Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes gada ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitiku un drošības politiku,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 21. un 36. pantu,

–  ņemot vērā ANO Statūtus,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) deklarāciju par politisko atbildību,

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas dienestu 2015. gada 21. septembra kopējo darba dokumentu „Dzimumu līdztiesība un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšana sievietēm: meiteņu un sieviešu dzīves pārveidošana ar ES ārējo attiecību starpniecību 2016.–2020. gadā” (SWD(2015)0182),

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja Ž.-K. Junkera 2016. gada 14. septembrī teikto runu par stāvokli Savienībā,

–  ņemot vērā Globālo Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju, ar kuru 2016. gada 28. jūnijā nāca klajā PV/AP Federika Mogerīni, un viņas izteiktos priekšlikumus 2016. gada 2. septembrī Bratislavā notikušajā neoficiālajā ārlietu ministru sanāksmē,

–  ņemot vērā 2016. gada 16. septembrī notikušajā Bratislavas augstākā līmeņa sanāksmē pieņemtos secinājumus,

–  ņemot vērā Bratislavā 2016. gada 27. septembrī notikušās ES aizsardzības ministru neformālās sanāksmes rezultātus,

–  ņemot vērā 2016. gada 7. jūnija rezolūciju par miera atbalsta operācijām — ES sadarbību ar ANO un Āfrikas Savienību(1),

–  ņemot vērā Veimāras trijotnes ārlietu ministru Frank-Walter Steinmeier (Vācija), Jean-Marc Ayrault (Francija) un Witold Waszczykowski (Polija) Veimārā 2016. gada 28. augustā pieņemto kopīgo deklarāciju par Eiropas nākotni,

–  ņemot vērā Francijas un Vācijas 2016. gada septembrī iesniegto iniciatīvu “KDAP atjaunošana”,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas un Kultūras un izglītības komitejas atzinumus (A8-0360/2016),

A.  tā kā Eiropas Savienība saskaras ar vēl nepieredzētām iekšējām un ārējām problēmām, tostarp starpvalstu konfliktiem, valstu sabrukumiem, terorismu, hibrīddraudiem, kiberdrošības un energodrošības trūkumu, organizēto noziedzību un klimata pārmaiņām; tā kā ES spēs efektīvi reaģēt uz jaunajām problēmām tikai tad, ja tās struktūras un dalībvalstis kopīgi, patiesi un saskaņoti sadarbosies kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) un kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) kontekstā;

B.  tā kā ES pašlaik ieskauj nestabilitātes gaisotne, jo lielu daļu no Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģiona ir pārņēmuši etnoreliģiski konflikti un pastarpināts karš un visā šajā reģionā izplatās tādas teroristu grupas kā organizācija “Islāma valsts” (IS)/ Da'esh un Jabhat Fateh al-Sham fronte; tā kā Al-Qaeda izmanto drošības vakuumu Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā, lai palielinātu savu ietekmi, un nav mazinājusi apņēmību izplatīt pasaulē džihādismu;

C.  tā kā šie konflikti rada tiešas un nopietnas sekas uz ES pilsoņu drošību un labklājību, jo tie aizvien vairāk dažādos veidos izpaužas arī ES teritorijā kā terorisms, masveida bēgļu plūsmas vai dezinformācijas kampaņas, kas paredzētas, lai šķeltu mūsu sabiedrības;

D.  tā kā Eiropa savā teritorijā piedzīvo terorisma draudus; tā kā ar IS/ Da’esh saistīto radikālo džihādistu nesen pastrādātie terora akti Eiropas pilsētās ir daļa no minētās grupas visaptverošās stratēģijas, kas papildina sauszemes karu Sīrijā, Irākā un Lībijā, ekonomisko karu pret Ziemeļāfrikas tūrisma industriju, kā arī tiešsaistes propagandu un kiberuzbrukumus; tā kā vairāki tūkstoši ES iedzīvotāju, kuri ir pievienojušies šādām teroristu grupām, rada arvien lielākus draudus mūsu drošībai gan ES, gan arī citviet pasaulē;

E.  tā kā agresīvu politiku īstenojošā Krievija aizvien turpina neievērot kaimiņvalstu suverenitāti un atklāti izaicina Eiropas un pasaules miera un drošības kārtību; tā kā pašreizējā Krievijas politika ir aizvien autokrātiskāka un agresīvāka pret savām kaimiņvalstīm nekā jebkad kopš Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā; tā kā Krievijas oficiālā propaganda attēlo rietumus kā pretinieku un aktīvi tiecas apdraudēt vienotību Eiropas Savienībā un saskaņotību transatlantiskajā aliansē, kas izpaužas kā dezinformācijas kampaņas vai finanšu atbalsta sniegšana eiroskeptiski noskaņotām un fašistiskām grupām Savienībā un kandidātvalstīs;

ES veiksmes stāsta turpinājums: pārveidošana rīkojoties

1.  atgādina, ka Eiropas Savienība ir viens no lielākajiem Eiropas vēstures sasniegumiem un ES pārveidojošais spēks ir nesis mieru, stabilitāti un labklājību tās iedzīvotājiem un kaimiņvalstīm, no kurām vairākas kļuvušas par ES dalībvalstīm; uzsver, ka ES joprojām ir pasaules ekonomiskā lielvara, devīgākā humānās un attīstības palīdzības sniedzēja un tai ir vadošā loma globālajā daudzpusējā diplomātijā tādos jautājumos kā klimata pārmaiņas, starptautiskais tiesiskums, masu iznīcināšanas ieroču neizplatīšana un cilvēktiesības; aicina padarīt pamanāmākas ES darbības šajās jomās;

2.  uzskata, ka pašreizējā iekšējā un ārējā krīze ir iespēja ES uzlabot savu darbu un sadarbību; uzskata, ka, lai risinātu pašreizējās problēmas, ir jāīsteno reforma, lai padarītu ES labāku un demokrātiskāku, kā arī spējīgu nodrošināt iedzīvotājiem to, ko tie sagaida; atgādina, ka Eiropas iedzīvotāji par ES prioritāro rīcības jomu uzskata efektīvu kopējo ārpolitikas un drošības politiku un ka tā ir viena no jomām, kurā Eiropas sadarbība var sniegt lielāko pievienoto vērtību; tādēļ uzsver, ka dalībvalstīm ir jāmaina sava mentalitāte, jo mūsdienās vairs nevar runāt par ārpolitiku un drošības politiku, pamatojoties uz šauru nacionālo skatījumu; pauž pārliecību, ka neviena no dalībvalstīm viena nav spējīga risināt jelkādu no mūsdienu problēmām; ir stingri pārliecināts, ka ES neaizsargātība ir integrācijas un koordinācijas trūkuma tiešs rezultāts; uzskata, ka globalizācija un multipolaritāte nosaka integrācijas procesu, piemēram, ES integrācijas procesa, nepieciešamību; mudina dalībvalstis beidzot paust pienācīgu vienotību un politisko gribu un savstarpēji uzticēties , lai būtu iespējams saskaņoti izmantot mūsu rīcībā esošos instrumentus, lai aizstāvētu mūsu intereses un vērtības; atkārto, ka ES var būt spēcīga un citām lielvarām līdzvērtīga globāla partnere tikai tad, ja visas dalībvalstis pauž vienotu nostāju un kopīgi rīkojas, īstenojot stipru ES ārpolitiku un drošības politiku;

3.  atzinīgi vērtē Bratislavas augstākā līmeņa sanāksmē pieņemto ceļvedi un uzņemtās saistības un sagaida, ka dalībvalstis konkrēti iesaistīsies ceļveža īstenošanā;

4.  atgādina, ka ES ārējās politikas jomām jābūt saskanīgām gan savā starpā, gan ar citām politikas jomām, kurām ir ārēji aspekti, un tajās ir jāturpina tiekties uz Līguma par Eiropas Savienību 21. pantā noteiktajiem mērķiem; konstatē ― tā kā noturības veidošanai ir jākļūst par vienu no KĀDP galvenajiem mērķiem, ir jāīsteno visaptveroša pieeja, ar ko dažādās nozarēs īsteno netradicionālu pieeju ārpolitikai un drošības politikai, izmantojot daudz un dažādus diplomātiskos, drošības, aizsardzības, ekonomikas, tirdzniecības, attīstības un humanitāros instrumentus, kā arī palielinot enerģētisko neatkarību; uzskata, ka KĀDP vajadzētu būt pārliecinošākai, efektīvākai un vairāk uz vērtībām balstītai; uzsver, ka politikas saskaņotība attīstībai ir unikāls instruments, ko var izmantot, lai nodrošinātu operatīvu ES visaptverošu pieeju saskaņā ar mērķiem, kas izklāstīti Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam;

5.  atzinīgi vērtē Komisijas jaunās tirdzniecības stratēģijas „Tirdzniecība visiem” pieņemšanu, kuras mērķis ir tirdzniecības politikā integrēt cilvēktiesības un izmantot ES kā tirdzniecības bloka nostāju, lai piespiestu trešās valstīs ievērot cilvēktiesības; uzsver, ka tāpēc būs nepieciešama pilnīga tirdzniecības politikas un ārpolitikas iniciatīvu konverģence un papildināmība, tostarp cieša sadarbība starp dažādiem ĢD, Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un dalībvalstu iestādēm; uzsver, ka PV/AP vadītajai komisāru grupai ārējās darbības jautājumos ir jānodrošina motivācija īstenot visaptverošo pieeju; aicina PV/AP regulāri ziņot Eiropas Parlamentam par šīs grupas darbu; aicina ES delegācijas veikt kopīgu plānošanu visās ārējās darbības politikas jomās, lai novērstu dublēšanos, ietaupītu līdzekļus, uzlabotu efektivitāti un konstatētu iespējamās nepilnības;

6.  atzīst, ka klimata pārmaiņas var nopietni ietekmēt reģionālo un globālo stabilitāti, jo globālā sasilšana ietekmē strīdus par teritoriju, pārtiku, ūdeni un citiem resursiem, kā arī vājina tautsaimniecības, apdraud reģionālo drošību un izraisa migrācijas plūsmas; turklāt mudina ES un dalībvalstis novērtēt, kādā veidā valstu un ES militārajā plānošanā varētu ietvert klimata pārmaiņu pielāgošanās stratēģijas un kādas varētu būtu atbilstošās spējas, prioritāte un atbildes reakcija;

7.  aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt savas spējas cīnīties pret dezinformācijas un propagandas kampaņām, kuras sasniedz ES un tās kaimiņvalstu iedzīvotājus; aicina ES iestādes un dalībvalstis atzīt, ka pašreizējais informatīvais karš nenotiek tikai ārpus ES, bet arī tās iekšienē; pauž nožēlu par ES nespēju komunicēt ar Eiropas sabiedrību un pienācīgi informēt to par darbībām, nopelniem un panākumiem kopējās drošības un aizsardzības politikas jomā; mudina Padomi, Komisiju un dalībvalstis novērst šo trūkumu, uzlabojot ES ārējās darbības pārskatatbildību un pamanāmību;

8.  atzīst, ka informatīvais karš un kiberkarš ir tīši centieni valstiskā un nevalstiskā līmenī destabilizēt un diskreditēt politiskās, ekonomiskās un sociālās struktūras; šajā saistībā uzsver, ka visā ES iekšpolitikā un ārpolitikā, kā arī ES attiecībās ar trešām valstīm ir steidzami jāiekļauj kiberdrošības un kiberaizsardzības aspekti; aicina dalībvalstis izveidot automatizētu informācijas apmaiņas sistēmu kiberdraudu un hibrīddraudu, kā arī šādu uzbrukumu jautājumiem; aicina ES starptautiskos forumos aizstāvēt pārliecību, ka atvērta un globāla interneta pamatinfrastruktūra ir neitrālā zona; tāpat pauž pārliecību, ka ES būtu jāsadarbojas ar tās partneriem un jāpalielina palīdzība spēju veidošanai kiberdrošības jomā, kā arī cīņai pret kibernoziegumiem un kiberterorismu;

9.  atgādina par ES apņemšanos izstrādāt kopēju ārpolitiku un drošības politiku, kuras pamatā ir tādi principi kā demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesību un pamatbrīvību universālums un nedalāmība, kā arī atbilstība ANO Statūtiem un starptautiskajām tiesībām; atgādina par ES Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā, kurā uzsvērts, ka Eiropas Savienībai ir svarīgi krīzes pārvaldības misijās un operācijās iekļaut savu cilvēktiesību un dzimumu līdztiesības politiku; atgādina par tā dēvētās „cilvēktiesību klauzulas” nozīmīgumu, kura kopš 20. gs. 90. gadu sākuma tiek iekļauta visos ar trešām valstīm noslēgtos pamatnolīgumos;

10.  atgādina, ka paplašināšanās politika ir viena no ES veiksmīgākajām politikām un ir veicinājusi stabilitātes, demokrātijas un labklājības nodrošināšanu Eiropas kontinentā; tādēļ atkārtoti pauž savu stingro atbalstu paplašināšanās procesam, ar nosacījumu, ka ir izpildīti Kopenhāgenas kritēriji, tostarp attiecībā uz integrācijas kapacitāti; uzsver nepieciešamību pastiprināt ES un kandidātvalstu, kā arī potenciālo kandidātvalstu sadarbību tādos jautājumos kā migrācija, drošība, cīņa pret terorismu un organizēto noziedzību, kā arī cīņa pret cilvēku tirdzniecību; aicina kandidātvalstis darīt visu iespējamo, lai pielāgotos ES KĀDP/ KDAP;

11.  uzsver ES apņemšanos īstenot uz noteikumiem balstītu starptautisko kārtību un efektīvas daudzpusējas attiecības, ko vada ANO; atzīst ES un ANO kopš 2003. gada īstenoto stratēģisko partnerību miera uzturēšanas un krīžu pārvaldības jomā; mudina ES un tās dalībvalstis atbalstīt ANO miera uzturēšanas pasākumus un sadarboties ar ANO, stiprinot reģionālo organizāciju, īpaši Āfrikas Savienības, miera uzturēšanas spējas un ņemot vērā Āfrikas Miera nodrošināšanas fondu; aicina ES dalībvalstis būtiski palielināt militāro un policijas ieguldījumu ANO miera uzturēšanas misijās; atzinīgi vērtē ES globālajā stratēģijā pausto apņemšanos sadarboties ar NATO kā Eiropas kolektīvās drošības stūrakmeni, kā arī stiprināt Apvienoto Nāciju Organizāciju kā starptautiskās kārtības pamatu;

12.  uzsver, ka pašreizējās krīzes ir atklājušas Apvienoto Nāciju Organizācijas spēju robežas; aicina ES un dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai varētu reformēt Drošības padomi, jo īpaši tiecoties atcelt veto tiesības masveida zvērību gadījumos;

13.  uzsver, ka PV/AP 2016. gada jūnijā ierosinātās ES globālās stratēģijas efektīva īstenošana nav iespējama bez dalībvalstu stingras apņemšanās, kopīgas atbildības, politiskās gribas un vadības; uzsver, ka dalībvalstīm ir šīs stratēģijas īstenošanai jāpiešķir pienācīgi cilvēkresursi un finanšu resursi, jo īpaši tik svarīgajā konfliktu novēršanas, drošības un aizsardzības jomā; uzsver praktiskos un finansiālos ieguvumus, ko sniegtu turpmāka Eiropas aizsardzības spēju integrācija;

14.  atzinīgi vērtē nodomu izstrādāt drošības un aizsardzības politikas īstenošanas plānu; uzsver, ka līdztekus šim īstenošanas plānam būtu jāizstrādā Baltā grāmata, kurā precizētu Eiropas aizsardzības mērķu vērienīgumu, uzdevumus, prasības un spēju prioritātes; aicina PV/AP ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm un Komisiju prioritārā kārtā uzsākt darbu pie šādas Baltās grāmatas, lai nāktu klajā ar pirmajiem rezultātiem 2017. gadā;

15.  atzinīgi vērtē priekšlikumu katru gadu novērtēt situāciju stratēģijas īstenošanas jomā; uzskata, ka šī novērtēšana būtu jāveic ikgadējās debatēs Parlamentā un pamatojoties uz PV/AP izstrādāto īstenošanas ziņojumu;

16.  uzskata, ka globālā stratēģija būtu regulāri jāpārskata un paralēli vēlēšanu ciklam un ar katras jaunās Komisijas amatā stāšanos būtu jāveic tās īstenošanas analīze, lai pārbaudītu, vai tās mērķi un prioritātes joprojām atbilst attiecīgajām problēmām un apdraudējumiem;

17.  akcentē, ka ES ārējai darbībai būtu jābalstās uz trīs pīlāriem: diplomātiju, attīstību un aizsardzību;

Atbildības uzņemšanās par drošību: novērst, aizsargāt, apturēt, reaģēt

18.  uzsver, ka ES būtu jāpastiprina savas drošības un aizsardzības spējas, jo tā var pilnībā izmantot globālās varas potenciālu tikai tad, ja tā ES visaptverošās pieejas īstenošanā savu neapstrīdamo maigās varas statusu papildinās ar stingrās varas statusu; atgādina, ka lielākas un kopīgas civilās un militārās spējas ir priekšnoteikums tam, lai ES varētu pilnībā reaģēt uz krīzēm, veidot partneru noturību un aizsargāt Eiropu; tā kā starptautiskajās attiecībās atkal dominē varas politika, mūsu nostājas ņemšanai vērā diplomātiskajās sarunās ir svarīgas aizsardzības un atturēšanas spējas; šajā sakarībā atkārto, ka ir jāstiprina un jāpadziļina kopējā drošības un aizsardzības politika, jo vienīgais reāli iespējamais veids, kā budžeta ierobežojumu apstākļos stiprināt mūsu militārās spējas, ir palielināt sinerģiju, pastiprinot sadarbību aizsardzības jomā, kas pamatojas uz visu dalībvalstu vajadzībām, un mērķtiecīgi novirzot investīcijas; uzskata, ka nostiprināta Eiropas sadarbība drošības un aizsardzības jomā nodrošinātu lielāku efektivitāti, vienotību un lietderību un ka ES un tās dalībvalstis iegūtu vajadzīgās tehnoloģiskās un rūpnieciskās spējas tikai šādā ciešākā sadarbībā;

19.  pauž pārliecību, ka, ņemot vērā jau tā nepietiekami finansēto ES budžetu, ir vajadzīgi arī papildu centieni saistībā ar operācijām, administratīvajiem izdevumiem, sagatavošanas darbībām un izmēģinājuma projektiem kopējās drošības un aizsardzības politikas jomā, papildu finansējums no dalībvalstīm, kā arī sinerģijas veicināšanas centieni; aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot iespēju, ko piedāvā pašreiz notiekošā daudzgadu finanšu shēmas novērtēšana/ pārskatīšana, lai nodrošinātu budžeta vajadzības arvien pieaugošu drošības problēmu risināšanai; aicina dalībvalstis palielināt aizsardzības finansējumu, lai sasniegtu NATO noteikto mērķi, saskaņā ar kuru aizsardzības jomas izdevumiem jābūt vismaz 2 % no IKP; uzsver, ka labāka koordinēšana un mazāka ES un dalībvalstu darbību pārklāšanās nodrošinātu ietaupījumus un finansējuma pārdali;

20.  uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai beidzot tiktu īstenoti Lisabonas līgumā paredzētie instrumenti, proti, pastāvīgā strukturētā sadarbība (PESCO); uzskata, ka PESCO īstenošanā izšķiroša nozīme ir elastīgai un iekļaujošai pieejai, kas sekmē visu dalībvalstu atvērtu un aktīvu līdzdalību; norāda uz Francijas un Vācijas aizsardzības ministru kopīgo dokumentu par KDAP atjaunošanu un Itālijas priekšlikumu par spēcīgāku Eiropas aizsardzību un pilnībā atbalsta viņu mērķi attiecībā uz labvēlīgu lēmumu par PESCO izveidi Ārlietu un aizsardzības padomes sanāksmē 2016. gada novembrī; aicina PV/AP uzņemties vadību attiecībā uz šo iniciatīvu, kā arī citiem neseniem priekšlikumiem par KDAP stiprināšanu, lai veidotu pamatu turpmākiem vērienīgiem lēmumiem KDAP jomā Ārlietu un aizsardzības padomes sanāksmē 2016. gada novembrī un 2016. gada decembrī paredzētajā Eiropadomes sanāksmē, tostarp par šādiem jautājumiem:

21.  mudina pārskatīt ES pieeju civilajām KDAP misijām — no intervences pasākumu veidiem līdz to mērķiem un iesaistītajām personām —, lai nodrošinātu to pienācīgu plānošanu, īstenošanu un atbalstu; atzinīgi vērtē KDAO misijās un operācijās panākto progresu, neraugoties uz to nepilnībām; aicina nodrošināt lielāku elastību attiecībā uz ES finanšu noteikumiem, lai uzlabotu tās spēju reaģēt uz krīzēm, un īstenot spēkā esošos Lisabonas līguma noteikumus; atbalsta sākuma fonda izveidi, no kura steidzami varētu finansēt militāro operāciju sākotnējos posmus; uzskata, ka jauna, efektīvāka lēmumu pieņemšanas procedūra ES militāro misiju jomā uzlabotu ES ātrumu un spējas reaģēt uz draudiem un krīzes situācijām, vienlaikus gan atzīstot, ka lēmums par karavīru nosūtīšanu uz šādām misijām tomēr ir jāpieņem dalībvalstu līmenī;

22.  uzstāj, ka ikviens lēmums par virzību uz Eiropas aizsardzības savienību, tostarp par plašāku pastāvīgu un strukturētu sadarbību, kā arī par kopīgu aizsardzības instrumentu izveidi, jāpieņem visām ES dalībvalstīm vienprātīgi;

23.  pauž nožēlu par to, ka Komisija, EĀDD, EAA un dalībvalstis vēl nav pilnībā izpildījušas visaptverošos uzdevumus, ko noteica Ārlietu padome 2013. gada novembrī, kā arī Eiropadome 2013. un 2015. gadā; aicina PV/AP un iekšējā tirgus, rūpniecības, uzņēmējdarbības un MVU komisāru pirms jaunu uzdevumu ierosināšanas sniegt novērtējumu Parlamentam par to, kā īstenoti iepriekš pieņemtie lēmumi; mudina paātrināt pašreizējo darbu pie Eiropas aizsardzības rīcības plāna un Komisijas centienus palielināt sadarbību aizsardzības jomā, tostarp ar stimuliem tādās jomās kā iekšējā tirgus politika, publiskā iepirkuma politika, pētniecības politika, transporta politika, kosmosa politika, kiberpolitika, enerģētikas politika un rūpniecības politika; norāda uz Francijas prezidenta priekšlikumu izveidot Eiropas Drošības un aizsardzības fondu un atbalsta jaunu un inovatīvu finansēšanas un investīciju koncepciju izstrādi, tostarp izmantojot Eiropas Investīciju banku un publiskās un privātās partnerības;

24.  norāda, ka dalībvalstīm ir grūtības uzturēt ļoti plašu loku pilnībā operatīvu aizsardzības spēju, tādēļ ir jāpanāk lielāka koordinācija un jāizdara skaidrāka izvēle attiecībā uz to, kuras spējas uzturēt, lai dalībvalstis varētu specializēties noteiktās spējās; uzsver praktiskos un finansiālos ieguvumus, ko sniedz Eiropas aizsardzības spēju turpmākā integrācija un norāda uz dažādām pašreiz īstenotajām iniciatīvām šajā jomā, kuras būtu jāintegrē plašākā satvarā, lai izstrādātu pārdomātu ceļvedi; atbalsta priekšlikumus par Eiropas aizsardzības pusgadu un aicina PV/AP iesniegt konkrētus priekšlikumus šajā jautājumā; uzskata, ka savietojamība ir izšķirošs elements, lai dalībvalstu spēki kļūtu saderīgāki un integrētāki; mudina dalībvalstis meklēt papildu iespējas veikt ar bruņotajiem spēkiem un materiāliem saistītus kopīgus iepirkumus, tehnisko apkopi un uzturēšanu;

25.  pauž atzinību par Eiropas Aizsardzības aģentūras lomu spēju attīstības sekmēšanā un koordinēšanā un prasa stiprināt šo struktūru, jo īpaši palielinot tās budžetu; pieprasa, lai aģentūras personāla izmaksas un kārtējās izmaksas tiktu segtas no Savienības budžeta; aicina PV/AP un dalībvalstis pārskatīt EAA organizatorisko struktūru, procedūras un līdzšinējo darbību;

26.  atgādina, ka Eiropai ir jāsaglabā konkurētspējīga un inovatīva rūpnieciskā un tehnoloģiskā bāze, ar kuru spētu attīstīt un veidot vajadzīgās spējas; atgādina, ka ir pilnīgi nepieciešams izveidot integrētu aizsardzības tirgu un konsolidēt Eiropas aizsardzības rūpniecību, lai veiktu apjomradītus ietaupījumus un uzlabotu efektivitāti;

27.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšsēdētāja Ž.-K. Junkera priekšlikumu izveidot Eiropas aizsardzības fondu, lai veicinātu pētniecību un inovāciju; atzinīgi vērtē pašreiz veikto darbu saistībā ar sagatavošanas darbības izstrādi aizsardzības pētniecības jomā, pēc kuras turpmākajā DFS būtu jāiekļauj vērienīga un mērķtiecīga ES finansēta Eiropas aizsardzības pētniecības programma, tostarp paredzot papildu finanšu resursus no dalībvalstīm;

28.  aicina ES aktīvāk rīkoties atbruņošanās, ieroču neizplatīšanas un kontroles jomā; aicina Padomi ļaut PV/AP uzņemties aktīvāku lomu konfliktu risināšanā un miera nodrošināšanā;

29.  atgādina, ka, lai īstenotu ES globālo stratēģiju, vajadzīgas investīcijas konfliktu novēršanas jomā, taču reālā situācija ir tāda, ka gan Komisija, gan arī Padome ir ierosinājušas veikt samazinājumus ar tālejošu ietekmi 2017. gada budžetā, kas paredzēts ES vienīgajam instrumentam konfliktu novēršanai, proti, Stabilitātes un miera veicināšanas instrumentam (IcSP); uzsver, ka, ņemot vērā daudzos drošības apdraudējumus Eiropas kaimiņvalstīs un citās valstīs, nepieciešams divkāršot centienus konfliktu novēršanas, mediācijas un samierināšanas jomā;

30.  atzīst aizvien lielāku iekšējās un ārējās drošības savstarpēju atkarību un uzskata, ka pašreizējo drošības problēmu dēļ būtu jāveic mūsu drošības politikas kritiska analīze, lai izstrādātu konsekventu un vienotu politiku, kas aptvertu iekšējo un ārējo dimensiju, tostarp tādus aspektus kā terorisma apkarošana, kiberdrošība, enerģētikas drošība, hibrīddraudi, stratēģiskā komunikācija un kritiskās infrastruktūras; mudina dalībvalstu drošības dienestus pastiprināt koordināciju un sadarbību un uzlabot izlūkinformācijas un informācijas apmaiņu un aicina visas dalībvalstis ievērot savu juridisko pienākumu dalīties ar izlūkinformāciju ar Eiropolu un Eurojust attiecībā uz terorisma un organizētās noziedzības apkarošanu; mudina ES vēl vairāk stiprināt sadarbību un izlūkdatu apmaiņu ar trešām valstīm attiecībā uz terorisma un organizētās noziedzības apkarošanu, ievērojot starptautiskās humanitārās tiesības un starptautiskās cilvēktiesības; pauž atzinību par Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras darbības uzsākšanu;

31.  atzinīgi vērtē Varšavas augstākā līmeņa sanāksmē pieņemto kopīgo deklarāciju par NATO un ES sadarbību; pilnībā atbalsta ciešāku sadarbību starp NATO un ES attiecībā uz kiberdrošību, migrāciju, stratēģisko komunikāciju un reakciju uz hibrīddraudiem; aicina PV/AP līdz 2016. gada beigām iesniegt konkrētus priekšlikumus turpmākajiem pasākumiem saistībā ar Varšavas kopīgo deklarāciju; pauž pārliecību, ka NATO ir ārkārtīgi svarīgs Eiropas kolektīvās drošības faktors, tomēr stingri norāda, ka ir jāsaglabā pienācīgas ES reaģēšanas spējas; atgādina, ka spēcīgāka NATO un spēcīgāka ES viena otru stiprina un papildina; atzinīgi vērtē ES globālajā stratēģijā pausto apņemšanos sadarboties ar NATO kā Eiropas kolektīvās drošības stūrakmeni; uzsver, ka ES ir pēc iespējas labāk jāizmanto drošības un aizsardzības jomā pieejamie resursi un jānovērš iespējama dublēšana; turklāt uzskata, ka ES un tās dalībvalstīm ir ciešāk jāsadarbojas ar NATO, lai nodrošinātu, ka alianses gudrās aizsardzības iniciatīva un ES kopīgas izmantošanas iniciatīva papildina un nostiprina viena otru;

32.  uzsver, ka ES dalībvalstu drošība ir nedalāma un ka saskaņā ar LES 42. panta 7. punktu visām dalībvalstīm ir jābūt vienlīdzīgam drošības līmenim, un tāpēc tām ir proporcionāli vienlīdzīgi jāsniedz ieguldījums un jāpiedalās ES drošības pasākumos, kā arī jāpilda minētās saistības; turklāt norāda, ka šajā pantā noteikts, ka tas neskar dažu dalībvalstu drošības un aizsardzības politikas īpašās iezīmes;

33.  atzīst nepieciešamību meklēt radošus risinājumus ES un Apvienotās Karalistes sadarbībai KĀDP/KDAP jomā;

34.  uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi stiprināt Eiropas drošības arhitektūru, kura pamatojas uz 1975. gada Helsinku Nobeiguma aktu un tā četrām darbības jomām un kurai ir ievērojami kaitējusi Krievijas nelikumīgā militārā intervence Krimā un Ukrainas austrumdaļā;

35.  pauž viedokli, ka ir pienācis laiks ES attiecībām ar Krieviju noteikt jaunu, realitātei atbilstošāku stratēģiju, kas balstītos ne tikai uz ticamu atturēšanu, bet arī dialogu kopējas intereses jomās, piemēram, terorisma apkarošanu, ieroču neizplatīšanu un tirdzniecības jomu; vienlaikus uzsver, ka ir svarīgi vairāk ieguldīt sadarbībā ar Krievijas pilsonisko sabiedrību un tās atbalstīšanā, lai tādējādi stiprinātu ES un Krievijas attiecību ilgtermiņa pamatu; uzsver, ka sankcijas bija vajadzīgas, lai reaģētu uz attiecīgajiem notikumiem, un ka ir pierādījies, ka tās ir efektīvākais veids, kā atturēt Krieviju no turpmākas agresijas Ukrainā; atgādina, ka sankciju atcelšana ir atkarīga no Minskas vienošanās pilnīgas īstenošanas; pilnībā atbalsta to, ka ES, reaģējot uz nelikumīgo Krimas aneksiju un tīšu Ukrainas destabilizāciju, ir noteikusi ierobežojošus pasākumus personām un struktūrām no Krievijas, un uzstāj, ka ES būtu jāsaglabā turpmāku pakāpenisku sankciju noteikšanas iespēja, jo īpaši attiecībā uz augsti tehnoloģiskiem produktiem naftas un gāzes, IT un bruņojuma nozarēs, ja Krievija turpinās pārkāpt starptautiskos tiesību aktus; uzskata, ka ES un Krievijas kopējās interesēs ir panākt labākas attiecības, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti starptautiskie tiesību akti;

36.  aicina ES dalībvalstis un starptautisko sabiedrību vienoti un nepārprotami norādīt Krievijas valdībai, ka tās rīcībai būs izmaksas un sekas; turklāt pieprasa mazināt pašreizējo krīzi un uzstāj, ka ES un tās dalībvalstīm ir jāsadarbojas ar starptautiskajiem partneriem, lai izdarītu diplomātisku, politisku un ekonomisku spiedienu uz Krievijas valdību nolūkā izbeigt tās agresiju; šajā sakarībā atzinīgi vērtē NATO Varšavas augstākā līmeņa sanāksmē pieņemtos lēmumus; uzsver tajā pausto apņemšanos attiecībā uz Ukrainas vienotību, suverenitāti un teritoriālo integritāti; uzsver Krimas okupētajās teritorijās rīkoto vēlēšanu spēkā neesamību;

37.  uzskata, ka ir svarīgi rast veidu, kā mazināt pašreizējo spriedzi un iesaistīties konstruktīvā dialogā ar Krieviju, lai apzinātu pasākumus, kas samazinātu bīstamu pārpratumu un kļūdainu pieņēmumu risku; uzsver, ka ir svarīgi palielināt militāro darbību abpusēju pārredzamību, lai nepieļautu gaisa un jūras incidentus ar Krieviju, un ka ir nepieciešams izstrādāt kopējus standartus iespējamo negadījumu un incidentu pārvaldībai; uzskata, ka nereaģējošas militārās lidmašīnas ar izslēgtiem transponderiem nopietni apdraud civilo aviāciju, un norāda, ka ir jāizstrādā pasākumi, ar kuriem pēc iespējas ātrāk varētu atklāt šādas lidmašīnas, un jārod starptautisks risinājums šādu drošības risku likvidēšanai; turklāt uzskata, ka sadarbība ar Krieviju jautājumā par neseno vienošanos ar Irānu kodolenerģijas jomā dod cerību, ka uzlabosies attiecības citās jomās, tostarp attiecības ar NATO, lai mazinātu spriedzi, piemēram, Baltijas valstīs, Sīrijā un Ukrainā;

38.  mudina ES pastiprināt sadarbību ar Austrumu partnerības valstīm, lai stiprinātu to demokrātiskās iestādes, noturību un neatkarību, tostarp izvēršot vērienīgas, pilntiesīgas KDAP misijas, kuru uzdevums būtu vairot drošību un stabilitāti; aicina ES uzņemties aktīvāku un efektīvāku lomu konfliktu risināšanā un miera nodrošināšanā; aicina dalībvalstis palielināt Ukrainai sniegto atbalstu, tostarp nodrošināt pienācīgas aizsardzības sistēmas, lai novērstu militāru saasinājumu Ukrainas austrumdaļā, padarīt ES Austrumu stratēģiskās komunikācijas operatīvo grupu par pastāvīgu ES struktūru un piešķirt atbilstīgus cilvēkresursus un finanšu resursus nolūkā nodrošināt tās labāku darbību; turklāt atbalsta šo valstu virzību uz ES un reformu programmu tādās jomās kā tiesiskums, ekonomika, valsts pārvalde, korupcijas apkarošana un minoritāšu aizsardzība;

39.  atgādina par ES saistībām pret saviem kaimiņu partneriem un apņemšanos atbalstīt sociālās un politiskās reformas, konsolidēt tiesiskumu, aizsargāt cilvēktiesības un sekmēt ekonomikas attīstību, jo tie ir labākie līdzekļi starptautiskās kārtības nostiprināšanai un stabilitātes nodrošināšanai kaimiņvalstīs; atzīst, ka ES politikā nevar izmantot universālā risinājuma pieeju un ka tai ir jābūt elastīgākai un atbilstīgākai mainīgajai situācijai austrumu un dienvidu kaimiņvalstīs; norāda, ka pārskatītais Eiropas kaimiņattiecību instruments nav sasniedzis savus mērķus, jo īpaši attiecībā uz principu „vairāk par vairāk”; aicina apsvērt iespēju piemērot principu „mazāk par mazāk” attiecībā uz tām valstīm, kurās pasliktinās situācija pārvaldības, demokrātijas un cilvēktiesību jomā;

40.  uzsver, ka ES stratēģiskajās interesēs ir padziļināt attiecības ar ASV un Kanādu, tomēr ES ir svarīgi arī stiprināt attiecības ar Centrālamerikas un Dienvidamerikas valstīm, ne tikai lai nostiprinātu abu reģionu partnerattiecības, bet arī lai kopīgi risinātu galvenās problēmas pasaulē; atzīst, ka ES ir svarīgākais Amerikas Savienoto Valstu ekonomiskais partneris un otrādi, un abas puses ir svarīgi starptautiski sabiedrotie gan divpusēji, gan NATO ietvaros, kā arī jautājumos, kas saistīti ar Irānas vienošanos kodolenerģijas jomā, Sīriju un Ukrainu; mudina ES un tās dalībvalstis nodrošināt šo attiecību turpinājumu, pamatojoties uz kopīgām vērtībām, arī pēc 2016. gada novembrī notikušajām ASV prezidenta vēlēšanām;

Noturības veidošana un ieguldījums patiesi visaptverošā pieejā: attīstīt, atbalstīt un stiprināt

41.  uzsver, ka tagad Eiropas darbības galvenajam mērķim vajadzētu būt miera un stabilitātes nodrošināšanai mūsu kontinentā, kaimiņvalstīs un Āfrikā; atzīst, ka ilgtspējīga attīstība nav iespējama bez drošības, un ilgtspējīga attīstība ir nosacījums drošībai, stabilitātei, sociālajam taisnīgumam un demokrātijai; uzskata, ka ir svarīgi novērst nestabilitātes un piespiedu un neatbilstīgas migrācijas pamatcēloņus, proti, nabadzību, ekonomisko iespēju trūkumu, bruņotus konfliktus, sliktu pārvaldi, klimata pārmaiņas, cilvēktiesību pārkāpumus, nevienlīdzību un tirdzniecības politiku, kas nerisina šīs problēmas; uzskata, ka drošība, ekonomikas un sociālā attīstība un tirdzniecība ir daļa no vienas visaptverošas stratēģijas un tām jābūt saskaņā ar principu par politikas saskaņotību attīstībai, kā norādīts Lisabonas līguma 208. pantā; prasa ES un starptautiskajai sabiedrībai (ANO/G20) rīkoties, lai apkarotu nelikumīgus finanšu pārvedumus no Āfrikas;

42.  uzsver, ka ES būtu jāpievērš īpaša uzmanība dzīves apstākļu uzlabošanai tās kaimiņvalstīs, izmantojot visus pieejamos politikas instrumentus, tostarp tirdzniecību, attīstības atbalstu, vides politiku un diplomātiju, kā arī krīzes pārvaldības spējas; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ES jauno partnerību migrācijas jomā un ārējo investīciju plānu un prasa, lai tiktu iesaistīts šo instrumentu īstenošanā; uzsver nepieciešamību izstrādāt jaunu pieeju Āfrikai, kas pamatotos uz ES vērtībām un principiem, nodrošinātu labākas iespējas tirdzniecībai, investīcijām, enerģijas pieejamībai un ekonomikas izaugsmei un atbalstītu Āfrikas valstis demokrātisku, pārredzamu un efektīvu iestāžu veidošanā un pasākumu pieņemšanā ar nolūku mazināt klimata pārmaiņu radīto ietekmi; pauž pārliecību, ka ES būtu jāpārskata attīstības un tirdzniecības politika, lai pārliecinātos, vai tās ir atbilstošas mūsu vērtībām un vai tās patiešām nodrošina šo mērķu īstenošanu; aicina ES un jo īpaši dalībvalstis apkarot nelikumīgus finanšu darījumus un ievērojami palielināt savas finansiālās saistības šajā reģionā, tostarp izmantojot Āfrikas trasta fondu, Eiropas ārējo investīciju plānu un Eiropas Attīstības fondu; uzsver, ka ES ir būtiska loma Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam mērķu sasniegšanā; uzskata, ka attīstības jomā būtiska nozīme varētu būt privātajam sektoram, ja tā rīcība būs atbilstoša juridiski saistošai sistēmai, kurā ir noteikti uzņēmējdarbības nozares pienākumi attiecībā uz cilvēktiesību, sociālo un vides tiesību ievērošanu;

43.  atzīst, ka ES palīdzība katastrofu upuriem, bēgļiem un citiem, kam tas bijis nepieciešams, nav sniegusi viennozīmīgus rezultātus;

44.  uzsver arī nepieciešamību pastiprināt terorisma un radikalizācijas pamatcēloņu apkarošanu, kas galvenokārt skar Rietumāfriku, Sāhelas reģionu, Āfrikas ragu un Tuvos Austrumus un iepriekš nepieredzētā apmērā vēršas pret Eiropu; mudina ES īstenot saskaņotus diplomātiskus pasākumus kopā ar ASV un citiem starptautiskajiem sabiedrotajiem, lai pārliecinātu reģionā esošos partnerus, proti, Turciju, Saūda Arābiju un Irānu, par nepieciešamību šīs globālās problēmas risināšanā īstenot vienotu un juridiski pamatotu stratēģiju; turklāt aicina šajā cīņā īstenot sadarbību un koordināciju ar citām valstīm un mudina valsts un nevalstiskos dalībniekus šajā reģionā atturēties no tālākas sektu un etniskās spriedzes uzkurināšanas; pauž lielas bažas par smagajiem starptautisko humanitāro tiesību un cilvēktiesību pārkāpumiem Jemenā, tostarp par bēru bombardēšanu Sānā 2016. gada 8. oktobrī; pieprasa steidzami veikt neatkarīgu, starptautisku izmeklēšanu šajā lietā un izmeklēt arī citus Jemenā notikušos starptautisko humanitāro tiesību un cilvēktiesību pārkāpumus; aicina ES un tās dalībvalstis apturēt jebkādu sadarbību Jemenā līdz brīdim, kad šie pārkāpumi būs izmeklēti un vainīgie saukti pie atbildības; pieprasa nekavējoties atcelt Jemenas blokādi un aicina visas konfliktā iesaistītās puses atjaunot dialogu un sadarboties, lai panāktu ilgtspējīgu pamieru; uzstāj, ka šo konfliktu nevar atrisināt militārā ceļā;

45.  mudina izstrādāt tematiskās kartes, lai varētu piedāvāt sadarbību starp Savienību, dienvidu kaimiņu partnervalstīm un galvenajiem reģionālajiem dalībniekiem, jo īpaši Āfrikā, reģiona problēmu risināšanā, piemēram, drošības, attīstības, enerģētikas vai migrācijas plūsmu regulēšanas jomā; uzskata, ka mūsu kaimiņu noturība būtu lielāka, ja viņi organizētos reģionālas sadarbības ietvaros, lai varētu kopīgi reaģēt uz problēmām cita starpā migrācijas, terorisma un attīstības jomā; tādēļ aicina ES sadarboties ar kaimiņiem Magribā, lai atdzīvinātu un turpmāk attīstītu Magribas Arābu savienību;

46.  atgādina, ka Sāhelas reģions un citas saistītās ģeogrāfiskās teritorijas ir prioritāri reģioni, lai nodrošinātu Eiropas Savienības drošību, un akcentē trauslo drošības situāciju šajā reģionā un pašreizējo nemieru iespējamās sekas; aicina ES stiprināt sadarbību ar Ziemeļāfrikas un Sāhelas valstīm cīņā pret aizvien lielāku teroristu aktivitāti Sāhelas un Sahāras reģionā; uzsver, ka smagie dzīves apstākļi vairākās vietās var piespiest daļu iedzīvotāju pievērsties islāmistu terorisma alternatīvai; mudina Sāhelas reģionam izstrādāt saskaņotu, spēcīgu stratēģiju ar mērķi uzlabot pārvaldību, kā arī valsts un reģionālo iestāžu likumību un pārskatatbildību, un vairot drošību, novērst gan radikalizāciju, gan cilvēku, ieroču un narkotiku tirdzniecību un stiprināt ekonomikas un attīstības politiku; pauž pārliecību, ka reģionālo un apakšreģionālo organizāciju spēju stiprināšana, īpaši Āfrikā, ir ļoti svarīgs priekšnoteikums konfliktu novēršanai un risināšanai, kā arī sadarbībai drošības jomā; uzsver, ka ES ir reāli jāreaģē uz šo drošības situāciju, ne tikai ekonomiski, bet arī politiski un militāri;

47.  uzsver, ka ir svarīgi rast ilgtspējīgu risinājumu Sīrijas konfliktam atbilstoši Ženēvas komunikē un ANO Drošības padomes Rezolūcijā 2254 (2015) noteiktajam pārejas procesam; atbalsta ANO vadītus pasākumus sekmēt sarunas starp visām Sīrijas konflikta pusēm par iekļaujošu politisku noregulējumu; aicina PV/AP steidzami izstrādāt Eiropas stratēģiju Sīrijas jautājumā; pauž pārliecību, ka ar divpusējām Krievijas un ASV sarunām nav pietiekami, lai rastu ilgtspējīgu risinājumu Sīrijas krīzei; aicina ES atkāpties no diplomātiskās marginalizācijas nostājas un izmantot savu sviras ietekmi uz tādiem svarīgiem dalībniekiem kā Irānu, Saūda Arābiju, Turciju, Kataru un Krieviju, lai nodrošinātu, ka tie pauž konstruktīvu nostāju un atturas no vēl lielākas situācijas saasināšanas; joprojām mudina visus ANO DP locekļus ievērot savas saistības attiecībā uz krīzi; atgādina, ka Krievija un citas valstis atkārtoti izmanto savas veto tiesības Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomē, un uzskata, ka tas iedragā starptautiskos centienus panākt mieru un konflikta atrisinājumu Sīrijā un visā reģionā; uzsver, ka būtu jāapsver sankciju piemērošana visām tām personām un struktūrām, kuras ir iesaistītas noziegumos pret cilvēci Sīrijā; pauž dziļas bažas par plaši izplatītajiem masveida starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumiem, ko pieļauj visas Sīrijas konfliktā iesaistītās puses, un uzsver, ka ir būtiski saukt pie atbildības par šādiem pārkāpumiem; atkārtoti pauž atbalstu Sīrijas kaimiņvalstīm, kuras, uzņemot miljoniem bēgļu, saskaras ar būtiskām problēmām; atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu tādai Irākas un Sīrijas neatkarībai, teritoriālajai integritātei un suverenitātei, kurā tiek pilnībā ievērotas visu etnisko un reliģisko grupu tiesības;

48.  atzīst Turciju par svarīgu partneri Sīrijas konflikta risināšanā un cīņā pret IS/Da’esh Sīrijā un Irākā, kā arī migrācijas krīzes risināšanā; pauž stingru nosodījumu par militārā apvērsuma mēģinājumu pret demokrātiski ievēlētu Turcijas valdību; mudina Turcijas valdību aizsargāt konstitucionālo kārtību, tomēr uzsver, ka ir svarīgi pēc minētā apvērsuma ievērot cilvēktiesības, tiesiskumu, vārda brīvību, kā arī tiesu iestāžu un plašsaziņas līdzekļu neatkarību atbilstoši saistībām, ko tā uzņēmusies kā Eiropas Padomes dalībvalsts; uzsver, ka Turcijai būtu cieši jāsadarbojas ar Eiropas Padomi, lai nodrošinātu, ka visās procedūrās tiek ievērots tiesiskums; pauž satraukumu par to, cik represīvi un vērienīgi pēc apvērsuma mēģinājuma tiek veikta tīrīšana, nopietni iedragājot pamatbrīvības un cilvēktiesības Turcijā; pauž īpašas bažas par to, ka ir pieaudzis to gadījumu skaits, kad policija pielieto pārmērīgu spēku un nežēlīgi izturas pret ieslodzītajiem, netiek sodīti cilvēktiesību pārkāpēji un mazinās tiesu iestāžu neatkarība;

49.  uzsver, ka Tuvo Austrumu konfliktam ir jārod divu valstu risinājums, kura pamatā ir Padomes 2014. gada jūlija secinājumos izklāstītie rādītāji un kurš garantē drošu Izraēlas valsti un dzīvotspējīgu Palestīnas valsti, balstoties uz 1967. gada robežām, un atrisina visus pastāvīgos statusa jautājumus, lai izbeigtu šo konfliktu; aicina ES uzņemties atbildību un kļūt par patiesu diplomātiskā procesa dalībnieku un sekmētāju; aicina ES iestādes un dalībvalstis steidzami rīkoties, lai aizsargātu divu valstu risinājuma dzīvotspēju, un nodrošināt pozitīvu virzību uz patiesu miera sarunu vešanu; aicina Izraēlas iestādes nekavējoties apturēt un neitralizēt apmetņu politiku; uzsver ― lai nodrošinātu taisnīgu un ilgstošu mieru, visām pusēm visos apstākļos ir obligāti jāievēro starptautiskās cilvēktiesības un humanitārās tiesības; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt ES politikas saskaņotību situācijās, kad notiek teritorijas okupācija vai aneksija;

50.  uzskata, ka cilvēku tirgotājus var apturēt vienīgi tad, ja ir tāda sadarbība ar valstīm, kas atrodas otrā Vidusjūras krastā, un visā Āfrikā kopumā, kura pamatojas uz cilvēktiesību ievērošanu, un šajā sakarībā uzskata, ka Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm ir jāsadarbojas ar starptautiskajiem partneriem, lai novērstu pamudinājuma faktorus, kuri izraisa migrāciju;

51.  stingri atbalsta pienākuma aizsargāt (R2P) stiprināšanu, jo tas ir svarīgs vadošais princips Eiropas Savienības un tās dalībvalstu darbā attiecībā uz visiem ar konfliktu saistītajiem jautājumiem, kā arī jautājumos par cilvēktiesībām un attīstību;

Eiropas diplomātijas spēks: zināšanas, iesaistīšanās un ietekme

52.  uzsver, ka ES ir milzīgs diplomātiskās lielvaras potenciāls, kas pamatojas uz plašu pieejamo instrumentu spektru un likumdošanas pilnvarām demokrātijas, brīvības un cilvēktiesību jomā; šajā kontekstā uzsver galveno koordinējošo nozīmi, kāda ir PV/ AP, EĀDD un ES delegācijām trešās valstīs;

53.  uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāvelta konfliktu novēršanai, risinot nestabilitātes pamatcēloņus un nodrošinot iedzīvotāju drošību; atzīst, ka agrīni preventīvi pasākumi vardarbīga konflikta ilgtermiņa risku novēršanai ir efektīvāks, ātrāks un rentablāks risinājums nekā miera uzturēšanas operācijas; mudina ES uzņemties politisko vadību, lai iesaistītos preventīvajā diplomātijā un konfliktu mediācijā; šajā saistībā atzinīgi vērtē ES konfliktu agrīnās brīdināšanas sistēmas, EĀDD starpniecības atbalsta grupas un Eiropas Miera institūta nozīmi; prasa turpmāk attīstīt ES konfliktu novēršanas un mediācijas spējas; uzsver, ka sieviešu līdzdalība konfliktu risināšanas sarunās ir būtisks priekšnoteikums, lai veicinātu sieviešu tiesības un līdzdalību, turklāt tas ir pirmā virzība uz sieviešu pilnīgu iekļaušanu turpmākajos pārejas posmos; aicina PV/AP un Komisiju palielināt mediācijai, dialogam, samierināšanai un krīzes novēršanai paredzētos finanšu un administratīvos resursus; mudina dalībvalstis stingri ievērot normas, kas noteiktas ES kopējā nostājā par ieroču eksportu, un izbeigt ieroču tirdzniecību ar trešām valstīm, kuras neizpilda minētos kritērijus; uzstāj, ka ES ir jāpastiprina politiskais dialogs un sadarbība atbruņošanās, ieroču neizplatīšanas un kontroles ziņā;

54.  stingri mudina rīkot turpmākas sarunas par Kipras atkalapvienošanu, panāktu ātru un sekmīgu iznākumu;

55.  uzskata, ka Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm ir jāizstrādā efektīva ārpolitika, drošības politika un aizsardzības politika, kurā ņemtas vērā nacionālās intereses, vienlaikus tiecoties īstenot sadarbību ar starptautiskajiem partneriem, Apvienoto Nāciju Organizāciju, NVO, cilvēktiesību aizstāvjiem un citām pusēm kopīgu problēmu risināšanā, lai pasaulē veicinātu, mieru, labklājību un stabilitāti; uzsver, ka globālo draudu un problēmu jomā ir cieši jāsadarbojas ar citiem pasaules un reģionālajiem spēkiem; jo īpaši uzsver transatlantisko attiecību ārkārtīgi lielo nozīmi, kuras pamatojas uz kopīgām interesēm un vērtībām; norāda, ka ES būtu prioritāri jātiecas atjaunot šīs stratēģiskās partnerības, lai pārveidotu tās efektīvos ārpolitikas instrumentos;

56.  uzskata, ka ES būtu jāuzlabo un jāpastiprina diplomātiskie centieni Āzijā, tostarp ar ASEAN, lai veicinātu lielāku stabilitāti un drošību konfliktu zonās, kurās ir atjaunojusies spriedze, šim nolūkam cieši sadarbojoties ar attiecīgā reģiona partneriem un ievērojot starptautiskās tiesības, tostarp Dienvidķīnas jūrā un Indijas okeānā, un lai risinātu jautājumus, kas saistīti ar cilvēktiesību aizsardzību un tiesiskumu; norāda, ka ES ir jāturpina atbalstīt miermīlīgu attiecību veidošana starp Ķīnu un tās Dienvidķīnas jūras kaimiņvalstīm, tostarp Vjetnamu, Taivānu un Filipīnām, izmantojot konstruktīvus divpusējus un iekļaujošus daudzpusējus mehānismus; uzskata, ka starptautiskās kārtības struktūru nevar stiprināt un atjaunot bez Āzijas un jo īpaši Ķīnas; uzsver, ka, ņemot vērā Ķīnas globālos mērķus, ES un Ķīnas attiecības nevar būt tikai ekonomiskas, bet tām jākļūst vispusīgākām, galveno uzmanību pievēršot Ķīnas nozīmei ANO, tās ietekmei reģionālos konfliktos kaimiņvalstīs un tās ieguldījumam globālo draudu novēršanā;

57.  aicina Eiropas Savienību pilnībā neignorēt apgabalus, par kuriem tai pašreiz ir maza stratēģiskā interese, bet kuri var kļūt būtiski nākotnē gan ekonomikas, gan humānā, gan militārā aspektā, piemēram, Centrālāzija, Subsahāras Āfrika vai Arktika, un kuriem īpašu vērību pievērš citas pasaules lielvaras;

58.  atgādina par Eiropas likumdošanas pilnvarām un prasa vairāk stiprināt ES kultūras un zinātnes diplomātiju, lai projicētu un veicinātu Eiropas priekšrocības un vērtības ārpus tās robežām; arī norāda uz ekonomikas diplomātijas un cita starpā sankciju spēku attiecībā uz ES politikas izpildes panākšanu;

59.  izceļ parlamentārās diplomātijas lomu politiskās sadarbības ar ES partneriem stiprināšanā;

60.  uzsver, ka ir jāpastiprina valstu parlamentu nozīme kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanā, tostarp nodrošinot ciešāku Eiropas Parlamenta sadarbību ar valstu parlamentiem jautājumos par ES ārpolitiku un drošības politiku;

61.  uzsver nevalstisko dalībnieku un pilsoniskās sabiedrības organizāciju nozīmi, jo tie iesaistās diplomātijā un ir būtiski ES partneri, un uzsver, ka ir svarīgi, lai ES tiem sniegtu palīdzību un sadarbotos ar tiem;

62.  uzsver nepieciešamību paātrināt pilnvērtīga Eiropas diplomātiskā dienesta konsolidāciju un jo īpaši pastiprināt tā specializētās zināšanas un stratēģiskās politikas plānošanu un prognozēšanu, kā arī izlūkošanas jomu; uzsver konsulāro funkciju uzticēšanu EĀDD pārstāvniecībām krīzes situācijās, lai palīdzētu ES iedzīvotājiem; pieprasa nodrošināt EĀDD taisnīgu līdzsvaru starp dalībvalstu norīkotajiem diplomātiem un ES ierēdņiem, tostarp vadības amatos;

63.  uzsver, ka ES ārējai darbībai paredzētie finanšu līdzekļi nav samērojami ar pašreizējām problēmām; šajā sakarībā aicina saistībā ar gaidāmo vidusposma novērtēšanu ievērojami palielināt DFS IV izdevumu kategorijā pieejamos resursus;

64.  prasa nodrošināt lielāku pārskatatbildību un pārredzamību, jo īpaši attiecībā uz sarunām par starptautiskiem nolīgumiem;

65.  pauž dziļu nožēlu par to, ka ES KĀDP budžetu veido aptuveni EUR 320 miljoni (0,2 % no ES budžeta) un prasa šā budžeta izpildē labāk pārvaldīt finanšu plūsmas; uzsver, ka 2016. gadam apstiprinātie budžeta piešķīrumi ir tādā pašā līmenī kā 2015. gadā un ka 2016. gada marta beigās pieejamā rezerve bija EUR 170 miljoni, ņemot vērā papildus piešķirtos EUR 5 miljonus drošības pasākumiem, kas apstiprināti EUCAP Sahel Mali misijai, un EUR 10 miljonus EUBAM Libya misijai; pauž bažas, ka varētu nepietikt pieejamo līdzekļu saistībām, kas vēl būs jāizpilda 2016. gadā, ņemot vērā, ka papildus ir paredzēti EUR 169 miljoni tikai tam, lai turpinātu misijas, kas noslēdzas 2016. gadā;

66.  uzsver kultūras būtisko nozīmi ES ārpolitikā attiecībā uz dialoga un savstarpējas sapratnes un mācīšanās veicināšanu; uzsver, ka ar mērķtiecīgu kultūras un izglītības politiku var atbalstīt galvenos ES ārpolitikas un drošības politikas mērķus un palīdzēt stiprināt demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību aizsardzību; atkārtoti norāda uz kultūru un reliģiju dialoga lomu ekstrēmisma, radikalizācijas un marginalizācijas apkarošanā; aicina Komisiju un EĀDD koordinēti integrēt kultūras diplomātiju un starpkultūru dialogu visos ES ārējo attiecību instrumentos un ES attīstības programmā; aicina EĀDD un ES delegācijas visā pasaulē iecelt kultūras atašeju katrā ES pārstāvniecībā trešās partnervalstīs; uzsver arī izglītības ārkārtīgo nozīmi pilsoniskuma un starpkultūru prasmju sekmēšanā, kā arī labāku ekonomisko izredžu radīšanā un veselības uzlabošanā; atbalsta Komisijas pašreizējos centienus vairāk izmantot sadarbību zinātnes un pētniecības jomā kā Eiropas ārējo attiecību maigās varas instrumentu; uzsver to, ka zinātniskā apmaiņa var palīdzēt koalīcijas veidošanā un konfliktu risināšanā, jo īpaši attiecībās ar ES kaimiņvalstīm;

o
o   o

67.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0249.