Indekss 
Pieņemtie teksti
Otrdiena, 2016. gada 7. jūnijs - StrasbūraGalīgā redakcija
Tabakas izstrādājumu nelikumīgas tirdzniecības novēršana — PVO Vispārējās konvencijas protokols ***
 Vienotas tehniskās prasības riteņu transportlīdzekļiem — ANO/EEK nolīgums ***
 Tirdzniecības nolīgums starp ES, Kolumbiju un Peru (Horvātijas pievienošanās ES) ***
 Ciešāka sadarbība starptautisku pāru mantisko attiecību jomā ***
 PVO Vispārējās konvencijas Protokols par tabakas izstrādājumu nelikumīgas tirdzniecības novēršanu (tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās) ***
 Finanšu instrumentu tirgi ***I
 Finanšu instrumentu tirgi, ļaunprātīga tirgus izmantošana un vērtspapīru norēķini ***I
 Revīzijas palātas locekļa iecelšana — Rimantas Šadžius
 2015.gada ziņojums par politikas saskaņotību attīstībai
 Jaunā alianse pārtikas nodrošinājuma un uztura jomā
 Starptautisko grāmatvedības standartu (SGS) izvērtējums
 Miera atbalsta operācijas — ES sadarbība ar ANO un Āfrikas Savienību
 Negodīga tirdzniecības prakse pārtikas piegādes ķēdē
 Tehnoloģiski risinājumi ilgtspējīgai lauksaimniecībai
 Inovācijas un ekonomiskās attīstības veicināšana Eiropas lauku saimniecību turpmākajā pārvaldībā

Tabakas izstrādājumu nelikumīgas tirdzniecības novēršana — PVO Vispārējās konvencijas protokols ***
PDF 306kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 7. jūnija normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Pasaules Veselības organizācijas Pamatkonvencijas par tabakas kontroli Protokolu par tabakas izstrādājumu nelikumīgas tirdzniecības novēršanu, izņemot tā noteikumus, kuri ir Līguma par Eiropas Savienības darbību Trešās daļas V sadaļas darbības jomā (14384/2015 – C8-0118/2016 – 2015/0101(NLE))
P8_TA(2016)0238A8-0154/2016

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (14384/2015),

–  ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas Vispārējās konvencijas par tabakas kontroli projektu Protokolam par tabakas izstrādājumu nelikumīgas tirdzniecības novēršanu (15044/2013),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 33., 113., 114., 207. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu un 218. panta 8. punkta otro daļu (C8-0118/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu, 99. panta 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu (A8-0154/2016),

1.  sniedz piekrišanu protokola slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Pasaules Veselības organizācijai.


Vienotas tehniskās prasības riteņu transportlīdzekļiem — ANO/EEK nolīgums ***
PDF 310kWORD 62k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 7. jūnija normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu 3. pārstrādāto redakciju ANO Eiropas Ekonomikas komisijas Nolīgumam vienotu tehnisko prasību apstiprināšanai riteņu transportlīdzekļiem, aprīkojumam un detaļām, ko var uzstādīt un/vai lietot riteņu transportlīdzekļos, un par nosacījumiem to apstiprinājumu savstarpējai atzīšanai, kas piešķirti, pamatojoties uz šīm prasībām (“Pārskatītais 1958. gada nolīgums”) (13954/2015 – C8-0112/2016 – 2015/0249(NLE))
P8_TA(2016)0239A8-0185/2016

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (13954/2015),

–  ņemot vērā 3. pārstrādāto redakciju ANO Eiropas Ekonomikas komisijas Nolīgumam vienotu tehnisko prasību apstiprināšanai riteņu transportlīdzekļiem, aprīkojumam un detaļām, ko var uzstādīt un/vai lietot riteņu transportlīdzekļos, un par nosacījumiem to apstiprinājumu savstarpējai atzīšanai, kas piešķirti, pamatojoties uz šīm prasībām (“Pārskatītais 1958. gada nolīgums”) (13954/2015),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C8-0112/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu un 99. panta 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu (A8-0185/2016),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī ANO Eiropas Ekonomikas komisijai.


Tirdzniecības nolīgums starp ES, Kolumbiju un Peru (Horvātijas pievienošanās ES) ***
PDF 307kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 7. jūnija normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības un tās dalībvalstu vārdā noslēgtu papildprotokolu Tirdzniecības nolīgumam starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kolumbiju un Peru, no otras puses, lai ņemtu vērā Horvātijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (12594/2014 – C8-0180/2015 – 2014/0234(NLE))
P8_TA(2016)0240A8-0155/2016

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (12594/2014),

–  ņemot vērā papildprotokolu Tirdzniecības nolīgumam starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kolumbiju un Peru, no otras puses, lai ņemtu vērā Horvātijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (12595/2014),

–  ņemot vērā Padomes lūgumu dot piekrišanu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 91. pantu, 100. panta 2. punktu, 207. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) un v) apakšpunktu (C8-0180/2015),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu, 99. panta 2. punktu un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu (A8-0155/2016),

1.  sniedz piekrišanu papildprotokola noslēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu, Kolumbijas Republikas un Peru Republikas valdībām un parlamentiem.


Ciešāka sadarbība starptautisku pāru mantisko attiecību jomā ***
PDF 304kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 7. jūnija normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam, ar ko atļauj ciešāku sadarbību attiecībā uz jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem un nolēmumu atzīšanu un izpildi starptautisku pāru mantisko attiecību jomā, aptverot gan laulāto mantiskās attiecības, gan reģistrētu partnerattiecību mantiskās sekas (08112/2016 – C8-0184/2016 – 2016/0061(NLE))
P8_TA(2016)0241A8-0192/2016

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (08112/2016),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 329. panta 1. punktu (C8-0184/2016),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 20. pantā un Līguma par Eiropas Savienības darbību 326. un 327. pantā paredzētos nosacījumus,

–  ņemot vērā Reglamenta 85. pantu un 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ieteikumu (A8-0192/2016),

1.  sniedz piekrišanu tādam Padomes lēmuma projektam, ar ko atļauj ciešāku sadarbību attiecībā uz jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem un nolēmumu atzīšanu un izpildi starptautisku pāru mantisko attiecību jomā, aptverot gan laulāto mantiskās attiecības, gan reģistrētu partnerattiecību mantiskās sekas;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai.


PVO Vispārējās konvencijas Protokols par tabakas izstrādājumu nelikumīgas tirdzniecības novēršanu (tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās) ***
PDF 312kWORD 62k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 7. jūnija normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Pasaules Veselības organizācijas Pamatkonvencijas par tabakas kontroli Protokolu par tabakas izstrādājumu nelikumīgas tirdzniecības novēršanu attiecībā uz tā noteikumiem par pienākumiem, kas saistīti ar tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās un noziedzīgu nodarījumu definēšanu (14387/2015 – C8-0119/2016 – 2015/0100(NLE))
P8_TA(2016)0242A8-0198/2016

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (14387/2015),

–  ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas Vispārējās konvencijas par tabakas kontroli projektu Protokolam par tabakas izstrādājumu nelikumīgas tirdzniecības novēršanu (15044/2013),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 81. panta 1. punktu, 83. pantu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C8-0119/2016),

–  ņemot vērā 2016. gada 9. marta normatīvo rezolūciju par Tabakas nolīgumu (PMI nolīgums)(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu un 99. panta 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu un Budžeta kontroles komitejas atzinumu (A8-0198/2016),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Policijas birojam (Europol), Eiropas Savienības Aģentūrai tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust) un Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai (OLAF) .

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0082.


Finanšu instrumentu tirgi ***I
PDF 394kWORD 70k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2016. gada 7. jūnija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko attiecībā uz konkrētiem datumiem groza Direktīvu 2014/65/ES par finanšu instrumentu tirgiem (COM(2016)0056 – C8-0026/2016 – 2016/0033(COD))
P8_TA(2016)0243A8-0126/2016

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0056),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 53. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0026/2016),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Centrālās Bankas 2016. gada 29. aprīļa atzinumu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 26. maija atzinumu(2),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2016. gada 18. maija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0126/2016),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2016. gada 7. jūnijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/..., ar ko groza Direktīvu 2014/65/ES par finanšu instrumentu tirgiem

P8_TC1-COD(2016)0033


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Direktīvai (ES) 2016/1034.)

(1) Oficiālājā Vēstnesī vēl nav publicēts.
(2) Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts.


Finanšu instrumentu tirgi, ļaunprātīga tirgus izmantošana un vērtspapīru norēķini ***I
PDF 396kWORD 69k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2016. gada 7. jūnija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko attiecībā uz konkrētiem datumiem groza Regulu (ES) Nr. 600/2014 par finanšu instrumentu tirgiem, Regulu (ES) Nr. 596/2014 par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu un Regulu (ES) Nr. 909/2014 par vērtspapīru norēķinu uzlabošanu Eiropas Savienībā, centrālajiem vērtspapīru depozitārijiem (COM(2016)0057 – C8-0027/2016 – 2016/0034(COD))
P8_TA(2016)0244A8-0125/2016

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0057),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 114. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0027/2016),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Centrālās Bankas 2016. gada 29. aprīļa atzinumu(1),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 26. maija atzinumu(2),

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2016. gada 18. maija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0125/2016),

1.  pieņem turpmāk izklāstīto nostāju pirmajā lasījumā;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2016. gada 7. jūnijā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/..., ar ko groza Regulu (ES) Nr. 600/2014 par finanšu instrumentu tirgiem, Regulu (ES) Nr. 596/2014 par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu un Regulu (ES) Nr. 909/2014 par vērtspapīru norēķinu uzlabošanu Eiropas Savienībā un centrālajiem vērtspapīru depozitārijiem

P8_TC1-COD(2016)0034


(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2016/1033.)

(1) Oficiālājā Vēstnesī vēl nav publicēts.
(2) Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts.


Revīzijas palātas locekļa iecelšana — Rimantas Šadžius
PDF 436kWORD 60k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 7. jūnija lēmums par priekšlikumu iecelt Rimantas Šadžius par Revīzijas palātas locekli (C8-0126/2016 – 2016/0805(NLE))
P8_TA(2016)0245A8-0183/2016

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 286. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C8-0126/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 121. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu (A8-0183/2016),

A.  tā kā Parlamenta Budžeta kontroles komiteja pārbaudīja amata kandidāta atbilstību, jo īpaši ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 286. panta 1. punktā noteiktās prasības;

B.  tā kā Budžeta kontroles komiteja 2016. gada 23. maija sanāksmē uzklausīja Padomes izvirzīto Revīzijas palātas locekļa amata kandidātu,

1.  apstiprina Padomes priekšlikumu iecelt Rimantas Šadžius par Revīzijas palātas locekli;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu nosūtīt Padomei un informēšanas nolūkā Revīzijas palātai, kā arī pārējām Eiropas Savienības iestādēm un dalībvalstu revīzijas iestādēm.


2015.gada ziņojums par politikas saskaņotību attīstībai
PDF 506kWORD 118k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 7. jūnija rezolūcija par ES 2015. gada ziņojumu par politikas saskaņotību attīstībai (2015/2317(INI))
P8_TA(2016)0246A8-0165/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 208. pantu, kurā no jauna apliecināts, ka, īstenojot politiku, kas varētu ietekmēt jaunattīstības valstis, Savienībai ir jāņem vērā sadarbībai attīstības jomā noteiktais mērķis,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 21. pantu, kurā teikts, ka „Savienības starptautiskās darbības virzītājspēks ir principi, kuri ir iedvesmojuši tās izveidi, attīstību un paplašināšanos un kuru tā tiecas veicināt visā pasaulē, proti, demokrātija, tiesiskums, universāls un nedalāms cilvēktiesību un pamatbrīvību princips, cilvēka cieņas neaizskaramība, vienlīdzības un solidaritātes princips, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu un starptautisko tiesību ievērošana”,

–  ņemot vērā 9. un 35. punktu Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju, Eiropas Parlamenta un Komisijas kopīgajā 2005. gada decembra paziņojumā „Eiropas konsenss par attīstības politiku”(1),

–  ņemot vērā vairākkārtējus Padomes secinājumus, reizi divos gados iesniedzamos Komisijas ziņojumus un Eiropas Parlamenta rezolūcijas par politikas saskaņotību attīstībai (PSA), jo īpaši Parlamenta 2014. gada 13. marta rezolūciju attiecībā uz ES 2013. gada ziņojumu par attīstības politikas saskaņotību(2),

–  ņemot vērā Komisijas piekto reizi divos gados iesniedzamo ziņojumu par PSA, proti, tās "Darba dokumentu par politikas saskaņotību attīstībai", kas tika publicēts 2015. gada augustā (SWD(2015)0159),

–  ņemot vērā 2015. gadā Ņujorkā notikušajā ANO ilgtspējīgas attīstības samitā pieņemto Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam(3), kurā iekļauts mērķis palielināt ilgtspējīgas attīstības politikas saskaņotību (mērķis 17.14),

–  ņemot vērā Ceturtā augsta līmeņa foruma par palīdzības efektivitāti 2011. gada decembra noslēguma dokumentu par partnerību efektīvai sadarbībai attīstības jomā,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu (A8-0165/2016),

A.  tā kā Padomes secinājumos par piekto 2015. gada oktobrī pieņemto Eiropas Komisijas reizi divos gados iesniedzamo ziņojumu par PSA ir uzsvērts, ka PSA būs nozīmīga loma ES darbā pie tā, lai sasniegtu plašāku mērķi, kas saistīts ar ilgtspējīgas attīstības politikas saskaņotību (IAPS);

B.  tā kā Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam pieņemšana rada jaunus pārbaudījumus PSA sasniegšanai, jo šai programmā noteikti vienoti un universāli attīstības mērķi, kas piemērojami visiem;

C.  tā kā ES ir jāuzņemas vadošā loma PSA sasniegšanas virzīšanā;

D.  tā kā 1,5 miljardi cilvēku aizvien vēl dzīvo nabadzībā, viņiem nav pieejama veselības aprūpe, izglītība un ir zems dzīves līmenis; tā kā vairums no šiem cilvēkiem ir sievietes;

E.  tā kā jaunattīstības valstu fiskālo telpu faktiski ierobežo starptautisko ieguldītāju un finanšu tirgu izvirzītās prasības; tā kā jaunattīstības valstis piedāvā dažādus nodokļu stimulus un atbrīvojumus no nodokļiem cerībā piesaistīt vai paturēt investorus, kas noved pie nelabvēlīgas konkurences nodokļu jomā un sāncensību, kuras pamatā ir zemāku standartu izmantošana;

F.  tā kā ES attiecībās ar tās partnervalstīm ir tieša un vēsturiska atbildība;

G.  tā kā pašreizējam Eiropas attīstības satvaram trūkst efektīvu mehānismu, lai nepieļautu vai novērstu neatbilstības, kas rodas Savienības politikas nostādņu īstenošanas rezultātā,

PSA 2030. gada attīstības programmas kontekstā

1.  atgādina, ka PSA ir būtiski svarīgs elements jaunās ilgtspējīgas attīstības programmas izpildē un tās mērķu sasniegšanā; aicina uz proaktīvu rīcību, kas būtu balstīta kopējā izpratnē par PSA; norāda, ka uz cilvēktiesībām balstītajai pieejai jārada padziļināta izpratne par politikas saskaņotību attīstībai, jo, nepievēršoties tiesību nodrošināšanas šķēršļiem, nevar sasniegt progresu, kas vērsts uz ilgtspējīgu attīstību un nabadzības izskaušanu; uzskata, ka PSA vajadzētu dot ieguldījumu tiesiskuma un objektīvu iestāžu izveidē, kā arī labas pārvaldības iedibināšanā jaunattīstības valstīs;

2.  pauž nožēlu par to, ka, lai arī PSA guva atbalstu ANO Tūkstošgades deklarācijā(4), Lisabonas līgumā un Pusanas Forumā par palīdzības efektivitāti (5)tās konkrētā īstenošanā ir panākts neliels progress;

3.  aicina rīkot ES līmeņa debates par PSA saistībā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un tās jaunajiem un nedalāmajiem 17 ilgtspējīgas attīstības mērķiem, lai gūtu labāku izpratni par to, kā šī koncepcija varētu iekļauties daudz universālākajā IAPS koncepcijā;

4.  atgādina, ka ilgtspējīgas attīstības mērķi attiecas kā uz attīstītajām, tā uz jaunattīstības valstīm un ka tie ir visaptveroši jāintegrē ES lēmumu pieņemšanas procesā gan iekšpolitikas, gan ārpolitikas līmenī; uzsver nepieciešamību izveidot pārvaldības procesus PSA popularizēšanai starptautiskajā arēnā un aicina iekļaut PSA kā pamatelementu gaidāmajās ES politikas debatēs par jauno globālo stratēģiju un DFS;

PSA mehānismi

5.  aicina pirms nākamās Eiropadomes sanāksmes apspriest PSA, lai sekmētu starpiestāžu debates, kurās iesaistīta Komisija, EĀDD, Padome un Parlaments, kā arī diskusijas valstu līmenī;

6.  ierosina, gatavojoties samitam, Komisijai un EĀDD iesniegt ES valstu un valdību vadītājiem dokumentu ar konkrētiem ieteikumiem par efektīviem mehānismiem, ar kuru palīdzību iedzīvināt PSA reālā darbībā un integrēt ES stratēģijas, lai labāk īstenotu ilgtspējīgas attīstības mērķus, un par to, kā skaidrāk definēt katras ES iestādes atbildību PSA apņemšanās sasniegšanā; uzskata, ka šādam procesam ir jābūt pārredzamam, tik iekļaujošam, cik vien iespējams, un tajā jāiesaista vietējās un reģionālās pašpārvaldes, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un domnīcas;

7.  atzinīgi vērtē to komisāru grupas izveidi, kas iesaistīti ārējās attiecībās; prasa, lai PV/AP sniegtu regulārus ziņojumus par šīs grupas darbu DEVE komitejai;

8.  uzskata, ka mehānismi, ko izmantojušas dažas ES delegācijas, sniedzot atgriezenisko saiti Komisijai par 2015. gada PSA ziņojumu, būtu jāpaplašina un jāattiecina uz visām ES delegācijām, turklāt tam vajadzētu kļūt par ikgadēju procesu; aicina ES delegācijas nodrošināt, ka PSA ir attiecīgo divpusējo sanāksmju un kopīgo asambleju sanāksmju, kā arī ikgadējās ES delegāciju vadītāju sanāksmes, ko parasti rīko Briselē, darba kārtībā;

9.  atzinīgi vērtē labāka regulējuma tiesību aktu paketi, ko Komisijas pieņēma 2015. gada 19. maijā; turklāt atzinīgi vērtē to, ka PSA ir īpaši minēta kā juridiska prasība labāka regulējuma vadlīniju 30. instrumentā (COM(2015)0215);

10.  pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz to, ka ietekmes novērtējumi ir svarīgs instruments PSA sasniegšanai, ietekmes uz attīstību novērtējumu skaits ir neliels un tajos nav pienācīgi aptverta potenciālā ietekme uz jaunattīstības valstīm; cer, ka labāka regulējuma tiesību aktu pakete un tās pamatnostādnes uzlabos situāciju, jo visos ietekmes novērtējumos tiks iekļauta attīstība un cilvēktiesības, turklāt tiks palielināta pārredzamība; aicina Komisiju politikas izstrādes agrīnās stadijās sistemātiski apspriesties ar cilvēktiesību organizācijām un ieviest stingrākus aizsardzības pasākumus un mehānismus, lai uzlabotu ieinteresēto personu pārstāvības līdzsvaru; atzinīgi vērtē tā saucamās ceļa kartes sabiedrisko apspriešanu, kas paredzēta, lai noteiktu PSA rezultātus un ietekmi uz jaunattīstības valstīm, un kas paver iespējas ieinteresētajām personām no malas, tostarp jaunattīstības valstīm un pilsoniskajai sabiedrībai, paust savu viedokli un aktīvi līdzdarboties; atzinīgi vērtē arī ceļa kartes praktiskās īstenošanas izmēģinājuma posmu un izpēti, kas varētu efektīvi sekmēt PSA ietekmes precīzu novērtēšanu; uzsver, ka ir jāveic sistemātiskāki ex-post novērtējumi ES politikas īstenošanas stadijā;

11.  uzskata, ka lielāks uzsvars jāliek uz institucionālo koordināciju – gan starp ES iestādēm, gan ar dalībvalstīm; aicina dalībvalstu valdības iekļaut PSA juridiski saistošā aktā un izstrādāt ilgtspējīgas attīstības politikas saskaņotību (IAPS) rīcības plānu, lai pārvērstu to konkrētā rīcībā; uzskata, ka dalībvalstu parlamenti ciešāk jāiesaista PSA programmā saistībā ar to tiesībām saukt pie atbildības savu valdību un pārbaudīt progresu šai jomā;

12.  uzsver svarīgo lomu, kāda Parlamentam jāuzņemas PSA procesa virzīšanā, piešķirot tam prioritāti Parlamenta darba kārtībā, rīkojot vairāk komiteju un parlamentu apvienoto sanāksmju, kas veltītas PSA, veicinot dialogu par PSA ar partnervalstīm un sekmējot viedokļu apmaiņu ar pilsonisko sabiedrību;

13.  norāda, ka dažas dalībvalstis ir izveidojušas efektīvu ministriju līmeņa koordinācijas mehānismu, kura pilnvarās ietilpst tieši IAPS; aicina dalībvalstis sekot citu dalībvalstu labas prakses piemēriem un apmainīties ar šādiem piemēriem;

14.  norāda, ka kopīga plānošana ir sekmīgs instruments saskaņotai ES attīstības sadarbības pasākumu plānošanai; atzinīgi vērtē to, ka tajā ir ietverti dalībvalstu divpusējie pasākumi partnervalstīs, bet pauž nožēlu, ka līdz šim nav izdevies sasaistīt ES darbības ar dalībvalstu īstenotajām darbībām, kā rezultātā palikušas neizmantotas iespējas izmantot sinerģijas;

15.  atzīst, ka PSA pareizai īstenošanai būs vajadzīgs pienācīgs resursu un darbinieku daudzums; mudina PSA kontaktpunktiem valstu ministrijās un ES delegācijās piešķirt nepieciešamos resursus, lai tie varētu ieviest valstu un Eiropas stratēģijas PSA jomā;

16.  uzsver būtiski svarīgo lomu, kāda ir valstu parlamentiem IAPS īstenošanā, nodrošinot, ka politiskā apņemšanās, uzraudzība un pilnīga pilsoniskās sabiedrības iesaistīšana laiku pa laikam tiek izvērtēta, kā arī izvērtējot vadību sagatavotos ietekmes novērtējumus;

17.  atgādina par savu priekšlikumu izveidot Savienībā neatkarīgu sistēmu tādu sūdzību izskatīšanai, kas saņemtas no personām vai kopienām, ko skārusi Savienības politika; atzīst svarīgo lomu, kāda ir Parlamenta Attīstības komitejai un tās pastāvīgajam referentam PSA jautājumos ES politikas skarto sabiedrības locekļu vai kopienu bažu izgaismošanā;

18.  uzsver, ka ES ir jāiegulda vairāk resursu uz pierādījumiem balstītā PSA analīzē; aicina Komisiju bez kavēšanās apzināt nesaskaņotības piemērus un analizēt, cik tā izmaksā, kā arī izveidot pienācīgu uzraudzības un panāktā progresa novērtēšanas mehānismu PSA jomā; aicina arī Komisiju iekļaut savā analīzē priekšlikumus par to, kā izvairīties no nesaskaņotības un novērst to starp dažādiem politikas virzieniem; turklāt uzsver nepieciešamību uzlabot PSA iekļaušanu programmu izstrādes dokumentos;

19.  norāda uz nepieciešamību nostiprināt PSA saistībā ar Eiropas Konsensa attīstībai pārskatīšanu un debatēm par nolīgumu, kas stāsies Kotonū nolīguma vietā, kad tas vairs nebūs spēkā;

Prioritārās jomas

Migrācija

20.  atzīst, ka ES saskaras ar lielāko bēgļu krīzi kopš Otrā pasaules kara; uzsver, ka šīs parādības pamatcēloņu risināšanai ir būtiski svarīgi nostiprināt saikni starp migrāciju un attīstības politikas virzieniem; uzskata, ka ES rīcībā ir jābūt instrumentiem, kas ļauj novērst krīzes, tostarp instrumentiem drošības jomā un diplomātiskiem instrumentiem; uzsver, ka reakcijai uz bēgļu krīzi nevajadzētu būt vērstai tikai uz drošības problēmām un ka attīstības mērķi labāk jāintegrē ES migrācijas politikas virzienos, lai tie būtu saskaņotāki ar tiem politikas virzieniem, kuru mērķis ir censties samazināt nabadzību; uzsver, ka PSA ir svarīga daļa no ES jaunās migrācijas politikas; atzinīgi vērtē Eiropas migrācijas programmas (COM(2015)0240) pieņemšanu, kas paredz visaptverošu reakciju uz krīzi; uzskata, ka tās īstenošanu jāpapildina ar konkrētām darbībām ekonomiskās, politiskās un sociālās attīstības un labas pārvaldības veicināšanai migrantu izcelsmes valstīs; uzsver to, cik liela nozīmē attīstības finansēšanā ir izceļojušo iedzīvotāju mājāspalicējiem sūtītajiem līdzekļiem; uzsver, ka starptautisko darba ņēmēju drošu plūsmu un pārvietošanās atvieglošanā liela nozīme ir dalībvalstu nolīgumiem ar trešām valstīm; uzskata, ka attīstības palīdzības programmas un līdzekļus nevajadzētu izmantot migrācijas kontroles mērķiem; uzsver, ka jebkādai kopējai migrācijas politikai ir jākoncentrējas uz legāliem ieceļošanas Eiropā ceļiem un migrantu uzņemšanu;

21.  uzsver, ka ES ir vajadzīga labāka migrācijas un patvēruma politikas saskaņošana kā Savienībā pašā, tā ar starptautiskajiem partneriem; ierosina, ka migrācijas un patvēruma politika būs patiesi efektīva un holistiska tad, ja tajā, kā arī ES darbības struktūrās, tiks pilnībā integrēti ES iekšpolitikas un ārējās politikas virzieni, uzsver, cik svarīgi ir izveidot vienotu patvēruma un imigrācijas politiku; aicina īstenot integrētu pieeju migrācijas pamatcēloņu novēršanā, kas ir cieši saistīti ar attīstību, lai panāktu ilgtspējīgu pašreizējās migrācijas krīzes atrisinājumu; atgādina, ka sievietes un meitenes, kas devušās bēgļu gaitās vai ir migrantes, ir īpaši neaizsargātas pret seksuālu vardarbību un izmantošanu un ka ES migrācijas politikā ir jāintegrē dzimumu perspektīva;

22.  aicina ES un tās dalībvalstis migrācijas un attīstības politikas saskaņotības nolūkā neiekļaut izmaksas, kas saistītas ar bēgļiem, oficiālajā attīstības palīdzībā, jo tādā gadījumā šīs izmaksas tiek segtas uz attīstības programmu rēķina, ar kurām varētu efektīvi cīnīties pret migrācijas pamatcēloņiem;

Tirdzniecība un finanses

23.  uzsver, ka ES un tās dalībvalstis aizvien ir pasaulē nozīmīgākais līdzekļu devējs palīdzībai tirdzniecībai (EUR 11,7 miljardu 2013. gadā (SWD(2015)0128)); ierosina, ka vienam no ES palīdzības tirdzniecībai mērķiem vajadzētu būt iespēju pavēršanai nabadzīgajiem ražotājiem, kooperatīviem, mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem, vietējo tirgu dažādošanai, sieviešu līdztiesības veicināšanai un turpmākai reģionālajai integrācijai un ienākumu nevienlīdzības samazināšanai; atzinīgi vērtē Komisijas mērķi likt lielāku uzsvaru uz tiem tirdzniecības nolīgumu nosacījumiem, kas saistīti ar attīstību; atgādina par dalībvalstu apņemšanos veikt konkrētus pasākumus, lai sasniegtu mērķi oficiālajai attīstības palīdzībai novirzīt 0,7 % no NKP, kā arī izpildīt ESAO/APK ieteikumu panākt, ka vidējais dotāciju līmenis oficiālajā attīstības palīdzībā ar 86 %; uzsver, ka ar tirdzniecības nolīgumiem būtu jāveicina ilgtspējīgas attīstības, cilvēktiesību ievērošanas un cīņas pret korupciju popularizēšana visā pasaulē;

24.  atgādina, ka tirdzniecības liberalizācija pati par sevi nedod pozitīvu rezultātu nabadzības izskaušanā, jo tai var būt negatīva ietekme uz ilgtspējīgu attīstību;

25.  aicina Komisiju iesniegt gada pārskatu Parlamentam un Padomei par to, kā jaunattīstības valstīs tiek īstenota ES palīdzībai tirdzniecībai, un iekļaut tajā ziņas par gan no ES budžeta 4. sadaļas, gan no EAF piešķirtā finansējuma summām un avotiem; uzskata, ka šāds pārskats sniegtu ticamu pamatu ES ziņojumiem pa PSA, kas publicējami reizi divos gados;

26.  atgādina par ilgtspējīgas attīstības mērķi 17.15 un atzīst nepieciešamību respektēt katras valsts tiesības lemt par politiku nabadzības izskaušanai un ilgtspējīgai attīstībai; atgādina par jaunattīstības valstu tiesībām regulēt investīcijas tā, lai nodrošinātu, ka invertori, tostarp ārvalstu investori, pilda savas saistības un pienākumus nolūkā aizsargāt cilvēktiesības un darba un vides standartus;

27.  atzinīgi vērtē progresu, kas panākts kopš Bangladešas Ilgtspējības pakta noslēgšanas, un aicina Komisiju piemērot saistošas sistēmas arī citām nozarēm; šajā sakarā mudina EK paplašināt uzņēmumu sociālās atbildības un likumības pārbaužu iniciatīvas, kas pašlaik ir paredzētas spēkā esošajos ES noteikumos kokmateriālu jomā, iekļaujot tās arī ierosinātajā ES regulējumā konfliktu izrakteņu jomā, kā arī citās nozarēs, tādējādi nodrošinot to, ka ES, tās tirdzniecības uzņēmumi un nozaru dalībnieki pilda savus pienākumus attiecībā uz cilvēktiesību un augstāko sociālo un vides standartu ievērošanu;

28.  atgādina, ka ar ES ieguldījumu politiku, īpaši saistībā ar publiskajiem līdzekļiem, ir jāveicina IAM sasniegšana; atgādina par nepieciešamību uzlabot attīstības finansēšanas iestāžu un publisko pārredzamību un pārskatatbildību, lai efektīvi sekotu līdzi naudas plūsmām, parādu atmaksājamībai un tam, kādu pievienoto vērtību ilgtspējīgai attīstībai sniedz to īstenotie ilgtspējīgas attīstības projekti;

29.  atgādina par oficiālās attīstības palīdzības unikālo nozīmi efektīvu rezultātu sasniegšanā attīstības jomā; prasa aizsargāt oficiālās attīstības palīdzības attīstības aspektu un būtību, tostarp pārredzamu un pārskatatbildīgu ziņošanas sistēmu; atgādina, ka palīdzības atsaistīšana ir nepieciešams priekšnoteikums iespēju došanai jaunattīstības valstu sociāli ekonomiskajiem dalībniekiem, tādiem kā vietēji uzņēmumi vai tehniskās palīdzības eksperti, un atbalsta jaunattīstības valstu iepirkumu sistēmu uzlabošanu saistībā ar palīdzības programmām, lai atbalstītu publiskā sektora darbības, kuru mērķis ir sniegt atbalstu vietējam privātajam sektoram;

30.  tomēr atgādina, ka ar palīdzību vien nepietiek; uzskata, ka inovatīvi un dažādoti finansējuma avotiem, piemēram, finanšu darījumu nodoklis, oglekļa nodoklis, aviobiļešu nodeva, dabas resursu nomas maksas utt., ir jāņem vērā un jāpielāgo attīstības efektivitātes principam; uzskata, ka ir jānostiprina saskaņotība starp publiskā, privātā, starptautiskā un pašmāju finansējuma izmantojumu; atzīst privātā sektora būtiski svarīgo lomu šai jomā; uzsver, ka tas ir svarīgi, lai radītu pareizos apstākļus privātiem uzņēmumiem jaunattīstības valstīs un sekmētu tādas politiskās un tiesiskās sistēmas izveidi, kas atvieglotu banku kontu izmantošanu un digitālās infrastruktūras veidošanu;

31.  uzskata, ka, lai sasniegtu PSA mērķus, ES tirdzniecības politikā ir jāņem vērā jaunattīstības valstu situācija un attīstības līmenis un jaunattīstības valstu tiesības pašām izstrādāt savas attīstības stratēģijas; uzsver, ka ES un tās dalībvalstu noslēgtie tirdzniecības un investīciju nolīgumi nedrīkst nedz tiešā, nedz netiešā veidā likt šķēršļus attīstības mērķu sasniegšanai vai cilvēktiesību ievēršanas veicināšanai un aizsardzībai partnervalstīs; atgādina, ka taisnīga un pareizi reglamentēta tirdzniecība, kas atbilst PTO noteikumiem, var radīt iespējas attīstībai; atzinīgi vērtē to, ka visos tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumos ir iekļautas visaptverošas tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības sadaļas;

32.  aicina ES izveidot pienācīgu regulējumu, lai reglamentētu, kā korporācijas integrē cilvēktiesības un sociālos un vides standartus; aicina ES un tās dalībvalstis turpināt aktīvi līdzdarboties ANO Cilvēktiesību padomē, lai sauktu korporācijas pie atbildības par cilvēktiesību pārkāpumiem;

33.  atbalsta efektīvu, godīgu un pārredzamu nodokļu sistēmu, kas atbilst labas pārvaldības principiem; atzinīgi vērtē nodokļu pārredzamības pasākumu paketi, ar ko Komisija iepazīstināja 2015. gada 18. martā, un nodokļu nemaksāšanas apkarošanas tiesību aktu priekšlikumu paketi, ar ko tā iepazīstināja 2016. gada 28. janvārī, tostarp Komisijas paziņojumu par ārējās darbības stratēģiju labas nodokļu pārvaldības veicināšanai starptautiskā līmenī; uzsver, ka ir svarīgi veikt jauno ES tiesību aktu ietekmes novērtējumu un ietekmes pārneses analīzi, lai izvairītos no tā, ka tiem ir negatīva ietekme uz jaunattīstības valstīm; atgādina, ka vietējo resursu mobilizēšana ar nodokļu palīdzību ir vissvarīgākais ieņēmumu avots ilgtspējības attīstības finansēšanai no publiskajiem līdzekļiem; mudina ES atbalstīt jaunattīstības valstis to centienos veidot savu kapacitāti nodokļu administrēšanas, finanšu pārvaldības un publisko finanšu pārvaldības, kā arī nelikumīgu līdzekļu plūsmu apkarošanas jomā; mudina ES nodrošināt, ka korporācijas maksā nodokļus tur, kur tās iegūst vai rada vērtības; attiecīgi uzsver, ka ES ir pienākums starptautiskā līmenī sekmēt un iedzīvināt praksē PSA principu nodokļu jautājumos; tādēļ mudina ES dot iespēju jaunattīstības valstīm līdzvērtīgi iesaistīties starptautisko nodokļu noteikumu globālajā reformā;

34.  uzskata, ka starptautiskā sadarbība ir būtiski svarīga nelikumīgu finanšu plūsmu un nodokļu apiešanas apkarošanā, un aicina ES sekmēt tālāku starptautisko sadarbību šajā jomā; aicina ES saskaņā ar ANO paraugkonvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu nodrošināt, ka tad, kad sarunās tiek apspriesti nodokļu līgumi, pret jaunattīstības valstīm izturas godīgi, ņem vērā viņu īpašo situāciju un nodrošina godīgu nodokļu iekasēšanas tiesību sadalījumu; atzinīgi vērtē 2015. gada jūlijā Adiabebā notikušajā Attīstības finansēšanas konferencē paustās apņemšanās, piemēram, pārskatīt daudzpusējo attīstības finansējumu, atzinīgi vērtē arī Adisā pieņemto Nodokļu iniciatīvu, kuras mērķis ir palīdzēt jaunattīstības valstīm izveidot pašām savu resursu ieguves sistēmu; aicina ES pilnībā izmantot ESAO nodokļu paraugkonvenciju, kurā ir ietverti papildu noteikkumi attiecībā uz palīdzību nodokļu iekasēšanas jomā;

35.  aicina novērtēt, kāda ietekme ir cenu subsīdijām uz eksportu, tarifiem un tirdzniecības barjerām jaunattīstības valstīs;

36.  atgādina par centieniem iegūt piekļuvi izejvielām no jaunattīstības valstīm nedrīkst kavēt vietējo attīstību un nabadzības izskaušanu, bet gan atbalstīt jaunattīstības valstis, to bagātīgos minerālu resursus izmantojot tā, lai nodrošinātu reālu attīstību;

Pārtikas nodrošinājums

37.  uzsver, ka globāla pārtikas nodrošinājuma sasniegšanai būs vajadzīga PSA visos līmeņos, īpaši, ja vēlamies sasniegt daudz augstākos programmā 2030. gadam iekļautos mērķus, proti, pilnībā izskaust badu un visu veidu uzturnepietiekamību; uzskata, ka ES vajadzētu veicināt stabila regulējuma izveidi ar skaidriem kritērijiem, lai aizsargātu visneaizsargātāko iedzīvotāju tiesības uz nodrošinājumu ar pārtiku;

38.  aicina ES citu faktoru starpā sistemātiski novērtēt ES lauksaimniecības, tirdzniecības un enerģētikas, piemēram, biodegvielas ražošanas politikas, ietekmi un pārtikas nodrošinājumu jaunattīstības valstīs un visneaizsargātāko iedzīvotāju iedzīvi; mudina Komisiju koncentrēties uz kooperatīviem, mikrouzņēmumiem, maza un vidēja mēroga lauku saimniecībām un lauksaimniecībā nodarbinātajiem un veicināt ilgtspējīgu agrāri ekoloģisko paņēmienu izmantošanu saskaņā ar Lauksaimniecības zinātnes un tehnoloģijas starptautiskā novērtējuma attīstības jomā (IAASTD) secinājumiem, ANO īpašā referenta tiesību uz pārtiku jomā ieteikumiem un ilgtspējīgas attīstības mērķiem; atgādina par vajadzību nodrošināt, ka kopējās lauksaimniecības politikas pasākumu īstenošana nepadraud jaunattīstības valstu pārtikas ražošanas spēju un ilgtermiņa nodrošinājumu ar pārtiku; uzsver, ka nopietnas problēmas saistībā ar politikas saskaņotību un ietekmi ir jārisina notiekošajā ES pārtikas nodrošinājuma sistēmas uzraudzībā (COM(2010)0127); uzsver, ka ES ir jāatbalsta pārstrāde lauksaimniecības nozarē un pārtikas uzglabāšanas metožu uzlabošana; atgādina, cik svarīgi ir ņemt vērā zvejas līgumu ietekmi uz jaunattīstības valstu nodrošinājumu ar pārtiku; aicina ES un tās dalībvalstis veicināt zemes sagrābšanas novēršanu, sniedzot atbalstu ANO brīvprātīgi piemērojamo pamatnostādņu par īpašumtiesību uz zemi, zvejas vietām un mežiem atbildīgu pārvaldību īstenošanai jaunattīstības valstīs;

Veselība

39.  uzsver, ka jaunattīstības valstīm par prioritāti savos budžetos ir jāizvirza stabilu veselības aprūpes sistēmu izveidei, ilgtspējīgas veselības aprūpes infrastruktūras izveide un pamatpakalpojumu un kvalitatīvas aprūpes nodrošināšana; aicina ES atbalstīt vispārējas veselības apdrošināšanas ieviešanu, kas garantētu veselības risku savstarpēju segšanu jaunattīstības valstīs;

Klimata pārmaiņas

40.  aicina ES, tās dalībvalstis un visus tās starptautiskos partnerus apņēmīgi īstenot nesen pieņemto COP21/Parīzes klimata vienošanos; uzsver, ka ES un citām attīstītajām valstīm ir jāturpina atbalstīt rīcību klimata jomā, lai samazinātu emisijas un izveidotu noturību pret klimata pārmaiņu ietekmi jaunattīstības valstīs, īpaši vismazāk attīstītajās valstīs; atgādina, ka šai sakarā būtiski svarīgi ir nodrošināt pienācīgu klimata finansējumu; atbalsta ES energopārejas procesu un pārēju uz atjaunojamiem enerģijas avotiem; uzsver, ka tad, ja globālā sasilšana netiks ierobežota, lai tā būtu krietni zem 2°C robežas, attīstības mērķi var būt apdraudēti; aicina ES uzņemties proaktīvu lomu, risinot globālās klimata problēmas, un noteikt stratēģiskās prioritātes visos līmeņos un visās nozarēs, kā arī izstrādāt un īstenot jaunus, saistošus klimata, energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas mērķus, kas atbilstu Parīzes līgumam;

41.  atzīst, ka klimata finansēšanas jomā privātais finansējums nevar aizstāt publisko finansējumu; uzsver nepieciešamību pēc pārredzamas ziņošanas un pārskatatbildības, lai nodrošinātu attiecīgo sociālo un vides aizsardzības mehānismu īstenošanu saistībā ar privātu finansējumu klimata jomā;

Dzimums

42.  atzinīgi vērtē ES Dzimumu līdztiesības rīcības plānu 2016.–2020. gadam un mudina uzraudzīt un īstenot tās mērķus visās ES ārējās darbībās, tostarp ES finansētajos atsevišķu valstu projektos; aicina arī ES efektīvi integrēt dzimumu līdztiesību un iespēju radīšanu sievietēm visās tās politikas jomās, tostarp budžeta jomā, un nodrošināt, ka tās ārējās darbības sekmē visu veidu diskriminācijas, tostarp LBBT personu diskriminācijas, apkarošanu;

Drošība

43.  atzīst, ka bez drošības nav iespējama ilgtspējīga attīstība vai nabadzības izskaušana; turklāt atzīst, ka saikne starp drošību un attīstību ir svarīgs elements ES ārējās darbības efektivitātes nodrošināšanā;

44.  uzsver, cik svarīgi ir garantēt politikas saskaņotību un koordināciju starp ES ārējās darbības, drošības, aizsardzības, tirdzniecība, humānās palīdzības un attīstības sadarbības politikas jomām; vērš uzmanību uz labas pārvaldības iedibināšanas uzdevumu jaunattīstības valstīs; uzstāj, ka PSA vajadzētu sniegt ieguldījumu tiesiskuma iedibināšanā un neatkarīgu iestāžu izveidē, kā arī stiprināt darbības, kuru mērķis ir panākt atbruņošanos, nodrošināt sabiedrības veselības aprūpi, nodrošinājumu ar pārtiku un īstenot tamlīdzīgu politiku, kuras mērķis ir garantēt drošību un attīstību;

45.  aicina ES nostiprināt savas krīžu pārvarēšanas un agrīnās brīdināšanas spējas un pastiprināt sinerģijas starp kopējo drošības un aizsardzības politiku (KDAP) un attīstības instrumentiem, rodot līdzsvaru starp īstermiņa reakciju uz krīzēm un ilgtermiņa attīstības stratēģijām; ierosina, ka jauna instrumenta izveide, kas būtu paredzēts attīstības un drošības saiknei, varētu mazināt nesaskaņotību un palielināt PSA efektivitāti; uzsver, ka šo instrumentu nevajadzētu finansēt no pastāvošajiem palīdzības instrumentiem, tam vajadzētu piešķirt jaunas budžeta apropriācijas; aicina iekļaut attiecīgi reģionu un valstu prioritātes un to politiku ES stratēģijās drošības un attīstības jomā; atzinīgi vērtē politikas sistēmas krīzes risināšanai izmantošanu, jo tā ir svarīgs instruments kopīgas krīzes izpratnes panākšanai agrīnā tās stadijā; aicina pastiprināt sadarbību starp Komisiju, EĀDD un dalībvalstīm, lai izveidotu visaptverošu analīzi, kas krīzes situācijā ļautu izdarīt informētu izvēli starp KDAP darbībām un ar KDAP nesaistītām darbībām;

46.  uzskata, ka stratēģija drošībai un attīstībai Sāhelā(6), kā arī Āfrikas ātrās reaģēšanas spēki un Sāhelas reģiona attīstības plāns 2015.–2020.(7) ir labi piemēri sekmīgai ES visaptverošās pieejas īstenošanai, efektīvi kombinējot drošību, attīstību un ar pārvaldību saistīto reakciju;

47.  aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt uzlabot saikni starp humāno palīdzību, sadarbību attīstības jomā un noturību pret katastrofām, lai būtu iespējama elastīgāka un efektīvāka reakcija uz pieaugošajām vajadzībām;

o
o   o

48.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 46, 24.2.2006., 1. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0251.
(3) http://www.un.org/en/ga/search/view_doc.asp?symbol=A/RES/70/1
(4) http://www.un.org/millennium/declaration/ares552e.htm
(5) http://www.oecd.org/development/effectiveness/49650173.pdf
(6) http://eeas.europa.eu/africa/docs/sahel_strategy_en.pdf
(7) www.consilium.europa.eu/en/meetings/fac/2015/04/st07823-en15_pdf


Jaunā alianse pārtikas nodrošinājuma un uztura jomā
PDF 499kWORD 195k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 7. jūnija rezolūcija par Jauno aliansi pārtikas nodrošinājuma un uztura jomā (2015/2277(INI))
P8_TA(2016)0247A8-0169/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas augstākā līmeņa sanāksmi par ilgtspējīgu attīstību un noslēguma dokumentu, ko Ģenerālā asambleja pieņēma 2015. gada 25. septembrī un kura nosaukums ir „Mūsu pasaules pārveide — ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gada perspektīvā”, un jo īpaši šajā programmā izklāstītajos ilgtspējīgas attīstības mērķos iekļauto 2. mērķi, proti, novērst badu, panākt pārtikas nodrošinājumu un labāku uzturu un sekmēt ilgtspējīgu lauksaimniecību(1),

–  ņemot vērā Parīzes nolīgumu, ko 2015. gada 12. decembrī noslēgušas Apvienoto Nāciju Organizācijas konvenciju par klimata pārmaiņām parakstījušās dalībvalstis(2),

–  ņemot vērā Āfrikas Vispārējo lauksaimniecības attīstības programmu (CAADP), par kuru Āfrikas Savienības (ĀS) valstis vienojās 2002. gadā(3),

–  ņemot vērā ĀS valstu vadītāju augstākā līmeņa sanāksmi, kas notika 2003. gadā Maputu (Mozambika) un kurā ĀS valdības vienojās ieguldīt vairāk nekā 10 % no sava kopējā nacionālā budžeta asignējumiem lauksaimniecības nozarē(4),

–  ņemot vērā ĀS 2012. gada jūlija valstu un valdību vadītāju asambleju, kurā 2014. gads tika pasludināts par Āfrikas lauksaimniecības un pārtikas nodrošinājuma gadu(5), atzīmējot desmito CAADP pieņemšanas gadadienu,

–  ņemot vērā deklarāciju „Paātrināta lauksaimnieciskās ražošanas izaugsme un pārveide kopīgas pārticības un labākas dzīves kvalitātes vārdā”, ko 2014. gada 27. jūnijā pieņēma ĀS valstu vadītāji Malabo (Ekvatoriālā Gvineja) notikušajā augstākā līmeņa sanāksmē un kurā ĀS valstu valdības atkārtoti apņēmās vismaz 10 % no publiskajiem izdevumiem atvēlēt lauksaimniecībai(6),

–  ņemot vērā G8 valstu grupas 2009. gada Akvilas pārtikas nodrošinājuma iniciatīvu(7),

–  ņemot vērā lauksaimniecības, zemkopības un lopkopības ministru apvienotajā konferencē 2009. gada aprīlī Adisabebā (Etiopijā)(8) pieņemto Āfrikas zemes politikas vispārējo regulējumu un vadlīnijas (R&V), kā arī ĀS valstu vadītāju 2009. gada jūlijā Sirtā (Lībijā) notikušajā augstākā līmeņa sanāksmē ĀS valdību vadītāju pieņemto deklarāciju „Zemes jautājumi un izaicinājumi Āfrikā”(9), mudinot R&V īstenot praksē,

–  ņemot vērā ĀS lauksaimniecības, lauku attīstības, zivsaimniecības un akvakultūras ministru Adisabebā 2014. gada 1. un 2. maijā(10) notikušajā kopīgajā konferencē pieņemtos orientējošos principus attiecībā uz liela apmēra ieguldījumiem Āfrikas zemes fondā,

–  ņemot vērā Āfrikas pilsoniskās sabiedrības organizāciju 2013. gada maija deklarāciju „Āfrikas lauksaimniecības modernizācija — kas ir labuma guvēji?”(11),

–  ņemot vērā Džimini 2014. gada 13. marta Rietumāfrikas mazo lauksaimnieku organizāciju deklarāciju(12),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) 2004. gada brīvprātīgi piemērojamās pamatnostādnes par atbalstu tiesību uz pienācīgu pārtiku pakāpeniskai īstenošanai nacionālā pārtikas nodrošinājuma kontekstā(13),

–  ņemot vērā iniciatīvas „Lauksaimniecības zinātnes un attīstības tehnoloģiju starptautiskais novērtējums” (IAASTD) ietvaros 2009. gadā izstrādāto ziņojumu „Lauksaimniecība krustcelēs”(14),

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām(15),

–  ņemot vērā 1979. gada ANO Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),(16)

–  ņemot vērā 1987. gada Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,(17)

–  ņemot vērā ANO 2007. gada Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām,(18)

–  ņemot vērā 2007. gada ANO pamatprincipus un vadlīnijas par izlikšanu no mājokļa un pārvietošanu, pamatojoties uz attīstības apsvērumiem,(19)

–  ņemot vērā 2011. gada orientējošos principus par uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām, kurus 2011. gadā apstiprināja ANO Cilvēktiesību padome(20), un ESAO pamatnostādnes par daudznacionālajiem uzņēmumiem, kuras atjaunināja 2011. gadā(21),

–  ņemot vērā 2011. gada Pusanas Partnerību efektīvai attīstības sadarbībai(22),

–  ņemot vērā 2012. gada brīvprātīgās pamatnostādnes par atbildīgu zemes, zivju akvatorijas un mežu īpašumtiesībām (VGGT)(23),

–  ņemot vērā 1991. gada Starptautisko jaunu augu šķirņu aizsardzības konvenciju (UPOV konvencija)(24),

–  ņemot vērā 2001. gada Starptautisko līgumu par augu ģenētiskajiem resursiem pārtikai un lauksaimniecībai (ITPGRFA)(25),

–  ņemot vērā 1992. gada Konvenciju par bioloģisko daudzveidību un tās 2000. gada Kartahenas protokolu par bioloģisko drošību un 2010. gada Nagojas protokolu par piekļuvi ģenētiskajiem resursiem un to ieguvumu taisnīgu un godīgu sadali, kas gūti no šo resursu izmantošanas(26),

–  ņemot vērā Āfrikas bioloģiskās drošības parauglikumu(27),

–  ņemot vērā Frankofonijas parlamentārās asamblejas 2012. gada 12. jūlijā pieņemto rezolūciju par zemes jautājumu reglamentējošiem tiesību aktiem nolūkā nodrošināt pārtikas suverenitāti(28),

–  ņemot vērā ĀKK un ES apvienotās parlamentārās asamblejas Adisabebā 2013. gada 27. novembrī pieņemto rezolūciju par ganību lopkopības ietekmi uz sabiedrību un vidi ĀKK valstīs(29),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 31. martā pieņemto paziņojumu „ES politikas programma jaunattīstības valstu atbalstīšanai, risinot ar pārtikas nodrošinājumu saistītās problēmas”(30), un Padomes 2010. gada 10. maijā pieņemtos noslēguma secinājumus par politikas sistēmu(31),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 28. maija noslēguma secinājumus par pārtiku un uztura nodrošinājumu(32),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada jūlija rīcības plānu uztura jomā(33),

–  ņemot vērā 2011. gada 27. septembra rezolūciju par ES politikas programmu jaunattīstības valstu atbalstīšanai, risinot ar pārtikas nodrošinājumu saistītās problēmas(34),

–  ņemot vērā 2013. gada 11. decembra rezolūciju par ES pieeju attiecībā uz noturību pret katastrofām un to riska mazināšanu jaunattīstības valstīs — pieredze, kas gūta saistībā ar pārtikas nodrošinājuma krīzēm(35),

–  ņemot vērā 2014. gada 13. marta rezolūciju par īpašumtiesību, valdījuma un labklājības celšanas lomu nabadzības izskaušanā un ilgtspējīgas attīstības veicināšanā jaunattīstības valstīs,(36)

–  ņemot vērā 2015. gada 12. marta rezolūciju par Tanzāniju, jo īpaši par zemes sagrābšanas jautājumu,(37)

–  ņemot vērā Tunisā 2015. gada martā Pasaules Sociālajā forumā pieņemto cīņas par zemes un ūdens resursiem globālās sakritības deklarāciju(38);

–  ņemot vērā 2015. gada 30. aprīļa rezolūciju „Expo Milano 2015: Paēdināt planētu: enerģija dzīvei”,(39)

–  ņemot vērā Āfrikas pilsoniskās sabiedrības prasības iekļaut pārtikas suverenitāti un tiesības uz pārtiku Vācijas G7 prezidentūras programmā 2015. gada jūnijā,(40)

–  ņemot vērā Milānas hartu (41), ar kuru iepazīstināja izstādē Expo 2015' temata „Planētas pabarošana, enerģija uz visu dzīvi” ietvaros un kuru parakstīja vairāk kā viens miljons valstu un valdību vadītāju un privātpersonu, un kurā ir prasīts, lai visas apvienības, uzņēmumi, valstu un starptautiskās iestādes un privātpersonas uzņemtos atbildību nodrošināt nākamo paaudžu tiesības uz pārtiku, un kurā ir iekļautas obligātas saistības, ar kurām garantē šos tiesību ievērošanu visā pasaulē,

–  ņemot vērā to, ka ANO Pasaules nodrošinājuma ar pārtiku komiteja ir piemērots starptautiskas vienošanās par politiskām šīs jomas vadlīnijām forums un ka tieši šajā forumā visām iesaistītajām pusēm ir iespējas izteikties un balsot;

–  ņemot vērā 2015. gada 15. oktobra Milānas Pilsētu pakts pārtikas politikas jomā(42), ko ierosināja Milānas pilsētas dome un parakstīja 113 pilsētas visā pasaulē un iesniedza ANO ģenerālsekretāram Ban Ki-Moon un kas apliecina dominējošo lomu, kāda ir pilsētām, izstrādājot pārtikas politiku,

–  ņemot vērā 2016. gada 21. janvāra rezolūciju par stāvokli Etiopijā(43),

–  ņemot vērā atklāto uzklausīšanu par Jauno aliansi pārtikas nodrošinājuma un uztura jomā (NAFSN), ko 2015. gada 1. decembrī rīkoja Attīstības komiteja(44),

–  ņemot vērā profesora Olivier de Schutter pētījumu „Jaunā alianse pārtikas nodrošinājuma un uztura jomā Āfrikā”, kuru pasūtīja Attīstības komiteja un 2015. gada novembrī publicēja Ārpolitikas ģenerāldirektorāts(45),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu, kā arī Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumu (A8-0169/2016),

A.  tā kā Jaunā alianse pārtikas nodrošinājuma un uztura jomā Āfrikā (NASFN) ir izveidota, lai 50 miljoniem Subsahāras Āfrikā dzīvojošo iedzīvotāju līdz 2020. gadam palīdzētu izkļūt no nabadzības, uzlabojot pārtikas nodrošinājumu un uzturu; tā kā valstis, kas piedalās šās iniciatīvas īstenošanā, ir sarunās apspriedušas valstu sadarbības sistēmas (VSS), kurās ir izklāstītas saistības sekmēt privātos ieguldījumus Āfrikas lauksaimniecības nozarē;

B.  tā kā ieguldījumi maza apjoma lauku saimniecībās Āfrikā pēdējos trīsdesmit gados ir atstāti novārtā, savukārt ievērojami pieauga valstu ar maziem ienākumiem atkarība no pārtikas importa, padarot tās neaizsargātas pret cenu svārstībām starptautiskajā tirgū;

C.  tā kā plašas publiskās un privātās partnerības (PPP) var lielos Āfrikas lauksaimniecības uzņēmumus nostādīt dominējošā stāvoklī, kas marginalizētu vietējās saimniecības;

D.  tā kā no NASFN ietvaros veiktiem ieguldījumiem labumu ir guvuši vairāk par 8,2 miljoniem mazo lauksaimnieku un ir radīts vairāk kā 21 000 darbvietu, no kurām lielākajā daļā strādā sievietes;

E.  tā kā 2008. gada pārtikas krīze visā pasaulē lika apzināties nepieciešamību atbalstīt mazo lauksaimnieku pārtikas ražošanu vietējo tirgu vajadzībām;

F.  tā kā strukturālo pielāgojumu programmu īstenošanas sākšana pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā sekmēja uz eksportu orientētas lauksaimniecības attīstību, kurā par prioritāti uzskatīja ienesīgo kultūru audzēšanu arvien lielākā apjomā globālā tirgus vajadzībām; tā kā šāda izvēle nozīmēja uzsvaru uz liela apjoma, ļoti kapitalizētu un mehanizētu ražošanu, savukārt maza mēroga lauksaimniecība tika zināmā mērā atstāta novārtā;

G.  tā kā starptautiskie tirgi nākotnē kļūs vēl svārstīgāki; tā kā valstis nedrīkstētu uzņemties risku būt pārmērīgi atkarīgas no importa, bet tām galvenokārt būtu jāinvestē vietējā pārtikas ražošanā, lai stiprinātu izturību pret ārējiem faktoriem;

H.  tā kā ģimenes lauksaimniekiem un maziem lauksaimniekiem ir jābūt NASFN darbības galvenajiem adresātiem;

I.  tā kā pārtikas nodrošinājums jaunattīstības valstīs lielā mērā ir atkarīgs no dabas resursu ilgtspējīgas izmantošanas;

J.  tā kā tā saukto izaugsmes centru mērķis ir piesaistīt starptautiskos ieguldītājus, piedāvājot zemi lieliem privātiem uzņēmumiem, un tā kā šis process nedrīkst notikt uz ģimenes lauksaimnieku rēķina;

K.  tā kā nolīgumi par NASFN nesatur nekādas konkrētas norādes par to, kā kvalificēt badu un nepietiekamu uzturu;

L.  tā kā ģimenes lauksaimnieki un mazie lauksaimnieki ir apliecinājuši savu spēju ražot dažādus produktus un palielināt ražošanu ilgtspējīgi, piemērojot agroekoloģiskus paņēmienus;

M.  tā kā monokultūras palielina atkarību no ķīmiskā mēslojuma un pesticīdiem, izraisa apjomīgu augsnes kvalitātes degradāciju un sekmē klimata pārmaiņas;

N.  tā kā lauksaimniecībā rodas vismaz 14 % no visām gada siltumnīcefekta emisijām — lielākoties tāpēc, ka tiek izmantots slāpekļa mēslojums;

O.  tā kā pastāv dažādi zemes īpašumtiesiskie veidi (tradicionālais, publiskais un privātais), taču NAFSN gandrīz simtprocentīgi attiecas uz zemes īpašumtiesību dokumentālu nostiprināšanu kā zemes īpašumtiesību risinājumu;

P.  tā kā līdz 2050. gada 70 % pasaules iedzīvotāju dzīvos pilsētās un kā nekad agrāk būs nepieciešama apvienotā globālā un vietējā pieeja uztura jautājumiem;

Q.  tā kā zemes īpašumtiesību dokumentāla nostiprināšana nav vienīgais aizsardzības līdzeklis pret zemes atsavināšanu un pārmitināšanu;

R.  tā kā dzimums ir ļoti svarīgs ieguldījumu Āfrikas lauksaimniecības faktors; tā kā lauku novados dzīvojošās sievietes ilgstoši ir diskriminētas attiecībā uz virkni ražošanas līdzekļu, tostarp zemi, kredītiem, kapitālprecēm un pakalpojumiem;

S.  tā kā līdz pat nesenam laikam lauksaimniecībai paredzēto atbalstu galvenokārt sniedza vīriešu pārvaldītu eksporta kultūru audzēšanai, sievietēm atvēlot lielākoties atbildību par ģimenes uzturēšanai vajadzīgās pārtikas audzēšanu.

T.  tā kā saskaņā ar FAO aplēsēm visā pasaulē aptuveni 75 % no augu bioloģiskās daudzveidības ir zuduši; tā kā liela apmēra ģenētiskā erozija pastiprina mūsu neaizsargātību pret klimata pārmaiņām un jaunu kaitēkļu un slimību rašanos;

U.  tā kā kontrole pār sēklām, īpašumtiesības uz tām un to pieejamība ir būtiskas no nabadzīgo lauksaimnieku pārtikas nodrošinājuma pastāvīgas garantēšanas viedokļa;

V.  tā kā būtu jāaizsargā lauksaimnieku tiesības vairot, izmantot un pārdot savu sēklas materiālu, kā arī apmainīties ar to,

W.  tā kā uztura nevienmērīga nodrošinājuma Āfrikā uzlabošana ir galvenais faktors, lai īstenotu ilgtspējīgas attīstības programmu; tā kā sliktu uzturu nosaka virkne savstarpēji saistītu procesu, kas sevī ietver veselības aprūpi, izglītību, sanitāro un higiēnas apstākļu nodrošināšanu, resursu pieejamību, sieviešu spēju palielināšanu un citus faktorus;

X.  tā kā, pieņemot VSS par regulatīvām reformām sēklu sektorā uzņemtās saistības ir vērstas uz augu selekcionāru tiesību stiprināšanu, nelabvēlīgi ietekmējot pašreizējās lauksaimnieku sēklu sistēmas, no kurām labumu lielā mērā gūst nabadzīgākie lauksaimnieki;

Ieguldījumi Āfrikas lauksaimniecībā un ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) sasniegšana

1.  konstatē, ka vairākās VSS galvenā vērība ir pievērsta īpašo ekonomisku zonu attīstībai nolūkā panākt pēc iespējas lielākus ieguldījumus, īstenojot iniciatīvas, kas aptver veselu ieguldījumu nozaru klāstu —, sākot ar ceļiem vai enerģētikas infrastruktūras objektiem, līdz nodokļiem, muitai vai zemes īpašumtiesību režīmiem; uzsver arī vajadzību uzlabot un nodrošināt pievēršanos ūdens pieejamībai, uztura izglītības pastiprināšanai un labākās prakses stratēģiju apmaiņai;

2.  norāda, ka lauksaimniecības ieguldījumu politikas nostādnes pārsvarā sekmē zemes iegādi lielā apjomā un galvenokārt ir vērsta uz eksporta lauksaimniecību, kas parasti nav saistīta ar vietējo ekonomiku; konstatē, ka ekstensīvu irigācijas sistēmu izveide NAFSN darbības konkrētajās ieguldījumu ģeogrāfiskajās zonās var samazināt ūdens pieejamību citiem izmantotājiem, piemēram mazajiem lauksaimniekiem vai lopkopjiem; uzsver, ka šajos apstākļos milzīgo PPP projektu spēja sekmēt nabadzības samazināšanos un pārtikas nodrošinājumu ir jāvērtē kritiski un ir jāuzlabo; uzsver, ka lauksaimniecības ieguldījumu politikas nostādnes būtu jāsaista ar vietējās ekonomikas attīstīšanu, tostarp ar mazo un ģimenes lauksaimniecību, un ar to palīdzību tās būtu jāatbalsta; atgādina, ka FAO īpašumtiesību vadlīnijās ir izteikts ieteikums nodrošināt pieejamību zemei, lai ģimenēm atļautu ražot pārtiku mājsaimniecību patēriņam un palielinātu mājsaimniecību ienākumus; uzsver vajadzību liela apjoma ieguldījumus Āfrikas zemes fondā balstīt uz šīm vadlīnijām, nodrošinot mazo lauksaimnieku un vietējo kopienu piekļuvi zemei, veicinot vietējo MVU ieguldījumu un panākot to, lai PPP projekti dotu ieguldījumu nabadzības un nevienlīdzības mazināšanā;

3.  norāda, ka sadarbības pamata lēmumu pieņemšanas procesā nebija iesaistītas visas ieinteresētās personas, bet gan tika izslēgtas cita starpā lauku kopienas, laukstrādnieki, mazie lauksaimnieki, zvejnieki un pirmiedzīvotāji un netika ievērotas minēto personu tiesības piedalīties;

4.  pauž nožēlu par apspriešanās ar Āfrikas pilsoniskās sabiedrības organizācijām trūkumu brīdī, kad NAFSN sāka savu darbību; uzsver, ka ar pārtiku nenodrošinātu grupu dalībai politikas nostādnēs, kas tās ietekmē, ir jākļūst par visu pārtikas nodrošinājuma politikas nostādņu stūrakmeni;

5.  norāda, ka NAFSN ir apņēmusies veicināt iekļaujošu, uz lauksaimniecību balstītu izaugsmi, kas atbalstītu maza apjoma lauku saimniecības un palīdzētu samazināt nabadzību un nepietiekamu uzturu; šajā sakarībā uzsver, ka NAFSN pēc iespējas ir jāierobežo ķīmiskās mēslojuma un pesticīdu izmantošana, ņemot vērā to ietekmi uz vietējo kopienu locekļu veselību un vidi, piemēram, bioloģiskās daudzveidības zudumu un augsnes eroziju;

6.  kritizē uzskatu, ka uzņēmumu ieguldījumi lauksaimniecībā automātiski uzlabo pārtikas nodrošinājumu un uzturu un mazina nabadzību;

7.  konstatē G20 valstu 2011. gada ziņojumu, kurā uzsvērts, ka uz nodokļiem orientēti ieguldījumi var izrādīties īslaicīgi; atgādina, ka daudzi investoru motivācijas apsekojumi liecina par īpašu nodokļu atvieglojumu neitrālu vai negatīvu ietekmi uz lēmumiem investēt(46);

8.  atzīmē, ka nodokļu atvieglojumi, tostarp atbrīvojums no uzņēmumu ienākuma nodokļa īpašās ekonomikas zonās, liedz Āfrikas valstīm iekasēt nodokļu ieņēmumus, ar kuriem varētu finansēt svarīgas publiskas investīcijas lauksaimniecībā, īpaši pārtikas nodrošinājuma un uztura programmās(47);

9.  aicina valdības un līdzekļu devējus atcelt vai pārskatīt visas politikas nostādnes, projektus un konsultāciju vienošanās, ar kurām tiešā veidā tiek sekmēta un atvieglota zemes sagrābšana, atbalstot ļoti kaitīgus projektus un ieguldījumu, vai netieši pārmērīgi tiek izmantoti dabiskie resursi un kuru dēļ var tikt izdarīti nopietni cilvēktiesību pārkāpumi; prasa atbalstīt tā vietā politikas risinājumus, ar kuriem aizsargā mazos lauksaimniekus, jo īpaši sievietes, un šo iedzīvotāju kategoriju uzskata par prioritāru, un sekmē ilgtspējīgu zemes izmantošanu;

10.  brīdina pret Āzijas pagājušā gadsimta 60. gadu „zaļās revolūcijas” modeļa atkārtošanu Āfrikā un tās negatīvās ietekmes uz sabiedrību un vidi vērā neņemšanu; atgādina, ka pie IAM mērķiem pieder mērķis sekmēt ilgtspējīgu lauksaimniecību un ka tas ir jāsasniedz līdz 2030. gadam;

11.  ar bažām konstatē, ka Malāvijas NASFN sekmē tabakas ražošanas paplašināšanu, nevis atbalsta alternatīvos pelnīšanas veidus saskaņā ar pienākumiem, kas paredzēti 2005. gada PTO Pamatkonvencijā par tabakas kontroli (PKTK) un saistībām, kas ir uzņemtas, pieņemot 2030. gada Ilgtspējīgas attīstības programmu;

12.  mudina ES dalībvalstis censties pārveidot NAFSN par tādu līdzekli, kas patiešām atbalsta ģimeņu lauksaimniecību un vietējās ekonomikas Subsahāras Āfrikā, atgādinot, ka ģimeņu lauksaimnieki un mazie lauksaimnieki saražo aptuveni 80 % no pasaules pārtikas un nodrošina vairāk kā 60 % darbavietu šajā reģionā;

13.  ir norūpējies, konstatējot, ka VSS attiecas tikai uz atsevišķiem starptautiskiem standartiem, ar kuriem definē atbildīgu ieguldīšanu lauksaimniecībā, un ka tajos nav sniegtas atsauces nedz uz FAO 2004. gada brīvprātīgi piemērojamām pamatnostādnēm par atbalstu tiesību uz pienācīgu pārtiku pakāpeniskai īstenošanai nacionālā pārtikas nodrošinājuma kontekstā, nedz uz pienākumu privātiem ieguldītājiem ievērot cilvēktiesības;

14.  aicina ES un dalībvalstis kā lielākās palīdzības attīstības jomā sniedzējas pasaulē:

   nodrošināt, ka ES ieguldītāji ievēro vietējo kopienu tiesības un mazo saimniecību vajadzības un mudina arī citus alianses partnerus tās ievērot, izmantojot uz cilvēktiesībām balstītu pieeju sadarbības tīklos, tostarp nodrošina vides, sociālos, zemes, darba un cilvēktiesību aizsardzības mehānismu darbību un piemēro augstākos savu ieguldījumu plānu pārredzamības standartus;
   nodrošināt, ka ES ieguldītāji īsteno sociālās atbildības politiku, sastādot darba līgumus, un neizmanto savu ekonomisko pārākumu pār vietējo kopienu darba ņēmējiem;
   atbalstīt un aizstāvēt Āfrikas vietējos uzņēmumus un ieinteresētās personas kā NAFSN iniciatīvu primāros dalībniekus un saņēmējus;
   īstenot neseno PTO lēmumu izbeigt lauksaimniecības eksporta subsīdijas, kuras kropļo vietējo tirgu un iznīcina iztikas iespējas jaunattīstības valstīs;
   izskaust tādas tarifu barjeras, kuras demotivē Āfrikas valstis pievienot vērtību izejvielām, ražojot uz vietas;

15.  aicina iesaistītās valstis:

   nodrošināt, ka finanšu, nodokļu vai administratīvās reformas neatbrīvo ieguldītājus no taisnīgas iemaksas veikšanas iesaistīto valstu pamatnodokļos vai nepiešķir netaisnīgas priekšrocības ieguldītājiem attiecībā pret sīksaimniecību īpašniekiem;
   nodrošināt, ka to attiecīgās valdības saglabā tiesības aizsargāt savus lauksaimniecības un pārtikas tirgus, izmantojot atbilstošus tarifu un nodokļu režīmus, kas ir īpaši nepieciešami, lai novērstu finanšu spekulācijas un nodokļu apiešanu;
   pieņemt politiku, kas veicina atbildīgu tirdzniecību un ir vērsta uz tādu tarifu barjeru izskaušanu, kas kavē reģionālo tirdzniecību;

Pārvaldība, īpašumtiesības un pārskatatbildība

16.  vērš NAFSN dalībnieku uzņemtajām saistībām ņemt vērā FAO brīvprātīgi piemērojamās pamatnostādnes par atbalstu tiesību uz pienācīgu pārtiku progresīvai īstenošanai nacionālā pārtikas nodrošinājuma kontekstā, un aicina minētos dalībniekus apņemties īstenot starptautiskos standartus, kuros ir definēts atbildīgs ieguldījums lauksaimniecībā, un ievērot orientējošos principus par uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām un ESAO pamatnostādnes attiecībā uz daudznacionālajiem uzņēmumiem;

17.  uzsver, ka NAFSN ir jāpastiprina laba pārvaldība attiecībā uz dabas resursiem, jo īpaši nodrošinot to, ka cilvēkiem ir pieejami savi resursi, un aizsargājot viņu tiesības līgumu slēgšanas kontekstā par darījumiem, kas skar dabas resursus;

18.  aicina ES strādāt ar ANO, lai panāktu to, ka visas valstis pieņemtu kā obligātu Milānas hartu un tajā paredzētās saistības;

19.  uzsver, cik no ilgtspējīgas lauksaimniecības viedokļa ir svarīgs ir ūdens regulējums un klimata pārmaiņu apkarošana; aicina NAFSN partnerus galveno vērību pievērst piekļuves ūdenim uzlabošanai un paņēmieniem, kas saistīti ar irigāciju, un pastiprinātai vides aizsardzībai un augsnes saglabāšanai;

20.  aicina ES strādāt ar ANO, lai panāktu to, ka tiek pieņemts un izplatīts Milānas Pilsētu pakts pārtikas politikas jomā;

21.  aicina valstis dalībnieces apņemties īstenot starptautiskos standartus, kas reglamentē ieguldījumu, izmantojot uz cilvēktiesībām balstītu pieeju, tostarp ĀS vispārējo regulējumu un vadlīnijas par zemes politiku Āfrikā un tās orientējošos principus attiecībā uz liela apmēra ieguldījumiem Āfrikas zemes fondā;

22.  prasa, lai visas nodomu vēstules, kas tiek izstrādātas VSS ietvaros, tiktu publicētas pilnībā; uzsver vajadzību pēc spēcīga institucionāla un tiesiskā ietvara, ar ko nodrošina taisnīgu riska un ieguvumu sadali; uzsver, ka aktīva pilsoniskās sabiedrības dalība NAFSN ietvaros ir izšķirošs faktors, lai uzlabotu pārredzamību un nodrošinātu tās mērķu izpildi; norāda, ka ir jāsekmē dialogs un apspriešanās ar visām pilsoniskās sabiedrības grupām;

23.  pauž nožēlu par to, ka vienīgais NAFSN 10 sadarbības tīkliem kopīgais rādītājs ir Pasaules Bankas uzņēmējdarbības indekss;

24.  uzsver, ka daudzpusējās attīstības iniciatīvās iesaistītiem privātiem uzņēmumiem vajadzētu būt pārskatatbildīgiem par savu rīcību; šajā nolūkā aicina NAFSN dalībniekus iesniegt gada pārskatus par NAFSN ietvaros veikto darbu un šos pārskatus publiskot, un ar tiem iepazīstināt vietējos un vietējās kopienas, kā arī izveidot neatkarīgu pārskatatbildības mehānismu, tostarp apelācijas mehānismu, ko varētu izmantot vietējie un vietējās kopienas; uzsver, ka nemazāk svarīgi ir tas, lai attiecībā uz jaunās alianses ieguldījumiem, kas skar zemes īpašumtiesības, veiktu neatkarīgu, iepriekšēju ietekmes novērtējumu un nodrošinātu to atbilstību FAO brīvprātīgi piemērojamām pamatnostādnēm par atbildīgu zemes, zivju akvatoriju un mežu pārvaldību;

25.  konstatē, ka daudznacionālie uzņēmumi, kas ir NAFSN dalībnieki, priekšroku dod liela apjoma lauku saimniecībām, kas var izstumt maza apjoma lauku ražotājus; aicina desmit Āfrikas valstis, kas piedalās NAFSN, nodrošināt to, lai līgumlauksaimniecība būtu izdevīga gan pircējiem, gan vietējiem piegādātājiem; šajā nolūkā uzskata par ļoti svarīgu vajadzību stiprināt, piemēram, lauksaimnieku organizācijas, lai uzlabotu lauksaimniekiem izdevīgu līgumu slēgšanas pozīcijas;

26.  uzsver, ka partnervalstīs 90 % no darbvietām jau ir izveidoti privātajā sektorā un ka privātā sektora dalības potenciāls ir nenoliedzams, jo privātie uzņēmumi ir ideāli piemēroti nodrošināt ilgtspējīgu priekšnoteikumu, ar kā palīdzību mobilizē vietējos resursus, radot pamatu visu palīdzības programmu sniegšanai; uzsver to, cik svarīgs ir pārskatāms regulatīvais pamats, kurā ir precīzi noteiktas visu pušu tiesības un pienākumi, tostarp trūcīgo lauksaimnieku un neaizsargāto grupu tiesības un pienākumi, jo, ja šāda pamatregulējuma nav, šīs tiesības sekmīgi aizsargāt nevar.

27.  prasa, lai VSS tiktu pārskatītas nolūkā efektīvi novērst riskus, ko rada līgumlauksaimniecība un garantētās piegādes līgumi, kas tiek piedāvāti maziem ražotājiem, nodrošinot taisnīgus līgumnosacījumus, tostarp vienošanās par cenu, sieviešu tiesību ievērošanu, atbalstu ilgtspējīgai lauksaimniecībai un pienācīgus strīdu izšķiršanas mehānismus;

Piekļuve zemei un īpašumtiesību drošība

28.  brīdina, ka īpašumtiesību uz zemi dokumentāla nostiprināšana viena pati bieži vien apdraud mazos pārtikas ražotājus un pirmiedzīvotājus, jo īpaši sievietes, kuriem nav juridiska savu tiesību uz zemi noformējuma un kuri ir neaizsargāti pret negodīgiem zemes darījumiem, atsavināšanu bez piekrišanas vai taisnīgas kompensācijas;

29.  uzsver vajadzību pēc maza apjoma pārtikas ražotāju darbības dominējošās pozīcijās, kas ļautu viņu pašu neatkarīgām organizācijām viņus atbalstīt, viņiem pārzinot savu zemi, dabas resursus un programmas;

30.  ar bažām konstatē, ka ieguldītāji un vietējās elites, kas piedalās zemes darījumos, bieži vien pārdošanai paredzētās platības apzīmē kā „brīvas”, „lauksaimnieciski neizmantotas” vai „nepietiekami izmantotas”, taču Āfrikā ļoti maz ir īsteni lauksaimniecībā neizmantotas zemes, jo, piemēram, galvenā lauksaimniecības nozare ir lopkopība;

31.  uzsver, ka 1,2 miljardi cilvēki joprojām dzīvo vai nu bez pastāvīgas pieejas zemei vai citādi dzīvo uz īpašuma, attiecībā uz kuru viņiem nav oficiālu tiesību, nav dokumentāli reģistrētu tiesību, nav veikta viņu zemju iemērīšana un viņiem nav tiesisku vai finansiālu līdzekļu, kā pārvērst īpašumu kapitālā;

32.  atzinīgi vērtē zemes, zvejas vietu un mežu (VGGT) pārvaldības iekļaušanu visās VSS; prasa, pārskatot VSS, efektīvi īstenot VGGT un regulāri novērtēt tās ievērošanu un IAM regulējuma ievērošanu;

33.  uzsver, ka NAFSAN būtu jādarbojas, lai galvenokārt apkarotu zemes piesavināšanos, kas ir uzskatāma par cilvēktiesību pārkāpumu, jo tā vietējām kopienām atņem zemi, no kuras tās ir atkarīgas, jo uz tās ražo pārtiku, ar ko baro savas ģimenes; norāda, ka virknē jaunattīstības valstu zemes sagrābšana ir iznīcinājusi cilvēku darbvietas un iztikšanas līdzekļus un ir piespiedusi viņus pamest savas mājas;

34.  aicina iesaistītās valstis:

   nodrošināt līdzdalīgas un iekļaujošas vienošanās, kurās prioritāte piešķirta to personu tiesībām, vajadzībām un interesēm, kam likumīgi pienākas tiesības uz zemi, īpaši mazajiem lauksaimniekiem un mazām ģimenes saimniecībām; īpaši nodrošināt, ka no ikvienas/visām kopienām, kas apdzīvo attiecīgo zemi, saistībā ar kuru tiek nodotas īpašumtiesības un/vai kontrole, tiek saņemta brīvprātīga, iepriekšēja un informēta piekrišana (FPIC);
   īstenot saistošus valsts līmeņa pasākumus pret zemes piesavināšanos, korupciju, kuras pamatā ir zemes nodošana, un zemes izmantošanu spekulatīviem ieguldījumiem;
   uzraudzīt zemes īpašumtiesību un sertifikācijas shēmas, lai nodrošinātu, ka tās ir pārredzamas un nepieļauj zemes īpašumtiesību koncentrāciju vai neatņem kopienām resursus, no kuriem tās ir atkarīgas;
   nodrošināt, ka finansiālā palīdzība netiek izmantota, lai atbalstītu iniciatīvas, kas ļautu uzņēmumiem pārvietot vietējās kopienas;
   atzīt visas leģitīmās tiesības uz zemi un nodrošināt juridisko noteiktību attiecībā uz zemes tiesībām, tostarp neoficiālām, pirmiedzīvotāju un ieražu zemes īpašumtiesībām; kā tas ir ieteikts VGGT, sekmēt jaunu tiesību aktu ievērošanu un/vai efektīvi piemērot spēkā esošos tiesību aktus, kas nodrošina iedarbīgu aizsardzību pret liela apmēra zemes darījumiem, piemēram, nosakot atļautu darījumu ar zemi maksimālo skaitu, un regulēt, uz kāda pamata valstu parlamentiem būtu jāapstiprina zemes tiesību nodošanas akti, ar kuriem tiek pārsniegts zināms apjoms;
   nodrošināt, lai FPIC princips tiktu ievērots visās kopienās, kurām ir atsavināta zeme, un lai notiktu konsultācijas nolūkā garantēt visu vietējās kopienas grupu vienlīdzīgu dalību, jo īpaši to grupu dalību, kas ir visneaizsargātākās un visizstumtākās;

35.  tieši tādā pašā mērā atgādina, ka izmantotāju tiesības, kas izriet no ieražu īpašumtiesībām būtu jāatzīst un jāaizsargā ar tiesību sistēmas palīdzību, ievērojot Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisijas normas un lēmumus;

36.  prasa, lai attiecībā uz NAFSN tiktu veikts ex ante ietekmes uz zemes tiesībām novērtējums un lai tās pasākumus veiktu tikai tad, kad ir saņemta FPIC no vietējiem cilvēkiem, kuru zemi attiecīgie pasākumi ietekmē;

37.  atbalsta to, ka Pasaules pārtikas nodrošinājuma komiteja īsteno stingru un radošu uzraudzības mehānismu; aicina ES izveidot spēcīgu pozīciju, apspriežoties ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai veicinātu globālās uzraudzības pasākumu, kas paredzēts Pasaules pārtikas nodrošinājuma komitejas 43. sesijas laikā 2016. gada oktobrī nolūkā nodrošināt visaptverošu un rūpīgu īpašumtiesību vadlīniju izmantošanas un piemērošanas visaptverošu novērtējumu;

38.  aicina attiecīgo valstu valdības nodrošināt to, lai uzņēmumi rūpīgi analizētu savu darbību ietekmi uz cilvēktiesībām (pienācīga rūpība), veicot un publicējot neatkarīgus, iepriekšējus šo uzņēmumu ietekmes uz cilvēktiesībām un sociālām un vides tiesībām novērtējumus un uzlabotu piekļuvi vietējiem sūdzību par cilvēktiesību pārkāpumiem izskatīšanas procesiem, kas ir neatkarīgi, uzticami un kuros pieņemtie lēmumi ir atceļami augstākās instancēs;

39.  aicina NAFSN dalībniekus izveidot neatkarīgus sūdzību iesniegšanas mehānismus tām kopienām, kuru zeme ir atņemta, veicot liela apmēra ieguldījumu projektus;

40.  atgādina, ka, lai novērstu pārtikas nepietiekamību, ir cieši jāsaista lauksaimniecība, pārtikas un sabiedrības veselības nozares;

Pārtikas nodrošinājums, uzturs un ilgtspējīga ģimenes lauksaimniecība

41.  atgādina par vajadzību darīt visu iespējamo, lai uzlabotu uztura un pārtikas nodrošinājumu un novērstu badu, kā tas ir paredzēts IAM 2 ietvaros; uzstāj uz labāku atbalstu lauksaimnieku kooperatīvu spēju palielināšanai, ņemot vērā, ka šie kooperatīvi ir galvenie lauksaimniecības attīstības un pārtikas nodrošinājuma veicinātāji;

42.  konstatē, ka pārtikas nodrošinājums, kura pamatā ir veselīga, dzīva augsne un produktīvas agroekosistēmas, kuras ir noturīgas pret klimata pārmaiņām, palielina stabilitāti un samazina emigrāciju;

43.  uzsver, ka kvalitatīvs, līdzsvarots uzturs ir būtisks, un apstiprina, ka uzturam ir jābūt pārtikas sistēmu (re-)strukturizācijas galvenajam faktoram;

44.  tādēļ aicina noteikt par prioritāti vietējās kultūras, kuras atbilst uzturvērtības prasībām, lai pārliecīgu paļaušanos uz importēto pārtiku aizstātu ar spēcīgu vietējo pārtikas ražošanu; konstatē, ka tam ir aizvien lielāka nozīme, jo klimats un tirgi paliek aizvien nestabilāki;

45.  atgādina, ka tikai enerģijas patēriņu vienu pašu nevar izmantot uztura stāvokļa novērtēšanai;

46.  uzsver, ka nepieciešamas stratēģijas, lai līdz minimumam samazinātu pārtikas šķērdēšanu pārtikas ķēdē;

47.  uzsver vajadzību lauksaimniecībā aizsargāt bioloģisko daudzveidību; aicina ES dalībvalstis ieguldīt līdzekļus jaunattīstības valstu ekoloģiskās lauksaimniecības paņēmienos, kas atbilstu IAASTD secinājumiem, ANO īpašā ziņotāja tiesību uz pārtiku jautājumos ieteikumiem un IAM;

48.  atbalsta attīstības politikas nostādnes, ar kurām veicina ilgtspējīgu ģimenes lauksaimniecību un mudina valdības izveidot ģimeņu lauksaimniecības attīstībai labvēlīgu vidi (sekmējošas politikas nostādnes, pienācīgus tiesību aktus, līdzdalības plānošana politikas dialoga nolūkā, ieguldījumi);

49.  aicina Āfrikas valdības:

   ieguldīt vietējās pārtikas sistēmās, lai atbalstītu lauku ekonomiku un nodrošinātu pienācīgas darbvietas, taisnīgus sociālās drošības tīklus un darba tiesības, uzlabot piekļuves resursiem, tostarp lauksaimnieku sēklām, demokrātiskās kontroles mehānismus un nodrošināt efektīvu maza apjoma ražotāju iesaistīšanos politikas procesos un īstenošanā; jo īpaši uzsver, ka ar NAFSN palīdzību ir jāveicina vietējās pārstrādes rūpniecības izveide lauksaimniecības nozarē un pārtikas glabāšanas paņēmienu uzlabošana, kā arī ir jāstiprina lauksaimniecības un tirdzniecības saikne, lai izveidotu vietējus, nacionālus un reģionālus tirgus, kas ir izdevīgi ģimenes lauksaimniekiem un patērētājiem nodrošina kvalitatīvu pārtiku par pieejamām cenām;
   izvairīties no tā, ka pārtikas ražošanas sistēmas ir pārāk atkarīgas no fosilā kurināmā nolūkā ierobežot cenu svārstības un mazināt klimata pārmaiņu ietekmi;
   šajā sakarībā attīstīt īsas vietējās un reģionālās pārtikas piegādes ķēdes un piemērotu uzglabāšanas un sakaru infrastruktūru, jo īsas piegādes ķēdes ir visefektīvākās cīņā pret badu un nabadzību laukos;
   nodrošināt Āfrikas lauksaimniekiem finansiāli pieejamus un zema resursu patēriņa tehnoloģiskos risinājumus īpašo Āfrikas agronomijas problēmu novēršanai;
   atbalstīt plašu ar uzturvielām bagātu, vietēju un pēc iespējas sezonālu pārtikas kultūraugu šķirņu spektru, vēlams, ar vietēji pielāgotām vai vietējām augu sugām un pasugām, tostarp augļiem, dārzeņiem un riekstiem, lai uzlabotu uzturu, pastāvīgi piedāvājot dažādu, pilnvērtīgu un cenas ziņā pieejamu pārtiku, kas ir piemērota kvalitatīvi, kvantitatīvi un dažādības, nevis tikai uzņemto kaloriju, ziņā un atbilst kultūras vērtībām;
   apņemties pilnībā īstenot Starptautisko kodeksu par mātes piena aizstājēju tirdzniecību un Pasaules Veselības asamblejas (PVA) rezolūcijas par zīdaiņu un mazu bērnu uzturu;
   izveidot, veicināt un atbalstīt tādas ražotāju organizācijas kā kooperatīvus, kas stiprinātu mazo lauksaimnieku līgumslēgšanas spējas, radot nepieciešamos apstākļus, lai nodrošinātu, ka tirgi mazos lauksaimniekus atalgo labāk, un izveidojot iespējas zināšanu un paraugprakses apmaiņām starp mazajiem lauksaimniekiem;

50.  uzsver, ka NAFSN ir jādarbojas tā, lai izveidotu reģionāli pielāgotas lauksaimniecības sistēmas pirmapstrādes un apstrādes posmos;

51.  aicina Āfrikas valdības sekmēt paaudžu savstarpējo solidaritāti un atzīt izšķirošo nozīmi, kāda šai solidaritātei ir, apkarojot nabadzību;

52.  uzsver nozīmi, kāda ir uztura izglītības programmām skolās un vietējās kopienās;

53.  uzsver, ka tiesības uz ūdeni ir nesaraujami saistītas ar tiesībām uz pārtiku un ka ANO 2010. gada rezolūcija vēl nav pāraugusi apņēmīgā rīcībā — tiesību uz ūdeni noteikšanā par cilvēktiesībām; aicina ES apsvērt Pasaules Ūdens līguma Itālijas komitejas (CICMA) priekšlikumu par fakultatīvo pielikumu pie Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām;

54.  atzīst tīra dzeramā ūdens pieejamības izšķirošo nozīmi un lauksaimniecības iespējamo ietekmi uz to;

55.  atzīst ūdens pieejamības nozīmi lauksaimniecības vajadzībām un risku, ko rada pārliecīga vērtīgā ūdens izmantošana irigācijai, un saistībā ar to konstatē, ka ir jāsamazina izšķērdīgas irigācijas prakse, un uzsver ūdens saglabāšanas agronomisko paņēmienu nozīmi, lai novērstu iztvaikošanu, aizturētu ūdeni veselīgā, dzīvā augsnē un saglabātu nepiesārņotus dzeramā ūdens avotus;

56.  konstatē, ka ilgtspējīga augsnes pārvaldība var palielināt pasaules pārtikas ražošanu līdz pat 58 %(48);

57.  konstatē sinerģiju starp pieejām, kuru pamatā ir augsne un koki, un ekoloģiskas lauksaimniecības sistēmu pielāgošanu klimata pārmaiņām; īpaši konstatē lielo pieprasījumu pēc malkas; sevišķi norāda uz slāpekli saistošo koku daudzajiem izmantošanas veidiem;

58.  atzīst lauksaimniecības īpatnības tropu un pussausās zonās, īpaši attiecībā uz to, ka kultūraugiem nepieciešama apēnošana no saules un augsnes aizsardzība, un uzskata, ka noplicinošas monokultūras ir novecojušas un aizvien vairāk tiek pakāpeniski likvidētas NAFSN līdzekļu devējās valstīs;

59.  brīdina par pārmērīgu paļaušanos uz nepārtikas, nevis pārtikas lauksaimniecisko preču ražošanu, īpaši uz biodegvielas izejvielu ražošanu (NAFSN finansētas iniciatīvas), jo šādu produktu ražošana var negatīvi ietekmēt iesaistīto valstu pārtikas nodrošinājumu un pārtikas apgādes neatkarību;

60.  norāda, ka agronomiski paņēmieni, kas veicina dabiskos procesus, piemēram, augsnes virskārtas veidošanos, ūdens un kaitēkļu regulāciju vai slēgtu barības vielu aprites ciklu, var nodrošināt ilgtermiņa produktivitāti un auglību ar zemām izmaksām lauksaimniekiem un pārvaldes iestādēm;

61.  konstatē, ka tādās jaunattīstības valstīs kā NAFSN dalībvalstis agroķīmijas līdzekļus var izmantot gan pārāk plašā apmērā, gan nepareizi;

62.  norāda, ka šo problēmu smagāku padara analfabētisms un piemērotas apmācības trūkums un tās dēļ var būtiski paaugstināties pesticīdu pārpalikumu līmenis svaigos augļos un dārzeņos, kā arī lauksaimnieku un viņu ģimeņu locekļi var saindēties vai viņu veselību var ietekmēt cita veida faktori;

Regulējuma reforma sēklu materiāla nozarē

63.  atgādina, ka 90 % lauku saimniecību Āfrikas kontinentā pastāv, pateicoties lauksaimnieku tiesībām brīvi ražot sēklas, apmainīties ar tām un tās pārdot un ka sēklu daudzveidība ir būtiski svarīga, lai lauku saimniecības varētu attīstīt izturības pret klimata pārmaiņām spēju; uzsver, ka uzņēmumu prasības stiprināt augu selekcionāru tiesības, kā tas ir paredzēts 1991. gada UPOV konvencijā;

64.  norāda, ka sēklu nozares deregulācija iesaistītajās valstīs ir bīstama, jo var izraisīt mazo lauksaimnieku pārliecīgu atkarību no ārvalstu uzņēmumu ražotām sēklām un augu aizsardzības līdzekļiem;

65.  atgādina, ka TRIPS nolīguma normas, kurās ir noteikta prasība tādā vai citādi veidā aizsargāt augu daudzveidību, jaunattīstības valstīm liek pieņemt UPOV regulējumu; uzsver, ka šīs normas tomēr ļauj valstīm izstrādāt sui generis sistēmas, kas ir labāk pielāgotas katras valsts lauksaimnieciskās ražošanas īpatnībām un tradicionālajām sēklu sistēmām, kuru pamatā ir lauksaimnieki, savukārt vismazāk attīstītās valstis, kuras ir PTO dalībvalstis, ir atbrīvotas no attiecīgo TRIPS normu piemērošanas; uzsver, ka sui generis sistēmas ir jāizveido tā, lai atbalstītu Konvenciju par bioloģisko daudzveidību, Nagojas protokolu un ITPGRFA, nevis rīkotos tiem pretēji;

66.  pauž nožēlu par uzņēmumu prasību saskaņot sēklas materiālu reglamentējošos tiesību aktus, pamatojoties uz unikalitātes, vienveidības un stabilitātes (DUS) principiem, kas Āfrikas apstākļos būtu jāīsteno reģionālām iestādēm un kas kavēs tādu sēklas sistēmu attīstību un izaugsmi valsts un reģionālā līmenī, kuru pamatā ir lauksaimnieki, jo šādas sistēmās parasti neselekcionē vai nesaglabā sēklas, kas atbilst DUS kritērijiem;

67.  mudina G7 grupas valstis atbalstīt sēklu sistēmas, kuras pārzinātu lauksaimnieki, izmantojot sēklu bankas;

68.  atgādina, ka, kaut arī komerciālās sēklu šķirnes var uzlabot ražīgumu īstermiņā, tradicionālās lauksaimnieku šķirnes, zemes tipi un ar tiem saistītās zināšanas ir vislabāk piemērotās no pielāgošanās konkrētai agroekoloģiskai videi un klimata pārmaiņām viedokļa; uzsver, ka papildus tam to lielā ražība ir atkarīga no kapitālpreču (mēslojuma, pesticīdu, hibrīdsēklu) izmantošanas, radot risku, ka lauksaimnieki nespēj izkļūt no parāda apburtā loka;

69.  ar bažām konstatē, ka sertificēto sēklu ieviešana un izplatīšana Āfrikā palielina mazo lauksaimnieku atkarību, palielina nokļūšanas parādu jūgā varbūtību un noplicina sēklu dažādību;

70.  iestājas par atbalstu vietējām politikas nostādnēm, kuras izstrādāja, lai nodrošinātu nepārtrauktu un ilgtspējīgu piekļuvi daudzveidīgam un ar uzturvielām bagātam pārtikas sortimentam, ievērojot īpašumtiesību un subsidiaritātes principus;

71.  mudina Komisiju nodrošināt to, lai visu veidu tehnisko palīdzību un finansiālo atbalstu sēklu politikas attīstībai ES sniegtu, īstenojot savas saistības ievērot lauksaimnieku tiesības, kuras tā uzņēmās, parakstot ITPGRFA; prasa, lai ES atbalstītu intelektuālā īpašuma tiesību režīmus, kas sekmē vietējiem apstākļiem piemērotu sēklu šķirņu selekciju un pašu lauksaimnieku saglabātā sēklas materiāla plašāku izmantošanu;

72.  mudina G8 grupas dalībvalstis neatbalstīt ĢMO kultūru audzēšanu Āfrikā;

73.  atgādina, ka Āfrikas bioloģiskās daudzveidības parauglikumā ir noteiktas augstas bioloģiskās drošības prasības; uzskata, ka jebkāda palīdzība, ko ārvalstu līdzekļu devēji sniedz valsts un reģionālā līmenī bioloģiskās drošības panākšanas nolūkā, būtu attiecīgi arī jāformulē;

74.  mudina Āfrikas valstis neīstenot nedz nacionālus, nedz reģionālus biodrošības režīmus, kuriem būtu zemākas normas nekā tās, kas noteiktas Kartahenas protokolā par bioloģisko drošību;

75.  aicina dalībvalstis dot lauksaimniekiem iespēju nenonākt atkarībā no ieguldījuma un atbalstīt lauksaimnieku sēklu sistēmas, lai saglabātu un uzlabotu agrobioloģisko daudzveidību, saglabājot vietējās, valstij piederošās sēklu bankas un tirdzniecības vietas un pastāvīgu vietējo sēklu šķirņu attīstību, īpaši nodrošinot elastīgumu sēklu katalogos nolūkā neizslēgt lauksaimnieku šķirnes un garantēt tradicionālās audzētās produkcijas turpināšanos;

76.  aicina dalībvalstis aizsargāt un sekmēt mazo lauksaimnieku, izstumto grupu un lauku kopienu piekļuvi sēklas materiālam lauksaimniecības kapitālprecēm un tirdzniecību ar tiem un ievērot starptautiskos nolīgumus par dzīves un bioloģisko procesu nepatentējamību, it īpaši, kad ir runa par vietējām ģintīm un sugām;

77.  uzsver, ka lēmumu pieņemšanā var pieaugt sieviešu marginalizācijas risks, ja attīstīsies noteiktas komerciālās kultūras; konstatē, ka lauksaimnieciskā apmācība bieži vien ir domāta vīriešiem un, to piedāvājot, sievietes bieži vien netiek uzskatītas par līdzvērtīgām un tāpēc tiek atstumtas no tās zemes un kultūru pārvaldības, kuras viņas parasti pārzina;

Dzimums

78.  pauž nožēlu par to, ka ar VSS palīdzību pamatos tomēr nav iespējams definēt precīzas saistības attiecībā uz dzimuma līdztiesības principa ievērošana budžeta plānošanā vai uzraudzīt virzību, izmantojot nesaistītus datus; uzsver vajadzību dalībvalstu rīcības plānos atmest abstraktas un vispārējas saistības un to vietā izvēlēties konkrētas un precīzas saistības, lai palielinātu sieviešu kā īpašnieču spējas;

79.  mudina valdības izskaust jebkādu diskrimināciju pret sievietēm no zemes, mikrokredītu shēmu un pakalpojumu izmantošanas iespēju viedokļa un efektīvi iesaistīt sievietes lauksamniecības pētījumu projektu un attīstības politikas nostādņu izstrādē un īstenošanā;

Ieguldījumu Āfrikas lauksaimniecībā finansējums

80.  uzsver nepieciešamību nodrošināt tāda visu veidu finansējuma pārredzamību, kas ir piešķirts privātiem uzņēmumiem, un tā publiskošanu;

81.  aicina līdzekļu devējus oficiālo attīstības palīdzību (OAP) saskaņot ar attīstības efektivitātes principiem, galveno vērību pievērst rezultātiem nolūkā novērst nabadzību un sekmēt iekļaujošu partnerību, pārredzamību un pārskatatbildību;

82.  aicina līdzekļu devējus savu atbalstu jaunattīstības valstu lauksaimniecībai virzīt, galvenokārt izmantojot nacionālos attīstības fondus, kas piešķir subsīdijas un aizdevumus maziem lauksaimniekiem un ģimenes lauku saimniecībām;

83.  mudina līdzekļu devējus atbalstīt lauksaimniekiem paredzēto izglītību, apmācību un tehniskās konsultācijas;

84.  aicina līdzekļu devējus sekmēt lauksaimnieku profesionāla un ekonomiska rakstura organizāciju veidošanu un atbalstīt tādu lauksaimnieku kooperatīvu nodibināšanu, ar kuru palīdzību var sniegt cenas ziņā pieejamus ražošanas līdzekļus un palīdzēt lauksaimniekiem pārdot viņu produkciju tā, lai garantētu viņu ražojumu ienesīgumu;

85.  uzskata, ka G8 grupas dalībvalstu nodrošinātais finansējums NAFSN ir pretējs mērķim atbalstīt Āfrikas vietējos uzņēmumus, kuri nevar sacensties ar daudznacionālajiem uzņēmumiem, kas jau tā atrodas dominējošā tirgus stāvoklī un bieži vien bauda uzņēmējdarbības, tarifu un nodokļu privilēģijas;

86.  atgādina, ka attīstības palīdzības sniegšanas mērķis ir samazināt un galu galā izskaust nabadzību; uzskata, ka OAP būtu galvenokārt jānovirza maza apjoma lauku saimniecībām;

87.  uzsver vajadzību publiskos ieguldījumus Āfrikas lauksaimniecībā veikt ar jaunu sparu, atbalstot privātos ieguldījumus un par prioritāriem uzskatot ieguldījumus ekoloģiskās lauksaimniecības nozarē, lai ilgtspējīgi uzlabotu pārtikas nodrošinājumu un samazinātu nabadzību un badu, vienlaikus saglabājot bioloģisko daudzveidību un ņemot vērā pirmdzimto iedzīvotāju zināšanas un inovācijas;

88.  uzsver, ka G7 valstīm būtu jāgarantē Āfrikas valstu tiesības aizsargāt savu lauksaimniecības nozari, izmantojot tarifu un nodokļu režīmus, kas veicina ģimeņu un mazās lauku saimniecības;

89.  aicina ES novērst visus iepriekš aprakstītos NAFSN trūkumus, lai ar savu rīcību uzlabotu pārredzamību un pārvaldību, un aicina novērst to, ka šīs alianses veiktās darbības atbilst attīstības politikas mērķiem;

o
o   o

90.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un NAFSN dalībniekiem.

(1) ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcija A/RES/70/1.
(2) UN FCCC/CP/2015/L.9/Rev.1.
(3) http://www.nepad.org/system/files/caadp.pdf
(4) Assembly/AU/Decl.7(II).
(5) Assembly/AU/Decl.449(XIX).
(6) Assembly/AU/Decl.1(XXIII).
(7) http://www.ifad.org/events/g8/statement.pdf
(8) http://www.uneca.org/publications/framework-and-guidelines-landpolicy-africa
(9) Assembly/AU/Decl.1(XIII) Rev.1.
(10) http://www.uneca.org/publications/guiding-principles-large-scale-land-based-investments-africa
(11) http://acbio.org.za/modernising-african-agriculture-who-benefits-civil-society-statement-on-the-g8-agra-and-the-african-unions-caadp/
(12) https://www.grain.org/bulletin_board/entries/4914-djimini-declaration
(13) http://www.fao.org/docrep/009/y7937e/y7937e00.htm
(14) http://www.unep.org/dewa/Assessments/Ecosystems/IAASTD/tabid/105853/Defa
(15) https://treaties.un.org/pages/ViewDetails.aspx?src=IND&mtdsg_no=IV-4&chapter=4&lang=en
(16) http://www.un.org/womenwatch/daw/cedaw/
(17) http://www.achpr.org/instruments/achpr/
(18) http://www.un.org/esa/socdev/unpfii/documents/DRIPS_en.pdf
(19) http://www.ohchr.org/EN/Issues/Housing/Pages/ForcedEvictions.aspx
(20) https://www.unglobalcompact.org/library/2
(21) http://www.oecd.org/corporate/mne/oecdguidelinesformultinationalenterprises.htm
(22) http://www.oecd.org/development/effectiveness/busanpartnership.htm
(23) http://www.fao.org/nr/tenure/voluntary-guidelines/en/
(24) http://www.upov.int/upovlex/en/conventions/1991/content.html
(25) http://www.planttreaty.org/
(26) https://www.cbd.int/
(27) http://hrst.au.int/en/biosafety/modellaw
(28) http://apf.francophonie.org/IMG/pdf/2012_07_session_58_Resolution_Regulation_du_foncier.pdf
(29) OV C 64, 4.3.2014., 31. lpp.
(30) COM(2010)0127.
(31) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/EN/foraff/114357.pdf
(32) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_Data/docs/pressdata/EN/foraff/137318.pdf
(33) SWD(2014)0234.
(34) OV C 56 E, 26.2.2013., 75. lpp.
(35) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0578.
(36) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0250 .
(37) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0073.
(38) http://viacampesina.org/en/index.php/main-issues-mainmenu-27/agrarian-reform-mainmenu-36/1775-declaration-of-the-global-convergence-of-land-and-water-struggles
(39) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0184.
(40) http://afsafrica.org/wp-content/uploads/2015/05/AFSA-Demands-to-the-Germany-G7-Presidency-Agenda.pdf
(41) http://carta.milano.it/wp-content/uploads/2015/04/English_version_Milan_Charter.pdf
(42) http://www.foodpolicymilano.org/wp-content/uploads/2015/10/Milan-Urban-Food-Policy-Pact-EN.pdf
(43) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0023.
(44) http://www.europarl.europa.eu/committees/en/deve/events.html?id=20151201CHE00041
(45) http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2015/535010/EXPO_STU(2015)535010_EN.pdf
(46) Mwachinga, E. (Globālā nodokļu vienkāršošanas komanda, Pasaules Bankas grupa), „Results of investor motivation survey conducted in the EAC“, 2013. gada 12. februāra uzstāšanās Lusakā.
(47) „Supporting the development of more effective tax systems“ — SVF, ESAO un Pasaules Bankas 2011. gada ziņojums G20 darba grupai.
(48) FAO „Globālā augsnes partnerība”.


Starptautisko grāmatvedības standartu (SGS) izvērtējums
PDF 453kWORD 136k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 7. jūnijā rezolūcija par Starptautisko grāmatvedības standartu (IAS) izvērtējumu un Starptautisko Finanšu pārskatu standartu fonda (IFRS fonds), Eiropas Finanšu pārskatu padomdevējas grupas (EFRAG) un Sabiedrības interešu uzraudzības padomes (PIOB) darbībām (2016/2006(INI))
P8_TA(2016)0248A8-0172/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 19. jūlija Regulu (EK) Nr. 1606/2002 par starptautisko grāmatvedības standartu piemērošanu(1),

–  ņemot vērā 2009. gada 25. februāra ziņojumu, ko sagatavojusi Jacques De Larosière vadītā augsta līmeņa grupa ES finanšu uzraudzības jautājumos,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvu 2013/34/ES par noteiktu veidu uzņēmumu gada finanšu pārskatiem, konsolidētajiem finanšu pārskatiem un saistītiem ziņojumiem, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/43/EK un atceļ Padomes Direktīvas 78/660/EEK un 83/349/EEK(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/30/ES par to, kā vienādošanas nolūkā koordinēt nodrošinājumus, ko saistībā ar akciju sabiedrību veidošanu un to kapitāla saglabāšanu un mainīšanu dalībvalstis prasa no sabiedrībām Līguma par Eiropas Savienības darbību 54. panta otrās daļas nozīmē, lai aizsargātu sabiedrību dalībnieku un trešo personu intereses(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa Regulu (ES) Nr. 258/2014, ar ko izveido Savienības programmu, lai atbalstītu īpašas darbības finanšu pārskatu un revīzijas jomā laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam, un ar ko atceļ Lēmumu Nr. 716/2009/EK(4),

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 258/2014 par Savienības programmas izveidi, lai atbalstītu īpašas darbības finanšu pārskatu un revīzijas jomā laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam (COM(2016)0202),

–  ņemot vērā Philippe Maystadt 2013. gada oktobra ziņojumu „Vai IFRS standartiem vajadzētu būt eiropeiskākiem?”,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 2. jūlija ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par progresu EFRAG reformu īstenošanā atbilstoši Maystadt ziņojumā sniegtajiem ieteikumiem (COM(2014)0396),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 18. jūnija ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „2002. gada 19. jūlija Regulas (EK) Nr. 1606/2002 par starptautisko grāmatvedības standartu piemērošanu izvērtējums” (COM(2015)0301),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 17. septembra ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par SFPS fonda, EFRAG un PIOB darbībām 2014. gadā (COM(2015)0461),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 30. septembra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Rīcības plāns kapitāla tirgu savienības izveidei” (COM(2015)0468),

–  ņemot vērā Starptautisko grāmatvedības standartu padomes (IASB) pētījumu („Eiropas Savienības loma starptautiskajos ekonomikas forumos — raksts Nr. 7: IASB” un četrus pētījumus par 9. IFRS („IFRS apstiprināšanas kritēriji attiecībā uz 9. IFRS ”, „9. IFRS nozīme saistībā ar finanšu stabilitāti un uzraudzības noteikumiem”, „Grieķijas valdības obligāciju vērtības samazināšanās, kas konstatēta, izmantojot 39. IAS un 9. IFRS : konkrētā gadījuma analīze” un „Uz sagaidāmajiem zaudējumiem balstīta grāmatvedība, ko izmanto attiecībā uz finanšu instrumentu vērtības samazināšanos: FASB izmantotā pieeja un IASB izmantotā 9. IFRS pieeja”),

–  ņemot vērā Komisijas 2007. gada 21. decembra Regulu (EK) Nr. 1569/2007, ar ko izveido mehānismu, kā nosaka līdzvērtību grāmatvedības standartiem, kurus atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2003/71/EK un 2004/109/EK(5) piemēro trešo valstu vērtspapīru emitenti,

–  ņemot vērā G20 valstu vadītāju 2009. gada 2. aprīļa paziņojumu,

–  ņemot vērā IASB 2013. gada jūlija Diskusiju dokumentu DP/2013/1 par finanšu pārskatu sagatavošanas konceptuālā satvara pārskatīšanu un IASB 2015. gada jūlija lūgumu paust viedokli par struktūras un efektivitātes pārskatīšanu, ko veic pilnvarotie,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 1. decembra komentāru par struktūras un efektivitātes pārskatīšanu, ko veic IASB pilnvarotie,

–  ņemot vērā IASB 2014. gada 24. jūlijā izdoto devīto starptautisko finanšu pārskatu standartu (9. IFRS ) par finanšu instrumentiem, EFRAG apstiprinājuma ieteikumu par 9. IFRS , EFRAG veikto 9. IFRS izvērtējumu, ņemot vērā patiesa un skaidra priekšstata principu, Grāmatvedību regulējošās komitejas (ARC) sanāksmes dokumentus par 9. IFRS un Eiropas Centrālās bankas (ECB) un Eiropas Banku iestādes (EBI) komentāru vēstules par 9. IFRS apstiprināšanu,

–  ņemot vērā 2014. gada 14. janvāra vēstuli, kas nosūtīta Ekonomikas un monetārās komitejas koordinatoru vārdā ar komentāriem par IASB diskusiju dokumentu „Finanšu pārskatu sagatavošanas konceptuālā satvara pārskatīšana”,

–  ņemot vērā Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādes (EVTI) 2015. gada 31. marta ziņojumu par grāmatvedības standartu ievērošanas nodrošinātāju darbībām ievērošanas nodrošināšanas un regulēšanas jomā 2014. gadā (ESMA/2015/659),

–  ņemot vērā EVTI 2014. gada 10. jūlija pamatnostādnes par finanšu informācijas sniegšanas prasību izpildes nodrošināšanu (ESMA/2014/807),

–  ņemot vērā EVTI atbilstības tabulu, kurā izvērtēta atbilstība EVTI 2016. gada 19. janvāra pamatnostādnēm par finanšu informācijas sniegšanas prasību izpildes nodrošināšanu (ESMA/2015/203 REV),

–  ņemot vērā 2008. gada 24. aprīļa rezolūciju par Starptautiskajiem finanšu pārskatu standartiem (IFRS) un Starptautisko grāmatvedības standartu padomes (IASB) vadību(6),

–  ņemot vērā 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par ES lomu starptautisko finanšu, monetāro un regulatīvo iestāžu un institūciju satvarā(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 17. maija Direktīvu 2006/43/EK, ar ko paredz gada pārskatu un konsolidēto pārskatu obligātās revīzijas(8), kura grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Direktīvu 2014/56/ES(9), kas ir piemērojama, sākot no 2016. gada jūnija vidus,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Budžeta kontroles komitejas atzinumu (A8-0172/2016),

A.  tā kā starptautiskie finanšu pārskatu standarti (IFRS ) un starptautiskie revīzijas standarti (ISA) ir komponents, kas nepieciešams iekšējā tirgus un kapitāla tirgu efektīvas darbības nodrošināšanai; tā kā IFRS un ISA var uzskatīt par sabiedrisku labumu, un tāpēc tiem nevajadzētu apdraudēt finanšu stabilitāti vai kavēt Savienības ekonomisko attīstību un tiem būtu jākalpo vispārējām interesēm, nevis tikai investoru, aizdevēju un kreditoru interesēm;

B.  tā kā uzņēmumu grāmatvedības datu falsifikācija ne tikai mazina pilsoņu uzticēšanos sociālās tirgus ekonomikas modelim, bet arī apdraud ekonomikas un finanšu stabilitāti;

C.  tā kā IFRS mērķis ir stiprināt pārskatabildību, mazinot informācijas plaisu starp investoriem un uzņēmumiem, aizsargāt investīcijas, nodrošināt pārredzamību, uzlabojot starptautisko salīdzināmību un finanšu informācijas kvalitāti, sniegt investoriem un citiem tirgus dalībniekiem iespēju pieņemt uz informāciju balstītus lēmumus un līdz ar to ietekmēt finanšu tirgu dalībnieku rīcību un šo tirgu stabilitāti; tā kā tomēr šis grāmatvedības modelis, kurš balstās uz lēmumu lietderību, nav pilnībā savienojams ar Tiesas judikatūrā un Grāmatvedības direktīvā aprakstīto ar kapitāla pietiekamību saistīto grāmatvedības funkciju, kas liek domāt, ka IFRS satvarā paredzētā grāmatvedības konceptuālā bāze neietver pārskatu mērķi, kāds ir noteikts ES tiesību aktos, kuros par standartu tiek uzskatīts tas, ka konkrētie skaitļi sniedz patiesu un skaidru priekšstatu, kā izklāstīts komisāra J. Hill 2016. gada 25. februāra rakstiskajā atbildē E-016071/2015; tā kā, lai gūtu patiesu un skaidru priekšstatu, ir nepieciešams visaptverošs novērtējums, kurā svarīgi ir skaitļi un skaidrojumi;

D.  tā kā Grāmatvedības direktīvā ir noteikts, ka pārskatiem ir īpaša nozīme akcionāru, dalībnieku un trešo personu aizsardzībā un ka „šādi uzņēmumi nepiedāvā trešām personām nekādas garantijas, kas pārsniegtu to neto aktīvus“; tā kā Grāmatvedības direktīvā ir noteikts arī tas, ka tās mērķis ir „aizsargāt uzņēmumu ar akciju kapitālu intereses“, nodrošinot, ka dividendes netiek izmaksātas no akciju kapitāla; tā kā šo pārskatu vispārējo mērķi iespējams īstenot tikai tad, ja pārskatos uzrādītie skaitļi sniedz patiesu un skaidru priekšstatu par uzņēmuma aktīviem un saistībām, finanšu stāvokli un peļņu vai zaudējumiem; tā kā, lai gūtu patiesu un skaidru priekšstatu, noteiktu dividenžu maksājumus un novērtētu uzņēmuma maksātspēju, ir nepieciešama kvalitatīva informācija un plašāks risku novērtējums;

E.  tā kā IASB darbojas IFRS fonda — Londonā (Apvienotajā Karalistē) un Delavērā (ASV) reģistrētas privātas bezpeļņas organizācijas — pārraudzībā un ir standartu noteicēja, kuras procedūrām jābūt pārredzamām, neatkarīgām un pakļautām publiskai pārskatatbildībai; tā kā ES iemaksas veido aptuveni 14 % no IFRS fonda budžeta, un tāpēc tā ir vislielākais finanšu līdzekļu devēja;

F.  tā kā kapitāla apritei pasaules mērogā ir nepieciešama globāla grāmatvedības standartu sistēma; tā kā IFRS dažādos veidos (pilnīga pieņemšana, daļēja pieņemšana, izvēles iespējas vai konverģence) tiek piemēroti 116 jurisdikcijās, taču ne iekšzemes emitentiem ASV;

G.  tā kā 2002. gada oktobra Norvolkas vienošanā starp IASB un ASV Finanšu grāmatvedības standartu padomi (FASB) bija ierosināts konverģēt IASB pieņemtos IFRS un FASB pieņemtos US-GAAP;

H.  tā kā ES apstiprināšanas process pamatojas uz apstiprināšanas kritērijiem, kā tas paredzēts IAS regulā; tā kā IFRS nevajadzētu būt pretrunā Grāmatvedības direktīvā iekļautajam patiesa un skaidra priekšstata principam, saskaņā ar kuru finanšu pārskatiem ir jāsniedz patiess un skaidrs priekšstats par uzņēmuma aktīviem un saistībām, finansiālo stāvokli un peļņu vai zaudējumiem; tā kā dividendes un papildatlīdzību nevajadzētu izmaksāt no negūtas peļņas, kas galu galā nozīmē — no kapitāla, kā tas paredzēts Kapitāla uzturēšanas direktīvā; tā kā IFRS būtu jāsniedz labums Eiropas sabiedrības interesēm un būtu jāatbilst pamatkritērijiem, kas saistīti ar finanšu pārskatos prasītās informācijas kvalitāti;

I.  tā kā Komisija, Padome un Eiropas Parlaments ir iesaistīti minētajā apstiprināšanas procesā, pamatojoties uz Komisijas privātā tehniskā konsultanta — Eiropas Finanšu pārskatu padomdevēju grupas (EFRAG) ieteikumu un Grāmatvedību regulējošās komitejas (ARC), ko veido pārstāvji no dalībvalstīm, darbu; tā kā Maystadt ziņojumā kā ilgtermiņa risinājums ir apsvērta iespēja izveidot aģentūru, kas aizstātu EFRAG;

J.  tā kā ES dažādas ieinteresētās personas, it īpaši ilgtermiņa investori, ir ierosinājuši izskatīt jautājumu par IFRS atbilstību Grāmatvedības direktīvas juridiskajām prasībām, it īpaši piesardzības un pārvaldības principiem; tā kā ar Parlamenta iesaistīšanu standartu noteikšanas procesā vien nepietiek un tā kā tā nav proporcionāla ES budžeta finansiālajai iemaksai IFRS fondā; tā kā tika uzsvērta arī Eiropas ietekmes stiprināšana, lai nodrošinātu, ka šādi principi tiek pilnībā atzīti un iekļauti visā standartu noteikšanas procesā;

K.  tā kā neseno finanšu krīžu dēļ G20 un ES darba kārtībā ir parādījies jautājums par IFRS lomu finanšu stabilitātes un izaugsmes nodrošināšanā, it īpaši noteikumi par banku sistēmā radušos zaudējumu atzīšanu; tā kā G20 un De Larosière ziņojumā ir izcelti svarīgākie grāmatvedības standartu trūkumi pirms krīzes, tostarp: ārpusbilances grāmatvedība, patiesās vērtības uzskaites principa piemērošanas un peļņas un zaudējumu atzīšanas radītais procikliskums, pārāk zems uzkrāto risku novērtējums cikliskās augšupejas laikā un vienotas un pārredzamas metodikas trūkums nelikvīdo un samazinātas vērtības aktīvu novērtēšanai;

L.  tā kā IASB, reaģējot uz dažiem krīzes aspektiem un tās ietekmi uz banku nozari, izstrādāja 9. IFRS finanšu instrumentus; tā kā EFRAG atzinums par 9. IFRS bija labvēlīgs, tomēr sniedzot vairākas piezīmes attiecībā uz patiesās vērtības izmantošanu tirgus grūtību gadījumā, konceptuālas bāzes trūkumu attiecībā uz pieeju, kas paredz 12 mēnešu uzkrājumus iespējamiem sliktiem kredītiem un neapmierinošajiem noteikumiem par ilgtermiņa investīcijām; tā kā, ņemot vērā atšķirīgos faktiskos 9. IFRS datumus un gaidāmos apdrošināšanas standartus, atzinumā ir pausti iebildumi par šā standarta piemērojamību apdrošināšanas nozarē; tā kā IASB pati ir atzinusi šādas problēmas esamību; tā kā pastāv bažas par to, ka ierosinātā pašu kapitāla uzskaite var negatīvi ietekmēt ilgtermiņa investīcijas; tā kā ECB un EBI komentāru vēstulēs par 9. IFRS paustais viedoklis bija labvēlīgs, taču tajās bija minēti arī vairāki konkrēti trūkumi;

M.  tā kā ārpusbilances grāmatvedības jautājums tika risināts, izdarot grozījumus 7. IFRS „Finanšu instrumenti: informācijas atklāšana“ un izdodot trīs jaunus standartus, proti, 10. IFRS „Konsolidētie finanšu pārskati“, 11. IFRS „Kopīgas struktūras“ un 12. IFRS „Līdzdalības atklāšana citos uzņēmumos“;

N.  tā kā IASB 2015. gada maijā publicēja projektu dokumentam „Konceptuālais satvars”, kurā aprakstīti jēdzieni, kas IASB palīdz izstrādāt IFRS , ļauj finanšu pārskatu sagatavotājiem izstrādāt un izvēlēties grāmatvedības politikas nostādnes un palīdz visām iesaistītajām personām izprast un interpretēt IFRS ;

O.  tā kā IFRS fonda pārvaldības struktūra saskaņā ar tā statūtiem pašlaik tiek pārskatīta; tā kā līdz ar to šis ir īstais laiks, lai pārskatītu organizatorisko struktūru un nepieciešamās izmaiņas IFRS fonda un IASB pārvaldības un uzraudzības struktūrās ar mērķi tās labāk integrēt starptautiskās publiskās institūcijās un nodrošināt plašu dažādu interešu (piemēram, patērētāju pārstāvju apvienību un finanšu ministriju) pārstāvību un publisku pārskatatbildību, kas garantēs augstas kvalitātes grāmatvedības standartus;

P.  tā kā starptautiskos revīzijas standartus (ISA ) izstrādā Starptautiskā revīzijas un apliecinājuma standartu padome (IAASB) — neatkarīga struktūra, kas darbojas Starptautiskās Grāmatvežu federācijas (IFAC) paspārnē; tā kā Sabiedrības interešu uzraudzības padome (PIOB) ir starptautiska neatkarīga organizācija, kas pārrauga procesu, kura rezultātā tiek pieņemti ISA, un pārējās IFAC sabiedriskas nozīmes darbības;

Q.  tā kā Savienības programma, lai atbalstītu īpašas darbības finanšu pārskatu un revīzijas jomā laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam, ietver IFRS fondam un PIOB paredzēto finansējumu laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam, taču EFRAG paredzēto finansējumu tikai laikposmam no 2014. līdz 2016. gadam,

IFRS piemērošanas Eiropas Savienībā desmit gadu laikposma izvērtējums

1.  ņem vērā Komisijas sagatavoto IAS izvērtēšanas ziņojumu par IFRS piemērošanu ES un tās slēdzienu, ka IAS regulas mērķi ir tikuši sasniegti; pauž nožēlu, ka Komisija vēl nav ierosinājusi nepieciešamās izmaiņas tiesību aktos, lai novērstu trūkumus, kas konstatēti tās izvērtējumā; aicina standartu noteicējus nodrošināt, ka IFRS atbilst jau apstiprināto grāmatvedības standartu kopumam un veicina konverģenci starptautiskā līmenī; prasa nodrošināt saskaņotāku pieeju jaunu standartu izstrādē, tostarp noteikt saskaņotākus piemērošanas termiņus, it īpaši attiecībā uz 9. IFRS (finanšu instrumenti) un jaunā 4. IFRS (apdrošināšanas līgumi) īstenošanu; mudina Komisiju nākt klajā ar atbilstīgiem rūpīgi sagatavotiem tiesību aktu priekšlikumiem un nodrošināt, ka jebkāda iespējama aizkavēšanās nerada neatbilstību vai konkurences izkropļojumus apdrošināšanas nozarē; aicina Komisiju rūpīgi pārbaudīt, vai ir pilnībā īstenoti Larosière ziņojumā iekļautie ieteikumi, it īpaši 4. ieteikums, kurā norādīts, ka ir nepieciešams vairāk apsvērt patiesās vērtības principu;

2.  aicina Komisiju nekavējoties izpildīt Maystadt ieteikumu par sabiedriskā labuma kritērija paplašināšanu, proti, to, ka grāmatvedības standartiem nevajadzētu nedz apdraudēt finanšu stabilitāti ES, nedz kavēt ES ekonomisko attīstību, un nodrošināt šā kritērija pilnīgu ievērošanu apstiprināšanas procesā; mudina Komisiju kopā ar EFRAG, pamatojoties uz Tiesas judikatūru un Grāmatvedības direktīvu, izstrādāt skaidras pamatnostādnes par jēdziena „sabiedriskais labums” un principa „patiess un skaidrs priekšstats” nozīmi, lai panāktu vienotu izpratni par šiem apstiprināšanas kritērijiem; aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu, lai Maystadt sniegto sabiedriskā labuma kritērija definīciju iekļautu IAS regulā; aicina Komisiju kopā ar EFRAG sistemātiski pārbaudīt, vai saskaņā ar Maystadt sniegto sabiedriskā labuma kritērija definīciju nav nepieciešamas izmaiņas spēkā esošajos grāmatvedības standartos, un, pamatojoties uz to, sadarboties ar IASB un dalībvalstu un trešo valstu standartu noteicējiem, lai iegūtu plašāku atbalstu šīm izmaiņām; bet, ja šāds plašs atbalsts netiek gūts, ieviest ES tiesību aktos īpašus standartus, lai attiecīgā gadījumā šie kritēriji tiktu ievēroti;

3.  norāda, ka Direktīvas 2013/34/ES 4. panta 3. punktā minēto patiesa un skaidra priekšstata kritēriju piemēro pārskatos sniegtajiem skaitļiem kā standartu attiecībā uz pārskatiem, kas sagatavoti saskaņā ar minētās direktīvas 3. un 29. apsvērumā minētajiem ES tiesību aktiem; uzsver, ka šī kritērija piemērošanas mērķis ir saistīts ar kapitāla pietiekamības funkciju, ko pilda pārskati, proti, ar to, ka investori — gan kreditori, gan akciju turētāji — gada pārskatos sniegtos skaitļus izmanto par pamatu tam, lai noteiktu, vai uzņēmums ir maksātspējīgs no neto aktīvu viedokļa, un lai noteiktu dividenžu maksājumus;

4.  uzsver — lai panāktu to, ka pārskatos sniegtie skaitļi dod patiesu un skaidru priekšstatu, būtiska nozīme ir piesardzīgai vērtēšanai, kas nozīmē to, ka nedrīkst pieļaut zaudējumu nepietiekamu uzrādīšanu un pārvērtētas peļņas uzrādīšanu, kā noteikts Grāmatvedības direktīvas 6. panta 1. punkta c) apakšpunkta i) un ii) daļā; norāda, ka šī Grāmatvedības direktīvas interpretācija ir apstiprināta vairākos Tiesas nolēmumos;

5.  atzīmē, ka IAS regulas 9. apsvērums pieļauj zināmu elastīgumu lēmuma apstiprināt kādu IFRS pieņemšanā, „nepieprasot stingru atbilstību bez izņēmuma visām šo direktīvu normām“; tomēr iesaka, ka šo elastīgumu nevajadzētu palielināt, attiecībā uz IFRS pieļaujot tik lielu atkāpi no 2013. gada Grāmatvedības direktīvas (2013/34/ES), ar kuru tika aizstāta IAS  regulas 3. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā minētā Ceturtā uzņēmējdarbības tiesību direktīva (78/660/EEK) un Septītā uzņēmējdarbības tiesību direktīva (83/349/EEK), ka tā rezultātā finanšu pārskatos tiktu uzrādīta pārmērīgi liela peļņa vai nepilns zaudējumu apmērs; šajā sakarā uzskata, ka 39. IAS apstiprināšana, iespējams, bija pretrunā Ceturtās un Septītās uzņēmējdarbības tiesību direktīvas — kuras aizstāja ar 2013. gada Grāmatvedības direktīvu — vispārējam mērķim tā faktisko zaudējumu modeļa dēļ un it īpaši Ceturtās uzņēmējdarbības tiesību direktīvas 31. panta 1. punkta c) apakšpunkta bb) daļai, kurā noteikts, ka vajadzētu novērtēt un atzīt „(..) visas paredzamās saistības un varbūtējos zaudējumus, kas rodas attiecīgā finanšu gada laikā vai radušies iepriekšējā finanšu gada laikā, pat ja šādas saistības vai zaudējumi atklājas tikai laika posmā starp bilances slēgšanas dienu un bilances sastādīšanas dienu“;

6.  atzinīgi vērtē IASB nodomu jaunajā konceptuālajā satvarā no jauna ieviest piesardzības principu un pastiprināt pārvaldības principu; pauž nožēlu, ka piesardzība IASB interpretācijā nozīmē tikai piesardzīgu attieksmi pret diskrētumu; atzīmē, ka IASB izpratne par piesardzības un pārvaldības principiem neatbilst attiecīgajā Tiesas judikatūrā un Grāmatvedības direktīvā noteiktajam; uzskata, ka piesardzības princips būtu jāpapildina ar uzticamības principu; aicina Komisiju un EFRAG vienoties par Tiesas judikatūrā un Grāmatvedības direktīvā noteikto piesardzības un pārvaldības principu nozīmi un pēc tam, pamatojoties uz šo vienošanos, sadarboties ar IASB un dalībvalstu un trešo valstu standartu noteicējiem, lai iegūtu plašāku atbalstu šiem principiem; aicina IASB sistemātiski pārbaudīt, vai saskaņā ar pārskatīto konceptuālo satvaru nav nepieciešamas izmaiņas spēkā esošajos grāmatvedības standartos, un vajadzības gadījumā izdarīt attiecīgas izmaiņas;

7.  ņem vērā reformu attiecībā uz zaudējumu atzīšanu IFRS satvarā, kurai būtu jāatļauj piesardzīgāka ar sliktajiem kredītiem saistīto izdevumu uzkrāšana, pamatojoties uz turpmāko sagaidāmo zaudējumu jēdzienu, nevis uz faktiskajiem zaudējumiem; uzskata, ka ar ES izmantotās apstiprināšanas procedūras palīdzību ir rūpīgi un piesardzīgi jānosaka veids, kādā precizē sagaidāmo zaudējumu jēdzienu, lai nepieļautu pārāk lielu paļaušanos uz modeli un lai varētu sniegt skaidrus uzraudzības norādījumus attiecībā uz aktīvu vērtības samazināšanos;

8.  uzskata, ka ārpusbilances grāmatvedības jautājums vēl nav pienācīgi un efektīvi atrisināts, jo lēmumu par to, vai konkrētais aktīvs ir jāuzrāda bilancē vai nē, joprojām pieņem, vadoties pēc mehāniska noteikuma, kuru var apiet; aicina IASB novērst šos trūkumus;

9.  atzinīgi vērtē IFRS fonda un IOSCO protokolus par padziļinātu sadarbību, risinot G20 konstatētās galvenās problēmas vērtspapīru uzraudzības jomā; uzskata, ka šāda sadarbība ir vajadzīga, lai apmierinātu vajadzību pēc augstas kvalitātes pasaules mēroga grāmatvedības standartiem un sekmētu saskaņotu standartu piemērošanu, nosakot dažādus valstu pamatnoteikumus;

10.  pauž pārliecību, ka informācijas apmaiņa starp IASB un ISOCO par arvien plašāku IFRS piemērošanu būtu jāuzskata ne vien par situācijas apzināšanas pasākumu, bet arī par iespēju noteikt paraugprakses piemērus; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ISOCO ieviesto ikgadējo padziļinātās diskusijas sesiju (enforcer discussion session), kuras mērķis ir informēt IASB par galvenajiem īstenošanas un izpildes jautājumiem;

11.  atzīmē, ka pilnībā ir jāizprot katra konkrētā grāmatvedības standarta ietekme; uzstāj, ka IASB un EFRAG prioritātei vajadzētu būt savu ietekmes novērtējumu stiprināšanai, it īpaši makroekonomikas jomā, un dažādo ieinteresēto personu, tostarp ilgtermiņa investoru un uzņēmumu, kā arī sabiedrības kopumā atšķirīgo vajadzību izvērtēšanai; aicina Komisiju, atgādināt EFRAG, ka tai ir jāstiprina sava spēja izvērtēt jauno grāmatvedības standartu ietekmi uz finanšu stabilitāti, galveno uzmanību nepārprotami veltot Eiropas vajadzībām, kas būtu jāiekļauj IASB standartizācijā agrīna procesa posmā; jo īpaši norāda uz to, ka nav veikts 9. IFRS kvantitatīvais ietekmes novērtējums, kuram nepieciešamie dati būs pieejami tikai 2017. gadā; aicina Komisiju pārliecināties, ka 9. IFRS kalpot ES ilgtermiņa investīciju stratēģijas vajadzībām, it īpaši ierobežojot noteikumus, kas varētu izraisīt pārmērīgas īstermiņa svārstības finanšu pārskatos; norāda, ka Eiropas uzraudzības iestādes — EVTI, EBI un EAAPI —, kuru rīcībā ir nepieciešamās ekspertu zināšanas un spēja sniegt palīdzību minētā uzdevuma veikšanā, atteicās no pilnvērtīga locekļa statusa EFRAG padomē, jo EFRAG esot privāta struktūra; uzskata, ka ECB un Eiropas uzraudzības iestādes kā EFRAG padomes novērotājas, ievērojot pārveidotos pārvaldības noteikumus, sniegtu pozitīvu ieguldījumu, lai labāk ņemtu vērā ietekmi uz finanšu stabilitāti; aicina Komisiju saistībā ar IAS regulas pārskatīšanu izpētīt veidus, kā nodrošināt sistemātisku oficiālu atgriezenisko saikni ar Eiropas uzraudzības iestādēm;

12.  pauž pārliecību, ka tikai vienkāršus noteikumus lietotāji var efektīvi piemērot un uzraudzītāji — kontrolēt; atgādina, ka G20 savā 2009. gada 2. aprīļa paziņojumā aicināja, sadarbojoties ar uzraudzības institūcijām, mazināt grāmatvedības standartu sarežģītību attiecībā uz finanšu instrumentiem un panākt skaidrību un konsekvenci vērtēšanas standartu starptautiskā piemērošanā; pauž bažas par joprojām aktuālo IFRS sarežģītību; prasa, izstrādājot jaunus grāmatvedības standartus, mazināt šo sarežģītību, kur vien tas ir nepieciešams un iespējams; uzskata, ka vienkāršāka grāmatvedības standartu sistēma sekmēs saskaņotāku īstenošanu, lai uzņēmumu finanšu dati būtu salīdzināmi starp dalībvalstīm;

13.  prasa, lai saskaņā ar IFRS tiktu paredzēta obligāta pārskatu sniegšana par katru valsti atsevišķi; atkārto Parlamenta viedokli, ka publiskai pārskatu sniegšanai par katru valsti atsevišķi var būt izšķiroša loma nodokļu apiešanas un krāpšanas apkarošanā;

14.  prasa IASB, Komisijai un EFRAG iesaistīt Parlamentu un Padomi visā finanšu pārskatu standartu izstrādes procesā un it īpaši to apstiprināšanas agrīnā posmā; uzskata, ka kontroles procedūrai attiecībā uz IFRS pieņemšanu ES būtu jāpiešķir oficiāls statuss un tā būtu jāstrukturē pēc analoģijas ar kontroles procedūru, kas piemērojama 2. līmeņa pasākumiem finanšu pakalpojumu jomā; iesaka Eiropas iestādēm uzaicināt ieinteresētās personas no pilsoniskās sabiedrības atbalstīt to darbības, tostarp EFRAG līmenī; aicina Komisiju izveidot ieinteresētajām personām paredzētu platformu grāmatvedības pamatprincipu apspriešanai Eiropā; aicina Komisiju dot Parlamentam iespēju saņemt īso sarakstu ar EFRAG valdes priekšsēdētāja amata kandidātiem, lai pirms balsošanas par ierosināto kandidātu varētu rīkot neoficiālas uzklausīšanas;

15.  šajā sakarībā norāda, ka Parlamentam vajadzētu uzņemties IFRS aktīva popularizētāja lomu, ja šajā rezolūcijā iekļautās prasības tiks ņemtas vērā, jo pierādījumi liecina, ka ieguvumi no tiem pārsniedz izmaksas;

16.  pauž pārliecību, ka globalizētai ekonomikai ir nepieciešami starptautiskā līmenī apstiprināti standarti; tomēr atgādina, ka konverģence nav pašmērķis, bet ir vēlama tikai tad, ja tās rezultātā tiek nodrošināti labāki grāmatvedības standarti, kas atspoguļo orientāciju uz sabiedrisko labumu, piesardzību un uzticamību; tādēļ uzskata, ka, neraugoties uz lēno progresu konverģences procesā, būtu jāturpina dialogs starp IASB un valstu grāmatvedības standartu noteicējiem;

17.  norāda, ka lielākā daļa uzņēmumu ir MVU; ņem vērā Komisijas nodomu kopā ar IASB apsvērt iespēju izstrādāt tādus kopējus kvalitatīvus un vienkāršotus grāmatvedības standartus MVU, kurus ES līmenī, ievērojot brīvprātības principu, varētu izmantot daudzpusējās tirdzniecības sistēmās un precīzāk — MVU izaugsmes tirgos — iekļauti MVU; šajā sakarībā pieņem zināšanai iespējas, ko MVU sniedz jau pastāvošie finanšu pārskatu standarti; uzskata — lai turpinātu darbu šajā jomā, IFRS ir jābūt mazāk sarežģītiem, tie nedrīkst veicināt procikliskumu un IASB vajadzētu iekļaut pietiekami daudz MVU pārstāvju; uzskata, ka IASB vajadzētu būt iekļautiem attiecīgo ieinteresēto personu pārstāvjiem; aicina Komisiju pirms jebkādu turpmāku pasākumu veikšanas pienācīgi izvērtēt IFRS ietekmi uz MVU; aicina rūpīgi sekot līdzi šādai norisei un pilnībā informēt Parlamentu, ņemot vērā labāka regulējuma procesu;

18.  uzsver, ka valstu standartu noteicēji tagad ir cieši integrēti EFRAG; tādēļ atzīmē EFRAG konsultējošo lomu grāmatvedības jautājumos, kas ir saistīti ar biržas sarakstā iekļautiem maziem uzņēmumiem, kā arī ar MVU kopumā;

19.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija mudina dalībvalstis ievērot EVTI pamatnostādnes par finanšu informācijas sniegšanas prasību izpildes nodrošināšanu; pauž nožēlu, ka vairākas dalībvalstis neievēro EVTI pamatnostādnes par finanšu informācijas sniegšanas prasību izpildes nodrošināšanu un pat neplāno to darīt; aicina šīs dalībvalstis īstenot centienus, lai nodrošinātu atbilstību; aicina Komisiju izvērtēt, vai EVTI pilnvaras ļauj nodrošināt konsekventu un saskaņotu izpildes nodrošināšanu visā ES, un ja tā nav, izpētīt citus veidus, kā nodrošināt pienācīgu izpildi;

20.  atzīst, ka līdzsvars starp obligāto IAS regulas piemērošanas jomu un dalībvalstīm sniegto izvēles iespēju paplašināt IFRS piemērošanu valsts līmenī nodrošina pienācīgu subsidiaritāti un proporcionalitāti;

21.  atzinīgi vērtē Komisijas nodomu izskatīt lietu par ES noteikumu koordinēšanu saistībā ar dividenžu sadali; šajā sakarībā atgādina par Kapitāla uzturēšanas direktīvas 17. panta 1. punktu, kurā ir tieša atsauce uz uzņēmuma gada pārskatiem, kā pamatu lēmumu pieņemšanai par dividenžu sadali un kurā paredzēti konkrēti ierobežojumu attiecībā uz dividenžu sadali; atzīmē, ka Komisijas veiktais IAS regulas izvērtējums atklāja dažus faktus, kas liecina par to, dalībvalstis IFRS ievērošanu nodrošina atšķirīgi; uzsver, ka kapitāla uzturēšanas un dividenžu sadales noteikumi IAS izvērtēšanas ziņojumu ir minēti kā iemesls juridiskām problēmām, kas var rasties atsevišķās jurisdikcijās, kurās dalībvalstis atļauj vai pieprasa IFRS izmantošanu attiecībā uz atsevišķiem gada finanšu pārskatiem, uz kuriem balstās sadalāmā peļņa; norāda, ka katra dalībvalsts pati lemj, kā savos tiesību aktos risināt šādus jautājumus saistībā ar ES kapitāla uzturēšanas prasībām; šajā sakarā aicina Komisiju nodrošināt atbilstību Kapitāla uzturēšanas direktīvai un Grāmatvedības direktīvai;

22.  aicina EFRAG un Komisiju pēc iespējas drīzāk pārbaudīt, vai grāmatvedības standarti pieļauj krāpšanu nodokļu jomā un nodokļu apiešanu, un veikt visas nepieciešamās izmaiņas, lai novērstu un nepieļautu iespējamus ļaunprātīgas izmantošanas gadījumus;

23.  ņem vērā nepārtrauktos centienus uzlabot pārredzamību un salīdzināmību, izstrādājot Eiropas publiskā sektora grāmatvedības standartus (EPSAS);

IFRS fonda, EFRAG un PIOB darbības

24.  atbalsta Komisijas ieteikumu, ka IFRS fonda Uzraudzības padomei galvenā uzmanība būtu jāveltī nevis iekšējai organizācijai, bet gan sabiedriskas nozīmes jautājumu apspriešanai, par kuriem varētu ziņot IFRS fondam; tomēr uzskata, ka būtu jāpanāk turpmāks progress attiecībā uz IFRS fonda un IASB pārvaldību, it īpaši pārredzamības, interešu konflikta nepieļaušanas un nolīgto ekspertu dažādības ziņā; norāda — ja Uzraudzības padome turpinās nepiekrist paredzētajiem pienākumiem, vienlaikus esot atkarīgai no lēmumu vienprātīgas pieņemšanas, būs apdraudēta IASB leģitimitāte; īpaši atbalsta Komisijas ierosinājumu standartu izstrādē apsvērt to investoru vajadzības attiecībā uz pārskatu sniegšanu, kuru investīcijām ir atšķirīgi termiņi, un sniegt konkrētus risinājumus, it īpaši ilgtermiņa investoriem; atbalsta labāku IASB integrēšanu starptautisko finanšu iestāžu sistēmā un pasākumus, lai nodrošinātu plašāku interešu pārstāvību (piemēram, patērētāju pārstāvju aģentūru un finanšu ministriju) un publisku pārskatatbildību, kas garantēs augstas kvalitātes grāmatvedības standartus;

25.  norāda, ka IASB dominē privāti dalībnieki; norāda, ka vidēji lieli uzņēmumi tajā vispār nav pārstāvēti; norāda, ka IFRS fonds joprojām ir atkarīgs no brīvprātīgām iemaksām, kuras tas bieži vien saņem no privātā sektora, kas var radīt interešu konflikta risku; aicina Komisiju mudināt IFRS fondu censties dažādot un līdzsvarot savu finansējuma struktūru, tostarp iekļaujot maksas un publiskus avotus;

26.  atzinīgi vērtē IFRS fonda / IASB darbību pārskatu sniegšanā par oglekļa dioksīdu un klimatu; īpaši uzskata, ka tādi svarīgi ilgtermiņa strukturāli jautājumi, kā oglekļa dioksīda aktīvu vērtēšana uzņēmumu bilancē, būtu skaidri jāiekļauj IFRS darba programmā, lai izstrādātu attiecīgus standartus; aicina IFRS struktūras savā darba kārtībā iekļaut pārskatu sniegšanu par oglekļa dioksīdu un ar to saistīto risku;

27.  aicina Komisiju un EFRAG izpētīt iespēju pāriet pensiju aktīvu piešķiršanā no pašu kapitāla uz obligācijām saskaņā ar IFRS ieviestas uz tirgus vērtību balstītas grāmatvedības rezultātā;

28.  atbalsta to, ka Komisija mudina IFRS fondu nodrošināt, lai IFRS izmantošana un pastāvīgs finansiāls ieguldījums kļūtu par priekšnoteikumiem dalībai IFRS fonda un IASB pārvaldības un uzraudzības struktūrās; aicina Komisiju izpētīt veidus, kā reformēt IFRS fondu un IASB, lai atņemtu veto tiesības locekļiem, kas neatbilst iepriekš minētajiem kritērijiem;

29.  aicina IFRS pilnvarotās personas, IFRS Uzraudzības padomi un IASB veicināt atbilstošu dzimumu līdzsvaru attiecīgajos forumos;

30.  atgādina savu Goulard ziņojumā iekļauto prasību veikt pasākumus demokrātiskas leģitimitātes, pārredzamības, pārskatatbildības un integritātes pastiprināšanai, kuri cita starpā skar dokumentu publisku pieejamību, atklātu dialogu ar dažādām ieinteresētajām personām, obligātu pārredzamības reģistru izveidi un noteikumus par lobiju sanāksmju pārredzamību, kā arī iekšējos noteikumus, jo īpaši interešu konflikta novēršanu;

31.  uzsver, ka EFRAG reformai ir jāuzlabo Eiropas ieguldījums jaunu IFRS izstrādē un ka tā varētu piedalīties IFRS fonda pārvaldības reformā;

32.  pauž nožēlu par to, ka EFRAG jau kādu laiku darbojas bez valdes priekšsēdētāja, ņemot vērā viņa(-as) lomu, panākot vienprātību un nodrošinot skaidru un stingru Eiropas viedokli par grāmatvedības jautājumiem starptautiskajā līmenī; uzsver, ka ir svarīgi pēc iespējas drīzāk iecelt jaunu priekšsēdētāju; tādēļ mudina Komisiju paātrināt darbā pieņemšanas procesu, pilnībā ņemot vērā Parlamenta un tā Ekonomikas un monetārās komitejas lomu;

33.  atzinīgi vērtē EFRAG reformu, kas stājās spēkā 2014. gada 31. oktobrī, un atzīst, ka šajā sakarā ir īstenoti būtiski centieni; pieņem zināšanai to, ka ir uzlabota pārredzamība; pauž nožēlu, ka attiecībā uz EFRAG finansēšanu un it īpaši iespēju izveidot biržas sarakstā iekļauto uzņēmumu maksātas obligātas nodevas sistēmu Komisija savos centienos galveno uzmanību veltīja to reformas daļu īstenošanai, kuras ir izpildāmas īsā laikposmā; prasa Komisijai saskaņā ar Maystadt ziņojumā ieteikto veikt oficiālus pasākumus, lai mudinātu dalībvalstis, kas vēl nav ieviesušas valsts finansēšanas mehānismu, to izdarīt; ņem vērā Komisijas priekšlikumu pagarināt EFRAG paredzēto Savienības programmu uz laikposmu no 2017. līdz 2020. gadam; aicina Komisiju sagatavot visaptverošu tās apstiprinātās reformas gada izvērtējumu, kā tas paredzēts Regulas (ES) Nr. 258/2014 9. panta 3. un 6. punktā; aicina Komisiju novērtēt iespējas ilgākā laika posmā EFRAG pārveidot par publisku aģentūru;

34.  pauž nožēlu, ka Maystadt ieteiktā prasība apvienot EFRAG izpilddirektora amatu ar EFRAG Tehniskās ekspertu grupas (TEG) priekšsēdētāja amatu tika pārvērsta par iespēju; atzīmē, ka jaunās valdes sastāvs atšķiras no Maystadt ierosinātā, jo Eiropas uzraudzības iestādes un Eiropas Centrālā banka atteicās pieņemt pilnvērtīga valdes locekļa statusu; aicina EFRAG paplašināt lietotāju skaitu valdē — kas pašlaik ir tikai viens — un nodrošināt, ka EFRAG ir pārstāvētas visas attiecīgās ieinteresētās personas;

35.  atzinīgi vērtē to, ka PIOB 2014. gadā dažādoja savu finansējumu; norāda, ka kopējais IFAC piešķirtais finansējums bija 58 %, kas — lai arī ir būtiska PIOB finansējuma daļa — ir krietni zem noteiktās divu trešdaļu robežvērtības un tādēļ Komisijai nebija jāierobežo tās gada iemaksas, kā noteikts Regulas (ES) Nr. 258/2014 9. panta 5. punktā; aicina PIOB pastiprināt centienus, lai nodrošinātu integritāti revidenta profesijā;

o
o   o

36.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 243, 11.9.2002., 1. lpp.
(2) OV L 182, 29.6.2013., 19. lpp.
(3) OV L 315, 14.11.2012., 74. lpp.
(4) OV L 105, 8.4.2014., 1. lpp.
(5) OV L 340, 22.12.2007., 66. lpp.
(6) OV C 259 E, 29.10.2009., 94. lpp.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0108.
(8) OV L 157, 9.6.2006., 87. lpp.
(9) OV L 158, 27.5.2014., 196. lpp.


Miera atbalsta operācijas — ES sadarbība ar ANO un Āfrikas Savienību
PDF 356kWORD 113k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 7. jūnija rezolūcija par miera atbalsta operācijām — ES sadarbība ar ANO un Āfrikas Savienību (2015/2275(INI))
P8_TA(2016)0249A8-0158/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību V sadaļu un jo īpaši tā 21., 41., 42. un 43. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 220. pantu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus un jo īpaši to VI, VII un VIII nodaļu,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2015. gada 1. aprīļa ziņojumu „Partnerattiecības mieram: ceļā uz partnerību miera uzturēšanā”(1),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas un augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2015. gada 28. aprīļa kopīgo paziņojumu „Spēju veidošana drošības un attīstības atbalstam — palīdzība partneriem krīžu novēršanai un pārvaldībai”(2),

–  ņemot vērā ANO augsta līmeņa neatkarīgās darba grupas par miera uzturēšanas operācijām 2015. gada 16. jūnija ziņojumu (3),

–  ņemot vērā deklarāciju, ko 2015. gada 28. septembrī pieņēma Amerikas Savienoto Valstu prezidenta Baraka Obamas sasauktā valstu vadītāju samitā par miera uzturēšanu,

–  ņemot vērā 2012. gada 14. jūnija dokumentu “Rīcības plāns, ar ko stiprina KDAP atbalstu, ko ES sniedz ANO miera uzturēšanas operācijām”(4) un 2015. gada 27. marta dokumentu „Stiprināt ANO un ES stratēģisko partnerību miera uzturēšanai un krīžu pārvarēšanai — prioritātes 2015.–2018. gadam”(5),

–  ņemot vērā Āfrikas un ES kopīgo stratēģiju (JAES), par ko vienojās 2. ES un Āfrikas samitā Lisabonā 2007. gada 8. un 9. decembrī(6), un JAES ceļvedi 2014.–2017. gadam, par ko vienojās 4. ES un Āfrikas samitā Briselē 2014. gada 2. un 3. aprīlī(7),

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 3/2011 „Ar Apvienoto Nāciju Organizācijas starpniecību ieguldīto ES līdzekļu izlietojuma produktivitāte un efektivitāte konfliktu skartajās valstīs”,

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 24. novembra rezolūciju par ES lomu Apvienoto Nāciju Organizācijā — kā labāk sasniegt ES ārpolitikas mērķus(8),

–  ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2015. gada 9. decembra rezolūciju par Āfrikas Miera nodrošināšanas fonda izvērtējumu pēc desmit gadus ilgas darbības — efektivitāte un nākotnes perspektīvas,

–  ņemot vērā Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam,

–  ņemot vērā 2007. gada novembra Oslo Vadlīnijas par militāro un civilās aizsardzības līdzekļu izmantojumu katastrofu seku novēršanā,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības dibināšanas akta 4.h and 4.j pantu,

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju par desmito gadadienu ANO Drošības padomes Rezolūcijai Nr. 1325 (2000) par sievietēm, mieru un drošību(9),

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 15. oktobra secinājumus „Demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības pirmsākumi. Eiropas iesaistīšanās ar pilsonisko sabiedrību ārējo attiecību jomā”,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A8-0158/2016),

A.  tā kā miera atbalsta operācijas (MAO) ir viens no veidiem reaģēšanai uz krīzēm, parasti atbalstot kādu starptautiski atzītu organizāciju, piemēram, ANO vai Āfrikas Savienību (ĀS), un saņemot ANO mandātu, un to mērķis ir novērst bruņotus konfliktus, atjaunot, saglabāt vai veidot mieru, īstenot miera nolīgumus un risināt problēmas, ko rada sarežģītās ārkārtas situācijas un nefunkcionējošas vai vājas valstis; tā kā stabilitāte Āfrikas un Eiropas kaimiņvalstīs radītu ievērojamus ieguvumus visām mūsu valstīm;

B.  tā kā MAO mērķis ir palīdzēt izveidot stabilu, drošu un labklājīgāku vidi ilgtermiņā; tā kā būtiski priekšnoteikumi šajā nolūkā ir laba pārvaldība, tiesiskums, stiprāk ievērota likuma vara, civiliedzīvotāju aizsardzība, cilvēktiesību ievērošana un drošība, un sekmīga samierināšana, rekonstrukcija un ekonomiskās attīstības programmas palīdzēs sasniegt stabilu mieru un labklājību;

C.  tā kā drošības vide Āfrikā ir būtiski mainījusies, jo īpaši pēdējos desmit gados, kad Somālijā, Nigērijā, kā arī Sāhelas un Sahāras reģionā ir parādījušies teroristu un nemiernieku grupējumi un daudzos apgabalos miera uzturēšanas un pretterorisma operācijas kļūst par normu, nevis izņēmumu; tā kā aizvien vairāk ir nestabilu valstu un nepārvaldītu apvidu, liekot tik daudziem dzīvot nabadzībā un vidē, kurā valda beztiesiskums, korupcija un vardarbība; tā kā caurlaidīgās robežas kontinentā palīdz uzkurināt vardarbību, mazina drošību un paver iespējas noziedzīgām darbībām;

D.  tā kā jaunajā Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam miers ir atzīts par attīstībai izšķirošu faktoru un ir ieviests ilgtspējīgas attīstības mērķis (IAM) Nr. 16 par mieru un tiesiskumu;

E.  tā kā pienācīgi pieredzējušām un aprīkotām organizācijām un valstīm, kas ideālā gadījumā ir saņēmušas skaidru un reālistisku ANO mandātu, būtu jānodrošina resursi, kas nepieciešami sekmīgai MAO, lai palīdzētu radīt apstākļus pilsoniskās sabiedrības organizāciju darbībai;

F.  tā kā ANO joprojām ir galvenais starptautiskā miera un drošības garants un tai ir visaptverošākā daudzpusējās sadarbības struktūra krīžu pārvarēšanas jomā; tā kā pašlaik tiek īstenotas 16 ANO miera uzturēšanas operācijas, kurās ir izvietoti vairāk nekā 120 000 cilvēku, kas ir vairāk nekā jebkad agrāk; tā kā vairāk nekā 87 % no ANO miera uzturētājiem tiek izmantoti astoņās misijās Āfrikā; tā kā ANO darbību apmērs ir ierobežots;

G.  tā kā ĀS darbojas ar citādiem ierobežojumiem nekā ANO un var atbalstīt kādu no pusēm, iejaukties bez uzaicinājuma un iejaukties gadījumā, ja nav parakstīts miera nolīgums, vienlaikus joprojām ievērojot ANO Statūtus; tā kā, ņemot vērā valstu savstarpējo un iekšējo konfliktu skaitu Āfrikā, tā ir svarīga atšķirība;

H.  tā kā NATO ir sniegusi atbalstu ĀS, tostarp AMIS misijai Darfūrā un AMISOM Somālijā, attiecībā uz plānošanu un stratēģiskiem gaisa un jūras pārvadājumu līdzekļiem un Āfrikas rezerves spēku (ASF) spēju veidošanu;

I.  tā kā krīzēm Āfrikā ir nepieciešama saskaņota globāla atbilde, kas būtu ievērojami plašāka, ietverot ne tikai drošības aspektus; tā kā miers un drošība ir nepieciešams priekšnoteikums attīstībai un visi vietējie un starptautiskie dalībnieki ir uzsvēruši, ka ir vajadzīga cieša koordinācija starp drošības un attīstības politiku; tā kā ir nepieciešama ilgtermiņa perspektīva; tā kā drošības sektora reformai un bijušo kaujinieku atbruņošanai, demobilizācijai un reintegrācijai var būt nozīme, lai sasniegtu stabilitātes un attīstības mērķus; tā kā ANO Miera un drošības koordinācijas birojam un Āfrikas Savienības Pastāvīgajai misijai Briselē ir būtiska loma attiecību veidošanā starp to organizācijām un ES, NATO un valstu vēstniecībām;

J.  tā kā primārais mehānisms Eiropas sadarbībai ar ĀS ir Āfrikas Miera nodrošināšanas fonds, kas sākotnēji izveidots 2004. gadā un kas ar dalībvalstu finansēta EAF starpniecību nodrošina apmēram EUR 1,9 miljardus; tā kā 2003. gadā, izveidojot Āfrikas Miera nodrošināšanas fondu, tā finansēšana, izmantojot EAF līdzekļus, bija paredzēta kā pagaidu risinājums, taču pēc 12 gadiem EAF joprojām ir galvenais Āfrikas Miera nodrošināšanas fonda finansēšanas avots; tā kā 2007. gadā fonda darbības joma tika paplašināta, iekļaujot vairāk konfliktu novēršanas un pēckonfliktu stabilizācijas pasākumu; tā kā 2014.–2016. gada rīcības programmā ir ņemts vērā ārējais novērtējums un apspriešanās ar dalībvalstīm un ieviesti jauni elementi, lai uzlabotu efektivitāti; tā kā LES 43. pantā ir atsauce uz tā dēvētajiem “Petersbergas Plus” uzdevumiem, kas ietver militārās konsultēšanas un palīdzības uzdevumus, konfliktu novēršanas un miera uzturēšanas uzdevumus, un kaujas spēku uzdevumus krīzes pārvarēšanai, tostarp miera atjaunošanu un stabilizāciju pēc konflikta novēršanas; tā kā 2014. gadā vairāk nekā 90 % no budžeta bija paredzēti MAO, atvēlot 65 % no šā budžeta Āfrikas Savienības misijas Somālijā (AMISOM) personālam; tā kā Āfrikas Savienības un Āfrikas reģionālo ekonomikas kopienu institucionālo spēju stiprināšana ir izšķiroši svarīga MAO un pēckonflikta izlīguma un rehabilitācijas procesu panākumiem;

K.  tā kā ES loma ir jāskata kontekstā ar ieguldījumiem, ko MAO sniedz daudzas valstis un organizācijas; tā kā, piemēram, ASV ir pasaulē lielākais finanšu ieguldītājs ANO miera uzturēšanas operācijās un sniedz tiešu atbalstu ĀS ar Āfrikas miera uzturēšanas ātrās reaģēšanas partnerības starpniecību, kā arī aptuveni USD 5 miljardus, lai atbalstītu ANO operācijas Centrālāfrikas Republikā, Mali, Kotdivuārā, Dienvidsudānā un Somālijā; tā kā šos dažādos finansējuma avotus koordinē Āfrikas Savienības Miera un drošības partneru grupa; tā kā Ķīna ir kļuvusi par aktīvu dalībnieci ANO miera uzturēšanas operācijās un Ķīnas un Āfrikas sadarbības forumā ir iekļauta ĀS Komisija; tā kā pēc Etiopijas Indija, Pakistāna un Bangladeša ir tās valstis, kas visvairāk nodrošina personālu ANO miera uzturēšanai;

L.  tā kā Eiropas valstis un pati ES ir būtiski ieguldītāji ANO sistēmā, jo īpaši sniedzot finansiālu atbalstu ANO programmām un projektiem; tā kā Francija, Vācija un Apvienotā Karaliste ir lielākās Eiropas līdzekļu devējas ANO miera uzturēšanas operācijām; tā kā ES dalībvalstis kopā ir lielākais finanšu devējs ANO miera uzturēšanas budžetam, nodrošinot aptuveni 37 %, un tās pašlaik palīdz bruņotajiem spēkiem, kas piedalās deviņās miera uzturēšanas misijās; tā kā turklāt 2014. un 2015. gada ES finanšu saistības, kas paredzētas ĀS, sasniedza EUR 717,9 miljonus un ĀS veica iemaksas tikai EUR 25 miljonu apmērā; tā kā Eiropas valstis nodrošina tikai 5 % no ANO miera uzturēšanas personāla, proti, 5000 karavīru no aptuveni 92 000 nodarbināto; tomēr ņemot vērā, ka, piemēram, Francija katru gadu apmāca 25 000 afrikāņu karavīrus un turklāt izvieto vairāk nekā 4000 darbinieku Āfrikas miera uzturēšanas operācijās;

M.  tā kā kājnieku mīnas ir bijis būtisks šķērslis pēckonflikta rehabilitācijai un attīstībai, jo īpaši Āfrikā, un ES pēdējos 20 gados ir iztērējusi aptuveni EUR 1,5 miljardus pasākumiem, lai atbalstītu atmīnēšanu un sniegtu palīdzību mīnu upuriem, kļūstot par lielāko līdzekļu devēju šajā jomā;

N.  tā kā papildus atsevišķu Eiropas valstu lomai ES ir sava nozīme, nodrošinot MAO ar daudzdimensionālām darbībām; tā kā ES sniedz tehnisku un finansiālu atbalstu ĀS un apakšreģionālām organizācijām, jo īpaši, izmantojot Āfrikas Miera nodrošināšanas fondu, Stabilitātes un miera veicināšanas instrumentu un Eiropas Attīstības fondu; tā kā ES īsteno konsultāciju un apmācības pasākumus KDAP misiju ietvaros, palīdzot stiprināt Āfrikas spējas pārvarēt krīzes;

O.  tā kā piecas ES civilās misijas un četras ES militārās operācijas, kas turpinās Āfrikā, bieži vien darbojas paralēli vai secīgi ar ANO, ĀS vai valsts mēroga pasākumiem;

P.  tā kā ES ir apņēmusies palīdzēt stiprināt Āfrikas miera un drošības sistēmu, jo īpaši atbalstot Āfrikas rezerves spēku darbības spējas (ASF);

Q.  tā kā Eiropadome pieprasīja ES un tās dalībvalstīm palielināt savu atbalstu partnervalstīm un organizācijām, nodrošinot apmācības, konsultācijas, aprīkojumu un resursus, lai tās arvien vairāk varētu krīzes novērst vai pārvarēt pašas; tā kā ir skaidra nepieciešamība veikt savstarpēji pastiprinošus pasākumus drošības un attīstības jomā, lai sasniegtu šo mērķi;

R.  tā kā ES vajadzētu atbalstīt darbības, ko veic citi dalībnieki, kuri var būt labāk piemēroti konkrēto uzdevumu veikšanai, izvairoties no dublēšanās un palīdzot stiprināt to struktūru darbu, kuras jau ir uz vietas, īpaši dalībvalstis;

S.  tā kā LES 41. panta 2. punkts aizliedz no ES budžeta finansēt operācijas, kas skar militārus vai aizsardzības aspektus, vienlaikus skaidri neizslēdzot ES finansējumu militāriem uzdevumiem, piemēram, miera uzturēšanas operācijām, kurām ir attīstības mērķi; tā kā kopīgi izdevumi ir jāsedz dalībvalstīm saskaņā ar Athena mehānismu; tā kā, kaut gan ES attīstības politikas primārais mērķis ir nabadzības mazināšana un ilgākā laika posmā — tās izskaušana, LESD 209. un 212. pantā nav skaidri izslēgta drošības sektora spēju veidošanas finansēšana; tā kā EAF un Āfrikas Miera nodrošināšanas fondam ir liela nozīme drošības un attīstības saiknes nodrošināšanā kā instrumentiem, kas nav iekļauti ES budžetā; tā kā EAF ir paredzēta prasība, lai plānošana atbilstu oficiālās attīstības palīdzības (OAP) kritērijiem, kuros galvenokārt ir izslēgti ar drošību saistīti izdevumi; tā kā ES strādā pie iespējas izveidot papildu instrumentus, kas paredzēti šai jomai saistībā ar savu iniciatīvu par spēju veidošanu drošības un attīstības atbalstam (CBSD);

T.  tā kā ES iesaistīšanās vadošajiem principiem vajadzētu būt attiecīgo valstu vajadzībām un Eiropas drošības interesēm,

1.  uzsver, ka ir vajadzīgas saskaņotas ārējās darbības, kurās izmanto diplomātiskos, drošības un attīstības instrumentus, lai atjaunotu uzticēšanos un risinātu problēmas, kas saistītas ar kariem, iekšējiem konfliktiem, nedrošību, nestabilitāti un pārejas posmu;

2.  norāda, ka vairāku ANO sankcionētu misiju izvietošana vienā operāciju norises vietā, iesaistot dažādus dalībniekus un reģionālās organizācijas, arvien lielākā mērā kļūst par mūsdienu miera uzturēšanas operāciju realitāti; uzsver, ka šo sarežģīto partnerību pārvaldība, nedublējot darbu vai misijas, ir būtiska, lai panāktu operāciju sekmīgumu; šajā sakarā prasa izvērtēt un racionalizēt pašreizējās struktūras;

3.  uzsver, cik būtiska ir agrīna saziņa un uzlabotas procedūras krīžu apspriešanai ar ANO un ĀS, kā arī citām organizācijām, piemēram, NATO un EDSO; uzsver, ka ir jāuzlabo informācijas apmaiņa, tostarp par misiju plānošanu, īstenošanu un analīzi; atzinīgi vērtē to, ka ir pabeigta un parakstīta ES un ANO administratīvā vienošanās par klasificētas informācijas apmaiņu; atzīst Āfrikas un ES partnerības un ES ĀS politiskā dialoga par mieru un drošību nozīmi; ierosina ĀS, ES un citiem svarīgākajiem dalībniekiem vienoties ar ANO par kopīgu mērķu kopumu Āfrikas drošībai un attīstībai;

4.  mudina ES, ņemot vērā šo problēmu mērogu un citu organizāciju un valstu sarežģītos iesaistīšanās apstākļus, censties panākt atbilstošu darba dalīšanu un koncentrēties uz tām jomām, kurās tā var vislabāk dot pievienoto vērtību; norāda, ka vairākas dalībvalstis jau ir iesaistītas operācijās Āfrikā un ka ES var radīt reālu pievienoto vērtību, palielinot atbalstu šīm operācijām;

5.  norāda, ka drošības vide kļūst arvien sarežģītāka un ANO un ĀS misijām ir nepieciešama visaptveroša pieeja, saskaņā ar kuru papildus militāro, diplomātisko un attīstības instrumentu izvēršanai citi būtiski faktori ir pamatīgas zināšanas par drošības vidi, apmaiņas ar izlūkdatiem, informāciju un modernām tehnoloģijām, zināšanas par to, kā apkarot terorismu un cīnīties pret noziedzību konflikta un pēckonflikta zonās, kritisko veicinātājfaktoru izvietošana, humānās palīdzības sniegšana un politiskā dialoga atjaunošana, un visos šajos jautājumos Eiropas valstis var palīdzēt; norāda uz darbu, ko šajā jomā ir paveikušas konkrētas dalībvalstis, kā arī citas starptautiskās organizācijas;

6.  uzsver, cik liela nozīme ir citiem ES instrumentiem drošības jomā un jo īpaši KDAP misijām un operācijām; atgādina, ka ES iesaistās Āfrikā, lai palīdzētu stabilizēt krīzes skartas valstis, jo īpaši, izmantojot apmācības misijas; uzsver to lomu, kas gan civilajām, gan militārajām KDAP misijām ir attiecībā uz drošības sektora reformu atbalstīšanu un starptautiskas krīžu pārvaldības stratēģijas veicināšanu;

7.  norāda, ka tas, kā tiek uztverta MAO leģitimitāte, ir tās panākumu atslēga; uzskata, ka ĀS būtu jāpalīdz ar atbalstu un bruņotajiem spēkiem, kur vien iespējams; norāda, ka tas ir svarīgi arī saistībā ar ĀS ilgtermiņa mērķiem panākt, lai tā būtu pašregulējoša;

8.  atzinīgi vērtē to, ka jaunā Āfrikas Miera nodrošināšanas fonda rīcības programma pievēršas trūkumiem un spēcīgāku uzsvaru liek uz risinājuma stratēģijām, vienmērīgāku sloga sadalīšanu ar Āfrikas valstīm, mērķtiecīgāku atbalstu un uzlabotām lēmumu pieņemšanas procedūrām;

9.  atzinīgi vērtē ANO un ES stratēģisko partnerību miera uzturēšanā un krīžu pārvaldībā un tās prioritātes 2015.–2018. gadam, par ko vienojās 2015. gada martā; atzīmē KDAP iepriekšējās un pašreizējās misijas, kuru mērķis ir miera uzturēšana, konfliktu novēršana un starptautiskās drošības stiprināšana, un ņem vērā, ka citām organizācijām, tostarp Āfrikas kontinenta un reģionālajām organizācijām un valstīm, kuras atrodas šajā teritorijās, ir svarīga loma; aicina ES turpināt centienus, lai sekmētu dalībvalstu ieguldījumus; atgādina, ka ES ir iesaistījusies tādās krīzes pārvaldības darbībās Āfrikā, kuru mērķis ir miera uzturēšana, konfliktu novēršana un starptautiskās drošības stiprināšana saskaņā ar ANO Statūtiem; atzīmē, ka 2015. gada 28. septembrī valstu vadītāju samitā par miera uzturēšanu tikai 11 no 28 ES dalībvalstīm pauda apņemšanās, turklāt Ķīna apņēmās nodrošināt 8000 karavīru rezerves spēkus un Kolumbija — 5000 karavīru; aicina ES dalībvalstis būtiski palielināt militāro un policijas ieguldījumu ANO miera uzturēšanas misijās;

10.  uzsver, ka nepieciešama ātra Āfrikas reakcija uz krīzēm, un norāda uz būtisko lomu, kas šajā ziņā ir Āfrikas rezerves spēkiem (ASF); uzsver ES ievērojamo ieguldījumu, izmantojot Āfrikas Miera nodrošināšanas fondu un ĀS finansējumu, lai palīdzētu ĀS stiprināt tās spējas sniegt kolektīvu reakciju uz krīzēm šajā kontinentā; mudina reģionālās organizācijas, piemēram, Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienu (ECOWAS) un Dienvidāfrikas attīstības kopienu (SADC) palielināt centienus saistībā ar ātro reaģēšanu uz krīzēm Āfrikā un papildināt ĀS pūliņus;

11.  tomēr uzsver, ka ir svarīgi vairāk ieguldīt konfliktu novēršanā, ņemot vērā tādus faktorus kā politiskā un reliģiskā radikalizācija, ar vēlēšanām saistītā vardarbība, iedzīvotāju pārvietošana un klimata pārmaiņas;

12.  atzīst Āfrikas Miera nodrošināšanas fonda izšķirošo ieguldījumu, attīstot ANO, ES un ĀS partnerības trijotni; uzskata, ka minētais fonds nodrošina gan sākuma punktu, gan arī potenciālu mehānismu, lai izveidotu stiprāku ES un ĀS partnerību, un tas ir pierādījis savu neaizvietojamību, ļaujot ĀS un caur to astoņām reģionālām kopienām (REC) plānot un īstenot savas darbības; uzskata, ka ES iestādēm un dalībvalstīm vajadzētu arī turpmāk būt cieši iesaistītām, lai fonds tiktu pilnībā izmantots, kā arī to, lai ĀS parāda augstāku efektivitātes un pārredzamības līmeni fondu izmantošanā; uzskata, ka Āfrikas Miera nodrošināšanas fondam ir jākoncentrējas uz strukturālo atbalstu, nevis uz Āfrikas bruņoto spēku algu finansēšanu; atzīst, ka tiek izmantoti arī citi finansēšanas mehānismi, taču uzskata, ka, ņemot vērā fonda pievēršanos tikai Āfrikai, kā arī tā skaidros mērķus, tas ir īpaši svarīgs attiecībā uz MAO Āfrikā; uzskata, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijām (PSO), kas veido mieru Āfrikā, ir jādod iespēja paust savu viedokli, īstenojot stratēģiskāku sadarbību ar PSO miera un drošības veidošanā; joprojām saglabā bažas par Āfrikas valstu nepārtrauktajām finansēšanas un politiskās gribas problēmām; atzīmē Padomes 2012. gada 24. septembra secinājumus, kuros teikts, ka būs jāapsver alternatīvas iespējas finansējumam no EAF;

13.  pauž novērojumu, ka Eiropas militārās sadarbības stiprināšana palielinātu efektivitāti un lietderību saistībā ar Eiropas ieguldījumu ANO miera uzturēšanas misijās;

14.  ņemot vērā Āfrikas spēju veidošanas svarīgumu, atzinīgi vērtē Amani Africa II mācību sekmīgo veikšanu 2015. gada oktobrī, iesaistot vairāk nekā 6 000 militāro, policijas un civilo dalībnieku, un gaida Āfrikas rezerves spēku (ASF), kuru personāls būs 25 000, gatavības sasniegšanu pēc iespējas drīzāk 2016. gadā;

15.  aicina ES un tās dalībvalstis, kā arī ar citus starptautiskās sabiedrības dalībniekus palīdzēt ar apmācību, tostarp disciplīnu, aprīkojumu, loģistikas atbalstu, finanšu palīdzību un spēka lietošanas noteikumu (RoE) izstrādi, veicināt un sekmēt Āfrikas valstu pastāvīgu iesaistīšanos ASF; mudina dalībvalstu vēstniecības un ES delegācijas aktīvāk popularizēt ASF Āfrikas galvaspilsētās; uzskata, ka oficiālās attīstības palīdzība (OAP) ir jārestrukturē ESAO sistēmā no miera veidošanas viedokļa; uzskata, ka EAF regula ir jāpārskata, lai paredzētu programmu, kurā iekļauti tādi miera, drošības un tiesiskuma izdevumi, kuriem ir ar attīstību saistīts pamatojums;

16.  atzīmē kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) misiju nozīmi Āfrikas drošībā, īpaši apmācības un atbalsta misiju nozīmi Āfrikas bruņotajiem spēkiem, un it sevišķi nozīmi, kāda ir Eiropas Savienības militārajai misijai, lai palīdzētu Mali bruņoto spēku apmācībā (EUTM Mali), Eiropas Savienības KDAP misijai Mali (EUCAP Sahel Mali) un Eiropas Savienības KDAP misijai Nigērā (EUCAP Sajel Niger), Eiropas Savienības Apmācības misijai Somālijā (EUTM Somalia) un Eiropas Savienības misijai saistībā ar reģiona jūras spēku izveidi Āfrikas ragā (EUCAP Nestor); atzīmē šo misiju sniegto papildu atbalstu citām ANO vadībā īstenotām misijām; aicina ES pastiprināt šo apmācības misiju spējas, īpaši, ļaujot apmācītajiem Āfrikas karavīriem būt uzraudzītiem operāciju laikā un pēc tām;

17.  uzstāj, ka ne ES, ne tās dalībvalstīm, atbalstot MAO, nevajadzētu rīkoties izolēti, bet ka tām vajadzētu pilnībā ņemt vērā citu starptautisko dalībnieku ieguldījumus, uzlabot koordināciju ar tiem un atbildes reakcijas ātrumu un koncentrēt centienus uz konkrētām prioritārām valstīm, izmantojot vispiemērotākās un pieredzējušākās dalībvalstis un Āfrikas valstis kā vadošās valstis; uzsver reģionālo ekonomikas kopienu (REC) nozīmi Āfrikas vispārējā drošības sistēmā; atzīmē, ka ES delegācijas varētu sekmēt starptautisko dalībnieku rīcības saskaņošanu;

18.  atbalsta holistisku ES pieeju, kas ir galvenais instruments, lai izmantotu visu ES rīcības potenciālu miera uzturēšanas operācijās un stabilizācijas procesā un lai pielietotu dažāda veida atbalstu ĀS valstu attīstībai;

19.  uzsver, ka ES iesaistes Āfrikā prioritātei ir jābūt palīdzībai robežu pārvaldībā; atzīmē, ka caurlaidīgas robežas ir viens no galvenajiem terorisma palielināšanās cēloņiem Āfrikā;

20.  atzinīgi vērtē kopīgo paziņojumu par spēju veidošanu un pievienojas Padomei, prasot to nekavējoties īstenot; norāda uz ES potenciālu jo īpaši attiecībā uz tās visaptverošo pieeju, kurā iekļauti civilie un militārie līdzekļi, lai palīdzētu stiprināt drošību nestabilās un konfliktu skartās valstīs un lai nodrošinātu mūsu partneru vajadzības, īpaši militārā atbalsta saņēmēju vajadzības, vienlaikus atkārtoti uzsverot, ka drošība ir attīstības un demokrātijas priekšnoteikums; pauž nožēlu, ka ne Eiropas Komisija, ne arī Padome neinformēja Eiropas Parlamentu par savu novērtējumu attiecībā uz juridiskajām iespējām, lai atbalstītu spēju veidošanu; aicina abas iestādes laikus informēt par to Eiropas Parlamentu; aicina Eiropas Komisiju ierosināt juridisko pamatu atbilstīgi Eiropas 2013. gadā noteiktajiem mērķiem, kas ir izklāstīti iniciatīvā “Nodrošināt un uzlabot”;

21.  norāda, ka Padomes Juridiskā dienesta 2015. gada 7. decembra dokumentā “Spēju palielināšana, atbalstot drošību un attīstību — juridiski jautājumi” piedāvātas pārdomas par veidiem, kā finansēt Āfrikas valstu militāro aprīkojumu; aicina Padomi turpināt šo diskusiju;

22.  atzinīgi vērtē pozitīvās atbildes, ko saņēma Francija pēc 42. panta 7. punkta aktivizācijas; ļoti atzinīgi vērtē atkārtotu Eiropas bruņoto spēku iesaistīšanos Āfrikā;

23.  atzīst, ka problēma bieži vien ir nevis finansējuma trūkums, bet gan tas, kā līdzekļi tiek izlietoti un kādi citi resursi tiek izmantoti; atzīmē, ka Revīzijas palātas ieteikumi attiecībā uz ES fondiem nav pilnībā īstenoti; prasa regulāri pārbaudīt to, kā valstu valdību finansējums tiek izlietots ar ES un ANO starpniecību; uzskata, ka ir ļoti būtiski finansējumu izmantot efektīvi, ņemot vērā finansējuma ierobežoto apjomu un milzīgā mēroga problēmas, ko nākas risināt; uzskata, ka pārskatatbildība ir būtiska šī procesa daļa un ka tā arī palīdz novērst Āfrikā plaši izplatīto korupciju; prasa veikt pilnīgāku un pārredzamāku novērtēšanu ES atbalstītajām MAO; atbalsta tādas iniciatīvas kā Békou trasta fonds, kas darbojas Centrālāfrikas Republikā un kura mērķis ir apkopot Eiropas ar attīstību saistītus resursus, specializētās zināšanas un spējas, lai pārvarētu starptautiskās rīcības sadrumstalotību un neefektivitāti valsts atjaunošanā; aicina ES instrumentiem sistemātiskāk veikt kopīgu plānošanu;

24.  atzīmē 2015. gada 15. maija ANO Novērtējuma ziņojumu par izpildi un koriģējošo atbalstu saistībā ar seksuālu izmantošanu un vardarbību, ko miera uzturēšanas operācijās veicis ANO vai ar to saistīts personāls; uzskata, ka ĀS, ANO, ES un tās dalībvalstīm ir jāīsteno stingra uzraudzība attiecībā uz krimināllietām un mudina īstenot visstingrākās disciplinārās un tiesiskās procedūras un darīt visu iespējamo, lai novērstu šādus kriminālnoziegumus; turklāt iesaka nodrošināt pienācīgu miera uzturēšanas operāciju personāla apmācību un izglītību un uzskata, ka sieviešu dzimuma darbinieku un dzimumu jautājumu padomnieku iecelšana palīdzētu pārvarēt kultūras stereotipus un samazināt seksuālās vardarbības gadījumus;

25.  prasa ES un ANO īstenot saskaņotus centienus attiecībā uz spēju veidošanu; uzskata, ka pašreizējā finansēšanas programma nav ilgtspējīga un ka uz Āfrikas Miera nodrošināšanas fondu būtu jāattiecina nosacījumi, lai mudinātu ĀS palielināt savus ieguldījumus MAO;

26.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomes priekšsēdētājam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ĀS Komisijas priekšsēdētājai, Panāfrikas parlamenta priekšsēdētājam, NATO ģenerālsekretāram un NATO Parlamentārās asamblejas priekšsēdētājam.

(1) S/2015/229.
(2) JOIN(2015)0017.
(3) A/70/95–S/2015/446.
(4) Padomes dokuments 11216/12.
(5) EĀDD(2015)458, Padomes dokuments 7632/15.
(6) Padomes dokuments 7204/08.
(7) Padomes dokuments 8370/14.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0403.
(9) OV C 99 E, 3.4.2012., 56. lpp..


Negodīga tirdzniecības prakse pārtikas piegādes ķēdē
PDF 462kWORD 147k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 7. jūnija rezolūcija par negodīgu tirdzniecības praksi pārtikas piegādes ķēdē (2015/2065(INI))
P8_TA(2016)0250A8-0173/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 15. jūlija paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Negodīgas tirdzniecības prakses novēršana uzņēmumu savstarpējā pārtikas apgādes ķēdē” (COM(2014)0472),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par uzņēmumu savstarpēju negodīgu tirdzniecības praksi pārtikas apgādes ķēdē (COM(2016)0032),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 28. oktobra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Labāka pārtikas apgādes ķēdes darbība Eiropā” (COM(2009)0591),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 31. janvāra Zaļo grāmatu par negodīgu tirdzniecības praksi uzņēmumu savstarpējās attiecībās pārtikas un nepārtikas preču apgādes ķēdē Eiropā (COM(2013)0037),

–  ņemot vērā 2008. gada 19. februāra rakstisko deklarāciju Nr. 0088/2007 par izpēti saistībā ar Eiropas Savienības tirgū darbojošos lielveikalu ļaunprātīgu varas izmantošanu un tās novēršanu(1),

–  ņemot vērā savu 2010. gada 7. septembra rezolūciju par taisnīgiem ienākumiem lauksaimniekiem: labāku pārtikas apgādes ķēdes darbība Eiropā(2),

–  ņemot vērā savu 2012. gada 19. janvāra rezolūciju par nepilnībām pārtikas apgādes ķēdē(3),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 12. novembra atzinumu par Komisijas Zaļo grāmatu par negodīgu tirdzniecības praksi uzņēmumu savstarpējās attiecībās pārtikas un nepārtikas preču apgādes ķēdē Eiropā,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par lielās mazumtirdzniecības nozari — tendencēm un ietekmi uz lauksaimniekiem un patērētājiem(4),

–  ņemot vērā savu 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par ikgadējo ziņojumu par ES konkurences politiku(5), jo īpaši tās 104. punktu,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 30. jūlija lēmumu, ar ko izveido Augsta līmeņa forumu par pārtikas apgādes ķēdes darbības uzlabošanu(6),

–  ņemot vērā savu 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par efektīvāku un taisnīgāku mazumtirdzniecības tirgu(7),

–  ņemot vērā 2016. gada janvāra pētījumu „Pārtikas piegādes ķēdes vertikālo attiecību labas prakses principu īstenošanas uzraudzība”, ko Komisijas uzdevumā sagatavojis uzņēmums „Areté srl”,

–  ņemot vērā savu 2013. gada 11. decembra rezolūciju par rīcības plānu Eiropas mazumtirdzniecības nozarē — ieguvums visām iesaistītajām pusēm(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/114/EK par maldinošu un salīdzinošu reklāmu(9),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Direktīvu 2011/7/ES par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos(10),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem(11),

–  ņemot vērā Apvienotās Karalistes pārtikas tirgus tiesneša (UK Groceries Code Adjudicator) 2016. gada 26. janvāra izmeklēšanu „Tesco plc” lietā,

–  ņemot vērā Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvu 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos(12);

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 14. marta Regulu (ES) Nr. 261/2012, ar ko attiecībā uz līgumattiecībām piena un piena produktu nozarē groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1234/2007(13),

–  ņemot vērā piegādes ķēdes iniciatīvas 2015. gada jūlija progresa ziņojumu,

–  ņemot vērā starptautiskās organizācijas „Consumers International” 2012. gada ziņojumu „The relationship between supermarkets and suppliers: what are the implications for consumers?” [Lielveikalu un piegādātāju attiecības — kā tās ietekmē patērētājus?],

–  ņemot vērā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) izstrādāto pārtikas un lauksaimniecības sistēmu ilgtspējības novērtējuma (SAFA) vispārējo satvaru,

–  ņemot vērā ārkārtīgi kritisko situāciju, ar kādu saskaras lauksaimnieki un lauksaimniecības kooperatīvi, īpaši piena, cūkgaļas, liellopu gaļas, augļu un dārzeņu, kā arī graudaugu nozarē,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumu (A8-0173/2016),

A.  tā kā negodīga tirdzniecības prakse (NTP) ir nopietna problēma daudzās ekonomikas nozarēs; tā kā Komisijas 2016. gada 29. janvāra ziņojumā par uzņēmumu savstarpēju negodīgu tirdzniecības praksi pārtikas apgādes ķēdē (COM(2016)0032) apstiprināts, ka šāda prakse var notikt jebkurā ķēdes posmā; tā kā šī problēma ir īpaši pamanāma pārtikas piegādes ķēdē un tā negatīvi ietekmē vājāko šīs ķēdes posmu; tā kā šīs problēmas esamību apstiprina visi pārtikas piegādes ķēdes dalībnieki un daudzas valstu konkurences iestādes; tā kā Komisija, Parlaments un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ne reizi vien ir pievērsuši uzmanību negodīgas tirdzniecības prakses problēmai;

B.  tā kā pārtikas piegādes ķēdes „negodīgumam” ir grūti piemērot spēkā esošos konkurences noteikumus, jo pašreizējie instrumenti ir efektīvi tikai attiecībā uz atsevišķām pret konkurenci vērstas rīcības izpausmēm;

C.  tā kā Eiropas Savienības pārtikas piegādes ķēde ir apjomīga un stratēģiski nozīmīga; tā kā ES tajā strādā vairāk nekā 47 miljoni cilvēku un tā nodrošina aptuveni 7 % no visas ES līmenī nodrošinātās pievienotās vērtības, un kopējā ar pārtikas produktu mazumtirdzniecību saistītā ES tirgus vērtība ir EUR 1,05 miljardi; tā kā mazumtirdzniecības pakalpojumu nozare nodrošina 4,3 % no ES IKP un tajā darbojas 17 % no visiem ES MVU(14); tā kā pārtikas un dzērienu ražošanas nozares uzņēmumi 99,1 % gadījumos ir MVU un mikrouzņēmumi;

D.  tā kā vienotais tirgus ir devis būtisku labumu pārtikas piegādes ķēdes dalībniekiem un pārtikas produktu tirdzniecībai arvien biežāk piemīt izteikta pārrobežu dimensija, un tai ir īpaša nozīme iekšējā tirgus darbībā; tā kā pārrobežu tirdzniecība starp Eiropas Savienības dalībvalstīm ir 20 % no kopējā ES pārtikas un dzērienu ražošanas apjoma; tā kā 70 % no visa dalībvalstu pārtikas produktu eksporta ir paredzēti citām Eiropas Savienības dalībvalstīm;

E.  tā kā pēdējos gados ir notikušas būtiskas strukturālās izmaiņas uzņēmumu savstarpējās attiecībās pārtikas piegādes ķēdē, koncentrējot un pārrobežu kontekstā vertikāli integrējot ražošanas nozares uzņēmumus, jo īpaši pārstrādes un mazumtirdzniecības nozarē, kā arī uzņēmumus, kas strādā posmā pirms ražošanas;

F.  tā kā pārtikas piegādes ķēdes dalībnieki ir ziņojuši par negodīgu tirdzniecības praksi, kas galvenokārt ir šāda:

   novēloti maksājumi;
   ierobežota piekļuve tirgum;
   vienpusējas līguma izmaiņas vai līguma izmaiņas ar atpakaļejošu spēku;
   atteikšanās sniegt pietiekami sīku informāciju par līguma noteikumiem vai neviennozīmīga šo noteikumu formulēšana;
   atteikšanās slēgt rakstisku līgumu;
   līguma pēkšņa un nepamatota laušana;
   komercriska netaisnīga pārnese;
   maksājumu pieprasīšana par precēm vai pakalpojumiem, kuriem vienam no līgumslēdzējiem nav vērtības;
   maksas pieprasīšana par fiktīviem pakalpojumiem;
   pārvadāšanas un uzglabāšanas izmaksu pārnese uz piegādātājiem;
   piespiedu iesaistīšana noieta veicināšanas pasākumos, maksas par preču izvietošanu labāk pamanāmās vietās veikalos un citas papildmaksas pieprasīšana;
   pārdošanas vietās īstenoto preču noieta veicināšanas pasākumu izmaksu pārnese uz piegādātājiem;
   vienpusēja prasība par nepārdotās preces beznosacījumu atdošanu atpakaļ;
   spiediena izdarīšana nolūkā panākt cenu samazināšanu;
   liegums tirdzniecības partneriem veikt iepirkumus no citām dalībvalstīm (teritoriāli piegādes ierobežojumi);

G.  tā kā nav iespējams apturēt jau uzsāktu lauksaimniecisko ražošanu un tās produkti ātri bojājas, lauksaimnieki ir īpaši neaizsargāti pret negodīgu tirdzniecības praksi pārtikas piegādes ķēdē;

H.  tā kā ražotāji dažkārt strādā ar zaudējumiem, jo rezultāts sarunās ar citiem pārtikas piegādes ķēdes dalībniekiem, piemēram, par nocenošanu vai atlaidēm lielveikalos, ir ražotājiem nelabvēlīgs;

I.  tā kā negodīga tirdzniecības prakse rodas nevienlīdzīgās tirdzniecības attiecībās starp darījuma partneriem pārtikas piegādes ķēdē, kas pieaugošās tirgus ietekmes koncentrēšanās dēļ ir nelielas daudznacionālu uzņēmumu grupas rokās, un tā kā šīs atšķirības kaitē maziem un vidējiem ražotājiem;

J.  tā kā negodīga tirdzniecības prakse var negatīvi ietekmēt uzņēmumus pārtikas piegādes ķēdē, jo īpaši lauksaimniekus un MVU, kas savukārt var izpausties kā nelabvēlīga ietekme uz visu ES ekonomiku, kā arī uz galapatērētājiem, ierobežojot produktu izvēles iespējas un piekļuvi jauniem un novatoriskiem produktiem; tā kā negodīga tirdzniecības prakse var ietekmēt uzņēmumu sarunas par cenām, atturēt no pārrobežu tirdzniecības ES un var traucēt pareizai iekšējā tirgus darbībai; tā kā negodīgas prakses ietekmē uzņēmumi jo īpaši var ierobežot investīcijas un inovācijas, tostarp vides aizsardzības, darba apstākļu vai dzīvnieku labturības jomās, ņemot vērā ienākumu samazināšanos un nenoteiktību, un tas var novest pie tā, ka uzņēmumi beidz savu ražošanas, pārstrādes vai tirdzniecības darbību;

K.  tā kā negodīga tirdzniecības prakse rada šķēršļus iekšējā tirgus attīstībai un vienmērīgai darbībai un var nopietni kaitēt tirgus pareizai darbībai;

L.  tā kā negodīgas tirdzniecības prakses dēļ tiem uzņēmumiem, kam ir mazāka spēja panākt izdevīgus nosacījumus, var rasties pārmērīgas izmaksas vai mazāki ieņēmumi par plānotajiem, un tā var novest pie pārprodukcijas un pārtikas izšķērdēšanas;

M.  tā kā ir iespēja, ka negodīgas tirdzniecības prakses dēļ patērētāji turpmāk saskarsies ar to, ka samazinās produktu daudzveidība, kultūras mantojums un mazumtirdzniecības veikalu skaits;

N.  tā kā negodīga prakse īpaši apdraud MVU un mikrouzņēmumus, kuru īpatsvars ES tautsaimniecības struktūrā pārsniedz 90 % un kuri vairāk nekā lielie uzņēmumi izjūt negodīgas prakses sekas, kas negatīvi ietekmē MVU spēju noturēties tirgū, veikt jaunus ieguldījumus produktu izstrādē un tehnoloģijās, kā arī inovācijā, tostarp paplašināt pārrobežu darbību iekšējā tirgū; tā kā MVU nav motivēti iesaistīties tirdzniecības attiecībās, jo pastāv risks, ka pret tiem tiks vērsta negodīga tirdzniecības prakse;

O.  tā kā negodīga tirdzniecības prakse ir vērojama ne tikai pārtikas piegādes ķēdē, bet tikpat bieži arī tādās nepārtikas preču piegādes ķēdes nozarēs kā apģērbu rūpniecība vai automobiļu rūpniecība;

P.  tā kā daudzas dalībvalstis ir veikušas pasākumus ar mērķi novērst negodīgu tirdzniecības praksi un šajā nolūkā izmantojušas dažādas metodes, atsevišķos gadījumos pielietojot brīvprātīgus un pašregulējošus mehānismus, bet citos gadījumos — ieviešot attiecīgus valsts noteikumus; tā kā tas ir radījis lielas atšķirības un dažādību valstu līmenī attiecībā uz tiesību aizsardzības līmeni, būtību un veidu; tā kā dažas valstis nav veikušas nekādus pasākumus šajā jomā;

Q.  tā kā dažas dalībvalstis, kas sākotnēji pret negodīgo tirdzniecības praksi vēlējās cīnīties, pielietojot brīvi izvēlētus mehānismus, ir nolēmušas pret šo praksi vērsties ar tiesību aktiem;

R.  tā kā konkurences tiesības uz negodīgu tirdzniecības praksi attiecas tikai daļēji;

S.  tā kā ar ES konkurences tiesībām vajadzētu nodrošināt, ka patērētājiem ir pieejams plašs kvalitatīvu produktu klāsts par konkurētspējīgām cenām, vienlaikus nodrošinot, ka uzņēmumiem ir stimuls veikt ieguldījumus un inovācijas, tādējādi dodot tiem līdzvērtīgu iespēju veicināt savu produktu priekšrocības un nepieļaujot, ka uzņēmumi tiek nepamatoti izstumti no tirgus negodīgas tirdzniecības prakses dēļ;

T.  tā kā ar ES konkurences tiesībām ir jānodrošina ne vien iespēja galapatērētājam iegādāties preces par konkurētspējīgām cenām, bet arī uzņēmumu brīva un godīga savstarpējā konkurence, jo īpaši inovāciju veicināšanas nolūkā;

U.  tā kā tirdzniecības attiecībās bieži vien pastāv tā saucamais „baiļu faktors”, kura rezultātā vājākā puse nespēj efektīvi izmantot savas tiesības un nevēlas iesniegt sūdzību par to, ka stiprākā puse piemēro negodīgu tirdzniecības praksi, jo baidās, ka tirdzniecības attiecības tiks pārtrauktas;

V.  tā kā pārtikas piegādes ķēdes darbība ietekmē ES iedzīvotāju ikdienas dzīvi, jo aptuveni 14 % no mājsaimniecības izdevumiem tiek tērēti pārtikai;

W.  tā kā pārtikas piegādes ķēdē darbojas daudzi dalībnieki, tostarp ražotāji, mazumtirgotāji, starpnieki un audzētāji, un negodīgas tirdzniecības prakses piemērus var sastapt dažādos ķēdes līmeņos;

X.  tā kā „baiļu faktora” ietekme nozīmē to, ka mazie piegādātāji nespēs efektīvi izmantot savas tiesības vērsties tiesā, ja tādas ir paredzētas, un viņu interesēm vairāk atbilstu citi lēti un viegli pieejami mehānismi, piemēram, neatkarīga šķīrējtiesneša pakalpojumi;

Y.  tā kā piegādes ķēdes iniciatīvas darbība ir būtiski ierobežota, piemēram, nav paredzētas sankcijas par pārkāpumiem un konfidenciālu sūdzību iesniegšanas iespēja, tāpēc tā nespēj būt iedarbīgs instruments cīņā pret negodīgas tirdzniecības praksi,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas līdzšinējos centienus apkarot negodīgu tirdzniecības praksi, tiecoties pēc ilgtspējīgāka tirgus, un novērst pašreizējo sadrumstalotību, ko izraisījusi valstu atšķirīgā pieeja NTP problēmas risināšanai ES, bet norāda, ka šie pasākumi nav pietiekami, lai apkarotu negodīgu tirdzniecības praksi; atzinīgi vērtē iepriekšminēto Komisijas 2016. gada 29. janvāra ziņojumu, kā arī sen gaidīto papildu pētījumu par pārtikas piegādes ķēdes vertikālo attiecību labas prakses principu īstenošanas uzraudzību, bet norāda, ka šā pētījuma secinājumos nav priekšlikumu ES līmeņa satvaram, ar ko risināt negodīgas tirdzniecības prakses problēmu ES līmenī;

2.  atzinīgi vērtē pasākumus, ko veicis Augsta līmeņa forums par pārtikas piegādes ķēdes darbības uzlabošanu, un ekspertu platformas izveidošanu uzņēmumu savstarpējo līgumu slēgšanas prakses jautājumos, kas uzskaitījusi, aprakstījusi un novērtējusi tādas tirdzniecības prakses piemērus, kas uzskatāma par ļoti negodīgu;

3.  ņem vērā piegādes ķēdes iniciatīvas izveidi un attīstību, kurai ir nozīmīga loma kultūras izmaiņu veicināšanā un uzņēmējdarbības ētikas uzlabošanā un kuras ietvaros pieņemts pārtikas piegādes ķēdes vertikālo attiecību labas prakses principu kopums, kā arī izveidota brīvprātīga šo principu īstenošanas sistēma, un kurā jau otrajā tās darbības gadā ir iesaistījušies vairāk nekā tūkstotis uzņēmumu, galvenokārt MVU, no visas ES; atzinīgi vērtē līdz šim paveikto un uzskata, ka centieniem veicināt godīgu tirdzniecības praksi pārtikas piegādes ķēdē vajadzētu patiesi ietekmēt situāciju, tomēr tos patlaban nevar uzskatīt par pietiekamu risinājumu negodīgas tirdzniecības prakses novēršanai pārtikas piegādes ķēdē; taču uzsver, ka piegādes ķēdes iniciatīvas efektivitāti, kā atzīts gan Komisijas ziņojumā, gan ārējā novērtējumā, mazina daudzi trūkumi, piemēram, vāja pārvaldība, ierobežota pārredzamība, nav piemērošanas pasākumu vai sodu, nav efektīvu preventīvu pasākumu negodīgas tirdzniecības prakses nepieļaušanai, no negodīgas tirdzniecības prakses potenciāli cietušajiem nav iespējas iesniegt atsevišķas anonīmas sūdzības un nav paredzēta iespēja neatkarīgai iestādei sākt patstāvīgu izmeklēšanu, un tā rezultātā jo īpaši nepietiekami ir pārstāvēti MVU un lauksaimnieki, jo viņi var uzskatīt, ka piegādes ķēdes iniciatīva neatbilst tai paredzētajiem mērķiem; iesaka izveidot līdzīgas piegādes ķēdes iniciatīvas arī citās attiecīgajās nepārtikas preču nozarēs;

4.  tomēr pauž nožēlu, ka praksē vēl nav izmantoti atsevišķi strīdu izšķiršanas risinājumi, ko paredz piegādes ķēdes iniciatīva, kas nozīmē, ka efektivitātes novērtējums galvenokārt ir pamatots uz teorētiskiem spriedumiem; pauž bažas par to, ka nav izskatīta neviena konkrēta lieta, lai novērtētu piegādes ķēdes iniciatīvas nozīmi negodīgas tirdzniecības prakses apkarošanā un nav veikta sīkāka analīze saistībā ar datu vākšanu par saņemtajām un atrisinātajām sūdzībām; uzskata, ka šāda padziļināta līmeņa novērtējuma trūkums liek apšaubīt vispārējo priekšstatu par šo iniciatīvu; pauž nožēlu par to, kas atzīts iepriekšminētajā uzņēmuma „Areté” pētījumā, novērtējot piegādes ķēdes iniciatīvas efektivitāti, proti, ka piegādes ķēdes iniciatīvas patiesie panākumi šķiet ļoti mēreni, ja tos salīdzina ar negodīgas tirdzniecības prakses faktisko vai novēroto apmēru un to, cik nopietna ir šī problēma;

5.  norāda uz piegādes ķēdes iniciatīvas valsts platformu izveidi, kas apvieno pārtikas piegādes ķēdes organizācijas un uzņēmējus, lai veicinātu pušu dialogu, sekmētu godīgas tirdzniecības prakses ieviešanu un apmaiņu un censtos izbeigt negodīgu tirdzniecības praksi, bet apšauba šo platformu patieso efektivitāti; tomēr norāda, ka dažu valstu platformās izvirzītie mērķi nav īstenoti un, piemēram, Somijā, lauksaimnieki šo platformu ir pametuši; ierosina mudināt un stimulēt dalībvalstis veikt turpmākus pasākumus, izmantojot piemērotus instrumentus, saistībā ar sūdzībām vai neatbilstībām, par kurām ziņojušas šīs valstu platformas;

6.  uzskata, ka labas prakses principi, kā arī saraksts ar pārtikas piegādes ķēdes vertikālo attiecību godīgas un negodīgas prakses piemēriem būtu jāpaplašina un efektīvi jāpiemēro;

7.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija pašlaik veic pētījumu par izvēles iespējām un inovācijām mazumtirdzniecības nozarē; uzskata, ka tas būs ļoti noderīgs, lai skaidri izprastu izvēles iespēju un inovācijas evolūciju un virzītājspēkus vispārējā tirgus līmenī;

8.  atzinīgi vērtē alternatīvu un neformālu strīdu izšķiršanas un tiesībaizsardzības mehānismu attīstību, jo īpaši ar starpniecības un izlīguma palīdzību;

9.  norāda, ka negodīgas tirdzniecības prakse, kur tā sastopama pārtikas piegādes ķēdē, ir pretrunā tiesību pamatprincipiem;

10.  nosoda praksi, kas ļaunprātīgi izmanto ekonomikas dalībnieku nevienlīdzīgo spēju aizstāvēt savas intereses un negatīvi ietekmē līgumslēgšanas brīvību;

11.  norāda, ka izdevīgākā pozīcijā esošo pušu īstenota negodīga tirdzniecības prakse negatīvi ietekmē visu pārtikas piegādes ķēdi, tostarp nodarbinātību, mazinot patērētāju izvēles iespējas un pieejamo produktu kvalitāti, dažādību un ar tiem saistītās inovācijas; uzsver, ka negodīga tirdzniecības prakse var traucēt uzņēmumu konkurētspējai un investīcijām, kā arī piespiest taupīt uz algu, darba apstākļu vai izejmateriālu kvalitātes rēķina;

12.  atgādina, ka brīva un godīga konkurence, līdzsvarotas dalībnieku attiecības, līgumslēgšanas brīvība, kā arī stingra un efektīva attiecīgo tiesību aktu īstenošana, panākot visu pārtikas piegādes ķēdes ekonomikas dalībnieku aizsardzību neatkarīgi no to ģeogrāfiskās atrašanās vietas, ir īpaši svarīga, lai pārtikas piegādes ķēde darbotos pareizi un lai garantētu nodrošinājumu ar pārtiku;

13.  norāda uz nepieciešamību panākt savstarpēju uzticēšanos starp piegādes ķēdes partneriem, pamatojoties uz principiem, kas paredz līgumslēgšanas brīvību un savstarpēji izdevīgas attiecības; uzsver lielākās līgumslēdzējas puses korporatīvo sociālo atbildību attiecībā uz savu priekšrocību ierobežošanu sarunu laikā un sadarbību ar vājāko pusi, lai rastu abām pusēm pozitīvu risinājumu;

14.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija savā 2013. gada 31. janvāra Zaļajā grāmatā ir atzinusi, ka patiesa līgumslēgšanas brīvība nepastāv, ja starp divām līgumslēdzējām pusēm ir būtiska nevienlīdzība;

15.  atzīst, ka negodīgas tirdzniecības prakses pamatā ir ienākumu un ietekmes nelīdzsvarotība pārtikas piegādes ķēdē un ka, lai uzlabotu lauksaimnieku stāvokli, šī nelīdzsvarotība ir steidzami jāmazina; norāda, ka lielie mazumtirgotāji pārdodot pārtikas pamatproduktus, piemēram, piena produktus, augļus un dārzeņus, par cenām, kas zemākas par ražošanas izmaksām un ļaunprātīgi izmanto tos kā pircēju pievilinātājus („loss leaders”), un tas ilgtermiņā apdraud šo produktu ražošanas ilgtspēju ES; atzinīgi vērtē tādus centienus kā, piemēram, Vācijas Tierwohl iniciatīvu, kuru mērķis ir palīdzēt lauksaimniekiem konkurēt atbilstīgi to produkcijas kvalitātei;

16.  norāda, ka negodīgai tirdzniecības praksei ir ļoti negatīva ietekme uz lauksaimniekiem, piemēram, mazāka peļņa, augstākas izmaksas par plānotajām, pārprodukcija un pārpalikumi, kā arī grūtības ar finanšu plānošanu; uzsver, ka šāda negatīva ietekme samazinās arī patērētāju izvēles iespējas;

17.  neizprot Komisijas nelokāmo atbalstu piegādes ķēdes iniciatīvai, ņemot vērā tās nepilnības; atgādina, ka lauksaimnieki nesteidzas iesaistīties, jo trūkst uzticēšanās, ir noteikti ierobežojumi anonīmām sūdzībām, iniciatīvai nav likumīgu pilnvaru, tā nespēj piemērot būtiskas sankcijas, nav atbilstīgu mehānismu, lai cīnītos pret skaidri dokumentētiem NTP gadījumiem, kā arī ir bažas par īstenošanas mehānismu nelīdzsvarotību, kuras nav pienācīgi ņemtas vērā; pauž nožēlu, ka Komisija nevēlas nodrošināt anonimitāti un atbilstošas sankcijas;

18.  atzīst, ka piegādes ķēdes iniciatīvu un citas brīvprātīgās valsts un ES sistēmas (labas prakses kodeksi, brīvprātīgi strīdu izšķiršanas mehānismi) vajadzētu attīstīt un veicināt kā papildinājumu efektīviem un robustiem dalībvalstu līmeņa īstenošanas mehānismiem, kas nodrošinātu iespēju anonīmi iesniegt sūdzības un noteiktu preventīvas sankcijas, un ka vienlaikus ir jānodrošina ES līmeņa koordinācija; aicina ražošanas un tirdzniecības nozaru uzņēmumus, tostarp lauksaimnieku organizācijas, iesaistīties šajās iniciatīvās; uzskata, ka šīm iniciatīvām ir jābūt pieejamām visiem piegādātājiem, kam nerūp to anonimitāte, un tās varētu lietderīgi pārtapt par izglītošanas un paraugprakses apmaiņas platformu; atzīmē, ka savā jaunākajā ziņojumā Komisija norāda — piegādes ķēdes iniciatīva ir jāpilnveido, lai tajā jo īpaši ņemtu vērā konfidenciālas sūdzības un lai neatkarīgām iestādēm piešķirtu tiesības veikt izmeklēšanu un piemērot sankcijas;

19.  prasa Komisijai veikt pasākumus, kas nodrošinātu efektīvus īstenošanas mehānismus, piemēram, izveidot un koordinēt savstarpēji atzītu valsts iestāžu tīklu ES līmenī; šajā sakarībā uzsver, ka Apvienotās Karalistes pārtikas tirgus tiesneša prakse (UK Groceries Code Adjudicator) varētu būtu ES līmenī pielāgojams modelis, kas varētu kļūt par īstu negodīgas tirdzniecības prakses prevencijas mehānismu un palīdzēt mazināt "baiļu faktoru";

20.  atzinīgi vērtē piegādes ķēdes iniciatīvas nesen MVU un mikrouzņēmumiem piedāvāto iespēju pievienoties iniciatīvai vienkāršotā kārtībā; atzīmē, ka reģistrēto MVU skaits ir pieaudzis; tomēr norāda, ka piegādes ķēdes iniciatīva ir vēl vairāk jānostiprina, izmantojot pasākumus, kas konstatēti Komisijas 2016. gada 29. janvāra ziņojumā, un saistībā ar tiem Komisijai ir jāuzrauga progress, lai:

   pastiprinātu centienus popularizēt piegādes ķēdes iniciatīvu un veicināt izpratni par to, īpaši MVU vidū;
   nodrošinātu vadības struktūras objektivitāti, piemēram, izveidojot tāda neatkarīga priekšsēdētāja posteni, kas nav saistīts ar kādu konkrētu ieinteresēto pušu grupu;
   ļautu no negodīgas tirdzniecības prakses potenciāli cietušajiem konfidenciāli iesniegt sūdzības;
   uzlabotu iekšējās procedūras tā, ka var pārbaudīt, vai atsevišķi tirgus dalībnieki pilda savas procesa saistības, un konfidenciāli uzraudzīt divpusēju strīdu veidošanos un to izšķiršanas rezultātu;

21.  ņem vērā Komisijas konstatējumu, ka lauksaimnieku pārstāvji nolēmuši nepievienoties piegādes ķēdes iniciatīvai, jo, viņuprāt, tā nenodrošina sūdzību pietiekamu konfidencialitāti, tai trūkst likumīgu pilnvaru neatkarīgas izmeklēšanas veikšanai un būtisku sankciju noteikšanai, kā arī trūkst mehānismu skaidri dokumentētas negodīgas tirdzniecības prakses apkarošanai, turklāt lauksaimnieku bažas par izpildes mehānismu nelīdzsvarotību nav pienācīgi ņemtas vērā; uzskata, ka lauksaimnieku līdzdalība ir izšķirošs faktors un līdzdalības palielināšana nav saistīta ar informētības trūkumu, bet gan ar neuzticēšanos pašreizējām piegādes ķēdes iniciatīvas procedūrām un pārvaldībai; tāpēc ierosina — ja tiktu uzlabota piegādes ķēdes iniciatīvas darbība, cita starpā nodrošinot neatkarīgu pārvaldību, konfidencialitāti un anonimitāti, kā arī efektīvus izpildes un preventīvos pasākumus, varētu palielināties lauksaimnieku interese, atbalsts un tādējādi arī līdzdalība;

22.  aicina Komisiju un dalībvalstis vienkāršot un veicināt ražotāju iesaisti ražotāju organizācijās un ražotāju organizāciju apvienībās, lai palielinātu to spēju panākt izdevīgākus nosacījumus un nostiprinātu to pozīciju pārtikas piegādes ķēdē;

23.  tomēr atzīst, ka brīvprātīgas un pašregulējošas sistēmas var būt rentabls veids, kā tirgū nodrošināt godīgu praksi, risināt strīdus un izbeigt negodīgu tirdzniecības praksi, ja šīs sistēmas papildina ar efektīviem īstenošanas mehānismiem; tomēr uzsver, ka līdz šim šādu sistēmu darbības rezultāti ir bijuši ierobežoti, jo nav pienācīgas īstenošanas iespēju, nav pietiekami pārstāvēti lauksaimnieki, nav neatkarīgas pārvaldības struktūras, veidojas tajās iesaistīto pušu interešu konflikti, strīdu risināšanas mehānismi nespēj novērst piegādātāju „baiļu faktoru” un šīs sistēmas netiek piemērotas visai piegādes ķēdei kopumā; aicina Komisiju arī turpmāk atbalstīt dalībvalstu paraugprakses apmaiņu;

24.  atzīmē, ka jau ir ieviesti ES tiesību akti, lai apkarotu uzņēmēju negodīgu tirdzniecības praksi attiecībā pret patērētājiem (Direktīva 2005/29/EK), bet atgādina, ka trūkst ES tiesību aktu, kas apkarotu negodīgu praksi starp dažādiem lauksaimniecības pārtikas ķēdes dalībniekiem;

25.  norāda, ka jebkāda nopietna negodīgas tirdzniecības prakses analīze būtu jāveic, raugoties no pēdējo gadu laikā izveidojušās jaunās ekonomiskās paradigmas viedokļa — lielo mazumtirdzniecības uzņēmumu ķēdes, kurās piekļuve tirdzniecības vietām kļūst par iemeslu nežēlīgai konkurencei, ko kontrolē lielveikali; norāda, ka dažas konkurences iestādes ir konstatējušas īpašas metodes, kas novirza pārmērīgu risku uz piegādātājiem un kas varētu vājināt to konkurētspēju; turklāt norāda — šīs iestādes ir secinājušas, ka mazumtirdzniecības uzņēmumu privātie zīmoli rada horizontālu konkurences dimensiju ar nozares zīmoliem un ka līdz šim tas nav pietiekoši ņemts vērā;

26.  uzsver, ka negodīgas tirdzniecības prakses novēršana ir solis ceļā uz pareizu iekšējā tirgus darbību un nosacījums pārrobežu tirdzniecības attīstībai ES teritorijā un ar trešām valstīm; norāda uz to, ka tirgu sadrumstalotība un valstu tiesību aktu atšķirības negodīgas tirdzniecības prakses jomā nozīmē, ka ķēdes dalībniekiem tiek piemēroti daudzi un dažādi tirgus nosacījumi, un tas var novest pie labvēlīgākās tiesas izvēles, kas savukārt radītu regulatīvo nenoteiktību;

27.  aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā un konsekventi piemērot konkurences tiesību aktus, noteikumus par negodīgu konkurenci un pretmonopola noteikumus un jo īpaši noteikt stingras sankcijas par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu pārtikas piegādes ķēdē;

28.  uzskata, ka izšķiroši svarīgi ir nodrošināt, lai ES konkurences tiesībās būtu ņemta vērā lauksaimniecības specifika un lai šīs tiesības palīdzētu nodrošināt labklājību gan ražotājiem, gan patērētājiem, jo tie ir nozīmīgi pārtikas piegādes ķēdē; uzskata, ka ES konkurences tiesībām ir jānodrošina apstākļi lielākai tirgus efektivitātei, kas nodrošinātu patērētājiem plašu kvalitatīvu produktu klāstu par konkurētspējīgām cenām, vienlaikus nodrošinot, ka primārie ražotāji ir ieinteresēti veikt ieguldījumus un inovācijas un netiek izstumti no tirgus negodīgas tirdzniecības prakses dēļ;

29.  norāda — lai gan ar mazumtirdzniecības uzņēmuma privāto zīmolu marķēti produkti var piedāvāt patērētājiem lielāku pievienoto vērtību, lielākas izvēles iespējas un godīgās tirdzniecības produktus, tie tomēr ir stratēģiska problēma vidējā termiņā un ilgtermiņā, jo ar tiem tiek ieviesta konkurences horizontālā dimensija attiecībā uz rūpnieciskajiem zīmoliem, kas ir līdz šim nebijis aspekts, jo ar šādu privāto zīmolu palīdzību mazumtirgotāji var iegūt negodīgu, konkurenci mazinošu stāvokli, kļūstot gan par klientiem, gan konkurentiem vienlaicīgi; vērš uzmanību uz to, ka pastāv „riska slieksnis”, kuru pārsniedzot privāto zīmolu izplatība tirgū konkrētā produktu kategorijā šādu privāto zīmolu līdzšinējo pozitīvo ietekmi varētu pārvērst negatīvā un mazināt daudzu uzņēmumu vēlmi iesaistīties inovācijā; tāpēc uzstāj, ka Komisijai un konkurences iestādēm īpaša uzmanība ir jāpievērš jautājumam par privātajiem zīmoliem, jo īpaši attiecībā uz nepieciešamību novērtēt iespējamo ilgtermiņa ietekmi uz pārtikas piegādes ķēdi un lauksaimnieku stāvokli tajā, vienlaikus paturot prātā, ka patērētāju paradumi dalībvalstīs ir atšķirīgi;

30.  aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā un konsekventi īstenot Direktīvu 2011/7/ES par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos, lai uzņēmumi maksājumus kreditoriem veiktu 60 dienu laikā, pretējā gadījumā maksājot procentus un taisnīgu kompensāciju kreditoriem par atgūšanas izmaksām;

31.  mudina Komisiju iesniegt vienu vai vairākus priekšlikumus ES līmeņa satvaram, kurā noteikti pamatprincipi un pienācīgi ņemta vērā situācija valstīs un paraugprakse negodīgas tirdzniecības prakses apkarošanai visā pārtikas piegādes ķēdē, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus starp dalībvalstīm, tā dodot iespēju tirgiem pareizi darboties un arī iespēju uzturēt godīgas, pārredzamas attiecības starp pārtikas produktu ražotājiem, piegādātājiem un izplatītājiem;

32.  ir stingri pārliecināts, ka, iesniedzot ES līmeņa satvara priekšlikumu, būtu jāņem vērā negodīgas tirdzniecības prakses definīcija un attiecīgās ieinteresētās personas, kā norādīts Komisijas 2011. gada 29. novembra dokumentā „Vertikālas attiecības pārtikas piegādes ķēdē — labas prakses principi”(15), un arī NTP veidu saraksts, kuru ir iespējams papildināt;

33.  turklāt ierosina turpmāk paredzēt anonimitāti un konfidencialitāti ikvienā likumdošanas iniciatīvā, kas būtu īstenojama šajā jomā;

34.  uzskata, ka dalībvalstīm, kuras to vēl nav izdarījušas, būtu valsts līmenī jāizveido vai jāatzīst valsts aģentūras vai īpašas struktūras (piemēram, tiesneša birojs), kas būtu atbildīgas par izpildes nodrošināšanas pasākumiem cīņā pret negodīgu praksi pārtikas piegādes ķēdē; uzskata, ka šādas valsts aģentūras varētu sekmēt izpildi, piemēram, ja tām būtu tiesības sākt un veikt izmeklēšanu, pēc pašu iniciatīvas un pamatojoties uz neoficiālu informāciju vai sūdzībām, kuras izskata konfidenciāli (tas ļaus pārvarēt „baiļu faktoru”), un tās var darboties kā starpnieki starp iesaistītajām pusēm; uzsver, ka ir nepieciešama savstarpēja atzīšana un efektīva sadarbība starp valsts iestādēm ES līmenī, lai nodrošinātu attiecīgās informācijas apmaiņu, īpaši labas prakses jomā, un īpašo zināšanu apmaiņu par jauniem negodīgas tirdzniecības prakses veidiem, šajā sadarbībā pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu;

35.  aicina Komisiju, dalībvalstis un citas attiecīgās ieinteresētās personas, veicot ar Komisijas ziņojumu saistītus pasākumus, veicināt lauksaimnieku (tostarp ražotāju organizāciju un to apvienību), iesaistīšanu to valsts tiesībaizsardzības iestāžu darbībā, kuras pārvalda pārtikas piegādes ķēdi, pirmām kārtām nodrošinot sūdzību anonimitāti un efektīvu sankciju režīmu;

36.  uzskata, ka pamatregulējums ES līmenī ir nepieciešams, lai risinātu NTP problēmu un dotu iespēju Eiropas lauksaimniekiem un patērētājiem izmantot taisnīgus pirkšanas un pārdošanas apstākļus;

37.  tomēr šādam Eiropas pamatregulējumam nebūtu jāpazemina to valstu aizsardzības līmenis, kurās jau ir spēkā valsts tiesību akti negodīgas tirdzniecības prakses apkarošanai starp uzņēmumiem;

38.  aicina dalībvalstis, kuras nav izraudzījušās kompetento tiesībaizsardzības iestādi, apsvērt iespēju tādu izveidot un nodrošināt tai pilnvaras uzraudzīt pasākumus, kas nepieciešami negodīgas tirdzniecības prakses novēršanai, un nodrošināt šādu pasākumu izpildi;

39.  uzsver, ka tiesībaizsardzības iestāžu rīcībā vajadzētu būt plašam izpildes nodrošināšanas pasākumu un sankciju klāstam, lai tās varētu elastīgi reaģēt atkarībā no konkrēto apstākļu nopietnības; uzskata, ka šādiem pasākumiem un sankcijām vajadzētu būt preventīviem, lai panāktu izmaiņas attiecīgo pušu uzvedībā;

40.  atgādina, ka visās dalībvalstīs jau ir pieņemti reglamentējošie noteikumi attiecībā uz negodīgu tirdzniecības praksi; norāda uz dažu dalībvalstu nesen veiktām reglamentējošām darbībām, ieviešot valsts konkurences tiesības papildinošus noteikumus, paplašinot negodīgas komercprakses direktīvas darbības jomu, iekļaujot tajā uzņēmēju savstarpējās attiecības, kā arī izraugoties neatkarīgas tiesībaizsardzības iestādes; tomēr atzīmē, ka attiecīgo dalībvalstu dažādās pieejas ir novedušas pie atšķirīgu līmeņu un dažādu veidu aizsardzības pret negodīgu tirdzniecības praksi;

41.  atzīmē, ka, pieņemot pasākumus negodīgas tirdzniecības prakses apkarošanai pārtikas piegādes ķēdē, ir jāņem vērā katra tirgus īpašās iezīmes un tam piemērotās juridiskās prasības, atšķirīgā situācija un pieeja katrā dalībvalstī, tirgu saliedētības vai sadrumstalotības pakāpe, kā arī citi nozīmīgi faktori un ka vienlaikus ir jāizmanto priekšrocības, ko sniedz pasākumi, kuri jau dažās dalībvalstīs ir īstenoti un ir izrādījušies efektīvi; uzskata, ka ar jebkādu ierosināto regulējošo iniciatīvu šajā jomā būtu jānodrošina salīdzinoši liela brīvība līdzekļu izvēlē atkarībā no katra tirgus īpašajām iezīmēm, lai nepieļautu „viens der visiem” pieeju, un ka šādas iniciatīvas pamatā ir jābūt vispārējam principam — panākt efektīvāku izpildi, iesaistot attiecīgas valsts struktūras un līdztekus īstenojot privātā sektora nodrošinātas izpildes koncepciju, un tādējādi arī uzlabojot sadrumstaloto zema līmeņa sadarbību dažādās valsts tiesībaizsardzības iestādēs un risinot pārrobežu problēmas saistībā ar negodīgu tirdzniecības praksi;

42.  norāda, ka ar pašlaik sadrumstaloto un vājo sadarbība starp dažādām valsts tiesībaizsardzības iestādēm nepietiek, lai risinātu pārrobežu problēmas saistībā ar negodīgu tirdzniecības praksi;

43.  aicina Komisiju izvērtēt regulatīvo un neregulatīvo pasākumu efektivitāti un ietekmi, pienācīgi ņemot vērā visas iespējamās sekas, kuras varētu rasties dažādām ieinteresētajām personām un attiecībā uz patērētāju labklājību, kā arī izvērtēt politikas instrumentu klāstu, ko iepriekšminētajā uzņēmuma „Areté” pētījumā norādījuši respondenti un kas apvieno gan brīvprātīgas iniciatīvas un valsts nodrošināta tiesībaizsardzība (33 % no visām atbildēm), gan īpaši ES līmeņa tiesību akti (32 %);

44.  ir pārliecināts, ka patērētāju informētība par lauksaimniecības produktiem ir būtiski nepieciešama, lai risinātu problēmas, ko rada pārtikas piegādes ķēžu nelīdzsvarotība, tostarp arī negodīga tirdzniecības prakse; aicina ieinteresētās personas, kas iesaistītas pārtikas piegādes ķēdes pārvaldībā, palielināt visas pārtikas piegādes ķēdes pārredzamību, palielināt patērētāju informētību, piedāvājot piemērotākus produktu marķēšanas un sertifikācijas mehānismus, ar kuru palīdzību patērētājs varētu izdarīt apzinātu izvēli starp piedāvātajiem produktiem un atbilstoši rīkoties;

45.  aicina Komisiju, cieši sadarbojoties ar dalībvalstīm, veicināt iniciatīvas, ar kurām patērētāju uzmanība tiek pievērsta primāro produktu dempingam, un tādēļ stingri atbalsta informatīvas kampaņas skolās un mācību iestādēs;

46.  norāda — kopš 2009. gada Parlaments ir pieņēmis piecas rezolūcijas par mazumtirdzniecības ķēdes problēmām ES, un trīs no tām bija konkrēti par nelīdzsvarotību un ļaunprātību pārtikas piegādes ķēdē; turklāt norāda, ka minētajā laika posmā Komisija ir sagatavojusi trīs ziņojumus un vienu Zaļo grāmatu, kā arī uzdevusi sagatavot divus galīgos ziņojumus par līdzīgām tēmām; tāpēc paziņo, ka jebkāda papildu analīze par situāciju pārtikas piegādes ķēdē gluži vienkārši novēlos lauksaimniekiem steidzami nepieciešamo palīdzību cīņā pret negodīgu tirdzniecības praksi;

47.  mudina visus piegādes ķēdes dalībniekus apsvērt līgumu standartizācijas iespējas un mūsdienīgus līgumus, kuros puses sadala riskus un ieguvumus;

48.  atzīst, ka ar kopējās lauksaimniecības politikas reformu un ar jauno vienoto tirgu kopīgo organizāciju ir ieviesti vairāki pasākumi, kuru mērķis ir rast risinājumu tam, kā samazināt atšķirības starp lauksaimnieku, mazumtirgotāju, vairumtirgotāju un MVU iespējām panākt izdevīgākus nosacījumus pārtikas piegādes ķēdē, šajā nolūkā jo īpaši atbalstot ražotāju organizāciju izveidi un attīstību; uzsver to, cik nozīmīga ir šī piegādātāju sadarbība;

49.  norāda, ka Regula (ES) Nr. 1308/2013 paredz ražotāju organizāciju izveidi un ka tās ieviešanu stiprina KLP otrā pīlāra finanšu stimuli; norāda, ka šis tiesiskais regulējums paver iespēju ražotāju organizācijām, to apvienībām un starpnozaru organizācijām piedalīties (dažu nozaru gadījumā) kolektīvās sarunās un (visu nozaru gadījumā) sarunās par piegādes līgumu nosacījumiem un paredz pagaidu izņēmumus no atsevišķiem konkurences noteikumiem krasu tirgus svārstību laikā, ja vien tiek veikti atbilstoši aizsardzības pasākumi;

50.  mudina Komisiju stingri veicināt šo pieeju, lai palielinātu primāro ražotāju iespējas panākt izdevīgākus nosacījumus, kā arī mudināt ražotājus pievienoties ražotāju organizācijām un to apvienībām; jo īpaši uzsver to, cik neaizsargāti ir mazie un ģimenes lauksaimnieki, kuriem ir potenciāls radīt un uzturēt darbvietas izolētos, attālos un kalnu reģionos;

51.  uzskata, ka līdztekus ražotāju organizāciju stiprināšanai un veidošanai ir jāstiprina lauksaimnieku iespējas panākt izdevīgākus nosacījumus pārtikas piegādes ķēdē, jo īpaši nodrošinot viņiem tiesības izskatīt līgumu nosacījumus kolektīvās sarunās;

52.  aicina palielināt piegādes ķēdes pārredzamību un informācijas pieejamību un stiprināt struktūras un tirgus informācijas instrumentus, kuras, līdzīgi kā Eiropas instruments pārtikas produktu cenu uzraudzībai un Piena tirgus novērošanas centrs (Milk Market Observatory), nodrošina lauksaimniekus un ražotāju organizācijas ar precīzu un savlaicīgu informāciju par tirgus situāciju;

53.  uzskata, ka cenām visā pārtikas piegādes ķēdē ir jābūt tādām, kas labāk atspoguļo primāro ražotāju pievienoto vērtību; šajā nolūkā prasa, lai mazumtirdzniecības cenu noteikšana būtu pēc iespējas pārredzamāka;

54.  norāda, ka vairākās dalībvalstīs lauksaimnieki ir nostiprinājuši savu pozīciju pārtikas piegādes ķēdē, izveidojot kooperatīvus un tādējādi nodrošinot, ka pārstrādes posma pievienotā vērtība nonāk atpakaļ pie lauksaimniekiem, un uzskata, ka ir svarīgi šos kooperatīvus neapgrūtināt ar papildu izmaksām, ko rada obligātas un ar lielām izmaksām saistītas birokrātiskās procedūras;

55.  aicina ražotājus un pārstrādātājus sadarboties un ieguldīt inovācijās, kā arī paaugstināt savas produkcijas pievienoto vērtību;

56.  atgādina Komisijai, ka patstāvīgajā ziņojumā, kas pieņemts 2013. gada decembrī, Parlaments aicināja Komisiju noskaidrot izpildes neatkarīgas nodrošināšanas iespējas, lai risinātu primāro ražotāju „baiļu faktora” problēmu; mudina Komisiju to apsvērt savā ziņojumā;

57.  uzskata, ka profesionālās organizācijas varētu darboties kā platforma, kas ļauj primārajiem ražotājiem ar šādu profesionālo organizāciju starpniecību bez „baiļu faktora” iesniegt sūdzības kompetentajai iestādei iespējamos negodīgas tirdzniecības prakses gadījumos;

58.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo ziņojumu Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 184 E, 6.8.2009., 23. lpp.
(2) OV C 308 E, 20.10.2011., 22. lpp.
(3) OV C 227 E, 6.8.2013., 11. lpp.
(4) OV C 255, 14.10.2005., 44. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0004.
(6) OV C 210, 3.8.2010., 4. lpp.
(7) OV C 33 E, 5.2.2013., 9. lpp.
(8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0580.
(9) OV L 376, 27.12.2006., 21. lpp.
(10) OV L 48, 23.2.2011., 1. lpp.
(11) OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.
(12) OV L 95, 21.4.1993., 29. lpp.
(13) OV L 94, 30.3.2012., 38. lpp.
(14) Eurostat, 2010.
(15) https://ec.europa.eu/digital-single-market/sites/digital-agenda/files/discussions/Vertical%20relationships%20in%20the%20Food%20Supply%20Chain%20-%20Principles%20of%20Good%20Practice.pdf


Tehnoloģiski risinājumi ilgtspējīgai lauksaimniecībai
PDF 450kWORD 142k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 7. jūnija rezolūcija par tehnoloģiskiem risinājumiem ilgtspējīgai lauksaimniecībai Eiropas Savienībā (2015/2225(INI))
P8_TA(2016)0251A8-0174/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 11. pantu, 114. panta 3. punktu, 168. panta 1. punktu un 191. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 3. decembra Lēmumu 2013/743/ES, ar ko izveido īpašo programmu, ar kuru īsteno Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” (2014.–2020. gads), un atceļ Lēmumus 2006/971/EK, 2006/972/EK, 2006/973/EK, 2006/974/EK un 2006/975/EK(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1291/2013, ar ko izveido Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu „Apvārsnis 2020” (2014.–2020. gads) un atceļ Lēmumu Nr. 1982/2006/EK(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1305/2013 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, ar ko atceļ Padomes Direktīvas 79/117/EEK un 91/414/EEK(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Direktīvu 2009/128/EK, ar kuru nosaka Kopienas sistēmu pesticīdu ilgtspējīgas lietošanas nodrošināšanai(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regulu (ES) Nr. 233/2014, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā 2014.−2020. gadam(6),

–  ņemot vērā Padomes 2004. gada 24. aprīļa Regulu (EK) Nr. 870/2004, ar ko izveido Kopienas programmu ģenētisko resursu saglabāšanai, raksturošanai, vākšanai un izmantošanai lauksaimniecībā un atceļ Regulu (EK) Nr. 1467/94(7), kā arī Komisijas 2013. gada 28. novembra paziņojumu “Lauksaimniecības ģenētiskie resursi no saglabāšanas līdz ilgtspējīgai izmantošanai” (COM(2013)0838),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. septembra Regulu (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību(8),

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas un Eiropas Investīciju bankas 2014. gada 14. jūlija Saprašanās memorandu par sadarbību lauksaimniecības un lauku attīstības jomā 2014.–2020. gadā,

–  ņemot vērā 2014. gada 11. marta rezolūciju par Eiropas dārzkopības nozares nākotni — izaugsmes stratēģijas(9),

–  ņemot vērā 2014. gada pētījumu, ko veicis Politikas departaments B (Struktūrpolitika un kohēzijas politika – Lauksaimniecība un lauku attīstība), „Precīzā lauksaimniecība: iespēja ES lauksaimniekiem — potenciālais atbalsts ar KLP 2014.–2020. gadam,

–  ņemot vērā Zinātnisko un tehnoloģisko iespēju novērtēšanas nodaļas (STOA) 2013. gada pētījumu „Tehnoloģiskās iespējas nodrošināt uzturu 10 miljardiem cilvēku“,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 29. februāra paziņojumu par Eiropas inovācijas partnerību „Lauksaimniecības ražīgums un ilgtspēja“ (COM(2012)0079),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 13. februāra paziņojumu „Inovācijas ilgtspējīgai izaugsmei: Eiropas bioekonomika” (COM(2012)0060),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 16. oktobra Lēmumu, ar ko izveido augsta līmeņa zinātnisko padomdevēju grupu (C(2015)6946),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 19. maija paziņojumu „Labāks regulējums labāku rezultātu sasniegšanai — ES programma” (COM(2015)0215),

–  ņemot vērā 2015. gada 17. decembra rezolūciju par patentiem un augu selekcionāru tiesībām(10),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu (A8-0174/2016),

A.  tā kā mūsu sabiedrībai nākas saskarties ar dažādām problēmām, kurās ir iesaistīta lauksaimniecība un kuru risināšanā ir jāpiedalās, un tā kā tiek lēsts, ka pasaules iedzīvotāju skaits līdz 2050. gadam sasniegs 9,6 miljardus, kas nozīmē, ka salīdzinājumā ar pašreizējo stāvokli pasaulē būs vēl par aptuveni 2,4 miljardiem cilvēku vairāk;

B.  tā kā vidēji tiek izšķērdēta vismaz viena trešdaļa no saražotās pārtikas un dažos sektoros gandrīz puse un tā kā viens no visefektīvākajiem veidiem, kā apmierināt šo paredzamo pieprasījumu, nenoplicinot jau tā trūcīgos resursus, ir izmantot tehnoloģiskos risinājumus, lai palielinātu ražošanu, uzlabotu sadalīšanas līdzekļus un risinātu pārtikas izšķērdēšanas problēmu;

C.  tā kā ir spēcīgs pieprasījums ražot vairāk drošas, veselīgas un uzturvielām bagātas pārtikas ES un pasaules iedzīvotājiem, lai risinātu nepietiekama uztura, aptaukošanās, sirds un asinsvadu slimību u. c. problēmas; un tā kā ES augstie pārtikas kvalitātes standarti ir atzīti visā pasaulē;

D.  tā kā ir daudzi alternatīvi zemes izmantošanas veidi, kas konkurē ar lauksaimniecību, tostarp urbanizācija, rūpniecība, tūrisms un atpūta;

E.  tā kā lauksaimniecības izejvielas rada izaugsmes iespējas „zaļajai“ ķīmijai;

F.  tā kā, ņemot vērā, ka, no vienas puses, ir jākontrolē izmaksas, lai saglabātu ienākumus, un, no otras puses, jāreaģē uz vides resursu (augsnes, ūdens, gaisa un bioloģiskās daudzveidības) noplicināšanos un degradāciju, uzņēmējiem par arvien svarīgāku mērķi kļūst ilgtspējības līmeņa paaugstināšana lauksaimniecībā; tā kā lauksaimniecība patērē 70 % pasaules saldūdens un tā kā jau patlaban ūdens pieejamība lielā mērā ierobežo lauksaimniecisko ražošanu dažos ES un pasaules reģionos; tā kā dzeramā ūdens izmantošanu lauksaimniecībā var ievērojami samazināt, efektīvi izmantojot modernas apūdeņošanas metodes un audzējot vietējiem klimatiskajiem apstākļiem piemērotas kultūras;

G.  tā kā slāpekli saturoši mēslošanas līdzekļi paaugstina ražas, bet to ražošanai tiek izlietoti apmēram 50 % no fosilā kurināmā enerģijas, ko patērē lauksaimnieciskās ražošanas sistēmas;

H.  tā kā tiek prognozēts, ka pieprasījums pēc enerģijas pasaulē līdz 2030. gadam palielināsies par 40 %, un tā kā tagad rūpīgi jāapsver šā pieprasījuma apmierināšana, pamatojoties uz lielāku energoefektivitāti un drošu energoresursu struktūru, kurā iekļauti atjaunojamie energoresursi; tā kā pētījums liecina, ka īsākas lauksaimniecības pārtikas ķēdes var samazināt enerģijas patēriņu un nodrošināt ieguvumus izmaksu un vides ziņā;

I.  tā kā katru gadu līdz 40 % no kopējās kultūraugu ražas tiek zaudēts augu kaitēkļu un slimību dēļ un tā kā ir sagaidāms, ka šis rādītājs ievērojami pieaugs turpmākajos gados; tā kā — lai šim rādītājam neļautu vēl vairāk palielināties — ir jāveic pasākumi, tostarp izmantojot sistēmiskas pieejas un pielāgojot pašreizējos ražošanas modeļus, un tā kā klimata pārmaiņas veicina šo ražas zudumu un izraisa ekoloģiski jaunu augu kaitēkļu un slimību rašanos;

J.  tā kā globālā sasilšana izraisa ekstrēmus laikapstākļus, kas rada sausumu vai plūdus, kuri nodara būtiskus zaudējumus skartajām iedzīvotāju grupām un nopietni apdraud viņu nodrošinājumu ar pārtiku; un tā kā klimata noturība bioloģiski un strukturāli daudzveidīgās agroekosistēmās var palīdzēt samazināt šo risku;

K.  tā kā ES kultūraugu ģenētiskais potenciāls vēl netiek pastāvīgi izmantots Eiropas lauku saimniecībās, kur ražība pēdējos gados nav palielinājusies;

L.  tā kā augu ģenētisko resursu daudzveidība un kvalitāte ir izšķiroši nozīmīga lauksaimniecības noturībai un produktivitātei, tādējādi tie ir noteicoši faktori ilgtermiņa saimniekošanai laukos un nodrošinājumam ar pārtiku;

M.  tā kā “ražības starpības” novēršana ir īpaša problēma ilgtspējīgas lauksaimniecības pētniecības programmā;

N.  tā kā precīzā lauksaimniecība nozīmē izmantot automatizāciju un citas tehnoloģijas, lai uzlabotu galveno lauksaimniecības pārvaldības paņēmienu precizitāti un efektivitāti, izmantojot sistēmiskas pieejas datu apkopošanai un analīzei un klimata, augsnes, ūdens un kultūraugu mijiedarbības optimizēšanai, un tā kā precīzās lauksaimniecības galīgais mērķis ir samazināt pesticīdu, mēslojuma un ūdens izmantošanu, vienlaikus palielinot augsnes auglību un optimizējot ražību;

O.  tā kā augsnes zinātne liecina, ka veselīga, dzīva augsne baro un aizsargā kultūraugus, pateicoties labvēlīgu sugu klātbūtnei, kas aizsargā no patogēniem un kaitēkļiem, kā arī nodrošina kultūraugus ar barības vielām un ūdeni apmaiņā pret cukuriem augu sakņu eksudātos; tā kā lauksaimniecības prakse var negatīvi ietekmēt augsnes bioloģisko, ķīmisko un fizikālo kvalitāti, izraisot tādas sekas kā augsnes erozija, augsnes stuktūras degradācija un auglības zudums;

P.  tā kā novatorisko tehnoloģiju sniegtie ieguvumi nebūtu jāierobežo tikai ar viena veida lauksaimniecības praksi un tiem vajadzētu būt piemērojamiem visiem lauksaimniecības veidiem — tradicionālajai un bioloģiskajai lauksaimniecībai, lopkopībai un augkopībai, mazām saimniecībām un lielražošanai;

Q.  tā kā laikposmā no 1993. līdz 2009. gadam pesticīdu darbīgo vielu skaits ir samazināts par 70 %, savukārt kaitēkļu izplatības uzliesmojumi Eiropas Savienībā ir palielinājušies; tā kā apstiprināšanas process, tostarp aktīvo vielu definēšanas kritēriju un augu aizsardzības līdzekļiem alternatīvu jauno vielu kritēriju noteikšana, kļūst par aizvien lielāku izaicinājumu ES lauksaimniecībai un tās iedzīvotājiem; tā kā steidzami jānovērš darbīgo vielu trūkums maziem lietojumiem;

R.  tā kā nepietiekamie augu aizsardzības risinājumi īpašiem kultūraugiem apdraud pārtikas kultūraugu ražošanas kvalitāti, daudzveidību un ilgtspējību Eiropas Savienībā un tam ir tieša ietekme, kuru lēš vairāk nekā EUR 1 miljarda apmērā, tostarp ražošanas zaudējumi un papildu izmaksas lauksaimniekiem;

S.  tā kā politikas un pētniecības finansēšanas prioritāšu īstermiņa cikli var kaitēt prasmēm, infrastruktūrai un inovācijai lauksaimniecībā un tā kā prioritāte būtu jāpiešķir pētniecības atklājumu efektīvai nodošanai no zinātnes iestādēm lauksaimnieku rīcībā, kā arī pētniecības programmām, kas vērstas uz lauksaimniecības ilgtspējības uzlabošanu, ražošanas izmaksu samazināšanu un konkurētspējas palielināšanu,

Precīzā lauksaimniecība (PL)

1.  norāda, ka lauksaimniecības nozares pamatā vienmēr ir bijuši jauni lauksaimniecības uzņēmējdarbības modeļi un prakse, tostarp jauni paņēmieni un ražošanas metodes, lai palielinātu ražīgumu un labāk pielāgotos jauniem un mainīgiem apstākļiem; uzsver, ka ekosistēmas pakalpojumiem, piemēram, barības vielu apritei, ir galvenā nozīme lauksaimniecībā un ka dažas funkcijas, piemēram, oglekļa piesaiste, neaprobežojas tikai ar pārtikas ražošanu;

2.  ir pārliecināts, ka inovācijai ir potenciāls, lai palīdzētu panākt ilgtspējīgu lauksaimniecību Eiropas Savienībā, un uzskata, ka PL tehnoloģijas ir īpaši nozīmīgas progresa uzturēšanai, taču atzīst, ka pastāv ierobežojumi PL plašai pieņemšanai, tostarp šīs tehnoloģijas drošums, pārvaldāmība un ierobežotās zināšanas par to, kā arī tās spēja pielāgoties visiem saimniecību veidiem un lielumiem;

3.  uzskata, ka precīzās lauksaimniecības principi var radīt lielus ieguvumus vides jomā, palielināt lauksaimnieku ienākumus, racionalizēt lauksaimniecības mašīnu izmantošanu un būtiski palielināt resursu efektivitāti, tostarp apūdeņošanas ūdens izlietošanu; tāpēc mudina Komisiju veicināt politikas virzienus, lai stimulētu precīzās lauksaimniecības tehnoloģiju attīstību un piemērošanu visu veidu saimniecībām neatkarīgi no to lieluma un ražošanas, kas var būt augkopība un/vai lopkopība;

4.  uzsver, ka precīzajā lauksaimniecībā īpaši nepieciešams inovācijas process, lai atrisinātu jautājumu par “augstām izmaksām” dažu PL tehnoloģiju pilnveidošanā un izmantošanā, un ka lauksaimniekiem un visai piegādes ķēdei aktīvi jāiesaistās šo tehnoloģiju pilnveidošanā, lai nodrošinātu neapšaubāmas priekšrocības saimniecību līmenī un padarītu saimniecības daudz noturīgākas;

5.  ir pārliecināts, ka ekonomiska attīstība un ilgtspējīga ražošana viena otru neizslēdz un tās abas var sasniegt ar inovāciju; uzsver, ka jāatbalsta inovācija tehnoloģiju un pārvaldības jomā, nodrošinot regulatīvu saskaņotību, skaidrību un uzņēmējdarbības iespējas, un mudina Komisiju nodrošināt, ka inovācija tiek īpaši ņemta vērā atbilstošo tiesību aktu turpmākajās pārskatīšanās un reformās; uzsver, ka Eiropas lauksaimniecība spēj ražot kvalitatīvus produktus ar augstu pievienoto vērtību, kā arī rast rentablus, uz zinātību balstītus risinājumus, lai ar pārtiku nodrošinātu pasaules iedzīvotājus, kuru skaits un vajadzības arvien pieaug;

6.  aicina nozari, Komisiju un dalībvalstis strādāt partnerībā ar nolūku uzlabot robotikas un citu PL metožu efektivitāti un spēju pielāgoties, lai efektīvi izmantotu pētījumiem paredzēto finansējumu lauksaimniecības un dārzkopības interesēs;

7.  turklāt aicina nozari izmantot iespējas, ko sniedz inovācija, lai attīstītu PL potenciālu, kas būtu pieejams visiem, tādējādi nodrošinot iespējas cilvēkiem ar invaliditāti, veicinot dzimumu līdztiesību un paplašinot prasmju bāzi, kā arī nodarbinātības iespējas lauku kopienās;

8.  atzinīgi vērtē PL robotikas iekļaušanu nesen publicētajā pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” darba programmā 2016.–2017. gadam, tomēr pauž nožēlu par to, ka priekšlikumiem saskaņā ar šo uzaicinājumu nav vajadzīga daudzdalībnieku pieeja, kas varētu nozīmēt to, ka lauksaimniekiem tiek liegta piekļuve novatoriskiem sasniegumiem; uzsver, ka PL var samazināt resursu izmantošanu par vismaz 15 %; mudina apgūt precīzo lauksaimniecību, kas dod iespēju izmantot jaunas pārvaldības pieejas saimniecībai kopumā, piemēram, GPS/GNSS tehnoloģijas vadītu tehniku un tālvadības gaisa kuģu sistēmas (RPAS);

Lielie dati un informātika

9.  norāda, ka lauksaimniecības nozare, tāpat kā visas citas tautsaimniecības nozares, pieredz pārmaiņu procesu; uzsver, ka mūsdienīga lauksaimniecība kļuva iespējama tikai ar zinātnes un tehnikas progresa pieņemšanu un ka digitālā revolūcija līdzīgā kārtā piedāvā iespējas arī lauksaimniecības nozares turpmākai attīstībai;

10.  uzsver, ka lielu integrētu datu kopumu apkopošanai un analīzei ir potenciāls stimulēt inovāciju lauksaimniecībā un ka šīs darbības ir īpaši noderīgas, lai veidotu un attīstītu efektīvu un ilgtspējīgu pārtikas aprites ķēdi, no kuras iegūs lauksaimnieki, ekonomika, patērētāji un vide; aicina Komisiju un dalībvalstis novērst šķēršļus sarežģīto un fragmentēto IKT sistēmu integrēšanai, ieguldījumu stimulēšanai un apmācības izmaksu segšanai, kā arī padarīt nepieciešamo nodrošinājumu pieejamāku lauksaimniecībai;

11.  atzinīgi vērtē panākumus, ko guvusi Eiropas Kosmosa aģentūra (EKA) precīzās lauksaimniecības attīstībā; uzskata, ka EKA satelīts Sentinel 2B, kas jāievada orbītā 2016. gada beigās, varētu nodrošināt skaidrāku priekšstatu par kultūraugu un mežu aizņemtām platībām, ļaujot efektīvāk īstenot lauksaimniecības politiku, racionālāk izmantot resursus un optimizēt ražas novākšanas laiku; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt uz satelītiem balstītas sistēmas;

Augsnes, ūdens un barības vielu apsaimniekošana

12.  atzīst, ka augsnes degradācija ir būtisks ierobežojums lauksaimnieciskajai ražošanai, un prasa noteikt vērienīgākus mērķus un pielikt lielākas pūles, lai uzlabotu augsnes un ūdens apsaimniekošanas praksi, jo īpaši ņemot vērā klimata pārmaiņas; atzinīgi vērtē kontrolētas slodzes lauksaimniecības (KSL) tehnoloģiju attīstīšanu, kuras samazina kaitējumu augsnei, ko rada zemes pārslogošana, un arī atzinīgi vērtē jaunākos centienus integrēt augstas izšķirtspējas tālizpētes tehnoloģijas bioloģiskajā lauksaimniecībā; mudina Komisiju kvantitatīvi noteikt ieguvumus, ko šīs jaunās tehnoloģijas dod videi un ražošanai, un nodrošināt informētību, zinātības un tehnoloģiju nodošanu;

13.  prasa lauksaimniekus iesaistīt augsnes barības vielu kartēšanas tehnoloģiju izstrādē, testēšanā un izplatīšanā, lai veicinātu to efektivitāti;

14.  pauž nožēlu par to, ka barības vielu izmantošanas efektivitāte Eiropas Savienībā ir ļoti zema, un uzsver, ka ir jārīkojas nolūkā uzlabot slāpekļa (N), fosfora (P) un kālija (K) izmantošanas efektivitāti, lai samazinātu to ietekmi uz vidi un uzlabotu pārtikas un enerģijas ražošanu; prasa veikt mērķtiecīgu izpēti (un praksē izmantot tās rezultātus), lai uzlabotu barības vielu efektivitātes uzraudzību un turpinātu optimizēt mainīgas dozēšanas tehnoloģijas;

15.  piekrīt viedoklim, ka jauno tehnoloģiju un novatoriskas lauksaimniecības prakses attīstīšana varētu palīdzēt būtiski samazināt augu aizsardzības līdzekļu, mēslojuma un ūdens izmantošanu, kā arī cīnīties pret augsnes eroziju;

Ģenētiskā daudzveidība

16.  uzskata, ka ģenētiskās daudzveidības zudums pagājušajā gadsimtā apdraud pārtikas/barības nodrošinājumu un vājina ES politiskās nostādnes attiecībā uz ilgtspējīgu lauksaimniecību, bioloģiskās daudzveidības aizsardzību un klimata pārmaiņu mazināšanas stratēģijām; uzskata, ka šā zuduma galvenais iemesls ir monokultūru audzēšana un augsekas neizmantošana; uzskata, ka ģenētiskās daudzveidības saglabāšanai, selekcijas programmām un uzturvielām bagātas pārtikas ražošanai pietiekamā daudzumā būtiski svarīgas ir visas augu šķirnes un dzīvnieku sugas, tostarp savvaļas sugas, tām radniecīgās brīvā dabā sastopamās un daļējas savvaļas sugas, kā arī senās un pirmējās šķirnes;

17.  uzskata, ka ES regulējumam būtu jānodrošina lauksaimniekiem un selekcionāriem iespējas vislabāk izmantot šādus ģenētiskos resursus, lai nosargātu bioloģisko daudzveidību un atbalstītu inovāciju jaunu šķirņu veidošanā; uzsver, ka ar ES noteikumiem vienmēr būtu jācenšas šos inovatīvos procesus neapdraudēt ar lieku administratīvo slogu ieviešanu selekcionāriem un lauksaimniekiem;

18.  uzsver, ka ir jāpaplašina dialogs starp gēnu bankām, privāto un publisko pētniecību augkopībā, selekcionāriem, tiešajiem lietotājiem un visiem citiem dalībniekiem, kas iesaistīti ģenētisko resursu saglabāšanā un izmantošanā, lai palielinātu izturētspēju un risinātu ilgtspējīgas lauksaimniecības problēmas visā Eiropā;

19.  uzsver, ka Lauksaimniecības un lauku attīstības (AGRI) ĢD un Pētniecības un inovācijas (RTD) ĢD jau agrāk ir snieguši atbalstu ģenētisko resursu saglabāšanas pasākumiem, piemēram, Eiropas vietējo sēklu saglabāšanas tīklam (ENSCONET), tomēr prasa pieņemt nākamās programmas, ar kurām turpināt atbalstu augkopības un lopkopības ģenētiskās saglabāšanas darbībām, jo īpaši ģenētisko resursu izmantošanā uz vietas ar pasākumiem saimniecībās;

20.  uzsver, ka svarīgi ir ģenētisko resursu saglabāšanu attiecināt uz plašāku augu šķirņu un dzīvnieku sugu daudzveidību un panākt, ka pētījumiem paredzētais finansējums šajā jomā rada tehnoloģiskus uzlabojumus lauksaimniecībā un dārzkopībā;

21.  prasa Komisijai iesniegt priekšlikumus par Eiropas stratēģiju ģenētiskās daudzveidības saglabāšanai lauksaimniecībā, kā paredzēts ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijas laikposmam līdz 2020. gadam 10. pasākumā;

22.  atzīst, ka ģenētiskā materiāla kolekcijas ir jāizmanto atbildīgi, lai identificētu un raksturotu pazīmes par resursu izmantošanas efektivitāti, rezistenci pret kaitēkļiem un slimībām un citas īpašības, kas rada labāku kvalitāti un noturību; uzskata, ka tas prasa lielāku uzmanību pievērst fenotipa noteikšanai, kas daudzu kultūraugu raksturojumā ir vājā vieta;

23.  atzīmē, ka ģenētisko daudzveidību lauksaimniecībā visefektīvāk var saglabāt, to izmantojot in vivo; atzīmē, ka no trijiem DUS kritērijiem (atšķirīgums, viendabīgums un stabilitāte), ko piemēro ES oficiālajos sēklu katalogos, viendabīgums un stabilitāte nav dabiskas ģenētiski daudzveidīgu augu īpašības; norāda, ka pielāgošanās klimata pārmaiņām ir atkarīga no augsta līmeņa ģenētiskās daudzveidības; atzīmē, ka sēklu tirgi kļūst aizvien koncentrētāki un šķirnēm samazinās variāciju skaits; mudina veicināt lauku saimniecību sēklu sistēmas un apmaiņu, paverot lauksaimniekiem lielākas iespējas, un atzīst līdzdalīgo selekciju kā senu inovācijas tradīciju lauku kopienās;

24.  atzīst, ka nepieciešams uzturēt un izmantot ģenētiskos resursus ilgtermiņa nodrošinājumam ar pārtiku un paplašināt augu un dzīvnieku selekcijas mūsdienīgu programmu ģenētisko pamatu; atzīst, ka bioloģiskajām saimniecībām trūkst jaunu šķirņu, kas būtu noturīgas pret kaitēkļiem un slimībām un ko varētu audzēt, neizmantojot augu aizsardzības līdzekļus; atbalsta piekļuves un ieguvumu sadales koncepciju, tomēr mudina īstenot Nagojas protokolu saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 511/2014 un Īstenošanas regulu (ES) Nr. 2015/1866, lai savvaļas materiāla izmantošanas sarežģītība un izmaksas neatturētu selekcionārus ieviest jaunas pazīmes, piemēram, rezistenci pret kaitēkļiem un slimībām, uzturvērtības kvalitāti un noturību vidē; atzīmē, ka tas būtu jādara, nesamazinot iespējas lauku kopienām, kuras rūpējušās par sugām un šķirņu variācijām daudzu gadu garumā;

25.  uzskata, ka būtiski ir saglabāt un attīstīt vietējo šķirņu rezultātus, ņemot vērā to spēju pielāgoties savas izcelsmes vides apstākļiem, kā arī ievērot lauksaimnieku tiesības autonomi selekcionēt augus, uzglabāt dažādu sugu un šķirņu sēklas un mainīties ar tām, lai nodrošinātu Eiropas lauksaimniecības ģenētisko daudzveidību;

26.  atzīst, ka jāatbalsta piemērotas augsekas, kas ir lauksaimniekiem izdevīgas; uzsver arī, ka jāsaglabā ne tikai ģenētiskie resursi, bet arī dažādi noderīgi augu aizsardzības instrumenti plašam kultūraugu klāstam; uzsver, ka bez šādiem instrumentiem stipri cietīs to kultūraugu daudzveidība, kurus var audzēt ekonomiski izdevīgi;

Precīzā selekcija

27.  atbalsta to, ka ir jāturpina pastāvīgs progress novatoriskā selekcijā, izmantojot drošus un pārbaudītus paņēmienus, kuru mērķis ir paplašināt ne tikai to pazīmju diapazonu, kas attiecas uz kultūraugu rezistenci pret kaitēkļiem un slimībām, bet arī tādu pārtikas izejvielu klāstu tirgū, kurām ir uzturvērtība un veselībai labvēlīgas īpašības;

28.  uzskata, ka svarīgi ir nodrošināt pastāvīgu atbalstu nākotnes tehnoloģisko instrumentu izstrādei un izmantošanai, kas varētu dot selekcijas nozarei iespēju veiksmīgi risināt sabiedrības turpmākās problēmas;

29.  uzskata, ka ir laiks Komisijai publicēt galīgo ziņojumu par Jauno metožu darba grupu un tās iegūtās zinātniskās atziņas izmantot kā pamatu arī pašlaik pētāmo selekcijas metožu juridiskā statusa precizēšanai, kā arī grupas apspriedēs izmantot pārdomāta juridiskā analīze;

30.  mudina risināt atklātu un pārredzamu dialogu starp visām ieinteresētajām personām un sabiedrību par ļoti precīzu, novatorisku risinājumu atbildīgu attīstību selekcijas programmās, tostarp par to riskiem un ieguvumiem; atzīmē, ka būs jāpieliek pūles, lai veicinātu lauksaimnieku un plašākas sabiedrības informētību un izpratni par šīm jaunajām metodēm; aicina Komisiju nodrošināt patērētāju un lauksaimnieku pietiekami informētību par jaunajām un topošajām selekcijas metodēm, lai tādējādi nodrošinātu, ka var notikt atklātas un informatīvas publiskās debates;

31.  pauž bažas par neseno Eiropas Patentu iestādes (EPI) Apelācijas valdes paplašinātā sastāvā pieņemto 2015. gada 25. marta lēmumu lietās G2/12 un G2/13;

Augu aizsardzības līdzekļi (AAL)

32.  uzsver, ka steidzami nepieciešams pārskatīt tiesisko regulējumu par AAL un izveidot saskaņotu, efektīvu, paredzamu, uz risku novērtējumu balstītu un zinātniski pamatotu novērtēšanas un apstiprināšanas sistēmu; uzskata, ka svarīgi ir, cik iespējams, samazināt lauksaimnieku atkarību no pesticīdiem, ņemot vērā, ka pārtikas un barības ražošana notiek konkurējošā starptautiskā vidē; uzskata, ka svarīgi ir izstrādāt AAL, kuri ir lietderīgi no izmaksu viedokļa, droši lietojami un vidi saudzējoši;

33.  atzinīgi vērtē Komisijas 2016. gada darba programmas REFIT iniciatīvas, ar kurām ES ir apņēmusies veikt Regulas (EK) Nr. 1107/2009 un Regulas (EK) Nr. 396/2005 novērtējumu; uzsver, ka REFIT procesa rezultātā nedrīkst pazemināties pārtikas nekaitīguma un vides aizsardzības standarti;

34.  aicina Komisiju savā ziņojumā Eiropas Parlamentam un Padomei iekļaut iespēju grozīt un uzlabot spēkā esošos tiesību aktus un jo īpaši attiecībā uz atļauju savstarpējas atzīšanas darbību un zonālās novērtēšanas procesu;

35.  uzsver bažas par to, ka zonālā atļauju sistēma nedarbojas, jo aizvien tiek izmantotas novecojušas valstu atļauju izsniegšanas metodoloģijas, un aicina Komisiju saskaņot apstiprināšanas sistēmu, lai nodrošinātu produktu savstarpēju atzīšanu dalībvalstīs Regulā (EK) Nr. 1107/2009 noteiktajās zonās;

36.  atzinīgi vērtē jaunāko Eiropas Pētniecības telpas tīklu integrētās augu aizsardzības jomā (IPM-ERANET) un jauno koordinācijas platformu maziem lietojumiem, taču uzskata, ka platformu varētu labāk izmantot, lai aptvertu pētniecību un inovāciju nolūkā novērst augu aizsardzības risinājumu trūkumu mazam lietojumam un īpašiem kultūraugiem;

37.  uzsver, ka svarīgi ir pārredzami izvērtēt darbīgo vielu ietekmi, lai nodrošinātu ilgtspējīgu lauksaimniecību atbilstoši ES tiesību aktiem, kā arī izvērtēt risku un apdraudējumu, kurš saistīts ar šo līdzekļu izmantošanu, un atgādina, ka piesardzības princips būtu jāizmanto vienmēr, kad nenoteiktības pakāpe ir pārāk augsta, kas neļauj nodrošināt sabiedrības veselību un labus lauksaimniecības un vides apstākļus;

38.  aicina Veselības un pārtikas nekaitīguma (SANTE) ĢD noteikt skaidrus kritērijus, ar kuriem definēt zema riska darbīgās vielas, lai izstrādātu un lietotu zema riska pesticīdus, vienlaikus ņemot vērā jaunākos zinātnes atzinumus un nodrošinot, ka tiek sasniegti veselības un vides aizsardzības mērķi, kā arī aicina nodrošināt, ka dati par nekaitīgumu ir pieejami, piemērojot kritērijus visām potenciāli zema riska vielām;

39.  uzskata, ka zema riska vielu, tostarp augu aizsardzības līdzekļu neķīmisko alternatīvu, piemēram, bioloģiskās kontroles, novērtēšanai, ko veic ziņotāja dalībvalsts un Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA), būtu jāpiešķir prioritāte, lai palīdzētu sasniegt Direktīvas 2009/128/EK mērķus attiecībā uz integrēto augu aizsardzību un pesticīdu ilgtspējīgu izmantošanu, jo īpaši attiecībā uz mazajiem un īpašajiem kultūraugiem;

40.  uzsver, ka lauksaimnieku rīcībā jābūt plašākam instrumentu klāstam, lai viņi varētu aizsargāt savus kultūraugus un izvēlēties pasākumus, kas attiecīgos augus aizsargātu vislabāk; tāpēc mudina plašāk izmantot dažādas alternatīvas tradicionālajiem pesticīdiem, tostarp biopesticīdus, kā daļu no integrētas augu aizsardzības, un prasa pielikt vairāk pūļu, lai izstrādātu rentablākas alternatīvas, atbalstot izpēti lauka apstākļos un neķīmisko alternatīvu un zema riska pasākumu, kā arī videi saudzīgāku pesticīdu biežākus demonstrējumus;

41.  atzīmē, ka bioloģiskās kontroles ir kultūraugu aizsardzības metodes, kuru pamatā ir dzīvu organismu vai dabīgo vielu izmantošana, un ka tās varētu samazināt tradicionālo pesticīdu izmantošanu un veicināt augu labāku noturību;

42.  aicina Komisiju nākt klajā ar rīcības plānu un izveidot ekspertu grupu, lai izstrādātu ilgtspējīgākas augu aizsardzības sistēmas; uzsver, ka daudzsološa ir augu aizsardzības sistēma, kas uzlabo mijiedarbību starp augu selekcijas centieniem, dabiskām aizsardzības sistēmām un pesticīdu izmantošanu;

43.  pauž nožēlu par dalībvalstu un Komisijas lēno virzību attiecīgi IAA īstenošanā un Direktīvas 2009/128/EK īstenošanas novērtēšanā;

Prasmju pilnveidošana un zināšanu nodošana

44.  atzīst, ka ar lauksaimniecību saistīto tehnoloģiju attīstībai ir vajadzīgi daudzi speciālistu prasmju kopumi un zināšanas, kam pamatā ir starpdisciplināra pieeja un kas ietver vispārīgo augkopību, veterināriju un vides zinātni, fizioloģiju un inženieriju, bet neaprobežojas tikai ar šīm nozarēm;

45.  pauž nožēlu par to, ka daudzās no šīm profesijām aizvien biežāk trūkst prasmju, un aicina dalībvalstis strādāt partnerībā ar nozari, pētniecības iestādēm un citām attiecīgajām ieinteresētajām personām, lai izstrādātu nākamās lauku attīstības programmas, tostarp Eiropas Inovāciju partnerības (EIP), nolūkā noteikt iespējas atbalstīt prasmju pilnveidošanu un zināšanu nodošanu šajās jomās, tostarp izmantojot apmācības un māceklības programmas jauniem lauksaimniekiem un jaunpienācējiem nozarē;

46.  aicina lauksaimniecības tehnoloģiju nozari labāk koordinēt un integrēt demonstrācijas pasākumus uz vietas lauku saimniecībās, kā arī izmantot demonstrāciju un pārraudzīt saimniecības, lai apmainītos ar paraugpraksi reģionālā, valsts un Eiropas līmenī, izmantojot patlaban pieejamās vai jaunās programmas, iniciatīvas vai resursus;

47.  atzīst potenciālu, kāds varētu būt precīzajai lauksaimniecībai un digitālo tehnoloģiju integrēšanai, lai padarītu lauksaimniecību pievilcīgāku jauniem lauksaimniekiem un radītu jaunas izaugsmes un nodarbinātības iespējas lauku teritorijās; uzskata, ka ieguldījumi šo tehnoloģiju attīstībā varētu veicināt paaudžu maiņu lauksaimniecībā;

Pētniecības un finansējuma prioritātes

48.  atzīst, ka pastāv ar ilgtspējīgu lauksaimniecību un dārzkopību saistītas ilgtermiņa problēmas, un aicina Komisiju un dalībvalstis, dodot priekšroku nozaru pieejai un paredzot finansējuma nepārtrauktību, izstrādāt ilgtermiņa investīciju plānu fundamentālai un lietišķai pētniecībai, un prasa Komisijai un dalībvalstīm uzlabot speciālistu un darbinieku apmācību ilgtspējīgā lauksaimniecībā, kā arī nodrošināt ekspertu konsultāciju pieejamību;

49.  uzskata, ka šajā plānā būtu jāiekļauj izmaksu ziņā efektīvi risinājumi un tam vajadzētu būt tādam, ko var piemērot mazajiem ražotājiem, lauku teritorijām, kā arī attālākajiem un kalnu reģioniem; uzsver, ka lauksaimnieki ir galvenie vides aprūpētāji Eiropā un viņiem vajadzīga pastāvīga piekļuve inovācijām un pētniecībai, dodot iespēju ražot pārtiku, barību un citus produktus ilgtspējīgi un rentablāk, vienlaikus aizsargājot vidi nākamajām paaudzēm un veicinot bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumus;

50.  atzinīgi vērtē progresu, kas panākts pēdējos gados lietišķajā pētniecībā, tomēr aicina pielikt lielākas pūles, lai garantētu zināšanu pienācīgu nodošanu tiešajiem lietotājiem un iesaistītu lauksaimniekus un citus lauksaimniecības tehnoloģiju un līdzekļu lietotājus, tostarp mazās saimniecības;

51.  prasa nostiprināt KLP otrajā pīlārā iekļauto Eiropas inovācijas partnerību konkurētspējīgā un ilgtspējīgā lauksaimniecībā, lai radītu partnerības novatoriskiem dalībniekiem, tostarp visiem lauksaimniekiem un jo īpaši mazapjoma lauksaimniekiem, kas atrodas tālu no Eiropas lēmumu pieņemšanas centriem;

52.  norāda, ka dalībvalstīs, kurās pārdomāti izmanto valsts un privātā sektora partnerības, ir bijusi spēcīgāka pārorientēšanās uz lietišķo pētniecību un lielāka tiešo lietotāju iesaiste;

53.  uzskata, ka ir būtiski, lai Komisija un dalībvalstis izstrādātu projektus, kas vērsti uz resursu ziņā efektīvākām lauksaimniecības praksēm un kultūraugu šķirnēm, tostarp vietējiem apstākļiem īpaši piemērotām šķirnēm, ar mērķi saglabāt un uzlabot augsnes auglību un barības vielu apriti, jo īpaši ņemot vērā, ka arvien palielinās ūdens pieejamības un mēslošanas līdzekļu dažu pamatkomponentu, piemēram, fosfāta, trūkums; aicina Komisiju noteikt prioritāti ieguldījumiem aprites ekonomikā un klimata ziņā viedā lauksaimniecības praksē, paredzot pienācīgus finanšu stimulus pētniecībai un turpmākai izmantošanai lauku saimniecībās; uzsver, ka būtu pienācīgi jāizvērtē, jāpopularizē un jāatbalsta akvaponikas, slēgta barības vielu aprites cikla, agroekoloģijas, tostarp agromežsaimniecības, saglabājošās lauksaimniecības un ilgtspējīgas mežu pārvaldības, sapropeļa, īsu barības ķēžu, barošanās ganībās un resursu ziņā mazprasīgas ražošanas priekšrocības;

54.  arī uzskata, ka ir būtiski, lai Komisija un dalībvalstis izstrādātu novatoriskus projektus nepārtikas preču ražošanai (bioekonomika, atjaunojami energoresursi utt.) un pakalpojumu izstrādei ar mērķi attīstīt lauksaimniecības nozari, kas ir efektīvāka no resursu viedokļa (lietderīgāk izmantots ūdens, enerģija, augu un dzīvnieku barības vielas utt.) un neatkarīgāka;

55.  norāda, ka lielākajā ES daļā neatkarīgi vai publiski finansēti lauksaimniecības izglītības, apmācības un inovāciju centri ir panīkuši vai tajos netiek pienācīgi nodrošinātas starpdisciplināras pieejas tādās jaunajās jomās kā lauksaimniecības inženierija; atzīst, ka dažās dalībvalstīs lauksaimnieku kvalifikācija joprojām ir zema, kas apgrūtina piekļuvi jaunajām tehnoloģijām un to piemērošanu, un tāpēc aicina Komisiju izstrādāt Eiropas plānu investīcijām tehniskā vai augstāka līmeņa apmācībā un izglītībā lauksaimniecības jomā;

56.  atzinīgi vērtē nesen sākto Eiropas inovācijas partnerību lauksaimniecības produktivitātes un ilgtspējības jomā (EIP-AGRI), kuras mērķis ir sasaistīt pētniecību ar praktisko lauksaimniecību, un aicina Komisiju aktīvi iesaistīties koordinācijas atbalstīšanā valstu un pārrobežu līmenī, lai veicinātu skaidru inovāciju programmu, kas saistīta ar pamatprogrammu „Apvārsnis 2020“, un garantēt zināšanu pienācīgu nodošanu tiešajiem lietotājiem;

57.  mudina Komisiju un dalībvalstis darīt vairāk, lai palielinātu sabiedrības izpratni par lauksaimniecības vērtību Eiropas Savienībā un attīstītu Eiropas lauksaimniecības inovācijas centrus, kuros varētu demonstrēt novatoriskas jaunās tehnoloģijas, ilgtspējīgu lauksaimniecību, pārtikas nodrošinājumu un suverenitāti un nodrošinātu pienācīgu to pieejamību;

58.  uzsver, ka šo centru darbība dotu iespēju jaunās tehnoloģijas izmantot ne tikai ilgtspējīgai lauksaimniecībai, bet arī ilgtspējīgai lauku attīstībai, sadarbojoties ar kopienām, lauku MVU, kooperatīviem un ražotāju organizācijām; uzsver, ka tiem jābūt pārredzamiem un atvērtiem plašākai sabiedrībai un lauksaimniekiem, un tajos jāizmanto pārnozaru pieeja, veicinot dialogu starp nozarēm, uz kurām inovācijas ietekme var būt atšķirīga;

59.  mudina Komisiju nodrošināt, lai līdztekus tehnoloģiskām un zinātniskām inovācijām varētu turpināt pastāvēt tradicionālie paņēmieni un saimniecības, ņemot vērā, ka tās ir milzīga vērtība, jo tās ir kultūras, lauku, vēsturiskās un tūrisma daudzveidības avots un nodrošina iztiku daudziem Eiropas mazajiem lauksaimniekiem visdažādākajos reģionos;

60.  aicina dalībvalstis labāk izmantot finanšu instrumentus, kas izveidoti saskaņā ar Komisijas un Eiropas Investīciju bankas Saprašanās memorandu lauksaimniecības un lauku attīstības jomā 2014.–2020. gadā;

61.  uzsver ar šiem instrumentiem saistīto pievienoto vērtību, jo īpaši attiecībā uz sviras efektu un aizdevumu garantijām, kuru mērķis ir veicināt ilgtspējīgas lauksaimniecības un mežsaimniecības pētniecības programmas, tostarp “Apvāršņa 2020” 2. sabiedriskas nozīmes uzdevuma, īstenošanu; jo īpaši norāda, ka tie ir noderīgi, lai samazinātu ieguldījumu vajadzības un riskus lauksaimniekiem, kuri vēlas pieņemt dārgu PL tehnoloģiju un metodes;

Eiropas kā zinātnes attīstības un inovācijas centra saglabāšana

62.  norāda, ka lauku apvidi, tostarp attālākie un kalnu reģioni, ir vairāk pakļauti pašreizējām un iespējamām klimata pārmaiņām, kas padara tos mazāk pievilcīgus un vairāk pakļauj sabiedrības novecošanās un apdzīvotības sarukšanas tendencēm; atzīst, ka jādod iespēja lauksaimniecībai pielāgoties mainīgajiem apstākļiem, izmantojot visus pieejamos tehnoloģiskos risinājumus, lai nodrošinātu, ka lauksaimniecības zeme tiek izmantota ilgtspējīgāk;

63.  norāda, ka modernās tehnoloģijas lauksaimniecībā un zemes plašākas izmantošanas nozarē var šīm nozarēm palīdzēt sniegt būtisku ieguldījumu globālo klimata pārmaiņu mazināšanas centienos; šajā sakarā uzsver, ka ir jāpaplašina definīcija „produktīvā lauksaimniecība“ un pilnībā jāatbalsta un jārespektē tās lauksaimnieciskās zemes platības, kas nodrošina sabiedriskos labumus klimata pārmaiņu mazināšanai un oglekļa piesaistīšanai, tostarp agroekoloģiskajai lauksaimniecībai;

64.  uzskata, ka būtiski ir saglabāt lauksaimniecības zemes tādos apgabalos kā Savienības kalnu un perifērijas rajoni, un atbalsta visus pasākumus, lai nodrošinātu, ka tur esošajām galvenokārt mazajām saimniecībām arī ir pieejamas augstās tehnoloģijas, kas pielāgotas to vajadzībām;

65.  uzskata, ka ir būtiski, lai pamatots ES regulējums, kurš orientēts uz patērētāju drošību, kā arī veselības un vides aizsardzību un kura pamatā ir neatkarīgi, salīdzinoši zinātniskie pētījumi, dod iespēju ES lauksaimniecības ražojumiem būt konkurētspējīgiem un pievilcīgiem gan iekšējā, gan pasaules tirgū, un prasa šo principu vienmēr paturēt spēkā;

66.  jo īpaši norāda uz augstajām izmaksām, ilgo laiku un komerciālo un juridisko nenoteiktību, ar ko jāsaskaras, jaunās tehnoloģijas un ilgtspējīgus līdzekļus laižot tirgū saskaņā ar spēkā esošajiem ES noteikumiem; norāda, ka šīs grūtības ir pat vēl izteiktākas attālākajos reģionos, nomaļos lauku apvidos, mazāk labvēlīgās teritorijās un kalnu apvidos;

67.  mudina Komisiju izmantot un pilnveidot visas attālāko reģionu īpašās iezīmes, īstenojot izmēģinājuma projektus tehnoloģiju un zinātnisko inovāciju jomā, lai samazinātu šo reģionu dabiskos nelabvēlīgos apstākļus un grūtības — ko rada to nelielā teritorija — piekļūt jaunākajiem zinātniskajiem un tehnoloģiskajiem sasniegumiem un piemērot tos;

68.  aicina Komisiju uzlabot savu reglamentējošo sistēmu saskaņā ar labāka regulējuma principiem, lai tādējādi nodrošinātu savlaicīgas, efektīvas un lietderīgas lēmumu pieņemšanas procedūras, kas varētu sekmēt tehnoloģisko attīstību Eiropas Savienībā;

69.  aicina Komisiju izmantot tās jauno zinātnisko konsultāciju mehānismu (SAM), lai izstrādātu reglamentējošu sistēmu, kurā, novērtējot riskus, draudus un ieguvumus jaunu tehnoloģiju, produktu un metožu pieņemšanas vai nepieņemšanas laikā, lielāka uzmanība būtu pievērsta ar risku novērtējumu pamatotiem un neatkarīgiem zinātniskiem pierādījumiem;

70.  atzīmē plašo atbalstu tāda inovācijas principa pieņemšanai, kurš paredzētu prasību, ka pilnībā ir jānovērtē ES leģislatīvo priekšlikumu ietekme uz inovāciju;

71.  aicina Komisiju īstenot plašāka spektra pasākumus starptautiskās zinātniskās sadarbības jomā, arī tādēļ, lai izvērstu informācijas apmaiņu un konstatētu attīstības iespējas;

o
o   o

72.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 965. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 104. lpp.
(3) OV L 347, 20.12.2013., 487. lpp.
(4) OV L 309, 24.11.2009., 1. lpp.
(5) OV L 309, 24.11.2009., 71. lpp.
(6) OV L 77, 15.3.2014., 44. lpp.
(7) OV L 162, 30.4.2004., 18. lpp.
(8) OV L 268, 18.10.2003., 1. lpp.
(9) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0205.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0473.


Inovācijas un ekonomiskās attīstības veicināšana Eiropas lauku saimniecību turpmākajā pārvaldībā
PDF 372kWORD 145k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 7. jūnija rezolūcija par inovācijas un ekonomiskās attīstības veicināšanu Eiropas lauku saimniecību turpmākajā pārvaldībā (2015/2227(INI))
P8_TA(2016)0252A8-0163/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1307/2013, ar ko izveido noteikumus par lauksaimniekiem paredzētiem tiešajiem maksājumiem, kurus veic saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta shēmām, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 637/2008 un Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1306/2013 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību un Padomes Regulu (EEK) Nr. 352/78, (EK) Nr. 165/94, (EK) Nr. 2799/98, (EK) Nr. 814/2000, (EK) Nr. 1290/2005 un (EK) Nr. 485/2008 atcelšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1308/2013, ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un atceļ Padomes Regulas (EEK) Nr. 922/72, (EEK) Nr. 234/79, (EK) Nr. 1037/2001 un (EK) Nr. 1234/2007,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1305/2013 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005,

–  ņemot vērā ANO FAO, GEF, UNDP, UNEP, UNESCO, Pasaules Bankas un PVO Lauksaimniecības zināšanu, zinātnes un tehnoloģijas starptautisko novērtējumu attīstības jomā,

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas un Eiropas Investīciju bankas (EIB) 2014. gada 14. jūlija Saprašanās memorandu,

–  ņemot vērā 2011. gada 8. marta rezolūciju par ieilgušās olbaltumvielu deficīta problēmas iespējamiem risinājumiem Eiropas Savienībā(1),

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada 18. jūnija secinājumus par Eiropas inovācijas partnerību „Lauksaimniecības ražīgums un ilgtspēja”(2),

–  ņemot vērā 2015. gada 17. decembra rezolūciju par patentiem un augu selekcionāru tiesībām(3),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A8-0163/2016),

A.  tā kā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) lēš, ka līdz 2050. gadam pasaules iedzīvotāju skaits pieaugs līdz 9,1 miljardam, ja viss turpināsies kā līdz šim, tādēļ līdz minētajam laikam būs nepieciešams par 60 % palielināt drošas un kvalitatīvas pārtikas ražošanas apjomu un jaunattīstības valstīs par 24 % palielināt zemkopības ražību, vienlaikus saglabājot resursus nākamajām paaudzēm un novēršot pārtikas izšķērdēšanu un zudums, kas patlaban ir viena trešdaļa no pārtikas ražošanas apjoma pasaulē; tā kā FAO arī lēš, ka līdz 2050. gadam aramzemes platība palielināsies tikai par 4,3 %, tāpēc, lai novērstu augsnes degradāciju un citas problēmas, būs nepieciešama labāka dabas resursu pārvaldība;

B.  tā kā zemes būtiskā produktivitāte un auglība visur samazinās zemes degradācijas, jo īpaši augsnes erozijas, dēļ, ko savukārt izraisa tādu ekosistēmas funkciju zudums kā augsnes virskārtas veidošanās, humifikācija, apputeksnēšana, ūdens aizturēšana un barības vielu aprite; tā kā ir plaša vienprātība par to, ka, lai atrisinātu šo problēmu un saglabātu, kā arī uzlabotu produktivitāti, ir inovatīvi jāsekmē šo ekosistēmas funkciju darbība, nodrošinot izturētspēju pret klimata pārmaiņām;

C.  tā kā saskaņā ar ANO informāciju — lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAD), lauksaimniecības produktivitāte līdz 2030. gadam būtu jādivkāršo un vienlaikus lauksaimniecības pārtikas nozarei nāksies piemēroties klimata pārmaiņām un laikapstākļu maiņām, kā arī jāuzlabo augsnes un ekosistēmu kvalitāte un līdz minimumam jāsamazina bioloģiskās daudzveidības zudums; tā kā, lai to panāktu, prioritāte jāpiešķir mikrobioloģisko līdzekļu izmantošanai, kas paildzina augsnes izmantošanas laiku; tā kā no astoņiem ANO Tūkstošgades attīstības mērķiem (TAM) četri ir saistīti ar lauksaimniecību;

D.  tā kā iedzīvotāju skaita pieaugums, augstāki vidējie ienākumi un izmaiņas patērētāju uzvedībā novedīs pie uztura gaumes maiņas, un tā rezultātā jo īpaši pieaugs pieprasījums pēc apstrādātas pārtikas un dzīvnieku izcelsmes proteīniem, piemēram, gaļas un piena produktiem;

E.  tā kā jāuzlabo lauksaimniecības darba ņēmēju un lauku kopienu dzīves kvalitāte;

F.  tā kā, neraugoties uz to, ka lauksaimniekiem jāpārvar daudzas problēmas un jāievēro arvien vairāk noteikumu un lauksaimniecības tehnoloģiju resursi ir samazinājušies, kā arī ievērojami ir palēninājies apūdeņotu zemes platību pieauguma temps, ES patērētāji nekad vēl nav tērējuši par pārtiku tik mazu procentuālo daļu no saviem ienākumiem kā patlaban; tā kā pašreizējās ekonomikas lejupslīdes dēļ ir palielinājies nabadzības līmenis, tādēļ ES patērētāji bieži vien ir spiesti prasīt palīdzību pārtikas bankām;

G.  tā kā FAO saskaņā ar tās galveno publikāciju „Lauksaimniecības un pārtikas situācija pasaulē” norāda, ka sievietes sniedz būtisku ieguldījumu lauku ekonomikā visos reģionos un ka viņu loma atkarībā no reģiona atšķiras, taču viņām salīdzinājumā ar vīriešiem vienmēr ir mazāka piekļuve resursiem un iespējām, kas nepieciešamas lielākas produktivitātes nodrošināšanai;

H.  tā kā patērētāji pieprasa, lai pārtikas ražošanā tiktu ievēroti augstāki vides, uzturvērtības un veselības standarti un vērtības un nodrošināta augstāka kvalitāte, bet vienlaikus lauksaimniecības nozarei ir jādažādo ražošana un jāievieš inovācijas, lai nodrošinātu kvalitatīvu un nekaitīgu pārtiku par pieņemamu cenu visiem, kā arī lai nodrošinātu pienācīgus un dzīvotspējīgus ienākumus ražotājiem;

I.  tā kā lauksaimnieciskajai ražošanai ir jāpieaug un jāpilnveidojas, izmantojot mazāk resursu, jo jāņem vērā problēmas, kas saistītas ar dabas resursiem, un šo problēmu ietekme uz bioloģisko daudzveidību, vides neaizsargātību, klimata pārmaiņām un zemes platību trūkumu, līdztekus pasaules iedzīvotāju skaita pieaugumam un patērētāju uzvedības izmaiņām; uzstāj, ka inovatīvai lauksaimniecībai ir jānodrošina, ka tās ekoloģiskā pēda samazinās un optimāli jāizmanto dabiskie procesi un ekosistēmu pakalpojumi, tostarp atjaunojamā enerģija, kā arī vairāk jāpatērē vietējie lauksaimniecības pārtikas produkti;

J.  tā kā resursefektīvāks lauksaimniecības modelis, kurā tiek nodrošināta lielāka produktu optimizācija, ir galvenais nosacījums visu veidu un visu apjomu lauku saimniecību ar ilgtspēju saistīto problēmu risināšanai un tam, lai šīs saimniecības spētu labāk saglabāt dabas resursus un vidi;

K.  tā kā, veidojot ilgtspējīgākus lauksaimniecības modeļus, kuru mērķis ir ne tikai piegādāt iedzīvotājiem nepieciešamo pārtiku, bet arī ražot nepārtikas preces un nodrošināt pakalpojumus, varētu katrā reģionā būtiskā apmērā radīt jaunas darbvietas, ne tikai pārtikas un barības ražošanas nozarē, bet arī bioekonomikas, zaļās ķīmijas, atjaunojamās enerģijas, tūrisma, kā arī citās nozarēs; tā kā šādas darbvietas bieži vien nav pārceļamas uz citu vietu;

L.  tā kā ES ir lielākā lauksaimniecības produktu eksportētāja pasaulē, tāpēc lauksaimniecības pārtikas nozare ir Savienības ekonomikas galvenais pīlārs, pakārtotajos 15 miljonos uzņēmumu tādās nozarēs kā pārtikas apstrāde, tirdzniecība un pakalpojumi nodarbinot 47 miljonus cilvēku, un tās ieguldījums pozitīvajā tirdzniecības bilancē ir EUR 17 802 miljoni, kas ir 7,2 % no ES eksporta kopējās vērtības;

M.  tā kā KLP konkurētspēja un ilgtspēja ir galvenie KLP 2013. gada reformas mērķi; tā kā mērķi garantēt pārtikas apgādes drošību, palielinot ilgtspējīgas lauksaimniecības produktivitāti un nodrošinot saprātīgas un taisnīgas cenas lauksaimniekiem un patērētājiem, kā minēts LESD 39. pantā, vislabāk var sasniegt ar inovāciju; atkārtoti uzsver, ka ilgtspējīga un inovatīva lauksaimniecība, kas ražo kvalitatīvus produktus, sniedz ieguldījumu daudzu LESD horizontālās politikas mērķu, kas saistīti ar vidi un veselību, sasniegšanā; tā kā konkurētspēja nākotnē, cita starpā, ir atkarīga no lauksaimniecības sistēmu būtiskās produktivitātes un auglības, ko nodrošina dabiskie procesi un resursi;

N.  tā kā Komisijas un Eiropas Investīciju bankas (EIB) 2014. gada 14. jūlija Saprašanās memorandā ir pausts nepārprotams atbalsts turpmākām investīcijām inovatīvā lauksaimniecībā, nodrošinot finanšu instrumentus lauksaimniecībā veikto investīciju apguves veicināšanai, kā arī tajā ir ietverts Komisijas priekšlikums finanšu instrumentu atbalstam un paplašināšanai lauksaimniecības nozarē, lai cīnītos pret cenu svārstībām;

O.  tā kā lauksaimniecības nozare ir piedzīvojusi biežus pārmaiņu ciklus, lai veicinātu tās produktivitāti; tā kā šie pārmaiņu cikli ir būtiski palīdzējuši lauksaimniecībai sasniegt pašreizējo ekonomiskās attīstības līmeni; tā kā jaunāko tehnoloģiju izmantošana un jau pieejamo tehnoloģiju, tostarp bioloģiskās un agroekoloģiskās pieejas lauksaimniecības praksei, pielāgošana un atkārtota ieviešana, var nodrošināt būtiskus ieguvumus visu apjomu lauku saimniecībām; tā kā lauksaimniecībai ir nepietiekami izpētīts potenciāls ieviest inovācijas tradicionālajā lauksaimniecības praksē, ilgtspējīgi izmantojot jūras un okeāna dabas resursus;

P.  tā kā dažādu strukturālu iemeslu dēļ joprojām ir lielas neizmantotas novārtā atstātas lauksaimniecības zemes platības,

1.  norāda, ka lauksaimniecībā vienmēr ir tikusi izstrādāta jauna prakse, jauni paņēmieni un ražošanas metodes, palielinot ražīgumu, labāk pielāgojot lauksaimniecības prakses jauniem un mainīgiem apstākļiem un samazinot ražošanas izmaksas; turklāt norāda, ka lauksaimniecība un mežsaimniecība ir svarīgas dabas daļas, kas nodrošina daudz lielāku preču un pakalpojumu klāstu nekā tikai pārtikas ražošanu, un šos pakalpojumus var uzlabot, atbalstot jaunas tendences; ir pārliecināts, ka inovācija ir priekšnoteikums šīs virzības turpināšanai;

2.  ir stingri pārliecināts, ka ekonomiskā attīstība un ilgtspējīga ražošana nav nesavienojamas, un tās var sasniegt galvenokārt ar inovāciju, pētniecību un izstrādi, jauniem pārvaldības un uzņēmējdarbības modeļiem, kā arī labāku agronomiju; uzsver, ka jāatbalsta inovācija tehnoloģiju un pārvaldības jomā, nodrošinot saskaņotu un skaidru regulējumu, kas veicinātu uzņēmējdarbības iespējas; mudina Komisiju nodrošināt, ka tas ir atspoguļots visās turpmākajās KLP, un inovācija tiek īpaši ņemta vērā attiecīgo tiesību aktu turpmākajās pārskatīšanās un reformās, kurās vairāk tiktu atzītas nozares jaunpienācēju un jaunu lauksaimnieku progresīvās idejas un uzņēmējdarbības modeļi; uzsver, ka Eiropas lauksaimniecība sasniedz savu mērķi — ražot kvalitatīvus produktus ar augstu pievienoto vērtību, rodot rentablus, uz zināšanām balstītus risinājumus, ko atbalsta stratēģija "Eiropa 2020"; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas gaidāmo ziņojumu par 2012. gada Bioekonomikas stratēģijas ieguldījumu aprites ekonomikā, jo pāreja no fosilā kurināmā uz atjaunojamiem energoresursiem veicina enerģijas izmaksu samazināšanos lauksaimniekiem, tādējādi nodrošinot vairāk investīciju inovācijā;

3.  uzskata, ka lauksaimniecība var būt daļa no risinājuma, piesardzīgi izmantojot dabas resursus un nodrošinot bioloģisko daudzveidību, un, lai to sasniegtu, vissvarīgāk ir stimulēt inovāciju; uzskata, ka lauksaimniecības prakse ir atkarīga no dabas resursiem, tāpēc šī saistība ir jāoptimizē un labāk jāizprot ražošanas sistēmas, lai pilnveidotu pārvaldības sistēmas; prasa vidējā termiņā un ilgtermiņā nodrošināt mūsu agroekosistēmu būtisko produktivitāti, auglību un noturību, un prasa samazināt emisijas; uzsver, ka ir svarīgi uzlabot ražošanas sistēmas, labāk pielāgojot kultūraugus un augsekas sistēmas un uzlabojot pārvaldības sistēmas, un uzsver, cik svarīga ir dzīva augsne; uzsver jaunu darbvietu radīšanas potenciālu, ne tikai pārtikas ražošanas nozarē, bet arī tūrisma, bioekonomikas un zaļās ķīmijas nozarē;

4.  ņem vērā, ka ES pārtikas un lauksaimniecības tirgus ir viens no integrētākajiem tirgiem Eiropā, un mudina Komisiju izstrādāt un īstenot noteikumus vienlīdzīgāku konkurences apstākļu un godīgākas konkurences nodrošināšanai, lai sekmētu lauksaimniecības un pārtikas nozares ekonomisko attīstību visās dalībvalstīs;

5.  norāda uz to, ka mazās un vidējās ģimenes lauku saimniecības ir neatņemama Eiropas lauksaimniecības nozares daļa un tās veicina sociāli un ekonomiski dzīvīgu lauku teritoriju veidošanos, kas savukārt ir ieguldījums kultūras un dabas mantojuma saglabāšanā; norāda uz to, ka šīs saimniecības dažkārt piedzīvo grūtības iegūt tos labumus, ko sniedz moderni ražošanas paņēmieni un prakse, kura varētu nodrošināt taisnīgus ienākumus un uzlabotu lauksaimnieku dzīves un darba apstākļus, kā arī varētu radīt kvalitatīvas darbvietas; uzsver, ka inovācijai ir potenciāls palielināt darbspēka produktivitāti un ienākumus, samazinot ražošanas izmaksas un padarot uzņēmējdarbību efektīvāku; uzsver, ka lauksaimniekiem un lauku saimniecībām izšķiroši svarīgas ir īpašumtiesības uz aramzemi un tās pieejamība; iestājas par to, ka darbs lauksaimniecībā ir jāpadara pievilcīgāks jauniešiem, inter alia uzlabojot finansējuma, tehnoloģiju un atbalsta programmu pieejamību; prasa izstrādāt jaunas uzņēmējdarbības idejas un aicina Komisiju efektīvāk informēt lauksaimniekus par viņu iespējām šajā jomā; atzīst lauksaimniecības sociālo nozīmi, tās ieguldījumu sociālajā kohēzijā un tās ietekmi cīņā pret iedzīvotāju aizplūšanu no lauku teritorijām, kā arī atzīst tās piedāvātos inovatīvos pakalpojumus vietējām kopienām un nozīmi tradicionālo zināšanu saglabāšanā; uzsver, ka svarīga ir piekļuve ātriem un uzticamiem platjoslas interneta pakalpojumiem un svarīgas ir inovatīvas koncepcijas, kas īpaši izstrādātas mazāk labvēlīgiem reģioniem, piemēram, Savienības kalnu un attālākajām teritorijām, un mudina Komisiju piešķirt šim jautājumam prioritāti;

6.  mudina Komisiju piedāvāt risinājumus tam, lai plaši tiktu ieviestas uz IKT pamatotas pārvaldības sistēmas, datu monitorings reālā laikā, sensoru tehnoloģijas un noteikšanas sistēmu izmantošana, lai optimizētu ražošanas sistēmas vai precīzo lauksaimniecību, kas varētu nozīmēt arī pielāgošanos mainīgiem ražošanas un tirgus apstākļiem, palīdzot efektīvāk un optimālāk izmantot dabas resursus, labāk uzraudzīt vairākus ražošanas posmus, iegūt lielākas ražas, samazināt vides pēdas nospiedumu, energoptēriņu un SEG emisijas, labāk izprast dzīvnieku uzvedību un uzlabot dzīvnieku veselību un labturību; uzsver arī, ka IKT plašāka izmantošana ir izšķiroši svarīga, lai padarītu lauksaimniecību vides ziņā ilgtspējīgāku un nozari ― konkurētspējīgāku; šajā sakarībā mudina Komisiju labāk saskaņot vairākus attiecīgos politikas virzienus, lai efektīvāk veicinātu IKT pārvaldības sistēmas;

7.  atgādina, ka pasākumu vienkāršošana un lielāka orientēšanās uz KLP pasākumu īstenošanu mudinātu lauksaimniekus ieviest ilgtspējīgāku lauksaimniecības praksi;

8.  ir pārliecināts, ka informācija, kas tiek vākta ar robotiku, sensoru tehnoloģijām, automatizēto kontroli un citām tehnoloģiskām inovācijām saistībā ar lietiskā interneta (IoT) tehnoloģijām un lielo datu tehnoloģiju, dos iespēju visā pārtikas ķēdē nodrošināt monitoringu reālā laikā, efektīvāku lēmumu pieņemšanu un labāku darbību pārvaldību; atzinīgi vērtē lietiskā interneta inovāciju alianses (AIOTI) (6. darba grupas) izveidi viedās lauksaimniecības un pārtikas nekaitīguma jomā un šajā sakarībā uzsver Eiropas digitālā vienotā tirgus nozīmi un atbilstību lauksaimniecības problēmu risināšanai sadarbspējas, labākas konverģences standartu un datu īpašumtiesību, kā arī personas datu un citu datu pieejamības un izmantošanas jomā;

9.  pauž bažas par zemo izpratnes līmeni attiecībā uz lielo datu tehnoloģiju un lietiskā interneta potenciālu, kā arī par saistīto tehnoloģisko sistēmu fragmentāciju, kas rada šķēršļus to apguvei un palēnina ieviešanu, kā arī ir neapmierināts ar GPS tehnoloģiju apguves lēno gaitu; uzsver, ka ir ļoti svarīgi padarīt šīs tehnoloģijas lietderīgas lauksaimniekiem; atzīmē, ka ES patlaban tiek izmantoti tikai 10 % atbalstītās vadības, mazāk nekā 1 % reālā laika kinemātiskās kustības tehnoloģiju un mazāk nekā 1 % mainīgās likmes lietojumprogrammatūras; mudina Komisiju kvantitatīvi noteikt ieguvumus vides un ražošanas jomā un nodrošināt, ka tiek veicināta izpratne, kā arī veicināt zināšanu un tehnoloģiju nodošanu; pauž bažas par to, ka dažas dalībvalstis 2018. gadā var zaudēt daļu tiešo maksājumu zemes reģistra neesamības dēļ, un aicina Komisiju nodrošināt viedu rīku pieejamību, kas izstrādāti, lai varētu ātri veikt lauksaimniecības zemes kartēšanu;

10.  mudina apgūt precīzo lauksaimniecību, kas dod iespēju izmantot jaunas „saimniecības kopumā” pārvaldības pieejas, piemēram, GPS/GNSS tehnoloģiju vadītu tehniku, kas apvienojumā ar tālvadības gaisa kuģu sistēmām (RPAS vai droniem) varētu apstrādāt aramzemi ar precizitāti līdz centimetram; piekrīt viedoklim, ka šīs tehnoloģijas varētu būtiski samazināt gan augu aizsardzības līdzekļu, gan mēslojuma un ūdens izmantošanu, kā arī palīdzēt cīņā ar augsnes eroziju; aicina Komisiju novērst šķēršļus precīzās lauksaimniecības piemērošanai, jo īpaši tos, kas saistīti ar sarežģītām un fragmentētām IKT sistēmām un jautājumiem par investīciju apjomu; norāda, ka precīzā lauksaimniecība ir svarīga arī lopkopībā — dzīvnieku veselības uzraudzībā, to barības sanitāro normu ievērošanā un ražīguma novērtēšanā; mudina dalībvalstis atbalstīt šādas prakses, jo īpaši izmantojot iespējas, ko piedāvā Regulā (ES) Nr. 1305/2013 paredzētie jaunie lauku attīstības noteikumi; aicina Komisiju, turpmāk pārskatot kopējo lauksaimniecības politiku, ņemt vērā to, kā lauksaimnieki izmanto precīzo lauksaimniecību vides aspektu integrēšanai; aicina rūpēties par to, lai attālākajiem un nomaļākajiem reģioniem, kā arī visām saimniecībām, tostarp mazākajām, un visiem pārējiem lauku apgabalu lauksaimniecības dalībniekiem būtu pieejamas šīs daudzfunkcionālās tehnoloģijas, jo no tā ir atkarīga darbvietu saglabāšana un sekmēšana šajos neaizsargātākajos apgabalos;

11.  atzinīgi vērtē to, ka lauksaimniecības vajadzībām aizvien plašāk tiek izmantotas RPAS, jo šādi varētu samazināt augu aizsardzības līdzekļu un ūdens izmantošanu; atzīmē, ka drīzumā tiks iesniegts Eiropas Aviācijas drošības aģentūras (EASA) pamatregulas pārskatīšanas priekšlikums, saskaņā ar kuru visi droni būs ES kompetencē; aicina Komisiju nodrošināt skaidrus un saprotamus ES mēroga standartus un noteikumus RPAS izmantošanai civilām vajadzībām, kā arī to, lai paredzētajos tiesību aktos tiktu ņemti vērā īpašie apstākļi dronu darbībai lauksaimniecībā;

12.  uzsver, ka lauksaimniecības nozarē ir svarīgi gūt jaunus inovatīvus un cenu ziņā pieejamus risinājumus, lai tiktu vairāk izmantotas videi nekaitīgākas metodes, preces un resursi, kas varētu ietvert ne tikai jaunas audzēšanas metodes un lauku pārvaldību, bet arī veidus, kā palielināt atjaunojamās enerģijas izmantojumu un kā pakāpeniski samazināt vajadzību pēc fosilā kurināmā veidiem;

13.  mudina rast inovatīvus zootehnikas risinājumus, kas veicinātu dzīvnieku veselības un labturības augstāku līmeni, un tā rezultātā samazinātos pieprasījums pēc veterinārajām zālēm, tostarp pretmikrobu līdzekļiem; uzsver iespējas, ko nodrošina kūtsmēslu izmantošanas optimizācija atjaunojamās enerģijas un uzlabota mēslojuma ražošanā; atzīst, ka dabas procesos ir iespējams rast inovatīvus risinājumus emisiju piesaistei, piesārņojuma izkliedēšanai, kā arī energoefektivitātes palielināšanai dzīvnieku izvietošanas sistēmās, vienlaikus ietekmējot pašizmaksu; vērš uzmanību uz to, ka metānu var uztvert un izmantot enerģijas ražošanā, un tas palīdzētu mazināt klimata pārmaiņas; uzsver, ka pretmikrobu līdzekļi jāizmanto piesardzīgi un atbildīgi, un ka visu ražošanas ķēdi varētu uzlabot ar efektīvākām un ātrākām diagnostikas metodēm, labāku monitoringu reālā laikā, mērķorientētiem piesardzības pasākumiem un jauniem izsniegšanas paņēmieniem, lai tādējādi cīnītos pret mikrobu rezistenci, atstājot lielākas rīcības iespējas tām dalībvalstīm, kam jau ir labāki panākumi šajā jomā, kā arī norāda, ka nepieciešama pētniecība zāļu jomā, lai varētu apkarot jaunās slimības;

14.  pauž atbalstu ekstensīvām lopkopības metodēm un aicina izstrādāt inovatīvas tehnoloģijas, kas sniegtu iespēju faktiski apzināt lopkopības vajadzībām uzturēto zālāju un ganību labvēlīgo ietekmi uz vidi, un atzīst ieguvumus, kurus sniedz lopkopība, papildinot augkopību;

15.  uzsver dzīvnieku olbaltumvielu atgūšanas nozīmi ražošanas ciklā; tādēļ aicina Komisiju izstrādāt pasākumus, lai optimizētu lauksaimniecības aprites atkritumu izmantošanu, veicinot olbaltumvielu atgūšanu dzīvnieku barībai;

16.  mudina Komisiju veicināt mazo un vidējo saimniecību piekļuves zemei politiku un sekmēt lopkopību, balstoties uz ganību un lopbarības izmantošanu, kā arī augu proteīnu ražošanu, un veicināt pētniecību un inovāciju saistībā ar augu proteīnu ilgtspējīgu ražošanu;

17.  uzsver tehnoloģiju un inovācijas neizmantoto potenciālu jaunu preču, produktu (tādās jomās kā pārtika un barība, mehanizācija, bioķīmija, bioloģiskā kontrole utt.) izstrādē, kas varētu sekmēt nodarbinātību visā lauksaimniecības pārtikas vērtību ķēdē; tomēr vērš uzmanību uz to, ka inovācijas un tehnoloģiju ieviešanas sekas ir darbvietu zudums tradicionālajās lauksaimniecības profesijās, kā arī aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt mācību un pārkvalificēšanās kursus darba ņēmējiem, kuri strādā skartajās lauksaimniecības nozarēs; uzsver jaunu darbvietu radīšanas lielo nozīmi lauksaimniecības nozarē, kas ir izšķiroši svarīgi lauku attīstībai, lauku iedzīvotāju skaita palielināšanai un ekonomikas izaugsmei, un uzskata, ka, attīstot mūsdienīgas lauksaimniecības praksi, lauksaimniecība kļūs pievilcīgāka gan jauniem lauksaimniekiem, gan uzņēmējiem; aicina Komisiju izskatīt iespējas nodrošināt stimulus lauksaimniekiem, lai veicinātu sabiedrības izpratni par lauksaimniecības pārtikas ķēdi un jaunajām ražošanas metodēm;

18.  uzskata, ka jaunās informācijas tehnoloģijas nodrošina plašas iespējas jaunu vērtību ķēžu veidošanai, kas varētu ietvert arī tiešākus ražotāju un patērētāju kontaktus, lielāku uzmanību pievēršot inovatīviem produktiem, jauniem pakalpojumiem un lielākai ražošanas diferenciācijai, ar iespējām radīt jaunas ienākumu plūsmas lauksaimniekiem, kā arī izveidojot pārredzamāku tirgu, kas palīdzētu lauksaimniekiem paplašināt izplatīšanas iespējas; norāda, ka inovācijas pārtikas piegādes ķēdē varētu palīdzēt nodrošināt izlīdzinātāku risku sadalījumu;

19.  uzsver, ka ir jācīnās pret pārtikas izšķērdēšanu, jo īpaši pret sistēmisku pārtikas izšķērdēšanu, jo katru gadu tiek izšķērdēti vai izmesti atkritumos 100 miljoni tonnu pārtikas, kas ir aptuveni 30–50 % no visas ES saražotās pārtikas; uzskata — lai samazinātu pašreizējos izšķērdēšanas apmērus, pārtikas ķēdē ir nepieciešama lielāka sadarbība; norāda uz to, ka novecojušam tiesiskajam regulējumam nevajadzētu radīt šķēršļus inovatīviem pārtikas atkritumu apstrādes veidiem, un norāda, ka cīņā pret pārtikas izšķērdēšanu un zudumiem ir jāveicina labākās prakses apmaiņa un prioritātes piešķiršana inovatīviem projektiem, tostarp pamatprogrammas "Apvārsnis 2020" ietvaros;

20.  uzsver, ka uz katru pārtikas atkritumu tonnu, ko izdotos novērst, varētu ietaupīt aptuveni 4,2 tonnu CO2, un tam būtu nozīmīga ietekme uz vidi; turklāt uzsver tāda tiesiskā regulējuma nozīmi, kas atbilstu aprites ekonomikas principam, saskaņā ar kuru būtu paredzēti skaidri noteikumi par blakusproduktiem, izejvielu izmantošanas optimizāciju un iespējami efektīvāku galīgo atkritumu daudzuma samazināšanu;

21.  uzsver, ka jau šobrīd tiek izmantota būtiska daļa no biotisko atkritumu plūsmām, piemēram, dzīvnieku barošanai vai kā izejmateriāli biodegvielai; tomēr uzskata, ka šie materiāli būtu jāizmanto vēl plašāk, cenšoties nodrošināt vislielāko pievienoto vērtību un izmantojot jaunas tehnoloģijas, piemēram, biopārstrādi, kukaiņu audzēšanu, dzīvnieku izcelsmes lipīdu, enzīmu un proteīnu atkārtotu izmantošanu pārtikas nozarē, fermentāciju cietā stāvoklī, biogāzes ieguvi un minerālvielu iegūšanu no kūtsmēsliem, kā arī pārpalikušo kūtsmēslu izmantošanu atjaunojamās enerģijas ieguvei; norāda, ka nav skaidru noteikumu attiecībā resursiem, kas iegūti no biomasas un ka netiek pietiekami izmantoti citi no biomasas iegūstami resursi, piemēram, lauksaimniecības blakusprodukti un atkritumu plūsmas, un mudina Komisiju atbalstīt to atkārtotu izmantošanu enerģētikā, kā arī citās jomās, veicinot ES mēroga atzīšanas sistēmas un lauku attīstības programmas īpašus pasākumus, ar ko varētu lauksaimniekus un citas ieinteresētās personas, piemēram, vietējās pašvaldības, iesaistīt nelielu projektu īstenošanā; atzīmē, ka šādas atzīšanas sistēmas un īpašas lauku attīstības programmas varētu arī veicināt pārrobežu apriti un uzlabot sinerģiju un saskaņotību ar citiem ES politikas virzieniem;

22.  uzskata, ka augsnes kvalitātes pasliktināšanās apdraud ražošanas nākotni un tādēļ būtu jāmaina ražošanas paņēmieni un saimniekošanas sistēmas, ņemot vērā, ka atteikšanās no lopkopības daudzās saimniecībās radījusi auglības kritumu, jo augsnē trūkst organisko vielu un tā netiek bagātināta ar organisko mēslojumu; pauž bažas par to, ka ES ir ārkārtīgi atkarīga no minerālu, piemēram, fosfātu, importa mākslīgā mēslojuma ražošanai, kā arī par to, ka mākslīgā mēslojuma ražošanai ir ļoti liels oglekļa dioksīda un ekoloģiskās pēdas nospiedums; uzsver, ka pastāv iespēja pārstrādāt kūtsmēslus minerālvielu koncentrātā, ko varētu izmantot, lai ražotu „zaļo mēslojumu”, kas varētu samazināt, bet ar laiku arī aizstāt pieprasījumu pēc minerālmēsliem, ņemot vērā, ka tā efektivitātes līmenis ir tāds pats; atzinīgi vērtē to, ka minerālvielu koncentrātu ražošana un izmantošana sniedz būtisku ieguldījumu aprites ekonomikā, noslēdzot minerālu aprites loku, un tas būtiski samazinās lauku saimniecību izmaksas par mēslojumu; prasa Komisijai pārskatīt ES tiesību aktus mēslojuma jomā un novērst leģislatīvos šķēršļus nitrātu direktīvā, lai sekmētu minerālvielu koncentrāta ražošanu no kūtsmēsliem;

23.  pauž bažas arī par to, ka ES joprojām ir atkarīga no proteīniem bagātas barības, piemēram, sojas, importa, un aicina veidot vērienīgu politiku, lai ES attīstītu proteīniem bagātu augu sugu audzēšanu;

24.  iesaka izmantot individuālas, katrai saimniecībai specifiskas, pārvaldības sistēmas, kas mēra un novērtē barības vielu līdzsvaru saimniecības līmenī, saistībā ar dažādām ražošanas cikla ķēdēm, palīdzot izmērīt katras atsevišķās saimniecības ietekmi uz vidi un aprēķinot saimniecībai specifiskas barības vielu attiecības; atzīmē, ka minerālvielu efektīva izmantošana palielina ražību un samazina nepieciešamību pēc mēslojuma, kā arī veicina efektīvas barošanas praksi, dodot iespēju lauksaimniekiem pilnveidot darbību, vienlaikus samazinot izmaksas un dodot iespēju atteikties no ģenēriskiem pasākumiem; aicina Komisiju, izmantojot dažādu Eiropas fondu līdzfinansējumu, tostarp pamatprogrammu „Apvārsnis 2020” un Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, atbalstīt šajā jomā jau plānotos izmēģinājuma projektus un iesniegt pētījumu par šo jautājumu;

25.  mudina izmantot augstas precizitātes zemu emisiju paņēmienus kūtsmēslu uzglabāšanā, pārvadāšanā un augsnes mēslošanā, tādējādi augi daudz labāk uzņemtu barības vielas no kūtsmēsliem un samazinātos vajadzība pēc minerālmēsliem, kā arī ūdens piesārņojuma risks;

26.  norāda, ka labāki augsnes mēslošanas paņēmieni ir viens no galvenajiem faktoriem kopējo amonjaka emisiju samazināšanā un ka tāpēc katrai valstij būtu jānodrošina, ka vircošanā tiek izmantoti zemu emisiju paņēmieni — vircas iestrāde joslās (ar aizmugurējiem izsmidzinātājiem vai aizmugurējo šļūteni), iesmidzināšana vai paskābināšana;

27.  norāda, ka klimata ziņā vieda lauksaimniecības prakse varētu nodrošināt trīskāršus ieguvumus, palielinot ilgtspējīgu ražošanu, nodrošinot pret klimata pārmaiņām noturīgu lauksaimniecību, kas varētu labāk pielāgoties mainīgiem un nelabvēlīgiem laikapstākļiem, un samazinot emisijas no lauksaimniecības, jo tiktu veicinātas produktīvas, resursefektīvas, kā arī aprites sistēmas; uzsver, ka lauksaimniecības un mežsaimniecības nozares ir unikālas CO2 uztveršanas ziņā, ar augu un apmežošanas palīdzību, izmantojot virsaugus un pākšaugus, ierobežojot augsnes apstrādi un ar permanento augsnes pārklājumu, koku aizsargjoslām, kas sniedz ieguldījumu kultūraugu aizsargāšanā un ūdens aizturēšanas kapacitātē, kā arī absorbējot siltumnīcefekta gāzes augsnē (oglekļa piesaistīšana); šajā sakarībā atzīmē programmu 4/1000, ar kuru iepazīstināja COP 21 sanāksmē, un finansiālu stimulu iespējas; mudina lauksaimniekus turpināt un izvērst šīs jaunās un inovatīvās prakses ieviešanu;

28.  uzsver agromežsaimniecības lielo nozīmi lauksaimniecības sistēmās, jo īpaši plūdu un augsnes erozijas mazināšanā un augsnes veselības uzlabošanā; aicina vēl vairāk lauksaimnieciskajās darbībās integrēt inovatīvas pieejas, kuru galvenais elements ir koki, un novērst administratīvos šķēršļus, lai optimizētu ūdens sateces baseina līmeņa plānošanu un ūdens resursu apsaimniekošanu; uzsver ieguvumus saistībā ar koku izmantošanu, lai nodrošinātu lielāku ilgtspējību un lauksaimniecības produktivitāti, kā arī lai saglabātu bioloģisko daudzveidību un veicinātu vietējās un reģionālās ekonomikas attīstību; atzīst, ka tradicionālās meža ganību sistēmas ir daudzfunkcionāls, ilgtspējīgs zemes izmantojuma veids, kas jāaizsargā un jāatalgo, bet būtu jāapsver arī jaunākas metodes, kā integrēt kokus zemieņu lauksaimniecības sistēmās, piemēram, kultūraugu audzēšana alejās;

29.  uzskata, ka augsnes kvalitāte ir ekonomiski un ekoloģiski nozīmīga, jo ekoloģiskā stāvokļa pasliktināšanās novedīs pie augsnes produktivitātes samazināšanās, barības vielu trūkuma, lielāka kaitēkļu un slimību apdraudējuma augiem, mazākas ūdens aizturēšanas kapacitātes un samazinātas bioloģiskās daudzveidības; aicina Komisiju atbalstīt inovatīvu praksi un labākās prakses apmaiņu, piemēram, augsekas, permanentā augsnes pārklājuma un augsnes apstrādes ierobežošanas jomā, kā arī mēslošanu ar zaļajiem pākšaugiem un slāpekli piesaistošām baktērijām, lai nepieļautu turpmāku augsnes degradāciju; norāda — lai cīnītos pret pārtuksnešošanos un eitrofikāciju, lauksaimnieki jāmudina attīstīt apūdeņošanas sistēmas, tostarp uzlabojot ūdens izmantošanas efektivitāti un izmantojot ekonomiskas apūdeņošanas metodes; uzskata, ka ir labāk jāizprot organisko vielu mobilizācija un ražošanas vajadzību ciešā savstarpējā mijiedarbība; atzinīgi vērtē pētniecību inovatīvas prakses jomā, piemēram, attiecībā uz mikrobu intervenci (bakteriālais mēslojums), un pētījumus par augu un augsnes mijiedarbību, izmantojot mikorizu, PGPR un PGR baktērijas, kas varētu samazināt ietekmi uz vidi, kā arī samazināt ķīmiskā mēslojuma un pesticīdu izmantošanu, kas kaitē cilvēku un dzīvnieku veselībai, kā arī videi; atzīst, cik svarīga ir augsnes ilgtspējīga izmantošana, kurā ņemtas vērā katrai teritorijai specifiskās vajadzības;

30.  atzīst, ka lauku saimniecību sistēmas nav produktīvas, ja tās lielāko gada daļu ir vai nu applūdušas, vai sausuma skartas; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt inovāciju ūdens resursu apsaimniekošanas un saglabāšanas jomā, integrējot to lauku saimniecībām paredzētos konsultatīvos un zināšanu izplatīšanas pakalpojumos, izmantojot inovatīvus paņēmienus un tehnoloģijas, lai mazinātu izšķērdību apūdeņošanas praksē un plūdu risku; aicina izmantot šos jaunos paņēmienus līdztekus pašreizējiem un jauniem ainavas elementiem, piemēram, dīķiem, un sistēmām, kuru mērķis ir palielināt ūdens aizturi augsnē un ar lauksaimniecību saistītajās dzīvotnēs, piemēram, mitrajās pļavās, aizsargājot gruntsūdeņu infiltrācijas zonas, palielinot ūdens spēju iesūkties augsnē un ūdens aizturi; atzinīgi vērtē ainavas jomas un upju baseinu apsaimniekošanas plānošanas sinerģiju; aicina sekmēt „atjaunojošas lauksaimniecības” paņēmienu izmantošanu, lai palielinātu augsnes virskārtas biezumu, veicinātu trūdvielu veidošanos, uzlabotu bojā ejošas vai neveselīgas augsnes ar kompostu un tādējādi atjaunotu to funkcionalitāti optimālā līmenī utt.;

31.  prasa pielikt vairāk pūļu, lai izstrādātu un pilnībā ieviestu integrētās augu aizsardzības sistēmas, atbalstot pētniecību neķīmisku alternatīvu un zema riska pasākumu jomā, kā noteikts attiecīgajos tiesību aktos, kā arī videi nekaitīgāku pesticīdu jomā; brīdina neizmantot augu aizsardzības līdzekļus profilaktiski, un šajā sakarībā uzsver, ka integrētajā augu aizsardzībā ir viedāk jāizmanto bioloģisko un ķīmisko pasākumu mijiedarbība; uzsver, ka Eiropas līmenī ir vairāk jāveicina inovācijas alternatīvu, zema riska vielu jomā, kā noteikts attiecīgajos tiesību aktos, kā arī fiziskas intervences līdztekus biostimulācijai un biokontrolei; pauž bažas par to, ka pašreizējā pieeja augu aizsardzības līdzekļu atļauju piešķiršanai nav pietiekami optimāla un ka tiesību akti integrētās augu aizsardzības stimulēšanai ir nepietiekami izstrādāti; aicina Komisiju sagatavot ceļvedi, lai izstrādātu ilgtspējīgākas augu aizsardzības sistēmas, paredzot arī konsultāciju pakalpojumus; atzīmē, ka bioloģiskās kontroles mehānismi attiecībā uz kaitēkļiem un slimībām varētu samazināt pesticīdu izmantošanu un varētu veicināt labākas augu aizsargspējas;

32.  prasa pastāvīgi attīstīt inovatīvas selekcijas metodes, uzturot arī Eiropas sēklu bankas, jo tas ir izšķiroši svarīgi jaunu un dažādu šķirņu izstrādei, kas būtu ražīgākas, ar lielāku uzturvērtību, labāku noturību pret kaitēkļiem un slimībām un nelabvēlīgiem laikapstākļiem, kā arī veicinātu bioloģisko daudzveidību; norāda, ka selekcijas metodes var sniegt iespējas samazināt tradicionālās lauksaimniecības ietekmi uz vidi; brīdina nepieļaut, ka jaunās šķirnes būtu atkarīgas no ķimikālijām; pauž neapmierinātību par pašreizējiem administratīviem un regulatīviem slogiem uzņēmējdarbībai un mudina izveidot kopienās pamatotas lauksaimnieciskās selekcijas programmas; uzsver, ka jauno šķirņu apstiprināšana ir jāapsver ļoti rūpīgi; mudina Komisiju veicināt jaunu paņēmienu ieviešanu, kuriem attiecīgos gadījumos ir veikts pienācīgs riska novērtējums un panākta pilnīga atbilstība piesardzības principam, un nodrošināt, ka selekcijas nozarē MVU ir pieejams bioloģiskais materiāls, un sagaida, lai šajā sakarībā tiktu visnotaļ atbalstīta inovācija; pauž neapmierinātību par Eiropas Patentu iestādes (EPO) paplašinātās Apelācijas padomes 2015. gada 25. marta lēmumu lietās G2/12 un G2/13;

33.  saistībā ar inovatīvām augu un dzīvnieku šķirņu selekcijas metodēm vērš uzmanību uz izgudrojumu tiesisko aizsardzību biotehnoloģijā(4), saskaņā ar kuru nav patentējamas augu un dzīvnieku šķirnes un pēc savas būtības bioloģiski augu un dzīvnieku ražošanas procesi; aicina Komisiju nekavējoties pārbaudīt šā izņēmuma interpretācijas un piemērošanas jomas precizitāti, jo arī turpmāk uzturdrošības ziņā jānodrošina selekcijas materiālu brīva pieejamība un izmantošana;

34.  uzsver iespēju izmantot finanšu instrumentus, lai palīdzētu palielināt ienākumus lauksaimniecības nozarē Eiropā; atzīmē, ka tikai piecas dalībvalstis ir apguvušas papildu iespējas saskaņā ar jauno Lauku attīstības programmu, lai izmantotu ar tirgu savietojamus finanšu instrumentus tirgus nepilnību novēršanai; aicina Komisiju atvieglot kredītu pieejamību, jo šādas pieejamības trūkums bieži vien ir šķērslis inovācijai;

35.  atzinīgi vērtē EK un EIB Saprašanās memorandu, kurā pausta vēlme atbalstīt lauksaimniecības projektus un jaunus lauksaimniekus, nodrošinot jaunas finansēšanas iespējas dalībvalstīm, izveidojot tādus finansiālā atbalsta veidus kā, piemēram, garantiju fondi, apgrozības fondi vai investīciju kapitāls, lai atvieglotu kredīta pieejamību lauksaimniekiem un lauksaimnieku apvienībām, piemēram, kooperatīviem, ražotāju organizācijām un grupām, kā arī to partneriem, lai veicinātu ieguldījumus saimniecībās modernizācijas mērķiem, vienlaikus piedāvājot arī finansēšanas iespējas, lai pārvarētu šķēršļus kredīta pieejamībai, ar kuriem sievietes saskaras nesamērīgi biežāk, un finansēšanas iespējas jauniem lauksaimniekiem uzņēmējdarbības paplašināšanai, kā arī lai nodrošinātu investīcijas publiskā sektora veiktā pētniecībā apvienojumā ar publiskā un privātā sektora partnerībām inovatīvu produktu izmēģināšanai un ieviešanai; atkārtoti uzsver, ka Parlaments vēlas to, lai šis finansiālais atbalsts tiktu netraucēti sniegts, un tiktu novērsti šķēršļi tā pieejamībai;

36.  aicina Komisiju veikt padziļinātu izvērtējumu par jaunām prasmēm, kas nākotnē būs vajadzīgas Eiropas lauku saimniecību pārvaldībā, un veicināt to izplatīšanu, izmantojot visus pieejamos instrumentus;

37.  atzīst, ka ir lielas iespējas labākai riska pārvaldībai, un uzskata, ka pašreizējie riska pārvaldības un tirgus pārvaldības instrumenti nav pietiekami izstrādāti, kā rezultātā īstermiņā varētu tikt zaudēta produktivitāte un ilgtermiņā — inovācija; aicina Komisiju izpētīt iespējas stimulēt privātās apdrošināšanas shēmas nelabvēlīgu klimatisko apstākļu, dzīvnieku vai augu slimību, kaitēkļu invāzijas vai vides incidentu gadījumā, kā minēts 37. pantā Regulā (ES) Nr. 1305/2013, un sagatavot attiecīgus ziņojumus;

38.  atzinīgi vērtē iespējas, ko pavēra Eiropas Inovāciju partnerība AGRI (EIP-AGRI) lietišķajiem pētījumiem lauksaimniecības nozarē un līdzdalības inovācijai, kurā iesaistītas praktizējošās lauku kopienas; pauž bažas par to, ka EIP-AGRI valstīs tiek īstenota fragmentēti, un šajā sakarībā aicina Komisiju nodrošināt pēc iespējas vienkāršotākas procedūras līdzdalībai; prasa Komisijai izskatīt iespējas izdarīt izmaiņas EIP-AGRI līdzfinansēšanas mehānismos un citos Eiropas sabiedriskās politikas virzienos, lai stimulētu efektīvāku pētniecību, kas būtu ciešāk saistīta ar tirgus vajadzībām un nepieciešamību izstrādāt ilgtspējīgu agronomisko un agroekoloģisko praksi, un kuras virzītājspēks būtu uzņēmējdarbības, kā arī sociālekonomiskās vajadzības, izveidojot pārrobežu pētniecības īpašo interešu grupas un labākas līdzdalības iespējas uzņēmumiem; aicina Komisiju aktīvāk iesaistīties, lai nodrošinātu skaidru inovāciju un pētniecības programmu, kas sasaistīta ar "Apvārsnis 2020" programmām;

39.  uzsver patērētāju izpratnes un informētības nozīmi; uzsver, ka lielāka pārredzamība piegādes ķēdēs un ražošanā var palīdzēt patērētājiem izdarīt labāk pamatotu izvēli par produktiem, ko viņi pērk; uzskata, ka tas savukārt var palīdzēt lauksaimniekiem gūt lielākus ienākumus no savas produkcijas;

40.  uzskata, ka ekonomiskā attīstība un vides ilgtspēja savstarpēji viena otru papildina, ar nosacījumu, ka nodrošinātas pienācīgas iespējas inovācijai un uzņēmējdarbībai un veikti attiecīgi pasākumi, lai novērstu nepamatotas atšķirības starp valstīm īstenošanas jomā un tās mazinātu ar atpakaļejošu spēku, tādējādi nodrošinot patiesi līdzvērtīgus konkurences apstākļus Savienībā, arī izmantojot jaunus un atbilstīgus paņēmienus, piemēram, satelītattēlus; aicina Komisiju nodrošināt patiesi līdzvērtīgus konkurences apstākļus lauksaimniecības nozarei, vienlaikus nodrošinot, ka visās dalībvalstīs tiek pilnībā ievēroti un īstenoti attiecīgie vides tiesību akti, piemēram, Putnu direktīva un Dzīvotņu direktīva, tādējādi izbeidzot atšķirīgo, pretrunīgo un neoptimālo īstenošanu;

41.  pauž bažas par to, ka saskaņā ar ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijas laikposmam līdz 2020. gadam vidusposma novērtējumu nav vērojams būtisks vispārējs progress attiecībā uz lauksaimniecības ieguldījumu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un uzlabošanā;

42.  uzskata, ka KLP jābūt vairāk orientētai uz lauksaimnieku vajadzībām un vietējiem apstākļiem, bet neapdraudot politikas mērķu sasniegšanu; uzsver, ka nepieciešams vienkāršāks un elastīgāks tiesiskais regulējums, kas būtu vairāk orientēts uz valstu un vietējiem apstākļiem, kā arī vairāk piemērots sinerģiju nodrošināšanai ar citām nozarēm, sekmējot un veicinot zināšanu apmaiņu un integrējot resursu izmantojumu, un kas būtu piemērotāks aprites ekonomikai, lai uzlabotu pašreizējo specifisko popularizējošas marķēšanas shēmu atpazīstamību un sekmētu jaunas iniciatīvas Eiropas lauksaimniecības produktu daudzveidības veicināšanai; turklāt uzsver, ka konkurētspējīga un ilgtspējīga KLP nodrošina gan inovatīvas prakses plašāku ieviešanu, gan Eiropas lauksaimniecības nozares ilgtermiņa dzīvotspēju, racionalizējot valsts intervences un stimulējot publiskā un privātā sektora inovācijas, kas veicina ekonomisko attīstību Eiropā, jo īpaši lauku teritorijās;

43.  aicina Komisiju reizi divos gados ziņot par Savienības finanšu un citu lauksaimniecības inovāciju veicinošu pasākumu ietekmi uz lauksaimniecības produktu kopējām izmaksām un to pārdošanas cenām, kā arī par to ietekmi uz Savienības ģimenes lauku saimniecību finansiālajām un ekonomiskajām nākotnes perspektīvām;

44.  uzskata, ka inovācija ir svarīgs instruments un galvenā horizontālās politikas prioritāte, lai izstrādātu, īstenotu un sasniegtu KLP reformas mērķus 2014.-2020. gadam; tāpēc aicina Komisiju nodrošināt vērienīgāku visaptverošu stratēģiju ar izmērāmiem rezultātiem, lai saskaņotu un orientētu pētniecību un inovāciju atbilstīgi politikas prioritātēm; uzsver, ka KLP būtu jānodrošina lielāks elastīgums attiecībā uz jaunizstrādātām tehnoloģijām un praksi, nepalielinot administratīvo slogu; uzskata, ka Eiropas tiesiskā regulējuma horizontālajai prioritātei vajadzētu būt tam, ka tiek nodrošinātas brīvākas iespējas izmēģinājuma programmām un inovatīvu paņēmienu izmēģināšanai, ievērojot piesardzības principu;

45.  aicina Komisiju arī nodrošināt, ka citās regulējuma jomās, kuru mērķis ir uzlabot iekšējā tirgus funkcionēšanu un viengabalainību, regulējuma un politikas mērķis ir uzlabot godīgu konkurenci;

46.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 199 E, 7.7.2012., 58. lpp.
(2) OV C 193, 30.6.2012., 1. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0473.
(4) Direktīva 98/44/EK par izgudrojumu tiesisko aizsardzību biotehnoloģijā.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika