārvaldības stiprināšanai Āfrikas valstīs; iesaka ES un tās delegācijām panākt aizvien lielāku ietekmi darbā ar partneru valdībām, kā arī EIB, Starptautisko Lauksaimniecības attīstības fondu (IFAD) un citām līdzīgām struktūrām, un privātā sektora iesaistīšanā, lai attīstību uz tirgu balstītus risinājumus lauksaimniecības problēmām; uzsver, ka jāizveido finanšu stimuli, lai nepieļautu, ka tiek atstumtas nabadzīgas, attālas iedzīvotāju grupas un lauksaimnieki, kuri audzē kultūraugus, par kuriem netiek izrādīta liela komerciāla interese vai kuri, visticamāk, nebūs pievilcīgi agrorūpnieciskajiem partneriem; uzsver, ka drošības pasākumos ir jāiekļauj sociālā un vides riska novērtējums, apspriedes ar skarto kopienu leģitīmajiem pārstāvjiem, iepriekš saņemot šo kopienu brīvprātīgu un informētu piekrišanu attiecīgajam projektam, un juridisks atbalsts šīm kopienām gadījumos, kad tas ir nepieciešams; prasa Komisijai projektus papildināt ar uzraudzības procedūrām un apspriest līgumu pārskatīšanu gadījumos, kad tie ir radījuši kaitējumu vietējiem iedzīvotājiem;

37.  uzsver arī riskus, kas saistīti ar PPP lauksaimniecībā, tostarp zemes sagrābšanu, kas ir jānovērš; uzsver, ka ir svarīgi pievērst uzmanību palīdzībai mazajiem lauksaimniekiem, īpaši sievietēm; aicina Komisiju papildināt lauksaimniecības sektora PPP, kuras ir saistītas ar ES līdzekļiem, ar visaptverošiem pasākumiem mazo lauksaimnieku, lopkopju un citu neaizsargātu zemes lietotāju aizsardzībai, lai novērstu iespēju zaudēt piekļuvi zemei vai ūdenim; uzsver, ka drošības pasākumos ir jāiekļauj sociālā un vides riska novērtējums, kā priekšnoteikumu projekta uzsākšanai nosakot iepriekšējas juridisks atbalsts šīm kopienām gadījumā, kad tas ir nepieciešams; iesaka G8 jaunās alianses projektus aizstāt ar iniciatīvām, kuras veic saskaņā ar Āfrikas Vispārējo lauksaimniecības attīstības programmu (CAADP); uzsver, ka finanšu un sociālajai kompensācijai ir jābūt saistošam pienākumam un ka vienmēr ir jāizskata alternatīvi attīstības plāni;

38.  iesaka ES turpināt ilgtspējīgi atbalstīt atjaunojamās un videi nekaitīgās enerģijas projektus jaunattīstības valstīs, īpaši attālās lauku teritorijās; atzinīgi vērtē to, ka viena no EIB IFE prioritātēm ir investīcijas enerģētikā, kas ir vispāratzīts galvenais elements ekonomiskās izaugsmes potenciāla atraisīšanai Āfrikā; cer, ka inovatīvi finansēšanas instrumenti būt katalizatori privātā sektora investīcijām atjaunojamā enerģijā, energoefektivitātē un enerģijas pieejamībā; mudina arī EIB un Eiropas attīstības finansēšanas iestādes turpināt finansēt investīciju projektus, kuri atbalsta klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām Āfrikā saskaņā ar ES saistībām un pienākumiem, kas noteikti Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā konvencijā par klimata pārmaiņām (UNFCCC); atgādina, ka tādēļ priekšroka būtu jādod nelieliem ārpustīkla un decentralizētiem atjaunojamās enerģijas projektiem, tā garantējot enerģijas pieejamību lauku rajonos un vienlaikus novēršot iespējamu nelabvēlīgu ietekmi uz vidi un nelabvēlīgu sociālo ietekmi, ko varētu radīt apjomīga enerģētikas infrastruktūra;

39.  mudina ES izstrādāt spēcīgu tiesisko regulējumu, pamatojoties uz attīstības efektivitātes kritērijiem, saskaņā ar kuru jānorit privātā sektora darbībai, tostarp sekmējot ilgtermiņa PPP, kas balstītas uz līgumiem; mudina ES sekmēt PPP tikai tad, ja nav pieejamas lētākas un mazāk riskantas finansēšanas iespējas, pamatojoties uz rentabilitātes analīzi; aicina ES īstenot efektīvu aizsardzības politiku PPP projektiem, lai nodrošinātu cilvēktiesību, tostarp sieviešu tiesību, aizsardzību;

40.  atzinīgi vērtē panākumus, kas gūti publiskā un privātā sektora resursu apkopošanā, lai nodrošinātu veselības aprūpi un labāku piekļuvi zālēm, kā arī lai aizvien lielākā mērā izmantotu tehnoloģiju nodošanas iespējas jaunattīstības valstīs; iesaka ES kļūt par veicinātāju, paverot ceļu sadarbībai, kas paredzēta ne tikai, lai nodrošinātu piekļuvi zālēm, bet arī lai reformētu slikti funkcionējošas veselības aprūpes sistēmas jaunattīstības valstīs; uzsver, ka atbalstu vietējiem MVU/MVN var pastiprināt ne tikai ar finansēšanas instrumentiem, bet arī ar tehnoloģiju nodošanu, spēju veidošanu, ilgtspējīgu piegādātāju attīstīšanu un uzņēmējdarbības saiknēm;

41.  uzsver, ka ir svarīgi novērst plaisu starp izglītības sistēmu un pastāvošo darba tirgu jaunattīstības valstīs; aicina Komisiju sekmēt programmas un atbalstīt PPP, kuras ir saistītas ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām no skolām, universitātēm, apmācības centriem un ar privātā sektora dalībniekiem, lai piedāvātu tirgum piemērotas apmācības un izglītības iespējas; mudina izveidot duālās arodapmācības iestādes, kurās jaunieši var noklausīties arī teorētiskus kursus specializētās profesionālās skolās, vienlaikus piedaloties profesionālās māceklības programmā, kurā uzsvērti profesijas praktiskie aspekti;

42.  norāda, ka jāstiprina jaunattīstības valstu valdību regulatīvās spējas, lai veiksmīgi panāktu ilgtspējīgu attīstību;

Sadarbības ar privāto sektoru principi

43.  uzsver, ka sadarbībai ar uzņēmējdarbības sektoru ir nepieciešama elastīga pieeja, kas tiek pielāgota, ne tikai ņemot vērā paredzētos rezultātus, bet arī paturot prātā to, cik lielā mērā vietējie apstākļi ir privātajiem uzņēmumiem un investīcijām draudzīgi; iesaka izmantot diferencētu pieeju vismazāk attīstītajām valstīm un nestabilām valstīm; atzīmē, ka investīciju un privātā sektora iesaistīšana IAM sektoros ir ļoti atšķirīga jaunattīstības valstu vidū; aicina līdzekļu devējus lielāko daļu savas palīdzības dotāciju veidā piešķirt VAV;

44.  atzinīgi vērtē kritērijus tiešā atbalsta sniegšanai privātajam sektoram, kas izklāstīti Komisijas paziņojumā par privāto sektoru un attīstību; aicina izveidot skaidri formulētu sistēmu, kura pārvaldītu visas partnerības ar privāto sektoru, īstenojot tādus kritērijus kā mikrouzņēmumiem paredzētus pasākumus, stratēģijas kredīta pieejamībai un nelabvēlīgā stāvoklī esošu grupu, sieviešu un jauniešu iekļaušanu darba tirgū, un kurai ir jānodrošina atbilstība principam par politikas saskaņotību attīstībai, attīstības politikas mērķiem, īpaši nabadzības un nevienlīdzības mazināšanai; uzskata, ka jebkurš lēmums veicināt PPP izmantošanu, jaunattīstības valstīs izmantojot apvienošanas mehānismu, ir jābalsta uz rūpīgu iesaistīto mehānismu novērtējumu attiecībā uz ietekmi uz attīstību, pārskatatbildību un pārredzamību un uz iepriekš gūto pieredzi;

45.  pauž bažas, ka ne vienmēr tiek īstenoti aizsardzības pasākumi, lai garantētu publisko līdzekļu mērķtiecīgu izmantošanu; uzsver, ka projektu sagatavošanas posmā ir jāvienojas par izmērāmiem rezultātu rādītājiem, uzraudzības un novērtēšanas mehānismiem, vienlaikus nodrošinot, ka ar šīm investīcijām tiek ievēroti starptautiskie cilvēktiesību, sociālie un vides standarti un pārredzamība un ka privātais sektors samaksā taisnīgu savu nodokļu daļu; uzsver, cik svarīga ir risku novērtēšana, parāda atmaksājamība, pārredzamība un investīciju aizsardzība; uzsver, cik svarīga ir valstu parlamentu un pilsoniskās sabiedrības oficiālā konsultatīvā un kontroles loma, lai nodrošinātu pilnīgu pārskatatbildību un pārredzamību; iesaka nodrošināt efektīvu tiesu iestāžu pieejamību un kompensācijas no uzņēmējdarbības ļaunprātīgas prakses cietušajiem tajā jaunattīstības valstī, kurā tiek īstenots attīstības projekts;

46.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka uzņēmumi, kas iesaistīti partnerībās attīstības jomā, ievēro IAM un īsteno un ciena korporatīvās sociālās atbildības principus; stingri atbalsta ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipu efektīvu un visaptverošu izplatīšanu un īstenošanu ES iekšienē un ārpus tās un uzsver vajadzību veikt visus nepieciešamos politikas un likumdošanas pasākumus, lai novērstu trūkumus, kas traucē reāli īstenot šos ANO pamatprincipus, tostarp attiecībā uz tiesu iestāžu pieejamību; iesaka visiem uzņēmumiem, kuri darbojas jaunattīstības valstīs, nodrošināt tādu pārredzamības līmeni, kas atbilst ESAO pamatnostādnēm daudznacionāliem uzņēmumiem attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu, pozitīvi ietekmējot sociālo un vides labklājību jaunattīstības valstīs un sadarbojoties partnerībā ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām; uzsver, ka dalībvalstīm ir jāsagatavo valstu plāni, lai īstenotu ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus un īpaši ESAO uzticamības pārbaudes pamatnostādnes par atbildīgām derīgo izrakteņu piegādes ķēdēm konfliktu skartās un augsta riska teritorijās;

47.  uzsver, ka ES tirdzniecības un attīstības politikā attiecībā uz jaunattīstības valstīm, īpaši vismazāk attīstītajām valstīm, ir jāņem vērā šo valstu politiskās un ekonomiskās politikas rīcības brīvība, vajadzības gadījumā jāsaglabā svarīgākie importa tarifi un jāveicina kvalitatīvu un pienācīgu darbvietu radīšana vietējās ražošanas un lauksaimniecības pārstrādes nozarēs, kas varētu veicināt lielāku iekšzemes pievienoto vērtību, rūpniecības izaugsmi, eksporta izaugsmi un dažādošanu, kas ir svarīgi faktori iekļaujošā ekonomikas un sociālās jomas uzlabošanā; aicina ES un tās dalībvalstis veicināt konkrētus pasākumus, lai starptautiskas korporācijas maksātu nodokļus valstīs, kurās tās rada peļņu, un veicināt efektīvu privātā sektora ziņojumu sagatavošanu par katru valsti, tādā veidā uzlabojot iekšējās resursu izmantošanas spējas un godīgu konkurenci;

48.  mudina ES atbalstīt pašlaik notiekošo procesu, lai izveidotu starptautisku tiesiski saistošu ANO instrumentu transnacionāliem uzņēmumiem un citiem uzņēmumiem saistībā ar cilvēktiesībām, jo tas padarīs skaidrākas transnacionālo uzņēmumu saistības cilvēktiesību jomā un korporāciju pienākumus pret valstīm un nodrošinās efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu izveidošanu cietušajiem gadījumos, kad iekšzemes jurisdikcija acīmredzami nespēj efektīvi saukt pie atbildības šos uzņēmumus;

49.  atzinīgi vērtē Komisijas viedokli, ka jāsekmē SDO programmas pienācīga darba nodrošināšanai stratēģiskie pīlāri kā nevienlīdzības un sociālās atstumtības novēršanas līdzeklis, īpaši visatstumtāko, tostarp sieviešu, bērnu, vecu cilvēku un personu ar invaliditāti, vidū; uzsver, ka uzņēmumiem ir jāatbalsta taisnīga attieksme pret darba ņēmējiem un droši, nekaitīgi un veselīgi darba apstākļi, sociālā aizsardzība un sociālais dialogs, vienlaikus nodrošinot konstruktīvas attiecības starp darbiniekiem, vadītājiem un līgumslēdzējiem;

Turpmākā virzība. Pasākumi, kas veicami, lai privāto sektoru padarītu par ilgtspējīgu partneri attīstības politikas jomā

50.  aicina Eiropas iestādes un struktūras izveidot skaidru, pārredzamu un pārskatatbildīgu sistēmu, lai pārvaldītu partnerības un alianses ar privāto sektoru jaunattīstības valstīs, un uzsver, ka vienlaikus ar lielāku privātā sektora nozīmi ir svarīgi izstrādāt pietiekamus drošības pasākumus un attīstīt institucionālās spējas;

51.  prasa ES un tās dalībvalstīm izstrādāt skaidru un konkrētu stratēģiju, lai nodrošinātu privātā sektora pielāgošanos valstu valdību un pilsoniskās sabiedrības attīstības prioritātēm jaunattīstības valstīs;

52.  prasa ES līmenī izveidot daudzpusējas ieinteresēto personu nozaru platformas, kuras apvienotu privāto sektoru, PSO, NVO, ideju laboratorijas, partnervalstu valdības, līdzekļu devējus, kooperatīvu organizācijas, sociālos uzņēmumus un citas ieinteresētās personas, lai pārvarētu savstarpējus iebildumus un uzticības trūkumu partneru starpā un atrisinātu problēmas, kas negaidot rodas sadarbīgu attīstības intervences pasākumu gaitā; šajā sakarībā uzsver, ka ES delegācijām attiecīgajās valstīs ir svarīga nozīme kā šādu dialogu veicinātājām; atzīmē, ka Komisijas priekšlikums stiprināt pastāvošos mehānismus, piemēram, Attīstības politikas forumu, ir solis pareizajā virzienā;

53.  atzīst Revīzijas palātas ieteikumu Komisijai skaidri parādīt apvienotajos projektos ES dotāciju papildināmību finansiālajā un attīstības ziņā; atbalsta Komisijas nodomu paplašināt apvienošanas pasākumu piemērošanas jomu, iekļaujot tajā arī citas jomas, kas ir daudz plašākas par infrastruktūru, piemēram, ilgtspējīgu lauksaimniecību, sociālās nozares un privātā sektora attīstību vietējā līmenī, ja Komisija pierādīs savu viedokli; tomēr uzstāj, ka visiem apvienošanas pasākumiem ir pilnībā jāatbilst attīstības efektivitātes principiem, proti, līdzatbildībai, pārskatatbildībai un pārredzamībai, nodrošinot ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu; aicina Komisiju novērtēt aizdevumu un dotāciju apvienošanas mehānismu un stiprināt tā pārvaldības spējas attiecībā uz projektu apvienošanu, kā to iesaka Revīzijas palāta; aicina Komisiju demokratizēt ES Platformas finansējuma kombinēšanai un reģionālo apvienošanas mehānismu pārvaldības struktūru, pietiekami sadarbojoties ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām vietējā līmenī, tostarp partneru valdībām, valstu parlamentiem, privātā sektora dalībniekiem, arodbiedrībām un vietējām kopienām; mudina Komisiju stiprināt kritērijus, kas paredzēti palīdzības dotāciju izveidei un šo dotāciju apjoma noteikšanai, kā arī sīki precizēt apvienošanas pievienoto vērtību katrā no tās projektiem;

54.  prasa paplašināt EIB pašreizējo ārējās kreditēšanas mandātu, lai palielinātu tās lomu ilgtspējīgas attīstības sasniegšanā un — jo īpaši — lai tā aktīvāk iesaistītos jaunās privātā sektora stratēģijas īstenošanā, apvienojot un līdzfinansējot projektus un privātā sektora attīstību vietējā līmenī; turklāt aicina nodrošināt lielāku pārredzamību un pārskatatbildību partnerībās un projektos, kas saistīti ar EIB; atgādina, ka EIB primārajam mērķim, veicot finansēšanas darījumus jaunattīstības valstīs saskaņā ar EIB piešķirto Savienības garantiju, ir jābūt nabadzības mazināšanai un ilgtermiņā — tās izskaušanai; aicina EIB un citas dalībvalstu attīstības finanšu iestādes nodrošināt, ka uzņēmumi, kas saņem to atbalstu, nav saistīti ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;

55.  aicina Komisiju nodrošināt, ka privātā sektora partnerības un šim sektoram piešķirtie aizdevumi valstīs ar zemiem ienākumiem un nestabilās valstīs tiek sasaistīti ar tiešām dotācijām PSO un ir saskaņoti ar attiecīgo valstu attīstības prioritātēm, lai nodrošinātu iedzīvotāju dalību un iesaistīšanos daudzpusējos procesos PSO, vietējo pašvaldību un arodbiedrību starpā;

56.  aicina Komisiju nodrošināt, ka visās ES delegācijās ir labi apmācīts un kvalificēts personāls, kas sagatavots tam, lai spētu sekmēt un īstenot partnerības ar privātā sektora dalībniekiem; norāda, ka apņemšanās paātrināt EIB biroju izvietošanu ES delegāciju birojos ir solis pareizajā virzienā; aicina Komisiju šajā jomā izmantot to dalībvalstu paraugprakses piemērus, kuru vēstniecības parasti ir „pirmais kontaktpunkts”, kurā vēršas privātā sektora dalībnieki;

57.  prasa Komisijai paust stingrāku apņēmību izmantot savu politisko ietekmi un meklēt dialoga iespējas attiecībās ar partnervalstu valdībām un vietējām varas iestādēm, lai sekmētu plašāku un pozitīvāku sadarbību ar privāto sektoru; uzsver to, ka valstu stratēģijas dokumenti, valstu indikatīvās programmas un budžeta atbalsts varētu būt visvērtīgākie instrumenti uzņēmējdarbības vides reformu virzīšanai partnervalstīs un vietējās industrializācijas sekmēšanai; iesaka ES apstiprināt ANO Tirdzniecības un attīstības konferences rīcības plānu investīciju veikšanai IAM; vērš uzmanību uz to, ka PPP izstrādāšana, strukturēšana un īstenošana joprojām ir problemātisks un sarežģīts uzdevums un ka to veiksmīgums ir atkarīgs arī no labvēlīgas vides, kurā tās darbojas;

58.  uzsver, ka atbildība par efektīvu kopīgu rīcību ir jāuzņemas ne vien iesaistītajiem līdzekļu devējiem un uzņēmumiem, bet arī partnervalstu valdībām; aicina ES strādāt pie partnervalstu spēju veidošanas stiprināšanas, lai novērtētu, kad iesaistīties PPP projektos; uzsver, ka laba pārvaldība, tiesiskums, uzņēmējdarbības nozares reformu veikšanas sistēma, korupcijas novēršanas pasākumi, publisko finanšu pārvaldība un efektīvas valsts iestādes ir būtiski svarīgi priekšnoteikumi investīcijām, inovācijai un privātā sektora attīstībai;

59.  prasa vairāk koncentrēties uz līdzekļu devēju darbības koordinācijas uzlabošanu un kopīgu plānošanu, kā arī uz izmērāmu rezultātu un attīstības rādītāju nodrošināšanu, lai maksimāli palielinātu ES attīstības politikas ietekmi un nodrošinātu pilnīgu pārskatatbildību par attīstībai iztērētajiem līdzekļiem;

o
o   o

60.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai, Padomei, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, UNCTAD, UNIDO un Augsta līmeņa darba grupai jautājumos, kas attiecas uz programmu laikposmam pēc 2015. gada.

(1) http://unctad.org/en/PublicationsLibrary/wir2014_en.pdf
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0163.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0059.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0196.
(5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0250.
(6) http://www.oecd.org/development/effectiveness/49650173.pdf
(7) http://www.mofa.go.jp/mofaj/annai/honsho/seimu/nakano/pdfs/hlf4_5.pdf
(8) http://www.ifc.org/wps/wcm/connect/Topics_Ext_Content/IFC_External_Corporate_Site/Development+Impact
(9) http://www.uncsd2012.org/content/documents/727The%20Future%20We%20Want%2019%20June%201230pm.pdf .
(10) http://www.ohchr.org/Documents/Publications/GuidingPrinciplesBusinessHR_EN.pdf .
(11) http://www.oecd.org/corporate/mne/34873731.pdf .
(12) http://unctad.org/en/PublicationsLibrary/diaepcb2012d5_en.pdf
(13) http://www.afdb.org/fileadmin/uploads/afdb/Documents/Policy-Documents/2013-2017_-_Private_Sector_Development_Strategy.pdf
(14) http://www.ilo.org/wcmsp5/groups/public/---ed_emp/---emp_ent/---multi/documents/publication/wcms_094386.pdf
(15) http://www.unido.org/fileadmin/Lima_Declaration.pdf
(16) http://www.un.org/disabilities/documents/convention/convention_accessible_pdf.pdf
(17) http://www.fao.org/nr/tenure/voluntary-guidelines/en/
(18) http://www.unido.org/fileadmin/user_media/Services/PSD/WP4_2014_Industrialisation_and_social_well-being.pdf
(19) Pasaules Bankas Grupa, „Doing business 2014. : Understanding Regulations for Small and Medium-Size Enterprises”, 2013. gada 29. oktobris.
(20) http://unctad.org/en/PublicationChapters/wir2014ch4_en.pdf
(21) http://www.unido.org/fileadmin/user_media/Services/PSD/WP4_2014_Industrialisation_and_social_well-being.pdf
(22)Building an Employment-Oriented Framework for Strong, Sustainable and Balanced Growth” („Uz nodarbinātību orientētas sistēmas veidošana pārliecinošai, ilgtspējīgai un līdzsvarotai izaugsmei”) —“The Challenges of Growth, Employment and Social Cohesion” („Izaugsmes, nodarbinātības un sociālās kohēzijas problemātika”), informatīvs dokuments augsta līmeņa SDO un SVF kopīgajai konferencei, SDO, 2010. gads.
(23) https://www.unido.org/fileadmin/user_media/Research_and_Statistics/UNIDO_IDR_2013_main_report.pdf
(24) ActionAid (2005): Real Aid, An Agenda for Making Aid Work, 4. lpp.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika