Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2016. gada 7. jūlijs - Strasbūra
Personu ar albīnismu stāvoklis Āfrikā, it īpaši Malāvijā
 Bahreina
 Mjanma, it īpaši rohingu stāvoklis
 ANO Ģenerālās asamblejas 71. sesija
 ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) īstenošana
 Iebildumu izteikšana pret īstenošanas aktu: atļautās veselīguma norādes uz pārtikas produktiem

Personu ar albīnismu stāvoklis Āfrikā, it īpaši Malāvijā
PDF 332kWORD 84k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 7. jūlija rezolūcija par personu ar albīnismu stāvokli Āfrikā, it īpaši Malāvijā (2016/2807(RSP))
P8_TA(2016)0314RC-B8-0897/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra rezolūciju par albīnu slepkavībām Tanzānijā(1),

–  ņemot vērā ANO neatkarīgā eksperta 2016. gada 18. janvāra ziņojumu par personu ar albīnismu cilvēktiesību stāvokli,

–  ņemot vērā ES 2015. gada 13. jūnija paziņojumu presei par starptautisko dienu izglītošanai par albīnismu,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2014. gada 18. decembra rezolūciju Nr. 69/170 par starptautisko dienu izglītošanai par albīnismu,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisijas 2013. gada 5. novembra rezolūciju Nr. 263 par to, lai tiktu pārtraukti uzbrukumi personām ar albīnismu un viņu diskriminācija,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2013. gada 13. jūnija rezolūciju Nr. 23/13 par uzbrukumiem personām ar albīnismu un viņu diskrimināciju,

–  ņemot vērā 1948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

–  ņemot vērā Starptautisko konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā ANO 1992. gada 18. decembra Deklarāciju par personu, kas pieder pie nacionālajām vai etniskajām, reliģiskajām vai lingvistiskām minoritātēm, tiesībām,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

–  ņemot vērā Kotonū Partnerattiecību nolīgumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā albīnisms ir iedzimta īpatnība, kas skar apmēram vienu no katriem 20 000 cilvēku visā pasaulē; tā kā šis rādītājs ir daudz augstāks Subsahāras valstīs, turklāt Tanzānijā, Malāvijā un Burundi ir visvairāk personu ar albīnismu (PAA);

B.  tā kā PAA saskaras ar vairākiem galējiem vajāšanu un cilvēktiesību pārkāpumu veidiem, sākot no plašas diskriminācijas sabiedrībā, mutiskiem apvainojumiem un izslēgšanas no sabiedriskajiem pakalpojumiem līdz pat slepkavībām, nolaupīšanām, izvarošanām un sakropļošanai; tā kā cilvēktiesību novērotāji ziņoja par 448 uzbrukumiem PAA 2015. gadā vien, un tie notikuši 25 Āfrikas valstīs; tā kā ir ļoti iespējams, ka šie skaitļi neatspoguļo patiesos apjomus, jo iestādes neveic šādu noziegumu sistemātisku uzraudzību un dokumentēšanu vai arī tām trūkst spēju un resursu, lai veiktu rūpīgu izmeklēšanu;

C.  tā kā lielākais drauds personām ar albīnismu Āfrikā rodas no plaši izplatītās māņticības un maldinošas ticējumu sistēmas par viņu stāvokli, ieskaitot mītu, ka PAA ir burvju spējas, kā rezultātā viņus regulāri nogalina noziedzīgi grupējumi un viņu ķermeņa daļu tirgotāji, jo valda ticība, ka tās nes veiksmi, veselību un laimi; tā kā vairākās valstīs tikuši atrakti PAA kapi un nozagtas viņu ķermeņa daļas vai kauli;

D.  tā kā Malāvijā dzīvo aptuveni 10 000 cilvēku ar albīnismu, un policija tur ziņojusi par 69 uzbrukumiem kopš 2014. gada novembra, no kuriem 18 bija slepkavības; tā kā 2016. gada aprīlī tika nogalināti četri cilvēki, tostarp divus gadus vecs bērns, un tā rezultātā iestādes atzinušas PAA par "apdraudētu sugu";

E.  tā kā Malāvijas prezidents Peter Mutharika publiski nosodījis nesen notikušos uzbrukumus;

F.  tā kā līdzās Malāvijai ziņots par uzbrukumiem PAA arī vairākās citās Austrumāfrikas valstīs, jo īpaši Tanzānijā, Burundi, Kenijā un Mozambikā;

G.  tā kā sievietes un bērni ar albīnismu ir īpaši neaizsargāti pret sociālo atstumtību; tā kā sievietes ar albīnismu bieži ir seksuālās vardarbības mērķis sakarā ar plaši izplatīto uzskatu, ka dzimumakts ar sievieti ar albīnismu var izārstēt HIV/AIDS, un tā kā sievietēm, kurām ir piedzimuši bērni ar albīnismu, tiek atteikts darbs un viņas darbā tiek diskriminētas; tā kā bērni ir liela daļa no rituālo uzbrukumu upuriem un daudziem no viņiem draud pamešana; tā kā bailes no uzbrukumiem skolas vecuma bērnus kavē izmantot savas tiesības uz izglītību;

H.  tā kā Tanzānijas valdība ir veikusi nopietnus un būtiskus pasākumus, lai risinātu ar burvestībām saistītās problēmas šajā valstī, tostarp apturot tradicionālo dziednieku licences un apcietinot daudzas personas, kas apgalvo, ka veic ārstēšanu ar burvestībām; tā kā Tanzānijas prezidents 2008. gadā iecēla pirmo parlamenta deputātu ar albīnismu un 2015. gada decembrī pirmo reizi persona ar albīnismu tika iecelta ministra vietnieka amatā;

I.  tā kā šī problēma gan kļūst starptautiski arvien zināmāka un skartajās valstīs tiek pieņemti jauni tiesību akti, tomēr vēl arvien ļoti maz personu tiek pakļautas kriminālvajāšanai un notiesātas par šādiem nodarījumiem un daudzās Āfrikas valstīs noziegumi un spīdzināšana vēl arvien notiek pilnīgi nesodīti;

J.  tā kā 2016. gada 1. martā Dienvidmalāvijā saniknots pūlis nolinčoja un sadedzināja septiņas personas, apsūdzot tās par "albīnu medībām"; tā kā Malāvijas policijas galvenais inspektors pavēlējis policistiem nošaut ikvienu, kuru pieķer PAA nolaupīšanā;

K.  tā kā PAA diskriminācija, vajāšana un stigmatizācija likusi simtiem cilvēku bēgt un meklēt patvērumu pagaidu apmetnēs; tā kā šī situācija ir radījusi PAA vēl lielākas problēmas un nedrošību, ierobežojot viņu piekļuvi pamatpakalpojumiem, piemēram, veselības aprūpei un izglītībai, viņu nodarbinātības iespējas un līdzdalību sabiedrībā;

L.  tā kā šī diskriminācija var radīt traumu uz visu mūžu un psihosociālas problēmas, turklāt tā rada lielas bažas un bailes PAA kopienā; tā kā PAA parasti ir lielākas grūtības piekļūt atbilstošai medicīniskajai aprūpei, tajā skaitā ādas vēža profilakses zālēm;

M.  tā kā 2015. gada martā ANO iecēla pirmo neatkarīgo ekspertu par personu ar albīnismu cilvēktiesību stāvokli un 13. jūniju oficiāli izziņoja par starptautisko dienu izglītošanai par albīnismu;

N.  tā kā 2016. gada jūnijā ar ANO atbalstu notika pirmais reģionālais forums rīcībai albīnisma jomā Āfrikā, kurā izstrādāja specifisku, vienkāršu un efektīvu pasākumu plānu, lai cīnītos ar cilvēktiesību pārkāpumiem pret PAA;

O.  tā kā ES ir veikusi sabiedrības informēšanu kampaņas, lai radītu plašāku izpratni par šo jautājumu un ir atbalstījusi pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaistīšanos un rīcībspējas palielināšanas pasākumus vietējo iestāžu cīņā pret PAA nogalināšanu,

1.  atgādina, ka cilvēkiem ar albīnismu ir tiesības dzīvot tāpat kā ikvienam citam bez jebkāda veida bailēm, kā noteikts 1948. gada Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 2. un 3. pantā;

2.  pauž dziļas bažas par pastāvīgo un plaši izplatīto diskrimināciju un vajāšanu, ar kuru saskaras personas ar albīnismu Āfrikā, jo īpaši pēc nesenā vardarbības pieauguma Malāvijā; asi nosoda visas slepkavības, nolaupīšanas, sakropļošanas un citu necilvēcīgu un pazemojošu attieksmi, ko pieredz PAA, un pauž līdzjūtību un solidaritāti upuru ģimenēm; nosoda arī jebkāda veida tirdzniecību ar PAA ķermeņa daļām;

3.  pauž nožēlu par klusēšanu un vienaldzību saistībā ar šiem notikumiem; atgādina, ka valsts galvenā atbildība ir aizsargāt savus iedzīvotājus, tostarp neaizsargātās grupas, un mudina Malāvijas valdību un visu skarto valstu iestādes veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai novērstu jebkādu vardarbību un diskrimināciju pret PAA un aizsargātu gan šo personu, gan viņu ģimenes locekļu cieņu, cilvēktiesības un labklājību;

4.  mudina Malāvijas iestādes pārtraukt nesodāmību un steidzami prasīt starptautisku atbalstu, lai veiktu objektīvu un efektīvu izmeklēšanu saistībā ar visiem ziņojumiem par uzbrukumiem PAA, lai atrastu vainīgos un sauktu tos pie atbildības;

5.  atzinīgi vērtē prezidenta P. Mutharika paziņojumu, kurā viņš nosoda uzbrukumus un aicina drošības iestādes nodrošināt PAA maksimālu aizsardzību; tomēr brīdina nepieļaut eskalāciju un atgādina, ka kūdīšana uz naidu un vardarbību nevar būt atbilde uz PAA pašreizējo diskrimināciju; jo īpaši nosoda jebkādus iedzīvotāju mēģinājumus pašiem ķerties pie tiesas spriešanas;

6.  aicina Malāvijas valdību efektīvāk risināt PAA medicīniskās, psiholoģiskās un sociālās vajadzības, kā daļu no integrācijas politikas garantējot viņiem vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpei un izglītībai;

7.  atzinīgi vērtē 2015. gada marta Malāvijas nacionālo rīcības plānu, kura mērķis ir uzlabot informētību, palielināt iekšējo drošību, uzlabot cilvēktiesību uzraudzību, tiesībaizsardzības un likumdošanas pārvaldību un dot iespējas cilvēkiem ar albīnismu; aicina Malāvijas valdību īstenot piecu punktu rīcības plānu un prasa šim projektam piešķirt vairāk līdzekļu;

8.  atzinīgi vērtē Tanzānijas valdības centienus cīnīties pret PAA diskrimināciju un lēmumu aizliegt darboties personām, kas apgalvo, ka veic ārstēšanu ar burvestībām, cenšoties pārtraukt PAA nogalināšanu, taču vienlaikus atzīst, ka pārāk maz gadījumos vainīgie tiek saukti pie atbildības; attiecīgi aicina Malāvijas valdību grozīt spēkā esošos tiesību aktus, lai atspoguļotu pret PAA veikto noziegumu smagumu;

9.  uzskata, ka būtu jāveltī vairāk pūliņu, lai ar sabiedrības informēšanas kampaņām novērstu šādas diskriminācijas un vardarbības pamatcēloņus; uzsver vietējo iestāžu un pilsoniskās sabiedrības organizāciju izšķirošo lomu, lai veicinātu PAA tiesības, informētu un izglītotu iedzīvotājus un kliedētu mītus un aizspriedumus par albīnismu;

10.  pauž bažas par īpašām problēmām, ar kuram saskaras sievietes un bērni ar albīnismu, un kas tos vēl vairāk pakļauj nabadzības, nedrošības un izolācijas riskam; uzstāj, ka visiem upuriem jābūt pieejamai atbilstošai medicīniskai un psiholoģiskai aprūpei un ka būtu jāievieš atbilstoši politikas pasākumi, lai atvieglotu viņu reintegrāciju savās kopienās;

11.  aicina skarto valstu iestādes sadarbībā ar starptautiskajiem un reģionālajiem partneriem apņemties veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai novērstu un apkarotu nelikumīgu tirdzniecību ar albīnu ķermeņu daļām, pārskatīt lietas, ja ir aizdomas par kapu izlaupīšanu, izsekot un identificēt, no kurienes rodas pieprasījums pēc šādām ķermeņa daļām, un saukt t. s. "albīnu medniekus" pie atbildības;

12.  uzskata, ka prokurori, izmeklētāji un policijas darbinieki būtu īpaši jāapmāca, sniedzot viņiem nepieciešamās zināšanas ar PAA saistīto lietu risināšanai;

13.  uzsver, ka kopumā trūkst izpratnes un veselības informācijas par albīnismu un tas vēl vairāk pasliktina PAA veselības stāvokli; uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka viņiem ir pieeja veselības aprūpei, jo īpaši lauku un attālos apgabalos; uzskata, ka veselības aprūpes personālam ir jāsniedz apmācība, kā ar izpratni izturēties pret albīnismu;

14.  aicina uzlabot skolotāju un skolu administrāciju apmācību par albīnismu, savukārt Malāvijas iestādes aicina atvieglot PAA piekļuvi izglītībai un iespējas to izmantot;

15.  atzinīgi vērtē to, ka ANO Cilvēktiesību padome 2015. gadā izveidoja neatkarīga eksperta amatu par personu ar albīnismu cilvēktiesību stāvokli un to, ka viņa 2016. gada 17.–19. jūnijā Dar El Salaam sarīkoja pirmo reģionālo forumu rīcībai albīnisma jomā Āfrikā;

16.  aicina ES un tās dalībvalstis turpināt sadarboties ar skartajām valstīm un nodrošināt nepieciešamo finansiālo un tehnisko palīdzību, lai efektīvi atbalstītu to centienus izstrādāt politikas virzienus, ar kuriem risināt PAA īpašās vajadzības un tiesības, pamatojoties uz nediskrimināciju un sociālo integrāciju;

17.  mudina visas skartās valstis dalīties ar labāko praksi personu ar albīnismu tiesību aizsardzībā un veicināšanā;

18.  aicina ES cieši uzraudzīt PAA cilvēktiesību situāciju Āfrikā, jo īpaši ES delegācijām sagatavojot regulārus ziņojumus un īstenojot paveiktā darba kontroli, kā arī turpināt veicināt būtiskus uzlabojumus šo personu aizsardzībai un sociālajai integrācijai;

19.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, EĀDD, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei Savienības ārlietās un drošības politikas jautājumos, Malāvijas un Tanzānijas valdībām un parlamentiem, Āfrikas Savienībai un ANO ģenerālsekretāram.

(1) OV C 295 E, 4.12.2009., 94. lpp.


Bahreina
PDF 416kWORD 84k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 7. jūlija rezolūcija par Bahreinu (2016/2808(RSP))
P8_TA(2016)0315RC-B8-0900/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Bahreinu, jo īpaši 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par Bahreinu, it īpaši Nabeel Rajab lietu(1) un 2016. gada 4. februāra rezolūciju par Bahreinu — Mohammed Ramadan lieta(2),

–  ņemot vērā Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2016. gada 5. jūlija paziņojumu par nesenajiem notikumiem Bahreinā,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par nāvessodu, spīdzināšanu, vārda brīvību un ANO cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos / Komisijas priekšsēdētāja vietnieces Federica Mogherini runaspersonas 2016. gada 31. maija paziņojumu par al-Wefaq ģenerālsekretāra Ali Salman notiesāšanu Bahreinā,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta jautājumos par uzskatu un vārda brīvības veicināšanu un aizsardzību David Kaye 2016. gada 1. jūnija deklarāciju par opozīcijas vadītāja Sheikh Ali Salman notiesāšanu, ANO ģenerālsekretāra 2016. gada 16. jūnija deklarāciju par Bahreinu un ANO augstā cilvēktiesību komisāra 2016. gada 21. jūnija deklarāciju par Bahreinu,

–  ņemot vērā ES Stratēģisko satvaru un rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā, kurā cilvēktiesību aizsardzība un uzraudzīšana ir noteiktas par visu ES politikas virzienu neatņemamu daļu,

–  ņemot vērā 2002. gada februārī pieņemto Bahreinas konstitūciju, jo īpaši tās 3. nodaļu, Bahreinas kriminālkodeksa 364. pantu un 1963. gada likumu „Par Bahreinas pilsonību”,

–  ņemot vērā Bahreinas neatkarīgās izmeklēšanas komisijas (BICI) 2011. gada novembra ziņojumu,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu, Konvenciju par bērna tiesībām un Arābu Cilvēktiesību hartu, kuriem Bahreina ir pievienojusies,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, jo īpaši tās 15. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Bahreina ir Eiropas Savienības svarīgs partneris Persijas līcī, tostarp politisko un ekonomisko attiecību, enerģētikas un drošības jomās; tā kā abu pušu interesēs ir turpināt padziļināt sadarbību, lai labāk reaģētu uz nākotnes uzdevumiem;

B.  tā kā pēdējā mēneša laikā Bahreinas valdība ir intensificējusi savu represiju un vajāšanas kampaņu pret cilvēktiesību aizstāvjiem un politisko opozīciju; tā kā vārda brīvība un pulcēšanās brīvība ir neatņemami demokrātiskas un plurālistiskas sabiedrības balsti; tā kā 2002. gadā pieņemtajā Bahreinas konstitūcijā ir paredzētas pamatbrīvības, tostarp vārda un pulcēšanās brīvība;

C.  tā kā 2016. gada 13. jūnijā policija atkārtoti arestēja pazīstamo cilvēktiesību aizstāvi Nabeel Rajab saistībā ar sīkziņu publicēšanu sociālajā tīklā Twitter 2015. gadā, apsūdzot viņu „nepatiesu baumu izplatīšanā kara laikā” un „valsts iestāžu apvainošanā”, par ko viņam var piespriest līdz 13 gadus ilgu cietumsodu; tā kā Nabeel Rajab iepriekš 2012.–2014. gadā izcieta divu gadu cietumsodu saistībā ar savu vārda un pulcēšanās brīvības izmantošanu, un tā kā ANO Darba grupa patvaļīgas aizturēšanas jautājumos 2013. gadā nosprieda, ka viņš ir ticis patvaļīgi aizturēts;

D.  tā kā pēc 15 dienu pavadīšanas vieninieku kamerā sliktos apstākļos N. Rajab veselības stāvoklis pasliktinājās, un 2016. gada 27. jūnijā viņu pārveda uz slimnīcu; tā kā, neraugoties uz veselības problēmu turpināšanos, 2016. gada 29. jūnijā viņu pārveda atpakaļ uz cietumu;

E.  tā kā Bahreinas valdība piespieda Zainab Al-Khawaja doties trimdā, piedraudot viņu atkārtoti arestēt un turēt apcietinājumā uz nenoteiktu laiku, un ir noteikusi ceļošanas aizliegumu tiesību aizstāvības aktīvistu grupai, kura gatavojās doties uz ANO Cilvēktiesību padomi Ženēvā;

F.  tā kā Mohammed Ramadan un Ali Moosa joprojām draud nāvessods;

G.  tā kā Bahreinas iestādes turpina izmantot pilsonības atņemšanu kā politisku represiju līdzekli, kulmināciju sasniedzot ar nesen veikto garīdznieka Ayatollah Sheikh Isa Qassim denaturalizāciju; tā kā Bahreinas iestādes ir atņēmušas pilsonību vairāk nekā 300 personām, tostarp cilvēktiesību aizstāvjiem, politiķiem, žurnālistiem un reliģiskajām autoritātēm, padarot vairākumu no viņiem par bezvalstniekiem, pretrunā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 15. pantam;

H.  tā kā 2016. gada 14. jūnijā Bahreinas iestādes apturēja karalistes lielākās politiskās grupas — Nacionālās Islāmiskās biedrības al-Wefaq — darbību, iesaldēja tās aktīvus, pārņēma savā īpašumā tās galveno mītni un 2016. gada jūlijā iesniedza tiesā prasību steidzamības kārtā likvidēt šo politisko biedrību;

I.  tā kā opozīcijas grupas al-Wefaq vadītājs Sheikh Ali Salman kopš 2015. gada jūlija bez taisnīgas tiesas atrodas apcietinājumā, un pārsūdzības procesā 2016. gada maijā viņam piespriesto cietumsodu pat pagarināja līdz deviņiem gadiem sākotnējo četru gadu vietā; tā kā apsūdzēto personu tiesību aizsardzības trūkums ir tiešs Bahreinas valsts konstitūcijas un starptautisko tiesību aktu pārkāpums; tā kā 2015. gada septembrī ANO Darba grupa patvaļīgas aizturēšanas jautājumos secināja, ka viņa aizturēšana bija patvaļīga,

1.  pauž nopietnas bažas par pašreizējo represiju kampaņu pret cilvēktiesību aizstāvjiem, politisko opozīciju un pilsonisko sabiedrību, kā arī demokrātisko pamattiesību, proti, vārda, biedrošanās un pulcēšanās brīvības, politiskā plurālisma un tiesiskuma, ierobežošanu Bahreinā; prasa pārtraukt visu veidu vardarbības aktus, vajāšanu un iebiedēšanu, tostarp tiesu iestāžu līmenī, kā arī cenzūru, ko pret cilvēktiesību aizstāvjiem, politiskajiem oponentiem, miermīlīgiem protestētājiem un pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem vērš valsts iestādes, drošības spēki un dienesti;

2.  ievēro Bahreinas suverenitāti, neatkarību un teritoriālo integritāti, un mudina turpināt dialogu starp Bahreinas valdību, Eiropas Savienību un ES dalībvalstīm;

3.  prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot Nabeel Rajab un citus cilvēktiesību aizstāvjus, kas ieslodzīti cietumā saistībā ar viņu izteikumiem par savām tiesībām uz vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvību, un izbeigt visas pret viņiem izvirzītās apsūdzības; aicina iestādes garantēt Nabeel Rajab fizisko un psiholoģisko neaizskaramību un sniegt viņam nepieciešamo medicīnisko aprūpi;

4.  nosoda ceļošanas aizliegumu noteikšanu cilvēktiesību aizstāvju delegācijai, kura devās uz ANO Cilvēktiesību padomes 32. sesiju Ženēvā, un aicina valdību atcelt šos aizliegumus; uzsver, ka nav pieņemami, ka pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem un plašsaziņas līdzekļiem neļauj piedalīties starptautisko struktūru darbā, un uzstāj, ka Bahreinas iestādēm ir jāievēro Bahreinas pilsoniskās sabiedrības pārstāvju galvenās cilvēktiesības un politiskās tiesības;

5.  atgādina Bahreinas valdībai par tās pienākumu garantēt drošību visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu politiskajiem uzskatiem, piederības un konfesijas; uzskata, ka ilgtermiņa stabilitāti un drošību Bahreinā var nodrošināt tikai tādas patiesi plurālistiskas sabiedrības izveide, kurā tiek respektēta daudzveidība, un šajā sakarā aicina atbrīvot Sheikh Ali Salman un pārējos aktīvistus, kas pašlaik ir patvaļīgi ieslodzīti Bahreinas cietumos;

6.  uzskata, ka ir jāatļauj brīvi paust pamatotas un miermīlīgas sūdzības; ar bažām atzīmē to, ka Bahreinas valdība apspiež likumīgu politisko opozīciju, cita starpā pagarinot Sheikh Ali Salman cietumsodu un apturot Nacionālās Islāmiskās biedrības al-Wefaq darbību un iesaldējot tās aktīvus; aicina nodrošināt to, ka vairāk tiek ievērotas visu Bahreinas pilsoņiem pamatbrīvības; prasa nekavējoties pārtraukt atšķirīgu politisko viedokļu apspiešanu valstī un represijas, kas vērstas pret galvenajiem šo viedokļu paudējiem neatkarīgi no viņu politiskās vai reliģiskās piederības;

7.  pauž īpašas bažas par pretterorisma likumu nepamatotu izmantošanu Bahreinā, un, jo īpaši, pilsonības atņemšanas izmantošanu kā politiskā spiediena līdzekli un sodu; stingri aicina Bahreinas iestādes atcelt lēmumu par Ayatollah Sheikh Isa Qassim denaturalizāciju, grozīt valsts pilsonības likumu un atjaunot Bahreinas pilsonību personām, kam tā ir tikusi netaisnīgi atņemta, lai nodrošinātu atbilstību starptautiskajiem standartiem un starptautiskajiem tiesību aktiem šajā jomā;

8.  aicina Bahreinas varas iestādes nodrošināt to, ka tiek pilnībā īstenota 2002. gada konstitūcija, ievērot tajā garantētās cilvēktiesības un pamatbrīvības, kā arī starptautiskos cilvēktiesību standartus un Bahreinas ratificētos starptautiskos instrumentus; jo īpaši prasa reāli īstenot ieteikumus, ko sniegusi Bahreinas Neatkarīgā izmeklēšanas komisija, vispārējais regulārais pārskats un valsts cilvēktiesību iestāde, lai panāktu cilvēktiesību stāvokļa uzlabošanos;

9.  atgādina Bahreinas iestādēm, ka Konvencijas pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu 15. pantā ir aizliegts izmantot jebkādus spīdzināšanas rezultātā reģistrētus izteikumus kā pierādījumus tiesvedības procesos; aicina Bahreinas iestādes ratificēt ANO Konvencijas pret spīdzināšanu fakultatīvo protokolu;

10.  atzinīgi vērtē Bahreinas līdzdalību starptautiskajā koalīcijā, kas cīnās pret Da’esh;

11.  pauž bažas par to, ka Bahreina ir atjaunojusi nāvessodu, un prasa no jauna noteikt nāvessoda moratoriju;

12.  atzinīgi vērtē pasākumus, kuru nolūks ir aizsargāt darba ņēmējus un kas ieviesti ar Bahreinas 2012. gada Darba likumu, un uzskata, ka tos var izmantot kā piemēru citām Persijas līča sadarbības padomes valstīm;

13.  uzteic Bahreinu par to, ka tā kopumā ievēro savu pilsoņu un valstī dzīvojošo ārvalstnieku tiesības piekopt savas reliģijas paradumus; aicina Bahreinas iestādes ievērot valsts konstitūciju, kurā noteikts, ka nav pieļaujama uz reliģisko piederību pamatota diskriminācija attiecībā uz pilsoņu tiesībām un pienākumiem, un izbeigt jebkāda veida diskrimināciju pret valstī dzīvojošajiem šiītiem;

14.  norāda uz Bahreinas valdības pašreizējiem centieniem veikt kriminālkodeksa un tiesisko procedūru reformas un mudina turpināt šo procesu; mudina Bahreinas valdību ievērot starptautiskos standartus attiecībā uz tiesībām uz taisnīgu tiesu; uzsver to, ka ir svarīgi sniegt Bahreinai atbalstu, jo īpaši attiecībā uz tās tiesu sistēmu, lai nodrošinātu atbilstību starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem; prasa stiprināt cilvēktiesību dialogu starp ES un Bahreinu;

15.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/ Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropas Ārējās darbības dienestu un dalībvalstis turpināt paust bažas par uzbrukumiem vārda, biedrošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvībai Bahreinā un citās Persijas līča sadarbības padomes (PLSP) valstīs, gan divpusējā līmenī, gan izmantojot daudzpusējās platformas, piemēram, gaidāmo ES un PLSP ministru sanāksmi 2016. gada 18. un 19. jūlijā;

16.  nosoda līgumus par tādu ieroču un tehnoloģiju tirdzniecību, kuras izmanto, lai pastrādātu cilvēktiesību pārkāpumus; prasa aizliegt asaru gāzes un ekipējuma masu nekārtību likvidēšanai eksportu līdz brīdim, kad būs veiktas izmeklēšanas par šo līdzekļu neatbilstīgu izmantošanu, un pārkāpēji būs identificēti un stāsies tiesas priekšā;

17.  stingri mudina izveidot ES-Bahreinas darba grupu cilvēktiesību jautājumos, bet atzīmē, ka ES-Bahreinas cilvēktiesību dialogs nevar aizstāt visaptverošu dialogu starp valdību, opozīciju un pilsonisko sabiedrību pašā Bahreinā;

18.  mudina Bahreinas valdību sadarboties ar ANO īpašajiem referentiem (proti, spīdzināšanas, pulcēšanās brīvības, tiesnešu un juristu neatkarības un cilvēktiesību aizstāvju jautājumos) un nosūtīt viņiem pastāvīgu uzaicinājumu;

19.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Bahreinas Karalistes valdībai un parlamentam, kā arī Persijas līča sadarbības padomes locekļiem.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0279.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0044.


Mjanma, it īpaši rohingu stāvoklis
PDF 410kWORD 90k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 7. jūlija rezolūcija par Mjanmu un jo īpaši par rohingu stāvokli (2016/2809(RSP))
P8_TA(2016)0316RC-B8-0910/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Mjanmu/Birmu un rohingiem, jo īpaši 2012. gada 20. aprīļa(1), 2012. gada 13. septembra(2), 2012. gada 22. novembra(3) un 2013. gada 13. jūnija(4) un 2015. gada 21. maija rezolūciju(5) un 2013. gada 23. maija rezolūciju par vispārējo tarifa preferenču pieejamības atjaunošanu attiecībā uz Mjanmu/Birmu(6),

–  ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra 2016. gada 20. jūnija ziņojumu „Rohingu musulmaņu un citu Mjanmas minoritāšu cilvēktiesību situācija”,

–  ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra 2016. gada 24. marta rezolūciju par cilvēktiesību situāciju Majnmā un 2015. gada 3. jūlija rezolūciju par rohingu musulmaņu un citu Mjanmas minoritāšu cilvēktiesību situāciju,

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2016. gada 1. jūnija kopīgo paziņojumu „Stratēģijas attiecībā uz Mjanmu/Birmu elementi — īpaša partnerība demokrātijai, mieram un labklājībai” (JOIN(2016)0024),

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 20. jūnija secinājumus par ES stratēģiju attiecībā uz Mjanmu/Birmu,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

–  ņemot vērā ES cilvēktiesību pamatnostādnes par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē;

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2015. gada 18. maija kopīgo paziņojumu „ES un ASEAN – partnerība ar stratēģisku mērķi” (JOIN(2015)0022),

–  ņemot vērā 2016. gada aprīlī publicēto „ilgtspējības ietekmes novērtējumu, ar ko atbalsta investīciju aizsardzības nolīgumu, kas noslēgts starp Eiropas Savienību un Mjanmas Savienības Republiku”,

–  ņemot vērā 1948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām,

–  ņemot vērā ANO 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu un tai 1967. gadā pievienoto protokolu,

–  ņemot vērā Birmas/Mjanmas Likumu par tiesībām uz miermīlīgu pulcēšanos un miermīlīgiem gājieniem un šā likuma 2014. gada grozījumus un šīs valsts jauno 2016. gada 31. maija Likumu par miermīlīgu pulcēšanos un miermīlīgiem gājieniem,

–  ņemot vērā Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) cilvēktiesību parlamentāriešu 2015. gada aprīļa ziņojumu „Rohingu krīze un vardarbības risks Mjanmā — ASEAN problēma un aicinājums rīkoties”,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Mjanma ir veikusi nozīmīgus pasākumus, reformējot savu ekonomiku un politisko sistēmu, un tā kā kopš 2011. gada tika veiktas vērienīgas reformas;

B.  tā kā 2015. gada 9. novembrī Nacionālā demokrātijas līga (NDL), kuru vada Nobela miera prēmijas laureāte un Saharova balvas saņēmēja Aung San Suu Kyi, ar ievērojamu balsu pārsvaru uzvarēja vēlēšanās, un tā kā Htin Kyaw kļuva par pirmo civilo prezidentu 50 gados; tā kā, neskatoties uz Aung San Suu Kyi personīgo popularitāti, viņai liedza iespēju kļūt par prezidenti, jo 2008. gada konstitūciju izstrādāja militāristi, taču viņa tagad vada valsti kā valsts padomniece;

C.  tā kā rohingi ir etniski un reliģiska musulmaņu minoritāte, kas gadu desmitiem cieš no brutālas apspiešanas, regulārām vajāšanām, segregācijas, izslēgšanas, diskriminācijas un citiem smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem;

D.  tā kā rohingi ir lielākā musulmaņu grupa Mjanmā un lielākā viņu daļa dzīvo Rakhainas pavalstī;

E.  tā kā aptuveni miljons rohingu ir viena no visvajātākajām minoritātēm pasaulē un tā kā viņi kopš 1982. gada Birmas Valstspiederības likuma spēkā stāšanās ir uzskatāmi par oficiāliem bezvalstniekiem; tā kā rohingus Mjanmas un kaimiņvalstu varas iestādes uzskata par nevēlamiem, kaut arī dažās no kaimiņvalstīm uzturas liels bēgļu kontingents; tā kā patlaban Rakhainas pavalstī notiekošās sadursmes joprojām izraisa cilvēku ciešanas un grauj uzticību miera procesam;

F.  tā kā ANO Augstais Cilvēktiesību komisārs Zeid Ra’ad Al Hussein savā 2016. gada 20. jūnija ziņojumā aprakstīja nemitīgi pret rohingiem izdarītos smagos tiesību pārkāpumus, tostarp patvarīgu valstspiederības atņemšanu, kas viņus padara par bezvalstniekiem, bargus brīvas pārvietošanās ierobežojumus, dzīves un drošības apdraudējumu, tiesību uz veselību un izglītību noliegumu, piespiedu darbu, seksuālo vardarbību un viņu politisko tiesību ierobežojumus, „kurus var uzskatīt par noziegumiem pret cilvēci”; tā kā Zeid Ra’ad Al Hussein norādīja, ka rohingiem ir aizliegts strādāt vairākās profesijās un viņiem ir jāizpilda īpašas formalitātes, lai ārstētos slimnīcās, kā rezultātā ir zaudēts laiks un bērnu dzemdību laikā ir miruši bērni un viņu mātes;

G.  tā kā saskaņā ASEAN cilvēktiesību parlamentāriešu datiem aptuveni 120 000 rohingu joprojām dzīvo vairāk kā 80 iekšzemē pārvietoto personu nometnēs, kas atrodas Rakhainas pavalstī, un tā kā viņu piekļuve humānajai palīdzībai ir ierobežota, savukārt vairāk kā 100 000 citu rohingu pēdējos gados ir devušies bēgļu gaitās uz citām valstīm pa jūru un sauszemi, bieži izmantojot cilvēku tirgotāju pakalpojumus; tā kā daudzi riskē ar savām dzīvībām katru gadu, lai mēģinātu glābties vai nu pa zemi, vai jūru, un tā kā daudzi, iespējams, ir gājuši bojā, nesasniedzot galamērķi;

H.  tā kā jaunā valdība ir no iepriekšējās valdības ir pārņēmusi situāciju, kurā piemēro tiesību aktus un politikas virzienus, lai minoritātēm liegtu viņu pamattiesības, un kurā nesodāmība par smagiem pret rohingiem izdarītiem pārkāpumiem ir veicinājusi turpmāku pret viņiem vērstu vardarbību;

I.  tā kā Aung San Suu Kyi, tiekoties ar ANO īpašo ziņotāju par cilvēktiesību situāciju Majnmā Yanghee Lee, paziņoja, ka valdība neizmantos vārdu „rohingi” (militārās diktatūras laikā piekoptās politikas pēctecība), kas tiek uzskatīts par aizskarošu, tāpat kā vārds „bengāļi”, un ka labāk tā vietā būtu lietot jauno jēdzienu „Rakhainas pavalsts musulmaņu kopiena”; tā kā Arakāna Nacionālā partija (ANP), kas pārstāv stingrās līnijas budistus, noraidīja jauno jēdzienu, valdību apsūdzot netiešā piekrišanā tam, ka rohingi ir Rakhainas pavalsts pamatiedzīvotāji, ko ANP noraida, un tā kā pēdējās dienās tūkstošiem cilvēku ir devušies ielās, lai protestētu pret valdību; tā kā Aung San Suu Kyi ir civilistu vadītajā valdībā uzņēmusies valsts padomnieces amatu un veic ārlietu ministra un prezidenta biroja ministra amatu;

J.  tā kā Mjanmā notiek politiska pāreja, taču šo valsti faktiski joprojām kontrolē militāristi, jo dažas ministrijas, tiesnešu vietas un deputātu vietas parlamentā ir rezervētas armijas ieceltām personām; tā kā korupcijas līmenis varas iestādēs joprojām tiek vērtēts kā ļoti augsts;

K.  tā kā Mjanmas tiesību akti joprojām ir ļoti problemātiski, jo vairāki galvenie tiesību akti ir pretēji starptautisko cilvēktiesību konvencijām, tostarp Kriminālkodekss, Likums par miermīlīgu pulcēšanos un miermīlīgiem gājieniem, Telesakaru likums, Plašsaziņas ziņu līdzekļu likums un četri likumi par rasu un reliģijas aizsardzību;

L.  tā kā nesenajā pret Mjanmas musulmaņu kopienu vērstās vardarbības uzliesmojumā mazāk kā nedēļas laikā tika nodedzinātas divas mošejas;

M.  tā kā pret rohingu tautības iedzīvotājiem (gan Rakhainas pavalstī, gan ārpus tās) tiek vērsta vardarbīga, agresīva un diskriminējoša propaganda un darbības, kuras veic virkne radikāli noskaņotu Mjanmas budistu grupu;

N.  tā kā pēdējos gados no cietumiem ir izlaisti daudzi politiskie ieslodzītie, taču daudzi cilvēktiesību aktīvisti, žurnālisti, valdības un armijas kritiķi un citas personas ir arestēti, pamatojoties uz vispārīgi un neskaidri formulētām normām, par to, ka viņi miermīlīgi izmantoja savas demokrātiskās tiesības;

O.  tā kā Mjanma papildus tās nacionālās miera konferences sagatavošanas darbam (21. gadsimta Pannongas konference) ir acīmredzami centusies sekmēt miera procesu; tā kā ir būtiski saglabāt nacionālo pamieru un aptvert visas bruņotās etniskās grupas, lai nodrošinātu mieru, pārticību un vienotību šajā valstī,

1.  atzinīgi vērtē uzticamas 2015. gada novembra vēlēšanas, kurās pastāvēja konkurence, un uztver labvēlīgi to, ka vara tika miermīlīgi nodota šīs valsts nemilitārajam prezidentam;

2.  atzinīgi vērtē Padomes 2016. gada 20. jūnija secinājumus par ES stratēģiju attiecībā uz Mjanmu; uzsver, ka ES ir stratēģiska interese savu attiecību ar Mjanmu stiprināšanā; uzskata, ka jaunajai valdībai ir vēsturiska iespēja nostiprināt demokrātiju un panākt mieru, nacionālo izlīgumu un labklājību;

3.  atzinīgi vērtē Mjanmas valdības lēmumu par galvenajām prioritātēm noteikt mieru un nacionālo samierināšanos; uzsver, ka kaujām ir jābeidzas nekavējoties un ka strīdi ir jāizšķir sarunu ceļā,

4.  pauž sapratni par to, ka reforma nevar īstenot uzreiz, taču uzsver, ka nerimstošo atsevišķu minoritāšu tādu vajāšanu nopietnība, kas ir atspoguļotas nesenajā ANO augstā cilvēktiesību komisāra ziņojumā „Rohingu musulmaņu un citu Mjanmas minoritāšu cilvēktiesību situācija”, liek situāciju uzlabot nekavējoties un aicina valdību rīkoties, pamatojoties uz šajā ziņojumā izteiktajiem ieteikumiem, tostarp Rakhainas pavalstī atcelt diskriminējošos „vietējos rīkojumus”, svītrot ierobežojošās normas par ārkārtas medicīnisko aprūpi un likvidēt pārvietošanās brīvības ierobežojumus;

5.  mudina valdību un visu šā reģiona attiecīgās iestādes pilnībā ievērot neaizraidīšanas principu un aizsargāt rohingu tautības bēgļus, kā tas ir noteikts starptautiskajās saistībās un starptautiskajos cilvēktiesību standartos;

6.  atkārtoti pauž dziļas bažas par rohingu bēgļu sūro likteni Dienvidaustrumāzijā un prasa pēc reģionālas un starptautiskas mobilizācijas, lai viņiem viņu ārkārtīgi neaizsargātajā situācijā sniegtu neatliekamo palīdzību; pauž līdzjūtību cilvēku tirgotāju, vardarbības un galamērķa valstu varas iestāžu bezdarbības upuru ģimenes locekļiem;

7.  uzsver, ka ES pozitīvi vērtē Mjanmas valdības centienus sākt darbu pie tādu problēmu risināšanas, ar kurām saskaras Rakhainas pavalsts, tostarp pie rohingu stāvokļa uzlabošanas;

8.  uzstāj uz to, ka varas iestādēm būtu humanitārās jomas struktūrām, ANO starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām, žurnālistiem un citiem starptautiskajiem novērotājiem steidzami jānodrošina brīva un netraucēta iebraukšana Rakhainas pavalstī;

9.  aicina Mjanmas valdību viennozīmīgi nosodīt visu veidu rases un reliģiskā naida kurināšanu, veikt konkrētus pasākumus, ar kuriem šādu naidu izbeidz nekavējoties, un īstenot īpašus pasākumus un politikas virzienus, ar kuriem novērš rohingu tiešu un netiešu diskrimināciju turpmāk;

10.  pievienojas Eiropas Padomes nostājai, kurā pausta prasība izveidot efektīvas demokrātiskās iestādes, tostarp neatkarīgu un objektīvu tiesu sistēmu un spēcīgu pilsonisko sabiedrību, un sekmēt labu pārvaldību nolūkā Mjanmu padarīt par demokrātisku valsti, kurā pilnībā ievēro tiesiskumu un pamattiesības;

11.  ievēlēto valdību aicina veidot atvērtu demokrātiju, kurā tiek ievērotas cilvēktiesības un visiem cilvēkiem tiek nodrošinātas tiesības paust savu viedokli, pulcēties un pārvietoties, kā arī nebūt diskriminētiem;

12.  mudina Mjanmas valdību nekavējoties īstenot ANO Cilvēktiesību padomes (UNHCR) 31. sesijā pieņemtajā rezolūcijā par cilvēktiesību situāciju Mjanmā izteiktos ieteikumus;

13.  aicina Mjanmas valdību aizsargāt rohingu tautības cilvēkus pret jebkādu diskrimināciju un izbeigt nesodāmību par rohingu tiesību pārkāpumiem; atgādina par ievērojami novēloto Aung San Suu Kyi opozīcijas partijas NDL preses sekretāra 2015. gada 18. maija paziņojumu, ka Mjanmas valdībai rohingu minoritātei būtu jāpiešķir pilsonība; aicina Saharova balvas saņēmēju Aung San Suu Kyi izmantot savus ietekmīgos amatus Mjanmas valdībā, lai uzlabotu rohingu minoritātes stāvokli;

14.  aicina Mjanmas valdību reformēt 1982. gada Valstspiederības likumu un atjaunot rohingu minoritātes valstspiederību; mudina Mjanmas valdību un Rakhainas pavalsts varas iestādes nekavējoties sākt reģistrēt visus dzimušos bērnus; prasa, lai Mjanmas valdība svītrotu diskriminējošās normas;

15.  prasa, lai ES turpinātu atbalstu UNHRC tās centienos palīdzēt rohingu tautības bēgļiem, kas atrodas Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas reģionā;

16.  aicina ES un tās dalībvalstis atbalstīt UNHRC globālo rīcības plānu laikposmam 2014.-2024. gads par bezvalstniecības izbeigšanu;

17.  mudina Mjanmas valdību nekavējoties atbrīvot visus politiskos ieslodzītos un personas, kas ir arestētas, pamatojoties uz apsūdzībām, kas ir pretējas cilvēktiesību aktiem un normām;

18.  aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos šo rohingu jautājumu risināt iespējami augstākajā politiskajā līmenī sadarbībā ar Mjanmu un citām ASEAN dalībvalstīm;

19.  prasa būt piesardzīgiem attiecībā uz plānotā ES un Mjanmas investīciju nolīguma noslēgšanu, jo tas varētu apdraudēt Mjanmas sociāli līdzsvarotu turpmāko attīstību, jo joprojām nav pietiekamā mērā pieņemti tiesību akti, kas reglamentē uzņēmumu sociālo un vides tiesisko un materiālo atbildību, darba tiesības, zemes īpašum tiesības un korupcijas apkarošanas pasākumus, un mudina abas puses šīs bažas ņemt vērā;

20.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Mjanmas valdībai un parlamentam, Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas ģenerālsekretāram, ASEAN Starpvaldību cilvēktiesību komisijai, ANO īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos Mjanmā, ANO augstajam komisāram bēgļu jautājumos, ANO Cilvēktiesību padomei un pārējo reģiona valstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 258 E, 7.9.2013., 79. lpp.
(2) OV C 353 E, 3.12.2013., 145. lpp.
(3) OV C 419, 16.12.2015., 189. lpp.
(4) OV C 65, 19.2.2016., 157. lpp.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0211.
(6) OV C 55, 12.2.2016., 112. lpp.


ANO Ģenerālās asamblejas 71. sesija
PDF 530kWORD 135k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 7. jūlija ieteikums Padomei par Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 71. sesiju (2016/2020(INI))
P8_TA(2016)0317A8-0146/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā ieteikuma priekšlikumu Padomei par Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 71. sesiju, ko PPE grupas vārdā iesniedza Andrey Kovatchev (B8-1374/2015),

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un jo īpaši tā 21., 34. un 36. pantu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 70. sesiju,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 22. jūnija secinājumus par ES prioritātēm ANO 70. Ģenerālajā asamblejā,

–  ņemot vērā ANO Statūtus,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un ANO cilvēktiesību konvencijas un tām pievienotos fakultatīvos protokolus,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju par Eiropas Savienības līdzdalību ANO darbā(1), ar kuru ES ir piešķirtas tiesības uzstāties ANO Ģenerālajā asamblejā, mutiski izklāstīt priekšlikumus un grozījumus, kas pēc kādas dalībvalsts pieprasījuma tiks nodoti balsojumam, un izmantot tiesības atbildēt,

–  ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju par desmito gadadienu ANO Drošības padomes Rezolūcijai Nr. 1325 (2000) par sievietēm, mieru un drošību(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 18. aprīļa ieteikumu Padomei par ANO principu „pienākums aizsargāt” („R2P”)(3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 2. aprīļa ieteikumu Padomei par Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 69. sesiju(4),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 24. novembra rezolūciju par ES lomu Apvienoto Nāciju Organizācijā — kā labāk sasniegt ES ārpolitikas mērķus(5),

–  ņemot vērā 2016. gada 21. janvāra rezolūciju par ES prioritātēm ANO Cilvēktiesību padomes 2016. gada sesijās(6) un 2014. gada 17. jūlija rezolūciju par agresijas noziegumu(7),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 4. februāra rezolūciju par tā dēvētās „ISIS/Daesh“ veiktu reliģisko minoritāšu sistemātisku masveida slepkavošanu(8),

–  ņemot vērā 2016. gada 8. marta rezolūciju par situāciju saistībā ar sievietēm bēglēm un patvēruma meklētājām ES(9),

–  ņemot vērā 2015. gada 12. decembra Parīzes nolīgumu,

–  ņemot vērā 2012. gada 13. jūnija dokumentu “Rīcības plāns, ar ko stiprina KDAP atbalstu, ko ES sniedz ANO miera uzturēšanas operācijām”(10) un 2015. gada 23. marta dokumentu „Stiprināt ANO un ES stratēģisko partnerību miera uzturēšanai un krīžu pārvarēšanai — prioritātes 2015.–2018. gadam”,(11)

–  ņemot vērā 2007. gada novembra Oslo Vadlīnijas par militāro un civilās aizsardzības līdzekļu izmantojumu katastrofu seku novēršanā,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1325 (2000) un Drošības padomes nesen pieņemto Rezolūciju Nr. 2242 (2015) par sievietēm, mieru un drošību,

–  ņemot vērā 2015. gada 15. maija ANO Novērtējuma ziņojumu par izpildi un koriģējošo atbalstu saistībā ar seksuālu izmantošanu un vardarbību, ko miera uzturēšanas operācijās veicis ANO vai ar to saistīts personāls,

–  ņemot vērā ANO pirmo ziņojumu par rezistenci pret antibiotikām, kuru 2014. gada aprīlī izstrādāja Pasaules Veselības organizācija un kurā mikrobu rezistence atzīta par nopietnu apdraudējumu globālajai sabiedrības veselībai,

–  ņemot vērā nesen gūtās atziņas par Panamā reģistrētā juridiskā uzņēmuma Mossack Fonseca darbībām un ņemot vērā ar tiem saistītās iniciatīvas ciešākai starptautiskajai sadarbībai nodokļu nemaksāšanas apkarošanā,

–  ņemot vērā Reglamenta 134. panta 3. punktu un 113. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A8-0146/2016),

A.  tā kā ES apņemšanās īstenot efektīvu daudzpusējību un labu globālo pārvaldību, piešķirot centrālo lomu ANO, ir neatņemama ES ārpolitikas daļa un sakņojas pārliecībā, ka globālu krīžu, problēmu un draudu risināšanai vispiemērotākā ir daudzpusēja sistēma, kas balstās uz universāliem noteikumiem un vērtībām, kas ir jārespektē un jāievēro;

B.  tā kā Eiropas Savienībai būtu proaktīvi jādarbojas tādas Apvienoto Nāciju Organizācijas veidošanā, kas spēj efektīvi rast pasaules mēroga risinājumus, sekmēt mieru un drošību, attīstību, cilvēktiesības, demokrātiju un starptautisku kārtību, kuras pamatā ir tiesiskums;

C.  tā kā ES dalībvalstīm ir jādara viss iespējamais, lai saskaņotu savas darbības Apvienoto Nāciju Organizācijas sistēmas iestādēs un struktūrās, ievērojot LES 34. panta 1. punktā tām paredzētās pilnvaras;

D.  tā kā pasaules un reģionālā drošības vide strauji pasliktinās, tai kļūstot aizvien sarežģītākai un izzūdot robežām starp iekšējo un ārējo drošību; tā kā ANO joprojām ir galvenā nozīme drošības un stabilitātes nodrošināšanā pasaulē;

E.  tā kā mainīgā globālās varas izkārtojuma un izkliedēšanas dēļ ir rūpīgi jāpārskata ANO ietvaros pieejamie efektīvas daudzpusējās sadarbības instrumenti; tā kā šiem instrumentiem jābūt daudz iekļaujošākiem attiecībā pret visām ieinteresētajām personām gan valsts, gan nevalstiskajā sektorā, tostarp arī konfliktu novēršanas un krīžu pārvarēšanas procesos;

F.  tā kā ES un tās dalībvalstis kopā ir lielākais finanšu devējs ANO sistēmai, nodrošinot aptuveni trešdaļu no ANO parastā budžeta, gandrīz divas piektdaļas no ANO miera uzturēšanas budžeta un apmēram pusi no visiem maksājumiem ANO fondos un programmās;

G.  tā kā ES veic pasākumus vides ilgtspējas nodrošināšanai, jo īpaši cīņā pret klimata pārmaiņām, veicinot tādus starptautiskus pasākumus un darbības, kas vērstas uz vides kvalitātes saglabāšanu un uzlabošanu un dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu;

H.  tā kā Eiropas Savienība ir viena no neatlaidīgākajām cilvēktiesību, pamatbrīvību, kultūras vērtību un daudzveidības, demokrātijas un tiesiskuma aizstāvēm un veicinātājām;

I.  tā kā ES drošības vide kļūst aizvien nestabilāka un mainīgāka, ņemot vērā daudzās ilgstošās vai briestošās problēmas, tostarp vardarbīgus konfliktus, terorismu, organizēto noziedzību, bezprecedenta migrācijas viļņus un klimata pārmaiņas, kuras nav iespējams risināt valsts līmenī un kurām nepieciešama reģionāla un globāla atbilde;

J.  tā kā jauni pārbaudījumi, tostarp hibrīdkarš un informatīvais karš, kiberapdraudējums, bioinženierija, letālas autonomās sistēmas, nanotehnoloģijas, ieroču miniaturizācija un divējāda lietojuma tehnoloģiju izplatība, rada nepieciešamību izstrādāt daudzpusējus nolīgumus, kam piemērotākā ir ANO struktūra;

K.  tā kā nesenā attīstība masu iznīcināšanas ieroču un to piegādes mehānismu izplatīšanas jomā arvien vairāk sarežģī ieroču kontroli un atbruņošanos un iedragā drošību un mieru visā pasaulē; tā kā ANO ir piemērota struktūra tādu centienu veicināšanai, kas ir vērsti uz jaunas paaudzes ieroču kontroles un atbruņošanās pasākumu ieviešanu kopā ar partneriem, kam ir līdzīgi uzskati,

1.  iesniedz Padomei šādus ieteikumus:

Miers un drošība

Terorisma apkarošana

Ieroču neizplatīšana un atbruņošanās

Migrācija

Cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums

Attīstība

Klimata pārmaiņas

ES un ANO sistēmas reforma

   a) aktīvi strādāt, lai nodrošinātu, ka visas puses un to organizācijas, kas tieši vai netieši ir iesaistītas bruņotos konfliktos, pilnībā ievērotu starptautiskās saistības un tiesību standartus un jebkāda veida konfliktus atrisinātu mierīgā un diplomātiskā ceļā; prasīt šo principu attiecināt arī uz pienākumu nodrošināt humāno palīdzību tiem, kam tā ir nepieciešama;
   b) turpināt atbalstīt daudzpusējus mēģinājumus atrast noturīgus un miermīlīgus politiskos risinājumus pašreizējiem konfliktiem Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā; turpināt atbalstīt darbu, ko veic ANO ģenerālsekretāra īpašais sūtnis Sīrijā, īpašais pārstāvis un ANO Atbalsta misijas vadītājs Lībijā, ANO ģenerālsekretāra īpašais sūtnis Jemenā, ANO Tuvo Austrumu miera procesa īpašais koordinators un ANO ģenerālsekretāra īpašais pārstāvis Rietumsahārā; aicināt nepārtraukt starptautiskās sabiedrības humāno, finansiālo un politisko palīdzību, lai risinātu humanitāro situāciju, un strādāt pie tūlītējas vardarbības izbeigšanas; nosodīt vienpusējas un nesaskaņotas darbības jebkurā krīzes zonā;
   c) atbalstīt sarunas starp Sīrijas iekšējiem spēkiem, kas tiek īstenotas saskaņā ar ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 2254 (2015); atbalstīt Starptautiskās Sīrijas atbalsta grupas izveidotās operatīvās grupas darbu, kura uzrauga būtiski nepieciešamās humānās palīdzības piegādi tūkstošiem sīriešu, kuri dzīvo aplenktās un citās grūti aizsniedzamās teritorijās, kā arī karadarbības pārtraukšanu, kam atbalsts pausts ANO Drošības padomes Rezolūcijā Nr. 2268 (2016); asi nosodīt plaši izplatītos cilvēktiesību pārkāpumus un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus Sīrijā un atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizāciju darbu kara noziegumu, noziegumu pret cilvēci un citu cilvēktiesību pārkāpumu pierādījumu dokumentēšanā; uzsvērt nepieciešamību atrast politisku konflikta risinājumu un nodrošināt sieviešu iekļaušanu miera sarunās; mudināt visas ANO dalībvalstis nodrošināt visus nepieciešamos finanšu un cilvēkresursus palīdzības sniegšanai gan vietējiem iedzīvotājiem, gan bēgļiem;
   d) panākt, ka ANO Ģenerālā asambleja sadarbībā ar ES un ASV nodrošina visus instrumentus, kas vajadzīgi, lai divu valstu risinājums — kura pamatā ir 1967. gada robežas, Jeruzaleme kā abu valstu galvaspilsēta, drošas un atzītas robežas Izraēlas valstij un mierā un drošībā līdzās pastāvoša neatkarīga, demokrātiska, blakusesoša un dzīvotspējīga Palestīnas valsts — būtu ilgtspējīgs un efektīvs; rīkoties saskaņā ar 2016. gada 18. janvārī pieņemtajiem Padomes secinājumiem par Tuvo Austrumu miera procesu, kurā pausts viedoklis, ka nepārtrauktā apmetņu paplašināšana rada pastāvīgu šķērsli mieram;
   e) uzsvērt nepieciešamību Jemenā īstenot saskaņotas humānās palīdzības darbības ANO vadībā; mudināt visas iesaistītās puses atļaut ievest un piegādāt steidzami nepieciešamo pārtiku, zāles, degvielu un citu vajadzīgo palīdzību, izmantojot ANO un starptautiskos humānās palīdzības kanālus, lai atrisinātu krīzes skarto civiliedzīvotāju vajadzības saskaņā ar objektivitātes, neitralitātes, un neatkarības principu; aicināt uz laiku pārtraukt karadarbību, lai steidzami nodrošinātu, ka dzīvībai nepieciešamā humānā palīdzība sasniedz Jemenas iedzīvotājus; aicināt veikt objektīvu un neatkarīgu izmeklēšanu par iespējamiem starptautisko cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem, tostarp par nesenajiem uzbrukumiem humānās palīdzības infrastruktūrai un personālam; aicināt visas puses ievērot visu Jemenas iedzīvotāju cilvēktiesības un brīvības un uzsvērt, ka ir svarīgi uzlabot visu valstī strādājošo miera uzturēšanas un humanitāro misiju darbinieku, tostarp palīdzības sniedzēju, ārstu un žurnālistu, drošību; mudināt īstenot tuvināšanās politiku starp Saūda Arābiju un Irānu, lai mazinātu spriedzi reģionā un virzītos uz konfliktu atrisināšanu Jemenā un citās valstīs;
   f) turpināt prasīt, lai tiktu ievērotas visu Austrumeiropas un Dienvidkaukāza valstu, tostarp Gruzijas, Moldovas un Ukrainas, starptautiski atzītās robežas un teritoriālā integritāte, ņemot vērā pašreizējos starptautisko tiesību pārkāpumus šajos reģionos, un atļaut tām brīvi un suverēni izvēlēties Eiropas integrācijas ceļu; atbalstīt un atdzīvināt diplomātiskos centienus pašreizējo un iesaldēto konfliktu miermīlīgai atrisināšanai; mudināt starptautisko sabiedrību pilnībā īstenot Krimas nelikumīgās aneksijas neatzīšanas politiku; aktīvi palielināt spiedienu uz Krieviju kā ANO Drošības padomes pastāvīgo locekli, lai atrisinātu pašreizējo konfliktu Ukrainā;
   g) aicināt palielināt atbalstu starptautiskās sabiedrības un reģionālo organizāciju centieniem pārvaldīt drošības krīzes Āfrikas kontinentā, īpaši Somālijā, Sudānā, Dienvidsudānā, Centrālāfrikas Republikā, Mali, Nigērijā, Burundi un visā Lielo ezeru reģionā; mudināt ANO dalībvalstis palielināt atbalstu Āfrikas Savienības pieaugošajai lomai un spējām starpniecībā un krīžu pārvarēšanā, tomēr cenšoties arī panākt savstarpējo papildināmību ar ANO Miera veidošanas atbalsta biroju; atbalstīt ĀS, Austrumāfrikas valstu kopienas un ANO centienus novērst tālāku Burundi krīzes eskalāciju un strādāt pie tā, lai sekmētu iekļaujošu un patiesu dialogu starp Burundi valdību un opozīciju; atbalstīt neatkarīgas starptautiskās izmeklēšanas paplašināšanu, kuras ietvaros tika izmeklēti visi iespējamie cilvēktiesību pārkāpumi un sniegta palīdzība vainīgo saukšanai pie atbildības un tiesāšanai;
   h) atbalstīt pašreizējos vispusīgos centienus stiprināt ANO miera atbalsta operācijas un tās spēju risināt konfliktus; izpētīt potenciālās jaunās iespējas un sekmēt stiprāku ES un ANO sadarbību nolūkā pārstrukturēt stratēģiskos redzējumus drošības jomā, balstoties, no vienas puses, uz jauno ES globālo ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju un, no otras puses, uz ANO pārskatītajām miera atbalsta operācijām, miera veidošanas sistēmu un programmu „Sievietes, miers un drošība“ (Drošības padomes Rezolūcija Nr. 1325 (2000)), kā arī sinerģiju starp tām; nodrošināt, ka ANO miera veidošanas pārskatīšanas procesā tiks veicināta principa „pienākums aizsargāt” ievērošana un sieviešu nozīme miera veidošanā;
   i) atzinīgi vērtēt, ka ir pieņemta ANO Drošības padomes nesenā Rezolūcija Nr. 2242 (2015), kurā sievietēm tiek noteikta būtiska loma visos centienos, kas vērsti uz pasaules problēmu risināšanu, un atbalstīt tās īstenošanu, un aicināt pielikt papildu pūles, lai iekļautu programmu „Sievietes, miers un drošība“ visos miera uzturēšanas dažādajos aspektos; uzsvērt sieviešu līdztiesīgas, pilnvērtīgas un aktīvas līdzdalības nozīmi konfliktu novēršanā un atrisināšanā un miera sarunās un miera veidošanas procesā; nodrošināt, ka sievietēm, kuras kara apstākļos ir kļuvušas par izvarošanas upuriem, tiek sniegta visa nepieciešamā droša medicīniska palīdzība;
   j) ANO sistēmā veicināt prevencijas kultūru, lai uzlabotu tās spēju ātrāk reaģēt uz briestošām krīzēm un potenciāliem miera un drošības apdraudējumiem, īpaši ar efektīvāku preventīvo diplomātiju, uzticības veidošanu un mediācijas centieniem; censties uzlabot agrīnas brīdināšanas sistēmas un agrīnu ziņošanu un tālāk attīstīt procedūras ES un ANO un citu reģionālo un apakšreģionālo organizāciju, kurām būs aizvien svarīgāka loma starptautiskajā un miera un drošības jomā, apspriedēm krīžu gadījumā, lai labāk koordinētu to reaģēšanu uz krīzēm, nepieļaujot nevajadzīgu dublēšanos; sadarboties ar ANO tādu reģionālo un apakšreģionālo organizāciju nozīmes un spēju stiprināšanā, kuras ir iesaistītas miera uzturēšanā, konfliktu novēršanā, civilo un militāro krīžu pārvarēšanā un konfliktu atrisināšanā;
   k) palielināt dalībvalstu atbalstu ANO miera uzturēšanas un miera veidošanas operācijām, kurās ir paredzēts cilvēktiesību elements un skaidri noteikta atkāpšanās stratēģija, īpaši sniedzot ieguldījumu darbiniekos un aprīkojumā, kā arī stiprināt ES veicināšanas lomu šajā ziņā; tālāk izstrādāt procedūras ES kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) izmantošanai, atbalstot ANO operācijas, tostarp iesaistot ES kaujas vienības vai atbalstot to spēju veidošanu un īstenojot drošības jomas reformu iniciatīvas, vienlaikus pietiekamu uzmanību pievēršot tādiem jautājumiem kā cilvēktiesības, ilgtspējīga attīstība un masveida migrācijas pamatcēloņi;
   l) veicināt plašas cilvēkdrošības koncepcijas izstrādi, sasaistot to ciešāk ar dzimumu līdztiesību un cilvēktiesībām un principu pienākums aizsargāt (R2P), un turpināt atbalstīt centienus turpināt praktiski ieviest R2P; atbalstīt ANO pūliņus sniegt izšķirīgu ieguldījumu, palīdzot valstīm principa R2P īstenošanā, lai atbalstītu tiesiskumu un starptautiskās humanitārās tiesības; sekmēt Rīcības kodeksu attiecībā uz ANO Drošības padomes rīcību, kas vērsta pret genocīdu, noziegumiem pret cilvēci vai kara noziegumiem, nosakot saistības ANO dalībvalstīm sniegt atbalstu Drošības padomes rīcībai, kuras mērķis ir novērst vai izbeigt šādus noziegumus, un Drošības padomē nebalsot pret attiecīgas rezolūcijas pieņemšanu;
   m) atkārtot viennozīmīgu terorisma nosodījumu un pilnīgu atbalstu darbībām, kuru mērķis ir sakaut un iznīcināt teroristiskās organizācijas, īpaši tā dēvēto ISIS/Daesh, kas rada acīmredzamus draudus reģionālajai un starptautiskajai drošībai, vienlaikus atgādināt, ka šo darbību īstenošanā vienmēr pilnībā jāievēro visas starptautiskās cilvēktiesības; atbalstīt visu to aspektu sekmēšanu, kas ietverti ANO Drošības padomes Rezolūcijā Nr. 2178 (2014) par ārvalstu teroristu kaujinieku radītā apdraudējuma apkarošanu un Madrides pamatprincipos par ārvalstu teroristu kaujinieku plūsmas apturēšanu;
   n) pastiprināt centienus apkarot vervēšanu un terorisma propagandu, izmantojot ne tikai sociālos plašsaziņas līdzekļus, bet arī radikalizēto naida pravietotāju tīklus; atbalstīt radikalizācijas apkarošanas un deradikalizācijas politiku atbilstīgi ANO Rīcības plānam vardarbīga ekstrēmisma novēršanai;
   o) turpināt strādāt ar ANO, apkarojot terorisma finansēšanu, tostarp izmantojot esošus mehānismus atsevišķu teroristu un organizāciju identifikācijai un stiprinot aktīvu iesaldēšanas mehānismus visā pasaulē, vienlaikus ievērojot arī starptautiskos standartus par tiesību aktos paredzēto kārtību un tiesiskumu;
   p) sniegt atbalstu ANO Terorisma apkarošanas īstenošanas darba grupai, lai nodrošinātu koordināciju un saskaņotību ANO Vispārējās terorisma apkarošanas stratēģijas īstenošanā, izmantojot ANO sistēmas 25 vienību un Interpola resursus un specializētās zināšanas, vienmēr ņemot vērā, ka cīņu pret terorismu nevar izmantot kā ieganstu, lai vērstos pret iekšējo opozīciju vai pārkāptu iedzīvotāju tiesības;
   q) veicināt saskaņotus starptautiskos centienus, lai apkarotu pieaugošo apdraudējumu, ko rada improvizēto sprāgstierīču izmantošana, īpaši veicinot izpratni par improvizēto sprāgstierīču apkarošanas saistību ar pretterorisma pasākumiem un izmantojot šim nolūkam ANO sistēmas vienību resursus un specializētās zināšanas, lai varētu labāk īstenot pasākumus tiesībaizsardzības un militārās sadarbības jomā;
   r) tādēļ atkārtoti uzsvērt, ka ir nepieciešams atbilstošs drošības, tiesībaizsardzības, cilvēktiesību un sociāli ekonomisko instrumentu kopums, kas ļautu izmantot atbilstošākus līdzekļus reaģēšanai uz mainīgajiem terorisma un vardarbīgā ekstrēmisma veidiem, ko rada Daesh, al-Qaeda, Al-Shabaab, Boko Haram un citas teroristiskās organizācijas;
   s) atbalstīt labāku ES ieguldījumu ANO spēju veidošanas iniciatīvās attiecībā uz cīņu pret ārvalstu teroristu kaujiniekiem un vardarbīgo ekstrēmismu;
   t) atbalstīt ANO centienus atturēt nevalstiskos dalībniekus un teroristu grupējumus no masu iznīcināšanas ieroču un to piegādes sistēmu izgatavošanas, ražošanas, iegādes vai nodošanas un sekmēt visaptverošu Drošības padomes Rezolūcijas Nr. 1540 (2004) pārskatīšanu 2016. gadā; uzstāt, ka pilnībā ir jāievēro Kodolieroču neizplatīšanas līgums (KNL), Ķīmisko ieroču konvencija un Bioloģisko ieroču konvencija un ka ir jāpabeidz Līguma par kodolizmēģinājumu vispārējo aizliegumu ratifikācijas process; mudināt visas ANO dalībvalstis parakstīt un ratificēt Konvenciju par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas, ražošanas un nodošanas aizliegumu un to iznīcināšanu; atzinīgi vērtēt atklātās darba grupas izveidošanu, kas ir ANO Ģenerālās asamblejas apakšstruktūra un kuras mērķis ir virzīt uz priekšu daudzpusējās sarunas par kodolatbruņošanos, un visām ES dalībvalstīm aktīvi piedalīties tās darba procesos; pieprasīt ANO dalībvalstīm aktīvi virzīties uz globālo atbruņošanos, pienācīgi ņemot vērā gan drošības, gan humanitāros aspektus kodolieroču jautājumā;
   u) mudināt dalībvalstis atbalstīt ANO Ģenerālās asamblejas 71. sesijā pieņemto rezolūciju par tādu ieroču un tādas munīcijas izmantošanas sekām, kurā ir noplicināts urāns, un izstrādāt ES kopējo nostāju, kas labāk atspoguļotu Parlamenta atkārtotās prasības īstenot piesardzīgu globālo moratoriju un panākt vispārēju vienprātību par potenciālo veselības risku civiliedzīvotājiem, visaptverošu pēckonflikta radioaktīvo atkritumu pārvaldības slogu un finanšu izmaksām, kuras saistītas ar šādu ieroču izmantošanu; iekļaut noplicināta urāna novērtējuma un likvidēšanas projektus ES finanšu instrumentos, kas paredzēti atmīnēšanai;
   v) sekmēt Ieroču tirdzniecības līguma (ITL) pilnīgu īstenošanu un mudināt visas ANO dalībvalstis parakstīt vai pievienoties ITL;
   w) strādāt, lai īstenotu efektīvāku rīcību pret ieroču un munīcijas, tostarp kājnieku ieroču un vieglo ieroču, novirzīšanu un nelikumīgu tirdzniecību, īpaši izstrādājot ieroču izsekojamības sistēmu;
   x) sekmēt globālu politikas atbildi bezpilota lidaparātu izmantošanai, lai turpinātu to izmantošanu tikai starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību noteiktajās robežās; veicināt aizliegumu izstrādāt, ražot un izmantot pilnīgi autonomus ieročus, kas ļauj veikt uzbrukumus bez cilvēku iejaukšanās; pārliecināties, ka cilvēktiesību jautājumi tiek ietverti visos pretterorisma jomā īstenotajos dialogos ar trešām valstīm;
   y) turpmāk atbalstīt pašreizējos ANO centienus izpētīt iespēju izstrādāt atbildīgas un drošas normas uzvedībai kibertelpā, tostarp daudzpusēju sistēmu kiberuzbrukumu novēršanai, lai veicinātu spēkā esošo starptautisko tiesību un cilvēktiesību piemērošanu šajā vidē;
   z) sekmēt lielāku atbalstu UNHCR darbam, īstenojot tā starptautiskās pilnvaras bēgļu aizsardzībā, īpašu uzmanību pievēršot neaizsargātajām grupām, piemēram, sievietēm un bērniem; uzsvērt lielo finansējuma plaisu starp UNHCR budžeta vajadzībām un saņemto finansējumu un pieprasīt lielāku globālo solidaritāti; aicināt piešķirt lielāku finansējumu no ANO pastāvīgā budžeta UNHCR pamatfunkciju finansēšanai, lai nodrošinātu tā darbību;
   aa) atgādināt, ka starp migrācijas politikas ārējo un iekšējo dimensiju un attīstības un ārlietu programmām ir nepieciešama lielāka saskaņotība un koordinācija;
   ab) pieprasīt pielikt lielākas pūles, lai novērstu nelikumīgu migrāciju un apkarotu cilvēku kontrabandu un cilvēku tirdzniecību, īpaši cīnoties pret kriminālajiem tīkliem, laikus un efektīvi apkopojot attiecīgo izlūkošanas informāciju, vienlaikus efektīvi ievērojot starptautiskās cilvēktiesības; pilnveidot cietušo identificēšanas un aizsardzības metodes un stiprināt sadarbību ar trešām valstīm, lai izsekotu, izņemtu un atgūtu noziedzīgi iegūtus līdzekļus šajā nozarē; ANO līmenī norādīt, ka ir svarīgi ratificēt un pilnībā īstenot ANO Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību un tās Protokolu par migrantu nelikumīgas ievešanas pa zemes, jūras un gaisa ceļiem apkarošanu un Protokolu par cilvēku tirdzniecības, jo sevišķi tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu par to; atbalstīt ANO īpašā referenta migrantu cilvēktiesību jautājumos darbu;
   ac) atbalstīt 2016. gada 19. septembrī ieplānoto augsta līmeņa ANO Ģenerālās asamblejas plenārsēdi, lai apspriestu jautājumu par bēgļu un migrantu lielo kustību, un pieprasīt šajā sēdē pievērst uzmanību migrācijas pamatcēloņiem, pienācīgi izskatot nabadzības izskaušanu un cilvēktiesību realizāciju;
   ad) skaidri un pārliecinoši atkārtot, ka visas cilvēktiesības, par kurām ir panākta vienošanās ANO konvencijās, ir vispārējas, nedalāmas, savstarpēji atkarīgas un savstarpēji saistītas un ka jāpanāk šo tiesību ievērošana; vērst uzmanību uz cilvēktiesību pārkāpumiem visā pasaulē; aicināt aizsargāt uzskatu un vārda brīvību; uzsvērt, cik svarīga nozīme labi funkcionējošā sabiedrībā ir brīvai presei un ikvienam tās iedzīvotājam, un aizsargāt biedrošanās un pulcēšanās brīvību;
   ae) turpināt atbalstīt reliģijas vai pārliecības brīvību; mudināt palielināt centienus aizsargāt reliģisko un citu minoritāšu tiesības; aicināt vairāk aizsargāt reliģiskās kopienas pret vajāšanām un vardarbību; aicināt atcelt likumus, kuros zaimošana vai atteikšanās no ticības var tikt atzīta par kriminālnoziegumiem, kas var kalpot par aizbildinājumu reliģisko minoritāšu un neticīgo vajāšanai; atbalstīt ANO īpašā referenta reliģijas vai ticības brīvības jautājumos darbu; aktīvi strādāt, lai ANO atzītu tā dēvētās ISIS/Daesh pret minoritātēm pastrādāto genocīdu, un lai Starptautiskajai Krimināltiesai tiktu nodotas lietas par iespējamiem noziegumiem pret cilvēci, kara noziegumiem un genocīdu;
   af) turpināt aktīvi veicināt vienlīdzību un diskriminācijas novēršanu; mudināt ANO aktīvi atbalstīt integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai savos pasākumos un programmās un turpināt atbalstīt ANO Dzimumu līdztiesības un sieviešu iespēju veicināšanas iestādi; atbalstīt pasākumus sieviešu līderības un dalības stiprināšanai visos lēmumu pieņemšanas līmeņos; atbalstīt vardarbības un diskriminācijas apkarošanu pret atsevišķām personām viņu dzimumorientācijas, dzimumidentitātes vai dzimuma izpausmes dēļ; aicināt atcelt tos tiesību aktus ANO dalībvalstīs, kuros tiek pārkāptas lesbiešu, homoseksuāļu, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI) tiesības; atzinīgi vērtēt pašu pirmo ANO Drošības padomes sanāksmi par LGBTI tiesībām 2015. gadā; aicināt ANO dalībvalstis īstenot ANO īpašā referenta jautājumos par rasisma, rasu diskriminācijas, ksenofobijas un saistītās neiecietības mūsdienu izpausmēm ieteikumus;
   ag) sekmēt bērnu tiesības, īpaši sniedzot ieguldījumu bērnu piekļuves nodrošināšanā ūdenim, sanitārijai, veselības aprūpei un izglītībai, tostarp konfliktu zonās un bēgļu nometnēs, un izskaužot bērnu darbu, spīdzināšanu, tirdzniecību, bērnu laulības un seksuālo izmantošanu; atbalstīt un stiprināt Apvienoto Nāciju Organizācijas ietvaros īstenotos starptautiskos centienus izbeigt bērnu izmantošanu bruņotos konfliktos, kā arī efektīvāk novērst konfliktu un pēckonflikta situāciju ietekmi uz sievietēm un meitenēm; atbalstīt uz cilvēktiesībām balstītu pieeju jautājumā par invaliditāti riska un ārkārtas situācijās saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām;
   ah) mudināt visas valstis, tostarp ES dalībvalstis, ātri ratificēt Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām fakultatīvo protokolu, ar ko nosaka sūdzību iesniegšanas un to izmeklēšanas mehānismus;
   ai) veicināt Starpvaldību darba grupas starptautisko uzņēmumu un citu uzņēmumu jautājumos attiecībā uz cilvēktiesībām veiktā darba veiksmīgu iznākumu; atbalstīt ANO pamatprincipu tālāku īstenošanu uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā ANO dalībvalstīs; mudināt ANO dalībvalstis izstrādāt un īstenot valstu rīcības plānus; atbalstīt ANO augstā cilvēktiesību komisāra pārskatatbildības un tiesiskās aizsardzības līdzekļu projektu, kura mērķis ir valsts tiesiskās aizsardzības līdzekļu stiprināšana, īpaši smagu cilvēktiesību pārkāpumu gadījumā uzņēmējdarbības nozarē; aicināt ANO dalībvalstis pievērsties cilvēktiesību jautājumam starptautiskajās un valstu sporta struktūrās;
   aj) turpināt aizstāvēt absolūtu neiecietību pret nāvessodu un darbu pie tā atcelšanas visā pasaulē, paverot ceļu, lai pieņemtu nākamo ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju par nāvessoda moratoriju; paust nosodījumu aizvien biežāk piespriestajam nāvessodam par noziedzīgiem nodarījumiem saistībā ar narkotikām un aicināt atteikties no nāvessoda piespriešanas par šādiem nodarījumiem;
   ak) atgādināt Ģenerālās asamblejas pienākumu ANO Cilvēktiesību padomes (UNHRC) locekļu ievēlēšanā ņemt vērā to, kā kandidāti ievēro cilvēktiesību, tiesiskuma un demokrātijas veicināšanu un aizsardzību; aicināt izstrādāt skaidrus cilvēktiesību ievērošanas kritērijus dalībai UNHRC un, ņemot vērā UNHRC desmito gadadienu, aicināt izvērtēt Cilvēktiesību padomes darbības metodes un ietekmi;
   al) stiprināt Starptautiskās Krimināltiesas (ICC) darbu, tai pildot savu uzdevumu, lai darītu galu to personu nesodāmībai, kas vainojamas vissmagākajos noziegumos, kuri satrauc starptautisko sabiedrību, un nodrošinātu taisnīgumu kara noziegumos, noziegumos pret cilvēci un genocīdā cietušajiem; nodrošināt politisku, diplomātisku, finansiālu un loģistikas atbalstu Starptautiskās Krimināltiesas ikdienas darbībai; aicināt ANO dalībvalstis pievienoties Krimināltiesai, ratificējot Romas Statūtus, un mudināt ratificēt Kampalas grozījumus; veicināt ANO un tās struktūrvienību un aģentūru ciešu sadarbību ar Krimināltiesu un tās attiecību paplašināšanu ar Drošības padomi; aicināt, lai ANO Drošības padome sniegtu atzinumu par situāciju Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā Starptautiskajai Krimināltiesai;
   am) iesaistīt sabiedrību un visus ANO Ģenerālās asamblejas dalībniekus visaptverošās debatēs par konstitucionālo ierobežojumu ievērošanas nozīmi attiecībā uz prezidentu pilnvarām visā pasaulē;
   an) aicināt ANO novērst juridiskos trūkumus termina „klimata bēglis” definīcijā, tostarp arī starptautiskajā līmenī;
   ao) darboties, lai īstenotu ilgtspējīgas attīstības programmā laikposmam līdz 2030. gadam iekļautos ilgtspējīgas attīstības mērķus; īstenot centienus, kas vērsti uz dzīves uzlabošanu nākamajām paaudzēm, un mudināt un atbalstīt valstis uzņemties iniciatīvu un izveidot valstu sistēmas 17 mērķu sasniegšanai; mudināt ANO dalībvalstis īstenot saistības attīstības palīdzības sniegšanā un aicināt pieņemt stingru rādītāju satvaru un izmantot statistikas datus progresa uzraudzīšanai, kā arī nodrošināt visu dalībnieku pārskatatbildību; uzstāt, ka Augsta līmeņa politiskajam forumam (ALPF) ilgtspējīgas attīstības jautājumos būtu jākļūst par galveno lēmumu pieņemšanas forumu, kura kompetencē ir ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) īstenošanas pārraudzība un izvērtēšana, un iepazīstināt ar kopēju ES nostāju par Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030.   gadam īstenošanu pirms ALPF sanāksmes 2016. gadā;
   ap) nemazināt Pekinas rīcības platformas „tiesību aktu kopuma” nozīmi attiecībā uz izglītības un veselības aprūpes pieejamību, kas ir pamata cilvēktiesības; veicināt piekļuvi seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumiem, jo tas veicina mātes un bērna mirstības samazināšanos; veicināt ģimenes plānošanu, mātes veselību, vieglu piekļuvi kontracepcijai un pilna klāsta seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumiem, jo tie ir sieviešu dzīvības glābšanas svarīgi elementi un palīdz atsākt parastu dzīvi gadījumos, ja viņas kļuvušas par izvarošanas upuri; īstenojot attīstības sadarbību ar trešām valstīm, koncentrēties galvenokārt uz šiem politikas virzieniem;
   aq) uzsvērt, ka ANO darba struktūrās ir jāstiprina attīstības politiku saskaņotība, lai efektīvi integrētu visus ilgtspējīgas attīstības aspektus; uzsvērt vispārējas, uz noteikumiem balstītas, atklātas, pārredzamas, nediskriminējošas, iekļaujošas un taisnīgas daudzpusējas tirdzniecības sistēmas nozīmi un nepieciešamību pabeigt PTO Dohas attīstības sarunu kārtu; atgādināt, ka attīstība nevar pastāvēt bez miera, un miers — bez attīstības, uzsverot, cik nozīmīgs ir 16. IAM par mieru, tiesiskumu un pārvaldību, kura īstenošana jānosaka par vienu no prioritātēm, piešķirot attīstības sadarbības finansējumu; aicināt ANO sistemātiski integrēt spēju veidošanu un labu pārvaldību tās ilgtermiņa attīstības stratēģijās;
   ar) atzinīgi vērtēt ANO Ģenerālās asamblejas 2014. gada 9. septembrī pieņemto izšķirīgo Rezolūciju 68/304, kurā tika atzītas jebkuras valsts suverēnās tiesības pārstrukturēt savu valsts parādu, ko nedrīkst apgrūtināt vai traucēt nekādi pasākumi, kas izriet no citas valsts, un tika ar bažām norādīts, ka starptautiskajai finanšu sistēmai nav stingra juridiskā satvara pienācīgai un paredzamai valsts parāda pārstrukturēšanai, un ar kuru tika uzsākts process, lai pieņemtu daudzpusēju juridisku satvaru valsts parāda pārstrukturēšanas procesu īstenošanai; aicināt visu ANO sistēmu pilnībā atbalstīt šo procesu; aicināt ES un dalībvalstis aktīvi iesaistīties šajā procesā;
   as) attīstīt efektīvāku un stratēģiskāku pieeju ANO aģentūru darbībai, jo īpaši ārējo finansēšanas instrumentu plānošanā, lai nodrošinātu lielāku ES sniegtās palīdzības pamanāmību uz vietas;
   at) aktīvi strādāt, lai uzlabotu politisko pārvaldību ilgtspējīgas attīstības jomā, stiprinot ANO Vides programmu (UNEP), un īstenot priekšlikumu par tādas Starptautiskās Krimināltiesas izveidi, kas izskata noziedzīgus nodarījumus pret vidi, lai visā pasaulē uzlabotu vides politikas tiesību aktu īstenošanu;
   au) strādāt pie tā, lai pastiprinātu starptautisko sadarbību fiskālajā jomā, atbalstot to, ka ANO paspārnē tiek izveidota starptautiska struktūra nodokļu jomā; apkarot nodokļu nemaksāšanu un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, izmantojot globālu automātisku informācijas apmaiņu par nodokļiem un izveidojot kopēju nodokļu oāžu melno sarakstu;
   av) izstrādāt globālu plānu mikrobu rezistences apkarošanai, lai novērstu rezistento superbaktēriju turpmāku izplatīšanos;
   aw) nodrošināt, ka ES saglabā vadošo vietu cīņā pret klimata pārmaiņām un turpina sadarbību šajā jomā ar ANO; nodrošināt ANO Klimata pārmaiņu konferencē Parīzē pieņemto lēmumu ātru īstenošanu;
   ax) atbalstīt visaptverošu Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes reformu, kuras pamatā ir plaša vienprātība, lai labāk atspoguļotu jauno pasaules situāciju un nodrošinātu, ka padome spēj efektīvi novērst apdraudējumu starptautiskajam mieram un drošībai; īstenot centienus, kas vērsti uz ES ilgtermiņa mērķa sasniegšanu — nodrošināt ES pastāvīgu vietu reformētajā ANO Drošības padomē; mudināt ANO Drošības padomes dalībniekus atturēties no veto tiesību izmantošanas gadījumos par noziegumiem pret cilvēci;
   ay) veicināt Ģenerālās asamblejas darba atdzīvināšanu un visu ANO iestāžu darbības labāku koordinēšanu un saskaņošanu, kurai jāpalielina sistēmas efektivitāte, lietderība, leģitimitāte, pārredzamība, pārskatatbildība, spējas un pārstāvētība; atbalstīt un veidot lielāku pārredzamību nākamā ANO ģenerālsekretāra izraudzīšanās procesā, kandidātiem uzstājoties Ģenerālās asamblejas sēdē; labākā kandidāta izraudzīšanās un iecelšanas procesā sekmēt vienlīdzīgas un taisnīgas iespējas, kuru pamatā ir līdzsvarots kandidātu sadalījums dzimumu un ģeogrāfiskā ziņā, un atbalstīt sievietes izraudzīšanos ANO ģenerālsekretāra amatam, ja kandidātiem ir līdzvērtīgi izcilas kvalifikācijas;
   az) ņemot vērā ANO 2015. gada ziņojumu un nesenās apsūdzības bērnu seksuālā izmantošanā pret Francijas un ANO bruņotajiem spēkiem Centrālāfrikas Republikā, pārliecināties, ka ANO, ES dalībvalstu un ES KDAP struktūras nekavējoties un ar stingrāko apņēmību izmeklē, tiesā un soda visus ANO, dalībvalstu un ES personāla pārstāvjus, kuri ir veikuši seksuālas vardarbības aktus;
   ba) aicināt Eiropas Revīzijas palātu stiprināt sadarbību ar attiecīgajām Apvienoto Nāciju Organizācijas sekretariāta uzraudzības iestādēm, īpaši ar Iekšējās uzraudzības pakalpojumu biroju (OIOS), Neatkarīgo revīzijas konsultatīvo padomi (IAAC) un Revidentu valdi (BoA), lai palielinātu pārredzamību un vairotu savstarpējo izpratni par tā finansējumu un darbību;
   bb) izveidot efektīvu aizsardzības sistēmu, lai pasargātu ANO trauksmes cēlējus;
   bc) ņemot vērā neseno interešu konfliktu, kas lika ANO īpašajam pārstāvim Lībijā ieviest saistošu uzvedības kodeksu, kurš nosaka par pienākumu amatpersonām saglabāt objektivitāti, kā paredzēts ANO Norādījumos par efektīvu starpniecību;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo ieteikumu nosūtīt Padomei, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Komisijai un informēšanas nolūkā ANO Ģenerālajai asamblejai un ANO ģenerālsekretāram.

(1) A/RES/65/276, 2011. gada 3. maijs.
(2) OV C 99 E, 3.4.2012., 56. lpp.
(3) OV C 45, 5.2.2016., 89. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0259.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0403.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0020.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0013.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0051.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0073.
(10) EĀDD 01024/12, Padomes dokuments 11216/12
(11) EĀDD(2015)458, Padomes dokuments 7632/15.


ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) īstenošana
PDF 792kWORD 263k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 7. jūlija rezolūcija par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) īstenošanu, īpašu uzmanību pievēršot UNCRPD komitejas noslēguma apsvērumiem (2015/2258(INI))
P8_TA(2016)0318A8-0203/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 2., 9., 10., 19., 168. pantu un 216. panta 2. punktu un Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 21. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 3., 15., 21., 23. un 26. pantu,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) un tās stāšanos spēkā Eiropas Savienībā 2011. gada 21. janvārī saskaņā ar Padomes 2009. gada 26. novembra Lēmumu 2010/48/EK par to, lai Eiropas Kopiena noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām(1),

–  ņemot vērā ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas 2015. gada 2. oktobra noslēguma apsvērumus par Eiropas Savienības sākotnējo pārskatu(2),

–  ņemot vērā ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas 2015. gada 15. maija jautājumu sarakstu saistībā ar Eiropas Savienības sākotnējo ziņojumu(3),

–  ņemot vērā Padomes, dalībvalstu un Komisijas Rīcības kodeksu, kurā izklāstīta iekšējā kārtība, lai Eiropas Savienība īstenotu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un Eiropas Savienības pārstāvību saistībā ar to,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

–  ņemot vērā ANO vadlīnijās par bērnu alternatīvo aprūpi(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006(5),

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(6),

–  ņemot vērā Tiesas spriedumus apvienotajās lietās C-335/11 un C-337/11 HK Danmark un lietās C-363/12 Z un C-356/12 Glatzel,

–  ņemot vērā Komisijas un Eiropas Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2015. gada 28. aprīļa kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Rīcības plāns cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2015.–2019. gadam “Cilvēktiesību jautājumi joprojām ES uzmanības centrā” (JOIN(2015)0016),

–  ņemot vērā 2015. gada 2. decembra Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz produktu un pakalpojumu pieejamības prasībām (COM(2015)0615),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 19. jūnija darba dokumentu “Eiropas Savienības atbilde uz jautājumu sarakstu saistībā ar Eiropas Savienības sākotnējo ziņojumu par to, kā Eiropas Savienībā īsteno ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām” (SWD(2015)0127),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2014. gada 5. jūnija darba dokumentu “Ziņojums par to, kā Eiropas Savienībā īsteno ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD)” (SWD(2014)0182),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 25. oktobra paziņojumu “Sociālās uzņēmējdarbības iniciatīva: labvēlīgu apstākļu izveide sociālajiem uzņēmumiem — sociālās ekonomikas un sociālo inovāciju pamatam” (COM(2011)0682),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 15. novembra paziņojumu “Eiropas stratēģija invaliditātes jomā (2010–2020): atjaunināta apņemšanās veidot Eiropu bez šķēršļiem” (COM(2010)0636),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 25. februāra rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu: nodarbinātības un sociālie aspekti 2016. gada izaugsmes pētījumā(7),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 10. septembra rezolūciju par konkurētspējīga ES darba tirgus izveidi 21. gadsimtā: prasmju un kvalifikāciju saskaņošana ar pieprasījumu un darba iespējām, lai atgūtos no krīzes(8),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 10. septembra rezolūciju par sociālo uzņēmējdarbību un sociālo inovāciju cīņā pret bezdarbu(9),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 8. septembra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2013.–2014. gadā(10),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 8. jūlija nostāju pirmajā lasījumā par priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm(11),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 20. maija rezolūciju par Apvienoto Nāciju Organizācijas Personu ar invaliditāti tiesību komitejas jautājumu sarakstu saistībā ar Eiropas Savienības sākotnējo ziņojumu(12),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 4. jūlija rezolūciju par krīzes ietekmi uz aprūpes pieejamību mazāk aizsargātu iedzīvotāju grupām(13),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par personu ar invaliditāti integrāciju un mobilitāti un Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020)(14),

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 6. maija rezolūciju par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus(15),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamentārās izpētes dienesta padziļināto analīzi “ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) īstenošana Eiropas Savienībā”,

–  ņemot vērā Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam,

–  ņemot vērā Eiropas Ombuda 2014. gada pārskatu,

–  ņemot vērā Eiropas Ombuda lēmumu slēgt pašiniciatīvas izmeklēšanu OI/8/2014/AN attiecībā uz Komisiju,

–  ņemot vērā gaidāmo Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2015. gada ziņojumu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2015. gada decembra pētījumu “Vardarbība pret bērniem ar invaliditāti: tiesību akti, politika un programmas Eiropas Savienībā”,

–  ņemot vērā Eurostat 2014. gada statistiku par darba tirgus, izglītības un apmācības pieejamību, nabadzību un ienākumu nevienlīdzību,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas, Lūgumrakstu komitejas, Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Transporta un tūrisma komitejas, Reģionālās attīstības komitejas, Kultūras un izglītības komitejas, Juridiskā komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A8-0203/2016),

A.  tā kā visām personām ar invaliditāti kā pilntiesīgiem pilsoņiem ir vienlīdzīgas tiesības uz nedalītu cieņu, līdzvērtīgu attieksmi, neatkarīgu dzīvi, autonomiju, atbalstu no valsts finansētām sistēmām un pilnvērtīgu dalību sabiedrības dzīvē;

B.  tā kā ir aplēsts, ka Eiropas Savienībā ir 80 miljoni personu ar invaliditāti, tostarp aptuveni 46 miljoni sieviešu un meiteņu ar invaliditāti, kas ir 16 % no kopējā sieviešu skaita ES, un līdz ar to, ja salīdzina invaliditātes īpatsvaru pa dzimumiem, tad Eiropas Savienībā invaliditātes īpatsvars augstāks ir sieviešu vidū; tā kā sievietes ar invaliditāti bieži cieš no vairākiemeslu diskriminācijas, saskaras ar nopietniem šķēršļiem, izmantojot tādas savas pamattiesības un brīvības kā tiesības uz piekļuvi izglītībai un nodarbinātībai, un šāda situācija var izraisīt sociālo izolāciju un psiholoģiskas traumas; tā kā sievietes nesamērīgi cieš no invaliditātes arī kā ģimenes locekļu ar invaliditāti aprūpētājas;

C.  tā kā LESD ir prasīts, lai Savienība, nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, apkaro diskrimināciju invaliditātes dēļ (10. pants), un Savienībai ir piešķirtas pilnvaras pieņemt tiesību aktus, lai cīnītos pret šādu diskrimināciju (19. pants);

D.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. un 26. pantā ir skaidri aizliegta diskriminācija invaliditātes dēļ un paredzēta personu ar invaliditāti līdztiesīga piedalīšanās sabiedrības dzīvē;

E.  tā kā CRPD ir pirmais starptautiskais cilvēktiesību līgums, ko ratificējusi Eiropas Savienība un ko parakstījušas arī visas 28 ES dalībvalstis un ratificējušas 27 dalībvalstis; tā kā dalībvalstīm, kuras to vēl nav izdarījušas, būtu jāpabeidz reformas, kas vajadzīgas CRPD ratificēšanai;

F.  tā kā šī ir pirmā reize, kad Eiropas Savienības starptautisko cilvēktiesību saistību izpildi ir pārbaudījusi ANO struktūra; tā kā UNCRPD komitejas 2015. gadā publicētie noslēguma apsvērumi par to, kā ES īsteno Konvenciju, ietvēra spēcīgus argumentus par ES saistībām līdztiesības un cilvēktiesību ievērošanas jomā un paredzēja pamatnostādņu kopumu attiecībā uz leģislatīvajiem un politikas veidošanas pasākumiem, kas ietilpst ES pilnvarās;

G.  tā kā Tiesas judikatūra apstiprina to, ka CRPD ir saistoša ES un tās dalībvalstīm, kad tiek īstenoti ES tiesību akti, jo CRPD ir “Savienības tiesību sistēmas sastāvdaļa”, turklāt tai ir “pārākums pār atvasināto Savienības tiesību normām”(16);

H.  tā kā CRPD principi ir daudz plašāki nekā diskriminācijas novēršana un tās mērķis ir panākt, ka visas personas ar invaliditāti un viņu ģimenes pilnībā izmanto savas cilvēktiesības iekļaujošā sabiedrībā;

I.  tā kā personas ar invaliditāti ir daudzveidīga grupa un tā kā sievietes, bērni, veci cilvēki un personas ar kompleksām atbalsta vajadzībām saskaras ar papildu grūtībām un daudziem diskriminācijas veidiem;

J.  tā kā invaliditāti var izraisīt pakāpeniska un reizēm nemanāma personas veselības stāvokļa pasliktināšanās, kā tas ir neirodeģeneratīvu vai retu slimību gadījumā, un tas var negatīvi ietekmēt attiecīgās personas spējas dzīvot neatkarīgi;

K.  tā kā ir aplēsts, ka 80 % personu ar invaliditāti dzīvo jaunattīstības valstīs; tā kā ES starptautiskā līmenī atbalsta personu ar invaliditāti tiesību ievērošanu un ir pasaulē lielākā oficiālās attīstības palīdzības (OAP) sniedzēja;

L.  tā kā bērniem ar invaliditāti ir 17 reizes lielāka iespēja nonākt aprūpes iestādē nekā bērniem bez invaliditātes un tā kā aprūpes iestādē viņi ir daudz lielākā mērā pakļauti vardarbības, nevērīgas izturēšanās un ļaunprātīgas izmantošanas riskam, nekā dzīvojot mājās(17);

M.  tā kā bērniem ar invaliditāti ir tiesības dzīvot (savā) ģimenē vai ģimenes vidē, jo tieši tas viņiem ir visvairāk vajadzīgs; tā kā ģimenes locekļiem bieži vien ir jāierobežo vai jāpārtrauc profesionālā darbība, lai varētu rūpēties par citiem ģimenes locekļiem ar invaliditāti;

N.  tā kā ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām ir uzsvērts, ka dzimumu līdztiesības perspektīva ir jāiekļauj visos pasākumos un ir jāveicina cilvēktiesību un pamatbrīvību pilnīga izmantošana;

O.  tā kā vienlīdzīga attieksme pret sievietēm ar invaliditāti un bērnu ar invaliditāti mātēm un viņām labvēlīgi pasākumi un politika ir viena no cilvēka pamattiesībām un ētisks pienākums;

P.  tā kā sievietes un meitenes ar invaliditāti ikdienā daudzējādā ziņā cieš no diskriminācijas; diskriminācija var izpausties dažādi — fiziski, emocionāli, seksuāli un ekonomiski — un ietver partnera vardarbību ģimenē, aprūpētāju vardarbību, seksuālo vardarbību un institucionālo vardarbību,

Q.  tā kā sievietes ar invaliditāti ir pakļautas lielākam riskam ciest no vardarbības ģimenē un seksuālas vardarbības, kas, kā tiek ziņots, ir ilgstošāka un intensīvāka nekā vardarbība, kas vērsta pret sievietēm bez invaliditātes(18);

R.  tā kā sievietes ar invaliditāti, jo īpaši migrantes, ir pakļautas lielākam nabadzības un sociālās atstumtības riskam multiplās diskriminācijas dēļ;

S.  tā kā invaliditāte ir nabadzības iemesls un var izpausties kā nabadzības sekas un tā kā aptuveni 30 % bezpajumtnieku ir invaliditāte, un pastāv risks, ka viņu problēmas var palikt neievērotas(19); tā kā nolūkā novērst personu ar invaliditāti nabadzību jo būtiska nozīme ir īpaši valsts sociālajai aizsardzībai un tā kā saskaņā ar 2012. gada datiem 68,5 % personu ar invaliditāti dzīvotu nabadzībā, ja no valsts nesaņemtu sociālos pabalstus(20);

T.  tā kā nolūkā īstenot CRPD pēc iespējas pilnīgāk, obligāti ir jāīsteno spēkā esošie ES tiesību akti un politikas instrumenti;

U.  tā kā vairākām dalībvalstīm, kas ratificējušas CRPD, vēl ir jāizveido vai jāieceļ struktūras, kas saskaņā ar 33. pantu īstenotu Konvenciju un uzraudzītu tās īstenošanu; tā kā to struktūru darbs, kuras jau ir izveidotas, jo īpaši uzraudzības sistēmas, kas izveidotas saskaņā ar 33. panta 2. punktu, saskaras ar grūtībām, jo trūkst finanšu resursu un cilvēkresursu, kā arī nav stingra juridiskā pamata to iecelšanai;

V.  tā kā viens no būtiskākajiem faktoriem ir personu ar invaliditāti līdzdalība un iekļuve darba tirgū, kas joprojām ir problemātiska, jo personu ar invaliditāti īpatsvars darba tirgū ir 58,5 %, savukārt personām bez invaliditātes šis rādītājs ir 80,5 %, un līdz ar to daudzas personas ar invaliditāti nespēj dzīvot neatkarīgu un aktīvu dzīvi;

W.  tā kā nodarbināti ir 65 % sieviešu bez invaliditātes un tikai 44 % sieviešu ar invaliditāti; tā kā nodarbinātības un izglītības pieejamības ziņā sievietes ar invaliditāti biežāk tiek diskriminētas salīdzinājumā ar vīriešiem ar invaliditāti; tā kā personu ar invaliditāti bezdarba līmenis joprojām ir nepieņemami augsts; tā kā sievietēm un meitenēm ar invaliditāti ir grūtāk iekļūt darba tirgū; tā kā, lai veicinātu sieviešu ar invaliditāti aktīvu iesaistīšanos izglītībā, darba tirgū un kopienas sabiedriskajā un ekonomiskajā dzīvē, ir jāpārvar mobilitātes šķēršļi un jāsamazina atkarība no ģimenes locekļiem un aprūpētājiem;

X.  tā kā algots darbs ir būtiski svarīgs, lai personas ar invaliditāti spētu dzīvot neatkarīgu dzīvi un uzturēt savu ģimeni un mājsaimniecību; tā kā sievietes un meitenes ar invaliditāti bieži saņem nepietiekamu atalgojumu; tā kā šī neaizsargāto personu grupa ir vairāk pakļauta nabadzības un sociālās atstumtības riskam;

Y.  tā kā ES kā CRPD līgumslēdzējai pusei ir pienākums nodrošināt, lai personas ar invaliditāti un to pārstāvošās organizācijas būtu cieši iesaistītas un aktīvi piedalītos tādu tiesību aktu un politikas izstrādē un īstenošanā, ar ko īsteno konvenciju, kā arī visu lēmumu pieņemšanā, kas attiecas uz jautājumiem saistībā ar personām ar invaliditāti;

Z.  tā kā dalībvalstu īstenoto taupības pasākumu dēļ ir samazināti sociālie pakalpojumi, atbalsts ģimenēm un vietējo kopienu pakalpojumi, kā rezultātā nesamērīgi smagi ir ietekmēts personu ar invaliditāti un jo īpaši bērnu ar invaliditāti un viņu ģimeņu dzīves līmenis;

AA.  tā kā Komisija ir atsaukusi savu priekšlikumu Maternitātes atvaļinājuma direktīvai;

AB.  tā kā Direktīva 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē skaidri neaizliedz diskrimināciju invaliditātes dēļ;

AC.  tā kā demogrāfisko un sociālo pārmaiņu dēļ ir palielinājies pieprasījums pēc mājkalpotājiem un aprūpētājiem un jo īpaši mājkalpotājiem un aprūpētājiem ģimenē; tā kā invalīdus un apgādājamas personas parasti aprūpē attiecīgās ģimenes sievietes, kas bieži vien nozīmē viņu izslēgšanu no darba tirgus;

AD.  tā kā Komitejas par personu ar invaliditāti tiesībām noslēguma apsvērumos saistībā ar Eiropas Savienības sākotnējo ziņojumu ir ierosināts Eiropas Savienībai iekļaut invaliditātes perspektīvu tās dzimumu līdztiesības politikas nostādnēs un programmās, kā arī dzimumu līdztiesības perspektīvu savās invaliditātes stratēģijās, un veidot sievietēm un meitenēm ar invaliditāti labvēlīgus pasākumus, izstrādāt uzraudzības mehānismu un finansēt datu vākšanu un pētījumus šajā jomā; tā kā Eiropas Savienībai tiek ieteikts arī nodrošināt šādām personām efektīvu aizsardzību pret vardarbību, ļaunprātīgu izmantošanu un ekspluatāciju, darba un privātās dzīves līdzsvara politikā iekļaut bērnu un pieaugušo ar invaliditāti, tostarp viņu aprūpētāju, vajadzības un veikt pasākumus, lai samazinātu personu ar invaliditāti — no kurām lielākā daļa ir sievietes — augsto bezdarba līmeni;

AE.  tā kā Komisijas 2011. gada 13. decembrī pieņemtajos secinājumos, reaģējot uz Parlamenta 2011. gada 27. septembra rezolūciju “Eiropa, tūristu apmeklētākā vieta pasaulē — jaunas Eiropas tūrisma nozares politiskās pamatnostādnes”(21), Komisija atzīst, ka ir jānodrošina nepārtraukta visiem iedzīvotājiem pieejamu pakalpojumu sniegšana (transporta, naktsmītņu, ēdināšanas un izklaides pakalpojumi), un šajā ziņā Komisija ir sākusi ieviest pasākumus, ar ko palielināt izpratni, uzlabot tūrisma nozares darbinieku prasmes un, visbeidzot, palielināt personām ar īpašām vajadzībām vai invaliditāti paredzētu tūrisma objektu kvalitāti;

AF.  tā kā personu ar invaliditāti, funkcionālām atšķirībām un kustību traucējumiem vajadzības transporta, mobilitātes un tūrisma jomā atbilst uzņēmējdarbības inovācijas iespējām transporta un mobilitātes pakalpojumu sniegšanā un var radīt abpusējus ieguvumus, apkalpojot iedzīvotājus ar visu veidu invaliditāti (tostarp, bet ne tikai cilvēkus ar kustību traucējumiem, neredzīgus, kurlus un vājdzirdīgus cilvēkus, cilvēkus ar autismu, garīgās attīstības vai psihosociāliem traucējumiem), kā arī visus pārējos šo pakalpojumu izmantotājus saskaņā ar principu “paredzēts plašam lietotāju lokam”,

Vispārīgie principi un pienākumi

1.  atgādina, ka personu ar invaliditāti pilnīga iekļaušana sabiedrībā nav tikai viņu tiesības un labums, kas tām pienākas, bet arī ieguvums sabiedrībai kopumā, jo tādējādi sabiedrība var gūt labumu no šo personu radītās vērtības un dažādajām prasmēm;

2.  uzsver, ka visām personām ar invaliditāti ir tiesības dzīvot sabiedrībā, kurā tām ir tādas pašas iespējas kā pārējiem sabiedrības locekļiem, lai nodrošinātu šo personu pilnīgu iekļaušanu un līdzdalību;

3.  uzsver, ka ir jāpanāk, lai personas ar invaliditāti būtu integrētas sabiedrībā neatkarīgi no tā, kāds ir valsts sociālekonomiskais, politiskais vai kultūras stāvoklis, jo tas ir ne vien attīstības, bet arī cilvēktiesību jautājums;

4.  vērš uzmanību uz to, ka dažādas invaliditātes izpausmes kļūst aizvien izplatītākas, jo iedzīvotāji noveco;

5.  uzskata, ka ES būtu jāuzņemas vadošā loma cilvēktiesību ievērošanas un popularizēšanas jomā; atzinīgi vērtē to, ka pirmo reizi kāda ANO līguma struktūrvienība ir pārbaudījusi to, kā ES izpilda starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā; uzskata, ka UNCRPD komitejas 2015. gadā publicētie noslēguma konstatējumi par to, kā ES īsteno UNCRPD, ir svarīgs apliecinājums ES saistībām līdztiesības un cilvēktiesību ievērošanas jomā un sniedz norādījumus par likumdošanas un politisko darbību visā ES kompetences jomā;

6.  atbalsta Komitejas par personu ar invaliditāti tiesībām secinājumus un ieteikumus un uzsver, ka ES iestādēm un dalībvalstīm dzimumu līdztiesības politikas nostādnēs, programmās un stratēģijās ir jāiekļauj sieviešu un meiteņu ar invaliditāti vajadzības, kā arī stratēģijās par invaliditāti ir jāiekļauj dzimumu līdztiesības aspekts; turklāt aicina ieviest mehānismus panāktā progresa regulārai izvērtēšanai;

7.  prasa Parlamentam, Padomei un Komisijai pilnībā īstenot ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas ieteikumus un nodrošināt Konvencijas ievērošanu visos turpmākajos tiesību aktos;

8.  mudina Komisiju un dalībvalstis piešķirt nepieciešamos resursus savu pienākumu īstenošanai saskaņā ar CRPD un tās fakultatīvo protokolu;

9.  pauž ļoti lielu nožēlu par to, ka, gatavojoties pārskatīšanas procesam, ko UNCRPD komiteja īstenoja 2015. gadā, un izstrādājot progresa ziņojuma projektu, ES oficiālā līmenī nav pietiekami apspriedusies ar organizācijām, kas pārstāv cilvēkus ar invaliditāti; prasa, lai invalīdu interešu aizsardzības organizācijas kā neatkarīgas dalībnieces aktīvi sniegtu ieguldījumu ar CRPD saistītās sanāksmēs, tostarp piedaloties oficiālo ES delegāciju sastāvā saistībā ar nākamajiem pārskatīšanas procesiem;

10.  aicina Komisiju konsolidēt un iesniegt priekšlikumu par īstenu strukturētu dialogu starp ES un personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijām, tostarp paredzot atbilstīgu finansējumu, lai personām ar invaliditāti un to pārstāvības organizācijām nodrošinātu pilnīgu un vienlīdzīgu līdzdalību;

11.  uzsver, cik būtiska ir sistemātiska un cieša konsultēšanās starp personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijām, politikas veidotājiem, uzņēmējiem un citām ieinteresētajām personām par visām jaunajām iniciatīvām un tādas politikas un darbību īstenošanu, uzraudzību un izvērtēšanu, kas saistītas ar izglītību, apmācību, kultūru, sportu un jaunatni;

12.  prasa nostiprināt pašreizējās līdztiesības aizsardzības struktūras, lai tām sniegtu atbalstu saistībā ar CRPD integrēšanu, veicināšanu un uzraudzību; atgādina, ka ES un tās dalībvalstīm ir pienākums iesaistīties konstruktīvā dialogā ar pilsonisko sabiedrību un jo īpaši personu ar invaliditāti organizācijām;

13.  aicina ES ratificēt CRPD fakultatīvo protokolu;

14.  mudina visaptveroši un transversāli pārskatīt un izvērtēt spēkā esošos un turpmāk pieņemamos ES tiesību aktus un finansēšanas programmas, tostarp tos, kas attiecas uz nākamajiem plānošanas periodiem, lai pilnībā ievērotu CRPD, konstruktīvi iesaistot personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijas un ES CRPD satvara (turpmāk “ES satvars”) dalībniekus, kā arī invaliditātes aspektu ietverot visās normatīvās politikas nostādnēs un stratēģijās; aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot nepieciešamos pasākumus, lai invaliditātes aspektu iekļautu visos tiesību aktos, politikas nostādnēs un stratēģijās;

15.  prasa personu ar invaliditāti tiesības iekļaut ES vispārējā sociālekonomiskajā programmā, jo īpaši stratēģijā “Eiropa 2020” un Eiropas pusgadā; iesaka pieņemt Invaliditātes paktu, lai personu ar invaliditāti tiesības tiktu ņemtas vērā ES iniciatīvās;

16.  aicina Komisiju Eiropas pusgada ietvaros, izvērtējot sociālo situāciju dalībvalstīs (pamatojoties uz valstu ziņojumiem un konkrētām valstīm adresētajiem ieteikumiem), pievērst uzmanību arī personu ar invaliditāti situācijas vērtējumam, kas būtu daļa no ES kopīgās apņemšanās izveidot Eiropu bez šķēršļiem;

17.  uzskata, ka ES iestādēm, jo īpaši Parlamentam, Padomei un Komisijai, būtu jācenšas, lai spēkā esošajos un turpmākajos tiesību aktos tiktu nostiprinātas cilvēktiesības un pilnībā ievērota CRPD;

18.  aicina Komisiju sagatavot tiesību aktu sarakstu, lai ierosinātu deklarācijas par kompetenci regulāru atjaunināšanu saskaņā ar noslēguma apsvērumiem, oficiāli iesaistot personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijas un Parlamentu;

19.  aicina Komisiju šajā saistībā apsvērt, vai būtu jāizstrādā ES regulējums, ar ko personām ar invaliditāti garantētu tiesību efektīvu īstenošanu, veicinātu viņu personīgo autonomiju, piekļuves iespējas, nodarbinātības pieejamību, sociālo integrāciju un neatkarīgu dzīvi, kā arī izskaustu visus diskriminācijas veidus;

20.  tāpat kā UNCRPD komiteja pauž bažas, ka Eiropas Savienībai nav skaidras stratēģijas par to, kā īstenot ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām;

21.  aicina iestādes rīkoties, rādot paraugu integrācijas politikas jomā;

22.  aicina Komisiju Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā pārskatīšanu izmantot tam, lai izstrādātu visaptverošu ES CRPD stratēģiju, kas ietvertu dzimumu līdztiesības aspektu, tostarp noteiktu ārējās darbības saistības ar skaidriem īstenošanas termiņiem, kā arī konkrētus un precīzus kritērijus un rādītājus;

23.  pauž nožēlu par diskrimināciju un atstumtību, ar ko joprojām saskaras personas ar invaliditāti; aicina Komisiju uzlabot sinerģiju starp ES stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020) un noteikumiem ANO Konvencijā par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu un ANO Konvencijā par bērna tiesībām, lai atzītās tiesības pašos pamatos būtu pieejamas un tiktu efektīvi īstenotas, tostarp saskaņojot un īstenojot tiesisko regulējumu un kultūras un politikas pasākumus;

24.  aicina Komisiju sniegt skaidrojumu par invaliditātes plašo definīciju ES līmenī;

25.  aicina Komisiju pārskatīt Rokasgrāmatu par sociālajiem apsvērumiem publiskajos iepirkumos, lai uzsvērtu sociālos pienākumus, kā arī norādītu uz iespējām un ieguvumiem, ko nodrošina ieguldījumi augstas kvalitātes atbalsta pakalpojumos personām ar invaliditāti;

26.  aicina Komisiju pārskatīt ietekmes novērtējuma pamatnostādnes un grozīt tās, lai iekļautu visaptverošāku kritēriju uzskaitījumu nolūkā labāk izvērtēt atbilstību konvencijai;

Īpašās tiesības

27.  aicina dalībvalstis un Komisiju nolūkā novērst viktimizāciju veikt pasākumus, lai apkarotu visu veidu diskrimināciju, tostarp multiplo diskrimināciju, diskrimināciju saistības dēļ un krustenisko diskrimināciju invaliditātes dēļ, īpašu uzmanību pievēršot sievietēm un bērniem ar invaliditāti, veciem cilvēkiem un personām ar kompleksām atbalsta vajadzībām, tostarp personām ar intelektuālo un psihosociālo invaliditāti un personām, kuru invaliditāte mainās laika gaitā;

28.  pauž nožēlu par to, ka Padome joprojām nav pieņēmusi 2008. gada priekšlikumu direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no personas reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas; atkārtoti aicina Padomi pēc iespējas drīz pieņemt minēto priekšlikumu;

29.  aicina ES iestādes un dalībvalstis integrēt sieviešu un bērnu ar invaliditāti tiesības, tostarp nākamajā Bērna tiesību programmā, un nodrošināt, ka ar zēniem un meitenēm un viņu pārstāvības organizācijām notiek apspriešanās par visiem jautājumiem, kas uz viņiem attiecas, un tiek nodrošināta atbilstīga palīdzība, ņemot vērā šo bērnu invaliditāti un vecumu;

30.  uzsver — lai aizsargātu bērnu ar invaliditāti tiesības, ir jāgarantē pienācīgs atbalsts viņu ģimenēm, nostiprinot un uzlabojot ES pieejamos likumdošanas instrumentus, tādus kā instruments, ar ko bērna kopšanas atvaļinājumu pagarina vecākiem, kuriem ir bērni ar invaliditāti;

31.  aicina Komisiju nodrošināt, ka visām personām ar invaliditāti ir tādas pašas tiesības brīvi pārvietoties kā visiem citiem ES pilsoņiem, spēkā esošajos un turpmākajos tiesību aktos iekļaujot garantijas attiecībā uz vienlīdzīgām iespējām, pamattiesībām, vienlīdzīgu piekļuvi pakalpojumiem un darba tirgum, kā arī paredzot tādas pašas tiesības un pienākumus sociālā nodrošinājuma jomā kā pārējiem attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminēšanas principu; turklāt aicina dalībvalstis saistībā ar vienlīdzību nodarbinātības jomā pilnībā ievērot noteikumus, kas izklāstīti pārstrādātajā ES Dzimumu līdztiesības direktīvā (2006/54/EK);

32.  uzsver, ka ir jāatbalsta sievietes un meitenes migrantes ar invaliditāti, lai viņām attīstītu tās prasmes, kas pavērtu iespēju atrast piemērotu darbu;

33.  uzsver, ka līdzeklis patstāvīgas un neatkarīgas dzīves nodrošināšanai personām ar invaliditāti, jo īpaši sievietēm, ir (personīga vai valsts) palīdzība, sniedzot atbalstu šīm personām un viņu ģimenēm, lai tās piekļūtu nodarbinātības, izglītības un profesionālās izglītības iestādēm, un atbalstot tās grūtniecības un bērna kopšanas laikā;

34.  atgādina, ka privātajā un institucionālajā vidē steidzami ir jārisina problēma, ko rada vardarbība pret sievietēm un meitenēm ar invaliditāti, un aicina dalībvalstis sniegt atbalsta pakalpojumus, kas būtu pieejami sievietēm un meitenēm ar visu veidu invaliditāti; iesaka ES kļūt par Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija) līgumslēdzējas pusi, kas būtu vēl viens solis virzībā uz vardarbības pret sievietēm un meitenēm ar invaliditāti apkarošanu;

35.  atgādina, cik svarīgas ir personu ar invaliditāti pamattiesības uz līdzdalību ar invaliditāti saistītos politikas procesos un lēmumu pieņemšanā visos līmeņos, kā tas uzsvērts CRPD; uzsver, ka sievietēm un meitenēm ar invaliditāti, tostarp tām, kuras pieder pie sociāli atstumtām un neaizsargātām grupām un kuras saskaras ar multiplo diskrimināciju, ir jāspēj un viņas ir jāmudina piedalīties lēmumu pieņemšanas procesos, lai nodrošinātu, ka tiek paustas, atbalstītas un aizsargātas viņu intereses un tiesības, tādā veidā nodrošinot īsteni augšupēju dzimumu līdztiesības aspekta ievērošanu; aicina dalībvalstis sniegt pienācīgi pielāgotus pakalpojumus un iespējas, kas nodrošinātu viņu aktīvu iesaisti un līdzdalību, kā arī ieguldīt atbalsta un adaptīvās tehnoloģijās un e-iekļaušanas rīkos;

36.  prasa ES iestādēm veikt efektīvus pasākumus, ar ko uzlabotu sieviešu ar invaliditāti dzīvi saskaņā ar UNCRPD komitejas ieteikumiem, kas pausti pārskatā par CRPD īstenošanu Eiropas Savienībā;

37.  pauž bažas par to, ka bērnu invalīdu audzināšana ir galvenokārt sieviešu uzdevums;

38.  aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt informēšanu par CRPD, apkarot aizspriedumus un veicināt labāku izpratni par visu personu ar invaliditāti problēmām, lai lēmumus pieņemtu, pamatojoties uz šo personu reālajām vajadzībām;

39.  atbalsta iniciatīvas, kuru mērķis ir panākt sabiedrības izpratni par grūtībām, ar ko saskaras personas ar invaliditāti, un to, lai personas ar invaliditāti labāk apzinātos savu potenciālu un ieguldījumu, ko tās var sniegt, cita starpā izmantojot īpašas izglītības programmas skolās; uzsver, ka CRPD svarīgākā nozīme ir mainīt attieksmes kultūru, atzīstot, ka šķēršļus vairāk rada sociālā un ekonomiskā vide, nevis attiecīgās personas invaliditāte;

40.  prasa attiecīgajām dalībvalstu iestādēm sagatavot izpratnes veidošanas stratēģijas par personu ar invaliditāti tiesībām, sekmēt transporta un tūrisma darbinieku apmācību nolūkā uzlabot izpratni un zināšanas par personu ar invaliditāti līdztiesību un atbalstīt sadarbību un labas prakses apmaiņu starp Eiropas organizācijām, kas strādā ar invaliditātes jautājumiem, un publiskā un privātā sektora struktūrām, kas atbildīgas par transportu; mudina mācību materiālus nodrošināt arī pieejamos formātos;

41.  uzsver, ka aviosabiedrību personālam ir jāsaņem obligāta apmācība, lai aviosabiedrības varētu sniegt pienācīgus pakalpojumus personām ar invaliditāti; uzsver, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš tam, lai darbinieki prastu apieties ar ratiņkrēsliem, tos nesabojājot;

42.  atzinīgi vērtē priekšlikumu par Eiropas pieejamības aktu(22) un apņemas to strauji pieņemt, lai nodrošinātu preču un pakalpojumu pieejamību, tostarp ēkām, kurās šos pakalpojumus sniedz, kā arī apņemas panākt efektīvu un pieejamu izpildi dalībvalstīs un ieviest sūdzību izskatīšanas mehānismus; atgādina, ka ir vajadzīga visaptveroša pieeja attiecībā uz pieejamību un pasākumiem, ar ko saskaņā ar CRPD 9. pantu personām ar visu veidu invaliditāti garantē tiesības uz pieejamību;

43.  uzsver, ka ir jāpieņem ES tiesību akts par pakalpojumu pieejamību, ar ko risinātu visus jautājumus saistībā ar personu ar kustību traucējumiem piekļuves iespējām transporta, mobilitātes un tūrisma jomā un nodrošinātu, ka gaisa, autobusu, dzelzceļa satiksmes un ūdenstransporta pasažieru pakalpojumi, jo īpaši attiecībā uz starpsavienojumiem un bezpakāpienu piekļuvi visiem sabiedriskā transporta pazemes un virszemes vilcieniem, tīmekļa vietnēm, mobilo ierīču pakalpojumiem, viedbiļešu iegādei, reāllaika informācijai un pašapkalpošanās termināļiem, biļešu automātiem un reģistrēšanās automātiem, ko izmanto pasažieru transporta pakalpojumu sniegšanai, būtu pilnībā pieejami personām ar invaliditāti;

44.  atzīst, ka mazie un vidējie uzņēmumi gūs priekšrocības, ja ievēros ES standarta prasības, nevis pielāgosies atšķirīgajiem dalībvalstu noteikumiem; tomēr pauž nožēlu, ka priekšlikumā ES tiesību aktam par pakalpojumu pieejamību nav iekļauti pārrobežu rakstura tūrisma produkti un tūristu pakalpojumi; uzsver to, ka ES līmenī nav veiktas nekādas papildu darbības tūrisma objektu un pakalpojumu jomā, lai pakāpeniski saskaņotu naktsmītņu klasifikāciju, ņemot vērā pieejamības kritērijus;

45.  aicina Komisiju un dalībvalstis darīt vairāk, lai veicinātu pētniecību un izstrādi, jo īpaši saistībā ar jaunu un inovatīvu tehnoloģiju pieejamību personām ar invaliditāti;

46.  aicina Komisiju, izstrādājot jaunus tiesību aktus attiecīgajās jomās, piemēram, saistībā ar digitālo programmu, ņemt vērā to, ka pieejamība IKT vidē ir tikpat būtiska kā pieejamība fiziskajā vidē;

47.  mudina dalībvalstis, piemērojot pieejamības principu, nodrošināt, ka universālā dizaina koncepcija tiek piemērota pašreizējiem un jauniem būvniecības projektiem, darba vietām un jo īpaši sabiedriskām ēkām, piemēram, skolu būvniecībā, ko finansē no publiskajiem līdzekļiem;

48.  aicina dalībvalstis un Komisiju sadarboties ar Parlamentu, lai panāktu skaidras un efektīvas direktīvas pieņemšanu par pieejamību publiskā sektora struktūru tīmekļa vietnēm, paredzot plašu darbības jomu un stingru izpildes mehānismu atbilstīgi Eiropas pieejamības aktam un CRPD, nodrošinot, ka Eiropas Savienībā 80 miljoniem personu ar invaliditāti un 150 miljoniem vecu cilvēku ir vienlīdzīga piekļuve tīmekļa vietnēm un publiskajiem tiešsaistes pakalpojumiem;

49.  aicina Komisiju kopīgi ar dalībvalstīm nodrošināt, lai ES mēroga ārkārtas palīdzības izsaukuma numurs 112 būtu pilnībā pieejams un uzticams, tā nodrošināšanai izmantojot valsts līmenī jaunāko tehnoloģiju, un lai tas darbotos arī viesabonēšanas režīmā, un jo īpaši aicina ņemt vērā nedzirdīgu un vājdzirdīgu personu vajadzības, lai tādējādi novērstu nāves gadījumu un ievainojumu risku; uzsver, ka ir jāīsteno pasākumi dalībvalstu līmenī, lai inter alia nodrošinātu dalībvalstu tīklu savietojamību, tostarp pieejamus dalībvalstu punktus, kur vērsties ārkārtas gadījumā;

50.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai pacientiem ar invaliditāti un viņu attiecīgajiem aprūpētājiem pilnībā būtu pieejami elektroniskie un mobilie veselības aprūpes pakalpojumi, lietotnes un ierīces, tostarp ārkārtas palīdzības izsaukuma numurs 112, kam jābūt viegli pieejamam visur Eiropā, kā arī lai būtu pieejama uz progresīva mobilās lokācijas (AML) sistēma, un aicina padziļināti izpētīt telemedicīnas iespējas, lai šajā kontekstā uzlabotu pieejamību un aprūpi;

51.  uzsver, ka ir jāpaplašina atbalsts un īpaši noteikumi personām ar invaliditāti humānās palīdzības kontekstā, jo īpaši attiecībā uz bērniem, un aicina Komisiju paredzēt ieguldījumus un finansējumu, ar ko atbalstītu personas ar invaliditāti ārkārtas situācijās, tostarp paredzēt finansējumu pēc dzimuma un vecuma dalītu datu vākšanai;

52.  uzsver, ka arī neatrisinātu konfliktu un dabas katastrofu dēļ aizvien palielinās personu ar invaliditāti skaits;

53.  piekrīt CRPD ekspertu ieteikumiem par to, ka ES ir jānodrošina lielāka pieejamības un integrācijas pakāpe, lai riskantās un ārkārtas situācijās panāktu uz cilvēktiesībām balstītu pieeju invaliditātei, šajā nolūkā cita starpā īstenojot arī Sendai pamatprogrammu par katastrofu riska mazināšanu 2015.–2030. gadā; stingri mudina personu ar invaliditāti cilvēktiesības integrēt visās ES migrācijas un bēgļu politikas nostādnēs, jo šie cilvēki cieš no divkāršas diskriminācijas; uzsver, ka ar šādu rīcību būtu pienācīgi jānodrošina personu ar invaliditāti īpašās vajadzības, neaizmirstot, ka ir jāveic attiecīgo cilvēku vajadzībām atbilstoši un samērīgi pielāgošanās pasākumi; mudina īstenot vēl integrētāku pieeju, nodrošinot personu ar invaliditāti vajadzības Eiropas Savienības un tās dalībvalstu sniegtās humānās palīdzības kontekstā;

54.  prasa ES uzņemties iniciatīvu, lai veicinātu personu ar invaliditāti tiesību ievērošanu, īstenojot Sendai pamatprogrammu un Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam gan sadarbībā ar partnervalstīm un reģionālajām organizācijām, gan pasaules līmenī;

55.  aicina Komisiju pieņemt un īstenot plānu atbilstīgi Padomes 2015. gada februāra secinājumiem par katastrofu pārvaldību, ņemot vērā personu ar invaliditāti vajadzības, kā arī atbilstīgi Sendai pamatprogrammai;

56.  atkārtoti norāda, ka Padomes pieņemtos secinājumus par katastrofu pārvaldību, ņemot vērā personu ar invaliditāti vajadzības, ir svarīgi integrēt visās ES civilās aizsardzības mehānisma darbības jomās un visās dalībvalstīs; prasa nodrošināt, lai personas ar invaliditāti, kā arī ārkārtas situāciju pārvaldības un civilās aizsardzības pasākumos iesaistītās personas labāk izprastu katastrofu riska mazināšanas iniciatīvas un būtu labāk informētas, un pieprasa sniegt personām ar invaliditāti psiholoģisku atbalstu, kas palīdzētu šiem cilvēkiem atgūties pēc katastrofām;

57.  uzsver, cik būtiski ir personām ar invaliditāti sniegt īpašu atbalstu pēc ārkārtas situāciju piedzīvošanas;

58.  atzīst, ka mazaizsargāti sabiedrības locekļi tiek atstumti vēl vairāk, ja viņiem ir invaliditāte, un uzsver, ka dalībvalstīm būtu jādivkāršo centieni, lai pilnībā nodrošinātu tiesības un pakalpojumus visām personām ar invaliditāti, tostarp bezvalstniekiem, bezpajumtniekiem, bēgļiem, patvēruma meklētājiem un minoritātēm; uzsver, ka ES migrācijas un bēgļu politikā ir jāiekļauj invaliditātes aspekts;

59.  prasa Komisijai un Padomei, izstrādājot priekšlikumus bēgļu jautājuma risināšanai, finansējuma piešķiršanai vai citiem atbalsta pasākumiem, īpašu vērību veltīt personu ar invaliditāti vajadzībām, kā to paredz CRPD 11. pants;

60.  uzsver, ka Eiropas Savienībai būtu jāveic atbilstīgi pasākumi, lai visas personas ar invaliditāti, kurām ir liegta tiesībspēja un rīcībspēja, varētu izmantot visas ES Līgumos un ES tiesību aktos noteiktās tiesības, kas ietver tiesības piekļūt tiesu iestādēm, precēm un pakalpojumiem un banku produktiem, nodarbinātībai un veselības aprūpei, kā arī tiesības balsot vēlēšanās un patērētāju tiesības;

61.  konstatē, ka CRPD ir bijis konstruktīvs un būtisks instruments likumdošanas reformu veicināšanai, liekot dalībvalstīm atkārtoti izvērtēt, kā tiek uztvertas personas ar invaliditāti; tomēr pauž nožēlu, ka personas ar invaliditāti joprojām saskaras ar sarežģītām problēmām tādās stratēģiskās jomās kā krimināltiesības un politiskā līdzdalība; uzskata, ka personu ar invaliditāti pilnīga un vispārēja piekļuve politiskajai sistēmai ir viena no prioritātēm; uzskata, ka šādai piekļuvei ir jāizpaužas ne tikai kā iespējai fiziski piekļūt vēlēšanu vietām, bet tai ir jābūt daudz plašākai, ietverot iniciatīvas, ar ko demokrātisko procesu padarītu pieejamu visiem iedzīvotājiem; uzskata, ka cita starpā būtu jānodrošina vēlēšanu materiāli zīmju valodā, Braila un viegli lasāmā rakstā, balsu nodošanas procedūras laikā pilnībā jāsniedz nepieciešamā palīdzība personām ar invaliditāti, jāveicina, ja iespējams, balsu nodošana pa pastu un ar pilnvarojumu, šķēršļu likvidēšana tām personām ar invaliditāti, kuras vēlas balotēties, kā arī jāizvērtē spēkā esošie noteikumi par rīcībspēju un to ietekme uz personu spēju pilnībā piedalīties demokrātiskajā procesā; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka pienācīgi un pilnībā (un jo īpaši attiecībā uz personām ar invaliditāti) tiek īstenoti noteikumi, kas ietverti Direktīvas 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus, 3. panta 2. punktā, Direktīvā 2010/64/ES par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā, Direktīvā 2012/13/ES par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā un jo īpaši Direktīvā 2013/48/ES par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera procesā, par tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas informē trešo personu, un par tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām un konsulārajām iestādēm;

62.  pauž dziļu nožēlu, ka daudzas valstis vēl aizvien ar tiesu procedūrām liedz vai ierobežo personu ar intelektuālās attīstības traucējumiem rīcībspēju; aicina ES dalībvalstis konstruktīvi iesaistīties rīcībspējas jautājuma risināšanā, vairāk tiecoties uz atbalstošu iekļaušanu, nevis automātisku izslēgšanu;

63.  pauž bažas par grūtībām, ar kādām joprojām saskaras personas ar invaliditāti, cenšoties piekļūt tiesu iestādēm; atgādina, ka tiesības piekļūt tiesu iestādēm ir viena no pamattiesībām un būtisks tiesiskuma elements; aicina dalībvalstis veikt pasākumus, ar ko pilnībā nodrošinātu procesuālos pielāgojumus un koriģētu procedūras attiecībā uz šādām personām; uzskata, ka Komisijai būtu jāapsver iespēja ES tiesiskuma programmā 2014.–2020. gadam iekļaut īpašas apmācības programmas par CRPD; ierosina, ka ES tiesām iekšējie noteikumi un instrukcijas būtu jāpiemēro tā, lai personām ar invaliditāti atvieglinātu piekļuvi tiesu iestādēm, un ka tiesu darba administrēšanā vērā būtu jāņem arī UNCRPD komitejas vispārīgie ieteikumi;

64.  atzīst, ka Hāgas konvencija par pieaugušo starptautisko aizsardzību var daudzējādā ziņā sniegt CRPD pusēm praktisku palīdzību starptautisko pienākumu īstenošanā un atbalstīšanā; šajā saistībā pauž nožēlu, ka Komisija neņēma vērā Parlamenta rezolūciju “Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. decembra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai attiecībā uz pieaugušo juridisko aizsardzību: pārrobežu ietekme”(23);

65.  uzsver, ka bērni ar invaliditāti visneaizsargātākie ir no vardarbības, iebiedēšanas un seksuālas izmantošanas skolā, mājās vai iestādēs; prasa ES un tās dalībvalstīm rīkoties efektīvāk un apkarot vardarbību pret bērniem ar invaliditāti, īstenojot īpašus pasākumus un pieejamos atbalsta pakalpojumus;

66.  aicina Komisiju pieņemt efektīvus pasākumus, kas paredzēti ģimenēm, kopienām, speciālistiem un iestādēm, lai novērstu vardarbību pret bērniem ar invaliditāti; norāda, ka skolām ir būtiska loma sociālās iekļaušanas veicināšanā, un uzsver, ka ir vajadzīgi pienācīgi mehānismi, lai būtu iespējama iekļaušana parastajās skolās un lai pedagogi un skolotāji būtu pienācīgi sagatavoti un apmācīti atpazīt un reaģēt uz vardarbību pret bērniem ar invaliditāti;

67.  turklāt aicina dalībvalstis nodrošināt, ka nebrīvprātīga ārstēšana un ievietošana ārstniecības iestādē tiek aizliegta ar likumu, kā tas ir noteikts jaunākajos starptautiskajos standartos;

68.  mudina personām ar invaliditāti Eiropas Savienībā garantēt pārvietošanās brīvību, novēršot visus atlikušos šķēršļus, kas traucē šo brīvību īstenot;

69.  uzsver, ka Eiropas pilsoņu pārvietošanās brīvība ir jāgarantē arī personām ar invaliditāti un ka tāpēc dalībvalstīm ir jānodrošina viņu stāvokļa un sociālo tiesību savstarpēja atzīšana (CRPD 18. pants);

70.  pauž nožēlu, ka Padome nepiekrita ar invaliditāti saistītos dokumentus iekļaut Regulā par pilsoņu un uzņēmumu brīvas pārvietošanās veicināšanu, vienkāršojot noteiktu publisko dokumentu akceptēšanu Eiropas Savienībā;

71.  atzinīgi vērtē Eiropas invaliditātes kartes izmēģinājuma projektu; pauž nožēlu, ka visai maz dalībvalstu piedalās Eiropas invaliditātes kartes projektā, kura praktiskie pasākumi veicina mobilitāti un savstarpēji atzīst personu ar invaliditāti tiesības dalībvalstīs;

72.  uzsver — lai pilnībā aizsargātu personu ar invaliditāti tiesības, ir būtiski garantēt šīm personām brīvas izvēles iespējas attiecībā uz to, kā viņas vēlas dzīvot un kā pilnveidot savu potenciālu, piemēram, vairāk izmantojot aprūpētāju sniegtos pakalpojumus;

73.  stingri nosoda briesmīgos apstākļus, kādos atsevišķās dalībvalstīs tiek turētas personas ar invaliditāti, un aicina dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai ievērotu Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un tās 3. pantu, ar ko aizliedz cietsirdīgu un pazemojošu apiešanos;

74.  mudina Komisiju un Padomi vairāk ņemt vērā personu ar invaliditāti vajadzības un konsekventi ievērot šīs vajadzības, pārskatot ES regulas, tādas kā regulas par pasažieru tiesībām dažādos transporta veidos (Regulas (EK) Nr. 1107/2006 un (EK) Nr. 261/2004 par gaisa transportu, Regula (EK) Nr. 1371/2007 par dzelzceļa transportu, Regula (ES) Nr. 1177/2010 par ūdensceļu transportu un Regula (ES) Nr. 181/2011 par autobusu transportu), un izstrādājot tiesību aktus, piemēram, tādā jomā kā pasažieru tiesības multimodālos ceļojumos; uzsver, ka ES 2010. gadā Eiropas stratēģijā invaliditātes jomā (2010–2020) apņēmās izveidot bezšķēršļu Eiropu;

75.  aicina Eiropas Savienību ciešāk uzraudzīt pasažieru tiesību jomā pieņemto tiesību aktu īstenošanu un saskaņot dalībvalstu izpildes struktūru darbu un aicina dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai īstenotu ES tiesību aktus, kuru mērķis ir uzlabot transporta (tostarp autobusu un taksometru, pilsētas sabiedriskā transporta, dzelzceļa, gaisa un ūdensceļu transporta, kā arī staciju, lidostu un ostu) pieejamību ceļošanas un tūrisma nolūkā vietējā, reģionālā un valsts līmenī, un lai novērstu šķēršļus, kas kavē izveidot bezšķēršļu Eiropu, piemēram, nostiprinot attiecīgo izpildiestāžu pilnvaras saskaņā ar tiesību aktiem par pasažieru tiesībām, lai visi pasažieri ar invaliditāti visā Eiropas Savienībā efektīvi un līdztiesīgi izmantotu savas tiesības, kas ietvertu arī tādus jautājumus kā pieejamība, standartizācija, saskaņošana, tehniskās prasības un uzņēmējdarbības stimuli;

76.  aicina Komisiju precizēt visu to dalībnieku atbildību, kas iesaistīti personu ar kustību traucējumiem aprūpēšanā, jo īpaši starpsavienojumos starp dažādiem transporta veidiem, un sniegt Parlamentam informāciju par personu ar invaliditāti apvienību iesaistīšanu un viņu lomu, īstenojot regulas par pasažieru tiesībām;

77.  uzsver, ka bezšķēršļu piekļuve transporta pakalpojumiem, transporta līdzekļiem, infrastruktūrai un intermodāliem savienojuma mezgliem, galvenokārt lauku apvidos, ir priekšnoteikums tam, lai mobilitātes sistēmās diskriminācija nebūtu jau ieprojektēta; šajā sakarībā uzsver, ka personām ar invaliditāti ir jāspēj piekļūt produktiem un pakalpojumiem un ka ir jācenšas vairāk, lai padarītu pieejamākus gan transporta un tūrisma pakalpojumus, gan transportlīdzekļus un infrastruktūru; atgādina, ka Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments piedāvā iespēju finansēt pasākumus pilsētvidē un darbības, ar kurām uzlabo pakalpojumu pieejamību personām ar kāda veida invaliditāti, un šāds finansējums var segt līdz 10 % pielāgošanas izmaksu;

78.  aicina Komisiju savā gada pārskatā par TEN-T līdzekļu izmantošanu publicēt arī tajās darbībās panākto progresu un piešķirtā atbalsta summu, kas paredz pielāgot infrastruktūru personām ar invaliditāti saskaņā ar Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu un citiem ES fondiem; tāpat aicina Komisiju veikt pasākumus, lai veicinātu lielāku līdzdalību projektos, kas paredz infrastruktūras pielāgošanu personu ar invaliditāti vajadzībām, tostarp paredzot arī potenciālo projektu veidotāju instruktāžas un informācijas tālāknodošanas pasākumus;

79.  šajā sakarībā norāda, ka ir svarīgi finansēt pasākumus pilsētvidē, kur dažādu transporta veidu starpsavienojumu skaits ir vislielākais un kur pārvietošanās personām ar jebkāda veida kustību traucējumiem sagādā vislielākās grūtības;

80.  uzsver to, ka digitalizēta mobilitātes tirgus politikas darba kārtībā par prioritāriem ir jānosaka pastāvīgi pieejami formāti un jāatvieglina visu personu ar visu veidu invaliditāti pieejamības iespējas, izmantojot saprotamas valodas, formātus un tehnoloģijas, kas atbilst dažādajiem invaliditātes veidiem, ietverot zīmju valodas, Braila rakstu, pastiprinošas un alternatīvas komunikācijas sistēmas un citus pieejamus komunikācijas līdzekļus, veidus un formātus, ņemot vērā attiecīgo personu izvēli, kas ietvertu, piemēram, tādus elementus kā viegli lasāma valoda vai piktogrammas, ceļošanas, rezervācijas un biļešu iegādes informācija subtitru un personalizētu īsziņu veidā, kas ļautu izmantot vairākus informācijas uztveres veidus; mudina Komisiju transporta līdzekļu un pakalpojumu jomā ieviest atbilstīgus uzraudzības un kontroles mehānismus, ar ko nodrošinātu, ka visās dalībvalstīs personām ar invaliditāti paredzētās piekļūšanas iekārtas un palīgierīces tiek piedāvātas arī sabiedriskā transporta pakalpojumu ietvaros;

81.  uzsver, ka personām ar invaliditāti vajadzētu būt iespējai saņemt informāciju par multimodāliem pārrobežu transporta pakalpojumiem ceļošanai “no durvīm līdz durvīm”, kas ļautu izvēlēties ilgtspējīgākos, lētākos vai ātrākos pakalpojumus, kā arī tos rezervēt un apmaksāt tiešsaistē;

82.  prasa, lai būtu pieejama reāllaika ceļojumu informācija, ar ko personas ar invaliditāti pirms izbraukšanas informētu par jebkādiem traucējumiem un alternatīvām ceļošanas iespējām;

83.  uzsver, ka personām ar invaliditāti ir vajadzīga piekļuve informācijai un komunikācijai pieejamos formātos un ar tehnoloģijām, kas atbilst dažādiem invaliditātes veidiem, ieskaitot zīmju valodas, Braila rakstu, pastiprinošos un alternatīvos komunikācijas veidus un citus pieejamos līdzekļus, veidus un formātus komunikācijai pēc savas izvēles, tostarp viegli lasāmus formātus un subtitrus; tādēļ aicina Komisiju veikt nepieciešamos pasākumus, lai panāktu ES tiesību aktu izpildi attiecībā uz piekļuvi informācijai un komunikācijai; mudina Padomi bez turpmākas vilcināšanās pieņemt Lēmumu par to, lai noslēgtu Marrākešas līgumu, ar ko atvieglo piekļuvi iespieddarbiem personām, kuras ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ; aicina Padomi un dalībvalstis īstenot saskaņotus un efektīvus pasākumus saskaņā ar minētā līguma noteikumiem;

84.  atgādina, ka neatkarība, integrācija un piekļuve iekļaujošai izglītības un apmācības sistēmai, pilsoniskajai un kultūras dzīvei, izklaidei un sportam ir tiesības, kas garantētas ar CRPD 19., 24. un 30. pantu; atgādina, ka šīs tiesības ir aizsargātas saskaņā ar ES tiesību aktiem, jo īpaši Pamattiesību hartas 21. pantu, kas aizliedz diskrimināciju invaliditātes dēļ, un pamatojoties uz pilnīgas un efektīvas līdzdalības principu, tostarp attiecībā uz personu ar invaliditāti demokrātisko līdzdalību un iekļaušanu sabiedrībā (CRPD 3. pants); tāpēc prasa Komisijai un dalībvalstīm nostiprināt pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt, lai personām ar invaliditāti būtu efektīva un vienlīdzīga piekļuve ne tikai galvenajās jomās, tādās kā iekļaujoša un kvalitatīva izglītība, kultūra un sports, bet arī ārpusmācību darbībām, piemēram, teātra, valodu un mākslas jomā; aicina Komisiju stratēģijas “Eiropa 2020” izglītības un apmācības mērķu sasniegšanā paredzēt īpašus rādītājus attiecībā uz invaliditāti;

85.  atgādina par UNCRPD komitejas projektu vispārīgam komentāram par 24. pantu (“tiesības uz iekļaujošu izglītību”), kurā izklāstīts tā normatīvais saturs, valstu pienākumi, saistība ar citiem konvencijas noteikumiem un īstenošana valsts līmenī;

86.  atgādina, ka programmās, kuru mērķauditorija ir jaunieši, īpaša uzmanība būtu jāvelta jauniešiem ar invaliditāti;

87.  norāda, ka jaunatnes stratēģijās laikposmam pēc 2018. gada būtu jāiekļauj jauniešu ar invaliditāti vajadzības;

88.  atgādina, ka personām ar invaliditāti bieži vien netiek sniegti izglītības un apmācības pakalpojumi vai tām nav efektīva piekļuve šādiem pakalpojumiem, kuru sniegšanā būtu vajadzīgi personas invaliditātes pakāpei pielāgoti mācību procesi, lai šīm personām palīdzētu pilnībā izmantot viņu sociālo, ekonomisko un izglītības potenciālu; uzsver, ka būtu jāveic nepieciešamie pasākumi, lai visiem studentiem ar invaliditāti tiktu nodrošināti saprātīgi pielāgojumi, kas vajadzīgi, lai viņi izmantotu savas tiesības uz iekļaujošu un kvalitatīvu izglītību; mudina dalībvalstis un atbildīgās reģionālās un vietējās pašvaldības stiprināt apmācības programmas un nepārtrauktas profesionālās attīstības iespējas visām ieinteresētajām personām, kas iesaistītas neformālā un informālā izglītībā, kā arī šo personu piekļuvi IKT infrastruktūrai, lai atbalstītu viņu darbu ar audzēkņiem, kuriem ir invaliditāte, un aicina apkarot aizspriedumus pret personām ar invaliditāti, it īpaši personām ar psihosociāliem un intelektuāliem traucējumiem;

89.  aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt efektīvus pasākumus, ar ko cīnīties pret segregāciju un audzēkņu ar invaliditāti atstumšanu skolās un mācību vidē, un aicina nodrošināt šiem audzēkņiem saprātīgus pielāgojumus un atbalstu, kas viņiem vajadzīgs, lai tie pilnībā varētu izmantot savas spējas; uzsver to, ka vienlīdzīgas iespējas var nodrošināt tikai tad, ja tiesības uz iekļaujošu izglītību un apmācību tiek garantētas visu līmeņu un veidu izglītībā un apmācībā, tostarp mūžizglītībā, un līdz ar to ir jāgarantē personu ar invaliditāti iegūtās kvalifikācijas atzīšana, jo īpaši tajos gadījums, kad tā iegūta atbalstošā mācību vidē, kurā personas ar invaliditāti specifiskā veidā var apgūt prasmes un iemaņas, kas tām palīdz sadzīvot ar invaliditāti; norāda uz tehniskiem un finansiāliem trūkumiem speciālajās izglītības programmās, jo īpaši krīzes skartajās dalībvalstīs, un aicina Komisiju apzināt iespējas, kā šo situāciju uzlabot;

90.  atzīmē progresu studentu apmaiņas programmu regulējumā, jo īpaši Erasmus+ programmā, kas panākts, paredzot papildu finansiālo atbalstu studentu un personāla ar invaliditāti mobilitātei, un uzsver, ka ir jāturpina īpašu noteikumu iekļaušana visās šīs programmas jomās; atzīst, ka praksē studenti ar invaliditāti joprojām saskaras ar daudziem šķēršļiem (attieksmes, komunikācijas, arhitektūras, informācijas u. c. ziņā); aicina Komisiju un dalībvalstis apņemties vēl vairāk atbalstīt personu ar invaliditāti līdzdalību ES apmaiņas programmās un uzlabot mobilitātes iespēju pamanāmību un pārredzamību; turklāt aicina Komisiju veicināt paraugprakses apmaiņu attiecībā uz studentu un pasniedzēju ar invaliditāti piekļuvi apmaiņas programmām;

91.  prasa, lai izglītības sistēmās netiktu radīta vide, kurā audzēkņus iedala grupās un plūsmās, jo tas negatīvi ietekmē audzēkņus ar invaliditāti, jo īpaši tos, kuriem ir mācīšanās grūtības;

92.  mudina Komisiju savā novērtējumā par Pārrobežu veselības aprūpes direktīvu iekļaut īpašu invaliditātes komponentu un mudina dalībvalstis turpināt minētās direktīvas īstenošanu, tostarp no personu ar invaliditāti vajadzību viedokļa un ņemot vērā viņu tiesības tāpat kā visiem citiem zināt minētās direktīvas noteikumus un instrumentus, kas visai maz ir zināmi arī sabiedrībai kopumā, un tos efektīvi izmantot;

93.  uzsver, ka pastāv cieša saikne starp invaliditāti, kas skar apmēram 15 % no ES iedzīvotājiem, un sliktu veselību un ka piekļuves grūtību un nepārvaramu šķēršļu dēļ personas ar invaliditāti nepietiekami vai vispār nesaņem veselības aprūpes pakalpojumus, tostarp gadījumos, kad invaliditāte iestājas kaitīgas zāļu iedarbības rezultātā; atzīmē, ka nespēja piekļūt kvalitatīviem veselības pakalpojumiem nelabvēlīgi ietekmē personu ar invaliditāti spējas dzīvot patstāvīgi, iekļauties sabiedrībā un būt vienlīdzīgiem ar pārējiem sabiedrības locekļiem;

94.  ar bažām norāda, ka personas ar invaliditāti ievērojami biežāk ziņo par neatbilstīgu aprūpi vai tās atteikumu un par fiziski aizskarošu vai sliktu apiešanos, kas liecina par veselības aprūpes speciālistu nepietiekamo apmācību saistībā ar veselības aprūpes vajadzībām, kādas ir personām ar invaliditāti; aicina dalībvalstis ieguldīt to speciālistu apmācībā, kuri ārstē un aprūpē personas ar invaliditāti;

95.  uzsver, ka visu to medicīnisko iejaukšanos gadījumā, kurām ir nepieciešama pacienta piekrišana, ir jāsaņem attiecīgo personu ar invaliditāti uz informāciju balstīta piekrišana un ka līdz ar to ir jābūt ieviestiem visiem tiem pasākumiem, kas nepieciešami, lai šīm personām būtu pieejama un saprotama attiecīgā informācija; uzsver, ka šāda piekrišana ir jāsniedz personīgi, iepriekš un pilnībā zinot attiecīgos faktus, ka jābūt ieviestiem visiem nepieciešamajiem mehānismiem, lai nodrošinātu minēto principu ievērošanu, un ka līdzīgi atbilstoši pasākumi ir jāveic arī attiecībā uz personām ar psihosociālu invaliditāti;

96.  aicina Komisiju veselības aprūpes instrumentos un politikā integrēt pieejas, kurās ņemts vērā invaliditātes aspekts un līdz ar to varētu uzlabot personu ar invaliditāti veselības rezultātus dalībvalstīs, veicot tādus pasākumus kā labāka fiziskā, vides un sensorā piekļuve, kvalitāte un pieejamība cenu ziņā, un, kamēr šādi instrumenti un politika tiek izstrādāti, aicina rīkot padziļinātas apspriedes ar personām ar invaliditāti;

97.  vēlreiz norāda, ka reproduktīvās tiesības ir viena no pamatbrīvībām, kas garantētas Vīnes 1993. gada deklarācijā un rīcības programmā, kā arī CRPD, un ietver šādas tiesības: tiesības uz vienlīdzību un nediskrimināciju, tiesības uz laulību un ģimenes veidošanu; tiesības uz visaptverošu reproduktīvās veselības aprūpi, tostarp ģimenes plānošanu un mātes veselības aprūpes pakalpojumiem, izglītību un informāciju; tiesības sniegt informētu piekrišanu par visām medicīniskajām procedūrām, tostarp sterilizāciju un abortu; un tiesības būt pasargātam no seksuālas izmantošanas un ekspluatācijas;

98.  aicina dalībvalstis pieņemt pasākumus, ar ko nodrošinātu, ka visas veselības aprūpes darbības un pakalpojumi, ko sniedz sievietēm ar invaliditāti, tostarp visas reproduktīvās veselības un garīgās veselības aprūpes darbības un pakalpojumi, ir pieejami un balstīti uz attiecīgās personas neatkarīgu un informētu piekrišanu;

99.  mudina dalībvalstis pieņemt pamatnostādnes, ar ko nodrošinātu, ka visi izglītības, informācijas, veselības aprūpes pakalpojumi un pakalpojumi, kas saistīti ar seksuālo un reproduktīvo veselību, ir pieejami sievietēm un meitenēm ar invaliditāti un tiek sniegti pieejamos un vecumam atbilstīgos formātos, cita starp izmantojot zīmju valodas, Braila rakstu, taktilo saziņu, iespieddarbus lielizmēra drukā un citus alternatīvus komunikācijas veidus, līdzekļus un formātus;

100.  atkārtoti apstiprina savu viedokli, ka ir jāsniedz specializēts atbalsts sievietēm un vīriešiem ar invaliditāti, tostarp palīdzība bērnu aprūpē, šo jautājumu risinot kopā ar viņu ģimenēm, lai attiecīgās personas varētu pilnvērtīgi izbaudīt mātes un tēva lomu;

101.  uzsver, ka veselības apdrošināšanas shēmas nedrīkst diskriminēt personas ar invaliditāti;

102.  mudina Komisiju izstrādāt ES mēroga norādījumus nacionālajiem kontaktpunktiem par pieejamas informācijas sniegšanu visiem pacientiem saistībā ar aprūpi citās dalībvalstīs, paturot prātā īpašo lomu, kāda ir pacientu interešu aizsardzības organizācijām;

103.  mudina Komisiju palīdzēt dalībvalstīm un Eiropas references tīklu dalībniekiem paplašināt tīkla resursus un zināšanas par invaliditātes veidiem, kuriem, pat ja tie nav sevišķi reti, tomēr ir vajadzīga ļoti specifiska veselības aprūpe, ko sniegtu vairākdisciplīnu veselības aprūpes speciālisti, kā arī ir vajadzīga zināšanu un resursu uzkrāšana šādas sistēmas ietvaros;

104.  uzskata, ka produkti un pakalpojumi ir jāpadara pieejamāki personām ar invaliditāti; norāda, ka ekonomiskie un izmaksu–ieguvumu aprēķina šķēršļi apgrūtina izstrādi un īstenošanu pieejamības nodrošināšanas jomā; uzskata, ka personu ar invaliditāti ciešāka iesaiste ar veselību saistītu produktu un pakalpojumu izstrādē sniegtu lielāku drošību un pieejamību;

105.  uzsver to, ka personas ar fizisku invaliditāti saskaras arī ar digitalizēta mobilitātes tirgus problēmām, un prasa uzlabot piekļuves iespējas visām personām ar visu veidu invaliditāti, nodrošinot dažādiem invaliditātes veidiem piemērotu saprotamu valodu lietojumu, formātus un tehnoloģijas, tostarp zīmju valodas, Braila rakstu, pastiprinošas un alternatīvas saziņas sistēmas un citus pieejamus komunikācijas līdzekļus, veidus un formātus, ņemot vērā personu ar invaliditāti izvēli, piemēram, viegli lasāma valoda, informācija subtitru un elektronisko īsziņu veidā, jo īpaši saistībā ar informāciju par personas veselības stāvokli, vienlaikus izmantojot vairākus informācijas uztveršanas veidus;

106.  mudina Komisiju censties vairāk, lai uzlabotu veselības profilaksi un veicināšanu nolūkā novērst lielo nevienlīdzību veselības un pieejamības jomā, kas skar visneaizsargātākās personas ar invaliditāti;

107.  aicina Komisiju un dalībvalstis iestāties par to, lai atmiņas zudumu izraisošu saslimšanu klasificētu kā invaliditāti;

108.  mudina Komisiju un dalībvalstis pienācīgi atzīt ģimenes aprūpētāju būtisko lomu un nodrošināt, ka arī aprūpētājiem ir pienācīgas iespējas piekļūt veselības pakalpojumiem, jo ir jāņem vērā arī tas, ka personu ar invaliditāti aprūpēšana ietekmē arī pašu aprūpētāju fizisko un garīgo veselību un labjutību;

109.  aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt, ka ar nodarbinātību saistītās tiesības un pakalpojumi, tostarp saprātīgs pielāgojums Nodarbinātības vienlīdzības direktīvas kontekstā, ir nododami un saskaņā ar personu ar invaliditāti tiesībām brīvi pārvietoties, kā to paredz Līgumi; aicina dalībvalstis ieviest stimulus darba devējiem un aktīva darba tirgus politiku, ar ko atbalstītu personu ar invaliditāti nodarbinātību; konstatē, ka gan sociālajai ekonomikai, gan arī augošajai digitālajai ekonomikai piemīt potenciāls nodrošināt nodarbinātību personām ar invaliditāti;

110.  pauž bažas par personu ar invaliditāti, jo īpaši sieviešu ar invaliditāti, augsto bezdarba līmeni salīdzinājumā ar citām iedzīvotāju grupām Eiropas Savienībā; aicina dalībvalstis veicināt un nodrošināt politikas sistēmu sieviešu ar invaliditāti dalībai darba tirgū, tostarp attiecībā uz personām ar slēptu invaliditāti, hroniskām slimībām vai mācīšanās grūtībām;

111.  pauž bažas par to, ka Nodarbinātības vienlīdzības direktīvā nav skaidri noteikts, ka atteikums veikt saprātīgus pielāgojumus atbilstīgi personu ar invaliditāti vajadzībām ir viens no diskriminācijas veidiem; aicina Komisiju apzināt pašreizējo situāciju, izvērtējot saņemto sūdzību veidus, un šajā ziņā apsvērt, vai ir jāpārskata minētā direktīva;

112.  uzsver, ka papildu ieguvumus gūtu tad, ja personām ar invaliditāti darbu piedāvātu ne tikai īpaši šim mērķim izveidotās darbnīcās, bet šīm personām radītu nodarbinātības apstākļus arī atvērtā darba tirgū; uzsver, cik būtiski ir veikt labas prakses apmaiņu starp valsts iestādēm, personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijām, atbalsta pakalpojumu sniedzējiem, pieredzējušiem darba devējiem un citām ieinteresētajām personām;

113.  aicina Komisiju un dalībvalstis padziļināti veicināt personu ar invaliditāti nodarbinātību, iesaistot sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumus un tādējādi palīdzot personām ar invaliditāti iekļūt darba tirgū; šajā saistībā aicina Komisiju vairāk atbalstīt jauno sociālo ieguldījumu tirgu, izmantojot mehānismus, kas radīti sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvas ietvaros, kā arī informēt Parlamentu par šīs iniciatīvas termiņa vidusposma pārskatīšanas rezultātiem;

114.  norāda — lai novērstu personu ar invaliditāti atlaišanu, ir būtiski tām atļaut savu darbu veikt atbilstīgi īpašiem tiesību aktiem; turklāt iesaka papildus sadarbībai ar nodarbinātības centriem un uzņēmumiem ieviest piemērotas pārbaudes, lai novērstu personu ar invaliditāti atstumšanu no darba tirgus un dotu tām iespēju pilnīgi izmantot savu potenciālu;

115.  aicina dalībvalstis pieņemt kvalitātes regulējumu par praksi, mudināt personas ar invaliditāti iesaistīties māceklībā un apmācībā un paplašināt šādas iespējas, vienlaikus nodrošinot saprātīgus pielāgojumus un pieejamību, lai personām ar invaliditāti nodrošinātu sociālo aizsardzību un veicinātu viņu integrāciju darba tirgū;

116.  aicina dalībvalstis steidzami īstenot pasākumus, ar ko novērstu un koriģētu taupības pasākumu nelabvēlīgo ietekmi uz personu ar invaliditāti sociālo aizsardzību;

117.  aicina dalībvalstis atbilstīgi Eiropas sociālo tiesību pīlāram īstenot efektīvus mehānismus, ar ko novērstu vai mazinātu personu ar invaliditāti un viņu ģimeņu nabadzību, neaizsargātību un sociālo atstumtību, pievēršot īpašu vērību bērniem un veciem cilvēkiem ar invaliditāti;

118.  aicina dalībvalstis atturēties no invaliditātes pabalstu, vietējo kopienu pakalpojumu, veselības pakalpojumu, apmācības un izglītības programmu finansējuma samazināšanas, kas apdraudētu CRPD īstenošanu un vēl vairāk palielinātu nabadzību un sociālo atstumtību;

119.  atkārtoti mudina Komisiju un dalībvalstis nolūkā apkarot personu ar invaliditāti un viņu ģimeņu sociālo atstumtību veicināt uz kopīgiem noteikumiem balstītus pasākumus, ar ko apkarotu nabadzību, no kā cieš daudzas nelabvēlīgā situācijā nonākušu personu ģimenes, un aicina izstrādāt skaidrus rādītājus, uz kuriem balstītu nepieciešamo aprūpi;

120.  uzsver, ka ar Kopīgo noteikumu Regulas (ES) Nr. 1303/2013 7. pantu un 96. panta 7. punktu dalībvalstīm un Komisijai prasa, lai Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondu) īstenošanā kopumā un darba programmās jo īpaši ņemtu vērā un veicinātu iespēju vienlīdzību, nediskrimināciju un personu ar invaliditāti integrāciju; prasa īstenot integrētu pieeju, ar ko risinātu personu ar invaliditāti īpašās vajadzības; tāpēc aicina Komisiju cieši uzraudzīt vispārīgo ex-ante pretdiskriminācijas un invaliditātes nosacījumu piemērošanu; uzsver, ka, izvērtējot minētos nosacījumus, ir jānosaka, vai plānotie pasākumi pietiekami veicina vīriešu un sieviešu iespēju vienlīdzību un personu ar invaliditāti integrāciju, jo īpaši attiecībā uz finansējuma pieejamību;

121.  mudina politikas veidotājus vietējā, reģionālā, valsts un ES līmenī nodrošināt noteikumu par nediskrimināciju īstenošanas efektīvu uzraudzību, kā arī ESI fondu pieejamību un izmantošanu nolūkā veicināt personu ar invaliditāti vienlīdzīgu piekļuvi visiem pakalpojumiem, tostarp internetam, un šādām personām nodrošināt vienlīdzīgus un pienācīgus dzīves apstākļus visos vietējo kopienu apgabalos (piemēram, laukos un reti apdzīvotos apvidos un pilsētās), kā arī šo personu aprūpes iestādēs; tomēr atzīmē, ka par sociālo politiku un tās finansēšanu primārā atbildība joprojām ir dalībvalstīm;

122.  aicina Komisiju cieši uzraudzīt to, vai gadījumos, kad izmantoti ESI fondi, tiek ievērots nediskriminācijas princips un ar to saistītie tiesību akti; uzsver, ka par sociālās integrācijas un nediskriminācijas veicināšanu atbildīgās struktūras, tostarp personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijas, ir jāiesaista partnerībā darba programmu plānošanas un īstenošanās posmā, lai efektīvi tiktu ņemtas vērā personu ar invaliditāti intereses un problēmas; mudina izmantot ESI fondus, lai ievērotu standartu minimumu attiecībā uz personu ar invaliditāti pieejamības iespējām, mobilitāti un mājokļiem, un atzīmē, ka tas ir nozīmīgs un sarežģīts uzdevums, jo īpaši vietējām un reģionālām iestādēm;

123.  aicina dalībvalstis lietderīgāk izmantot struktūrfondus, jo īpaši Eiropas Sociālo fondu un programmu “Radošā Eiropa”, un šajā procesā pēc iespējas plašākā mērā iesaistīt valsts, reģionālās un vietējās organizācijas, kas pārstāv personas ar invaliditāti; turklāt uzsver, cik būtiski ir personām ar invaliditāti garantēt pilnīgu piekļuvi darba tirgum, izglītībai un apmācībai, Erasmus+, “Garantijai jauniešiem” un EURES iniciatīvām;

124.  aicina dalībvalstis popularizēt principu, ar kuru saskaņā ESI fondu līgumslēdzējas iestādes var izslēgt no dalības konkursa procedūrā pieteikumu iesniedzējus par to, ka viņi neizpilda prasību nodrošināt pieejamību personām ar invaliditāti;

125.  atzinīgi vērtē ex ante nosacījumus par sociālo iekļautību un ar to saistīto investīciju prioritāti, proti, veicināt “pāreju no iestāžu uz sabiedrības sniegtiem pakalpojumiem”, kas noteikta Kopīgo noteikumu regulā ; aicina dalībvalstis fondus izmantot deinstitucionalizēšanai un kā instrumentu CRPD īstenošanai;

126.  ir nobažījies, ka Eiropas strukturālie un investīciju fondi tiek nepareizi izmantoti institucionalizācijas veicināšanai, un aicina dalībvalstis un Komisiju pastiprināt šo fondu uzraudzību atbilstīgi CRPD un apspriežoties ar organizācijām, kas pārstāv personas ar invaliditāti; uzskata, ka pārredzamības principi būtu jāpiemēro visā procedūras norises laikā, sākot no līdzekļu piešķiršanas un līdz pat konkrētai izmantošanai;

127.  aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot nepieciešamos pasākumus, tostarp izmantot ESI fondus un citus attiecīgos ES fondus, lai vietējās kopienās izstrādātu kvalitatīvus un cenu ziņā pieņemamus atbalsta pakalpojumus, kas paredzēti zēniem un meitenēm ar invaliditāti un viņu ģimenēm, tostarp personām, kurām nepieciešama paaugstināta līmeņa atbalsts, nolūkā veicināt deinstitucionalizēšanu un novērst jaunu institucionalizēšanu, un aicina veidot iekļaujošas kopienas un zēniem un meitenēm ar invaliditāti nodrošināt piekļuvi iekļaujošai kvalitatīvai izglītībai;

128.  uzskata, ka ES iestādēm būtu jāapsver iespējas nodrošināt turpmāko un pašreizējo finansējuma plūsmu pieejamību organizācijām, kas aizstāv personu ar invaliditāti intereses;

129.  aicina Komisiju turpināt darbu saistībā ar personu ar invaliditāti iekļaušanu, finansiāli atbalstot vairākus vietēja mēroga projektus un organizācijas;

130.  prasa ES iestādēm un dalībvalstīm lēmumu pieņemšanas procesos aktīvi iesaistīt personas ar invaliditāti, tostarp ar šo personu pārstāvības organizāciju starpniecību, kā tas noteikts CRPD 4. panta 3. punktā; turklāt mudina šajos procesos pienācīgi ņemt vērā personu ar invaliditāti paustos viedokļus;

131.  atgādina, cik svarīgi ir personām ar invaliditāti darīt pieejamus autortiesību un blakustiesību izņēmumus un ierobežojumus; atzīmē, ka ir noslēgts Marrākešas līgums, kura mērķis ir atvieglot piekļuvi iespieddarbiem personām, kas ir neredzīgas vai ar redzes traucējumiem, un atkārtoti pauž pārliecību, ka ES ir pilnvarota šo līgumu noslēgt, neizvirzot nosacījumu, ka pirms ratifikācijas ir jāpārskata ES tiesiskais regulējums vai jāsagaida Tiesas nolēmums; turklāt šajā ziņā uzsver, ka Parlamentam, Komisijai un dalībvalstīm ir jāsadarbojas, lai nodrošinātu Marrākešas līguma strauju ratifikāciju;

132.  uzsver, ka jebkurām izmaiņām autortiesību un blakustiesību jomā būtu jānodrošina, lai personām ar invaliditāti būtu pieejami ar minētajām tiesībām aizsargātie darbi un pakalpojumi neatkarīgi no to formāta; atgādina, ka Komisijai ir jāiesniedz likumdošanas priekšlikumi par autortiesību un blakustiesību izņēmumiem un ierobežojumiem, lai personām ar dažādu veidu invaliditāti būtu pieejami ar minētajām tiesībām aizsargātie darbi un pakalpojumi;

133.  uzsver digitālo sistēmu nozīmīgumu personām ar invaliditāti, jo tas ir instruments, ar ko veicināt viņu līdzdalību visās sabiedrības norisēs, un iesaka turpināt pētījumus par interaktīvo tehnoloģiju izmantošanu izglītībā; atzīst, ka nesamērīgi lielam personu ar invaliditāti skaitam patlaban nav pieejami tiešsaistes pakalpojumi un nav iespēju izmantot digitālos sasniegumus, un līdz ar to šīm personām nav pieejama informācija, iespējas, jaunu prasmju apguve un būtiski pakalpojumi; tādēļ aicina likumdevējus valstu un ES līmenī digitālā vienotā tirgus tiesību aktu īstenošanā iekļaut pieejamības noteikumus, digitālā satura pieejamības jautājumu integrēt visās attiecīgajās politikas jomās, uzsākt kopienās apmācības programmas “Digitālie čempioni”, lai personas ar invaliditāti mudinātu vairāk izmantot tiešsaistes pakalpojumus, un aicina veikt nepieciešamos pasākumus, lai apkarotu kibernoziedzību un kiberterorizēšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai intelektuālā īpašuma tiesības nerada nepamatotu vai diskriminējošu barjeru personu ar invaliditāti piekļuvei kultūras materiāliem, un apsvērt obligātu izņēmumu no autortiesībām gadījumos, kad izmantošana notiek personu ar invaliditāti labā, ir tieši saistīta ar attiecīgo invaliditāti un pēc rakstura ir nekomerciāla, ciktāl tas vajadzīgs saistībā ar konkrēto invaliditātes veidu; prasa izmantot transversālu pieeju personu ar invaliditāti cilvēktiesībām visās ES politikas jomās;

134.  atgādina, ka sports ir ārkārtīgi vērtīgs instruments sociālās iekļaušanas kontekstā, jo tas sniedz saskarsmes un sociālo prasmju apgūšanas iespējas; aicina Komisiju un dalībvalstis saskaņā ar ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 30. pantu izstrādāt īpašas programmas, ar ko sporta nodarbības un sporta pasākumus padarītu pieejamākus personām ar invaliditāti; norāda, ka tiesības uz pilnīgu piekļuvi kultūras pasākumiem vai atpūtas aktivitātēm ir pamattiesības, un tādēļ aicina Komisiju uzlabot pieejamību šādiem notikumiem, norises vietām, precēm un pakalpojumiem, tostarp audiovizuālajā jomā; atzinīgi vērtē iniciatīvas nodrošināt audiovizuālos un citus darbus ar piemērotiem subtitriem un audioaprakstu, lai darītu tos pieejamus personām ar invaliditāti;

135.  uzskata, ka būtu jāizstrādā personām ar invaliditāti paredzēti digitālie instrumenti, lai sekmētu sportistu ar invaliditāti integrāciju, kā arī jāizstrādā tāldarba, maiņdarba un kopdarba platformas; turklāt uzskata, ka skolās būtu jāpielāgo kvalitatīvas mācīšanās un sporta infrastruktūra bērnu ar invaliditāti vajadzībām un ka katrā dalībvalstī būtu jāievieš stratēģisks mūžizglītības politikas satvars, kas ietvertu konkrētus pasākumus personu ar invaliditāti prasmju uzlabošanai;

136.  atgādina, ka programmas “Radošā Eiropa” apakšprogrammā MEDIA īpaša uzmanība būtu jāpievērš projektiem, kuros iekļauts invaliditātes aspekts, un šajā ziņā būtu jāuzsver filmu un festivālu izglītojošās ietekme;

137.  uzsver, ka pieejamība ir būtiska, lai personas ar invaliditāti pilnībā varētu izmantot Eiropas tūrisma piedāvājumus;

138.  uzsver, ka tūrisma pakalpojumos ir jāņem vērā personu ar invaliditāti īpašās vajadzības, piemēram, viegla piekļuve informācijai, komunikācijai un objektiem, tādiem kā telpas, vannasistabas, tualetes un citas iekštelpu zonas;

139.  uzskata, ka visās ar tūrismu saistītajās valsts, reģionālā, vietējā vai Eiropas mēroga darbībās būtu jāievēro princips “tūrisms visiem”; norāda, ka tūrisma pakalpojumu sniedzējiem ir jāievēro personu ar invaliditāti vajadzības, veicinot pasākumus, kuru mērķis ir pielāgot objektus un apmācīt darbiniekus;

Īpašie pienākumi

140.  prasa izstrādāt uz cilvēktiesībām balstītus rādītājus un aicina dalībvalstis par visām Eiropas Savienībā īstenotajām darbībām sniegt kvantitatīvus un kvalitatīvus salīdzināmus datus, kas būtu dezagregēti, pamatojoties uz dažādiem faktoriem, tādiem kā dzimums, vecums, nodarbinātības statuss un invaliditāte; aicina Komisiju finansēt attiecīgos pētījumus un datu vākšanu, piemēram, par tūrisma un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, vardarbību, nevērīgu izturēšanos un ekspluatāciju, no kā sabiedrībā un iestādēs cieš personas ar kāda veida invaliditāti;

141.  aicina Komisiju, veicot ES mēroga sociālās aptaujas, atbilstīgi CRPD 31. pantam saskaņot datu vākšanu par invaliditāti, lai precīzi apzinātu, kādas tendences pastāv šajā sektorā, un informētu par tām; uzsver, ka šādā datu vākšanā būtu jāizmanto metodes, kas iekļauj visas personas ar invaliditāti, tostarp personas, kurām ir ļoti smagi traucējumi un kuras dzīvo aprūpes iestādēs; visi dati būtu jāvāc, strikti piemērojot cilvēktiesību un datu aizsardzības iniciatīvas, tostarp, bet ne tikai, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas, Eiropas Pamattiesību hartas un Eiropas Datu aizsardzības direktīvas noteikumus; uzsver, ka šādām aptaujām ir jābūt pēc iespējas specifiskām un mērķorientētām un pēc to pabeigšanas jāveic atbilstīgi pētījumi un semināri, kas vainagotos ar piemērotu un efektīvu rīcību;

142.  aicina Komisiju sistemātiski integrēt personu ar invaliditāti tiesības visās ES starptautiskās sadarbības politikas jomās un programmās;

143.  uzsver, cik būtiski ir sasniegt visus ar invaliditāti saistītos ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), jo īpaši 4. mērķi par iekļaujošas un taisnīgi augstas kvalitātes izglītības nodrošināšanu un nepieciešamību palielināt skolu skaitu ar piekļuvi pielāgotai infrastruktūrai un mācību materiāliem skolēniem ar invaliditāti, kā arī par nepieciešamību veikt ieguldījumus, lai uzlabotu skolotāju zināšanas nolūkā panākt iekļaujošu izglītību un bērnu līdzdalību skolā un sabiedrībā;

144.  par būtisku uzskata solījumu nevienu neatstāt novārtā un atsauces uz invaliditāti IAM, jo īpaši daļās, kuras attiecas uz tādām jomām kā izglītība, izaugsme un nodarbinātība, nevienlīdzība un ēku pieejamība, un arī saistībā ar IAM nepieciešamo datu vākšanu un uzraudzību, un iesaka ES uzņemties iniciatīvu un IAM īstenot tā, lai būtu ņemtas vērā personu ar invaliditāti vajadzības; turklāt uzsver atsauces uz Sendai Katastrofu riska mazināšanas pamatprogrammu;

145.  iesaka ES uzņemties vadību, lai Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam īstenošanā ņemtu vērā personu ar invaliditāti vajadzības, kā arī sagatavot darba plānu un paredzēt šā darba plāna pārskatīšanu termiņa vidusposmā, lai garantētu uzraudzības un vērtēšanas mehānisma darbību un ES pārskatatbildību;

146.  aicina Komisiju atbilstīgi CRPD izstrādāt projektu plānam, ar ko īstenotu IAM un Katastrofu riska mazināšanas pamatprogrammu; uzsver, ka ar šādu plānu lielā mērā būtu jāpalīdz noteikt vajadzīgos rādītājus jomās, kas saistītas ar invaliditāti un sociālekonomisko iekļaušanu; uzsver, ka, nosakot IAM rādītājus, īpaša uzmanība būtu jāpievērš tādiem aspektiem kā nabadzība, sociālā aizsardzība, garantēta veselības aprūpe, vardarbība pret sievietēm, seksuālā un reproduktīvā veselība un ar to saistītās tiesības, ūdens, sanitārijas un enerģijas pieejamība, noturība pret katastrofām un dzimšanas reģistrācija;

147.  uzsver, ka visām ES politikas nostādnēm un programmām gan saistībā ar ārējām, gan iekšējām darbībām ir jāatbilst CRPD un ka tajās ir jāparedz konkrēti pasākumi, ar ko garantētu, lai personu ar invaliditāti tiesības būtu integrētas visās jomās, tostarp humānās palīdzības un attīstības politikas nostādnēs un programmās; tādēļ aicina ES pieņemt saskaņotu attīstības politiku, kurā iekļauti invaliditātes jautājumi, un personu ar invaliditāti tiesības ar sistemātisku un iestāžu līmenī oficiālu pieeju integrēt visās ES starptautiskās sadarbības politikas nostādnēs un programmās;

148.  iesaka ES delegācijām un aģentūrām uzskatāmi parādīt, ka tās pietiekami labi izprot ES stratēģijas invaliditātes jomā un darbojas iekļaujošā un piekļūstamā veidā; ierosina Eiropas Ārējās darbības dienesta struktūrā izveidot par CRPD atbildīgu kontaktpunktu; prasa invaliditātes aspektu steidzami iekļaut visos mācību kursos, kas par cilvēktiesībām tiek rīkoti kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) misiju ietvaros;

149.  turklāt aicina ES:

   īstenot vairāk attīstības projektu, kas būtu paredzēti tieši personām ar invaliditāti;
   ieviest mehānismu, ar ko nodrošina spēju veidošanu un labas prakses apmaiņu starp dažādām ES iestādēm un arī starp ES un tās dalībvalstīm saistībā ar humāno palīdzību, kas būtu iekļaujoša un pieejama personām ar invaliditāti;
   iecelt par invaliditātes jautājumiem atbildīgas kontaktpersonas ES delegācijās, izraugoties kvalificētus sadarbības koordinatorus, kuru profesionālais padoms un pieredze var noderēt personām ar invaliditāti;
   risināt ar invaliditāti saistītus jautājumus dialogā ar partnervalstīm, kā arī atbalstīt stratēģisku sadarbību ar partnervalstu NVO, kuras pārstāv personas ar invaliditāti, un iesaistīties šādā sadarbībā;
   sagatavot pārskatu par daudzgadu finanšu shēmu (DFS) un Eiropas Attīstības fondu (EAF), ņemot vērā CRPD;
   iekļaut atsauci uz invaliditātes aspekta integrēšanu ES politikas nostādnēs saistībā ar plānoto jauno Eiropas Konsensu attīstības jomā;
   apsvērt iespēju daļu no visām ES starptautiskās sadarbības politikas nostādnēm un programmām atvēlētā finansējuma piešķirt valsts programmām, kas paredzētas personām ar invaliditāti;
   nodrošināt, lai bērni, kas ietilpst riska grupā, uzreiz varētu saņemt pienācīgu un visaptverošu aprūpi, ņemot vērā, cik svarīga ir agrīna iejaukšanās;

150.  atzinīgi vērtē jauno 12. mērķi, kas iekļauts ES Rīcības plānā cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015–2019); aicina Komisiju panākt, lai Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošana tiktu sistemātiski apspriesta ar trešām valstīm, veidojot dialogu par cilvēktiesībām; aicina ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos uzņemties vadību un uzraudzīt progresu šajā jomā, īpašu uzmanību pievēršot standartizācijas centieniem attiecībā uz pieejamību;

151.  atbalsta personu ar invaliditāti efektīvu iekļaušanu sabiedrībā, jo īpaši vietējās kopienās, un ārējās darbības finansēšanas instrumentu programmām paredzētā finansējuma izmantošanu tam, lai sniegtu pakalpojumus cilvēkiem, kuri vēlas dzīvot patstāvīgi; prasa racionālāk izmantot ES struktūrfondus; prasa veikt ārējās finansēšanas instrumentu vidusposma novērtēšanu, lai konstatētu, cik efektīvi tie ir palīdzējuši personām ar invaliditāti integrēties vietējā sabiedrībā, kādi šķēršļi ir likvidēti un kā ir veicināta pieejamība; turklāt prasa, lai institucionalizēšanas atbalstam paredzēto ES programmu līdzekļi tiktu tērēti, nepieļaujot personu ar invaliditāti segregāciju; prasa stingrāk uzraudzīt un kontrolēt izdevumus, apspriežoties ar personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijām;

152.  ierosina, lai visi darbinieki, kurus ES nodarbina ārējo robežu un patvēruma meklētāju uzņemšanas centru pārvaldībā, izietu īpašu apmācību par personu ar invaliditāti vajadzībām, lai nodrošinātu, ka šīs vajadzības tiek apmierinātas;

153.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir atsaukusi neatkarīgās uzraudzības satvaru (ES satvaru); apņemas rast vispiemērotāko mehānismu ES satvara ieviešanai, lai tas pilnībā atbilstu CRPD un Parīzes principiem, un aicina rīcības kodeksu, kuru piemēro Padome, dalībvalstis un Komisija un kurā paredzēti iekšējie noteikumi par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanu un Eiropas Savienības pārstāvību saistībā ar to, pārskatīt un grozīt, iesaistot šajā procesā arī Eiropas Parlamentu;

154.  uzsver, ka satvarā ir jāpalielina politiskā sadarbība, tostarp jāparedz finanšu resursi un cilvēkresursi, lai ar šo satvaru nodrošinātu pienākumu izpildi un CRPD izklāstīto ieteikumu īstenošanu;

155.  uzskata par sevišķi nozīmīgu CRPD 33. pantu (“Īstenošana un pārraudzība valstu līmenī“) un UNCRPD komitejas 76. un 77. noslēguma apsvērumu un šajā ziņā atzinīgi vērtē UNCRPD komitejas sniegto piekrišanu Parlamenta klātbūtnei ES satvarā;

156.  aicina budžeta iestādes piešķirt pietiekamus līdzekļus, lai ar ES satvaru varētu neatkarīgi pildīt tajā paredzētās funkcijas;

157.  norāda, ka Lūgumrakstu komiteja nodrošina ES iedzīvotāju (gan fizisko, gan juridisko personu) aktīvu aizsardzību saskaņā ar LESD 227. pantu, paredzot tiem iespēju saistībā ar Deklarāciju attiecībā uz kompetenču robežām, kura pievienota Nobeiguma aktam, ar ko pieņem Līgumu, iesniegt sūdzību par to tiesību pārkāpumiem, kurus izdarījušas Eiropas, valsts un vietējās iestādes, tostarp par pārkāpumiem, kas izriet no to ES politikas nostādņu piemērošanas, kuru mērķis ir īstenot CRPD;

158.  norāda, ka Lūgumrakstu komiteja (kopā ar Ombudu, kas izraudzīts iedzīvotāju aizsardzībai no nepareizas administratīvās rīcības) ir atzīta par vienu no ES institucionālajiem instrumentiem, ko var izmantot aizsardzībai ES satvarā, vienlaikus ievērojot principus, kuri saistīti ar cilvēktiesību aizsardzības un popularizēšanas nolūkā izveidoto valsts iestāžu darbību (Parīzes principi) un kurus ANO Ģenerālā asambleja pieņēma ar 1993. gada rezolūciju Nr. 48/134;

159.  atzīmē, ka Lūgumrakstu komiteja nolūkā pildīt savu aizsardzības lomu neatkarīgās pārraudzības satvaram uztic savus pienākumus, kas saistīti ar iepriekšējām izmeklēšanām par to ES tiesību aktu pārkāpumiem, ar kuriem īsteno CRPD, lūgumrakstu nodošanu citām Parlamenta komitejām, lai tās veiktu izmeklēšanu vai attiecīgas darbības, un apmeklējumiem uz vietas nolūkā vākt informāciju un sazināties ar attiecīgajām valsts iestādēm;

160.  atgādina, ka Lūgumrakstu komiteja katru gadu no personām ar invaliditāti saņem visai daudz lūgumrakstu, kas uzskatāmi parāda realitāti, kāda tā visā Eiropā ir miljoniem cilvēku, kuri ik dienu saskaras ar grūtībām saistībā ar darba un nodarbinātības, izglītības un transporta pieejamību vai līdzdalību politiskajā, sabiedriskajā un kultūras dzīvē; uzsver, ka liela nozīme ir CRPD 29. pantam par personu ar invaliditāti līdzdalību politiskajā un sabiedriskajā dzīvē, nepieļaujot diskrimināciju;

161.  norāda, ka bieži vien lūgumrakstus, kas ir piesaistījuši visvairāk uzmanības, ir atbalstījušas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kuras pārstāv personas ar invaliditāti, un ka tāpēc ir jāveicina un jāpopularizē tādu lūgumrakstu aizsargājošā loma un efektivitāte, kuru pamatā ir šo tiesību pārkāpumi; augstu vērtē šo organizāciju lomu sociālās iekļaušanas veicināšanā un personu ar invaliditāti dzīves kvalitātes uzlabošanā;

162.  norāda uz lūgumrakstiem, kuros izklāstīti pārkāpumi dažās dalībvalstīs saistībā ar iztikas nodrošināšanu personām ar invaliditāti un kuri attiecas ne tikai uz gadījumiem, kad netiek maksāti tiesību aktos paredzētie pabalsti, bet arī uz tādiem gadījumiem kā, piemēram, lūgumraksts Nr. 1062/2014, kas saistīts ar iestāžu, iespējams, patvaļīgu administratīvo lēmumu pieņemšanu nolūkā samazināt iepriekš piešķirtos pabalstus, pamatojoties uz apšaubāmām veselības pārbaudēm, kuru rezultātā ir noteikta vieglākas invaliditātes grupa; prasa, lai attiecīgās valsts, reģionālās un vietējās iestādes labāk apzinātos šādas rīcības ietekmi uz skarto cilvēku dzīvi un viņu ģimenēm, kā arī prasa, lai Komisija rūpīgi uzraudzītu dažādās dalībvalstīs īstenotās atšķirīgās politikas nostādnes un ar tām saistītos pasākumus, kas attiecas uz invaliditāti;

163.  atzīmē, ka dažām dalībvalstīm, kas ir ratificējušas CRPD, vēl ir jāizveido vai jāizraugās struktūras, kas īstenotu šo konvenciju un pārraudzītu tās īstenošanu, kā to paredz 33. pants; atzīmē, ka jau izveidoto struktūru un jo īpaši saskaņā ar 33. panta 2. punktu izveidoto pārraudzības satvaru darbību apgrūtina finanšu un cilvēkresursu trūkums un tas, ka nav stingra juridiskā pamata, ar kuru saskaņā šīs struktūras tiek izraudzītas;

164.  mudina visas dalībvalstis piešķirt pietiekamus finanšu un cilvēkresursu ssaskaņā ar 33. panta 2. punktu izveidotajiem pārraudzības satvariem tajos paredzēto funkciju pildīšanai; uzskata, ka tām arī būtu jāgarantē pārraudzības satvaru neatkarība, nodrošinot, ka to sastāvs un darbība atbilst cilvēktiesību aizsardzības un veicināšanas nolūkā izveidoto valsts iestāžu darbības principiem (Parīzes principiem), kā to paredz 33. panta 2. punkts, un ka tas būtu jāpapildina ar tiesisko regulējumu, kas skaidri nosaka minēto satvaru lomu un darbības jomu; mudina tās dalībvalstis, kas vēl nav izraudzījušās 33. pantā minētās struktūras, izdarīt to pēc iespējas drīzāk un nodrošināt tām resursus un pilnvaras, kas nepieciešami to pienākumu efektīvai pildīšanai un uzraudzībai saskaņā ar CRPD;

165.  uzsver, ka CRPD tīkls ir jāstiprina, lai atbilstīgi koordinētu CRPD īstenošanu ne tikai šajā tīklā, bet arī iestāžu starpā, tīkla darbībā un sanāksmēs aktīvi iesaistot personas ar invaliditāti un viņu pārstāvības organizācijas, kā arī cieši apspriežoties ar šīm personām un organizācijām;

166.  mudina ES iestādes, aģentūras un struktūras izveidot kontaktpunktus un uzsver, ka visos ĢD un ES iestādēs ir jāievieš horizontāls starpiestāžu koordinācijas mehānisms; prasa CRPD īstenošanas stratēģijā ietvert šim nolūkam vajadzīgos pasākumus;

167.  prasa nostiprināt starpiestāžu koordināciju starp dažādu ES iestāžu īstenošanas mehānismiem;

Konvencijas ievērošana ES iestāžu (civildienesta) darbībā

168.  uzskata, ka ir svarīgi, lai Lūgumrakstu komiteja rīkotu mērķorientētus pasākumus, kuros galvenā uzmanība tiek pievērsta lūgumrakstiem invaliditātes jomā, un uzsver, ka svarīga loma ir dialogam, kurā ieguldījumu sniedz dažādas ieinteresētās personas, tostarp citas attiecīgās Parlamenta komitejas, CRPD ES satvara dalībnieki, pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas pārstāv personas ar invaliditāti, un akadēmiskās aprindas;

169.  atzinīgi vērtē to, ka Lūgumrakstu komitejas 2015. gada 15. oktobrī rīkotā publiskā uzklausīšana “Personu ar invaliditāti aizsardzība no saņemto lūgumrakstu viedokļa” atbilda augstiem pieejamības standartiem, un iesaka nodrošināt, lai turpmāk visas Parlamenta komiteju sanāksmes būtu pieejamas personām ar invaliditāti;

170.  atzinīgi vērtē Braila raksta izmantošanu saziņā ar lūgumrakstu iesniedzējiem un mudina visas ES iestādes saziņā ar iedzīvotājiem izmantot zīmju valodu, viegli lasāmus formātus un Braila rakstu, lai uzturētu un pastiprinātu centienus iesaistīt iedzīvotājus iestāžu darbā un Eiropas projektā;

171.  prasa dalībvalstīm un ES iestādēm nodrošināt, lai plaši un efektīvi tiktu ziņots par iespējām piedalīties sabiedriskās apspriešanas procedūrās, izmantojot personām ar invaliditāti pieejamus komunikācijas līdzekļus, tādus kā Braila raksts un viegli lasāma teksta versijas;

172.  prasa dalībvalstīm un iestādēm nodrošināt, lai plaši un efektīvi tiktu ziņots par iespējām piedalīties apspriešanas procedūrās, izmantojot pieejamus komunikācijas līdzekļus, lai informācija tiktu sniegta arī citos formātos, tādos kā Braila raksts vai viegli lasāma teksta versijas, kā arī nodrošināt, lai atklātas uzklausīšanas un sanāksmes, kurās izskata tiesību aktu un politikas priekšlikumus, būtu pilnībā pieejamas personām ar invaliditāti, tostarp personām ar intelektuālās attīstības traucējumiem un mācīšanās grūtībām;

173.  uzsver, ka ir jāveicina personu ar invaliditāti efektīva līdzdalība un vārda brīvība publiskos pasākumos un sanāksmēs, kuras rīko iestādes vai kuras notiek to telpās, nodrošinot titrēšanu un zīmju valodas tulka pakalpojumus, dokumentus Braila rakstā un viegli lasāmos formātos;

174.  aicina Eiropas skolu valdi, tostarp Komisiju, nodrošināt iekļaujošu un kvalitatīvu izglītību Eiropas skolās saskaņā ar CRPD prasībām attiecībā uz daudzdisciplināriem novērtējumiem, bērnu ar invaliditāti iekļaušanu un saprātīgu pielāgojumu nodrošināšanu, vienlaikus garantējot vecāku ar invaliditāti iekļaujošu līdzdalību;

175.  aicina iestādes atbalstīt un sekmēt darbu, ko veic Eiropas Speciālās un iekļaujošās izglītības aģentūra;

176.  prasa ES pārskatīt noteikumus par kopīgo veselības apdrošināšanas shēmu, pensiju sistēmu un ar invaliditāti saistītos sociālās drošības un sociālās aizsardzības pasākumus, lai netiktu diskriminētas personas ar invaliditāti un viņām nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas, un inter alia aicina atzīt, ka ar invaliditāti saistītās veselības vajadzības būtu nošķiramas no slimības un jāveicina neatkarīga dzīve un strādāšana, pilnībā atmaksājot papildu izmaksas par aprīkojumu vai pakalpojumiem, kas nepieciešami darba veikšanai (piemēram, par Braila raksta printeri, dzirdes aparātu, zīmju valodas tulka pakalpojumiem, titrēšanas pakalpojumiem u. c.);

177.  mudina iestādes, aģentūras un struktūras nodrošināt, lai visi spēkā esošie civildienesta noteikumi tiktu pilnībā un efektīvi īstenoti atbilstīgi CRPD un lai iekšējie un īstenošanas noteikumi tiktu izstrādāti pilnīgā saskaņā ar CRPD noteikumus, kas būtu daļa no atklāta un personas ar invaliditāti iekļaujoša procesa nolūkā īstenot noslēguma apsvērumus;

178.  prasa paredzēt piemērotus, uz vajadzībām balstītus un CRPD atbilstīgus saprātīgus pielāgojumus personām ar invaliditāti vai cilvēkiem, kuru apgādībā ir ģimenes locekļi ar invaliditāti, kas strādā Eiropas iestāžu dienestā, īpašu vērību pievēršot to personu ar invaliditāti vajadzībām, kuras ir vecāki;

179.  mudina iestādes pieņemt visaptverošu darbā pieņemšanas, paturēšanas un paaugstināšanas politiku, tostarp veicinošus pagaidu pasākumus, ar ko strauji un noturīgi palielinātu ierēdņu vai darbinieku un praktikantu ar invaliditāti skaitu, tostarp ar psihosociālu un intelektuālās attīstības invaliditāti, kā to paredz Direktīvas 2000/78/EK 5. pants;

180.  iesaka sadarbībā ar organizācijām, kuras pārstāv personas ar invaliditāti, izstrādāt visaptverošus CRPD apmācības moduļus, galveno uzmanību pievēršot darbiniekiem, kas ir tiešā saskarē ar attiecīgajām personām, kā arī vadītājiem un publiskā iepirkuma procedūrām;

181.  mudina ES iestādes darīt pieejamu savā interneta vietnē publicēto saturu un lietojumprogrammas, tostarp iekštīklus un visus būtiskākos dokumentus un audiovizuālo saturu, kā arī nodrošināt savu ēku fizisku pieejamību;

182.  aicina Komisiju cieši sadarboties ar citām ES iestādēm, struktūrām un aģentūrām, kā arī ar dalībvalstīm, lai koordinētu efektīvu un sistemātisku pēcpasākumu veikšanu saistībā ar noslēguma konstatējumiem, iespējams, izmantojot stratēģiju CRPD īstenošanai;

183.  aicina ES un dalībvalstis, īstenojot attiecīgos noslēguma apsvērumus, nodrošināt apspriešanos un strukturētā un sistemātiskā veidā iesaistīt organizācijas, kas pārstāv personas ar invaliditāti;

184.  saistībā ar CRPD 35. pantu, ar ko dalībvalstīm, kuras parakstījušas šo konvenciju, uzliek par pienākumu iesniegt sākotnēju ziņojumu un sekojošus ziņojumus par konvencijas īstenošanu, uzskata, ka šādi ziņojumi būtu jāiesniedz ik pēc četriem gadiem un to izstrādē būtu jāiesaista personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijas;

o
o   o

185.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 23, 27.1.2010., 35. lpp.
(2) CRPD/C/EU/CO/1.
(3) CRPD/C/EU/Q/1.
(4) A/RES/64/142.
(5) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.
(6) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.
(7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0059.
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0321.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0320.
(10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0286.
(11) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0261.
(12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0208.
(13) OV C 75, 26.2.2016., 130. lpp.
(14) OV C 131 E, 8.5.2013., 9. lpp.
(15) OV C 212 E, 5.8.2010., 23. lpp.
(16) EST 2013. gada 11. aprīļa spriedums apvienotās lietās C-335/11 un C-337/11 HK Danmark, 29.–30. punkts; EST 2014. gada 18. marta spriedums lietā C-363/12 Z, 73. punkts; EST 2014. gada 22. maija spriedums lietā C-356/12 Glatzel, 68. punkts.
(17) FRA ziņojums: “Vardarbība pret bērniem ar invaliditāti: tiesību akti, politika un programmas Eiropas Savienībā” http://fra.europa.eu/sites/default/files/fra_uploads/fra-2015-violence-against-children-with-disabilities_en.pdf.
(18) FRA ziņojums “Vardarbība pret sievietēm: ES mēroga apsekojums. Galvenie rezultāti. http://fra.europa.eu/sites/default/files/fra-2014-vaw-survey-main-results-apr14_en.pdf.
(19) Van Straaten et al. (2015). Pašnovērtētās aprūpes vajadzības Nīderlandes bezpajumtniekiem ar iespējamu intelektuālu invaliditāti un bez tās: pusotru gadu ilgs pētījums. Health Soc Care Community, 2015. gada 1. oktobris. E-publikācija 2015. gada 1. oktobrī.
(20) EU–SILC, 2012. gada.
(21) OV C 56 E, 26.2.2013., 41. lpp.
(22) COM(2015)0615.
(23) OV C 45 E, 23.2.2010., 71. lpp.


Iebildumu izteikšana pret īstenošanas aktu: atļautās veselīguma norādes uz pārtikas produktiem
PDF 332kWORD 78k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 7. jūlija rezolūcija par projektu Komisijas regulai, ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 432/2012, ar ko izveido sarakstu ar atļautajām veselīguma norādēm uz pārtikas produktiem, kuras neattiecas uz slimības riska samazināšanu un uz bērnu attīstību un veselību (D44599/02 – 2016/2708(RPS))
P8_TA(2016)0319B8-0842/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas regulas projektu (D44599/02),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 1924/2006 par uzturvērtības un veselīguma norādēm uz pārtikas produktiem(1) un jo īpaši tās 13. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā minētās regulas 25. panta 1. punktā noteiktās komitejas 2016. gada 12. aprīļa atzinumu,

–  ņemot vērā 5.a panta 3. punkta b) apakšpunktu Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmumā 1999/468/EK, ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību(2),

–  ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 106. panta 2. un 3. punktu, kā arī 4. punkta c) apakšpunktu,

A.  tā kā Regulas (EK) Nr. 1924/2006 4. pants paredz, ka Komisijai līdz 2009. gada 19. janvārim ir jānosaka īpaši uzturvielu apraksti, kuri jāievēro attiecībā uz pārtikas produktiem vai atsevišķām pārtikas produktu kategorijām, lai uz tām būtu uzturvērtības vai veselīguma norādes, un nosacījumi uzturvērtības vai veselīguma norāžu izmantošanai pārtikas produktiem vai pārtikas produktu kategorijām, ievērojot uzturvielu aprakstus;

B.  tā kā saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1924/2006 2. panta 5. punktu „veselīguma norāde” ir jebkura norāde, kas pauž, liek domāt vai netieši norāda, ka pastāv saikne starp pārtikas produktu kategoriju, pārtikas produktu vai kādu tā sastāvdaļu un veselību;

C.  tā kā pastāv pamatotas bažas, ka apgalvojumi par to, ka kofeīns palīdz uzlabot modrību un koncentrēšanās spēju nepierāda saikni starp kofeīna lietošanu un „veselību”;

D.  tā kā Komisija vēl nav noteikusi šādus uzturvielu aprakstus;

E.  tā kā 250 ml enerģijas dzēriena skārdenē var saturēt līdz 27 g cukura un 80 mg kofeīna;

F.  tā kā saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas ieteikumu brīvo cukuru patēriņa rezultātā uzņemto kaloriju īpatsvaram gan pieaugušo, gan bērnu uzturā nevajadzētu pārsniegt 10 % no dienā uzņemto kaloriju daudzuma un ar vēl mazāku šo kaloriju īpatsvaru, kas nepārsniegtu 5 % (aptuveni 25 g) dienā, varētu panākt vēl labvēlīgāku ietekmi uz veselību(3);

G.  tā kā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) ar faktiem ir konstatējusi, ka liels cukura daudzums, kas tiek uzņemts, lietojot uzturā ar cukuru saldinātus dzērienus, var veicināt pieņemšanos svarā;

H.  tā kā ierosināto veselīguma norāžu lietošana, visticamāk, veicinās enerģijas dzērienu patēriņu un līdz ar to var pamatoti uzskatīt, ka cukura un kofeīna patēriņš ikdienas uzturā varētu pārsniegt ieteicamo maksimālo dienas devu;

I.  tā kā saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1924/2006 3. panta c) punktu veselīguma norāžu lietošana nedrīkst mudināt uz pārmērīgu pārtikas produktu patēriņu;

J.  tā kā Komisijas regulas projektā minētos apgalvojumus par to, ka kofeīns palīdz uzlabot modrību un koncentrēšanās spēju, nedrīkst piemērot pārtikai, kas paredzēta lietošanai bērniem un pusaudžiem;

K.  tā kā pusaudži veido enerģijas dzērienu patērētāju lielāko grupu;

L.  tā kā 68 % pusaudžu un 18 % bērnu regulāri lieto enerģijas dzērienus;

M.  tā kā enerģijas dzērienu ražošanas nozares brīvprātīgajā rīcības kodeksā par enerģijas dzērienu tirdzniecību un marķēšanu pausta tikai apņemšanās šādus dzērienus netirgot bērniem, kas jaunāki par 12 gadiem(4);

N.  tā kā praksē ir grūti kontrolēt to, lai enerģijas dzērieni ar ierosinātajām veselīguma norādēm netiktu pārdoti bērniem pat tad, ja tie ir paredzēti bērniem vai pusaudžiem, tātad norādījumiem par produkta lietošanu, kas jāsniedz līdz ar ierosinātajām veselīguma norādēm, vairs nav nozīmes; tā kā jebkurā gadījumā nekas neliedz pārdot šos dzērienus pusaudžiem;

O.  tā kā saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1924/2006 3. panta a) punktu uzturvērtības un veselīguma norāžu lietošana nedrīkst būt neskaidra vai maldinoša;

P.  tā kā nosacījums vai aizliegums, ar ko paredz, ka ierosinātās norādes nedrīkst lietot pārtikas produktiem, kurus tirgo bērniem vai pusaudžiem, nozīmētu, ka tās ir neskaidras attiecībā uz šādu pārtikas produktu iespējamu nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēka veselību;

Q.  tā kā Komisija (kā to apliecina ES Vispārējās tiesas spriedums lietā par dekstrozi) iepriekš ir atteikusies atļaut tādu veselīguma norāžu lietošanu, kas sniedz patērētājiem pretrunīgu vai neskaidru vēstījumu, pat ja attiecīgo norāžu lietošana būtu pieļaujama ar īpašiem nosacījumiem un/vai papildu paskaidrojumiem vai brīdinājumiem(5);

R.  tā kā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes zinātniskajā atzinumā par kofeīna nekaitīgumu secināts, ka nebija pieejama pietiekama informācija, uz kuru pamatojoties varētu noteikt nekaitīgas kofeīna lietošanas bāzes līmeni bērniem, bet ka tā lietošana 3 mg apmērā uz vienu ķermeņa svara kilogramu dienā droši vien neradītu bažas par kaitīgumu bērnu un pusaudžu veselībai(6);

S.  tā kā saskaņā ar norādi Regulas (EK) Nr. 1924/2006 3. panta c) punktā "uzturvērtības un veselīguma norāžu lietošana nedrīkst [..] mudināt vai attaisnot pārmērīgu pārtikas produktu patēriņu";

T.  tā kā 25 % pusaudžu, kas ir enerģijas dzērienu patērētāji, vienā lietošanas reizē izdzer trīs vai vairākas skārdenes un ierosinātās norādes varētu mudināt uz šo enerģijas dzērienu patēriņu vēl lielākā daudzumā;

U.  tā kā ierosinātais brīdinājuma uzraksts (norādījumi par produkta lietošanu) nesatur brīdinājumu par maksimālo patēriņu vienā lietošanas reizē, bet attiecas tikai uz maksimālo dienas devu;

V.  tā kā enerģijas dzērienu lietošana bērniem un pusaudžiem, kuri tos regulāri lieto, var izraisīt galvassāpes, bezmiegu un uzvedības problēmas,

1.  izsaka iebildumus pret Komisijas regulas projekta pieņemšanu;

2.  uzskata, ka Komisijas regulas projekts neatbilst Regulas (EK) Nr. 1924/2006 mērķim un saturam;

3.  prasa Komisijai atsaukt regulas projektu;

4.  aicina dalībvalstis apsvērt iespēju pieņemt noteikumus par to, kādā kārtībā dzērienus ar augstu kofeīna saturu vai pārtikas produktus ar pievienotu kofeīnu ir atļauts pārdot bērniem un pusaudžiem;

5.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 404, 30.12.2006., 9. lpp.
(2) OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp.
(3) http://apps.who.int/iris/bitstream/10665/149782/1/9789241549028_eng.pdf?ua=1
(4) http://www.energydrinkseurope.org/wp-content/uploads/2015/01/FINAL_EDE-Code-of-Practice_clean_250914.pdf
(5) 2016. gada 16. marta Vispārējās tiesas spriedums lietā T-100/15 Dextro Energy GmbH & Co.KG ECLI:EU:T:2016:150, 74. punkts.
(6) http://www.efsa.europa.eu/sites/default/files/consultation/150115.pdf

Juridisks paziņojums - Privātuma politika