Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Lisabonas līgumu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) V sadaļu,

–  ņemot vērā LES 42. panta 6. punktu par pastāvīgu strukturētu sadarbību;

–  ņemot vērā LES 42. panta 7. punktu par aizsardzības aliansi;

–  ņemot vērā 1. protokolu par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 18. decembra un 2015. gada 25. un 26. jūnija secinājumus,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 25. novembra un 2014. gada 18. novembra secinājumus par kopējo drošības un aizsardzības politiku,

–  ņemot vērā 2016. gada 13. aprīļa rezolūciju par ES mainīgā globālā vidē — saistītāka, strīdīgāka un sarežģītāka pasaule(1);

–  ņemot vērā 2012. gada 22. novembra rezolūciju par ES savstarpējās aizsardzības un solidaritātes noteikumiem — politiskie un darbības aspekti(2),

–  ņemot vērā 2009. gada 14. janvāra rezolūciju par stāvokli pamattiesību jomā Eiropas Savienībā laikposmā no 2004. līdz 2008. gadam(3), kuras 89. punktā ir norādīts, ka „pamattiesības ir spēkā arī aiz kazarmu durvīm un ka tās pilnībā attiecas arī uz formastērpos ģērbtiem pilsoņiem, un iesaka dalībvalstīm nodrošināt pamattiesību ievērošanu arī bruņotajos spēkos”,

–  ņemot vērā galīgos secinājumus, kas tika pieņemti starpparlamentārajās konferencēs par kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP) un par kopējo drošības un aizsardzības politiku (KDAP), kuras notika Hāgā 2016. gada 8. aprīlī, Luksemburgā 2015. gada 6. septembrī, Rīgā 2015. gada 6. martā, Romā 2014. gada 7. novembrī, Atēnās 2014. gada 4. aprīlī, Viļņā 2013. gada 6. septembrī, Dublinā 2013. gada 25. martā un Pafosā 2012. gada 10. septembrī,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) neseno paziņojumu ES dalībvalstu ārlietu ministru sanāksmē Gimnihā 2016. gada 2. septembrī, kurā tika atkārtoti uzsvērta dalībvalstīm pavērtā iespēja gūt konkrētus panākumus aizsardzības jomā,

–  ņemot vērā dokumentu „Kopīgs redzējums, kopīga rīcība ― stiprāka Eiropa. Globāla Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģija”, ko 2016. gada 28. jūnijā iesniedza PV/AP Federica Mogherini,

–  ņemot vērā PV/AP un Eiropas Aizsardzības aģentūras vadītājas 2014. gada 7. jūlija progresa ziņojumu par Eiropadomes 2013. gada decembra secinājumu īstenošanu,

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 24. jūlija paziņojumu „Ceļā uz konkurētspējīgāku un efektīvāku aizsardzības un drošības nozari” (COM(2013)0542),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 24. jūnija ziņojumu „Jauns kurss Eiropas aizsardzībai”,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 8. maija ziņojumu par tās paziņojuma par aizsardzību īstenošanu,

–  ņemot vērā novērtējumus, kas veikti par 2009. gada 13. jūlija Direktīvu 2009/81/EK, ar kuru koordinē procedūras attiecībā uz to, kā līgumslēdzējas iestādes vai subjekti, kas darbojas drošības un aizsardzības jomā, piešķir noteiktu būvdarbu, piegādes un pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesības, un Direktīvu 2009/43/EK par ES teritorijā īstenotiem ar aizsardzību saistīto ražojumu sūtījumiem,

–  ņemot vērā Eiropadomes un Komisijas priekšsēdētāju un NATO ģenerālsekretāra 2016. gada 8. jūlija kopīgo paziņojumu,

–  ņemot vērā PV/AP un Komisijas 2013. gada 11. decembra kopīgo paziņojumu „ES visaptverošā pieeja ārējiem konfliktiem un krīzēm” (JOIN(2013)0030) un ar to saistītos Padomes 2014. gada 12. maija secinājumus,

–  ņemot vērā 2016. gada 10. augusta Itālijas aizsardzības un ārlietu ministru deklarāciju, kurā pausts aicinājums izveidot „aizsardzības jomas Šengenu”,

–  ņemot vērā 2016. gada 28. jūnija Vācijas un Francijas ārlietu ministru kopīgo deklarāciju „Spēcīga Eiropa nenoteiktības laikos” (A strong Europe in an uncertain world),

–  ņemot vērā iespējamo Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES,

–  ņemot vērā 2016. gada jūnija Eirobarometra 85.1 rezultātus,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu, kā arī Budžeta komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumus (A8-0316/2016),

A.  tā kā pēdējos gados ir ievērojami pasliktinājusies drošības situācija gan Eiropā, gan tās tuvākajā apkaimē un tā kā tas ir radījis nopietnas un nebijušas problēmas, kuras neviena valsts vai organizācija nespēj atrisināt pati saviem spēkiem; tā kā Eiropas teritoriju vairāk nekā jebkad agrāk apdraud terorisms, bet Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos turpinās pastāvīgas vardarbības un terorisma izplatīšanās; tā kā solidaritātes un noturības nolūkā ES ir jāturas kopā un jārīkojas vienoti un sistemātiski, rīcību saskaņojot ar saviem sabiedrotajiem, partneriem un trešām valstīm; tā kā ES un tās pilsoņu prioritātes ir īstenot preventīvus pasākumus, dalīties sensitīvā drošības informācijā, pārtraukt bruņotus konfliktus, novērst plaši izplatītos cilvēktiesību pārkāpumus, izplatīt demokrātiju un tiesiskumu un cīnīties pret terorismu un šīs prioritātes būtu jāisteno gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās, tostarp izveidojot militāro inženieru vienību, kas risinātu dažus ļoti praktiskus jautājumus saistībā ar klimata pārmaiņu radītajām sekām un dabas katastrofām trešās valstīs; tā kā faktisku draudu situācijās Eiropai vajadzētu būt spēcīgākai un jāreaģē ātrāk;

B.  tā kā terorisms, hibrīddraudi, ekonomikas nestabilitāte, kiberdrošības un energodrošības trūkums, organizētā noziedzība un klimata pārmaiņas veido galvenos ikdienas draudus drošībai arvien sarežģītākā un savstarpēji vairāk saistītā pasaulē, kurā ES būtu jādara viss iespējamais un jācenšas rast veidus, kā garantēt drošību un nodrošināt pārticību un demokrātiju; tā kā, ņemot vērā pašreizējo finansiālo un drošības situāciju, Eiropas bruņotajiem spēkiem būtu jāsadarbojas ciešāk un militārajam personālam būtu vairāk un labāk jāorganizē kopīga apmācība un darbs; tā kā saskaņā ar 2016. gada jūnijā publicēto Eirobarometru 85.1 aptuveni divas trešdaļas ES pilsoņu vēlētos, lai ES darītu vairāk drošības un aizsardzības politikas jomā; tā kā robeža starp iekšējo un ārējo drošību kļūst aizvien nenoteiktāka; tā kā īpaša uzmanība būtu jāvelta konfliktu novēršanai, nestabilitātes pamatcēloņu risināšanai un cilvēku drošības garantēšanai; tā kā klimata pārmaiņas nopietni apdraud drošību, mieru un stabilitāti pasaulē, tādējādi palielinot draudus tradicionālajai drošībai, tostarp samazinot dzeramā ūdens un pārtikas pieejamību nestabilu un jaunattīstības valstu iedzīvotājiem un tādējādi izraisot ekonomisku un sociālu spriedzi, kas piespiež cilvēkus migrēt, vai radot politisku spriedzi un drošības riskus;

C.  tā kā PV/AP ir iekļāvusi Savienības drošību Globālajā Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģijā kā vienu no piecām galvenajām prioritātēm;

D.  tā kā Lisabonas līgumā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina pietiekamas spējas civilajām un militārajām KDAP misijām un operācijām; tā kā Līgumos paredzētā drošības un aizsardzības veidošanas spēja nebūt nav optimāla; tā kā Eiropas iestādēm arī var būt ļoti nozīmīga loma politikas iniciatīvu sākšanā; tā kā dalībvalstis līdz šim nav izrādījušas pietiekamu vēlmi izveidot Eiropas drošības un aizsardzības savienību, baidoties, ka šāda savienība kļūtu par to suverenitātes apdraudējumu;

E.  tā kā dublēšanās, jaudas pārpalikuma un ar iepirkumiem aizsardzības jomā saistītu šķēršļu dēļ aplēstās Eiropas integrācijas trūkuma radītās izmaksas aizsardzības un drošības jomā sasniedz EUR 26,4 miljardus gadā(4);

F.  tā kā LES 42. pantā ir paredzēta pakāpeniska Savienības kopējas aizsardzības politikas izstrāde kā daļa no KDAP, kuras rezultātā tiks veidota kopēja ES aizsardzība, kad par to, vienprātīgi nobalsojot, nolems Eiropadome; tā kā LES 42. panta 2. punktā arī dalībvalstīm ir ieteikts pieņemt šādu lēmumu saskaņā ar to attiecīgajām konstitucionālajām prasībām;

G.  tā kā LES 42. pantā ir paredzēta arī aizsardzības institūciju izveide un Eiropas spēju un bruņojuma politikas noteikšana; tā kā šajā pantā ir arī noteikts, ka ES centieniem būtu jāatbilst NATO saistībām un vajadzētu būt papildinošiem un savstarpēji pastiprinošiem; tā kā ar kopēju Savienības aizsardzības politiku būtu jāstiprina Eiropas spēja veicināt drošību tās teritorijā un ārpus tās robežām, kā arī jānostiprina tās partnerība ar NATO un transatlantiskās attiecības, un tāpēc ar tās palīdzību būs iespējams padarīt stiprāku NATO, tādējādi vēl vairāk uzlabojot un padarot efektīvāku teritoriālo, reģionālo un globālo drošību un aizsardzību; tā kā nesen 2016. gada Varšavas NATO augstākā līmeņa sanāksmē pieņemtajā kopīgajā deklarācijā par NATO un ES stratēģisko partnerību tika atzīta NATO nozīme un atbalsts, ko ES var sniegt kopējo mērķu sasniegšanā; tā kā Eiropas aizsardzības savienībai (EAS) būtu jānodrošina miera uzturēšana, konfliktu novēršana un starptautiskās drošības stiprināšana saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principiem;

H.  tā kā procesuālu, finansiālu un politisku šķēršļu dēļ vēl nav izmantotas ES kaujas vienības, kas pilnīgu operatīvo spēju ieguva 2007. gadā un kas tika izveidotas, lai pildītu militārus uzdevumus humanitārajā, miera uzturēšanas un miera veidošanas jomā, lai gan ir bijusi gan iespēja, gan nepieciešamība to darīt; uzsver, ka tā ir neizmantota iespēja stiprināt ES kā svarīga globāla spēka nozīmi stabilitātes un miera veicināšanā;

I.  tā kā, izņemot Eiropas Aizsardzības aģentūras (EAA) izveidi, līdz šim nav izstrādāts, pieņemts vai īstenots neviens no citiem trūkstošajiem ES kopējās drošības un aizsardzības politikas elementiem; tā kā EAA joprojām ir organizatoriski jāpārveido, lai izmantotu visu tās potenciālu un apliecinātu, ka tā rada pievienoto vērtību, stiprina KDAP efektivitāti un var nodrošināt saskaņotus valstu aizsardzības plānošanas procesus jomās, kas ir svarīgas KDAP militāro operāciju kontekstā saskaņā ar LES 43. pantā aprakstītajiem Petersbergas uzdevumiem; mudina visas dalībvalstis piedalīties EAA un uzņemties saistības, lai šo mērķi īstenotu;

J.  tā kā ES Globālajā ārpolitikas un drošības politikas stratēģijā ir paredzēts, ka ES ir sistemātiski jāveicina sadarbība aizsardzības jomā, izmantojot visu spēju klāstu, lai reaģētu uz ārējām krīzēm, palīdzētu pilnveidot partneru spējas, garantētu Eiropas drošību un izveidotu stabilu Eiropas aizsardzības rūpniecību, kas ir būtiski svarīga Savienības stratēģiskajai lēmumu pieņemšanas un rīcības autonomijai; tā kā pirms jebkādu pasākumu īstenošanas par tiem ir jāvienojas visiem Padomes locekļiem;

K.  tā kā 2015. gada jūnija Eiropadomes sanāksmē, kurā uzmanība daļēji tika pievērsta aizsardzībai, tika aicināts sekmēt plašāku un sistemātiskāku Eiropas līmeņa sadarbību aizsardzības jomā, lai nodrošinātu pamatspējas, tostarp attiecīgā gadījumā izmantojot ES līdzekļus un norādot, ka par militārajām spējām un to pārvaldību joprojām ir atbildīgas dalībvalstis;

L.  tā kā Francija 2015. gada 17. novembrī pieprasīja piemērot LES 42. panta 7. punktu un pēc tam lūdza citu dalībvalstu palīdzību un nodrošināja sniegtās palīdzības pārvaldību tikai divpusējā veidā;

M.  tā kā ES līmeņa baltajai grāmatai par drošību un aizsardzību būtu vēl vairāk jāstiprina KDAP un jāuzlabo ES spēja rīkoties kā drošības garantētājai saskaņā ar Lisabonas līgumu un tā varētu ietvert noderīgas pārdomas par turpmāku un efektīvāku KDAP; tā kā KDAP misijas un operācijas tiek galvenokārt izvērstas tādos reģionos kā Āfrikas rags un Sāhela, kurus nopietni ietekmē klimata pārmaiņu radītās negatīvās sekas, piemēram, sausums un augsnes degradācija;

N.  tā kā Padomes Nīderlandes prezidentūra atbalstīja ideju par ES balto grāmatu; tā kā Višegradas grupas valstis atzinīgi vērtēja ideju par spēcīgāku Eiropas aizsardzības jomas integrāciju; tā kā Vācija 2016. gada baltajā grāmatā par Vācijas politiku un federālo aizsardzības spēku nākotni aicināja izveidot Eiropas drošības un aizsardzības savienību;

O.  tā kā pakāpeniska integrācija aizsardzības jomā ir mūsu labākā iespēja paveikt vairāk, tam tērējot mazāk naudas, un baltā grāmata varētu piedāvāt nebijušu iespēju ierosināt papildu pasākumus,

Eiropas aizsardzības savienība

1.  atgādina — lai nodrošinātu Eiropas ilgtermiņa drošību, ir vajadzīga politiskā griba un apņēmība, kuras pamatā ir plašs atbilstīgu politikas instrumentu klāsts, tostarp spēcīgas un modernas militārās spējas; mudina Eiropadomi vadīt kopējas Savienības aizsardzības politikas pakāpenisku veidošanu un nodrošināt papildu finanšu resursus tās īstenošanai, lai to iekļautu nākamajā ES daudzgadu politiskajā un finanšu shēmā (DFS); atgādina, ka kopējas Savienības aizsardzības politikas izveide ir saskaņā ar Lisabonas līgumu veikta kopējās drošības un aizsardzības politikas pilnveidošana un īstenošana, uz kuru attiecas starptautiskās tiesības un kura faktiski ir neaizstājama, lai sniegtu ES iespēju veicināt tiesiskumu, mieru un drošību pasaules līmenī; šajā sakarībā atzinīgi vērtē visus dalībvalstīs veiktos pasākumus, kuru mērķis ir kopējo aizsardzības centienu lielāka integrācija, ņemot vērā arī ļoti svarīgo ieguldījumu, ko sniegtu baltā grāmata par drošību un aizsardzību;

2.  mudina ES dalībvalstis izmantot visu Lisabonas līguma potenciālu saistībā ar KDAP, jo īpaši saistībā ar LES 42. panta 6. punktā minēto pastāvīgo strukturēto sadarbību vai LES 41. panta 3. punktā minēto sākumfondu; atgādina, ka LES 43. pantā norādītie Petersbergas uzdevumi ir ļoti daudzi vērienīgi militāri uzdevumi, piemēram, kopīgas atbruņošanas operācijas, humanitārie un glābšanas uzdevumi, militārās konsultēšanas un palīdzības uzdevumi, konfliktu novēršanas un miera uzturēšanas uzdevumi, kaujas uzdevumi krīzes pārvarēšanai, tostarp miera atjaunošana un stabilizācija pēc konflikta novēršanas; atgādina, ka iepriekšminētajā pantā arī ir norādīts, ka visi šie uzdevumi var veicināt cīņu pret terorismu, tostarp atbalstot trešās valstis terorisma apkarošanā to teritorijā; uzsver, ka pašreizējā ar KDAP saistītā situācija neļauj īstenot visus uzskaitītos uzdevumus; uzskata, ka būtu svarīgi sistemātiski strādāt pie tā, lai atrastu veidus, kā ES varētu īstenot Lisabonas līguma mērķus;

3.  uzskata, ka patiesi spēcīgai Eiropas aizsardzības savienībai (EAS) būtu jāpapildina dalībvalstu individuālās garantijas un spējas;

4.  uzskata, ka EAS izveide ir jāsāk ar rūpīgu KDAP pārskatīšanu, pamatojoties uz stingru aizsardzības principu, efektīvu finansējumu un koordinēšanu ar NATO; uzskata, ka līdz ar lielāku iekšējās un ārējās drošības integrāciju svarīgs solis ir KDAP paplašināšana, lai tā neaprobežotos ar ārēju krīžu pārvaldību, nodrošinātu patiesu drošību un aizsardzību un sniegtu Savienībai iespēju iesaistīties visos krīžu un konfliktu posmos, izmantojot visu tās rīcībā esošo instrumentu klāstu;

5.  uzsver vajadzību izveidot struktūru aizsardzības ministru padomes veidā, lai nodrošinātu ilgstošu politisko vadību un koordinētu Eiropas aizsardzības savienības veidošanu; aicina Eiropas Savienības Padomi pirmām kārtām izveidot pastāvīgu sanāksmju satvaru, kurā tiktu iesaistīti aizsardzības ministri no dalībvalstīm, kas ir apņēmušās īstenot ciešāku sadarbību aizsardzības jomā, un kurš tiktu izmantots kā forums apspriedēm un lēmumu pieņemšanai;

6.  aicina Komisijas priekšsēdētāju izveidot Komisijas locekļu pastāvīgu darba grupu aizsardzības jautājumu risināšanai, tās vadību uzticot PV/AP; prasa Parlamentam veidot saikni ar šo grupu ar pastāvīgo pārstāvju starpniecību; atbalsta Komisijas plašāku iesaistīšanos aizsardzības jomā, izmantojot mērķtiecīgu pētniecību, plānošanu un īstenošanu; aicina PV/AP integrēt klimata pārmaiņu jautājumu visās ES ārējās darbībās un jo īpaši KDAP;

7.  uzskata, ka, ņemot vērā risku un draudu uztveres pasliktināšanos Eiropā, Eiropas aizsardzības savienība ir jāizveido steidzami, jo īpaši ņemot vērā to, ka uz Eiropas Savienības robežām arvien vairāk pasliktinās drošības apstākļi, sevišķi pie tās austrumu un dienvidu kaimiņvalstu robežām; norāda, ka tas ir arī atspoguļots dalībvalstu drošības stratēģijās; uzsver, ka šī situācija arvien vairāk pasliktinājās 2014. gadā, kad izveidojās un attīstījās pašpasludinātā Islāma valsts un vēlāk, kad spēku pielietoja Krievija;

8.  uzskata, ka EAS pamatā jābūt regulāram dalībvalstu kopējo drošības draudu novērtējumam, bet savienībai ir arī jābūt pietiekami elastīgai, lai nodrošinātu dalībvalstu individuālo drošības problēmu un vajadzību risināšanu;

9.  uzskata, ka Savienībai būtu jāvelta pašu resursi, lai veicinātu lielāku un sistemātiskāku Eiropas līmeņa sadarbību aizsardzības jomā starp tās dalībvalstīm, tostarp pastāvīgu strukturētu sadarbību (PESCO); pauž pārliecību par to, ka ES līdzekļu izmantošana būtu skaidra kohēzijas un solidaritātes izpausme un ka tas kopīgu centienu rezultātā ļautu visām dalībvalstīm uzlabot to militārās spējas;

10.  uzskata, ka pastiprināta Eiropas sadarbība aizsardzības jomā nodrošinātu lielāku efektivitāti, vienotību un lietderību, kā arī palielinātu ES ieguvumus un spējas un varētu pozitīvi ietekmēt pētniecību aizsardzības jomā un rūpniecības jautājumus; uzsver, ka, tikai izmantojot šādu padziļinātu sadarbību, kurai pakāpeniski būtu jāpārtop īstā Eiropas aizsardzības savienībā, ES un tās dalībvalstis varētu iegūt tehnoloģiskās un rūpnieciskās spējas, kas ir nepieciešamas, lai nodrošinātu iespēju rīkoties ātri, autonomi un efektīvi, atsaucīgi un efektīvi risinot mūsdienu draudus;

11.  mudina visas dalībvalstis veidot saistošākas attiecības citai ar citu, Savienības satvarā izveidojot pastāvīgu strukturētu sadarbību; mudina dalībvalstis izveidot daudznacionālus spēkus PESCO satvarā un nodrošināt šo spēku pieejamību KDAP īstenošanai; uzsver, ka visu dalībvalstu līdzdalība pastāvīgā un efektīvā strukturētā sadarbībā ir būtiska un nepieciešama; uzskata, ka parasti Padomei būtu jāuztic miera uzturēšanas, konfliktu novēršanas un starptautiskās drošības stiprināšanas pienākumi šiem daudznacionālajiem spēkiem; iesaka gan ES, gan valstu līmenī veidot tādas politisko lēmumu pieņemšanas procedūras, kuras ļauj ātri reaģēt krīzes apstākļos; pauž pārliecību, ka ES kaujas vienību sistēma būtu jāpārdēvē, jāizmanto un jāturpina pilnveidot no politiskā, modulārā un efektīva finansējuma viedokļa; atbalsta ES operāciju štāba izveidi kā kopīgu operāciju efektīvas plānošanas, vadības un kontroles priekšnosacījumu; uzsver, ka PESCO ir atvērta visām dalībvalstīm;

12.  aicina dalībvalstis īpaši atzīt militārā personāla tiesības veidot un piedalīties profesionālās apvienībās vai arodbiedrībās, kā arī iesaistīt militāro personālu regulārā sociālajā dialogā ar iestādēm; aicina Eiropadomi veikt konkrētus pasākumus virzībā uz Eiropas bruņoto spēku saskaņošanu un standartizāciju, lai atvieglotu bruņoto spēku personāla sadarbību jaunās Eiropas aizsardzības savienības satvarā;

13.  norāda, ka visām dalībvalstīm ir grūti uzturēt ļoti plašu aizsardzības spēju klāstu, galvenokārt finansiālu ierobežojumu dēļ; tādēļ aicina panākt lielāku koordināciju un veikt skaidrākas izvēles attiecībā uz to, kuras spējas uzturēt, lai dalībvalstis varētu specializēties konkrētu spēju nodrošināšanā;

14.  aicina dalībvalstis meklēt papildu iespējas veikt ar bruņotajiem spēkiem un materiāliem saistītus kopīgus iepirkumus, tehnisko apkopi un uzturēšanu; ierosina, ka varētu būt lietderīgi vispirms izskatīt iespējas apvienot un kopīgi izmantot nenāvējošus materiālus, piemēram, transportlīdzekļus un gaisa kuģus, transportlīdzekļu un gaisa kuģu degvielas uzpildi, kā arī citus palīgmateriālus;

15.  uzskata, ka dalībvalstu spēku saderīguma un integrācijas nodrošināšanā būtiska nozīme ir sadarbspējai; tāpēc uzsver, ka dalībvalstīm ir jāizskata iespēja veikt kopīgus militāro resursu iepirkumus; norāda, ka protekcionisms un ES aizsardzības tirgu slēgtais raksturs padara šo uzdevumu grūtāku;

16.  uzsver, ka ir jāpārskata un jāpaplašina mehānisms Athena, lai nodrošinātu iespēju finansēt ES misijas no kolektīvā finansējuma, nevis atstāt lielākās izmaksu daļas segšanu atsevišķu iesaistīto dalībvalstu ziņā, tādējādi likvidējot iespējamu šķērsli, kas varētu kavēt dalībvalstis piešķirt spēkus;

17.  aicina Eiropas Parlamentu izveidot pilntiesīgu Drošības un aizsardzības komiteju, lai uzraudzītu pastāvīgās strukturētās sadarbības īstenošanu;

18.  uzskata, ka būtiska, pieaugoša EAA nozīme ir neaizstājama, lai nodrošinātu to, ka EAS satvarā tiek efektīvi koordinētas uz spējām vērstas programmas un projekti un izveidota kopēja Eiropas spēju un bruņojuma politika, cenšoties panākt lielāku lietderību, novērst dubultošanos un mazināt izmaksas un pamatojoties uz ļoti precīzu prasību uzskaitījumu attiecībā uz spējām, kas nepieciešamas KDAP operācijām un saskaņotiem valsts aizsardzības plānošanas un iepirkumu procesiem saistībā ar iepriekšminētajām spējām; uzskata, ka tam būtu jānotiek pēc dalībvalstu aizsardzības spēku kopuma pārskata un EAA iepriekš veikto pasākumu un procedūru pārskata; aicina EAA norādīt, kuri pamatmērķos un spēju attīstības plānā noteiktie spēju trūkumi tika novērsti aģentūras satvarā; pauž pārliecību, ka iniciatīvu un projektu apvienošana un dalīšanās ar tiem ir teicams sākums virzībā uz ciešāku Eiropas sadarbību;

19.  mudina Komisiju sadarboties ar EAA, lai stiprinātu aizsardzības nozares rūpniecisko un tehnoloģisko bāzi, kas ir būtiski svarīga Eiropas stratēģiskajai autonomijai; uzskata — rūpniecības atbalstīšanas nolūkā ir svarīgi, lai dalībvalstis palielinātu izdevumus aizsardzības jomā, kā arī nodrošinātu rūpniecības konkurētspējas saglabāšanu pasaules līmenī; norāda, ka pašreizējā tirgus sadrumstalotība ir faktors, kas vājina Eiropas aizsardzības rūpniecības konkurētspēju; uzskata, ka kopīga pētniecība var palīdzēt mazināt šo sadrumstalotību un uzlabot konkurētspēju;

20.  pauž stingru pārliecību, ka tikai vienota pieeja spēju attīstībai, tostarp konsolidējot funkcionālās kopas, piemēram, Eiropas Gaisa transporta pavēlniecību, var radīt apjomradītus ietaupījumus, kas vajadzīgi Eiropas aizsardzības savienības pamatu nodrošināšanai; turklāt uzskata, ka ES spēju stiprināšana, izmantojot kopīgus iepirkumus un citus apvienošanas un kopīgas izmantošanas veidus, varētu nodrošināt ļoti vajadzīgo stimulu Eiropas aizsardzības rūpniecībai, tostarp MVU; atbalsta mērķtiecīgus pasākumus šādu projektu stimulēšanai, lai sasniegtu EAA atskaites punktu, proti, 35 % no kopējiem tēriņiem kopīgos iepirkumos, kā noteikts ES Globālajā stratēģijā; uzskata, ka Eiropas aizsardzības pusgada ieviešana, kura laikā dalībvalstis iepazītos ar citu valstu plānošanas cikliem un iepirkuma plāniem, varētu palīdzēt pārvarēt pašreizējo sadrumstaloto situāciju aizsardzības tirgū;

21.  uzsver, ka kiberdrošība pēc savas būtības ir politikas joma, kurā sadarbība un integrācija ir izšķiroši svarīga, turklāt ne tikai starp ES dalībvalstīm, galvenajiem partneriem un NATO, bet arī starp dažādiem sabiedrības dalībniekiem, jo tā nav tikai militāra atbildība; aicina nodrošināt skaidrākas vadlīnijas par to, kā un kādā kontekstā ir jāizmanto ES defensīvās un ofensīvās spējas; atgādina, ka Parlaments ir vairākkārt aicinājis rūpīgi pārskatīt ES divējāda lietojuma preču eksporta regulu, lai nepieļautu to, ka nepareizās rokās nonāk programmatūras un citas sistēmas, kuras iespējams izmantot, lai vērstos pret ES digitālo infrastruktūru vai izdarītu cilvēktiesību pārkāpumus;

22.  norāda uz augstās pārstāves nesen publiskoto Globālo stratēģiju, kas ir saskaņots satvars rīcības prioritātēm ārpolitikas jomā un Eiropas aizsardzības politikas turpmākajiem attīstības virzieniem;

23.  atgādina par četriem kolektīvo investīciju robežlielumiem, ko 2007. gada novembrī apstiprināja EAA Ministru valde, un pauž bažas par zemo sadarbības līmeni, ko apliecināja 2013. gadā publicētais ziņojums par aizsardzības datiem;

24.  aicina PV/AP uzņemties iniciatīvu un sapulcināt nozīmīgākos Eiropas aizsardzības rūpniecības uzņēmumus un ieinteresētās personas, lai attīstītu Eiropas bezpilota gaisa kuģu rūpniecību;

25.  aicina PV/AP uzņemties iniciatīvu un sapulcināt nozīmīgākos Eiropas aizsardzības rūpniecības uzņēmumus un ieinteresētās personas, lai izstrādātu stratēģijas un platformu kopīgai aizsardzības ekipējuma izstrādei;

26.  aicina PV/AP pastāvīgas strukturētas sadarbības satvarā stiprināt sadarbību starp valsts kiberdrošības stratēģijām, spējām un vadības centriem un EAA, lai palīdzētu nodrošināt aizsardzību pret kiberuzbrukumiem un cīnīties pret tiem;

27.  aicina turpināt ES kiberaizsardzības politikas satvara izstrādi, lai uzlabotu dalībvalstu kiberaizsardzības spējas, operatīvo sadarbību un informācijas apmaiņu;

28.  ņem vērā darbu, kas notiek, lai izstrādātu sagatavošanas darbību turpmākai ES aizsardzības pētniecības programmai, un mudina pēc iespējas drīzāk sākt tās efektīvu īstenošanu, kā to 2013. un 2015. gadā prasīja Eiropadome, pēc EP ierosināta izmēģinājuma projekta; uzsver, ka sagatavošanas darbības īstenošanai būtu jānodrošina pietiekams budžets — vismaz EUR 90 miljoni nākamo trīs gadu laikā (2017–2020); uzskata, ka pēc sagatavošanas darbības būtu jāīsteno plaša, specializēta un ES finansēta pētniecības programma, kas tiktu iekļauta nākamajā DFS, kas sākas 2021. gadā; norāda, ka Eiropas aizsardzības pētniecības programmai minētajā laikposmā būs nepieciešami vismaz EUR 500 miljoni gadā, lai tā būtu ticama un panāktu būtiskas izmaiņas; aicina dalībvalstis ieskicēt plānu turpmākajām sadarbības programmām, uz kuru pamata var sākt veidoties ES finansēta pētniecība aizsardzības jomā, un aicina izveidot sākumfondu sagatavošanas darbībām, gatavojoties militārajām operācijām, kā paredzēts Lisabonas līgumā; ņem vērā ar aizsardzību saistītās Komisijas iniciatīvas, piemēram, aizsardzības rīcības plānu, Eiropas aizsardzības rūpniecības politiku un Eiropas aizsardzības tehnisko un rūpniecisko bāzi;

29.  uzsver to, ka tādu KDAP misiju sākšana kā EU NAVFOR MED ir veicinājusi virzību uz Eiropas aizsardzības savienības izveidi; aicina ES turpināt un pastiprināt šāda veida misijas;

30.  uzskata, ka ir svarīgi izmantot Eiropas pusgada procedūru, lai ieviestu ciešākas sadarbības veidus drošības un aizsardzības jomā;

31.  uzsver to, ka ir svarīgi ieviest nepieciešamos pasākumus, kas mudinātu veidot funkcionējošu, godīgu, pieejamu un pārredzamu Eiropas aizsardzības tirgu, kurš būtu atvērts citiem, veicinātu turpmāku tehnoloģisko inovāciju, atbalstītu MVU un stimulētu izaugsmi un nodarbinātību, lai radītu dalībvalstīm iespēju daudz efektīvāk un lietderīgāk izmantot to attiecīgos aizsardzības un drošības budžetus, gūstot no tiem maksimālu labumu; norāda, ka stabilas Eiropas aizsardzības tehnoloģiskās un rūpnieciskās bāzes nodrošināšanai ir vajadzīgs godīgs, funkcionējošs un pārredzams iekšējais tirgus, apgādes drošība un strukturēts dialogs ar rūpniecības nozarēm, kas ir saistītas ar aizsardzību; pauž bažas par to, ka virzība uz labāku konkurētspēju, korupcijas novēršanas pasākumu īstenošana un lielākas pārredzamības panākšana aizsardzības nozarē līdz šim ir noritējusi lēni un joprojām nav izveidota stabila Eiropas aizsardzības rūpniecības politika un netiek ievēroti iekšējā tirgus noteikumi; uzskata, ka integrētam un konkurētspējīgam Eiropas aizsardzības bruņojuma tirgum ir jāsniedz stimuli un ieguvumi visām dalībvalstīm un jānodrošina visiem pircējiem atbilstoši un cenu ziņā pieejami līdzekļi to individuālo drošības vajadzību nodrošināšanai; uzsver vajadzību nodrošināt Direktīvas par iepirkumu aizsardzības jomā un Direktīvas par sūtījumiem Kopienas iekšienē pareizu piemērošanu visā ES; mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt divu tā dēvētā aizsardzības tiesību aktu kopuma direktīvu pilnīgu īstenošanu;

32.  aicina Komisiju sniegt savu ieguldījumu, īstenojot aizsardzības rīcības plānu, atbalstīt spēcīgu rūpniecisko bāzi, kas spēj nodrošināt Eiropas stratēģisko spēju vajadzības, un noteikt jomas, kurās ES varētu sniegt pievienoto vērtību;

33.  pauž pārliecību, ka, pakāpeniski izstrādājot kopēju Savienības aizsardzības politiku, ES ar attiecīgo dalībvalstu piekrišanu būtu jāparedz līdzdalība to īstenotajās spēju programmās, tostarp līdzdalība struktūrās, kas ir izveidotas šo programmu īstenošanai Savienības satvarā;

34.  mudina Komisiju, sadarbojoties ar EAA, rīkoties kā sadarbības veicinātājai un nodrošinātājai aizsardzības jomā, mobilizējot ES līdzekļus un instrumentus, kuru mērķis ir panākt, lai dalībvalstis izstrādātu aizsardzības spēju programmas; atgādina, ka Eiropas aizsardzības rīcības plānam vajadzētu būt stratēģiskam instrumentam, ar kuru Eiropas līmenī veicināt sadarbību aizsardzības jomā, jo īpaši īstenojot ES finansētu aizsardzības pētniecības programmu un pasākumus, kas stiprina rūpniecisko sadarbību visā vērtības veidošanas ķēdē;

35.  ļoti atzinīgi vērtē stratēģiskās autonomijas koncepciju, kuru ES Globālās stratēģijas ietvaros izveidojusi PV/AP; uzskata, ka šai koncepcijai būtu jāizpaužas gan mūsu stratēģiskajās prioritātēs, gan arī spēju un rūpniecības nostiprināšanā;

36.  atzinīgi vērtē Eiropadomes un Komisijas priekšsēdētāju un NATO ģenerālsekretāra 2016. gada 8. jūlija kopīgo paziņojumu, kurā uzsvērta nepieciešamība pēc spēcīgākas ES un NATO sadarbības drošības un aizsardzības jomā; pauž pārliecību, ka ES un NATO sadarbībā būtu jāietver sadarbība austrumos un dienvidos, hibrīddraudu un kiberdraudu novēršana, jūras satiksmes drošības uzlabošana, kā arī aizsardzības spēju pilnveides saskaņošana un koordinēšana; uzskata, ka sadarbība tehnoloģisko, rūpniecisko un militāro spēju jomā piedāvā iespēju uzlabot abu sistēmu savietojamību un sinerģiju, tādējādi nodrošinot lielāku resursu efektivitāti; atgādina, ka ir svarīgi bez kavēšanās īstenot iepriekšminēto paziņojumu, un saistībā ar to aicina EĀDD kopā ar attiecīgajiem partneriem līdz 2016. gada decembrim izstrādāt konkrētas īstenošanas iespējas; uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāattīsta spējas, ko iespējams izmantot KDAP ietvaros, lai nodrošinātu autonomas rīcības iespēju gadījumos, kad NATO nevēlas rīkoties vai ES rīcība ir piemērotāks risinājums; pauž pārliecību, ka tādējādi arī tiktu nostiprināta NATO loma drošības un aizsardzības politikā un kolektīvajā aizsardzībā; uzsver, ka ES un NATO sadarbība spēcīgākas un efektīvākas aizsardzības rūpniecības un pētniecības veicināšanai ir stratēģiska prioritāte un ir būtiski nodrošināt tās ātru īstenošanu; pauž pārliecību, ka kopīgs darbs novēršanas, analīzes un agrīnas atklāšanas jomā, veicot efektīvu informācijas un izlūkdatu apmaiņu, uzlabos ES iespēju apkarot draudus, tostarp hibrīddraudus; joprojām uzskata, ka NATO ir galvenā drošības un aizsardzības nodrošinātāja Eiropā; uzsver nepieciešamību novērst NATO un Savienības instrumentu pārklāšanos; uzskata, ka ES ir iespējas panākt būtiskas arī ar civiliem aspektiem saistītas izmaiņas nestabilos reģionos; tomēr uzstāj — lai gan NATO uzdevums ir aizsargāt pret ārējiem uzbrukumiem savas locekles, no kurām lielākā daļa ir Eiropas valstis, Eiropai būtu jācenšas būt faktiski spējīgai sevi aizstāvēt un vajadzības gadījumā rīkoties autonomi, uzņemoties šajā jomā lielāku atbildību, proti, uzlabojot ekipējumu, apmācības un organizāciju;

37.  norāda — lai gan NATO arī turpmāk ir jābūt kolektīvās aizsardzības pamatam Eiropā, NATO un ES politiskās prioritātes, iespējams, ne vienmēr būs vienādas, arī saistībā ar ASV „Āzijas kursu”; turklāt norāda, ka ES rīcībā ir unikāls ar drošību saistītu instrumentu kopums, kas nav pieejams NATO, un arī NATO ir šāds Eiropai nepieejams instrumentu kopums; uzskata, ka ES būtu jāuzņemas lielāka atbildība saistībā ar drošības krīzēm tās tuvākajā apkaimē, tādējādi sniedzot ieguldījumu NATO uzdevumu izpildē, jo īpaši saistībā ar hibrīdkaru un jūras satiksmes drošību; uzskata, ka ilgtermiņā var būt nepieciešams reformēt mehānismu „Berlīne plus”, tostarp lai sniegtu NATO iespēju izmantot ES spējas un instrumentus; uzsver, ka ES stratēģiskās autonomijas un Eiropas aizsardzības savienības izveides mērķis ir jāīsteno, nodrošinot pilnīgu sinerģiju ar NATO, un no tā būtu jāizriet efektīvākai sadarbībai, vienlīdzīgam slodzes sadalījumam un ražīgai darba dalīšanai starp NATO un ES;

38.  pauž pārliecību par to, ka ES un NATO sadarbībā būtu jāietver kopīga noturības veidošana austrumos un dienvidos, kā arī investīcijas aizsardzības jomā; uzskata, ka sadarbība spēju jomā piedāvā iespēju uzlabot abu sistēmu savietojamību un sinerģiju; pauž pārliecību, ka tādējādi arī tiktu nostiprināta NATO loma drošības un aizsardzības politikā un kolektīvajā aizsardzībā;

39.  pauž nopietnas bažas par ziņojumiem, ka administratīvās procedūras nevajadzīgi palēnina spēku veidošanu KDAP misijām un ātrās reaģēšanas vienību pārrobežu pārvietošanos ES teritorijā; aicina dalībvalstis izveidot ES mēroga sistēmu aizsardzības personāla, ekipējuma un materiālu ātras pārvietošanas koordinācijai KDAP īstenošanas nolūkos, ja tiek sākta solidaritātes klauzulas darbība un ja saskaņā ar ANO Statūtu 51. pantu dalībvalstīm ir pienākums sniegt palīdzību un atbalstu ar visiem to rīcībā esošajiem līdzekļiem;

40.  prasa izveidot praktisku kārtību un pamatnostādnes LES 42. panta 7. punkta aktivizēšanai nākotnē; aicina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus minētā panta īstenošanai, lai ļautu dalībvalstīm efektīvi pārvaldīt citu dalībvalstu sniegto palīdzību un atbalstu vai nodot to efektīvai pārvaldībai Savienības satvarā; aicina dalībvalstis censties sasniegt mērķi 2 % no IKP paredzēt izdevumiem aizsardzības jomā un 20 % no aizsardzības budžeta tērēt ekipējumam, ko EAA noteikusi par vajadzīgu, tostarp ar šo jomu saistītai pētniecībai un izstrādei, tādējādi novēršot neatbilstību EAA noteiktajiem četriem kolektīvo investīciju robežlielumiem;

41.  uzskata, ka valstu budžetiem noteikto finansiālo ierobežojumu radītās grūtības vienlaikus ietver arī attiecīgas progresa iespējas, kas izriet no acīmredzamas vajadzības pēc ciešākas dalībvalstu sadarbības aizsardzības jautājumos; atzinīgi vērtē dažu dalībvalstu lēmumu apturēt vai pavērst pretējā virzienā izdevumu samazināšanas tendenci aizsardzības jomā;

42.  uzskata, ka Parlamentam būtu jāieņem svarīga vieta turpmākajā Eiropas aizsardzības savienībā un tādēļ uzskata, ka Drošības un aizsardzības apakškomitejai būtu jākļūst par pilntiesīgu Parlamenta komiteju;

43.  aicina PV/AP izstrādāt ES balto grāmatu drošības un aizsardzības jomā, kas būtu balstīta uz Eiropadomes apstiprināto ES Globālo stratēģiju; prasa Padomei bez kavēšanās dot rīkojumu par šā dokumenta izstrādi; pauž nožēlu par to, ka PV/AP ierosinājusi ES aizsardzības ministriem izstrādāt tikai īstenošanas plānu par drošību un aizsardzību, nevis īstenot visaptverošu baltās grāmatas procesu; uzskata, ka pēc šāda īstenošanas plāna būtu jāseko parastam baltās grāmatas procesam drošības un aizsardzības jomā un šai baltajai grāmatai būtu jākļūst par lietderīgu pamatu, uz kura bāzes konkrēti un, ņemot vērā reālos apstākļus, tiktu noteikts iespējamo Savienības ieguldījumu apmērs drošības un aizsardzības politikā katrā likumdošanas pilnvaru periodā;

44.  pauž pārliecību par to, ka ES baltajai grāmatai drošības un aizsardzības jomā būtu jātiek izstrādātai saskaņotu starpvaldību un starpparlamentu procesu un dažādu ES iestāžu sniegta ieguldījuma rezultātā un ka šiem procesiem būtu jābalstās uz starptautisku koordināciju ar partneriem un sabiedrotajiem, tostarp NATO, kā arī iestāžu visaptverošu atbalstu; aicina PV/AP pārskatīt sākotnējo grafiku, lai sāktu mērķtiecīgas konsultācijas ar dalībvalstīm un parlamentiem;

45.  uzskata, ka, pamatojoties uz ES Globālo stratēģiju, baltajā grāmatā būtu jāietver ES drošības un aizsardzības stratēģija, spējas, kuras tiek uzskatītas par nepieciešamām šīs stratēģijas izvēršanai, un pasākumi un programmas gan dalībvalstu, gan ES līmenī, kas palīdzētu nodrošināt šīs spējas, kurām vajadzētu būt balstītām uz kopēju Eiropas spēju un bruņojuma politiku, vienlaikus ņemot vērā to, ka aizsardzība un drošība joprojām ir valstu kompetencē esoša joma;

46.  uzskata, ka baltā grāmata būtu jāizstrādā kā saistošs iestāžu nolīgums, kurā būtu izklāstītas visas Savienības iniciatīvas, investīcijas, pasākumi un programmas, kas īstenojamas attiecīgajā ES daudzgadu politiskajā un finanšu shēmā; pauž pārliecību, ka dalībvalstīm, partneriem un sabiedrotajiem būtu jāņem vērā šis iestāžu nolīgums savā drošības un aizsardzības plānošanā, lai panāktu savstarpēji konsekventu un papildinošu rīcību;

Sākotnējās iniciatīvas

47.  uzskata, ka nekavējoties būtu jāsāk šādu iniciatīvu īstenošana:

48.  ierosina Eiropas aizsardzības savienību izveidot steidzamā kārtā, pamatojoties uz diferencētas integrācijas sistēmu un īstenojot to divos posmos:

o
o   o

49.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Eiropadomei, Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas ģenerālsekretāram, kosmosa, drošības un aizsardzības jomā strādājošām ES aģentūrām un dalībvalstu parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0120. (2) OV C 419, 16.12.2015., 138. lpp. (3) OV C 46 E, 24.2.2010., 48. lpp. (4) Eiropas integrācijas trūkuma radītās izmaksas kopējās drošības un aizsardzības politikas jomā (The Cost of Non-Europe in Common Security and Defence Policy), Eiropas Parlamenta Izpētes dienests (2013), 78. lpp.