Eiropas Parlamenta 2016. gada 15. septembra lēmums, ar ko apstiprina Julian King iecelšanu Komisijas locekļa amatā (C8-0339/2016 - 2016/0812(NLE))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 246. panta otro daļu,

–  ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu,

–  ņemot vērā Pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām 6. punktu(1) ,

–  ņemot vērā 2016. gada 25. jūnijā iesniegto Komisijas locekļa Jonathan Hill paziņojumu par atkāpšanos no amata,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 15. jūlija vēstuli, kurā Padome apspriedās ar Parlamentu par lēmumu, kas jāpieņem, vienojoties ar Komisijas priekšsēdētāju, par Julian King iecelšanu Komisijas locekļa amatā (C8-0339/2016),

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas 2016. gada 12. septembrī rīkoto Julian King uzklausīšanu un pēc šīs uzklausīšanas sagatavoto novērtējuma paziņojumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 118. pantu un XVI pielikumu,

1.  apstiprina Julian King iecelšanu par Komisijas locekli;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo lēmumu Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām.

(1) OV L 304, 20.11.2010., 47. lpp.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 15. septembra rezolūcija par Filipīnām (2016/2880(RSP))

P8_TA(2016)0349 RC-B8-0990/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas par stāvokli Filipīnās, īpaši 2016. gada 8. jūnija(1) rezolūciju par Pamatnolīgumu par partnerību un sadarbību starp Eiropas Savienību un Filipīnu Republiku, 2012. gada 14. jūnija(2) un 2010. gada 21. janvāra(3) rezolūciju,

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta runaspersonas 2016. gada 3. septembra paziņojumu par uzbrukumu Davao,

–  ņemot vērā diplomātiskās attiecības starp Filipīnām un ES (tolaik Eiropas Ekonomikas kopienu (EEK)), kuras tika izveidotas 1964. gada 12. maijā līdz ar Filipīnu vēstnieka Eiropas Ekonomikas kopienā iecelšanu,

–  ņemot vērā Filipīnu kā vienas no Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) dibinātājvalstīm statusu pēc Bangkokas deklarācijas parakstīšanas 1967. gada 8. augustā,

–  ņemot vērā Pamatnolīgumu par partnerību un sadarbību starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Filipīnu Republiku, no otras puses,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra Ban Ki-moon 2016. gada 8. jūnija paziņojumu par šķietamu apstiprinājumu nogalināšanas gadījumiem bez tiesas sprieduma,

–  ņemot vērā ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja (UNODC) 2016. gada 3. augusta paziņojumu par situāciju Filipīnās,

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra runaspersonas 2016. gada 4. septembra paziņojumu par Filipīnām,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2016. gada 4. septembra paziņojumu par teroristu uzbrukumu Filipīnās,

–  ņemot vērā ES pamatnostādnes par cilvēktiesībām,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR),

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Filipīnām un ES jau sen ir nodibinātas diplomātiskās, ekonomiskās, kultūras un politiskās attiecības;

B.  tā kā demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesības un dialogs ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir vienmēr bijusi svarīga daļa no divpusējām sarunām starp ES un Filipīnām;

C.  tā kā nesen ievēlētajai Filipīnu valdībai būs jārisina milzīgās problēmas attiecībā uz nevienlīdzības un korupcijas apkarošanu un miera procesa vadīšanu šajā valstī;

D.  tā kā nelegāla narkotiku tirdzniecība Filipīnās joprojām ir nopietna problēma valsts un starptautiskā līmenī; tā kā 2015. gadā saskaņā ar ASV Valsts departamenta ikgadējo pārskatu Kongresam, Filipīnu Narkotiku apkarošanas aģentūra (PDEA), kas ir galvenā narkotiku apkarošanas aģentūra valstī, ziņoja, ka 8 629 ciematu vai Davao pilsētas rajonu (aptuveni 20 % no valsts ciematiem) informējuši par narkotiku jomā izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, un tā kā Filipīnas uzskata par valsti, kurā patērē visvairāk metamfetamīnus Austrumāzijā;

E.  tā kā viena no galvenajām tēmām Rodrigo Dutertes prezidenta kampaņā bija apņemšanās izbeigt visu līmeņu ar narkotikām saistītu noziedzību visā valstī; tā kā vēlēšanu kampaņā un pirmajās dienās amatā prezidents R. Duterte atkārtoti mudināja tiesībaizsardzības aģentūras un sabiedrību nogalināt aizdomās turētos par narkotiku tirdzniecību, kas nav padevušies, kā arī narkotiku lietotājus;

F.  tā kā prezidents R. Duterte publiski paziņoja, ka viņš nevērsīsies pret tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem un iedzīvotājiem, kuri nogalinājuši narkotiku tirgotājus, kas pretojušies arestam;

G.  tā kā Filipīnu valsts policijas dati liecina, ka no 2016. gada 1. jūlija līdz 4. septembrim policija nogalinājusi vairāk nekā tūkstoti aizdomās turētos par narkotiku tirdzniecību un lietošanu, un tā kā policijas statistika papildus liecina, ka iepriekšējos divos mēnešos nezināmi uzbrucēji nogalinājuši vairāk nekā tūkstoti iespējamo narkotiku tirgotāju un lietotāju; tā kā saskaņā ar Al Jazeera vairāk nekā 15 000 aizdomās turētie saistībā ar narkotikām ir aizturēti, galvenokārt pamatojoties uz baumām un pieņēmumiem, kurus pauduši līdziedzīvotāji, un tā kā gandrīz 700 000 ir „brīvprātīgi” pieteikušies policijā un reģistrējušies ārstēšanai saskaņā ar Tokhang programmu, lai nekļūtu par policijas vai linčošanas upuriem;

H.  tā kā 2016. gada 8. jūnijā ANO ģenerālsekretārs Ban Ki-moon nosodīja virkni nogalināšanu bez tiesas sprieduma kā nelikumību un kā pamattiesību un brīvību pārkāpšanu;

I.  tā kā 2016. gada 18. augustā ANO īpašā referente ārpustiesas, tūlītēju vai patvaļīgu nāvessodu izpildes jautājumos Agnes Callamard un ANO īpašais referents jautājumos par tiesībām uz veselību Dainius Pūras, mudināja Filipīnu valdību izbeigt šo ārpustiesas nāvessodu izpildes un slepkavību vilni saistībā ar noziedzības un narkotiku apkarošanas kampaņas pastiprināšanu pret narkotiku tirgotājiem un lietotājiem;

J.  tā kā Filipīnu Senāts un Cilvēktiesību komiteja ir veikušas savu neatkarīgu izmeklēšanu par šiem nāves gadījumiem;

K.  tā kā Filipīnas bija viena no pirmajām valstīm Āzijā, kas 1987. gadā atcēla nāvessodu; tā kā pēc tam, kad nāvessods tika atjaunots, to otru reizi atcēla prezidentes Arroyo amata pilnvaru laikā 2006. gadā; tā kā prezidenta vēlēšanu kampaņas gaitā prezidents R. Duterte aicinājis to atkal atjaunot, jo īpaši attiecībā uz narkotiku nelegālu tirdzniecību, un tā kā likumprojekts šobrīd tiek izskatīts Kongresā;

L.  tā kā cits likumprojekts Kongresā ir iesniegts ar mērķi samazināt minimālo vecumu saukšanai pie kriminalatbildības no 15 gadiem līdz deviņiem;

M.  tā kā 2016. gada 2. septembra sprādzienā, par ko atbildību uzņēmās Abu Sayyaf un viņa līdzgaitnieki, Davao pilsētas tirgū vismaz 14 cilvēki gāja bojā un 70 tika ievainoti; tā kā Filipīnu Bruņotie spēki turpina militāro uzbrukumu ar IV saistītajiem Abu Sayyaf kaujiniekiem Sulu provinces dienvidu daļā;

N.  tā kā pēc uzbrukuma Filipīnu valdība pasludināja „ārkārtas stāvokli valstī, ņemot vērā pretlikumīgo vardarbību Mindanao”;

O.  tā kā 2016. gada 26. augustā Norvēģijas valdības aizbildnībā tika noslēgts beztermiņa pamiers starp Filipīnu valdību un NDFP (Filipīnu Nacionālo demokrātisko fronti), kas ir būtisks pavērsiens 47 gadu ilgajā partizānu karā, kurš, kā tiek lēsts, prasījis 40 000 cilvēku dzīvības;

P.  tā kā Filipīnas 2017. gadā pārņems ASEAN prezidentūru un tā kā prezidents R. Duterte ir paziņojis, ka „Filipīnas prezidentūras laikā mēs pievērsīsim īpašu uzmanību ASEAN kā reģionālisma modelim un globālo procesu dalībniecei, izvirzot priekšplānā tautas intereses”,

1.  stingri nosoda uzbrukumu nakts tirgū pilsētā Davao 2016. gada 2. septembrī un izsaka līdzjūtību upuru radiniekiem; uzsver, ka šajā nonāvēšanā vainīgos ir jāsauc pie atbildības, taču aicina ES delegāciju rūpīgi uzraudzīt „beztiesiskuma” izmantošanu; mudina visas valstis saskaņā ar savām saistībām un atbilstoši starptautiskajām tiesībām un attiecīgajām ANO Drošības Padomes rezolūcijām aktīvi sadarboties ar Filipīnu valdību un visām pārējām attiecīgajām iestādēm šajā jomā;

2.  stingri nosoda narkotiku tirdzniecību un narkomāniju Filipīnās; uzsver, ka narkotikas apdraud jauniešus Filipīnās un ir viena no visnopietnākajām problēmām sabiedrībā;

3.  saprot, ka Filipīnās miljoniem cilvēku ir negatīvi ietekmējusi augsta līmeņa narkotiskā atkarība un tās sekas; tomēr pauž bažas par ārkārtīgi lielo bojāgājušo skaitu policijas operācijās un linčošanas grupu uzbrukumos saistībā ar noziedzības un narkotiku apkarošanas kampaņas pastiprināšanu pret narkotiku tirgotājiem un lietotājiem un mudina Filipīnu valdību izbeigt pašreizējo ārpustiesas sodīšanas ar nāvi un slepkavību vilni;

4.  atzinīgi vērtē valdības nodomu samazināt augsto noziedzības un korupcijas līmeni valstī, bet aicina valdību pieņemt konkrētas un visaptverošas politikas un programmas, kam būtu jāaptver arī pasākumi, kuru mērķis ir profilakse un rehabilitācija, nekoncentrējoties īpaši tikai uz vardarbīgām represijām;

5.  ļoti atzinīgi vērtē prezidenta R. Dutertes iniciatīvu stiprināt miera procesu ar NDFP (Filipīnu Nacionālo demokrātisko fronti) un cer sagaidīt šā konflikta izbeigšanu visdrīzākajā nākotnē, ņemot vērā to, ka saskaņā ar sarunu plānu galīgo vienošanos par bruņotā konflikta izbeigšanu varētu panākt viena gada laikā;

6.  uzsver, ka reaģēšana uz narkotisko vielu nelikumīgu tirdzniecību, būtu jāīsteno pilnīgā saskaņā ar valsts un starptautiskajām saistībām;

7.  mudina iestādes nodrošināt, ka tiek ievērotas cilvēktiesības un pamatbrīvības saskaņā ar starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem un starptautiskiem instrumentiem, ko ratificējušas Filipīnas;

8.  mudina iestādes nekavējoties uzsākt izmeklēšanu saistībā ar neparasti lielo bojāgājušo skaitu policijas operāciju laikā;

9.  uzsver, ka UNODC ir gatavs turpināt sadarbību ar Filipīnām, lai narkotiku tirgotājus nodotu tiesai ar atbilstošām tiesiskām garantijām saskaņā ar starptautiskajiem standartiem un normām;

10.  ierosina nekavējoties ieviest valsts mehānismu spīdzināšanas novēršanai, kā paredzēts Konvencijā pret spīdzināšanu un tās fakultatīvajā protokolā;

11.  mudina Filipīnu valdību nosodīt linčotāju grupu darbības un izmeklēt viņu atbildību par slepkavībām; mudina Filipīnu iestādes veikt rūpīgu, tūlītēju, objektīvu un efektīvu izmeklēšanu, lai identificētu visus, kas atbildīgi, nododot viņus kompetentai un objektīvai civilai tiesai un piemērojot tiesību aktos paredzētās soda sankcijas;

12.  aicina Filipīnu valdību garantēt atbilstīgu aizsardzību cilvēktiesību aizstāvjiem, arodbiedrību pārstāvjiem un žurnālistiem;

13.  atzinīgi vērtē prezidenta R. Dutertes apņemšanos īstenot dezintoksikācijas programmas un aicina ES atbalstīt valdības centienus nodrošināt narkotiku lietotājiem atbilstīgu palīdzību atbrīvoties no atkarības un turpināt atbalstīt krimināltiesību sistēmas reformas Filipīnās;

14.  ierosina Filipīnām ratificēt Konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu un nogalināšanu bez tiesas sprieduma un savos valsts tiesību aktos atzīt piespiedu pazušanu un ārpustiesas sodīšanas ar nāvi par noziegumu;

15.  mudina Filipīnu Kongresu atturēties no atkārtotas nāvessoda ieviešanas un minimālā vecuma kriminālatbildībai samazināšanas;

16.  norāda, ka saskaņā ar visiem empīriskiem pierādījumiem nāvessods nepalīdz samazināt narkotiku noziedzību un tā atjaunošana iznīcinātu Filipīnu tiesu sistēmas ievērojamu sasniegumu;

17.  mudina ES izmantot visus pieejamos instrumentus, lai atbalstītu Filipīnu valdību tās starptautisko saistību cilvēktiesību jomā īstenošanā, īpaši saistību saskaņā ar pamatnolīgumu;

18.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Filipīnu valdībai un parlamentam, Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) dalībvalstu valdībām, Apvienoto Nāciju Organizācijas augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos un Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0263. (2) OV C 332 E, 15.11.2013., 99. lpp. (3) OV C 305 E, 11.11.2010., 11. lpp.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 15. septembra rezolūcija par Somāliju (2016/2881(RSP))

P8_TA(2016)0350 RC-B8-0989/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Somāliju,

–  ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta runaspersonas 2016. gada 27. februāra, 2016. gada 2. jūnija, 2016. gada 26. jūnija, 2016. gada 26. jūlija un 2016. gada 21. augusta paziņojumus par Somālijā notikušiem uzbrukumiem

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 18. jūlija un 2016. gada 15. februāra secinājumus par Somāliju,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Federica Mogherini paziņojumu par lēmumu attiecībā uz Somālijas vēlēšanu modeli 2016. gadā,

–  ņemot vērā jaunā kursa paktu, ko pieņēma 2013. gada 16. septembrī Briselē,

–  ņemot vērā ES 2011. gada septembra stratēģiju drošībai un attīstībai Sāhelā,

–  ņemot vērā ANO ziņojumu par vārda brīvību Somālijā, ko publiskoja 2016. gada 4. septembrī,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2016. gada 7. jūlija rezolūciju Nr. 2297 (2016),

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2016. gada 8. janvāra un 2016. gada 9. maija ziņojumus ANO Drošības padomei par Somāliju,

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes darba grupas 2016. gada 13. aprīļa ziņojumu par vispārējo regulāro pārskatu,

–  ņemot vērā nosodījumu, kuru izteica ANO ģenerālsekretāra īpašais pārstāvis Somālijā Michael Keating par viesnīcas uzspridzināšanu Mogadīšo 2016. gada 30. augustā,

–  ņemot vērā jaunāko vispārējo regulāro pārskatu par Somāliju, kas tika veikts ANO Cilvēktiesību padomē 2016. gada janvārī,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības misijas Somālijā (AMISOM) 2016. gada 2. septembra aicinājumu palīdzēt, lai novērstu improvizētu sprāgstierīču (ISI) izmantošanu Somālijā,

–  ņemot vērā AMISOM 2016. gada 26. jūlija paziņojumu, kurā ir izteikts nosodījums Mogadīšo veiktiem terora aktiem,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības Komisijas priekšsēdētāja (SRCC) īpašā pārstāvja Somālijā, vēstnieka Francisco Caetano Madeira 2016. gada 30. augusta paziņojumu, kurā viņš atzinīgi izsakās par Somālijas drošības spēkiem attiecībā uz uzbrukumu viesnīcai Mogadīšo,

–  ņemot vērā Kotonū partnerattiecību nolīgumu, kuru noslēdza ĀKK valstis un ES,

–  ņemot vērā Āfrikas Savienības Miera un drošības padomes paziņojumu, kas tika izdarīts tās 455. sanāksmē 2014. gada 2. septembrī, par terorisma un vardarbīga ekstrēmisma novēšanu un apkarošanu Āfrikā,

–  ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisijas uzdevumu sekmēt un aizsargāt cilvēktiesības un tautu tiesības, kas paredzētas Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartā,

–  ņemot vērā Āfrikas Vienotības organizācijas 1999. gadā pieņemto konvenciju par terorisma novēršanu un apkarošanu,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Somālija pēc divām pilsoņu kara, valsts varas īstenotās kontroles neesamības un terorisma desmitgadēm šobrīd piedzīvo izšķiroši svarīgo pārejas periodu; tā kā kopš 2012. gada, kad amatā stājās starptautiskās sabiedrības atbalstītā jaunā valdība, Somālija lēnām virzās stabilitātes virzienā, taču jaunās iestādes saskaras ar problēmām, ko rada Al-Qaeda pieslējušies Al-Shabab nemiernieki;

B.  tā kā, neskatoties uz to, ka ir pamanītas Somālijas valdības pozitīvās apņemšanās un tās gūtie politiska rakstura panākumi, piemēram, neatkarīgas Nacionālās cilvēktiesību komisijas izveide, nedrošība un politisko spēku savstarpējie cīniņi joprojām liedz panākt konkrētu virzību tiesiskuma un drošības nozares reformēšanā;

C.  tā kā civilā tiesu sistēma nedarbojas, Somālijas valdība izmanto militārās tiesas, lai izskatītu un pieņemtu spriedumus par civilpersonām, taču šīs tiesas negarantē civilpersonu aizstāvju tiesību ievērošanu; tā kā Nacionālajai izlūkošanas un drošības aģentūrai (NISA), kurai pagaidām nav tiesībaizsardzības pienākuma, ir piešķirtas plašas izmeklēšanas pilnvaras, kā rezultātā ievērojami tiek pārkāptas NISA aizturēto personu tiesības uz likumā paredzēto kārtību;

D.  tā kā Somālijas iedzīvotāji cīnās ar nerimstošajiem barbariskajiem uzbrukumiem, kurus īsteno kaujinieki grupējumu vadītāji un teroristi, un cieš no šo uzbrukumu sekām; tā kā 2016. gada 30. augustā Mogadīšo pie prezidenta pils tika nogalināti vismaz 10 cilvēki, tostarp kareivji un civiliedzīvotāji; tā kā 2016. gada 26. jūlijā Al-Shabab uzbruka Āfrikas Savienības bāzei Mogadīšo, nogalinot vismas 13 cilvēkus, tostarp ANO darbiniekus, un tā kā iepriekšējos mēnēšos ir saņemtas ziņas arī par citiem mīnmetēju uzbrukumiem, kuros ir gājuši bojā vairāk kā 100 cilvēki; tā kā Al-Shabab joprojām darbojas arī kaimiņvalstī Kenijā, kurā tā regulāri veic terora aktus;

E.  tā kā AMISOM — 22 000 vīru lielai Āfrikas Savienības miera uzturēšanas misijai — ir uzdots cita starpā samazināt Al-Shabab un citu bruņotās opozīcijas grupu radīto apdraudējumu, garantēt drošību, lai panāktu politisku procesu visos līmeņos un Somālijā īstenotu stabilizācijas, samierināšanās un mieru centienus, un nodrošināt pakāpenisku drošības kompetences pāreju no AMISOM Somālijas drošības spēkiem, kas notiks atkarībā no Somālijas drošības spēku spējām; tā kā AMISOM uzdevums ir pagarināts līdz 2017. gada 31. maijam — šo soli atzinīgi vērtēja parlaments;

F.  tā kā Uganda, kuras militārais kontingents šajā misijā ir vislielākais, paziņoja, ka tā savu vairāk kā 6 000 vīru lielo karaspēku no Somālijas atvilks līdz 2017. gada beigām; tā kā Āfrikas Savienība ir paziņojusi par tās plāniem atvilkt bruņotos spēkus pilnībā līdz 2020. gadam, darot zināmu, ka atbildība par drošību tiks pakāpeniski nodota Somālijas armijai, sākot ar 2018. gadu;

G.  tā kā AMISOM bruņotie spēki vairākkārt ir apsūdzēti smagu cilvēktiesību pārkāpumu izdarīšanā, tostarp par patvaļīgām slepkavošanām un dažiem seksuālās izmantošanas un ļaunprātības gadījumiem;

H.  tā kā drīzumā Somālijā paredzētais vēlēšanu process ir uzskatāms par izšķirošu notikumu Somālijas tautas dzīvē un tā kā tam būs ilgstošas sekas no Somālijas un plašāka reģiona drošības, stabilitātes un attīstības viedokļa;

I.  tā kā balsojums par Somālijas Federālā parlamenta augšpalātas deputātiem ir paredzēts 2016. gada 25. septembrī un balsojumam par Somālijas Federālā parlamenta apakšpalātas pārstāvjiem būtu jānotiek laikposmā no 2016. gada 24. septembra līdz 2016. gada 10. oktobrim; tā kā prezidents būtu jāievēlē abām palātām 2016. gada 30. oktobrī;

J.  tā kā vēlēšanu process būs izšķiroši svarīgs no to demokrātisko vispārējo vēlēšanu norises viedokļa, kuras 2020. gadā ir jāorganizē Nacionālajai neatkarīgajai vēlēšanu komisijai;

K.  tā kā Federālās netiešās vēlēšanu rīkošanas grupas (FIEIT) priekšsēdētājs Omar Mohamed Abdulle vēlreiz apstiprināja, ka 2016. gada vēlēšanu process notiks saskaņā ar grafiku un ka tas būs pārredzams un godīgs;

L.  ta kā vārda brīvība, kas ir vissvarīgākā no demokrātiskas valsts izveides viedokļa, joprojām tiek ievērojami ierobežota; tā kā nesen publicētajā ANO ziņojumā par vārda brīvību Somālijā ir teikts, ka žurnālisti, cilvēktiesību aizstāvji un politiskie vadītāji joprojām saskaras ar sarežģītu vidi, tostarp ar slepkavībām, ko galvenokārt veic Al-Shabab, arestiem, draudiem un kritisko plašsaziņas līdzekļu slēgšanu; tā kā iestādes šādus gadījumus izmeklē reti un reti sauc pie atbildības vainīgās personas;

M.  tā kā Nacionālajai izlūkošanas un drošības aģentūrai (NISA), kurai pagaidām nav tiesībaizsardzības pienākuma, ir piešķirtas plašas izmeklēšanas pilnvaras, kā rezultātā ievērojami tiek pārkāptas NISA aizturēto personu tiesības uz likumā paredzēto kārtību;

N.  tā kā saskaņā ar ANO ziņojumu attiecībā uz laikposmu 2014. gada janvāris–2016. gada jūlijs var secināt, ka ir notikuši 120 plašsaziņas līdzekļu darbinieku patvaļīgas apcietināšanas un aizturēšanas gadījumi; tā kā kopš 2015. gada janvāra no 48 arestētajiem žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem tikai desmit tiesāja tiesā;

O.  tā kā Somālija joprojām ir viena no valstīm, kurā ir pasaulē vislielākā un visvecākā pārvietoto personu kopiena — 1,1 miljons iekšzemē pārvietotu cilvēku —, tostarp aptuveni 400 000 tikai Mogadīšo vien dzīvojošo personu, un gandrīz 1 miljons bēgļu, kas mitinās Āfrikas raga reģionā; tā kā vienā pašā 2016. gadā ANO augstais komisārs bēgļu jautājumos (UNHCR) ziņoja, ka tās piespiedu izlikšanas no mājokļa un nedrošības dēļ, ko rada nerimstošā militārā karadarbība, tika pārvietotas vēl citas kopskaitā gandrīz 28 000 personas;

P.  tā kā 420 000 Somālijas bēgļu dzīvo nometnēs Kenijā un 350 000 Dadābas nometnē un tā kā Somālijas un Kenijas valdības un UNHCR ir vienojušies veicināt 10 000  bēgļu brīvprātīgu atgriešanos Somālijā — uz teritorijām, kuras nekontrolē Al-Shabab; tā kā Kenijas valdība 2016. gada maijā paziņoja, ka Dadābas bēgļu nometne, kas atrodas Kenijas ziemeļaustrumos, līdz gada beigām tiks slēgta;

Q.  tā kā joprojām tiek nogalināti, nelikumīgi aizturēti un bruņotajos spēkos iesaukti bērni, neskatoties uz to, ka Somālija 2015. gada janvārī ratificēja ANO konvenciju par bērna tiesībām un 2015. gada novembrī apstiprināja drošu skolu deklarāciju, apņemoties veikt konkrētus pasākumus, ar kuriem aizsargā studentus un izglītības iestādes;

R.  tā kā ES, izmantojot Eiropas Attīstības fondu, piešķīra EUR 286 miljonus (2014.–2020. gadā), pievēršot uzmanību Pakta īstenošanai, proti, valsts un miera veidošanai, nodrošinātībai ar pārtiku, noturībai un izglītībai; tā kā ES ir arī apņēmusies atbalstīt AMISOM ar Āfrikas Miera fonda starpniecību;

1.  pauž visdziļāko līdzjūtību nesenajos teroristu uzbrukumos Somālijā cietušajiem un viņu ģimenēm un pauž dziļu nožēlu par zaudētajām dzīvībām; vienlaikus pauž stingru nosodījumu tiem, kas veica šos uzbrukumus, kuri piedēvēti Al-Shabab nemiernieku grupai;

2.  prasa stiprināt valsts drošības arhitektūru un aizsargāt iedzīvotājus, kā arī starptautiskajai sabiedrībai sniegt papildu atbalstu AMISOM un Somālijas valdībai miera un stabilitātes veidošanā;

3.  atgādina, ka ilgtermiņa stabilitāti un mieru var panākt tikai ar sociālo integrāciju, ilgtspējīgu attīstību un labu pārvaldību, kas balstīta uz demokrātiskajiem principiem un tiesiskumu, pilnībā ievērojot cilvēka cieņu un tiesības;

4.  uzstāj, ka vajadzīgs visas puses iesaistošs dialogs starp valsts sociālajiem slāņiem, tostarp klaniem un ciltīm, kas veido Somālijas nāciju, lai nodrošinātu savstarpēju izpratni un panāktu vienprātību ilgstoša un stabila miera veidošanai;

5.  atzinīgi vērtē to, ka valdība un reģionālie līderi apstiprināja jaunu valsts drošības politiku, un aicina valdību paātrināt tās īstenošanu, ņemot vērā joprojām pastāvošos Al-Shabab radītos draudus;

6.  aicina ES un tās starptautiskos partnerus saglabāt spēcīgo apņemšanos sadarboties ar Somāliju, veidojot leģitīmas iestādes un Somālijas pārvaldītu drošības sektoru, lai apkarotu terorismu un nodrošinātu visu iedzīvotāju aizsardzību; uzsver, ka tas ir ļoti svarīgi Somālijas konstruktīvai attīstībai un reģiona drošībai;

7.  aicina Āfrikas Savienību (ĀS) nodrošināt, lai visas valstis, kas nodrošina karaspēku, veiktu informācijas apmaiņu ar CCTARC (AMISOM Civiliedzīvotāju zaudējumu izsekošanas, analīzes un reaģēšanas vienība) attiecībā uz ziņojumiem vai izmeklēšanām par civiliedzīvotāju zaudējumiem, ko izraisījis šo valstu karaspēks, un sniegtu šo informāciju arī ANO saskaņā ar ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 2297 (2016), un ņemtu vērā AMISOM darbības plānos;

8.  aicina valdību un ES ar tiesiskuma nodrošināšanu Somālijā saistīto darbību ietvaros nodrošināt, lai NISA tiktu regulēta ar efektīviem uzraudzības mehānismiem, un palielināt Somālijas kriminālizmeklēšanas departamenta (CID) tehniskās prasmes veikt rūpīgu un efektīvu izmeklēšanu, kurā tiek ievērotas tiesības;

9.  atzinīgi vērtē ĀS izmeklēšanu par apgalvojumiem par AMISOM karaspēka veiktu seksuālu vardarbību, prasa pilnībā īstenot ziņojumā izklāstītos ieteikumus un saskaņā ar ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 2272 (2016) mudina ĀS un valstis, kas nodrošina karaspēku, nodrošināt, ka apgalvojumi tiek pienācīgi un rūpīgi izmeklēti un ka atbildīgās personas tiek sauktas pie atbildības;

10.  prasa uzlabot ES īstenoto uzraudzību un spēju veidošanu, lai nodrošinātu saukšanu pie atbildības par AMISOM veiktajiem pārkāpumiem, jo īpaši ņemot vērā to, ka ES sniedz lielāko daļu finansējuma;

11.  uzsver, ka kopš 2012. gada ir panākts uzmundrinošs progress virzībā uz iekļaujošākām vēlēšanām un pārskatatbildīgu valdību; atzinīgi vērtē nacionālo līderu foruma lēmumu nākamajos divos gados veicināt politisko partiju veidošanu un reģistrāciju, gatavojoties 2020. gada vēlēšanām, kas pamatosies uz principu “viena persona — viena balss”, kā arī centienus atjaunot valsts iestādes un pieņemt svarīgus jaunus tiesību aktus par politiskajām partijām un neatkarīgas valsts cilvēktiesību komisijas izveidi; atzinīgi vērtē lēmumus palielināt sieviešu pārstāvību; uzsver, ka ārkārtīgi svarīgs ir ticams, iekļaujošs, pārredzams un pārskatatbildīgs vēlēšanu process, kas nodrošina ievēlētajiem līderiem nepieciešamo leģitimitāti;

12.  atzīst ANO Atbalsta biroja Somālijā (UNSOS) pozitīvo ieguldījumu, atbalstot AMISOM un ANO Palīdzības misijas Somālijā (UNSOM) panākumu sasniegšanu, piešķirot kareivjus un finanšu un materiālos resursus, lai nodrošinātu civiliedzīvotāju aizsardzību Somālijā;

13.  mudina Somālijas Nacionālo armiju un AMISOM veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai apturētu jebkādus kareivīgās Al-Shabab nemiernieku grupas mēģinājumus apturēt gaidāmo vēlēšanu procesu; uzsver, ka vēlēšanu procesa nodrošināšanai vajadzētu būt galvenajai prioritātei;

14.  nosoda to, ka drošības spēki vervē bērnus, lai izmantotu tos kā kareivjus un informatorus, tostarp izmantojot sagūstītos vai dezertējušos bērnus kareivjus; aicina Somālijas valdību izbeigt šo praksi;

15.  prasa veikt stingrākus pasākumus, lai aizsargātu bruņoto konfliktu skartos bērnus pret vervēšanu un izmantošanu bruņotajos spēkos un grupās; mudina iestādes uzskatīt, ka bērni, kas tiek turēti aizdomās par saistību ar Al-Shabab, primāri ir cietušie un par pamatprincipiem uzskatīt bērna intereses un starptautiskos aizsardzības standartus;

16.  atgādina, ka drošība nav iespējama bez attīstības un attīstība nav iespējama bez drošības; prasa panākt lielāku saskaņotību starp drošības un attīstības darbībām, stiprinot programmas, kuru mērķis ir gan veicināt ekonomisko un sociālo attīstību, gan cīnīties pret nepietiekamu attīstību un terorisma iemesliem un pamatu; atgādina par nepieciešamību nodrošināt pamatpakalpojumus un atbalstu atbrīvotajiem cilvēkiem, jo īpaši, lai nodrošinātu bēgļiem ilgtspējīgu reintegrāciju atgriešanās valstī; uzsver nepieciešamību paātrināt konsolidāciju Somālijas valsts administratīvajām struktūrām un iestādēm, kas sniedz šādus pakalpojumus;

17.  mudina Somālijas bēgļu uzņēmējvalstis, pieņemot lēmumus bēgļus sūtīt atpakaļ uz Somāliju, saglabāt reālistisku viedokli par drošības situāciju lielā daļā Somālijas;

18.  pauž dziļas bažas par uzbrukumiem humānās palīdzības sniedzējiem Somālijā; atkārtoti norāda, ka ir ļoti svarīgi ievērojot neatkarības un neitralitātes principus, sniedzot humāno palīdzību tiem, kam tā nepieciešama;

19.  atgādina, ka vārda brīvībai ir centrāla loma demokrātiskas valsts veidošanā un jo īpaši politisku pārmaiņu periodā; aicina Somālijas valdību pārskatīt kriminālkodeksu, jauno plašsaziņas līdzekļu likumu un citus normatīvos aktus, lai panāktu to atbilstību Somālijas starptautiskajām saistībām attiecībā uz tiesībām uz vārda brīvību un plašsaziņas līdzekļu brīvību;

20.  asi nosoda daudzās nogalināšanas un arestus, plaši izplatīto iebiedēšanu, kritiski svarīgu plašsaziņas līdzekļu slēgšanu, iekārtu konfiskāciju un tīmekļvietņu bloķēšanu; prasa Somālijas iestādēm steidzami veikt pasākumus, lai nodrošinātu pilnīgu izmeklēšanu par visiem pārkāpumiem saistībā ar tiesībām uz vārda brīvību un vainīgo saukšanu pie atbildības;

21.  izsaka atzinību UNSOM un ANO augstajam cilvēktiesību komisāram par 2016. gada 4. septembrī publicēto ziņojumu par tiesībām uz vārda brīvību Somālijā, kas ir pirmais ANO publiskais ziņojums par cilvēktiesībām Somālijā; aicina ANO vairāk sniegt publiskus ziņojumus;

22.  mudina iestādes pieņemt un īstenot atbilstošu tiesisko regulējumu un veikt nepieciešamās tiesu reformas, lai reaģētu uz cilvēku vajadzībām pēc tiesiskuma un aizsardzības, jo nesodāmība nav pieļaujama;

23.  pauž bažas par pārvietoto personu aizvien biežāku piespiedu izlikšanu no publiskās un privātās infrastruktūras Somālijas lielākajās pilsētās; atgādina, ka šai izraidīšanai ir jāatbilst attiecīgajam valsts un starptautiskajam regulējumam; aicina Somālijas federālo valdību un visus iesaistītos dalībniekus rast konkrētus risinājumus pārvietoto personu problēmām; aicina Somālijas valdību ar tās partneru atbalstu veidot tādus apstākļus, lai bēgļi varētu brīvprātīgi atgriezties ar cieņu, tiklīdz drošības situācija valstī būs atbilstoša;

24.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Āfrikas Savienībai, Somālijas prezidentam, premjerministram un parlamentam, ANO ģenerālsekretāram, ANO Drošības padomei, ANO Cilvēktiesību padomei un ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 15. septembra rezolūcija par Zimbabvi (2016/2882(RSP))

P8_TA(2016)0351 RC-B8-0995/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās Parlamenta rezolūcijas par Zimbabvi,

–  ņemot vērā vietējo ES paziņojumu par 2016. gada 12. jūlija vardarbību,

–  ņemot vērā vietējo ES paziņojumu par 2016. gada 9. martā notikušo Itai Dzamara nolaupīšanu,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 15. februāra Lēmumu 2016/220 (KĀDP), ar ko groza Lēmumu 2011/101/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Zimbabvi(1),

–  ņemot vērā vispārējo politisko nolīgumu, ko 2008. gadā parakstīja trīs galvenās politiskās partijas, proti, ZANU PF, MDC-T un MDC,

–  ņemot vērā 1981. gada jūnijā pieņemto Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu, ko Zimbabve ir ratificējusi,

–  ņemot vērā 1948. gada decembrī pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Zimbabves konstitūciju,

–  ņemot vērā Kotonū nolīgumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā Zimbabves tauta daudzu gadu garumā ir cietusi no autoritāra režīma, ko vada prezidents R. Mugabe, kurš saglabā savu varu ar korupcijas, vardarbības, negodīgu vēlēšanu un brutāla drošības aparāta palīdzību; tā kā Zimbabves tauta jau daudzus desmitus gadu nav izbaudījusi patiesu brīvību un daudzi, kuri ir jaunāki par trīsdesmit gadiem, ir pieredzējuši tikai nabadzības un vardarbīgu represiju skartu dzīvi;

B.  tā kā krīžu nomocītajā Zimbabvē no jauna pieaug nemieri saistībā ar naudas trūkumu, plaši izplatītu bezdarbu, valsts korupciju un iestāžu centieniem apspiest vārda brīvību un politisko opozīciju; tā kā sāk parādīties dažādi grupējumi, kuri cer sagaidīt laikposmu pēc R. Mugabes valdīšanas;

C.  tā kā kopš 2013. gada koalīcijas valdības krišanas ir apturēta Tendai Biti veiktā ekonomikas stabilizācija un valdības ieņēmumu palielināšana, atgriežoties pie patronāžas un kleptokrātijas sistēmas un baiļu atmosfēras; tā kā Zimbabve pašlaik saskaras ar smagāko ekonomisko krīzi kopš hiperinflācijas 2008. gadā; tā kā valdība ir patiesi bankrotējusi;

D.  tā kā kopš 2016. gada maija tūkstošiem demonstrāciju dalībnieku — neoficiālie tirgotāji, jaunieši bez darba un tagad arī profesionāļi — ir pulcējušies uz ielām vairākos Zimbabves pilsētu centros, lai protestētu pret darba zaudēšanu, masveida bezdarbu un valdības nespēju apmierināt iedzīvotāju ekonomiskās pamatvajadzības, proti, darba tirgu, kas nodrošina darbvietas, laikā darba samaksu saņemošus valsts iestāžu darbiniekus, uzticamu un stabilu valūtu un finansiāli pieejamu cenu režīmu; tā kā tikai armija regulāri saņem atalgojumu valūtā, kurai ir vērtība;

E.  tā kā protestu kustība, ko vada garīdznieks Evan Mawarire, izmantojot #ThisFlag atsauces tagu, ir ieguvusi atbalstu no baznīcām un vidusslāņa, kurš nekad agrāk neiesaistījās politikā uz ielām;

F.  tā kā 2016. gada 6. jūlijā opozīcijas kustība #ThisFlag aicināja piedalīties nacionālā streikā, protestējot pret valdības bezdarbību attiecībā uz korupciju, nesodāmību un nabadzību; tā kā streika rezultātā galvaspilsētā tika masveidā slēgti daudzi veikali un uzņēmumi un iestādes veica bargu vajāšanu;

G.  tā kā ar jūlija streiku saistītās sociālās kustības #Tajamuka vadītājs Promise Mkwananzi, kurš tika arestēts un kuram tika izvirzīta apsūdzība par vardarbības sabiedriskās vietās izraisīšanu, ir atbrīvots pret drošības naudu; tā kā 2016. gada jūlija protestu laikā tika apcietināta vēl viena #Tajamuka kustības aktīviste Linda Masarira, un viņa kopš tā laika joprojām atrodas apcietinājumā;

H.  tā kā daudzas demonstrācijas pašlaik tiek organizētas ar sociālo plašsaziņas līdzekļu starpniecību un tā kā Zimbabves iestādes ir bloķējušas piekļuvi internetam un WhatsApp īsziņu pakalpojumiem, lai radītu šķēršļus protestiem;

I.  tā kā demonstrāciju laikā simtiem cilvēku tika apcietināti; tā kā 2016. gada 26. augustā galvaspilsētā Hararē notika asiņainas sadursmes, jo policija neņēma vērā tiesas nolēmumu un izrēķinājās ar protestētāju tūkstošiem, kuri bija sapulcējušies Valsts vēlēšanu reformu programmas (NERA) paspārnē, lai paustu savu pretestību neīstenotajām vēlēšanu reformām pirms valsts 2018. gadā ar nepacietību gaidītajām vēlēšanām; tā kā daudzi no tiem, kuri tika aizturēti, joprojām atrodas ieslodzījumā, un nav zināma daudzu personu precīza atrašanās vieta;

J.  tā kā prezidents R. Mugabe ir valdījis kopš 1980. gada neatkarības iegūšanas, un viņš vēlas panākt savu ievēlēšanu no jauna, un tā kā vairāki viņa valdības locekļi ir nosodījuši aicinājumus veikt vēlēšanu reformu pirms 2018. gada vēlēšanām;

K.  tā kā neatkarības cīņu veterāni, kas iepriekš bija dedzīgo R. Mugabes vadošās partijas sabiedrotie, boikotēja viņa 2016. gada 8. augusta runu, nosodot viņa diktatorisko ievirzi un nespēju atrisināt smago ekonomisko krīzi, kas kopš 2000. gada sēj postu šajā valstī; tā kā prezidents šo boikotu uzskatīja par nodevību un aiz atriebības arestēja trīs Valsts neatkarības cīņu veterānu asociācijas biedrus;

L.  tā kā 2016. gada 2. septembrī policija izmantoja Normatīvo instrumentu Nr. 101A, lai aizliegtu jebkādas demonstrācijas Harares centrā, dažas stundas pirms tam, kad 18 politiskajām partijām galvaspilsētā bija paredzēta nozīmīga demonstrācija;

M.  tā kā 2016. gada 7. septembrī Augstā tiesa apturēja šo aizliegumu uz septiņām dienām un tā kā šis nolēmums tika pieņemts tikai dažas dienas pēc tam, kad prezidents R. Mugabe iejaucās tiesu varas neatkarībā, asi nosodot Zimbabves tiesnešu „nepārdomātos“ nolēmumus, kas pieļāva rīkot demonstrācijas pret viņa valdību;

N.  tā kā Zimbabves Cilvēktiesību komisija ir paziņojusi, ka pārtikas palīdzība, kas tiek izmantota, lai sniegtu palīdzīgu izsalkušajiem ciematu iedzīvotājiem, kurus ir skāruši sausuma apstākļi valstī, tika izdalīta saskaņā ar partijas vadlīnijām, Zanu PF amatpersonām neļaujot izdalīt pārtikas palīdzību opozīcijas partijas piekritējiem; tā kā Zimbabves valdība 2016. gada februārī paziņoja par krīzes stāvokli, lēšot, ka līdz 2017. gada janvārim aptuveni 4,5 miljoniem cilvēku būs nepieciešama pārtikas palīdzība un ka līdz pat pusi no lauku rajonu iedzīvotājiem sagaida bads;

O.  tā kā 2016. gada 9. martā apritēja pirmais gads kopš cilvēktiesību aizstāvja Itai Dzamara nolaupīšanas; tā kā Augstā tiesa noteica pienākumu valdībai veikt Itai Dzamara meklēšanu un reizi divās nedēļās ziņot tiesai par rezultātiem, kamēr tiks noteikta viņa atrašanās vieta;

P.  tā kā Zimbabve ir parakstījusi Kotonū nolīgumu, kura 96. pantā ir noteikts, ka cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana ir būtiska ĀKK un ES sadarbības sastāvdaļa;

Q.  tā kā neliela daļa no ES ierobežojošajiem pasākumiem, kas vērsti pret Zimbabves režīmu, 2016. gada februārī tika pagarināti līdz 2017. gada 20. februārim; tā kā prezidentam R. Mugabe, Grace Mugabe un Zimbabves aizsardzības rūpniecības pārstāvjiem joprojām tiks piemērota līdzekļu iesaldēšana un ceļošanas aizliegums; tā kā paliks spēkā ieroču embargo; tā kā ES iepriekš bija atcēlusi ierobežojumus 78 personām un 8 vienībām;

R.  tā kā saskaņā ar 11. Eiropas Attīstības fondu Zimbabves valsts indikatīvajai programmai (ZVIP) ir piešķirti EUR 234 miljoni laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam, lai pievērstu uzmanību trijām nozarēm, proti, veselības aprūpei, uz lauksaimniecību balstītai ekonomiskajai attīstībai un pārvaldībai un iestāžu izveidei,

1.  pauž nopietnas bažas to, ka Zimbabvē pēdējos mēnešos ir pieaugusi vardarbība pret demonstrāciju dalībniekiem; ar satraukumu atzīmē nesen izziņoto viena mēneša demonstrāciju aizliegumu; aicina Zimbabves valdību un visas partijas ievērot tiesības rīkot miermīlīgas demonstrācijas, lai risinātu patiesas bažas, un mudina Zimbabves iestādes izmeklēt apgalvojumus par pārliecīga spēka izmantošanu un citiem cilvēktiesību pārkāpumiem, ko veica Zimbabves policijas pārstāvji, un saukt viņus pie atbildības;

2.  pauž bažas par to, ka aizvien biežāk tiek patvaļīgi arestēti cilvēktiesību aizstāvji un tie, kuri iesaistās miermīlīgās un likumīgās demonstrācijās, un mudina ievērot tiesiskumu un konstitūciju;

3.  aicina Zimbabves iestādes nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot visus politiskos ieslodzītos;

4.  nosoda nesenos prezidenta R. Mugabes paziņojumus, kuros viņš uzbrūk tiesu varas pārstāvjiem Zimbabvē, un mudina Zimbabves iestādes neiejaukties tiesu varas iestāžu neatkarībā;

5.  atgādina, ka saskaņā ar Vispārējo politisko nolīgumu Zimbabve ir apņēmusies nodrošināt, ka gan tās tiesību akti, gan procesuālas tiesības un praktiskā darbība atbilst starptautiskajiem cilvēktiesību principiem un noteikumiem, tostarp tiem, kas paredz pulcēšanās, biedrošanās un vārda brīvību;

6.  vērš uzmanību un daudzu Zimbabves sieviešu īpašo stāvokli un nepieciešamību ievērot sieviešu tiesības;

7.  uzskata, ka Padomei un Komisijai ir rūpīgi jāanalizē, vai būtu lietderīga konkrētu ierobežotu pasākumu atkārtota piemērošana, vienlaikus skaidri nosakot, ka tie tiks atcelti un ka Zimbabvei tiks nodrošināta palīdzības pakete, tiklīdz tā skaidri nostāsies uz ceļa, kurš ved uz demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu, kā arī īpaši precizējot, ka palīdzība tiks sniegta, lai atbalstītu brīvu un taisnīgu vēlēšanu procesu un policijas reformas;

8.  aicina miermīlīgi nodot varu, pamatojoties uz brīvu un taisnīgu vēlēšanu procesu, tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu, lai panāktu brīvu, plaukstošu un plurālistisku demokrātiju;

9.  asi nosoda pārtikas palīdzības traucēšanu politiskos nolūkos; pauž bažas par turpmākiem pasākumiem, kuri varētu kaitēt lauksaimniecības ražai, un aicina veikt pasākumus uzturdrošības uzlabošanai;

10.  joprojām pauž bažas par Itai Dzamara nolaupīšanu; pieprasa ievērot habeas corpus un saukt pie atbildības tos, kuri ir vainīgi viņa nolaupīšanā;

11.  uzstāj, ka ES ir jānodrošina, lai Zimbabves valsts indikatīvajai programmai piešķirtais finansējums efektīvi risinātu attiecīgo nozaru problēmas, un aicina Zimbabves valdību ļaut Komisijai netraucēti piekļūt ES finansētiem projektiem un palielināt tās atvērtību tehniskajai palīdzībai saistībā ar kopīgi saskaņotajiem projektiem un programmām;

12.  uzsver, ka ES ir svarīgi uzsākt politisku dialogu ar Zimbabves iestādēm saskaņā ar Kotonū nolīguma 8. un 96. pantu, tādējādi apstiprinot ES apņēmību atbalstīt vietējos iedzīvotājus;

13.  mudina Dienvidāfrikas attīstības kopienu (SADC) un Nāciju sadraudzībai no jauna iesaistīties, palīdzot Zimbabvei atrast ceļu uz demokrātiju;

14.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Zimbabves valdībai un parlamentam, Dienvidāfrikas attīstības kopienai, Āfrikas Savienībai, Panāfrikas parlamentam, ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai un Nāciju sadraudzības ģenerālsekretāram.

(1) OV L 40, 17.2.2016., 11. lpp.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 15. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas ceļošanas dokumentu tādu trešo valstu valstspiederīgo atgriešanai, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi (COM(2015)0668 – C8-0405/2015 – 2015/0306(COD))

P8_TA(2016)0352 A8-0201/2016

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2015)0668),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 79. panta 2. punkta c) apakšpunktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0405/2015),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2016. gada 30. jūnija vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A8-0201/2016),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2016. gada 15. septembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/... par Eiropas ceļošanas dokumentu izveidi tādu trešo valstu valstspiederīgo atgriešanai, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi, un ar ko atceļ Padomes 1994. gada 30. novembra ieteikumu

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2016/1953.)

Eiropas Parlamenta 2016. gada 15. septembrī pieņemtie grozījumi priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par prospektu, kurš jāpublicē, publiski piedāvājot vērtspapīrus vai atļaujot to tirdzniecību (COM(2015)0583 – C8-0375/2015 – 2015/0268(COD))(1)

P8_TA(2016)0353 A8-0238/2016

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

[Grozījums Nr. 1, ja vien nav norādīts citādi]

EIROPAS PARLAMENTA GROZĪJUMI(2)

P8_TA(2016)0353 A8-0238/2016

attiecībā uz Komisijas priekšlikumu

P8_TA(2016)0353 A8-0238/2016

---------------------------------------------------------

P8_TA(2016)0353 A8-0238/2016

Priekšlikums

P8_TA(2016)0353 A8-0238/2016

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULAI
par prospektu, kurš jāpublicē, publiski piedāvājot vērtspapīrus vai atļaujot to tirdzniecību

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 114. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(3),

ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas atzinumu(4),

pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru(5),

tā kā:

(1)  Šī regula ir būtisks solis ceļā uz kapitāla tirgu savienības izveidi, kā izklāstīts Komisijas 2015. gada 30. septembra paziņojumā Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Rīcības plāns kapitāla tirgu savienības izveidei”. Kapitāla tirgu savienības mērķis ir palīdzēt uzņēmumiem izmantot daudzveidīgākus kapitāla avotus no jebkuras vietas Eiropas Savienībā (turpmāk “Savienība”), palielināt tirgu darbības efektivitāti un piedāvāt ieguldītājiem un noguldītājiem papildu iespējas ieguldīt savu naudu, lai sekmētu izaugsmi un radītu darbvietas.

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/71/EK(6) ir izklāstīti saskaņoti principi un noteikumi prospektam, kas jāsagatavo, jāapstiprina un jāpublicē, vērtspapīrus publiski piedāvājot vai atļaujot to tirdzniecību regulētā tirgū. Ņemot vērā izmaiņas likumdošanā un tirgū kopš tās stāšanās spēkā, minētā direktīva būtu jāaizstāj.

(3)  Informācijas atklāšana gadījumos, kad vērtspapīri tiek publiski piedāvāti vai pielaisti tirdzniecībai regulētā tirgū, ir būtiska, lai aizsargātu ieguldītājus, likvidējot informācijas neatbilstības starp tiem un emitentiem. Šādas atklāšanas saskaņošana ļauj izveidot pārrobežu pases mehānismu, kas veicina iekšējā tirgus efektīvu darbību attiecībā uz plašu vērtspapīru klāstu.

(4)  Atšķirīgas pieejas sadrumstalotu iekšējo tirgu, jo emitentiem, piedāvātājiem un personām, kas lūdz piekļuvi, dažādās dalībvalstīs būtu jāievēro dažādi noteikumi un vienā dalībvalstī apstiprinātus prospektus nebūtu iespējams izmantot citās dalībvalstīs. Bez saskaņota regulējuma, kas Savienībā nodrošinātu vienveidīgu informācijas atklāšanu un pases darbību, pastāv iespēja, ka atšķirības dalībvalstu tiesību aktos radītu šķēršļus iekšējā vērtspapīru tirgus vienmērīgai darbībai. Tādēļ, lai nodrošinātu iekšējā tirgus pienācīgu darbību un uzlabotu tā darbības apstākļus, jo īpaši attiecībā uz kapitāla tirgiem, un patērētājiem un ieguldītājiem garantētu augstu aizsardzības līmeni, ir lietderīgi Savienības līmenī prospektiem izveidot tiesisko regulējumu.

(5)  Ir lietderīgi un nepieciešams attiecībā uz informācijas atklāšanas noteikumiem, kad vērtspapīri tiek publiski piedāvāti vai ir atļauja veikt to tirdzniecību regulētā tirgū, izmantot tiesību aktu regulas veidā, lai nodrošinātu, ka tie noteikumi, kuri tiešā veidā uzliek pienākumus personām, kas iesaistītas vērtspapīru publiskā piedāvāšanā un vērtspapīru pielaidē tirdzniecībai regulētā tirgu, tiek piemēroti vienādi visā Savienībā. Tā kā prospektu noteikumu tiesiskais regulējums obligāti ietver pasākumus, kuri konkrēti precizē prasības attiecībā uz visiem dažādajiem aspektiem, kas piemīt prospektiem, pat nelielas atšķirības izmantotajā pieejā attiecībā uz vienu no šiem aspektiem var radīt būtiskus šķēršļus vērtspapīru pārrobežu piedāvājumiem, iekļaušanai vairākos sarakstos reguglētos tirgos un ES patērētāju aizsardzības noteikumiem. Tādēļ, izmantojot regulu, ko var piemērot tiešā veidā bez valstu tiesību aktu izveides, būtu jāsamazina iespēja, ka valsts līmenī tiek izmantoti atšķirīgi pasākumi, un būtu jānodrošina konsekventa pieeja, lielāka juridiskā noteiktība un jānovērš būtisku šķēršļu rašanās pārrobežu piedāvājumiem un iekļaušanai vairākos sarakstos. Regulas izmantošana arī Savienībā vairos uzticību tirgu pārredzamībai un mazinās regulējuma sarežģītību, kā arī meklēšanas un atbilstības nodrošināšanas izmaksas uzņēmumiem.

(6)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2010/73/ES(7) novērtēšanā tika atklāts, ka ar minēto direktīvu ieviestās konkrētās izmaiņas nav sasniegušas to sākotnējos mērķus un prospekta režīmam Savienībā ir nepieciešami turpmāki grozījumi, lai vienkāršotu un uzlabotu tā piemērošanu, palielinātu tā efektivitāti un pastiprinātu Savienības starptautisko konkurētspēju, tādējādi palīdzot samazināt administratīvos slogus.

(7)  Šīs regulas mērķis ir nodrošināt ieguldītāju aizsardzību un tirgus efektivitāti, vienlaikus uzlabojot vienoto kapitāla tirgu. Informācijas sniegšana, kas atbilstīgi emitenta un vērtspapīru īpašībām ir nepieciešama, lai ieguldītāji varētu pieņemt pamatotu lēmumu par ieguldījumu, kopā ar uzņēmējdarbības noteikumiem nodrošina ieguldītāju aizsardzību. Turklāt tāda informācija ir efektīvs līdzeklis, lai vairotu vērtspapīru uzticamību, un līdz ar to sekmētu vērtspapīru tirgu pienācīgu darbību un attīstību. Pienācīgs veids tādas informācijas publiskošanai ir prospekta publicēšana.

(8)  Šajā regulā norādītās informācijas atklāšanas prasības neattur dalībvalsti vai kompetento iestādi, vai biržu ar tās noteikumu kopumu piemērot citas konkrētas prasības saistībā ar vērtspapīru pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū (jo īpaši attiecībā uz korporatīvo pārvaldību). Tādas prasības nedrīkst tieši vai netieši ierobežot kompetentās iestādes apstiprināta prospekta sagatavošanu, tajā ietverto informāciju un tā izplatīšanu.

(9)  Šo regulu nevajadzētu piemērot tādiem vērtspapīriem, kas nav pašu kapitāla vērtspapīri un kurus izsniegusi dalībvalsts vai kāda no dalībvalsts reģionālajām vai vietējām iestādēm, starptautiska sabiedriskā organizācija, kurā piedalās viena vai vairākas dalībvalstis, Eiropas Centrālā banka vai dalībvalstu centrālās bankas, un tādējādi šai regulai nevajadzētu tos ietekmēt.

(10)  Lai nodrošinātu ieguldītāju aizsardzību, prospekta prasības darbības jomā būtu jāietver gan pašu kapitāla vērtspapīri, gan tādi vērtspapīri, kas nav pašu kapitāla vērtspapīri, kuri tiek publiski piedāvāti vai ir saņemta atļauja to tirdzniecībai regulētos tirgos. Daži no vērtspapīriem, uz kuriem attiecas šī regula, ļauj to turētājam iegādāties pārvedamus vērtspapīrus vai saņemt naudas summu, norēķinoties skaidrā naudā ar atsauci uz citiem instrumentiem, jo īpaši pārvedamiem vērtspapīriem, valūtām, procentu likmēm vai ienesīguma likmēm, precēm vai citiem indeksiem vai pasākumiem. Šī regula jo īpaši attiecas uz garantijām, segtām garantijām, sertifikātiem, depozitāriem sertifikātiem un konvertējamiem vērtspapīriem, piemēram, vērtspapīriem, kas konvertējami pēc ieguldītāja izvēles.

(11)  Lai nodrošinātu prospektu apstiprināšanu un pases piešķiršanu tiem, kā arī pārraudzītu atbilstību šai regulai, jo īpaši attiecībā uz reklamēšanas darbībām, katram prospektam jānorāda konkrēta kompetentā iestāde. Tādējādi šajā regulā būtu skaidri jānosaka, kura izcelsmes dalībvalsts ir visatbilstošākā, lai apstiprinātu prospektu.

(12)  Attiecībā uz vērtspapīru publiskiem piedāvājumiem, kuru kopējā samaksa Savienībā nepārsniedz EUR 1 000 000, prospekta izstrādes izmaksas saskaņā ar šo regulu, visticamāk, nebūs samērīgas ar paredzēto piedāvājuma peļņu. Tādēļ ir lietderīgi attiecībā uz tik neliela apjoma piedāvājumiem nepiemērot prasību par prospekta sagatavošanu saskaņā ar šo regulu. Dalībvalstīm nevajadzētu paplašināt šajā regulā paredzēto prasību par prospekta sagatavošanu tiem vērtspapīru piedāvājumiem, kuru kopējā samaksa ir zemāka nekā minētā robežvērtība. Turklāt dalībvalstīm būtu jāatturas no citu tādu informācijas atklāšanas prasību piemērošanas valsts līmenī, kuras varētu radīt nesamērīgu vai nevajadzīgu slogu saistībā ar tādiem piedāvājumiem un līdz ar to pastiprinātu iekšējā tirgus sadrumstalotību. Ja dalībvalstis valsts līmenī ievieš šādas informācijas atklāšanas prasības, tām par piemērojamajiem noteikumiem būtu jāinformē Komisija un EVTI.

(12a)  Komisijai būtu jāanalizē šādas valsts līmenī noteiktas informācijas atklāšanas prasības un analīzes rezultāti būtu jāiekļauj ar kolektīvo finansēšanu saistītajā darbā, ņemot vērā nepieciešamību novērst iekšējā tirgus sadrumstalotību. Ir svarīgi, lai regulatīvā vide Savienības līmenī uzņēmumiem nodrošinātu pietiekami daudz iespēju piesaistīt kapitālu. Tādēļ, lai nodrošinātu atbilstību kapitāla tirgu savienībai un lai veicinātu ieguldījumus, Komisijai būtu jāierosina regulējuma iniciatīva, lai reglamentētu un saskaņotu kolektīvās finansēšanas praksi Savienībā.

(13)  Turklāt, ņemot vērā Savienībā pastāvošo finanšu tirgu atšķirīgos apjomus, ir lietderīgi ļaut dalībvalstīm izlemt par tādu vērtspapīru publisko piedāvājumu atbrīvošanu no šajā regulā paredzētā prospekta sagatavošanas pienākuma, kuri nepārsniedz EUR 5 000 000. Konkrēti, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai savos valsts tiesību aktos noteikt robežvērtību no EUR 1 000 000 līdz EUR 5 000 000, kas norādīta kā piedāvājuma kopējā samaksa Savienībā 12 mēnešu periodā, sākot no kuras būtu jāpiemēro minētais atbrīvojums, ņemot vērā vietējo ieguldītāju aizsardzības līmeni, ko tās uzskata par pienācīgu. Dalībvalstīm vajadzētu informēt Komisiju un EVTI par izvēlēto robežvērtību. Vērtspapīru publiskajiem piedāvājumiem, kam piemēro šādu atbrīvojumu, nebūtu jāgūst labums no šajā regulā paredzētā pases piešķiršanas režīma. Turklāt šādos piedāvājumos būtu skaidri jānorāda, ka tas nav pārrobežu publiskais piedāvājums, un tos nevajadzētu aktīvi piedāvāt citu dalībvalstu ieguldītājiem.

(13a)  Ja dalībvalsts nolemj piemērot atbrīvojumu vērtspapīru publiskajiem piedāvājumiem, kuru kopējā samaksa nepārsniedz EUR 5 000 000, nekam šajā regulā nebūtu jāliedz šai dalībvalstij ieviest valsts līmeņa noteikumus, kas ļauj daudzpusējām tirdzniecības sistēmām noteikt saturu pielaides dokumentam, kas emitentam ir jāiesniedz, lai saņemtu sākotnējo pielaidi tirgot savus vērtspapīrus. Šādā gadījumā būtu atbilstīgi, ka šīs daudzpusējās tirdzniecības sistēmas dalībnieks nosaka, kā ir jāpārbauda tirdzniecības atļaujas dokuments, kuram varētu arī nebūt vajadzīgs kompetentās iestādes vai arī daudzpusējas tirdzniecības sistēmas izsniegts oficiāls apstiprinājums.

(14)  Ja vērtspapīru piedāvājums ir adresēts vienīgi ierobežotam ieguldītāju lokam, kuri nav kvalificēti ieguldītāji vai citi ieguldītāji, kas atbilst Regulas (ES) Nr. 345/2013 6. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem, prospekta sagatavošana rada nesamērīgu slogu, ņemot vērā to personu nelielo skaitu, kurām tiek izteikts piedāvājums, līdz ar to prospektu nevajadzētu pieprasīt. Tam būtu jāattiecas, piemēram, uz uzņēmuma vadītāju radiniekiem vai paziņām adresētu piedāvājumu.

(15)  Direktoru un darbinieku mudināšana turēt sava uzņēmuma vērtspapīrus var pozitīvi ietekmēt uzņēmuma pārvaldību un palīdzēt radīt ilgtermiņa vērtību, sekmējot darbinieku uzticību un līdzdalības sajūtu, saskaņojot attiecīgās akcionāru un darbinieku intereses un sniedzot darbiniekiem iespējas veikt ieguldījumu. Darbinieku iesaistīšanās savā uzņēmumā kā līdzīpašniekiem ir īpaši svarīga mazajos un vidējos uzņēmumos (MVU), kuros katram darbiniekam var būt svarīga loma uzņēmuma panākumu nodrošināšanā. Tādēļ prasību par prospekta sagatavošanu nevajadzētu piemērot tiem piedāvājumiem, kuri sniegti saskaņā ar darbiniekiem piešķirto vērtspapīru shēmu Savienībā, ja vien dokuments ir publiskots un tajā ietverta informācija par vērtspapīru skaitu un veidu un norādīti piedāvājuma iemesli un informācija par to, lai nodrošinātu ieguldītāju aizsardzību. Lai visiem direktoriem un darbiniekiem nodrošinātu vienādu piekļuvi darbiniekiem piešķirto vērtspapīru shēmām neatkarīgi no tā, vai viņu darba devējs veic uzņēmējdarbību Savienībā vai ārpus tās, vairs nevajadzētu pieņemt līdzvērtības lēmumu par trešo valstu tirgiem, ja vien iepriekš minētais dokuments tiek publiskots. Tādējādi visi darbiniekiem piešķirto vērtspapīru shēmu dalībnieki gūs labumu no vienādas attieksmes un informācijas.

(16)  Peļņu mazinošas akciju vai vērtspapīru emisijas, kas sniedz piekļuvi akcijām, bieži vien norāda uz darījumiem, kuriem ir būtiska ietekme uz emitenta kapitāla struktūru, perspektīvu un finansiālo stāvokli, par ko prospektā nepieciešams iekļaut informāciju. Savukārt, ja emitenta akcijas jau ir pielaistas tirdzniecībai regulētā tirgū, prospekts nebūtu vajadzīgs nevienai turpmākai tādu pašu akciju pielaidei tajā pašā regulētajā tirgū, tostarp gadījumos, kad tādas akcijas radušās citu vērtspapīru konvertēšanas vai maiņas, vai citu vērtspapīru piešķirto tiesību izpildes rezultātā, ja pielaistās jaunās akcijas veido ierobežotu daļu attiecībā uz tās pašas kategorijas akcijām, kuras jau emitētas tajā pašā regulētajā tirgū, ja vien tāda pielaide nav apvienota ar publisku piedāvājumu, kas ietilpst šīs regulas darbības jomā. Tas pats princips būtu vispārīgāk jāpiemēro vērtspapīriem, kurus var aizvietot ar tādiem vērtspapīriem, kas jau ir pielaisti tirdzniecībai regulētā tirgū.

(17)  Piemērojot “publiska vērtspapīru piedāvājuma” definīciju, izšķirošam kritērijam vajadzētu būt ieguldītāja spējai pieņemt individuālu lēmumu par vērtspapīru pirkšanu vai parakstīšanos uz tiem. Tādēļ, ja vērtspapīri tiek piedāvāti, saņēmējam nesniedzot individuālas izvēles iespēju, ieskaitot visus vērtspapīru piešķīrumus gadījumos, kad nav tiesību piešķīrumu noraidīt, tādiem darījumiem nebūtu jāietilpst šajā regulā paredzētajā “publiska vērtspapīru piedāvājuma” definīcijā.

(18)  Emitentiem, piedāvātājiem vai personām, kas lūdz atļaujai tirdzniecībai regulētā tādu vērtspapīru tirgū, kuriem nepiemēro pienākumu publicēt prospektu, vajadzētu būt tiesībām brīvprātīgi sagatavot pilnu prospektu vai attiecīgā gadījumā — ES izaugsmes prospektu atbilstīgi šai regulai. Tādēļ tiem vajadzētu būt iespējai izmantot vienotās pases sniegtās priekšrocības, ja viņi brīvprātīgi izvēlas ievērot šo regulu.

(19)  Prospektam nepieciešamās informācijas atklāšanu nevajadzētu pieprasīt piedāvājumiem, kuri paredzēti tikai kvalificētiem ieguldītājiem. Savukārt par jebkuru publisku tālākpārdošanu vai publisku tirgošanu, izmantojot pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū, jāpublicē prospekts.

(20)  Derīgs prospekts, ko sagatavojis emitents vai par prospekta sagatavošanu atbildīgā persona un kas ir publiski pieejams brīdī, kad vērtspapīri tiek galīgi izvietoti ar finanšu starpnieku palīdzību vai jebkurā vērtspapīru tālākā pārdošanā, sniedz pietiekamu informāciju ieguldītājiem, lai tie varētu pieņemt apzinātus ieguldījumu lēmumus. Tādēļ finanšu starpniekiem, kuri izvieto vai pēc tam tālāk pārdod vērtspapīrus, būtu jāpiešķir tiesības balstīties uz emitenta vai par prospekta sagatavošanu atbildīgās personas publicēto sākotnējo prospektu, ja vien tas ir derīgs un pienācīgi papildināts un emitents vai par prospekta sagatavošanu atbildīgā persona piekrīt tā izmantošanai. Emitentam vai par prospekta sagatavošanu atbildīgajai personai būtu jāļauj pievienot nosacījumus savai piekrišanai. Piekrišana izmantot prospektu, tostarp jebkādi tam pievienotie nosacījumi, būtu jānorāda rakstiskā nolīgumā, kas attiecīgajām pusēm ļauj novērtēt vērtspapīru tālākas pārdošanas vai galīgas izvietošanas atbilstību nolīgumam. Gadījumā, ja ir sniegta piekrišana prospekta izmantošanai, emitentam vai par sākotnējā prospekta sagatavošanu atbildīgajai personai vajadzētu būt atbildīgai par tajā norādīto informāciju un pamatprospekta gadījumā — par galīgo nosacījumu nodrošināšanu un iesniegšanu, un nebūtu jāpieprasa sagatavot vēl vienu prospektu. Tomēr gadījumā, kad emitents vai par šāda sākotnējā prospekta sagatavošanu atbildīgā persona nepiekrīt tā izmantošanai, finanšu starpniekam būtu jāpublicē jauns prospekts. Tādā gadījumā finanšu starpniekam vajadzētu būt atbildīgam par prospektā norādīto informāciju, tostarp par visu ar norādi iekļauto informāciju, un pamatprospekta gadījumā — par galīgajiem nosacījumiem.

(21)  Saskaņotai prospektā ietvertajai informācijai būtu jānodrošina vienāda ieguldītāju aizsardzība Savienības līmenī. Lai ieguldītajiem ļautu pieņemt pamatotu ieguldījumu lēmumu, saskaņā ar šo regulu sagatavotā prospektā būtu jāiekļauj ar ieguldījumu saistīta būtiska un nepieciešama informācija, kas ieguldītājam būtu pamatoti nepieciešama, lai varētu pamatoti novērtēt emitenta un jebkura garantijas devēja aktīvus un saistības, finansiālo situāciju, peļņu un zaudējumus un izredzes, kā arī no vērtspapīriem izrietošās tiesības. Šāda informācija būtu jāsagatavo un jāsniedz viegli analizējamā, kodolīgā un saprotamā veidā un jāpielāgo konkrētajam prospekta veidam, kas sagatavots saskaņā ar šo regulu, tostarp tiem prospektiem, kuros tiek ievērots vienkāršotais informācijas atklāšanas režīms par sekundārām emisijām un ES izaugsmes prospekta režīms. Prospektā nebūtu jāietver informācija, kas nav būtiska vai raksturīga attiecīgajam emitentam un vērtspapīriem, jo tādējādi netiktu sniegta tā informācija, kas ir svarīga ieguldītājiem, līdz ar to mazinot ieguldītāja aizsardzību. Tādēļ informācijai, ko iekļauj prospektā, vajadzētu būt pielāgotai, lai tā parādītu emitenta veidu un situāciju, vērtspapīru veidu, tā ieguldītāja veidu, kuram paredzēts piedāvājums, vai atļauju tirdzniecībai regulētā tirgū, kā arī šādu ieguldītāju iespējamās zināšanas un informāciju, kas ir tiem pieejama, jo ir tikusi publicēta saskaņā ar citām juridiskām vai regulatīvām prasībām.

(22)  Prospekta kopsavilkumam vajadzētu būt noderīgam informācijas avotam ieguldītājiem, jo īpaši privātajiem ieguldītājiem. Tam vajadzētu būt prospekta pastāvīgai daļai un būtu jākoncentrējas uz pamatinformācijas sniegšanu, kas ieguldītājiem nepieciešama, lai būtu iespējams izlemt par to, kurus vērtspapīru piedāvājumus un pielaides tirdzniecībai tie vēlas padziļināti izpētīt, pārbaudot prospektu kopumā, lai pieņemtu pamatotu ieguldījuma lēmumu. Iepriekš minētais nozīmē to, ka kopsavilkumā sniegtā informācija neatkārtojas prospekta pamattekstā, ja vien tas nav absolūti nepieciešams. Tādai pamatinformācijai būtu jāparāda būtiskās īpašības un saistītie riski, kas piemīt emitentam, jebkuram galvotājam un vērtspapīriem, kuri tiek piedāvāti vai ir atļauts veikt tirdzniecību regulētā tirgū, tostarp unikālie identifikatori, piemēram, piedāvājumā iesaistīto dalībnieku juridiskās personas identifikators (LEI) un starptautiskais vērtspapīru identifikācijas numurs (ISIN). Tajā būtu jāietver arī piedāvājuma vispārīgie noteikumi. Konkrēti, riska faktoru izklāstam kopsavilkumā būtu jāsastāv no konkrētiem atlasītiem riskiem, kurus emitents uzskata par visbūtiskākajiem ieguldītājam, kad tas pieņem ieguldījuma lēmumu. Riska faktoru aprakstam kopsavilkumā būtu jāattiecas uz konkrēto piedāvājumu, un tas jāsagatavo vienīgi ieguldītāju interesēs, nevis lai sniegtu vispārīgas ziņas par ieguldījuma risku vai lai ierobežotu emitenta, piedāvātāja vai jebkādu personu, kas darbojas viņa vārdā, atbildību.

(22a)  Kopsavilkumā būtu jāiekļauj skaidrs brīdinājums, norādot riskus, jo īpaši privātajiem ieguldītājiem, tādu vērtspapīru gadījumā, kurus emitējušas bankas, kurām veic iekšējo rekapitalizāciju saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/59/ES (Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīva)(8).

(23)  Prospekta kopsavilkumam vajadzētu būt īsam, vienkāršam, skaidram un ieguldītājiem viegli saprotamam. Tas būtu jāsagatavo skaidrā, vienkāršā valodā, sniedzot informāciju viegli pieejamā veidā. Tam nevajadzētu sastāvēt tikai no prospekta izvilkumiem vien. Ir lietderīgi kopsavilkumam noteikt maksimālo garumu, lai nodrošinātu, ka ieguldītāji netiek atturēti no tā lasīšanas, un mudinātu emitentus atlasīt to informāciju, kas ir svarīga ieguldītājiem. Izņēmuma gadījumos kompetentajai iestādei tomēr vajadzētu būt iespējai ļaut emitentam sagatavot garāku kopsavilkumu, kas nepārsniedz 10 drukātas A4 formāta lapas, ja tas ir nepieciešams emitenta uzņēmējdarbības sarežģītības, emisijas veida vai emitēto vērtspapīru veida dēļ un ja ieguldītājs varētu tikt maldināts, ja šī papildu informācija kopsavilkumā netiktu sniegta.

(24)  Lai prospekta kopsavilkumam nodrošinātu viendabīgu struktūru, būtu jāizveido vispārīgas iedaļas un apakšvirsraksti ar indikatīvu saturu, ko emitents aizpildītu ar īsiem, aprakstošiem skaidrojumiem un attiecīgā gadījumā arī ar skaitļiem. Ja emitenti sniedz informāciju godīgā un līdzsvarotā veidā, tiem būtu jāļauj pašiem izvēlēties to informāciju, kuru viņi uzskata par būtisku un nozīmīgu.

(25)  Prospekta kopsavilkums, cik vien iespējams, būtu jāveido pēc tā pamatinformācijas dokumenta parauga, kas paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1286/2014(9). Ja vērtspapīri ietilpst gan šīs regulas, gan Regulas (ES) Nr. 1286/2014 darbības jomā, būtu jāatļauj kopsavilkumā pilnībā atkārtoti izmantot pamatinformācijas dokumentā iekļauto informāciju, lai emitentiem līdz minimumam samazinātu atbilstības nodrošināšanas izmaksas un administratīvo slogu. Tomēr prasību izstrādāt kopsavilkumu nevajadzētu atcelt gadījumā, kad ir nepieciešams pamatinformācijas dokuments, jo tajā nav iekļauta pamatinformācija par emitentu un attiecīgo vērtspapīru publisko piedāvājumu vai pielaidi tirdzniecībai.

(26)  Civiltiesisko atbildību nevajadzētu piemērot nevienai personai, pamatojoties tikai uz kopsavilkumu, tostarp arī tulkojumu, ja vien tas nav maldinošs, neprecīzs vai pretrunā ar attiecīgajām prospekta daļām. Kopsavilkumā par to būtu jāietver skaidrs brīdinājums.

(27)  Emitentiem, kuri atkārtoti piesaista finansējumu kapitāla tirgos, būtu jāpiedāvā konkrēti reģistrācijas dokumentu un prospektu formāti, kā arī konkrētas procedūras to iesniegšanai un apstiprināšanai, lai tiem nodrošinātu lielāku elastīgumu un ļautu izmantot tirgus sniegtās iespējas. Jebkurā gadījumā šiem formātiem un procedūrām vajadzētu būt fakultatīviem atbilstīgi emitentu lēmumam.

(28)  Attiecībā uz visiem tiem vērtspapīriem, kuri nav pašu kapitāla vērtspapīri, tostarp gadījumos, kad tie tiek pastāvīgi vai atkārtoti emitēti vai veido daļu no piedāvājuma programmas, emitentiem būtu jāļauj sagatavot prospektu pamatprospekta veidā. Pamatprospektā un tā galīgajos nosacījumos būtu jāietver tāda pati informācija kā prospektā.

(29)  Ir lietderīgi precizēt, ka pamatprospekta galīgajos nosacījumos būtu jāiekļauj tikai konkrētajai emisijai raksturīgo vērtspapīru apraksta informācija, ko iespējams noteikt tikai konkrētās emisijas brīdī. Šo informāciju var veidot, piemēram, vērtspapīriem piešķirtais starptautiskais vērtspapīru identifikācijas numurs, emisijas cena, dzēšanas termiņš, kupons, izmantošanas datums, izmantošanas cena, izpirkšanas cena un citi nosacījumi, kuri nav bijuši zināmi pamatprospekta sagatavošanas brīdī. Ja pamatprospektā nav iekļauti galīgie nosacījumi, kompetentajai iestādei tie nav jāapstiprina, taču būtu tikai jāiesniedz ar to. Pārējā jaunā informācija, kas varētu ietekmēt vērtējumu par emitentu un vērtspapīriem, būtu jāiekļauj pamatprospekta papildinājumā. Nedz galīgos nosacījumus, nedz arī papildinājumu nevajadzētu izmantot, lai iekļautu tādu vērtspapīru veidu, kas pamatprospektā jau nav aprakstīts.

(30)  Saskaņā ar pamatprospektu emitentam kopsavilkums būtu jāsagatavo tikai par katru piedāvāto emisiju atsevišķi, lai samazinātu ieguldītāju administratīvos slogus un uzlabotu salasāmību. Tāds īpašs kopsavilkums būtu jāpievieno galīgajiem nosacījumiem un jāapstiprina kompetentajai iestādei tikai tad, ja galīgie nosacījumi ir iekļauti pamatprospektā vai tā papildinājumā.

(31)  Lai palielinātu pamatprospekta elastīgumu un rentabilitāti, emitentam būtu jāļauj sagatavot pamatprospektu kā atsevišķus dokumentus un izmantot vispārējo reģistrācijas dokumentu kā minētā pamatprospekta neatņemamu daļu, ja emitents ir biežs emitents.

(32)  Biežie emitenti būtu jāmudina sagatavot savus prospektus kā atsevišķus dokumentus, jo tādējādi ir iespējams samazināt to izmaksas attiecībā uz atbilstības nodrošināšanu šai regulai un ļaut tiem ātri reaģēt uz tirgus sniegtajām iespējām. Tādējādi emitentiem, kuru vērtspapīri ir pielaisti tirdzniecībai regulētos tirgos vai daudzpusējās tirdzniecības sistēmās, vajadzētu būt iespējai, bet ne pienākumam, katrā finanšu gadā sagatavot un publicēt vispārēju reģistrācijas dokumentu, kurā iekļauta juridiskā, uzņēmējdarbības, finanšu, grāmatvedības un akcionāru informācija un sniegts apraksts par emitentu attiecīgajā finanšu gadā. Līdz ar to emitentam būtu iespējams nodrošināt informācijas aktualitāti un sagatavot prospektu, kad tirgus apstākļi kļūst labvēlīgi piedāvājuma sniegšanai vai pielaides gūšanai, pievienojot vērtspapīru aprakstu un kopsavilkumu. Vispārējam reģistrācijas dokumentam vajadzētu būt daudzfunkcionālam, proti, tajā vajadzētu iekļaut tādu pašu informāciju neatkarīgi no tā, vai emitents to pēcāk izmanto, lai piedāvātu kapitālu, parādu vērtspapīrus vai atvasinātos instrumentus vai iegūtu pielaidi tirdzniecībai. Tam būtu jākalpo par avotu atsaucei uz emitentu, sniedzot ieguldītājiem un analītiķiem nepieciešamo minimālo informāciju, lai tie varētu pieņemt apzinātu vērtējumu par uzņēmuma uzņēmējdarbību, finansiālo stāvokli, peļņu un perspektīvām, pārvaldību un akcionāriem.

(33)  Emitentu, kurš ir iesniedzis vispārējo reģistrācijas dokumentu un saņēmis tā apstiprinājumu divus gadus pēc kārtas, var uzskatīt par kompetentajai iestādei labi zināmu. Tādēļ visus turpmākos vispārējos reģistrācijas dokumentus un jebkādus tajos izdarītos grozījumus būtu jāļauj iesniegt bez iepriekšēja apstiprinājuma un tie būtu jāpārskata, balstoties uz kompetentās iestādes ex post novērtējumu, ja minētā kompetentā iestāde to uzskata par nepieciešamu, izņemot gadījumus, kad šie grozījumi attiecas uz izlaidumu, vai būtisku kļūdu vai neprecizitāti, kas, visticamāk, maldinās sabiedrību attiecībā uz faktiem un apstākļiem, kuri ir svarīgi, lai emitents varētu veikt pamatotu novērtējumu. Katrai kompetentajai iestādei būtu jālemj par tādas pārskatīšanas biežumu, ņemot vērā, piemēram, tās vērtējumu par emitenta riskiem, iepriekš atspoguļotās informācijas kvalitāti vai laiku, kas pagājis kopš iesniegtā vispārējā reģistrācijas dokumenta pēdējās pārskatīšanas.

(34)  Emitentam būtu jāsniedz iespēja brīvprātīgi grozīt vispārējo reģistrācijas dokumentu, ja vien tas nav kļuvis par apstiprinātā prospekta neatņemamu daļu un, piemēram, ja emitenta organizācijā vai finanšu situācijā notikušas svarīgas izmaiņas, vai kompetentā iestāde ir pieprasījusi pārskatīšanu pēc tā iesniegšanas, ja nav tikuši ievēroti pilnīguma, saprotamības un konsekvences standarti. Tādi grozījumi būtu jāpublicē saskaņā ar tādiem pašiem režīmiem, kuri attiecas uz vispārējo reģistrācijas dokumentu. Konkrēti, kad kompetentā iestāde konstatē izlaidumu vai būtisku kļūdu, vai neatbilstību, emitentam būtu jāgroza savs vispārējais reģistrācijas dokuments un bez liekas kavēšanās šis grozījums jāpublisko. Tā kā netiek sniegts ne publisks piedāvājums, ne pielaide vērtspapīru tirdzniecībai, vispārējā reģistrācijas dokumenta grozīšanas procedūrai vajadzētu būt atšķirīgai no prospekta papildināšanas procedūras, kas būtu jāpiemēro tikai pēc prospekta apstiprināšanas.

(35)  Ja emitents sagatavo prospektu, kas sastāv no atsevišķiem dokumentiem, būtu jāapstiprina visas prospekta sastāvdaļas, tostarp vispārējais reģistrācijas dokuments un attiecīgā gadījumā tā grozījumi, ja tie pirms tam bija iesniegti kompetentajā iestādē, bet nebija apstiprināti. Attiecībā uz biežu emitentu pirms vispārējā reģistrācijas dokumenta publicēšanas nebūtu jāapstiprina nekādi tajā izdarītie grozījumi, bet vajadzētu paredzēt iespēju, ka tos ex post veidā pārbauda kompetentā iestāde.

(36)  Lai paātrinātu prospekta sagatavošanas procesu un sekmētu piekļuvi kapitāla tirgiem rentablā veidā, biežiem emitentiem, kuri izstrādā vispārējo reģistrācijas dokumentu, būtu jāpiešķir priekšrocība izmantot paātrinātu apstiprināšanas procesu, jo prospekta galvenā sastāvdaļa jau ir tikusi apstiprināta vai ir jau pieejama pārskatīšanai kompetentajā iestādē. Līdz ar to būtu jāsamazina prospekta apstiprināšanai nepieciešamais laiks, ja reģistrācijas dokuments ir sagatavots kā vispārējs reģistrācijas dokuments.

(37)  Pieņemot, ka emitents ievēro regulētās informācijas iesniegšanas, izplatīšanas un glabāšanas procedūras un termiņus, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/109/EK 4. un 5. pantā, tam būtu jāļauj publicēt Direktīvā 2004/109/EK(10) paredzētos gada un pusgada finanšu pārskatus kā daļu no vispārējā reģistrācijas dokumenta, ja vien emitenta izcelsmes dalībvalstis neatšķiras no šīs regulas un Direktīvas 2004/109/EK mērķiem un ja vien attiecībā uz valodas lietojumu vispārējā reģistrācijas dokumentā nav izpildīti Direktīvas 2004/109/EK 20. panta nosacījumi. Tādējādi būtu jāsamazina administratīvais slogs, ko rada vairākkārtējas iesniegšanas, neietekmējot publiski pieejamo informāciju vai šo pārskatu pārraudzību saskaņā ar Direktīvu 2004/109/EK.

(38)  Būtu jānosaka skaidrs prospekta derīguma termiņš, lai izvairītos no tādu ieguldījumu lēmumu pieņemšanas, kas ir balstīti uz novecojušu informāciju. Lai uzlabotu juridisko noteiktību, prospekta derīguma termiņam būtu jāsākas no tā apstiprināšanas brīža, turklāt šo brīdi kompetentajai iestādei ir viegli pārbaudīt. Vērtspapīru publisks piedāvājums saskaņā ar pamatprospektu drīkstētu pārsniegt pamatprospekta derīguma termiņu tikai tad, ja nākamais pamatprospekts tiek apstiprināts pirms tāda derīguma termiņa beigām un aptver nākamo piedāvājumu.

(39)  Pēc būtības informācija par nodokļiem, kurus piemēro ienākumiem no vērtspapīriem, prospektā var būt tikai vispārīga, kas atsevišķam ieguldītājam sniedz nelielas vērtības informāciju. Tā kā tādā informācijā jānorāda ne tikai tā valsts, kurā atrodas emitenta juridiskā adrese, bet arī tās valstis, kurās tiek sniegts piedāvājums vai lūgta pielaide tirdzniecībai, un kurās prospektam ir izsniegta pase, tādas informācijas sniegšana ir dārga un var aizkavēt pārrobežu piedāvājumus. Tādēļ prospektā būtu jāietver tikai brīdinājums par to, ka ieguldītāja dalībvalsts un emitenta reģistrācijas dalībvalsts nodokļu tiesību akti var ietekmēt no vērtspapīriem gūto ienākumu apmēru. Tomēr prospektā joprojām būtu jāiekļauj atbilstīgā informācija par nodokļu sistēmu, ja ierosinātais ieguldījums ietver konkrētu nodokļu režīmu, piemēram, gadījumā, kad ieguldīšana vērtspapīros ieguldītājiem piešķir labvēlīgu nodokļa režīmu.

(40)  Līdzko vērtspapīru kategorija ir pielaista tirdzniecībai regulētā tirgū, emitents ieguldītājiem atklāj attiecīgo informāciju saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 596/2014(11) un Direktīvu 2004/109/EK. Tāpēc par turpmākajiem šāda emitenta publiskajiem piedāvājumiem vai pielaidēm tirdzniecībai pilnīgs prospekts vairs nav tik steidzami jāsastāda. Tādēļ sekundāru emisiju gadījumā vajadzētu būt pieejamam atsevišķam vienkāršotam prospektam, un tā saturs būtu jāvienkāršo salīdzinājumā ar ierasto režīmu, ņemot vērā informāciju, kas jau ir atklāta. Tomēr ieguldītājiem būtu jāsaņem konsolidēta un labi strukturēta informācija par tādiem elementiem kā piedāvājuma nosacījumi un tā konteksts ▌. Tādēļ sekundārai emisijai paredzētajā vienkāršotajā prospektā būtu jāiekļauj attiecīgā samazinātā informācija, kas ieguldītājiem būtu pamatoti nepieciešama, lai saprastu emitenta un jebkura garantijas devēja prospektus, no vērtspapīriem izrietošās tiesības, kā arī emisijas iemeslus un tās ietekmi uz emitentu, jo īpaši apgrozāmā kapitāla pārskatu, informācijas atklāšānu par kapitalizāciju un parādsaistībām, ietekmi uz vispārējo kapitāla struktūru un kodolīgu tās attiecīgās informācijas kopsavilkumu, kura atklāta saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 596/2014 kopš iepriekšējās emisijas dienas.

(41)  Vienkāršotais sekundāro emisiju informācijas atklāšanas režīms būtu jāattiecina uz vērtspapīriem, kas tiek tirgoti MVU izaugsmes tirgos, jo to dalībniekiem saskaņā ar Direktīvu 2014/65/ES ir paredzēts izstrādāt un piemērot noteikumus, kas nodrošina, ka emitenti, kuru vērtspapīri tiek tirgoti tādās vietās, pastāvīgi atklāj atbilstīgu informāciju. Šis režīms būtu jāpiemēro arī daudzpusējām tirdzniecības sistēmām, kas nav MVU izaugsmes tirgus, ja šīm daudzpusējas tirdzniecības sistēmām piemēro informācijas atklāšanas prasības, kas līdzvērtīgas prasībām, kuras saskaņā ar Direktīvu 2014/65/ES ir paredzētas MVU izaugsmes tirgiem.

(42)  Vienkāršotajam sekundāro emisiju informācijas atklāšanas režīmam vajadzētu būt pieejamam izmantošanai tikai pēc tam, kad ir beidzies minimālais periods pēc emitenta vērtspapīru kategorijas sākotnējās pielaides tirdzniecībai. 18 mēnešu ilgam nogaidīšanas periodam vajadzētu nodrošināt, ka emitents vismaz vienreiz ir izpildījis savu pienākumu publicēt ikgadējo finanšu pārskatu saskaņā ar Direktīvu 2004/109/EK vai saskaņā ar MVU izaugsmes tirgus dalībnieka noteikumiem, vai arī ar daudzpusējo tirdzniecības sistēmu, kurai ir līdzvērtīgas informācijas atklāšanas prasības.

(43)  Viens no kapitāla tirgu savienības galvenajiem mērķiem ir sekmēt MVU piekļuvi finansējumam Savienības kapitāla tirgos. Tā kā tādiem uzņēmumiem parasti jāpiesaista salīdzinoši mazāki apjomi nekā citiem emitentiem, pilna prospekta sagatavošanas izmaksas var būt nesamērīgi augstas un līdz ar to var atturēt MVU no savu vērtspapīru publiskas piedāvāšanas. Tajā pašā laikā MVU, pateicoties to lielumam un darbības rezultātiem īsākā laika posmā, var būt pakļauti konkrētam ieguldījuma riskam, kas neskar lielākus emitentus, un tiem būtu jāatklāj pietiekami daudz informācijas ieguldītājiem, lai tie varētu pieņemt ieguldījumu lēmumu. Turklāt, lai veicinātu MVU izmanto kapitāla tirgus finansējumu, ar šo regulu būtu jānodrošina, ka īpaša vērība tiek pievērsta MVU izaugsmes tirgiem. MVU izaugsmes tirgi ir daudzsološs instruments, lai mazāki uzņēmumi, kas attīstās, varētu piesaistīt kapitālu. Tomēr šādu tirgu panākumi ir atkarīgi no to pievilcības konkrēta lieluma uzņēmumiem. Tāpat emitenti, kas publiski piedāvā vērtspapīrus, kuru kopējā samaksa Savienībā nepārsniedz EUR 20 000 000, gūtu labumu no vieglākas piekļuves kapitāla tirgu finansējumam, lai tie varētu attīstīties un pilnībā realizēt savu potenciālu, un tiem vajadzētu spēt piesaistīt līdzekļus par izmaksām, kas nav nesamērīgi augstas. Tādēļ ir atbilstīgi, ka ar šo regulu tiek izveidots konkrēts proporcionāls ES izaugsmes prospekta režīms, kas ir pieejams MVU, emitentiem, kuri publiski piedāvā vērtspapīrus, kurus atļaus tirgot regulētā MVU izaugsmes tirgū, un emitentiem, kas publiski piedāvā vērtspapīrus, kuru kopējā samaksa Savienībā nepārsniedz EUR 20 000 000. Tādēļ būtu jāpanāk pienācīgs līdzsvars starp rentablu piekļuvi finanšu tirgiem un ieguldītāju aizsardzību, kalibrējot to ES izaugsmes prospektā iekļauto informāciju, kas attiecas uz MVU, un, lai sasniegtu minēto mērķi, būtu jāizstrādā konkrēts MVU informācijas atklāšanas režīms. Pēc apstiprināšanas ES izaugsmes prospektiem būtu jāpiemēro šajā regulā paredzētais pases piešķiršanas režīms un tādēļ tiem vajadzētu būt derīgiem attiecība uz jebkuru visā Savienībā veiktu publisku vērtspapīru piedāvājumu.

(44)  Samazinātā informācija, kas jāatklāj ES izaugsmes prospektos, būtu jākalibrē tā, lai, veicot ieguldījumu emitētajos vērtspapīros, koncentrētos uz attiecīgā lieluma uzņēmumiem un to ieguldītājiem būtisko un saistošo informāciju un tai būtu jānodrošina samērīgums starp uzņēmuma lielumu un tā līdzekļu piesaistes vajadzībām, no vienas puses, un prospekta izstrādes izmaksām, no otras puses. Lai nodrošinātu, ka šādi uzņēmumi var sagatavot prospektus bez izmaksām, kas ir nesamērīgas ar šo uzņēmumu lielumu un līdz ar to līdzekļu piesaistes apmēru, ES izaugsmes prospekta režīmam vajadzētu būt elastīgākam nekā režīmam, ko piemēro uzņēmumiem regulētos tirgos, tādā mērā, kas ir saderīgs ar ieguldītājiem nepieciešamās atklātās pamatinformācijas nodrošināšanu.

(45)  Proporcionālajam informācijas atklāšanas režīmam ES izaugsmes prospektiem nevajadzētu būt piemērojamam gadījumos, kad vērtspapīrus paredzēts atļaut tirdzniecībai regulētā tirgū, jo ieguldītājiem regulētos tirgos būtu jājūtas drošiem par to, ka emitentiem, kuru vērtspapīrus viņi iegulda, piemēro tikai vienu informācijas atklāšanas noteikumu kopumu. Tādēļ regulētos tirgos nevajadzētu pastāvēt tādam divu līmeņu atklāšanas standartam attiecībā uz atļaujas sniegšanu vērtspapīru tirdzniecībai, kurš ir atkarīgs no emitenta lieluma.

(46)  ES izaugsmes prospektam vajadzētu būt standartizētam dokumentam, ko emitentam ir viegli aizpildīt, un tajā būtu jāiekļauj informācija par emitentu, vērtspapīriem un piedāvājumu. Komisijai vajadzētu izstrādāt deleģētos aktus, lai norādītu standartizētā ES izaugsmes prospekta samazināto saturu un formātu. Nosakot sīkas ziņas par proporcionālo informācijas atklāšanas režīmu ES izaugsmes prospektiem, Komisijai būtu jāņem vērā nepieciešamība nodrošināt, ka ES izaugsmes prospekts ir ievērojami un patiesi vieglāk sagatavojams nekā pilnais prospekts gan administratīvā sloga un izdošanas izmaksu ziņā, nepieciešamība atvieglot MVU piekļuvi kapitāla tirgiem, vienlaikus nodrošinot ieguldītāju pārliecību, ka ieguldījumi šādos uzņēmumos ir droši, kā arī būtu jāņem vērā nepieciešamība līdz minimumam samazināt izmaksas un slogu MVU, nepieciešamība noskaidrot konkrētus informācijas veidus, kas ir īpaši būtiski MVU, emitenta lielumu un to, cik ilgi tas darbojas, dažādos piedāvājumu veidus un šo piedāvājumu īpašības, kā arī tās informācijas dažādos veidus, kas ieguldītājiem nepieciešama saistībā ar dažādu veidu vērtspapīriem.

▌

(48)  Primārais mērķis riska faktoru iekļaušanai prospektā ir nodrošināt, ka ieguldītāji tādus riskus pienācīgi novērtē un līdz ar to pieņem ieguldījuma lēmumus, pilnībā pārzinot faktus. Tādēļ riska faktoros būtu jānorāda tikai tādi riski, kas ir būtiski un attiecas uz konkrēto emitentu un tā vērtspapīriem un kas tiek apstiprināti prospekta saturā. Prospektā nebūtu jāietver riska faktori, kas ir vispārīgi un kuri kalpo tikai kā saistību atruna, jo tie var novērst uzmanību no specifiskākiem riska faktoriem, par kuriem ieguldītājiem būtu jāzina, tādējādi neļaujot prospektā sniegt informāciju viegli analizējamā, kodolīgā un saprotamā veidā. EVTI būtu jāizstrādā pamatnostādnes, kā novērtēt riska faktoru specifiku un nozīmīgumu, lai palīdzētu kompetentajām iestādēm veikt riska faktoru pārbaudi tādā veidā, kas veicina to, ka emitenti atbilstoši un mērķtiecīgi informē par riska faktoriem.

(49)  Noteiktos gadījumos būtu jāatļauj prospektā neiekļaut sensitīvu informāciju, piemērojot atbrīvojumu, ko piešķir kompetentā iestāde, lai novērstu tādas situācijas, kuras kaitē emitentam.

(50)  Dalībvalstis publicē apjomīgu informāciju par savu finansiālo situāciju, un šāda informācija parasti ir pieejama publiskajā apritē. Tādējādi, ja kāda dalībvalsts garantē vērtspapīru piedāvājumu, šāda informācija prospektā nebūtu jāsniedz.

(51)  Atļaujot emitentiem prospektā ar norādi iekļaut tādus dokumentus, kuri satur prospektā vai pamatprospektā atklājamo informāciju, ar noteikumu, ka ar norādi iekļautie dokumenti ir iepriekš publicēti elektroniskā veidā, būtu jāveicina prospektu sastādīšanas procedūra un jāsamazina emitentu izdevumi, neapdraudot ieguldītāju aizsardzību. Tomēr šo prospekta vienkāršošanas un izstrādes izmaksu samazināšanas mērķi nevajadzētu īstenot, ja tiek kaitēts citām interesēm, kuras prospektam ir paredzēts aizsargāt, tostarp attiecībā uz informācijas pieejamību. Attiecībā uz valodu, kas izmantota ar norādi iekļautajā informācijā, būtu jāievēro uz prospektiem attiecināmā valodas režīma prasības. Ar norādi iekļautā informācija var attiekties uz vēsturiskiem datiem, taču, ja šī informācija būtisku izmaiņu dēļ vairs nav svarīga, tas būtu skaidri jānorāda prospektā un būtu arī jāsniedz atjauninātā informācija. Turklāt biežiem emitentiem vajadzētu būt iespējai pēc saviem ieskatiem iekļaut vispārējā reģistrācijas dokumentā jebkādas izmaiņas, izdarot prospektā dinamisku atsauci. Šāda dinamiska atsauce nodrošinātu, ka lasītājam vienmēr tiek dota norāde uz jaunāko vispārējā reģistrācijas dokumenta versiju, tādējādi iztiekot bez papildinājuma. Dinamiskās atsauces izmantošanai papildinājuma vietā nevajadzētu ietekmēt ieguldītāja atteikšanās tiesības.

(52)  Būtu jāpastāv iespējai prospektā ar norādi iekļaut jebkuru regulēto informāciju ▌. Emitentiem, kuru vērtspapīri tiek tirgoti daudzpusējā tirdzniecības sistēmā, un emitentiem, kuri ir atbrīvoti no ikgadējo un pusgada finanšu pārskatu publicēšanas saskaņā ar Direktīvas 2004/109/EK 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu, arī jārada iespēja prospektā ar norādi iekļaut visu vai daļu no to gada vai starpposma finanšu informācijas, revīzijas ziņojumiem, finanšu pārskatiem, vadības ziņojumiem vai paziņojumiem par korporatīvo pārvaldību pēc to elektroniskas publicēšanas.

(53)  Ne visiem emitentiem ir pieejama adekvāta informācija un norādes par kontroles un apstiprinājuma procesu un soļiem, kuri jāievēro, lai apstiprinātu prospektu, jo dalībvalstu kompetentajām iestādēm ir dažādas pieejas. Ar šo regulu būtu jālikvidē minētās atšķirības, saskaņojot noteikumus, kurus piemēro kontroles un apstiprināšanas procesam, un racionalizējot apstiprināšanu, ko veic dalībvalstu kompetentās iestādes, lai nodrošinātu, ka visas kompetentās iestādes izmanto konverģentu pieeju, kad tās pārbauda prospektā iekļautās informācijas pilnīgumu, konsekvenci un saprotamību. Norādījumiem par to, kā lūgt prospekta apstiprināšanu, vajadzētu būt publiski pieejamiem kompetento iestāžu tīmekļa vietnēs. EVTI būtu jāpiešķir galvenā loma uzraudzības konverģences veicināšanā šajā jomā, izmantojot savas pilnvaras saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1095/2010(12). Konkrēti, EVTI saskaņā ar šo regulu un pienācīgā laika periodā, pirms tiek veikta šīs regulas pārskatīšana, un saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1095/2010 būtu jāveic kompetento iestāžu darbību salīdzinoša izvērtēšana. EVTI būtu jāizstrādā centrāla darbplūsmas sistēma, kas aptvertu prospekta apstiprināšanas procesu, sākot no ierosināšanas līdz pat apstiprinājumam, ļaujot kompetentajām iestādēm, EVTI un emitentiem pārvaldīt un uzraudzīt apstiprinājuma pieprasījumus tiešsaitē. Šāda sistēma sniegtu pamatinformāciju un ļautu EVTI un kompetentajām iestādēm visā Savienībā veicināt prospektu apstiprināšanas procesu un procedūru konverģenci un nodrošināt, ka turpmāk prospekti visā Savienības teritorijā tiek apstiprināti vienādi.

(53a)  EVTI kopā ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm būtu jāizvērtē centrālās darbplūsmas sistēmas struktūra, finansēšana un darbība kapitāla tirgu savienības kontekstā.

(54)  Lai sekmētu piekļuvi dalībvalstu tirgiem, ir svarīgi, lai maksa, ko kompetentās iestādes iekasē par prospektu un ar to saistīto dokumentu apstiprināšanu un iesniegšanu, ir pamatota un tiek atklāta. Nosakot maksu, ko iekasē no emitentiem, kuru veic uzņēmējdarbību trešā valstī, būtu jāatspoguļo šādas emitēšanas radītais slogs.

(55)  Tā kā internets nodrošina vieglu piekļuvi informācijai, apstiprinātais prospekts vienmēr būtu jāpublicē elektroniskā veidā, lai ieguldītājiem nodrošinātu vieglāku piekļuvi. Prospekts būtu jāpublicē tam veltītā iedaļā emitenta, piedāvātāja vai personas, kas lūdz pielaidi, tīmekļa vietnē vai attiecīgā gadījumā to finanšu starpnieku tīmekļa vietnē, kas izvieto vai pārdod vērtspapīrus, tostarp maksājuma pārstāvjiem, vai tā regulētā tirgus tīmekļa vietnē, kurā ir vēlme gūt piekļuvi tirdzniecībai, vai daudzpusējas tirdzniecības sistēmas dalībnieka tīmekļa vietnē, un kompetentajai iestādei tas jāpārsūta EVTI kopā ar attiecīgajiem datiem, kas ļauj to klasificēt. EVTI būtu jānodrošina centralizēts prospektu glabāšanas mehānisms, kas sabiedrībai ļautu tam piekļūt bez maksas un izmantot attiecīgos meklēšanas rīkus. Lai nodrošinātu ieguldītājiem piekļuvi ticamiem datiem, ko var savlaicīgi un efektīvi izmantot un analizēt, prospektos iekļautajai pamatinformācijai, piemēram, vērtspapīru ISIN un emitentu, piedāvātāju un galvotāju LEI, vajadzētu būt mašīnlasāmai, tostarp arī metadatu izmantošanas gadījumā. Prospektiem vajadzētu būt publiski pieejamiem vismaz 10 gadus pēc to publicēšanas, lai nodrošinātu, ka to publiskošanas derīguma termiņš saskaņā ar Direktīvu 2004/109/EK sakrīt ar gada un pusgada finanšu pārskatu termiņu. Tomēr prospektiem vienmēr vajadzētu būt pēc ieguldītāju pieprasījuma pieejamiem pastāvīgā informācijas nesējā ▌bez maksas.

(56)  Vēl ir arī nepieciešams saskaņot reklāmas, lai novērstu sabiedrības uzticības mazināšanos un neradītu aizspriedumus par finanšu tirgu pienācīgu darbību. Reklāmu godīgums un precizitāte, kā arī to saskanība ar prospekta saturu ir ārkārtīgi svarīga, lai aizsargātu ieguldītājus, tostarp privātos ieguldītājus. Neskarot šajā regulā paredzēto pases piešķiršanas režīmu, šāda pārraudzība ir neatņemama kompetento iestāžu pienākuma daļa. Tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kurā reklāmas tiek izplatītas, vajadzētu būt pilnvarām kontrolēt tādu reklāmas darbību, kas attiecas uz vērtspapīru publisko piedāvājumu vai atļauju veikt tirdzniecību regulētā tirgū, atbilstību šajā regulā minētajiem principiem. Vajadzības gadījumā izcelsmes dalībvalstij būtu jāpalīdz tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kurā reklāmas tiek izplatītas, novērtēt reklāmas atbilstību prospektā norādītajai informācijai. Neskarot 30. panta 1. punktā noteiktās pilnvaras, rūpīgajām pārbaudēm, ko kompetentās iestādes veic attiecībā uz reklāmu, nevajadzētu būt priekšnosacījumam vērtspapīru publiskam piedāvājumam vai atļaujai tirdzniecībai kādā uzņēmējā dalībvalstī.

(57)  Ieguldītājiem būtu pienācīgi jāizvērtē jebkāds svarīgs jauns faktors, būtiska kļūda vai neprecizitāte, kas varētu ietekmēt ieguldījuma vērtējumu pēc prospekta publicēšanas, bet pirms piedāvājuma slēgšanas vai tirdzniecības uzsākšanas regulētā tirgū, un tādēļ bez liekas kavēšanās jāapstiprina un jāizplata prospekta papildinājums.

(58)  Lai uzlabotu juridisko noteiktību, būtu skaidri jānorāda attiecīgie termiņi, kuru laikā emitentam jāpublicē prospekta papildinājums, un ieguldītājiem pēc papildinājuma publicēšanas ir tiesības atsaukt savu piekrišanu piedāvājumam. No vienas puses, pienākums papildināt prospektu būtu jāpiemēro līdz piedāvājuma perioda galīgajai slēgšanai vai laikam, kad sākas tādu vērtspapīru tirdzniecība regulētā tirgū, atkarībā no tā, kas notiek vēlāk. No otras puses, tiesības atsaukt piekrišanu būtu jāpiemēro tikai tad, ja prospekts attiecas uz vērtspapīru publisku piedāvājumu un jaunais faktors, kļūda vai neprecizitāte radās pirms piedāvājuma galīgās slēgšanas un vērtspapīru piegādes. Tādējādi atsaukšanas tiesības būtu jāsaista ar jaunā faktora, kļūdas vai neprecizitātes laiku, kas ir par iemeslu papildinājuma izveidei, un būtu jāpieņem, ka tāds būtisks notikums ir radies piedāvājuma darbības laikā un pirms vērtspapīru piegādes. Lai uzlabotu juridisko noteiktību, prospekta papildinājumā būtu jānorāda konkrēts atteikuma tiesību beigu termiņš. Finanšu starpniekiem būtu jāveicina procedūras gadījumos, kad ieguldītāji izmanto tiesības atsaukt savu piekrišanu.

(59)  Emitenta pienākums tulkot pilnu prospekta tekstu visās attiecīgajās oficiālajās valodās mazina pārrobežu piedāvājumus vai daudznacionālas pārrunas. Lai veicinātu tādus pārrobežu piedāvājumus, kuros prospekti ir sagatavoti valodā, kas ir pieņemta starptautisko finanšu jomā, tikai kopsavilkums būtu jātulko uzņēmējas vai izcelsmes dalībvalsts(-u) oficiālajā(-s) valodā(-s) vai kādā no oficiālajām valodām, ko lieto tajā dalībvalsts daļā, kurā ieguldījumu produktu izplata.

(60)  EVTI un uzņēmējas dalībvalsts kompetentajai iestādei vajadzētu būt tiesīgām no izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes saņemt sertifikātu, kurā norādīts, ka prospekts vai atsevišķais vispārējais reģistrācijas dokuments – gadījumos, kad ir apstiprināts tikai šāds dokuments –, ir sagatavots saskaņā ar šo regulu. Izcelsmes dalībvalsts kompetentajai iestādei būtu arī jāinformē emitents vai par prospekta vai attiecīgā gadījumā vispārējā reģistrācijas dokumenta sagatavošanu atbildīgā persona par uzņēmējas dalībvalsts iestādei adresētu prospekta apstiprinājuma sertifikātu, lai emitentam vai par prospekta vai attiecīgā gadījumā vispārējā reģistrācijas dokumenta sagatavošanu atbildīgajai personai sniegtu pārliecību par paziņojuma sniegšanas statusu un laiku.

(61)  Lai nodrošinātu šīs regulas mērķu pilnīgu sasniegšanu, tās darbības jomā jāietver vērtspapīri, ko emitē emitenti, uz kuriem attiecas trešo valstu tiesību akti. ▌Lai nodrošinātu informācijas apmaiņu un sadarbību ar trešo valstu iestādēm saistībā ar šīs regulas efektīvu izpildi, kompetentajām iestādēm būtu jānoslēdz sadarbības līgums ar saviem trešo valstu darījuma partneriem. Jebkādai personas datu nodošanai, pamatojoties uz minētajiem līgumiem, būtu jāatbilst Direktīvas 95/46/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 45/2001 prasībām.

(62)  Dažādas dalībvalstu kompetentās iestādes, kurām ir atšķirīgas kompetences, var radīt nevajadzīgas izmaksas un kompetences pārklāšanos, kas neradīs nekādu papildu labumu. Katrā dalībvalstī būtu jāizraugās viena kompetentā iestāde, kas apstiprinātu prospektus un uzņemtos atbildību veikt uzraudzību par atbilstību šai regulai. Šāda kompetentā iestāde būtu jāizveido kā administratīva iestāde un tādā veidā, lai garantētu to neatkarību no tirgus dalībniekiem un novērstu interešu konfliktus. Izraugoties kompetento iestādi prospektu apstiprināšanai, nevajadzētu izslēgt sadarbības iespēju starp šo iestādi un citām vienībām, piemēram, banku un apdrošināšanas regulatoriem vai reģistrēšanas iestādēm, lai garantētu prospektu efektīvu pārbaudi un apstiprināšanu emitentu, ieguldītāju, tirgus dalībnieku un līdzīgu tirgu interesēs. Kompetentajai iestādei ir atļauts deleģēt uzdevumus citai vienībai tikai tad, ja tas ir saistīts ar apstiprināto prospektu publicēšanu.

(63)  Uzraudzības efektivitāti nodrošina iedarbīgu instrumentu, pilnvaru un resursu kopums, kas ir dalībvalstu kompetento iestāžu rīcībā. Tādēļ šai regulai jo īpaši būtu jānosaka minimālais uzraudzības un izmeklēšanas pilnvaru kopums, kāds būtu jāpiešķir dalībvalstu kompetentajām iestādēm saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Minētās pilnvaras būtu jāīsteno, vēršoties kompetentajās tiesu iestādēs, ja tā noteikts valsts tiesību aktos. Īstenojot savas pilnvaras saskaņā ar šo regulu, kompetentajām iestādēm un EVTI būtu jārīkojas objektīvi un taisnīgi un būtu jāsaglabā neatkarība lēmumu pieņemšanā.

(64)  Lai konstatētu šīs regulas pārkāpumus, kompetentajām iestādēm ir nepieciešams piekļūt citām vietām, kuras nav fizisko personu privātās dzīvesvietas, lai konfiscētu dokumentus. Piekļuve tādām telpām ir nepieciešama, kad ir radušās pamatotas aizdomas par to, ka pastāv dokumenti un citi ar inspekcijas vai izmeklēšanas priekšmetu saistīti dati, kuri varētu būt svarīgi, lai pierādītu šīs regulas pārkāpumu. Turklāt piekļuve šādām telpām ir nepieciešama, ja: persona, kas jau ir saņēmusi informācijas sniegšanas pieprasījumu, to neizpilda; vai ja ir pamats uzskatīt, ka, ja pieprasījums tiktu veikts, to neizpildītu, vai ka dokumenti vai informācija, uz ko attiecas informācijas sniegšanas pieprasījums, tiktu pārvietota, manipulēta vai iznīcināta.

(65)  Saskaņā ar Komisijas 2010. gada 8. decembra paziņojumu par sankciju režīmu pastiprināšanu finanšu pakalpojumu nozarē un, lai nodrošinātu šajā regulā noteikto prasību izpildi, ir svarīgi, ka dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu pienācīgu administratīvo sodu un pasākumu piemērošanu par šīs regulas pārkāpumiem. Minētajiem sodiem un administratīvajiem pasākumiem vajadzētu būt efektīviem, samērīgiem un atturošiem un būtu jānodrošina kopīga pieeja dalībvalstīs un preventīva ietekme. Šai regulai nevajadzētu ierobežot dalībvalstu tiesības piemērot lielākas administratīvās sankcijas.

(66)  Lai nodrošinātu, ka kompetento iestāžu lēmumiem ir preventīva ietekme uz plašu sabiedrību, parasti tie būtu jāpublicē, ja vien kompetentā iestāde saskaņā ar šo regulu neuzskata par nepieciešamu sankcijas publicēt anonīmi, aizkavēt to publicēšanu vai nepublicēt vispār.

(67)  Lai gan dalībvalstīm ir atļauts paredzēt administratīvo sodu un kriminālsodu noteikumus par vieniem un tiem pašiem pārkāpumiem, dalībvalstīm nevajadzētu izvirzīt prasību paredzēt administratīvo sodu noteikumus par tādiem šīs regulas pārkāpumiem, kuriem piemēro valsts krimināltiesības, līdz [ierakstīt šīs regulas piemērošanas datumu]. Saskaņā ar valsts tiesību aktiem dalībvalstīm nav pienākuma par vienu un to pašu pārkāpumu piemērot gan administratīvus sodus, gan kriminālsodus, taču tām vajadzētu būt iespējai to darīt, ja valsts tiesību akti to pieļauj. Tomēr kriminālsodu saglabāšanai par šīs regulas pārkāpumiem tā vietā, lai piemērotu administratīvus sodus, nebūtu jāmazina vai citādi jāietekmē kompetento iestāžu spēja sadarboties, piekļūt informācijai un laikus apmainīties ar informāciju ar citu dalībvalstu kompetentajām iestādēm šīs regulas piemērošanas nolūkos, tostarp pēc ikviena attiecīga pārkāpuma nodošanas kompetentajām tiesu iestādēm kriminālvajāšanas nolūkam.

(68)  Ziņotāji kompetentajām iestādēm var sniegt jaunu informāciju, kas tām palīdz konstatēt un piemērot sankcijas šīs regulas pārkāpumu gadījumos. Tādēļ šai regulai būtu jānodrošina adekvāti spēkā esoši režīmi, lai ziņotājiem dotu iespēju brīdināt kompetentās iestādes par faktiskiem un iespējamiem šīs regulas pārkāpumiem, un pasargātu tos no atriebības.

(69)  Lai precizētu šajā regulā noteiktās prasības, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu attiecībā uz minimālās informācijas apjomu dokumentos, kas minēts 1. panta 3. punkta f) un g) apakšpunktā un 1. panta 4. punkta d) un e) apakšpunktā, 2. pantā sniegto definīciju pielāgošanu, ▌uz prospekta formātu, pamatprospektu un galīgajiem nosacījumiem, un konkrēto informāciju, kas jāiekļauj prospektā, vispārējā reģistrācijas dokumentā iekļauto minimālo informāciju, vienkāršotajā prospektā iekļauto samazināto informācijas apjomu ▌sekundāru emisiju un MVU veiktu emisiju gadījumā, šajā regulā paredzētā ES izaugsmes prospekta konkrēto samazināto saturu un formātu, ▌to vērtspapīru reklāmām, kas ietilpst šīs regulas darbības jomā, un vispārīgiem līdzvērtības kritērijiem trešo valstu emitentu sagatavotiem prospektiem. Ir īpaši svarīgi, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu. Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu līdzvērtīgu dalību, Eiropas Parlamentam un Padomei visi dokumenti būtu jāsaņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem vajadzētu būt sistemātiskai piekļuvei Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(70)  Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai attiecībā uz trešo valstu prospekta tiesību aktu līdzvērtību, Komisijai būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras, lai tā varētu pieņemt lēmumu par tādu līdzvērtību. Minētās pilnvaras būtu jāīsteno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011(13).

(71)  Finanšu pakalpojumu tehniskajiem standartiem visā Savienībā būtu jānodrošina ieguldītāju un patērētāju pienācīga aizsardzība. EVTI kā struktūrai, kuras rīcībā ir ļoti specializētas zināšanas, būtu efektīvi un lietderīgi uzticēt tādu Komisijai iesniedzamo regulatīvo tehnisko standartu projektu izstrādi, kuri nav saistīti ar politikas izvēli.

(72)  Komisijai būtu jāpieņem EVTI izstrādātie regulatīvo tehnisko standartu projekti attiecībā uz kopsavilkumā iekļaujamās vēsturiskās finanšu pamatinformācijas saturu un pasniegšanas veidu, vispārējā reģistrācijas dokumenta rūpīgu pārbaudi, apstiprināšanu, iesniegšanu un pārskatīšanu, kā arī nosacījumiem tā grozīšanai vai atjaunināšanai un nosacījumiem gadījumos, kad pastāv iespēja zaudēt bieža emitenta statusu, informāciju, kas iekļaujama ar norādi, un Savienības tiesību aktos prasītajiem pārējiem dokumentu veidiem, prospekta rūpīgas pārbaudes un apstiprināšanas procedūrām, prospekta publicēšanu, datiem, kas nepieciešami prospektu klasificēšanai EVTI pārvaldītajā glabāšanas mehānismā, noteikumiem par reklāmu, situācijām, kurās pēc svarīga jauna faktora, būtiskas kļūdas vai neprecizitātes konstatēšanas saistībā ar prospektā iekļauto informāciju jāpapildina publicējamais prospekts, informācijas apmaiņu starp kompetentajām iestādēm un EVTI saistībā ar pienākumu sadarboties un sadarbības nolīgumu ar trešo valstu pārraudzības iestādēm minimālo saturu. Minētais regulatīvo tehnisko standartu projekts Komisijai būtu jāpieņem ar deleģētajiem aktiem atbilstīgi LESD 290. pantam un saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 10. līdz 14. pantu.

(73)  Vēl Komisijai būtu jāpiešķir pilnvaras ar īstenošanas aktiem pieņemt īstenošanas tehniskos standartus atbilstīgi LESD 291. pantam un saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1093/2010 15. pantu. EVTI būtu jāuztic izstrādāt un iesniegt Komisijai īstenošanas tehnisko standartu projektus attiecībā uz standarta formātiem, veidnēm un procedūrām apstiprinājuma sertifikāta paziņojumam, prospektam, prospekta papildinājumam un prospekta un/vai kopsavilkuma tulkojumam, un standarta formātiem, veidnēm un procedūrām sadarbībai un informācijas apmaiņai starp kompetentajām iestādēm, un procedūrām un formātiem informācijas apmaiņai starp kompetentajām iestādēm un EVTI.

(74)  Īstenojot deleģētās un īstenošanas pilnvaras saskaņā ar šo regulu, Komisijai būtu jāievēro šādi principi:

(75)  Jebkurai personas datu apstrādei, kas tiek veikta saskaņā ar šo regulu, piemēram, apmaiņai ar personas datiem vai šo datu nodošanai, ko veic kompetentās iestādes, būtu jānotiek atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 95/46/EK(14), un jebkurai informācijas apmaiņai vai nodošanai, ko veic EVTI, būtu jānotiek saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 45/2001(15).

(76)  Ne vēlāk kā piecus gadus pēc šīs regulas stāšanās spēkā Komisijai būtu jāpārskata šīs regulas piemērošana un jo īpaši jānovērtē, vai sekundāro emisiju un MVU informācijas atklāšanas režīmi, vispārējais reģistrācijas dokuments un prospekta kopsavilkums joprojām ir atbilstošs, lai izpildītu šajā regulā paredzētos mērķus.

(77)  Šīs regulas prasību piemērošana būtu jāatliek, lai sniegtu iespēju pieņemt deleģētos un īstenošanas aktus un tirgus dalībniekiem ļautu pielāgoties un plānot jauno pasākumu piemērošanu.

(78)  Tā kā dalībvalstis nespēj pietiekami sekmīgi īstenot šīs regulas mērķus, proti, pastiprināt ieguldītāju aizsardzību un tirgus efektivitāti, vienlaikus izveidojot kapitāla tirgu savienību, bet šos mērķus, ņemot vērā to radīto ietekmi, iespējams veiksmīgāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā ir paredzēti vienīgi tie pasākumi, kas ir nepieciešami, lai sasniegtu minētos mērķus.

(79)  Šajā regulā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Tādēļ šī regula būtu jāinterpretē un jāpiemēro saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem.

(80)  Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 45/2001 28. panta 2. punktu notika apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju ▌.

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I NODAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

Mērķis un darbības joma

1.  Šīs regulas mērķis ir noteikt prasības attiecībā uz tā prospekta sagatavošanu, apstiprināšanu un izplatīšanu, kurš jāpublicē, publiski piedāvājot vērtspapīrus vai atļaujot to tirdzniecību dalībvalstī izveidotā regulētā tirgū.

2.  Šī regula, izņemot tās 4. pantu, neattiecas uz šādu veidu vērtspapīriem:

(a)  ieguldījumu apliecības, ko emitē kolektīvo ieguldījumu uzņēmumi ▌;

(b)  vērtspapīri, kas nav pašu kapitāla vērtspapīri un ko emitē dalībvalsts vai kāda dalībvalsts reģiona vai vietējās pašvaldības iestāde, starptautiskas sabiedriskas organizācijas, kurās viena vai vairākas dalībvalstis ir dalībnieces, Eiropas Centrālā banka vai dalībvalstu centrālās bankas;

(c)  daļas dalībvalstu centrālo banku kapitālā;

(d)  vērtspapīri, ko pilnībā, bez nosacījumiem un neatsaucami garantējusi dalībvalsts vai kāda dalībvalsts reģiona vai vietējās pašvaldības iestāde;

(e)  vērtspapīri, ko emitē dalībvalsts atzītas asociācijas ar juridisko statusu vai bezpeļņas organizācijas, lai iegūtu nepieciešamos līdzekļus savu bezpeļņas mērķu sasniegšanai;

▌

(g)  neatvietojamas kapitāla daļas, kuru galvenais mērķis ir nodrošināt turētājam tiesības apmesties dzīvoklī vai cita veida nekustamā īpašumā vai tā daļā, ja minētās daļas nav iespējams pārdot, neatsakoties no šīm tiesībām;

▌

(i)  vērtspapīri, kas nav pašu kapitāla vērtspapīri un kurus pastāvīgi vai atkārtoti emitē kredītiestādes, ja piedāvājuma kopējā aprēķinātā samaksa vienai kredītiestādei Savienībā par 12 mēnešiem ir mazāka nekā EUR 75 000 000, ar noteikumu, ka šie vērtspapīri:

i)  nav subordinēti, konvertējami vai aizvietojami;

ii)  nedod tiesības parakstīties uz citu veidu vērtspapīriem vai iegūt tos, un tie nav saistīti ar atvasinātiem instrumentiem.

3.  Šo regulu, izņemot tās 4. pantu, nepiemēro nevienam no šādiem vērtspapīru publisku piedāvājumu veidiem:

(a)  ▌, attiecas tikai uz kvalificētiem ieguldītājiem;

(b)  ▌, katrā dalībvalstī attiecas uz mazāk nekā 350 fiziskām vai juridiskām personām, bet kopumā ne vairāk kā 4000 fiziskām vai juridiskām personām visā Savienībā, kuras nav kvalificēti ieguldītāji vai citi ieguldītāji, kas atbilst Regulas (ES) Nr. 345/2013 6. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem;

(c)  ▌, attiecas uz ieguldītājiem, kuri katrs ikvienā atsevišķā piedāvājumā iegūst vērtspapīrus par kopējo samaksu vismaz EUR 100 000 apmērā;

(d)  ▌, piedāvājuma kopējā aprēķinātā samaksa Savienībā par 12 mēnešiem ir mazāka nekā EUR 1 000 000;

(e)  akcijas, kas emitētas, lai aizstātu iepriekš emitētas tādas pašas kategorijas akcijas, ja tādu jaunu akciju emisija nepalielina emitēto akciju kapitālu;

(f)  vērtspapīri, kurus piedāvā saistībā ar pārņemšanu, ko īsteno ar apmaiņas piedāvājumu, ar noteikumu, ka ir pieejams dokuments, kas satur informāciju, kurā aprakstīts darījums un tā ietekme uz emitentu;

(g)  vērtspapīri, kas piedāvāti, piešķirti vai piešķirami saistībā ar apvienošanos vai nodalīšanu, ar noteikumu, ka ir pieejams dokuments, kas satur informāciju, kurā aprakstīts darījums un tā ietekme uz emitentu;

(h)  dividendes, ko esošajiem akcionāriem izmaksā tās pašas kategorijas akcijās, par kurām šīs dividendes tiek izmaksātas, ar noteikumu, ka ir pieejams dokuments, kurā iekļauta informācija par akciju skaitu un veidu un piedāvājuma iemesliem, kā arī sīkas ziņas par piedāvājumu;

(i)  vērtspapīri, ko darba devējs vai saistītais uzņēmums, neatkarīgi no tā, vai tas atrodas Savienībā, vai nē, piedāvā, piešķir vai plāno piešķirt pašreizējiem vai bijušajiem direktoriem vai darbiniekiem, ja ir pieejams dokuments, kurā iekļauta informācija par vērtspapīru skaitu un veidu un piedāvājuma vai piešķīruma iemesliem, kā arī sīkas ziņas par piedāvājumu vai piešķīrumu.

Dalībvalstis neattiecina prasību sagatavot prospektu saskaņā ar šo regulu uz vērtspapīru piedāvājumiem, kas minēti pirmās daļas d) punktā. Turklāt dalībvalstis attiecībā uz šādiem vērtspapīru piedāvājumu veidiem, atturas valsts līmenī noteikt citas informācijas atklāšanas prasības kas varētu radīt nesamērīgu vai nevajadzīgu slogu. Dalībvalstis attiecīgā gadījumā paziņo Komisijai un EVTI par valsts līmenī piemērotām informācijas atklāšanas prasībām, ja tādas ir, tostarp arī dara zināmu attiecīgo noteikumu tekstu.

4.  Šī regula neattiecas uz šādu elementu pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū:

(a)  vērtspapīri, kuri ir atvietojami ar tajā pašā regulētajā tirgū tirdzniecībai pielaistiem vērtspapīriem, ar noteikumu, ka 12 mēnešu laikā tie veido mazāk nekā 20 procentus no tajā pašā regulētajā tirgū tirdzniecībai jau pielaisto vērtspapīru skaita;

(b)  akcijas, kas rodas pēc citu vērtspapīru konversijas, apmaiņas vai to tiesību izmantošanas, ko piešķir citi vērtspapīri, ja minētās akcijas ir no tās pašas kategorijas kā tajā pašā regulētā tirgū tirdzniecībai pielaistās akcijas, ar noteikumu, ka 12 mēnešu laikā iegūtās akcijas veido mazāk nekā 20 procentus no tajā pašā regulētajā tirgū tirdzniecībai jau pielaisto tādas pašas kategorijas akciju skaita. Ja prospekts tika sagatavots saskaņā ar šo regulu vai Direktīvu 2003/71/EK, kad vērtspapīri tika publiski piedāvāti vai tika lūgta to pielaide tirdzniecībai, kas nodrošinātu piekļuvi akcijām, vai tādi vērtspapīri, kas nodrošina piekļuvi akcijām, tika emitēti pirms šīs regulas stāšanās spēkā, šo regulu neattiecina uz rezultātā esošo akciju pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū neatkarīgi no to īpatsvara saistībā ar tādas pašas kategorijas akciju skaitu, kas jau ir pielaistas tirdzniecībai tajā pašā regulētajā tirgū;

(c)  akcijas, ko emitē, lai aizstātu tādas pašas kategorijas akcijas, kuras jau pielaistas tirdzniecībai tajā pašā regulētajā tirgū, ja šādu akciju emisija nepalielina emitēto akciju kapitālu;

(d)  vērtspapīri, kurus piedāvā saistībā ar pārņemšanu, ko īsteno ar apmaiņas piedāvājumu, ar noteikumu, ka ir pieejams dokuments, kas satur informāciju, kurā aprakstīts darījums un tā ietekme uz emitentu;

(e)  vērtspapīri, kas piedāvāti, piešķirti vai piešķirami saistībā ar apvienošanos vai nodalīšanu, ar noteikumu, ka ir pieejams dokuments, kas satur informāciju, kurā aprakstīts darījums un tā ietekme uz emitentu;

(f)  akcijas, kas bez maksas piedāvātas, piešķirtas vai piešķiramas pašreizējiem akcionāriem, un dividendes, ko izmaksā tādas pašas kategorijas akcijās kā akcijas, par kurām šādas dividendes tiek izmaksātas, ar noteikumu, ka minētās akcijas ir tādas pašas kategorijas kā akcijas, kas jau pielaistas tirdzniecībai tajā pašā regulētajā tirgū, un ka ir pieejams dokuments, kas satur informāciju par akciju skaitu un veidu un piedāvājuma iemesliem un informāciju par piedāvājumu vai piešķīrumu;

(g)  vērtspapīri, kurus pašreizējiem vai bijušajiem direktoriem vai darbiniekiem piedāvā, piešķir vai plāno piešķirt to darba devējs vai saistītais uzņēmums, neatkarīgi no tā, vai tas atrodas Savienībā, vai nē, ar noteikumu, ka minētie vērtspapīri ir tādas pašas kategorijas kā vērtspapīri, kas jau pielaisti tirdzniecībai tajā pašā regulētajā tirgū, un ka ir pieejams dokuments, kas satur informāciju par vērtspapīru skaitu un veidu un piedāvājuma vai piešķīruma iemesliem un informāciju par piedāvājumu vai piešķīrumu;

(h)  vērtspapīri, kas jau pielaisti tirdzniecībai citā regulētā tirgū, ar šādiem nosacījumiem:

i)  šie vērtspapīri vai tādas pašas kategorijas vērtspapīri jau ilgāk nekā 18 mēnešus ir pielaisti tirdzniecībai minētajā citā regulētajā tirgū;

ii)  attiecībā uz vērtspapīriem, kas pirmo reizi pielaisti tirdzniecībai regulētā tirgū pēc 2005. gada 1. jūlija, pielaide tirdzniecībai minētajā citā regulētajā tirgū notika saskaņā ar prospektu, kas apstiprināts un publiskots atbilstīgi Direktīvai 2003/71/EK;

iii)  izņemot gadījumus, kuriem piemēro ii) apakšpunktu, vērtspapīriem, kas pirmo reizi iekļauti biržas sarakstos pēc 1983. gada 30. jūnija, iekļaušana biržas sarakstos tika apstiprināta saskaņā ar Padomes Direktīvas 80/390/EEK(16) vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/34/EK prasībām(17);

iv)  ir izpildītas saistības attiecībā uz tirdzniecību minētajā citā regulētajā tirgū; kā arī

v)  persona, kas lūdz vērtspapīra pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū saskaņā ar šo atbrīvojumu, publisko dokumentu tā regulētā tirgus dalībvalstī, kurā 20. panta 2. punktā noteiktajā veidā ir lūgta pielaide tirdzniecībai, un dokumenta saturs atbilst 7. panta prasībām un dokuments ir sagatavots valodā, ko par pieņemamu noteikusi tā regulētā tirgus dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā ir lūgta pielaide. Dokumentā norāda, kur iespējams iegūt jaunāko prospektu un kur ir pieejama finanšu informācija, ko publicējis emitents saskaņā ar tam saistošajiem informācijas atklāšanas pienākumiem.

▌

6.  Komisija saskaņā ar 42. pantu tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus, kuros izklāstītas prasības attiecībā uz minimālo informācijas apjomu šā panta 3. punkta f) un g) apakšpunktā un 4. punkta d) un e) apakšpunktā norādītajiem dokumentiem.

2. pants

Definīcijas

1.  Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

(a)  “vērtspapīri” ir Direktīvas 2014/65/ES 4. panta 1. punkta 44. apakšpunktā definētie pārvedamie vērtspapīri, izņemot Direktīvas 2014/65/ES 4. panta 1. punkta 17. apakšpunktā definētos naudas tirgus instrumentus, kuru termiņš ir īsāks nekā 12 mēneši;

(b)  “pašu kapitāla vērtspapīri” ir akcijas vai citi pārvedami vērtspapīri, kas ir līdzvērtīgi uzņēmumu akcijām, kā arī jebkura cita veida pārvedami vērtspapīri, kas to konvertēšanas vai ar tiem piešķirto tiesību izmantošanas rezultātā dod tiesības iegūt jebkurus iepriekšminētos vērtspapīrus ar noteikumu, ka pēdējos minētos vērtspapīrus ir emitējis pamatā esošo akciju emitents vai vienība, kas pieder minētā emitenta uzņēmumu grupai;

(c)  “vērtspapīri, kas nav pašu kapitāla vērtspapīri” ir visi vērtspapīri, kas nav pašu kapitāla vērtspapīri;

(d)  “vērtspapīru publisks piedāvājums” ir jebkura veida un ar jebkuriem līdzekļiem izdarīts paziņojums personām, ar kuru sniedz pietiekamu informāciju par piedāvājuma noteikumiem un piedāvājamajiem vērtspapīriem, lai ļautu ieguldītājiem lemt par šo vērtspapīru iegādi vai parakstīšanos uz tiem. Šī definīcija ir arī piemērojama vērtspapīru izvietošanai ar finanšu starpnieku palīdzību;

(e)  “kvalificēti ieguldītāji” ir personas vai struktūras, kuras aprakstītas Direktīvas 2014/65/ES II pielikuma I iedaļas 1.–4. punktā. kā arī personas vai struktūras, pret kurām pēc pieprasījuma izturas kā pret profesionāliem klientiem saskaņā ar Direktīvas 2014/65/ES II pielikuma II iedaļu vai kuras saskaņā ar Direktīvas 2014/65/ES 30. pantu atzītas par tiesīgiem darījumu partneriem, izņemot gadījumus, kad tās pieprasījušas, lai pret tām izturētos kā pret neprofesionāliem klientiem. Ieguldījumu brokeru sabiedrības un kredītiestādes savu klasifikāciju pēc pieprasījuma dara zināmu emitentam, neskarot attiecīgos tiesību aktus datu aizsardzības jomā;

(f)  "mazie un vidēji uzņēmumi" ("MVU") ir vai nu

–  uzņēmējsabiedrības, kas saskaņā ar to jaunākajiem gada vai konsolidētajiem pārskatiem atbilst vismaz diviem no šādiem trim kritērijiem: vidējais darbinieku skaits finanšu gada laikā ir mazāks par 250, kopsavilkuma bilance nepārsniedz EUR 43 000 000, un gada neto apgrozījums nepārsniedz EUR 50 000 000, vai

–  Direktīvas 2014/65/ES 4. panta 1. punkta 13. apakšpunktā definētie mazie un vidējie uzņēmumi.

(g)  “kredītiestāde” ir uzņēmums, kas definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 1. apakšpunktā(18);

(h)  “emitents” ir juridiska persona, kas emitē vērtspapīrus vai ierosina to emisiju;

(i)  “piedāvātājs” ir juridiska persona vai privātpersona, kas publiski piedāvā vērtspapīrus;

(j)  “regulēts tirgus” ir regulēts tirgus, kā tas definēts Direktīvas 2014/65/ES 4. panta 1. punkta 21. apakšpunktā;

(k)  “reklāma” ir paziņojumi:

–  par konkrētu vērtspapīru publisko piedāvājumu vai par atļauju veikt tirdzniecību regulētā tirgū;

–  ko publicē emitents, piedāvātājs, persona, kas lūdz atļauju tirdzniecībai regulētā tirgū, vai galvotājs vai ko publicē minēto personu vārdā; kā arī

–  kuru mērķis ir veicināt tieši parakstīšanos uz vērtspapīriem vai to iegūšanu;

(l)  „regulētā informācija” ir visa veida informācija, kas emitentam vai jebkurai citai personai, kura lūdz atļauju vērtspapīru tirdzniecībai regulētā tirgū bez emitenta piekrišanas, jāatklāj saskaņā ar Direktīvu 2004/109/EK vai saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem, noteikumiem vai administratīvajiem noteikumiem, kuri pieņemti saskaņā ar minētās direktīvas 2. panta 1. punkta k) apakšpunktu un Regulas (ES) Nr. 596/2014 17. un 19. pantu;

(m)  “izcelsmes dalībvalsts” ir:

i)  attiecībā uz visiem Savienībā reģistrētiem vērtspapīru emitentiem, kas nav minēti ii) daļā, dalībvalsts, kurā ir reģistrēta emitenta juridiskā adrese;

ii)  attiecībā uz visām to vērtspapīru emisijām, kas nav pašu kapitāla vērtspapīri un kuru vienas vienības nominālvērtība ir vismaz EUR 1000, un attiecībā uz visām to vērtspapīru emisijām, kas nav pašu kapitāla vērtspapīri un kuri konvertēšanas vai ar tiem piešķirto tiesību izmantošanas rezultātā piešķir tiesības iegūt jebkādus pārvedamus vērtspapīrus vai saņemt naudas summu, ja to vērtspapīru emitents, kas nav pašu kapitāla vērtspapīri, nav pamatā esošo vērtspapīru emitents vai vienība, kas pieder pie pēdējā minētā emitenta uzņēmumu grupas, dalībvalsts, kurā ir reģistrēta emitenta juridiskā adrese, vai kurā ir vai tiks atļauta vērtspapīru tirdzniecība regulētā tirgū, vai kurā vērtspapīri ir publiski piedāvāti, attiecīgi pēc emitenta, piedāvātāja vai tādas personas izvēles, kas lūdz pielaidi. Tas pats attiecas uz vērtspapīriem, kas nav pašu kapitāla vērtspapīri, valūtā, kas nav euro, ja to mazākā nominālvērtība ir līdzvērtīga apmēram EUR 1000;

iii)  attiecībā uz visiem trešā valstī reģistrētiem vērtspapīru emitentiem, kas nav minēti ii) daļā, dalībvalsts, kurā vērtspapīrus ir paredzēts publiski piedāvāt pirmo reizi vai kurā tika iesniegts pirmais pieteikums pielaidei tirdzniecībai regulētā tirgū, attiecīgi pēc emitenta, piedāvātāja vai tādas personas izvēles, kas lūdz pielaidi, ievērojot trešā valstī reģistrēta emitenta izvēli jebkurā no turpmāk norādītajiem gadījumiem:

–  ja izcelsmes dalībvalsts netika noteikta pēc minēto emitentu izvēles,

–  saskaņā ar Direktīvas 2004/109/EK 2. panta 1. punkta i) apakšpunkta iii) daļu;

(n)  “uzņēmēja dalībvalsts” ir tā dalībvalsts, kurā vērtspapīri tiek publiski piedāvāti vai tiek lūgta atļauja tirdzniecībai regulētā tirgū, ja tā nav izcelsmes dalībvalsts;

(na)  “kompetentā iestāde” ir iestāde, ko katra dalībvalsts iecēlusi saskaņā ar 29. pantu, ja vien šajā regulā nav teikts citādi;

(o)  „kolektīvo ieguldījumu uzņēmums ▌” ir pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmums (PVKIU), kam izsniegta atļauja atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/65/EK(19) 5. pantam, un alternatīvo ieguldījumu fonds (AIF) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/61/ES(20) 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē;

(p)  “kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu daļas” ir kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu emitēti vērtspapīri, kuros nostiprinātas šādu uzņēmumu dalībnieku tiesības uz tā aktīviem;

(q)  “apstiprinājums” ir pozitīvs akts pārbaudes rezultātā, ko sniedz izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde, attiecībā uz prospektā sniegtās informācijas pilnīgumu, atbilstību un saprotamību;

(r)  “pamatprospekts” ir prospekts, kas atbilst šīs regulas 8. panta prasībām un, ja emitents tā nolemj, piedāvājuma galīgajiem nosacījumiem;

(s)  “darba dienas” šajā regulā ir attiecīgās kompetentās iestādes darba dienas, izņemot sestdienas, svētdienas un valsts svētku dienas, kas šai kompetentajai iestādei noteiktas piemērojamajos valsts tiesību aktos;

(t)  “daudzpusēja tirdzniecības sistēma” ir Direktīvas 2014/65/ES 4. panta 1. punkta 22. apakšpunktā definētā daudzpusējā sistēma;

(u)  “MVU izaugsmes tirgus” ir Direktīvas 2014/65/ES 4. panta 1. punkta 12. apakšpunktā definētais MVU izaugsmes tirgus;

(v)  “trešās valsts emitents” ir trešā valstī reģistrēts emitents;

(va)  “pastāvīgs informācijas nesējs” ir jebkurš instruments, kas:

i)  klientam ļauj uzglabāt viņam personīgi adresētu informāciju tā, lai šī informācija minētajam klientam būtu pieejama turpmākai izmantošanai, un tādā laikposmā, kas ir atbilstošs šīs informācijas izmantošanas nolūkam; kā arī

ii)  ļauj nemainītā veidā pavairot uzglabāto informāciju.

2.  Lai ņemtu vērā tehniskās izmaiņas finanšu tirgos, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 42. pantu, lai šā panta 1. punktā noteiktajās definīcijās precizētu dažus tehniskus elementus, izņemot 1. punkta f) apakšpunktā noteikto “mazo un vidējo uzņēmumu” (MVU) ▌definīciju, ņemot vērā stāvokli dažādu valstu tirgos, ▌Savienības tiesību aktus ▌, kā arī norises ekonomikā.

3. pants

Pienākums publicēt prospektu un atbrīvojums no šā pienākuma

1.  Vērtspapīrus Savienībā publiski piedāvā tikai tad, ja pirms tam ir publicēts prospekts atbilstīgi šīs regulas noteikumiem.

2.  Neskarot 15. pantu, dalībvalsts var pieņemt lēmumu atbrīvot vērtspapīru publisku piedāvājumu no 1. punktā norādītās prasības par prospekta publicēšanu ar noteikumu, ka ▌piedāvājuma kopējā samaksa Savienībā, kas aprēķināta par 12 mēnešiem, nepārsniedz EUR 5 000 000.

Uz publiskajiem piedāvājumiem kas veikti, izmantojot pirmajā daļā noteikto atbrīvojumu, attiecina šādus nosacījumus:

(a)  tiem nepiemēro šajā regulā paredzēto pases piešķiršanas režīmu un līdz ar to uz tiem regulas 23. un 24. pantu;

(b)  tajos jābūt skaidrai norādei, ka tas nav pārrobežu publiskais piedāvājums, kā arī

(c)  tos aktīvi nepiedāvā ieguldītājiem ārpus pirmajā daļā minētās dalībvalsts.

Dalībvalstis informē Komisiju un EVTI par ikvienu lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar pirmās daļas noteikumiem, un par tajā norādīto kopējai samaksai izvēlēto robežvērtību.

3.  Vērtspapīrus atļauj tirgot Savienībā izveidotā regulētā tirgū tikai pēc prospekta iepriekšējas publicēšanas.

3.a  Lai ņemtu vērā valūtu kursa svārstības, tostarp inflāciju un tādu valūtu kursa svārstības, kas nav euro, Komisija ar deleģētajiem aktiem saskaņā ar 42. pantu var pieņem pasākumus, lai precizētu šā panta 2. apakšpunktā noteikto robežvērtību.

4. pants

Brīvprātīgi sagatavots prospekts

Ja vērtspapīru publisks piedāvājums vai atļauja vērtspapīru tirdzniecībai regulētā tirgū neietilpst šīs regulas darbības jomā, kas norādīta 1. pantā, emitents, piedāvātājs vai persona, kas lūdz atļauju tirdzniecībai regulētā tirgū, ir tiesīga brīvprātīgi sagatavot prospektu vai attiecīgā gadījumā ES izaugsmes prospektu saskaņā ar šo regulu.

Uz šādu brīvprātīgi sagatavotu prospektu, ko apstiprinājusi izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde, kas noteikta saskaņā ar 2. panta 1. punkta m) apakšpunktu, attiecas visas tiesības un pienākumi, ko prospektam paredzēts ▌piemērot saskaņā ar šo regulu, un tam piemēro visus šīs regulas noteikumus minētās kompetentās iestādes uzraudzībā.

5. pants

Vērtspapīru turpmāka tālākpārdošana

Jebkāda tādu vērtspapīru turpmāka tālākpārdošana, kuri iepriekš bija viena vai vairāku vērtspapīru piedāvājumu veidu priekšmets un uz kuriem saskaņā ar 1. panta 3. punkta a) līdz d) apakšpunktu šīs regulas darbības joma neattiecas, tiek uzskatīta par atsevišķu piedāvājumu, kam piemēro 2. panta 1. punkta d) apakšpunktā norādīto definīciju, lai noteiktu, vai minētā tālākā pārdošana ir vērtspapīru publisks piedāvājums. Par vērtspapīru izvietošanu ar finanšu starpnieku palīdzību sagatavo publicēšanai paredzētu prospektu, ja attiecībā uz galīgo izvietošanu netiek ievērots neviens no 1. panta 3. punkta a)–d) apakšpunktā uzskaitītajiem nosacījumiem.

Papildu prospekts nav jāsagatavo gadījumā, kad vērtspapīri tiek pārdoti tālāk vai galīgi izvietoti ar finanšu starpnieku palīdzību, ja vien saskaņā ar 12. pantu ir pieejams derīgs prospekts un emitents vai par tāda prospekta sagatavošanu atbildīgā persona ar rakstisku piekrišanu piekrīt tā izmantošanai.

II NODAĻA

PROSPEKTA SAGATAVOŠANA

6. pants

Prospekts

1.  Neskarot 14. panta 2. punktu un 17. panta 2. punktu, prospektā ietver atbilstīgo un nepieciešamo informāciju, ko ieguldītājs pamatoti pieprasītu, lai varētu apzināti novērtēt:

(a)   emitenta un jebkura galvotāja aktīvus un pasīvus, finansiālo stāvokli, peļņu un zaudējumus, perspektīvas; kā arī

(b)  no šādiem vērtspapīriem izrietošās tiesības.

Informācija tiek sagatavota un sniegta viegli analizējamā, kodolīgā un saprotamā veidā, un tā var atšķirties, atkarībā no:

(a)  emitenta veida;

(b)  vērtspapīru veida;

(c)  emitenta apstākļus;

(d)  attiecīgā gadījumā to ieguldītāju veida, kuriem paredzēti piedāvātie vai tirdzniecībai atļautie vērtspapīri, šāda veida ieguldītāju iespējamajām zināšanām, kā arī tirgu, kurā tiks atļauts šos vērtspapīrus tirgot;

(e)  jebkuras informācijas, ko dara pieejamu ieguldītājiem saistībā ar prasībām, kuras noteiktas vērtspapīru emitentam saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem vai saskaņā ar jebkuras kompetentās iestādes vai tādas tirdzniecības vietas noteikumiem, kurā emitenta vērtspapīri ir kotēti vai pielaisti tirdzniecībai un kurai var piekļūt, izmantojot oficiāli noteiktu sistēmu, kas minēta Direktīvas 2004/109/EK 21. pantā.

(f)  jebkura 14. un 15. pantā norādītā vienkāršotās vai proporcionālas informācijas atklāšanas režīma piemērojamības;

2.  Emitents, piedāvātājs vai persona, kas lūdz pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū, var sastādīt prospektu kā vienu dokumentu vai kā atsevišķus dokumentus.

Prospektā, kas sastāv no atsevišķiem dokumentiem, vajadzīgo informāciju sadala šādi: reģistrācijas dokuments, vērtspapīru apraksts un kopsavilkums, neskarot 8. panta 7. punktu un 7. panta 1. punkta otro daļu. Reģistrācijas dokumentā ietver informāciju, kas attiecas uz emitentu. Vērtspapīru aprakstā ietver informāciju par vērtspapīriem, kas publiski piedāvāti vai pielaisti tirdzniecībai regulētā tirgū.

7. pants

Prospekta kopsavilkums

1.  Prospektā ietver kopsavilkumu, kurā sniegta pamatinformācija, kas ieguldītājiem nepieciešama, lai izprastu piedāvāto vai regulētā tirgū tirdzniecībai pielaisto vērtspapīru un to emitentu un galvotāju būtību un ar tiem saistītos riskus, un kuru lasa kopā ar pārējām prospekta daļām, lai palīdzētu ieguldītājiem izprast, vai ieguldīt minētajos vērtspapīros.

Atkāpjoties no šā punkta pirmās daļas, ja prospekts attiecas uz tādu vērtspapīru atļauju tirdzniecībai regulētajā tirgū, kuri nav pašu kapitāla vērtspapīri un kurus piedāvā tikai kvalificētiem ieguldītājiem, kopsavilkumu nesniedz.

2.  Kopsavilkuma saturs ir precīzs, taisnīgs, skaidrs un nav maldinošs. To lasa kā prospekta ievadu, un tas ir saskanīgs ar citām prospekta daļām.

3.  Kopsavilkumu sagatavo kā īsu dokumentu, kas rakstīts kodolīgā veidā un kura garums nepārsniedz sešas drukātas A4 formāta lapas.

Tomēr tikai izņēmuma gadījumos kompetentā iestāde var ļaut emitentam sagatavot garāku kopsavilkumu, kas nepārsniedz 10 drukātas A4 formāta lapas, ja tas ir nepieciešams emitenta uzņēmējdarbības sarežģītības, emisijas veida vai emitēto vērtspapīru veida dēļ un ja ieguldītājs varētu tikt maldināts, ja šī papildu informācija kopsavilkumā netiktu sniegta.

Kopsavilkums ir:

(a)  noformēts un izkārtots tā, lai tas būtu viegli lasāms, izmantojot salasāma lieluma zīmes;

(b)  rakstīts, izmantojot tādu valodu un stilu, kas palīdz izprast šo informāciju, jo īpaši valodā, kas attiecīgā veida ieguldītājiem ir skaidra, kodolīga, saprotama un nav tehniska.

4.  Kopsavilkums sastāv no šādām četrām iedaļām:

(a)  ievads, kurā ietverti vispārīgi un konkrēti brīdinājumi, tostarp apmērs, kādā ieguldītāji varētu zaudēt savus ieguldījumus sliktākā scenārija gadījumā;

(b)  pamatinformācija par emitentu, piedāvātāju vai personu, kas lūdz pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū;

(c)  pamatinformācija par vērtspapīriem;

(d)  pamatinformācija par pašu piedāvājumu un/vai pielaidi tirdzniecībai.

5.  Kopsavilkuma ievadā ir norādīti :

(a)   vērtspapīru nosaukums un starptautiskais vērtspapīru identifikācijas numurs (ISIN);

(b)  emitenta identitāte un kontaktinformācija, kā arī tā juridiskās personas identifikators (LEI);

(c)  piedāvātāja identitāte un kontaktinformācija, tostarp, ja tas ir juridiska persona, arī tā LEI, vai personas, kas lūdz atļauju, identitāte un kontaktinformācija;

(d)  izcelsmes valsts kompetentās iestādes identitāte un kontaktinformācija, un dokumenta datums.

Pirmās daļas d) punkta nozīmē, ja prospekts sastāv no atsevišķiem dokumentiem, ko ir apstiprinājušas dažādas kompetentās iestādes, kopsavilkuma ievadā norāda visas šīs kompetentās iestādes un sniedz to kontaktinformāciju.

Tajā ietver šādus brīdinājumus:

(a)  kopsavilkums ir lasāms kā prospekta ievads;

(b)  jebkurš lēmums ieguldīt vērtspapīros būtu jābalsta uz ieguldītāja vērtējumu par visu prospektu;

(c)  ja tiesā ir celta prasība par prospektā ietverto informāciju, ieguldītājam prasītājam saskaņā ar dalībvalstu valsts tiesību aktiem var nākties segt prospekta tulkošanas izmaksas pirms tiesvedības sākšanas;

(d)  civiltiesisku atbildību uzņemas tikai tās personas, kas iesniegušas kopsavilkumu, tostarp veikušas tā tulkošanu, bet tikai tādā gadījumā, ja kopsavilkums ir maldinošs, neprecīzs vai, lasot kopā ar pārējām prospekta daļām, pretrunīgs, vai, ja, lasot kopā ar pārējām prospekta daļām, nav sniegta pamatinformācija, lai palīdzētu ieguldītājiem izprast, vai ieguldīt minētajos vērtspapīros.

6.  Šā panta 4. punkta b) apakšpunktā norādītajā iedaļā ietver šādu informāciju:

(a)  apakšiedaļā “Vērtspapīru emitents” ietver īsu aprakstu par vērtspapīru emitentu, tostarp vismaz šādu informāciju:

–  tā juridisko adresi un juridisko formu, tā LEI, tiesību aktus, saskaņā ar kuriem tas veic darbību, un tā dibināšanas valsti,

–  tā galvenās darbības jomas,

–  tā lielākos akcionārus, tostarp norāda, vai emitentam ir tiešs vai netiešs īpašnieks vai kontrole, un to, kas ir šis īpašnieks vai kā kontrolē tas ir,

–  tā galveno izpilddirektoru un valdes locekļu identitāti;

–  apstiprināto revidentu identitāti;

(b)  apakšiedaļā “Emitenta finanšu pamatinformācija” ietver atlasītu vēsturisko finanšu pamatinformāciju, tostarp attiecīgā gadījumā pro forma informāciju par katru finanšu gadu periodā, ko aptver vēsturiskā finanšu informācija, un jebkādu turpmāku starpposma finanšu periodu, kam pievienoti salīdzināmie dati par to pašu periodu iepriekšējā finanšu gadā. Prasību par salīdzināmu bilances informāciju izpilda, sniedzot datus no gada beigu bilances;

(c)  apakšiedaļā “Emitentam raksturīgie būtiskākie riski” ietver 10 nozīmīgāko riska faktoru, kas raksturīgi emitentam un kas iekļauti šajā prospektā, tostarp jo īpaši darbības un ieguldījumu risku, īsu aprakstu;

7.  Šā panta 4. punkta c) apakšpunktā norādītajā iedaļā ietver šādu informāciju:

(a)  apakšiedaļā “Vērtspapīru galvenās iezīmes” ietver īsu aprakstu par vērtspapīriem, kuri tiek piedāvāti un/vai pielaisti tirdzniecībai, tostarp vismaz šādu informāciju:

–  to veids un kategorija, ISIN, valūta, nosaukums, paritāte, emitēto vērtspapīru skaits, vērtspapīru termiņš;

–  tiesības, ko dod vērtspapīri,

–  relatīvā vērtspapīru prioritātes hierarhijas pakāpe emitenta kapitāla struktūrā emitenta maksātnespējas gadījumā, tostarp attiecīgā gadījumā informācija par vērtspapīru pakārtotības līmeni un to apstrādāšanas kārtību, ja tiek ieviests Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīvā paredzētais noregulējuma režīms;

–  jebkādi ierobežojumi vērtspapīru brīvai pārnesamībai,

–  attiecīgā gadījumā dividenžu jeb izmaksas politika;

(b)  apakšiedaļā “Vērtspapīru tirdzniecības vieta” sniedz norādi par to, vai piedāvātie vērtspapīri tiek vai tiks iekļauti lūgumā par pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū vai tirdzniecībai daudzpusējā tirdzniecības sistēmā, un norāda visus tirgus, kuros vērtspapīri tiek vai tiks tirgoti;

(c)  apakšiedaļā “Vērtspapīriem pievienotā garantija” sniedz īsu aprakstu par garantijas būtību un apmēru, ja tāda ir, kā arī īsu aprakstu par garantijas sniedzēju, tostarp tā LEI;

(d)  apakšiedaļā “Vērtspapīriem raksturīgie galvenie riski” sniedz īsu aprakstu par ne vairāk kā 10 nozīmīgākajiem riska faktoriem, kas raksturīgi prospektā ietvertajiem vērtspapīriem.

Ja saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1286/2014(21) ir jāsniedz pamatinformācijas dokuments, emitents, piedāvātājs vai persona, kas lūdz pielaidi, var aizstāt šajā punktā paredzēto informāciju ar Regulas (ES) Nr. 1286/2014 8. panta 3. punkta b) līdz i) apakšpunktā izklāstīto informāciju. Tādā gadījumā un, ja vienā kopsavilkumā ir aptverti vairāki vērtspapīri, kuri atšķiras tikai ar ļoti nelieliem elementiem, piemēram, ar emisijas cenu vai dzēšanas termiņu, saskaņā ar 8. panta 8.punkta pēdējo apakšpunktu prospekta maksimālais lappušu skaits, kas norādīts 3. punktā, tiek pagarināts par 3 papildu A4 formāta lapām attiecībā uz katru papildu vērtspapīru.

8.  Šā panta 4. panta d) punktā norādītajā iedaļā ietver šādu informāciju:

(a)  apakšiedaļā “Nosacījumi un termiņi ieguldījumiem konkrētajā vērtspapīrā” attiecīgā gadījumā norāda piedāvājuma vispārīgos noteikumus un paredzamo termiņu, sīkāku informāciju par pielaidi tirdzniecībai, izplatīšanas plānu, no piedāvājuma tieši izrietošās vērtības samazināšanās apjomu un procentus un aplēses par emisijas un/vai piedāvājuma kopējām izmaksām, tostarp to izmaksu aplēses, ko emitents vai piedāvātājs iekasēs no ieguldītāja;

(b)  iedaļā “Prospekta sagatavošanas iemesls” norāda īsu aprakstu par piedāvājuma vai pielaides tirdzniecībai iemesliem, kā arī peļņas izlietojumu un paredzamo tīro ieņēmumu summu.

9.  Ja nepieciešams, emitents 6., 7. un 8. punktā aprakstītajām iedaļām var pievienot apakšvirsrakstus.

10.  Kopsavilkumā neietver savstarpējas norādes uz citām prospekta daļām vai neiekļauj informāciju ar norādi.

11.  EVTI izstrādā regulatīvo tehnisko standartu projektu, lai norādītu konkrētu saturu un formātu vēsturiskās finanšu pamatinformācijas attēlošanai, kā norādīts saskaņā ar 6. punkta b) apakšpunktu, ņemot vērā vērtspapīru un emitentu dažādos veidus un nodrošinot, ka sagatavotā informācija ir īsa, kodolīga un saprotama.

EVTI iesniedz minēto regulatīvo tehnisko standartu projektu Komisijai ne vēlāk kā [12 mēneši pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas].

Komisijai tiek deleģētas pilnvaras pieņemt pirmajā daļā norādītos regulatīvos tehniskos standartus saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 10.–14. pantu.

8. pants

Pamatprospekts

1.  Attiecībā uz vērtspapīriem, kas nav pašu kapitāla vērtspapīri, prospekts pēc emitenta, piedāvātāja vai tādas personas izvēles, kas lūdz pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū, var sastāvēt no pamatprospekta, kas satur visu attiecīgo informāciju par emitentu un vērtspapīriem, kuri tiek piedāvāti publiski vai kuri pielaižami tirdzniecībai regulētā tirgū.

2.  Pamatprospektā ietver šādu informāciju:

(a)  tās informācijas sarakstu, kas tiks iekļauta piedāvājuma galīgajos noteikumos;

(b)  paraugu ar nosaukumu “galīgo noteikumu veidlapa”, kas jāaizpilda par katru konkrēto emisiju;

(c)  tās tīmekļa vietnes adresi, kurā tiks publicēti galīgie noteikumi.

3.  Galīgos noteikumus pasniedz kā atsevišķu dokumentu vai arī iekļauj pamatprospektā vai tā papildinājumā. Galīgos noteikumus sagatavo viegli analizējamā un saprotamā veidā.

Galīgajos noteikumos ietver tikai to informāciju, kas attiecas uz vērtspapīru aprakstu, un tos neizmanto kā pamatprospekta papildinājumu. Tādos gadījumos piemēro 17. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

4.  Ja galīgie noteikumi nav iekļauti nedz pamatprospektā, nedz arī papildinājumā, emitents tos publisko saskaņā ar 20. pantu un iesniedz tos izcelsmes dalībvalsts kompetentajā iestādē, tiklīdz tas ir iespējams pirms publiskā piedāvājuma sākšanās vai pielaides tirdzniecībai.

Galīgajos noteikumos ietver skaidru un saredzamu paziņojumu, norādot, ka:

(a)  galīgie noteikumi ir sagatavoti šīs regulas nolūkā un jālasa kopā ar pamatprospektu un tā papildinājumu(-iem), lai iegūtu visu attiecīgo informāciju;

(b)  pamatprospektu un tā papildinājumu(-s) publicē saskaņā ar 20. pantu;

(c)  galīgo noteikumu pielikumā ir pievienots konkrētās emisijas kopsavilkums.

5.  Pamatprospektu var sagatavot kā vienotu dokumentu vai kā atsevišķus dokumentus.

Ja emitents, piedāvātājs vai persona, kas lūdz pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū, ir iepriekš iesniegusi reģistrācijas dokumentu par konkrētu tāda vērtspapīra veidu, kas nav pašu kapitāla vērtspapīrs, vai vispārējo reģistrācijas dokumentu, kā noteikts 9. pantā, un vēlāk vēlas sagatavot pamatprospektu, tādā pamatprospektā ietver:

(a)  reģistrācijas dokumentā vai vispārējā reģistrācijas dokumentā ietverto informāciju;

(b)  informāciju, kas citādi būtu ietverta attiecīgajā vērtspapīru aprakstā, izņemot galīgos noteikumus, ja galīgie noteikumi nav ietverti pamatprospektā.

6.  Konkrētā informācija par katru pamatprospektā iekļauto atšķirīgo vērtspapīru ir skaidri jānošķir.

7.  Kopsavilkumu sagatavo tikai tad, kad galīgie noteikumi ir iekļauti pamatprospektā saskaņā ar 3. punktu vai iesniegti, un katrai konkrētajai emisijai sagatavo šādu atsevišķu kopsavilkumu.

8.  Konkrētās emisijas kopsavilkumam piemēro tādas pašas prasības kā galīgajiem noteikumiem, kā izklāstīts šajā pantā, un to pievieno galīgajiem noteikumiem.

Uz konkrētās emisijas kopsavilkumu attiecas 7. panta prasības, un tajā tiek sniegta pamatprospekta un galīgo noteikumu pamatinformācija. Tajā ietver:

(a)  pamatprospekta informāciju, kas attiecas tikai uz konkrēto emisiju, tostarp būtiskāko informāciju par emitentu;

(b)  pamatprospektā iekļautos risinājumus, kas attiecas tikai uz konkrēto emisiju, kā paredzēts galīgajos noteikumos;

(c)  galīgajos noteikumos sniegto attiecīgo informāciju, kas pamatprospektā iepriekš netika aizpildīta.

Ja galīgie noteikumi attiecas uz vairākiem vērtspapīriem, kuriem ir tikai ļoti nelielas atšķirības, piemēram, emisijas cena vai termiņš, visiem tādiem vērtspapīriem var pievienot vienoto konkrētas emisijas kopsavilkumu, ar noteikumu, ka ir skaidri nošķirta informācija, kas attiecas uz atšķirīgajiem vērtspapīriem.

9.  Pamatprospektā ietverto informāciju saskaņā ar 22. pantu vajadzības gadījumā papildina ar aktualizētu informāciju par emitentu un vērtspapīru publisku piedāvājumu vai pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū.

10.  Publisks piedāvājums var turpināties pēc pamatprospekta termiņa beigām, saskaņā ar kuru tas tika uzsākts, ar noteikumu, ka nākamais pamatprospekts ir apstiprināts ne vēlāk kā iepriekšējā pamatprospekta derīguma termiņa pēdējā dienā. Tāda piedāvājuma galīgo noteikumu pirmajā lappusē izvieto labi saredzamu brīdinājumu, kurā norādīta iepriekšējā pamatprospekta derīguma termiņa pēdējā diena un nākamā pamatprospekta publicēšanas vieta. Nākamajā pamatprospektā iekļauj vai ar norādi ietver sākotnējā pamatprospekta galīgo noteikumu formātu un ievieto atsauci uz galīgajiem noteikumiem, kuri attiecas uz spēkā esošo piedāvājumu.

Saskaņā ar 22. panta 2. punktu piešķirtās atteikuma tiesības attiecas arī uz ieguldītājiem, kuri ir piekrituši iegādāties vērtspapīrus vai parakstīties uz tiem iepriekšējā pamatprospekta derīguma termiņa laikā, ja vien vērtspapīri viņiem jau nav piegādāti.

9. pants

Vispārējais reģistrācijas dokuments

1.  Ikviens emitents, kura reģistrētais birojs atrodas kādā no dalībvalstīm un kura vērtspapīri ir pielaisti tirdzniecībai regulētā tirgū vai daudzpusējā tirdzniecības sistēmā, katrā finanšu gadā drīkst sagatavot reģistrācijas dokumentu vispārēja reģistrācijas dokumenta veidā, kurā aprakstīta uzņēmuma organizācija, uzņēmējdarbība, finansiālais stāvoklis, peļņa un perspektīvas, vadība un akcionāru struktūra.

2.  Ikviens emitents, kurš nolemj sagatavot vispārējo reģistrācijas dokumentu, katrā finanšu gadā to iesniedz apstiprināšanai savas izcelsmes dalībvalsts kompetentajā iestādē saskaņā ar 19. panta 2., 4. un 5. punktā izklāstīto procedūru.

Pēc tam, kad emitenta vispārējais reģistrācijas dokuments katrā finanšu gadā divus gadus pēc kārtas ticis apstiprināts kompetentajā iestādē, nākamos vispārējos reģistrācijas dokumentus vai grozījumus šādos vispārējos reģistrācijas dokumentos drīkst iesniegt kompetentajā iestādē bez iepriekšēja apstiprinājuma, izņemot gadījumus, kad šādi grozījumi ir saistīti ar izlaidumu, vai būtisku kļūdu vai neprecizitāti, kas, visticamāk, maldinās sabiedrību attiecībā uz faktiem un apstākļiem, kuri ir svarīgi, lai emitents varētu veikt pamatotu novērtējumu.

Ja pēc tam emitents vienā finanšu gadā neiesniedz vispārējo reģistrācijas dokumentu, šī priekšrocība iesniegt bez apstiprinājuma tiek zaudēta, un visus nākamos vispārējos reģistrācijas dokumentus iesniedz apstiprināšanai kompetentajā iestādē, līdz atkal ir izpildīts otrajā daļā paredzētais nosacījums.

3.  Emitenti, kuri pirms šīs regulas piemērošanas datuma saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 809/2004(22) I vai XI pielikumu bija sagatavojuši reģistrācijas dokumentu, ko kompetentā iestāde apstiprinājusi vismaz divus gadus pēc kārtas, un pēc tam saskaņā ar Direktīvas 2003/71/EK 12. panta 3. punktu ir iesnieguši tādu reģistrācijas dokumentu vai guvuši tā apstiprinājumu katru gadu, drīkst iesniegt vispārējo reģistrācijas dokumentu bez iepriekšēja apstiprinājuma saskaņā ar 2. punkta otro daļu no šīs regulas piemērošanas dienas.

4.  Līdzko vispārējais reģistrācijas dokuments, kā arī 7. un 9. punktā norādītie grozījumi, ir apstiprināts vai iesniegts bez apstiprinājuma, to bez liekas kavēšanās un saskaņā ar 20. pantā paredzēto kārtību publisko.

5.  Vispārējam reģistrācijas dokumentam piemēro 25. pantā paredzētās valodas prasības.

6.  Vispārējā reģistrācijas dokumentā var iekļaut informāciju ar norādi saskaņā ar 18. pantā paredzētajiem nosacījumiem.

7.  Pēc vispārējā reģistrācijas dokumenta iesniegšanas vai apstiprināšanas emitents jebkurā laikā var atjaunināt tajā ietverto informāciju, iesniedzot kompetentajā iestādē vispārējā reģistrācijas dokumenta grozījumu.

8.  Kompetentā iestāde jebkurā laikā var pārskatīt jebkura bez iepriekšēja apstiprinājuma iesniegtā vispārējā reģistrācijas dokumenta saturu, kā arī tā grozījumu saturu.

Kompetentās iestādes veiktā pārskatīšana ietver vispārējā reģistrācijas dokumentā un tā grozījumos ietvertās informācijas pilnīguma, konsekvences un saprotamības rūpīgu pārbaudi.

9.  Ja kompetentā iestāde pārskatīšanas laikā konstatē, ka vispārējais reģistrācijas dokuments neatbilst pilnīguma, saprotamības un konsekvences standartiem un/vai ir nepieciešams veikt grozījumus vai sniegt papildinošu informāciju, tā attiecīgi informē emitentu.

Kompetentās iestādes lūgums veikt grozījumus vai sniegt papildinošu informāciju emitentam jāņem vērā, tikai iesniedzot nākamo vispārējo reģistrācijas dokumentu par nākamo finanšu gadu, izņemot gadījumu, kad emitents vēlas izmantot vispārējo reģistrācijas dokumentu kā neatņemamu daļu no apstiprināšanai iesniegtā prospekta. Tādā gadījumā emitents iesniedz vispārējā reģistrācijas dokumenta grozījumu ne vēlāk kā 19. panta 5. punktā norādītajā pieteikuma iesniegšanas dienā.

Atkāpjoties no otrās daļas, ja kompetentā iestāde informē emitentu, ka tās grozījuma pieprasījums attiecas uz izlaidumu vai būtisku kļūdu, vai neprecizitāti, kas, visticamāk, maldinās sabiedrību attiecībā uz faktiem un apstākļiem, kas ir svarīgi, lai emitents varētu veikt apzinātu novērtējumu, emitents bez liekas kavēšanās iesniedz vispārējā reģistrācijas dokumenta grozījumu.

10.  Šā panta 7. un 9. punkta noteikumus piemēro tikai tad, ja vispārējais reģistrācijas dokuments netiek izmantots kā prospekta neatņemama daļa. Ikreiz, kad vispārējais reģistrācijas dokuments tiek izmantots kā prospekta neatņemama daļa, prospekta papildināšanai piemēro vienīgi 22. pantā paredzētos noteikumus laika posmā no prospekta apstiprināšanas brīža līdz publiskā piedāvājuma termiņa beigām vai attiecīgi brīdim, kad sākas tirdzniecība regulētā tirgū, atkarībā no tā, kas notiek vēlāk.

11.  Emitentam, kurš izpilda 2. punkta pirmajā un otrajā daļā vai 3. punktā aprakstītos nosacījumus, ir bieža emitenta statuss un viņš izmanto 19. panta 5. punktā aprakstīto paātrinātās apstiprināšanas procesu ar noteikumu, ka:

(a)  iesniedzot katru vispārējo reģistrācijas dokumentu vai iesniedzot to apstiprināšanai, emitents sniedz kompetentajai iestādei rakstisku apstiprinājumu, ka visa regulētā informācija, kas tam attiecīgā gadījumā jāatklāj saskaņā ar Direktīvu 2004/109/EK un Regulu (ES) Nr. 596/2014, ir iesniegta un publicēta saskaņā ar minētajos tiesību aktos paredzētajām prasībām; kā arī

(b)  ja kompetentā iestāde veic 8. punktā norādīto pārskatīšanu, emitents groza savu vispārējo reģistrācijas dokumentu saskaņā ar 9. punktā paredzēto kārtību.

Ja emitents neizpilda kādu no iepriekš minētajiem nosacījumiem, viņš zaudē bieža emitenta statusu.

12.  Ja kompetentajai iestādei iesniegts vai tās apstiprināts vispārējais reģistrācijas dokuments tiek publiskots ne vēlāk kā četrus mēnešus pēc finanšu gada beigām un ietver informāciju, ko nepieciešams atklāt gada finanšu pārskatā, kā norādīts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/109/EK 4. pantā(23), tiek uzskatīts, ka emitents ir izpildījis savu pienākumu publicēt gada finanšu pārskatu, kā paredzēts minētajā pantā.

Ja vispārējais reģistrācijas dokuments vai tā grozījums ir iesniegts vai apstiprināts kompetentajā iestādē un tiek publiskots ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc finanšu gada pirmo sešu mēnešu beigām, un ietver informāciju, ko nepieciešams atklāt Direktīvas 2004/109/EK 5. pantā norādītajā pusgada finanšu pārskatā, tiek uzskatīts, ka emitents ir izpildījis savu pienākumu publicēt pusgada finanšu pārskatu, kā paredzēts minētajā pantā.

Pirmajā un otrajā daļā aprakstītajos gadījumos emitents:

(a)  vispārējā reģistrācijas dokumentā ietver savstarpēju norāžu sarakstu, kurā norādīts, kur vispārējā reģistrācijas dokumentā ir atrodams katrs gada un pusgada finanšu pārskatos nepieciešamais elements;

(b)  iesniedz vispārējo reģistrācijas dokumentu saskaņā ar Direktīvas 2004/109/EK 19. panta 1. punktu un dara to pieejamu oficiāli noteiktai sistēmai, kas norādīta Direktīvas 2004/109/EK 21. panta 2. punktā;

(c)  vispārējā reģistrācijas dokumentā iekļauj paziņojumu par atbildību Direktīvas 2004/109/EK 4. panta 2. punkta c) apakšpunktā un 5. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētajos termiņos.

13.  Šā panta 12. punktu piemēro tikai tad, ja emitenta izcelsmes dalībvalsts šīs regulas nolūkā ir arī izcelsmes dalībvalsts Direktīvas 2004/109/EK nolūkā un ja vispārējā reģistrācijas dokumentā izmantotā valoda izpilda Direktīvas 2004/109/EK 20. panta nosacījumus.

14.  EVTI izstrādā regulatīvo tehnisko standartu projektus, lai noteiktu konkrētu procedūru vispārējā reģistrācijas dokumenta kontrolei, apstiprināšanai, iesniegšanai un pārskatīšanai, kā arī tā grozīšanas nosacījumus un nosacījumus gadījumā, kad pastāv iespēja zaudēt bieža emitenta statusu.

EVTI iesniedz minēto regulatīvo tehnisko standartu projektus Komisijai ne vēlāk kā [12 mēneši pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas].

Komisijai tiek deleģētas pilnvaras pieņemt pirmajā daļā norādītos regulatīvos tehniskos standartus saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 10. līdz 14. pantu.

10. pants

Prospekti, kas sastāv no atsevišķiem dokumentiem

1.  Emitents, kura reģistrācijas dokumentu kompetentā iestāde jau ir apstiprinājusi, sagatavo tikai vērtspapīru aprakstu un kopsavilkumu, ja vērtspapīri tiek publiski piedāvāti vai pielaisti tirdzniecībai regulētā tirgū. Tādā gadījumā vērtspapīru aprakstu un kopsavilkumu apstiprina atsevišķi.

Ja kopš reģistrācijas dokumenta apstiprināšanas ir radies jauns svarīgs faktors, būtiska kļūda vai neprecizitāte saistībā ar informāciju, kas iekļauta reģistrācijas dokumentā un kas var ietekmēt vērtspapīru novērtējumu, reģistrācijas dokumenta papildinājumu iesniedz apstiprināšanai vienlaikus ar vērtspapīru aprakstu un kopsavilkumu. Tiesības atsaukt piekrišanu saskaņā ar 22. panta 2. punktu tādā gadījumā nepiemēro.

Reģistrācijas dokuments un tā papildinājums, kam attiecīgā gadījumā pievieno vērtspapīru aprakstu un kopsavilkumu, veido prospektu, līdzko to apstiprina kompetentā iestāde.

2.  Emitents, kura vispārējo reģistrācijas dokumentu kompetentā iestāde jau ir apstiprinājusi vai kurš ir iesniedzis vispārējo reģistrācijas dokumentu bez apstiprināšanas saskaņā ar 9. panta 2. punkta otro daļu, sagatavo tikai vērtspapīru aprakstu un kopsavilkumu, ja vērtspapīri tiek publiski piedāvāti vai pielaisti tirdzniecībai regulētā tirgū. Tādā gadījumā vērtspapīru apraksts, kopsavilkums un visi vispārējā reģistrācijas dokumenta grozījumi, kas iesniegti pēc vispārējā reģistrācijas dokumenta apstiprināšanas vai iesniegšanas, izņemot grozījumus vai papildinājumus, kuri tiek izdarīti biežā emitenta vispārējā reģistrācijas dokumentā atbilstīgi 19. panta 5. punktam, tiek apstiprināti atsevišķi.

Ja emitents ir iesniedzis neapstiprinātu vispārēju reģistrācijas dokumentu, veic visas dokumentācijas, tostarp vispārējā reģistrācijas dokumenta grozījumu, apstiprināšanu neatkarīgi no tā, vai šie dokumenti ir atsevišķi.

Vispārējais reģistrācijas dokuments, kas grozīts saskaņā ar 9. panta 7. vai 9. punktu un kam pievienots vērtspapīru apraksts un kopsavilkums, veido prospektu, līdzko tas tiek apstiprināts kompetentajā iestādē.

11. pants

Ar prospektu saistītā atbildība

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka atbildība par informāciju, kas sniegta prospektā, attiecīgi gulstas vismaz uz emitentu vai tā pārvaldes, vadības vai uzraudzības institūcijām, piedāvātāju, personu, kas lūdz pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū, vai galvotāju. Prospektā tiek skaidri norādītas atbildīgās personas, norādot to vārdus, uzvārdus un funkcijas vai, juridisku personu gadījumā, to nosaukumus un juridiskās adreses, kā arī sniedzot šo personu deklarācijas, ka, cik tām zināms, prospektā ietvertā informācija atbilst faktiem un ka prospektā nav izlaists nekas, kas var ietekmēt tā nozīmi.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka to normatīvie un administratīvie akti par civiltiesisko atbildību attiecas uz personām, kas atbildīgas par prospektā sniegto informāciju.

Tomēr dalībvalstis nodrošina, ka ne uz vienu personu negulstas civiltiesiskā atbildība, pamatojoties tikai uz kopsavilkumu vien, tostarp tā tulkojumu, izņemot gadījumus, ja kopsavilkums ir maldinošs, neprecīzs vai pretrunīgs, lasot to kopā ar pārējām prospekta daļām, vai ja tas, lasot kopā ar pārējām prospekta daļām, nesniedz pamatinformāciju, kas palīdzētu ieguldītājiem izprast, vai ieguldīt šajos vērtspapīros. Kopsavilkumā iekļauj skaidru brīdinājumu par to.

3.  Atbildība par vispārējā reģistrācijas dokumentā sniegto informāciju gulstas uz 1. punktā norādītajām personām tikai gadījumos, kad vispārējais reģistrācijas dokuments tiek izmantots kā apstiprināta prospekta neatņemama daļa. To piemēro, neskarot Direktīvas 2004/109/EK 4. un 5. pantu, ja informācija saskaņā ar minētajiem pantiem ir iekļauta vispārējā reģistrācijas dokumentā.

12. pants

Prospekta, pamatprospekta un reģistrācijas dokumenta derīgums

1.  Prospekts vai pamatprospekts, kas sagatavots kā vienots dokuments vai sastāv no vairākiem dokumentiem, ir derīgs 12 mēnešus pēc tā apstiprināšanas attiecībā uz publiskiem piedāvājumiem vai pielaidēm tirdzniecībai regulētā tirgū, ja prospektam ir pievienoti papildinājumi, kas vajadzīgi saskaņā ar 22. pantu.

Ja prospekts vai pamatprospekts sastāv no atsevišķiem dokumentiem, tā derīguma termiņš sākas vērtspapīru apraksta apstiprināšanas dienā.

2.  Iepriekš iesniegts vai apstiprināts reģistrācijas dokuments, tostarp vispārējais reģistrācijas dokuments, kā norādīts 9. pantā, ir derīgs izmantošanai kā prospekta neatņemama daļa 12 mēnešus pēc tā iesniegšanas vai apstiprināšanas.

Šāda reģistrācijas dokumenta derīguma termiņa beigas neietekmē tā prospekta derīgumu, kura neatņemama daļa tas ir.

III NODAĻA

PROSPEKTA SATURS UN FORMĀTS

13. pants

Informācijas minimums un formāts

1.  Komisija saskaņā ar 42. pantu pieņem deleģētos aktus par prospekta, pamatprospekta un galīgo noteikumu formātu un plānus, ar ko tiek noteikta prospektā iekļaujamā konkrētā informācija, izvairoties no informācijas atkārtošanās gadījumā, kad prospektu veido atsevišķi dokumenti.

Konkrēti, gatavojot dažādos prospekta plānus, ņem vērā:

(a)  tās informācijas daudzveidību, kas vajadzīga ieguldītājiem attiecībā uz pašu kapitāla vērtspapīriem salīdzinājumā ar vērtspapīriem, kas nav pašu kapitāla vērtspapīri; ievēro konsekventu pieeju attiecībā uz informāciju, kas vajadzīga prospektā saistībā ar vērtspapīriem, kam ir līdzīgs ekonomiskais pamatojums, īpaši saistībā ar atvasinātiem vērtspapīriem;

(b)  dažādos veidus un īpašības, kas piemīt tādu vērtspapīru piedāvājumiem un pielaidēm tirdzniecībai regulētā tirgū, kas nav pašu kapitāla vērtspapīri;

(c)  izmantoto formātu un informāciju, kas vajadzīga pamatprospektos attiecībā uz vērtspapīriem, kas nav pašu kapitāla vērtspapīri, tostarp jebkura veida garantijas vērtspapīriem;

(d)  attiecīgā gadījumā emitenta publisko statusu;

(e)  attiecīgā gadījumā emitenta darbību īpašo raksturu.

Jo īpaši Komisija sagatavo divus atsevišķu un būtiski atšķirīgu prospektu sarakstus, kuros izklāstītas informācijas prasības attiecībā uz vērtspapīriem, kas nav pašu kapitāla vērtspapīri un kas pielāgoti atšķirīgām ieguldītāju — kvalificētu vai nekvalificētu — kategorijām, kurām šis piedāvājums ir adresēts, ņemot vērā šiem ieguldītājiem nepieciešamo atšķirīgo informāciju.

2.  Komisija saskaņā ar 42. pantu pieņem deleģētos aktus, kuros norādīts plāns vispārējā reģistrācijas dokumentā iekļaujamā informācijas minimuma noteikšanai, kā arī īpašs plāns kredītiestāžu vispārējam reģistrācijas dokumentam.

Šāds plāns nodrošina, ka vispārējais reģistrācijas dokuments ietver visu nepieciešamo informāciju par emitentu, lai to pašu vispārējo reģistrācijas dokumentu būtu iespējams tāpat izmantot nākamajam pašu kapitāla, parāda vērtspapīru vai atvasināto instrumentu publiskam piedāvājumam vai pielaidei tirdzniecībai. Attiecībā uz finanšu informāciju, darbības un finanšu pārskatu un perspektīvām, un korporatīvo vadību, šādu informāciju pēc iespējas salāgo ar Direktīvas 2004/109/EK 4. un 5. pantā norādīto gada un pusgada finanšu pārskatos, tostarp vadības ziņojumos un korporatīvās vadības paziņojumos, atklājamo informāciju.

3.  Šā panta 1. un 2. punktā norādītajiem deleģētajiem aktiem par pamatu izmanto finanšu un nefinanšu informācijas jomas standartus, ko izklāstījušas starptautiskas vērtspapīru komisijas organizācijas, jo īpaši IOSCO, un šīs regulas I, II un III pielikumu. Minētos deleģētos aktus pieņem līdz [6 mēneši pirms šīs regulas spēkā stāšanās dienas].

14. pants

Vienkāršots informācijas atklāšanas režīms sekundārām emisijām

1.  Turpmāk norādītās personas drīkst izlemt par vienkāršota prospekta sagatavošanu saskaņā ar vienkāršoto informācijas atklāšanas režīmu sekundārām emisijām, ja vērtspapīri tiek publiski piedāvāti vai ir atļauta to tirdzniecība regulētā tirgū:

(a)  emitenti, kuru vērtspapīrus ir atļauts tirgot regulētā tirgū, MVU izaugsmes tirgū vai daudzpusējā tirdzniecības sistēmā, kas nav MVU izaugsmes tirgus, ar informācijas atklāšanas prasībām, kuras ir vismaz līdzvērtīgas tām, kas paredzētas MVU izaugsmes tirgum, kā norādīts Finanšu instrumentu tirgu direktīvas 33. panta 3. punkta d), e), f) un g) apakšpunktā, vismaz 18 mēnešus un kuri emitē vairākus tās pašas kategorijas vērtspapīrus;

(b)  emitenti, kuru pašu kapitāla vērtspapīrus ir atļauts tirgot regulētā tirgū, MVU izaugsmes tirgū vai daudzpusējā tirdzniecības sistēmā, kas nav MVU izaugsmes tirgus, ar informācijas atklāšanas prasībām, kuras ir vismaz līdzvērtīgas tām, kas paredzētas MVU izaugsmes tirgum, kā norādīts Finanšu instrumentu tirgu direktīvas 33. panta 3. punkta d), e), f) un g) apakšpunktā, vismaz 18 mēnešus un kuri emitē vērtspapīrus, kas nav pašu kapitāla vērtspapīri;

(c)  tādas kategorijas vērtspapīru piedāvātāji, kurus ir atļauts tirgot regulētā tirgū, MVU izaugsmes tirgū vai daudzpusējā tirdzniecības sistēmā, kas nav MVU izaugsmes tirgus, ar informācijas atklāšanas prasībām, kuras ir vismaz līdzvērtīgas tām, kas paredzētas MVU izaugsmes tirgum, kā norādīts Finanšu instrumentu tirgu direktīvas 33. panta 3. punkta d), e), f) un g) apakšpunktā, vismaz 18 mēnešus.

Šā punkta pirmajā daļā minētais vienkāršotais prospekts ietver 7. pantā minēto kopsavilkumu, konkrētu reģistrācijas dokumentu, kuru var izmantot a), b) un c) apakšpunktā norādītās personas, un konkrētu vērtspapīru aprakstu, kuru var izmantot a) un c) apakšpunktā norādītās personas.

Šā punkta pirmās daļas a), b) un c) punkta nolūkā EVTI publicē un regulāri atjaunina tādu daudzpusējo tirdzniecības sistēmu sarakstu, kas nav MVU izaugsmes tirgi, ar informācijas atklāšanas prasībām, kuras ir vismaz līdzvērtīgas tām, kas paredzētas MVU izaugsmes tirgum, kā norādīts Finanšu instrumentu tirgu direktīvas 33. panta 3. punkta d), e), f) un g) apakšpunktā.

2.  Saskaņā ar 6. panta 1. punktā minētajiem principiem un neskarot 17. panta 2. punktu, 1. punktā minētajā vienkāršotajā prospektā ietver attiecīgo samazināto informāciju, kas ieguldītājam būtu pamatoti nepieciešama saistībā ar sekundāru emisiju, lai, balstoties uz to, novērtētu:

(a)  emitenta un jebkura garantijas devēja prospektu, pamatojoties uz finanšu informāciju ▌, kas prospektā ietverta vai iekļauta ar norādi un aptver tikai iepriekšējo finanšu gadu,

(b)  no vērtspapīriem izrietošās tiesības,

(c)  emisijas iemeslus un tās ietekmi uz emitentu, jo īpaši apgrozāmā kapitāla pārskatu, informāciju par kapitalizāciju un parādsaistībām, ietekmi uz vispārējo kapitāla struktūru un kodolīgu tās attiecīgās informācijas kopsavilkumu, kas atklājama saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 596/2014 kopš iepriekšējās emisija dienas.

Kopsavilkumā sniedz tikai attiecīgo informāciju, kas nepieciešama saskaņā ar vienkāršoto informācijas atklāšanas režīmu sekundārām emisijām.

Vienkāršotajā prospektā, kas minēts šā panta 1. punktā, ietverto informāciju sagatavo un sniedz viegli analizējamā, kodolīgā un saprotamā veidā, un tā ļauj ieguldītājiem pieņemt pārdomātu ieguldījuma lēmumu.

3.  Komisija saskaņā ar 42. pantu pieņem deleģētos aktus, lai precizētu 2. punktā minētās samazinātās informācijas apjomu, kas jāiekļauj plānos, ko piemēro saskaņā ar 1. punktā minēto vienkāršoto informācijas atklāšanas režīmu.

Precizējot samazināto informāciju, kas jāiekļauj plānos, kuri piemērojami saskaņā ar vienkāršoto informācijas atklāšanas režīmu, Komisija ņem vērā vajadzību atvieglot piekļuvi kapitāla tirgiem, nepieciešamību samazināt ar kapitāla izmaksas un uzlabot pieeju tam un informāciju, kura emitentam attiecīgā gadījumā jau ir jāsniedz saskaņā ar Direktīvu 2004/109/EK un Regulu (ES) Nr. 596/2014. Lai novērstu lieku slogu emitentiem, Komisija kalibrē prasības tā, lai tās galvenokārt attiektos uz informāciju, kas ir būtiska sekundārām emisijām, un lai tās būtu samērīgas.

Minētos deleģētos aktus pieņem līdz [6 mēneši pirms šīs regulas spēkā stāšanās dienas].

15. pants

ES izaugsmes prospekts

1.  Šādas turpmāk minētās struktūras ir tiesīgas sagatavot ES izaugsmes prospektu saskaņā ar šajā pantā paredzēto proporcionālās informācijas atklāšanas režīmu vērtspapīru publiska piedāvājuma gadījumā, izņemot gadījumus, kad to vērtspapīrus v tiks ļauts tirgot regulētā tirgū:

(a)  MVU;

(b)  emitenti, kuri nav MVU, ja tie publiski piedāvā vērtspapīrus, kurus atļaus tirgot MVU izaugsmes tirgū;

(c)  emitenti, izņemot a) un b) punktā minētos emitentus, ja publiskā piedāvājuma kopējā samaksa Savienībā, kas aprēķināta par 12 mēnešiem, nepārsniedz EUR 20 000 000.

ES izaugsmes prospekts, kas apstiprinātas saskaņā ar šo pantu, ir derīgs jebkuram vērtspapīru publiskam piedāvājumam jebkurā skaitā uzņēmēju dalībvalstu, ja ir ievēroti 23., 24. un 25 pantā izklāstītie nosacījumi.

ES izaugsmes prospekts saskaņā ar 1. daļā norādīto proporcionālās informācijas atklāšanas režīmu ir standartizēts dokuments, ko emitentiem ir viegli aizpildīt.

1.a  ES izaugsmes prospektā iekļauj šādus trīs galvenos elementus:

(a)  pamatinformāciju par emitentu, piemēram,

i)  emitenta nosaukumu un par prospektu atbildīgo personu vārdus;

ii)  uzņēmējdarbības pārskatu, pašreizējos tirdzniecības plānus un emitenta perspektīvas;

iii)  ar emitentu saistītos riska faktorus;

iv)  finanšu informāciju, kura var tikt iekļauta ar atsauci,

(b)  pamatinformāciju par emitentu, piemēram:

i)  to vērtspapīru skaitu un veidu, kuri ir iekļauti piedāvājumā;

ii)  vērtspapīru noteikumus un no tiem izrietošo tiesību aprakstu;

iii)  ar vērtspapīriem saistītos riska faktorus,

(c)  pamatinformāciju par piedāvājumu, piemēram:

i)  piedāvājuma noteikumus, tostarp emisijas cenu;

ii)  piedāvājuma iemeslus un gūto neto ieņēmumu paredzēto izmantošanu.

▌

3.  Komisija saskaņā ar 42. pantu pieņem deleģētos aktus, lai konkrēti norādītu 1. un 1.a punktā minētajam standartizētajam ES izaugsmes prospektam raksturīgo samazināto saturu un konkrēto formātu. Šajos aktos ir iekļauta prospekta plānos pieprasītā informācija, kas sniegta vienkāršā valodā, attiecīgā gadījumā izmantojot informācijas iekļaušanu ar norādi.

Nosakot standartizētā ES izaugsmes prospekta konkrēto samazināto saturu un formātu, Komisija kalibrē prasības tā, lai tās koncentrētos uz:

(a)  informāciju, kas ir būtiska un atbilstīga, veicot ieguldījumu vērtspapīros, kas emitēti ieguldītājiem;

(b)  vajadzību nodrošināt samērīgumu starp uzņēmuma lielumu un tā līdzekļu piesaistīšanas vajadzībām; kā arī

(c)  prospekta sagatavošanas izmaksām.

To darot, Komisija ņem vērā:

–  nepieciešamību nodrošināt, ka ES izaugsmes prospekts ir emitentiem būtiski un patiesi vieglāks nekā pilnais prospekts gan administratīvā sloga, gan izmaksu ziņā;

–  nepieciešamību nodrošināt MVU vieglāku piekļuvi kapitāla tirgiem, vienlaikus nodrošinot ieguldītāju uzticību ieguldījumiem šādos uzņēmumos;

–  nepieciešamību samazināt MVU izmaksas un slogu;

–  nepieciešamību noskaidrot konkrētu veidu informāciju, kas īpaši svarīga MVU;

–  emitenta lielumu un to, cik ilgi tas jau darbojas;

–  dažādos piedāvājumu veidus un īpašības;

–  tās informācijas dažādos veidus, kura nepieciešama ieguldītājiem attiecībā uz dažādiem vērtspapīru veidiem.

Minētos deleģētos aktus pieņem līdz [6 mēneši pirms šīs regulas spēkā stāšanās dienas].

▌

16. pants

Riska faktori

1.  Prospektā attiecībā uz riska faktoriem norāda tikai tādus riskus, kuri attiecas uz konkrēto emitentu un/vai vērtspapīriem un ir būtiski, lai pieņemtu apzinātu ieguldījuma lēmumu, kā apstiprināts reģistrācijas dokumenta un vērtspapīru apraksta saturā. ▌

1.a  Riska faktoros iekļauj arī tos, ko rada vērtspapīra subordinācijas līmenis un ietekme uz paredzamo maksājumu vērtspapīru turētājiem apmēru vai maksājuma izdarīšanas laiku bankrota vai citu līdzīgu procedūru gadījumā, tostarp attiecīgā gadījumā saistībā ar kredītiestādes maksātnespēju vai tas noregulēšanu vai pārstrukturizēšanu, saskaņā ar Direktīvu 2014/59/ES (Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīva).

2.  EVTI izstrādā pamatnostādnes attiecībā uz ▌riska faktoru specifikas un būtiskuma novērtējumu un riska faktoru iedalījumu ▌. Turklāt EVTI izstrādā pamatnostādnes, lai palīdzētu kompetentajām iestādēm veikt riska faktoru pārskatīšanu tādā veidā, kas veicina to, ka emitenti atbilstoši un mērķtiecīgi informē par riska faktoriem.

17. pants

Informācijas nesniegšana

1.  Ja prospektā nav iespējams iekļaut informāciju par publiski piedāvājamo vērtspapīru galīgo piedāvājuma cenu un/vai daudzumu:

(a)  prospektā atspoguļo kritērijus un/vai nosacījumus, saskaņā ar kuriem nosaka iepriekš minētos lielumus, vai, attiecībā uz cenu, maksimālo cenu; vai

(b)  vērtspapīru iegādes vai parakstīšanās akcepti var tikt izņemti vismaz divas darbdienas pēc tam, kad ir reģistrēta galīgā piedāvājuma cena un/vai to vērtspapīru daudzums, kas tiks publiski piedāvāti.

Galīgā piedāvājuma cenu un vērtspapīru daudzumu reģistrē izcelsmes dalībvalsts kompetentajā iestādē un publicē saskaņā ar 20. panta 2. punktu.

2.  Izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde var atļaut prospektā nenorādīt atsevišķu prospektā iekļaujamu informāciju, ja tā uzskata, ka ir izpildīti šādi nosacījumi:

(a)  šādas informācijas atklāšana būtu pretrunā sabiedrības interesēm;

(b)  šādas informācijas atklāšana radītu nopietnu kaitējumu emitentam, ar noteikumu, ka šādas informācijas nenorādīšana nevarētu maldināt sabiedrību attiecībā uz faktiem un apstākļiem, kas ir būtiski, lai izdarītu pienācīgu novērtējumu par emitentu, piedāvātāju vai galvotāju, ja tāds ir, un par tiesībām, ko piešķir vērtspapīri, uz kuriem attiecas prospekts;

(c)  šāda informācija nav tik svarīga attiecībā uz konkrēto piedāvājumu vai pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū un neietekmētu emitenta, piedāvātāja vai galvotāja finansiālā stāvokļa un perspektīvu novērtējumu.

Kompetentā iestāde ik gadu iesniedz EVTI ziņojumu par to informāciju, kuru tā atļāvusi nenorādīt.

3.  Neskarot ieguldītāju sniegto pienācīgo informāciju, ja izņēmuma kārtā konkrēta informācija, kas jāiekļauj prospektā, nav atbilstoša emitenta darbības jomai vai emitenta juridiskajai formai, vai vērtspapīriem, uz kuriem attiecas prospekts, prospektā ietver informāciju, kas ir līdzvērtīga vajadzīgajai informācijai, ja vien šāda informācija pastāv.

4.  Ja vērtspapīrus garantē dalībvalsts, emitents, piedāvātājs vai persona, kas lūgusi pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū, sagatavojot prospektu saskaņā ar 4. pantu, var neiekļaut informāciju par minēto dalībvalsti.

5.  EVTI var izstrādāt pamatnostādņu projektu, lai konkrēti noteiktu gadījumus, kuros informāciju var nenorādīt saskaņā ar 2. punktu, ņemot vērā kompetento iestāžu ziņojumus EVTI, kā minēts 2. punktā.

18. pants

Iekļaušana ar atsauci

1.  Informāciju prospektā vai pamatprospektā var iekļaut ar atsauci, ja tā ir iepriekš vai vienlaikus publicēta elektroniskā veidā, sagatavota valodā, kas atbilst 25. panta prasībām, un iesniegta saistībā ar Savienības tiesību aktos noteiktajām informācijas atklāšanas prasībām vai saskaņā ar tirdzniecības vietas vai MVU izaugsmes tirgus notikumiem:

(a)  dokumenti, ko apstiprinājusi ▌ kompetentā iestāde vai kas tai iesniegti saskaņā ar šo regulu;

(b)  šīs regulas 1. panta 3. punkta f) un g) apakšpunktā un 1. panta 4. punkta d) un e) apakšpunktā norādītie dokumenti;

(c)  šīs regulas 2. panta 1. punkta l) apakšpunktā definētā regulētā informācija;

(d)  gada un starpposma finanšu informācija;

(e)  gada pārskati un finanšu pārskati;

(f)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/34/ES 19. pantā definētie vadības ziņojumi(24);

(g)  Direktīvas 2013/34/ES 20. pantā definētie paziņojumi par korporatīvo pārvaldību;

(h)  [[pārskatītās Akcionāru tiesību direktīvas] [X]. pantā definētie atalgojuma ziņojumi(25)];

(ha)  gada pārskati vai cita atklājama informācija saskaņā ar Direktīvas 2011/61/ES 22. un 23. pantu;

(i)  dibināšanas līgums un statūti.

Emitentam jābūt pieejamai aktuālākajai informācijai.

Ja ar norādi ir iekļautas tikai konkrētas dokumenta daļas, prospektā iekļauj paziņojumu par to, ka neiekļautās daļas uz ieguldītāju neattiecas vai arī ir apskatītas citā prospekta daļā.

2.  Iekļaujot informāciju ar norādi, emitenti, piedāvātāji vai personas, kuras lūdz pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū, nodrošina informācijas pieejamību. Konkrēti, prospektā iekļauj savstarpējo norāžu sarakstu, lai ieguldītājiem ļautu viegli atrast konkrētus informācijas elementus, un prospektā ietver hipersaites uz visiem dokumentiem, kuros ietverta ar norādi iekļautā informācija.

3.  Ja ir iespējams, iesniedzot prospekta pirmo projektu kompetentajai iestādei un jebkurā gadījumā — prospekta pārskatīšanas procesā — emitents, piedāvātājs vai persona, kas lūdz pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū, iesniedz elektroniskā formātā ar meklēšanas iespēju visu informāciju, kas ar atsauci iekļauta prospektā, ja vien šāda informācija jau nav apstiprināta vai iesniegta tajā kompetentajā iestādē, kura apstiprina prospektu.

4.  ▌EVTI var izstrādāt regulatīvo tehnisko standartu projektu, lai aktualizētu 1. punktā norādīto dokumentu sarakstu, iekļaujot papildu dokumentu veidus, kas paredzēti Savienības tiesību aktos un kas jāiesniedz vai jāapstiprina valsts iestādē.

Komisijai tiek deleģētas pilnvaras pieņemt pirmajā daļā norādītos regulatīvos tehniskos standartus saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 10.–14. pantu.

IV NODAĻA

PROSPEKTA APSTIPRINĀŠANAS UN PUBLICĒŠANAS KĀRTĪBA

19. pants

Prospekta rūpīga pārbaude un apstiprināšana

1.  Prospektu nepublicē, pirms to vai visas tā daļas nav apstiprinājusi izcelsmes dalībvalsts attiecīgā kompetentā iestāde.

2.  Kompetentā iestāde 10 darbdienu laikā pēc prospekta projekta iesniegšanas paziņo emitentam, piedāvātājam vai personai, kas lūdz pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū, savu lēmumu saistībā ar prospekta apstiprināšanu.

▌Kompetentā iestāde informē EVTI par prospekta un jebkura tā papildinājuma apstiprināšanu vienlaikus, kad par to tiek informēts emitents, piedāvātājs vai persona, kas lūdz pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū.

3.  Termiņu, kas minēts 2. punktā, pagarina līdz 20 darbdienām, ja publiskais piedāvājums ir saistīts ar vērtspapīriem, ko emitē emitents, kuram nav neviena tirdzniecībai regulētā tirgū pielaista vērtspapīra un kurš iepriekš nav publiski piedāvājis vērtspapīrus.

20 darbdienu termiņu piemēro tikai sākotnēji iesniegtam prospekta projektam. Ja saskaņā ar 4. punktu nepieciešams iesniegt papildu informāciju, piemēro 2. punktā paredzēto termiņu.

4.  Ja kompetentā iestāde konstatē, ka prospekta projekts neatbilst pilnīguma, saprotamības un konsekvences standartiem, kas nepieciešami, lai to apstiprinātu, un/vai ir nepieciešami grozījumi vai papildu informācija:

(a)  tā 10 darbdienu laikā no prospekta projekta un/vai papildu informācijas iesniegšanas dienas informē emitentu, piedāvātāju vai personu, kas lūdz atļauju tirdzniecībai regulētā tirgū, un norāda detalizētus šā lēmuma pieņemšanas iemeslus; un

(b)  tādā gadījumā 2. un 3. punktā norādītos termiņus piemēro tikai no tā datuma, kurā kompetentajai iestādei tiek iesniegts grozītais prospekta projekts un/vai pieprasītā papildu informācija.

5.  Atkāpjoties no 2. un 4. punkta, minētajos punktos norādīto termiņu samazina līdz 5 darbdienām 9. panta 11. punktā norādītajiem biežajiem emitentiem. Biežais emitents informē kompetento iestādi vismaz 5 darbdienas pirms dienas, kad pieteikumu paredzēts iesniegt apstiprināšanai.

Biežais emitents iesniedz kompetentajai iestādei pieteikumu, kurā ietverti visi grozījumi, kurus nepieciešams veikt vispārējā reģistrācijas dokumentā un attiecīgā gadījumā apstiprināšanai iesniegtajā vērtspapīru aprakstā un kopsavilkumā.

Biežajam emitentam nav nepieciešams saņemt apstiprinājumu vispārējā reģistrācijas dokumentā izdarītiem grozījumiem, ja vien šie grozījumi neattiecas uz izlaidumu, vai būtisku kļūdu vai neprecizitāti, kas, visticamāk, maldinās sabiedrību attiecībā uz faktiem un apstākļiem, kuri ir svarīgi, lai emitents varētu veikt pamatotu novērtējumu.

6.  Kompetentās iestādes savās tīmekļa vietnēs sniedz norādes par pārbaudes un apstiprināšanas procesu, lai sekmētu prospektu efektīvu un savlaicīgu apstiprināšanu. Minētajās norādēs ietver kontaktpunktus attiecībā uz apstiprinājumiem. Emitentam vai par prospekta sagatavošanu atbildīgajai personai ir iespēja tiešā veidā sazināties un komunicēt ar kompetentās iestādes darbiniekiem visā prospekta apstiprināšanas procesa laikā.

▌

9.  Samaksa, ko izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde iekasē par prospektu, reģistrācijas dokumentu, tostarp vispārējo reģistrācijas dokumentu, papildinājumu un grozījumu apstiprināšanu, kā arī par vispārējo reģistrācijas dokumentu, to grozījumu un galīgo noteikumu iesniegšanu, ir pamatota un proporcionāla un to publisko vismaz kompetentās iestādes tīmekļa vietnē.

10.  EVTI var izstrādāt regulatīvo tehnisko standartu projektus, lai precizētu prospekta pilnīguma, saprotamības un konsekvences pārbaudes un apstiprināšanas procedūras.

Komisijai tiek deleģētas pilnvaras pieņemt pirmajā daļā norādītos regulatīvos tehniskos standartus saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 10. līdz 14. pantu.

11.  EVTI izmanto savas saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1095/2010 piešķirtās pilnvaras, lai veicinātu uzraudzības konverģenci saistībā ar kompetento iestāžu pārbaudes un apstiprināšanas procesiem, novērtējot prospektā ietvertās informācijas pilnīgumu, konsekvenci un saprotamību. Šajā sakarībā EVTI izstrādā kompetentajām iestādēm paredzētas pamatnostādnes saistībā ar prospektu uzraudzību un īstenošanu, aptverot arī pārbaudi par to, kā tiek nodrošināta atbilstība šai regulai un visiem saskaņā ar to pieņemtajiem deleģētajiem un īstenošanas aktiem, kā arī to, vai pārkāpumu gadījumā tiek īstenoti atbilstīgi administratīvie pasākumi un piemērotas sankcijas saskaņā šīs regulas ar 36. un 37. pantu. Groz. Nr. 2 Konkrēti EVTI sekmē konverģenci attiecībā uz tās pārbaudes efektivitāti, metodēm un laiku, ko kompetentās iestādes veic par prospektā sniegto informāciju, atbilstošā gadījumā izmantojot salīdzinošo izvērtēšanu.

11.a  EVTI izstrādā centrālu darbplūsmas sistēmu, kas aptver prospekta apstiprināšanas procesu, sākot no ierosināšanas līdz pat apstiprinājumam, ļaujot kompetentajām iestādēm, EVTI un emitentiem Savienības teritorijā pārvaldīt un uzraudzīt apstiprinājuma pieprasījumus tiešsaitē.

12.  Neskarot Regulas (ES) Nr. 1095/2010 30. pantu, EVTI rīko un veic vismaz vienu salīdzinošo izvērtēšanu saistībā ar kompetento iestāžu pārbaudes un apstiprināšanas procedūrām, tostarp apstiprināšanas paziņojumiem starp kompetentajām iestādēm. Salīdzinošajā izvērtēšanā novērtē arī ietekmi, ko dažādas pieejas saistībā ar kompetento iestāžu pārbaudi un apstiprināšanu rada uz emitentu spēju piesaistīt kapitālu Eiropas Savienībā. Ziņojumu par šo salīdzinošo izvērtēšanu publicē ne vēlāk kā trīs gadus pēc šīs regulas piemērošanas dienas. Saistībā ar šo salīdzinošo izvērtēšanu EVTI ņem vērā Regulas (ES) Nr. 1095/2010 37. pantā minētās Vērtspapīru un tirgu nozares ieinteresēto personu grupas konsultāciju.

20. pants

Prospekta publicēšana

1.  Līdzko prospekts ir apstiprināts, emitents, piedāvātājs vai persona, kas lūdz pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū, to savlaicīgi publisko pirms publiskā piedāvājuma vai attiecīgo vērtspapīru pielaides tirdzniecībai un, vēlākais, šo notikumu sākumā.

Ja sākotnēji publiski tiek piedāvātas tādas kategorijas akcijas, kuras pielaiž tirdzniecībai regulētā tirgū pirmo reizi, prospektam jābūt pieejamam vismaz sešas darbdienas pirms piedāvājuma beigām.

2.  Prospektu — vienu dokumentu vai atsevišķu dokumentu kopumu — uzskata par publiskotu, kad tas ir publicēts elektroniskā veidā kādā no šādām tīmekļa vietnēm:

(a)  emitenta, piedāvātāja vai personas, kas lūdz pielaidi tirdzniecībai, tīmekļa vietne;

(b)  finanšu starpnieku, kas izvieto vai pārdod vērtspapīrus, tostarp pilnvaroto maksātāju, tīmekļa vietne;

(c)  regulētā tirgus, kurā tiek lūgta pielaide tirdzniecībai, vai attiecīgā gadījumā daudzpusējas tirdzniecības sistēmas dalībnieka tīmekļa vietne.

3.  Prospektu publicē tam veltītā tīmekļa vietnes iedaļā, kas ir viegli pieejama, apmeklējot tīmekļa vietni. To ir iespējams lejupielādēt un izdrukāt, un tas ir elektroniskā formā ar meklēšanas iespēju un bez iespējas to pārveidot.

Dokumenti, kuri ietver prospektā ar atsauci iekļautu informāciju, un ar prospektu saistīti papildinājumi un/vai galīgie noteikumi ir pieejami tajā pašā iedaļā, kur prospekts, tostarp vajadzības gadījumā arī izmantojot hipersaites.

Neskarot 22. panta 2. punktā minētās atteikuma tiesības, regulas 9. panta 11. punktā minētie biežie emitenti tā vietā, lai prospektā ietvertajā vispārējā reģistrācijas dokumentā iekļautu papildinājumu, var izvēlēties tajā iekļaut jebkādas izmaiņas, izmantojot dinamisku atsauci uz vispārējā reģistrācijas dokumenta visjaunāko redakciju.

4.  Attiecībā uz piekļuvi prospektam nepiemēro reģistrācijas pabeigšanas procesu, saistību atrunu, ar kuru ierobežo juridisko atbildību, vai maksu.

5.  Izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde savā tīmekļa vietnē publicē visus apstiprinātos prospektus vai vismaz apstiprināto prospektu sarakstu, tostarp hipersaiti uz attiecīgajām 3. punktā minētajām tīmekļa vietņu iedaļām, kā arī identificē to(tās) izcelsmes dalībvalsti(s), kurām prospekti ir darīti zināmi saskaņā ar 24. pantu. Publicēto sarakstu, tostarp hipersaites, uztur atjauninātu, un katru elementu tīmekļa vietnē saglabā 7. punktā norādītajā termiņā.

Laikā, kad kompetentā iestāde paziņo EVTI par prospekta vai jebkura tā papildinājuma apstiprinājumu, kompetentā iestāde vienlaikus iesniedz EVTI prospekta vai jebkura tā papildinājuma elektronisku kopiju, kā arī tos datus, kas EVTI nepieciešami, lai veiktu klasifikāciju 6. punktā norādītajā glabāšanas mehānismā, un attiecībā uz 45. pantā norādīto pārskatu.

Izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde savā tīmekļa vietnē publicē informāciju par visiem paziņojumiem, kas saņemti saskaņā ar 24. pantu.

6.  Ne vēlāk kā no dienas, kad tiek sākts attiecīgo vērtspapīru publisks piedāvājums vai pielaide tirdzniecībai, EVTI savā tīmekļa vietnē publicē visus no kompetentajām iestādēm saņemtos prospektus, tostarp jebkādus to papildinājumus, galīgos noteikumus un attiecīgā gadījumā to tulkojumus, kā arī informāciju par to(tām) izcelsmes dalībvalsti(-īm), kurai(-ām) prospekti tika paziņoti saskaņā ar 24. pantu. Publicēšanu nodrošina glabāšanas mehānisms, kas sabiedrībai pieejams bez maksas un ar meklēšanas funkcijām. Prospektos iekļautā pamatinformācija, tāda kā vērtspapīru ISIN un emitentu, piedāvātāju un galvotāju LEI, ir mašīnlasāma, arī tad, ja tiek izmantoti metadati.

7.  Visi apstiprinātie prospekti ir publiski pieejami digitālā formātā vismaz 10 gadus pēc to publicēšanas 2. un 6. punktā norādītajās tīmekļa vietnēs.

8.  Ja prospekts sastāv no vairākiem dokumentiem un/vai ietver informāciju ar atsauci, dokumentus un informāciju, kas veido prospektu, var publicēt un izplatīt atsevišķi ar noteikumu, ka minētie dokumenti ir publiskoti saskaņā ar 2. punktu. Katrā prospektu veidojošajā dokumentā norāda, kur iegūstami citi dokumenti, kurus jau apstiprinājusi kompetentā iestāde un/vai kuri tajā iesniegti.

9.  Publiskotā prospekta teksts un formāts, un/vai prospekta papildinājumi vienmēr ir identiski ar izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes apstiprināto oriģinālu.

10.  Prospekta kopiju pastāvīgā informācijas nesējā pēc jebkuras fiziskas vai juridiskas personas pieprasījuma un bez maksas piegādā emitents, piedāvātājs, persona, kas lūdz pielaidi tirdzniecībai, vai finanšu starpnieki, kas vērtspapīrus izvieto vai pārdod. Piegādi veic tikai tajā jurisdikcijā, kurā tiek sniegts publiskais piedāvājums vai pielaide tirdzniecībai saskaņā ar šo regulu.

11.  Lai nodrošinātu šajā pantā izklāstīto procedūru pastāvīgu saskaņošanu, EVTI var izstrādāt regulatīvo tehnisko standartu projektu, lai konkrētāk precizētu prasības attiecībā uz prospekta publicēšanu.

Komisijai tiek deleģētas pilnvaras pieņemt pirmajā daļā norādītos regulatīvos tehniskos standartus saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 10.līdz 14. pantu.

12.  EVTI izstrādā regulatīvo tehnisko standartu projektus, lai precizētu 5. punktā norādīto prospektu klasifikācijai nepieciešamos datus.

EVTI iesniedz minēto regulatīvo tehnisko standartu projektus Komisijai ne vēlāk kā [12 mēneši pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas].

Komisijai tiek deleģētas pilnvaras pieņemt pirmajā daļā norādītos regulatīvos tehniskos standartus saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 10.–14. pantu.

21. pants

Reklāma

1.  Jebkura veida reklāmā, kas attiecas uz vērtspapīru publisku piedāvājumu vai atļauju tirdzniecībai regulētā tirgū, ievēro principus, kas ietverti šajā pantā.

2.  Reklāmā norāda to, ka prospekts ir vai tiks publicēts un kur ieguldītāji var vai varēs to iegūt.

3.  Reklāma ir skaidri atpazīstama. Informācija, kas ietverta reklāmā, nevar būt neprecīza vai maldinoša. Reklāmā ietvertai informācijai ir jābūt saskaņā ar informāciju, kas ietverta prospektā, ja tas jau publicēts, vai ar informāciju, kas noteikti jāiekļauj prospektā, ja prospektu publicē vēlāk.

4.  Visai informācijai, kas attiecas uz vērtspapīru publisko piedāvājumu vai pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū un kas, pat ja ne reklāmas nolūkā, atklāta mutiski vai rakstiski, jāsaskan ar to, kas ietverta prospektā.

Ja emitents vai piedāvātājs atklāj būtisku informāciju un mutiski vai rakstiski sniedz to vienam vai vairākiem izraudzītiem ieguldītājiem, šādu informāciju dara zināmu visiem pārējiem ieguldītājiem, kuriem ir adresēts šis piedāvājums, neatkarīgi no tā, vai saskaņā ar šo regulu prospekts ir prasīts vai nav. Ja ir prasība prospektu publicēt, šādu informāciju ietver prospektā vai tā papildinājumā saskaņā ar 22. panta 1. punktu.

5.  ▌Tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kurā reklāmas tiek izplatītas, ir pilnvaras īstenot kontroli attiecībā uz reklāmas darbības, kas attiecas uz vērtspapīru publisko piedāvājumu vai pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū, atbilstību principiem, kas minēti 2.–4. punktā.

Vajadzības gadījumā izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde palīdz tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kurā reklāmas tiek izplatītas, novērtēt reklāmas atbilstību prospektā iekļautajai informācijai.

Neskarot 30. panta 1. punktā noteiktās pilnvaras, rūpīga pārbaude, ko kompetentā iestāde veic attiecībā uz reklāmu, nav priekšnosacījums tam, lai vērtspapīrus publiski piedāvātu vai ļautu tirgot regulētā tirgū kādā uzņēmējā dalībvalstī.

5.b  Saskaņā ar šo pantu kompetentā iestāde minēto rūpīgo reklāmas kontroli veic bez maksas.

5.c  Tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā reklāmas tiek izplatītas, var vienoties ar izcelsmes dalībvalsts kompetento iestādi, ja tā ir atšķirīga kompetentā iestāde, ka šai izcelsmes dalībvalsts kompetentajai iestādei ir pilnvaras īstenot kontroli attiecībā uz minētās reklāmas darbības atbilstību saskaņā ar 5. punktu. Ja ir panākta šāda vienošanās, izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde par to nekavējoties paziņo emitentam un EVTI.

6.  EVTI izstrādā regulatīvo tehnisko standartu projektu, lai precizētu noteikumus par šīs regulas 2. līdz 4. un 5.a punktā izklāstītajām reklāmām, tostarp lai precizētu noteikumus par reklāmu izplatīšanu un noteiktu procedūras sadarbībai starp izcelsmes dalībvalsts kompetentajām iestādēm un tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kurā šīs reklāmas tiek izplatītas.

EVTI iesniedz šos regulatīvo tehnisko standartu projektus Komisijai ne vēlāk kā [12 mēneši pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas].

Komisijai tiek deleģētas pilnvaras pieņemt pirmajā daļā norādītos regulatīvos tehniskos standartus saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 10. līdz 14. pantu.

22. pants

Prospekta papildinājumi

1.  Katru svarīgu jaunu faktoru, būtisku kļūdu vai neprecizitāti saistībā ar prospektā ietverto informāciju, kas var ietekmēt vērtspapīru novērtējumu un kas rodas vai pamanītas laikā no prospekta apstiprināšanas līdz publiskā piedāvājuma beigām vai attiecīgi brīdim, kad sākas tirdzniecība regulētā tirgū, atkarībā no tā, kas notiek vēlāk, bez liekas kavēšanās piemin prospekta papildinājumā.

Šādu papildinājumu apstiprina tādā pašā veidā kā prospektu ne ilgāk kā piecu darbdienu laikā un publicē, ievērojot vismaz tādus pašus pasākumus, kas tika piemēroti brīdī, kad saskaņā ar 20. pantu tika publicēts sākotnējais prospekts. Kopsavilkumu un visus tā tulkojumus arī papildina, ja nepieciešams, lai ņemtu vērā jauno informāciju, kas ietverta papildinājumā.

2.  Ja prospekts attiecas uz vērtspapīru publisku piedāvājumu, ieguldītājiem, kuri jau pirms papildinājuma publicēšanas piekrituši pirkt vērtspapīrus vai parakstīties uz tiem, ir tiesības, kas izmantojamas piecu darbdienu laikā pēc papildinājuma publicēšanas, atsaukt savu piekrišanu ar noteikumu, ka 1. punktā minētais jaunais faktors, kļūda vai neprecizitāte ir radusies pirms publiskā piedāvājuma termiņa beigām vai vērtspapīru piegādes atkarībā no tā, kas notiek vispirms. Emitents vai piedāvātājs var pagarināt minēto termiņu. Atsaukšanas tiesību izmantošanas galīgo termiņu norāda papildinājumā.

Ja emitents izlemj vispārējā reģistrācijas dokumentā iekļaut jebkādas izmaiņas, izmantojot dinamisku atsauci uz vispārējā reģistrācijas dokumenta visjaunāko redakciju, nevis veicot papildinājumu saskaņā ar 20. panta 3. punktu, tas neietekmē ieguldītāja atteikuma tiesības, kas minētas pirmajā daļā.

3.  Ja emitents sagatavo papildinājumu attiecībā uz informāciju pamatprospektā, kas attiecas tikai uz vienu vai vairākām atsevišķām emisijām, ieguldītāju tiesības atsaukt savu piekrišanu saskaņā ar 2. punktu attiecas tikai uz konkrēto(-ām) emisiju(-ām), nevis citām vērtspapīru emisijām saskaņā ar pamatprospektu.

4.  Ja 1. punktā norādītais svarīgais jaunais faktors, būtiskā kļūda vai neprecizitāte attiecas tikai uz to informāciju, kas ietverta reģistrācijas dokumentā vai vispārējā reģistrācijas dokumentā, un ja minētais reģistrācijas dokuments vai vispārējais reģistrācijas dokuments tiek vienlaikus izmantots kā vairāku prospektu neatņemama daļa, sagatavo un apstiprina tikai vienu papildinājumu. Tādā gadījumā papildinājumā norāda visus prospektus, uz kuriem tas attiecas.

5.  Veicot papildinājuma rūpīgu pārbaudi pirms tā apstiprināšanas un neskarot 20. panta 3. punkta 2.a daļu, kompetentā iestāde var pieprasīt, lai papildinājuma pielikumā būtu ietverta papildinātā prospekta konsolidētā versija, ja ir nepieciešams nodrošināt prospektā sniegtās informācijas saprotamību. Šāds prasījums uzskatāms par papildinošas informācijas pieprasījumu saskaņā ar 19. panta 4. punktu.

6.  Lai nodrošinātu šā panta pastāvīgu saskaņošanu un ņemtu vērā tehniskās izmaiņas finanšu tirgos, EVTI izstrādā regulatīvo tehnisko standartu projektu, lai precizētu situācijas, kurās svarīgs jauns faktors, būtiska kļūda vai neprecizitāte saistībā ar prospektā iekļauto informāciju rada nepieciešamību publicēt prospekta papildinājumu.

EVTI iesniedz minēto regulatīvo tehnisko standartu projektu Komisijai ne vēlāk kā [12 mēneši pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas].

Komisijai ir deleģētas pilnvaras pieņemt pirmajā daļā norādītos regulatīvos tehniskos standartus saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 10.–14. pantā izklāstīto procedūru.

V NODAĻA

PĀRROBEŽU PIEDĀVĀJUMI UN ATĻAUJA TIRDZNIECĪBAI, UN VALODU LIETOJUMS

23. pants

Prospektu un vispārējo reģistrācijas dokumentu apstiprinājuma darbības joma Savienībā

1.  Neskarot 35. pantu, ja publisks piedāvājums vai pielaide tirdzniecībai regulētā tirgū ir paredzēta vienā vai vairākās dalībvalstīs, vai dalībvalstī, kas nav izcelsmes dalībvalsts, izcelsmes dalībvalsts apstiprināts prospekts un visi tā papildinājumi ir derīgi publiskam piedāvājumam vai pielaidei tirdzniecībai regulētā tirgū neierobežotā skaitā uzņēmēju dalībvalstu, ja EVTI un katras uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde ir informētas saskaņā ar 24. pantu. Uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes neuzsāk nekādas apstiprināšanas vai administratīvās procedūras attiecībā uz prospektiem.

Šā panta 1. punktā pirmajā daļā minētie nosacījumi mutatis mutandis attiecas uz vispārējiem reģistrācijas dokumentiem, kas ir jau apstiprināti.

Ja prospekts iesniegts apstiprināšanai vienā vai vairākās dalībvalstīs un tajā ir iekļauts vispārējais reģistrācijas dokuments, kas jau ir apstiprināts citā dalībvalstī, kompetentā iestāde, kura izskata pieteikumu prospekta apstiprināšanai, vispārējo reģistrācijas dokumentu vēlreiz nepārbauda, bet atzīst tā iepriekšējo apstiprinājumu.

2.  Ja kopš prospekta apstiprināšanas ir konstatēti svarīgi jauni faktori, būtiskas kļūdas vai neprecizitātes, kas minētas 22. pantā, izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde pieprasa, lai papildinājuma publikāciju apstiprinātu atbilstoši 19. panta 1. punktam. EVTI un uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde var informēt izcelsmes dalībvalsts kompetento iestādi par nepieciešamību sniegt jaunu informāciju.

24. pants

Paziņošana

1.  Izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde trīs darbdienu laikā pēc emitenta vai tās personas pieprasījuma, kas atbildīga par prospekta sastādīšanu, vai vienas darbdienas laikā pēc prospekta apstiprināšanas, ja pieprasījums ir iesniegts kopā ar prospekta projektu, iesniedz uzņēmējas dalībvalsts kompetentajai iestādei paziņojumu par apstiprinājuma sertifikātu, ar ko apliecina, ka prospekts ir sastādīts saskaņā ar šo regulu, un arī minētā prospekta elektronisko kopiju. EVTI izveido portālu, kurā katra dalībvalsts kompetentā iestāde ievada šādu informāciju.

Attiecīgā gadījumā pirmajā daļā norādītajam paziņojumam pievieno prospekta un/vai kopsavilkuma tulkojumu, kas sagatavots emitenta vai tās personas pārziņā, kas atbildīga par prospekta sastādīšanu.

Ja vispārējais reģistrācijas dokuments ir apstiprināts saskaņā ar 9. pantu, šā punkta pirmo un otro daļu piemēro mutatis mutandis.

Emitents vai persona, kas ir atbildīga par prospekta vai attiecīgā gadījumā vispārējā reģistrācijas dokumenta sagatavošanu, tiek informēta par apstiprinājuma sertifikātu vienlaikus ar uzņēmējas dalībvalsts kompetento iestādi.

2.  Šīs regulas 17. panta 2. un 3. punkta noteikumu piemērošanu norāda sertifikātā, kā arī tā pamatojumā.

3.  Izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde informē EVTI par prospekta apstiprinājuma sertifikātu vienlaikus ar uzņēmējas dalībvalsts kompetento iestādi.

4.  Ja iepriekš paziņotie pamatprospekta galīgie noteikumi pamatprospektā vai papildinājumā nav iekļauti, izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde, cik vien drīz iespējams pēc to iesniegšanas, par tiem elektroniskā veidā paziņo uzņēmējas(-u) dalībvalsts(-u) kompetentajai iestādei un EVTI.

5.  Kompetentās iestādes nepiemēro maksu par paziņojuma sniegšanu, paziņojuma, prospektu un to papildinājumu vai attiecīgā gadījumā vispārējā reģistrācijas dokumenta saņemšanu, vai jebkādām saistītām uzraudzības darbībām izcelsmes dalībvalstī vai uzņēmējā(-s) dalībvalstī(-s).

6.  Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas piemērošanai un ņemtu vērā tehniskās izmaiņas finanšu tirgū, EVTI ir atļauts izstrādāt īstenošanas tehnisko standartu projektu, lai izveidotu standarta formātus, veidnes un procedūras attiecībā uz apstiprinājuma sertifikāta, prospekta un tā papildinājuma vai vispārējā reģistrācijas dokumenta paziņošanu, kā arī prospekta un/vai kopsavilkuma tulkošanu.

Komisija tiek pilnvarota pieņemt pirmajā daļā minētos īstenošanas tehniskos standartus saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 15. pantu.

25. pants

Valodu lietojums

1.  Ja publiskais piedāvājums izdarīts vai pielaide tirdzniecībai regulētā tirgū lūgta vienīgi izcelsmes dalībvalstī, prospektu sastāda valodā, ko izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde ir atzinusi par pieņemamu.

2.  Ja publiskais piedāvājums izdarīts vai pielaide tirdzniecībai regulētā tirgū lūgta vienā vai vairākās dalībvalstīs, izņemot izcelsmes dalībvalsti, prospektu sastāda valodā, ko šo dalībvalstu kompetentās iestādes atzinušas par pieņemamu, vai valodā, ko lieto starptautisko finanšu jomā, attiecīgi pēc emitenta, piedāvātāja vai tās personas izvēles, kas lūdz pielaidi.

Katras uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde pieprasa, lai 7. pantā norādītais kopsavilkums tiktu pārtulkots tās oficiālajā(-s) valodā(-s), bet tā nepieprasa tulkojumu nevienai citai prospekta daļai .Groz. Nr. 3

Lai izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde veiktu pārbaudi un apstiprinājumu, prospektu sastāda valodā, ko šī iestāde atzinusi par pieņemamu, vai valodā, ko lieto starptautisko finanšu jomā, attiecīgi pēc emitenta, piedāvātāja vai tās personas izvēles, kas lūdz pielaidi tirdzniecībai.

3.  Ja publiskais piedāvājums izdarīts vai pielaide tirdzniecībai regulētā tirgū lūgta vairāk nekā vienā dalībvalstī, tostarp izcelsmes dalībvalstī, prospektu sastāda valodā, ko izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde atzinusi par pieņemamu, un to dara pieejamu arī valodā, ko katras uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes ir atzinušas par pieņemamām, vai valodā, ko lieto starptautisko finanšu jomā, pēc emitenta, piedāvātāja vai tās personas izvēles, kas lūdz pielaidi tirdzniecībai.

Katras uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde var pieprasīt, lai 7. pantā norādītais kopsavilkums tiktu pārtulkots tās oficiālajā(-s) valodā(-s), bet tā nevar pieprasīt tulkojumu nevienai citai prospekta daļai.

4.  Individuālas emisijas galīgos noteikumus un kopsavilkumu sagatavo tajā pašā valodā, kādā sagatavots apstiprinātais pamatprospekts.

Ja galīgie noteikumi tiek paziņoti uzņēmējas dalībvalsts kompetentajai iestādei vai ja ir vairāk nekā viena uzņēmēja dalībvalsts, uzņēmēju dalībvalstu kompetentajām iestādēm, individuālās emisijas galīgajiem noteikumiem un tiem pievienotajam kopsavilkumam piemēro šajā pantā izklāstītās valodas prasības.

VI NODAĻA

ĪPAŠI NOTEIKUMI EMITENTIEM, KAS VEIC UZŅĒMĒJDARBĪBU TREŠĀS VALSTĪS REĢISTRĒTIEM

26. pants

Vērtspapīru piedāvājums vai atļauja tirdzniecībai saskaņā ar prospektu, kas sagatavots atbilstīgi šai regulai

1.  Ja trešās valsts emitents vēlas Savienībā publiski piedāvāt vērtspapīrus vai lūgt piekļuvi vērtspapīru tirdzniecībai Savienībā izveidotā regulētā tirgū saskaņā ar atbilstīgi šai regulai sagatavotu prospektu, tas saņem sava prospekta apstiprinājumu saskaņā ar 19. pantu no savas izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes.

Tiklīdz prospekts ir apstiprināts saskaņā ar šā punkta pirmo daļu, tas ietver visas saskaņā ar šo regulu prospektam paredzētās tiesības un pienākumus, un šim prospektam un trešās valsts emitentam piemēro visus minētās regulas noteikumus izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes uzraudzībā.

▌

27. pants

Vērtspapīru piedāvājums vai pielaide tirdzniecībai saskaņā ar prospektu, kas sagatavots atbilstīgi trešās valsts tiesību aktiem

1.  Trešās valsts emitenta izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde var apstiprināt tādu prospektu attiecībā uz publisku piedāvājumu vai pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū, kas sagatavots saskaņā ar trešās valsts emitenta valsts tiesību aktiem un kam piemēro šos aktus, ar nosacījumu, ka:

(a)  informācijai piemērotās prasības minētās trešās valsts tiesību aktos ir tādas pašas kā šīs regulas prasības; kā arī

(b)  izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde ir noslēgusi sadarbības nolīgumus ar attiecīgajām trešās valsts emitenta valsts uzraudzības iestādēm saskaņā ar 28. pantu.

2.  Ja publiski tiek piedāvāti vai tirdzniecībai regulētā tirgū tiek pielaisti trešās valsts emitenta emitēti vērtspapīri, dalībvalstīs, kas nav izcelsmes dalībvalsts, piemēro 23., 24. un 25. pantā izklāstītās prasības.

Attiecībā uz šādiem emitentiem izcelsmes dalībvalsts kompetentajai iestādei ir tiesības prasīt papildu samaksu, kas atspoguļotu šādas emisijas radīto slogu.

3.  Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 42. pantu, nosakot vispārējus līdzvērtības kritērijus, pamatojoties uz 6., 7., 8. un 13. pantā izklāstītajām prasībām.

Pamatojoties uz iepriekš norādītajiem kritērijiem, Komisija var pieņemt īstenošanas lēmumu, kas nosaka, ka informācijas sniegšanas prasības, kas paredzētas kādas trešās valsts tiesību aktos, ir līdzvērtīgas šīs regulas prasībām. Šādu īstenošanas lēmumu pieņem saskaņā ar 43. panta 2. punktā norādīto pārbaudes procedūru.

28. pants

Sadarbība ar trešām valstīm

1.  Šīs regulas 27. panta nolūkā un nepieciešamības gadījumā 26. panta nolūkā dalībvalstu kompetentās iestādes noslēdz sadarbības nolīgumus ar trešo valstu uzraudzības iestādēm par informācijas apmaiņu ar trešo valstu uzraudzības iestādēm un par tādu pienākumu izpildi trešās valstīs, kuri izriet no šīs regulas, ja vien šī trešā valsts nav iekļauta Komisijas izveidotajā to valstu sarakstā, kuras nesadarbojas. Ar minētajiem sadarbības nolīgumiem vismaz nodrošina efektīvu informācijas apmaiņu, kas ļauj kompetentajām iestādēm veikt to pienākumus saskaņā ar šo regulu.

Kompetentā iestāde informē EVTI un citas kompetentās iestādes par ierosinājumu noslēgt tādu nolīgumu.

2.  Šīs regulas 27. panta nolūkā un nepieciešamības gadījumā 26. panta nolūkā EVTI veicina un koordinē sadarbības mehānismu izstrādi starp kompetentajām iestādēm un attiecīgajām trešo valstu uzraudzības iestādēm.

▌

EVTI arī nepieciešamības gadījumā veicina un koordinē tās informācijas apmaiņu starp kompetentajām iestādēm, kas iegūta no trešo valstu uzraudzības iestādēm un kas varētu būt svarīga, veicot pasākumus saskaņā ar 36. un 37. pantu.

3.  Kompetentās iestādes noslēdz sadarbības mehānismus par informācijas apmaiņu ar trešo valstu uzraudzības iestādēm vienīgi tad, ja uz atklājamo informāciju attiecas dienesta noslēpuma garantijas, kas ir vismaz līdzvērtīgas tām, kuras paredzētas 33. pantā. Tāda informācijas apmaiņa jāparedz minēto kompetento iestāžu uzdevumu izpildē.

3.a  EVTI var izstrādāt regulatīvo tehnisko standartu projektus, lai noteiktu 1. punktā minēto sadarbības nolīgumu minimālo saturu.

Komisijai tiek deleģētas pilnvaras pieņemt pirmajā daļā norādītos regulatīvos tehniskos standartus saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 10. līdz 14. pantu.

3.b  Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus šā panta piemērošanai, EVTI var izstrādāt regulatīvo tehnisko standartu projektus, lai noteiktu paraugu sadarbības nolīgumiem, kas ir jāizmanto dalībvalstu kompetentajām iestādēm.

VII NODAĻA

EVTI UN KOMPETENTĀS IESTĀDES

29. pants

Kompetentās iestādes

1.  Katra dalībvalsts izraugās vienu kompetento administratīvo iestādi, kas atbild par šajā regulā paredzēto pienākumu izpildi un par to, lai tiktu nodrošināta tādu noteikumu piemērošana, kuri pieņemti saskaņā ar šo regulu. Dalībvalstis attiecīgi informē Komisiju, EVTI un pārējās citu dalībvalstu kompetentās iestādes.

Kompetentā iestāde ir ▌neatkarīga no ▌tirgus dalībniekiem.

2.  Dalībvalstīm ir atļauts savai kompetentajai iestādei deleģēt apstiprināto prospektu tiešsaistes publicēšanas uzdevumus.

Jebkuri uzdevumi struktūrām tiks deleģēti ar īpašu lēmumu, kurā norādīti veicamie uzdevumi un nosacījumi, saskaņā ar kuriem tie jāveic, un iekļauta klauzula, ar ko attiecīgai iestādei tiek uzlikts pienākums rīkoties un būt organizētai tā, lai novērstu interešu konfliktu un lai informācija, kas iegūta, pildot deleģētos uzdevumus, netiktu izmantota negodīgi vai konkurences aizkavēšanai. Tādā lēmumā precizē visus pasākumus, kas noslēgti starp kompetento iestādi un vienību, kurai uzdevumi ir deleģēti.

Galīgā atbildība par to, lai tiktu uzraudzīta atbilstība šai regulai, un par prospekta apstiprināšanu gulstas uz kompetento iestādi, kas izraudzīta saskaņā ar 1. punktu.

Dalībvalstis paziņo Komisijai, EVTI un citu dalībvalstu kompetentajām iestādēm 2. daļā norādīto lēmumu, tostarp precīzus nosacījumus attiecībā uz šā deleģējuma pārvaldību.

3.  Šā panta 1. un 2. punkts neskar dalībvalsts iespēju veikt atsevišķus juridiskus vai administratīvus pasākumus attiecībā uz tām Eiropas aizjūras teritorijām, kuru ārlietas ir minētās dalībvalsts atbildībā.

30. pants

Kompetento iestāžu pilnvaras

1.  Lai veiktu savus pienākumus saskaņā ar šo regulu, kompetentajām iestādēm saskaņā ar valstu tiesību aktiem ir vismaz šādas uzraudzības un izmeklēšanas pilnvaras:

(a)  pieprasīt emitentiem, piedāvātājiem vai personām, kas lūdz pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū, prospektā ietvert papildu informāciju, ja tas vajadzīgs ieguldītāju aizsardzībai;

(b)  pieprasīt emitentiem, piedāvātājiem vai personām, kuras lūdz pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū, un personām, kuras kontrolē tos vai kuras tie kontrolē, sniegt informāciju un dokumentus;

(c)  pieprasīt tā emitenta, piedāvātāja vai personas, kas lūdz pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū, revidentiem un vadītājiem, kā arī finanšu starpniekiem, kas pilnvaroti izdarīt publisko piedāvājumu vai lūgt pielaidi tirdzniecībai, sniegt informāciju;

(d)  apturēt publisko piedāvājumu vai pielaidi tirdzniecībai, ilgākais, uz 25 secīgām darbdienām jebkurā atsevišķā gadījumā, ja tai ir pamats aizdomām, ka pārkāpti šīs regulas noteikumi;

(e)  aizliegt vai apturēt reklāmas vai lūgt emitentus, piedāvātājus vai personas, kas lūdz piekļuvi tirdzniecībai regulētā tirgū, vai attiecīgajiem finanšu starpniekiem pārtraukt vai apturēt reklāmas, ilgākais, uz 10 secīgām darbdienām jebkurā atsevišķā gadījumā, ja tai ir pamats uzskatīt, ka pārkāpti šīs regulas noteikumi;

(f)  aizliegt publisko piedāvājumu, ja tā konstatē, ka pārkāpti šīs regulas noteikumi, vai ja tai ir pamats aizdomām, ka tie varētu tikt pārkāpti;

(g)  apturēt vai lūgt attiecīgos regulētos tirgus apturēt tirdzniecību regulētā tirgū, ilgākais, uz 10 secīgām darbdienām jebkurā atsevišķā gadījumā, ja tai ir pamats uzskatīt, ka pārkāpti šīs regulas noteikumi;

(h)  aizliegt tirdzniecību regulētā tirgū, ja tā konstatē, ka pārkāpti šīs regulas noteikumi;

(i)  darīt zināmu atklātībai faktu, ka emitents, piedāvātājs vai persona, kas lūdz piekļuvi tirdzniecībai, nepilda savus pienākumus;

(j)  apturēt apstiprināšanai iesniegtā prospekta pārbaudi vai apturēt publisko piedāvājumu vai pielaidi tirdzniecībai, ja kompetentā iestāde izmanto pilnvaras piemērot aizliegumu vai ierobežojumu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 600/2014 42. pantu(26) līdz tāda aizlieguma vai ierobežojuma atcelšanai;

(k)  noraidīt jebkura tāda prospekta apstiprināšanu, ko sagatavojis konkrēts emitents, piedāvātājs vai persona, kas lūdz pielaidi tirdzniecībai, ne ilgāk kā uz 5 gadiem, ja minētais emitents, piedāvātājs vai persona, kas lūdz pielaidi tirdzniecībai, atkārtoti un nopietni pārkāpis šīs regulas noteikumus;

(l)  atklāt vai lūgt emitentu atklāt visu būtisko informāciju, kas var ietekmēt tirdzniecībai regulētā tirgū pielaisto vērtspapīru novērtējumu, lai nodrošinātu ieguldītāju aizsardzību un tirgus vienmērīgu darbību;

(m)  apturēt vai lūgt attiecīgo regulēto tirgu apturēt vērtspapīru tirdzniecību, ja tā uzskata, ka emitenta situācijas rezultātā tirdzniecība negatīvi ietekmētu ieguldītāju intereses;

(n)  veikt inspekcijas vai izmeklēšanas vietās, kas nav fizisko personu privātā dzīvesvieta, un šim nolūkam iekļūt telpās, lai piekļūtu dokumentiem vai citai informācijai jebkādā formātā, ja pastāv pamatotas aizdomas par to, ka dokumenti vai citi ar inspekcijas vai izmeklēšanas priekšmetu saistīti dati var būt svarīgi, lai pierādītu šīs regulas pārkāpšanas faktu.

Nepieciešamības gadījumā saskaņā ar valsts tiesību aktiem kompetentā iestāde var lūgt attiecīgo tiesu iestādi nolemt par pirmajā daļā norādīto pilnvaru izmantošanu. Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 21. pantu EVTI ir tiesīga piedalīties n) apakšpunktā norādītajās pārbaudēs uz vietas, ja tās tiek veiktas kopā ar divām vai vairākām kompetentajām iestādēm.

2.  Kompetentās iestādes savas 1. punktā norādītās funkcijas un pilnvaras īsteno pilnā apmērā, kas vajadzīgs, lai pildītu tām noteiktos pienākumu uzraudzīt šīs regulas ievērošanu un prospekta apstiprināšanu kādā no šādiem veidiem:

(a)  tieši;

(b)  sadarbībā ar citām iestādēm;

(c)  uz savu atbildību deleģējot savas pilnvaras šādām iestādēm;

(d)  izmantojot kompetentās tiesu iestādes.

3.  Dalībvalstis nodrošina, ka ir ieviesti atbilstīgi pasākumi, lai kompetentajām iestādēm būtu visas uzraudzības un izmeklēšanas pilnvaras, kas vajadzīgas to pienākumu veikšanai.

4.  Ja persona kompetentajai iestādei dara pieejamu informāciju saskaņā ar šo regulu, netiek uzskatīts, ka tā pārkāpusi kādu informācijas atklāšanas ierobežojumu, kas paredzēts līgumā vai kādā normatīvo vai administratīvo aktu noteikumā, un attiecīgo personu saistībā ar šādu paziņošanu nesauc ne pie kāda veida atbildības.

5.  Šā panta 1. līdz 3. punkts neskar iespēju, ko kāda dalībvalsts var izmantot, lai veiktu atsevišķus juridiskus vai administratīvus pasākumus attiecībā uz tām Eiropas aizjūras teritorijām, kuru ārlietas ir minētās dalībvalsts atbildībā.

31. pants

Sadarbība starp kompetentajām iestādēm

1.  Kompetentās iestādes sadarbojas cita ar citu un ar EVTI, ja tas ir vajadzīgs šīs regulas nolūkiem. Tās bez nepamatotas kavēšanās veic informācijas apmaiņu un sadarbojas izmeklēšanas, uzraudzības un izpildes darbībās.

Ja dalībvalstis saskaņā ar 36. pantu paredz kriminālsodus par šīs regulas noteikumu pārkāpumiem, tās nodrošina, ka atbilstīgi pasākumi tiek ieviesti tā, lai kompetentajām iestādēm būtu visas nepieciešamās pilnvaras sadarbībai ar to jurisdikcijā esošajām tiesu iestādēm, lai saņemtu specifisku informāciju, kas saistīta ar kriminālizmeklēšanu vai procedūrām, kas sāktas attiecībā uz šīs regulas iespējamajiem pārkāpumiem, un, izpildot pienākumu šīs regulas nolūkiem sadarboties savā starpā un ar EVTI, šo informāciju nodot citām kompetentajām iestādēm un EVTI.

2.  Kompetentā iestāde var atteikties atbildēt uz informācijas pieprasījumu vai lūgumu sadarboties ar izmeklēšanu vienīgi šādos ārkārtas apstākļos, proti, ja:

(a)  pieprasījuma ievērošana varētu kaitēt kompetentās iestādes pašas veiktajai izmeklēšanai, izpildes pasākumiem vai kriminālizmeklēšanai;

(b)  pirms pieprasījuma saņemšanas dalībvalsts iestādes jau ir sākušas tiesvedību saistībā ar tām pašām darbībām un pret tām pašām personām;

(c)  pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī jau ir pasludināts galīgais spriedums attiecībā uz šādām personām un saistībā ar tām pašām darbībām.

3.  Pēc pieprasījuma kompetentās iestādes tūlīt sniedz jebkuru informāciju, kas nepieciešama šīs regulas mērķiem.

4.  Vienas dalībvalsts kompetentā iestāde var lūgt palīdzību citas dalībvalsts kompetentajai iestādei saistībā ar inspekcijām vai izmeklēšanām uz vietas.

Kompetentā iestāde, kas iesniedz pieprasījumu, informē EVTI par ikvienu pirmajā daļā minēto pieprasījumu. Ja izmeklēšanai vai inspekcijai ir pārrobežu ietekme, EVTI pēc vienas no kompetentajām iestādēm pieprasījuma koordinē šo izmeklēšanu vai inspekciju.

Ja kompetentā iestāde saņem citas dalībvalsts kompetentās iestādes pieprasījumu veikt inspekciju vai izmeklēšanu uz vietas, tā var rīkoties kādā no turpmāk minētajiem veidiem:

(a)  pati veic inspekciju vai izmeklēšanu uz vietas;

(b)  ļauj kompetentajai iestādei, kas iesniegusi pieprasījumu, piedalīties inspekcijā vai izmeklēšanā uz vietas;

(c)  ļauj kompetentajai iestādei, kas iesniegusi pieprasījumu, pašai veikt inspekciju vai izmeklēšanu uz vietas;

(d)  ieceļ revidentus vai ekspertus inspekcijas vai izmeklēšanas veikšanai uz vietas; un/vai

(e)  kopīgi ar citām kompetentajām iestādēm veic konkrētus uzdevumus, kas saistīti ar uzraudzības darbībām.

5.  Kompetentās iestādes var vērsties pie EVTI gadījumos, kad sadarbības lūgums, jo īpaši informācijas apmaiņa, ir noraidīta vai pieņemamā termiņā nav tikusi sniegta atbilde. Neskarot Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 258. pantu, EVTI pirmajā teikumā norādītajos gadījumos var rīkoties saskaņā ar pilnvarām, kas tai piešķirtas ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 19. pantu.

6.  EVTI var izstrādāt regulatīvo tehnisko standartu projektu, lai precizētu informācijas apmaiņu starp kompetentajām iestādēm saskaņā ar 1. punktu.

Komisijai tiek deleģētas pilnvaras pieņemt pirmajā daļā norādītos regulatīvos tehniskos standartus saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 10.–14. pantu.

7.  EVTI var izstrādāt īstenošanas tehnisko standartu projektus, lai izveidotu standarta formātus, veidnes un procedūras sadarbībai un informācijas apmaiņai starp kompetentajām iestādēm.

Komisijai tiek deleģētas pilnvaras pieņemt trešajā daļā norādītos īstenošanas tehniskos standartus saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 15. pantu.

32. pants

Sadarbība ar EVTI

1.  Kompetentās iestādes sadarbojas ar EVTI šīs regulas nolūkā saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1095/2010.

2.  Kompetentās iestādes bez kavēšanās sniedz EVTI visu informāciju, kas nepieciešama tās pienākumu izpildei, saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 35. pantu.

3.  Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šā panta piemērošanai, EVTI izstrādā īstenošanas tehnisko standartu projektu, lai noteiktu 2. punktā minētās informācijas apmaiņas procedūras un formātus.

Komisija tiek pilnvarota pieņemt pirmajā daļā minētos īstenošanas tehniskos standartus saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 15. pantu.

33. pants

Dienesta noslēpums

1.  Visu informāciju, ar ko kompetentās iestādes apmainās saskaņā ar šo regulu un kas skar uzņēmējdarbību vai darbības apstākļus, vai citus ekonomisko vai personisko attiecību jautājumus, uzskata par konfidenciālu, un uz to attiecas prasības par dienesta noslēpumu, izņemot gadījumus, kad kompetentā iestāde informācijas paziņošanas laikā dara zināmu, ka informāciju drīkst izpaust, vai kad šāda izpaušana nepieciešama tiesvedībai.

2.  Dienesta noslēpuma ievērošanas pienākums attiecas uz visām personām, kas strādā vai ir strādājušas kompetentajā iestādē vai jebkurā iestādē, kurai kompetentā iestāde ir deleģējusi savas pilnvaras. Informāciju, uz ko attiecas dienesta noslēpums, nedrīkst izpaust nevienai citai personai vai iestādei citādi, nekā ir paredzēts Savienības vai valsts tiesību aktu noteikumos.

34. pants

Datu aizsardzība

Attiecībā uz personas datu apstrādi šīs regulas ietvaros kompetentās iestādes šīs regulas nolūkiem savus pienākumus izpilda saskaņā ar valstu normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, ar kuriem transponē Direktīvu 95/46/EK.

Attiecībā uz personas datu apstrādi, ko īsteno EVTI šīs regulas ietvaros, EVTI ievēro Regulas (EK) Nr. 45/2001 noteikumus.

35. pants

Drošības pasākumi

1.  Ja uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde konstatē, ka emitents, piedāvātājs vai persona, kas lūdz pielaidi tirdzniecībai, ir izdarījusi pārkāpumu vai finanšu iestādes, kas atbild par publisko piedāvājumu, nav izpildījušas pienākumus, ko uzliek šī regula, tā dara šos faktus zināmus izcelsmes dalībvalsts kompetentajai iestādei un EVTI.

2.  Ja, neraugoties uz pasākumiem, ko pieņēmusi izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde, emitents, piedāvātājs vai persona, kas lūdz pielaidi tirdzniecībai, vai finanšu iestādes, kas ir atbildīgas par publisko piedāvājumu, turpina pārkāpt attiecīgos šīs regulas noteikumus, uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde pēc paziņošanas izcelsmes dalībvalsts kompetentajai iestādei un EVTI veic visus attiecīgos pasākumus, lai aizsargātu ieguldītājus, un nekavējoties par šiem pasākumiem paziņo Komisijai EVTI.

3.  EVTI otrajā punktā norādītajās situācijās var rīkoties saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 19. panta piešķirtajām pilnvarām.

VIII NODAĻA

ADMINISTRATĪVIE PASĀKUMI UN SANKCIJAS

36. pants

Administratīvie pasākumi un sankcijas

1.  Neskarot kompetento iestāžu uzraudzības un izmeklēšanas pilnvaras saskaņā ar 30. pantu un dalībvalstu tiesības paredzēt un piemērot kriminālsodus, dalībvalstis saskaņā ar valstu tiesību aktiem kompetentajām iestādēm piešķir pilnvaras piemērot atbilstīgus administratīvus pasākumus un piemērot administratīvas sankcijas, kas ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas. Minētie administratīvie pasākumi un sankcijas attiecas vismaz uz šādiem pārkāpumiem:

(a)  šīs regulas 3. panta, 5. panta, 6. panta, 7. panta 1.–10. punkta, 8. panta, 9. panta 1.–13. punkta, 10. panta, 11. panta 1. un 3. punkta, 12. panta, 14. panta 2. punkta, 15. panta 1. un 2. punkta, 16. panta 1. punkta, 17. panta 1. un 3. punkta, 18. panta 1.–3. punkta, 19. panta 1. punkta, 20. panta 1.–4. punkta un 7.–10. punkta, 21. panta 2.–4. punkta, 22. panta 1., 2. un 4. punkta un 25. panta pārkāpumi;

(b)  nesadarbošanās vai nepakļaušanās izmeklēšanai vai inspekcijai, vai pieprasījumam, kā norādīts 30. pantā.

Dalībvalstis līdz [12 mēneši pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas ] var pieņemt lēmumu neparedzēt noteikumus par administratīvajiem sodiem, kā minēts pirmajā daļā, ja par pārkāpumiem, kas minēti attiecīgās daļas a) vai b) apakšpunktā, to valsts tiesību aktos jau ir paredzēti kriminālsodi. Ja dalībvalstis pieņem šādu lēmumu, tās detalizēti paziņo Komisijai un EVTI attiecīgās daļas to krimināllikumā.

Līdz [12 mēneši pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas] dalībvalstis detalizēti paziņo Komisijai un EVTI pirmajā un otrajā daļā minētos noteikumus. Tās nekavējoties informē Komisiju un EVTI par jebkādiem turpmākiem šo noteikumu grozījumiem.

2.  Dalībvalstis saskaņā ar valstu tiesību aktiem nodrošina, ka kompetentajām iestādēm ir pilnvaras 1. punkta a) apakšpunktā minētajiem pārkāpumiem piemērot vismaz šādus administratīvus sodus un veikt vismaz šādus administratīvus pasākumus:

(a)  publisks paziņojums, kurā norādīta par pārkāpumu atbildīgā fiziskā vai juridiskā persona un pārkāpuma būtība saskaņā ar 40. pantu;

(b)  rīkojums, ar ko par pārkāpumu atbildīgajai fiziskai vai juridiskai personai prasa pārtraukt šādu rīcību, kas veido pārkāpumu;

(c)  ja var noteikt pārkāpuma dēļ gūto peļņu vai novērstos zaudējumus, — maksimālais administratīvais naudas sods vismaz divkāršā šīs peļņas vai zaudējumu apmērā;

(d)  juridiskām personām maksimālie administratīvie naudas sodi vismaz EUR 5 000 000 apmērā vai – dalībvalstīs, kuru valūta nav euro, – atbilstoša vērtība attiecīgās valsts valūtā [šīs regulas spēkā stāšanās diena], vai 3 % no minētās juridiskās personas kopējā gada apgrozījuma saskaņā ar jaunāko pieejamo vadības struktūras apstiprināto finanšu pārskatu.

ja juridiskā persona ir mātesuzņēmums vai mātesuzņēmuma meitasuzņēmums, kam prasīts sagatavot konsolidēto finanšu pārskatu atbilstīgi Direktīvai 2013/34/ES, attiecīgais kopējais gada apgrozījums ir kopējais gada apgrozījums vai tam atbilstošs ienākumu veids saskaņā ar attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem grāmatvedības jomā saskaņā ar jaunāko pieejamo galvenā mātesuzņēmuma vadības struktūras apstiprināto konsolidēto pārskatu;

(e)  attiecībā uz fizisku personu – maksimālo administratīvo naudas sodu, kas ir vismaz EUR 5 000 000, vai dalībvalstī, kuras valūta nav euro, atbilstošo summu attiecīgajā valūtā [diena, kad šī regula stājas spēkā];

3.  Dalībvalstis var noteikt papildu sankcijas vai pasākumus un augstākus administratīvo sodu līmeņus, nekā paredzēti šajā regulā.

37. pants

Uzraudzības pilnvaru un sankciju piemērošanas pilnvaru īstenošana

1.  Kompetentās iestādes, nosakot administratīvo sodu un pasākumu veidu un līmeni, ņem vērā visus attiecīgos apstākļus, tostarp atbilstīgā gadījumā:

(a)  pārkāpuma smagumu un ilgumu;

(b)  par pārkāpumu atbildīgās personas atbildības pakāpi;

(c)  par pārkāpumu atbildīgās personas finansiālo stāvokli, ko īpaši norāda, piemēram, atbildīgās juridiskās personas kopējais apgrozījums vai atbildīgās fiziskās personas gada ienākumi un neto aktīvi;

(d)  pārkāpuma ietekmi uz privāto ieguldītāju interesēm;

(e)  par pārkāpumu atbildīgās personas gūtās peļņas vai novērsto zaudējumu apmēru, vai pārkāpuma rezultātā radīto zaudējumu trešām personām, ciktāl to var noteikt;

(f)  par pārkāpumu atbildīgās personas sadarbības līmeni ar kompetento iestādi, neskarot nepieciešamību nodrošināt šīs personas gūtās peļņas vai novērsto zaudējumu atmaksāšanu;

(g)  par pārkāpumu atbildīgās personas iepriekšējos pārkāpumus;

(h)  par pārkāpumu atbildīgās personas veiktos pasākumus, lai novērstu pārkāpuma atkārtošanos.

2.  Īstenojot 36. pantā noteiktās pilnvaras piemērot administratīvos sodus un citus administratīvus pasākumus, kompetentās iestādes cieši sadarbojas, lai nodrošinātu, ka to uzraudzības un izmeklēšanas pilnvaru īstenošana un administratīvie sodi un pasākumi, ko tās piemēro, ir efektīvi un atbilstīgi saskaņā ar šo regulu. Tās koordinē savas darbības, lai izvairītos no dublēšanās un pārklāšanās, īstenojot uzraudzības un izmeklēšanas pilnvaras un piemērojot administratīvos sodus un pasākumus saistībā ar pārrobežu gadījumiem.

38. pants

Pārsūdzības tiesības

Dalībvalstis nodrošina tiesības apstrīdēt tiesā pienācīgi pamatotus lēmumus, kuri pieņemti saskaņā ar šo regulu.

39. pants

Ziņošana par pārkāpumiem

1.  Kompetentās iestādes izveido efektīvus mehānismus, lai mudinātu un sniegtu iespēju ziņot tām par faktiskiem vai iespējamiem šīs regulas pārkāpumiem.

2.  Pie šā panta 1. punktā minētajiem mehānismiem pieder vismaz:

(a)  konkrētas procedūras ziņojumu saņemšanai par faktiskiem vai iespējamiem pārkāpumiem un turpmākai rīcībai, tostarp drošu sakaru kanālu izveidošana šādiem ziņojumiem;

(b)  atbilstīga aizsardzība darbiniekiem, kuri strādā saskaņā ar darba līgumu un kuri ziņo par pārkāpumiem, vismaz pret atriebību, diskrimināciju vai citiem negodīgas attieksmes veidiem no darba devēja vai trešo personu puses;

(c)  identitātes un personas datu aizsardzība personai, kura ziņo par pārkāpumu, un fiziskai personai, par kuru ir aizdomas, ka tā ir izdarījusi pārkāpumu, visos procedūras posmos, neskarot gadījumus, kad informācijas atklāšana paredzēta valstu tiesību aktu noteikumos sakarā ar izmeklēšanu vai tai sekojošu tiesvedību.

3.  Dalībvalstis var paredzēt finansiālus stimulus personām, kas sniedz būtisku informāciju par šīs regulas faktiskiem vai iespējamiem pārkāpumiem; šos stimulus var piešķirt saskaņā ar valstu tiesību aktiem, ja šādām personām nav citu iepriekšēju juridisku vai līgumisku pienākumu paziņot šādu informāciju, un ar noteikumu, ka šī informācija ir jauna un ka tās rezultātā piemēro administratīvo sodu vai kriminālsodu vai veic citu administratīvu pasākumu par šīs regulas pārkāpumu.

4.  Dalībvalstis nosaka prasību darba devējiem, kuri veic darbības, ko reglamentē finanšu pakalpojumu sniegšanas nolūkā, ieviest atbilstošas iekšējas procedūras darbiniekiem ziņošanai par šīs regulas faktiskiem vai iespējamiem pārkāpumiem, izmantojot konkrētu, neatkarīgu un autonomu kanālu.

40. pants

Lēmumu publicēšana

1.  Kompetentās iestādes publicē jebkuru lēmumu piemērot administratīvu sodu vai pasākumu par šīs regulas pārkāpumiem savā oficiālajā tīmekļa vietnē uzreiz pēc tam, kad persona, kuru soda, ir par minēto lēmumu informēta. Šādā publikācijā ietver informāciju vismaz par minētā pārkāpuma veidu un raksturu un atbildīgās personas identitāti. Minētais pienākums neattiecas uz lēmumiem, ar kuriem piemēro pasākumus, kuriem piemīt izmeklēšanas raksturs.

2.  Ja kompetentā iestāde uzskata, ka juridiskās personas identitātes vai fiziskās personas identitātes vai personas datu publicēšana ir nesamērīga, ņemot vērā katra gadījuma atsevišķu izvērtējumu, ko veic saistībā ar šādas datu publicēšanas samērīgumu, vai ja šāda publicēšana apdraudētu patlaban notiekošu izmeklēšanu vai finanšu tirgu stabilitāti, dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes:

(a)  atliek lēmuma par sankcijas vai pasākuma piemērošanu publicēšanu līdz brīdim, kad beidz pastāvēt nepublicēšanas iemesli;

(b)  publicē lēmumu par sankcijas vai pasākuma piemērošanu anonīmi saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ja tāda anonīma publicēšana nodrošina attiecīgo personas datu efektīvu aizsardzību. Ja tiek pieņemts lēmums publicēt sankcijas vai pasākuma piemērošanu anonīmi, attiecīgo datu publicēšanu var atcelt uz saprātīgu laika posmu, ja tiek paredzēts, ka šajā periodā anonīmas publicēšanas iemesli beidz pastāvēt;

(c)  nepublicē lēmumu par sankcijas vai pasākuma piemērošanu, ja uzskata, ka iespējas saskaņā ar a) un b) apakšpunktu būs nepietiekamas, lai nodrošinātu:

i)  ka netiek apdraudēta finanšu tirgu stabilitāte;

ii)  šādu lēmumu publicēšanas samērīgumu attiecībā uz pasākumiem, kas uzskatāmi par vieglāka rakstura.

3.  Ja lēmumu par sankcijas vai pasākuma piemērošanu var pārsūdzēt valsts tiesu vai citā iestādē, kompetentās iestādes arī nekavējoties savā oficiālajā tīmekļa vietnē publicē šādu informāciju un jebkādu turpmāku informāciju par šādas pārsūdzības iznākumu. Turklāt publicē arī jebkuru lēmumu, ar ko anulē iepriekšējo lēmumu par sankcijas vai pasākuma piemērošanu.

4.  Kompetentās iestādes nodrošina, ka jebkurš lēmums, kas publicēts saskaņā ar šo pantu, ir pieejams to oficiālajā tīmekļa vietnē vismaz piecus gadus pēc tās publicēšanas. Šādās publikācijās ietvertos personas datus kompetentās iestādes oficiālajā tīmekļa vietnē saglabā tik ilgi, cik tas nepieciešams saskaņā ar piemērojamajiem datu aizsardzības noteikumiem.

41. pants

Sankciju paziņošana EVTI

1.  Kompetentā iestāde ik gadu EVTI sniedz apkopotu informāciju par visām administratīvajām sankcijām un pasākumiem, kas piemēroti saskaņā ar 36. pantu. EVTI šo informāciju publicē gada pārskatā.

Ja dalībvalstis saskaņā ar 36. panta 1. punktu ir nolēmušas noteikt kriminālsodus par 36. panta 1. punktā norādīto noteikumu pārkāpumiem, to kompetentās iestādes ik gadu EVTI iesniedz anonimizētus un apkopotus datus par visām veiktajām kriminālizmeklēšanām un piemērotajiem kriminālsodiem. Datus par piemērotajiem kriminālsodiem EVTI publicē gada pārskatā.

2.  Ja kompetentā iestāde ir publiskojusi informāciju par administratīvajiem sodiem vai kriminālsodiem, vai citiem administratīvajiem pasākumiem, tā vienlaikus dara zināmas EVTI šīs administratīvas sankcijas vai pasākumus.

3.  Kompetentās iestādes informē EVTI par visiem administratīvajiem sodiem vai pasākumiem, kas tika piemēroti, bet par kuriem informācija nav publicēta atbilstīgi 40. panta 2. punkta c) apakšpunktam, tostarp arī par jebkādu ar konkrētu sankciju saistītu pārsūdzību un tās iznākumu. Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes saņem informāciju un galīgo spriedumu saistībā ar jebkuru piemēroto kriminālsodu un iesniedz to EVTI. EVTI uztur tai paziņoto sodu centrālo datubāzi vienīgi nolūkā apmainīties ar informāciju starp kompetentajām iestādēm. Šī datubāze ir pieejama vienīgi kompetentajām iestādēm un tiks atjaunināta, pamatojoties uz kompetento iestāžu sniegto informāciju.

IX NODAĻA

DELEĢĒTIE AKTI UN ĪSTENOŠANAS AKTI

42. pants

Deleģēšanas īstenošana

1.  Komisijai tiek piešķirtas pilnvaras pieņemt deleģētos aktus, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.  Pilnvaras pieņemt 1. panta ▌6. punktā, 2. panta 2. punktā, ▌13. panta 1. un 2. punktā, 14. panta 3. punktā, 15. panta 3. punktā ▌un 27. panta 3. punktā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz nenoteiktu laiku no [šīs regulas spēkā stāšanās diena].

3.  Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt pilnvaru deleģēšanu, kas norādīta 1. panta ▌6. punktā, 2. panta 2. punktā, 13. panta 1. un 2. punktā, 14. panta 3. punktā, 15. panta 3. punktā ▌un 27. panta 3. punktā. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.  Līdzko Komisija ir pieņēmusi deleģēto aktu, tā par to vienlaikus paziņo Eiropas Parlamentam un Padomei.

5.  Deleģētais akts, kas pieņemts saskaņā ar 1. panta ▌6. punktu, 2. panta 2. punktu, 13. panta 1. un 2. punktu, 14. panta 3. punktu, 15. panta 3. punktu ▌ un 27. panta 3. punktu, stājas spēkā tikai tad, ja ne Eiropas Parlaments, ne Padome trīs mēnešu laikā pēc informācijas saņemšanas nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā termiņa beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir paziņojuši Komisijai, ka necels iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai pēc Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par trim mēnešiem.

43. pants

Komiteju procedūra

1.  Komisijai palīdz Eiropas Vērtspapīru komiteja, kas izveidota ar Komisijas Lēmumu 2001/528/EK.(27) Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2.  Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

X NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

44. pants

Atcelšana

1.  Direktīvu 2003/71/EK atceļ no [diena, kad sāk piemērot šo regulu].

2.  Atsauces uz Direktīvu 2003/71/EK uzskata par atsaucēm uz šo regulu, un tās lasa saskaņā ar atbilstības tabulu, kas iekļauta šīs regulas IV pielikumā.

▌

4.  Prospektus, kuri apstiprināti saskaņā ar valstu tiesību aktiem, ar kuriem transponē Direktīvu 2003/71/EK, pirms [diena, kad sāk piemērot šo regulu] attiecīgie valsts tiesību akti turpina reglamentēt līdz to beigu termiņam vai līdz ir pagājuši divpadsmit mēneši pēc [diena, kad sāk piemērot šo regulu], atkarībā no tā, kas notiek vispirms.

45. pants

EVTI ziņojums par prospektiem

1.  Pamatojoties uz dokumentiem, kas publiskoti, izmantojot 20. panta 6. punktā norādīto mehānismu, EVTI ik gadu publicē ziņojumu, kurā ietverti statistikas dati par Savienībā apstiprinātajiem un paziņotajiem prospektiem, un analīzi par tendencēm, ņemot vērā emitentu veidus, jo īpaši MVU un emisiju veidus, jo īpaši piedāvājuma samaksu, pārvedamo vērtspapīru veidu, tirdzniecības vietas veidu un nominālvērtību.

2.  Minētajā ziņojumā jo īpaši ietver:

(a)  analīzi par apmēru, kādā 14. un 15. pantā norādītie informācijas atklāšanas režīmi un 9. pantā norādītais vispārējais reģistrācijas dokuments tiek izmantots visā Savienībā;

(b)  statistiku par pamatprospektiem un galīgajiem noteikumiem, un par prospektiem, kuri sagatavoti kā atsevišķi dokumenti vai kā viens dokuments;

(c)  statistiku par vidējām un kopējām summām, kas piesaistītas ar vērtspapīru publisku piedāvājumu saskaņā ar šo regulu, par sarakstā neiekļautiem uzņēmumiem, kuru vērtspapīri tiek tirgoti daudzpusējās tirdzniecības sistēmās, tostarp MVU izaugsmes tirgos, un par uzņēmumiem, kuru vērtspapīri ir pielaisti tirdzniecībai regulētos tirgos. Attiecīgā gadījumā tāda statistika sniedz sākotnējo publisko piedāvājumu un nākamo piedāvājumu sadalījumu, un pašu kapitāla vērtspapīrus atdala no tādiem vērtspapīriem, kas nav pašu kapitāla vērtspapīri;

(ca)  statistikas datus par prospektu sagatavošanas izmaksām, kuri iedalīti vismaz pēc dažādu emitentu kategorijas, emisijas lieluma un vietas, kā arī emitentiem noteikto maksu un nodevu kategorijas un to pakalpojumu sniedzēju kategorijām, kuri tās iekasējuši; statistikas datiem pievieno analīzi par to, cik efektīva ir konkurence starp pakalpojumu sniedzējiem, kas iesaistīti prospektu sagatavošanā, un ieteikumus par to, kā samazināt izmaksas.

46. pants

Izvērtēšana

Pirms [pieci gadi pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas] Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šīs regulas piemērošanu, kam attiecīgā gadījumā pievienots tiesību akta priekšlikums.

Minētajā ziņojumā cita starpā tiks vērtēts, vai prospekta kopsavilkums, 14. un 15. pantā izklāstītie informācijas atklāšanas režīmi un 9. pantā izklāstītais vispārējais reģistrācijas dokuments joprojām atbilst to paredzētajam mērķim. Ziņojumā ņem vērā 19. panta 12. punktā minētās salīdzinošās izvērtēšanas rezultātus.

47. pants

Stāšanās spēkā un piemērošana

1.  Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

2.  To piemēro no [24 mēneši pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas].

2.a  Atkāpjoties no 2. punkta, dalībvalstis no šīs regulas spēkā stāšanās dienas var izvēlēties piemērot robežvērtības, kas noteiktas, lai varētu piemērot šīs regulas 1. panta 3. punkta d) apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu vai 3. panta 2. punktā paredzēto izvēles iespēju.

3.  Dalībvalstis [24 mēneši pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas] veic visus nepieciešamos pasākumus, lai ievērotu 11. panta, 19. panta 8. punkta, 29. panta, 30. panta, 36. panta, 37. panta, 38. panta, 39. panta, 40. panta un 41. panta prasības.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Briselē,

Eiropas Parlamenta vārdā — Padomes vārdā —

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

I PIELIKUMS

PROSPEKTS

I.  Kopsavilkums

II.  Direktoru, augstākās vadības, padomdevēju un revidentu identitāte

Mērķis ir noteikt uzņēmuma pārstāvjus un citas privātpersonas, kas saistītas ar uzņēmuma piedāvājumu vai pielaidi tirdzniecībai; šīs ir personas, kas ir atbildīgas par prospekta sastādīšanu, un tās, kas ir atbildīgas par finanšu pārskatu revīziju.

III.  Piedāvājuma statistika un paredzētais laika grafiks

Mērķis ir sniegt būtisku informāciju attiecībā uz piedāvājuma īstenošanu un to nozīmīgo datumu noteikšanu, kas saistīti ar šo piedāvājumu.

A.  Piedāvājuma statistika

B.  Paņēmiens un paredzētais laika grafiks

IV.  Būtiska informācija

Mērķis ir apkopot būtisku informāciju par uzņēmuma finanšu stāvokli, kapitalizāciju un riska faktoriem. Ja finanšu pārskati, kas ietverti dokumentā, ir koriģēti, lai atspoguļotu būtiskas pārmaiņas uzņēmuma grupas struktūrā vai grāmatvedības politikā, izraudzītajiem finanšu datiem arī jābūt koriģētiem.

A.  Atlasīti finanšu dati

B.  Kapitalizācija un parādsaistības

C.  Piedāvājuma iemesli un ieņēmumu izlietojums

D.  Riska faktori

V.  Informācija par uzņēmumu

Mērķis ir sniegt informāciju par uzņēmuma saimniecisko darbību, produkciju, ko tas ražo, vai pakalpojumiem, ko tas sniedz, un faktoriem, kas ietekmē uzņēmējdarbību. Paredzēts ir arī sniegt informāciju par uzņēmuma pamatlīdzekļu pietiekamību un piemērotību, kā arī tā nākotnes plāniem attiecībā uz jaudas palielināšanu vai samazināšanu.

A.  Uzņēmuma attīstības vēsture

B.  Uzņēmējdarbības pārskats

C.  Organizācijas struktūra

D.  Pamatlīdzekļi

VI.  Darbības un finanšu pārskats un perspektīvas

Mērķis ir sniegt vadības paskaidrojumu par faktoriem, kas ir ietekmējuši uzņēmuma finanšu stāvokli un darbības rezultātus iepriekšējos laika posmos, uz kuru attiecas finanšu pārskati, un vadības novērtējumu par riskiem un tendencēm, kas, paredzams, būtiski ietekmēs uzņēmuma finanšu stāvokli un darbības rezultātus turpmākajos laika posmos.

A.  Darbības rezultāti

B.  Likviditāte un kapitāla resursi

C.  Pētniecība un attīstība, patenti un licences, utt.

D.  Tendences

VII.  Direktori, augstākā vadība un darbinieki

Mērķis ir sniegt informāciju, kas attiecas uz uzņēmuma direktoriem un vadītājiem un kas ļaus ieguldītājiem novērtēt to pieredzi, kvalifikācijas un atlīdzības līmeņus, kā arī to saistību ar uzņēmumu.

A.  Direktori un augstākie vadītāji

B.  Atlīdzība

C.  Padomes prakse

D.  Darbinieki

E.  Akciju īpašuma tiesības

VIII. Lielākie akcionāri un saistīto pušu darījumi

Mērķis ir sniegt informāciju par lielākajiem akcionāriem un citiem akcionāriem, kuri var kontrolēt uzņēmumu vai kuriem ir ietekme uz to. Uzņēmums arī sniedz informāciju par darījumiem, kurus uzņēmums ir noslēdzis ar personām, kas saistītas ar uzņēmumu, un par to, vai šo darījumu noteikumi ir taisnīgi attiecībā uz uzņēmumu.

A.  Lielākie akcionāri

B.  Saistīto pušu darījumi

C.  Ekspertu un padomdevēju intereses.

IX.  Finanšu informācija

Mērķis ir norādīt, kuri finanšu pārskati jāiekļauj dokumentā, kā arī apskatāmos laika posmus, finanšu pārskatu vecumu un citu finansiāla rakstura informāciju. Grāmatvedības un revīzijas principus, kas tiks pieņemti, lai tos izmantotu finanšu pārskatu sagatavošanā un revīzijā, nosaka saskaņā ar starptautiskiem grāmatvedības un revīzijas standartiem.

A.  Konsolidēti pārskati un cita finanšu informācija

B.  Būtiskas izmaiņas

X.  Sīkāka informācija par piedāvājumu un pielaidi tirdzniecībai

Mērķis ir sniegt informāciju par vērtspapīru piedāvājumu un pielaidi tirdzniecībai, vērtspapīru izplatīšanas plānu un saistītiem jautājumiem.

A.  Piedāvājums un pielaide tirdzniecībai

B.  Izplatīšanas plāns

C.  Tirgi

D.  Vērtspapīru turētāji, kas tos pārdod

E.  Sadalījums (tikai par kapitāla vērtspapīriem)

F.  Emisijas izdevumi

XI.  Papildu informācija

Mērķis ir sniegt informāciju, kuras lielākā daļa ir tiesību aktos paredzēta un kura nav atspoguļota citur prospektā.

A.  Akciju kapitāls

B.  Dibināšanas līgums un statūti

C.  Būtiski līgumi

D.  Valūtas maiņas kontrole

E.  Brīdinājums par nodokļu sekām

F.  Dividendes un pilnvarotais maksātājs

G.  Ekspertu paziņojums

H.  Sabiedrībai pieejamie dokumenti

I.  Papildu informācija

II PIELIKUMS

REĢISTRĀCIJAS DOKUMENTS

I.  Direktoru, augstākās vadības, padomdevēju un revidentu identitāte

Mērķis ir noteikt uzņēmuma pārstāvjus un citas privātpersonas, kas saistītas ar uzņēmuma piedāvājumu vai pielaidi tirdzniecībai; šīs ir personas, kas ir atbildīgas par prospekta sastādīšanu, un tās, kas ir atbildīgas par finanšu pārskatu revīziju.

II.  Būtiska informācija par emitentu

Mērķis ir apkopot būtisku informāciju par uzņēmuma finanšu stāvokli, kapitalizāciju un riska faktoriem. Ja finanšu pārskati, kas ietverti dokumentā, ir koriģēti, lai atspoguļotu būtiskas pārmaiņas uzņēmuma grupas struktūrā vai grāmatvedības politikā, izraudzītajiem finanšu datiem arī jābūt koriģētiem.

A.  Atlasīti finanšu dati

B.  Kapitalizācija un parādsaistības

C.  Riska faktori

III.  Informācija par uzņēmumu

Mērķis ir sniegt informāciju par uzņēmuma saimniecisko darbību, produkciju, ko tas ražo, vai pakalpojumiem, ko tas sniedz, un faktoriem, kas ietekmē uzņēmējdarbību. Paredzēts ir arī sniegt informāciju par uzņēmuma pamatlīdzekļu pietiekamību un piemērotību, kā arī tā nākotnes plāniem attiecībā uz jaudas palielināšanu vai samazināšanu.

A.  Uzņēmuma attīstības vēsture

B.  Uzņēmējdarbības pārskats

C.  Organizācijas struktūra

D.  Pamatlīdzekļi

IV.  Darbības un finanšu pārskats un perspektīvas

Mērķis ir sniegt vadības paskaidrojumu par faktoriem, kas ir ietekmējuši uzņēmuma finanšu stāvokli un darbības rezultātus iepriekšējos laika posmos, uz kuru attiecas finanšu pārskati, un vadības novērtējumu par riskiem un tendencēm, kas, paredzams, būtiski ietekmēs uzņēmuma finanšu stāvokli un darbības rezultātus turpmākajos laika posmos.

A.  Darbības rezultāti

B.  Likviditāte un kapitāla resursi

C.  Pētniecība un attīstība, patenti un licences, utt.

D.  Tendences

V.  Direktori, augstākā vadība un darbinieki

Mērķis ir sniegt informāciju, kas attiecas uz uzņēmuma direktoriem un vadītājiem un kas ļaus ieguldītājiem novērtēt to pieredzi, kvalifikācijas un atlīdzības līmeņus, kā arī to saistību ar uzņēmumu.

A.  Direktori un augstākie vadītāji

B.  Atlīdzība

C.  Padomes prakse

D.  Darbinieki

E.  Akciju īpašuma tiesības

VI.  Lielākie akcionāri un saistīto pušu darījumi

Mērķis ir sniegt informāciju par lielākajiem akcionāriem un citiem akcionāriem, kuri var kontrolēt uzņēmumu vai kuriem ir ietekme uz to. Uzņēmums arī sniedz informāciju par darījumiem, kurus uzņēmums ir noslēdzis ar personām, kas saistītas ar uzņēmumu, un par to, vai šo darījumu noteikumi ir taisnīgi attiecībā uz uzņēmumu.

A.  Lielākie akcionāri

B.  Saistīto pušu darījumi

C.  Ekspertu un padomdevēju intereses.

VII.  Finanšu informācija

Mērķis ir norādīt, kuri finanšu pārskati jāiekļauj dokumentā, kā arī apskatāmos laika posmus, finanšu pārskatu vecumu un citu finansiāla rakstura informāciju. Grāmatvedības un revīzijas principus, kas tiks pieņemti, lai tos izmantotu finanšu pārskatu sagatavošanā un revīzijā, nosaka saskaņā ar starptautiskiem grāmatvedības un revīzijas standartiem.

A.  Konsolidēti pārskati un cita finanšu informācija

B.  Būtiskas izmaiņas

VIII. Papildu informācija

Mērķis ir sniegt informāciju, kuras lielākā daļa ir tiesību aktos paredzēta un kura nav atspoguļota citur prospektā.

A.  Akciju kapitāls

B.  Dibināšanas līgums un statūti

C.  Būtiski līgumi

D.  Ekspertu paziņojums

E.  Sabiedrībai pieejamie dokumenti

F.  Papildu informācija

III PIELIKUMS

VĒRTSPAPĪRU APRAKSTS

I.  Direktoru, augstākās vadības, padomdevēju un revidentu identitāte

Mērķis ir noteikt uzņēmuma pārstāvjus un citas privātpersonas, kas saistītas ar uzņēmuma piedāvājumu vai pielaidi tirdzniecībai; šīs ir personas, kas ir atbildīgas par prospekta sastādīšanu, un tās, kas ir atbildīgas par finanšu pārskatu revīziju.

II.  Piedāvājuma statistika un paredzētais laika grafiks

Mērķis ir sniegt būtisku informāciju attiecībā uz piedāvājuma īstenošanu un to nozīmīgo datumu noteikšanu, kas saistīti ar šo piedāvājumu.

A.  Piedāvājuma statistika

B.  Paņēmiens un paredzētais laika grafiks

III.  Būtiska informācija par emitentu

Mērķis ir apkopot būtisku informāciju par uzņēmuma finanšu stāvokli, kapitalizāciju un riska faktoriem. Ja finanšu pārskati, kas ietverti dokumentā, ir koriģēti, lai atspoguļotu būtiskas pārmaiņas uzņēmuma grupas struktūrā vai grāmatvedības politikā, izraudzītajiem finanšu datiem arī jābūt koriģētiem.

A.  Kapitalizācija un parādsaistības

B.  Piedāvājuma iemesli un ieņēmumu izlietojums

C.  Riska faktori

IV.  Ekspertu intereses

Mērķis ir sniegt informāciju par darījumiem, kurus uzņēmums noslēdzis ar ekspertiem vai padomdevējiem, kas nav nodarbināti pastāvīgi.

V.  Sīkāka informācija par piedāvājumu un pielaidi tirdzniecībai

Mērķis ir sniegt informāciju par vērtspapīru piedāvājumu un pielaidi tirdzniecībai, vērtspapīru izplatīšanas plānu un saistītiem jautājumiem.

A.  Piedāvājums un pielaide tirdzniecībai

B.  Izplatīšanas plāns

C.  Tirgi

D.  Akcionāri, kas pārdod savas akcijas

E.  Sadalījums (tikai par kapitāla vērtspapīriem)

F.  Emisijas izdevumi

VI.  Papildu informācija

Mērķis ir sniegt informāciju, kuras lielākā daļa ir tiesību aktos paredzēta un kura nav atspoguļota citur prospektā.

A.  Valūtas maiņas kontrole

B.  Brīdinājums par nodokļu sekām

C.  Dividendes un pilnvarotais maksātājs

D.  Ekspertu paziņojums

E.  Sabiedrībai pieejamie dokumenti

IV PIELIKUMS

Atbilstības tabula

(minēta 44. pantā)

(1) Pēc tam jautājumu nodeva atpakaļ atbildīgajai komitejai atkārtotai izskatīšanai saskaņā ar 61. panta 2. punkta otro daļu (A8-0238/2016). (2) * Grozījumi: jaunais vai grozītais teksts ir norādīts treknā slīprakstā; svītrojumi ir apzīmēti ar simbolu ▌. (3) OV C 177, 18.5.2016., 9. lpp. (4) OV C 195, 2.6.2016., 1. lpp. (5) Eiropas Parlamenta ... nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes ... lēmums. (6) Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīva 2003/71/EK par prospektu, kurš jāpublicē, publiski piedāvājot vērtspapīrus vai atļaujot to tirdzniecību, un par Direktīvas 2001/34/EK grozījumiem (OV L 345, 31.12.2003., 64. lpp.). (7) Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Direktīva 2010/73/ES, ar ko groza Direktīvu 2003/71/EK par prospektu, kurš jāpublicē, publiski piedāvājot vērtspapīrus vai atļaujot to tirdzniecību, un Direktīvu 2004/109/EK par atklātības prasību saskaņošanu attiecībā uz informāciju par emitentiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētajā tirgū (OV L 327, 11.12.2010., 1. lpp.). (8) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīva 2014/59/ES, ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (OV L 173, 12.6.2014., 190. lpp.). (9) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. novembra Regula (ES) Nr. 1286/2014 par komplektētu privāto ieguldījumu un apdrošināšanas ieguldījumu produktu (PRIIP) pamatinformācijas dokumentiem (OV L 352, 9.12.2014., 1. lpp). (10) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 15. decembra Direktīva 2004/109/EK par atklātības prasību saskaņošanu attiecībā uz informāciju par emitentiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū, un par grozījumiem Direktīvā 2001/34/EK (OV L 390, 31.12.2004., 38. lpp.). (11) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Regula (ES) Nr. 596/2014 par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu (tirgus ļaunprātīgas izmantošanas regula) un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/6/EK un Komisijas Direktīvas 2003/124/EK, 2003/125/EK un 2004/72/EK (OV L 173, 12.6.2014., 1. lpp.). (12) Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regula (ES) Nr. 1095/2010, ar ko izveido Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādi), groza Lēmumu Nr. 716/2009/EK un atceļ Komisijas Lēmumu 2009/77/EK (OV L 331, 15.12.2010., 84. lpp.). (13) Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regula (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp). (14) Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīva 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.). (15) Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regula (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti ( OV L 8, 12.1.2001., 1. lpp.). (16) Padomes 1980. gada 17. marta Direktīva 80/390/EEK, ar ko koordinē prasības par to, kā sastāda, pārbauda un izplata datus, kas jāpublicē pārvedamu vērtspapīru iekļaušanai biržas oficiālajā sarakstā (OV L 100, 17.4.1980., 1. lpp.). (17) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 28. maija Direktīva 2001/34/EK par vērtspapīru iekļaušanu fondu biržas oficiālajā sarakstā un par informāciju, kas jāpublicē par tādiem vērtspapīriem (OV L 184, 6.7.2001., 1. lpp.). (18) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regula (ES) Nr. 575/2013 par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV L 176, 27.6.2013., 1. lpp.). (19) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/65/EK (2009. gada 13. jūlijs) par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem (PVKIU) (OV L 302, 17.11.2009., 32. lpp.). (20) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/61/ES ( 2011. gada 8. jūnijs ) par alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldniekiem un par grozījumiem Direktīvā 2003/41/EK, Direktīvā 2009/65/EK, Regulā (EK) Nr. 1060/2009 un Regulā (ES) Nr. 1095/2010 (OV L 174, 1.7.2011., 1. lpp.). (21) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. novembra Regula (ES) Nr. 1286/2014 par komplektētu privāto ieguldījumu un apdrošināšanas ieguldījumu produktu (PRIIP) pamatinformācijas dokumentiem (OV L 352, 9.12.2014., 1. lpp.). (22) Komisijas 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 809/2004 par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/71/EK īstenošanu attiecībā uz prospektos iekļauto informāciju, kā arī prospektu formu, informācijas iekļaušanu ar norādi un prospektu publicēšanu, un attiecībā uz reklāmas izplatīšanu (OV L 149, 30.4.2004., 1. lpp.). (23) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 15. decembra Direktīva 2004/109/EK par atklātības prasību saskaņošanu attiecībā uz informāciju par emitentiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū, un par grozījumiem Direktīvā 2001/34/EK (OV L 390, 31.12.2004., 38. lpp.). (24) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīva 2013/34/ES par noteiktu veidu uzņēmumu gada finanšu pārskatiem, konsolidētajiem finanšu pārskatiem un saistītiem ziņojumiem, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/43/EK un atceļ Padomes Direktīvas 78/660/EEK un 83/349/EEK (OV L 182, 29.6.2013., 19. lpp.). (25) OV C […], […], […] lpp. (26) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Regula (ES) Nr. 600/2014 par finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV L 173, 12.6.2014., 84. lpp.). (27) Komisijas 2001. gada 6. jūnija Lēmums 2001/528/EK, ar ko izveido Eiropas vērtspapīru komiteju (OV L 191, 13.7.2001., 45. lpp.).

Eiropas Parlamenta 2016. gada 15. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam, ar kuru groza Padomes Lēmumu (ES) 2015/1601 (2015. gada 22. septembris), ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā (COM(2016)0171 – C8-0133/2016 – 2016/0089(NLE))

P8_TA(2016)0354 A8-0236/2016

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2016)0171),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 78. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C8-0133/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

—  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A8-0236/2016),

1.  apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.  aicina Komisiju attiecīgi grozīt savu priekšlikumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 293. panta 2. punktu;

3.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

4.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

5.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai.

Komisijas ierosinātais teksts   Grozījums Grozījums Nr. 1 Lēmuma priekšlikums 2. apsvērums (2)  Saskaņā ar Lēmuma (ES) 2015/1601 4. panta 2. punktu no 2016. gada 26. septembra 54 000 pieteikuma iesniedzēju no Itālijas un Grieķijas būtu jāpārceļ uz citu dalībvalstu teritoriju, ja vien līdz tam laikam Komisija saskaņā ar 4. panta 3. punktu nav ierosinājusi iedalīt tos citām labumguvējām dalībvalstīm, kuras saskaras ar ārkārtas situāciju, ko raksturo pēkšņs personu pieplūdums. (2)  Saskaņā ar Lēmuma (ES) 2015/1601 4. panta 2. punktu no 2016. gada 26. septembra 54 000 pieteikuma iesniedzēju no Itālijas un Grieķijas minētajā Lēmumā noteiktajā proporcijā (t. i., 12 764 pieteikuma iesniedzēji no Itālijas un 41 236 no Grieķijas) būtu jāpārceļ uz citu dalībvalstu teritoriju, ja vien līdz tam laikam Komisija saskaņā ar 4. panta 3. punktu nav ierosinājusi iedalīt tos citām labumguvējām dalībvalstīm, kuras saskaras ar ārkārtas situāciju, ko raksturo pēkšņs personu pieplūdums. Grozījums Nr. 2 Lēmuma priekšlikums 3. apsvērums (3)   Lēmuma (ES) 2015/1601 1. panta 2. punktā paredzēts, ka Komisija pastāvīgi pārskata situāciju attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo masveida pieplūdumu dalībvalstīs. Vajadzības gadījumā Komisijai būtu jāiesniedz priekšlikums grozīt minēto lēmumu, lai ņemtu vērā situācijas attīstību uz vietas un tās ietekmi uz pārcelšanas mehānismu, kā arī pieaugošo spiedienu uz dalībvalstīm, jo īpaši dalībvalstīm, kuras savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ pirmās saskaras ar migrāciju. svītrots Grozījums Nr. 3 Lēmuma priekšlikums 3.a apsvērums (jauns) (3a)   Lēmuma (ES) 2015/1601 4. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēta 54 000 pieteikuma iesniedzēju pārcelšana. Lēmuma 2. panta e) punktā pārcelšana definēta kā pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšana no tās dalībvalsts teritorijas, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, uz pārcelšanas mērķa dalībvalsts teritoriju. Pārcelšana neietver personu, kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība, pārmitināšanu vai uzņemšanu dalībvalsts teritorijā no trešās valsts. Grozījums Nr. 4 Lēmuma priekšlikums 3.b apsvērums (jauns) (3b)   Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūrai vajadzētu būt pienākumam pastāvīgi novērtēt situāciju attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo masveida pieplūdumu dalībvalstīs. Grozījums Nr. 5 Lēmuma priekšlikums 4. apsvērums (4)  ES valstu vai to valdību vadītāji 7. martā vienojās strādāt, pamatojoties uz virkni principu, kas kalpo par pamatu nolīgumam ar Turciju, tostarp principu, ka par katru sīrieti, ko Turcija uzņēmusi atpakaļ no Grieķijas salām, no Turcijas uz dalībvalstīm atbilstoši spēkā esošajām saistībām pārmitina citu sīrieti. Minētie principi tika sīkāk izstrādāti Komisijas paziņojumā par turpmākajiem operatīvajiem pasākumiem ES un Turcijas sadarbībā migrācijas jomā, ar ko aicināja veikt vajadzīgos pasākumus, lai dažas no saistībām saskaņā ar spēkā esošajiem pārcelšanas lēmumiem (proti, visas pašlaik neiedalītās 54 000 vietas vai daļu no tām) pārvest uz tā dēvēto “1:1” shēmu. (4)  ES valstu vai to valdību vadītāji 7. martā, pieņemot paziņojumu, vienojās strādāt, pamatojoties uz virkni principu, kas kalpo par pamatu nolīgumam ar Turciju, tostarp principu, ka par katru sīrieti, ko Turcija uzņēmusi atpakaļ no Grieķijas salām, no Turcijas uz dalībvalstīm atbilstoši spēkā esošajām saistībām pārmitina citu sīrieti. Šī 1:1 shēma būtu jāīsteno, lai aizsargātu sīriešus, kuri bēg no kara un vajāšanas, un pilnībā ievērojot tiesības meklēt patvērumu un neizraidīšanas principu, kas paredzēti Savienības tiesību aktos un 1951. gada 28. jūlija Ženēvas konvencijā un tās 1967. gada 31. janvāra protokolā par bēgļa statusu. Grozījums Nr. 6 Lēmuma priekšlikums 5. apsvērums (5)  Var sagaidīt, ka pārmitināšana, ar humāniem apsvērumiem pamatota uzņemšana vai cita veida likumīga uzņemšana no Turcijas atbilstīgi valsts un daudzpusējām shēmām atvieglos migrācijas spiedienu uz tām dalībvalstīm, kuras gūst labumu saskaņā ar Lēmumu (ES) 2015/1601, nodrošinot likumīgu un drošu ceļu uz Savienību un tādējādi mazinot neatbilstīgas ieceļošanas apmērus. Tāpēc dalībvalstu solidaritātes centieni, savā teritorijā uzņemot Sīrijas valstspiederīgos, kuri atrodas Turcijā un kuriem nepārprotami vajadzīga starptautiskā aizsardzība, būtu jāņem vērā attiecībā uz iepriekš minētajiem 54 000 starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem. Attiecībā uz minētajiem 54 000 pieteikuma iesniedzējiem to personu skaits, ko dalībvalsts uzņēmusi no Turcijas, būtu jāatskaita no personu skaita, kas uz minēto dalībvalsti ir pārceļamas saskaņā ar Lēmumu 2015/1601. (5)  Vajadzīga liela mēroga pārmitināšana, ar humāniem apsvērumiem pamatota uzņemšana vai cita veida likumīga uzņemšana no Turcijas atbilstīgi valsts un daudzpusējām shēmām, lai atvieglotu migrācijas spiedienu uz dalībvalstīm, nodrošinot likumīgu un drošu ceļu uz Savienību un dodot iespēju izvairīties no neatbilstīgas ieceļošanas. Tāpēc tās būtu jāpaplašina. Līdz šim Savienībā ir pārmitināts vien niecīgs Sīrijas bēgļu skaits. 2014. gada 12. aprīļa rezolūcijā par situāciju Vidusjūras reģionā un nepieciešamību pēc holistiskas ES pieejas migrācijai Eiropas Parlaments aicināja izveidot vairāk drošāku un likumīgu patvēruma meklētāju un bēgļu ceļu uz Savienību, tostarp izveidot saistošu un obligātu Savienības leģislatīvo pieeju pārmitināšanai, visās dalībvalstīs izveidot humanitārās uzņemšanas programmas un plašāk izmantot humānās vīzas. Šiem pasākumiem būtu jāpapildina pārcelšanas mehānismi, kas pieņemti saskaņā ar Lēmumu (ES) 2015/1523 un Lēmumu (ES) 2015/1601. Grozījums Nr. 7 Lēmuma priekšlikums 6. apsvērums (6)  Uzņemšanas mehānismi var ietvert pārmitināšanu, ar humāniem apsvērumiem pamatotu uzņemšanu vai citus likumīgus veidus to personu uzņemšanai, kurām nepārprotami nepieciešama starptautiskā aizsardzība, piemēram, humānās vīzas programmas, humāno pārcelšanu, ģimenes atkalapvienošanās programmas, privātas sponsorēšanas projektus, stipendiju programmas, darbaspēka mobilitātes shēmas un citus. (6)  Uzņemšanas mehānismi var ietvert pārmitināšanu, ar humāniem apsvērumiem pamatotu uzņemšanu vai citus likumīgus veidus to personu uzņemšanai, kurām nepārprotami nepieciešama starptautiskā aizsardzība, piemēram, humānās vīzas programmas, humāno pārcelšanu, ģimenes atkalapvienošanās programmas, privātas sponsorēšanas projektus, stipendiju programmas, izglītības pieejamību, darbaspēka mobilitātes shēmas un citus. Grozījums Nr. 8 Lēmuma priekšlikums 6.a apsvērums (jauns) (6a)   Padomes Direktīvā 2003/86/EK1a paredzēts, ka pasākumi attiecībā uz ģimeņu atkalapvienošanos jānosaka saskaņā ar pienākumu aizsargāt ģimeni un ievērot ģimenes dzīves tiesības, kas paustas daudzos starptautisko tiesību aktos. Līdz ar to ģimenes atkalapvienošanās nav atkarīga no citām Savienības politikām vai solidaritātes vai ārkārtas pasākumiem. Dalībvalstīm tā būtu jāievēro un jāsekmē vienmēr. ___________________ 1a Padomes Direktīva 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (OV L 251, 3.10.2003., 12. lpp.). Grozījums Nr. 25 Lēmuma priekšlikums 6.b apsvērums (jauns) (6.b) Daudzi pieteikuma iesniedzēji, kuriem nepieciešama starptautiska aizsardzība un kuri pašlaik atrodas Grieķijā un Itālijā, nevar gūt labumu no pārvietošanas shēmas, jo uz viņiem attiecas Regula (ES) Nr. 604/2013. Dalībvalstīm ir ātri jāīsteno tiesības uz ģimeņu atkalapvienošanos saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 604/2013 un paātrināti jāizskata neaizsargāto personu lietas, lai tās pēc iespējas ātrāk varētu atkalapvienoties ar ģimeni. Grozījums Nr. 9 Lēmuma priekšlikums 7. apsvērums (7)  Šim ieteikumam nevajadzētu ietekmēt saistības, ko dalībvalstis uzņēmušās saistībā ar pārmitināšanas shēmu, par ko dalībvalstu valdību pārstāvji, tiekoties 2015. gada 20. jūlija Padomes sanāksmē, vienojās savos secinājumos, un tās nebūtu jāņem vērā saistību izpildē atbilstoši Lēmumam 2015/1601. Tāpēc dalībvalsts, kas izvēlas pildīt savas saistības saskaņā ar Lēmumu (ES) 2015/1601, uzņemot Sīrijas valstspiederīgos, kuri atrodas Turcijā, izmantojot pārmitināšanu, šo pasākumu nedrīkst ņemt vērā kā daļu no tās saistībām atbilstīgi 2015. gada 20. jūlija pārmitināšanas shēmai. (7)  Šim ieteikumam nevajadzētu ietekmēt saistības, ko dalībvalstis uzņēmušās saistībā ar pārmitināšanas shēmu, par ko dalībvalstu valdību pārstāvji, tiekoties 2015. gada 20. jūlija Padomes sanāksmē, vienojās savos secinājumos, un tās nebūtu jāņem vērā saistību izpildē atbilstoši Lēmumam 2015/1601. Grozījums Nr. 10 Lēmuma priekšlikums 8. apsvērums (8)  Lai nodrošinātu pienācīgu situācijas uzraudzību, dalībvalstīm katru mēnesi būtu jāziņo Komisijai par Sīrijas valstspiederīgajiem, kuri atradušies Turcijā un kuri uzņemti dalībvalstu teritorijā saskaņā ar šajā grozījumā paredzēto iespēju, precizējot, saskaņā ar kuru shēmu – valsts vai daudzpusējo – persona ir uzņemta, un precizējot likumīgās uzņemšanas formu. (8)  Lai nodrošinātu pienācīgu situācijas uzraudzību, dalībvalstīm katru mēnesi būtu jāziņo Komisijai par Sīrijas valstspiederīgajiem, kuri atradušies Turcijā un kuri uzņemti dalībvalstu teritorijā, par izmantoto uzņemšanas formu un to, atbilstoši kādai shēmai tas noticis. Grozījums Nr. 11 Lēmuma priekšlikums 8.a apsvērums (jauns) (8a)   Pārmitināšanu nevajadzētu veikt uz pārcelšanas rēķina. Abi ir svarīgi solidaritātes instrumenti. Pārcelšana ir dalībvalstu savstarpējās iekšējās solidaritātes forma, savukārt pārmitināšana un humanitārā uzņemšana, kā arī citi uzņemšanas veidi ir ārējās solidaritātes forma attiecībā uz trešām valstīm, kurās mīt lielākā daļa bēgļu. Grozījums Nr. 12 Lēmuma priekšlikums 8.b apsvērums (jauns) (8b)   Ņemot vērā pašreizējo patvēruma meklētāju skaitu Grieķijā un to patvēruma meklētāju pieaugumu, kas ierodas Itālijā, ir sagaidāms, ka joprojām būs liela nepieciešamība pēc pārcelšanas vietām ārkārtas gadījumiem. Grozījums Nr. 13 Lēmuma priekšlikums 8.c apsvērums (jauns) (8c)   Saskaņā ar neseniem UNHCR datiem Grieķijā šobrīd ir 53 859 personas, kas meklē starptautisko aizsardzību, lielākā daļa no viņiem ir sīrieši (45 %), irākieši (22 %) un afgāņi (21 %). Lai gan ierodošos personu skaits ir samazinājies un ņemot vērā ES valstu vai to valdību vadītāju 2016. gada 18. marta paziņojuma par sadarbību ar Turciju politisko raksturu, nepavisam nav skaidrs, vai tas, ka pašreiz patvēruma meklētāji Grieķijā ierodas mazāk, turpināsies. No otras puses, bēgļi, iespējams, izvēlēsies jaunus ceļus, piemēram, Vidusjūras centrālās daļas maršrutu uz Itāliju, pa kuru — saskaņā ar UNHCR ziņām — caur Lībiju salīdzinājumā ar to pašu periodu 2015. gadā ieradušies par 42,5 % vairāk migrantu. Tāpēc paredzams, ka nepieciešamība pēc pārcelšanas vietām arī turpmāk būs liela. Grozījums Nr. 14 Lēmuma priekšlikums 8.d apsvērums (jauns) (8d)   Komisija 2016. gada 16. marta paziņojumā „Pirmais ziņojums par pārcelšanu un pārmitināšanu” norādīja, ka Lēmuma (ES) 2015/1601 īstenošanā ir daudz nepilnību. Ņemot vērā kritisko situāciju, ar ko saskaras Itālija un Grieķija, dalībvalstu reakcija uz EASO vispārējo aicinājumu nodrošināt 374 ekspertus ir acīmredzami nepietiekama. Neraugoties uz to, ka patvēruma meklētāju un bēgļu, kam ir tiesības uz pārcelšanu, vidū ir aizvien vairāk nepavadītu nepilngadīgo, no tiem ir pārcelts ļoti ierobežots skaits, lai gan Padomes Lēmums par pārcelšanu prasa prioritārā kārtā izskatīt neaizsargātu pieteikuma iesniedzēju lietas. Dažas dalībvalstis līdz šim nav darījušas pieejamu nevienu pārcelšanas vietu. Tikai 18 dalībvalstis ir apņēmušās pārcelt pieteikuma iesniedzējus no Grieķijas, un 19 dalībvalstis ir apņēmušās pārcelt pieteikuma iesniedzējus no Itālijas. Dažas no šīm dalībvalstīm ir izteikušas tikai ierobežotas apņemšanās, ņemot vērā to kopējo piešķīrumu. Grozījums Nr. 15 Lēmuma priekšlikums 8.e apsvērums (jauns) (8e)   Komisija ir sākusi pārkāpuma procedūras pret Itāliju un Grieķiju saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 603/20131a īstenošanu un pret Grieķiju saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/33/ES1b. Nekādas tiesiskas darbības gan nav sāktas pret dalībvalstīm, kas nepilda pienākumus, kuri izklāstīti Padomes Lēmumā (ES) 2015/1601. _________________ 1a Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 603/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par pirkstu nospiedumu salīdzināšanas sistēmas Eurodac izveidi, lai efektīvi piemērotu Regulu (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, un par dalībvalstu tiesībaizsardzības iestāžu un Eiropola pieprasījumiem veikt salīdzināšanu ar Eurodac datiem tiesībaizsardzības nolūkos, un ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 1077/2011, ar ko izveido Eiropas Aģentūru lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā (pārstrādāta redakcija) (OV L 180, 29.6.2013., 1. lpp.). 1b Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/33/ES (2013. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (OV L 180, 29.6.2013., 96. lpp.). Grozījums Nr. 16 Lēmuma priekšlikums 8.f apsvērums (jauns) (8f)   Pārcelšanas mērķa dalībvalstīm ir pilnībā jāīsteno savas saistības, kas paredzētas Lēmumā (ES) 2015/1523 un Lēmumā (ES) 2015/1601, lai palīdzētu mazināt spiedienu uz priekšposteņa dalībvalstīm. Pārcelšanas mērķa dalībvalstīm būtu steidzami un būtiski jāpastiprina savi centieni reaģēt uz ārkārtas humanitāro situāciju Grieķijā un jānovērš situācijas pasliktināšanās Itālijā. Līdz šim dalībvalstis darījušas pieejamus vien 7 % pārcelšanas vietu. Līdz 2016. gada 5. jūnijam patiešām pārceltas vien 793 personas no Itālijas un 2033 personas no Grieķijas. Pirmajā 2016. gada 16. marta ziņojumā par pārcelšanu un pārmitināšanu Komisija norādīja, ka, lai dalībvalstis divu gadu termiņā izpildītu savas pārcelšanas saistības, tām jāpanāk pārcelšanas līmenis vismaz 5 680 personas mēnesī. Grozījums Nr. 17 Lēmuma priekšlikums 8.g apsvērums (jauns) (8g)   Arī afgāņiem vajadzētu būt tiesīgiem uz pārcelšanu saskaņā ar Lēmumu (ES) 2015/1601. 2015. gadā afgāņu iesniegto patvēruma pieteikumu skaits Savienībā sasniedza vēl nepieredzētu apjomu, proti, aptuveni 180 000, līdz ar to 2015. gadā afgāņi kļuva par otro lielāko patvēruma meklētāju grupu Savienībā. Lielākā daļa ierodas Grieķijā. Daudzi no viņiem ir nepavadīti nepilngadīgie. Viņiem nepieciešama īpaša aizsardzība, ko Grieķija, saskardamās ar ārkārtīgu spiedienu patvēruma jomā, nespēj sniegt. Drošības situācija Afganistānā pasliktinās, 2015. gadā teroristu uzbrukumu un civiliedzīvotāju upuru skaitam sasniedzot nepieredzētu apmēru, tāpēc afgāņu patvēruma meklētāju pieteikumu atzīšanas līmenis Savienībā ir būtiski pieaudzis: saskaņā ar Eurostat datiem no 43 % 2014. gadā līdz 66 % 2015. gadā. Grozījums Nr. 18 Lēmuma priekšlikums 14. apsvērums (14)  Ņemot vērā situācijas steidzamību, šim lēmumam būtu jāstājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, (14)  Šim lēmumam būtu jāstājas spēkā nekavējoties nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Grozījums Nr. 19 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. punkts – -1. apakšpunkts (jauns) Lēmums (ES) 2015/1601 3. pants – 2. punkts -1.   Lēmuma 3. panta 2. punktu aizstāj ar šādu: 2.  Pārcelšanu, ievērojot šo lēmumu, piemēro vienīgi tādam pieteikuma iesniedzējam, kuram ir tāda valstspiederība, attiecībā uz ko saskaņā ar jaunākajiem pieejamajiem, ik ceturksni atjauninātajiem visas Savienības vidējiem Eurostat datiem pirmajā instancē pieņemto pozitīvo starptautiskās aizsardzības piešķiršanas lēmumu procentuālā attiecība pret visiem pieteikumiem starptautiskās aizsardzības piešķiršanai, kā minēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (1) III nodaļā, ir 75 % vai vairāk. Bezvalstnieku gadījumā ņem vērā iepriekšējo pastāvīgās dzīvesvietas valsti. Ceturkšņa atjauninājumus ņem vērā vienīgi attiecībā uz pieteikuma iesniedzējiem, kuri nav jau identificēti kā pieteikuma iesniedzēji, ko varētu pārcelt saskaņā ar šā lēmuma 5. panta 3. punktu. „2. Pārcelšanu, ievērojot šo lēmumu, piemēro vienīgi pieteikuma iesniedzējiem ar Sīrijas, Irākas, Eritrejas vai Afganistānas valstspiederību vai tādiem pieteikuma iesniedzējiem, kuriem ir tāda valstspiederība, attiecībā uz ko saskaņā ar jaunākajiem pieejamajiem, ik ceturksni atjauninātajiem visas Savienības vidējiem Eurostat datiem pirmajā instancē pieņemto pozitīvo starptautiskās aizsardzības piešķiršanas lēmumu procentuālā attiecība pret visiem pieteikumiem starptautiskās aizsardzības piešķiršanai, kā minēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (1) III nodaļā, ir 75 % vai vairāk. Bezvalstnieku gadījumā ņem vērā iepriekšējo pastāvīgās dzīvesvietas valsti. Ceturkšņa atjauninājumus ņem vērā vienīgi attiecībā uz pieteikuma iesniedzējiem, kuri nav jau identificēti kā pieteikuma iesniedzēji, ko varētu pārcelt saskaņā ar šā lēmuma 5. panta 3. punktu.” Grozījums Nr. 20 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. punkts Lēmums (ES) 2015/1601 4. pants – 3.a punkts Lēmuma (ES) 2015/1601 4. pantā pievieno šādu 3.a punktu: svītrots „3.a Saistībā ar 1. punkta c) apakšpunktā minēto pieteikuma iesniedzēju pārcelšanu tas, ka dalībvalstis savā teritorijā uzņem Sīrijas valstspiederīgos, kuri atrodas Turcijā, saskaņā ar valstu vai daudzpusējām likumīgas uzņemšanas programmām personām, kurām nepārprotami nepieciešama starptautiskā aizsardzība, bet izņemot pārmitināšanas shēmu, kas bija valdību pārstāvju 2015. gada 20. jūlija Padomes sanāksmē izdarīto secinājumu priekšmets, rada attiecīgu minētās dalībvalsts pienākuma samazinājumu. Attiecībā uz katru šādu likumīgu uzņemšanu, kas samazina pārcelšanas pienākumu, 10. pantu piemēro mutatis mutandis. Dalībvalstis katru mēnesi ziņo Komisijai par to personu skaitu, kas likumīgi uzņemtas šā punkta nolūkā, norādot tās shēmas veidu, saskaņā ar kuru notikusi uzņemšana, un izmantotās likumīgas uzņemšanas veidu.” Grozījums Nr. 21 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. punkts – 1.a apakšpunkts (jauns) Lēmums (ES) 2015/1601 5. pants – 2. punkts 1.a   Lēmuma 5. panta 2. punktu aizstāj ar šādu: 2.  Dalībvalstis regulāri un vismaz ik pēc trim mēnešiem norāda, cik pieteikuma iesniedzējus var ātri pārcelt uz to teritoriju, un citu svarīgu informāciju. „2. Dalībvalstis regulāri un vismaz ik pēc trim mēnešiem norāda, cik pieteikuma iesniedzējus var ātri pārcelt uz to teritoriju, un citu svarīgu informāciju. Vismaz vienu trešdaļu savu pārcelšanas vietu dalībvalstis dara pieejamas līdz 2016. gada 31. decembrim.” Grozījums Nr. 22 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. punkts – 1.b apakšpunkts (jauns) Lēmums (ES) 2015/1601 5. pants – 4. punkts 1.b   Lēmuma 5. panta 4. punktu aizstāj ar šādu: 4.  Pēc tam, kad pārcelšanas mērķa dalībvalsts ir sniegusi apstiprinājumu, Itālija un Grieķija cik drīz vien iespējams, apspriežoties ar EASO, pieņem lēmumu par katra identificētā pieteikuma iesniedzēja pārcelšanu uz konkrētu pārcelšanas mērķa dalībvalsti un paziņo to pieteikuma iesniedzējam saskaņā ar 6. panta 4. punktu. Lēmumu neapstiprināt pieteikuma iesniedzēja pārcelšanu pārcelšanas mērķa dalībvalsts var pieņemt vienīgi tad, ja ir pamatots iemesls, kā minēts 7. punktā. „4. Pēc tam, kad pārcelšanas mērķa dalībvalsts ir sniegusi apstiprinājumu, Itālija un Grieķija cik drīz vien iespējams, apspriežoties ar EASO, pieņem lēmumu par katra identificētā pieteikuma iesniedzēja pārcelšanu uz konkrētu pārcelšanas mērķa dalībvalsti un paziņo to pieteikuma iesniedzējam saskaņā ar 6. panta 4. punktu. Lēmumu neapstiprināt pieteikuma iesniedzēja pārcelšanu pārcelšanas mērķa dalībvalsts var pieņemt vienīgi tad, ja ir pamatots iemesls, kā minēts 7. punktā. Ja pārcelšanas mērķa dalībvalsts divu nedēļu laikā pārcelšanu neapstiprina, uzskata, ka minētā dalībvalsts ir to apstiprinājusi.” Grozījums Nr. 23 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. punkts – 1.c apakšpunkts (jauns) Lēmums (ES) 2015/1601 5. pants – 10. punkts 1.c   Lēmuma 5. panta 10. punktu aizstāj ar šādu: 10.  Šajā pantā paredzēto pārcelšanas procedūru pabeidz cik iespējams drīz un ne vēlāk kā divus mēnešus no brīža, kad pārcelšanas mērķa dalībvalsts ir norādījusi 2. punktā minēto informāciju, izņemot gadījumu, kad pārcelšanas mērķa dalībvalsts apstiprinājums, kas minēts 4. punktā, notiek īsākā laikā nekā divās nedēļās pirms minētā divu mēnešu laikposma beigām. Šādos gadījumos termiņu pārcelšanas procedūras pabeigšanai var pagarināt uz laikposmu, kas nepārsniedz divas nedēļas. Turklāt šo termiņu attiecīgā gadījumā var pagarināt uz vēl četru nedēļu laikposmu, ja Itālija vai Grieķija demonstrē objektīvus praktiskus šķēršļus, kas neļauj pārsūtīšanai notikt. “10. Šajā pantā paredzēto pārcelšanas procedūru pabeidz cik iespējams drīz un ne vēlāk kā divus mēnešus no brīža, kad pārcelšanas mērķa dalībvalsts ir norādījusi 2. punktā minēto informāciju. Šo termiņu attiecīgā gadījumā var pagarināt uz četru nedēļu laikposmu, ja Itālija vai Grieķija demonstrē objektīvus praktiskus šķēršļus, kas neļauj pārsūtīšanai notikt.”

Eiropas Parlamenta 2016. gada 15. septembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (COM(2016)0071 – C8-0098/2016 – 2016/0043(NLE))

P8_TA(2016)0355 A8-0247/2016

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2016)0071),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 148. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C8-0098/2016),

–  ņemot vērā 2015. gada 8. jūlija nostāju attiecībā uz priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A8-0247/2016),

1.  apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.  aicina Komisiju attiecīgi grozīt savu priekšlikumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 293. panta 2. punktu;

3.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

4.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Komisijas ierosinātais teksts   Grozījums Grozījums Nr. 1 Lēmuma priekšlikums -1.apsvērums (jauns) (-1)  Padome ar Lēmumu (ES) 2015/18481a jau atkal izvēlējās ignorēt Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. jūlija normatīvo rezolūciju. Padomes pieeja neatbilst Līgumu garam, vājinot Savienības iestāžu sadarbību un vairojot „demokrātijas deficītu” attiecībās ar Savienības pilsoņiem. Eiropas Parlaments pauž dziļu nožēlu par Padomes pieeju un uzsver, ka tā normatīvā rezolūcijā ir jāņem vērā. ____________ 1a Padomes 2015. gada 5. oktobra Lēmums (ES) 2015/1848 par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm 2015. gadam (OV L 268, 15.10.2015., 28. lpp.). Grozījums Nr. 2 Lēmuma priekšlikums 1. apsvērums (1)  Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 145. pantā ir noteikts, ka, lai sasniegtu Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. pantā izvirzītos mērķus, dalībvalstis un Savienība izstrādā koordinētu stratēģiju nodarbinātības jomā, īpaši atbalstot kvalificētu, mācītu un pielāgotiesspējīgu darbaspēku, kā arī darba tirgus, kas spētu reaģēt uz pārmaiņām ekonomikā. (1)  Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 145. pantā ir noteikts, ka, lai sasniegtu Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. pantā izvirzītos mērķus, dalībvalstis un Savienība izstrādā koordinētu stratēģiju nodarbinātības jomā, īpaši atbalstot kvalificētu, mācītu un pielāgotiesspējīgu darbaspēku, kā arī darba tirgus, kas spētu reaģēt uz pārmaiņām ekonomikā. Saskaņā ar LESD 9. un 10. pantu, nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, Savienībai ir jānodrošina iekļaujošs un integrēts darba tirgus, kas spēj novērst nopietno bezdarba ietekmi un nodrošināt augstu nodarbinātības līmeni, pienācīgus darba apstākļus visā Savienībā, tostarp atbilstīgu darba atalgojumu, un jāgarantē adekvāta sociālā aizsardzība saskaņā ar darba tiesībām, koplīgumiem un subsidiaritātes principu, kā arī augsta līmeņa izglītība un apmācība, un jāapkaro diskriminācija dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ. Grozījums Nr. 3 Lēmuma priekšlikums 2. apsvērums (2)  Komisijas ierosinātā stratēģija “Eiropa 2020” Savienībai dod iespēju savu ekonomiku vērst uz gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi, ko papildinātu augsts nodarbinātības līmenis, darba ražīgums un sociālā kohēzija. Piecus galvenos pamatnostādņu mērķus veido kopīgi uzdevumi, pēc kuriem dalībvalstis vadās savā rīcībā, un šajos mērķos ir ņemti vērā valstu attiecīgās sākumpozīcijas un nacionālie apstākļi, kā arī Savienības pozīcija un apstākļi. Eiropas Nodarbinātības stratēģijai ir vadošā loma jaunās stratēģijas nodarbinātības un darba tirgus mērķu īstenošanā. (2)  Komisijas ierosinātajai stratēģijai “Eiropa 2020” būtu jāsniedz Savienībai iespēja savu ekonomiku vērst uz gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi, ko papildinātu augsts nodarbinātības līmenis, darba ražīgums un sociālā kohēzija. Savienībai ir vajadzīga holistiska politika un publiskās investīcijas, kas palīdzēs novērst bezdarbu un nabadzību. Šajā sakarā stratēģijas “Eiropa 2020” nodarbinātības un sociālo rādītāju līdzšinējās izmaiņas rada nopietnas bažas, jo to cilvēku skaits, kuriem draud nabadzība un atstumtība, ir nevis samazinājies, bet pieaudzis par pieciem miljoniem, nodarbinātības līmenis dažās valstīs vēl nav atgriezies pirmskrīzes līmenī, savukārt dažās dalībvalstīs jauniešu, kas nemācās, nestrādā un neapgūst arodu, rādītājs (NEET) pārsniedz 20 % un skolas priekšlaicīgi pametušo rādītājs ir pieaudzis līdz 23 %. Eiropas Nodarbinātības stratēģijai ir vadošā loma jaunās stratēģijas nodarbinātības, sociālās iekļaušanas un darba tirgus mērķu īstenošanā. Tomēr šie mērķi nav sasniegti, un dalībvalstīm ir jāpieliek ievērojamas pūles, lai sasniegtu plānotos rezultātus. Dalībvalstu nodarbinātības politikas galvenajam mērķim arī turpmāk jābūt stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanai nodarbinātības un sociālajā jomā. Grozījums Nr. 4 Lēmuma priekšlikums 3. apsvērums (3)  Integrētās pamatnostādnes saskan ar Eiropadomes secinājumiem. Dalībvalstīm tajās ir doti precīzi norādījumi, kā izstrādāt valsts reformu programmas un īstenot reformas, paturot prātā savstarpējo atkarību un ņemot vērā Stabilitātes un izaugsmes paktu. Nodarbinātības pamatnostādnēm vajadzētu būt visu tādu konkrētām valstīm paredzētu ieteikumu pamatā, ko Padome saskaņā ar LESD 148. panta 4. punktu var adresēt dalībvalstīm līdztekus konkrētām valstīm paredzētiem ieteikumiem saskaņā ar minētā Līguma 121. panta 2. punktu. Uz Nodarbinātības pamatnostādnēm būtu jābalstās, arī izstrādājot Vienoto nodarbinātības ziņojumu, ko Padome un Eiropas Komisija ik gadu iesniedz Eiropadomei. (3)  Integrētajām pamatnostādnēm vajadzētu būt saskaņā ar Eiropadomes secinājumiem. Dalībvalstīm tajās ir doti precīzi norādījumi, kā izstrādāt valsts reformu programmas un īstenot reformas, paturot prātā savstarpējo atkarību un ņemot vērā Stabilitātes un izaugsmes paktu. Nodarbinātības pamatnostādnes vajadzētu ņemt vērā visos konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos, ko Padome saskaņā ar LESD 148. panta 4. punktu var adresēt dalībvalstīm, tos līdzsvarojot ar konkrētām valstīm adresētajiem ieteikumiem saskaņā ar LESD 121. panta 2. punktu. Konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos būtu jāņem vērā ne tikai ekonomiskie rādītāji, bet attiecīgā gadījumā arī nodarbinātības un sociālie rādītāji, ex ante novērtējot īstenojamās reformas un to ietekmi uz iedzīvotājiem. Nodarbinātības pamatnostādnes būtu jāizstrādā ciešā sadarbībā ar Eiropas Parlamentu un uz tām būtu jābalstās, izstrādājot Vienoto nodarbinātības ziņojumu, ko Padome un Eiropas Komisija ik gadu iesniedz Eiropadomei. Trīs nodarbinātības rādītāji — aktivitātes līmenis, jauniešu nodarbinātība un ilgtermiņa bezdarbs — nesen ir iekļauti makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūrā, un Eiropas Parlaments 2016. gada 25. februāra rezolūcijā1a aicināja šos rādītājus noteikt par pietiekamiem, lai uzsāktu padziļinātu analīzi attiecīgajās dalībvalstīs, kuras rezultātā var tikt ierosinātas un piemērotas vēl citas ekonomikas, darba tirgus un sociālās reformas. ________________ 1a Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0058. Grozījums Nr. 5 Lēmuma priekšlikums 4. apsvērums (4)  Pārbaudot Kopīgajā nodarbinātības ziņojumā iekļautās dalībvalstu reformu programmas, kļūst skaidrs, ka dalībvalstīm arī turpmāk visi centieni būtu jāvelta šādām prioritārām jomām: palielināt līdzdalību darba tirgū un samazināt strukturālo bezdarbu, veidot kvalificētu darbaspēku, kas reaģē uz darba tirgus vajadzībām, un veicināt nodarbinātības kvalitāti un mūžizglītību, uzlabot izglītības un apmācības sistēmu sniegumu visos līmeņos, palielināt līdzdalību augstākajā izglītībā, veicināt sociālo iekļaušanu un apkarot nabadzību. (4)  Pārbaudot Kopīgajā nodarbinātības ziņojumā iekļautās dalībvalstu reformu programmas, kļūst skaidrs, ka dalībvalstīm būtu jāņem vērā Eiropas Parlamenta ieteikumi attiecībā uz gada izaugsmes pētījumu, konkrētām valstīm adresētajiem ieteikumiem un nodarbinātības pamatnostādnēm un arī turpmāk visi centieni būtu jāvelta šādām prioritārām jomām: palielināt līdzdalību darba tirgū un samazināt strukturālo bezdarbu, radot darbvietas, veidojot labi funkcionējošu, dinamisku un iekļaujošu darba tirgu un kvalificētu darbaspēku, kas spēj reaģēt uz darba tirgus vajadzībām, un veicinot pienācīgu darbvietu izveidi un mūžizglītību, uzlabojot izglītības un apmācības sistēmu sniegumu visos līmeņos un palielinot līdzdalību augstākajā izglītībā, veicinot sociālo iekļaušanu un saskaņojot ģimenes un profesionālās dzīves vajadzības, vēršoties pret visu veidu diskrimināciju un apkarojot nabadzību, jo īpaši bērnu nabadzību, kā arī uzlabojot novecojošās sabiedrības spējas. Grozījums Nr. 6 Lēmuma priekšlikums 6.a apsvērums (jauns) (6a)   Patlaban 120 miljoniem Savienības iedzīvotāju, kas ir aptuveni 25% no visiem Savienības iedzīvotājiem, draud nabadzība un sociālā atstumtība. Šī ārkārtas situācija, ko atspoguļo arī pastāvīgi lielais Savienības iedzīvotāju skaits, kuri ir bezdarbnieku, liek Komisijai pieņemt pasākumus, kuri mudinātu dalībvalstis izstrādāt valsts minimālo ienākumu shēmas, lai viņiem varētu nodrošināt cilvēka cienīgus dzīves apstākļus. Grozījums Nr. 7 Lēmuma priekšlikums 1. pants – 1. punkts Dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnes, kas izklāstītas Padomes 2015. gada 5. oktobra Lēmuma par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm4 pielikumā, 2016. gadā paliek spēkā, un dalībvalstis tās ņem vērā savā nodarbinātības politikā. Ar šo tiek pieņemtas dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnes, kas izklāstītas pielikumā. Šīs pamatnostādnes dalībvalstis ņem vērā to nodarbinātības politikā un reformu programmās, par kurām ziņojumus iesniedz saskaņā ar LESD 148. panta 3. punktu. __________________ 4 Padomes 2015. gada 5. oktobra Lēmums (ES) 2015/1848 par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (OV L 268, 15.10.2015., 28. lpp.). Grozījums Nr. 8 Lēmuma priekšlikums Pielikums (jauns) 5. pamatnostādne. Palielināt pieprasījumu pēc darbaspēka Dalībvalstīm sadarbībā ar reģionālajām un vietējām iestādēm būtu efektīvi un nekavējoties jārisina nopietnais bezdarba jautājums un jāsekmē investīcijas un jāinvestē ilgtspējīgu un kvalitatīvu darbvietu izveidē, jārisina riska grupu piekļuves jautājumi un jāsamazina šķēršļi, kas liedz uzņēmumiem pieņemt darbā visu prasmju līmeņu cilvēkus visos darba tirgus sektoros, tostarp samazinot birokrātiju un vienlaikus ievērojot darba un sociālos standartus, jāsekmē jaunatnes uzņēmējdarbība un jo īpaši jāatbalsta jaunu mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu izveide un izaugsme, lai paaugstinātu vīriešu un sieviešu nodarbinātības līmeni. Dalībvalstīm būtu aktīvi jāveicina cita starpā “zaļo, balto un zilo apkaklīšu” darbvietu izveide, kā arī sociālā ekonomika un sociālā inovācija. Nodokļu slogs būtu jāpārorientē, darbaspēka aplikšanu ar nodokļiem aizstājot ar citiem nodokļu iekasēšanas veidiem, kuri mazākā mērā kaitē nodarbinātībai un izaugsmei, kā arī jāveido ieņēmumu politika, kas nodrošina pienācīgu sociālo aizsardzību, un izdevumi jānovirza uz publiskajām investīcijām, inovāciju un darbvietu izveidi. Darbaspēkam uzlikto nodokļu samazināšanā būtu jāorientējas uz attiecīgajiem nodokļu sloga elementiem, diskriminācijas mazināšanu, kā arī to šķēršļu un traucēkļu novēršanu, kuri kavē dalību darba tirgū, jo īpaši personām ar invaliditāti un no darba tirgus visvairāk attālinātajai sabiedrības daļai, vienlaikus ievērojot spēkā esošos darba standartus. Lai radītu darbvietas un samazinātu nabadzību Savienībā, joprojām ir svarīgi izstrādāt politiku, kas nodrošinātu pienācīgu dzīves līmeni garantējošu atalgojumu. Tādēļ dalībvalstīm kopā ar sociālajiem partneriem būtu jāievēro un jāveicina tādu algu noteikšanas mehānismu izmantošana, kas nodrošina faktisko algu reaģēšanu uz ražīguma izmaiņām, palīdzot bez deflācijas spiediena veicināšanas koriģēt iepriekš radušās atšķirības. Minētajiem mehānismiem būtu jānodrošina pietiekami resursi pamatvajadzību apmierināšanai, ņemot vērā katrai valstij specifiskos nabadzības rādītājus. Šajā sakarā būtu pareizi jānovērtē prasmju un vietējo darba tirgus apstākļu atšķirības, lai nodrošinātu pienācīgam dzīves līmenim atbilstošu atalgojumu visā Savienībā. Nosakot minimālo algu saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi, dalībvalstīm un sociālajiem partneriem būtu jānodrošina tās atbilstība, kā arī jāņem vērā tās ietekme uz strādājošo personu nabadzību, mājsaimniecību ienākumiem, kopējo pieprasījumu, darbvietu radīšanu un konkurētspēju. Dalībvalstīm būtu jācenšas samazināt birokrātiju, lai atslogotu mazos un vidējos uzņēmumus, jo tie rada ievērojamu skaitu darbvietu. 6. pamatnostādne. Stiprināt darbaspēka pieejamību un prasmes Dalībvalstīm būtu jāveicina ilgtspējīgs ražīgums un iespējas atrast kvalitatīvu darbu, pienācīgi nodrošinot atbilstīgas, izmantojamas un visiem pieejamas zināšanas un prasmes. Īpaši būtu jāpievēršas veselības aprūpei, sociālajiem pakalpojumiem un transporta pakalpojumiem, kurus ir skārusi vai vidējā termiņā skars darbaspēka nepietiekamība. Dalībvalstīm būtu jāveic efektīvas investīcijas augstas kvalitātes un iekļaujošas izglītības nodrošināšanā jau no agrīna vecuma un profesionālās apmācības sistēmās un paralēli jāuzlabo to efektivitāte un lietderība, lai paaugstinātu darbaspēka zinātības un prasmju līmeni, vienlaikus vairojot šo prasmju dažādību, kas aizvien digitālākās ekonomikas apstākļos tam ļautu labāk prognozēt strauji mainīgās vajadzības dinamiskajos darba tirgos un tām pielāgoties. Tādēļ ir jāņem vērā, ka aizvien lielākā skaitā profesiju arvien nozīmīgākas kļūst tādas vispārīgās prasmes kā saziņas prasmes. Dalībvalstīm būtu jāveicina uzņēmējdarbība jauniešu vidū, inter alia, ieviešot izvēles kursus uzņēmējdarbībā un mudinot jauniešus veidot mācību uzņēmumus vidusskolās un koledžās. Dalībvalstīm sadarbībā ar vietējām un reģionālām iestādēm būtu jāstiprina centieni novērst to, ka jaunieši priekšlaicīgi pārtrauc mācības, radīt raitāku pāreju no izglītības un apmācības uz darba dzīvi, uzlabot augstas kvalitātes pieaugušo izglītības pieejamību visiem un novērst šķēršļus, kas ar to saistīti, īpaši pievēršoties augsta riska grupām un to vajadzībām un piedāvājot jaunu prasmju apguvi situācijās, kad darba zaudēšana un izmaiņas darba tirgū liek veikt aktīvu reintegrāciju. Vienlaicīgi dalībvalstīm būtu jāīsteno aktīvas novecošanas stratēģijas, lai panāktu veselīgu nodarbinātību līdz pensionēšanās vecumam. Nodrošinot aizvien mainīgajam darba tirgum nepieciešamo prasmju līmeni un atbalstot izglītību un apmācību, kā arī pieaugušo mācību programmas, dalībvalstīm būtu jāņem vērā, ka arī mazkvalificēts darbs ir nepieciešams un ka augsti kvalificētiem darba ņēmējiem ir plašākas iespējas atrast darbu nekā vidēji kvalificētiem un mazkvalificētiem darba ņēmējiem. Visaptverošas politikas un investīciju prioritātei vajadzētu būt cenas ziņā pieņemamai un augstas kvalitātes pirmsskolas izglītībai un aprūpei, to apvienojot ar atbalstu ģimenēm un vecākiem un ar saskaņošanas pasākumiem, kas ļautu vecākiem labāk savienot darbu ar ģimenes dzīvi, novēršot mācību priekšlaicīgu pārtraukšanu un palielinot jauniešu iespējas darba tirgū. Vajadzētu efektīvi un nekavējoties atrisināt bezdarba, jo īpaši ilgtermiņa un augstā reģionālā bezdarba, problēmu, kā arī to nepieļaut, izmantojot gan pieprasījuma, gan piedāvājuma puses pasākumus. Būtu jārisina problēma, ko rada ilgtermiņa bezdarbnieku skaits un prasmju neatbilstība līmenim un darba tirgus attīstībai, izmantojot visaptverošas un savstarpēji papildinošas stratēģijas, tostarp ilgtermiņa bezdarbniekiem sniedzot personalizētu un vajadzībām atbilstošu aktīvu atbalstu un atbilstošas sociālās aizsardzības formas, kas tiem palīdzētu apzināti un atbildīgā veidā atgriezties darba tirgū. Visaptveroši jārisina arī jautājums saistībā ar jaunatnes bezdarbu, īstenojot vispārēju jauniešu nodarbinātības stratēģiju. Tas nozīmē investēt nozarēs, kurās ir iespējams radīt kvalitatīvas darbvietas jauniešiem, un nodrošināt attiecīgajiem dalībniekiem, piemēram, jauniešu atbalsta dienestiem, izglītības un apmācību sniedzējiem, jaunatnes organizācijām un valsts nodarbinātības dienestiem, nepieciešamos līdzekļus, lai tie varētu pilnībā un konsekventi īstenot savu valstu Jaunatnes garantijas īstenošanas plānus, un arī dalībvalstīm veiksmīgi apgūt pieejamos resursus. Būtu jāatvieglo pieeja finansējumam tiem, kuri izlemj uzsākt uzņēmējdarbību, uzlabojot piekļuvi informācijai, samazinot pārmērīgu birokrātiju un saskaņā ar valsts tiesību aktiem radot iespējas vairāku mēnešu bezdarbnieku pabalstu pārvērst par iepriekšēju iemaksu starta kapitālā pēc tam, kad ir iesniegts uzņēmējdarbības plāns. Izstrādājot un īstenojot bezdarba novēršanas pasākumus, dalībvalstīm būtu jāņem vērā vietējās un reģionālās atšķirības un jāsadarbojas ar vietējiem nodarbinātības dienestiem. Būtu jānovērš strukturālās nepilnības izglītības un apmācības sistēmās, lai nodrošinātu augstas kvalitātes mācību rezultātus un nepieļautu un novērstu priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu, un būtu jāveicina visaptveroša un augstas kvalitātes izglītība jau izglītošanās pašā sākumā un pēc tam. Tam nepieciešamas elastīgas un uz praksi vērstas izglītības sistēmas. Dalībvalstīm sadarbībā ar vietējām un reģionālām iestādēm būtu jāuzlabo iegūtās izglītības kvalitāte, padarot to pieejamu visiem, jāievieš un jāuzlabo vajadzībām pielāgotas duālās mācību programmas, uzlabojot profesionālo apmācību un pastāvošās sistēmas, piemēram, Europass, vienlaikus vajadzības gadījumā nodrošinot prasmju atbilstīgu atkārtotu apmācību un to prasmju atzīšanu, kas iegūtas ārpus formālās izglītības sistēmas. Būtu jāstiprina saikne starp izglītību un darba tirgu, vienlaikus nodrošinot, ka iegūtā izglītība ir pietiekami plaša, lai tās ieguvējiem būtu stingrs pamats būt nodarbinātiem visa mūža garumā. Lai uzlabotu pāreju no apmācības uz darba dzīvi, dalībvalstīm savas apmācību sistēmas būtu labāk jāpielāgo darba tirgum. Jo īpaši saistībā ar digitalizāciju un jaunajām tehnoloģijām svarīga ir “zaļā” nodarbinātība un veselības aprūpe. Vēl vairāk jāsamazina diskriminācija darba tirgū, kā arī diskriminācija attiecībā uz piekļuvi darba tirgum, jo īpaši diskriminētām vai atstumtām grupām, piemēram, sievietēm, gados vecākiem darba ņēmējiem, jauniešiem, personām ar invaliditāti un legālajiem migrantiem. Darba tirgū būtu jānodrošina dzimumu līdztiesība, tostarp vienlīdzīga darba samaksa, pieejamība cenas ziņā pieņemamai un augstas kvalitātes pirmsskolas izglītībai un aprūpes pakalpojumiem, kā arī nepieciešamā elastība, lai novērstu to personu atstumtību, kuras ģimenes pienākumu dēļ ir pārtraukušas karjeru, piemēram, ģimenes locekļu aprūpētāji. Šajā nolūkā dalībvalstīm būtu jāatbloķē Direktīva par sievietēm uzņēmumu valdēs. Šajā sakarā dalībvalstīm būtu jāņem vērā tas, ka rādītāji par jauniešiem, kas nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (NEET), attiecībā uz sievietēm ir augstāki nekā vīriešiem un ka NEET fenomens galvenokārt ir saistīts ar jauniešu bezdarba līmeņa pieaugumu, bet arī ar to, ka ir palielinājies neaktīvo jauniešu skaits, kuri nav iesaistīti ne izglītībā, ne apmācībā. Dalībvalstīm būtu pilnībā, efektīvi un iedarbīgi jāizmanto Eiropas Sociālā fonda un citu Savienības fondu atbalsts, lai apkarotu nabadzību, uzlabotu kvalitatīvu nodarbinātību, sociālo integrāciju, izglītību, valsts pārvaldi un sabiedriskos pakalpojumus. Būtu jāizmanto arī Eiropas Stratēģisko investīciju fonds un tā investīciju platformas, lai nodrošinātu kvalitatīvu darbvietu izveidi un prasmes, kas nepieciešamas darba ņēmējiem, lai Savienība varētu sekmīgi īstenot pāreju uz ilgtspējīgas izaugsmes modeli. 7. pamatnostādne. Sekmēt darba tirgu darbību Dalībvalstīm būtu jāsamazina darba tirgus segmentācija, vēršoties pret nestabilu, nepietiekamu un nedeklarētu darbu un „nulles stundu” darba līgumiem. Darba aizsardzības noteikumiem un iestādēm būtu jānodrošina piemērota vide, kas sekmē pieņemšanu darbā, vienlaikus piedāvājot atbilstošu aizsardzības līmeni gan jau nodarbinātām personām, gan darba meklētājiem un tiem, kas strādā saskaņā ar pagaidu, nepilna laika, netipiskiem darba līgumiem vai darba uzdevuma līgumiem, aktīvi iesaistot sociālos partnerus un veicinot kolektīvo līgumu izmantošanu. Būtu jānodrošina visiem pieejama kvalitatīva nodarbinātība attiecībā uz sociāli ekonomisko drošību, ilgumu, atbilstošu darba algu, tiesībām darba vietā, pienācīgiem darba apstākļiem (tostarp veselības aizsardzība un darba drošība), sociālās aizsardzības nodrošināšanu, dzimumu līdztiesību, izglītību un apmācības iespējām. Tādēļ ir jāveicina jauniešu iekļaušanās darba tirgū, ilgtermiņa bezdarbnieku reintegrācija un darba un privātās dzīves līdzsvars, nodrošinot cenu ziņā pieņemamus aprūpes pakalpojumus un modernizējot darba organizāciju. Visā Savienībā būtu jāveicina augšup vērsta darba apstākļu konverģence. Piekļuvei darba tirgum vajadzētu veicināt uzņēmējdarbību, ilgtspējīgu darbvietu radīšanu visos sektoros, tostarp videi draudzīgas nodarbinātības sektorā, kā arī sociālo aprūpi un inovāciju, lai vislabāk izmantotu darbinieku prasmes, veicinātu viņu attīstību visa mūža garumā un stimulētu darbinieku virzītu inovāciju. Dalībvalstīm, saskaņā ar partnerības principu un valstu praksi veidojot un īstenojot attiecīgās reformas un politiku, būtu cieši jāiesaista valstu parlamenti, sociālie partneri, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un reģionālās un vietējās iestādes, vienlaikus atbalstot un uzlabojot sociālā dialoga norisi un efektivitāti valsts līmenī, jo īpaši valstīs, kuras saskaras ar būtisku atalgojuma samazināšanos, ko radījusi nesenā darba tirgu ierobežojumu atcelšana un nepietiekamā koplīgumu slēgšana. Dalībvalstīm būtu jānodrošina aktīva darba tirgus politikas kvalitātes pamatstandarti, uzlabojot attiecīgos mērķus, mērķauditorijas sasniegšanu, tvērumu un mijiedarbību ar atbalsta, piemēram, sociālās drošības, pasākumiem. Ar šo politiku būtu jātiecas uzlabot darba tirgus pieejamību, stiprināt darba koplīgumus, sociālo dialogu un atbalstu ilgtspējīgām pārmaiņām darba tirgū, augsti kvalificētiem valsts nodarbinātības dienestiem sniedzot individualizētu atbalstu un īstenojot rezultātu novērtēšanas sistēmas. Dalībvalstīm būtu arī jānodrošina, ka to sociālās aizsardzības sistēmas efektīvi mobilizē tos, kuri var piedalīties darba tirgū, un sniedz tiem attiecīgas iespējas, aizsargā tos, kuri (uz laiku) ir izstumti no darba tirgus un/vai nespēj piedalīties tajā, un palīdz iedzīvotājiem sagatavoties iespējamiem riskiem un mainīgajiem ekonomiskajiem un sociālajiem apstākļiem, investējot cilvēkkapitālā. Dalībvalstīm kā viens no iespējamiem pasākumiem nabadzības mazināšanā un saskaņā ar valsts praksi būtu jāievieš minimālais ienākumu līmenis, kas atbilst attiecīgās dalībvalsts specifiskajai sociālekonomiskajai situācijai. Dalībvalstīm būtu jāveicina iekļaujoši un visiem pieejami darba tirgi, kā arī jāveic efektīvi diskriminācijas novēršanas pasākumi. Lai pilnībā izmantotu Eiropas darba tirgus potenciālu, būtu jānodrošina darba ņēmēju mobilitāte, kas ir viena no pamattiesībām un brīvprātīgas izvēles iespēja, tostarp uzlabojot pensiju un sociālās apdrošināšanas pabalstu pārvedamību un profesionālās kvalifikācijas efektīvu atzīšanu un prasmju validēšanu, kā arī birokrātijas un citu šķēršļu novēršanu. Vienlaikus dalībvalstīm būtu jānovērš valodas barjeras, uzlabojot attiecīgās apmācības sistēmas. Dalībvalstīm būtu arī pienācīgi jāizmanto EURES tīkls, lai veicinātu darbaspēka mobilitāti. Lai mazinātu intelektuālā darbaspēka emigrāciju un mudinātu mobilos darba ņēmējus atgriezties, būtu jāinvestē reģionos, no kuriem notiek darbaspēka aizplūšana. 8. pamatnostādne. Izglītības un apmācības sistēmu kvalitātes un veikuma uzlabošana visos līmeņos Dalībvalstīm būtu jāpiešķir prioritāte aprūpes un cenas ziņā pieņemamas, kvalitatīvas pirmsskolas izglītības pakalpojumu pieejamībai, jo gan aprūpe, gan pirmsskolas izglītība ir būtisks atbalsts darba tirgus dalībniekiem un veicina kopējā nodarbinātības līmeņa paaugstināšanos, vienlaikus palīdzot cilvēkiem veikt viņu pienākumus. Dalībvalstīm vajadzētu izstrādāt visaptverošu politikas un investīciju programmu, kas nepieciešama, lai nodrošinātu labāku atbalstu un saskaņošanas pasākumus ģimenēm un vecākiem, un kas ļautu vecākiem labāk savienot darbu ar ģimenes dzīvi, novēršot mācību priekšlaicīgu pārtraukšanu un palielinot jauniešu iespējas darba tirgū. 9. pamatnostādne. Nodrošināt sociālo taisnīgumu, apkarot nabadzību un veicināt vienlīdzīgas iespējas Dalībvalstīm sadarbībā ar vietējām un reģionālajām iestādēm būtu jāuzlabo sociālās aizsardzības sistēmas, ieviešot pamatstandartus, saskaņā ar kuriem var nodrošināt efektīvu, iedarbīgu un ilgtspējīgu aizsardzību visos mūža posmos, nodrošinot cilvēka cienīgu dzīvi, solidaritāti, piekļuvi sociālajam nodrošinājumam, sociālo tiesību pilnīgu ievērošanu, godīgumu un novēršot nevienlīdzību, kā arī aktīvu iekļaušanu, lai novērstu nabadzību, jo īpaši personām, kas ir izslēgtas no darba tirgus, un sabiedriski neaizsargātākajām grupām. Ir vajadzīga vienkāršāka, mērķtiecīgāka un vērienīgāka sociālā politika, tostarp cenas ziņā pieejama, augstas kvalitātes bērnu aprūpe un izglītība, efektīva apmācība un palīdzība darba atrašanā, atbalsts mājokļu jomā un visiem pieejama augstas kvalitātes veselības aprūpe, pamatpakalpojumu, piemēram, bankas konta un interneta pakalpojumu, pieejamība, un ir jārīkojas, lai novērstu priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu un apkarotu galēju nabadzību, sociālo atstumtību un — plašākā mērā — visu veidu nabadzību. Īpaši apņēmīgi ir jāizskauž bērnu nabadzība. Šajā nolūkā būtu jāizmanto dažādi savstarpēji papildinoši instrumenti, tostarp nodarbinātības aktivizācijas atbalsta pasākumi un ienākumu atbalsts, kas vērsti uz individuālām vajadzībām. Tādēļ katra dalībvalsts var lemt par to, vai noteikt minimālo ienākumu līmeni saskaņā ar valsts praksi un atbilstoši attiecīgās dalībvalsts specifiskajai sociālekonomiskajai situācijai. Sociālās aizsardzības sistēmas būtu jāveido tā, lai tās veicinātu pieejamību un aptvertu visas personas, nevienu nediskriminējot, veicinātu investīcijas cilvēkkapitālā un palīdzētu novērst un samazināt nabadzību un sociālo atstumtību un aizsargāt pret tām, kā arī pret citiem riskiem, piemēram, veselības vai darba zaudēšanas risku. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš bērniem, kuri dzīvo nabadzībā vecāku ilgstoša bezdarba dēļ. Pensiju sistēmas būtu jāstrukturē tā, lai tiktu nodrošināta to ilgtspēja, drošība un atbilstība gan sievietēm, gan vīriešiem, stiprinot pensiju plānus un cenšoties nodrošināt pienācīgus pensiju ienākumus vismaz virs nabadzības līmeņa. Pensiju sistēmām būtu jānodrošina konsolidācija, pensiju uzkrāšanas sistēmu trīs pīlāru turpmāka attīstība un uzlabošana. Pensionēšanās vecuma saistīšana ar paredzamo mūža ilgumu nav vienīgais instruments, ar kura palīdzību var novērst sabiedrības novecošanas problēmu. Pensiju sistēmu reformās būtu cita starpā jāatspoguļo arī darba tirgus tendences, dzimstība, demogrāfiskā situācija, veselības aprūpes un labklājības situācija, darba apstākļi un ekonomiskās atkarības koeficients. Vislabākais veids, kā risināt novecošanas problēmu, ir palielināt kopējo nodarbinātības līmeni, cita starpā izmantojot sociālās investīcijas aktīvu vecumdienu jomā. Dalībvalstīm būtu jāuzlabo veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes sistēmas un labklājības pakalpojumu kvalitāte, pieņemamība cenas ziņā, pieejamība, lietderība un efektivitāte, kā arī pienācīgi darba apstākļi ar to saistītajās nozarēs un vienlaikus jāsaglabā šo sistēmu finansiālā stabilitāte, uzlabojot solidāro finansēšanu. Dalībvalstīm būtu pilnvērtīgi jāizmanto Eiropas Sociālā fonda un citu Savienības fondu līdzekļi, lai apkarotu nabadzību, sociālo atstumtību un diskrimināciju, uzlabotu pieejamību personām ar invaliditāti, veicinātu sieviešu un vīriešu līdztiesību un uzlabotu valsts pārvaldi. Stratēģijas “Eiropa 2020” pamatmērķi, saskaņā ar kuriem dalībvalstis nosaka savus mērķus atbilstoši katras valsts sākotnējai situācijai un apstākļiem, ir izstrādāti nolūkā līdz 2020. gadam sieviešu un vīriešu nodarbinātību vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem paaugstināt līdz 75 %, skolu priekšlaicīgi pametušo īpatsvaru samazināt zem 10 %, palielināt 30–34 gadu vecu personu ar augstāko vai līdzvērtīgu izglītību īpatsvaru vismaz līdz 40 % un veicināt sociālo iekļaušanu, jo īpaši samazinot nabadzību un vismaz 20 miljoniem cilvēku palīdzot izkļūt no nabadzības un atstumtības apdraudējuma1a. ______________ 1a Iedzīvotāji tiek definēti kā noteikts personu skaits, kurām draud nabadzība un atstumtība pēc trim rādītājiem (nabadzības apdraudējums, materiāla nenodrošinātība un mājsaimniecības, kuru visi darbspējīgie locekļi ir bez darba), tomēr dalībvalstīm tiek piešķirta rīcības brīvība noteikt savus valsts līmeņa mērķus, pamatojoties uz visatbilstošākajiem rādītājiem un ņemot vērā katras valsts apstākļus un prioritātes.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0261.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 15. septembra rezolūcija par ES stratēģiskajiem mērķiem Konvencijas par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES) pušu 17. konferencē, kas notiks no 2016. gada 24. septembra līdz 5. oktobrim Johannesburgā, Dienvidāfrikā (2016/2664(RSP))

P8_TA(2016)0356 B8-0987/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā bioloģiskās daudzveidības samazināšanās smago problēmu, kas nozīmē sugu masveida izmiršanas sesto kārtu,

–  ņemot vērā mežu un tropisko mežu nozīmi, jo tie ir pasaules lielākās bioloģiskās daudzveidības krātuves un neaizvietojamas dzīvotnes savvaļas florai un faunai, kā arī pirmiedzīvotāju kopienām,

–  ņemot vērā Konvencijas par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES) pušu 17. konferenci (COP 17), kas notiks no 2016. gada 24. septembra līdz 5. oktobrim Johannesburgā, Dienvidāfrikā,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 30. jūlija Rezolūciju Nr. 69/314 par savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanu,

–  ņemot vērā jautājumus Padomei un Komisijai par galvenajiem mērķiem CITES pušu konferencē, kas notiks no 2016. gada 24. septembra līdz 5. oktobrim Johannesburgā, Dienvidāfrikā (O-000088/2016 – B8-0711/2016 un O-000089/2016 – B8-0712/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā CITES šobrīd ir plašākā globālā vienošanās par savvaļas dabas aizsardzību — tai ir 181 puse, tostarp ES un tās 28 dalībvalstis;

B.  tā kā CITES mērķis ir nodrošināt, ka starptautiskā tirdzniecība ar savvaļas dzīvnieku un augu sugām neapdraud minēto sugu izdzīvošanu savvaļā;

C.  tā kā saskaņā ar Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (IUCN) apdraudēto sugu sarkanās grāmatas datiem vairāk nekā 23 000 sugu, kas ir 30 % no visām 79 837 IUCN novērtētajām sugām, draud izmiršana;

D.  tā kā tropiskajos lietus mežos dzīvo 50 % līdz 80 % no sauszemes dzīvnieku un augu sugām; tā kā šie meži ir īpaši apdraudēti, tostarp sugu komercializācijas dēļ, jo īpaši tropiskās koksnes un augsnes apakškārtas ekspluatēšanas dēļ; tā kā mežu iznīcināšana un koksnes nelegāla tirdzniecība graujoši ietekmē meža floras un faunas saglabāšanu;

E.  tā kā intensīva zveja, komerciālas medības un neierobežota mikroorganismu un jūras gultnes apakškārtas ekspluatēšana nodara ļaunumu bioloģiskajai daudzveidībai;

F.  tā kā trofeju medniecība ir izraisījusi tai pakļauto sugu dzīvnieku skaita būtisku samazināšanos; tā kā 10 gadu laikposmā ES dalībvalstis deklarēja kā medību trofejas gandrīz 117 000 sugu īpatņu no savvaļas dzīvnieku sugām, kas uzskaitītas CITES pielikumos;

G.  tā kā savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīga tirdzniecība ir kļuvusi par transnacionālu organizētu noziedzību, kas ārkārtīgi negatīvi ietekmē bioloģisko daudzveidību un vietējo iedzīvotāju iztiku, jo viņiem tiek liegtas likumīgu ienākumu iespējas, radot nedrošību un nestabilitāti;

H.  tā kā savvaļas dzīvās dabas nelikumīga tirdzniecība ir kļuvusi par ceturto lielāko nelikumīgo tirgu, par to lielāki ir tikai narkotiku, cilvēku tirdzniecības un ieroču nelikumīgie tirgi; tā kā Internets ir kļuvis par savvaļas dzīvās dabas nelikumīgās tirdzniecības galveno platformu; tā kā šo nelikumīgo tirdzniecību izmanto arī teroristiski grupējumi savu darbību finansēšanai; tā kā savvaļas dzīvās dabas nelikumīgās tirdzniecības darbības netiek sodītas pietiekami bargi;

I.  tā kā savvaļas dzīvās dabas nelikumīgajā tirdzniecībā korupcija ir noteicošs elements;

J.  tā kā ir liecības par to, ka savvaļā sagūstīti sugu īpatņi tiek uzrādīti kā likumīgi, krāpnieciski uzrādot CITES atļaujas un viltus apliecinājumus par audzēšanu nebrīvē;

K.  tā kā ES ir viens no lielākajiem tranzīta un galamērķa tirgiem nelegālai savvaļas dzīvnieku un augu tirdzniecībai, jo īpaši CITES pielikumos uzskaitīto putnu, bruņrupuču, reptiļu un augu sugu(1) gadījumā;

L.  tā kā aizvien vairāk nelikumīgi tirgoti eksotisko sugu īpatņi tiek turēti kā lolojumdzīvnieki Eiropā un pasaulē; tā kā gadījumos, kad šie dzīvnieki izbēg, var notikt nekontrolēta to izplatīšanās, kas ietekmē vidi, kā arī sabiedrības veselību un drošību;

M.  tā kā ES un tās dalībvalstis nodrošina būtisku finansiālu un loģistisku atbalstu CITES, kā arī centieniem apkarot savvaļas dzīvās dabas nelikumīgo tirdzniecību daudzās trešās valstīs;

N.  tā kā CITES konvencijā minētās sugas tās pielikumos ir ierindotas pēc to aizsardzības statusa un starptautiskās tirdzniecības apjoma, proti, I pielikumā minētas sugas, kurām draud izmiršana un kuru tirdzniecība ir aizliegta, un II pielikumā minētas sugas, kuru tirdzniecība ir jākontrolē, lai novērstu izmantošanu, kas nav savietojama ar to izdzīvošanu;

O.  tā kā CITES I pielikumā uzskaitītās sugas ir stingri aizsargājamas, tā kā jebkāda tirdzniecība ar šajā sarakstā minēto sugu īpatņiem ir aizliegta, un tā kā jebkāda atļauja pārdot konfiscētos īpatņus vai produktus (piemēram, ziloņkaulu, tīģera ilkņus vai degunradža ragus) būtu pretrunā CITES konvencijas mērķiem;

P.  tā kā ir apsveicami jebkādi centieni uzlabot pārredzamību lēmumu pieņemšanā;

1.  atzinīgi vērtē ES pievienošanos CITES; uzskata, ka pievienošanās ir izšķiroši svarīgs solis, lai nodrošinātu, ka ES var vēl vairāk darīt, lai gūtu panākumus savu vides politikas mērķu sasniegšanas jomā, lai regulētu starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām, kā arī, lai atbalstītu ANO programmas 2030. gadam (Agenda 2030) ilgtspējīgas attīstības politikas virzienus;

2.  jo īpaši atzinīgi vērtē to, ka ES pirmoreiz piedalīsies kā puse, un atbalsta ES un tās dalībvalstu priekšlikumus, jo īpaši ierosināto rezolūciju par korupciju un medību trofejām, CITES aizsardzības paplašināšanu attiecībā uz vairākām sugām, kas tiek ievestas ES, proti, kā lolojumdzīvnieki, kā arī ierosinātos grozījumus Rezolūcijā 13.7 (Rev. COP14) par personīgu un mājas piederumu tirdzniecības kontroli;

3.  uzsver, ka Eiropas Savienības pievienošanās CITES ir nodrošinājusi Eiropas Savienībai skaidrāku juridisko statusu attiecībā pret citām konvencijas pusēm; uzskata, ka tas ir loģisks un nepieciešams solis, lai nodrošinātu, ka Eiropas Savienība patiešām spēj virzīties uz savu mērķu sasniegšanu vides politikas jomā; atgādina, ka līdz ar pievienošanos konvencijai Komisija varēs Eiropas Savienības vārdā paust saskaņotu ES nostāju ar CITES saistītos jautājumos un kļūt par ietekmīgu sarunu dalībnieci pušu konferences sanāksmēs;

4.  uzsver, ka Eiropas Savienība pievienojās CITES konvencijai 2015. gadā un jautājumos, kas ir ES kompetencē, tā balsos CITES pušu konferencē ar 28 balsīm; šajā sakarībā atbalsta grozījumus COP Reglamentā, kuros atspoguļots CITES teksts attiecībā uz reģionālo ekonomiskās integrācijas organizāciju balsošanu un kas atbilst jau daudzus gadus spēkā esošiem nosacījumiem citos starptautiskos nolīgumos, un iebilst pret to, ka Eiropas Savienības balsojums tiktu aprēķināts, pamatojoties uz to dalībvalstu skaitu, kas ir atbilstīgi akreditētas sanāksmei tajā brīdī, kad notiek balsošana;

5.  atzinīgi vērtē nesen pieņemto ES Rīcības plānu savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai, kura mērķis ir novērst šādu tirdzniecību, risinot vissvarīgākos jautājumus, uzlabojot īstenošanu un piemērojot spēkā esošos noteikumus, un efektīvāk apkarojot organizēto noziedzību, kas pastrādā noziegumus pret dzīvo dabu; atzinīgi vērtē to, ka rīcības plānā ir īpaša nodaļa par spēcīgāku partnerību starp izcelsmes, patēriņa un tranzīta valstīm cīņā pret savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgu tirdzniecību pasaules mērogā; un mudina ES un tās dalībvalstis pieņemt un īstenot pilnveidoto rīcības plānu, tādējādi apliecinot Eiropas stingro apņēmību apkarot savvaļas dzīvās dabas nelikumīgo tirdzniecību;

6.  atbalsta Komisijas un dalībvalstu iniciatīvu panākt CITES ietvaros vienošanos par starptautiskām pamatnostādnēm attiecībā uz trofeju medniecību, lai starptautiski labāk kontrolētu CITES I un II pielikumā iekļauto apdraudēto sugu dzīvnieku medīšanas trofeju ieguvei ilgtspējību;

7.  aicina ES un tās dalībvalstis attiecībā uz sugu aizsardzību stingri ievērot piesardzības principu, kā galveno principu visos lēmumos par darba dokumentiem un sarakstu veidošanas priekšlikumiem (kā noteikts CITES Rezolūcijā Conf. 9.24 (Rev. COP16)), jo īpaši attiecībā uz CITES uzskaitīto apdraudēto sugu medību trofeju importēšanu, īpaši ņemot vērā arī principu "lietotājs maksā", preventīvo principu un ekosistēmas pieeju; aicina ES un tās dalībvalstis veicināt to, lai tiktu atcelti izņēmumi attiecībā uz atļaujām to sugu īpatņu trofeju medniecībai, kas uzskaitītas CITES;

8.  pieprasa, lai visu CITES/COP 17 lēmumu pamatā būtu zinātnes atziņas, rūpīga analīze un taisnīga apspriešanās ar attiecīgajām valstīm, kā arī, lai šie lēmumi tiktu pieņemti, sadarbojoties ar vietējām kopienām; uzsver, ka jebkādam regulējumam dzīvās dabas aizsardzības jomā ir jāveicina lauku teritoriju iedzīvotāju iesaiste dabas aizsardzībā, nodrošinot, ka viņi gūst labumu no tā, ka uzlabojas bioloģiskās daudzveidības stāvoklis;

9.  mudina CITES puses visos attiecīgos līmeņos nostiprināt sadarbību, koordināciju un sinerģijas starp konvencijām, kas saistītas ar bioloģisko daudzveidību;

10.  aicina dalībvalstis atbalstīt sadarbību, koordināciju un savlaicīgu informācijas apmaiņu starp visām attiecīgajām struktūrām, kas iesaistītas CITES īstenošanā, jo īpaši muitas iestādēm, policiju, veterinārajiem un fitosanitārajiem robežkontroles dienestiem un citām struktūrām;

11.  mudina ES un tās dalībvalstis veicināt un atbalstīt iniciatīvas, lai aizsargātu no starptautiskās tirdzniecības negatīvās ietekmes tās sugas, kurām Eiropas Savienība ir tranzīta ceļš vai galamērķa tirgus;

12.  pauž bažas par to, ka attiecībā uz sugu un no to īpatņiem iegūto produktu komercializāciju ir sarežģīti skaidri nošķirt likumīgo no nelikumīgās tirdzniecības, kā arī pauž bažas par to, ka cilvēka darbības un globālās sasilšanas kumulatīvās ietekmes dēļ lielāko daļu savvaļas faunas un floras sugu patlaban draud izmiršana;

13.  mudina ES pieņemt tiesību aktus, kas mazinātu nelikumīgo tirdzniecību, nosakot, ka ir nelikumīgi importēt, eksportēt, pārdot, iegūt īpašumā vai pirkt savvaļas dzīvniekus vai augus, kas sagūstīti, iegūti īpašumā, transportēti vai pārdoti, pārkāpjot izcelsmes vai tranzīta valsts tiesību aktu prasības;

14.  jo īpaši mudina visas dalībvalstis: aizliegt neapstrādāta ziloņkaula eksportu, kā to jau izdarījušas Vācija, Zviedrija, Apvienotā Karaliste un daži ASV štati; pastiprināt modrību attiecībā uz tirdzniecības sertifikātiem to teritorijā; panākt, ka tiek efektīvi apkarota krāpšana, jo īpaši uz robežām; sākt iznīcināt nelegālo ziloņkaulu; un noteikt stigrākus sodus par aizsargājamo sugu produktu nelikumīgo tirdzniecību (jo īpaši attiecībā uz ziloņiem, degunradžiem, tīģeriem, primātiem un tropiskās koksnes veidiem);

15.  mudina ES un tās dalībvalstis, kā arī pārējās CITES puses, saskaņā ar Konvencijas III, IV un V pantu veicināt un atbalstīt iniciatīvas, lai uzlabotu to CITES uzskaitīto dzīvo dzīvnieku labturību, ar kuriem notiek tirdzniecība; šādas iniciatīvas tostarp ir mehānismi, kas nodrošinātu, ka dzīvnieki "ir sagatavoti un tiek tā transportēti, ka ievainojuma, kaitējuma veselībai vai nežēlīgas apiešanās risks ir samazināts līdz minimumam" un "ka paredzamais dzīvā īpatņa saņēmējs ir atbilstoši sagatavots, lai to izmitinātu un aprūpētu", kā arī nodrošinātu, ka dzīvu īpatņu konfiskācija notiek, pienācīgi ņemot vērā to labturību;

16.  pauž bažas par to, kāda ietekme varētu būt uz apdraudētajām sugām peļņas gūšanai uz izmiršanas rēķina, jeb tādu produktu pirkšanai, kas iegūtas no sugām, kuras drīz varētu būt izmirušas; aicina CITES puses un tās sekretariātu padziļināti izpētīt to, vai jaunie finanšu produkti un tehnoloģijas, piemēram, bitcoin, neveicina šādas tendences;

17.  atzīst, CITES novērotāju nozīmi īpašo zināšanu nodrošināšanā sugu un tirdzniecības jomā, kā arī atbalstot puses to spēju veidošanā;

Lēmumu pieņemšanas procesa pārredzamība

18.  uzskata, ka pārredzamība starptautisko vides iestāžu lēmumu pieņemšanā ir izšķiroši svarīgs nosacījums šo iestāžu efektīvai darbībai; atzinīgi vērtē visus brīvprātīgos un procesuālos centienus palielināt pārredzamību CITES pārvaldībā; stingri iestājas pret aizklāto balsošanu, kas ir CITES vispārpieņemta prakse;

19.  atzinīgi vērtē COP 16 pieņemto lēmumu — iekļaut prasību Dzīvnieku un augu komiteju locekļiem iesniegt deklarācijas par jebkādu interešu konfliktu; tomēr atzīst, ka prasības pamatā it tikai šo komiteju locekļu pašnovērtējums; pauž nožēlu, ka līdz šim no minēto komiteju locekļiem vēl nav saņemta neviena deklarācija par iespējamu finansiālu interešu konfliktu;

20.  mudina CITES sekretariātu izpētīt iespējas izveidot neatkarīgu pārbaudes padomi vai paplašināt pastāvīgās komitejas pilnvaras, lai tajā iekļautu neatkarīgu pārbaudes darba grupu, tādējādi nodrošinot interešu konflikta noteikumu ievērošanas pārraudzību;

21.  uzskata, ka pārredzamība ir obligāts nosacījums jebkuram finansēšanas procesam un labas pārvaldības priekšnoteikums, tāpēc atbalsta ES ierosināto rezolūciju par sponsorēto delegātu projektu(2);

Ziņošana

22.  uzskata, ka pārredzamība ir izšķiroši svarīga likumīgai un ilgtspējīgai tirdzniecībai, neatkarīgi no tā, vai tā ir, vai nav komerciāla, un tā ir izšķiroši svarīga arī ES centieniem cīņā pret korupciju un savvaļas dzīvās dabas nelikumīgu tirdzniecību (ceturto lielāko nelikumīgo tirgu pasaulē), kā arī pret malumedniecību; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību visām pusēm īstenot e-atļauju piešķiršanas sistēmu, kas būtu jāorganizē pārredzami, un visām pusēm sadarbojoties; tomēr atzīst, ka dažām pusēm to būtu tehniski sarežģīti īstenot, un aicina nodrošināt atbalstu spēju veidošanai, lai nodrošinātu, ka e-atļaujas piešķiršanas sistēmu varētu īstenot visas puses;

23.  atzinīgi vērtē COP 16 lēmumu par to, ka CITES pusēm ir regulāri jāsniedz ziņojumi par nelikumīgo tirdzniecību; uzskata, ka jaunais ikgadējās ziņošanas par nelegālo tirdzniecību formāts, kas iekļauts CITES Paziņojumā Nr. 2016/007, ir nozīmīgs solis ceļā uz to, lai labāk izprastu savvaļas dzīvās dabas nelikumīgo tirdzniecību un mudina CITES puses precīzi un regulāri ziņot par nelikumīgo tirdzniecību, izmantojot noteikto formātu;

24.  atzinīgi vērtē privāta sektora iniciatīvas, piemēram, Starptautiskās Gaisa transporta asociācijas iniciatīvu attiecībā uz e-kravām, kas paredzētas gaisa kravu pārvadājumu ķēdēm, kā arī to veiktajiem pārvadājumiem; uzskata, ka šādu izsekojamības iniciatīvu izvēršana, jo īpaši transporta nozarē, ir būtisks līdzeklis informācijas vākšanai;

25.  uzsver, cik svarīgs ir atļauju piešķiršanas process efektīvai datu vākšanai, un tādējādi izšķirošo nozīmi, kāda ir pārvaldības iestādēm; atkārtoti uzsver, ka iestādēm, kas izsniedz atļaujas, saskaņā ar CITES IV pantu ir jābūt neatkarīgām;

Savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgā tirdzniecība un korupcija

26.  vērš uzmanību uz korupcijas gadījumiem, kad atļauju piešķiršanas iestādes darbinieki izsniedza viltotas atļaujas; aicina CITES sekretariātu un pastāvīgo komiteju prioritārā un steidzamības kārtā risināt šos jautājumus;

27.  uzsver, ka korupciju var konstatēt visos savvaļas dzīvnieku un augu tirdzniecības posmos, un tā skar izcelsmes, tranzīta, kā arī galamērķa valstis, un apdraud CITES efektivitāti, pienācīgu īstenošanu un no tās sagaidītos panākumus; tāpēc uzskata, ka stingri un efektīvi pretkorupcijas pasākumi ir izšķiroši svarīgi cīņā pret savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgo tirdzniecību;

28.  pauž visdziļākās bažas par izcelsmes kodu tīšu nepareizu piemērošanu nelikumīgajā tirdzniecībā ar savvaļā sagūstītiem sugu īpatņiem, krāpniecīgi izmantojot kodus, kas paredzēti nebrīvē audzētiem CITES uzskaitīto sugu īpatņiem; aicina COP 17 pieņemt robustu reģistrēšanas, uzraudzības un sertifikācijas sistēmu tirdzniecībai ar audzētavās vai nebrīvē audzētiem sugu īpatņiem — gan izcelsmes valstīs, gan ES, lai nepieļautu šāda veida ļaunprātību;

29.  mudina CITES puses izstrādāt padziļinātus norādījumus un atbalstīt papildu paņēmienu un metožu izstrādi, lai noteiktu atšķirības starp sugu īpatņiem, kuri audzēti nebrīvē, un savvaļā sagūstītiem;

30.  pauž sašutumu par to, ka organizētas noziedzīgās bandas un tīkli ir ļoti lielā mērā iesaistīti pārkāpumos pret konvenciju, un tās bieži izmanto korupciju, lai atvieglotu savvaļas dzīvnieku un augu nelegālo tirdzniecību un traucētu likumu piemērošanas centieniem;

31.  mudina visas puses, kas vēl nav parakstījušas vai ratificējušas ANO Konvencija pret transnacionālo organizēto noziedzību un ANO Pretkorupcijas konvenciju, izdarīt to nekavējoties;

32.  atzinīgi vērtē starptautiskās saistības saskaņā ar ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada jūlija Rezolūciju 69/314, tostarp tās sadaļu par korupcijas apkarošanu (10. pants)(3);

33.  atbalsta ES un tās dalībvalstu iniciatīvas pieprasīt stingrāku rīcību globālajā cīņā pret korupciju saistībā ar CITES; mudina CITES puses atbalstīt ES priekšlikumu rezolūcijai par tādu korupciju veicinošu darbību apkarošanu, kas veiktas, lai pārkāptu konvenciju;

Izpildes nodrošināšana

34.  prasa savlaicīgi un pilnībā piemērot CITES sankcijas pret tām pusēm, kas neievēro konvencijas galvenos aspektus, un jo īpaši prasa ES un tās dalībvalstīm izmantot pieejamos mehānismus, lai mudinātu puses ievērot CITES, kā arī citus starptautiskos nolīgumus, kuru mērķis ir aizsargāt savvaļas dabu un bioloģisko daudzveidību;

35.  uzsver, cik svarīga ir cieša starptautiskā sadarbība starp visiem izpildes nodrošināšanas ķēdes dalībniekiem, lai nostiprinātu noteikumu izpildes kapacitāti vietējā, reģionālā, valsts un starptautiskā līmenī; atzinīgi vērtē šo dalībnieku ieguldījumu un prasa nodrošināt pat vēl ciešāku sadarbību; norāda uz to, cik svarīgi ir izveidot īpašus apsūdzības birojus un specializētas policijas vienības, lai efektīvāk cīnītos pret savvaļas dzīvās dabas nelikumīgo tirdzniecību; uzsver, cik svarīgas ir kopīgas starptautiskās izpildes operācijas ICCWC(4) vadībā, un šajā sakarībā izsaka atzinību par veiksmīgo operāciju COBRA III(5); atzinīgi vērtē ES atbalstu ICCWC;

36.  atzīst, ka savvaļas augi un dzīvnieki, kā arī no tiem iegūti produkti aizvien vairāk tiek tirgoti, izmantojot Internetu, un aicina CITES puses sadarboties ar tiesībaizsardzības iestādēm un kibernoziegumu izmeklēšanas vienībām, kā arī ar Starptautisko konsorciju noziegumu pret dzīvo dabu apkarošanai, lai konstatētu labāko praksi un labākos vietējos pasākumus nelikumīgās tirdzniecības tiešsaistē apkarošanai;

37.  aicina puses pieņemt un īstenot skaidrus un efektīvus politikas virzienus, kas atturētu no tādu produktu patēriņa, kas iegūti no jutīgām savvaļas sugām un izglītot patērētājus par šāda patēriņa ietekmi uz savvaļas sugām, kā arī informēt par to, cik bīstami ir nelikumīgās tirdzniecības tīkli;

38.  aicina puses veicināt iztikas ieguves iespējas tiem vietējiem iedzīvotājiem, kuri mīt attiecīgās savvaļas dzīvnieku un augu valsts tuvumā, un iesaistīt šīs kopienas cīņā pret malumedniecību, kā arī informācijas izplatīšanā par to, kāda ietekme ir tirdzniecībai ar faunas un floras to sugu īpatņiem, kurām draud izmiršana;

39.  prasa turpināt starptautisko sadarbību, lai veicinātu ilgtermiņa spēju veidošanu, uzlabotu informācijas un izlūkdatu apmaiņu, kā arī koordinētu valdību iestāžu izpildes nodrošināšanas centienus;

40.  aicina puses nodrošināt efektīvu kriminālvajāšanu pret tām personām, kas pastrādā noziegumus pret savvaļas dzīvo dabu, un nodrošināt, ka šīs personas tiek sodītas atbilstīgi to nodarījumu smagumam;

Finansējums

41.  norāda uz to, ka jāpalielina finansējums, kas pieejams dabas saglabāšanas un spēju veidošanas programmām;

42.  uzsver, ka jāpiešķir atbilstīgi līdzekļi CITES sekretariātam, jo īpaši ņemot vērā tā aizvien lielākos pienākumus un papildu darba slodzi; uzsver arī, ka finanšu iemaksas, ko puses apņēmušās maksāt CITES, ir jāiemaksā savlaicīgi;

43.  mudina puses apsvērt CITES pamatbudžeta palielināšanu, lai ņemtu vērā inflāciju un nodrošinātu CITES konvencijas pienācīgu darbību;

44.  mudina paplašināt publiskā un privātā sektora partnerību spēju veidošanas programmu finansēšanā attiecībā arī uz CITES konvencijas citām darbības jomām, kā arī nodrošinot tiešo finansējumu, lai atbalstītu konvencijas īstenošanu;

45.  atzinīgi vērtē ES sniegto finansējumu CITES konvencijai, izmantojot Eiropas attīstības fondu, un mudina ES sniegt un nodrošināt mērķorientētu finansiālo atbalstu, kā arī ilgtermiņā turpināt sniegt konkrētu un mērķorientētu finansiālo atbalstu;

Grozījumi CITES pielikumos

46.  pauž stingru atbalstu priekšlikumiem par iekļaušanu sarakstos, ko iesniegusi ES un tās dalībvalstis;

47.  mudina visas CITES puses un visus COP 17 dalībniekus ievērot konvencijā noteiktos kritērijus sugu iekļaušanai pielikumos, kā arī izmantot piesardzīgu pieeju, lai nodrošinātu apdraudēto sugu augsta līmeņa un efektīvu aizsardzību; uzskata, ka CITES uzticamība ir atkarīga no tās spējas pielāgot sarakstus, lai reaģētu gan uz negatīvām, gan arī pozitīvām tendencēm, tāpēc atzinīgi vērtē to, ka sugas iespējams pārcelt uz citu sarakstu tikai gadījumos, kad tas ir atbilstīgi, saskaņā ar noteiktajiem zinātniskajiem kritērijiem, kas sniedz pierādījumus tam, ka ierindošana attiecīgajos CITES sarakstos funkcionē pareizi;

Āfrikas zilonis un ziloņkaula tirdzniecība

48.  atzīmē, ka pēdējā desmitgadē, divkāršojoties pretlikumīgas nogalināšanas gadījumu skaitam un trīskāršojoties iegūtā ziloņkaula apjomam, malumedniecības ziloņkaula ieguvei rezultātā Āfrikas zilonis (Loxondonta africana) joprojām ir graujoši kritiskā situācijā un šo dzīvnieku populācija samazinās visā Āfrikā, un tas apdraud miljoniem cilvēku iztiku, ņemot vērā, ka ziloņkaula nelikumīgā tirdzniecība kaitē ekonomiskajai attīstībai, veicina organizēto noziedzību un korupciju, saasina konfliktus un apdraud reģionālo, kā arī valstu drošību, jo no šīs tirdzniecības tiek finansēti militāri grupējumi; tāpēc mudina ES un tās dalībvalstis atbalstīt priekšlikumus, kas nostiprinātu Āfrikas ziloņu aizsardzību un samazinātu ziloņkaula nelegālo tirdzniecību;

49.  atzinīgi vērtē Āfrikas Ziloņu aizsardzības koalīcijas atbalstīto priekšlikumu, ko iesniedza Benina, Burkinafaso, Centrālāfrikas Republika, Čada, Kenija, Libērija, Nigēra, Nigērija, Senegāla, Šrilanka un Uganda, kura mērķis ir ierindot I pielikumā Āfrikas ziloņu populācijas, tādējādi vienkāršojot ziloņkaula tirdzniecības starptautiskā aizlieguma īstenošanu un raidot pasaulei skaidru signālu par globālu apņēmību novērst Āfrikas ziloņu izmiršanu;

50.  aicina ES un visas konvencijas puses saglabāt spēkā pašreizējo moratoriju un tādējādi iestāties pret Namībijas un Zimbabves priekšlikumiem par ziloņkaula tirdzniecību, ar kuriem tās cenšas panākt to tirdzniecības ierobežojumu atcelšanu, kas saistīti ar II pielikuma anotācijām, kurās uzskaitītas šo pušu ziloņu populācijas;

51.  norāda, ka CITES centieni samazināt malumedniecību un nelikumīgo tirdzniecību, atļaujot ziloņkaula likumīgu pārdošanu, ir izrādījušies neveiksmīgi, un ziloņkaula nelegālās tirdzniecības apjomi ir būtiski pieauguši; prasa attiecīgajām pusēm nodrošināt efektīvākus centienus saskaņā ar valsts rīcības plāna ziloņkaula jomā procesu; atbalsta ziloņkaula krājumu pārvaldības un iznīcināšanas pasākumus;

52.  atgādina par 2014. gada 15. janvāra rezolūcijā(6) par noziegumiem pret dzīvo dabu visām dalībvalstīm pausto aicinājumu noteikt moratoriju visam komerciālam importam, eksportam un iekšzemes pārdošanai un pirkšanai saistībā ar ziloņu ilkņiem, kā arī neapstrādātiem un apstrādātiem ziloņkaula produktiem, līdz brīdim, kad savvaļas ziloņu populācijas vairs nav malumedniecības apdraudētas; atzīmē, ka Vācija, Francija, Nīderlande, Apvienotā Karaliste, Austrija, Zviedrija, Čehijas Republika, Slovākija un Dānija jau ir pieņēmušas lēmumu nepiešķirt nekādas eksporta atļaujas neapstrādātam ziloņkaulam; tāpēc mudina ES un tās dalībvalstis aizliegt ziloņkaula eksportu un importu, kā arī aizliegt jebkādu ziloņkaula pārdošanu un pirkšanu ES teritorijā;

Baltais degunradzis

53.  pauž nožēlu par Svazilendas priekšlikumu legalizēt degunradžu ragu tirdzniecību, kas iegūti no tās balto degunradžu (Ceratotherium simum simum) populācijas, jo tādējādi tiks veicināta malumedniecībā iegūtu degunradžu ragu krāpnieciska iepludināšana likumīgās tirdzniecības kanālos, apdraudot pašreizējos centienus samazināt pieprasījumu un iekšzemes tirdzniecības aizliegumus patēriņa tirgos, kā arī tas var veicināt degunradžu malumedniecību Āfrikā un Āzijā; mudina ES un visas puses iestāties pret šo priekšlikumu, un līdz ar to aicina Svazilendu atsaukt to;

Āfrikas lauva

54.  atzīmē, ka Āfrikas lauvas (Panthera leo) populācijas 21 gada laikā ir dramatiski samazinājušās — par 43 %, un nesen tās ir izzudušas 12 Āfrikas valstīs, bet starptautiskās tirdzniecības ar lauvu izcelsmes produktiem apjomi ir būtiski palielinājušies; mudina ES un visas puses atbalstīt Nigēras, Čadas, Kotdivuāras, Gabonas, Gvinejas, Mali, Mauritānijas, Nigērijas, Ruandas un Togo priekšlikumu pārcelt Āfrikas lauvas populācijas uz CITES I pielikumu;

Zvīņneši

55.  norāda, ka zvīņneši ir visvairāk nelikumīgi tirgotie zīdītāji pasaulē, gan gaļas, gad arī zvīņu dēļ, kas tiek izmantotas tautas medicīnā, kā rezultātā izmiršana draud visām astoņām zvīņnešu sugām (Manis crassicaudata, M. tetradactyla, M. tricuspis, M. gigantea, M. temminckii, M. javanica, M. pentadactyla, M. culionensis) tāpēc atzinīgi vērtē daudzos priekšlikumus pārcelt visus Āzijas un Ārikas zvīņnešus uz CITES I pielikumu;

Tīģeri un citi Āzijas lielie kaķveidīgie

56.  aicina ES un visas puses atbalstīt CITES pastāvīgās komitejas ierosinātā lēmuma pieņemšanu, kurā noteikti stingri nosacījumi attiecībā uz tīģeru audzēšanu nebrīvē un attiecībā uz tirdzniecību ar sagūstītiem tīģeriem un tīģeru izcelsmes produktiem, kā arī atbalstīt Indijas priekšlikumu, kurā puses aicinātas izplatīt konfiscēto tīģeru un no tiem iegūto produktu attēlus, kas palīdzēs tiesībaizsardzības iestādēm identificēt konkrētos tīģerus pēc katram indivīdam unikālā svītru raksta; aicina ES apsvērt iespējas nodrošināt finansējumu šo lēmumu īstenošanai un prasa slēgt tīģeru audzētavas, kā arī CITES COP 17 sanāksmē, panākt, ka tiek izbeigta nebrīvē turētu tīģeru ķermeņa daļu un no tiem iegūtu produktu tirdzniecība;

Sugas, kuru īpatņus tirgo kā lolojumdzīvniekus

57.  norāda, ka eksotisko lolujumdzīvnieku tirgus apjoms pieaug gan starptautiski, gan ES un ka ir iesniegti daudzi priekšlikumi sarakstos iekļaut tos rāpuļus, abiniekus, putnus, zivis un zīdītājus, kuru izdzīvošanu apdraud lolojumdzīvnieku starptautiskā tirdzniecība; aicina visas konvencijas puses atbalstīt šos priekšlikumus, lai nodrošinātu šo apdraudēto sugu labāku aizsardzību no lolojumdzīvnieku tirgus graujošās ietekmes;

58.  aicina ES dalībvalstis izstrādāt to eksotisko dzīvnieku sarakstu, kurus drīkst turēt kā lolojumdzīvniekus;

Akvilārija un dalberģija

59.  atzīst, ka nelikumīga mežu izciršana ir viens no vispostošākajiem noziegumiem pret dzīvo dabu, jo tā apdraud ne tikai konkrētas sugas, bet arī dzīvotnes kopumā, kā arī uzsver, ka pastāvīgi pieaug pieprasījums pēc dalberģijas (Dalbergia spp.) Āzijas tirgos; mudina ES un visas puses atbalstīt Argentīnas, Brazīlijas, Gvatemalas un Kenijas priekšlikumu par Dalbergia ģints iekļaušanu CITES II pielikumā, izņemot tās sugas, kas jau ir iekļautas I pielikumā, jo tādējādi tiks būtiski atbalstīti centieni apturēt dalberģijas neilgtspējīgo tirdzniecību;

60.  atzīmē, ka spēkā esošie izņēmumi CITES prasībās pieļauj akvilārijas (Aquilaria spp. and Gyrinops spp.) sveķu pulvera eksportēšanu, uzrādot to par ateļļotu pulveri, kā arī citu produktu eksportēšanu, kas iesaiņoti mazumtirdzniecībai, tādējādi apejot importēšanas noteikumus; tādēļ aicina ES un visas puses atbalstīt ASV priekšlikumu grozīt anotāciju, lai nepieļautu likumu apiešanas iespējas tirdzniecībā ar šo ļoti vērtīgo aromātisko koksni;

Citas sugas

61.  mudina ES un visas puses:

62.  atgādina, ka Bangajas kardinālzivs (Pterapogon kauderni) ir IUCN apdraudēto sugu sarakstā, un ka liela daļa šīs sugas īpatņu ir zaudēti, tostarp dažas populācijas kopumā, tāpēc, ka to tirdzniecības apjomi pastāvīgi pieaug, jo ir liels pieprasījums pēc tām, lai turētu akvārijos, un šīs tirdzniecības galvenie galamērķa tirgi ir Eiropas Savienība un ASV; tāpēc aicina Eiropas Savienību un tās dalībvalstis atbalstīt Bangajas kardinālzivs iekļaušanu I pielikumā, nevis II pielikumā;

63.  atzīmē, ka ir palielinājies neapstrādāta un apstrādāta koraļļa starptautiskās tirdzniecības apjoms, un tirgus pieprasījums pēc vērtīgajiem koraļļiem ir palielinājies, apdraudot to ilgtspējību; mudina Eiropas Savienību un visas puses atbalstīt ASV iesniegtā ziņojuma par vērtīgajiem koraļļiem starptautiskajā tirdzniecībā pieņemšanu;

o
o   o

64.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, CITES pusēm un CITES sekretariātam.

(1) http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/STUD/2016/570008/IPOL_STU(2016)570008_EN.pdf (2) http://ec.europa.eu/environment/CITES/pdf/COP17/Res%20sponsored%20delegate%20project.pdf (3) http://www.un.org/en/ga/search/view_doc.asp?symbol=A/RES/69/314 (4) Starptautiskais konsorcijs savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai (ICCWC), kas ietver Interpolu, CITES sekretariātu, Pasaules Muitas organizāciju, ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas biroju un Pasaules banku. (5) Kopīga starptautiskā policijas un muitas operācija, kas tika īstenota 2015. gada maijā. (6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0031.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 15. septembra rezolūcija par Pasta pakalpojumu direktīvas piemērošanu (2016/2010(INI))

P8_TA(2016)0357 A8-0254/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 49. un 56. pantu par brīvību veikt uzņēmējdarbību un par brīvību sniegt pakalpojumus Savienībā,

–  ņemot vērā LESD 101. un 102. pantu par konkurences noteikumiem, ko piemēro uzņēmumiem,

–  ņemot vērā LESD 14. pantu,

–  ņemot vērā LESD 26. protokolu par sabiedriskajiem pakalpojumiem,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvu 97/67/EK par kopīgiem noteikumiem Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus attīstībai un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai(1), kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2002/39/EK un Direktīvu 2008/6/EK (turpmāk „Pasta pakalpojumu direktīva”),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 10. augusta lēmumu, ar ko izveido pasta pakalpojumu Eiropas regulatoru grupu(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Direktīvu 2013/11/ES par patērētāju strīdu alternatīvu izšķiršanu un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvu 2009/22/EK(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Regulu (ES) Nr. 524/2013 par patērētāju strīdu izšķiršanu tiešsaistē un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvu 2009/22/EK(4),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Direktīvu 2011/83/ES par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti(6),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 17. novembra ziņojumu par Pasta pakalpojumu direktīvas piemērošanu (COM(2015)0568), kā arī tam pievienoto dienestu darba dokumentu (SWD(2015)0207),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 6. maija paziņojumu „Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai” (COM(2015)0192),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 16. decembra paziņojumu „Ceļvedis vienotā tirgus pilnveidei paku piegādes jomā — sekmēt uzticēšanos piegādes pakalpojumiem un veicināt tirdzniecību internetā” (COM(2013)0886),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 29. novembra Zaļo grāmatu „Integrēts paku piegādes tirgus e-tirdzniecības izaugsmei ES” (COM(2012)0698),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 11. janvāra paziņojumu „Vienota sistēma uzticēšanās pastiprināšanai vienotajam digitālajam e-tirdzniecības un tiešsaistes pakalpojumu tirgum” (COM(2011)0942),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 28. marta Balto grāmatu „Ceļvedis uz Eiropas vienoto transporta telpu — virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu” (COM(2011)0144),

–  ņemot vērā 2014. gada 4. februāra rezolūciju par integrētu paku piegādes tirgu e-tirdzniecības izaugsmei Eiropas Savienībā(7),

–  ņemot vērā 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par virzību uz Digitālā vienotā tirgus aktu(8),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu, kā arī Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumus (A8-0254/2016),

A.  tā kā pasta pakalpojumu tirgus vēl aizvien ir ekonomikas nozare, kurai raksturīgas augstas izaugsmes izredzes un konkurences palielināšanās, lai arī saskaņā ar datiem no Eiropas Komisijas Pasta statistikas datubāzes laikā no 2012. līdz 2013. gadam nosūtīto vēstuļu skaits vidēji ES samazinājās par 4,85 %, kas atbilst vispārējam nosūtīto vēstuļu apjoma samazinājumam, kas vērojams pēdējos 10 gadus un ko daļēji izraisījusi pāreja uz elektroniskiem saziņas līdzekļiem;

B.  tā kā Pasta pakalpojumu direktīvas īstenošana palīdzēja atvērt vietējos tirgus konkurencei vēstuļu sūtījumu jomā, taču attīstība ir bijusi lēna, nav novedusi pie pasta pakalpojumu iekšējā tirgus izveides pabeigšanas un lielākajā daļā dalībvalstu šajā nozarē aizvien vēl dominē universālo pakalpojumu sniedzēji (UPS);

C.  tā kā IKT izmantošana pastāvīgi attīsta pasta pakalpojumu nozari, sniedzot iespējas inovācijas jomā un ļaujot tirgum paplašināties;

D.  tā kā jaunie konkurenti ir pievērsušies galvenokārt lielajiem komercklientiem un blīvi apdzīvotām teritorijām;

E.  tā kā paku piegādes tirgus ir inovatīva un ātri augoša nozare ar augstu konkurētspēju, kurā laikposmā no 2008. līdz 2011. gadam bija vērojams 33 % pieaugums apjoma ziņā, un tā kā e-tirdzniecība ir tirgus izaugsmes virzītājspēks,

F.  tā kā tālvadības gaisa kuģu sistēmu (dronu) plaša izmantošana nodrošina jaunus, ātrus, videi draudzīgus un efektīvus paku piegādes risinājumus, jo īpaši mazapdzīvotās, izolētās un attālās teritorijās;

G.  tā kā klienti un mazie uzņēmumi ziņo, ka problēmas saistībā ar paku piegādi, jo īpaši augstās cenas, liedz tiem palielināt pārdošanas apjomu vai iegādāties vairāk preču no citām dalībvalstīm,

I. Universālais pakalpojums: valsts regulatīvo iestāžu neatkarības veicināšana

1.  norāda, ka, lai gan minimālie standarti, kas saistīti ar pienākumu sniegt universālo pakalpojumu (pasta sūtījumi, kuru svars ir līdz 2 kg, pasta pakas, kuru svars ir 10-20 kg, ierakstīti un apdrošināti sūtījumi, kā arī citi vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi, piemēram, laikrakstu un periodisko izdevumu piegāde), ko ES reglamentē jo īpaši, lai garantētu, ka viscaur ES ir pieejams pakalpojumu minimums, kopumā atbilst klientu prasībām, atsevišķas sīki izstrādātas prasības, kas ES līmenī reglamentētas netiek, nosaka valsts regulatīvās iestādes (NRA), kurām šis uzdevums uzticēts;

2.  norāda, ka NRA primārais uzdevums ir sasniegt Pasta pakalpojumu direktīvas vispārējo mērķi, proti, nodrošināt universālā pakalpojuma nepārtrauktu sniegšanu; aicina dalībvalstis sniegt atbalstu NRA funkcijām un neatkarīgumam, nosakot augstus profesionālās kvalifikācijas kritērijus to darbiniekiem un nodrošinot godīgu un nediskriminējošu pieeju apmācībai darba vietā, nemainīgus pilnvaru termiņus un tiesisko aizsardzību pret atbrīvošanu no darba bez iemesla, kā arī gadījumiem, kad darbinieks ir jāatlaiž, izstrādājot izsmeļošu sarakstu, kurā norādīti iemesli, kas attaisno šādu atbrīvošanu no darba (piemēram, nopietns tiesību aktu pārkāpums), lai NRA neitrāli, pārredzami un savlaicīgi varētu pildīt savus pienākumus saskaņā ar Pasta pakalpojumu direktīvu;

3.  uzskata, ka ar jebkādu NRA funkciju paplašināšanu saskaņā ar jauno regulējumu paku tirgū būtu jānovērš tas, ka tiek izvēlēti izdevīgākie pakalpojumi piegādes nozarē, kā arī būtu jānosaka minimālie standarti visiem operatoriem, lai nodrošinātu godīgu un vienlīdzīgu konkurenci;

4.  uzskata, ka neatkarības ievērošanas pienākumi ir izpildāmi vienīgi tādā gadījumā, ja NRA regulatīvās funkcijas tiek strukturāli un funkcionāli nošķirtas no darbībām, kuras saistītas ar īpašumtiesībām vai pasta operatora kontroli; uzskata, ka, lai novērstu interešu konfliktu, NRA augstākā līmeņa amatpersonām nevajadzētu atļaut strādāt publiskā pasta operatora vai citu ieinteresēto personu labā vismaz sešus mēnešus pēc tam, kad šīs personas atstājušas NRA; uzskata, ka šai nolūkā dalībvalstīm būtu ar tiesību aktiem jāievieš noteikumi, kas ļautu piemērot sankcijas minētās prasības pārkāpšanu;

5.  prasa Komisijai veicināt un stiprināt savstarpējo NRA sadarbību un koordināciju, lai panāktu lielāku efektivitāti un sadarbspēju pārrobežu piegādē, kā arī uzraudzīt NRA regulatīvās darbības, tostarp universālo pakalpojumu sniegšanu, lai nodrošinātu vienotu pieeju Eiropas tiesību aktu piemērošanai un pasta tirgus saskaņošanai ES;

6.  atgādina, ka Pasta pakalpojumu direktīva nodrošina dalībvalstīm elastīgumu, kas nepieciešams, lai ņemtu vērā vietējās īpatnības un lai nodrošinātu universālo pakalpojumu sniegšanas ilgtermiņa ilgtspējību, vienlaikus apmierinot lietotāju vajadzības un pielāgojoties pārmaiņām tehniskajā, ekonomiskajā un sociālajā vidē;

7.  pieņem zināšanai Komisijas apstiprinājumu, ka Pasta pakalpojumu direktīva neparedz nekādu īpašu īpašumtiesību struktūru UPS; uzskata, ka nevajadzētu liegt UPS veikt ieguldījumus un inovācijas, sniedzot efektīvus un kvalitatīvus pasta pakalpojumus;

II. Universālā pakalpojuma saglabāšana un taisnīgas konkurences nodrošināšana: piekļuve, pakalpojumu kvalitāte un lietotāju vajadzības

8.  norāda uz tendenci sašaurināt universālo pakalpojumu sniegšanas pienākuma (UPSP) darbības jomu; mudina veicināt patērētāju izvēles iespējas, lai definētu, kāda vieta UPSP klāstā ir vēstuļu piegādei; tādēļ uzsver, cik svarīgi ir sniegt augstas kvalitātes universālo pakalpojumu, ievērojot pieejamības nosacījumus, kas nozīmē, ka ikvienam ir nodrošinātas vismaz piecas sūtījumu piegādes dienas un piecas sūtījumu savākšanas dienas nedēļā; norāda, ka, lai ilgtermiņā nodrošinātu vispārējo pakalpojumu ilgtspēju un ņemtu vērā savas īpatnības un ģeogrāfiskos apstākļus, dažas dalībvalstis pieļauj zināmu elastību; atgādina, ka, neraugoties uz to, ka direktīva pieļauj zināmu elastību, ar valstu regulējumu nevajadzētu pārsniegt direktīvā paredzēto elastību;

9.  atgādina, ka universālajiem pakalpojumiem ir jāattīstās atbilstīgi tehniskajai, ekonomiskajai un sociālajai videi, kā arī atbilstīgi lietotāju vajadzībām, un ka Pasta pakalpojumu direktīva nodrošina dalībvalstīm elastīgumu, kas nepieciešams, lai ņemtu vērā vietējās īpatnības un lai nodrošinātu universālo pakalpojumu sniegšanas ilgtspējību ilgtermiņā;

10.  uzskata, ka var un ir nepieciešams uzlabot paku piegādes universālo pakalpojumu ģeogrāfisko pārklājumu un pieejamību, jo īpaši šādu pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, kā arī patērētājiem tālākos reģionos; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt no šķēršļiem brīvu pasta pakalpojumu pieejamību, kā arī Pasta pakalpojumu direktīvas un Pieejamības akta saskaņotību;

11.  norāda, ka daudzās dalībvalstīs vēstuļu apjoma samazināšanās arvien vairāk sarežģī universālo pasta pakalpojumu sniegšanu; atzīst, ka daudzi izraudzītie UPS ieņēmumus no komercdarbībām, uz ko universālo pakalpojumu saistības neattiecas, piemēram, finanšu pakalpojumiem vai paku piegādes, izmanto universālo pakalpojumu sniegšanas saistību finansēšanai;

12.  norāda, ka konstatēti vairāki negodīgas konkurences gadījumi pasta nozarē, un aicina atbildīgās iestādes piemērot sankcijas par visiem pārkāpumiem;

13.  aicina dalībvalstis un Komisiju uzraudzīt pasta pakalpojumu kā sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, lai nodrošinātu, ka sabiedrisko pakalpojumu kompensēšana tiek īstenota samērīgi, pārredzami un taisnīgi;

14.  uzsver, ka ir būtiski, lai, īstenojot UPSP, cenas būtu pieejamas, kā arī lai tiktu nodrošināta visu lietotāju piekļuve sniegtajiem pakalpojumiem; atgādina, ka NRA pienākums ir skaidri noteikt korespondences sūtījuma pieejamību cenas ziņā un ka dalībvalstis var saglabāt vai ieviest bezmaksas pasta pakalpojumu neredzīgām un daļēji neredzīgām personām;

15.  aicina dalībvalstis saglabāt teritoriālo un sociālo kohēziju un ar to saistītās kvalitātes prasības un norāda, ka dalībvalstis jau pašreiz var pielāgot dažas īpašas pazīmes, lai ņemtu vērā vietējo pieprasījumu, izmantojot Direktīvā 97/67/EK paredzēto rīcības elastību; atzīst, ka pasta tīkli un pakalpojumi ir ārkārtīgi svarīgi ES iedzīvotājiem; aicina dalībvalstis valsts atbalsta instrumentus izmantot tikai izņēmuma gadījumos, saskaņā ar ES konkurences politiku un pārredzamā, nediskriminējošā un pienācīgā veidā, kā arī garantēt, ka klientiem pastāvīgi tiek nodrošināta pasta pakalpojumu pieejamība, vajadzības gadījumā garantējot, ka tiek saglabāts minimālais pakalpojumu skaits pakalpojumu sniegšanas punktā; aicina Komisiju nodrošināt kompensāciju fondu samērīgumu un publiskā iepirkuma procedūru pārredzamību un taisnīgumu;

16.  prasa dalībvalstīm, cieši uzraugot tirgus attīstību, nodrošināt, ka tirgus atvēršana turpina nākt par labu visiem lietotājiem un jo īpaši patērētājiem un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem; mudina turpināt uzlabot pakalpojumu sniegšanas ātrumu, klāstu un uzticamību;

17.  aicina Komisiju uzlabot universālo pakalpojumu pašreizējo definīciju, lai tajā būtu noteikts minimālais pakalpojumu līmenis patērētājiem, lai saskaņotu UPSP ar tirgu attīstību, lai tiktu ņemtas vērā pārmaiņas dažādās dalībvalstīs un lai tā veicinātu ekonomisko izaugsmi un sociālo kohēziju; tomēr uzsver, ka, ņemot vērā konkrētos ierobežojumus katrā tirgū, operatoriem ir jānodrošina zināma elastība universālo pakalpojumu sniegšanas organizēšanā; aicina dalībvalstis piemērot licencēšanas procedūras atbilstīgi pašreiz spēkā esošajai direktīvai un turpināt saskaņot licencēšanas un/vai paziņošanas procedūras, lai mazinātu nepamatotus šķēršļus ienākšanai iekšējā tirgū, neradot nekādu nevajadzīgu administratīvo slogu;

18.  uzskata, ka tādu samierināšanas procedūru ieviešanai, kas ir viegli pieejamas, kā arī pieejamas izmaksu ziņā, piemīt interesants potenciāls domstarpību gadījumā panākt vieglu un īslaicīgu risinājumu gan operatoriem, gan arī patērētājiem; mudina Komisiju ieviest tiesību aktus par pasta pakalpojumu patērētāju tiesībām;

19.  mudina Komisiju, izstrādājot leģislatīvus priekšlikumus, ņemt vērā digitalizāciju un tās sniegtās iespējas, dalībvalstu īpatnības, kā arī vispārējās tendences pasta pakalpojumu un paku piegādes tirgos;

20.  atgādina, ka pasta pakalpojumu atbrīvojums no PVN jāpiemēro tā, lai mazinātu konkurences izkropļojumus starp bijušajiem monopoliem un jaunpienācējiem tirgū, vienlaikus nodrošinot UPSP ilgtspējību ilgtermiņā, nolūkā panākt, ka visi operatori var turpināt sniegt pasta pakalpojumus viscaur Eiropā; norāda, ka atbrīvojuma no PVN piemērošana tikai vēsturiskajiem tādu pakalpojumu sniedzējiem, kas nav universālie pakalpojumi, kamēr citiem pakalpojumu sniedzējiem piemēro PVN, tiktu radīti nopietni šķēršļi konkurences attīstībai tirgū;

21.  aicina Komisiju nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus tradicionālajiem pasta pakalpojumu sniedzējiem un tādiem pakalpojumu sniedzējiem, kuri pārstāv strauji augošo paku piegādes nozari, kā arī vēsturiskajiem operatoriem un jaunpienācējiem; ierosina, ka Komisijai būtu jānovērtē, vai iepirkuma procedūras rada negodīgu apgrūtinājumu;

22.  aicina dalībvalstis ņemt vērā, ka, piešķirot valsts atbalstu, vēsturiskajiem operatoriem attiecībā pret jaunpienācējiem nedrīkst radīt nedz labvēlīgāku, nedz nelabvēlīgāku situāciju saistībā ar viņu pienākumu sniegt sabiedrisko pakalpojumu vai izmaksām mantotās sistēmas dēļ;

23.  uzskata, ka konkurence un tirgus ir faktori, kas sekmē inovāciju un pakalpojumu ar pievienoto vērtību radīšanu, un aicina Komisiju, ievērojot samērīguma un ekonomiskās pamatotības principu, atbalstīt inovāciju šajā nozarē, lai veicinātu tādu pakalpojumu ar pievienoto vērtību sniegšanu kā sūtījumu izsekošana, vietas, kur var nodot un saņemt sūtījumus, elastīgi piegādes laiki, ilgtspējīgas atpakaļnosūtīšanas procedūras un vienkāršu kompensācijas procedūru pieejamība; atzīst darbu un līdzekļus, ko pasta operatori jau ir ieguldījuši šai jomā;

24.  aicina Komisiju cieši uzraudzīt dalībvalstu atbalstu UPSP un pasta pakalpojumu sniedzēju citas ar mantoto sistēmu saistītās izmaksas saskaņā ar vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu 2012. gada regulējuma galveno noteikumu kopumu par valsts atbalsta kontroli;

25.  uzskata, ka pasta pakalpojumu kvalitāte būtu jānovērtē, pamatojoties uz direktīvā noteiktajiem standartiem un ņemot vērā patērētāju vajadzības, lai uzlabotu sadarbspēju un pakalpojumu kvalitāti;

26.  norāda, ka Eiropas pasta operatori ir veikuši ieguldījumus savu tīklu savietojamības nodrošināšanā un ieviesuši inovatīvus, lietotājiem draudzīgus pakalpojumus, kas pieejami kā privātpersonām, tā MVU, kuri darbojas e-mazumtirdzniecībā un izmanto pārrobežu e-komerciju; uzskata, ka minētie ieguldījumi būtu jāaizsargā ar godīgas piekļuves nosacījumiem;

27.  atkārtoti pauž atbalstu pasta pakalpojumu lietotāju forumam, kuru Komisija izveidoja 2011. gadā un kura mērķis ir veicināt apspriedes starp lietotājiem, uzņēmējiem, arodbiedrībām un citām ieinteresētajām personām par jautājumiem, kas ietver arī tiešo lietotāju apmierinātību, lietotāju komersantu prasības un to, kā uzlabot e-tirdzniecības preču piegādi; uzskata, ka forums ir ļoti lietderīgs un ka būtu jārīko regulāras sanāksmes, lai apzinātu iespējamos veidus, kā uzlabot pasta un paku piegādes pakalpojumus;

III. Pārrobežu dimensija un e-tirdzniecība

28.  prasa dalībvalstīm nodrošināt pasta tīklu sadarbspēju un gadījumos, kad darbību veic vairāki UPS, novērst traucējumus pasta sūtījumu pārvadāšanai, kā arī nodrošināt mazajiem un vidējiem uzņēmumiem piekļuvi finansiāli pievilcīgiem pakalpojumiem pārrobežu piegādes jomā, uzlabojot pasta operatoru piemēroto tarifu pārredzamību;

29.  uzskata, ka paku piegāde ir inovatīva un ātri augoša nozare ar augstu konkurētspēju; norāda, ka cenu ziņā pieejami un uzticami paku piegādes pakalpojumi ir svarīgi, lai izmantotu digitālā vienotā tirgus potenciālu; norāda, ka šīs nozares atvēršana konkurencei ir veicinājusi tādu pakalpojumu ar pievienoto vērtību attīstību kā sūtījumu izsekošanas un identificēšanas pakalpojumu, vietas, kur var nodot un saņemt sūtījumus, elastīgi piegādes laiki un atpakaļnosūtīšanas procedūras; līdz ar to uzskata, ka jebkādam jaunam regulējumam šajā tirgū jābūt samērīgam un pamatotam ar pārliecinošiem ekonomiskajiem pierādījumiem;

30.  šajā sakarā norāda, ka jāaplūko visas priekšrocības, ko var sniegt jaunās tehnoloģijas, tai skaitā bezpilota lidaparāti, jo tie var atvieglot pakalpojumu sniegšanu, īpaši mazapdzīvotās, izolētās un nomaļās vietās, vienlaikus ņemot vērā drošības aspektus un vides ilgtspēju;

31.  uzskata, ka ar nepamatotu regulējumu un nevajadzīgu birokrātiju nevajadzētu likt šķēršļus konkurētspējīga, inovatīva un ātri augoša paku piegādes tirgus attīstībai;

32.  mudina Komisiju attīstīt paku piegādes tirgus uzraudzību (vajadzības gadījumā — uz risku un rezultātiem vērstā virzienā) un, nemazinot NRA kompetences, sekmēt to, ka pārrobežu tarifi ir cenas ziņā pieejami, kā arī atklāt negodīgu pret konkurenci vērstu praksi un monopolus; mudina uzlabot tarifu pārredzamību un pakalpojumu pieejamību, jo īpaši mazumtirdzniecības klientiem un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem;

33.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par pārredzamu un nediskriminējošu trešo pušu pārrobežu piekļuvi visiem pasta tīklu elementiem, saistītajām iekārtām, attiecīgajiem pakalpojumiem un informācijas sistēmām; uzskata, ka infrastruktūras efektīva izmantošana varētu nodrošināt ekonomiskos ieguvumus UPS, kā arī palielināt konkurenci pārrobežu piegādes jomā;

34.  aicina Komisiju un dalībvalstis vākt vairāk datu par paku piegādes tirgu, lai labāk novērtētu šīs tautsaimniecības nozares attīstību, kā arī tās strukturālo attīstību;

35.  uzsver, cik svarīgi ir uzlabot pakalpojumu kvalitāti un patērētāju tiesību aizsardzību, lai atjaunotu pienācīgu patērētāju uzticēšanās līmeni; uzskata, ka lielāka pārredzamība saistībā ar cenām, piegādes iespējām, veidiem un kvalitāti/sniegumu (ātrums, ģeogrāfiskais tvērums, kavēšanās un rīcība bojātu vai pazaudētu sūtījumu gadījumā), kā arī uzticamības marķējums varētu mazināt uzticības trūkumu;

36.  prasa dalībvalstīm un Komisijai uzlabot pārredzamību saistībā ar valsts cenu noteikšanu un pakalpojumu izpildi (piegādes iespējas, galīgā piegāde, uzticamība), jo īpaši e-tirdzniecības jomā; prasa veikt pārredzamības pārbaudes gadījumos, kad cenas neierobežo konkurence vai kad tās ir nepamatoti augstas; uzsver, cik svarīgi ir samazināt atšķirības starp vietējo un pārrobežu piegādes cenām, un atbalsta pasākumus, kas uzlabo patērētāju informētību un spēju salīdzināt vietējo un pārrobežu cenu struktūru; aicina NRA novērtēt, cik pieejamas ir cenas atsevišķos pārrobežu maršrutos, īpašu uzmanību pievēršot izteiktām atšķirībām;

37.  aicina Komisiju veicināt stratēģijas īstenošanu e-tirdzniecības un pārrobežu paku piegādes jomā; iesaka veicināt sadarbspēju piegādes ķēdē, kā arī izstrādāt paraugpraksi e-mazumtirgotājiem;

38.  uzsver, ka ir svarīgi, lai būtu pieejams vienkāršs, efektīvs un pārrobežu mehānisms sūdzību izskatīšanai un strīdu izšķiršanai; uzsver, ka Direktīva par strīdu alternatīvu izšķiršanu un tiešsaistes platforma, kas izveidota ar Regulu (ES) Nr. 524/2013 par patērētāju strīdu izšķiršanu tiešsaistē, var dot labumu patērētājiem un uzņēmumiem pārrobežu darījumos; pauž bažas par to, ka, neraugoties uz transponēšanas termiņu 2015. gada jūlijā, līdz šim tikai 24 dalībvalstis ir transponējušas direktīvu par strīdu alternatīvu izšķiršanu un tādējādi miljoniem Eiropas iedzīvotāju ir liegta šā svarīgā tiesiskās aizsardzības mehānisma izmantošana; uzskata, ka Eiropas procedūra maza apmēra prasībām ir patērētājiem un uzņēmumiem, kas veic pārrobežu darījumus, noderīgs resurss; prasa, ja nepieciešams, apsvērt turpmākus mehānismus pienācīgai patērētāju tiesiskai aizsardzībai pasta pakalpojumu nozarē;

39.  mudina dalībvalstis atbalstīt izmaksu samazināšanu, uzlabojot paku nosūtīšanas un savākšanas procesu sadarbspēju, kā arī izstrādāt Eiropas standartus attiecībā uz integrētām sūtījumu izsekošanas sistēmām; atzinīgi vērtē nozarē panākto progresu saistībā ar pārrobežu pakalpojumu sniegšanu patērētājiem un MVU, uzlabojot sadarbspēju un sūtījumu izsekošanas sistēmas; mudina izveidot visiem pieejamus instrumentus un pakalpojumu kvalitātes noteikšanas rādītājus, lai patērētāji varētu salīdzināt dažādu pakalpojumu sniedzēju piedāvātos pakalpojumus; atzinīgi vērtē progresu, kas apliecina, ka Parlamenta atbalstītā un pieprasītā pieeja tirgum ir bijusi pareiza; rosina izveidot platformas sadarbībai un informācijas apmaiņai starp piegādes operatoriem un patērētājiem, lai patērētājiem paplašinātu izvēli attiecībā uz piegādes un atpakaļnosūtīšanas veidiem;

40.  aicina Komisiju un dalībvalstis izpētīt pārrobežu paku piegādes norisi saskaņā ar dažādiem noteikumiem, kas izriet no starptautiskajiem tirdzniecības nolīgumiem (piemēram, Pasaules Pasta savienības (UPU) noteikumiem, Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas (ICAO) noteikumiem) vai ES tiesībām (piemēram, Savienības Muitas kodeksu), jo īpaši UPSP, ko var izmantot ļaunprātīgi, tādējādi radot tirgus traucējumus; mudina Eiropas Savienību pieteikties dalībai Pasaules Pasta savienībā, lai panāktu pilnībā integrētas Eiropas pasta nozares izveidi;

41.  atbalsta principu par statistikas vākšanu attiecībā uz paku piegādes tirgu, lai labāk novērtētu tā galvenos dalībniekus, konkurences struktūru un attīstību;

IV. Sociālā dimensija: situācijas nodarbinātības jomā uzlabošana

42.  aicina dalībvalstis garantēt visiem darba ņēmējiem pienācīgus darba apstākļus pasta pakalpojumu nozarē, tostarp obligātu veselības un drošības aizsardzības līmeni darbā, neatkarīgi no uzņēmuma, kurā viņi strādā, lieluma, atrašanās vietas un attiecīgā darba līguma; uzsver, cik nozīmīga ir veselības aizsardzība un darba drošība, īpaši ņemot vērā demogrāfiskās pārmaiņas un darba ņēmēju augsto mobilitāti pasta pakalpojumu nozarē; atzinīgi vērtē Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras (EU-OSHA) sadarbību ar nozares sociālajiem partneriem kampaņas „Drošas un veselībai nekaitīgas darbvietas uzvar stresu” ietvaros;

43.  norāda, ka pasta pakalpojumu nozarē tehnoloģiskā progresa un digitalizācijas dēļ iepriekšējos gados notikušas būtiskas pārmaiņas un ka pasta pakalpojumu modernizēšana un dažādošana ir ļoti ietekmējusi darba apstākļus un nodarbinātību šai nozarē;

44.  norāda, ka pasta nozares liberalizācija dažās dalībvalstīs ir radījusi būtiskas darba apstākļu un atalgojuma atšķirības starp UPS un konkurējošajiem uzņēmumiem, kuri sniedz īpašus pasta pakalpojumus; uzskata, ka augstākai konkurencei nevajadzētu radīt nelikumīgu sociālo praksi vai veicināt darba apstākļu pasliktināšanos;

45.  norāda, ka, ja pasta nozares uzņēmumiem būtu iespēja inovatīvi attīstīt un paplašināt savus pakalpojumus, jo īpaši perifērijā, šāda attīstība veicinātu arī nodarbinātību;

46.  norāda, ka nozarē ir palielinājies daļlaiku strādājošo, ar aģentūru starpniecību nodarbināto un pašnodarbināto skaits un ka vispārējā attīstība ir tāda, ka arvien vairāk tiek izmantoti elastīgāki darba līgumi, kas dažos apstākļos var izraisīt nestabilu nodarbinātību, neparedzot pienācīgu darbinieku aizsardzību; atzinīgi vērtē jaunu, darba ņēmējiem paredzētu darba laika modeļu attīstību, kas viņiem ļauj, piemēram, labāk saskaņot ģimenes un darba dzīvi, iegūt apmācību darba vietā vai sniedz iespējas strādāt daļslodzes darbu; norāda, ka, noslēdzot jaunus un elastīgus darba līgumus, ir jānovērš tādi iespējamie riski kā darba ņēmēju pārslodze vai darbam neatbilstošs atalgojums; tādēļ uzsver vajadzību nodrošināt, no vienas puses, darba tirgus elastību un, no otras puses, ekonomisko un sociālo drošību darba ņēmējiem; uzsver, ka darbaspēka izmaksu samazināšana, pasliktinot darba apstākļus un nodarbinātības standartus, nebūtu uzskatāma par elastību; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt uzraudzības darbības, lai novērstu fiktīvu pašnodarbinātību pasta nozarē; kopumā mudina dalībvalstis novērst darba līgumu elastīgumu, kas nelabvēlīgi ietekmē darba ņēmējus;

47.  atzinīgi vērtē to arodbiedrību lielo nozīmi, kas daudzās dalībvalstīs sadarbojas ar UPS, cenšoties pārmaiņas pasta pakalpojumu nozarē veikt sociāli atbildīgā veidā; uzsver, ka liela nozīme ir stabiliem un neatkarīgiem sociālajiem partneriem pasta nozarē, institucionalizētam sociālajam dialogam un darbinieku līdzdalībai uzņēmuma jautājumu risināšanā;

48.  uzsver, ka ir svarīgi uzraudzīt obligātā braukšanas un atpūtas laika, kā arī darba stundu ievērošanu pasta nozarē; uzskata, ka uzraudzību vajadzētu veikt, izmantojot transportlīdzekļos ierīkotas digitālās kontrolierīces; atgādina, ka Regulu (ES) Nr. 165/2014 par tahogrāfiem autotransportā nepiemēro transportlīdzekļiem, kuru masa nesasniedz 3,5 tonnas; tāpēc aicina pastiprināt pārbaudes attiecībā uz darba un atpūtas laiku; atgādina, ka visi uzdevumi, ko pilda darbinieks, ir uzskatāmi par darba laiku; uzsver arī to, ka ir svarīgi uzraudzīt atbilstību Eiropas un valstu tiesību aktiem attiecībā uz visu pasta piegādē iesaistīto personu veselības aizsardzību un darba drošību, kā arī apstākļiem transportlīdzekļos, neatkarīgi no tā, vai šo personu nodarbinātības statuss ir pašnodarbināta persona, apakšuzņēmējs, pagaidu darbinieks vai līgumdarbinieks;

49.  uzskata, ka ir nepieciešams nodrošināt līdzsvaru starp brīvu konkurenci, patērētāju vajadzībām, vispārējā pakalpojuma ilgtspēju un tā finansēšanu, kā arī darbvietu saglabāšanu;

50.  pauž bažas par mēģinājumiem izvairīties no spēkā esošo noteikumu par minimālo algu ievērošanas, palielinot slodzi tiktāl, ka darbs nav paveicams apmaksāto darba stundu laikā;

51.  atzinīgi vērtē Sociālā dialoga komitejas būtisko darbu pasta pakalpojumu nozarē un uzsver Eiropas sociālo partneru projekta „Managing demographic challenges and finding sustainable Solutions by the social partners in the postal sector” ("Demogrāfisko problēmu risināšana un noturīgu risinājumu atrašana, ko veic sociālie partneri pasta nozarē") nozīmi;

52.  aicina Komisiju un dalībvalstis vākt vairāk datu par nodarbināto skaitu un nodarbinātības nosacījumiem pasta pakalpojumu nozarē, lai varētu labāk novērtēt faktisko stāvokli pēc pilnīgas tirgu atvēršanas un efektīvāk reaģēt uz notikumu attīstību un risināt iespējamas problēmas; aicina Komisiju un dalībvalstis cieši uzraudzīt jaunos automatizētās pasta piegādes līdzekļus un to ietekmi uz darba apstākļiem un nodarbinātību un novērtēt, vai attiecīgā gadījumā ir vajadzīga tiesību aktu sociālajā un nodarbinātības jomā atjaunināšana, lai tie atbilstu pārmaiņām pasta nozarē; mudina sociālos partnerus vajadzības gadījumā līdzīgi atjaunināt darba koplīgumus, lai varētu nodrošināt augstus darba un nodarbinātības standartus;

o
o   o

53.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 15, 21.1.1998., 14. lpp. (2) OV C 217, 11.8.2010., 7. lpp. (3) OV L 165, 18.6.2013., 63. lpp. (4) OV L 165, 18.6.2013., 1. lpp. (5) OV L 304, 22.11.2011., 64. lpp. (6) OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp. (7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0067. (8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0009.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 15. septembra rezolūcija par finansējuma pieejamību maziem un vidējiem uzņēmumiem un mazo un vidējo uzņēmumu finansējuma dažādības palielināšana kapitāla tirgu savienībā (2016/2032(INI))

P8_TA(2016)0358 A8-0222/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2013. gada 5. februāra rezolūciju par finansējuma pieejamības uzlabošanu maziem un vidējiem uzņēmumiem(1),

–  ņemot vērā 2014. gada 27. novembra rezolūciju par Komisijas izstrādāto pamatnostādņu attiecībā uz ietekmes novērtējumu pārskatīšanu un MVU testa lomu(2),

–  ņemot vērā 2016. gada 28. aprīļa rezolūciju par Eiropas Investīciju banku (EIB) — 2014. gada pārskats(3),

–  ņemot vērā 2016. gada 25. februāra rezolūciju par Eiropas Centrālās bankas 2014. gada pārskatu(4),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par kapitāla tirgu savienības izveidi(5),

–  ņemot vērā 2015. gada 25. novembra rezolūciju par nodokļu nolēmumiem un citiem rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgiem pasākumiem(6),

–  ņemot vērā 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par ikgadējo ziņojumu par ES konkurences politiku(7),

–  ņemot vērā 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par ES finanšu pakalpojumu regulējuma izvērtēšanu un jauniem uzdevumiem — efektīvāka un lietderīgāka ES finanšu nozares regulējuma un kapitāla tirgu savienības satvara ietekme un virzība uz šī satvara izveidi(8),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 8. septembra rezolūciju par par ģimenes uzņēmumiem Eiropā(9),

–  ņemot vērā 2016. gada 13. aprīļa debates, pamatojoties uz mutisko jautājumu, ko PPE, S&D, ECR, ALDE un GUE/NGL vārdā uzdeva par MVU atbalsta faktora pārskatīšanu(10),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 7. decembra paziņojumu „Rīcības plāns, lai uzlabotu MVU piekļuvi finansējumam” (COM(2011)0870),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 30. septembra paziņojumu „Rīcības plāns kapitāla tirgu savienības izveidei” (COM(2015)0468),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 28. oktobra paziņojumu „Vienotā tirgus pilnīgošana — plašākas iespējas cilvēkiem un uzņēmējdarbībai” (COM(2015)0550),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Pamatnostādnes par valsts atbalstu, lai veicinātu riska finansējuma ieguldījumus”(11),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Direktīvu 2011/7/ES par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos(12),

–  ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2015. gada decembra apsekojumu par MVU piekļuvi finansējumam eurozonā — 2015. gada aprīlis–septembris,

–  ņemot vērā Bāzeles Banku uzraudzības komitejas 2015. gada decembra otro konsultatīvo dokumentu par standartizētās pieejas attiecībā uz kredītrisku pārskatīšanu,

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 18. jūnija ziņojumu par 2002. gada 19. jūlija Regulas (EK) Nr. 1606/2002 par starptautisko grāmatvedības standartu piemērošanu izvērtējumu (COM(2015)0301),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu „Kolektīvā finansēšana ES kapitāla tirgu savienībā” (SWD(2016)0154),

–  ņemot vērā Komisijas 2003. gada 6. maija Ieteikumu 2003/361/EK par mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu definīciju(13),

–  ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2014. gada jūlija ikmēneša biļetenu(14),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 28. janvāra paziņojumu „Pasākumu kopums nodokļu apiešanas novēršanai: turpmākā rīcība, lai nodrošinātu nodokļu faktisku uzlikšanu un nodokļu lielāku pārredzamību Eiropas Savienībā” (COM(2016)0023),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 30. novembra priekšlikumu regulai par prospektu, kurš jāpublicē, publiski piedāvājot vērtspapīrus vai atļaujot to tirdzniecību (COM(2015)0583),

–  ņemot vērā Eiropas Banku iestādes ziņojumu par MVU un MVU atbalsta faktoru(15),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 22. jūlija paziņojumu „Sadarbība nodarbinātībai un izaugsmei — valstu attīstību veicinošo banku (VAVB) loma Investīciju plāna Eiropai atbalstīšanā” (COM(2015)0361),

–  – ņemot vērā Komisijas 2015. gada 26. novembra 2016. gada brīdināšanas mehānisma ziņojumu (COM(2015)0691),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas, Reģionālās attīstības komitejas un Kultūras un izglītības komitejas atzinumus (A8-0222/2016),

A.  tā kā mikrouzņēmumiem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un uzņēmumiem ar vidēju kapitālu ir liela nozīme Eiropas ekonomikā nodarbinātības un izaugsmes ziņā, MVU 2014. gadā Eiropas Savienībā nodrošinot 67 % no kopējās nodarbinātības, 71,4 % no nodarbinātības pieauguma un 58 % no pievienotās vērtības nefinanšu uzņēmējdarbības nozarē ES(16);

B.  tā kā Savienības tiesiskajā regulējumā pašlaik nav noteikta vienota un skaidra MVU definīcija, izņemot Grāmatvedības direktīvā minētās kategorijas „mazie uzņēmumi” un „vidējie uzņēmumi”;

C.  tā kā Eiropas MVU ir ļoti dažādi un ietver lielu skaitu mikrouzņēmumu, kuri bieži vien darbojas tradicionālajās nozarēs, kā arī aizvien lielāku skaitu nesen izveidotu jaunuzņēmumu un ātri augošu inovatīvu uzņēmumu; tā kā šie uzņēmējdarbības modeļi saskaras ar dažādām problēmām, un tādējādi to finansējuma vajadzības ir atšķirīgas;

D.  tā kā lielākā daļa Eiropas MVU darbojas galvenokārt tika savas valsts mērogā; tā kā faktiski ir salīdzinoši maz MVU, kuri iesaistīti pārrobežu darbībās ES līmenī, bet tādu MVU, kas eksportē ārpus ES, ir ārkārtīgi maz;

E.  tā kā 77 % apritē esošā MVU finansējuma ir nodrošinājušas bankas(17);

F.  tā kā būtu jāizveido iespējami plaša MVU finansēšanas bāze, lai katrā uzņēmuma attīstības posmā nodrošinātu MVU optimālu piekļuvi finansējumam; tā kā tas ietver atbilstīgu regulatīvo vidi visiem finansēšanas kanāliem, piemēram, banku finansējumam, kapitāla tirgus finansējumam, parādzīmēm, finanšu nomai, kolektīvajai finansēšanai, riska kapitālam, vienādranga aizdevumiem utt.;

G.  tā kā institucionālie ieguldītāji, piemēram, apdrošināšanas sabiedrības, nododot un pārveidojot riskus, sniedz nozīmīgu ieguldījumu MVU finansēšanā;

H.  tā kā EBI savā MVU un MVU atbalsta faktoram veltītajā 2016. gada marta ziņojumā konstatēja, ka nav pierādījumu tam, ka MVU atbalsta faktors būtu sniedzis papildu stimulu aizdevumu izsniegšanai MVU salīdzinājumā ar lielajiem uzņēmumiem; tā kā EBI tomēr atzina, ka vēl ir pārāk ātri izdarīt kādus noteiktus secinājumus, jo tās novērtējums bijis visai ierobežots, it īpaši saistībā ar pieejamajiem datiem, samērā neseno MVU atbalsta faktora ieviešanu un to, ka notikumu attīstība pēdējā laikā varētu būt traucējusi noteikt MVU atbalsta faktora ietekmi un nav ļāvusi lielus uzņēmumus izmantot kā kontroles grupu; tā kā EBI tā vietā konstatēja, ka, kopumā, labi kapitalizētas bankas vairāk sniedz aizdevumus MVU un ka mazākiem un jaunākiem uzņēmumiem var rasties lielākas grūtības atmaksāt kredītu nekā lieliem un veciem uzņēmumiem; tā kā tā arī norādīja, ka likumdevējs ieviesa MVU atbalsta faktoru kā piesardzības pasākumu, lai neapdraudētu aizdevumu izsniegšanu MVU;

I.  tā kā, neraugoties uz to, ka nesen tika fiksēti zināmi uzlabojumi mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu finansēšanas jomā, šādu uzņēmumu finansēšanu krīze ietekmēja vairāk nekā lielo uzņēmumu finansēšanu, un tā kā MVU eurozonā ir saskārušies un joprojām zināmā mērā saskaras ar stingrākām bankas prasībām attiecībā uz nodrošinājumu(18);

J.  tā kā kopš pirmās apsekojumu kārtas par uzņēmumu piekļuvi finansējumam (Drošības un drošuma ĢD) „klientu atrašana” joprojām ir eurozonas MVU galvenais rūpju avots, savukārt „piekļuve finansējumam” uzskaitīto problēmu sarakstā ierindojas daudz zemāk; tā kā jaunākais apsekojums, publicēts 2015. gada decembrī, rādīja, ka ārējā finansējuma pieejamība MVU eurozonas valstīs ir ļoti atšķirīga; tā kā piekļuve finansējumam MVU sagādāja lielākas raizes nekā lieliem uzņēmumiem;

K.  tā kā valsts/reģionālām attīstību veicinošām bankām ir svarīga nozīme ilgtermiņa finansējuma veicināšanā; tā kā tās ir pastiprinājušas savas darbības ar mērķi līdzsvarot nepieciešamo aizņemto līdzekļu īpatsvara samazināšanu komercbanku sektorā; tā kā tām ir arī svarīga nozīme ES finanšu instrumentu īstenošanā ārpus Eiropas Stratēģisko investīciju fonda darbības jomas;

L.  tā kā centieniem uzlabot MVU piekļuvi finansējumam nevajadzētu novest pie finanšu un regulējuma standartu pazemināšanas;

M.  tā kā Šveicē WIR Bank darbojas kā papildu valūtas sistēma, kas nodrošina atbalstu MVU galvenokārt viesmīlības, celtniecības, ražošanas, mazumtirdzniecības un profesionālo pakalpojumu nozarē; tā kā WIR piedāvā grāmatojumu noskaidrošanas mehānismu, kura ietvaros uzņēmumi var veikt savstarpējus pirkumus, neizmantojot Šveices frankus; tomēr, tā kā WIR bieži vien tiek izmantota kopā ar Šveices franku paralēlo valūtu darījumos; tā kā WIR ietvaros veiktā tirdzniecība veido 1–2 % no Šveices IKP; tā kā ir pierādīts, ka WIR pretcikliska IKP un vēl jo vairāk bezdarbnieku skaitam;

N.  tā kā ir ziņots, ka 2011. gadā pieņemtā direktīva par maksājumu kavējumu novēršanu 2015. gada aprīlī bija pareizi transponēta tikai 21 no 28 dalībvalstīm, lai gan noteiktais termiņš ir beidzies pirms diviem gadiem;

O.  tā kā 2016. gada brīdināšanas mehānisma ziņojumā Komisija brīdina, ka, no vienas puses, „izaugsme ir kļuvusi atkarīgāka no iekšējā pieprasījuma avotiem, jo īpaši — izteiktākas ieguldījumu atpelnīšanas” un, no otras puses, „lai gan patēriņš pēdējā laikā ir pastiprinājies, iekšzemes pieprasījums joprojām ir zems, daļēji saistībā ar vairākās dalībvalstīs vērojamo būtisko spiedienu samazināt aizņemto līdzekļu apjomu”;

P.  tā kā Padomes Direktīva 2004/113/EK aizliedz dzimumu diskrimināciju preču un pakalpojumu pieejamības jomā, tostarp attiecībā uz finanšu pakalpojumiem; tā kā ir konstatēts, ka piekļuve finansējumam ir viens no galvenajiem šķēršļiem, ar ko saskaras sievietes uzņēmējas; tā kā sievietes uzņēmējas savu darbību bieži vien sāk ar mazāku kapitālu, aizņemas mazāk un izmanto ģimenes palīdzību, nevis aizdevumus un pašu kapitāla finansējumu;

Daudzveidīgam MVU sektoram nepieciešams daudzveidīgs finansējums

1.  atzīst, ka dalībvalstu MVU, tostarp mikrouzņēmumi un un uzņēmumi ar vidēju kapitālu, ir daudzveidīgi to uzņēmējdarbības modeļu, lieluma, ģeogrāfiskās atrašanās vietas, sociālekonomiskās vides, attīstības posma, finanšu struktūras, juridiskā statusa un atšķirīga uzņēmējdarbības apmācības līmeņa ziņā;

2.  atzīst problēmas, ar ko saskaras MVU, jo to finansēšanas nosacījumi un vajadzības dalībvalstīs un reģionos ir atšķirīgi, jo īpaši attiecībā uz pieejamā finansējuma apjomu un izmaksām, ko ietekmē konkrētiem MVU vai konkrētai valstij un reģioniem, kur tie veic uzņemējdarbību, raksturīgie faktori, tostarp ekonomiskā nestabilitāte, lēnā izaugsme un finansiālās nestabilitātes padziļināšanās; ņem vērā arī citas MVU aktuālas problēmas, piemēram, piekļuve patērētājiem; uzsver, ka kapitāla tirgi ir sadrumstaloti un to regulējums ES ir atšķirīgs, un ka panāktā integrācija krīzes dēļ ir daļēji zaudēta;

3.  uzsver, ka MVU ir nepieciešamas daudzveidīgas un uzlabotas publiskā un privātā finansējuma iespējas ne tikai to darbības sākumposmā, bet visā to darbības laikā, un norāda, ka ir vajadzīga ilgtermiņa stratēģiskā pieeja, lai nodrošinātu uzņēmējdarbības finansējumu; uzsver, ka piekļuve finansējumam ir svarīga arī attiecībā uz uzņēmējdarbības nodošanu; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt MVU šajā procesā, tostarp — pirmajos to darbības gados; norāda, ka ir nepieciešama dažādota un pielāgota pieejas attiecībā uz regulējumu un saistībā ar atbalstāmajām iniciatīvām; norāda, ka nav universāli piemērojama finansēšanas modeļa, un aicina Komisiju atbalstīt plašu pielāgotu programmu, instrumentu un iniciatīvu klāsta izstrādi, lai atbalstītu uzņēmumus to izveides, attīstības un pārejas posmos, ņemot vērā to lielumu, apgrozījumu un finansējuma vajadzības; norāda, ka sieviešu vadītie uzņēmumi biežāk nekā vīriešu vadītie uzņēmumi darbojas pakalpojumu jomā un balstās uz nemateriāliem resursiem; norāda, ka zemais sieviešu īpatsvars MVU vadītāju vidū ir daļēji skaidrojams ar sarežģīto piekļuvi finansējumam; pauž nožēlu par to, ka Eiropas Progresa mikrofinansēšanas instrumenta, kura mērķis ir veicināt sieviešu un vīriešu vienlīdzīgas iespējas, izsniegto mikroaizdevumu saņēmēju vidū sieviešu un vīriešu proporcija 2013. gadā bija 60:40; tāpēc aicina Komisiju nodrošināt, lai tās programmas, kuru mērķis ir atvieglot MVU piekļuvi finansējumam, nenostādītu sievietes uzņēmējas nelabvēlīgākā stāvoklī;

4.  aicina Komisiju izvērtēt diskrimināciju, ar ko saskaras MVU, kurus vada citu neaizsargātu sabiedrības grupu pārstāvji;

5.  uzskata, ka daudzveidīga, labi reglamentēta un stabila finanšu pakalpojumu nozare, kas sniedz plašas, izmaksu ziņā lietderīgas un individuāli pielāgotas finansēšanas iespējas, vislabāk risina pašreizējās MVU finansējuma un reālās ekonomikas vajadzības, ilgtermiņā nodrošinot ilgtspējīgu attīstību; uzsver, ka šajā kontekstā ir svarīgi tradicionālie banku darbību modeļi, tostarp nelielas reģionālās bankas, uzkrājumu kooperatīvi un valsts iestādes; saistībā ar to norāda, ka vienlīdz liela uzmanība ir jāveltī tam, lai arī mikrouzņēmumiem un individuālajiem uzņēmējiem uzlabotu piekļuvi finansējumam;

6.  mudina MVU uzskatīt visu ES par vietējo tirgu un izmantot vienotā tirgus sniegtās iespējas savu finansējuma vajadzību apmierināšanai; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvas par atbalstu MVU un jaunuzņēmumiem uzlabotā vienotajā tirgū un aicina Komisiju turpināt īpaši MVU piemērotu priekšlikumu izstrādi; uzskata, ka Eiropas jaunuzņēmumu iniciatīvai būtu jāsniedz atbalsts nelieliem inovatīviem uzņēmumiem, palīdzot tiem līdz brīdim, kad tie sāk saimniecisko darbību; šajā saistībā uzsver, cik svarīgi visā Savienībā ir nodrošināt noteikumu un procedūras konverģenci un īstenot Mazās uzņēmējdarbības aktu; aicina Komisiju uzraudzīt Mazās uzņēmējdarbības akta īstenošanu, jo tās palīdzētu uzņēmumiem pārvarēt fiziskus un regulējuma radītus šķēršļus; šajā kontekstā atzīst, ka inovācijas ir svarīgs virzītājspēks ilgtspējīgas izaugsmes un nodarbinātības nodrošināšanai ES un ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš inovatīviem MVU; uzsver, ka ES kohēzijas politika un ES reģionālais fonds varētu būt nozīmīgs MVU finansēšanas avots; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt koordināciju, saskanību un sinerģijas starp Eiropas instrumentiem un MVU atbalsta programmām, piemēram, ES struktūrfondiem un ieguldījumu fondiem; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt visaptverošu pieeju informācijas izplatīšanai par visām ES finansējuma iespējām; mudina dalībvalstis un Komisiju panākt ievērojamu progresu turpmākajā vienkāršošanas jomā, lai padarītu finansējumu MVU pievilcīgāku;

7.  atgādina, ka, lai nodrošinātu piekļuvi finansējumam, būtiska nozīme ir saskaņotākai tiesiskajai un uzņēmējdarbības videi, kas atbalsta laikā veiktus maksājumus komercdarījumos; šajā kontekstā norāda uz finanšu problēmām, kas skar MVU, un neskaidro situāciju, ar kuru saskaras piegādātāji un ko rada lielo uzņēmumu, valsts iestāžu un organizāciju novēlotie maksājumi; aicina Komisiju Maksājumu kavējumu direktīvas pārskatīšanas ietvaros izvērtēt īpašu pasākumu ieviešanu ar mērķi atvieglot maksājumu veikšanu MVU; aicina Komisiju publiskot tās ziņojumu par Maksājumu kavējumu novēršanas direktīvas īstenošanu, kura iesniegšana plānota 2016. gada 16. martā, un vajadzības gadījumā sagatavot jaunus priekšlikumus, lai samazinātu risku pārrobežu maksājumiem un naudas plūsmas traucējumu risku kopumā;

8.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu atsākt darbu pie patiesa Eiropas tirgus izveides mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu jomā, publicējot Zaļo grāmatu par mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumiem (2015. gads); aicina Komisiju veltīt īpašu uzmanību MVU īpatnībām un nodrošināt, lai pārrobežu darbības finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecības jomā uzlabotu MVU piekļuvi finansējumam;

9.  norāda, ka jaunuzņēmumiem un mikrouzņemumiem ir sarežģīti iegūt atbilstīgu finansējumu, kā arī uzzināt un izpildīt normatīvās finanšu prasības, jo īpaši izveides posmā; norāda uz valstu tiesību aktu saskaņotības trūkumu attiecībā uz MVU izveidi; mudina dalībvalstis turpināt centienus samazināt administratīvos šķēršļus un izveidot vienotus kontaktpunktus, kuros uzņēmējiem sniegtu visu informāciju par normatīvajām prasībām; šajā sakarībā mudina dalībvalstis, EIB un valstu attīstību veicinošās bankas sniegt informāciju par finansēšanas iespējām un aizdevumu garantijas sistēmām;

10.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu apzināt nevajadzīgos šķēršļus, kas traucē finanšu nozarei finansēt reālo ekonomiku, jo īpaši MVU, tostarp arī mikrouzņēmumus; uzsver, ka finanšu nozarei viena no vissvarīgākajām iniciatīvām ir iniciatīva saistībā ar labi funkcionējoša Eiropas kapitāla tirgus izveidi; uzsver, ka ir svarīgi vienkāršot vai mainīt noteikumus, kuri izraisījuši nevēlamas sekas MVU vai kavē to attīstību; uzsver, ka likumdošanas vienkāršošanai nevajadzētu novest pie regulatīvo standartu pazemināšanas finanšu jomā, vienlaikus ļaujot vienkāršot tiesību aktus; turklāt uzsver, ka jaunu Komisijas priekšlikumu rezultātā nevajadzētu pieņemt sarežģītākus noteikumus, kas var nelabvēlīgi ietekmēt ieguldījumus; uzskata, ka Eiropas pieejā attiecībā uz finanšu regulējumu un kapitāla tirgu savienību būtu pienācīgi jāņem vērā starptautiskās norises, lai novērstu nevajadzīgas atšķirības un atkārtošanos tiesību aktos un saglabātu Eiropas pievilcību starptautiskajiem ieguldītājiem; uzsver, ka Eiropas ekonomikai ir jābūt pievilcīgai liela apjoma ārvalstu tiešiem ieguldījumiem (ĀTI), tostarp ĀTI jaunos projektos, kas stimulē ne tikai kapitāla tirgus, bet arī privātā kapitāla nozari, kā arī riska kapitālu un ieguldījumus Eiropas rūpniecībā; turklāt uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm vajadzētu pieņemt MVU finansējuma atbalsta stratēģisko plānu, lai veicinātu to internacionalizāciju;

11.  atkārtoti norāda, ka pārskatītiem publiskā iepirkuma un koncesijas līgumu noteikumiem nebūtu jāapgrūtina publiskā iepirkuma tirgus pieejamība MVU un mikrouzņēmumiem;

12.  aicina Komisiju un Padomi pievērst lielāku uzmanību MVU bažām saistībā ar pieprasījumu, atbilstošāk to atspoguļot ieteikumos par eurozonas ekonomikas politiku, konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos un ex post novērtējumos par ieteikumu īstenošanu dalībvalstīs;

Banku aizdevumi MVU

13.  atzīst, ka banku aizdevumi parasti ir svarīgākais ārējais MVU finansējuma avots Savienībā, jo banku piešķirtais finansējums nodrošina vairāk nekā trīs ceturtdaļas no MVU finansējuma Savienībā, kamēr ASV tas veido mazāk nekā pusi, tādējādi padarot MVU ļoti neaizsargātus gadījumos, ka bankas ievieš stingrākus noteikumus attiecībā uz banku aizdevumu izsniegšanu; norāda, ka finanšu krīze veicināja banku finansējuma un banku aizdošanas nosacījumu fragmentāciju; pauž nožēlu, ka dažādās eurozonas valstīs vēl arvien pastāv atšķirīgi kredīta piešķiršanas nosacījumi MVU (kaut gan šīs atšķirības pakāpeniski samazinās), kas atspoguļo arī dažādo riska uztveri un ekonomiskos apstākļus; ņem vērā banku savienības ieguldījumu šīs fragmentācijas novēršanā; aicina dalībvalstis pilnībā īstenot Direktīvu 2004/113/EK un sadarboties ar finanšu nozari saistībā ar to pienākumu nodrošināt MVU pilnīgu un vienlīdzīgu pieeju banku piešķirtiem aizdevumiem; uzsver, ka finansējuma sniegšanā MVU liela un stratēģiska nozīme ir bankām, kuras pārzina konkrēto reģionu un vietējo situāciju, jo tās jau ilgstoši sadarbojas ar minētajiem uzņēmumiem; uzsver, ka labi attīstītu vietējo banku gadījumā tās ir bijušas efektīvas, izsniedzot aizdevumus MVU un novēršot zaudējumus; tāpēc uzsver vietējo banku attīstīšanas nozīmi;

14.  uzsver, ka, lai gan turpinās digitalizācija un rodas jauni finansējuma veidi, MVU piekļuves finansējumam kontekstā ir svarīgi, lai vietējā mērogā būtu pieejamas tradicionālās kredītiestādes, jo īpaši salās un arhipelāgos, kā arī attālos un perifēros reģionos;

15.  aicina bankas uzskatīt visu ES par savu iekšējo tirgu un izmantot vienotā tirgus potenciālu, lai piedāvātu finansējumu MVU, ietverot uzņēmumus, kuru domicils neatrodas dalībvalstī, kurā atrodas attiecīgās finanšu iestādes domicils;

16.  mudina Komisiju izvērtēt iespēju ieviest aizdevumu finansēšanas programmas, kuru ietvaros bankām būtu pieejami ECB līdzekļi, kas būtu paredzēti tikai aizdevumu piešķiršanai MVU; aicina Komisiju izvērtēt iespējas izstrādāt jaunas iniciatīvas ieguldījumu piesaistīšanai;

17.  uzsver valsts un reģionālo attīstību veicinošo banku un iestāžu būtisko ieguldījumu MVU sektora finansēšanā; atgādina par šo banku svarīgo nozīmi ESIF MVU „loga” kontekstā un par darbu, ko tās veic, lai iesaistītu dalībvalstis ESIF projektos; uzskata ESIF par svarīgu MVU nepieciešamā finansējuma avotu; uzskata, ka EIB/EIF būtu jāpastiprina centieni, lai nodrošinātu MVU kompetenci, kas nepieciešama, lai piekļūtu finansējumam un instrumentiem nolūkā veicināt kontaktus ar ieguldītājiem, piemēram, cita starpā Eiropas mecenātu fondu (European Angels Fund); aicina Komisiju novērtēt, kāda ir valsts/reģionālo attīstību veicinošo banku kā MVU ilgtermiņa finansējuma katalizatoru nozīme, un jo īpaši noteikt un izplatīt paraugprakses piemērus un mudināt dalībvalstis, kurās šādas struktūras pašlaik nepastāv, izveidot valsts/reģionālās attīstību veicinošās bankas, pamatojoties uz šādu paraugpraksi; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt iekļaujošu izaugsmi un nodrošināt uzlabotu koordināciju un saskaņošanu starp visām uz MVU vērstajām ES ieguldījumu politikas nostādnēm, tostarp ESIF, ES reģionālajiem fondiem un Eiropas Investīciju fondu (EIF);

18.  atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi arī palielināt banku spēju izsniegt aizdevumus MVU un palielināt to kompetenci aizdot MVU; norāda, ka finansēšana tikai no kapitāla tirgiem nenodrošinās MVU pietiekamu finansējumu un piemērotus finansējuma risinājumus, tostarp saistībā ar MVU piekļuvi kapitālam; norāda, ka kredīta avotu dažādošana nodrošinātu lielāku finanšu nozares stabilitāti;

19.  uzsver, ka spēcīga, stabila un elastīga banku nozare un kapitāla tirgu savienība ir priekšnosacījums, lai palielinātu MVU piekļuvi finansējumam; norāda, ka Kapitāla prasību regula (CRR) un Kapitāla prasību direktīva (CRD IV), un jo īpaši augstāks kapitāla līmenis un kvalitāte ir tieša atbildes reakcija uz krīzi un veido pamatu atjaunotai finanšu nozares stabilitātei; atzinīgi vērtē to, ka Komisija CRD pārskatīšanā par vienu no prioritātēm uzskata aizdevumu izsniegšanu MVU; ņem vērā to, ka Komisija pēta iespējas, kā visas dalībvalstis varētu gūt labumu no vietējām krājaizdevu sabiedrībām, uz kurām neattiecas bankām paredzētie ES kapitāla prasību noteikumi; uzsver, ka ir vajadzīgs piesardzīgs tiesiskais regulējums attiecībā uz krājaizdevu sabiedrībām, nodrošinot gan finanšu stabilitāti, gan iespējas krājaizdevu sabiedrībām sniegt kredītu par konkurētspējīgām likmēm;

20.  norāda uz daudzajām normatīvajām prasībām, kas izvirzītas bankām, un to iespējami negatīvo ietekmi uz aizdevumu izsniegšanu MVU, vienlaikus atgādinot, ka šīs prasības tika ieviestas, reaģējot uz finanšu krīzi; uzsver vajadzību nepieļaut ziņošanas prasību divkāršošanu un vairākus ziņošanas kanālus, un plašākā nozīmē — kredītiestādēm, jo īpaši mazākām bankām, novērstu nevajadzīgu administratīvo slogu; aicina Komisiju sadarbībā ar Eiropas Banku iestādi (EBI) un vienoto uzraudzības mehānismu (VUM) novērtēt bankām noteikto regulatīvo prasību ietekmi uz aizdevumu izsniegšanu MVU;

21.  norāda, ka aizdevumu izsniegšana MVU nebija šīs finanšu krīzes cēlonis; atgādina par abu likumdevēju lēmumu CRR/ CRD IV sistēmā ieviest MVU atbalsta faktoru un to, ka tas bija paredzēts, lai attiecība uz aizdevumu izsniegšanu MVU atstātu spēka prasības, kas atbilstu Bāzeles II nevis Bāzeles III kapitāla sistēmas līmeņiem; uzsver MVU atbalsta faktora nozīmi, lai saglabātu un palielinātu banku aizdevumu izsniegšanu MVU; ņem vērā EBI 2016. gada marta ziņojumu par MVU atbalsta faktoru; pauž bažas par šā faktora atcelšanas iespējami negatīvo ietekmi; atzinīgi vērtē Komisijas nodomu saglabāt šo atbalsta faktoru, rūpīgāk to novērtēt un noskaidrot, vai nevajadzētu paaugstināt noteikto robežlielumu nolūkā vēl vairāk paplašināt MVU piekļuvi banku aizdevumiem; aicina Komisiju izpētīt atbalsta faktora atkārtotu kalibrēšanu, tostarp lielumu un robežlielumu, un iespējamo mijiedarbību ar citām normatīvajām prasībām, kā arī ārējos elementus, piemēram, ģeogrāfisko atrašanās vietu un sociālekonomisko vidi, lai palielinātu šā faktora iedarbību; aicina Komisiju izpētīt iespēju saglabāt šo faktoru pastāvīgi; aicina Bāzeles Banku uzraudzības komiteju (BCBS) atbalstīt MVU atbalsta faktoru un apsvērt iespēju samazināt kapitāla prasības riska darījumiem ar MVU;

22.  uzsver, ka viena no banku galvenajām priekšrocībām ir riska piesardzīga novērtēšana un kvalitatīvas informācijas novērtēšana, it īpaši sarežģītos MVU aizdevumu gadījumos; uzskata, ka banku sektorā būtu vēl vairāk jāstiprina zināšanas un informētība par MVU īpatnībām; uzsver tās kredītinformācijas konfidencialitāti, ko bankas saņem, novērtējot MVU kredītspēju;

23.  atzinīgi vērtē dažādās iniciatīvas, lai uzlabotu standartizētas un pārredzamas MVU kredītinformācijas pieejamību, jo šāda informācija spēj stiprināt ieguldītāju uzticību; tomēr uzsver, ka, pieprasot šādu kredītinformāciju, ir jāievēro proporcionalitātes princips;

24.  uzsver, ka proporcionalitāte ir viens no pamatprincipiem, kas ir saistošs Eiropas iestādēm, Eiropas uzraudzības iestādēm un VUM, izstrādājot un īstenojot regulas, standartus, pamatnostādnes un uzraudzības prakses; aicina Komisiju, vienojoties ar likumdevējiem, sniegt turpmākas norādes Eiropas uzraudzības iestādēm un ECB/VUM par proporcionalitātes principa piemērošanu un mudināt šo principu uzturēt, nepazeminot spēkā esošos regulatīvos standartus, bet dodot iespēju īstenot likumdošanas vienkāršošanu;

25.  uzsver priekšrocības, ko uzņēmējiem sniedz trešās personas garantijas, kas ietvertas aizdevuma nolīgumos; prasa, lai trešās personas garantijas tiktu vairāk ņemtas vērā, veicot kredītreitingu novērtējumu, kā arī saistībā ar prudenciāliem noteikumiem un uzraudzības praksēm;

26.  atgādina, ka kredītiestādēm pēc pieprasījuma jāsniedz MVU paskaidrojums par to reitinga lēmumiem; aicina Komisiju novērtēt šā noteikuma īstenošanu un stiprināt Kapitāla prasību regulas 431. panta 4. punktā izklāstītos noteikumus, kā arī mudināt sniegt atsauksmi MVU; ņem vērā Komisijas organizētās diskusijas ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, lai uzlabotu šādu atsauksmju kvalitāti un atbilstību; norāda, ka šādas atsauksmes varētu būt sākumpunkts, lai rastu informācija avotus un padomus attiecībā uz ar bankām nesaistītu finansējumu;

27.  norāda, ka kredītreitingi ir svarīgs un dažkārt noteicošs elements lēmumu pieņemšanā par ieguldījumiem; vērš uzmanību uz to, ka dažās dalībvalstīs pastāv valsts centrālo banku pārvaldītas iekšējās kredītnovērtējuma sistēmas, lai novērtētu nodrošinājuma atbilstību, un tās sniedz MVU iespēju iegūt savas kredītspējas novērtējumu; aicina Komisiju, ECB un valstu centrālās bankas izpētīt, vai un kā šīs sistēmas iespējams izmantot, lai palīdzētu MVU piekļūt kapitāla tirgiem;

28.  aicina Komisiju un EBI sniegt vairāk norādījumu par pašreizējā pārskatīšanas darbību regulējuma īstenošanu; aicina Komisiju veikt ietekmes novērtējumu pašreizējam iecietības režīmam attiecībā uz ienākumus nenesošiem kredītiem, atgādina, ka ienākumus nenesoši aizdevumi bankas bilancē kavē jaunu aizdevumu izsniegšanu, jo īpaši MVU; uzsver, ka, ieviešot de minimis ierobežojumu attiecībā uz nenozīmīgiem pārkāpumiem, varētu novērst nevajadzīgu un nepamatotu MVU kredītspējas samazināšanu; ņem vērā Bāzeles Banku uzraudzības komitejā notiekošo apspriešanos par nerezultatīvu riska darījumu un iecietības definīciju;

29.  norāda, ka ierobežojumi attiecībā uz banku iepirktām valdības obligācijām vai šo obligāciju svēruma palielināšana varētu palielināt kredīta izmaksas un konkurētspējas atšķirību ES, izņemot gadījumu, ja tas tiek veikts atbilstīgi konkrētiem nosacījumiem;

30.  ņem vērā ECB 2016. gada 10. martā pieņemtos pasākumus un jo īpaši jauno četru mērķtiecīgu ilgtermiņa refinansēšanas operāciju sēriju (TLTRO II), kas stimulēs bankas izsniegt aizdevumus reālajai ekonomikai; uzsver, ka ar monetārās politikas programmām vien nepietiktu, lai stimulētu izaugsmi un ieguldījumus, un ka tās ir jāpapildina ar atbilstošu fiskālo politiku un strukturālām reformām;

31.  uzsver, ka valsts iestādes ir nozīmīga alternatīva privāto banku sektoram, jo arī no tām MVU var gūt finanšu līdzekļus;

32.  aicina Komisiju ņemt vērā proporcionalitāti saistībā ar aizdevumu pirmstermiņa atmaksu ES, piemēram, robežvērtības noteikšanu MVU izmaksu ierobežošanai un labāku pārredzamību līgumos saistībā ar MVU;

Ar bankām nesaistīti MVU finansējuma avoti

33.  aicina dalībvalstis veicināt riska uzņemšanos un kapitāla tirgus kultūru; atkārtoti uzsver, ka MVU izglītošanai finanšu jomā ir ne tikai izšķirīga nozīme, lai palielinātu banku aizdevumus, bet arī lai veicinātu kapitāla tirgus risinājumu izmantošanu un pieņemšanu un mudinātu sievietes un jauniešus veidot un paplašināt savus uzņēmumus, sniedzot iespēju labāk novērtēt izmaksas, ieguvumus un saistītos riskus; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt skaidru finanšu informāciju; mudina dalībvalstis vidusskolas vecāko klašu un augstskolu mācību programmās iekļaut finanšu izglītības un uzņēmējdarbības ētikas pamatprincipus, tādējādi mudinot jauniešus iesaistīties MVU darbībā; aicina dalībvalstis un Komisiju palielināt MVU kompetenci finanšu jomā un uzlabot piekļuvi finanšu pārvaldības prasmēm un zināšanām, kā arī nodrošināt paraugprakses apmaiņu; tomēr norāda, ka šajā kontekstā atbildība gulstas arī uz pašiem MVU;

34.  uzsver priekšrocības, ko MVU sniedz noma, atbrīvojot uzņēmuma kapitālu papildu ieguldījumiem ilgtspējīgā izaugsmē;

35.  norāda, ka kapitāla tirgu savienība ir iespēja novērst trūkumus pašreizējā regulējumā un saskaņot pārrobežu regulējumu; norāda, ka gadījumos, kad banku aizdevumi nenodrošina MVU finanšu un uzņēmējdarbības vajadzības, rodas kapitāla vakuums; norāda, ka līdztekus pašreizējai kapitāla tirgu savienības un banku savienības izveidei ir jāatjauno centieni nodrošināt ES procesu un procedūru konverģenci un novērtēt spēkā esošo finanšu regulējuma sistēmu, jo īpaši tās ietekmi uz MVU un vispārējo makrofinansiālo un makroekonomisko stabilitāti; uzsver, ka šāds novērtējums būtu jāveic, ņemot vērā ieteikumus attiecībā uz ieviesto pasākumu praktiskumu; aicina Komisiju nodrošināt tādu atbilstošu un pielāgotu tiesisko regulējumu MVU paredzētā finansējuma piešķīrējiem, kas tiem nerada pārāk lielu slogu un nodrošina arī ieguldītāju uzticību; uzskata, ka visaptverošā un labi izstrādātā kapitāla tirgu savienībā visiem tirgus dalībniekiem ar vienādām pamatiezīmēm būtu jāpiemēro vienots noteikumu kopums, jānodrošina līdzvērtīga piekļuve finanšu instrumentu vai pakalpojumu kopai, kā arī vienlīdzīga attieksme, ja tie aktīvi darbojas tirgū; atzinīgi vērtē Komisijas kapitāla tirgu savienības rīcības plānu, kura mērķis ir nodrošināt MVU vienkāršāku piekļuvi dažādām finansējuma iespējām; uzsver, ka uz bankām un uz kapitālu pamatotiem finansējuma modeļiem vajadzētu būt savstarpēji papildinošiem;

36.  atgādina, ka piekļuve kapitāla tirgiem, piemēram piesaistītā un pašu kapitāla tirgos rada MVU ievērojamas izmaksas; uzsver, ka jāizstrādā samērīgs regulējums, kurā MVU būtu izvirzītas vienkāršākas un vieglāk izpildāmas informācijas atspoguļošanas un iekļaušanai biržas sarakstos izpildāmās prasības, lai novērstu dublēšanos un samazinātu to piekļuves izmaksas kapitāla tirgiem, tomēr neapdraudot ieguldītāju aizsardzību vai sistēmisko finanšu stabilitāti; norāda, ka pašlaik apspriestajā Komisijas priekšlikumā par jaunu prospektu regulu ir iekļauts minimālās informācijas sniegšanas režīms attiecībā uz MVU; norāda, ka regulējumam nevajadzētu radīt pārāk augstus šķēršļus, pārejot no vienas lieluma kategorijas citā vai, piemēram, no biržu sarakstos iekļautajiem uzņēmumiem uz pārējiem; tādējādi uzskata, ka priekšroka būtu dodama pakāpeniskai pieejai, pakāpeniski nosakot stingrākas regulatīvās prasības; šajā saistībā norāda uz FITD II paredzētajiem MVU izaugsmes tirgiem un prasa nekavējoties ieviest šo instrumentu;

37.  uzsver, ka saistībā ar MVU finansējumu bankām, ieguldītājiem, uzraudzības iestādēm un citām ieinteresētajām personām ir svarīga attiecīgās informācijas pārredzamība, standartizācija un publiskā pieejamība, lai apzinātu riska profilu un pieņemtu pārdomātus lēmumus, kā arī samazinātu finansējuma izmaksas; uzskata, ka šī mērķa īstenošanā varētu būt lietderīga Eiropas datu bāzes izveide informācijas apkopošanai par MVU uzņēmējdarbības stratēģijām un finansējuma vajadzībām, kurā tie varētu brīvprātīgi ievadīt savus datus un tos atjaunināt; aicina Komisiju izvērtēt vienota MVU identifikācijas numura ieviešanu; vērš uzmanību uz to struktūru piedāvātajām iespējām, kas apvieno bankas un ārpusbanku dalībniekus, lai sniegtu atbalstu MVU; atzinīgi vērtē Komisijas MVU informēšanas stratēģiju, jo īpaši to, ka katrā dalībvalstī tiek noteiktas visatbilstīgākās atbalsta un padomdevēju jaudas MVU, kuri meklē alternatīvu finansējumu, un veicināta paraugprakses izplatīšana ES līmenī, kā arī pētītas iespējas atbalsta sniegšanai Eiropas informācijas sistēmām, kurās MVU tiek sameklēti atbilstīgi alternatīva finansējuma sniedzēji un otrādi;

38.  atgādina, ka grāmatvedības standarti ir svarīgi, jo tie nosaka, kā uzraudzītājiem un ieguldītājiem tiek sniegta informācija, jo uzņēmumiem piemērotais administratīvais slogs mainās atkarībā no piemērojamajiem grāmatvedības standartiem; ņem vērā notiekošās diskusijas par īpašu vienotu MVU grāmatvedības standartu izstrādes lietderību un gaida turpmāko šim jautājumam veltīto analīzi;

39.  uzsver iespējas, ko sniedz jaunas inovatīvas finanšu tehnoloģijas (FinTech), lai MVU saistītu ar iespējamajiem ieguldītājiem un otrādi; aicina Komisiju veicināt FinTech iniciatīvu attīstību un izpētīt iespējamos riskus un nepieciešamību nodrošināt atbilstīgu saskaņotu ES tiesisko regulējumu, nekavējot inovāciju;

40.  uzsver, ka inovācija jāveicina, izmantojot aizdevumu platformas; mudina bankas uzskatīt šādu inovatīvu tehnoloģiju izmantošanu par iespēju; uzsver, ka alternatīvi finansējuma avoti ir risinājums jaunuzņēmumiem, sievietēm uzņēmējām un jo īpaši inovatīviem MVU; aicina Komisiju izpētīt nepieciešamību izveidot saskaņotu ES alternatīvu finansēšanas avotu sistēmu un izpētīt tās potenciālu, lai ES palielinātu šāda finansējuma veida pieejamību MVU; atgādina, ka, lai šī sistēma būtu efektīva, gan MVU, gan aizdevējam ir pilnībā jāapzinās ar šo finansējuma mehānismu saistītie riski/iespējas; norāda, ka dalībvalstīs spēkā esošie tiesību akti un noteikumi attiecībā uz kolektīvo finansēšanu ievērojami atšķiras, un nešķiet, ka tie būtu veicinājuši pārrobežu darbības; atzinīgi vērtē Komisijas veikto spēkā esošā kolektīvās finansēšanas regulējuma novērtējumu; atbalsta īstenoto pieeju attiecībā uz tirgus nepārtrauktu uzraudzību un likumdošanas norišu uzraudzību, kā arī to, lai veicinātu regulatīvo pieeju ciešāku saskaņošanu, apmainoties ar paraugpraksi un veicinot pārrobežu ieguldījumus; vienlaikus atgādina, ka nevajadzētu izstrādāt pārmērīgu regulējumu kolektīvās finansēšanas un vienādranga aizdevumu jomā, jo tas varētu kavēt to attīstību; aicina Komisiju atbalstīt jaunas platformas privātai pašu kapitāla finansēšanai, piemēram, mezazīnkapitālu un komerceņģeļus; aicina Komisiju iedrošināt privātpersonas piešķirt drošus aizdevumus uzņēmumiem, izmantojot vienādranga aizdevumus vai mazo ieguldītāju obligācijas; uzsver, ka ir jānodrošina, lai šīs jaunās finansējuma formas pilnībā atbilstu attiecīgajiem tiesību aktiem nodokļu un finanšu jomā, tādējādi nekļūstot par rīku, lai izvairītos no nodokļu nomaksas vai radītu finanšu nepārskatāmību; saistībā ar to uzsver vajadzību pārskatīt spēkā esošo tiesisko regulējumu;

41.  ņem vērā Komisijas priekšlikumus par regulējumu attiecībā uz vienkāršu, pārredzamu un standartizētu vērtspapīrošanu un par prudenciālo prasību noteikšanu bankām; norāda, ka saistībā ar MVU vērtspapīrošanu ir iespējami gan riski, gan ieguvumi; norāda uz šo priekšlikumu iespējamo ietekmi uz banku aizdevumiem un ieguldījumiem MVU; uzsver pārredzamības nepieciešamību attiecībā uz pastāvošajiem riskiem un nepieciešamību uzlabot finanšu sistēmas stabilitāti;

42.  norāda, ka valstu tiesiskā regulējuma neviendabīgums attiecībā uz maksātnespēju un ar to saistītā tiesiskā nenoteiktība ir viens no šķēršļiem pārrobežu ieguldījumu veikšanai MVU un jaunuzņēmumos; uzskata, ka vienkāršoti un saskaņoti noteikumi šajā jomā palīdzētu jaunuzņēmumiem, mikrouzņēmumiem un MVU un uzlabotu ES uzņēmējdarbības vidi; tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu risināt šo problēmu, izstrādājot tiesību aktu priekšlikumu, kā norādīts kapitāla tirgu savienības rīcības plānā, un gaida šo turpmāko priekšlikumu; uzskata, ka Komisijai vajadzētu apsvērt dažādus ES maksātnespējas regulējuma variantus un sniegt ieteikumus dalībvalstīm, lai tā varētu pieņemt vai īstenot tiesisko regulējumu efektīviem un pārredzamiem maksātnespējas režīmiem un savlaicīga pārstrukturēšanas procesa nodrošināšanai, kā arī novērst MVU piemēroto administratīvo un regulatīvo slogu saskaņā ar konkrētām valstīm adresētiem ieteikumiem;

43.  uzsver riska kapitāla un riska kapitāla finansējuma potenciālu, jo īpaši attiecībā uz biržas sarakstos neiekļautajiem jaunuzņēmumiem un inovatīviem MVU; norāda, ka šie tirgi ES nav pietiekami attīstīti; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu pārskatīt tiesību aktus attiecībā uz Eiropas riska kapitāla fondu (EuVECA) un Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fondu (ESUF); turklāt uzsver, ka Komisijai ir steidzami jārisina dalībvalstīs vērojamā sadrumstalotības problēma visā Eiropas ieguldījumu fondu nozarē;

44.  uzsver uzņēmumu ienākuma nodokļa un ienākumu nodokļa struktūras, kā arī iespējamu nodokļu atvieglojumu ietekmi uz MVU iekšējās finansēšanas spēju; vērš uzmanību uz to, ka daudzās dalībvalstīs nodokļu uzlikšana MVU un dažiem starpvalstu uzņēmumiem krasi atšķiras, tādējādi negatīvi ietekmējot MVU konkurētspēju un ievērojami samazinot efektivitāti MVU finansēšanai no dažādiem avotiem; norāda, ka dažu starptautisku uzņēmumu īstenotu negodīgu nodokļu prakšu dēļ MVU tiek piemēroti par 30 % lielāki nodokļi nekā tad, ja nodokļu prakses būtu godīgas, un tas attiecīgi ietekmē MVU iekšējo finansēšanas spēju; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas pasākumu kopumu nodokļu apiešanas novēršanai, kura mērķis ir panākt vienkāršāku, efektīvāku un godīgāku nodokļu sistēmu ES; norāda, ka dalībvalstīm vajadzētu censties nodrošināt godīgu, efektīvu un pārredzamu nodokļu sistēmu, kas piesaista finansējumu un ieguldījumus, lai radītu labākas MVU izveides un izaugsmes iespējas; uzsver vajadzību ieviest MVU piemērojamus atbrīvojumus finanšu jomā, jo īpaši to sākotnējā pastāvēšanas posmā, lai sniegtu tiem iespēju nodrošināties ar pietiekamu līdzekļu apjomu turpmākajiem dzīves cikla posmiem; uzsver, ka ir vajadzīga nodokļu politika, kas samazina vispārējo nodokļu slogu un paredz zemākus nodokļus strādājošajiem un uzņēmumiem; uzsver, cik svarīgi ir risināt jautājumu par nodokļu radīta stimula izvēlēties aizņēmuma finansējumu dalībfinansēšanas vietā;

45.  norāda, ka tiešais valsts atbalsts, kas nekropļo konkurences sniegtos ieguvumus, dažkārt ir vajadzīgs, lai nodrošinātu jaunuzņēmumiem, mikrouzņēmumiem un MVU vajadzīgos līdzekļus, jo īpaši gadījumos, kad sociālekonomiskie apstākļi liedz piekļuvi citam finansējuma avotam; uzsver pārredzamības nozīmi saistībā ar valsts shēmām un valsts atbalsta ieguldījumu veikšanu MVU, kā arī jaunu iestāžu izveidi finansējuma piešķiršanai un ieguldījumiem;

46.  mudina dalībvalstis izvērtēt un pamatoties uz 1934. gadā Šveicē izveidotās WIR pieredzi, kuras pamatā ir kredīta klīringa asociācija starp MVU, ņemot vērā apstākli, ka stingrāku kreditēšanas nosacījumu vai likviditātes krīzes situācijās WIR sekmīgi darbojas kā makroekonomisks stabilizators;

47.  aicina Komisiju iesniegt Eiropas Parlamentam gada ziņojumu, aprakstot situāciju iniciatīvu īstenošanas jomā un to ietekmi uz MVU piekļuves uzlabošanu finansējumam Eiropā; aicina Komisiju iekļaut savu stratēģiskās virzības novērtējumu un attiecīgā gadījumā arī ieteicamās izmaiņas;

48.  aicina Komisiju veikt spēkā esošo instrumentu, piemēram, struktūrfondu, un citu attiecīgo programmu revīziju saistībā ar to nodrošinātā finanšu atbalsta MVU piemērotību, ņemot vēra noteiktos mērķus un attiecīgā gadījumā to darbības rezultātus, mazinot krīzes ietekmes uz MVU;

49.  atzīst, ka kultūras un radošajā nozarē pārstāvētajiem mikrouzņēmumiem un MVU ir aizvien lielākas vajadzības tādās jomās kā ieguldījumi, izaugsme, inovācija un nodarbinātība, kā arī šiem uzņēmumiem ir būtiska loma kultūras un valodu daudzveidības saglabāšanā un popularizēšanā;

50.  uzsver, ka pēc Komisijas “Apsekojuma par finansējuma pieejamību kultūras un radošajā nozarē” rezultātu publicēšanas 2013. gada oktobrī tika konstatēts, ka kultūras un radošās nozares uzņēmumiem ir milzīgas grūtības piekļūt kredītiem un ka trūkstošā finansējuma apmērs ir no EUR 8 miljardiem līdz EUR 13,3 miljardiem;

51.  uzsver, ka saskaņā ar Eurostat datiem 2014. gadā kultūras un radošajā nozarē tika nodarbināti 2,9 % ES darbaspēka, t. i., 6,3 miljoni cilvēku, un šis rādītājs ir salīdzināms ar banku un apdrošināšanas nozarē nodarbināto personu skaitu; turklāt uzsver, ka kultūras un radošās nozares īpatsvars Eiropas ekonomikā ir gandrīz 4,5 %, šajā nozarē darbojas ap 1,4 miljoniem mazo un vidējo uzņēmumu, radot un izplatot kultūras un radošo saturu visā Eiropā, un ka kultūras un radošajā nozarē nodarbinātība pastāvīgi ir pieaugusi kopš 2008. gada, un līdz ar to šī ir viena no visstraujāk augošajām Eiropas ekonomikas nozarēm, kas rada apmēram 4,2 % no ES IKP;

52.  atzīst, ka kultūra un inovācija ir izšķirīgi faktori, kas reģioniem palīdz piesaistīt ieguldījumus; uzsver — pastāv visai maza iespējamība, ka kultūras un radošajā nozarē tiks izmantoti ārzonu pakalpojumi, jo šajā jomā ir vajadzīgas īpašas kultūras un vēstures zināšanas, un līdz ar to tiek saglabātas daudzas ar tradicionālo mākslu un amatniecību saistītās darbvietas; uzsver, cik būtiski ir atbalstīt MVU, kas strādā mazākumtautību vai retāk lietotās valodās, jo tādējādi tiem aizsargāta un veicināta Eiropas kultūras un valodu daudzveidība, kā arī ir svarīgi atbalstīt jauniešu ierosinātus jaunuzņēmumu projektus, kas saistīti ar kultūras mantojumu un tā aizsardzību;

53.  uzsver, ka kultūras un radošās nozares padziļināta popularizēšana un ieguldīšana tajā sekmēs darbvietu radīšanu un palīdzēs apkarot jauniešu bezdarbu, ņemot vērā, ka ļoti daudz jauniešu studē šajā jomā; atzīmē, ka saskaņā ar nesen veiktu pētījumu kultūras un radošajā nozarē strādā vairāk 15–29 gadus vecu cilvēku nekā jebkurā citā ekonomikas nozarē (19,1 % no kopējā kultūras un radošajā nozarē nodarbināto skaita salīdzinājumā ar 18,6 % pārējās ekonomikas nozarēs)(19); mudina dalībvalstis veicināt kultūras un radošo prasmju apguvi un izveidot uzņēmējdarbības prasmju uzlabošanas tīklus, iesaistot tajos izglītības un apmācības sistēmas, radošus uzņēmumus un kultūras un mākslas iestādes, nolūkā attīstīt starpnozaru pieeju; mudina ES un dalībvalstis popularizēt risinājumus, ar ko iedrošinātu talanta un spēju izkopšanu kultūras un radošajā nozarē, piešķirot, piemēram, inovatīvas un elastīgas subsīdijas radošuma un inovācijas atbalstam un talanta izkopšanai;

54.  norāda, ka saskaņā ar Komisijas 2013. gada apsekojumu kultūras un radošajā nozarē pastāv ļoti specifiski šķēršļi finansējuma saņemšanai, proti, šajā nozarē ir grūtāk piesaistīt kapitālu un ieguldījumus, jo pieejamā datubāze ir ierobežota, trūkst tūlītēji pieejamas informācijas par finansējuma avotiem, trūkst uzņēmējdarbības prasmju, pastāv atkarība no publiskām ieguldījumu shēmām un nav pietiekami apjomīgas informācijas dēļ tā, ka ir sarežģīti novērtēt riskus un nemateriālo īpašumu, tādu kā intelektuālā īpašuma tiesības;

55.  tāpēc uzsver, ka nolūkā uzlabot finansējuma pieejamību kultūras un radošajā nozarē ir vajadzīgi speciāli šai nozarei izstrādāti risinājumi, ar ko nodrošinātu finansējuma pieejamību, proti, ir jāuzlabo zināšanas par to, kā novērtēt īpašos riskus, ko rada materiālā nodrošinājuma nepietiekamība, atkarība no nemateriāliem aktīviem un tirgus pieprasījuma nenoteiktība digitālu pārmaiņu laikmetā; atzīmē, ka šādas zināšanas ir vajadzīgas gan mikrouzņēmumiem un MVU, gan finanšu iestādēm; uzsver, ka par nodrošinājumu var uzskatīt intelektuālā īpašuma tiesības; uzsver, cik būtiski ir Eiropas Savienībā leģislatīvo regulējumu saskaņot ar noteikumiem par nodokļiem un intelektuālo īpašumu, jo tādējādi vieglāk varētu piesaistīt ieguldījumus un finansējumu MVU, kas darbojas kultūras un radošajā nozarē;

56.  atzinīgi vērtē to, ka — lai arī novēloti — ir sākta programmas “Radošā Eiropa” garantiju mehānisma īstenošana, jo tas ir viens no būtiskākajiem instrumentiem, ar ko risināt samilzušo vajadzību pēc piekļuves aizdevumiem, lai finansētu inovatīvus un ilgtspējīgus projektus kultūras un radošajā nozarē, kas ietvertu mikrouzņēmumus, MVU, mazākas bezpeļņas apvienības un NVO, kā arī šis mehānisms ir viens no galvenajiem veidiem, kā radošajiem cilvēkiem garantēt nepieciešamo taisnīgo atalgojumu; atzinīgi vērtē integrētās apmācības shēmas iniciatīvu, ko garantiju mehānisms piedāvā baņķieriem un finanšu starpniekiem; stingri iesaka nepieciešamos pasākumus ieviest 2016. gada laikā, kā tas sākotnēji paredzēts Komisijas priekšlikumā; atgādina, ka saskaņā ar Komisijas ex-ante aplēsēm finansējuma iztrūkums varētu pārsniegt EUR 1 miljardu gadā un ka šo iztrūkumu veido zaudēto ieguldījumu summa, jo uzņēmumiem ar stabilām uzņēmējdarbības stratēģijām un labiem riska profiliem aizdevumu vai nu atsaka, vai arī šie uzņēmumi aizdevumu neprasa, jo tiem trūkst nodrošinājuma aktīvu;

57.  atzinīgi vērtē dalībvalstu ekspertu grupas publicēto jauno ziņojumu par finansējuma pieejamību kultūras un radošajā nozarē, kas sagatavots saskaņā ar atvērto koordinācijas metodi, un uzver, ka Komisijai ir jāīsteno ziņojumā izklāstītie ieteikumi, lai radītu efektīvākus un inovatīvākus instrumentus, kā arī sekmētu finansējuma pieejamību;

o
o   o

58.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 24, 22.1.2016., 2. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0069. (3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0200. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0063. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0268. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0408. (7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0004. (8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0006. (9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0290. (10) http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-//EP//TEXT+CRE+20160413+ITEM-024+DOC+XML+V0//LV (11) OV C 19, 22.1.2014., 4. lpp. (12) OV L 48, 23.2.2011., 1. lpp. (13) OV L 124, 20.5.2003., 36. lpp. (14) https://www.ecb.europa.eu/pub/pdf/other/art2_mb201407_pp79-97en.pdf. (15) EBA/OP/2016/04, 23.03.2016. (16) Komisijas gada ziņojums par Eiropas MVU 2014./2015. gadā. (17) ECB apsekojums par uzņēmumu piekļuvi finansējumam eurozonā — 2015. gada aprīlis–septembris. (18) ECB apsekojums par uzņēmumu piekļuvi finansējumam eurozonā — 2015. gada aprīlis–septembris. (19) Cultural Times — The first global map of cultural and creative industries, 2015. gada decembris.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 15. septembra rezolūcija par labākajiem veidiem, kā izmantot mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) darbvietu radīšanas potenciālu (2015/2320(INI))

P8_TA(2016)0359 A8-0248/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un it īpaši tā 173. un 49. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020: stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Mazās uzņēmējdarbības aktu (COM(2008)0394),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par ES tiesību aktu normatīvo atbilstību (COM(2013)0685),

–  ņemot vērā Komisijas rīcības plānu uzņēmējdarbības jomā 2020. gadam,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Rīcības plāns, lai uzlabotu MVU piekļuvi finansējumam” (COM(2011)0870),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darbvietām” (COM(2012)0173),

–  ņemot vērā Eiropas investīciju plānu,

–  ņemot vērā 2012. gada 14. jūnija rezolūciju par virzību uz ekonomikas atlabšanu, radot daudz jaunu darbvietu(1),

–  ņemot vērā 2013. gada 5. februāra rezolūciju par finansējuma pieejamības uzlabošanu maziem un vidējiem uzņēmumiem(2),

–  ņemot vērā 2014. gada 15. aprīļa rezolūciju par veidiem, kādos Eiropas Savienība var palīdzēt veidot labvēlīgu vidi uzņēmumiem, uzņēmējdarbībai un jaunu uzņēmumu veidošanai, lai radītu darbvietas(3),

–  ņemot vērā Direktīvu par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos (Direktīva 2011/7/EU),

–  ņemot vērā ES Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmu (EaSI),

–  ņemot vērā ES pētniecības un inovācijas programmu „Apvārsnis 2020”,

–  ņemot vērā ES uzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspējas programmu (COSME),

–  ņemot vērā 2014. gada 17. aprīļa rezolūciju par „TOP TEN” apspriešanos un ES regulējuma sloga atvieglošanu MVU(4),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu „Regulatīvā sloga mazināšana MVU: ES regulējuma pielāgošana mikrouzņēmumu vajadzībām” (COM(2011)0803),

–  ņemot vērā Komisijas gada ziņojumu par Eiropas MVU 2013. un 2014. gadā „Daļēja un trausla atlabšana”,

–  ņemot vērā Eurofond 2013. gada janvāra ziņojumu „Radīti globālai darbībai: darbvietu radīšanas iespējas jaunos starptautiskos uzņēmumos”,

–  ņemot vērā Eurofond 2013. gada ziņojumu „Valsts politika un atbalsts mazo un vidējo uzņēmumu pārstrukturēšanai”,

–  ņemot vērā Eurofond 2016. gada ziņojumu „Eiropas Uzņēmumu pārstrukturēšanas uzraudzības centra (ERM) 2015. gada ziņojums: darbvietu radīšana MVU”,

–  ņemot vērā Eurofond 2012. gada ziņojumu „Publiskie pasākumi, lai atbalstītu pašnodarbinātību un darbvietu radīšanu individuālos uzņēmumos un mikrouzņēmumos”,

–  ņemot vērā Eurofond 2011. gada ziņojumu „MVU krīzes situācijā: nodarbinātība, rūpnieciskie sakari un vietējā partnerība”,

–  ņemot vērā Eurofond 2011. gada ziņojumu „Darbinieku pārstāvība uzņēmuma līmenī Eiropā”,

–  ņemot vērā Eurofond 2014. gada ziņojumu „Sociālais dialogs mikrouzņēmumos un mazajos uzņēmumos”,

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas 2015. gada apsekojumu par finansējuma pieejamību uzņēmumiem (SAFE),

–  ņemot vērā Komisijas gada ziņojumu par Eiropas MVU 2014. un 2015. gadā „MVU atsāk pieņemt darbā”,

–  ņemot vērā 2015. gada 10. septembra rezolūciju par konkurētspējīga ES darba tirgus izveidi 21. gadsimtā: prasmju un kvalifikāciju saskaņošana ar pieprasījumu un darba iespējām, lai atgūtos no krīzes(5),

–  ņemot vērā 2015. gada 8. jūlija rezolūciju par videi nekaitīgas nodarbinātības iniciatīvu — darbvietu izveides potenciāla izmantošana zaļajā ekonomikā(6),

–  ņemot vērā 2012. gada 23. oktobra rezolūciju par mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) — konkurētspēju un uzņēmējdarbības iespējām(7),

–  ņemot vērā Komisijas Ieteikumu 2003/361/EK par mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu definīciju,

–  ņemot vērā Eirobarometra 2015. gada apsekojumu „Mazo un vidējo uzņēmumu internacionalizācija”,

–  ņemot vērā ESAO 2015. gada pētījumu „MVU un uzņēmēju finansēšana 2015. gadā: ESAO rezultātu apkopojums”,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, kā arī Budžeta komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A8-0248/2016),

A.  tā kā MVU (2014. gadā ES 28 dalībvalstīs darbojās 22,3 miljoni(8) MVU) rada vairāk darbvietu nekā citi privātā sektora uzņēmumi, nodrošinot aptuveni divas trešdaļas no visām privātā sektora darbvietām ES, un tā kā uzņēmēji un MVU būtiski veicina ES sociāli ekonomisko izaugsmi un attīstību; norāda, ka MVU atbalstīšana palīdz Eiropā apkarot bezdarbu, tostarp jauniešu bezdarbu, kura līmenis ir sasniedzis attiecīgi 8,9 % un 19,4 %(9); tā kā bezdarbnieku skaits — aptuveni 23 miljoni 2015. gadā — joprojām ir vēsturiski liels;

B.  tā kā 2014. gadā MVU būtiski veicināja nodarbinātības pieaugumu — līdz pat 71 % nefinanšu uzņēmējdarbības ekonomikā;

C.  tā kā darbvietu radīšanu mazajos un vidējos uzņēmumos ietekmē vairāki iekšēji un ārēji faktori un tā kā ārējo faktoru vidū būtiski nosacījumi ir saprātīga konkurence (tostarp no daudznacionālu korporāciju un ēnu ekonomikas puses), administratīvais slogs un vispārējās ražošanas izmaksas, kā arī finansējuma un kvalificētu darbinieku pieejamība;

D.  tā kā nesens Eurofound pētījums rāda, ka MVU, kas tiecas radīt darbvietas, bieži vien ir jauni, inovatīvi, starptautiski aktīvi, atrodas pilsētās, tos vada prasmīgi vadītāji, un tiem ir vispusīgas izaugsmes un investīciju stratēģijas;

E.  tā kā MVU ir būtiska loma ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas stiprināšanā, turklāt tie veicina gudrāku, ilgtspējīgāku un integrējošāku izaugsmi; tā kā MVU sektoram ir liela nozīme reģionālā līmenī un it īpaši lauku apvidos;

F.  tā kā, neraugoties uz to, ka 90 % pasaules izaugsmes notiek ārpus ES, tikai 13 % MVU ir veikuši starptautiska līmeņa uzņēmējdarbību ārpus ES;

G.  tā kā MVU raksturojošās iezīmes, proti, to lielums un ietekme uz valsts ekonomiku, dažādās ES dalībvalstīs atšķiras; tā kā šādām atšķirībām ir vēsturisks pamatojums;

H.  tā kā ES pastāv prasmju trūkums un to atšķirības, kā arī kvalificēta darbaspēka plūsma galvenokārt no dalībvalstīm, kas ES pievienojās pēc 2004. gada, un no eurozonas krīzes valstīm uz citām dalībvalstīm, radot perifērus reģionus, kuros intelektuālā darbaspēka emigrācijas dēļ trūkst kvalificētu darbinieku;

I.  tā kā, neraugoties uz iekšējā tirgus noteikumiem, Eiropas Savienībā joprojām pastāv būtiskas atšķirības MVU tiesiskā regulējuma ziņā, it īpaši attiecībā uz turpmāko regulējuma izmaiņu noteiktību un regulējuma juridisko kvalitāti vispār;

J.  tā kā MVU pārstāvji norāda uz augstajām darbaspēka izmaksām kā uz vienu no galvenajiem faktoriem, kas ierobežo darbvietu radīšanu, un cer, ka šīs izmaksas samazināsies, un tā kā visaugstākās darbaspēka izmaksas tika konstatētas pārmērīgi regulētās un birokratizētās sistēmās;

K.  tā kā MVU ir mazāki un tāpēc ievērot regulatīvos standartus tiem ir grūtāk nekā lieliem uzņēmumiem;

L.  tā kā MVU darbinieku pārstāvība un sociālais dialogs nav tik plaši izplatīts kā lielākos uzņēmumos un tā kā dažās valstīs arodbiedrības par prioritāti ir noteikušas centienus palielināt darbinieku pārstāvību MVU, piemēram, cenšoties mudināt MVU izveidot darba padomes(10);

M.  tā kā sociālā un solidārā ekonomika nodrošina darbvietas vairāk nekā 14 miljoniem cilvēku, proti, aptuveni 6,5 % no ES darba ņēmējiem; tā kā Eiropas Savienībā ir 2 miljoni sociālās un solidārās ekonomikas uzņēmumu, kas veido 10 % no Savienības uzņēmumiem; tā kā ekonomikas krīzes laikā sociālie uzņēmumi apliecināja savu noturīgumu;

N.  tā kā MVU ir noturīgāki pret ekonomikas krīzi darbvietu zaudēšanas ziņā un tā kā it īpaši rūpniecības un pakalpojumu nozares kooperatīvi kopš 2008. gada krīzes ir parādījuši lielāku noturīgumu nekā citi uzņēmumi tajās pašās nozarēs;

O.  tā kā uzņēmumu nodošana darbiniekiem, izveidojot kooperatīvus, ir veiksmīgs uzņēmumu nodošanas veids, par ko liecina augstie šādu uzņēmumu izdzīvošanas rādītāji(11);

P.  tā kā pārāk daudz darbvietu netiek aizpildītas tāpēc, ka ir zema darbaspēka mobilitāte un dažas izglītības un apmācības sistēmas neatbilst mūsdienu darba tirgus realitātei;

Q.  tā kā ekonomikas lejupslīdes laikā zaļā ekonomika bija viens no galvenajiem darbvietu neto radītājiem Eiropā un tā kā MVU, kuriem ir ilgtermiņa plāns attiecībā uz darbību zaļajā ekonomikā, rada darbvietas, kas ir noturīgākas pret pašreizējiem globalizētās ekonomikas ārējiem faktoriem(12);

R.  tā kā kopumā ir grūti atrast datus par līgumattiecībām un darba organizāciju MVU;

S.  tā kā saskaņā ar Eurofound sniegto informāciju daudzās valstīs darba apstākļi, tostarp darba laiks, MVU nereti ir elastīgāki un mazāk formāli organizēti nekā lielākos uzņēmumos; tā kā krīzes sākotnējā ietekme, šķiet, ir palielinājusi iekšējo elastību, jo uzņēmumi attiecībā uz savu organizāciju cenšas tikt galā ar mainīgajiem ārējiem apstākļiem un pieprasījumu;

T.  tā kā Eiropas Centrālā banka (ECB) apgalvo, ka valsts parāda krīze palielināja banku finansēšanas izmaksas eurozonas krīzes valstīs un ka šīs izmaksas pēc tam tika novirzītas uz MVU, nosakot tiem augstākus aizdevuma procentus vai piešķirot mazākus aizdevumus;

U.  tā kā ES budžets būtu jāizmanto, lai veicinātu kvalitatīvu un kvalificētu ilgtermiņa nodarbinātību un MVU potenciālu radīt pienācīgas un ilgtspējīgas darbvietas;

V.  tā kā finansējuma pieejamība joprojām ir viens no galvenajiem šķēršļiem MVU dibināšanai un izaugsmei, it īpaši sociālās ekonomikas uzņēmumu gadījumā, cita starpā ņemot vērā to, ka visā Savienībā trūkst pietiekami diversificēta visā uzņēmuma izaugsmes laikā nepieciešamo vērtspapīru kapitāla instrumentu un riska kapitāla klāsta;

W.  tā kā vēsturisku iemeslu dēļ dažu valstu sabiedrībā pastāv samērā negatīva attieksme pret uzņēmējiem, kura dažos gadījumos atspoguļojas valdības diskriminējošā attieksmē pret MVU sektoru salīdzinājumā, piemēram, ar labvēlīgāko vidi, kas šajās valstīs tiek nodrošināta ārvalstu investīcijām, it īpaši daudznacionālām korporācijām;

X.  tā kā nevienlīdzīgos konkurences apstākļus starp daudznacionālām korporācijām un MVU rada arī peļņas pārvietošana uz valstīm, kas tiek uzskatītas par nodokļu oāzēm;

Y.  tā kā Komisijas pētījumi nesniedz detalizētu izvērtējumu attiecībā uz gaidāmās transatlantiskās tirdzniecības un ieguldījumu partnerības (TTIP) iespējamo ietekmi uz MVU dažādās dalībvalstīs,

Darbvietu radīšanas potenciāls un kvalificēts darbaspēks

1.  atgādina, ka gandrīz 99 % Eiropas uzņēmumu ir MVU, kas līdz ar to ir ES ekonomikas pamats;

2.  uzskata — lai nodrošinātu labākus apstākļus kvalitatīvu darbvietu radīšanai MVU sektorā, dalībvalstīm un Komisijai ir jāatrisina šādas problēmas (kuru apmērs dažādās dalībvalstīs un reģionos ir atšķirīgs): prasmju trūkums, nākotnē nepieciešamo prasmju nepietiekama izvērtēšana, intelektuālā darbaspēka emigrācija, nevajadzīgais regulatīvais slogs un regulatīvā nenoteiktība visās jomās, nepietiekamais dialogs starp darba tirgus dalībniekiem, finansējuma un publiskā iepirkuma ierobežotā pieejamība, vājā inovētspēja un jauno tehnoloģiju sliktā pieejamība, nepietiekamā MVU atbalstīšana ar publisku investīciju politikas palīdzību, ēnu ekonomika un krāpšana, kā arī daudznacionālo korporāciju privileģētais stāvoklis;

3.  uzskata, ka minēto strukturālo problēmu atrisināšana cita starpā nodrošinātu godīgāku konkurenci un sociālo iemaksu un nodokļu bāzes paplašināšanu, aptverot lielāku skaitu uzņēmumu, un līdz ar to dotu dalībvalstīm iespēju finansēt nodarbinātību veicinošas politikas nostādnes, it īpaši attiecībā uz MVU, un nodrošinātu godīgu konkurenci starp dalībvalstīm un godīgākus tirgus apstākļus;

4.  uzsver nepieciešamību pēc tādas regulatīvās vides, kas sekmē investīcijas un vienlaikus veicina ilgtspējīgu izaugsmi un kvalitatīvu darbvietu radīšanu;

5.  norāda, ka cita starpā darbaspēka izmaksas kā neatņemama uzņēmējdarbības daļa ietekmē MVU darbvietu radīšanas potenciālu un var ietekmēt konkurētspēju; šajā sakarā uzsver, ka nodokļu slogs būtu no darbaspēka jāpārnes uz citiem nodokļu ieņēmumu avotiem — kas mazāk kaitē nodarbinātībai un izaugsmei —, vienlaikus nodrošinot atbilstošu sociālo aizsardzību;

6.  uzsver, ka ir jāpanāk augsts darbinieku aizsardzības līmenis un ka bezdarba līmeņa pazemināšanas nolūkā nevajadzētu samazināt darbaspēka izmaksas, pazeminot darba ņēmēju aizsardzību; turklāt brīdina, ka darbinieku algas un tiesību mazināšana varētu izraisīt kvalificēta darbaspēka aizplūšanu un ka tā apdraud darbvietu drošību, pakļaujot MVU kvalificētu darbinieku trūkuma riskam un vienlaikus Eiropā radot nestabilitāti nodarbinātības jomā; uzskata, ka darba tirgus elastības palielināšanai nevajadzētu izraisīt darba ņēmēju aizsardzības mazināšanos, jo tā nepalielina MVU darbvietu radīšanas potenciālu;

7.  uzskata, ka dažu profesiju nevajadzīga akademizācija nepalīdz risināt prasmju trūkuma problēmu, ar ko saskaras MVU; uzskata, ka būtu jāsniedz lielāks publiskais atbalsts profesionālajai izglītībai un apmācībai un it īpaši duālajām sistēmām, kas tiek pārvaldītas sadarbībā ar MVU; uzsver, ka duāla profesionālā izglītība un apmācība ir svarīgs instruments jauniešu bezdarba mazināšanai, un prasa atbalstīt MVU, kuri apmāca jauniešus, lai viņi kļūtu par kvalificētiem un prasmīgiem darba ņēmējiem, un tādējādi sniedz būtisku ieguldījumu jauniešu integrēšanā darba tirgū un sabiedrībā; norāda, ka vienā dalībvalstī izmantotu duālu izglītības sistēmu nevar vienkārši viens pret vienu pārņemt citā dalībvalstī;

8.  prasa dalībvalstīm atbalstīt stingras uzņēmējdarbības kultūras attīstību, izglītībā un apmācībā integrējot attiecīgās prasmes;

9.  uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāatbalsta māceklības shēmas MVU, tostarp izmantojot nodokļu un finansiālus stimulus, kā arī kvalitatīvus satvarus, kas ietver atbilstošu veselības un drošuma aizsardzību; atgādina, ka MVU ir ļoti specifiskas vajadzības pēc prasmēm; uzsver, ka šajā sakarā ir jāveicina arī duālas izglītības programmas un izglītības un prakses iespēju apvienošana, jo tām ir ļoti liela ekonomiskā un sociālā nozīme kā instrumentam, ar ko veicina visiem pilsoņiem vienlīdzīgas iespējas;

10.  mudina dalībvalstis pilnveidot tādus sadarbības veidus, kuros tiktu iesaistīti visi pārvaldības līmeņi, uzņēmumi (tostarp ar sociālo ekonomiku saistīti uzņēmumi), arodbiedrības, izglītības iestādes un citas ieinteresētās personas, ar mērķi pielāgot izglītības un apmācības sistēmas tā, lai novērstu neatbilstību starp prasmēm/kvalifikāciju un darba tirgus, it īpaši MVU, vajadzībām; prasa stimulēt neformālāku apmācību, tostarp apmācību darba vietā un zināšanu apmaiņu starp darbiniekiem;

11.  uzsver uzņēmumu, tostarp MVU un mikrouzņēmumu, būtisko lomu sadarbībā ar politikas veidotājiem un sociālajiem partneriem Eiropas izglītības sistēmu un profesionālās apmācības programmu pārveidē gan attiecībā uz mācīšanas metodēm, gan mācību programmu izstrādi, lai lielāku uzmanību veltītu 21. gadsimta profesionālo prasmju, it īpaši digitālo prasmju, kritiskās domāšanas, problēmu risināšanas iemaņu un spējas strādāt komandā attīstību; šajā sakarā uzsver praksē gūto iemaņu un reālajā dzīvē gūtās pieredzes nozīmi;

12.  uzsver, ka ir svarīgi novērst prasmju trūkumu, ar ko saskaras inovatīvi MVU; uzskata, ka Komisijai uzsvars jāliek uz atbilstošas apmācības un izglītības atvieglošanu, kuras var veicināt prasmju trūkuma novēršanu IKT jomā, jo šādas prasmes ir ļoti svarīgas inovatīviem MVU;

13.  uzskata — lai panāktu līdzsvaru starp pieprasījumu un piedāvājumu darba tirgū, dalībvalstīm būtu jāreformē sava izglītības sistēma, ņemot vērā izmaiņas sociālajā kontekstā attiecībā uz vienas vai vairāku valodu mācīšanas un apguves, kā arī tehnoloģiskās inovācijas nozīmīgumu;

14.  aicina dalībvalstis nodrošināt atbilstošu apmācību un skolotāju profesionālo iemaņu nepārtrauktu pilnveidošanu, lai popularizētu jaunākās mācīšanas metodes un 21. gadsimta prasmju un kompetenču attīstību;

15.  prasa arī veikt papildu pasākumus, lai darba tirgū, uzņēmējdarbībā, izglītībā un apmācībā integrētu cilvēkus, kas vecāki par 50 gadiem, ar mērķi novērst pie šīs darba ņēmēju kategorijas piederošu personu ilgtermiņa bezdarbu un šo personu un viņu ģimenes locekļu sociālās atstumtības risku;

16.  uzskata, ka MVU ir būtiska loma zaļo darbvietu radīšanā; mudina turpināt investēt MVU potenciālā, lai ekoloģiskas problēmas pārvērstu par uzņēmējdarbības iespējām;

17.  atzīst pašnodarbinātības un mikrouzņēmumu aizvien lielāko nozīmi, jo tie ir ļoti svarīgs līdzeklis inovācijas un uzņēmējdarbības veicināšanai; tomēr pauž bažas par visā ES aizvien izplatītāko fiktīvās pašnodarbinātības parādību, ko nevajadzētu uzskatīt par mikrouzņēmumu skaita palielināšanos veicinošu faktoru, bet gan par faktoru, kas rada nodarbinātības nestabilitāti, nelabvēlīgus darba apstākļus un samazinātu sociālo aizsardzību vai tās neesamību un bojā priekšstatu pat uzņēmējdarbību, daudzus cilvēkus padarot neaizsargātus un tādējādi radot jaunas risināmas sociālās problēmas;

18.  uzsver, ka regulējuma administratīvais slogs pašnodarbinātām personām un mikrouzņēmumiem ir nesamērīgi lielāks nekā lielākiem uzņēmumiem; šajā sakarā uzskata, ka jebkuram pasākumam, ko veic attiecībā uz fiktīvām pašnodarbinātām personām, ir jābūt precīzi mērķētam, un ka tie nedrīkst radīt jebkādu nevajadzīgu administratīvo slogu privātpersonām;

19.  pauž bažas par daudzu pašnodarbināto personu nestabilajiem darba apstākļiem un viņu pieaugošo nabadzības līmeni; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu sadarbības tīklus kooperatīvu veidā (piemēram, individuālo ražotāju kooperatīvi, ārštata darbinieku kooperatīvi, MVU kooperatīvi, darbības un nodarbinātības kooperatīvi), jo šādi tīkli būtiski pastiprina tajos ietilpstošo vienību ilgtspēju un nodarbinātības potenciālu;

20.  ņem vērā Investīciju plānu Eiropai, kas tika izstrādāts, lai radītu jaunas darbvietas un veicinātu inovāciju, un pauž cerību, ka Eiropas Investīciju projektu portāls kā pārredzama ES investēšanai gatavu projektu rezerve palīdzēs orientēt investorus uz pastāvošajām iespējām, veicinot MVU un jaunuzņēmumu attīstības finansēšanu kā svarīgu un ilgtspējīgu veidu bezdarba mazināšanai un kvalitatīvas ilgtermiņa nodarbinātības veicināšanai; tādēļ aicina Eiropas Investīciju projektu portālā ietvert dažādas kategorijas ar atbilstošām robežvērtībām, lai MVU un jaunuzņēmumi varētu pilnībā gūt labumu no šī portāla darbības;

21.  atgādina, ka ES ir apņēmusies stiprināt savu rūpniecisko bāzi, nosakot mērķi līdz 2020. gadam panākt rūpnieciskās ražošanas īpatsvaru IKP vismaz 20 % apmērā, kam līdz 2030. gadam būtu jāpalielinās līdz 30 %; uzskata to par ļoti svarīgu priekšnosacījumu, lai Eiropā reāli uzlabotos stāvoklis nodarbinātības jomā;

22.  uzsver progresīvas likumdošanas un procesa atvieglošanas lomu saistībā ar straujajām norisēm zinībietilpīgajā un ļoti inovatīvajā MVU, tostarp sociālo uzņēmumu un kooperatīvās uzņēmējdarbības, sektorā, uzsverot tā lomu lietpratīgā specializācijā un paturot prātā ES pilsētprogrammu, kā arī ņemot vērā gaidāmo Amsterdamas pakta pieņemšanu un tīklu veidošanas un jumta struktūru, tādu kā Eiropas inovācijas partnerība, lomu;

23.  atzīmē, ka dalībvalstīs, kurās nav publisko investīciju banku, MVU var būt neizdevīgākā stāvoklī salīdzinājumā ar MVU valstīs, kurās darbojas publiskajam sektoram piederošas investīciju bankas, jo sabiedrības interešu izvērtēšana nav privāto banku prioritāte;

24.  aicina dalībvalstis nodrošināt to tiesību aktu īstenošanu, kuri nosaka MVU vienlīdzīgu piekļuvi publiskajam iepirkumam;

25.  aicina dalībvalstis veicināt kooperatīvu uzņēmumu dibināšanu un attīstību, jo krīzes apstākļos tie apliecināja lielāku noturīgumu un mazāku pakļautību darbvietu zaudēšanai nekā vidējie uzņēmumi, kā arī spēju radīt kvalitatīvas darbvietas, kas netiek pārvietotas; aicina EIB un Komisiju pastāvīgi informēt Parlamentu par konkrētiem pasākumiem, kas tiek veikti, lai uzlabotu finansējuma pieejamību kooperatīviem un sociāliem uzņēmumiem;

26.  uzskata, ka ES un valstu politikas nostādnēs galvenā uzmanība būtu jāpievērš ne tikai jaunizveidotiem MVU un jaunu darbvietu radīšanai MVU, un aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt atbalstīt uzņēmumu nodošanu kā instrumentu esošo darbvietu saglabāšanai MVU, kuriem draud slēgšana; prasa veicināt uzņēmumu nodošanu darbiniekiem kooperatīvu veidā, jo tas ir veiksmīgs uzņēmumu nodošanas veids;

27.  aicina Komisiju vairāk iesaistīt dalībvalstis un vietējās un reģionālās pārvaldes iestādes, trešā līmeņa izglītības un apmācības iestādes, pilsoniskās sabiedrības apvienības, uzņēmumus, arodbierības un finanšu iestādes, lai veicinātu un pilnībā izmantotu ES finansējuma avotus (piemēram, ESIF, ESF, ERAF, COSME, „Apvārsnis 2020” un Erasmus+) un tādējādi palīdzētu pārvarēt grūtības informācijas, konsultāciju un finansējuma pieejamībā, jo šādas grūtības ir viens no galvenajiem šķēršļiem MVU izaugsmei un to darbvietu radīšanas potenciāla izmantošanai; uzsver arī to, ka liela nozīme ir Eiropas pētniecības iniciatīvas EUREKA ietvaros izstrādātajām MVU pārrobežu atbalsta programmām kā MVU un pētniecības institūtu turpmākas sadarbības instrumentam; aicina Komisiju un dalībvalstis labāk koordinēt dažādos MVU paredzētos finansēšanas instrumentus;

28.  šajā sakarā uzsver, ka apmācība un informācija par šādām iespējām līdz šim ir bijusi gandrīz neesoša salīdzinājumā ar reālajām vajadzībām un daudzajām iespējām, ko šie finansēšanas instrumenti varētu piedāvāt;

29.  mudina Komisiju sadarbībā ar valstu kontaktpunktiem sagatavot pārliecinošas un efektīvas tikai MVU paredzētas tirgvedības kampaņas par instrumentu „Ātrs ceļš uz inovāciju”, kas ir daļa no programmas „Apvārsnis 2020”;

30.  aicina MVU (tostarp mikrouzņēmumus), kā arī vietējās un reģionālās pārvaldes iestādes pilnībā izmantot pašreizējās iespējas kombinēt Eiropas strukturālos un investīciju fondus (ESI fondus) un ESIF, paturot prātā, ka tie ir divi savstarpēji papildinoši instrumenti; iesaka kombinēt ESI fondus un ESIF tematiskās un daudzvalstu investīciju platformas un aicina Komisiju un EIB grupu pastiprināt centienus šādu platformu izveidē, lai popularizētu EIB grupas produktus un uzlabotu finansējuma pieejamību MVU;

31.  uzsver, ka ir jāpalielina investīcijas pētniecībā, inovācijā, specializētā apmācībā un attīstībā, lai stimulētu Eiropas MVU kvalitatīvas izaugsmes un darbvietu radīšanas potenciālu; uzsver, ka ESIF MVU daļā MVU atbalstam ir paredzēti EUR 75 miljardi; atzinīgi vērtē ESIF MVU paredzēto līdzekļu sekmīgo izmantošanu līdz šim apstiprināto projektu finansēšanā;

32.  aicina Komisiju daudzgadu finanšu shēmas 2014.–2020. gadam pārskatīšanā rast iespēju pilnībā kompensēt programmai „Apvārsnis 2020” ESIF paredzēto dotāciju samazinājumus, ņemot vērā to nozīmi ekonomikas attīstībā un darbvietu radīšanā, it īpaši attiecībā uz MVU;

33.  atzinīgi vērtē virzību uz finanšu instrumentu izmantošanu MVU atbalstam, taču uzskata, ka būtu jāsaglabā finansēšana ar dotāciju palīdzību jomās, kurās tām ir izšķiroši svarīga un nepieciešama loma, lai veicinātu inovāciju, izstrādi un pētniecību, kam ir būtiska nozīme darbvietu radīšanā un Eiropas ekonomikas turpmākā sekmīgā attīstībā;

34.  mudina gan dalībvalstis, gan Komisiju saistībā ar visaptverošu pieeju MVU paredzētajam atbalstam panākt būtisku progresu, lai līdz 2017. gadam vēl vairāk vienkāršotu ES finansējumu attiecībā uz projektu īstenošanu, pārvaldību un uzraudzību/kontroli, it īpaši ieviešot vienotu elektronisku ES mēroga publiskā iepirkuma procedūru, pilnīgu e-kohēziju un uz riska principu balstītu vienotu revīziju, samazinātas prasības attiecībā uz datiem un informāciju un pārmērīgas reglamentēšanas izskaušanu ar plašas regulatīvās optimizācijas palīdzību; tomēr uzsver, ka ir jānodrošina pienācīgs līdzsvars starp vienkāršošanu, no vienas puses, un pārkāpumu, tostarp krāpšanas gadījumu, noteikšanu un novēršanu, no otras puses; prasa Komisijai termiņa vidusposma izvērtēšanas/pārskatīšanas laikā nākt klajā ar priekšlikumiem leģislatīvām izmaiņām noteikumos par kohēzijas politiku, lai atvieglotu finansējuma pieejamību MVU un it īpaši jaunuzņēmumiem, kas vēlas paplašināt darbību; atgādina, ka, pamatojoties uz Komisijas aprēķiniem, ES e-iepirkums, pārredzamība un administratīvo izdevumu samazināšana varētu ļaut ietaupīt līdz pat EUR 50 miljardiem gadā;

35.  aicina Komisiju, pirms tā uzsāk visaptverošas debates ar Parlamentu par turpmāko finanšu shēmu un kohēzijas politiku laikposmam pēc 2020. gada, veikt kvantitatīvos pētījumus, kas nepieciešami, lai izvērtētu MVU atbalsta politikas nostādņu un instrumentu ietekmi, jo šādi pētījumi ļautu veikt sagatavošanās darbus, uzraugot to rezultātus un izvērtējot to efektivitāti salīdzinājumā ar citu atbalsta veidu efektivitāti, kuri nav īpaši pielāgoti uzņēmumiem, kas mazāki par noteiktu lielumu;

36.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt atbalstošu ES finansēšanas pasākumu un elektronisko sabiedrisko pakalpojumu pieejamību mazākās pilsētu teritorijās un lauku apgabalos izvietotiem MVU, tādējādi palielinot viņu nodarbinātības potenciālu un veicinot ekonomikas attīstību depopulācijas riskam pakļautos apgabalos;

37.  aicina MVU novērst darba tirgū pastāvošo dzimumu nevienlīdzību nodarbinātības un darba samaksas jomā, cita starpā nodrošinot vai atbalstot bērnu aprūpes infrastruktūru, aprūpētāju atvaļinājumus un elastīgu viņu darba laiku, kā arī nodrošināt sievietēm un vīriešiem vienlīdzīgu samaksu par vienādu darbu;

38.  aicina dalībvalstis raudzīties, lai tiktu nodrošināta vietējā bērnu aprūpes infrastruktūra nolūkā atvieglot vecāku iekļūšanu darbaspēka tirgū;

39.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt apmācību un izglītību IKT un zinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātikas jomā, lai gan pašreizējam, gan nākotnes darbaspēkam nodrošinātu attiecīgās e-prasmes; mudina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt programmas — tādas kā atvērtie tiešsaistes kursi —, kas gados jauniem bezdarbniekiem nodrošina e-prasmes, un veicināt līdzīgu programmu izstrādi, kuras būtu paredzētas cilvēkiem, kas vecāki par 50 gadiem/ aktīviem senioriem;

40.  uzsver nepieciešamību pēc precīzi mērķētiem stimuliem jaunuzņēmumiem, MVU un mikrouzņēmumiem, lai atvieglotu to dibināšanu un darbību, un nepieciešamību atvieglot kvalificēta darbaspēka pieņemšanu darbā un darbinieku apmācību;

41.  uzskata, ka ir jāturpina stiprināt mobilitāte Eiropas līmeņa māceklības un profesionālās apmācības jomā;

42.  mudina dalībvalstis, reģionālās pašvaldības, izglītības iestādes un sociālos partnerus radīt iespējas jauniešiem apgūt uzņēmējdarbības prasmes, kā arī mudina labāk atzīt un pieņemt neformālo izglītību un prasmes; uzsver arī to, ka liela nozīme ir jauno uzņēmēju darbaudzināšanai un konsultāciju sniegšanai MVU to darbības agrīnā posmā, lai uzlabotu uzņēmumu sekmīgas darbības un noturības un darbvietu ilgtspējas rādītājus;

43.  pauž stingru pārliecību, ka ir jāsaglabā amatniecības meistara sertifikāts;

44.  atzinīgi vērtē programmu „Erasmus jaunajiem uzņēmējiem”, kas jaunajiem uzņēmējiem palīdz apgūt zināšanas un noderīgas prasmes, lai sāktu un/vai sekmīgi vadītu uzņēmējdarbību; uzskata, ka dalībvalstīm un Komisijai arī turpmāk būtu jāpopularizē šādas programmas, lai uzlabotu to atpazīstamību mērķgrupu vidū un lielākam skaitam jauniešu palīdzētu sākt un sekmīgi attīstīt uzņēmējdarbību;

45.  aicina dalībvalstis pieņemt tiesisku regulējumu, kas būtu labvēlīgs jauniešu nodarbinātības veicināšanai un atbalstīšanai MVU un viņu stimulēšanai sākt savu uzņēmējdarbību, tostarp nodrošinot viņiem labāku informācijas un īpaši viņu vajadzībām pielāgotas padomdošanas pieejamību un atvieglojot viņiem kredīta un finansēšanas mehānismu pieejamību, kā arī izveidojot vienas pieturas aģentūras; uzskata, ka šādā regulējumā būtu jāietver arī studentiem paredzētu profesionālās prakses programmu popularizēšana — lai viņi savu pirmo praktisko pieredzi varētu gūt MVU —, vienlaikus nodrošinot viņiem atbilstošu sociālo aizsardzību;

46.  atzīmē, ka būtu jāpieņem pasākumi, kas visā Eiropā ļautu labāk atzīt kvalifikāciju un diplomus, tostarp tādus diplomus un tiešsaistes sertifikātus, kādus izsniedz pēc masveida atvērto tiešsaistes kursu (MOOC) pabeigšanas, un apstiprināt neformālo mācīšanos, lai profesionāļiem visā Eiropā ļautu likt lietā savas zināšanas un prasmes;

47.  atzinīgi vērtē Komisijas tiesību akta priekšlikumu par uzņēmumu maksātnespēju, tostarp par agrīnu pārstrukturēšanos un otro iespēju, kura mērķis ir kliedēt bailes no neizdošanās un nodrošināt, ka uzņēmējiem tiek dota otrā iespēja;

48.  uzsver, ka uzņēmumu sociālajai atbildībai Eiropā ir ilgas tradīcijas un ka sociāli atbildīgi uzņēmumi joprojām turpina rādīt piemēru; uzsver, ka MVU var būt svarīga nozīme no vides, sociālā un ekonomiskā viedokļa ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanā;

Labvēlīga un stabila regulatīvā vide

49.  aicina dalībvalstis nepieļaut pārmērīgu regulēšanu, kas mazina uzņēmumu konkurētspēju un to darbvietu radīšanas potenciālu; uzskata, ka nevajadzīga regulatīvā un administratīvā sloga likvidēšana līdz ar droša un ilgtspējīga regulējuma izstrādi, tostarp sistemātiski izmantojot MVU testu un efektīvu īstenošanu visās dalībvalstīs, ir pareizais veids, kā samazināt MVU izmaksas un palielināt to darbvietu radīšanas potenciālu; uzsver, ka tam nevajadzētu apdraudēt darbinieku aizsardzību;

50.  uzskata, ka labvēlīga un stabila regulatīvā vide, tostarp noteikumu skaidrība jau no paša sākuma, ir būtisks priekšnosacījums ilgtspējīgu un kvalitatīvu darbvietu radīšanai MVU; uzskata, ka šai regulatīvajai noteiktībai līdz ar citiem elementiem ir jāietver līgumtiesības un fiskālais un sociālais regulējums, darbinieku aizsardzība, kā arī noteikumi par nodokļiem un arī juridiskā noteiktība un procedūru efektivitāte; uzskata, ka labākais veids, kā panākt stabilu regulatīvo vidi, ir sociālos partneru pastāvīga iesaistīšana lēmumu pieņemšanas procesā;

51.  aicina Komisiju un dalībvalstis noteikt, ka gadījumos, kad MVU izjūt administratīvo prasību nesamērīgu ietekmi, ir sistemātiski jāapsver iespēja pieņemt pasākumus šāda sloga un šķēršļu samazināšanai līdz minimumam, vienlaikus nodrošinot, ka darbinieki saņem atbilstošu veselības un drošuma aizsardzību; šajā sakarā uzsver, ka atsevišķu šķēršļu likvidēšanai ir nepieciešami īpaši pielāgoti risinājumi, ņemot vērā MVU lielo dažādību;

52.  uzsver MVU labvēlīgas, efektīvas, elastīgas un atsaucīgas publiskā pārvaldes nozīmi dalībvalstīs, lai veicinātu uzņēmējdarbības vērtības, atvieglotu MVU izaugsmi un ļautu tiem pilnībā izmantot savu kvalitatīvu darbvietu radīšanas potenciālu;

53.  aicina Komisiju atvieglot efektīvu paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm attiecībā uz to atšķirīgo regulatīvo vidi, ar ko saskaras MVU; šajā sakarā atzinīgi vērtē MVU sūtņu tīklu, kura uzdevums ir uzlabot apspriešanās procesu ar valstu MVU un sadarbību starp ES valstīm; mudina arī sadarboties MVU, vietējās pašpārvaldes iestādes, un izglītības nozares pārstāvjus, jo šāda sadarbība var labvēlīgi ietekmēt uzņēmumu kopu un inkubatoru izveidi un līdz ar to palielināt darbvietu radīšanas potenciālu; mudina MVU kļūt par pārstāvju organizāciju locekļiem, lai panāktu sava viedokļa uzklausīšanu valsts un Eiropas līmenī, kā tas galvenokārt notiek daudznacionālu korporāciju gadījumā; mudina arī MVU apvienības vairāk atbalstīt MVU un aktīvāk pildīt savu uzticama sociālā partnera lomu;

54.  aicina dalībvalstis izvērtēt noteikumus, kas skar MVU, un pilnībā piemērot principu „vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem”, lai likvidētu nepamatotu slogu, ar ko saskaras MVU, un lai panāktu regulatīvo un fiskālo noteiktību, kas ir priekšnoteikums darbvietu stabilitātei un kvalitātei;

55.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt ex ante nosacījumu ievērošanu attiecībā uz Mazās uzņēmējdarbības aktu, lai uzlabotu uzņēmumu attīstības un uzņēmējdarbības vidi un administratīvās procedūras, kā arī MVU paredzēto finansēšanas iespēju izmantošanu;

56.  uzskata, ka iesakņojusies nevienlīdzība starp MVU un daudznacionālajām korporācijām ir jānovērš, lai MVU rīcībā būtu papildu resursi, ko līdz ar publiskajām investīcijām izmantot kvalitatīvu darbvietu radīšanai;

57.  aicina dalībvalstis ar nodokļu režīma palīdzību stimulēt komerceņģeļu, priekšizpētes kapitāla fondu un agrīnā posma tirgus dalībnieku sektoru izaugsmi un rašanos;

58.  vērš uzmanību uz reģionālām atšķirībām un nelīdzsvarotību finansējuma pieejamībā MVU no valsts attīstību veicinošām bankām, ES finansētām programmām un citām privātām un publiskām finansēšanas institūcijām; prasa nodrošināt visiem MVU vienlīdzīgus konkurences nosacījumus — īpašu uzmanību pievēršot mazāk attīstītiem, nabadzīgākiem un tālākiem vai izolētākiem reģioniem, kas saskaras ar nopietnām depopulācijas un/vai iedzīvotāju izkliedētības problēmām, un valstīm, kurās bijuši noteikti finansiāli un ekonomiski ierobežojumi, — attiecībā uz finansējuma pieejamību no ES atbalstītiem finanšu instrumentiem, vienlaikus izmantojot starpniekus;

59.  uzskata, ka tikai atvieglota finansējuma pieejamība, piemērojot MVU korekcijas koeficientu, var nodrošināt tādu stabilu finansiālo stāvokli, kas veicina to izaugsmi un tādējādi ļauj saglabāt darbvietas;

60.  uzsver, ka mikrokredīts, kas galvenokārt ir paredzēts mikrouzņēmējiem un nelabvēlīgā situācijā esošiem cilvēkiem, kuri vēlas kļūt par pašnodarbinātām personām, ir viens no veidiem, kā pārvarēt šķēršļus tradicionālo banku pakalpojumu pieejamībai; atzinīgi vērtētu lietpratīgas vienkāršošanas iniciatīvas, kuru mērķis ir uzlabot to projektu izvērtēšanas efektivitāti, kuru īstenošanai nepieciešams mikrokredīts; atzinīgi vērtētu arī pasākumus pārskatatbildības jomā, kuri būtu paredzēti finanšu starpniekiem, kas nerada pārmērīgu slogu MVU vai nepamatoti nepalielina izmaksas;

61.  vērš uzmanību uz maksātnespējas un bankrota riskiem, kam pakļauti MVU, kuri saskaras ar maksājumu kavējumiem; aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot Maksājumu kavējumu direktīvas īstenošanas nodrošināšanu; turklāt aicina dalībvalstis apsvērt atbilstošu finanšu mehānismu, piemēram, banku garantiju, pieņemšanu;

62.  aicina Komisiju izstrādāt ES pamatregulu, lai atvieglotu Eiropas mēroga kolektīvās finansēšanas un kolektīvo investīciju tirgu izveidi;

63.  aicina Komisiju atvieglot mikrouzņēmumiem un MVU izsniegto aizdevumu vērtspapīrošanu, lai palielinātu tiem pieejamos kredītus;

64.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot sociālo uzņēmumu tiesisko regulējumu;

65.  atzīst, ka ir svarīgi ņemt vērā mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu situāciju, īpašās vajadzības un grūtības attiecībā uz atbilstības nodrošināšanu saistībā ar darba aizsardzības pasākumu īstenošanu uzņēmuma līmenī; uzsver, ka izpratnes palielināšana, paraugprakses apmaiņa, konsultēšana, lietotājiem draudzīgi norādījumi un tiešsaistes platformas ir ļoti svarīgas, lai palīdzētu MVU un mikrouzņēmumiem efektīvāk ievērot darba aizsardzības regulatīvās prasības; aicina Komisiju, Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūru (EU-OSHA) un dalībvalstis turpināt izstrādāt praktiskus instrumentus un pamatnostādnes, ar ko atbalsta, atvieglo un uzlabo MVU un mikrouzņēmumu atbilstību darba aizsardzības prasībām;

66.  atzinīgi vērtē EU-OSHA tiešsaistes interaktīvās riska izvērtēšanas instrumenta ieviešanu, kā arī citus e-instrumentus dalībvalstīs, kuri atvieglo riska izvērtēšanu un kuru mērķis ir veicināt atbilstību un profilakses kultūru, it īpaši mikrouzņēmumos un mazajos uzņēmumos; mudina dalībvalstis izmantot Eiropas finansējumu darba drošības pasākumiem vispār un it īpaši e-instrumentu izstrādei, lai atbalstītu MVU;

67.  aicina Komisiju stratēģiskā satvara pārskatīšanā arī turpmāk ņemt vērā MVU un mikrouzņēmumu īpašās iezīmes un stāvokli, lai tiem palīdzētu sasniegt darba aizsardzības jomā izvirzītos mērķus;

68.  aicina Komisiju saistībā ar Eiropas pusgadu sagatavotajos konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos izmantot diferencētu pieeju, lai uzlabotu MVU darbības vidi, ņemot vērā katrai valstij raksturīgos apstākļus un ES reģionu specifiskās strukturālās atšķirības nolūkā panākt lielāku ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju; turklāt aicina Komisiju galveno uzmanību veltīt MVU, it īpaši mikrouzņēmumiem;

69.  atzīmē, ka 3. tematiskais mērķis (palielināt MVU konkurētspēju) pamudināja dalībvalstis savās darbības programmās uzmanību veltīt arī MVU piemītošā izaugsmes un darbvietu radīšanas potenciāla palielināšanai; uzsver, ka nedz turpmākām negaidītām ES mēroga krīzēm, nedz svarīgām iniciatīvām nevajadzētu izraisīt ar 3. tematisko mērķi saistīto saistību vai maksājumu apropriāciju un ES vispārējā budžeta 1.b izdevumu kategorijā iekļautajiem attiecīgajiem instrumentiem paredzētā finansējuma samazināšanu; atzīst, ka MVU ir vāja vērtspapīru kapitāla pozīcija, un tāpēc uzsver — lai samazinātu maksātnespējas risku, būtu līdz minimumam jāsamazina ar kohēzijas politiku saistīto rēķinu apmaksas kavējumi; tādēļ mudina Komisiju un dalībvalstis turpināt uzlabot mazajiem un vidējiem uzņēmumiem veikto maksājumu tempu;

70.  norāda, ka gan ziņojums par Eiropas MVU 2014. un 2015. gadā, gan 2016. gada izaugsmes pētījums atklāj MVU vides diverģenci reģionu līmenī un citas būtiskas atšķirības, kas dalībvalstīm būtu efektīvi jānovērš līdz pašreizējā plānošanas perioda beigām, un kas tas būtu jādara kopā ar centieniem panākt progresu MVU internacionalizācijā, likvidējot netarifu šķēršļus;

71.  aicina dalībvalstis, kurās ir zems ES finansējuma pārvaldības decentralizācijas līmenis, MVU (tostarp mikrouzņēmumiem) paredzētajai tehniskajai palīdzībai un vietējām un reģionālām atbalsta sistēmām, tostarp pastiprinātai finansējuma un informācijas risinājumu pieejamībai, paredzētās administratīvās veiktspējas līdzsvaru novirzīt par labu vietējās pašvaldības iestādēm, jo tas ļaus panākt reģionāli līdzsvarotāku rezultātu un absorbcijas līmeni, it īpaši mazāk attīstītos reģionos;

72.  uzsver nepieciešamību savest kopā par uzņēmuma attīstību atbildīgās personas un uzņēmumu inkubatorus, lai jaunuzņēmumus padarītu par svarīgu instrumentu ilgtspējīgu darbvietu radīšanai un saglabātu uzņēmumu potenciālu, atturot tos no svarīgu ideju pārdošanas tikai peļņas gūšanas nolūkā;

73.  uzsver nepieciešamību atvieglot piekļuvi vienotajam tirgum, likvidējot atlikušos nepamatotos administratīvos šķēršļus un cīnoties pret negodīgu konkurenci, tirgus izkropļojumiem, fiktīvu pašnodarbinātību un pastkastītes uzņēmumiem; aicina dalībvalstis nodrošināt MVU vienlīdzīgus piekļuves apstākļus to tirgum, it īpaši pārrobežu pakalpojumu sniegšanā; šajā sakarā atzinīgi vērtē pastiprināto uzmanību, kas MVU veltīta 2015. gada vienotā tirgus stratēģijā, un mudina Komisiju un dalībvalstis, reaģējot uz pozitīvajām iniciatīvām, veikt konkrētus pasākumus, kas MVU sniegtu reālu labumu;

74.  aicina dalībvalstis pieņemt uzņēmumu dibināšanai labvēlīgu likumdošanas satvaru, kas ir viens no veidiem, kā risināt ēnu ekonomikas problēmu, jo tā rada nelabvēlīgus apstākļus īpaši MVU, un jaunizveidoto platformu pilnībā izmantot nedeklarēta darba problēmas risināšanai; atzīst, ka daudzās dalībvalstīs ekonomikas lejupslīde un īstenotie pasākumi ir veicinājuši ēnu ekonomikas izaugsmi;

75.  pauž stingru pārliecību, ka bēgļu integrācija ES darba tirgū nebūs iespējama bez aktīva un pārliecinoša mikrouzņēmumu un MVU atbalsta;

76.  uzsver, ka ir ļoti svarīgi bēgļiem nodrošināt visaptverošu valodu apmācību; uzsver, ka šādai apmācībai būtu jāsākas pēc iespējas drīzāk un ka ar darbu saistītās valodas zināšanas ir būtiskas, lai bēgļi varētu integrēties uzņēmumos;

77.  uzsver, ka ir nepieciešami turpmāki centieni un stimuli, lai pie maznodrošinātām grupām piederošus cilvēkus mudinātu dibināt MVU, tostarp sociālos uzņēmumus un mikrouzņēmumus, un viņiem atvieglotu šo procesu, kā arī lai apkarotu šajā jomā pastāvošo diskrimināciju; uzsver, ka prasmju pilnveidošana un konsultēšana visa mūža garumā ir svarīgi instrumenti vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanai; uzskata, ka attiecīgajām dalībvalstu iestādēm jānodrošina MVU atbalsts un konsultēšana attiecībā uz mazaizsargātu grupu integrēšanu darba tirgū;

78.  prasa, lai mikrouzņēmumien un MVU nekādā gadījumā netiktu izvirzīta prasība atklāt nefinanšu informāciju par to brīvprātīgu iesaistīšanos sociālās darbībās; uzsver, ka šāda informācijas atklāšana var radīt nesamērīgi lielas birokrātiskās izmaksas un ka tā apdraudētu, nevis veicinātu uzņēmumu iesaistīšanos sociālās darbībās;

79.  uzsver, ka Parlaments savā 2013. gada 6. februāra(13) rezolūcijā par korporatīvo sociālo atbildību ir pilnīgi skaidri skaidri norādījis, ka brīvā sabiedrībā korporatīvā sociālā atbildība nevar labdarību padarīt par obligātu pienākumu; pauž stingru pārliecību, ka gadījumā, ja korporatīvā sociālā atbildība tiktu padarīta par obligātu, cilvēki mazāk atbalstītu labdarību;

80.  uzsver, ka pagaidu nodarbinātības sektors MVU ir īpaši svarīgs un ka tas ir jāaplūko niansēti;

Vienlīdzīgi konkurences apstākļi

81.  atzīmē, ka dažos gadījumos ES konkurences politika varētu radīt priekšrocības, no kurām labumu gūst galvenokārt lielie tirgus dalībnieki, kam raksturīgi lielāki apjomradīti ietaupījumi nekā MVU; šajā sakarā uzsver, ka ES konkurences noteikumiem ir jāgarantē MVU un lielajiem uzņēmumiem vienlīdzīgi konkurences apstākļi, lai MVU varētu pārvarēt apjomradītu ietaupījumu trūkumu un līdz ar to veikt internacionalizāciju un palielināt darbvietu radīšanas potenciālu, it īpaši saistībā ar jauniem starptautiskiem tirdzniecības nolīgumiem;

82.  aicina dalībvalstu publiskās institūcijas pakalpojumu sniegšanā oficiāli aprobežoties ar tām tiesību aktos paredzēto jomu, lai to īpašais nodokļu maksātāja statuss MVU neradītu problēmas konkurences izropļojumu dēļ;

83.  norāda, ka visā Eiropā MVU ir raksturīgi dažādi uzņēmējdarbības modeļi un juridiskās formas un ka visiem MVU, tostarp sociālās ekonomikas dalībniekiem, būtu jānodrošina vienlīdzīgi konkurences apstākļi;

84.  uzskata, ka MVU nevienlīdzīgā piekļuve tirgiem, informācijai, konsultācijām, sabiedriskajiem pakalpojumiem, prasmēm un finansējumam visā ES kaitē to darbvietu radīšanas izredzēm un ka to izraisa vairākas strukturālas atšķirības uzņēmumu lieluma un darbības rezultātu ziņā; tādēļ uzskata, ka šīs atšķirības būtu jāņem vērā ES konkurences politikas un iekšējā tirgus darbības izvērtēšanā;

85.  uzskata, ka MVU kā pievilcīga darba devēja tēls, kas pamatojas uz labiem darba un nodarbinātības apstākļiem, ir svarīga konkurences priekšrocība kvalificētu darbinieku piesaistīšanā;

86.  uzskata, ka reglamentēšana kalpo sabiedrības vispārējām interesēm un ka tā cita starpā ir paredzēta, lai izveidotu konkurētspējīgu un taisnīgu tirgu, aizsargātu darbiniekus, aizsargātu veselību un drošību, veicinātu inovāciju un saglabātu dabisko vidi; uzsver steidzamo nepieciešamību pēc skaidra un efektīva tiesiskā regulējuma, kas MVU tā piemērošanā nerada nevajadzīgu birokrātisko slogu;

87.  atzīmē, ka reģionos, kuros ekonomikas attīstība ir vērsta uz ārvalstu tiešo investīciju piesaistīšanu, daudznacionālām korporācijām likumdošanas jautājumos atsevišķos gadījumos varētu piemērot preferenciālu režīmu; uzskata, ka preferenciāla režīma piemērošana daudznacionālām korporācijām būtu jāizvērtē, lai mazinātu to iespējamo negatīvo ietekmi uz MVU, tādējādi nodrošinot tiem vienlīdzīgus konkurences apstākļus un uzlabojot to spēju radīt darbvietas; atzīst arī to, ka daudzi MVU tiek izveidoti, lai, nodrošinot piegādes ķēdes produktus un pakalpojumus, atbalstītu daudznacionālas korporācijas un to darbiniekus; uzsver nepieciešamību šādos gadījumos rūpīgi uzraudzīt darbinieku tiesību ievērošanu, atzinīgi vērtē ESAO centienus palielināt starptautiskās nodokļu sistēmas pārredzamību un prasa ātri īstenot nodokļu bāzes samazināšanas un peļņas novirzīšanas (BEPS) apkarošanas pasākumus;

88.  aicina dalībvalstis pieņemt principu, kas paredz ienākumu nodokļa piemērošanu ienākumu radīšanas vietā, un citus pret daudznacionālu korporāciju īstenoto peļņas pārvietošanas praksi vērstus pasākumus, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus MVU un līdz ar to palielinātu to darbvietu radīšanas potenciālu;

89.  atzīmē, ka uzlabots tiesiskais regulējums un efektīva tiesību aktu īstenošanas nodrošināšana var palīdzēt risināt ēnu ekonomikas un nodokļu apiešanas problēmu;

90.  uzskata, ka tirdzniecības nolīgumos ar trešām valstīm būtu jāņem vērā ES reģionu specifiskās strukturālās atšķirības MVU sektorā visā Savienībā un jāizvērtē to ietekme uz nodarbinātības izredzēm nākotnē un MVU darbinieku darba ņēmēja tiesībām un algu;

91.  aicina Komisiju veikt ietekmes izvērtējumu attiecībā uz ierosinātā TTIP nolīguma un tirgus ekonomikas statusa piešķiršanas Ķīnai ietekmi uz darbvietu skaitu un kvalitāti MVU sektorā visās dalībvalstīs; uzsver, ka šādā ietekmes izvērtējumā būtu jāietver potenciāli skarto MVU veidu un sektoru detalizēta analīze;

92.  atzīmē digitālā vienotā tirgus sniegtās iespējas; tomēr uzsver, ka ir jāizvērtē MVU potenciāls, riski un risināmās problēmas saistībā ar to izaugsmes un darbvietu radīšanas potenciālu dažādajās dalībvalstīs, kā arī ietekme uz darbiniekiem un sociālās drošības sistēmām; iesaka Komisijai radīt MVU nepieciešamos nosacījumus, lai tie varētu pielāgoties un pakāpeniski iekļūt digitālajā vienotajā tirgū;

93.  uzskata, ka digitalizācijas veicināšana publiskajā sektorā (e-pārvalde) un pieaugoša platjoslas tīklu pieejamība tālākos apgabalos samazinātu MVU dibināšanas un darbības izmaksas, tādējādi ļaujot tiem vēl vairāk palielināt darbvietu radīšanas potenciālu;

94.  mudina MVU veicināt attālināto darbu un viedo darbu, kas ir efektīvi instrumenti, lai samazinātu uzņēmumu izmaksas un ļautu darbiniekiem labāk līdzsvarot profesionālo un privāto dzīvi;

95.  atzinīgi vērtē īpaši MVU paredzētos informācijas portālus, piemēram, portālu „Finansējuma pieejamība” tīmekļa vietnē „Tava Eiropa”, un aicina Komisiju turpināt uzlabot to funkcionalitāti un pieejamību un pārveidot tos par interaktīvākiem instrumentiem; īpaši uzsver to, ka ļoti svarīgi ir efektīvi īstenot vienotā tirgus stratēģijā minēto jauno vienoto digitālo vārteju kā tiešsaistes piekļuves punktu visai ar vienoto tirgu saistītajai informācijai un pakalpojumiem;

o
o   o

96.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 332 E, 15.11.2013., 81. lpp. (2) OV C 24, 22.1.2016., 2. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0394. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0459. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0321. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0264. (7) OV C 68 E, 7.3.2014., 40. lpp. (8) Gada ziņojums par Eiropas MVU 2014. un 2015. gadā (http://ec.europa.eu/growth/smes/business-friendly-environment/performance-review_lv). (9) 2016. gada februāra dati (http://ec.europa.eu/eurostat/documents/2995521/7225076/3-04042016-BP-EN.pdf/e04dadf1-8c8b-4d9b-af51-bfc2d5ab8c4a). (10) Eurofound 2011. gada ziņojums „Darbinieku pārstāvība uzņēmuma līmenī Eiropā”. (11) Darbinieku un sociālo kooperatīvu un citu darbiniekiem piederošu rūpniecības un pakalpojumu sniegšanas uzņēmumu Eiropas konfederācijas (CECOP) 2013. gada publikācija „Uzņēmumu nodošana darbiniekiem, izveidojot kooperatīvus, Eiropā”. (12) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0264. (13) OV C 24, 22.1.2016., 33. lpp.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 15. septembra rezolūcija par Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (Nodarbinātības vienlīdzības direktīva), piemērošanu, (2015/2116(INI))

P8_TA(2016)0360 A8-0225/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), jo īpaši tā 2. un 5. pantu, un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši tā 6., 8., 10., 19. un 153. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 20., 21., 23. un 26. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Sociālo hartu, kas pieņemta Eiropas Padomes galvenajā mītnē, kā arī tajā noteiktās sociālās un darba tiesības,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

–  ņemot vērā ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas noslēdzošos komentārus par sākotnējo Eiropas Savienības ziņojumu (2015. gada oktobrī),

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta reliģijas un ticības brīvības jautājumos Hans Bielefeldt starpposma ziņojumu, kas sniegts saskaņā ar ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju Nr. 68/170 par reliģijas un ticības brīvību,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006(1),

–  ņemot vērā Dzimumu līdztiesības direktīvu (Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīva 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (pārstrādāta versija)(2)),

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (“direktīva”)(3),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 24. jūnija ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību,

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz produktu un pakalpojumu pieejamības prasībām (COM(2015)0615),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Kopīgs ziņojums par Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvas 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (“Rasu vienlīdzības direktīvas”), un Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (“Nodarbinātības vienlīdzības direktīvas”), piemērošanu” (COM(2014)0002),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropas stratēģija invaliditātes jomā (2010–2020); atjaunināta apņemšanās veidot Eiropu bez šķēršļiem” (COM(2010)0636),

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas (COM(2008)0426),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Nediskriminācija un iespēju vienlīdzība visiem — pamatstratēģija” (COM(2005)0224),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Eiropas Savienības Padomes un Eiropas Komisijas 2016. gada Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2015. gada 10. septembra rezolūciju par konkurētspējīga ES darba tirgus izveidi 21. gadsimtā: prasmju un kvalifikāciju saskaņošana ar pieprasījumu un darba iespējām, lai atgūtos no krīzes(4),

–  ņemot vērā 2015. gada 10. septembra rezolūciju par sociālo uzņēmējdarbību un sociālo inovāciju cīņā pret bezdarbu(5),

–  ņemot vērā 2015. gada 8. septembra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā (2013.–2014. gads)(6),

–  ņemot vērā 2015. gada 8. septembra rezolūciju par virzību uz integrētu pieeju Eiropas kultūras mantojumam(7),

–  ņemot vērā 2015. gada 8. jūlija nostāju par priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm(8),

–  ņemot vērā 2015. gada 11. marta rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu: nodarbinātības un sociālie aspekti 2015. gada izaugsmes pētījumā(9),

–  ņemot vērā 2013. gada 4. jūlija rezolūciju par krīzes ietekmi uz aprūpes pieejamību mazāk aizsargātu iedzīvotāju grupām(10),

–  ņemot vērā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par personu ar invaliditāti integrāciju un mobilitāti un Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā 2010.–2020. gadam(11),

–  ņemot vērā 2010. gada 11. novembra rezolūciju par demogrāfiskajām problēmām un paaudžu solidaritāti(12),

–  ņemot vērā 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par jauniešu piekļuves darba tirgum veicināšanu un praktikanta, stažiera un mācekļa statusa nostiprināšanu(13),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2009. gada 6. maija rezolūciju par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus(14),

–  ņemot vērā 2008. gada 20. maija rezolūciju par ES sasniegto progresu vienlīdzīgu iespēju un nediskriminācijas nodrošināšanā (Direktīvu 2000/43/EK un 2000/78/EK transponēšana)(15),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta pētījumu par Direktīvas 2000/78/EK īstenošanu attiecībā uz diskriminācijas reliģijas vai ticības dēļ aizlieguma principu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta padziļināto analīzi „Nodarbinātības vienlīdzības direktīva — tās īstenošanas novērtēšana”,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta pētījumu „Saprātīgi pielāgojumi un īpaši ierīkotas darbnīcas personām ar invaliditāti — izmaksas un ienākums no ieguldījumiem”,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta pētījumu „Atšķirīga attieksme pret darba ņēmējiem, kas jaunāki par 25 gadiem, attiecībā uz to piekļuvi darba tirgum”,

–  ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu „ES garantija jauniešiem: sperti pirmie soļi, bet gaidāmi īstenošanas riski”,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras atzinumu par līdztiesību Eiropas Savienībā desmit gadu laikā kopš direktīvu līdztiesības jomā īstenošanas sākuma,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras salīdzinošo juridisko analīzi par aizsardzību pret diskrimināciju seksuālās orientācijas, dzimumidentitātes un ar dzimumu saistītu iezīmju dēļ Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A8-0225/2016),

A.  tā kā saskaņā ar LES Eiropas Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības, un apkaro nabadzību, sociālo atstumtību un diskrimināciju;

B.  tā kā LESD noteikts, ka, „nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, Savienība tiecas apkarot diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ”;

C.  tā kā 28 dalībvalstis ir transponējušas Nodarbinātības vienlīdzības direktīvu un, neņemot vērā atšķirības tās transponēšanā un īstenošanā, ir guvušas vērtīgu pieredzi;

D.  tā kā direktīvas vienlīdzīgas attieksmes jomā aizliedz ne tikai tiešu un netiešu diskrimināciju, bet arī uzmākšanos un pamudināšanu uz diskrimināciju;

E.  tā kā Komisija savā otrajā īstenošanas ziņojumā (COM(2014)0002) norādīja, ka ar tiesību aktiem vien nevar nodrošināt pilnīgu vienlīdzību un ka jāpalielina informētība par pieejamajiem aizsardzības pasākumiem, kā arī jāizmanto ES fondi un jānostiprina valstu līdztiesības atbalsta struktūras;

F.  tā kā nediskriminācija profesijas un nodarbinātības jomā ir efektīva tikai tad, ja diskriminācija tiek visaptveroši apkarota visās dzīves jomās līdz ar citiem šķēršļiem, kas, ierobežojot brīvību un vienlīdzību, kavē personas pilnvērtīgu attīstību un neļauj darba ņēmējiem efektīvi piedalīties savas dalībvalsts politiskajā, sociālajā un ekonomiskajā dzīvē;

G.  tā kā Eiropas Savienības Tiesa (EST) Römer lietā(16) uzsvēra, ka Nodarbinātības vienlīdzības direktīvā nav noteikts vienlīdzīgas attieksmes princips nodarbinātības un profesiju jomā, bet ka tajā ir paredzēta kopēja sistēma dažādu iemeslu radītas diskriminācijas apkarošanai;

H.  tā kā, lai gan izpratne par diskrimināciju ir palielinājusies, tomēr daudzas no diskriminācijas cietušās personas joprojām nezina savas tiesības vai dažādu apsvērumu dēļ, piemēram, neuzticība kādas dalībvalsts iestādēm vai sarežģītas un garas tiesvedības procedūras, neuzdrošinās celt prasību tiesā saistībā ar diskriminējošām darbībām;

I.  tā kā pierādījumi, ko savākusi Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra (FRA), liecina, ka ar rasisms, ksenofobija, homofobija un transfobija un ar to saistītās neiecietības izpausmes ir plaši izplatītas, neraugoties uz pasākumiem, ko īsteno valdības un pilsoniskā sabiedrība visā ES; tā kā sociālais un politiskais klimats kļūst arvien pielaidīgāks ekstrēmiskām, rasistiskām un ksenofobiskām programmām, kas izmanto bažas par bezdarbu, bēgļu krīzi, atsvešinātību daļēji migrācijas plūsmu dēļ un drošību terorisma un citu ģeopolitisko problēmu apstākļos, kas apdraud ES pamatvērtības;

J.  tā kā FRA pētījumā par LGBT(17) un FRA ziņojumā „Būt transpersonai Eiropā”(18) norādīts uz joprojām pastāvošo LGBT personu diskrimināciju attiecībā uz piekļuvi darba tirgum un tā ietvaros;

K.  tā kā Nodarbinātības vienlīdzības direktīvā ir noteiktas minimālās prasības, bet dalībvalstis var nodrošināt augstāku aizsardzības līmeni un pieņemt pozitīvus pasākumus šajā jomā ar valsts tiesību aktiem; tā kā ar tiesību aktiem vien nevar nodrošināt pilnīgu vienlīdzību un ir nepieciešama arī attiecīga politiska rīcība;

L.  tā kā sievietes visvairāk ietekmē bezdarbs un negatīva diskriminācija attiecībā uz nodarbinātību, jo īpaši ietekmējot grūtnieces un mātes, tostarp mātes, kas baro bērnu ar krūti;

M.  tā kā Nodarbinātības vienlīdzības direktīva attiecas tikai uz tādām jomām kā reliģijas un ticības brīvība, invaliditāte, vecums un seksuālā orientācija, bet dalībvalstīm saskaņā ar Rasu vienlīdzības direktīvu ir arī pienākums nodarbinātības jomā apkarot diskrimināciju rases un etniskās piederības dēļ; tā ka reliģija dažkārt tiek izmantota kā aizstājējs rasei, diskriminējot personas nodarbinātības jomā viņu reālās vai šķietamās piederības dēļ kādai reliģijai;

N.  tā kā cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības rādītājs dalībvalstīs ir krietni zem 50 %, bet pārējo iedzīvotāju nodarbinātības rādītājs pārsniedz 70 %, un cilvēku ar invaliditāti bezdarba rādītājs (18,3 %) ir gandrīz divas reizes lielāks par bezdarba rādītāju pārējiem iedzīvotājiem (9,9 %); tā kā ES vidējie rādītāji nomaskē to, ka valstu līmenī ir ievērojamas atšķirības;

O.  tā kā sievietes lielākoties ir tās, kurām ir galvenā atbildība rūpēties par bērniem, veciem cilvēkiem un citām apgādājamām personām, ģimeni un mājsaimniecību, un šī atbildība ir lielāka, ja viņām ir bērni ar invaliditāti; tā kā tas tieši ietekmē sieviešu piekļuvi darbvietām un viņu profesionālo izaugsmi un var negatīvi ietekmēt nodarbinātības apstākļus, piemēram, daudzos gadījumos sievietes ir spiestas strādāt nepilna laika darbu vai ir spiestas izmantot nepastāvīgas nodarbinātības veidus, un visi šie faktori rada atalgojuma un pensiju atšķirības;

P.  tā kā viena vecāka ģimenes, jo īpaši vientuļās mātes, daudz biežāk kļūst par nabadzīgiem darba ņēmējiem un visos pieņemtajos pasākumos būtu jāpievērš uzmanība vientuļajiem vecākiem;

Q.  tā kā plašās prasmes un kompetences, ko sievietes iegūst ģimenes pienākumu pildīšanas gaitā, bagātina viņu personisko un profesionālo izaugsmi; tā kā tāpēc šīs kompetences būtu jāatzīst sabiedrībai un darba devējiem;

R.  tā kā Eiropas Savienībā ir vērojama liela ekonomikas, finanšu un sociālā krīze, kas īpaši apgrūtina sievietes gan darba tirgū, gan personīgajā dzīvē, jo pastāv lielāka iespēja, ka viņas uzņemsies nestabilas darba attiecības, kļūs par bezdarbniecēm vai paliks bez sociālā nodrošinājuma;

S.  tā kā tas, ka trūkst patiesi efektīvu tiesību aktu, ar kuriem tiktu līdzsvarota darba un privātā dzīve, rada diskrimināciju pret strādājošiem vecākiem;

T.  tā kā Parlaments jau ir pieņēmis politikas pasākumus, piemēram, direktīvu par dzimumu līdzsvara uzlabošanu biržā kotēto uzņēmumu direktoru bez izpildpilnvarām vidū un saistītos pasākumus, un tā kā šādi pasākumi var palīdzēt panākt lielāku vienlīdzību sievietēm nodarbinātības jomā un palielināt sieviešu iespējas ieņemt vadošus amatus; tā kā tiesību akti ir jāuzskata par būtisku instrumentu dzimumu līdztiesības panākšanai, bet līdztekus tiem ir nepieciešamas normatīvās procedūras un kampaņas, lai dzimumu līdztiesību īstenotu ne tikai tiesību aktos, bet arī sabiedrības uzskatos;

U.  tā kā joprojām ir gadījumi, kad notiek vairākveidu, tieša un netieša sieviešu diskriminācija darba tirgū, neraugoties uz to, ka dalībvalstīs teorētiski tiek piemērota vienlīdzīga attieksme; tā kā pastāv daudz dažādu netiešas diskriminācijas veidu un visos šajos gadījumos vajadzētu piemērot standarta definīciju, saskaņā ar kuru diskriminācija ir tad, ja līdzīgās situācijās piemēro atšķirīgas normas vai vienādas normas piemēro dažādām situācijām; tā kā sievietes ne vienmēr ir informētas par savām tiesībām saskaņā ar spēkā esošajiem Eiropas un valsts tiesību aktiem par līdztiesību un diskrimināciju vai uzskata par nelietderīgu ziņot par diskriminācijas gadījumiem; tāpēc uzsver, cik liela nozīme ir informācijas un vadlīniju dokumentiem, informatīvām kampaņām un informācijas portāliem;

V.  tā kā sociālo nevienlīdzību, jo īpaši attiecībā uz nodarbinātības līdztiesību, var mazināt, tikai īstenojot politiku, kas nodrošina taisnīgāku bagātību sadali, pamatojoties uz reālo algu pieaugumu, pasākumiem, ar ko veicina nodarbinātības regulējumu, darba laika noteikumus un darba aizsardzību, jo īpaši izmantojot koplīgumus un garantētu vispārēju bezmaksas piekļuvi augstas kvalitātes veselības aprūpes un izglītības pakalpojumiem;

W.  tā kā gandrīz katrs piektais jaunietis Eiropas Savienībā meklē darbu un ir aprēķināts, ka jauniešu bezdarba kopējās izmaksas veido EUR 153 miljardus gadā(19), un papildu sociālās izmaksas rada nopietnas bažas;

X.  tā kā Eurofound veiktā 6. Eiropas darba apstākļu apsekojuma (EWCS)(20) dati apstiprina, ka ir panākts tikai neliels progress pašu darba ņēmēju norādītās diskriminācijas mazināšanā pēdējos desmit gados;

Y.  tā kā Eurofound 6. EWCS dati norāda, ka 7 % darba ņēmēju ziņo par diskrimināciju vismaz viena iemesla dēļ, kā arī apstiprina, ka darba ņēmēji liecina par diskrimināciju vairāku iemeslu dēļ;

Z.  tā kā sieviešu ar invaliditāti nodarbinātības līmenis ES (44 %) ir ievērojami zemāks nekā vīriešu ar invaliditāti nodarbinātības līmenis (52 %) un tā kā sieviešu nodarbinātības līmenis 55–65 gadu vecuma grupā dažās dalībvalstīs ir apmēram 30 % vai zemāks un nodarbinātības līmeņu atšķirība starp dzimumiem ir vislielākā (14,5 procentpunkti) salīdzinājumā ar atšķirību vidējā (30–54 gadus veciem 12,4 procentpunkti) un jaunākā (20–29 gadu veciem 8,3 procentpunkti) vecuma grupā; uzskatot, ka ilgtermiņa bezdarbs ir īpaši izplatīts starp jaunākiem un vecākiem darba ņēmējiem, jo īpaši sievietēm, un tā kā Direktīvas 2006/54/EK piemērošana un transponēšana tika novērtēta un Parlaments 2015. gada 8. oktobra rezolūcijā(21) norādīja uz nopietniem trūkumiem šīs direktīvas noteikumu īstenošanā, ieviešot praksē principu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos;

AA.  tā kā vecāki darba ņēmēji joprojām bieži ir pakļauti diskriminācijai vecuma, stereotipu un citu šķēršļu dēļ; tā kā uz vecumu balstīta diskriminācija skar visas vecuma grupas un tā kā, ņemot vērā izraisīto ietekmi, humānai sabiedrībai, kuras mērķis ir sasniegt savus sociālos un ekonomiskos mērķus, ir vajadzīga visu paaudžu pieredze, līdzdalība un ideju bagātība, vienlaikus balstoties uz paaudžu solidaritātes principa,

1.  atzinīgi vērtē to, ka gandrīz visas dalībvalstis ir iekļāvušas savās konstitūcijās vispārējo vienlīdzīgas attieksmes principu attiecībā uz konkrētiem diskriminācijas iemesliem; tomēr pauž nožēlu, ka tikai dažas dalībvalstis ir sistemātiski nodrošinājušas, ka visi spēkā esošie juridiskie dokumenti ir atbilstīgi vienlīdzīgas attieksmes principam, un vēl mazāk dalībvalstu tos sistemātiski īsteno(22), un ka diskriminācija joprojām ir daļa no daudzu eiropiešu ikdienas dzīves;

2.  sagaida, ka visas dalībvalstis novērsīs dabiskos sociālos un ekonomiskos šķēršļus, kas kavē vienlīdzības principa faktisku īstenošanu un ierobežo Eiropas iedzīvotāju brīvību;

3.  pauž nožēlu par to, ka ideja par cilvēktiesībām kā universālu, nedalāmu un savstarpēji saistītu veselumu joprojām ir vien tiesību princips, kas pastāv vairāk teorijā nekā praksē, ņemot vērā, ka pastāvošajos ES tiesību instrumentos dažādi cilvēka identitātes aspekti tiek aplūkoti atsevišķi;

4.  pauž nožēlu par to, ka pieaug diskriminācijas un aizskaršanas gadījumi, tostarp darbavietā un jo īpaši saistībā ar dzimumu, valstspiederību, sociālo stāvokli, invaliditāti, seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti, etnisko izcelsmi un reliģiju, jo īpaši attiecībā uz musulmaņu sievietēm un LGBTI personām; vienlaikus pauž nožēlu, ka kopumā nepietiekami tiek ziņots par visiem diskriminācijas veidiem, jo īpaši diskrimināciju invaliditātes dēļ un diskrimināciju pret LGBTI personām; tāpēc aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību visiem diskriminācijas veidiem, uzraugot, kā tiek piemērota Direktīva 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, un uzsver nepieciešamību palielināt LGBTI personu informētību par viņu tiesībām, piemēram, izmantojot līdztiesību veicinošās struktūras, arodbiedrības un darba devēju organizācijas;

5.  uzsver, cik svarīgi ir pēc iespējas ātrāk panākt vienošanos, un aicina Padomi rast izeju no strupceļa, atrodot pragmatisku risinājumu un bez turpmākas kavēšanās paātrinot ES horizontālu diskriminācijas novēršanas direktīvu, ko 2008. gadā ierosināja Komisija un par ko nobalsoja Parlaments; uzskata, ka priekšnoteikums ir nodrošināt konsolidētu un saskaņotu ES tiesisko regulējumu, kas aizsargātu pret diskrimināciju reliģijas un ticības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ ārpus nodarbinātības jomas; norāda, ka nekādi neatbilstoši šīs direktīvas piemērošanas jomas ierobežojumi nav pieņemami; uzskata, ka ir būtiski svarīgi konsolidēt ES tiesisko regulējumu naida noziegumu apkarošanas jomā, ņemot vērā, ka līdzīgi noziedzīgi nodarījumi ir izplatīti arī darba vidē;

6.  norāda, ka pēc ES Pamattiesību aģentūras datiem visi diskriminācijas veidi, tostarp diskriminācija vairāku iemeslu dēļ un krusteniska diskriminācija, ievērojami kavē cilvēkkapitāla izmantošanu un rada šķēršļus karjeras attīstībai; uzsver, ka no šāda veida diskriminācijas nereti cieš personas ar invaliditāti;

7.  ar bažām norāda uz to, ka dažās dalībvalstīs nav judikatūras, kurā būtu interpretēts jēdziens “netieša diskriminācija”, kā arī uz grūtībām, ko šī definīcija radīja direktīvas transponēšanai dažās dalībvalstīs; ierosina, ka Komisijai būtu jāsniedz konsultācijas dalībvalstīm par šādām interpretācijas grūtībām;

8.  norāda, ka nediskriminācija profesionālās darbības un nodarbinātības jomā ir efektīva tikai tad, ja diskriminācija visaptveroši tiek apkarota visās dzīves jomās, piemēram, izmantojot kopienu atbalstu, tiesību aktus un koordinēšanas instrumentus, tostarp stratēģijas un sistēmas gan dalībvalstu, gan ES līmenī, ieskaitot iespēju ieviest pozitīvus rīcības pasākumus;

Reliģija un pārliecība

9.  norāda, ka aizliegums attiecībā uz diskrimināciju reliģijas vai pārliecības dēļ ir transponēts visās dalībvalstīs, lai gan direktīvā nav noteiktas definīcijas(23);

10.  norāda uz savstarpējo saistību starp diskrimināciju gan reliģijas un ticības, gan rases un etniskās piederības dēļ, un uzskata, ka dažas sabiedrības grupas, kuras pieder pie reliģiskām minoritātēm, nodarbinātības jomā īpaši saskaras ar diskrimināciju reliģijas dēļ, ko apliecina pētījumi valstu un Eiropas līmenī, jo īpaši Pamattiesību aģentūras veiktie pētījumi;

11.  piekrīt viedoklim, ka aizsardzību pret diskrimināciju reliģijas un pārliecības dēļ Eiropas Savienībā pašlaik nodrošina tiesību akti gan cilvēktiesību, gan diskriminācijas novēršanas jomā, un tiem ir savstarpēja ietekme;

12.  uzsver, ka saskaņā ar pētījumu datiem diskriminētākās reliģiskās grupas nodarbinātības jomā ir ebreji, sikhi un musulmaņi (un jo īpaši sievietes); iesaka ieviest vienotu Eiropas valstu stratēģiju sistēmu antisemītisma un islamofobijas apkarošanai;

13.  atzīst Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) ievērojamo judikatūru reliģijas vai ticības nediskriminācijas jomā, atzinīgi vērtē lomu, ko tā uzņēmās ar saviem lēmumiem par direktīvas interpretāciju kopumā, un ar interesi gaida Eiropas Savienības Tiesas pirmos turpmākos lēmumus par šo jautājumu; pauž nožēlu par to, ka tiesās nonāk tikai neliels skaits lietu pretstatā diskriminācijas gadījumu lielajam skaitam, ko uzrāda viktimizācijas apsekojumi, bet kas nenonāk tiesās;

14.  uzskata, ka diskriminācijas novēršanas tiesību aktu konsekventa piemērošana būtu jāuzskata par būtisku radikalizācijas novēršanas stratēģijas elementu, ņemot vērā, ka arvien vairāk ksenofobiskā un islamofobiskā situācija un diskriminācija pret reliģiskajām kopienām, tostarp bēgļiem un migrantiem, varētu veicināt personu reliģisko radikalizāciju, ietekmēt veiksmīgu iekļaušanu darba tirgū un ietekmēt viņu piekļuvi tiesu iestādēm saistībā ar viņu uzturēšanās statusu;

15.  uzskata, ka tiesu sistēmai vajadzētu pievērst lielāku uzmanību reliģiskās pārliecības labticīgas apliecināšanas nodrošināšanai, nevis kādas reliģijas vai ticības spēkā esamības vai likumības novērtēšanai;

16.  uzskata, ka ir nepieciešama turpmāka tiesību aktu saskaņošana, ņemot vērā gan valstu tiesu, gan ECT sniegtos lēmumus, iepriekš novērtējot principu par valsts šķirtību no baznīcas salīdzinājumā ar Nodarbinātības vienlīdzības direktīvas 4. panta 2. punkta noteikumiem par ētikas pamatprincipiem;

17.  uzskata, ka, pamatojoties uz ES un dalībvalstu līmenī pieejamo judikatūru, ES un dalībvalstu tiesību aktos jānosaka saprātīga pielāgojuma nodrošināšanas pienākums attiecībā uz visiem diskriminācijas iemesliem — tostarp diskrimināciju reliģijas un pārliecības dēļ — ar nosacījumu, ka tas nerada nesamērīgu slogu darba devējiem vai pakalpojumu sniedzējiem;

18.  aicina dalībvalstis atzīt pamattiesības uz pārliecības brīvību;

19.  uzskata, ka ir jāņem vērā tas, ka saskaņā ar ECT judikatūru šī direktīva nodrošina aizsardzību pret diskrimināciju darba devēja reliģijas vai ticības dēļ;

20.  uzskata, ka 2. panta 5. punktā minētais vispārējais izņēmums ir formulēts plaši un ir nepieciešams panākt progresu attiecībā uz tā piemērošanu, kas ir īpaši svarīgi kontekstā ar bēgļu un migrācijas krīzi, un cer, ka tiesas ļoti rūpīgi novērtēs tā robežas saskaņā ar proporcionalitātes principu;

21.  uzstāj, ka reliģiskā brīvība ir svarīgs princips, kas darba devējiem būtu jāievēro; tomēr uzsver, ka šī principa īstenošana ir subsidiaritātes jautājums,

Invaliditāte

22.  uzsver, ka „diskriminācija invaliditātes dēļ” nozīmē jebkāda veida nošķiršanu, atstumtību vai ierobežošanu invaliditātes dēļ, kuras mērķis ir traucēt vai pilnībā nepieļaut visu politisko, ekonomisko, sociālo, kultūras, pilsonisko vai citu cilvēktiesību un pamatbrīvību atzīšanu, izmantošanu vai īstenošanu vienlīdzīgi ar citiem, vai kurai ir tādas sekas; norāda, ka tā ietver visus diskriminācijas veidus, tostarp saprātīga pielāgojuma izveides atteikumu(24);

23.  mudina dalībvalstis interpretēt ES tiesību aktus tā, lai nodrošinātu pamatu plašam invaliditātes jēdzienam, ņemot vērā Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD), apvienojot tos elementus, kas nodrošina vienlīdzību personām ar invaliditāti, un uzskatot, ka atteikums veikt saprātīgu pielāgojumu ir viens no diskriminācijas veidiem saskaņā ar CRPD; pauž nožēlu, ka dažās dalībvalstīs joprojām ir spēkā tiesību akti, kuros noteikts 50 % darba nespējas kritērijs un pieprasīta tikai oficiāla medicīniskā izziņa;

24.  norāda, ka Direktīva 2000/78/EK nav tieši norādīta invaliditātes jēdziena definīcija; uzsver, ka Eiropas Savienības Tiesa tika aicināta sniegt neatkarīgu invaliditātes jēdziena definīciju Chacón Navas lietā; atgādina, ka vēl vairākās lietās ir bijuši aicinājumi precizēt invaliditātes jēdzienu, kā arī piešķirt nozīmi prasībai par saprātīga pielāgojuma izveidi personām ar invaliditāti, kas darba devējiem ir noteikta saskaņā ar šīs direktīvas 5. pantu (lieta C-335/11 un C-337/11, HK Danmark);

25.  pauž nožēlu, ka sieviešu ar invaliditāti nodarbinātības līmenis ir zemāks par 50 %, kas liecina par divkāršo diskrimināciju, ar ko tām nākas saskarties un kas apgrūtina to pilnvērtību līdzdalību sabiedriskajā dzīvē;

26.  uzskata, ka neārstējama slimība, t. i., slimība vai fizisks stāvoklis, par kuru pietiekami droši var apgalvot, ka tādēļ nāve iestāsies ne vēlāk kā 24 mēnešu laikā pēc ārsta diagnozes oficiāli apstiprināta datuma, var tikt uzskatīta par invaliditāti, ja tā rada šķēršļus attiecīgo personu līdzdalībai profesionālajā dzīvē;

27.  uzsver pienākumu darba devējiem nodrošināt saprātīgu pielāgojumu visiem darba ņēmējiem ar invaliditāti, tostarp darba ņēmējiem ar neārstējamu slimību;

28.  uzsver, ka dažām neārstējamām slimībām ir raksturīgi tas, ka tās var radīt mainīgus fiziskus, garīgus vai psiholoģiskus traucējumus, un ka tādēļ darba devējiem ir pienākums regulāri pārskatīt saprātīga pielāgojuma izveides pienākuma izpildi, lai nodrošinātu, ka tie pilnībā atbalsta darbiniekus viņu uzdevumu veikšanā;

29.  uzsver, cik svarīgi ir aizsargāt darba ņēmējus ar invaliditāti, tostarp tos, kuriem ir neārstējama slimība, no jebkādas pret viņiem vērstas diskriminācijas darbvietā; īpaši uzsver nepieciešamību aizsargāt šos darba ņēmējus pret netaisnīgu atlaišanu;

30.  norāda, ka pierādījumi liecina, ka investīcijas pienācīgā un saprātīgā darbvietu personām ar invaliditāti izveidē ir izdevīgas izmaksu ziņā, un tās ne vien atmaksājas sociālās integrācijas jomā, bet arī paaugstina ražīgumu un samazina darba kavējumus(25); pauž nožēlu par to, ka daudzas dalībvalstis nav spējušas nodrošināt pienācīgus saprātīgus pielāgojumus;

31.  uzsver darba nozīmi personām ar invaliditāti, kā arī smagu, hronisku vai neārstējamu slimību skartiem cilvēkiem un iesaka īstenot iekļaujošu darba tirgus politiku, kas abām grupām garantētu drošību un tiesības;

32.  aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt, lai ar nodarbinātību saistītās tiesības un pakalpojumi, tostarp saprātīga darbvietu izveide Nodarbinātības vienlīdzības direktīvas izpratnē, būtu pārvietojami un saskanētu ar personu ar invaliditāti tiesībām uz pārvietošanās brīvību;

33.  atzinīgi vērtē to, ka visas dalībvalstis piedāvā dotācijas, subsīdijas vai nodokļu atvieglojumus, piemēram, darba devējiem, kuri nodrošina saprātīgus pielāgojumus, tādējādi mudinot darba devējus pielāgot darbvietas, lai pielāgotu un atvērtu darba tirgu cilvēkiem ar invaliditāti un nodrošinātu, ka visām personām ir visas cilvēktiesības un pamatbrīvības un ka tās var šīs tiesības izmantot vienlīdzīgi ar citiem; iesaka dalībvalstīm sniegt un Komisijai atbalstīt valsts, reģionālo un vietējo iestāžu apmācību par saprātīgu pielāgojumu, lai tās varētu ierosināt vadlīnijas par saprātīgu pielāgojumu un novērst atsevišķu mazaizsargātu grupu atstumtību; prasa risināt dialogu ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, piemēram, arodbiedrībām un darba devējiem, lai noteiktu izpildāmas vadlīnijas par saprātīgas darbvietu izveides praksi;

34.  uzsver nepieciešamību ņemt vērā sociālās prasības publiskā iepirkuma procedūrās, jo tās ir iespēja sociālās politikas mērķu sasniegšanai; uzskata, ka sociāli atbildīgu publisko iepirkumu var izmantot kā veidu, lai integrētu darba tirgū personas ar invaliditāti un citas neaizsargātas sabiedrības grupas;

35.  mudina Komisiju un dalībvalstis ieviest kvalitatīvas darba prakses sistēmas, lai nodrošinātu saprātīgu pielāgojumu un pieejamību personām ar invaliditāti;

36.  uzsver, ka ir svarīgi ieviest universālu dizaina standartu sabiedriskām vietām un darba videi, kur ņemtas vērā personu ar invaliditāti vajadzības, saskaņā ar vispārīgo komentāru par pieejamību(26), ko ANO komiteja pieņēma 2014. gada 11. aprīlī, un vērš uzmanību uz ES saistībām attiecībā uz pieejamību, lai panāktu pastāvīgu darba apstākļu uzlabošana visiem Eiropas darba ņēmējiem;

37.  aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt viedā darba modeļus, kas ļauj cilvēkiem ar invaliditāti veikt darbu savās mājās, nodrošinot visas priekšrocības attiecībā uz dzīves kvalitāti un darba ražīgumu;

38.  norāda, ka personas ar invaliditāti sniedz vērtīgu ieguldījumu sabiedrībā kopumā, un aicina dalībvalstis izmantot struktūrfondus, jo īpaši Eiropas Sociālo fondu, darbvietu pielāgošanai un nepieciešamās palīdzības sniegšanai personām ar invaliditāti darbā, kā arī pilnveidot izglītību un apmācību tā, lai uzlabotu viņu nodarbinātību atklātā darba tirgū un novērstu personu ar invaliditāti bezdarbu, nabadzību un sociālo atstumtību; uzsver, ka Kopīgo noteikumu regulas (CPR)(27) 7. pants un 96. panta 7. punkts veicina iespēju vienlīdzību personām ar invaliditāti, viņu nediskrimināciju un iesaistīšanu visu Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondu) apgūšanā kopumā, un jo īpaši darbības programmu īstenošanā, un uzsver, ka ex ante novērtējumā būtu jānovērtē plānoto pasākumu piemērotība vienlīdzīgu iespēju veicināšanai un jebkādas diskriminācijas nepieļaušanai; uzskata, ka Eiropas un valstu finansējumu varētu novirzīt arī, piemēram, uz tiem MVU, kuri mudina darba ņēmējus iesaistīties kursos, lai tie varētu saglabāt nodarbinātību;

39.  aicina dalībvalstis pārskatīt bezdarba apdrošināšanas sistēmas, lai nepieļautu personu ar invaliditāti diskrimināciju;

40.  mudina dalībvalstis apsvērt ieguvumus no pozitīvu rīcības pasākumu ieviešanas, piemēram, izmantojot gan pasīvā darba tirgus politiku, tostarp nodokļu atvieglojumus un naudas prēmijas, gan aktīvo darba tirgus politiku — t. i., ievirzes pasākumus un konsultācijas, apmācību un izglītošanu, un darbā iekārtošanu —, lai atbalstītu cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību;

41.  mudina dalībvalstis izstrādāt un īstenot tādu visaptverošu pasākumu sistēmu, kas personām ar invaliditāti sniedz piekļuvi kvalitatīvai nodarbinātībai, tostarp iespēju piemērot soda naudu, piemēram, par tiesību aktu diskriminācijas novēršanas jomā neievērošanu, lai finansētu iekļaušanu atklātā darba tirgū un citas darbības šajā jomā;

42.  mudina dalībvalstis sniegt lielāku atbalstu darba devējiem, kuri pieņem darbā personas ar invaliditāti, lai radītu labvēlīgus apstākļus un nodrošinātu pietiekamu atbalstu šīm personām visos nodarbinātības posmos — pieņemot darbā, paturot darbā un karjeras izaugsmē;

43.  aicina visas iesaistītās personas pievērst īpašu uzmanību personu ar intelektuālu un psihosociālu invaliditāti integrācijai un izstrādāt visaptverošu kampaņu izpratnes veicināšanai par ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un aizspriedumu pret personām ar invaliditāti apkarošanai, un jo īpaši ar psihosociālu, intelektuālu invaliditāti, ar autisma spektra traucējumiem un vecākām personām ar invaliditāti darbvietā; prasa nodrošināt, lai visi materiāli par spēju veidošanu, apmācību, izpratnes veicināšanu, un tostarp arī publiskie pārskati, būtu pieejami ērti izmantojamā veidā;

44.  pauž bažas par kavēšanos Eiropas stratēģijas invaliditātes jomā 2010.–2020. gadam izstrādāšanā; mudina Komisiju pārskatīt stratēģiju, pamatojoties uz noslēdzošajiem komentāriem attiecībā uz sākotnējo Eiropas Savienības ziņojumu, ko 2015. gada 7. septembrī pieņēmusi ANO Personu ar invaliditāti tiesību komiteja, un šajā procesā iesaistīt pārstāvjus no personas ar invaliditāti pārstāvošām organizācijām;

45.  pauž nožēlu par to, ka Komisija ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām un stratēģijas invaliditātes jomā īstenošanas procesā joprojām nav novērsusi nevienlīdzību vecuma jomā; tādēļ aicina Komisiju veicināt izpratni par personu ar invaliditāti tiesībām un tās nodrošināt, kā arī novērst personu ar invaliditāti diskrimināciju;

Vecums

46.  uzsver, ka vecāki darba ņēmēji sniedz nozīmīgu ieguldījumu sabiedrībā un uzņēmumu konkurētspējas veicināšanā; uzsver, ka ir svarīgi nodarbināt vecākus cilvēkus, kuri var nodot savas zināšanas un pieredzi jaunākiem darbiniekiem aktīvu vecumdienu kontekstā, un pauž nožēlu par to, ka vecums ir svarīgs iemesls diskriminācijai nodarbinātības jomā; pauž nožēlu, ka vecāki cilvēki joprojām bieži ir pakļauti stereotipiem un šķēršļiem darba tirgū un prasa veidot taisnīgumu starp paaudzēm, pamatojoties uz solidaritāti, savstarpēju cieņu, atbildību un vēlmi rūpēties citam par citu;

47.  aicina dalībvalstis sekmēt piekļuvi nodarbinātībai un integrēt darba tirgū visus darba ņēmējus neatkarīgi no viņu vecuma, kā arī veikt pasākumus visu darba ņēmēju aizsardzībai darbvietā atalgojuma, apmācības, karjeras attīstības, darba drošības un veselības aizsardzības, kā arī citās jomās;

48.  norāda, ka darbaspēka vidējā vecuma vienpusēja samazināšana nozīmē nevis lielākas inovāciju iespējas, bet gan pieredzes, zināšanu un prasmju izšķērdēšanu;

49.  aicina dalībvalstis mudināt darba ņēmējus pieņemt darbā jauniešus, tomēr vienlaikus garantējot un ievērojot vienlīdzīgas attieksmes principu atalgojuma un sociālās aizsardzības jomā, tostarp nodrošinot atbilstošu darbam nepieciešamo apmācību;

50.  ar bažām norāda, ka ES Tiesa noteikusi paaudžu solidaritāti par vienīgo vissvarīgāko likumīgo mērķi, kas attaisno atšķirīgu attieksmi vecuma dēļ(28), jo dalībvalstis, kurām ir augstākie vecāku darba ņēmēju nodarbinātības rādītāji, spēj arī daudz labāk iesaistīt jauniešus darba tirgū;

51.  atgādina, ka ir efektīvi jāīsteno ES tiesību akti novecošanas politikas jomā, lai apkarotu un novērstu diskrimināciju vecuma dēļ;

52.  norāda, ka daudzu dalībvalstu īstenotās politikas dēļ cilvēki vecumā no 55 līdz 64 gadiem veido arvien lielāku daļu no darba ņēmēju skaita visās ES dalībvalstīs; tomēr pauž nožēlu, ka šīs grupas nodarbinātības rādītājs ir palielinājies pārāk lēni un ka 28 ES dalībvalstīs tas joprojām nesasniedz 50 %; tādēļ uzsver, ka digitalizācija būtiski ietekmē darba tirgu, radot jaunas darba iespējas un elastīgākus darba apstākļus, piemēram, attālināta darba vai teledarba iespējas, kas var būt efektīvs līdzeklis, lai novērstu cilvēku vecumā virs 50 gadiem un nekvalificētu vidēja vecuma personu izslēgšanu no darba tirgus; šajā kontekstā uzsver, ka nepārtraukta digitālo prasmju uzlabošana, visas karjeras laikā piedāvājot darbiniekiem apmācības, tālākmācības un pārkvalificēšanās iespējas, ir priekšnosacījums digitalizācijas radīto ieguvumu izmantošanai; turklāt uzskata — lai digitālajā tirgū izveidotu jaunas darbvietas, dalībvalstīm būs jāveic turpmāki pasākumi prasmju neatbilstības problēmas risināšanā, jo īpaši attiecībā uz cilvēkiem vecumā virs 50 gadiem;

53.  uzsver, ka pasākumi, kas vērsti pret diskrimināciju vecuma dēļ, attiecībā uz bērniem un veciem cilvēkiem būtībā nedrīkst būt atšķirīgi un ikviens nepamatotas vecuma diskriminācijas gadījums ir pienācīgi jāizskata;

54.  norāda, ka vecākiem darba ņēmējiem ir nedrošāki darba apstākļi, un aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm izpētīt pieaugošā bezdarba problēmu to personu vidū, kuras ir vecākas par 50 gadiem, un izstrādāt efektīvus instrumentus, piemēram, profesionālo izglītību un stimulus vai subsīdijas darba devējiem, lai vecākus darba ņēmējus reintegrētu darba tirgū un aizsargātu pret netaisnīgu atlaišanu no darba;

55.  uzsver nepieciešamību palielināt darbaspēka digitālās prasmes un norāda, ka digitalizācija veicinās sociālo iekļautību un palīdzēs vecākiem cilvēkiem un darba ņēmējiem ar invaliditāti ilgāk paliktu darba tirgū, ļaujot tiem gūt labumu no iespējām, ko sniedz mākslīgais intelekts; uzskata, ka digitālā tirgus ietekme uz nodarbinātību ir jākontrolē sociāli taisnīgā un ilgtspējīgā veidā; uzsver, ka daudzi darba devēji nepieņem darbā vecākus darba ņēmējus izplatīto stereotipu dēļ, ka tiem trūkst prasmju, vai arī ka tās ir novecojušas; tādēļ prasa iekļaut mūžizglītību un pieaugušo izglītību darba ņēmējiem visās vecuma grupās apsvērumos par gaidāmo Eiropas stratēģiju prasmju jomā, par kuru ir paziņojusi Komisija;

56.  atgādina, ka svarīgākais ES un dalībvalstu resurss ir to cilvēkresursi; pauž viedokli, ka vecākiem darba ņēmējiem vecuma grupā virs 55 gadiem ir būtiski svarīgi apgūt e-prasmes, lai aizsargātu viņus no izslēgšanas no darba tirgus un lai atvieglotu viņiem jauna darba atrašanu; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar sociālajiem partneriem izstrādāt prasmju stratēģijas, kas sasaista izglītību un darbu, un tādēļ ieguldīt līdzekļus un atbalstīt mūžizglītību un nodrošināt pieejamas un vispusīgas apmācības shēmas par pieņemamu cenu, kā arī pārkvalificēšanos digitālo un vispārīgo prasmju attīstīšanai, tostarp pielāgošanos virtuālajai videi (paplašinātā realitāte), kas ļauj novecojošai sabiedrībai labāk pielāgoties augošajam pieprasījumam pēc e-prasmēm daudzās dažādās nozarēs; tādēļ uzsver, ka vecākiem darba ņēmējiem vecuma grupā virs 55 gadiem, jo īpaši sievietēm, jānodrošina nepārtraukta piekļuve apmācībai IKT jomā; mudina dalībvalstis un Komisiju izstrādāt arī stratēģijas, lai samazinātu digitālo plaisu un sekmētu vienlīdzīgu piekļuvi jaunajām informācijas un sakaru tehnoloģijām;

57.  atzinīgi vērtē Eiropas sociālo partneru darba programmu 2015.–2017. gada periodam, kurā galvenā uzmanība ir vērsta uz aktīvām vecumdienām; aicina sociālos partnerus pamatīgi pievērsties to jautājumu risināšanai, kas ir saistīti ar diskrimināciju vecuma dēļ, pieaugušo izglītību, darba drošību un arodveselību, kā arī darba un ģimenes dzīves saskaņošanu, lai izveidotu Eiropas sistēmu, kurā tiktu atbalstītas visu darba ņēmēju nodarbinātības iespējas un veselība;

58.  uzsver, ka ir nepieciešami ticami statistikas dati par vecāku cilvēku stāvokli un demogrāfiskajām izmaiņām, lai izstrādātu mērķtiecīgākas un efektīvākas aktīvu vecumdienu stratēģijas; aicina Komisiju nodrošināt visaptverošu kvalitatīvu datu vākšanu par vecāku cilvēku stāvokli sabiedrībā, viņu veselību, tiesībām un dzīves līmeni;

59.  norāda, ka vecumam draudzīgas vides veicināšana ir būtiski svarīgs veids, kā atbalstīt vecākus darba ņēmējus un darba meklētājus un sekmēt iekļaujošas sabiedrības veidošanu, kurā visiem būtu pieejamas vienlīdzīgas iespējas; šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas un PTO kopīgās pārvaldības projektu, kura mērķis ir PTO izstrādāto „Globālo veciem cilvēkiem labvēlīgu pilsētu ceļvedi” pielāgot Eiropas kontekstam;

60.  atzinīgi vērtē Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras īstenoto kampaņu „Drošs un veselīgs darbs jebkurā vecumā”; uzsver, cik svarīgi ir pieņemt efektīvus tiesību aktus darba drošības un veselības aizsardzības jomā un stimulēt profilaktisku pasākumu ieviešanu uzņēmumos; aicina šajā kampaņā īstenot nopietnu sadarbību ar dažāda lieluma uzņēmumiem;

61.  aicina dalībvalstis stiprināt publiskās pensiju shēmas, lai nodrošinātu pienācīgus aizstājošus ienākumus visiem, kuri sasnieguši pensijas vecumu;

62.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu par darba un privātās dzīves līdzsvaru; uzsver, ka darba un privātās dzīves līdzsvars ir problemātisks arī vecākiem darba ņēmējiem, jo 18 % vīriešu un 22 % sieviešu vecuma grupā no 55 līdz 64 gadiem rūpējas par ģimenes locekļiem, kuriem ir nepieciešama aprūpe, un turklāt vairāk nekā puse no vecvecākiem regulāri nodrošina mazbērnu aprūpi; iesaka gaidāmajā iniciatīvā par darba un privātās dzīves līdzsvaru pilnībā iekļaut atbalsta pasākumus neformālajiem aprūpētājiem un vecvecākiem, kuri ir darba vecumā, kā arī jauniem vecākiem;

63.  aicina dalībvalstis atbalstīt bezmaksas augstas kvalitātes sabiedriskos pakalpojumus, kas nodrošina pienācīgu nepieciešamo aprūpi un atbalstu bērniem, slimiem cilvēkiem un veciem cilvēkiem;

Seksuālā orientācija

64.  norāda, ka dalībvalstu tiesas un ES Tiesa ir izskatījušas tikai nedaudz lietu par diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ;

65.  atgādina, ka, lai gan to dalībvalstu skaits, kuras ir attiecinājušas diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ uz visām jomām, kas ietvertas Rasu vienlīdzības direktīvā, ir palielinājies no 10 dalībvalstīm 2010. gadā līdz 13 dalībvalstīm 2014. gadā, aizsardzība pret diskrimināciju seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes dēļ joprojām ir ierobežota(29);

66.  atgādina, ka daudzās dalībvalstīs joprojām nav skaidrības par transpersonām pieejamo aizsardzību pret diskrimināciju, jo īpaši nodarbinātības, izglītības un veselības aprūpes jomā; aicina veikt pasākumus, lai efektīvi īstenotu valsts tiesību aktus, ar kuriem transponē Dzimumu līdztiesības direktīvu; norāda, ka šādi pasākumi varētu uzlabot juridiskās definīcijas, lai nodrošinātu, ka aizsardzība attiecas uz visām transpersonām, nevis tikai tām, kuras veic vai ir veikušas dzimuma maiņu(30);

67.  pauž bažas, ka izpratne par tiesībām diskriminācijas jomā un informētība par to, kādas iestādes un organizācijas nodrošina atbalstu personām, kas cietušas diskriminācijas dēļ, ir vāja — labāk informētas ir LGBTI personas; uzskata, ka valsts, reģionālo un vietējo pārvaldes iestāžu, kā arī visu attiecīgo ieinteresēto personu organizāciju uzdevums būtu ievērojami palielināt izpratnes veicināšanas pasākumus gan attiecībā uz cietušajiem, gan darba devējiem, gan arī citām grupām; norāda, ka valstu LGBTI organizācijas ir būtiskas partneres šo centienu īstenošanā;

68.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt savstarpēju partnerības statusa, laulāto mantisko attiecību un vecāku tiesību regulējumu atzīšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā īpašo diskriminācijas veidu, ar ko saskaras interseksuāļi nodarbinātībā, un pārskatīt tiesību aktus un praksi, lai novērstu interseksuāļu diskrimināciju;

Horizontālie aspekti un ieteikumi

69.  pauž bažas par to, ka trūkst tiesiskas skaidrības un noteiktības attiecībā uz vairākveidu diskrimināciju, kas bieži ir sekas tam, ka dalībvalstīs tiek piemēroti atšķirīgi un sadrumstaloti noteikumi un standarti; norāda uz Equinet veikto svarīgo darbu, palīdzot izstrādāt kopīgus standartus, un uzskata, ka tam būtu jāsniedz pienācīgs atbalsts;

70.  pauž nožēlu par to, ka Direktīvā 2000/78/EK nav ietverti īpaši noteikumi par vairākveidu diskrimināciju, lai gan vismaz ir norādīts, ka sievietes bieži cieš no tās, un turklāt norāda, ka divu vai vairāku veidu diskrimināciju var radīt problēmas saistībā ar atšķirībām attiecībā uz garantēto aizsardzības līmeni dažādu diskriminācijas veidu gadījumā; aicina dalībvalstis un Komisiju apkarot jebkādu vairākveidu diskrimināciju, nodrošināt diskriminācijas novēršanu un vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu darba tirgū un piekļuves nodrošināšanā darba tirgum; iesaka valstu, reģionālajām un vietējām iestādēm un tiesībaizsardzības struktūrām, tostarp darba inspekcijas pārstāvjiem, valstu līdztiesības atbalsta struktūrām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, pastiprināt krusteniskas, piemēram, dzimuma un vēl citu iemeslu radītas, diskriminācijas gadījumu uzraudzību;

71.  uzsver, ka objektīvu, salīdzināmu un dezagregētu līdztiesības datu par diskriminācijas un nevienlīdzības gadījumiem trūkums rada lielākas grūtības pierādīt diskriminācijas, jo īpaši netiešas diskriminācijas, esamību; norāda, ka Direktīvas 2000/78/EK 10. pants paredz mainīt pierādīšanas pienākuma slogu, pavēršot to atpakaļ, ja fakti liecina, ka ir tieša vai netieša diskriminācija; aicina Komisiju un dalībvalstis precīzi un sistemātiski apkopot datus par līdztiesību, kas skar direktīvas darbības jomu, iesaistot sociālos partnerus, valsts līdztiesības atbalsta struktūras un valsts tiesas;

72.  mudina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt — tostarp valstu ziņojumos un ikgadējā kopīgajā ziņojumā par sociālo aizsardzību un sociālo integrāciju — saskaņotu un vienotu statistiku, kas paredzēta, lai novērstu visas nepilnības dzimumu līdztiesības datu vākšanā; aicina Komisiju uzņemties iniciatīvu, lai veicinātu šādu datu vākšanu, sniedzot ieteikumu dalībvalstīm un uzdodot Eirostatam sniegt konsultācijas, kuru mērķis ir dezagregētus datus par visiem diskriminācijas veidiem integrēt Eiropas Sociālā apsekojuma rādītājos, lai rīkotos un veiktu praktiskus pasākumus pret visu veidu diskrimināciju saistībā ar pieņemšanu darbā un darba tirgu;

73.  iesaka dalībvalstīm, apkopojot statistikas datus par nodarbinātības jautājumiem, darba tirgus apsekojumā iekļaut izvēles jautājumus, kuru mērķis ir atklāt iespējamu diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās piederības, reliģijas vai ticības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ;

74.  uzsver, ka likumdošanas procesā visos līmeņos vienmēr jāņem vērā administratīvais slogs mikrouzņēmumiem, maziem un vidējiem uzņēmumiem un ir jāveic plānoto pasākumu samērīguma pārbaude;

75.  norāda uz valsts līdztiesības atbalsta struktūru lielo nozīmi Nodarbinātības vienlīdzības direktīvas īstenošanā, sniedzot ieguldījumu informētības veicināšanā un datu vākšanā, sadarbojoties ar sociālajiem partneriem un citām ieinteresētajām personām, novēršot nepilnīgu ziņošanu un uzņemoties vadošu lomu attiecībā uz vienkāršotu un atvieglotu sūdzību iesniegšanu diskriminācijā cietušajiem; prasa palielināt valsts līdztiesības atbalsta struktūru nozīmi, nodrošināt neitralitāti, attīstīt darbību un uzlabot spējas, tostarp nodrošinot atbilstīgu finansējumu;

76.  aicina dalībvalstis izrādīt lielāku apņēmību, īstenojot sieviešu un vīriešu līdztiesības principu nodarbinātības politikā; prasa aktīvi izmantot dzimumu līdztiesības principu budžeta plānošanā, tostarp Komisijai veicinot labākās prakses apmaiņu, un veikt pasākumus, kas veicinātu sieviešu nodarbinātību ar taisnīgiem nosacījumiem, bez nestabiliem nodarbinātības veidiem un ar veselīgu darba un privātās dzīves līdzsvaru un mūžizglītību, kā arī veikt pasākumus, kuri mazina darba samaksas un pensijas atšķirības, un kopumā uzlabot sieviešu stāvokli darba tirgū;

77.  aicina dalībvalstis izstrādāt dzimumneitrālas darba klasifikācijas un novērtēšanas sistēmas, kas ir nepieciešams pasākums, lai sekmētu vienlīdzīgu attieksmi;

78.  uzsver, ka vienlīdzīgas attieksmes politikai ir jābūt vērstai uz stereotipu izskaušanu gan vīriešu, gan sieviešu profesionālajā dzīvē un lomās;

79.  atgādina, ka sociālajiem partneriem ir būtiska nozīme, informējot un iesaistot gan darba ņēmējus, gan darba devējus cīņā pret diskrimināciju;

80.  uzskata, ka ir jāpievērš lielāka uzmanība pretrunīgo tiesību, piemēram, reliģijas un ticības brīvības un vārda brīvības, līdzsvaram gadījumos, kuros pret personām tiek vērsta iebiedēšana šo iemeslu dēļ;

81.  aicina dalībvalstis izstrādāt un stiprināt valsts darba inspekcijas iestādes, nodrošinot apstākļus, finanšu resursus un cilvēkresursus, kas ļautu uzturēt efektīvu klātbūtni uz vietas, lai cīnītos pret nestabilu nodarbinātību, neregulētu nodarbinātību un nodarbinātības un darba algu diskrimināciju, jo īpaši saistībā ar sieviešu un vīriešu līdztiesību;

82.  aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot darba un privātās dzīves saskaņošanu, veicot konkrētus pasākumus, piemēram, piemēram, izstrādājot jaunus priekšlikumus par Maternitātes atvaļinājumu, lai garantētu sieviešu tiesības atgriezties darbā pēc grūtniecības un maternitātes atvaļinājuma un bērna kopšanas atvaļinājuma, garantētu viņu tiesības uz efektīvu veselības un drošības aizsardzību darbvietā, aizsargātu viņu tiesības uz maternitātes pabalstiem un veiktu pasākumus, lai novērstu darba ņēmēju netaisnīgu atlaišanu no darba grūtniecības laikā utt., kā arī Aprūpētāju atvaļinājuma direktīvu un pastiprinot tiesību aktus par paternitātes atvaļinājumu;

83.  norāda, ka daudzos diskriminācijas gadījumos piekļuve tiesai ir ierobežota; uzsver, ka cietušajiem no diskriminācijas ir svarīgi nodrošināt piekļuvi informācijai; uzskata, ka dalībvalstīm ir jāveic atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu, ka līdztiesības atbalsta struktūras vai attiecīgie vidutāji sniedz cietušajiem saprātīgas, pieejamas un pienācīgas juridiskās konsultācijas un palīdzību visos tiesvedības posmos, tostarp konfidenciālas un personīgas konsultācijas un emocionālu, personīgu un morālu atbalstu; turklāt aicina dalībvalstis apkarot uzmākšanos un vardarbību darbvietā, kā rezultātā tiek aizskarta cilvēka cieņa un/vai radīta aizskaroša vide darbā;

84.  uzskata, ka sūdzību mehānismi ir jāuzlabo valsts līmenī, stiprinot valsts līdztiesības atbalsta struktūras attiecībā uz tiesu un ārpustiesas mehānismu pieejamības palielināšanu un palielinot uzticēšanos iestādēm, nodrošinot juridisko atbalstu, sniedzot juridiskas konsultācijas un atbalstu un vienkāršojot bieži vien garās un sarežģītās juridiskās procedūras; mudina dalībvalstis izveidot platformas sūdzību iesniegšanai un nodrošināt bezmaksas atbalstu gadījumos, kad tiek juridiski izskatīti diskriminācijas un iebiedēšanas gadījumi darbvietā;

85.  sagaida, ka diskriminējošas izturēšanās un/vai iebiedēšanas un/vai vajāšanas darbvietā gadījumos tiks pieņemti noteikumi par trauksmes cēlēju un viņu privātuma aizsardzību;

86.  atgādina, ka tiesas lietu izskatīšana un pienācīgas pārstāvības nodrošināšana dažos gadījumos joprojām ir problemātiska, un mudina dalībvalstis rast iespējas palīdzēt cietušajiem šajā sakarā, tostarp, piemēram, izmantojot tiesas nodokļu atbrīvojumus un atvieglojumus, juridisko palīdzību, specializētu NVO atbalstu, un nodrošinot tiesisko aizsardzību un pienācīgu pārstāvību; uzsver, ka ir svarīga to NVO juridiskā nostāja, kurām ir leģitīmas intereses attiecībā uz konkrēto tiesvedību un/vai administratīvo procedūru;

87.  atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstu tiesību aktos diskriminācijas novēršanas jomā paredzētās sankcijas kopumā atbilst Nodarbinātības vienlīdzības direktīvas prasībām; uzsver arī nozīmīgo uzdevumu, kāds ir specializētajām valsts iestādēm cīņā pret diskrimināciju un to problēmu risināšanā, kas saistītas ar sankcijām un apelāciju; tomēr pauž bažas, ka piešķirtās kompensācijas līmeņa un summas ziņā dalībvalstu tiesas cenšas piemērot mazākās tiesību aktos paredzētās sankcijas(31); uzsver, ka Komisijai īpaša uzmanība būtu jāpievērš noteikumiem, ko piemēro sankcijām un kompensācijām dalībvalstīs, lai, ievērojot Eiropas Savienības Tiesas norādīto, nodrošinātu, ka valsts tiesību aktos ir paredzēti ne tikai simboliski sodi vai brīdinājumi diskriminācijas gadījumos;

88.  pauž bažas par to, ka romu kopienā tikai maza daļa ir iesaistīta darba tirgū; uzsver, ka ir jāstiprina to NVO nozīme, kas specializējušās darbā ar šo etnisko minoritāti, lai veicinātu to dalību darba tirgū; turklāt uzsver NVO būtisko nozīmi, lai romus informētu par viņu tiesībām vai lai atvieglotu sūdzību iesniegšanu diskriminācijas gadījumos, galu galā šādi uzlabojot datu vākšanas kvalitāti;

89.  aicina dalībvalstis izmantot iespēju, lai šajā direktīvā paredzētu īstenot pozitīvus tām sabiedrības grupām paredzētus pasākumus, kuras cieš no nopietnas un strukturālas diskriminācijas, piemēram, romiem;

90.  atzinīgi vērtē to, ka lielākā daļa dalībvalstu ir apsvērušas pozitīvas rīcības pasākumus direktīvas darbības jomā;

91.  uzsver nepieciešamību izplatīt attiecīgos EST lēmumus un apmainīties ar dalībvalstu tiesu lēmumiem saskaņā ar EST Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, kas attiecas uz Nodarbinātības vienlīdzības direktīvas noteikumiem;

92.  uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt atbalstu neformālajiem aprūpētājiem, kuri apvieno darba un aprūpes pienākumus (piemēram, elastīgu darba grafiku, pagaidu aprūpes iespējas prombūtnes laikā), lai šie aprūpētāji (galvenokārt sievietes) varētu nodrošināt šādu aprūpi, sniedzot milzīgu ieguldījumu ģimenē un sabiedrībā, bet netiktu par šo ieguldījumu netieši sodīti ne pašreiz, ne arī turpmākajā dzīvē;

93.  uzskata, ka ir atbilstoši jāapmāca valsts, reģionālo un vietējo pārvaldes iestāžu un tiesībaizsardzības iestāžu darbinieki un darba inspekcijas; uzskata, ka kritiski svarīga nozīme ir tiesnešu, prokuroru, tiesu iestāžu darbinieku, advokātu un izmeklētāju, policijas spēku un cietumu darbinieku apmācībai par diskriminācijas novēršanas tiesību aktiem nodarbinātības jomā un judikatūru, kā arī apmācībai par kultūru izpratni un neapzinātiem aizspriedumiem;

94.  uzskata, ka Komisijai ir jānodrošina privātajiem uzņēmumiem, tostarp MVU un mikrouzņēmumiem, tādi līdztiesības un dažādības nodrošināšanas sistēmas modeļi, ko tie pēc tam var kopēt un pielāgot atbilstoši savām vajadzībām; aicina ieinteresētās personas uzņēmējdarbības jomā veikt plašākus pasākumus, nevis tikai sniegt solījumus par līdztiesības un dažādības ievērošanu, cita starpā reizi gadā ziņojot par šajā jomā īstenotajām iniciatīvām, pēc izvēles piesaistot līdztiesības atbalsta struktūras;

95.  aicina darba devējus izveidot tādu nediskriminējošu darba vidi saviem darbiniekiem, ievērojot un ieviešot spēkā esošās direktīvas diskriminācijas novēršanas jomā, kas būtu balstīta uz vienlīdzīgas attieksmes principu neatkarīgi no dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas; aicina Komisiju nodrošināt saistīto pasākumu īstenošanas uzraudzību;

96.  atgādina par sociālo partneru, NVO un pilsoniskās sabiedrības lielo nozīmi, sniedzot atbalstu cietušajām personām, un uzsver, ka diskriminētām personām bieži vien ir vieglāk vērsties pēc palīdzības šajās organizācijās, nevis citās struktūrās; tādēļ prasa atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kuras darbojas šajā jomā;

97.  prasa ievērot cilvēktiesības un veicināt sabiedrības izglītošanu, palielinot izpratni un dažādības pieņemšanu, lai censtos izveidot iekļaujošu vidi, veicinot normu pārskatīšanu un aizskarošu apzīmējumu likvidēšanu;

98.  aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt pētījumu par pilsonisko izglītību un cilvēktiesībām pamatskolās un vidusskolās;

99.  uzskata, ka Komisijai ir jāievieš vienota Eiropas valstu stratēģiju sistēma antisemītisma, islamofobijas un citu rasisma izpausmes veidu apkarošanai;

100.  mudina dalībvalstis paredzēt atbilstošas shēmas sodu izcietušo likumpārkāpēju atgriešanai darba tirgū;

101.  aicina Komisiju un dalībvalstis atvieglot piekļuvi finansējumam visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp pilsoniskās sabiedrības organizācijām un līdztiesības atbalsta struktūrām, lai veicinātu informēšanas un izglītošanas kampaņas saistībā ar diskrimināciju nodarbinātības jomā; aicina privāto sektoru darīt visu, kas no tā atkarīgs, lai izveidotu nediskriminējošu darba vidi;

102.  aicina dalībvalstis apņemties nodrošināt paraugprakses apmaiņu attiecībā uz diskriminācijas apkarošanu nodarbinātības jomā;

103.  aicina sociālo partneru organizācijas palielināt to iekšienē izpratni par nevienlīdzību nodarbinātībā un izstrādāt priekšlikumus šo jautājumu risināšanai organizācijas/uzņēmuma līmenī, nozaru koplīgumos, apmācībā un rīkojot to biedriem un darbiniekiem paredzētas kampaņas;

104.  aicina dalībvalstis un Komisiju iesaistīt sociālos partnerus (arodbiedrības un darba devējus) un pilsonisko sabiedrību, tostarp līdztiesības atbalsta struktūras, efektīvā līdztiesības principu ieviešanā nodarbinātības un profesiju jomā nolūkā veicināt vienlīdzīgas attieksmes ievērošanu; turklāt aicina dalībvalstis pilnveidot sociālo dialogu un pieredzes un paraugprakses apmaiņu šajā jomā;

o
o   o

105.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp. (2) OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp. (3) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0321. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0320. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0286. (7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0293. (8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0261. (9) OV C 316, 30.8.2016., 83. lpp. (10) OV C 75, 26.2.2016., 130. lpp. (11) OV C 131 E, 8.5.2013., 9. lpp. (12) OV C 74 E, 13.3.2012., 19. lpp. (13) OV C 351 E, 2.12.2011., 29. lpp. (14) OV C 212 E, 5.8.2010., 23. lpp. (15) OV C 279 E, 19.11.2009., 23. lpp. (16) 2011. gada 10. maija spriedums, Römer, C-147/08, ECR, EU:C:2011:286. (17) http://fra.europa.eu/en/publication/2014/eu-lgbt-survey-european-union-lesbian-gay-bisexual-and-transgender-survey-main (18) http://fra.europa.eu/en/publication/2014/being-trans-eu-comparative-analysis-eu-lgbt-survey-data (19) http://www.eca.europa.eu/Lists/ECADocuments/SR15_03/SR15_03_EN.pdf. (20) http://www.eurofound.europa.eu/sites/default/files/ef_publication/field_ef_document/ef1568en.pdf (21) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0351. (22) Eiropas Parlamenta Izpētes dienests „Nodarbinātības vienlīdzības direktīva — tās īstenošanas novērtēšana”. (23) Turpat. (24) ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām, 2006. gada 13. decembris, 2. pants. (25) Eiropas Parlamenta Politikas departaments A: ekonomikas un zinātnes politika „Saprātīga darbvietas izveide un īpaši ierīkotas darbnīcas personām ar invaliditāti — izmaksas un atdeve no investīcijām”. (26) Vispārējais komentārs Nr. 2 (2014) par 9. pantu: pieejamība: https://documents-dds-ny.un.org/doc/UNDOC/GEN/G14/033/13/PDF/G1403313.pdf?OpenElement (27) Regula (ES) Nr. 1303/2013. (28) Komisijas dienestu darba dokuments „Pielikumi kopīgajam ziņojumam par Rasu vienlīdzības direktīvas (2000/43/EK) un Nodarbinātības vienlīdzības direktīvas (2000/78/EK) piemērošanu”, (SWD(2014)0005). (29) Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra (2015) „Aizsardzība pret diskrimināciju seksuālās orientācijas, dzimumidentitātes un ar dzimumu saistītu iezīmju dēļ Eiropas Savienībā — salīdzinošā juridiskā analīze”. (30) Turpat. (31) Eiropas Parlamenta Izpētes dienests, turpat.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 15. septembra rezolūcija par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda darbībām, ietekmi un pievienoto vērtību laikposmā no 2007. gada līdz 2014. gadam (2015/2284(INI))

P8_TA(2016)0361 A8-0227/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1309/2013 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (2014–2020) un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1927/2006(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija Regulu (EK) Nr. 546/2009, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1927/2006 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izveidi(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 1927/2006 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izveidi(3),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda darbību 2013. un 2014. gadā (COM(2015)0355),

–  ņemot vērā 2015. gada augusta galīgo ziņojumu par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda (EGF) ex post novērtējumu,

–  ņemot vērā Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 7/2013 „Vai Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonds ir nodrošinājis ES pievienoto vērtību atlaisto darba ņēmēju reintegrācijā?”,

–  ņemot vērā Eurofound ERM 2012. gada pārskatu “Pēc pārstrukturēšanas: darba tirgus, darba apstākļi un apmierinātība ar dzīvi”,

–  ņemot vērā Eurofound gadījumu pētījumu “Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda pievienotā vērtība: Vācijas un Somijas pieredzes salīdzinājums (2009)”,

–  ņemot vērā Eurofound ERM 2009. gada pārskatu “Pārstrukturēšana lejupslīdes laikā”,

–  ņemot vērā 2011. gada 29. septembra rezolūciju par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda nākotni(4),

–  ņemot vērā 2010. gada 7. septembra rezolūciju par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda finansēšanu un darbību(5),

–  ņemot vērā kopš 2007. gada janvāra pieņemtās Parlamenta rezolūcijas par EGF izmantošanu, tostarp Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas piezīmes par attiecīgajiem pieteikumiem,

–  ņemot vērā apspriedes, ko rīkojusi Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas īpašā darba grupa EGF jautājumos,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, kā arī Budžeta komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Budžeta kontroles komitejas, Reģionālās attīstības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A8-0227/2016),

A.  tā kā Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonds (EGF) tika izveidots ar mērķi sniegt atbalstu darba ņēmējiem, kas atlaisti no darba tādēļ, ka ir notikušas lielas strukturālas pārmaiņas pasaules tirdzniecības modeļos, un solidarizēties ar šiem darba ņēmējiem; tā kā EGF mērķis ir sekmēt viedu, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi un veicināt ilgtspējīgu nodarbinātību, sagatavojot atlaistos darba ņēmējus jaunam darbam un sniedzot viņiem atbalstu; tā kā EGF tika izveidots, lai varētu ātri iesaistīties un sniegt īstermiņa atbalstu akūtu un neparedzētu darba tirgus grūtību gadījumos, kas ir saistīti ar vērienīgu darbinieku atlaišanu no darba, un tas atšķiras no Eiropas Sociālā fonda (ESF), kas arī sniedz atbalstu atlaistajiem darba ņēmējiem, tomēr ir paredzēts, lai risinātu ilgtermiņa strukturālo nelīdzsvarotību galvenokārt ar mūžizglītības programmu palīdzību; uzskata, ka nākamajā plānošanas periodā EGF būtu jāturpina darboties ārpus daudzgadu finanšu shēmas;

B.  tā kā pēdējo gadu laikā aizvien vairāk tiek izmantota pārstrukturizēšana, kas tiek pastiprināta dažās nozarēs un ieviesta citās; tā kā uzņēmumi ir atbildīgi par dažkārt neparedzētām sekām, ko šādi lēmumi atstāj uz attiecīgajām kopienām un dalībvalsts ekonomisko un sociālo struktūru; tā kā EGF palīdz mazināt šo pārstrukturēšanas lēmumu radītās nelabvēlīgās sekas; tā kā aizvien vairāk EGF pieteikumu ir saistīti ar lielu uzņēmumu un daudznacionālu korporāciju pārstrukturēšanas stratēģijām, kuras lielākajā daļā gadījumu ir izstrādātas, neiesaistot darbiniekus un viņu pārstāvjus; tā kā izplatītākie pārstrukturēšanas veidi ir pārcelšana, pārvietošana, slēgšana, apvienošana, iegāde, pārņemšana, ražošanas reorganizācija un ārpakalpojumu izmantošana;

C.  tā kā spēju pielāgoties un būt proaktīvam darbvietas vai nodarbošanās maiņas gadījumā tomēr var apdraudēt nedrošība, jo šāda pāreja rada bezdarba, zemākas algas un sociālās nedrošības risku; tā kā EGF palīdzības saņēmēju reintegrācija darba tirgū būs daudz veiksmīgāka, ja tās rezultātā darba ņēmēji iegūst kvalitatīvas darbvietas;

D.  tā kā kooperatīvi pārstrukturēšanu veic sociāli atbildīgā veidā un to kooperatīvu pārvaldības modeļa specifika — kopīgas īpašumtiesības, demokrātiska līdzdalība un kooperatīva biedru veikta kontrole, kā arī tas, ka kooperatīvi var paļauties uz saviem finanšu līdzekļiem un atbalsta tīkliem — ir skaidrojums tam, kāpēc kooperatīvi ir elastīgāki un novatoriskāki, veicot pārstrukturēšanu laika gaitā un radot jaunus uzņēmumus;

E.  tā kā Regulas (ES) Nr. 1309/2013 19. pantā ir noteikts, ka reizi divos gados Komisija iesniedz Parlamentam un Padomei kvantitatīvu un kvalitatīvu ziņojumu par EGF pasākumiem, kas veikti iepriekšējos divos gados;

F.  tā kā nav Eiropas tiesiskā regulējuma par darbinieku informēšanu un uzklausīšanu un pārstrukturēšanas paredzēšanu un pārvaldību, lai varētu prognozēt izmaiņas un novērst darbvietu zudumu; tā kā Parlaments 2013. gada 15. janvāra rezolūcijā(6) aicināja Komisiju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu pēc iespējas drīz un pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem iesniegt tiesību akta priekšlikumu par darbinieku informēšanu un uzklausīšanu un pārstrukturēšanas paredzēšanu un pārvaldību (ņemot vērā šīs rezolūcijas pielikumā norādītos sīki izstrādātos ieteikumus); tā kā dalībvalstu tiesību akti par darba devēju atbildību pret darbiniekiem pārstrukturēšanas procesā ir ļoti atšķirīgi; tā kā par šo jautājumu ir notikušas divas apspriešanās ar Eiropas sociālajiem partneriem, bet Komisija nav veikusi nekādas darbības; tā kā Komisija ir neapmierinoši reaģējusi uz Parlamenta rezolūcijām par informēšanu, uzklausīšanu un pārstrukturēšanu, kurās tika uzsvērta nepieciešamība šajā jomā veikt konkrētus pasākumus; tā kā ir ļoti svarīgi ieviest labi izstrādātas darba attiecību sistēmas, kurās darbiniekiem un viņu pārstāvjiem būtu piešķirtas tiesības attiecībā uz uzklausīšanu un informēšanu; tā kā stingrāka Informēšanas un uzklausīšanas direktīva varētu palīdzēt nodrošināt to, ka piemērota plāna apspriešana notiktu ar taisnīgiem nosacījumiem un laicīgi;

G.  tā kā minimālais atlaišanas slieksnis no 1000 atlaistiem darbiniekiem tika samazināts līdz 500 atlaistiem darbiniekiem, nodrošinot iespēju izskatīt EGF pieteikumu ārkārtas apstākļu vai neliela darba tirgus gadījumā, kad darbinieku atlaišana nopietni ietekmē gan nodarbinātību, gan arī vietējo, reģiona vai valsts ekonomiku;

H.  tā kā kopš 2014. gada 1. janvāra bijušās pašnodarbinātās personas arī var būt atbalsttiesīgie saņēmēji un saņemt palīdzību; tā kā Komisijai būtu jānodrošina, ka EGF nodrošina pašnodarbināto darba ņēmēju specifiskās vajadzības, ņemot vērā to, ka viņu skaits pastāvīgi palielinās; tā kā līdz 2017. gada 31. decembrim Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas īstenošanas kritērijiem atbilstošajos reģionos EGF atbalstu var saņemt ne vien darba ņēmēji, kuriem tas paredzēts, bet arī vienlīdz liels skaits jauniešu, kas nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (NEET);

I.  tā kā tagadējais EGF ir izveidots, ne vien lai atbalstītu atlaistos darba ņēmējus, bet arī lai solidarizētos ar viņiem;

J.  tā kā sākotnējais EGF budžets bija EUR 500 miljoni gadā; tā kā pašlaik EGF budžets ir EUR 150 miljoni gadā un kopš šā budžeta noteikšanas no tā katru gadu vidēji tiek iztērēti aptuveni EUR 70 miljoni;

K.  tā kā, lai gan sākotnēji līdzfinansējuma likme bija 50 %, laikposmam no 2009. līdz 2011. gadam tā tika palielināta līdz 65 %, atkal samazināta līdz 50 % laikposmam no 2012. līdz 2013. gadam, un tagad šī likme ir 60 %;

L.  tā kā 2007.–2014. gada laikposmā ir saņemti 134 pieteikumi no 20 dalībvalstīm attiecībā uz 122 121 darba ņēmēju, kuriem paredzēts sniegt atbalstu, un tā kā kopējā pieprasīto līdzekļu summa ir EUR 561,1 miljons; tā kā 2007.–2013. gada laikposmā budžeta izpildes līmenis bija tikai 55 %; tā kā 2007.–2014. gadā visvairāk pieteikumu bija ražošanas nozarē, it sevišķi autobūves nozarē, par 29 000 no 122 121 darba ņēmēja (23 % no kopīgā iesniegtajos pieteikumos minētā darba ņēmēju skaita); tā kā šobrīd ekonomikas krīzes sekas visvairāk ir skārušas mazos uzņēmumus, kuros strādā mazāk nekā 500 darbinieku;

M.  tā kā Revīzijas palāta iesaka Parlamentam, Komisijai un Padomei apsvērt ES finansējumu piešķiršanu tikai pasākumiem, kas var sniegt ES pievienoto vērtību, nevis saskaņā ar 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu finansēt jau esošas nacionālās darba ņēmēju ienākumu atbalsta shēmas; tā kā ir konstatēts, ka EGF pasākumi nodrošina lielāko pievienoto vērtību tad, ja tie līdzfinansē atlaistajiem darbiniekiem paredzētus pakalpojumus, kas parasti netiek sniegti dalībvalstīs izveidotās bezdarbnieku pabalsta sistēmās, ja šie pakalpojumi koncentrējas uz apmācību, nevis pabalstiem, un ja tie ir individualizēti un papildina šādos gadījumos ierasto pasākumu īstenošanu, jo īpaši attiecībā uz visneaizsargātākajām atlaisto darbinieku grupām; saistībā ar to norāda, ka ir jāiegulda bijušo darbinieku potenciālā un ka ir ārkārtīgi svarīgi arī pilnībā izvērtēt vietējā darba tirgus vajadzības un pieprasītās prasmes, jo uz to būtu jābalstās, plānojot apmācību un spēju veidošanu, lai sekmētu darba ņēmēju ātru reintegrāciju darba tirgū; atgādina, ka dalībvalstīm ir pienākums EGF budžetu izmantot efektīvi;

N.  tā kā EGF neatrisina ES bezdarba problēmu; tā kā, lai atrisinātu ES bezdarba krīzi, ES politikā ir jāizvirza prioritāte attiecībā uz darbvietu izveidi, aizsardzību un ilgtspējību; tā kā bezdarba līmenis ES dalībvalstīs, jo īpaši jauniešu un ilgtermiņa bezdarba līmenis, liecina par to, ka ir nepieciešami steidzami pasākumi, kas ļautu piedāvāt jaunas profesionālās izredzes;

O.  tā kā šajā ziņojumā EGF vērtēšanas pārskata periods ir 2007.–2014. gads; tā kā Komisija ir sagatavojusi ex post novērtējumu par 2007.–2013. gadu un Revīzijas palātas ziņojums attiecas uz 2007.–2012. gada laikposmu;

P.  tā kā EGF īstenošanā būtu jānodrošina un jāveicina dzimumu līdztiesības un nediskriminācijas principi, kas ir daļa no Savienības pamatvērtībām un iestrādāti stratēģijā “Eiropa 2020”;

1.  pieņem zināšanai EGF ex post novērtējumu un pirmo no ziņojumiem, kuri jāsagatavo reizi divos gados; atzīmē, ka Komisija pilda savu ziņošanas pienākumu; uzskata, ka ne šis, ne arī citi ziņojumi nav pietiekami, lai pilnībā nodrošinātu EGF pārredzamību un efektivitāti; aicina EGF atbalstu saņēmušās dalībvalstis publiskot visus lietu datus un novērtējumus un ziņojumos iekļaut arī ietekmes uz dzimumu līdztiesību novērtējumu; stingri mudina visas dalībvalstis laicīgi publiskot pašreizējā regulējumā paredzētos pieteikumus un galīgos ziņojumus; uzskata, ka Komisija pilda savu ziņošanas pienākumu, tomēr tā varētu arī publiskot visus ar EGF lietām saistītos dokumentus, tostarp iekšējas lietošanas darba braucienu atskaites par izskatīšanā esošu pieteikumu uzraudzības vizītēm dalībvalstīs;

2.  atzinīgi vērtē finansēšanas termiņa pagarināšanu no viena uz diviem gadiem; atgādina, ka Eurofound pētījumā ir norādīts, ka 12 mēneši nebija pienācīgi ilgs laiks, lai palīdzētu visiem atlaistajiem darba ņēmējiem, jo īpaši visneaizsargātākajām grupām, piemēram, mazkvalificētiem darba ņēmējiem, gados vecākiem darba ņēmējiem, sievietēm un it sevišķi vientuļajiem vecākiem;

3.  atzīmē — EGF novērtējumi liecina, ka fonda intervences rezultātus ietekmē tādi faktori kā fonda atbalstu saņemošo darba ņēmēju izglītības un kvalifikācijas līmenis, kā arī attiecīgo darba tirgu absorbcijas spēja un saņēmējvalstu IKP; uzsver, ka minētos faktorus galvenokārt ietekmē ilgtermiņa pasākumi, kurus efektīvi var atbalstīt Eiropas strukturālie un investīciju fondi (ESI fondi); norāda, ka šie faktori un vietējā tirgus situācija ir jāņem vērā visos gadījumos, kad ir sniedzams atbalsts no EGF; atzīmē, ka lielāka sinerģija starp EGF un ESI fondiem ir būtiska, lai sasniegtu drīzākus un efektīvākus rezultātus; uzsver, ka ESI fondu intervence var tikt veikta? kā pēcpasākumi EGF atbalsta jomās, stimulējot ieguldījumus, kopējo izaugsmi un darbvietu radīšanu; uzsver, ka EGF intervencēm vajadzētu būt vērstām uz ieguldījumiem, kas sekmē izaugsmi, nodarbinātību, izglītību, prasmes un darba ņēmēju ģeogrāfisko mobilitāti un tās būtu jāsaskaņo ar pašreizējām ES programmām, lai palīdzētu cilvēkiem atrast darbu un veicinātu uzņēmējdarbību, jo īpaši reģionos un nozarēs, kas jau cieš no nelabvēlīgām globalizācijas vai ekonomikas restrukturizācijas sekām; uzsver, ka priekšroka būtu jādod integrētām pieejām, kuru pamatā ir vairākfondu plānošana, lai darba ņēmēju atlaišanas un bezdarba problēmu risinātu ilgtspējīgā veidā, efektīvi piešķirot līdzekļus un panākot ciešāku koordināciju un sinerģiju, jo īpaši starp ESF un ERAF; ir pārliecināts, ka integrēta vairākfondu plānošanas stratēģija mazinātu pārcelšanas risku un radītu labvēlīgus apstākļus tam, lai Eiropas Savienībā atsāktos rūpnieciskā ražošana;

4.  uzskata, ka regulējuma reformas ir uzlabojušas EGF darbību; ņem vērā, ka panāktie uzlabojumi ir vienkāršojuši procedūras attiecībā uz dalībvalstu piekļuvi EGF un ka tā rezultātā dalībvalstis varētu izmantot šo fondu plašākā apmērā; aicina Komisiju ierosināt pasākumus, lai likvidētu jebkādus administratīvās kapacitātes šķēršļus dalībai EGF; uzskata, ka EGF nevajadzētu piešķirt makroekonomiskās stabilizācijas funkciju;

5.  atzīmē, ka EGF atvēlēto ikgadējā budžeta apropriāciju samazinātais apjoms līdz šim ir bijis pietiekams, lai sniegtu svarīgo un vajadzīgo palīdzību un atbalstu personām, kas ir zaudējušas darbu; taču uzsver, ka kopš 2014. gada EGF darbības joma ir atkal paplašināta, tajā iekļaujot NEET un krīzes kritēriju, un ka gadījumā, ja pieteikumu skaits būtiski palielinās vai ja tiek piešķirtas jaunas prerogatīvas, apropriāciju apjoms var nebūt pietiekams un būtu jāpalielina, lai nodrošinātu efektīvu EGF darbību;

6.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt spēcīgu sociālo dialogu, kura pamatā ir abpusēja uzticēšanās un kopēja atbildība, jo tas ir vislabākais instruments kopēju vienprātīgu risinājumu un perspektīvu meklēšanā attiecībā uz pārstrukturēšanas procesu paredzēšanu, novēršanu un vadību; uzsver, ka tas palīdzētu novērst darbvietu zudumu un līdz ar to arī EGF pieteikumu iesniegšanu;

7.  konstatē, ka 2009.–2011. gadā, kad tika piemērota atkāpe un pieņemti pieteikumi, kuru pamatā bija ar krīzi saistīti kritēriji, pieteikumu skaits ievērojami palielinājās un ka šī darbības joma tika vēl vairāk paplašināta, 2014.–2020. gada laikposmā pastāvīgi iekļaujot krīzes kritēriju un pašnodarbinātās personas; atzinīgi vērtē šīs atkāpes piemērošanu arī pēc 2013. gada; norāda, ka vairāk nekā puse no visiem 2007.–2014. gada projektiem bija saistīti ar krīzi; uzsver arī to, ka dažas dalībvalstis joprojām cieš no ekonomikas krīzes negatīvajām sekām;

8.  norāda, ka no 2007. gada līdz 2014. gadam 20 dalībvalstis ir iesniegušas 131 finansējuma pieteikumu, kurā tās ir lūgušas atbalstu EUR 542,4 miljonu apmērā, kas ir bijis paredzēts 121 380 darba ņēmējiem;

9.  konstatē, ka Komisija ir uzlabojusi EGF datu bāzi, kurā statistikas vajadzībām tiek reģistrēti kvantitatīvi dati par EGF pieteikumiem, atvieglojot dalībvalstīm pieteikumu iesniegšanu un dodot iespēju Komisijai vieglāk analizēt un salīdzināt ar EGF pieteikumiem saistītos skaitļus; norāda arī to, ka Komisija EGF iekļāva dalītas līdzekļu pārvaldības kopējā sistēmā, kā rezultātā iesniegtajiem pieteikumiem vajadzētu būt pareizāk un pilnīgāk noformētiem un vajadzētu vēl vairāk samazināties laikam, kas nepieciešams, lai dalībvalsts iesniegtu pieteikumu; norāda, ka šī sistēma ļauj vienkāršot dalībvalstu pieteikumu iesniegšanu, un mudina Komisiju paātrināt pieteikumu izskatīšanu, lai finansējumu varētu piešķirt ātri un lai tas tādējādi sniegtu maksimālu labumu;

10.  aicina Komisiju pilnībā prognozēt tirdzniecības politikas jomā pieņemto lēmumu ietekmi uz ES darba tirgu, arī ņemot vērā EGF pieteikumos konstatēto uz pierādījumiem balstīto informāciju par šo ietekmi; aicina Komisiju veikt visaptverošus ex ante un ex post ietekmes novērtējumus, tostarp sociālās ietekmes novērtējumus, kuros izskatītu arī iespējamo ietekmi uz nodarbinātību, konkurētspēju un ekonomiku, tostarp mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, vienlaicīgi nodrošinot efektīvu ex ante koordināciju starp Tirdzniecības ĢD un Nodarbinātības ĢD; aicina Parlamentu regulāri rīkot kopīgas Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas uzklausīšanas, lai palīdzētu uzlabot koordināciju starp tirdzniecības politiku un EGF un tā uzraudzību; uzskata, ka ir jāpastiprina EGF izmantošana gadījumos, kas saistīti ar uzņēmumu pārcelšanu, kā arī lai reaģētu uz nozaru krīzēm, kuru pamatā ir vispārējā pieprasījuma svārstības; stingri iebilst pret jebkādu ierosinājumu uzskatīt tagadējo EGF (ar pašreizējo budžetu) par intervences instrumentu gadījumos, kad darbvietas Eiropas Savienībā ir zaudētas ES līmenī pieņemtu tirdzniecības stratēģiju, tostarp gaidāmo vai jau spēkā esošo tirdzniecības nolīgumu, dēļ; uzsver, ka ir ievērojami jāsaskaņo tirdzniecības un rūpniecības politika un jāmodernizē ES tirdzniecības aizsardzības instrumenti;

11.  aicina Komisiju piešķirt tirgus ekonomikas statusu vienīgi tiem tirdzniecības partneriem, kas atbilst tās noteiktajiem pieciem kritērijiem; šajā sakarībā aicina Komisiju pieņemt tādu skaidru un efektīvu stratēģiju attiecībā uz tirgus ekonomikas statusa piešķiršanu trešām valstīm, kuras mērķis būtu saglabāt ES uzņēmumu konkurētspēju un turpināt darbu pie visu veidu negodīgas konkurences apkarošanas;

12.  uzsver, ka viens no galvenajiem EGF mērķiem ir palīdzēt darba ņēmējiem, kas ir zaudējuši darbu tādēļ, ka ir notikušas būtiskas izmaiņas Savienības preču vai pakalpojumu tirdzniecībā, kā paredzēts Regulas 2. panta a) punktā; uzskata, ka nozīmīgs EGF uzdevums ir nodrošināt atbalstu darba ņēmējiem, kas ir atlaisti tirdzniecības strīdu radītu negatīvu seku rezultātā; līdz ar to aicina Komisiju precizēt, ka EGF darbības jomā pilnībā ietilpst darbvietas zaudēšana saistībā ar tirdzniecības strīdu radītajām sekām, kas ir izraisījušas būtiskas izmaiņas Savienības preču vai pakalpojumu tirdzniecībā;

13.  uzsver, ka ar EGF nekādā gadījumā nevar aizstāt rūpīgi pārdomātu pārstrukturēšanas novēršanas un paredzēšanas politiku; uzstāj, ka liela nozīme ir tādai patiesai ES mēroga rūpniecības politikai, kura nodrošina ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi;

14.  prasa Komisijai veikt pētījumus par globalizācijas ietekmi uz katru atsevišķu nozari un uz to pamata iesniegt priekšlikumus, kas mudinātu uzņēmumus laicīgi paredzēt nozarēs notiekošās pārmaiņas un sagatavot savus darbiniekus šīm pārmaiņām, pirms tiek sākta atlaišana;

15.  uzsver, ka dažas dalībvalstis ir devušas priekšroku ESF, nevis EGF izmantošanai, jo ESF ir lielākas līdzfinansējuma likmes un ESF pasākumi tiek īstenoti ātrāk, turklāt EGF nenodrošina priekšfinansējumu un tam ir ilga apstiprināšanas procedūra; tomēr uzskata, ka jaunajā regulējumā paredzētā lielākā līdzfinansējuma likme un savlaicīgāks pieteikumu iesniegšanas un apstiprināšanas process ir palīdzējuši atrisināt dažus no šiem problemātiskajiem jautājumiem; pauž nožēlu, ka EGF atbalsts vēl nav sniegts atlaistajiem darba ņēmējiem visās dalībvalstīs, un aicina dalībvalstis izmantot šo atbalstu masveida atlaišanas gadījumos;

16.  vērš uzmanību uz to, ka saskaņā ar Revīzijas palātas ziņojumu EGF pieteikuma apstiprināšanas procedūras vidējais ilgums ir 41 nedēļa; prasa darīt visu iespējamo, lai paātrinātu šīs procedūras; atzinīgi vērtē Komisijas centienus mazināt kavēšanos un racionalizēt pieteikumu izskatīšanas procesu; uzsver, ka šajā ziņā noteikti ir jānostiprina dalībvalstu veiktspēja, un stingri iesaka visām dalībvalstīm pēc iespējas ātrāk uzsākt šo pasākumu īstenošanu; norāda, ka daudzas dalībvalstis to jau dara;

17.  konstatē, ka EGF cieš no tā, ka dažas dalībvalstis, sociālie partneri un uzņēmumi nav pietiekami informēti par šo fondu; aicina Komisiju pastiprināt saziņu ar dalībvalstīm, valsts un vietējā līmeņa arodbiedrību tīkliem, kā arī ar sabiedrību kopumā; aicina dalībvalstis veicināt darba ņēmēju un viņu pārstāvju informētību par EGF, turklāt darīt to laikus, lai nodrošinātu, ka par EGF pasākumiem tiek informēti un no tiem gūst labumu pēc iespējas lielāks skaits potenciālo saņēmēju, kā arī, pamatojoties uz EGF panāktajiem rezultātiem, popularizēt pieejamo atbalstu;

18.  atgādina, cik svarīgi ir aizsardzības pasākumi, kas uz noteiktu laiku aizliedz uzņēmumiem, kuri gūst labumu no ES finansējuma, īstenot pārvietošanu, kuras rezultātā notikušo atlaišanu dēļ varētu rasties nepieciešamība pēc papildu atbalsta shēmām;

EGF atbalsta saņēmēji

19.  atzinīgi vērtē Revīzijas palātas konstatējumus, ka gandrīz visi EGF atbalstu saņemošie darba ņēmēji varēja izmantot viņu individuālajām vajadzībām pieskaņotus personalizētus un labi koordinētus pasākumus un ka darbā ir atgriezušies gandrīz 50 % no darba ņēmējiem, kas saņēma finanšu palīdzību; norāda, ka dažās dalībvalstīs EGF programmas nav īstenotas laicīgi un efektīvi, un šā iemesla dēļ līdzekļi ir tikuši nepilnīgi izlietoti; uzskata, ka saņēmējiem labvēlīga rezultāta nodrošināšanas nolūkā būtiska nozīme ir tam, lai sākotnējā vērtēšanas un pieteikuma iesniegšanas procesā būtu iesaistīti darba ņēmēji, kuriem atbalsts ir paredzēts, vai viņu pārstāvji, sociālie partneri, vietējās nodarbinātības aģentūras un citas attiecīgās ieinteresētās personas; aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis inovatīvu pasākumu un programmu izstrādē un savos pārskatos novērtēt to, cik labi saskaņotais individualizēto pakalpojumu kopums ir prognozējis turpmākās darba tirgus perspektīvas un nepieciešamās prasmes, un cik lielā mērā tas ir bijis saderīgs ar pāreju uz resursefektīvu un ilgtspējīgu ekonomiku; aicina dalībvalstis saskaņā ar pašreizējās regulas 7. pantu veikt turpmākus pasākumus, lai izstrādātu saskaņoto individualizēto pakalpojumu kopumu, kas būtu pielāgots resursefektīvai un ilgtspējīgai ekonomikai; norāda, ka inovācija, lietpratīga specializācija un resursefektivitāte ir galvenie priekšnoteikumi rūpniecības atdzimšanai un ekonomikas dažādošanai;

20.  atzīmē, ka 73 projektos, kuri analizēti Komisijas ex post novērtējuma ziņojumā, to saņēmēju vidējais īpatsvars, kas nav jaunāki par 55 gadiem, bija 15 % un ka saņēmēju īpatsvars vecuma grupā no 15 līdz 24 gadiem bija 5 %; tādēļ atzinīgi vērtē to, ka jaunajā regulējumā uzsvars ir likts uz vecākiem un jaunākiem darba ņēmējiem un iespēju dažos pieteikumos iekļaut jauniešus, , kas nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (NEET); atzīmē, ka vidēji 33 % no atbalsta saņēmējiem bija sievietes un 67 % — vīrieši; norāda, ka šie dati ataino darbinieku dzimuma sadalījumu, kas var atšķirties atkarībā no iesaistītās nozares; tādēļ aicina Komisiju visos EGF pieteikumos nodrošināt līdzvērtīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem un aicina dalībvalstis ievākt datus sadalījumā pa dzimumiem, lai redzētu, kā tas ietekmē atbalstu saņēmušo sieviešu atkārtotas nodarbinātības rādītājus; turklāt atzīmē, ka atsevišķos EGF pieteikumos faktisko saņēmēju skaits ir pārāk mazs salīdzinājumā ar kopējo atbalsttiesīgo saņēmēju skaitu, kā rezultātā ieguldīto līdzekļu pozitīva ietekme vietējā vai reģionālā mērogā var nebūt optimāla;

21.  uzskata, ka NEET iekļaušanai EGF pieteikumos bieži vajadzīgi atšķirīgi intervences pasākumi, un norāda, ka katras programmas īstenošanas fāzē vajadzētu būt pārstāvētiem visiem attiecīgajiem dalībniekiem, tostarp sociālajiem partneriem, vietējo kopienu grupām un jaunatnes organizācijām, un viņiem būtu jāveicina pasākumi, kas vajadzīgi pēc iespējas lielākas NEET līdzdalības nodrošināšanai; šajā sakarībā mudina dalībvalstis izveidot spēcīgu centrālo aģentūru, kas koordinētu programmas īstenošanu, nodrošinātu specializētu un pastāvīgu atbalstu, lai NEET palīdzētu pabeigt programmu un arī lai nodrošinātu pēc iespējas lielāku programmas līdzekļu izmaksu; uzskata, ka šāda paraugprakse tiktu konstatēta neatkarīgā pārskatā, kurā īpaša uzmanība tiktu veltīta NEET līdzdalības jautājumam; ir stingri pārliecināts, ka atkāpe attiecībā uz NEET iekļaušanu būtu jāsaglabā līdz plānošanas perioda beigām 2020. gada decembrī;

22.  aicina Komisiju iekļaut EGF vidusposma novērtējumā konkrētu kvalitatīvu un kvantitatīvu analīzi par EGF atbalstu jauniešiem, kas nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (NEET), jo īpaši ņemot vērā garantijas jauniešiem īstenošanu un nepieciešamo sinerģiju starp valstu budžetiem, ESF un Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu (YEI);

23.  atzīmē, ka ex post novērtējumā ir norādīts — visos 73 pārbaudītajos gadījumos faktiskais atbalstu saņēmušo darba ņēmēju vidējais īpatsvars bija 78 %, turklāt 20 no šiem gadījumiem faktiskais atbalstu saņēmušo darba ņēmēju īpatsvars bija vismaz 100 %; tomēr uzstāj, ka maksimālais atbalstu saņēmušo īpatsvars jebkurā gadījumā ir 100 % un ka tāpēc par 100 lielāku skaitļu norādīšana izkropļo datus, vedinot domāt, ka atbalstu saņēmušo īpatsvars ir krietni lielāks par faktisko rādītāju; norāda, ka tas attiecas arī uz budžeta izpildes līmeni; aicina Komisiju labot savus skaitļus, lai precīzāk būtu norādīts faktiskais atbalstu saņēmušo darba ņēmēju īpatsvars un budžeta izpildes līmenis;

24.  atzinīgi vērtē to, ka atbalsta saņēmēji ar EGF palīdzību vispirmām kārtām varēja atrast jaunu darbu, pateicoties personalizētam atbalstam darba meklēšanā, atjaunināt savu kompetenci, piedaloties apmācības programmās, un saņemt mobilitātes pabalstu; atzinīgi vērtē arī to, ka EGF vairākiem darba ņēmējiem radīja iespēju pievērsties uzņēmējdarbībai, pateicoties atbalstam uzņēmumu izveidei vai to pārņemšanai; tādēļ uzsver, ka pēc ziņotā EGF var ievērojami uzlabot pašvērtējumu, neatkarības izjūtu un motivāciju; uzsver, ka EGF palīdzība ir palielinājusi sociālo kohēziju, ļaujot cilvēkiem atgriezties darba tirgū un izvairīties no tā sauktajām bezdarba lamatām, kas ir nevēlama parādība;

25.  norāda, ka saskaņā ar ex post ziņojuma datiem EGF atbalsta saņēmēju izglītības līmenis parasti ir zemāks par vidējo un tāpēc viņiem ir mazāk pārņemamu prasmju, kas normālos apstākļos samazina viņu darba iespējas un palielina viņu neaizsargātību darba tirgū; uzskata, ka vislielāko ES pievienoto vērtību EGF var sniegt, atbalstot tādām apmācības un pārkvalifikācijas shēmām darba ņēmējiem — it īpaši neaizsargātām mazkvalificētu darba ņēmēju grupām —, kurās prioritāte piešķirta darba tirgū un uzņēmējdarbībā vajadzīgajām prasmēm;

26.  norāda, ka ex post novērtējuma procesā veiktā pētījuma rezultāti nav viennozīmīgi, jo 35 % ir apgalvojuši, ka kvalitatīvi jaunais darbs ir labāks vai krietni labāks, 24 % — ka tas ir tāds pats kā iepriekšējais un 41 % — ka tas ir sliktāks vai krietni sliktāks; tomēr, tā kā nav sistemātisku datu, uz kuriem pamatot šādu vērtējumu, iesaka Komisijai ievākt sīkāku informāciju par EGF intervenču ietekmi un kvalitāti, lai vēlāk vajadzības gadījumā veiktu korektīvus pasākumus;

EGF izmaksu lietderība un pievienotā vērtība

27.  aicina Komisiju un dalībvalstis elastīgāk un efektīvāk veikt EGF budžeta izpildi, lielāko uzmanību pievēršot rezultātiem, ietekmei un pievienotajai vērtībai un nevājinot līdzekļu atbilstošu un pārredzamu izlietošanu un atbilstību noteikumiem; uzskata, ka pieteikumu izskatīšanas process būtu jāpaātrina, lai padarītu fonda darbību efektīvāku, palīdzot atlaistajiem darba ņēmējiem; pauž bažas par atšķirību starp līdzekļiem, kas pieprasīti no EGF, un summām, ko dalībvalstis ir atmaksājušas, vidējam budžeta izpildes rādītājam sasniedzot tikai 45 %; tādēļ aicina Komisiju rūpīgi izskatīt zemo izpildes rādītāju iemeslus un ierosināt pasākumus, ar kuriem novērst pašreizējo kavēšanos un nodrošināt fonda optimālu izmantošanu; norāda, ka atkārtotas nodarbinātības rādītājs EGF palīdzības perioda beigās būtiski svārstās no 4 % līdz 86 %, un tādēļ uzsver aktīvu un iekļaujošu darba tirgus pasākumu nozīmi; norāda, ka EGF līdzekļi dažās dalībvalstīs konsekventi tiek izlietoti labāk nekā citās; ierosina Komisijai turpināt norādījumu sniegšanu un radīt dalībvalstīm iespēju apmainīties ar paraugpraksi EGF līdzekļu izmantošanā, lai nodrošinātu maksimāli lielu atkārtotas nodarbinātības rādītāja un katra izdotā euro attiecību;

28.  uzskata, ka 60 % lielais līdzfinansēšanas rādītājs nebūtu jāpalielina;

29.  norāda, ka saskaņā ar Komisijas ex post novērtējumu vidēji tikai 6 % no EGF līdzekļiem ir tērēti administratīvo un pārvaldības izmaksu segšanai;

30.  atzīmē, ka apspriešanās ar ieinteresētajām personām liecina — nozīmīgākais izmaksu lietderības aspekts ir to darba ņēmēju skaits, kuri ir atgriezušies darba tirgū un tagad maksā nodokļus un sociālā nodrošinājuma iemaksas, nevis saņem bezdarbnieka vai citus sociālos pabalstus;

31.  norāda, ka vairākās EGF lietās saskaņā ar EGF regulas 7. panta 4. punktu veikto darbību augstākās izmaksas vājina kopējo EGF ieguldījumu ietekmi; aicina Komisiju risināt šādu izmaksu problēmu, nosakot maksimālos apmērus;

32.  atzīmē, ka ex post novērtējumā ir ierosināts hipotētisku ietekmes novērtējumu uzskatīt par EGF pievienotās vērtības izpratnei svarīgu elementu; pauž nožēlu, ka šāds hipotētisks novērtējums vēl nav ieviests;

33.  atzinīgi vērtē Revīzijas palātas secinājumu par to, ka EGF nodrošinājis patiesu ES līmeņa pievienoto vērtību, ja to izmanto, lai līdzfinansētu pakalpojumus no darba atlaistajiem darba ņēmējiem vai lai līdzfinansētu pabalstus, kuri dalībvalstīs izveidotajās bezdarbnieka pabalstu sistēmās parasti neietilpst, jo tas veicina Eiropas sociālo kohēziju; uzsver, ka dažās dalībvalstīs trūkst sociālo aizsardzības sistēmu, kas spētu apmierināt darbu zaudējušo darba ņēmēju vajadzības;

34.  pauž nožēlu, ka saskaņā ar Revīzijas palātas datiem viena trešdaļa no EGF finansējuma kompensē nacionālās darba ņēmēju ienākumu atbalsta shēmas, nesniedzot nekādu ES pievienoto vērtību; norāda, ka jaunajā EGF regulā izmaksas, kas saistītas ar īpašiem pasākumiem, tādiem kā darba meklēšanas pabalsts un darba devējiem paredzēti darbā pieņemšanas stimuli, ir ierobežotas līdz 35 % no kopējām saskaņotā kopuma izmaksām un ka EGF atbalstītie pasākumi nav paredzēti tam, lai aizstātu pasīvus sociālās aizsardzības pasākumus, kurus dalībvalstis nodrošina savās nacionālajās sistēmās; uzstāj, ka EGF nevar izmantot, lai aizstātu uzņēmumu pienākumus attiecībā pret darba ņēmējiem; turklāt aicina Komisiju nākamajā EGF regulas pārskatīšanā precizēt, ka EGF nevar izmantot, lai aizstātu dalībvalstu pienākumus pret atlaistajiem darba ņēmējiem;

35.  pauž nožēlu, ka budžeta izpildes līmenis svārstās robežās no 3 % līdz 110 % un vidējais izpildes līmenis ir 55 %; uzskata, ka šāda situācija dažkārt liecina par plānošanas vai īstenošanas posma trūkumiem un ka tā būtu jāuzlabo, veiksmīgāk izstrādājot un īstenojot projektus;

36.  pauž nožēlu par EGF finansējuma samazināšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis papildus atbalstīt EGF, lai apmierinātu tā vajadzības; aicina Komisiju nodrošināt slodzei atbilstošu un liekas kavēšanās novēršanai pietiekamu darbaspēku;

37.  uzskata, ka nolūkā rast gan konkrētus īstermiņa risinājumus, gan vispārīgākus ilgtermiņa risinājumus EGF un ESF pasākumi būtu jāizmanto tā, lai tie cits citu papildinātu; norāda uz secinājumu, ka dažas dalībvalstis EGF pasākumus ir efektīvi saskaņojušas ar ESF un attiecīgajiem valsts darba tirgus pasākumiem un ka revīzijas laikā Revīzijas palāta nav konstatējusi nevienu pārklāšanās vai personu divkāršas finansēšanas gadījumu;

38.  ir gandarīts par to, ka Komisijas ziņojumā par EGF darbībām 2013. un 2014. gadā ir secināts, ka 2013. un 2014. gadā Komisijai nav ziņots par EGF regulas noteikumu pārkāpumiem un 2013. un 2014. gadā nav izskatīts neviens ar EGF saistīts pārkāpums;

Ietekme uz MVU

39.  atzīmē, ka MVU ir 99 % no visiem ES uzņēmumiem un nodarbina lielāko daļu ES darba ņēmēju; šajā sakarībā pauž bažas, ka EGF ietekme uz MVU ir bijusi ļoti niecīga, lai gan EGF darbības joma nepārprotami ļauj to izmantot arī MVU, ja tie atbilst noteiktiem kritērijiem; pieņem zināšanai Komisijas skaidrojumu, ka attiecīgie piegādes uzņēmumu darbinieki nekad nav izslēgti ar nodomu, tomēr aicina Komisiju turpmāk pārorientēt EGF uz MVU, kas ir galvenie Eiropas ekonomikas dalībnieki, piemēram, lielāku uzmanību pievēršot 8. panta d) punkta noteikumam par to, ka nepieciešama to uzņēmumu, kuros atlaiž darba ņēmējus, piegādes vai pakārtotās ražošanas uzņēmumu identifikācija, vai rīkoties atbilstoši iepriekšējiem gadījumiem, kad EGF atbalsts piešķirts MVU, sociālajiem uzņēmumiem un kooperatīviem, lai veicinātu paraugpraksi; uzsver, ka ir labāk jāņem vērā attiecība starp darba ņēmējiem no MVU un no lielajiem uzņēmumiem;

40.  uzskata, ka būtu plašāk jāizmanto atkāpe no atbilstības robežvērtības, jo īpaši, lai radītu labvēlīgus apstākļus MVU; uzsver, ka pašreizējās regulas 4. panta 2. punktā paredzētais mehānisms ir svarīgs MVU, jo tas ļauj krīzes vai globalizācijas skartās ekonomikas nozares pārstrukturēt reģionālā mērogā, izvērtējot katru gadījumu atsevišķi; atzīst problēmas, ar kurām nākas saskarties saskaņā ar šiem noteikumiem iesniegtajiem pieteikumiem, un aicina Komisiju palīdzēt dalībvalstīm risināt šos traucēkļus, lai EGF būtu praktisks risinājums atlaisto darba ņēmēju atbalstam; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis plānošanas un piemērošanas posmos ievērot principu “vispirms domāt par mazākajiem uzņēmumiem”;

41.  norāda, ka īpaši daudz pieteikumu ir ražošanas un būvniecības nozarēs, it sevišķi autobūves un aviācijas rūpniecībā, kur palīdzību galvenokārt saņem lieli uzņēmumi; aicina dalībvalstis, kā arī reģionālās iestādes, kurām ir ekskluzīva kompetence, no darba atlaistos MVU, kooperatīvu un sociālo uzņēmumu darbiniekus atbalstīt proaktīvi, izmantojot pašreizējās regulas 4. panta 2. punktā paredzētos elastības noteikumus, jo īpaši attiecībā uz MVU iesniegtajiem grupveida pieteikumiem, un citus instrumentus, kas veicina lielāku atbalstu un plašāku pieejamību MVU; aicina arī informēt MVU par EGF piedāvātajām iespējām; uzsver, ka šajos gadījumos mazajiem un vidējiem uzņēmumiem sniegtā palīdzība būtu jāuzskata par EGF pievienoto vērtību;

42.  pauž gandarījumu par Komisijas ex post īstenošanas ziņojuma konstatējumu, ka pastāv pozitīva saikne starp uzņēmējdarbības veicināšanai izmantotajiem resursiem un pašnodarbinātības līmeni pasākumu darbības beigās; tomēr norāda, ka vidējais pašnodarbinātības rādītājs visos EGF pieteikumos ir zems, proti, 5 %, un ir jāizmanto pasākumi ar mērķi sekmēt uzņēmējdarbību, piemēram, uzņēmējdarbības sākšanas dotācijas un citus stimulus; uzsver, ka šajā sakarībā ir svarīga mūžizglītība, darbaudzināšana un vienādranga tīkli; uzskata, ka var uzlabot EGF izlietojumu (atsevišķi vai kopā ar citiem fondiem, piemēram, ESI fondiem), lai atbalstītu uzņēmējdarbību un jaunu uzņēmumu izveidi, tomēr uzsver, ka uzņēmējdarbības atbalstam būtu jābalstās uz ilgtspējīgiem uzņēmējdarbības plāniem; aicina dalībvalstis uzsvērt sieviešu un meiteņu iekļaušanu uzņēmējdarbības programmās;

43.  atzinīgi vērtē vairāku dalībvalstu centienus vairāk izmantot pasākumus, kas paredzēti uzņēmējdarbības un sociālās ekonomikas atbalstam, uzņēmējdarbības sākšanas dotāciju veidā, kā arī pasākumus, kuri paredzēti uzņēmējdarbības un sociālo kooperatīvu popularizēšanai, un pakalpojumus jauniem uzņēmējiem;

Datu prasības

44.  uzskata: ņemot vērā to, cik daudzi faktori rada sarežģījumus, piemēram, iespējamā datu noklusēšana, reģionu un valstu specifika, atšķirīgi makro- un mikroekonomikas apstākļi, maza lieluma paraugi un daži nepieciešami pieņēmumi, Komisijas metodiskajai pieejai ir jābūt stingrai un pārredzamai un tai jāveic pasākumi, lai novērstu trūkumus, kas apgrūtina šīs pieejas izmantošanu;

45.  uzsver Revīzijas palātas ziņojumā pausto secinājumu, ka dažas dalībvalstis nav noteikušas kvantitatīvus reintegrācijas mērķus un ka, pamatojoties uz pieejamajiem datiem, nevar izvērtēt to, cik lielā mērā īstenotie pasākumi ir nodrošinājuši darba ņēmējiem iespējas atgūt darbu; pieņem zināšanai Komisijas paziņojumu, ka EGF regula neietver kvantitatīvus reintegrācijas mērķus un ka dažādos EGF pasākumus var novērtēt ar citiem līdzekļiem; tāpēc iesaka dalībvalstīm noteikt kvantitatīvus reintegrācijas mērķus un EGF pasākumus sistemātiski nošķirt no ESF un citiem valsts pasākumiem, kas paredzēti tieši darba ņēmējiem, kurus skārusi darbinieku masveida atlaišana no darba; turklāt aicina Komisiju sniegt informāciju par tā darba veidu un kvalitāti, kuru atraduši darba tirgū reintegrētie cilvēki, un par vidēja termiņa tendencēm attiecībā uz integrācijas rādītājiem, kas sasniegti ar EGF intervencēm; dalībvalstīm būtu arī jānodala divi galvenie EGF pasākumu veidi, t. i., aktīvi darba tirgus pasākumi un ienākumu atbalsta izmaksa darba ņēmējiem, un tām būtu jāsniedz sīkāka informācija par pasākumiem, kurus izmantojuši atsevišķi dalībnieki, jo tas ļautu precīzāk veikt dažādu pasākumu izmaksu un ieguvumu analīzi; aicina Komisiju arī sniegt informāciju par Komisijas līmenī neapstiprinātajiem EGF pieteikumiem un šādu lēmumu iemesliem;

46.  atgādina dalībvalstīm, ka dati par reintegrācijas īpatsvaru tām ir jāsniedz 12 mēnešu laikā pēc pasākumu īstenošanas, lai garantētu nepieciešamo EGF efektivitātes un lietderības uzraudzību;

47.  uzsver, ka valstu līmenī ir jāoptimizē revīzijas procedūras, lai nodrošinātu saskaņotību un efektivitāti un izvairītos no liekas atkārtošanās starp struktūrām, kas veic kontroli atšķirīgos līmeņos;

48.  iesaka nostiprināt valsts kontaktpersonas un reģionālo vai vietējo īstenošanas partneru savstarpējo informācijas plūsmu un veiktos atbalsta pasākumus;

49.  iesaka regulārāk īstenot salīdzinošu izvērtēšanu, starpvalstu pieredzes apmaiņu vai jaunos EGF pieteikumus piesaistīt iepriekšējiem EGF pieteikumiem, un tā nodrošināt labas prakses un īstenošanas pieredzes apmaiņu; tāpēc iesaka izveidot paraugprakses platformu, kas būtu viegli pieejama un ļautu labāk apmainīties ar integrētiem risinājumiem;

50.  ņem vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta paustās bažas attiecībā uz metodiku EGF sniegtā labuma aprēķināšanai; uzsver, ka izpildes rādītājiem ir jāpiemēro papildu prasības;

51.  aicina Komisiju un dalībvalstis saglabāt pašreizējā EGF regulā iekļautos noteikumus par pabalstu aprūpētājiem; šajā sakarībā aicina dalībvalstis izstrādāt elastīgus darba un apmācības pasākumus un tos pēc iespējas īstenot vietējo kopienu līmenī, jo daudzām atlaistajām darba ņēmējām var būt mazāka ģeogrāfiskā mobilitāte ģimenes pienākumu dēļ;

52.  aicina reģionālās un vietējās kompetentās iestādes, sociālos partnerus un pilsoniskās sabiedrības organizācijas koordinēt pasākumus starp darba tirgus dalībniekiem, lai turpmāko atlaišanu gadījumā nodrošinātu labāku piekļuvi EGF finansiālajai palīdzībai; turklāt aicina sociālos partnerus vairāk piedalīties fonda uzraudzības un novērtēšanas darbībās un jo īpaši iedrošināt ieinteresēto sieviešu pārstāves, lai nodrošinātu lielāku uzmanību dzimumu līdztiesības aspektiem;

53.  aicina Komisiju apsvērt iespēju deleģēt regulas 20. pantā paredzēto EGF novērtēšanu Eurofound; uzskata, ka, īstenojot šādu priekšlikumu, Komisija varētu piešķirt Eurofound nepieciešamos finanšu līdzekļus, kas atbilstu pašreizējiem EGF novērtējuma iepirkuma izdevumiem un cilvēkresursu izmaksām; turklāt, tā kā galvenais šķērslis labākiem novērtējumiem ir pienācīgu datu trūkums, Komisija varētu izvirzīt dalībvalstīm prasību iesniegt Eurofound šādus datus;

o
o   o

54.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 855. lpp. (2) OV L 167, 29.6.2009., 26. lpp. (3) OV L 406, 30.12.2006., 1. lpp. (4) OV C 56 E, 26.2.2013., 119. lpp. (5) OV C 308 E, 20.10.2011., 30. lpp. (6) OV C 440, 30.12.2015., 23. lpp.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 15. septembra lēmums par Komisijas priekšlikuma grozījumu pieņemšanu (Eiropas Parlamenta Reglamenta 61. panta 2. punkta interpretācija) (2016/2218(REG))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Konstitucionālo lietu komitejas priekšsēdētājas 2016. gada 13. septembra vēstuli,

–  ņemot vērā Reglamenta 226. pantu,

1.  nolemj piemērot šādu 61. panta 2. punkta interpretāciju:""Nekas neliedz Parlamentam attiecīgā gadījumā pieņemt lēmumu par noslēdzošo debašu sarīkošanu pēc atbildīgās komitejas, kurai jautājums nodots atpakaļ, ziņojuma.""

2.  uzdod priekšsēdētajam informatīvos nolūkos nosūtīt šo lēmumu Padomei un Komisijai.