Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2015/2352(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0308/2016

Iesniegtie teksti :

A8-0308/2016

Debates :

PV 30/11/2016 - 18
CRE 30/11/2016 - 18

Balsojumi :

PV 01/12/2016 - 6.23
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2016)0478

Pieņemtie teksti
PDF 431kWORD 57k
Ceturtdiena, 2016. gada 1. decembris - Brisele Galīgā redakcija
Atkrastes naftas un gāzes nozares darbības: atbildība, kompensācija un finansiālais nodrošinājums
P8_TA(2016)0478A8-0308/2016

Eiropas Parlamenta 2016. gada 1. decembra rezolūcija par atbildību, kompensāciju un finansiālo nodrošinājumu attiecībā uz atkrastes naftas un gāzes nozares darbībām (2015/2352(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par atbildību, kompensāciju un finansiālo nodrošinājumu attiecībā uz atkrastes naftas un gāzes nozares darbībām, kas sagatavots saskaņā ar Direktīvas 2013/30/ES 39. pantu (COM(2015)0422),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu „Liability, Compensation and Financial Security for Offshore Accidents in the European Economic Area” („Atbildība, kompensācija un finansiālais nodrošinājums attiecībā uz atkrastes negadījumiem Eiropas Ekonomikas zonā”) un tam pievienoto Komisijas ziņojumu par šo jautājumu (SWD(2015)0167),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. jūnija Direktīvu 2013/30/ES par to darbību drošumu, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā, un ar kuru groza Direktīvu 2004/35/EK(1) (Atkrastes darbību drošuma direktīva jeb OSD),

–  ņemot vērā ietekmes novērtējumu, kas pievienots dokumentam „Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par naftas un gāzes meklēšanas, izpētes un ieguves darbību jūrā drošumu” (SEC(2011)1293),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvu 2008/99/EK par vides krimināltiesisko aizsardzību(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvu 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu(3) (Direktīva par atbildību vides jomā jeb ELD),

–  ņemot vērā starptautiskos un reģionālos tiesību aktus par prasībām attiecībā uz tādu zaudējumu atlīdzību, kas radušies naftas vai gāzes ieguves negadījuma rezultātā jūrā un jo īpaši 1992. gada 27. novembra Starptautisko konvenciju par civilo atbildību par naftas piesārņojuma radītajiem zaudējumiem (Civiltiesiskās atbildības konvencija), 1992. gada 27. novembra Starptautisko konvenciju par starptautiskā fonda nodibināšanu naftas piesārņojuma radīto zaudējumu kompensācijai (Fonda konvencija), 2001. gada 23. marta Starptautisko konvenciju par civiltiesisko atbildību attiecībā uz bunkuru eļļas piesārņojuma izraisītiem postījumiem (Bunkuru eļļas piesārņojuma konvencija), Ziemeļvalstu vides aizsardzības konvenciju starp Dāniju, Somiju, Norvēģiju un Zviedriju un Barselonas Konvencijas par Vidusjūras reģiona jūras vides un piekrastes aizsardzību Atkrastes protokolu (Atkrastes protokols),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2005. gada 13. septembra spriedumu(4),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 83. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regulu (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās(5) (regulas „Brisele I” pārstrādātā redakcija),

–  ņemot vērā Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās(6) (2007. gada Lugāno konvencija),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām(7) (regula „Roma II”),

–  ņemot vērā nobeiguma ziņojumu, ko Komisijai sagatavoja konsultāciju uzņēmums Deloitte BIO par civiltiesisko atbildību, finansiālo nodrošinājumu un kompensācijas prasībām attiecībā uz atkrastes naftas un gāzes nozares darbībām Eiropas Ekonomikas zonā „Civil liability, financial security and compensation claims for offshore oil and gas activities in the European Economic Area(8),

–  ņemot vērā tā 2011. gada 13. septembra rezolūciju par drošības problēmu risināšanu, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām atklātā jūrā(9),

–  ņemot vērā 2010. gada aprīlī Meksikas līcī notikušo naftas platformas Deepwater Horizon katastrofu,

–  ņemot vērā incidentus, kas saistīti ar Castor platformu Kasteljonas un Taragonas provinču piekrastā (Spānijā) un kas ietver 500 pazemes grūdienus, kas tiešā veidā skāra tūkstošiem Eiropas iedzīvotāju;

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A8-0308/2016),

A.  tā kā LESD 194. pantā ir īpaši aizsargātas dalībvalstu tiesības paredzēt nosacījumus savu energoresursu izmantošanai, vienlaikus arī ievērojot solidaritāti un rūpējoties par vides aizsardzību;

B.  tā kā vietējie naftas un gāzes avoti var sniegt būtisku ieguldījumu pašreizējo Eiropas enerģētikas vajadzību risināšanā un tiem ir ļoti svarīga nozīme energoapgādes drošības garantēšanā un enerģijas avotu dažādošanā;

C.  tā kā naftas un gāzes ieguves darbības jūrā arvien vairāk notiek pieaugošas bīstamības apstākļos un tās varētu izraisīt smagas un postošas sekas jūras un piekrastes apgabalu videi un tautsaimniecībai;

D.  tā kā, lai arī naftas un gāzes ieguve Ziemeļjūrā jau vairākus gadus samazinās, atkrastes iekārtu skaits Eiropā nākotnē varētu pieaugt, jo īpaši Vidusjūrā un Melnajā jūrā;

E.  tā kā atkrastes naftas un gāzes ieguves platformās notikušie negadījumi rada pārrobežu sekas un ES rīcība šādu negadījumu novēršanai un to radītā posta mazināšanai un centieniem cīnīties ar šādu negadījumus sekām ir tādēļ nepieciešama un samērīga;

F.  tā kā ir svarīgi atcerēties par 167 naftas platformas darbinieku traģisko bojāeju Piper Alpha negadījumā Aberdīnas piekrastē (Skotijā) 1988. gada 6. jūlijā;

G.  tā kā vairākos pētījumos, tostarp vienā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta un vienā Kopīgā pētniecības centra pētījumā, lēstais ES naftas un gāzes nozares negadījumu skaits ir vairāki tūkstoši (precīzāk — 9700 laikā no 1990. līdz 2007. gadam); tā kā šo negadījumu (tostarp tādu, kuri ir tikai maza apjoma) kumulatīvajai ietekmei ir ievērojama un ilgstoša ietekme uz jūras vidi un ka tas būtu jāņem vērā šajā direktīvā;

H.  tā kā saskaņā ar LESD 191. pantu šajā jomā ES rīcības pamatā vienmēr jābūt augstam aizsardzības līmenim, kas cita starpā balstās uz piesardzības, preventīvās darbības, „piesārņotājs maksā” un ilgtspējības principiem;

I.  tā kā Eiropas Savienībā kopš 1988. gada nav notikušas smagas katastrofas atkrastē un tā kā 73 % naftas un gāzes ieguves Eiropas Savienībā veic pie Ziemeļjūras atrodošās dalībvalstis, kuras pasaulē ir pazīstamas ar savu atkrastes darbību drošuma sistēmu efektivitāti; tā kā ir svarīgi uzsvērt, ka ES krasta līnija ir aptuveni 68 000 kilometru gara un nākotnē ir sagaidāms būtisks atkrastes iekārtu skaita pieaugums, jo īpaši Vidusjūrā un Melnajā jūrā, tādēļ būtu steidzami pilnībā jāievieš un jāīsteno Direktīva 2013/30/ES un –– kamēr vēl nav noticis kāds smagāks negadījums –– jānodrošina pienācīgs tiesiskais regulējums, ar kuru regulē visas atkrastes darbības; tā kā saskaņā ar LESD 191. pantu Savienības vides politikai ir jābalstās uz piesardzības principu un preventīvās darbības principu;

J.  tā kā atbildības režīmi ir galvenie līdzekļi, ar kuriem tiek piemērots princips „piesārņotājs maksā”, nodrošinot, ka uzņēmumi ir atbildīgi par visiem zaudējumiem, kas radušies, veicot saimniecisko darbību, un stimulējot tos veikt profilaktiskus pasākumus, izstrādāt praksi un veikt darbības, kas līdz minimumam samazinātu šāda kaitējuma risku;

K.  tā kā, kaut arī OSD paredz atkrastes licenciātiem stingru atbildību par to, lai novērstu un kompensētu jebkuru videi nodarīto kaitējumu, kas radies no to darbībām (7. pants, skatot to kopā ar 38. pantu — ar ko paplašina ELD darbības jomu attiecībā uz dalībvalstu kontinentālo šelfu), ar to nevarēja ieviest visaptverošu ES regulējumu atbildībai;

L.  tā kā ir ārkārtīgi svarīgi ieviest efektīvus un atbilstīgus kompensēšanas mehānismus un tūlītējus un atbilstošus prasību izskatīšanas mehānismus upuriem, kas cietuši no kaitējuma saistībā ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā, un par kaitējumu, kas nodarīts dzīvniekiem un videi, kā arī nodrošināt pietiekamus resursus, lai atjaunotu nozīmīgas ekosistēmas;

M.  tā kā OSD nav paredzēta saskaņošana attiecībā uz civilprasībām par zaudējumiem, kas radušies atkrastes negadījumu rezultātā, un spēkā esošais starptautiskais tiesiskais regulējums apgrūtina sekmīgu pārrobežu zaudējumu atlīdzības pieprasīšanu civillietās;

N.  tā kā OSD ir izklāstīti licencēšanas nosacījumi ar mērķi nodrošināt, ka licenciāti nekad nenonāk situācijā, kad tie tehniski vai finansiāli nav spējīgi tikt galā ar savu atkrastes darbību sekām, un tajā ir arī prasīts, lai dalībvalstis izveidotu procedūras, ar kurām operatīvi un pienācīgi tiek izskatīti kompensācijas pieprasījumi, tostarp saistībā ar pārrobežu incidentiem, un lai veicinātu ilgtspējīgu finanšu instrumentu izmantošanu (4. pants),

1.  atzinīgi vērtē Direktīvas 2013/30/ES par to darbību drošumu, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā (OSD) pieņemšanu, kas papildina Direktīvu 2004/35/EK par atbildību vides jomā (ELD) un Direktīvu 2011/92/ES par ietekmes uz vidi novērtējumu, kā arī to, ka Padome kā pirmo soli vides un darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzības nodrošināšanai ratificēja Barselonas Konvencijas Atkrastes protokolu; aicina dalībvalstis, kuras vēl nav transponējušas minētās direktīvas savos valsts tiesību aktos, to izdarīt pēc iespējas ātrāk; aicina arī dalībvalstis nodrošināt kompetento iestāžu neatkarību, kā noteikts OSD 8. pantā, un aicina Komisiju izvērtēt to, cik lietderīgi būtu ieviest turpmāk saskaņotus noteikumus par atbildību, kompensāciju un finansiālo nodrošinājumu, lai novērstu jebkādus turpmākus negadījumus ar pārrobežu sekām;

2.  pauž nožēlu par to, ka saskaņā ar OSD un ELD negadījumi tiek definēti kā „smagi” tikai tad, ja tie izraisa cilvēku nāvi vai smagus ievainojumus, bet definīcijā nav atsauces uz videi nodarīto kaitējumu; uzsver, ka pat tad, ja negadījums neizraisa cilvēku nāvi vai smagus ievainojumus, tam var būt nopietna ietekme uz vidi tā apmēra dēļ vai tāpēc, ka tas skar, piemēram, aizsargājamās teritorijas, aizsargājamās sugas vai īpaši neaizsargātas dzīvotnes;

3.  uzsver, ka principa „maksā piesārņotājs” efektīvā piemērošana attiecībā uz naftas un gāzes nozares darbībām atkrastē būtu jāattiecina ne tikai uz izmaksām, kas rodas, novēršot un atlīdzinot kaitējumu videi, — kā tas pašlaik ir ticis zināmā mērā panākts ar OSD un ELD, — bet arī uz izmaksām saistībā ar tradicionālā kaitējuma atlīdzināšanu saskaņā ar piesardzības principu un ilgtspējīgas attīstības principu; tādēļ aicina Komisiju apsvērt iespēju izveidot normatīvu kompensāciju mehānismu attiecībā uz atkrastes negadījumiem, kas būtu līdzīgs Norvēģijā spēkā esošajam Naftas darbību aktam, vismaz attiecībā uz nozarēm, kuras šādi negadījumi varētu būtiski ietekmēt, piemēram, zivsaimniecību un piekrastes tūrismu, kā arī citām jūras ekonomikas nozarēm; šajā sakarībā iesaka pārkāpumus vai starpgadījumus, kas rodas šādās uzņēmumu veiktās darbībās, kvantitatīvi un kvalitatīvi izvērtēt, tā, lai aptvertu visu sekundāro ietekmi uz kopienām; attiecībā uz atbildību vides jomā arī uzsver atšķirības un nepilnības ELD transponēšanā un piemērošanā, kā norādīts arī Komisijas otrajā īstenošanas ziņojumā; aicina Komisiju nodrošinātu, ka ELD tiek īstenota efektīvi un ka atbildību par videi nodarīto kaitējumu, kas radies no atkrastes negadījumiem, piemēro pietiekamā apmērā visā ES;

4.  šajā sakarībā pauž nožēlu, ka OSD neaplūko atbildību par civiltiesisko zaudējumu nodarīšanu ne fiziskām, ne juridiskām personām — gan attiecībā miesas bojājumiem, gan īpašuma bojājumiem, gan tiešiem vai netiešiem ekonomiskiem zaudējumiem;

5.  pauž nožēlu arī par to, ka civiltiesiskā atbildība ievērojami atšķiras dalībvalstu starpā; uzsver, ka daudzās dalībvalstīs ar naftas un gāzes darbībām nepastāv atbildība par vairuma trešo personu prasībām par atlīdzības saņemšanu par kaitējumu, ko izraisījis negadījums, lielākajā daļā dalībvalstu nav regulējuma kompensācijas maksājumiem un daudzās dalībvalstīs nav garantiju tam, ka visiem atkrastes darbību uzņēmumiem būs pietiekami finanšu līdzekļi, lai apmierinātu prasības; turklāt uzsver, ka bieži vien nav skaidrs, kā dalībvalstu tiesību sistēmas tiktu galā ar to civilprasību daudzveidību, kuras varētu izraisīt naftas un gāzes ieguves atkrastes darbību negadījumi; tādēļ uzskata, ka ir nepieciešams Eiropas regulējums, kam būtu jābalstās uz visprogresīvāko dalībvalstu tiesību aktiem, un tam ir jāaptver ne tikai miesas bojājumi un kaitējums īpašumam, bet arī tīri ekonomiski zaudējumi, un būtu jānodrošina efektīvi kompensācijas mehānismi cietušajiem un nozarēm, ko tie varētu būt smagi skāruši (piemēram, zivsaimniecības un piekrastes tūrisms); šajā sakarībā aicina Komisiju novērtēt, vai horizontāla kolektīvās tiesiskās aizsardzības Eiropas sistēma būtu iespējams risinājums, un pievērst tai īpašu uzmanību, gatavojot OSD īstenošanas ziņojumu;

6.  šajā ziņā uzsver, ka kompensācijas un atlīdzības prasības par „parasto” kaitējumu vēl vairāk tiek kavētas sakarā ar civilprocesa noteikumiem par laika ierobežojumiem, finansiālās izmaksas, sabiedrības interešu tiesvedības un kolektīvu zaudējumu prasību neesamība, kā arī noteikumi par pierādījumiem, kas ievērojami atšķiras dalībvalstu starpā;

7.  uzsver, ka kompensācijas sistēmām jāspēj risināt pārrobežu prasības ātri, efektīvi, saprātīgā termiņā un bez diskriminācijas starp prasītājiem dažādās EEZ valstīs; iesaka, lai tās attiektos gan uz primāro, gan uz sekundāro kaitējumu visās skartajās teritorijās, jo šādi incidenti skar plašas teritorijas un tiem var būt ilgstoša ietekme; uzsver nepieciešamību, lai kaimiņvalstis, kuras nav EEZ dalībvalstis, ievērotu starptautiskās tiesības;

8.  uzskata, ka ir jānosaka stingri civiltiesiskās atbildības noteikumi attiecībā uz atkrastes negadījumiem, lai atvieglotu to (gan juridisko, gan fizisko) personu piekļuvi tiesu iestādēm, kuras cietušas atkrastes negadījumos, jo tas var motivēt atkrastes operatorus pienācīgi pārvaldīt savu darbības risku; uzskata, ka nevajadzētu piemērot finansiālās atbildības ierobežojumus;

9.  aicina dalībvalstis un Komisiju ņemt vērā atkrastes naftas un gāzes ieguves nozares darbinieku, jo īpaši mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) darbinieku, īpašo situāciju; norāda, ka atkrastes naftas un gāzes ieguves negadījumiem var būt īpaši nopietna ietekme uz zivsaimniecības un tūrisma nozarēm, kā arī uz citām nozarēm, kuras ir atkarīgas no tā, lai kopīgā jūras vide būtu labā stāvoklī uzņēmējdarbības veikšanai, jo, notiekot smagam atkrastes negadījumam, šīs nozares, kurās darbojas arī daudzi MVU, varētu ciest lielus ekonomiskus zaudējumus;

10.  tāpēc uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi aktualizēt dalībvalstīs pastāvošās atbildības sistēmas, lai nodrošinātu to, ka tad, ja notiek negadījums šo valstu ūdeņos, tas negatīvi neietekmētu minētās dalībvalsts, turpmākās naftas un gāzes nozares darbības atklātā jūrā, bet, ja negadījums notiek areālā, kas ir lielā mērā atkarīgs no komerctūrisma radītajiem ienākumiem, tam nebūtu negatīvas ietekmes uz šādām darbībām ES kopumā; tādēļ aicina Komisiju pārskatīt nepieciešamību ieviest kopējus ES standartus kompensācijas un atlīdzības prasības sistēmām;

11.  uzsver nepieciešamību ņemt vērā arī tos, kas cietuši no netieša kaitējums, kas saistīts ar atkrastes iekārtu izpēti, apsekošanu un ekspluatāciju, kā arī tos, kas varētu pretendēt uz paredzēto kompensāciju;

12.  norāda, ka Komisija plāno sistemātiski vākt datus, ko veiks Par atkrastes darbībām atbildīgā iestāžu grupa (EUOAG), lai plašāk analizētu valsts noteikumu par atbildības noteikšanu efektivitāti un apmēru;

13.  uzsver, ka ir nepieciešams, lai Komisija regulāri veiktu atbilstības pārbaudes gan valstu tiesību sistēmās, gan uzņēmumos attiecībā uz atbilstību attiecīgajiem OSD noteikumiem par atbildību un kompensācijām, tostarp atkrastes uzņēmumu finanšu pārskatu pārbaudes, un pārkāpumu gadījumā tiks veikti pasākumi ar mērķi novērst nopietnus incidentus un ierobežot to ietekmi uz cilvēkiem un vidi; iesaka izveidot kopīgu Eiropas līmeņa mehānismu rīcībai saistībā ar negadījumiem un pārkāpumiem;

14.  uzsver, ka ir jārod līdzsvars starp ātru un atbilstošu kompensāciju izmaksu cietušajiem un nelikumīgu prasību (zināmas arī kā „viltus plūdu”, „floodgates” problēmas) apmierināšanas novēršanu, palielinot noteiktību attiecībā uz finansiālās atbildības līmeņiem daudzām atkrastes sabiedrībām un izvairoties no ilgstošas un dārgas tiesvedības tiesā;

15.  pauž nožēlu par to, ka neviena no dalībvalstīm nav izteikti paredzējusi visdažādākos finansiālā nodrošinājuma instrumentus attiecībā uz kompensāciju saistībā ar prasībām par „parasto” kaitējumu, kas radies naftas un gāzes ieguves negadījumu rezultātā; šajā sakarībā uzsver, ka pārmērīga paļaušanās uz apdrošināšanu varētu novest pie slēgta tirgus attiecībā uz finansiālā nodrošinājuma instrumentiem, kam sekotu potenciāls konkurences trūkums un izmaksu pieaugums;

16.  pauž nožēlu par to, ka ES finansiālā nodrošinājuma instrumenti netiek izmantoti tam, lai segtu atkrastes negadījumos ar visaugstākajām izmaksām radušos kaitējumu; norāda, ka viens no iemesliem var būt tas, ka dažās dalībvalstīs par kaitējumu noteiktās atbildības apmēra dēļ šādi instrumenti var nebūt vajadzīgi;

17.  aicina dalībvalstis sniegt detalizētus datus par finanšu instrumentu izmantošanu un atbilstošu finansiālo nodrošinājumu atkrastes negadījumiem, tostarp tiem, kuru izmaksas ir visaugstākās;

18.  uzskata, ka būtu jāpublisko visi gadījumi, kuros ir pierādīta atbildība, kā arī informācija par piemērotajām sankcijām, lai videi nodarītā kaitējuma patiesās izmaksas būtu visiem pārredzamas;

19.  mudina Komisiju aicināt dalībvalstis izstrādāt finansiālā nodrošinājuma instrumentus attiecībā uz kompensāciju par „parasto” zaudējumu atlīdzību, kuri radušies negadījumos, kas saistīti ar vispārējām atkrastes naftas un gāzes ieguves darbībām vai atkrastes naftas un gāzes transportu, tostarp maksātnespējas gadījumos; uzskata, ka tas varētu ierobežot operatoru atbildības par nejaušu piesārņojumu pārnešanu uz valsts budžetu, kas citādi būtu jāsedz kā kompensācijas izmaksas, ja saglabājas pašreizējie noteikumi; uzskata, ka šajā saistībā būtu arī jāizvērtē iespēja izveidot fondu, kura pamatā būtu atkrastes darbību nozares veiktās iemaksas;

20.  uzskata, ka ir jāanalizē, cik lielā mērā kriminālatbildības ieviešana ES līmenī pievienos vēl vienu atturošu elementu līdzās civiltiesiskajai atbildībai, kas sekmēs vides aizsardzību un atkrastes darbību drošuma pasākumu ievērošanu; tādēļ atzinīgi vērtē to, ka ES ievieš Direktīvu 2008/99/EK par vides krimināltiesisko aizsardzību (VKAD), ar ko saskaņo kriminālsodus par noteiktiem ES vides tiesību aktu pārkāpumiem; tomēr pauž nožēlu, ka VKAD joma neattiecas uz visām OSD darbībām; pauž nožēlu arī par to, ka noziedzīgu nodarījumu definīcija un minimālā to sankciju veida un apmēra, kas saistītas ar atkrastes darbību drošības pārkāpumiem, definīcija nav saskaņota ES; aicina Komisiju iekļaut VKAD jomā smagas naftas avārijas un iesniegt Parlamentam savu pirmo īstenošanas ziņojumu par OSD savlaicīgi un ne vēlāk kā līdz 2019. gada 19. jūlijam;

21.  aicina Komisiju izstrādāt vajadzīgos pētījumus, lai novērtētu ekonomisko risku, kam atsevišķas dalībvalstis un to piekrastes reģioni var būt pakļauti, ņemot vērā atsevišķu reģionu ekonomikas nozaru orientāciju, naftas un gāzes nozares atkrastes darbību koncentrācijas līmeni noteiktās teritorijās, darba apstākļus, klimatiskos faktorus, piemēram, okeāna straumes un vējus, un vides standartus, kas tiek piemēroti; tādēļ iesaka ieviest aizsardzības mehānismu un drošības perimetrus darbību apstāšanās gadījumā un atzinīgi vērtē to, ka nozares uzņēmumi būvē četrus naftas urbumu noslēguma vākus, kas var samazināt naftas noplūdi atkrastes negadījuma laikā;

22.  prasa izveidot pielāgotu ietekmes uz Arktisko vidi novērtējumu attiecībā uz visām darbībām, kuras notiek Arktikas reģionā, kur ekosistēmas ir īpaši trauslas un cieši saistītas ar globālo biosfēru;

23.  aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt iespēju ieviest papildu pasākumus aktus, kas varētu efektīvi nodrošināt naftas un gāzes nozares darbības jūrā, pirms notiek nopietna avārija;

24.  aicina Komisiju un dalībvalstis šajā sakarā turpināt izskatīt starptautiska risinājuma iespēju, ņemot vērā to, ka daudzi naftas un gāzes ieguves uzņēmumi, kuri darbojas ES, darbojas visā pasaulē un ka pasaules mēroga risinājums nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus pasaules mērogā, izmantojot stingrākas pārbaudes par ieguves uzņēmumiem ārpus ES robežām; aicina dalībvalstis ātri ratificēt 2015. gada decembra Parīzes nolīgumu par klimata pārmaiņām;

25.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 178, 28.6.2013., 66. lpp.
(2) OV L 328, 6.12.2008., 28. lpp.
(3) OV L 143, 30.4.2004., 56. lpp.
(4) Lieta C-176/03 Komisija pret Padomi, ECLI:EU:C:2005:542.
(5) OV L 351, 20.12.2012., 1. lpp.
(6) OV L 339, 21.12.2007., 3. lpp.
(7) OV L 199, 31.7.2007., 40. lpp.
(8) Deloitte BIO (2014), „Civil liability, financial security and compensation claims for offshore oil and gas activities in the European Economic Area” (“Civiltiesiskā atbildība, finansiālais nodrošinājums un kompensācijas prasības attiecībā uz atkrastes naftas un gāzes nozares darbībām Eiropas Ekonomikas zonā”), nobeiguma ziņojums, kas sagatavots Eiropas Komisijas Enerģētikas ģenerāldirektorātam.
(9) OV C 51E, 22.2.2013., 43. lpp.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika