Eiropas Parlamenta 2016. gada 5. oktobra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam, ar ko pilnvaro Austrijas Republiku un Rumāniju Eiropas Savienības interesēs akceptēt Peru pievienošanos 1980. gada Hāgas Konvencijai par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (COM(2016)0367 – C8-0234/2016 – 2016/0168(NLE))

P8_TA(2016)0372 A8-0267/2016

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam (COM(2016)0367),

–  ņemot vērā 1980. gada Hāgas Konvencijas par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem 38. panta ceturto daļu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 81. panta 3. punktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas b) apakšpunktu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C8-0234/2016),

–  ņemot vērā Tiesas atzinumu(1) par Eiropas Savienības ekskluzīvo ārējo kompetenci attiecībā uz deklarācijas par pievienošanos Konvencijai par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem akceptēšanu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0267/2016),

1.  apstiprina pilnvarojumu Austrijas Republikai un Rumānijai Eiropas Savienības interesēs akceptēt Peru pievienošanos 1980. gada Hāgas Konvencijai par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Peru valdībai un parlamentam, kā arī Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences Pastāvīgajam birojam.

(1) Tiesas 2014. gada 14. oktobra atzinums, 1/13, ECLI:EU:C:2014:2303.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 5. oktobra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam, ar ko pilnvaro konkrētas dalībvalstis Eiropas Savienības interesēs akceptēt Kazahstānas pievienošanos 1980. gada Hāgas Konvencijai par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (COM(2016)0368 – C8-0232/2016 – 2016/0169(NLE))

P8_TA(2016)0373 A8-0268/2016

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam (COM(2016)0368),

–  ņemot vērā 1980. gada Hāgas Konvencijas par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem 38. panta ceturto daļu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 81. panta 3. punktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas b) apakšpunktu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C8-0232/2016),

–  ņemot vērā Tiesas atzinumu(1) par Eiropas Savienības ekskluzīvo ārējo kompetenci attiecībā uz deklarācijas par pievienošanos Konvencijai par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem akceptēšanu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0268/2016),

1.  apstiprina pilnvarojumu konkrētām dalībvalstīm Eiropas Savienības interesēs akceptēt Kazahstānas pievienošanos 1980. gada Hāgas Konvencijai par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Kazahstānas valdībai un parlamentam, kā arī Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences Pastāvīgajam birojam.

(1) Tiesas 2014. gada 14. oktobra atzinums, 1/13, ECLI:EU:C:2014:2303.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 5. oktobra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam, ar ko pilnvaro konkrētas dalībvalstis Eiropas Savienības interesēs akceptēt Korejas Republikas pievienošanos 1980. gada Hāgas Konvencijai par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (COM(2016)0372 – C8-0233/2016 – 2016/0173(NLE))

P8_TA(2016)0374 A8-0266/2016

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam (COM(2016)0372),

–  ņemot vērā 1980. gada Hāgas Konvencijas par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem 38. panta ceturto daļu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 81. panta 3. punktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas b) apakšpunktu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C8-0233/2016),

–  ņemot vērā Tiesas atzinumu(1) par Eiropas Savienības ekskluzīvo ārējo kompetenci attiecībā uz deklarācijas par pievienošanās 1980. gada Hāgas Konvencijai par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem akceptēšanu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0266/2016),

1.  apstiprina pilnvarojumu konkrētām dalībvalstīm Eiropas Savienības interesēs akceptēt Korejas Republikas pievienošanos 1980. gada Hāgas Konvencijai par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Korejas Republikas valdībai un parlamentam, kā arī Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences Pastāvīgajam birojam.

(1) Tiesas 2014. gada 14. oktobra atzinums, 1/13, ECLI:EU:C:2014:2303.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 5. oktobra rezolūcija par turpmākajiem pasākumiem virzībā uz globālo mērķu sasniegšanu un ES saistību izpildi uztura un pārtikas nodrošinājuma jomā pasaulē (2016/2705(RSP))

P8_TA(2016)0375 B8-1042/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 1948. gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un jo īpaši tās 25. pantu, kurā tiesības uz pārtiku atzītas par vienām no tiesībām pienācīga dzīves līmeņa nodrošināšanai,

–  ņemot vērā Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un jo īpaši tā 11. pantu, kurā atzīst tiesības „uz atbilstošu dzīves līmeni [...], tostarp nepieciešamo pārtiku”, un „katra cilvēka pamattiesību [...] neciest badu”,

–  ņemot vērā 2008. gadā pieņemto Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām fakultatīvo protokolu, kas nosaka, ka tiesības uz pārtiku ir starptautiski risināms jautājums,

–  ņemot vērā Romas Deklarāciju par pasaules nodrošinātību ar pārtiku, ko 1996. gadā Romā pieņēma ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) rīkotajā augstākā līmeņa sanāksmē par pasaules pārtikas nodrošinājumu,

–  ņemot vērā pamatnostādnes par tiesībām uz pārtiku, ko FAO pieņēma 2004. gadā, kurās ietvertas norādes valstīm par to, kā izpildīt savas saistības attiecībā uz tiesībām uz pārtiku,

–  ņemot vērā FAO 2011. gadā publicēto pētījumu par zaudējumiem un pārtikas izšķērdēšanu pasaules līmenī (Global food losses and food waste), kurā nodrošināta precīza informācija par izšķērdētās un zaudētās pārtikas ikgadējo apjomu,

–  ņemot vērā Otro starptautisko konferenci par uzturu, kas no 2014. gada 19. līdz 21. novembrim notika Romā, un tās noslēguma dokumentus, proti, Romas deklarāciju par uzturu un Rīcības pamatplānu pārtikas nodrošināšanai un uzturam ieilgušu krīžu gadījumos,

–  ņemot vērā G8 valstu grupas 2009. gada Akvilas pārtikas nodrošinājuma iniciatīvu,

–  ņemot vērā uztura uzlabošanas (SUN) kustību, kuras mērķis ir izmantot starptautisko ieinteresēto personu spējas un vēlmi atbalstīt nacionālās valdību iniciatīvas un prioritātes nepietiekama uztura novēršanai,

–  ņemot vērā Pasaules Veselības asamblejas (WHA) 2012. gada rezolūciju Nr. 65.6 „Visaptverošs īstenošanas plāns par māšu, zīdaiņu un bērnu uzturu” („Comprehensive implementation plan on maternal, infant and young child nutrition”),

–  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra pilnīgas bada izskaušanas uzdevumu, kas izvirzīts Rio+20 valstu sanāksmē un aicina valdības, pilsonisko sabiedrību, reliģiskās kopienas, privāto sektoru un pētniecības iestādes apvienoties, lai darītu galu badam un izskaustu nepietiekama uztura ļaunākās izpausmes,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās Asamblejas 2016. gada 1. aprīļa rezolūciju A/RES/70/259 „ANO rīcības desmitgade (no 2016. līdz 2025. gadam) uztura jomā” („United Nations Decade of Action on Nutrition (2016-2025)”), kuras mērķis ir pastiprināt centienus darīt galu badam un izskaust nepietiekamu uzturu visā pasaulē, kā arī nodrošināt veselīgāka un sabalansētāka uztura vispārēju pieejamību visiem cilvēkiem neatkarīgi no tā, kas viņi ir un kur dzīvo,

–  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 25. septembra rezolūciju A/RES/70/1 „Pārveidosim mūsu pasauli. Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”,

–  ņemot vērā ilgtspējīgas attīstības mērķus (SDG), to savstarpēji saistīto un integrēto būtību, jo īpaši SDG1 (darīt galu nabadzībai jebkurās izpausmēs un visās vietās), SDG2 (darīt galu badam, nodrošināt uzturdrošību, uzlabot uzturu un veicināt ilgtspējīgu lauksaimniecību) un SDG12 (nodrošināt ilgtspējīgus patēriņa un ražošanas modeļus),

–  ņemot vērā 2011. gada 1. decembra Pusanas partnerību efektīvai sadarbībai attīstības jomā(1) un jo īpaši tās 32. punktu, kurā norādīta vajadzība atzīt privātā sektora galveno nozīmi inovācijas veicināšanā, labklājības, ienākumu un darbavietu veidošanā, iekšzemes resursu mobilizēšanā un tādējādi nabadzības mazināšanā (SDG1),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 21. pantu, kas paredz, ka ES ārējai darbībai jāveicina ilgtspējīgas attīstības mērķi, cilvēktiesības un dzimumu līdztiesība,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 208. pantu, kurā no jauna apliecināts, ka, īstenojot politiku, kas varētu ietekmēt jaunattīstības valstis, Savienībai ir jāņem vērā sadarbībai attīstības jomā noteiktie mērķi,

–  ņemot vērā Pārtikas palīdzības konvenciju, kuru Eiropas Savienība ratificēja 2013. gada 13. novembrī,

–  ņemot vērā Vispārējo vienošanos par uzturu izaugsmei, kuru 2013. gada 8. jūnijā Londonā apstiprināja augstākā līmeņa sanāksme par uzturu izaugsmei,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 3. oktobra paziņojumu „ES nostāja attiecībā uz izturētspēju: pārtikas nodrošinājuma krīžu sniegtā mācība” (COM(2012)0586),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 12. marta paziņojumu „Māšu un bērnu uztura uzlabošana ārējā palīdzībā ― ES politikas satvars” (COM(2013)0141) un Padomes 2013. gada 28. maija secinājumus „Pārtika un uztura nodrošinājums saistībā ar ārējo palīdzību”,

–  ņemot vērā Eiropas Komisijas 2014. gadā pieņemto Rīcības plānu uztura jomā, kurā paredzētas saistības līdz 2025. gadam par septiņiem miljoniem samazināt tādu bērnu skaitu vecumā līdz pieciem gadiem, kuriem ir attīstības traucējumi (SWD(2014)0234),

–  ņemot vērā Komisijas Rīcības plāna uztura jomā pirmo progresa ziņojumu,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 2. decembra ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „ES politisko saistību īstenošana pārtikas un uztura nodrošinājuma jomā: pirmais divgadu ziņojums” (COM(2014)0712),

–  ņemot vērā kopīgo ES, FAO un Pasaules pārtikas programmas (WFP) 2016. gada marta vispārējo novērtējumu „Globāla analīze par uztura un pārtikas nodrošinājuma situāciju pārtikas krīzes karstajos punktos”,

–  ņemot vērā Pasaules uzturdrošības komitejas 2012. gada 11. maija Brīvprātīgās pamatnostādnes par atbildīgu pārvaldību zemes, zivju resursu un mežu apsaimniekošanā saistībā ar valstu pārtikas nodrošinājumu,

–  ņemot vērā Rīcības pamatplānu pārtikas nodrošināšanai un uzturam ieilgušu krīžu gadījumos (FFA)(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 7. jūnija rezolūciju par Jauno aliansi pārtikas nodrošinājuma un uztura jomā(3),

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 27. septembra rezolūciju par ES politikas programmu attīstības valstu atbalstīšanai, risinot ar pārtikas nodrošinājumu saistītās problēmas(4),

–  ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūciju par nepareizu un nepietiekamu uzturu bērniem attīstības valstīs(5),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 30. aprīļa rezolūciju „Expo Milano 2015. Paēdināt planētu: enerģija dzīvei”(6),

–  ņemot vērā 2015. gada 15. oktobra Milānas Pilsētu paktu pārtikas politikas jomā(7), ko ierosināja Milānas pilsētas dome un parakstīja 113 pilsētas visā pasaulē, un iesniedza ANO ģenerālsekretāram Ban Ki-Moon un kas apliecina galveno nozīmi, kāda ir pilsētām, izstrādājot pārtikas politiku,

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par turpmākiem pasākumiem, lai sasniegtu vispārējos mērķus un izpildītu ES saistības uztura un pārtikas nodrošinājuma jomā visā pasaulē (O-000099/2016 – B8-0717/2016),

–  ņemot vērā Attīstības komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā SDG2 un ar to saistītie mērķi ir paredzēti bada un nepareiza uztura izskaušanai līdz 2030. gadam, proti, nodrošinot iespējas un palielinot sīkzemnieku ražību, panākot ilgtspējīgu un pret klimata pārmaiņām noturīgu lauksaimniecību un pārtikas sistēmas, kas spēj pabarot līdz 2030. gadam gaidāmos 8,5 miljardus pasaules iedzīvotāju, vienlaikus aizsargājot bioloģisko daudzveidību, vidi un sīkzemnieku intereses un labklājību;

B.  tā kā sīkzemnieki attiecībā uz ieguldījumiem un ražošanu ir lielākie privātā sektora dalībnieki lauksaimniecības, pārtikas nodrošinājuma un uztura jomā;

C.  tā kā cilvēktiesības uz pārtiku var pilnībā nodrošināt tikai pēc būtiskas nabadzības un nevienlīdzības samazināšanas, līdztiesības nodrošināšanas un izturības pret satricinājumiem veicināšanas, jo īpaši veidojot uz tiesībām balstītus sociālās drošības tīklus un nodrošinot neaizsargāto grupu pilnīgu iesaistīšanos, kā arī zemes, resursu pārvaldības un citu produktīvo aktīvu pieejamību un kontroli sīkzemniekiem un lopkopju kopienām;

D.  tā kā rūpnieciskā lauksaimniecība ir palielinājusi siltumnīcefekta gāzu emisijas, paplašinājusi monokultūru audzēšanu un līdz ar to radījusi ievērojamu lauksaimnieciskās bioloģiskās daudzveidības zudumu un straujāku augsnes eroziju, savukārt ģimenes lauksaimnieki un sīksaimnieki ir pierādījuši, ka spēj nodrošināt daudzveidīgus produktus un ilgtspējīgi palielināt pārtikas ražošanu ar agroekoloģiskiem paņēmieniem;

E.  tā kā ir gūti noteikti panākumi nepietiekama uztura samazināšanā, taču joprojām pārāk lēni un nevienmērīgi, un tā kā patlaban 795 miljoniem cilvēku pasaulē nepietiek pārtikas, lai varētu dzīvot pienācīgu un aktīvu dzīvi; tā kā katram trešajam cilvēkam tā vai citādi ir nepietiekams uzturs;

F.  tā kā WHA 2012. gadā apstiprināja sešus globālus pārtikas mērķus 2025. gadam, proti, mērķi par 40 % samazināt to bērnu skaitu vecumā līdz pieciem gadiem, kuru attīstība ir traucēta, par 50 % samazināt ar anēmiju sirgstošo reproduktīvā vecuma sieviešu skaitu, par 30 % samazināt to bērnu skaitu, kuru dzimšanas svars ir mazs, novērst liekā svara arvien plašāku izplatību bērniem, vismaz par 50 % palielināt to zīdaiņu skaitu, kuri pirmo sešu mēnešu laikā tiek baroti tikai un vienīgi ar mātes pienu, un līdz mazāk nekā 5 % samazināt to bērnu skaitu, kuri cieš no novājēšanas;

G.  tā kā barošana ar krūti ir dabiskākais un labākais jaundzimušo un mazu bērnu barošanas veids, jo īpaši jaunattīstības valstīs, bet šīs prakses un kultūras īpatnību ignorēšana joprojām izraisa situāciju, kurā ar krūti baro pārāk mazu bērnu skaitu;

H.  tā kā 2013. gada augstākā līmeņa sanāksmē par uzturu izaugsmei ES apņēmās līdz 2025. gadam par vismaz septiņiem miljoniem samazināt tādu bērnu skaitu, kuriem ir attīstības traucējumi, un apsolīja ieguldīt EUR 3,5 miljardus 2014.–2020. gadam šā mērķa sasniegšanai;

I.  tā kā nepietiekama uztura uzņemšana pirmajās 1000 bērna dzīves dienās rada būtisku ietekmi veselības, sociālajā un ekonomiskajā jomā un tā kā katram sestajam bērnam pasaulē ir nepietiekams svars, 41 miljonam bērnu līdz piecu gadu vecumam ir liekais svars vai aptaukošanās un nepietiekams uzturs izraisa aptuveni 45 % nāves gadījumu līdz piecu gadu vecumam, un tas izpaužas kā aptuveni trīs miljonu jaunu dzīvību nevajadzīgs zaudējums katru gadu; tā kā aptuveni 161 miljoni bērnu pasaulē saskaras ar hronisku nepietiekamu uzturu;

J.  tā kā sievietes bieži vien ir mazāk aizsargātas pret pārtikas trūkumu, kas rada vairākas smagas sekas, tostarp apdraudējumu reproduktivitātei un spējai aprūpēt ģimeni, tādējādi iemūžinot šo nepietiekama uztura paaudžu ciklu;

K.  tā kā tiek lēsts, ka līdz 2030. gadam pasaules iedzīvotāju skaits pieaugs līdz 8,5 miljardiem;

L.  tā kā efektīvi pasākumi pret zemes sagrābšanu jaunattīstības valstīs, tostarp izmantojot konkrētas iespējas nodrošināt zemes platību aizsardzību, ir būtiskas, lai varētu sasniegt vispārējos mērķus un izpildīt ES saistības par uzturu un pārtikas nodrošināšanu pasaulē;

M.  tā kā nepietiekams uzturs un nabadzīga ēdienkarte rada lielākos riska faktorus, kuru dēļ rodas globālo slimību slogs;

N.  tā kā nepietiekama uztura apkarošana paredz izstrādāt ilgtspējīgu lauksaimniecības politiku, kas veicina kultūraugu dažādošanu, lai nodrošinātu barojošu pārtiku un daudzveidīgu uzturu; tā kā šim nolūkam sēklu kontrole, īpašumtiesības uz tām un sēklu pieejamība ir būtiska sīkzemnieku un ģimenes saimniecību noturīgam nodrošinājumam ar pārtiku;

O.  tā kā tiesību uz pārtiku izmantošana cita starpā ir atkarīga no piekļuves zemei un citiem ražīguma resursiem;

P.  tā kā ieguldījumu līgumiem var būt nevēlama ietekme uz nodrošinājumu ar pārtiku un pilnvērtīgu uzturu, ja aramzemes līzinga vai pārdošanas dēļ privātam ieguldītājam vietējie iedzīvotāji zaudē piekļuvi ražīguma resursiem, kas nepieciešami viņu iztikai, vai arī liela daļa pārtikas tiek eksportēta un pārdota starptautiskajos tirgos, tādējādi eksportējošo uzņemošo valsti padarot vairāk atkarīgu no — un arī vairāk neaizsargātu pret — preču cenu svārstībām starptautiskajos tirgos;

Q.  tā kā biodegvielas ražošana ir radījusi jaunu spiedienu uz pasaules pārtikas sistēmu, izraisot cīņu par zemi un ūdeni;

R.  tā kā nelīdzsvarota gaļas ražošana negatīvi ietekmē nodrošinājumu ar pārtiku; tā kā trešdaļa pasaules graudaugu tiek izmantota dzīvnieku barībai, bet ganību un labības platību palielināšana ir galvenais mežu izciršanas iemesls, jo īpaši Dienvidamerikā(8);

S.  tā kā 240 miljoni cilvēku 45 valstīs ar zemiem ienākumiem un/vai konfliktu skartās valstīs izjūt spriedzi attiecībā uz pārtiku un ūdeni un 80 miljonus skar pārtikas krīze, tostarp 41,7 miljoni to izjūt 2016. gada El Niño dēļ, kas bija spēcīgākā šāda parādība vairāku desmitgažu laikā;

T.  tā kā saskaņā ar UNICEF datiem jau tagad katru dienu 2000 bērnu līdz piecu gadu vecumam mirst no slimībām, ko izraisa ūdens piesārņojums, un tā kā puse slimnīcas gultu pasaulē aizņem cilvēki ar slimībām, ko rada sliktas kvalitātes dzeramais ūdens;

U.  tā kā līdz 2050. gadam 70 % pasaules iedzīvotāju dzīvos pilsētās un kā nekad agrāk būs nepieciešama apvienota globāla un vietēja pieeja uztura jautājumiem;

V.  tā kā nodrošinājums ar pārtiku ir būtisks priekšnoteikums ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei, jo nepietiekama uztura ekonomiskā ietekme katru gadu var radīt zaudējumus aptuveni 10 % IKP apmērā, un tā kā saskaņā ar FAO 2015. gada Globālo uztura ziņojumu ikviens dolārs, kas iztērēts pārtikas nodrošinājuma pasākumiem, rada atdevi 16 dolāru apmērā;

W.  tā kā sēklu privatizācija, izmantojot intelektuālā īpašuma tiesību noteikumus un ĢMO, apdraud valstu suverenitāti pārtikas jomā,

1.  atkārtoti apliecina, cik svarīgas ir patiesi koordinētas un paātrinātas darbības pasaules, valsts un vietējā līmenī, starp valdībām, nevalstiskajiem un privātajiem dalībniekiem, tostarp zinātniskajām un rūpnieciskajām pētniecības iestādēm, kā arī atbalstītājiem, lai risinātu nepietiekama uztura problēmu, izpildītu 2030. gada programmu un sasniegtu SDG2 mērķi darīt galu badam; mudina starptautisko sabiedrību, ES un jaunattīstības valstis atturēties no uztura stratēģiju izstrādes, pamatojoties vienīgi uz uzņemto kaloriju skaitu un ārstniecisku līdzekļu (piemēram, pārtikas piedevu) paredzēšanu, un tā vietā novērst bada un nepietiekama uztura pamatcēloņus; šajā saistībā uzsver saikni starp lauksaimniecību, uzturu un veselību;

2.  norāda, ka bērniem jaunattīstības valstīs, kurus mātes barojušas ar krūti, ir 15 reizes mazāka varbūtība nomirt no pneimonijas un 11 reizes mazāka varbūtība nomirt no diarejas nekā bērniem, kuri nav baroti ar krūti;

3.  aicina Komisiju, Padomi, dalībvalstis un starptautisko sabiedrību, kā arī jaunattīstības valstu valdības, nekavējoties mobilizēt ilgtermiņa finanšu ieguldījumus pārtikai un uztura nodrošināšanai, kā arī ilgtspējīgai lauksaimniecībai, un veicināt pārtikas nodrošināšanu un uzturu, uzlabojot pārvaldību un atbildīgumu, izstrādājot sistēmiskas politikas nostādnes pārtikas un uztura jomā, balstoties uz tiesībām un ņemot vērā, no vienas puses, dzimumu aspektu, ilgtspējīgu lauksaimniecību, dabas resursu izmantošanu un pieejamību, publisku ūdensapgādi, publisku kanalizāciju un higiēnu un, no otras puses, uz tiesībām balstītu, iekļaujošu sociālās drošības tīklu izveidi un paplašināšanu, jo īpaši pievēršoties neaizsargātām un atstumtām grupām;

4.  uzsver nepieciešamību risināt sistēmiskas problēmas, kas rada nepietiekamu uzturu jebkurā veidā; ar bažām norāda, ka uz eksportu orientētai lauksaimniecībai iepriekš sniegtais atbalsts darbojās uz to ģimenes saimniecību rēķina, kas ražoja pārtikas kultūraugus vietējam patēriņam; uzskata, ka atkārtota ieguldīšana vietējā pārtikas ražošanā, jo īpaši pievēršoties mazajiem pārtikas ražotājiem un agrāri ekoloģiskai praksei, ir galvenais nosacījums uztura stratēģijas panākumiem; uzskata, ka tikpat būtiski ir izveidot arī sociālās aizsardzības shēmas, lai visām fiziskajām personām visu laiku būtu pieejams barojošs uzturs;

5.  ar bažām norāda, ka trešdaļa pasaulē saražotās pārtikas — gandrīz 1,3 miljardi tonnu — tiek izmesta atkritumos; konstatē, ka lielākie apjomi tiek izmesti Ziemeļamerikā un Okeānijā, kur atkritumos nonāk gandrīz 300 kg pārtikas uz vienu iedzīvotāju; norāda, ka kopumā ES saražo 88 miljonus tonnu pārtikas atkritumu gadā, bet pasaulē 842 miljoni cilvēku cieš badu, un tie ir 12 % pasaules iedzīvotāju; uzsver nepieciešamību pielāgot visas pārtikas sistēmas, lai izskaustu pārtikas zudumus vai izniekošanu;

6.  mudina Komisiju un dalībvalstis pievērst uzmanību darbības attīstības politikas saskaņotībai un paredzēt attiecīgu politikas sazarojumu tirdzniecībā, lauksaimniecībā, enerģētikā utt., lai sasniegtu vispārēju pārtikas nodrošinājumu;

7.  pauž dziļu nožēlu par zemes sagrābšanu, ko veic ārvalstu ieguldītāji un kas skar vietējos mazos lauksaimniekus un veicina vietējo, reģionālo un valsts pārtikas trūkumu un nabadzību;

8.  aicina starptautisko sabiedrību un ES sadarboties ar atsevišķām valstīm, lai atvieglotu tām ar situāciju saistītu, reālu un stingru mērķu noteikšanu un īstenošanu uztura jomā saskaņā ar SDG, lai samazinātu bērnu attīstības traucējumus un nepietiekamu uzturu; aicina Komisiju un ES Delegācijas sekmēt koordinētas un valstu vadītas uztura un pārtikas nodrošināšanas stratēģijas un metodes un atbalstīt uzraudzības un atbildīguma uzlabošanu šajā jomā partnervalstīs;

9.  aicina ES un starptautisko sabiedrību visā pasaulē veicināt „tiesības uz barošanu ar krūti” un uzsvērt šādas barošanas nozīmību informatīvajās kampaņās par mātes un bērna veselību;

10.  aicina dalībvalstis un ES iestādes darīt visu iespējamo, lai palielinātu Eiropas sabiedrības informētību par pastāvīgo nepietiekama uztura problēmu pasaulē, kas jo īpaši ietekmē bērnus un sievietes;

11.  uzsver, ka vietējai pārtikas ražošanai jābūt prioritārai, vēršoties pret nepietiekamu uzturu, un uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt sīkzemniekus un lauku sievietes kā pārtikas ražotājas; aicina ES atbalstīt jaunattīstības valstis un sīkzemniekus, veidojot vietējos tirgus, vietējās vērtību ķēdes un vietējos pārtikas pārstrādes uzņēmumus un nodrošinot to pieejamību, kā arī izstrādāt tirdzniecības politikas nostādnes, kas atbalsta šādus centienus saistībā ar vispārējo uztura stratēģiju;

12.  uzsver, ka viens no nepilnvērtīga uztura iemesliem mikroelementu ziņā daudzās jaunattīstības valstīs ir to konvencionālajai lauksaimniecībai raksturīgā monokultūraugu audzēšana vai pāreja no diversificētas augkopības sistēmas uz vienkāršotām graudaugu audzēšanas sistēmām; aicina ES, ievērojot ANO īpašā ziņotāja par tiesībām uz pārtiku ieteikumus, sākt noteiktu virzību uz agroekoloģiju kā iespēju valstīm pašām sevi paēdināt un paaugstināt uztura kvalitāti, risinot arī klimata pārmaiņu un nabadzības novēršanas problēmas; jo īpaši aicina ES un attīstības valstu valdības atbalstīt kultūraugu ģenētisko daudzveidību, t. i., izveidojot vietējās sēklu apmaiņas sistēmas un izstrādājot noteikumus attiecībā uz sēklām saskaņā ar Starptautisko līgumu par augu ģenētiskajiem resursiem pārtikai un lauksaimniecībai, un ieguldīt daudzveidīgo barojošo, vietējo un sezonas pārtikas kultūraugu audzēšanā atbilstīgi kultūras vērtībām;

13.  uzsver, ka jauns drauds nodrošinājumam ar pārtiku un uztura pietiekamībai ir zemes sagrābšana, kas rodas lielu zemju pirkumu dēļ jaunattīstības valstīs; aicina Komisiju veikt konkrētus pasākumus zemes sagrābšanas apkarošanai un izstrādāt rīcības plānu zemes sagrābšanas apkarošanai, kā arī FAO Apsaimniekošanas pamatnostādņu efektīvai īstenošanai;

14.  mudina ES saskaņā ar principu par politikas saskaņotību attīstībai atcelt publiskos stimulus uz augkopību balstītai biodegvielas ražošanai;

15.  uzsver, ka ieguldījums pārtikas jomā joprojām ir būtiski nepietiekams, jo ar uzturu saistītiem pasākumiem 2014. gadā tika piešķirti tikai 0,57 % no pasaules oficiālās attīstības palīdzības, tādējādi apmierinot tikai 1,4 % kopējo vajadzību;

16.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos ieguldīt EUR 3,5 miljardus, lai līdz 2025. gadam vismaz par septiņiem miljoniem samazinātu to bērnu skaitu, kas cieš no attīstības traucējumiem; norāda, ka no šai jomai paredzētās summas EUR 3,5 miljardu apmērā, tikai EUR 400 miljoni ir paredzēti ar uzturu saistītu pasākumu atbalstam, bet pārējais EUR 3,1 miljards ir paredzēts ar uzturu netieši saistītiem pasākumiem, kas pievēršas tādiem konkrētiem jautājumiem kā lauksaimniecība, pārtikas nodrošinājums, dzimums, ūdens, sanitārija, higiēna un izglītība, taču tie ne vienmēr tieši novērš bērnu nepietiekama uztura konkrētos cēloņus;

17.  uzsver, ka bērnu attīstības traucējumi, kas izpaužas kā vecumam neatbilstoši īss augums un iestājas, kad uzturs ir hroniski nepietiekams un pirmajās 1000 dzīves dienās notiek atkārtota inficēšanās, aizkavējot normālu augšanu un attīstību, ir viens no lielākajiem šķēršļiem cilvēka attīstībai;

18.  aicina Komisiju un Padomi nodrošināt ES politisko vadību un pasaules un reģionālā līmenī veicināt starptautiski saskaņotu nepārprotamu un vērienīgu uztura mērķu sasniegšanu; mudina ES Delegācijas un Komisiju sekmēt koordinētas un valstu vadītas uztura un pārtikas nodrošinājuma stratēģijas, vienlaikus sadarbībā ar partnervalstīm integrējot vispārējos uztura mērķus visās attiecīgās attīstības programmās un valstu stratēģijās;

19.  aicina ES nodrošināt ilgtspējīgas pārtikas ražošanas sistēmas un ieviest noturīgas lauksaimniecības prakses, kas paaugstina ražību un paplašina ražošanu, lai novērstu tirdzniecības traucējumus pasaules lauksaimniecības tirgos saskaņā ar Dohas attīstības sarunu kārtas pilnvarojumu, kā arī integrēt vairāk skartās valstis pasaules tirgū, lai risinātu nenodrošinājumu ar pārtiku;

20.  uzskata, ka, pārskatot ES finanšu pamatsistēmu, jāņem vērā fakts, ka pārtikas nodrošinājums un nekaitīgums turpmākos gados radīs problēmas saistībā ar pieaugošo spiedienu uz resursiem; norāda, ka, pamatojoties uz to, var novērst nepietiekama uztura tendences valstīs ārpus ES, kā arī dalībvalstīs;

21.  atzīst, ka, papildus bērnu attīstības traucējumiem, jānovērš arī citas nepareiza uztura izpausmes, piemēram, novājēšana (mazs svars attiecīgajam garumam) un mikroelementu trūkums, izstrādājot ilgtspējīgu lauksaimniecības politiku un veselības sistēmas; norāda, ka novājēšanas izplatība Dienvidāzijā ir tik plaša, nedaudz zem 15 %, ka tā tuvojas būtiskas sabiedrības veselības problēmas līmenim;

22.  uzsver, ka humāno palīdzību, kas pievēršas novājēšanas problēmai, jāpapildina ar Komisijas stratēģijām, kas sasaista humanitāros un attīstības pasākumus; mudina Komisiju noteikt attīstības programmu daļu, ko novirzīt šim no jauna konstatētajam pienākumam un mērķim, lai nekavējoties un efektīvi risinātu novājēšanas problēmu bērniem, kas jaunāki par pieciem gadiem;

23.  uzsver nozīmi, kāda ir uztura izglītības programmu veicināšanai skolās un vietējās kopienās;

24.  aicina Komisiju izstrādāt nepārprotamu politikas ietvaru, lai palielinātu atbalstu valstu sociālās drošības tīkliem, izpildot valstu, reģionālās un starptautiskās saistības, kas daudzās valstīs apliecinājušas, ka ir būtiskas noturības pastiprināšanai un uztura nepietiekamības samazināšanai;

25.  uzsver, ka būtu jānodrošina sievietēm bērnu barošana ar krūti kā visdabīgākais un labākais uztura avots jaundzimušajiem un maziem bērniem, izmantojot patiesu atbalstu sievietēm, nodrošinot labus uztura līmeņus un labus darba apstākļus un rūpējoties par sociālā un ģimenes atbalsta tīkliem, kā arī tiesības uz apmaksātu maternitātes atvaļinājumu;

26.  uzsver, ka ir paredzams — katru gadu nepieciešams papildus ieguldīt USD 7 miljardus, lai sasniegtu vispārējos mērķus saistībā ar bērnu attīstības traucējumiem, sieviešu anēmiju un barošanu ar krūti, un šāda ieguldījuma dēļ tiktu izglābti 3,7 miljoni bērnu dzīvību, vismaz 65 miljoni bērnu neciestu no attīstības traucējumiem un par 265 miljoniem mazāk nekā 2015. gadā sieviešu slimotu ar anēmiju;

27.  aicina Komisiju uzņemties stingrāku vadību pārtikas nodrošinājuma un uztura jomā, papildus uzņemoties jaunas saistības par EUR 1 miljardu, kas novirzāms uztura veicināšanas pasākumiem, lai varētu sasniegt WHA un SDG uztura mērķus, un izstrādājot skaidru stratēģiju, kā tiek plānots šos mērķus īstenot un iekļaut Komisijas plānos un politikā, kā arī izstrādājot skaidru ceļvedi apsolīto līdzekļu piešķiršanai 2016.–2020. gadā;

28.  aicina Komisiju un uztura uzlabošanas (SUN) atbalstītājus arī turpmāk regulāri ziņot par sasniegto attiecībā uz uztura izaugsmei saistībām, izmantojot kopīgo resursu uzskaites metodisko pieeju, kas apstiprināta SUN tīkla sanāksmē Lusakā 2013. gadā;

29.  uzsver nepieciešamību saskaņot visas ES politikas jomas ar principu par politikas saskaņotību attīstībai; tādēļ aicina attiecībā uz ES tirdzniecības un attīstības politiku nodrošināt attīstības valstīm politiskās un ekonomiskās politikas telpu, lai tās varētu izstrādāt vajadzīgās politikas nostādnes ilgtspējīgas attīstības un cilvēku pašcieņas, tostarp pārtikas suverenitātes, veicināšanai, ievērojot vietējo pārtikas ražotāju tiesības kontrolēt savu zemi, sēklas un ūdeni un noraidot dabas resursu privatizāciju;

30.  aicina izstrādāt konkrētus rādītājus ES rīcības plāna īstenošanai, tostarp rādītājus ar uzturu netieši saistīto izdevumu un ar uzturu saistīto izdevumu uzskaitei, precīzāk nosakot OECD Attīstības palīdzības komitejas (DAC) vispārējo pārtikas kodeksu un izstrādājot DAC rādītāju ar uzturu netieši saistītajiem pasākumiem; uzsver šajā jomā nepieciešamību izstrādāt stingrus uzraudzības un pārskatatbildīguma pasākumus, tādējādi nodrošinot pārredzamību un efektīvu sasniegtā uzskaiti;

31.  aicina Komisiju atbalstīt sīkzemniekus, kad viņi izmēģina un pieņem noturīgāku un ražīgāku lauksaimniecisko praksi (kas atbilst kritērijiem par „viedo klimatu” un nekaitē agroekoloģijai), kas palīdz reversēt vides degradāciju un uzlabot lauksaimniecisko iztikas līdzekļu drošumu un pietiekamību — tas ir nepieciešams nosacījums uzlabotam uzturam un nodrošinājumam ar pārtiku;

32.  uzsver, ka tiesības uz ūdeni ir nesaraujami saistītas ar tiesībām uz pārtiku un ANO 2010. gada rezolūcija vēl nav kļuvusi par apņēmīgu rīcību, nosakot tiesības uz ūdeni par cilvēktiesībām;

33.  uzsver, cik svarīgi ir sadarboties ar lauksaimniekiem par pieņemamām, vietējiem apstākļiem piemērotām un uzlabotām kultūru šķirnēm un izveidot noturīgu un reaģētspējīgu vietējo sēklu ražošanas jaudu, kuras var izmantot pašpietiekami un kuru izdzīvošana nav atkarīga no līdzekļu devēju finansējuma;

34.  aicina ES un tās dalībvalstis, pildot saistības par uztura un pārtikas nodrošinājumu pasaulē, neatbalstīt ĢMO kultūru audzēšanu;

35.  aicina Komisiju un citus līdzekļu devējus un struktūras uzlabot ar uzturu netieši saistīto kategorijās sadalīto un visaptverošo datu apkopošanu, lai labāk noteiktu mērķus turpmākai rīcībai;

36.  uzsver nepieciešamību visaptveroši risināt nepietiekama uztura problēmu, un šajā jautājumā ir jārīkojas daudzās ekonomikas un sociālajās jomās; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi veidot daudzu ieinteresēto personu partnerības un ka būtiska nozīme ir privātajam sektoram, uzlabojot nodrošinājumu ar pārtiku un paplašinot ar uzturu saistītos pasākumus, jo īpaši atbalstot inovācijas un ieguldījumus ilgtspējīgā lauksaimniecībā, un uzlabojot sociālo, ekonomikas un vides praksi lauksaimniecības un pārtikas sistēmās;

37.  aicina Komisiju arī turpmāk darboties, uzņemoties vadošo lomu starp atbalstītājiem nepietiekama uztura izskaušanā, pastiprinot centienus izpildīt saistības un izmantojot savu ietekmi un atbalstu, lai nodrošinātu regulāras pārbaudes, kā tiek pildītas 2013. gada uztura izaugsmei saistības, un uzņemties papildu saistības, novēršot nepietiekamo finansējumu uztura nodrošināšanai;

38.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Āfrikas Savienībai, FAO un Pasaules Veselības organizācijai.

(1) http://www.oecd.org/development/effectiveness/49650173.pdf (2) FAO 2015. gada Rīcības pamatplāns pārtikas nodrošināšanai un uzturam ieilgušu krīžu gadījumos (FFA). (3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0247. (4) OV C 56 E, 26.2.2013., 75. lpp. (5) OV C 289, 9.8.2016., 71. lpp. (6) OV C 346, 21.9.2016., 88. lpp. (7) http://www.foodpolicymilano.org/wp-content/uploads/2015/10/Milan-Urban-Food-Policy-Pact-EN.pdf (8) Avoti. Īpašā ziņotāja jautājumā par tiesībām uz pārtiku Olivier De Schutter 2014. gada 24. janvāra ziņojums, http://www.srfood.org/images/stories/pdf/officialreports/20140310_finalreport_en.pdf

Eiropas Parlamenta 2016. gada 5. oktobra rezolūcija par Eiropas Prokuratūru un Eurojust (2016/2750(RSP))

P8_TA(2016)0376 B8-1054/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi (COM(2013)0534),

–  ņemot vērā 2014. gada 12. marta rezolūciju par priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi(1),

–  ņemot vērā Pilsoņu bŗīvības, tieslietu un iekšlietu komitejas 2014. gada 14. marta darba dokumentu par Eiropas Savienības Aģentūras tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās (Eurojust) (PE530.084),

–  ņemot vērā 2015. gada 29. aprīļa rezolūciju par priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi(2),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības (COM(2012)0363),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Savienības Aģentūru tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust) (COM(2013)0535),

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 85. 86., 218., 263., 265., 267., 268. un 340. pantu,

–  ņemot vērā Padomei un Komisijai adresētos jautājumus par Eiropas Prokuratūru un Eurojust (O-000092/2016 – B8-0715/2016 un O-000093/2016 – B8-0716/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 86. pantu, „Lai apkarotu noziegumus, kas skar Savienības finansiālās intereses, Padome, pieņemot regulas saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru, var no Eurojust izveidot Eiropas Prokuratūru. Saņēmusi Eiropas Parlamenta piekrišanu, Padome pieņem vienprātīgu lēmumu”;

B.  tā kā saskaņā ar neseno izdevumu „Pētījums un ziņojumi par PVN atšķirību ES 28 dalībvalstīs — 2016. gada galīgais ziņojums” (TAXUD/2015/CC/131) 2014. gadā visā Eiropas Savienībā netika iekasēti satriecoši liela pievienotās vērtības nodokļa (PVN) summa — EUR 159,9 miljardi;

C.  tā kā ir svarīgi, lai ES un visas tās dalībvalstis atklāj un sauc pie atbildības efektīvā un preventīvā veidā par krāpšanu, kas kaitē ES finanšu interesēm, tādējādi aizsargājot visu to dalībvalstu nodokļu maksātājus, kas veic iemaksas Savienības budžetā;

D.  tā kā Eurojust sekmēja dalībvalstu izmeklēšanas un tiesībaizsardzības iestāžu koordināciju un sadarbību, tām izskatot lietas, kas skar virkni dalībvalstu, un Eurojust ir palīdzējis iedibināt savstarpēju uzticību un salāgot ES ievērojami atšķirīgās tiesību sistēmas un tradīcijas; tā kā Eurojust ir atvieglinājis sadarbības pieprasījumu un savstarpējās atzīšanas instrumentu piemērošanu, tādējādi uzlabojot pārrobežu kriminālvajāšanu;

E.  tā kā organizēto pārrobežu noziedzīgo nodarījumu skaits pēdējos desmit gados ir pieaudzis un tos izdara ārkārtīgi mobilas un pielāgoties spējīgas grupas, kas darbojas daudzās dalībvalstīs un noziedzības jomās;

F.  tā kā Eiropas Savienības Tiesas spriedumā lietā C-105/14 (Taricco un citi) norādīts, ka jēdziens „krāpšana”, kā tas ir definēts Konvencijas par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību 1. pantā, attiecas uz PVN ieņēmumiem,

1.  vēlreiz apliecina Parlamenta neatslābstošo atbalstu efektīvas un neatkarīgas Eiropas Prokuratūras (EP) izveidei, lai samazinātu to pašreizējo dalībvalstu tiesībaizsardzības pūliņu sadrumstalotību, kas tiek īstenoti, lai aizsargātu ES budžetu, tādējādi stiprinot cīņu pret krāpniecību Eiropas Savienībā;

2.  aicina Padomi sniegt viennozīmīgu un precīzu kompetenču un procedūru komplektu attiecībā uz EP, pamatojoties uz ierosināto direktīvu par cīņu pret krāpšanas nodarīto kaitējumu Savienības finanšu interesēm, piemērojot krimināltiesības (PIF direktīva); aicina Padomi stiprināt pūliņus rast vienošanos par PIF direktīvu, kuras tvērums attiektos arī uz PVN, un atsākt sarunas ar Parlamentu, lai EP varētu izveidot; uzsver, ka EP vajadzētu būt galvenajai iestādei, kas izmeklē PIF direktīvā definētos pārkāpumus; pauž dziļu nožēlu par to, ka Padome nevēlas, lai EP izmeklētu PIF lietas, ja ES finansējums pārsniedz EUR 10 000, taču tā īpatsvars nav lielāks par 50 % vai vairāk no līdzfinansējuma; tāpēc aicina Padomi atteikties no normas, ar kuru EP tiek atņemta iespēja īstenot kompetenci attiecībā uz visiem PIF pārkāpumiem, kuros Savienības budžetam nodarītais kaitējums ir tāds pats kā otrajai cietušajai pusei nodarītais vai mazāks par to; aicina Padomi nodrošināt to, lai dalībvalstu varas iestādes EP informētu nekavējoties par visiem gadījumiem, kas jebkādā veidā ir saistīti ar PIF direktīvu gan izmeklēšanas laikā, gan tās laikā;

3.  aicina Padomi atsākt debates par EP priekšlikuma konsolidētā teksta (11350/1/16) pantiem 17.–20. lai nodrošinātu lielāku EP precizitāti un efektivitāti; aicina Padomi precizēt EP un dalībvalstu prokuroru kriminālvajāšanas kompetenci (a) daudzkārtēju pārkāpumu gadījumā (viena organizēta grupa veic vairākus noziedzīgus nodarījumus, piemēram, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un cilvēku tirdzniecību) un (b) jauktu pārkāpumu gadījumā (viena noziedzīga nodarījuma ietvaros ir izdarīts vairāk nekā viens noziegums, piemēram, PVN izkrāpšana un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācija); pauž dziļu nožēlu par to, ka gadījumā, ja EP un valstu krimināltiesām rodas domstarpības par kompetences jautājumiem, galīgo lēmumu nepieņems neatkarīga tiesa, kāda ir Eiropas Savienības Tiesa; uzsver, ka EP efektivitāte būs atkarīga no kompetenču precizēšanas un ka gadījumā, ja tās precizētas netiks, ES likumdevēji nespēs nodrošināt EP efektivitāti un līdz ar to pārkāps kādu no Eiropas Parlamenta sarkanajām līnijas;

4.  uzskata, ka EP vajadzētu būt noteiktām pietiekamām izmeklēšanas pilnvarām, lai veiktu savu izmeklēšanas darbu; šajā sakarībā atgādina, ka likumdevēju iestādes vienojās par kritērijiem, saskaņā ar kuriem dalībvalstis pieprasa veikt izmeklēšanas pasākumus, balstoties uz savstarpējās atzīšanas principu, kas paredzēts Direktīvā 2014/41/ES par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās;

5.  uzskata, ka nolūkā nodrošināt tiesu kontroles efektivitāti saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu un līgumiem, jebkuru operatīvo lēmumu, ko EP pieņem attiecībā uz trešām pusēm, būtu jāvar pārsūdzēt piekritīgajā dalībvalsts tiesā; uzskata, ka lēmumus būtu jāvar pārsūdzēt nepastarpināti Eiropas Savienības Tiesā;

6.  konstatē, ka ir ārkārtīgi svarīgi novērst jebkādu negatīvu ietekmi, kāda varētu būt tā saucamajai „dalībvalsts saiknei”; šajā sakarībā aicina Padomi nodrošināt to, lai pastāvētu pietiekamas EP neatkarības nodrošināšanas garantijas, piemēram, norma, saskaņā ar kuru var neievērot dalībvalsts saikni, ja tas ir nepieciešams no prokuratūras pienācīgas darbības viedokļa;

7.  uzskata, ka ir jānodrošina aizdomās turēto un apsūdzēto personu procesuālo tiesību aizsardzība; piemēram, regulā būtu jāparedz EP aizdomās turēto personu papildu tiesības uz aizsardzību, sevišķi tiesības uz juridisko palīdzību, tiesības uz informāciju un piekļuve lietas materiāliem un tiesības iesniegt pierādījumus, un prasīt, lai EP iegūtu pierādījumus aizdomās turētās vārdā;

8.  aicina Komisiju, veicot izmaksu un ieguvumu aprēķinu, nākt klājā ar koriģētām aplēsēm par šīs koleģiālās struktūras sekām un Parlamentam iesniegt „realitātes pārbaudes veikšanas” rezultātus un atgādina, ka Parlaments ņems šo informāciju vērā, pirms tas pieņems galīgo lēmumu;

9.  atgādina par to, cik svarīga ir Eurojust funkcija, dalībvalstu attiecīgo tiesu iestāžu tiesiskās sadarbības un koordinācijas uzlabošanā un tādas izmeklēšanas atbalstīšanā, kurā piedalās trešās valstis, un aicina Padomi precizēt Eurojust un EP attiecības, jo īpaši sekas no koleģiālās struktūras viedokļa, un EP attiecības ar OLAF, lai nošķirtu attiecīgo kompetenci, kāda katrai šai iestāde ir ES finanšu interešu aizsardzībā;

10.  uzskata, ka vislabākais risinājums būtu, ja EP un Eurojust darbotos vienā un tajā pašā vietā, jo ir jānodrošina to sadarbības un informācijas apmaiņas starp abām iestādēm efektivitāte;

11.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0234. (2) OV C 346, 21.9.2016., 27. lpp.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 5. oktobra rezolūcija par nepieciešamību pēc Eiropas reindustrializācijas politikas, ņemot vērā nesenās uzņēmumu “Caterpillar” un “Alstom” lietas (2016/2891(RSP))

P8_TA(2016)0377 RC-B8-1051/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 9., 151. un 152. pantu, 153. panta 1. un 2. punktu un 173. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 14., 27. un 30. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvu 98/59/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu(1),

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un Līgumu par Eiropas Savienību (LES), jo īpaši LES 5. panta 3. punktu un 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu,

–  ņemot vērā Komisijas 2005. gada 31. marta paziņojumu „Pārstrukturēšana un nodarbinātība. Paredzēt un atbalstīt pārstrukturēšanu, lai attīstītu nodarbinātību: Eiropas Savienības nozīme” (COM(2005)0120) un atbilstošo Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2005. gada 14. decembra atzinumu,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 23. novembra paziņojumu „Jaunu prasmju un darba vietu programma — Eiropas ieguldījums ceļā uz pilnīgu nodarbinātību” (COM(2010) 0682),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1309/2013 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (2014–2020) un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1927/2006(2),

–  ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 15. janvāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par darbinieku informēšanu un uzklausīšanu un pārstrukturēšanas paredzēšanu un pārvaldību(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2013. gada 13. decembra paziņojumu “ES kvalitātes sistēma pārmaiņu un pārstrukturēšanās prognozēšanai” (COM(2013)0882),

–  ņemot vērā 2014. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas rūpniecības stiprināšanu konkurētspējas un ilgtspējības veicināšanai(4),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 18. aprīļa darba dokumentu par „zaļas izaugsmes” nodarbinātības potenciāla izmantošanu (SWD(2012)0092),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 22. janvāra paziņojumu “Eiropas rūpniecības atdzimšana” (COM(2014)0014),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. oktobra paziņojumu „Tirdzniecība visiem: ceļā uz atbildīgāku tirdzniecības un ieguldījumu politiku” (COM(2015)0497),

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 10. oktobra paziņojumu „Spēcīgāka Eiropas rūpniecība izaugsmei un ekonomikas atveseļošanai” (COM(2012)0582) un 20 % reindustrializācijas mērķi,

–  ņemot vērā 2015. gada 16. decembra rezolūciju par ilgtspējīgas parasto metālu rūpniecības attīstīšanu Eiropā(5),

–  ņemot vērā 2016. gada 9. jūnija rezolūciju par Eiropas dzelzceļa apgādes nozares konkurētspēju(6),

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

A.  tā kā šobrīd pastāv absolūta nepieciešamība nodrošināt konsekvenci starp dažādām ES politikas jomām, lai noteiktu atbilstošu rūpniecības politiku, jo īpaši ņemot vērā "Caterpillar" un "Alstom” lietas;

B.  tā kā uzņēmums "Caterpillar" 2016. gada 2. septembrī paziņoja par pasaules mēroga pārstrukturēšanas plānu; tā kā šis plāns paredzēja slēgt ražotni Goselī, liekot atlaist 2500 darba ņēmējus un apdraudot aptuveni 4000 apakšuzņēmēju darbvietu;

C.  tā kā, laikā no 2013. gada līdz 2015. gadam samazinoties ražošanas izmaksām, ražotnē izgatavotie produkti kļuva pievilcīgāki par produktiem, kas ES tika ievesti no ārvalstīm; tā kā uzņēmums "Caterpillar" tomēr nolēma slēgt ražotni, lai pārvietotu ražošanu uz citām rūpnīcām, kurās ir spēkā zemāki standarti sociālās un vides aizsardzības jomā nekā tie, ko piemēro Eiropas ražotājiem;

D.  tā kā, ņemot vērā šā gadījuma svarīgumu un Eiropas dimensiju, Komisija ir nolēmusi, sapulcinot kompetentos dienestus, izveidot darba grupu, kas darbotos kā sarunu partneris uzņēmuma "Caterpillar" slēgšanas procesā;

E.  tā kā šīs divas ražotnes nav vienīgās, kuras skar pārstrukturēšana; citi atlaišanas gadījumi tiek paredzēti uzņēmuma "Alstom” ražotnēs Spānijā un Itālijā, kā arī uzņēmuma "Caterpillar” ražotnē Ziemeļīrijā;

F.  tā kā dzelzceļa nozare, kurai ir vairāk nekā 175 gadus sena vēsture, ir Eiropas industrializācijas mugurkauls; tā kā ir sagaidāms, ka pieejamu dzelzceļa apgādes nozares tirgu ikgadējais izaugsmes temps līdz 2019. gadam būs 2,8 %; tā kā Eiropas dzelzceļa apgādes nozarē visā Eiropā ir nepastarpināti nodarbināti 400 000 cilvēku, no kuriem daudzi strādā MVU; tā kā pārejai uz dzelzceļa pārvadājumiem, kas nepieciešama, lai sasniegtu ES mērķus klimata un enerģētikas jomā, ir vajadzīga spēcīga un inovatīva Eiropas dzelzceļa apgādes nozare;

G.  tā kā 65 % no uzņēmumu tēriņiem pētniecībai un izstrādei tiek ieguldīti pārstrādes rūpniecībā un tā kā ir būtiski stiprināt rūpniecisko bāzi, lai saglabātu zināšanas un zinātību Eiropas Savienībā; tā kā attīstībai digitālajā jomā, kas J.–C. Juncker plānā ir norādīta kā prioritāte, ir vajadzīga spēcīga rūpnieciskā bāze;

H.  tā kā Eiropas rūpniecībai, kuras pārstāvji ir uzņēmumi "Alstom un Catterpillar", ir augsta pievienotā vērtība un atzītas specializētās zināšanas; tā kā pašlaik šī svarīgā un stratēģiskā ES nozare saskaras ar spēcīgu konkurenci pasaulē, ko rada trešās valstis, kuras eksportē zemākas cenas produktus uz Eiropas tirgū, bieži vien ar savu valdību politisko un finansiālo atbalstu agresīvi un strauji izvēršot politiku visos kontinentos;

I.  tā kā, ņemot vērā neseno "Alstom" lietu, Komisija veiks 15 gadu perspektīvas pētījumu (2030) par dzelzceļa nozares attīstību Eiropā, iekļaujot dažādus scenārijus par vides mērķiem ES dalībvalstīs, kā arī pētījumu par šo dažādo scenāriju ietekmi uz darbvietām, profesijām un prasmēm; tā kā Komisijai nekavējoties ir jāveic turpmāki pasākumi, pildot ieteikumus, kurus Parlaments ir noteicis rezolūcijā par ES dzelzceļa apgādes nozari, lai garantētu drošas un ilgtspējīgas darbvietas un iekļaujošu izaugsmi; tā kā jebkuru turpmāku pasākumu īstenošana būtu jāveicina, pastāvīgi uzturot dialogu ar ieinteresētajām personām un iekļaujot visas minētās rezolūcijas daļas;

J.  tā kā Komisija apņēmās 2013. gadā nākt klajā ar pilnīgu ziņojumu par kvalitātes ietvarstruktūru; šajā sakarībā atgādinot par pieprasījumu Komisijai pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem iesniegt tiesību akta priekšlikumu par darbinieku informēšanu un uzklausīšanu un pārstrukturēšanas prognozēšanu un vadību;

K.  tā kā Eiropas rūpniecībai ir jāsaglabā konkurētspēja un spējas ieguldīt Eiropā un tā kā tai ir arī jāatrisina problēmas sociālajā un vides jomā, vienlaikus joprojām pasaules mērogā kalpojot par paraugu sociālās un vides atbildības nodrošināšanā;

L.  tā kā daži uzņēmumi īsteno stratēģijas, kas vērstas tikai uz īstermiņa finanšu peļņu, kaitējot inovācijām, ieguldījumiem pētniecībā un izstrādē, kā arī nodarbinātībai un prasmju atjaunošanai;

M.  tā kā vērienīga inovāciju politika, ar kuru priekšroka tiek dota augstas kvalitātes, inovatīvu un energoefektīvu produktu ražošanai un tiek veicināti ilgtspējīgi procesi, ļaus ES pastāvēt par sevi aizvien spraigākas globālās konkurences apstākļos;

N.  tā kā pēdējos gados būvtehnikas tirdzniecība Eiropas Savienībā ir cietusi nopietnus satricinājumus ne tikai saistībā ar publiskā un privātā sektora ieguldījumu samazināšanos, bet arī tādēļ, ka, palielinoties izejmateriālu cenām, ir augušas ražošanas izmaksas;

O.  tā kā rūpniecības ražojumu taisnīgā tirdzniecībā ir jāievēro darba ņēmēju tiesības un vides noteikumi; tā kā ieguldījumi atjaunojamajos energoresursos un energoefektivitātē ir svarīgs stimuls tam, lai ieguldījumi tiktu veikti rūpniecības ražojumos, kas spēj radīt pozitīvās mijiedarbības ciklus; tā kā inovācijas un ieguldījumi pētniecībā un izstrādē, nodarbinātībā un prasmju atjaunošanā ir būtisks faktors, lai nodrošinātu ilgtspējīgu izaugsmi;

P.  tā kā inovācijas ražošanā ir apliecinājušas pozitīvu ietekmi uz nodarbinātību veicinošu izaugsmi visos rūpniecības ekonomiskā cikla posmos; tā kā darbinieku līdzdalība inovācijas pasākumos un stratēģiju izstrādē var būtiski ietekmēt ekonomikas panākumus;

Q.  tā kā attīstītākā un ilgtspējīgā tērauda ražošanas nozares daļa, kas ražo augstvērtīgus tehnoloģiskos izstrādājumus, rūpējas par strādājošo un uzņēmumu tuvumā dzīvojošo cilvēku veselības aizsardzību, ievēro stingrus vides aizsardzības standartus un tai ir nozīmīga loma Eiropas rūpniecības stratēģijā;

R.  tā kā, ņemot vērā darba ņēmēju zinātības un prasmju zudumu, Eiropai ir jāsaglabā ražošanas spējas, lai apmierinātu savas vajadzības neatkarīgi no trešo valstu ražotājiem,

1.  pauž stingru solidaritāti un atbalstu visiem uzņēmumu "Caterpillar” un "Alstom" darbiniekiem un viņu ģimenēm, kā arī iesaistītajiem apakšuzņēmējiem, un pauž nožēlu par šādu slēgšanas gadījumu negatīvo ietekmi uz vietējo ekonomiku un kopienām; aicina veikt pasākumus, lai atbalstītu šos darbiniekus un viņu vietējo ekonomiku un palīdzētu šiem reģioniem pārvarēt šo grūto ekonomisko un sociālo situāciju;

2.  ir pārliecināts, ka Eiropas rūpniecība būtu jāuzskata par ES konkurētspējai un ilgtspējai stratēģisku aktīvu; uzsver, ka tikai stingra un noturīga rūpniecība un uz nākotni vērsta rūpniecības politika ļaus ES turpmāk risināt dažādās problēmas, tostarp īstenot tās reindustrializāciju, pāreju uz ilgtspēju un kvalitatīvu darbvietu radīšanu; uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm ir labāk jāparedz šādas sociāli ekonomiskās situācijas un jānodrošina ES rūpniecības tīkla konkurētspēja;

3.  atgādina, ka Eiropa ir sociāla tirgus ekonomika, kas tiecas panākt ilgtspējīgu ekonomiku un iekļaujošu izaugsmi; pauž nožēlu par reālas ES rūpniecības politikas trūkumu, kas arī aizsargātu ES darba ņēmējus; tādēļ aicina Komisiju izveidot reālu Eiropas ilgtermiņa rūpniecības stratēģiju, lai sasniegtu mērķi 20 % iekšzemes kopprodukta iegūt no rūpniecības, kā noteikts stratēģijā “Eiropa 2020”;

4.  mudina dalībvalstis vai nu ar tiesību aktiem vai koplīgumiem nodrošināt pienācīgu sociālo aizsardzību, darba apstākļus un algas, kas ļauj nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi, un garantēt darba ņēmējiem efektīvu aizsardzību pret nepamatotu atlaišanu;

5.  atgādina, ka ekonomikas krīze Eiropā ir uzskatāmi apliecinājusi, ka visnoturīgākās ir tās nozares, kas visvairāk iegulda inovācijās, pētniecībā un izstrādē, energoefektivitātē, aprites ekonomikā utt.; šajā sakarībā uzsver negatīvo ietekmi uz publisko un privāto ieguldījumu samazināšanos un ierobežotāku iekšējo patēriņu, kas abi būtu jāsekmē kā izaugsmes veicinātāji;

6.  uzskata, ka īpaši būtiskiem ES reindustrializācijas politikas aspektiem jābūt administratīvā sloga un atbilstības izmaksu samazināšanai uzņēmumiem, kā arī nevajadzīgo tiesību aktu atcelšanai, vienlaikus turpinot nodrošināt augstus patērētāju, darba ņēmēju, veselības un vides aizsardzības standartus;

7.  prasa, lai ES rūpniecības politika balstītos uz skaidriem mērķiem un rādītājiem, tostarp vērienīgiem mērķiem energoefektivitātes, resursu un klimata jomā, un dzīves cikla un aprites ekonomikas pieeju; uzsver, ka tai būtu jāietver pārdomāts tādu ar piedāvājumu un pieprasījumu saistītu pasākumu apvienojums, kuru mērķis ir relokalizēt ekonomiku Eiropas Savienībā un padarīt to noturīgāku un mazāk atkarīgu no resursiem; norāda, ka ar minētās politikas palīdzību ieguldījumi būtu jānovirza uz radošumu, prasmēm, inovāciju un ilgtspējīgām tehnoloģijām, kā arī būtu jāveicina Eiropas rūpnieciskās bāzes modernizācija, izmantojot pārdomātu vērtību ķēdes politiku, kas ietver pamatnozares un to reģionālos un vietējos dalībniekus; uzskata, ka šāda pieeja Eiropas rūpniecībai un Eiropas ekonomikai kopumā varētu sniegt labumu izmaksu efektivitātes ziņā;

8.  norāda, ka daudzu gadu garumā plašā intervence ar mērķi atbalstīt bankas un aktīvu tirgus ES nav nedz ietekmējusi nodarbinātību, nedz uzlabojusi ekonomikas izaugsmes izredzes; uzskata, ka valsts intervence jāpārvieto no piedāvājuma puses pārmērīgas stimulēšanas uz saskaņotu politiku, kuras mērķis ir veicināt pieprasījumu, tostarp īstenojot fiskālos pasākumus un nodrošinot algu pieaugumu;

Tirdzniecības politika — būtisks elements vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšanai

9.  uzsver, ka laikā, kad vairākas ES ekonomikas nozares ir lielā mērā atvērtas konkurentiem no trešām valstīm, trešās valstīs pastāv vairāki Eiropas uzņēmumus diskriminējoši šķēršļi; uzsver, ka trešo valstu, jo īpaši Ķīnas, konkurenti strauji un agresīvi izvēršas Eiropā un citos pasaules reģionos, bieži vien ar savas izcelsmes valsts spēcīgu politisku un finansiālu atbalstu; uzsver, ka šāda prakse var izraisīt negodīgu konkurenci un apdraudēt darbvietas Eiropā; uzsver, ka Ķīna neizpilda visus piecus kritērijus, ko ES izveidoja, lai noteiktu tirgus ekonomikas statusu;

10.  prasa Komisiju izveidot tādu ES tirdzniecības politiku, kura atbilst tās rūpniecības mērķiem un kurā tiek ņemta vērā nepieciešamība saglabāt darbvietas Eiropas rūpniecībā un nepieļaut jaunus ražošanas pārvietošanas gadījumus un turpmāku deindustrializāciju; aicina Komisiju garantēt vienlīdzīgus konkurences apstākļus gan tirgus dalībniekiem no Eiropas, gan trešām valstīm, tādējādi nodrošinot godīgu konkurenci visiem;

11.  atgādina par nepieciešamību panākt drīzu vienošanos par noteikumu pārskatīšanu par tirdzniecības aizsardzības instrumentiem, lai tos ievērojami stiprinātu, uzlabojot to reaģēšanas spējas un efektivitāti; aicina Komisiju ņemt vērā iespējamo sociālo un ekonomisko ietekmi uz ES rūpniecības konkurētspēju, ja tirgus ekonomikas statuss tiek atzīts valsts pārvaldītai vai citai ārpustirgus ekonomikai;

12.  uzsver, ka nedrīkst pieļaut, lai ES tirdzniecības politika veicinātu konkurencei nelabvēlīgu praksi, tostarp vides dempingu, un it sevišķi tādu lētu un nekvalitatīvu produktu dempingu, kuri pakļauj riskam Eiropas standartus un nelabvēlīgi ietekmē Eiropas ražošanas nozares; aicina Komisiju, izstrādājot politikas nostādnes attiecībā uz to, kā īstenot stratēģijas „Eiropa 2020” mērķi, pievērsties robežšķērsošanas pielāgošanas mehānismiem, lai garantētu vienlīdzīgus konkurences nosacījumus kā līdzeklim, kā izvairīties no vides dempinga, darba ņēmēju ļaunprātīgas izmantošanas un negodīgas konkurences;

13.  aicina Komisiju un dalībvalstis, izmantojot reģionālu un uz konkrētām nozarēm vērstu pieeju, veikt pētījumus par komerciālajām sarunām, arī tiem palīdzot labāk izprast ietekmi uz nodarbinātību un Eiropas uzņēmumiem;

14.  uzsver, ka nesen ir parādījusies tendence, ka uzņēmumi pārceļ ražošanu un pakalpojumu sniegšanu atpakaļ uz Eiropu, un ka tas ļauj nodrošināt izaugsmi un radīt jaunas darbvietas; aicina Komisiju apsvērt, kā ES varētu izveidot labvēlīgu vidi, lai palīdzētu uzņēmumiem izmantot iespējas, ko sniedz darbvietu pārcelšana atpakaļ uz Eiropu;

Konkurences politikas būtiskā nozīme attiecībā uz ES rūpniecību

15.  aicina Komisiju izstrādāt uz ārējiem sakariem vērstu konkurētspējīgu Eiropas tiesisko privāto investīciju piesaistei un nezaudēšanai, stingru ES vērtību ķēžu saglabāšanai un kvalitatīvas nodarbinātības radīšanai, lai nodrošinātu jūtamus ieguvumus ES iedzīvotājiem;

16.  turklāt norāda — lai nodrošinātu inovāciju un ilgtspēju un īstenotu Līguma par Eiropas Savienības darbību 9. pantā noteikto mērķi veicināt augsta līmeņa nodarbinātību un sekmētu sociālo politiku, ir labāk jāpielāgo valsts atbalsta noteikumi;

17.  uzsver, ka Eiropas rūpniecībai nākas konkurēt globālā mērogā, un tāpēc stingri iesaka Komisijai, lai tā, veicot analīzi un nosakot ģeogrāfiskos tirgus, neaprobežotos tikai ar valstu tirgu vai iekšējā tirgus analīzi, bet kā atsauces vērtību nekavējoties izmantotu pasaules tirgu, jo tādējādi Eiropas rūpniecības uzņēmumiem būs nodrošināta iespēja veidot partnerības vai stratēģiskās alianses pētniecības un izstrādes jomā; šajā sakarībā prasa pavērt iespējas lielāko Eiropas ražošanas uzņēmumu pārstrukturēšanai, lai varētu veidoties jauni tirgus dalībnieki, kuriem būtu pietiekama kritiskā masa, lai pastāvētu starptautiskās konkurences apstākļos;

Publiskais iepirkums — instruments, kas jāuzlabo

18.  aicina Komisiju labāk īstenot ES publiskā iepirkuma regulas; atgādina, ka saskaņā ar ES tiesību aktiem pretendentu piedāvājumus ir ļauts noraidīt, ja summa ir nesamērīgi zema vai ja vairāk nekā 50 % no piedāvājuma vērtības veidojas aiz ES robežām;

19.  uzskata, ka publiskajam iepirkumam un ekomarķējumam ir sava nozīme ilgtspējīgu produktu, pakalpojumu un inovāciju ieviešanā un stabilas rūpnieciskās bāzes radīšanā Eiropā; prasa dalībvalstīm un Komisijai īstenot saskaņotus centienus ar mērķi nodrošināt, lai līgumslēdzējas iestādes, pieņemot lēmumus par līgumu piešķiršanu, vadītos pēc ekonomiski izdevīgākā piedāvājuma principa;

Labāks ES fondu izmantojums, pētniecība un izstrāde un inovācija — jaunas rūpniecības politikas veicināšanas iespējas

20.  prasa Komisijai kopā ar dalībvalstīm izstrādāt Savienības stratēģiju konsekventai un visaptverošai rūpniecības politikai, kuras mērķis būtu Eiropas reindustrializācija un kuras pamatā cita starpā būtu digitalizācija (it sevišķi viedo tehnoloģiju un robotikas integrācija rūpniecības vērtību ķēdēs), ilgtspēja, energoefektivitāte un atbilstoši resursi; šajā nolūkā prasa paplašināt dalībvalstu sadarbību un konverģenci fiskālajos, sociālajos un budžeta jautājumos, lai veicinātu kopīgu rūpniecisko projektu veidošanos; uzskata, ka Eiropas tiesiskajam regulējumam vajadzētu ļaut rūpniecības uzņēmumiem pielāgoties attiecīgajām pārmaiņām un prognozēt darbības, lai veicinātu darbvietu radīšanu, izaugsmi un reģionālo konverģenci;

21.  cenšas pārliecināt Komisiju, ka tai ir jāstrādā ar dažādām rūpniecības nozarēm, lai nodrošinātu Eiropas strukturālo un investīciju fondu un, konkrētāk, Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) maksimāli lietderīgāku izmantošanu pētniecības un izstrādes projektu atbalstam reģionu līmenī;

22.  uzskata, ka ES fondi nodrošina lieliskas iespējas finansēt ilgtspējīgas investīcijas enerģētikā un sabiedriskā transporta infrastruktūrā, un pārdomātā informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) ieviešanā; prasa uzlabot dažādo kritēriju, it sevišķi nodarbinātības, vides un sociālo kritēriju, īstenošanu saistībā ar ES fondu un visu EIB pārvaldīto finanšu instrumentu izmantošanu;

23.  prasa, lai ES būtu pārdomātas specializācijas programma un lai prioritāra nozīme tiktu piešķirta pētniecībai un izstrādei tajās nozarēs, kurās ES var ieņemt vadošu pozīciju; prasa konkrētus instrumentus, kas ļautu ES un dalībvalstīm apvienot pētniecības un izstrādes centienus un pavērtu iespējas ieviest rezultātus vietējā ekonomikā; uzskata, ka saiknei starp pētniecību un rūpniecību ir izšķiroša nozīme, lai veicinātu ES rūpniecības konkurētspēju; šajā sakarībā aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi veicināt un atbalstīt intensīvāku sadarbību starp pētniecības centriem, universitātēm un uzņēmumiem; prasa uzlabot pētniecības vidi, palielinot pētniecības, izstrādes un inovācijas budžetu un labāk sasaistot dažādas ES un valsts finansēšanas programmas;

24.  aicina Komisiju un Eiropas Investīciju banku īpaši pievērsties reģioniem, kurus ir visvairāk skārusi rūpniecības izzušana, un steidzami paātrināt atbalstu projektiem šajos reģionos, vienlaikus nodrošinot atbalstu dzīvotspējīgiem un īpaši kvalitatīviem projektiem; uzskata, ka būtu jāturpina izpētīt, vai pastāv iespējas piešķirt vairāk stratēģisku un mērķtiecīgu Eiropas Investīciju bankas aizdevumu inovāciju un rūpniecības pārveides projektiem, it īpaši ražošanas un ar to saistīto pakalpojumu jomā; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt ES uzņēmumiem, jo īpaši mikrouzņēmumiem un MVU, labāku piekļuvi finansējumam, tādējādi uzlabojot to spējas projektu veidošanā, un nodrošināt tiem labākus konsultāciju pakalpojumus un tehnisko atbalstu;

25.  aicina Komisiju, koordinējot savu darbību ar dalībvalstīm, izpētīt, kā darīt iespējamu ekonomikas reorganizāciju, vienlaikus nodrošinot, ka uzņēmumi pilnībā uzņemas atbildību par vidi, ievēro vides tiesību aktus un ievieš augstus vides standartus; prasa, lai uzņēmumi samērīgā termiņā likvidētu piesārņojumu slēgtajās ražotnēs un atvieglotu vietējām pašvaldībām iespējas šos objektus izmantot;

26.  aicina Komisiju apsvērt, kā veicināt paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm attiecībā uz to, kā vislabāk rīkoties uzņēmumu slēgšanas gadījumos, mudinot tās iepazīties ar juridiskajos noteikumos minētajiem piemēriem, lai iespēju robežās mēģinātu organizēt pircēja meklēšanu vai ražotnes pārdošanu un tādējādi nodrošinātu, ka rūpnīcas turpina darboties, neraugoties uz sākotnējo īpašnieku pieņemto lēmumu par darbības izbeigšanu;

27.  uzskata, ka būtu jācīnās pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, tostarp materiālu un nemateriālu aktīvu vai pakalpojumu pārvešanu starp uzņēmumiem par neatbilstošām cenām (transfertcenām), un ka šāda izvairīšanās notiek arī tādēļ, ka trūkst Eiropas līmeņa koordinācijas fiskālos un komerciālos jautājumos; prasa pastiprināt dalībvalstu sadarbību un konverģenci fiskālajos, sociālajos un budžeta jautājumos;

Sociāli atbildīga pārstrukturēšana un kvalitatīvu darbvietu radīšana uz nākotni orientētās nozarēs

28.  atzinīgi vērtē dažu vietējo pašvaldību un sociālo partneru sadarbībā tapušo ierosmi līdzīgi kā Alstom gadījumā sekmēt eksperimentālu projektu īstenošanu darba ņēmēju un pārstrukturēšanas procesā esošo uzņēmumu vajadzībām, lai ar apmācību un attiecīgiem pasākumiem nodrošinātu darba ņēmēju profesionālo izaugsmi, tā saglabājot kvalitatīvu nodarbinātību;

29.  uzsver, ka ir ārkārtīgi nepieciešams attīstīt tehniskās prasmes, it sevišķi ražošanas nozarē; uzsver nepieciešamību popularizēt to, cik liela nozīme ir kvalificētiem tehniskajiem darbiniekiem; uzskata — lai maksimāli palielinātu zaļās ekonomikas potenciālu neto darbvietu radīšanā, izšķiroša nozīme ir tam, lai patlaban nodarbinātajam darbaspēkam tiktu dotas pienācīgas iespējas apgūt jaunas prasmes, kas nepieciešamas aprites ekonomikā; atgādina par kvalificēta darbaspēka nozīmi ražošanas ilgtspējas saglabāšanā; uzsver, ka ir svarīgi veicināt labāku sinerģiju starp izglītības sistēmām, augstskolām un darba tirgu, tostarp iepazīstināšanu ar darbavietām un sadarbību ar uzņēmumiem inovācijas kopu veidošanā;

30.  aicina visas attiecīgās iestādes nodrošināt pilnīgu atbilstību valstu un Eiropas noteikumiem par darbinieku informēšanu un uzklausīšanu, kas jāveic visām iesaistītajām pusēm, it īpaši pārstrukturēšanas laikā, un garantēt arī vides aizsardzību un darba drošību;

31.  uzsver, ka uzņēmumiem ir jāpilda Eiropas un valsts tiesību aktos noteiktās juridiskās saistības, par prioritāti uzskatot darba ņēmēju informēšanu un uzklausīšanu un iespēju izskatīt sociālo partneru izvirzītās alternatīvas;

32.  uzskata, ka par jebkuru pārstrukturēšanas darbību attiecīgā gadījumā ir jāsniedz skaidrojumi un pamatojums ieinteresētajām personām, tostarp attiecībā uz plānoto pasākumu izvēli, ņemot vērā mērķus un iespējamās alternatīvas; prasa, lai pārstrukturēšanas gadījumos tiktu īstenots vietējs dialogs, kurā, piedaloties visām ieinteresētajām personām, tiktu apspriesti labākie iespējamie nosacījumi;

33.  uzsver to, cik nozīmīgs ir noturīgs, visos līmeņos īstenots sociālais dialogs, kura pamatā ir savstarpēja uzticēšanās un kopēja atbildība, jo tas ir viens no labākajiem instrumentiem vienprātīgu risinājumu un kopēju perspektīvu meklēšanā attiecībā uz pārstrukturēšanas procesa prognozēšanu, novēršanu un vadīšanu;

34.  uzsver, ka pārstrukturēšanas skartajiem darbiniekiem ir nepieciešama aizsardzība, raugoties uz veselību un darba apstākļiem, sociālo drošību, pārkvalificēšanos un atgriešanos darba tirgū;

35.  norāda, ka pārstrukturēšanas ietekme izpaužas krietni plašāk nevis tikai attiecīgajā uzņēmumā un tai ir neparedzama ietekme uz kopienām un dalībvalstu ekonomisko un sociālo struktūru;

36.  aicina Komisiju apspriesties ar sociālajiem partneriem par to, cik efektīvi, ņemot vērā „Caterpillar” un „Alstom” lietas, ir tiesību akti, kas reglamentē kolektīvo atlaišanu;

37.  pauž nožēlu par reālās ekonomikas pakāpenisko finansializāciju, kurā galvenā uzmanība tiek veltīta īstermiņa finansiālajām izredzēm, nevis inovatīva rūpnieciskā instrumenta saglabāšanai, kurš var nodrošināt ilgtspējīgas kvalitatīvas darbvietas un sniegt ilgtermiņa labumu sabiedrībai; pauž nožēlu arī par to, ka šī pieeja ir izraisījusi liela skaita darbvietu zudumu rūpnieciskās ražošanas nozarē; aicina Komisiju apspriesties ar sociālajiem partneriem par iespēju pārskatīt spēkā esošos tiesību aktus attiecībā uz kolektīvo atlaišanu, ņemot vērā minētos aspektus, kas saistīti ar "Caterpillar" un "Alstom" lietām, jo īpaši visu darbinieku un apakšuzņēmēju līdzdalību šajā procedūrā, un efektīvus pasākumus, lai nepieļautu nelikumīgu kolektīvo atlaišanu, kas nav balstīta uz reāliem ekonomiskiem iemesliem, tostarp iespēju noteikt sankcijas, piemēram, apturēt piekļuvi ES finansētām programmām vai pieprasīt atmaksāt piešķirto valsts atbalstu;

38.  aicina Komisijas darba grupu izmeklēt, kā ir tikusi īstenota Eiropas uzņēmumu padomes uzklausīšanas procedūra; aicina Komisiju, ņemot vērā veiktās izmeklēšanas rezultātus, apsvērt nepieciešamību pārskatīt Direktīvu par Eiropas uzņēmumu padomi;

39.  norāda, ka globalizācijas laikmetā EGF ir būtiski svarīgs ES instruments, lai palīdzētu dalībvalstīm īstenot darba ņēmēju profesionālās pārkvalificēšanās politiku un atjaunotu ekonomikas struktūru reģionā, kurā darba ņēmējus ir skārusi globalizācijas vai ekonomikas krīzes nelabvēlīgā ietekme; atgādina par svarīgajiem ieteikumiem, kas pausti Parlamenta 2016. gada 15. septembra rezolūcijā par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda darbībām, ietekmi un pievienoto vērtību laikposmā no 2007. līdz 2014. gadam(7);

40.  tomēr uzsver, ka EGF ir instruments, kas reaģē tikai tad, ja atlaišana no darba ir notikusi, un ka dalībvalstīm ir jāpieliek lielākas pūles un ES ir jārada piemērota ekonomiskā un tiesiskā vide, lai veicinātu konkurētspēju un radītu ilgtermiņā ilgtspējīgas darbvietas;

41.  aicina Komisiju informēt Parlamentu par tās stratēģiju, kas paredzēta, lai veidotu labvēlīgāku tirgus vidi Eiropā svarīgākajām rūpniecības nozarēm, proti, dzelzceļa apgādes nozarei un mašīnbūves nozarei, un arī par to, kā tā ir iecerējusi rīkoties, lai Eiropā saglabātu kvalitatīvu nodarbinātību, zinātību un investīcijas;

42.  atzīmē, ka pārstrukturēšanas gadījumos jaunāka un vecāka gadu gājuma darba ņēmēji tiek atlaisti daudz biežāk nekā citas vecuma grupas; uzsver, ka atlaišanas gadījumā darba devējiem ir jāievēro diskriminācijas novēršanas tiesību akti, jo īpaši attiecībā uz vecumu;

43.  norāda, ka pārejai uz zaļo ekonomiku ir ievērojams potenciāls radīt konkrētām vietām piesaistītas, pārvietošanai nepakļaujamas darbvietas, kā arī darbvietas jomās, kuras nav iespējams pārcelt cituviet; norāda, ka pastāv pārliecinoši pierādījumi tam, ka pāreja uz zaļo ekonomiku kopumā pozitīvi ietekmēs nodarbinātību, jo ilgtspējīga saimnieciskā darbība, piemēram, enerģijas taupīšana, ir darbietilpīgāka nekā darbības, kuru vietā tā stājas, un varētu reģioniem dot iespēju kļūt saimnieciski autonomākiem;

o
o   o

44.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un pielikumā izklāstītos sīki izstrādātos ieteikumus Komisijai un Padomei.

(1) OV L 225, 12.8.1998., 16. lpp. (2) OV L 347, 20.12.2013., 855. lpp. (3) OV C 440, 30.12.2015., 23. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0032. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0460. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0280. (7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0361.