Indekss 
Pieņemtie teksti
Otrdiena, 2016. gada 25. oktobris - StrasbūraGalīgā redakcija
DNS datu automatizēta apmaiņa ar Dāniju *
 Daktiloskopijas datu automatizēta apmaiņa ar Dāniju *
 ES un Ķīnas nolīgums par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu diplomātisko pasu turētājiem ***
 Dalībvalstis, kuras saskaras ar nopietnām grūtībām vai kurām draud šādas grūtības saistībā ar to finanšu stabilitāti ***I
 Pieprasījums atcelt Jean-Marie Le Pen imunitāti
 Pieprasījums aizstāvēt Jane Collins privilēģijas un imunitāti
 Pieprasījums aizstāvēt Mario Borghezio privilēģijas un imunitāti
 Dzelzceļa transporta statistika attiecībā uz datu vākšanu par kravām, pasažieriem un negadījumiem ***II
 Statistika attiecībā uz preču pārvadājumiem pa iekšējiem ūdensceļiem (deleģētās un īstenošanas pilnvaras) ***II
 Savienības tiesiskais regulējums attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem un sankcijām ***I
 Budžeta grozījuma Nr. 3/2016 projekts — iestāžu drošība
 ES stratēģija attiecībā uz Irānu pēc vienošanās panākšanas kodolenerģijas jomā
 Cīņa pret korupciju un turpmākie pasākumi saistībā ar CRIM rezolūciju
 Cilvēktiesības un migrācija trešās valstīs
 Uzņēmumu atbildība par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs
 ES stratēģija attiecībā uz sašķidrināto dabasgāzi un gāzes glabāšanu
 Zivsaimniecības kontroles pasākumu vienādošana Eiropā
 Transporta infrastruktūras savienojumu un pieejamības uzlabošana Centrāleiropā un Austrumeiropā
 ES mehānisms demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām

DNS datu automatizēta apmaiņa ar Dāniju *
PDF 312kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes īstenošanas lēmumam par to, lai Dānija sāktu DNS datu automatizētu apmaiņu (11219/2016 – C8-0340/2016 – 2016/0813(CNS))
P8_TA(2016)0391A8-0289/2016

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes projektu (11219/2016),

–  ņemot vērā ar Amsterdamas līgumu grozītā Līguma par Eiropas Savienību 39. panta 1. punktu un Protokola Nr. 36 par pārejas noteikumiem 9. pantu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C8-0340/2016),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 23. jūnija Lēmumu 2008/615/TI par pārrobežu sadarbības pastiprināšanu, jo īpaši apkarojot terorismu un pārrobežu noziedzību(1), un jo īpaši tā 33. pantu,

–  ņemot vērā 2013. gada 10. oktobra rezolūciju par tiesībaizsardzības iestāžu pārrobežu sadarbības stiprināšanu Eiropas Savienībā — Prīmes lēmuma īstenošana un Eiropas Informācijas apmaiņas modelis(2),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par Eiropas Drošības programmu(3),

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A8-0289/2016),

1.  apstiprina Padomes projektu;

2.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

3.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Parlamenta apstiprināto tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1)OV L 210, 6.8.2008., 1. lpp.
(2)OV C 181, 19.5.2016., 67. lpp.
(3)Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0269.


Daktiloskopijas datu automatizēta apmaiņa ar Dāniju *
PDF 312kWORD 49k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes īstenošanas lēmumam par to, lai Dānija sāktu daktiloskopijas datu automatizētu apmaiņu (11220/2016 – C8-0341/2016 – 2016/0814(CNS))
P8_TA(2016)0392A8-0288/2016

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes projektu (11220/2016),

–  ņemot vērā ar Amsterdamas līgumu grozītā Līguma par Eiropas Savienību 39. panta 1. punktu un Protokola Nr. 36 par pārejas noteikumiem 9. pantu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C8-0341/2016),

–  ņemot vērā Padomes 2008. gada 23. jūnija Lēmumu 2008/615/TI par pārrobežu sadarbības pastiprināšanu, jo īpaši apkarojot terorismu un pārrobežu noziedzību(1), un jo īpaši tā 33. pantu,

–  ņemot vērā 2013. gada 10. oktobra rezolūciju par tiesībaizsardzības iestāžu pārrobežu sadarbības stiprināšanu Eiropas Savienībā — Prīmes lēmuma īstenošana un Eiropas Informācijas apmaiņas modelis (EIXM)(2),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par Eiropas Drošības programmu(3),

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A8-0288/2016),

1.  apstiprina Padomes projektu;

2.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

3.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Parlamenta apstiprināto tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1)OV L 210, 6.8.2008., 1. lpp.
(2)OV C 181, 19.5.2016., 67. lpp.
(3)Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0269.


ES un Ķīnas nolīgums par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu diplomātisko pasu turētājiem ***
PDF 307kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu nolīgumu starp Eiropas Savienību un Ķīnas Tautas Republiku par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu diplomātisko pasu turētājiem (15470/2015 – C8-0110/2016 – 2015/0293(NLE))
P8_TA(2016)0393A8-0281/2016

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (15470/2015),

–  ņemot vērā projektu nolīgumam starp Eiropas Savienību un Ķīnas Tautas Republiku par īstermiņa uzturēšanās vīzu režīma atcelšanu diplomātisko pasu turētājiem (15469/2015),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 77. panta 2. punktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) punkta v) apakšpunktu (C8-0110/2016),

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu, 99. panta 2. punktu un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ieteikumu (A8-0281/2016),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Ķīnas Tautas Republikas valdībai un parlamentam.


Dalībvalstis, kuras saskaras ar nopietnām grūtībām vai kurām draud šādas grūtības saistībā ar to finanšu stabilitāti ***I
PDF 396kWORD 46k
Rezolūcija
Teksts
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar kuru Regulu (ES) Nr. 1303/2013 groza attiecībā uz konkrētiem noteikumiem, kas saistīti ar finanšu pārvaldību konkrētām dalībvalstīm, kuras saskaras ar nopietnām grūtībām vai kurām draud šādas grūtības saistībā ar to finanšu stabilitāti (COM(2016)0418 – C8-0238/2016 – 2016/0193(COD))
P8_TA(2016)0394A8-0292/2016

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0418),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 177. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0238/2016),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2016. gada 21. septembra atzinumu(1),

–  pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2016. gada 21. septembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A8-0292/2016),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2016. gada 25. oktobrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/..., ar kuru Regulu (ES) Nr. 1303/2013 groza attiecībā uz konkrētiem noteikumiem, kas saistīti ar finanšu pārvaldību konkrētām dalībvalstīm, kuras saskaras ar nopietnām grūtībām vai kurām draud šādas grūtības saistībā ar to finanšu stabilitāti

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2016/2135.)

(1)Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts.


Pieprasījums atcelt Jean-Marie Le Pen imunitāti
PDF 317kWORD 49k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra lēmums par pieprasījumu atcelt Jean-Marie Le Pen imunitāti (2016/2108(IMM))
P8_TA(2016)0395A8-0301/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā divus pieprasījumus atcelt Jean-Marie Le Pen imunitāti, kurus Parīzes Apelācijas tiesas ģenerālprokurore nosūtījusi 2016. gada 14. martā saistībā ar divām Parīzes apgabaltiesas izmeklēšanas tiesnešu lietvedībā esošām lietām attiecībā uz vieniem un tiem pašiem apstākļiem — par rasu naida kurināšanu (Nr.2211/15/21 un Nr. 2226/15/9) un par kuriem paziņots 2016. gada 8. jūnija plenārsēdē,

–  pēc Jean-Marie Le Pen uzklausīšanas saskaņā ar Reglamenta 9. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. un 9. pantu, kā arī 1976. gada 20. septembra Akta par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās 6. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 1964. gada 12. maija, 1986. gada 10. jūlija, 2008. gada 15. un 21. oktobra, 2010. gada 19. marta, 2011. gada 6. septembra un 2013. gada 17. janvāra spriedumu(1),

–  ņemot vērā Francijas Republikas Konstitūcijas 26. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 5. panta 2. punktu, 6. panta 1. punktu un 9. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0301/2016),

Α.  tā kā divi Parīzes apgabaltiesas izmeklēšanas tiesneši ir pieprasījuši Jean-Marie Le Pen parlamentārās imunitātes atcelšanu saistībā ar iespējamu noziedzīgu nodarījumu;

Β.  tā kā saskaņā ar 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pantu Eiropas Parlamenta deputātiem savā valstī ir jābūt imunitātei, ko piešķir attiecīgās dalībvalsts parlamenta deputātiem;

C.  tā kā saskaņā ar Francijas Republikas Konstitūcijas 26. pantu „nevienu parlamenta deputātu […] [nedrīkst] saukt pie atbildības, vērst izmeklēšanu pret viņu, apcietināt, turēt ieslodzījumā vai notiesāt par pausto viedokli vai balsojumu, pildot savus deputāta pienākumus” un nevienu parlamenta deputātu bez parlamenta piekrišanas „[nedrīkst] apcietināt vai citādi atņemt viņam brīvību, vai ierobežot viņa brīvību” kāda nozieguma vai nodarījuma dēļ;

D.  tā kā saskaņā ar 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. pantu attiecībā uz Eiropas Parlamenta deputātiem nevar veikt izmeklēšanas darbības, viņus aizturēt vai uzsākt tiesvedību sakarā ar viedokli, ko viņi pauduši, vai balsojumu, ko viņi veikuši, pildot pienākumus;

E.  tā kā ar šo noteikumu ir jānodrošina, ka Eiropas Parlamenta deputātiem principā ir tiesības paust savu viedokli, tomēr šīs tiesības nedrīkst kļūt par beznosacījumu atļauju apmelošanai, neslavas celšanai, naida kurināšanai vai cieņu aizskarošiem apgalvojumiem, vai jebkāda cita viedokļa paušanai, ar kuru tiek pārkāpts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pants;

F.  tā kā noteikumi par parlamentāro imunitāti ir jāinterpretē, ņemot vērā Eiropas Līgumos nostiprinātās vērtības, mērķus un principus;

G.  tā kā attiecībā uz Eiropas Parlamenta deputātiem šī absolūtā neaizskaramība aptver ne tikai deputātu viedokļus, kas ir pausti Parlamenta oficiālajās sanāksmēs, bet arī viedokļus, kas ir pausti citur, piemēram, plašsaziņas līdzekļos, ja tiek konstatēta „formulētā viedokļa un […] parlamentāro pienākumu izpildes saikne”;

H.  tā kā pret Jean-Marie Le Pen ir izvirzīta apsūdzība par to, ka viņa internetā 2014. gada 6. jūnijā publiskotā videoierakstā publiski esot aicinājusi uz rasu naidu;

I.  tā kā nepastāv nekāda saistība starp strīdīgajiem apgalvojumiem un Jean-Marie Le Pen parlamentāro darbību un tādēļ Jean-Marie Le Pen šajā gadījumā nav darbojusies, īstenojot savas Eiropas Parlamenta deputātes pilnvaras;

J.  tā kā nekas neliecina par to, ka šajā gadījumā varētu būt aizdomas par fumus persecutionis, tātad mēģinājumu likt šķēršļus Jean-Marie Le Pen parlamentārajai darbībai,

1.  nolemj atcelt Jean-Marie Le Pen imunitāti;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu un atbildīgās komitejas ziņojumu nekavējoties nosūtīt Francijas Republikas kompetentajām iestādēm.

(1) Tiesas 1964. gada 12. maija spriedums, Wagner/Fohrmann un Krier, 101/63, ECLI:EU:C:1964:28; Tiesas 1986. gada 10. jūlija spriedums, Wybot/Faure u. c., 149/85, ECLI:EU:C:1986:310; Vispārējās tiesas 2008. gada 15. oktobra spriedums, Mote/Parlaments, T-345/05, ECLI:EU:T:2008:440; Tiesas 2008. gada 21. oktobra spriedums, Marra/De Gregorio un Clemente, C-200/07 un C-201/07, ECLI:EU:C:2008:579; Vispārējās tiesas 2010. gada 19. marta spriedums, Gollnisch/Parlaments, T-42/06, ECLI:EU:T:2010:102; Tiesas 2011. gada 6. septembra spriedums, Patriciello, C-163/10, ECLI: EU:C:2011:543; Vispārējās tiesas 2013. gada 17. janvāra spriedums, Gollnisch/Parlaments, T-346/11 un T-347/11, ECLI:EU:T:2013:23.


Pieprasījums aizstāvēt Jane Collins privilēģijas un imunitāti
PDF 320kWORD 50k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra lēmums par pieprasījumu aizstāvēt Jane Collins privilēģijas un imunitāti (2016/2087(IMM))
P8_TA(2016)0396A8-0297/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2016. gada 11. maija plenārsēdē paziņoto Jane Collins 2016. gada 3. maija pieprasījumu aizstāvēt viņas privilēģijas un imunitāti saistībā ar civilprocesu, kas uzsākts pret viņu Londonas Augstās tiesas Karalienes troņa tiesas nodaļā (Prasība Nr. HQ14DO4882),

–  pēc James Carver, kurš pārstāvēja Jane Collins, uzklausīšanas saskaņā ar Reglamenta 9. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 7., 8. un 9. pantu, kā arī 1976. gada 20. septembra Akta par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās 6. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 1964. gada 12. maija, 1986. gada 10. jūlija, 2008. gada 15. un 21. oktobra, 2010. gada 19. marta, 2011. gada 6. septembra un 2013. gada 17. janvāra spriedumu(1),

–  ņemot vērā Reglamenta 5. panta 2. punktu, 7. un 9. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0297/2016),

A.  tā kā Jane Collins ir pieprasījusi aizstāvēt viņas deputātes privilēģijas un imunitāti saistībā ar civilprocesu, kas uzsākts pret viņu Londonas Augstās tiesas Karalienes troņa tiesas nodaļā;

B.  tā kā, pirmkārt, pieprasījums attiecas uz Eiropas Parlamenta deputāta tiesību aizstāvēšanu, kas noteiktas Protokola 7. pantā, proti, nebūt pakļautam administratīviem vai cita veida šķēršļiem deputāta pārvietošanās brīvībai, viņam ierodoties Parlamenta sanāksmju vietā vai to atstājot;

C.  tā kā šī pieprasījuma daļa attiecas uz to, ka Jane Collins it kā nav bijis iespējams doties uz Parlamenta sanāksmēm pret viņu ierosinātajā lietā ieplānoto tiesas sēžu grafika dēļ;

D.  taču tā kā Protokola 7. pants neattiecas uz ierobežojumiem, kas radušies sakarā ar tiesvedību, jo uz tiesvedību attiecas īpaši noteikumi, kas iekļauti Protokola 8. un 9. pantā(2), tāpēc attiecībā uz Protokola 7. pantu pieprasījums aizstāvēt deputāta privilēģijas nav uzskatāms par pieņemamu;

E.  tā kā, otrkārt, pieprasījums attiecas uz Eiropas Parlamenta deputātu brīvības aizsargāšanu, kas tiem ir saskaņā ar Protokola 8. pantu, kurā noteikts, ka “attiecībā uz Eiropas Parlamenta locekļiem nevar veikt izmeklēšanas darbības, viņus aizturēt vai uzsākt tiesvedību sakarā ar viedokli, ko viņi pauduši, vai balsojumu, ko viņi veikuši, pildot pienākumus”;

F.  tā kā šī pieprasījuma daļa attiecas uz to, ka Apvienotajā Karalistē pret Jane Collins ir celta civilprasība par kaitējuma, tostarp smaga kaitējuma nodarīšanu, sakarā ar apmelošanu un neslavas celšanu, kā arī prasība saistībā ar tiesas izdotu rīkojumu, kas viņai aizliedz atkārtot apgalvojumus, kuru dēļ pret viņu celta civilprasība;

G.  tā kā prasība, kas saistīta ar apmelošanu un neslavas celšanu, attiecas uz apgalvojumiem, ko viņa paudusi partijas konferencē;

H.  tā kā Protokola 8. pantā paredzētā deputāta imunitāte attiecas uz tādu viedokli, ko Eiropas Parlamenta deputāts paudis, pildot savus deputāta pienākumus;

I.  tā kā paziņojumu, ko Eiropas Parlamenta deputāts izdarījis ārpus Eiropas Parlamenta telpām, par viedokli, kas pausts, pildot deputāta pienākumus, uzskata tikai tādā gadījumā, ja tas atbilst subjektīvajam vērtējumam, kuram ir tieša un acīmredzama saikne ar šādu pienākumu pildīšanu(3);

J.  tā kā tomēr nav tiešas un acīmredzamas saiknes starp Jane Collins apgalvojumiem, par kuriem ierosināta lieta, un viņas kā Eiropas Parlamenta deputātes pienākumiem, jo apgalvojumi nav saistīti ar viņas darbību Eiropas Parlamenta deputātes statusā vai Eiropas Savienības politiku, tie pausti valsts politiskajās debatēs;

K.  tā kā tādēļ uz šiem apgalvojumiem nevar attiecināt Protokola 8. pantu,

1.  nolemj neaizstāvēt Jane Collins privilēģijas un imunitāti;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu un atbildīgās komitejas ziņojumu nekavējoties nosūtīt Apvienotās Karalistes iestādēm, kā arī tiesnesim M. Warby.

(1)Tiesas 1964. gada 12. maija spriedums, Wagner/Fohrmann un Krier, 101/63, ECLI:EU:C:1964:28; Tiesas 1986. gada 10. jūlija spriedums, Wybot/Faure u. c., 149/85, ECLI:EU:C:1986:310; Vispārējās tiesas 2008. gada 15. oktobra spriedums, Mote/Parlaments, T-345/05, ECLI:EU:T:2008:440; Tiesas 2008. gada 21. oktobra spriedumi, Marra/De Gregorio un Clemente, C200/07 un C-201/07, ECLI:EU:C:2008:579; Vispārējās tiesas 2010. gada 19. marta spriedums, Gollnisch/Parlaments, T-42/06, ECLI:EU:T:2010:102; Tiesas 2011. gada 6. septembra spriedums, Patriciello, C163/10, ECLI: EU:C:2011:543; Vispārējās tiesas 2013. gada 17. janvāra spriedums, Gollnisch/Parlaments, T-346/11 un T-347/11, ECLI:EU:T:2013:23.
(2)Vispārējās tiesas 2008. gada 15. oktobra spriedums, Mote/Parlaments, T-345/05, ECLI:EU:T:2008:440; 49. un 51. punkts.
(3)Tiesas 2011. gada 6. septembra spriedums, Patriciello, C163/10, ECLI:EU:C:2011:543.


Pieprasījums aizstāvēt Mario Borghezio privilēģijas un imunitāti
PDF 333kWORD 50k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra lēmums par pieprasījumu aizstāvēt Mario Borghezio privilēģijas un imunitāti (2016/2028(IMM))
P8_TA(2016)0397A8-0312/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2016. gada 1. februāra plenārsēdē paziņoto Mario Borghezio 2016. gada 5. janvāra pieprasījumu aizstāvēt viņa privilēģijas un imunitāti saistībā ar Milānas tiesā notiekošo tiesvedību krimināllietā (RGNR Nr. 41838/13, RG GIP Nr. 12607/14),

–  pēc M. Borghezio uzklausīšanas saskaņā ar Reglamenta 9. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. un 9. pantu, kā arī 1976. gada 20. septembra Akta par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās 6. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 1964. gada 12. maija, 1986. gada 10. jūlija, 2008. gada 15. un 21. oktobra, 2010. gada 19. marta, 2011. gada 6. septembra un 2013. gada 17. janvāra spriedumus(1),

—  ņemot vērā Itālijas likuma Nr. 205/1993 1. panta 1. punkta A) apakšpunktu,

—  ņemot vērā Reglamenta 5. panta 2. punktu un 7. pantu un 9. pantu,

–  ņemot vērā Juridisko lietu komisijas ziņojumu (A8-0312/2016),

A.  tā kā Eiropas Parlamenta deputāts M. Borghezio atbilstoši 7. protokola 8. un 9. pantam ir lūdzis aizstāvēt viņa deputāta imunitāti saistībā ar Milānas tiesā notiekošo tiesvedību krimināllietā; tā kā saskaņā ar prokuratūras sniegto informāciju M. Borghezio ir uzstājies radio raidījumā, kura laikā paudis atbalstu tādam idejām, kuru pamatā ir pārākuma teorijas un rasu vai etniskais naids, un tā kā šāda rīcība ir sodāma saskaņā ar Itālijas likuma Nr. 205/1993 1. punkta a) apakšpunktu;

B.  tā kā 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. un 9. pants ir savstarpēji izslēdzoši(2); tā kā šis konkrētais gadījums attiecas vien uz apgalvojumiem, ka Eiropas Parlamenta deputāts izteicis diskriminējošu viedokli; tā kā tādēļ pašsaprotami ir tas, ka piemērojams vien protokola 8. pants;

C.  tā kā saskaņā ar 7. protokola 8. pantu attiecībā uz Eiropas Parlamenta locekļiem nevar veikt izmeklēšanas darbības, viņus aizturēt vai uzsākt tiesvedību sakarā ar viedokli, ko viņi pauduši, vai balsojumu, ko viņi veikuši, pildot pienākumus;

D.  tā kā Tiesa arī nolēmusi, ka, lai uz viedokli attiektos imunitāte, Eiropas Parlamenta deputātam tas jāpauž, pildot savus pienākumus, kas tādējādi paredz prasību par saikni starp pausto viedokli un parlamentārajiem pienākumiem; tā kā šai saiknei jābūt tiešai un acīmredzamai(3);

E.  tā kā minētajā radio raidījumā M. Borghezio lūdza izteikt viedokli par jaunās Itālijas valdības locekles, proti, integrācijas ministres, iecelšanu un kompetenci;

F.  tā kā lietas apstākļi, kas redzami Juridiskajai komitejai iesniegtajos dokumentos un tika izklāstīti tās rīkotajā uzklausīšanā liecina, ka deputāta paziņojumiem šajā intervijā nav tiešas un acīmredzamas saistības ar viņa parlamentāro darbu;

G.  tā kā jo īpaši sniegtie paziņojumi pārkāpj robežas, kādas kopumā pieņemtas politiskās diskusijās, turklāt tiem ir izteikti neparlamentārs raksturs; tā kā tie ir pretrunā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantam un tāpēc tos nevar uzskatīt par tādiem, kas sniegti saistībā ar Eiropas Parlamenta deputāta pienākumu pildīšanu;

H.  tā kā tādēļ attiecībā uz M. Borghezio nevar uzskatīt, ka viņš būtu rīkojies, pildot savus Eiropas Parlamenta deputāta pienākumus;

I.  tā kā Tiesa ir nolēmusi, ka gadījumā, ja pret Eiropas Parlamenta deputātu ir celta prasība valsts tiesā un tai ticis paziņots, ka ir uzsākta procedūra par šī deputāta privilēģiju un imunitātes aizsardzību, ko paredz Parlamenta Reglaments, minētajai tiesai ir jāaptur tiesvedība un jālūdz Parlamentam sniegt atzinumu, cik vien ātri iespējams(4); tā kā Milānas tiesa, kurā tika uzsākta tiesvedība pret M. Borghezio, atteicās to apturēt un noteica izskatīšanu turpināt, neraugoties uz M. Borghezio lūgumu, kas pamatots ar attiecīgo Tiesas judikatūru,

1.  nolemj neaizstāvēt Mario Borghezio privilēģijas un imunitāti;

2.  pauž nožēlu, ka Milānas tiesa atteicās apturēt tiesvedību pret M. Borghezio, neraugoties uz attiecīgo Tiesas judikatūru;

3.  sagaida, ka Itālijas iestādes vienmēr ievēros ar Tiesas lēmumu atbalstīto principu par to, ka kompetentajai tiesai ir jāaptur tiesvedība, ja iesniegts pieprasījums aizstāvēt Eiropas Parlamenta deputāta privilēģijas un imunitāti;

4.  uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu un atbildīgās komitejas ziņojumu nekavējoties nosūtīt Itālijas Republikas kompetentajai iestādei un M. Borghezio.

(1)Tiesas 1964. gada 12. maija spriedums, Wagner/Fohrmann un Krier, 101/63, ECLI:EU:C:1964:28; Tiesas 1986. gada 10. jūlija spriedums, Wybot/Faure u. c., 149/85, ECLI:EU:C:1986:310; Vispārējās tiesas 2008. gada 15. oktobra spriedums, Mote/Parlaments, T-345/05, ECLI:EU:T:2008:440; Tiesas 2008. gada 21. oktobra spriedums, Marra/De Gregorio un Clemente, C-200/07 un C-201/07, ECLI:EU:C:2008:579; Vispārējās Tiesas 2010. gada 19. marta spriedums, Gollnisch/Parlaments, T-42/06, ECLI:EU:T:2010:102; Tiesas 2011. gada 6. septembra spriedums, Patriciello, C-163/10, ECLI: EU:C:2011:543; Vispārējās tiesas 2013. gada 17. janvāra spriedums, Gollnisch/Parlaments, T-346/11 un T-347/11, ECLI:EU:T:2013:23.
(2) Apvienotās lietas C-200/07 un C-201/07 Marra, minētas iepriekš, 43. punkts.
(3) Lieta C-163/10 Patriciello, minēta iepriekš, 33. un 35. punkts.
(4) Apvienotās lietas C-200/07 un C-201/07 Marra, minētas iepriekš, 43. punkts.


Dzelzceļa transporta statistika attiecībā uz datu vākšanu par kravām, pasažieriem un negadījumiem ***II
PDF 382kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra normatīvā rezolūcija par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu par grozījumu izdarīšanu Regulā (EK) Nr. 91/2003 par dzelzceļa transporta statistiku attiecībā uz datu vākšanu par kravām, pasažieriem un negadījumiem (10000/1/2016 – C8-0365/2016 – 2013/0297(COD))
P8_TA(2016)0398A8-0300/2016

(Parastā likumdošanas procedūra: otrais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes nostāju pirmajā lasījumā (10000/1/2016-C8-0365/2016),

–  ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā(1) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2013)0611),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 76. pantu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komiteja ieteikumus otrajam lasījumam (A8‑0300/2016),

1.  apstiprina Padomes nostāju pirmajā lasījumā;

2.  konstatē, ka akts ir pieņemts saskaņā ar Padomes nostāju;

3.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 297. panta 1. punktu;

4.  uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir notikusi pārbaude, ka ir pienācīgi ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) Pieņemtie teksti, 11.3.2014., P7_TA(2014)0197.


Statistika attiecībā uz preču pārvadājumiem pa iekšējiem ūdensceļiem (deleģētās un īstenošanas pilnvaras) ***II
PDF 397kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra normatīvā rezolūcija par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu, ar ko attiecībā uz deleģēto un īstenošanas pilnvaru piešķiršanu Komisijai saistībā ar konkrētu pasākumu pieņemšanu groza Regulu (EK) Nr. 1365/2006 par statistiku attiecībā uz preču pārvadājumiem pa iekšējiem ūdensceļiem (09878/1/2016 – C8-0358/2016 – 2013/0226(COD))
P8_TA(2016)0399A8-0298/2016

(Parastā likumdošanas procedūra: otrais lasījums)

Eiropas Parlaments,

—  ņemot vērā Padomes nostāju pirmajā lasījumā (09878/1/2016 – C8-0358/2016),

—  ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā(1) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2013)0484),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 76. pantu,

—  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ieteikumu otrajam lasījumam (A8‑0298/2016),

1.  apstiprina Padomes nostāju pirmajā lasījumā;

2.  konstatē, ka akts ir pieņemts saskaņā ar Padomes nostāju;

3.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt aktu kopā ar Padomes priekšsēdētāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 297. panta 1. punktu;

4.  uzdod ģenerālsekretāram parakstīt aktu pēc tam, kad ir notikusi pārbaude, ka ir pienācīgi ievērotas visas procedūras, un pēc saskaņošanas ar Padomes ģenerālsekretāru nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1)Pieņemtie teksti, 11.3.2014., P7_TA(2014)0180.


Savienības tiesiskais regulējums attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem un sankcijām ***I
PDF 691kWORD 71k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobrī pieņemtie grozījumi priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par Savienības tiesisko regulējumu attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem un sankcijām (COM(2013)0884 – C8-0033/2014 – 2013/0432(COD))(1)
P8_TA(2016)0400A8-0239/2016

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Komisijas ierosinātais teksts   Grozījums
Grozījums Nr. 1
Direktīvas priekšlikums
1.atsauce
ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 33. pantu,
ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 33. un 114. pantu,
Grozījums Nr. 2
Direktīvas priekšlikums
1.a apsvērums (jauns)
(1a)  Šai direktīvai vajadzētu būt saskaņotai ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 952/20131.
___________________
1 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 952/2013 (2013. gada 9. oktobris), ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (OV L 269, 10.10.2013., 1. lpp.).
Grozījums Nr. 3
Direktīvas priekšlikums
2. apsvērums
(2)  Attiecīgi muitas noteikumu pārkāpumus un sankcijas reglamentē 28 atšķirīgi tiesiskie regulējumi. Tā rezultātā Savienības tiesību aktu muitas jomā pārkāpumi netiek vienādi vērtēti visā Savienībā un sankcijas, ko var piemērot katrā atsevišķā gadījumā atšķiras pēc būtības un smaguma pakāpes atkarībā no tā, kāda dalībvalsts nosaka sankciju.
(2)  Muitas noteikumu pārkāpumus un sankcijas reglamentē 28 atšķirīgi tiesiskie regulējumi. Tā rezultātā Savienības tiesību aktu muitas jomā pārkāpumi netiek vienādi vērtēti visā Savienībā un sankcijas, ko var piemērot katrā atsevišķā gadījumā atšķiras pēc būtības un smaguma pakāpes atkarībā no tā, kāda dalībvalsts nosaka sankciju, tādēļ dalībvalstīm var rasties ieņēmumu zaudējumi un tirdzniecības traucējumi.
Grozījums Nr. 4
Direktīvas priekšlikums
3. apsvērums
(3)  Šī dalībvalstu tiesību sistēmu atšķirība ietekmē ne tikai muitas savienības optimālu pārvaldību, bet arī liek šķēršļus līdzvērtīgu konkurences apstākļu nodrošināšanai uzņēmējiem muitas savienībā, jo ietekmē arī muitas vienkāršojumu un atvieglojumu pieejamību uzņēmējiem.
(3)  Šī dalībvalstu tiesību sistēmu atšķirība ne tikai ietekmē muitas savienības optimālu pārvaldību un pārredzamību, kas nepieciešama, lai nodrošinātu iekšējā tirgus pareizu darbību attiecībā uz to, kā dažādi muitas dienesti izskata dažādus pārkāpumus, bet arī neļauj muitas savienībā nodrošināt līdzvērtīgus konkurences apstākļus uzņēmējiem, kuriem jau tā ir jāievēro Savienībā pastāvošais atšķirīgais regulējums, jo minētā atšķirība arī ietekmē viņu piekļuvi muitas vienkāršojumiem un atvieglojumiem.
Grozījums Nr. 5
Direktīvas priekšlikums
6. apsvērums
(6)  Būtu jāizveido tādu uzvedības veidu saraksts, kas uzskatāmas par Savienības tiesību aktu muitas jomā pārkāpumiem un kas izraisa sankcijas. Šie muitas noteikumu pārkāpumi būtu pilnībā jābalsta uz pienākumiem, kas izriet no tiesību aktiem muitas jomā un kas ir ar tiešām atsaucēm uz kodeksu. Šajā direktīvā netiek noteikts, vai dalībvalstīm būtu jāpiemēro administratīvās vai krimināltiesību sankcijas attiecībā uz šiem muitas noteikumu pārkāpumiem.
(6)  Ar šo direktīvu būtu jāizveido tādu uzvedības veidu saraksts, kas uzskatāmas par Savienības tiesību aktu muitas jomā pārkāpumiem un kas izraisa sankcijas. Šie muitas noteikumu pārkāpumi būtu pilnībā jābalsta uz pienākumiem, kas izriet no tiesību aktiem muitas jomā un kas ir ar tiešām atsaucēm uz kodeksu. Šajā direktīvā ir paredzēts, ka dalībvalstīm būtu jāpiemēro nekriminālas sankcijas attiecībā uz minētajiem muitas noteikumu pārkāpumiem. Dalībvalstīm vajadzētu būt arī iespējai nekriminālu sankciju vietā paredzēt kriminālu sankciju piemērošanu saskaņā ar valsts tiesību aktiem un Savienības tiesību aktiem, ja to prasa konkrētā pārkāpuma būtība un smagums, lai piemērotā sankcija būtu preventīva, iedarbīga un samērīga.
Grozījums Nr. 6
Direktīvas priekšlikums
7. apsvērums
(7)  Uzvedības veidu pirmajā kategorijā būtu jāietver tādi muitas noteikumu pārkāpumi, kuru pamatā ir atbildība neatkarīgi no vainas un saistībā ar kuriem nav nepieciešami vainas elementi, ievērojot saistīto pienākumu objektīvo būtību un faktu, ka par šo pienākumu izpildi atbildīgās personas nevar ignorēt to esību un saistošās iezīmes.
svītrots
Grozījums Nr. 7
Direktīvas priekšlikums
8. apsvērums
(8)  Uzvedības veidu otrajā un trešajā kategorijā būtu jāietver muitas noteikumu pārkāpumi, kas izdarīti nolaidības dēļ vai bez nodoma, proti, ja šis subjektīvais elements jānosaka, lai iestātos atbildība.
svītrots
Grozījums Nr. 8
Direktīvas priekšlikums
10. apsvērums
(10)  Lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, būtu jāparedz, ka jebkādu darbību vai bezdarbību, ko izraisīja muitas dienestu kļūda, nevajadzētu uzskatīt par muitas noteikumu pārkāpumu.
(10)  Lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, būtu jāparedz, ka jebkādu darbību vai bezdarbību, ko izraisīja muitas dienestu kļūda, kā tas minēts kodeksā, nevajadzētu uzskatīt par muitas noteikumu pārkāpumu.
Grozījums Nr. 9
Direktīvas priekšlikums
12. apsvērums
(12)  Lai tuvinātu dalībvalstu sankciju sistēmas, būtu jāparedz sankciju skalas, kas atspoguļo muitas noteikumu pārkāpumu dažādas kategorijas un to smaguma pakāpi. Lai paredzētu efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas, dalībvalstīm būtu arī jānodrošina, ka to kompetentie dienesti, nosakot piemērojamo sankciju veidu un pakāpi, ņem vērā konkrētus atbildību pastiprinošus vai mīkstinošus apstākļus.
(12)  Lai tuvinātu dalībvalstu sankciju sistēmas, būtu jāparedz sankciju skalas, kas atspoguļo muitas noteikumu pārkāpumu smaguma pakāpi. Lai paredzētu efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas, dalībvalstīm būtu arī jānodrošina, ka to kompetentie dienesti, nosakot piemērojamo sankciju veidu un pakāpi, ņem vērā konkrētus atbildību pastiprinošus vai mīkstinošus apstākļus.
Grozījums Nr. 10
Direktīvas priekšlikums
12.a apsvērums (jauns)
(12a)  Tikai gadījumos, kad smagi pārkāpumi ir saistīti nevis ar nenomaksātajiem muitas nodokļiem, bet ar attiecīgo preču vērtību, piemēram, gadījumos, kad tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, vai kad pārkāpumi ir saistīti ar aizliegtām vai ierobežotām precēm, muitas iestādēm vajadzētu piemērot sankciju, pamatojoties uz šo preču vērtību.
Grozījums Nr. 11
Direktīvas priekšlikums
13. apsvērums
(13)  Attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem būtu jānosaka procesu četru gadu noilguma termiņš no dienas, kurā izdarīts muitas noteikumu pārkāpums, vai, ja pārkāpums turpinās vai izdarīts atkārtoti, no dienas, kurā uzvedība, kas ir šis pārkāpums, ir izbeigta. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka noilguma termiņu pārtrauc ar izmeklēšanas vai tiesvedības darbību attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumu. Dalībvalstis var paredzēt gadījumus, kuros minētais termiņš tiek atlikts. Minēto procesu sākšana vai turpināšana būtu jāliedz pēc astoņu gadu beigu termiņa, savukārt sankcijas izpildes noilguma termiņam būtu jābūt trim gadiem.
(13)  Attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem būtu jānosaka procesu četru gadu noilguma termiņš no dienas, kurā izdarīts muitas noteikumu pārkāpums, vai, ja pārkāpums turpinās vai izdarīts atkārtoti, no dienas, kurā uzvedība, kas ir šis pārkāpums, ir izbeigta. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka noilguma termiņu pārtrauc ar izmeklēšanas vai tiesvedības darbību attiecībā uz to pašu muitas noteikumu pārkāpumu vai ar darbību, ko veic par šo pārkāpumu atbildīgā persona. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai noteikt gadījumus, kuros šis termiņš tiek pārtraukts. Visiem šādiem procesiem vajadzētu būt ierobežotiem laikā, neatkarīgi no jebkādas noilguma termiņa pārtraukšanas, un beigties pēc astoņu gadiem, savukārt sankcijas izpildes noilguma termiņam būtu jābūt trim gadiem.
Grozījums Nr. 12
Direktīvas priekšlikums
14. apsvērums
(14)  Būtu jāparedz administratīvo procesu atlikšana par muitas noteikumu pārkāpumiem, ja saistībā ar tiem pašiem faktiem pret to pašu personu ir ierosināts kriminālprocess. Administratīvā procesa turpināšanai pēc kriminālprocesa pabeigšanas būtu jābūt iespējamai tikai stingri saskaņā ar ne bis in idem principu.
(14)  Būtu jāparedz administratīvo procesu atlikšana par muitas noteikumu pārkāpumiem, ja saistībā ar tiem pašiem faktiem pret to pašu personu ir ierosināts kriminālprocess. Administratīvā procesa turpināšanai pēc kriminālprocesa pabeigšanas būtu jābūt iespējamai tikai stingri saskaņā ar ne bis in idem principu, tas nozīmē, ka par vienu pārkāpumu nedrīkst sodīt divas reizes.
Grozījums Nr. 13
Direktīvas priekšlikums
15.a apsvērums (jauns)
(15a)  Šīs direktīvas vispārējais mērķis ir nodrošināt Savienības tiesību aktu muitas jomā efektīvu īstenošanu. Tomēr šajā direktīvā paredzētais tiesiskais regulējums neļauj īstenot integrētu pieeju tās izpildei, tostarp uzraudzībai, kontrolei un izmeklēšanai. Tāpēc būtu jāpieprasa, lai Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šiem aspektiem, tostarp par vienotas riska pārvaldības sistēmas ieviešanu ar mērķi novērtēt, vai ir nepieciešami papildu tiesību akti.
Grozījums Nr. 14
Direktīvas priekšlikums
18.a apsvērums (jauns)
(18a)  Šīs direktīvas mērķis ir stiprināt muitas iestāžu sadarbību, tuvinot valstu tiesību aktus muitas sankciju jomā. Tā kā dalībvalstu juridiskās tradīcijas pašreiz būtiski atšķiras, absolūta saskaņošana šai jomā ir neiespējama.
Grozījums Nr. 15
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 1. punkts
1.  Ar šo direktīvu izveido satvaru attiecībā uz Savienības tiesību aktu muitas jomā pārkāpumiem un paredz sankcijas par minētajiem pārkāpumiem.
1.  Šīs direktīvas mērķis ir veicināt labu iekšējā tirgus darbību, noteikt satvaru attiecībā uz Savienības tiesību aktu muitas jomā pārkāpumiem un paredzēt nekriminālu sankciju piemērošanu par minētajiem pārkāpumiem, tuvinot dalībvalstu leģislatīvos, reglamentējošos un administratīvos noteikumus.
Grozījums Nr. 16
Direktīvas priekšlikums
1. pants – 2.a punkts (jauns)
2.a  Šī direktīva attiecas uz dalībvalstu pienākumiem pret Eiropas Savienības tirdzniecības partneriem, kā arī pret Pasaules Tirdzniecības organizāciju un Pasaules Muitas organizāciju, lai izveidotu vienotu un efektīvu iekšējo tirgu, vienlaikus veicinot tirdzniecību un garantējot drošību.
Grozījums Nr. 17
Direktīvas priekšlikums
2. pants
2. pants
2. pants
Muitas noteikumu pārkāpumi un sankcijas
Vispārīgie principi
Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem, kas izklāstīti 3.6. pantā.
1.  Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem, kas izklāstīti 3. un 6. pantā, nodrošinot stingru atbilstību ne bis in idem principam.
Dalībvalstis nodrošina to, ka darbības vai bezdarbība, kā noteikts šīs direktīvas 3. un 6. pantā, ir muitas noteikumu pārkāpumi, ja tie izdarīti aiz neuzmanības vai ar nodomu.
Dalībvalstis nekriminālu sankciju vietā var paredzēt kriminālu sankciju piemērošanu saskaņā ar valsts tiesību aktiem un Savienības tiesību aktiem, ja to prasa konkrētā pārkāpuma būtība un smagums, lai piemērotā sankcija būtu preventīva, iedarbīga un samērīga.
2.  Šajā direktīvā:
(a)  muitas dienesti nosaka, vai pārkāpums izdarīts aiz neuzmanības, tas nozīmē, ka atbildīgā persona nav pietiekami rūpīgi kontrolējusi savas darbības, vai arī veiktie pasākumi ir acīmredzami nepietiekami, lai novērstu tādu apstākļu rašanos, kuru dēļ noticis šis pārkāpums, ja šāda pārkāpuma notikšanas risks ir saprātīgi paredzams;
(b)  muitas dienesti nosaka, vai pārkāpums tika izdarīts ar nodomu, tas nozīmē, ka atbildīgā persona ir rīkojusies apzinoties, ka veic darbību vai bezdarbību, kas ir pārkāpums, vai arī rīkojusies ar tīšu un apzinātu mērķi pārkāpt muitas tiesību aktus;
(c)  pārrakstīšanās kļūdas vai kļūdas nav muitas noteikumu pārkāpums, izņemot gadījumus, kad visi apstākļi skaidri liecina, ka tās tika pieļautas nolaidības vai tīšas rīcības rezultātā.
Grozījums Nr. 18
Direktīvas priekšlikums
2.a pants (jauns)
2.a pants
Tirdzniecības atvieglojumi
Lai ievērotu Savienības saistības, kas tai noteiktas saskaņā ar PTO Tirdzniecības atvieglošanas nolīgumu, dalībvalstis kopā izstrādā sadarbības sistēmu, tajā iekļaujot visas dalībvalstis. Šīs sistēmas mērķis ir koordinēt galvenos muitas sankciju darbības rādītājus (pārsūdzību skaita izvērtēšana, pārkāpumu atkārtošanās līmenis utt.); muitas dienestiem izplatīt labāko praksi (kontroļu un sankciju efektivitāte, administratīvo izmaksu samazināšana utt.); nodot ekonomikas dalībnieku pieredzi un veidot saiknes starp tiem; uzraudzīt to, kā muitas dienesti veic savas darbības; un apkopot statistiskas datus par pārkāpumiem, kurus izdarījuši trešo valstu uzņēmumi. Sadarbības sistēmā visas dalībvalstis bez kavēšanās saņem informāciju par izmeklēšanām, kas sāktas saistībā ar pārkāpumiem muitas jomā, un par konstatētajiem pārkāpumiem tādā veidā, lai veicinātu tirdzniecību, nepieļautu nelegālu preču ievešanu iekšējā tirgū un uzlabotu pārbaužu efektivitāti.
Grozījums Nr. 19
Direktīvas priekšlikums
3. pants
3. pants
3. pants
Muitas noteikumu pārkāpumi ar atbildību neatkarīgi no vainas
Muitas noteikumu pārkāpumi
Dalībvalstis nodrošina, ka turpmāk norādītās darbības vai bezdarbība ir muitas noteikumu pārkāpumi neatkarīgi no vainas elementa:
Dalībvalstis nodrošina, ka turpmāk norādītās darbības vai bezdarbība ir muitas noteikumu pārkāpumi:
(a)  persona, kas iesniedz muitas deklarāciju, pagaidu uzglabāšanas deklarāciju, ievešanas kopsavilkuma deklarāciju, izvešanas kopsavilkuma deklarāciju, reeksporta deklarāciju vai reeksporta paziņojumu, nenodrošina deklarācijā, paziņojumā vai pieteikumā sniegtās informācijas pareizību un pilnīgumu saskaņā ar kodeksa 15. panta 2. punkta a) apakšpunktu,
(a)  persona, kas iesniedz muitas deklarāciju, pagaidu uzglabāšanas deklarāciju, ievešanas kopsavilkuma deklarāciju, izvešanas kopsavilkuma deklarāciju, reeksporta deklarāciju vai reeksporta paziņojumu, nenodrošina deklarācijā, paziņojumā vai pieteikumā sniegtās informācijas pareizību un pilnīgumu saskaņā ar kodeksa 15. panta 2. punkta a) apakšpunktu,
(b)  persona, kas iesniedz muitas deklarāciju, pagaidu uzglabāšanas deklarāciju, ievešanas kopsavilkuma deklarāciju, izvešanas kopsavilkuma deklarāciju, reeksporta deklarāciju vai reeksporta paziņojumu, nenodrošina visu pavaddokumentu īstumu, pareizību un spēkā esību saskaņā ar 15. panta 2. punkta a) apakšpunktu,
(b)  persona, kas iesniedz muitas deklarāciju, pagaidu uzglabāšanas deklarāciju, ievešanas kopsavilkuma deklarāciju, izvešanas kopsavilkuma deklarāciju, reeksporta deklarāciju vai reeksporta paziņojumu, nenodrošina visu pavaddokumentu īstumu, pareizību un spēkā esību saskaņā ar 15. panta 2. punkta b) apakšpunktu,
(c)  persona neiesniedz ievešanas kopsavilkuma deklarāciju saskaņā ar kodeksa 127. pantu, paziņojumu par jūras kuģa vai gaisa kuģa ierašanos saskaņā ar kodeksa 133. pantu, pagaidu uzglabāšanas deklarāciju saskaņā ar kodeksa 145. pantu, muitas deklarāciju saskaņā ar kodeksa 158. pantu, paziņojumu par darbībām brīvajās zonās saskaņā ar kodeksa 244. panta 2. punktu, pirmsizvešanas deklarāciju saskaņā ar kodeksa 263. pantu, reeksporta deklarāciju saskaņā ar kodeksa 270. pantu, izvešanas kopsavilkuma deklarāciju saskaņā ar kodeksa 271. pantu vai reeksporta paziņojumu saskaņā ar kodeksa 274. pantu;
(c)  persona neiesniedz ievešanas kopsavilkuma deklarāciju saskaņā ar kodeksa 127. pantu, paziņojumu par jūras kuģa vai gaisa kuģa ierašanos saskaņā ar kodeksa 133. pantu, pagaidu uzglabāšanas deklarāciju saskaņā ar kodeksa 145. pantu, muitas deklarāciju saskaņā ar kodeksa 158. pantu, paziņojumu par darbībām brīvajās zonās saskaņā ar kodeksa 244. panta 2. punktu, pirmsizvešanas deklarāciju saskaņā ar kodeksa 263. pantu, reeksporta deklarāciju saskaņā ar kodeksa 270. pantu, izvešanas kopsavilkuma deklarāciju saskaņā ar kodeksa 271. pantu vai reeksporta paziņojumu saskaņā ar kodeksa 274. pantu;
(d)  uzņēmējs neglabā dokumentus un informāciju, kas saistīta ar muitas formalitāšu kārtošanu, izmantojot pieejamus līdzekļus, tādā termiņā, kas ir paredzēts tiesību aktos muitas jomā saskaņā ar kodeksa 51. pantu;
(d)  uzņēmējs neglabā dokumentus un informāciju, kas saistīta ar muitas formalitāšu kārtošanu, izmantojot pieejamus līdzekļus, tādā termiņā, kas ir paredzēts tiesību aktos muitas jomā saskaņā ar kodeksa 51. pantu;
(e)  preces, kas ievestas Savienības muitas teritorijā, bez muitas dienestu atļaujas izņemtas no muitas uzraudzības pretēji kodeksa 134. panta 1. punkta pirmajai un otrajai daļai;
(e)  preces, kas ievestas Savienības muitas teritorijā, bez muitas dienestu atļaujas izņemtas no muitas uzraudzības pretēji kodeksa 134. panta 1. punkta pirmajai un otrajai daļai;
(f)  preces izņemtas no muitas uzraudzības pretēji kodeksa 134. panta 1. punkta ceturtajai daļai, 158. panta 3. punktam un 242. pantam;
(f)  preces izņemtas no muitas uzraudzības pretēji kodeksa 134. panta 1. punkta ceturtajai daļai, 158. panta 3. punktam un 242. pantam;
(g)  persona, kas ieved preces Savienības muitas teritorijā, neizpilda pienākumus saistībā ar preču nogādāšanu piemērotā vietā saskaņā ar kodeksa 135. panta 1. punktu vai, ja pienākumus nevar izpildīt, neinformē muitas dienestus saskaņā ar kodeksa 137. panta 1. un 2. punktu;
(g)  persona, kas ieved preces Savienības muitas teritorijā, neizpilda pienākumus saistībā ar preču nogādāšanu piemērotā vietā saskaņā ar kodeksa 135. panta 1. punktu vai, ja pienākumus nevar izpildīt, nekavējoties neinformē muitas dienestus saskaņā ar kodeksa 137. panta 1. un 2. punktu, kā arī neinformē par preču atrašanās vietu;
(h)  persona, kas ieved preces brīvajā zonā, ja brīvā zona piekļaujas dalībvalsts sauszemes robežai ar trešo valsti, neieved šīs preces brīvajā zonā tieši, nešķērsojot citu Savienības muitas teritorijas daļu saskaņā ar kodeksa 135. panta 2. punktu;
(h)  persona, kas ieved preces brīvajā zonā, ja brīvā zona piekļaujas dalībvalsts sauszemes robežai ar trešo valsti, neieved šīs preces brīvajā zonā tieši, nešķērsojot citu Savienības muitas teritorijas daļu saskaņā ar kodeksa 135. panta 2. punktu;
(i)  pagaidu uzglabāšanas vai muitas procedūras deklarētājs nesniedz pavaddokumentus muitas dienestiem, ja Savienības tiesību akti to prasa vai ja tas vajadzīgs muitas kontrolei saskaņā ar kodeksa 145. panta 2. punktu un 163. panta 2. punktu;
(i)  pagaidu uzglabāšanas vai muitas procedūras deklarētājs nesniedz pavaddokumentus muitas dienestiem, ja Savienības tiesību akti to prasa vai ja tas vajadzīgs muitas kontrolei saskaņā ar kodeksa 145. panta 2. punktu un 163. panta 2. punktu;
(j)  uzņēmējs, kas ir atbildīgs par ārpussavienības precēm, kuras atrodas pagaidu uzglabāšanā, nepiemēro muitas procedūru vai nereeksportē tās termiņā, kas noteikts saskaņā ar kodeksa 149. pantu;
(j)  pagaidu uzglabāšanas deklarētājs vai persona, kas glabā preces, gadījumos, kad šīs preces tiek glabātas vietās, ko nav norādījuši vai apstiprinājuši muitas dienesti, un kas ir atbildīgi par ārpussavienības precēm, kuras atrodas pagaidu uzglabāšanā, nepiemēro muitas procedūru vai nereeksportē tās termiņā, kas noteikts saskaņā ar kodeksa 149. pantu;
(k)  muitas deklarācijas vai papildu deklarācijas iesniegšanas brīdī muitas procedūras deklarētāja īpašumā nav pavaddokumentu, kas vajadzīgi, lai varētu piemērot attiecīgo procedūru, un tie nav nodoti muitas dienestu rīcībā saskaņā ar kodeksa 163. panta 1. punktu un 167. panta 1. punkta otro daļu;
(k)  muitas deklarācijas vai papildu deklarācijas iesniegšanas brīdī muitas procedūras deklarētāja īpašumā nav pavaddokumentu, kas vajadzīgi, lai varētu piemērot attiecīgo procedūru, un tie nav nodoti muitas dienestu rīcībā saskaņā ar kodeksa 163. panta 1. punktu un 167. panta 1. punkta otro daļu;
(l)  muitas procedūras deklarētājs, ja ir sniegta vienkāršota deklarācija saskaņā ar kodeksa 166. pantu vai veikts ieraksts deklarētāja reģistros saskaņā ar kodeksa 182. pantu, konkrētā termiņā kompetentajā muitas iestādē neiesniedz papildu deklarāciju saskaņā ar kodeksa 167. panta 1. punktu;
(l)  muitas procedūras deklarētājs, ja ir sniegta vienkāršota deklarācija saskaņā ar kodeksa 166. pantu vai veikts ieraksts deklarētāja reģistros saskaņā ar kodeksa 182. pantu, konkrētā termiņā kompetentajā muitas iestādē neiesniedz papildu deklarāciju saskaņā ar kodeksa 167. panta 1. punktu;
(m)  precēm, iesaiņojumiem vai transportlīdzekļiem piestiprinātie identifikācijas līdzekļi noņemti vai iznīcināti bez iepriekšējas muitas dienestu atļaujas saskaņā ar kodeksa 192. panta 2. punktu;
(m)  precēm, iesaiņojumiem vai transportlīdzekļiem piestiprinātie identifikācijas līdzekļi noņemti vai iznīcināti bez iepriekšējas muitas dienestu atļaujas saskaņā ar kodeksa 192. panta 2. punktu;
(n)  ievešanas pārstrādei procedūras izmantotājs nepabeidz muitas procedūru termiņā, kas noteikts saskaņā ar kodeksa 257. pantu;
(n)  ievešanas pārstrādei procedūras izmantotājs nepabeidz muitas procedūru termiņā, kas noteikts saskaņā ar kodeksa 257. pantu;
(o)  izvešanas pārstrādei procedūras izmantotājs neeksportē preces ar trūkumiem termiņā, kas noteikts saskaņā ar kodeksa 262. pantu;
(o)  izvešanas pārstrādei procedūras izmantotājs neeksportē preces ar trūkumiem termiņā, kas noteikts saskaņā ar kodeksa 262. pantu;
(p)  ēkas celtniecība brīvajā zonā nav iepriekš saskaņota ar muitas dienestiem saskaņā ar kodeksa 244. panta 1. punktu;
(p)  ēkas celtniecība brīvajā zonā nav iepriekš saskaņota ar muitas dienestiem saskaņā ar kodeksa 244. panta 1. punktu;
(q)  persona, kurai jāmaksā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļi, nesamaksā tos laikposmā, kas noteikts saskaņā ar kodeksa 108. pantu.
(q)  persona, kurai jāmaksā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļi, nesamaksā tos laikposmā, kas noteikts saskaņā ar kodeksa 108. pantu.
(qa)  uzņēmējs pēc muitas dienestu pieprasījuma nesniedz muitas dienestiem vajadzīgos dokumentus un informāciju atbilstošā veidā un samērīgā laikposmā un nesniedz visu vajadzīgo palīdzību, lai varētu pabeigt muitas formalitātes vai pārbaudes saskaņā ar kodeksa 15. panta 1. punktu;
(qb)  tāda lēmuma turētājs, kas saistīts ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, neizpilda pienākumus, kas izriet no šāda lēmuma saskaņā ar kodeksa 23. panta 1. punktu;
(qc)  tāda lēmuma turētājs, kas saistīts ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, tūlīt neinformē muitas dienestus par jebkādiem apstākļiem, kas radušies pēc šo iestāžu minētā lēmuma pieņemšanas un kas var ietekmēt tā turpmāko derīgumu vai saturu saskaņā ar kodeksa 23. panta 2. punktu;
(qd)  Savienības tranzīta principāls neveic preču neskartu nogādāšanu galamērķa muitas birojā termiņā, kas noteikts saskaņā ar kodeksa 233. pantu 1. punkta a) apakšpunktu;
(qe)  preces izkrautas vai pārkrautas no transportlīdzekļa, ar kuru tās tiek vestas, bez muitas dienestu atļaujas vietās, ko šie dienesti ir norādījuši vai apstiprinājuši saskaņā ar kodeksa 140. pantu;
(qf)  preču glabāšana pagaidu uzglabāšanas vietās vai muitas noliktavās bez muitas iestāžu oficiālas atļaujas, kā noteikts kodeksa 147. un 148. punktā;
(qg)  atļaujas turētājs vai procedūras izmantotājs neizpilda pienākumus, kas izriet no preču uzglabāšanas atbilstoši muitas noliktavas procedūrai saskaņā ar kodeksa 242. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu.
(qh)  muitas dienestiem sniedz nepatiesu informāciju vai dokumentus, kas vajadzīgi minētajiem dienestiem saskaņā ar kodeksa 15. vai 163. pantu;
(qi)  uzņēmējs sniedz nepareizu vai nepilnīgu informāciju vai viltotus, nepareizus vai nederīgus dokumentus, lai no muitas dienestiem saņemtu atļauju, lai:
(i)  kļūtu par atzīto uzņēmēju saskaņā ar kodeksa 38. pantu,
(ii)  izmantotu vienkāršotu deklarāciju saskaņā ar kodeksa 166. pantu,
(iii)  izmantotu citus muitas vienkāršojumus saskaņā ar kodeksa 177., 179., 182. un 185. pantu; vai
(iv)  precēm piemērotu īpašas procedūras saskaņā ar kodeksa 211. pantu,
(qj)  preču ievešana Savienības muitas teritorijā vai izvešana no tās, preces neuzrādot muitas dienestiem, kā tas paredzēts kodeksa 139. pantā, 245. pantā vai 267. panta 2. punktā;
(qk)  preču pārstrāde muitas noliktavā bez muitas dienestu saskaņā ar kodeksa 241. pantu sniegtas atļaujas;
(ql)  tādu preču iegūšana vai to turēšana, kas saistītas ar kādu no muitas noteikumu pārkāpumiem, kuri paredzēti šā panta (qd) un (qj) apakšpunktā.
Grozījums Nr. 20
Direktīvas priekšlikums
4. pants
4. pants
svītrots
Muitas noteikumu pārkāpumi, kas izdarīti nolaidības dēļ
Dalībvalstis nodrošina, ka turpmāk norādītās darbības vai bezdarbība ir muitas noteikumu pārkāpumi, kas izdarīti nolaidības dēļ:
(a)  uzņēmējs, kas ir atbildīgs par ārpussavienības precēm, kuras atrodas pagaidu uzglabāšanā, nepiemēro muitas procedūru vai nereeksportē tās termiņā, kas noteikts saskaņā ar kodeksa 149. pantu;
(b)  uzņēmējs nesniedz muitas dienestiem visu vajadzīgo palīdzību, lai varētu pabeigt muitas formalitātes vai kontroli saskaņā ar kodeksa 15. panta 1. punktu;
(c)  tāda lēmuma turētājs, kas saistīts ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, neizpilda pienākumus, kas izriet no šāda lēmuma saskaņā ar kodeksa 23. panta 1. punktu;
(d)  tāda lēmuma turētājs, kas saistīts ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, tūlīt neinformē muitas dienestus par jebkādiem apstākļiem, kas radušies pēc lēmuma pieņemšanas un kas var ietekmēt tā turpmāko derīgumu vai saturu saskaņā ar kodeksa 23. panta 2. punktu;
(e)  uzņēmējs neuzrāda Savienības muitas teritorijā ievestās preces muitas dienestam saskaņā ar kodeksa 139. pantu;
(f)  Savienības tranzīta principāls neveic preču neskartu nogādāšanu galamērķa muitas iestādē termiņā, kas noteikts saskaņā ar kodeksa 233. pantu 1. punkta a) apakšpunktu;
(g)  uzņēmējs neuzrāda brīvajā zonā ievestās preces muitai saskaņā ar kodeksa 245. pantu;
(h)  uzņēmējs neuzrāda preces, ko paredzēts izvest no Savienības muitas teritorijas, muitai saskaņā ar kodeksa 267. panta 2. punktu;
(i)  preces izkrautas vai pārkrautas no transportlīdzekļa, ar kuru tās tiek vestas, bez muitas dienestu atļaujas vai šo dienestu nenorādītās vai neapstiprinātās vietās saskaņā ar kodeksa 140. pantu;
(j)  preču uzglabāšana pagaidu uzglabāšanas vietās vai muitas noliktavās bez muitas dienestu atļaujas saskaņā ar kodeksa 147. un 148. pantu;
(k)  atļaujas turētājs vai procedūras izmantotājs neizpilda pienākumus, kas izriet no preču uzglabāšanas atbilstoši muitas noliktavas procedūrai saskaņā ar kodeksa 242. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu.
Grozījums Nr. 21
Direktīvas priekšlikums
5. pants
5. pants
svītrots
Muitas noteikumu pārkāpumi, kas izdarīti ar nodomu
Dalībvalstis nodrošina, ka turpmāk norādītās darbības vai bezdarbība ir muitas noteikumu pārkāpumi, kas izdarīti ar nodomu:
(a)  muitas dienestiem sniedz nepatiesu informāciju vai dokumentus, kas vajadzīgi minētajiem dienestiem saskaņā ar kodeksa 15. vai 163. pantu;
(b)  uzņēmējs sniedz nepatiesus apgalvojumus vai izmanto citus nelikumīgus līdzekļus atļaujas iegūšanai no muitas dienestiem, lai:
(i)  kļūtu par atzīto uzņēmēju saskaņā ar kodeksa 38. pantu,
(ii)  izmantotu vienkāršotu deklarāciju saskaņā ar kodeksa 166. pantu,
(iii)  izmantotu vienkāršotu deklarāciju saskaņā ar kodeksa 177., 179., 182. un 185. pantu,
(iv)  precēm piemērotu īpašas procedūras saskaņā ar kodeksa 211. pantu;
(c)  preču ievešana Savienības muitas teritorijā vai izvešana no tās, preces neuzrādot muitas dienestiem saskaņā ar kodeksa 139. pantu, 245. pantu vai 267. panta 2. punktu;
(d)  tāda lēmuma turētājs, kas saistīts ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, neizpilda pienākumus, kas izriet no šāda lēmuma saskaņā ar kodeksa 23. panta 1. punktu;
(e)  tāda lēmuma turētājs, kas saistīts ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, tūlīt neinformē muitas dienestus par jebkādiem apstākļiem, kas radušies pēc lēmuma pieņemšanas un kas var ietekmēt tā turpmāko derīgumu vai saturu saskaņā ar kodeksa 23. panta 2. punktu;
(f)  preču pārstrāde muitas noliktavā bez muitas dienestu atļaujas saskaņā ar kodeksa 241. pantu;
(g)  tādu preču iegūšana vai to turēšana, kas saistītas ar muitas noteikumu pārkāpumiem, kuri paredzēti 4. panta f) apakšpunktā un šā panta c) apakšpunktā.
Grozījums Nr. 22
Direktīvas priekšlikums
6. pants
6. pants
6. pants
Kūdīšana, atbalstīšana, līdzdalība un mēģinājums
Kūdīšana, atbalstīšana, līdzdalība un mēģinājums
1.  Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka 5pantā minētās darbības vai bezdarbības kūdīšana vai atbalstīšana un līdzdalība tajā ir muitas noteikumu pārkāpums.
1.  Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka 8.b. panta 2punktā minētās darbības vai bezdarbības kūdīšana vai atbalstīšana un līdzdalība tajā ir muitas noteikumu pārkāpums.
2.  Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka 5. panta b) un c) apakšpunktā minētās darbības vai bezdarbības mēģinājums ir muitas noteikumu pārkāpums.
2.  Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka 3. panta qi) un qj) apakšpunktā minētās darbības vai bezdarbības mēģinājums ir muitas noteikumu pārkāpums.
Grozījums Nr. 23
Direktīvas priekšlikums
7. pants
7. pants
7. pants
Muitas dienestu kļūda
Muitas dienestu kļūda
Darbības vai bezdarbība, kas minēta 3.6. pantā, nav muitas noteikumu pārkāpumi, ja tie notiek muitas dienestu kļūdas dēļ.
Darbības vai bezdarbība, kas minēta 3. un 6. pantā, saskaņā ar kodeksa 119. pantu nav muitas noteikumu pārkāpumi, ja tie notiek muitas dienestu kļūdas dēļ, un muitas dienesti ir atbildīgi gadījumā, ja šīs kļūdas nodara kaitējumu.
Grozījums Nr. 24
Direktīvas priekšlikums
8. pants – 1. punkts – ievaddaļa
1.  Dalībvalstis nodrošina, ka juridiskas personas var saukt pie atbildības par muitas noteikumu pārkāpumiem, ja tos juridiskās personas labā ir izdarījusi jebkura persona, kura rīkojusies individuāli vai kā dalībnieks juridiskas personas struktūrā un kura bijusi vadošā pozīcijā juridiskajā personā, pamatojoties uz:
1.  Dalībvalstis nodrošina, ka juridiskas personas var saukt pie atbildības par muitas noteikumu, kas minēti 3.un 6. pantā, pārkāpumiem, ja tos juridiskās personas labā ir izdarījusi jebkura persona, kura rīkojusies individuāli vai kā dalībnieks juridiskas personas struktūrā un kura bijusi vadošā pozīcijā juridiskajā personā, pamatojoties uz:
Grozījums Nr. 25
Direktīvas priekšlikums
8. pants – 2. punkts
2.  Dalībvalstis arī nodrošina, ka juridiskas personas var saukt pie atbildības, ja 1. punktā minētās personas uzraudzības vai kontroles trūkuma dēļ ir bijis iespējams izdarīt tādu muitas noteikumu pārkāpumu šīs juridiskās personas labā, ko ir pieļāvusi persona, kas ir 1. punktā minētās personas pakļautībā.
(Neattiecas uz tekstu latviešu valodā.)
Grozījums Nr. 26
Direktīvas priekšlikums
8. pants – 3.a punkts (jauns)
3.a  Šīs direktīvas nolūkos „juridiska persona” ir jebkāda struktūra, kurai saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem ir piešķirts juridiskas personas statuss, izņemot valstis vai publiskās struktūras, kuras īsteno valsts iestāžu pilnvaras, un publiskās starptautiskās organizācijas.
Grozījums Nr. 27
Direktīvas priekšlikums
8.a pants (jauns)
8.a pants
Vērā ņemamie faktori, lai novērtētu, vai pārkāpums ir nenozīmīgs
1.  Dalībvalstis nodrošina, ka jau pašā procesa sākumā, t. i., lemjot, vai ir izdarīts muitas noteikumu pārkāpums, kompetentās iestādes nosakot, vai pārkāpums saskaņā ar 3. pantu ir nenozīmīgs, ņem vērā visus attiecīgos piemērojamos apstākļus, tostarp ka:
(a)  pārkāpums ir izdarīts nolaidības dēļ;
(b)  attiecīgajām precēm nav piemērojami kodeksa 134. panta 1. punkta otrajā teikumā un 267. panta 3. punkta e) apakšpunktā minētie aizliegumi vai ierobežojumi;
(c)  pārkāpumam ir maza ietekme uz maksājamo muitas nodokļu apmēru vai tas vispār to neietekmē;
(d)  par pārkāpumu atbildīgā persona patiesi sadarbojas ar kompetento iestādi lietas izskatīšanas laikā;
(e)  par pārkāpumu atbildīgā persona brīvprātīgi atzīstas pārkāpuma izdarīšanā laikā, kad par attiecīgo pārkāpumu vēl netiek veikta nekāda veida izmeklēšana, par ko persona, kura ir atbildīga par minēto pārkāpumu, būtu informēta;
(f)  par pārkāpumu atbildīgā persona var pierādīt, ka viņš pieliek ievērojamas pūles, lai nodrošinātu atbilstību Savienības tiesību aktiem muitas jomā, apliecinot augstu savas darbības kontroles līmeni, ko, piemēram, nodrošina atbilstības sistēma;
(g)  par pārkāpumu atbildīgā persona ir mazs vai vidējs uzņēmums, kuram nav iepriekšējas pieredzes ar muitu saistītos jautājumos.
2.  Kompetentā iestāde uzskata, ka pārkāpums ir nenozīmīgs tikai tad, ja attiecībā uz konkrēto pārkāpumu nepastāv atbildību pastiprinošs apstāklis, kā tas minēts 8.b pantā.
Grozījums Nr. 28
Direktīvas priekšlikums
8.b pants (jauns)
8.b pants
Vērā ņemamie faktori, lai novērtētu, vai pārkāpums ir smags
1.  Dalībvalstis nodrošina, ka jau pašā procesa sākumā, t. i., nosakot, vai ir izdarīts muitas noteikumu pārkāpums, kompetentās iestādes, lemjot par to, vai pārkāpums saskaņā ar 3. vai 6. pantu ir smags, ņem vērā visus attiecīgos piemērojamos apstākļus, tostarp faktu, ka:
(a)  pārkāpums ir izdarīts ar nodomu;
(b)  pārkāpums tika izdarīts ilgākā laika posmā, kas liecina par nodomu turpināt tā īstenošanu;
(c)  līdzīga vai saistīta pārkāpuma izdarīšana tiek turpināta vai atkārtota, t. i., tas tiek izdarīts vairāk nekā vienu reizi;
(d)  pārkāpumam ir būtiska ietekme uz nesamaksāto ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu summu;
(e)  attiecīgajām precēm ir piemērojami kodeksa 134. panta 1. punkta otrajā teikumā un 267. panta 3. punkta e) apakšpunktā minētie aizliegumi vai ierobežojumi;
(f)  par pārkāpumu atbildīgā persona atsakās sadarboties ar kompetento iestādi vai sadarbojas tikai daļēji;
(g)  par pārkāpumu atbildīgā persona jau iepriekš ir izdarījusi pārkāpumus.
2.  Direktīvas 3. panta f), g), p) qi) un qj) punktā minētie pārkāpumi pēc savas būtības ir nopietni pārkāpumi.
Grozījums Nr. 29
Direktīvas priekšlikums
9. pants
9. pants
9. pants
Sankcijas par muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 3. pantā
Nekriminālas sankcijas par nenozīmīgiem muitas noteikumu pārkāpumiem
nodrošina, ka par muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 3. pantā, šādās robežās tiek uzliktas efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas:
1.   Dalībvalstis nodrošina, ka par muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 3. pantā un kas saskaņā ar 8.a pantu ir uzskatāmi par nenozīmīgiem, līdz ar nesamaksāto nodokļu iekasēšanu šādās robežās tiek uzliktas efektīvas, samērīgas, preventīvas un nekriminālas sankcijas:
(a)  naudas sods no 1 % līdz % no preču vērtības, ja muitas noteikumu pārkāpums attiecas uz konkrētām precēm;
(a)  naudas sods līdz 70 % no nesamaksātajiem nodokļiem, ja muitas noteikumu pārkāpums ir saistīts ar nesamaksātajiem nodokļiem;
(b)  naudas sods no EUR 150 līdz EUR 7 500, ja muitas noteikumu pārkāpums neattiecas uz konkrētām precēm.
(b)  naudas sods līdz EUR 7500, ja muitas noteikumu pārkāpums nav saistīts ar nesamaksātajiem nodokļiem.
2.  Dalībvalstis nodrošina, ka, nosakot sankciju līmeni atbilstīgi šā panta 1. punktā noteiktajām robežvērtībām, ņem vērā visus 8.a pantā minētos attiecīgos apstākļus.
Grozījums Nr. 30
Direktīvas priekšlikums
10. pants
10. pants
svītrots
Sankcijas par muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 4. pantā
Dalībvalstis nodrošina, ka par muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 4. pantā, šādās robežās tiek uzliktas efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas:
(a)  naudas sods līdz 15 % no preču vērtības, ja muitas noteikumu pārkāpums attiecas uz konkrētām precēm;
(b)  naudas sods līdz EUR 22 500, ja muitas noteikumu pārkāpums neattiecas uz konkrētām precēm.
Grozījums Nr. 31
Direktīvas priekšlikums
11. pants
11. pants
11. pants
Sankcijas par muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 5. un 6. pantā
Nekriminālas sankcijas par smagiem muitas noteikumu pārkāpumiem
Dalībvalstis nodrošina, ka par muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 5. un 6. pantā, šādās robežās tiek uzliktas efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas:
1.   Dalībvalstis nodrošina, ka par muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 3. un 6. pantā un kas saskaņā ar 8.b pantu ir uzskatāmi par smagiem, līdz ar nesamaksāto nodokļu iekasēšanu šādās robežās tiek uzliktas efektīvas, samērīgas, preventīvas un nekriminālas sankcijas:
(a)  naudas sods līdz 30 % no preču vērtības, ja muitas noteikumu pārkāpums attiecas uz konkrētām precēm;
(a)  naudas sods no 70 % līdz 140 % no nesamaksātajiem nodokļiem, ja muitas noteikumu pārkāpums ir saistīts ar nesamaksātajiem nodokļiem;
(aa)  naudas sods no 15% līdz 30 % no preču vērtības, ja muitas noteikumu pārkāpums ir saistīts nevis ar nesamaksātajiem nodokļiem, bet preču vērtību;
(b)  naudas sods līdz EUR 45 000, ja muitas noteikumu pārkāpums neattiecas uz konkrētām precēm.
(b)  naudas sods no EUR 7500 līdz EUR 45 000 , ja muitas noteikumu pārkāpums nav saistīts ne ar nesamaksātajiem nodokļiem, ne ar preču vērtību.
2.  Dalībvalstis nodrošina, ka, nosakot sankciju līmeni atbilstīgi šā panta 1. punktā noteiktajām robežvērtībām, ņem vērā visus 8.a pantā minētos attiecīgos apstākļus, kas minēti 8.a pantā un 8.b panta 1. punktā.
Grozījums Nr. 32
Direktīvas priekšlikums
11.a pants (jauns)
11.a pants
Citas nekriminālas sankcijas par smagiem pārkāpumiem
1.  Gadījumos, kad ir izdarīts smags pārkāpums, papildus sankcijām, kas noteiktas 11. pantā, un saskaņā ar kodeksu dalībvalstis var piemērot šādas ar naudas sodu nesaistītas sankcijas:
(a)  preču neatgriezeniska vai pagaidu konfiskācija;
(b)  jau piešķirtās atļaujas apturēšana.
2.  Saskaņā ar kodeksu dalībvalstis nodrošina, ka tiek atsaukts lēmums par atzītā uzņēmēja statusa piešķiršanu gadījumā, ja ir izdarīts smags vai atkārtots muitas noteikumu pārkāpums.
Grozījums Nr. 33
Direktīvas priekšlikums
11.b pants (jauns)
11.b pants
Pārskatīšana
1.  Piecus gadus pēc … [direktīvas spēkā stāšanās diena] Komisija kopā ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm pārskata saskaņā ar 9. un 11. pantu piemērojamo naudas sodu apmērus. Pārskatīšanas procedūras mērķis ir vienādot muitas savienībā piemēroto naudas sodu apmērus, lai tādā veidā saskaņotu to piemērošanu.
2.  Komisija katru gadu publicē informāciju par sankcijām, ko dalībvalstis nosaka par pārkāpumiem muitas jomā, kuri minēti 3. un 6. pantā.
3.  Dalībvalstis nodrošina muitas tiesību aktu ievērošanu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 952/2013 5. panta 2. punkta un Regulas (ES) Nr. 978/2012 nozīmē1.
_______________
1 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 978/2012 (2012. gada 25. oktobris) par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 732/2008 (OV L 303, 31.10.2012., 1. lpp.).
Grozījums Nr. 34
Direktīvas priekšlikums
11.c pants (jauns)
11.c pants
Izlīgums
Dalībvalstis nodrošina, ka ir iespēja panākt strīdu izšķiršanu, izmantojot procedūru, kas ļauj kompetentajām iestādēm panākt vienošanos ar personu, kura ir atbildīga par pārkāpumu, lai atrisinātu jautājumu par muitas noteikumu pārkāpumu kā alternatīvu tiesvedības ierosināšanai vai īstenošanai, ja šī persona piekrīt atteikties no kriminālvajāšanas apmaiņā pret tūlītēji izpildāmu sankciju.
Tomēr, ja ir uzsākta tiesvedība, kompetentās iestādes drīkst izmantot strīdu izšķiršanu tikai ar tiesu iestādes piekrišanu.
Komisija sniedz norādījumus par strīdu izšķiršanas procedūrām, lai nodrošinātu, ka personai, kura ir atbildīga par pārkāpumu, tiek dota iespēja atrisināt šo jautājumu pārskatāmi un atbilstīgi vienlīdzīgas attieksmes principam un ka katrā panāktajā vienošanā ir iekļauts noteikums par šīs procedūras rezultāta publicēšanu.
Grozījums Nr. 35
Direktīvas priekšlikums
12. pants
12. pants
svītrots
Efektīva sankciju piemērošana un kompetento dienestu sankciju noteikšanas pilnvaru īstenošana
Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes, nosakot sankciju veidu un pakāpi par muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 3.–6. pantā, ņem vērā visus attiecīgos apstākļus, tostarp attiecīgā gadījumā:
(a)  pārkāpuma smagumu un ilgumu;
(b)  faktu, ka persona, kas ir atbildīga par pārkāpumu, ir atzīts uzņēmējs;
(c)  nesamaksātā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu;
(d)  faktu, ka uz saistītajām precēm attiecas aizliegumi vai ierobežojumi saskaņā ar kodeksa 134. panta 1. punkta otro teikumu un kodeksa 267. panta 3. punkta e) apakšpunktu vai ka tās rada sabiedrības drošības apdraudējumu;
(e)  par pārkāpumu atbildīgās personas sadarbības līmeni ar kompetento iestādi;
(f)  par pārkāpumu atbildīgās personas iepriekšējos pārkāpumus.
Grozījums Nr. 36
Direktīvas priekšlikums
12.a pants (jauns)
12.a pants
Atbilstība
Dalībvalstis nodrošina, ka ieinteresētajām personām ir ērti pieejamas, saprotamas un atjauninātas pamatnostādnes un publikācijas par to, kā panākt atbilstību Savienības tiesību aktiem muitas jomā un arī turpmāk tos ievērot.
Grozījums Nr. 37
Direktīvas priekšlikums
13. pants
13. pants
Ierobežojumi
13. pants
Ierobežojumi
1.  Dalībvalstis nodrošina, ka procesu noilguma termiņš attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 3.6. pantā, ir četri gadi, un ka tas sākas no dienas, kad izdarīts muitas noteikumu pārkāpums.
1.  Dalībvalstis nodrošina, ka procesu sākšanas noilguma termiņš attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem, kas minēti 3. un 6. pantā, ir trīs gadi, un ka tas sākas no dienas, kad izdarīts muitas noteikumu pārkāpums.
2.  Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumā, ja muitas noteikumu pārkāpums turpinās vai izdarīts atkārtoti, noilguma termiņš sākas no dienas, kurā darbība vai bezdarbība, kas ir muitas noteikumu pārkāpums, ir izbeigta.
2.  Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumā, ja muitas noteikumu pārkāpums turpinās vai izdarīts atkārtoti, noilguma termiņš sākas no dienas, kurā darbība vai bezdarbība, kas ir muitas noteikumu pārkāpums, ir izbeigta.
3.  Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņu pārtrauc ar jebkādu kompetentās iestādes izmeklēšanas vai tiesvedības darbību, kas paziņota attiecīgajai personai, attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumu. Noilguma termiņš sākas no dienas, kad notiek pārtraukuma darbība.
3.  Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņu pārtrauc ar izmeklēšanas vai tiesvedības darbību attiecībā uz to pašu muitas noteikumu pārkāpumu vai ar darbību, ko veic par šo pārkāpumu atbildīgā persona. Noilguma termiņš turpinās dienā, kad tiek pabeigta pārtraukuma darbība.
4.  Dalībvalstis nodrošina, ka jebkādu procesu sākšana vai turpināšana attiecībā uz 3.–6. pantā minētajiem muitas noteikumu pārkāpumiem ir liegta, ja ir beidzies astoņu gadu termiņš, sākot no dienas, kas minēta 1. vai 2. punktā.
4.  Dalībvalstis, neskarot 14. panta 2. punktu, nodrošina, ka visiem procesiem saistībā ar 3. vai 6. pantā minētajiem muitas noteikumu pārkāpumiem ir noteikts laika ierobežojums, neatkarīgo no jebkāda šā panta 3. punktā minētā jebkādas noilguma termiņa pārtraukšanas, ja ir beidzies astoņu gadu termiņš, sākot no dienas, kas minēta šā panta 1. vai 2. punktā.
5.  Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņš tāda lēmuma izpildei, ar ko uzliek sankciju, ir trīs gadi. Šis termiņš sākas no dienas, kad minētais lēmums stājies likumīgā spēkā.
5.  Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņš tāda lēmuma izpildei, ar ko uzliek sankciju, ir trīs gadi. Šis termiņš sākas no dienas, kad minētais lēmums stājies likumīgā spēkā.
6.  Dalībvalstis paredz gadījumus, kuros 1., 4. un 5. punktā minētie noilguma termiņi tiek atlikti.
6.  Dalībvalstis paredz gadījumus, kuros 1., 4. un 5. punktā minētie noilguma termiņi tiek atlikti.
Grozījums Nr. 38
Direktīvas priekšlikums
16. pants – 1. punkts
Dalībvalstis sadarbojas un apmainās ar visu informāciju, kas vajadzīga procesos attiecībā uz darbību vai bezdarbību, kas ir muitas noteikumu pārkāpums, kas minēts 3.6. pantā, jo īpaši gadījumā, ja vairāk nekā viena dalībvalsts ir sākusi procesus pret to pašu personu saistībā ar tiem pašiem faktiem.
Dalībvalstis sadarbojas un apmainās ar visu informāciju, kas vajadzīga procesos attiecībā uz darbību vai bezdarbību, kas ir muitas noteikumu pārkāpums, kas minēts 3. un 6. pantā, jo īpaši gadījumos, kad vairāk nekā viena dalībvalsts ir sākusi procesus pret to pašu personu saistībā ar tiem pašiem faktiem. Dalībvalstu sadarbības mērķis ir uzlabot muitā veikto preču pārbaužu efektivitāti un saskaņot Savienībā piemērotās procedūru.
Grozījums Nr. 39
Direktīvas priekšlikums
16. pants – 1.a punkts (jauns)
Komisija uzrauga sadarbību starp dalībvalstīm, lai izveidotu galvenos darbības rādītājus, kas attiecas uz muitas pārbaudēm un sankcijām, paraugprakses izplatīšanu un muitas darbinieku apmācības koordināciju.
Grozījums Nr. 40
Direktīvas priekšlikums
17. pants
17. pants
17. pants
Aizturēšana
Aizturēšana
Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentajiem dienestiem ir iespēja uz laiku aizturēt jebkādas preces, transportlīdzekļus vai jebkādus citus līdzekļus, ko izmanto 3.6. pantā minēto muitas noteikumu pārkāpumu izdarīšanai.
Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentajiem dienestiem ir iespēja uz laiku aizturēt jebkādas preces, transportlīdzekļus vai jebkādus citus līdzekļus, ko izmanto 3. un 6. pantā minēto muitas noteikumu pārkāpumu izdarīšanai. Ja pēc sankcijas piemērošanas dalībvalsts neatgriezeniski konfiscē šādas preces, tā var šīs preces pēc vajadzības iznīcināt, atkārtoti izmantot vai pārstrādāt.
Grozījums Nr. 41
Direktīvas priekšlikums
18. pants – 1.a punkts (jauns)
Komisija līdz 2017. gada 31. decembrim iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par to, kā tiek izpildīti citi Savienības tiesību aktu muitas jomā elementi, piemēram, uzraudzība, kontrole un izmeklēšana, vajadzības gadījumā šim ziņojumam pievienojot tiesību akta priekšlikumu, lai papildinātu šo direktīvu.
Grozījums Nr. 42
Direktīvas priekšlikums
18.a pants (jauns)
18.a pants
Dalībvalstu ziņojumu sniegšana
Dalībvalstis nosūta Komisijai statistiku par pārkāpumiem un informāciju par sankcijām, kas tikušas piemērotas par šiem pārkāpumiem, lai Komisija varētu novērtēt šīs direktīvas piemērošanu. Tādējādi šī informācija tiks sniegta katru gadu pēc tam, kad šī direktīva būs stājusies spēkā. Komisija šos datus var izmantot, pārskatot šo direktīvu, lai labāk tuvinātu valstu sankciju sistēmas.

(1) Jautājumu nodeva atpakaļ atbildīgajai komitejai atkārtotai izskatīšanai saskaņā ar Reglamenta 61. panta otrā punkta otro daļu (A8-0239/2016).


Budžeta grozījuma Nr. 3/2016 projekts — iestāžu drošība
PDF 394kWORD 48k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcija par Padomes nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības 2016. finanšu gada budžeta grozījuma Nr. 3/2016 projektu — iestāžu drošība (12600/2016 – C8-0409/2016 – 2016/2121(BUD))
P8_TA(2016)0401A8-0295/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 314. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu(1) un jo īpaši tās 41. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības 2016. finanšu gada vispārējo budžetu, ko galīgajā variantā pieņēma 2015. gada 25. novembrī(2),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(4),

–  ņemot vērā budžeta grozījuma Nr. 3/2016 projektu, ko Komisija pieņēma 2016. gada 30. jūnijā (COM(2016)0310),

–  ņemot vērā nostāju attiecībā uz budžeta grozījuma Nr. 3/2016 projektu, ko Padome pieņēma 2016. gada 11. oktobrī un nosūtīja Eiropas Parlamentam tajā pašā dienā (12600/2016 – C8-0409/2016),

–  ņemot vērā Parlamenta priekšsēdētāja 2016. gada 7. jūnija vēstuli Komisijas priekšsēdētājam, jo īpaši tās 3. punktu;

–  ņemot vērā paziņojumu par Iestāžu nolīguma 27. punkta piemērošanu, kas ir daļa no kopīgajiem secinājumiem, kuri 2015. gada 14. novembrī tika pieņemti samierināšanas procesā attiecībā uz 2016. gada budžetu;

–  ņemot vērā Reglamenta 88. un 91. pantu;

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A8-0295/2016),

A.  tā kā neseno teroristu uzbrukumu dēļ Savienības iestādes pārskatīja drošības vajadzības un atzina nepieciešamību pēc papildu līdzekļiem jau 2016. gadā;

B.  tā kā budžeta grozījuma Nr. 3/2016 projektā attiecīgi ir ierosināts par EUR 15,8 miljoniem palielināt drošības budžetu Eiropas skolām, Eiropas Parlamentam, Eiropas Komisijai, Tiesai, Eiropas Revīzijas palātai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai un Eiropas Ārējās darbības dienestam;

C.  tā kā budžeta grozījuma Nr. 3/2016 projekts jo īpaši paredz izveidot vēl 35 papildu pastāvīgās štata vietas, lai Eiropas Parlamentā pieņemtu darbā papildu drošības darbiniekus; tā kā šīs štata vietas būtu jāsaglabā 2017. budžetā un tām nebūtu jāpiemēro 5 % darbinieku skaita samazinājuma mērķis, jo šīs štata vietas ir saistītas ar jaunu darbību; tā kā Parlaments pilnībā ievēro kopīgajiem secinājumiem par 2016. gada budžetu pievienoto paziņojumu par 5 % darbinieku skaita samazinājumu,

1.  pieņem zināšanai Komisijas iesniegto budžeta grozījuma Nr. 3/2016 projektu;

2.  apstiprina Padomes nostāju attiecībā uz budžeta grozījuma Nr. 3/2016 projektu;

3.  uzdod priekšsēdētājam paziņot, ka budžeta grozījums Nr. 3/2016 ir pieņemts galīgajā variantā, kā arī nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

4.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Revīzijas palātai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.
(2) OV L 48, 24.2.2016.
(3) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(4) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.


ES stratēģija attiecībā uz Irānu pēc vienošanās panākšanas kodolenerģijas jomā
PDF 535kWORD 65k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcija par ES stratēģiju attiecībā uz Irānu pēc vienošanās panākšanas kodolenerģijas jomā (2015/2274(INI))
P8_TA(2016)0402A8-0286/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) Federikas Mogerīni un Irānas ārlietu ministra Mohammad Javad Zarif 2016. gada 16. aprīlī Teherānā sniegtos kopīgos paziņojumus,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes 2015. gada 20. jūlija Rezolūciju 2231 (2015),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 20. jūlija secinājumus par vienošanos attiecībā uz Irānas kodolprogrammu,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Irānu, jo īpaši 2011. gada 10. marta rezolūciju par ES nostāju attiecībā uz Irānu(1), 2012. gada 14. jūnija rezolūciju par mazākumtautību stāvokli Irānā(2), 2011. gada 17. novembra rezolūciju par Irānu — pēdējā laikā notikušajiem cilvēktiesību pārkāpumiem(3) un 2014. gada 3. aprīļa rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Irānu(4),

–  ņemot vērā ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju; ņemot vērā ES ikgadējos ziņojumus par cilvēktiesībām,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par ES ikgadējiem ziņojumiem par cilvēktiesībām,

–  ņemot vērā 2015. gada 8. oktobra rezolūciju par nāvessodu(5),

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta cilvēktiesību jautājumos Irānas Islāma Republikā 2016. gada 10. marta ziņojumu un nesenos 2016. gada 20. maija un 8. jūnija paziņojumus, kuros viņš pauda bažas par cilvēktiesību aizstāvju ieslodzīšanu, kā arī neseno naida kurināšanas vilni pret bahājiešu kopienu, kā arī ANO ģenerālsekretāra 2016. gada 3. marta ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Irānas Islāma Republikā,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2015. gada 17. decembrī pieņemto Rezolūciju 70/173 „Cilvēktiesību stāvoklis Irānas Islāma Republikā” (A/RES/70/173),

–  ņemot vērā PV/AP Federikas Mogerīni 2015. gada 14. oktobra paziņojumu par nāvessoda izpildi nepilngadīgai likumpārkāpējai Irānā un 2016. gada 20. maija paziņojumu par Irānas cilvēktiesību aizstāves Narges Mohammadi notiesāšanu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu (A8-0286/2016),

A.  tā kā pēc vienošanās ar Irānu kodolenerģijas jomā un pēc iekšējām politiskajām norisēm Irānā pašreiz ir radusies iespēja valstī īstenot reformas un uzlabot tās attiecības ar Eiropas Savienību,

ES un Irānas attiecības

Politiskais dialogs

1.  uzskata, ka Kopīgais visaptverošais rīcības plāns (JCPOA), kas pazīstams arī kā vienošanās ar Irānu kodolenerģijas jomā, bija ievērojams daudzpusējās diplomātijas un jo īpaši Eiropas diplomātijas sasniegums, kam būtu ne tikai jāsniedz iespēja būtiski uzlabot ES un Irānas attiecības, bet arī jāpalīdz veicināt stabilitāti visā reģionā; uzskata, ka tagad visas puses ir atbildīgas par šā plāna stingru un pilnīgu īstenošanu; atzinīgi vērtē Apvienotās komisijas izveidi, kuras sastāvā ir Irānas un E3/ES+3 (Ķīna, Francija, Vācija, Krievijas Federācija, Apvienotā Karaliste un Amerikas Savienotās Valstis, kā arī PV/AP) pārstāvji; pilnībā atbalsta Eiropas Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos, kura veic saskaņā ar JCPOA izveidotās Apvienotās komisijas koordinatores pienākumus, un uzskata, ka stingra un pilnīga JCPOA īstenošana joprojām ir ārkārtīgi svarīga;

2.  atzinīgi vērtē PV/AP Federikas Mogerīni un septiņu Eiropas komisāru 2016. gada 16. aprīļa vizīti Irānā kā nozīmīgu pavērsiena punktu virzībā uz vērienīgas ES un Irānas divpusējo attiecību darba programmas izveidi abpusēju interešu jomās; norāda, ka vairāki Komisijas paziņojumi un Irānu apmeklējušās ES delegācijas (pēdējās šādas delegācijas sastāvā bija priekšsēdētāja vietniece/ augstā pārstāve un septiņi komisāri) ir koncentrējušies uz tirdzniecības un ekonomiskajām saitēm;

3.  atgādina, ka Padomes lēmums saskaņā ar Kopīgajā visaptverošajā rīcības plānā paredzēto saistību īstenošanu atcelt visas ar kodolmateriāliem saistītās sankcijas pret Irānas Islāma Republiku ļauj atjaunot attiecības ar Irānu un radīs iespējas un ieguvumus abām pusēm, sniedzot iespēju no jauna atvērt Irānas tirgu Eiropas uzņēmumiem; atgādina, ka Irānā ir liels iedzīvotāju skaits un salīdzinoši labi izglītota un jauna sabiedrība, Irānas IKP struktūra ir viena no reģionā visvairāk diversificētajām, šai valstij ir vajadzīgas investīcijas un tā ir potenciāls noieta tirgus kvalitatīvām Eiropas precēm;

4.  atzinīgi vērtē atklātību attiecībās ar Irānu; norāda, ka ES un Irānas attiecībām būtu jāattīstās līdztekus vienošanās par Irānas kodolprogrammu/JCPOA īstenošanu; atgādina, ka minētā vienošanās paredz to, ka gadījumā, ja Irāna to neīstenos, var tikt atjaunotas sankcijas; mudina atjaunot attiecības starp ES un tās dalībvalstīm un Irānu, abām pusēm cieši sadarbojoties, lai risinātu divpusējus un daudzpusējus jautājumus nolūkā nodrošināt reģionā lielāku stabilitāti un efektīvi īstenot vienošanos kodolenerģijas jomā; uzskata, ka ES un Irānas attiecības ir jāattīsta ar daudzpusēju dialogu, kas paredz politiskus, diplomātiskus, ekonomiskus, akadēmiskus, tehniskus un tiešus personiskus kontaktus, tostarp iesaistot pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, NVO un cilvēktiesību aizstāvjus; atbalsta ES un Irānas attiecību sākšanu abpusēja labuma panākšanai, balstoties uz kopēju interešu un atšķirību reālistisku novērtējumu, lai sekmētu pakāpenisku sadarbības paplašināšanu uzticību veicinošā atmosfērā primāri Irānas un ES iedzīvotāju interesēs; šajā sakarībā atbalsta Eiropas Savienības apņemšanos atjaunot sadarbību ar Irānu, pamatojoties uz dialogu ar šādiem pamatprincipiem: visaptveroša darbības joma, sadarbība jomās, kurās Irānai un ES ir abpusējas intereses, analītiskums, atklātība un patiesums jomās, kurās Irāna un ES nav vienisprātis, taču cenšas panākt vienotu kopsaucēju, un kopumā konstruktīva attieksme un īstenošana;

5.  atzinīgi vērtē Eiropas Ārējās darbības dienestā (EĀDD) veiktās izmaiņas, lai ņemtu vērā JCPOA rezultātus, jo īpaši Irānas darba grupas izveidi EĀDD ar mērķi koordinēt dažādos darbības virzienus visos ar Irānu saistītajos jautājumos; atzinīgi vērtē EĀDD veikumu ES delegācijas Teherānā izveidošanai saskaņā ar iepriekšējās EP rezolūcijās paustajiem aicinājumiem, jo tas sniegs ES iespēju sadarboties ar Irānas iestādēm, lai šajā valstī uzlabotu sabiedrības zināšanas par pašu ES, novērstu pārpratumus un veidotu augošu sadarbību starp ES un Irānu; šajā sakarībā uzsver, ka tirdzniecība un investīcijas ir ES kompetences jomas un ES delegācijas Teherānā izveide atvieglotu ES un Irānas sadarbību tirdzniecības, izglītības, kultūras, cilvēktiesību un vides ilgtspējības jomā, sniedzot ievērojamu ieguldījumu abu pušu cerību attaisnošanā; uzsver, ka Euronews pārraidēm persiešu valodā nākotnē vajadzētu būt arī svarīgam plašsaziņas līdzekļu tiltam starp Eiropas Savienību un persiešu valodā runājošo auditoriju;

6.  atgādina, ka ES un Irāna ir nolēmušas risināt kopīgu interešu jautājumus konstruktīvā veidā; aicina ES stratēģiju par sadarbības atjaunošanu ar Irānu sākotnēji balstīt uz uzticības stiprināšanas pasākumiem tehniskās jomās, kas radītu pozitīvus ES un Irānas sadarbības precedentus un varētu radīt augsni dziļākai ilgtermiņa sadarbībai;

7.  uzstāj, ka ir svarīgi attīstīt ES un Irānas attiecību parlamentāro dimensiju kā daļu no savstarpējas uzticības atjaunošanas stratēģijas; šajā sakarībā atkārtoti pauž atbalstu Parlamenta un Medžlisa apspriestajam priekšlikumam rīkot starpparlamentāru dialogu par terorisma apkarošanu, atzīstot kopējās problēmas, ko rada radikalizācija Irānā, Tuvajos Austrumos un arī Eiropas Savienībā; atzinīgi vērtē ES un Irānas atjaunoto politisko dialogu, tostarp par cilvēktiesībām; mudina nākotnē cilvēktiesību dialogā iesaistīt tiesu iestāžu sistēmas, drošības spēku un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus; atzīst — kaut gan abās pusēs valda aizdomas un neuzticēšanās, starp daudzām dalībvalstīm un Irānu pastāv arī senas vēsturiskas saites un Irāna ir apņēmusies attīstīt labas attiecības ar ES, kas rada potenciālu izveidot attiecības, kas balstītos uz savstarpēju uzticību un cieņu; atzīst, ka Irānas iekšpolitika ir sarežģīta, un atkārto, ka ES nevēlas traucēt ne šai, ne citai valstij izdarīt savas iekšpolitikas izvēles, bet vēlas sadarbību, kuras pamatā ir abpusēja starptautisko standartu un principu ievērošana; uzskata, ka pilnīgu attiecību normalizēšanu var panākt tikai vienlaikus ar nepārtrauktu Kopīgā visaptverošā rīcības plāna (JCPOA) īstenošanu, iesaistoties regulārā un noturīgā dialogā, un ka steidzami ir jāpiešķir prioritāte ES un Irānas attiecību vēriena palielināšanai, iekļaujot jomas, par kurām šajā sakarībā ir panākta kopēja vienošanās; tomēr uzskata, ka galīgajam mērķim ir jābūt Irānas un ES partnerības izveidei;

8.  atkārtoti pauž Eiropas Savienības stingro, principiālo un seno nostāju pret nāvessodu jebkurā gadījumā un jebkādos apstākļos un vēlreiz uzsver, ka nāvessoda atcelšana ir būtisks ES cilvēktiesību politikas un ārpolitikas mērķis; joprojām asi kritizē biežo nāvessoda izmantošanu Irānā; uzskata, ka nāvessoda piemērošanas ierobežošana ir būtisks politiskā dialoga mērķis; aicina nekavējoties piemērot moratoriju nāvessoda izpildei Irānā; konstatē, ka lielākā daļa nāvessodu tiek izpildīti par noziegumiem, kas saistīti ar narkotikām; apzinās problēmas, kādas ir jāpārvar Irānai kā vienai no pasaules galvenajām narkotiku kontrabandas tranzītvalstīm, ņemot vērā, ka 86 % no visā pasaulē veiktajiem opija konfiskācijas gadījumiem notiek tās teritorijā; tomēr uzskata, ka iesaistīšanās ar nāvessodu saistītos problēmjautājumos, piemēram, attiecībā uz nāvessoda izmantošanu ar narkotikām saistītu likumpārkāpumu gadījumā un tā piemērošanu personām, kas ir jaunākas par 18 gadiem, kas abos gadījumos ir pašas Irānas brīvprātīgi apstiprinātu cilvēktiesību un humanitāro tiesību aktos paredzētu starptautisko saistību pārkāpums, varētu radīt kopīgu darba programmu, lai pievērstos šim jautājumam; aicina Irānas parlamenta deputātus kā pirmo soli veikt 2013. gada Kriminālkodeksa 91. panta pārskatīšanu, lai atceltu nāvessoda piemērošanu personām, kas ir jaunākas par 18 gadiem; konstatē, ka Irānas parlamentā ir iesniegts likumprojekts, kurš apstiprināšanas gadījumā samazinātu sodu par nevardarbīgiem ar narkotikām saistītiem noziegumiem no nāvessoda līdz mūža ieslodzījumam; norāda, ka minētā likumprojekta apstiprināšana varētu ievērojami samazināt izpildīto nāvessodu skaitu Irānā;

9.  uzsver, ka nāvessodu atcelšana par noziegumiem, kas saistīti ar narkotikām, ievērojami samazinātu izpildīto nāvessodu skaitu (saskaņā ar Irānas aplēsēm — līdz pat par 80 %); aicina ES un Irānu sadarboties nelegālas narkotiku tirdzniecības apkarošanā, kas ir viens veids, kā risināt nāvessodu izpildes jautājumu šajā valstī, vienlaikus ievērojot cilvēktiesību normas; aicina Komisiju nodrošināt Irānai tehnisko palīdzību un palīdzēt veidot administratīvo spēju ar mērķi stiprināt tiesiskumu, tostarp veicinot tiesu iestāžu sistēmas reformas, lai uzlabotu pārskatatbildību, kā arī ieslodzījuma un nāvessoda alternatīvas; aicina Komisiju nodrošināt, lai Irānai sniegtā tehniskā vai cita veida palīdzība netiktu izmantota cilvēktiesību pārkāpumu veikšanai;

Tirdzniecība un ekonomiskie jautājumi

10.  ņem vērā Irānas paziņoto mērķi panākt ikgadēju izaugsmes līmeni 8 % apmērā; uzskata, ka Eiropas investīcijām ir būtiska nozīme, lai Irāna šo mērķi sasniegtu; uzsver, ka Eiropas Savienība neiestājas pret atļautiem darījumiem ar Irānu un nekavēs starptautisko uzņēmumu vai finanšu iestāžu sadarbību ar Irānu tiktāl, ja tās ievēros visus spēkā esošos tiesību aktus; uzsver — lai Irāna realizētu savu ekonomisko potenciālu, tai būs jāveic pasākumi tādas pārredzamas ekonomiskās vides radīšanai, kura sekmētu starptautiskās investīcijas, un būs jāpieņem visu līmeņu korupcijas apkarošanas pasākumi, īpaši saistībā ar Finanšu darījumu darba grupas (FATF) ieteikumu izpildi, risinot tādus jautājumus kā teroristu organizāciju finansēšanas plūsmu apturēšana; aicina ES pilnībā atbalstīt Irānas centienus šajā procesā, īpaši sniedzot atbalstu darbam ar mērķi starp ES un Irānu noslēgt divpusēju investīciju nolīgumu;

11.  uzsver, ka tirdzniecība un atjaunota piekļuve globālajai uz noteikumiem balstītai tirdzniecības sistēmai var būt veids, kā pārtraukt Irānas izolāciju, un tirdzniecība var būt nozīmīgs instruments, kā stiprināt politisko dialogu un stimulēt šā reģiona valstu sadarbību ar mērķi palielināt reģionālo attīstību, nodarbinātību un stabilitāti plašākā reģionā;

12.  norāda, ka Irāna ir otrā lielākā tautsaimniecība Tuvajos Austrumos un tās aplēstais nominālais IKP 2015. gadā sasniedza USD 397 miljardus; turklāt norāda, ka starp ES un Irānu veiktās tirdzniecības apjoms pašreiz sasniedz aptuveni USD 8 miljardus un nākamajos divos gados paredzama tās četrkāršošanās; atgādina, ka ES bija Irānas galvenā tirdzniecības partnere, un uzskata, ka ES mērķim vajadzētu būt šīs pozīcijas atgūšanai; atbalsta ES un Irānas tirdzniecības attiecību paplašināšanu un aicina ES veidot komerciālo, finansiālo un ekonomisko sadarbību ar Irānu, lai uzlabotu Irānas iedzīvotāju dzīves apstākļus un nodarbinātības līmeni, kā arī sekmētu reģionālo attīstību; uzskata, ka tirdzniecības un investīciju paplašināšana ar Irānu var ilgtermiņā veicināt mieru un stabilitāti plašākā reģionā, ja ES meklētu reģionālo investīciju shēmu iespējas, piemēram, saistībā ar enerģētiku un transporta savienojamību;

13.  uzskata — neraugoties uz daudzu līgumu parakstīšanu ar Eiropas uzņēmumiem, Irāna nespēj pildīt savas saistības likviditātes trūkuma dēļ, līdz ar to Irānas izolētības mazināšanas process nokļūst apburtajā lokā;

14.  norāda, ka Irāna ir pasaules lielākā tautsaimniecība, kas nav PTO locekle; atbalsta Irānas pieteikumu par pievienošanos PTO; norāda, ka spēkā esošais ES mandāts sarunām par tirdzniecības un sadarbības nolīgumu ar Irānu ir novecojis; aicina Komisiju izskatīt iespējas tirdzniecības un investīciju saišu stiprināšanai, lai tuvinātu Irānu PTO noteikumiem un aizsargātu Eiropas investīcijas; uzsver, ka oficiāls sarunu satvars ļautu Eiropas Savienībai kā lielākajam integrētajam tirgum un ekonomiskajam blokam pilnībā izmantot savu ietekmi un izveidot forumu informācijas apmaiņai un dialogam; aicina ES apsvērt iespēju atsākt Irānas pievienošanās sarunas ar Pasaules Tirdzniecības organizāciju, jo dalība PTO varētu vēl vairāk liberalizēt Irānas ekonomiku, kas veicinātu izaugsmi, integrētu šo valsti globālajā uz noteikumiem balstītajā sistēmā un nodrošinātu mehānismu, kā atbalstīt Irānā nepieciešamās ekonomiskās reformas un likt Irānai ievērot starptautiskās saistības; aicina Komisiju izmantot šīs sarunas kā iespēju aktīvi panākt ar darba ņēmēju pamattiesībām saistītas reformas, kuru pamatā ir SDO galvenās konvencijas; pauž bažas par kavēšanos iecelt priekšsēdētāju PTO darba grupai Irānas pievienošanās jautājumos; prasa, lai Komisija izmantotu visu savu ietekmi šā šķēršļa novēršanai un sāktu Irānas pievienošanās procesu PTO; uzskata, ka pievienošanās procesa noslēgumā Irāna būtu jāsvītro no Finanšu darījumu darba grupas (FATF) publiskā paziņojuma saraksta;

15.  uzskata, ka vārda brīvības trūkums tiešsaistē, sistemātiskā interneta datplūsmas novērošana un uzraudzība, kā arī digitālo brīvību trūkums rada šķērsli tirdzniecībai ar Irānu, kā arī iedzīvotāju tiesību un brīvību pārkāpumu; uzsver atvērtas un drošas interneta vides potenciālu Irānā attiecībā uz digitālo ekonomiku; atkārtoti aicina noteikt efektīvu Eiropas eksporta kontroles režīmu, lai nepieļautu divējāda lietojuma preču un tehnoloģiju neatbilstīgu izmantošanu cilvēktiesību pārkāpumiem un pret ES;

16.  uzsver arī to, ka Irānai svarīgi ir attīstīt ekonomiskās un tirdzniecības attiecības ar reģionālajiem dalībniekiem, pienācīgi ievērojot PTO noteikumus, lai veidotu saskaņotu ekonomikas un tirdzniecības bloku; norāda, ka ES var sniegt savu pieredzi un atbalstu šāda reģionālā dialoga attīstīšanā un veidošanā;

17.  uzskata, ka ES un starptautiskās sabiedrības veiktā ar kodolenerģiju saistīto ekonomisko un finansiālo sankciju atcelšana saskaņā ar JCPOA ir būtisks solis, kas parāda, ka ES ir izpildījusi savas saistības attiecībā pret Irānu, kā arī pierāda vēlmi stiprināt ekonomisko sadarbību ar mērķi gūt savstarpēju ekonomisku labumu; tomēr norāda — lai gan vairums ekonomisko un finansiālo sankciju pašreiz ir atceltas, atsevišķas sankcijas joprojām ir spēkā un kodolenerģijas jomā panāktā vienošanās tās neietekmē; aicina ES iesaistīt ES bāzētus uzņēmumus, lai nodrošinātu to Irānā veikto darbību pilnīgu pārredzamību; aicina likt uzsvaru uz investīciju kvalitāti un kvantitāti, kā arī iniciatīvu, lai novērtētu, vai jaunās investīcijas atbilst ANO Vadošajiem principiem uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām, līdzīgi kā tas tika darīts, kad tika atceltas Mjanmai/Birmai noteiktās sankcijas; norāda, ka korporatīvās sociālās atbildības pamatnostādņu efektīva īstenošana ir ārkārtīgi svarīga, lai nodrošinātu, ka ciešākas tirdzniecības attiecības starp ES un Irānu labvēlīgi ietekmē visu Irānas sabiedrību;

18.  atgādina par juridisko nenoteiktību, ko ASV pamatsankcijas un darījumu veikšana dolāros rada ES uzņēmumiem, kuri vēlas investēt Irānā, un kas negatīvi ietekmē plānoto no JCPOA izrietošo ekonomisko ieguvumu nodrošināšanu Irānas iedzīvotājiem; uzsver, ka šie un citi finanšu jautājumi ir jārisina atbilstīgi FATF ieteikumiem, lai radītu skaidrību un juridisko noteiktību, kas ir vajadzīga, lai ES uzņēmumi varētu darboties Irānā; prasa mainīt tirdzniecības attiecībās ar Irānu īstenoto pieeju; aicina visos darījumos ar Irānu izmantot euro, lai nepieļautu nekādas ASV iestāžu īstenotas sankcijas, ko iepriekš ir pieredzējušas dažas Eiropas bankas; atbalsta ciešu dialogu ar ASV, lai nodrošinātu ES tirdzniecības un investīciju nepārtrauktību Irānā;

19.  vienlaikus uzsver — lai Irāna realizētu savu ekonomisko potenciālu, ir svarīgi veikt pasākumus tādas vides radīšanai, kura sekmētu starptautiskās investīcijas; šajā sakarībā aicina Irānu nodrošināt finanšu nozares pārredzamību un apkarot korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, kā to paredz Finanšu darījumu darba grupas (FATF) ieteikumi; atzinīgi vērtē Irānas valdības Rīcības plānu attiecībā uz FATF ieteikumiem, kā arī tehniskās sanāksmes, kurās 12. jūlijā piedalījās ES un Irānas amatpersonas, lai šajā jomā veiktu vajadzīgās reformas;

20.  atzinīgi vērtē JCPOA jau panāktos pozitīvus rezultātus, piemēram, starp Irānu un ES veiktās tirdzniecības apjoma palielināšanos par 43 % 2016. gada pirmajos sešos mēnešos salīdzinājumā ar to pašu periodu 2015. gadā, faktu, ka 30 Irānas bankas atkal ir iekļautas SWIFT, kā arī JCPOA pozitīvo ietekmi, stiprinot inflācijas un procentu likmju pazemināšanās tendenci Irānā; atzinīgi vērtē faktu, ka Irānā pašreiz darbojas arvien lielāks skaits nelielo Eiropas banku, atvieglojot MVU piekļuvi kredītam; prasa īpašu uzmanību pievērst Eiropas un Irānas MVU nozīmei tirdzniecības attiecību stiprināšanā;

21.  atzinīgi vērtē faktu, ka Irānas valdība vēlas piesaistīt ārvalstu tiešās investīcijas, kas ir vajadzīgas visās svarīgākajās ekonomikas nozarēs; norāda, ka nākamo 10 gadu laikā varētu būt vajadzīgas investīcijas infrastruktūrā vairāk nekā USD 1 triljona vērtībā, sniedzot iespējas Eiropas uzņēmumiem, tostarp enerģētikas, autobūves un aviotransporta ražošanas jomā; atzinīgi vērtē to, ka kopš JCPOA parakstīšanas Teherānu ir apmeklējušas 180 tirdzniecības delegācijas, tostarp no 15 ES dalībvalstīm, kas ir apliecinājums tam, ka palielinās ieinteresētība ekonomiskajās attiecībās ar Irānu; aicina ES un tās dalībvalstis izskatīt eksporta kredītu garantiju izmantošanas iespēju tirdzniecības, projektu finansēšanas un investīciju stimulēšanai Irānā; atbalsta sekmīgi noslēgtos nolīgumus starp Irānas valdību un Airbus un Boeing kā papildu pasākumu uzticības stiprināšanai pēc JCPOA pieņemšanas;

Nozaru sadarbība

22.  norāda, ka Irānai ir pasaulē otras lielākās gāzes rezerves un ceturtās lielākās naftas rezerves; uzskata, ka sadarbībai enerģētikas jomā var būt ievērojama nozīme, dažādojot energopiegādes avotus ES un mazinot dalībvalstu energoatkarību no atsevišķiem piegādātājiem, tādā veidā sekmējot ES energoapgādes drošību; uzskata, ka ekonomisko sankciju atcelšana varētu radīt ievērojamu izdevumu iespēju naftas un gāzes nozarē, kā arī citās ekonomikas nozarēs, kuras gūtu labumu no investīcijām un piekļuves jaunām tehnoloģijām; aicina Eiropas uzņēmumus investēt Irānas enerģētikas nozarē; jo īpaši aicina sniegt ES atbalstu sašķidrinātas dabasgāzes tehnoloģijas attīstībai Irānā; uzskata, ka investīcijām Irānā ir pilnībā jāatbilst ES ilgtermiņa dekarbonizācijas saistībām;

23.  norāda, ka šobrīd dabasgāze apmierina vairāk nekā puses Irānas mājsaimniecību enerģijas vajadzības; uzsver, ka atjaunojamās enerģijas izvēršanai Irānā ir milzīgs potenciāls, jo šajā valstī saule spīd vidēji 300 dienas gadā un atjaunojamās enerģijas aplēstā ražošanas jauda 13 reizes pārsniedz Irānas kopējo enerģijas patēriņu; aicina Komisiju atbalstīt atjaunojamo energoresursu enerģijas attīstību Irānā, tādējādi veicinot valsts energoresursu struktūras diversifikāciju;

24.  aicina Irānu pievienoties Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvai (EITI) un konsekventi kā pamatu ES un Irānas sadarbībai enerģētikas jomā noteikt mērķi uzlabot vides un sociālos, kā arī ekonomiskos ieguvumus gan Irānas, gan ES iedzīvotājiem;

25.  uzsver, ka Irāna saskaras ar daudzām vides problēmām, tostarp ūdens trūkumu un augsnes degradāciju, un ka ES, pilnībā izmantojot uzņēmējdarbības sadarbības potenciālu, vienlaikus būtu jāsadarbojas ar Irānu, lai uzlabotu vides aizsardzību un veicinātu vides ziņā ilgtspējīgu attīstību; aicina sadarboties vides jomā attiecībā uz ūdens saglabāšanas pārvaldību, tostarp atbalstot Irānu Urmia ezera glābšanā, pārtuksnešošanās apkarošanu, zemestrīču uzraudzību, kā arī gaisa piesārņojuma un atkritumu apsaimniekošanas jautājumos; šajā sakarībā pauž īpašas bažas par piesārņojuma līmeni Kaspijas jūrā un mudina ES un dalībvalstis sniegt Irānas valdībai aktīvu atbalstu, lai apturētu dramatiskos postījumus; atzinīgi vērtē faktu, ka Irānas vides jomas NVO ir izveidojušas partnerattiecības ar citām reģiona NVO; atzinīgi vērtē to dalību IUCN un Ramsāres konvencijā; aicina Komisiju sniegt atbalstu Irānas NVO uz līdzdalību balstītas pārvaldības projektu izstrādē;

26.  uzskata, ka reģionālais dialogs un sadarbība vides jautājumos starp Irānu un tās kaimiņvalstīm ir neatsverama tādu problēmu risināšanā kā gaisa piesārņojums, ūdens trūkums un pārtuksnešošanās; uzsver, ka ES būtu jāveicina šāda reģionālā sadarbība kā svarīgs uzticības veidošanas pasākums un jābalstās uz reģiona dalībnieku vēlmi izmantot Eiropā uzkrāto pieredzi šajā jomā;

27.  pieņem zināšanai pētījumus, kuros apgalvots, ka kodolenerģija Irānā varētu nebūt konkurētspējīga urāna nelielo rezervju un tā ieguves izmaksu dēļ; tomēr aicina Komisiju izpētīt potenciālu sadarbībai ar Irānu civilās kodolenerģijas jomā, ievērojot JCPOA saistības, un mudināt Irānu parakstīt Konvenciju par kodoldrošību; atzinīgi vērtē dažu Irānas amatpersonu priekšlikumu izveidot reģionālo dialogu par civilo kodolenerģijas programmu drošību un drošumu;

28.  uzsver potenciālu, kas piemīt sadarbībai aviācijas drošības jomā, sniedzot tehnisko palīdzību un piekļuvi nepieciešamajām sastāvdaļām, kas vajadzīgas Irānas uzņēmumiem, lai tie tiktu izslēgti no Eiropas melnā saraksta;

29.  ņem vērā to, ka Irāna ir uzņēmusi 3 miljonus Afganistānas valstspiederīgo, no kuriem tikai 950 000 cilvēku Irānā ir oficiāls bēgļa statuss, kas Irānu padara par vienu no galvenajām bēgļu uzņēmējām valstīm; atzinīgi vērtē ES papildu EUR 6,5 miljonu finansējumu Irānai, lai nodrošinātu izglītību un veselības aprūpi šajā valstī dzīvojošajiem Afganistānas valstspiederīgajiem; uzsver vajadzību veikt konkrētus pasākumus, lai aizsargātu Afganistānas migrantu un bēgļu cilvēktiesības Irānā, tostarp viņu tiesības uz pienācīgu lietas izskatīšanu un vienlīdzību likuma priekšā; uzskata, ka ES un Irānas sadarbība bēgļu pārvaldībā var palielināt abpusējo sapratni, sekmēt lielāku starptautisko tiesību un pašu patvēruma meklētāju un bēgļu cilvēktiesību ievērošanu, kā arī veicināt konfliktu atrisināšanu, lai samazinātu pašreizējās un turpmākās bēgļu plūsmas cēloņus; uzskata, ka ES un Irānas sadarbība bēgļu pārvaldībā uzlabotu bēgļu labklājību Irānā un apturētu cilvēku tirdzniecību; uzskata, ka ES un Irānas sadarbībā būtu jāietver arī padziļināts valsts un reģionālā līmeņa dialogs par migrāciju, jo īpaši par politiskajām un likumdošanas pieejām un prioritātēm saistībā ar likumīgu un nelikumīgu migrāciju, patvēruma meklētājiem un bēgļiem;

30.  atzīst — tā kā tiek lēsts, ka vairāk nekā 60 % Irānas iedzīvotāju ir vecumā līdz 30 gadiem, Irānas gados jaunie, izglītotie un tehnoloģiski progresīvie iedzīvotāji un tās sabiedrības dinamiskums var nodrošināt īpašas iespējas tiešu personisku kontaktu veicināšanai ar ES, pamatojoties uz savstarpības un abpusējas cieņas principu; uzskata, ka jauniešu apmaiņas programmas ir viens no sekmīgākajiem sabiedrību un kultūru tuvināšanas pasākumiem; tādēļ atzinīgi vērtē to, ka programmā Erasmus Mundus palielinās Eiropas universitātēs studējošo Irānas studentu skaits, kas ir veids, kā apkarot nepareizus priekšstatus un stereotipus; aicina ciešāk sadarboties izglītības, pētniecības un inovācijas jomā, palielinot studentu un pētnieku apmaiņu un arī sadarbību starp augstskolām cita starpā vides, atjaunojamo energoresursu, tiesiskuma, cilvēktiesību un labas pārvaldības jomā; aicina Komisiju palielināt finansējumu, kas programmā Erasmus Mundus paredzēts studentiem no Irānas; atzinīgi vērtē darbseminārus, kas nesen noritēja Teherānas universitātē, lai uzlabotu informētību par iespējamajiem ieguvumiem, ko Irānas universitātes var gūt no dalības pamatprogrammā „Apvārsnis 2020”; aicina Irānas valdību iecelt pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” valsts koordinatoru, kas sniegtu tehnisko atbalstu un konsultācijas Irānas augstskolām pieteikumu iesniegšanai projektiem pamatprogrammā „Apvārsnis 2020”; aicina Komisiju izskatīt iespēju liberalizēt vīzu režīmu Irānas augstāko izglītības iestāžu mācībspēkiem un pētniekiem, lai viņi varētu studēt un iziet apmācību Eiropas augstskolās; aicina izveidot ES programmu, lai pulcētu pētniekus un studentus no Irānas, Persijas līča sadarbības padomes valstīm un Eiropas ar mērķi iepazīties ar pieredzi un gūtajiem secinājumiem saistībā ar Eiropas reģionālo integrāciju;

31.  pauž lielas bažas par personu ar ES un Irānas dubultpilsonību apcietināšanu pēc iebraukšanas Irānā un uzsver, ka šīs apcietināšanas kavē tiešu personisku kontaktu iespējas; aicina Irānas iestādes atļaut Eiropā dzīvojošajiem irāņu emigrantiem droši ieceļot to dzimtajā valstī;

Reģionālā drošība

32.  uzsver to, ka dažādās Irānas iedzīvotāju grupas un kultūras tūkstošiem gadu ilgumā ir radījušas svarīgu ietekmi, tostarp uz Eiropu; norāda, ka ģeostratēģiskā novietojuma, iedzīvotāju skaita, ekonomikas apjoma, naftas un dabasgāzes rezervju un reģionālās ietekmes dēļ Irānai ir liela nozīme Tuvajos Austrumos un Persijas līča reģionā; uzsver, ka Irānas stratēģisko interešu īstenošanu visefektīvāk veicinātu reģionālās stabilitātes atjaunošana un to ievērošana nenozīmē un nedrīkst nozīmēt konkurenci ar citiem šā reģiona nozīmīgiem dalībniekiem;

33.  uzskata, ka vienošanās kodolenerģijas jomā paver iespējas sadarbībai, lai atrisinātu drošības krīzi reģionā; uzskata, ka Irānai var būt stabilizējoša loma šajā reģionā un tai būtu attiecīgi jārīkojas; uzskata, ka viss reģions var gūt labumu no attiecību normalizēšanās ar Irānu; uzskata, ka Irānas svarīgā reģionālā dalībnieka statusam būtu jāparedz tas, ka Irāna uzņemas stabilizējošu lomu šajā reģionā; uzsver, ka 2015. gada 18. novembrī ierosinātajā ES kaimiņattiecību politikas (EKP) pārskatīšanā ir paredzēti plāni iesaistīt trešās valstis, kas atrodas kaimiņos ES kaimiņattiecību partnervalstīm, veidojot paplašinātu sadarbības sistēmu; tādēļ aicina veidot tematiskas sistēmas, lai piedāvātu sadarbību starp Savienību, dienvidu kaimiņreģiona partnervalstīm un nozīmīgiem reģionāliem dalībniekiem, piemēram, Irānu, tādos reģionālos jautājumos kā drošība, enerģētika un bēgļu pārvaldība;

34.  aicina visas reģiona valstis, jo īpaši Saūda Arābiju un Irānu, atturēties no naidīgas retorikas, kas veicina konfliktus, attiecīgas rīcības un atbalsta naidīgiem bruņotiem grupējumiem šajā reģionā, tostarp Hezbollah un Al-Nusra; pauž bažas par militarizācijas palielināšanos plašākā reģiona teritorijā un atbalsta centienus panākt lielāku ieroču kontroli, to neizplatīšanu un terorisma apkarošanu, vienlaikus atzīstot leģitīmās bažas par aizsardzību, tomēr cenšoties sekmēt visu šā reģiona valstu suverenitātes pilnīgu ievērošanu; pauž bažas par Irānas ballistisko raķešu pārbaužu norisi, kas nav JCPOA pārkāpums, bet neatbilst ANO Drošības padomes Rezolūcijas 2231(2015) garam;

35.  uzskata, ka ES un Irānas politiskajā dialogā būtu jāietver aicinājums Irānai un citiem ievērojamiem dalībniekiem šajā reģionā sniegt konstruktīvu ieguldījumu Irākas, Jemenas, Sīrijas, Libānas un Afganistānas politiskās krīzes atrisināšanā, balstoties uz starptautisko tiesību un šo valstu suverenitātes ievērošanu; prasa izveidot tādu ES diplomātijas modeli, kuras pamatā ir politiskās prioritātes, nevis reliģiskā identitāte, un princips nodrošināt visiem Tuvo Austrumu valstu iedzīvotājiem, tostarp izraēliešiem un palestīniešiem, drošību un drošumu, kā arī cieņu pret viņiem, lai veicinātu stabilāka un harmoniskāka Tuvo Austrumu reģiona veidošanu; uzskata, ka ES un Irānas sadarbība terorisma un vardarbīga ekstrēmisma apkarošanā šajā reģionā ir svarīga politiskā dialoga sastāvdaļa;

36.  uzskata, ka Tuvo Austrumu, Ziemeļāfrikas un Persijas līča reģiona konfliktus nevar atrisināt, ja diskusijās nepiedalās visi dalībnieki; tādēļ atzinīgi vērtē Irānas iesaistīšanos Sīrijas miera sarunās, piedaloties Starptautiskajā Sīrijas atbalsta grupā (ISSG); tomēr pauž nožēlu, ka Irānas ieguldījums līdz šim nav izraisījis būtisku situācijas uzlabojumu, un aicina Irānu vismaz iesaistīties attiecībā uz humānās palīdzības piegādes lielāku atvieglošanu, lai palielinātu civiliedzīvotāju aizsardzību pret uzbrukumiem, un pastāvīgos centienos panākt šā konflikta ilgtermiņa risinājumu; šajā sakarībā norāda, ka Bashar Al-Assad režīma pastāvēšana Sīrijā ir kļuvusi vēl vairāk atkarīga no Irānas, un tādēļ aicina Irānas iestādes izmantot savu ietekmi, lai miermīlīgā veidā izbeigtu konfliktu Sīrijā;

37.  atzinīgi vērtē Irānas gatavību atbalstīt pašreizējos centienus nodrošināt stabilitāti Irākā, mudina sniegt nozīmīgu ieguldījumu reliģiski motivētas vardarbības izbeigšanā un aicina pielikt papildu pūles, lai visi paramilitārie grupējumi, kas darbojas valstī, nonāktu Irākas valdības pakļautībā, lai tiktu ievērotas visas intereses; uzsver, ka ES un Irānai jācīnās ar kopīgiem ienaidniekiem ISIS/Da’esh, Al Qaeda, Al-Nusra un citu līdzīgu ANO Drošības padomes norādītu teroristisko organizāciju veidolā, kuras iedvesmo ekstrēmistu izkropļoti islāma mācības principi; atzinīgi vērtē Irānas ieguldījumu cīņā pret ISIS/Da’esh, tostarp tās agrīno atbalstu kurdu reģionālajai valdībai Erbilā, un atzīst tās izšķirošo ieguldījumu Irākā, apturot ISIS/Da’esh virzīšanos uz priekšu un atgūstot džihādistu teroristiem pakļautās teritorijas; tomēr pauž bažas saistībā ar regulāri saņemto informāciju par Al Qaeda kaujinieku atbrīvošanu no ieslodzījuma; atzīmē, ka Irāna un Austrālija ir noslēgušas vienošanos par izlūkdatu apmaiņu cīņā pret ISIS/Da’esh;

38.  uzskata, ka vairāku šā reģiona valstu konfliktu pamatā ir reģionālā cīņa par ietekmi; pauž lielas bažas par reliģiski motivētas vardarbības palielināšanos šajā reģionā un uzsver nepieciešamību ES diplomātijai ilglaicīgi un visaptveroši iesaistīties, lai novērstu konflikta pamatā esošo problēmu tālāku attīstību, nodrošinot ilgtermiņa atbalstu etniskajam un reliģiskajam izlīgumam reģionā; ar bažām norāda uz to, ka cīņa starp Irānu un Saūda Arābiju par politisko un reliģisko ietekmi reģionā kļūst arvien asāka, un brīdina par sekām, ko tas var radīt attiecībā uz konfliktu noregulējumu un drošību Tuvo Austrumu reģionā un ārpus tā robežām; uzskata — spriedzes mazināšanai reģionā ir būtiski īstenot Irānas un Saūda Arābijas tuvināšanās politiku un konstruktīvu sadarbību, jo tas ir veids, kā panākt bruņoto konfliktu noregulējumu Irākā, Sīrijā, Jemenā un citviet un pārtraukt ar tiem saistītās migrācijas plūsmas, kā arī novērst terorisma un ekstrēmisma pamatcēloņus, kas rada draudus visā reģionā, kā arī Eiropas Savienībā un ārpus tās robežām; aicina ES izmantot aktīvus diplomātijas centienus, lai mazinātu spriedzi starp Teherānu un Rijādu, tostarp veidot uzticību, izmantot neoficiālo diplomātiju un spriedzes mazināšanas pasākumus, kas galvenokārt ir vērsti uz Saūda Arābijas un Irānas diplomātisko attiecību atjaunošanu, lai normalizētu to attiecības; aicina ES šajā nolūkā sadarboties ar ASV un Krieviju un jo īpaši atbalstīt tādas jaunas reģionālās drošības infrastruktūras izveidi, kurā ņemta vērā Irānas un Saūda Arābijas draudu izpratne un leģitīmās bažas par drošību un kura nodrošinātu drošības garantijas gan Irānai, gan Persijas līča sadarbības padomes valstīm; uzsver, ka sadarbība par jūras satiksmes drošību Persijas līcī, tostarp hartas par brīvu kuģošanu parakstīšana, varētu būt pirmais uzticības veidošanas pasākums nolūkā izveidot reģionālo uzticību un sadarbību;

39.  pauž stingru nosodījumu par Irānas režīma atkārtotajiem aicinājumiem iznīcināt Izraēlu un īstenoto holokausta noliegšanas politiku;

Sociālekonomiskie jautājumi, tiesiskums, demokrātija un cilvēktiesības

40.  uzskata, ka Irānas revolucionārais mantojums un tās izveide par islāma republiku, kā arī Irānas un ES būtiski atšķirīgās politiskās un institucionālās sistēmas nedrīkst kavēt atklātumu un godīgu un tiešu dialoga īstenošanu, kā arī kopīga pamata meklēšanu jautājumos, kas saistīti ar demokrātiju, tiesiskumu vai cilvēktiesībām; aicina Irānas Islāma Republiku nodrošināt lielākas iespējas īstenot politisko plurālismu; uzsver, ka Medžliss ir uz reformām orientēts un proeiropisks, tomēr uzskata, ka 2016. gada februāra parlamenta un ekspertu asamblejas vēlēšanu rezultāti atspoguļo Irānas tautas izvēli, sniedz iespēju turpmākajai sadarbībai ar Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, ar ko būtu jāpanāk konstruktīvas attiecības, kā arī tā ir iespēja īstenot iekšējas ekonomiskās, politiskās un sociālās reformas; aicina Irānu pilnībā nodrošināt brīvas un godīgas vēlēšanas, kas atbilstu starptautiskajiem standartiem;

41.  norāda, ka Irāna ir kļuvusi atvērtāka, jo tai ir nepieciešama palīdzība, lai apmierinātu iedzīvotāju vajadzības un lai noturētu jaunus un labi izglītotus cilvēkus valstī, kas ir svarīgi tās stabilitātei;

42.  ar bažām norāda, ka Irānā ir pasaulē augstākais nāvessodu izpildes līmenis uz vienu iedzīvotāju; uzsver, ka, atceļot nāvessodu par noziegumiem, kas saistīti ar narkotikām, ievērojami samazinātos izpildīto nāvessodu skaits; šajā sakarībā atzinīgi vērtē iespēju, ka jaunievēlētais Medžliss apsver tiesību aktus, lai izslēgtu ar narkotikām saistītus noziegumus no to noziegumu saraksta, par kuriem piespriež nāvessodu;

43.  norāda, ka ar 2013. gadā pieņemto Islāma kriminālkodeksu tiesnešiem tiek piešķirta lielāka rīcības brīvība un ka ar ANO Konvencijas par bērna tiesībām ratificēšanu Irānā tiek aizliegta nāvessodu izpilde bērniem un tiek atļauts nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, kuriem pirms 2013. gada tika piespriests nāvessods, pieprasīt lietas atkārtotu iztiesāšanu; aicina Irānu nodrošināt, ka šis aizliegums tiek pilnībā īstenots un ka attiecīgie likumpārkāpēji tiek informēti par šīm tiesībām; aicina Irānu izsludināt moratoriju nāvessoda izpildei;

44.  mudina Irānu arī pilnībā sadarboties ar visām ANO cilvēktiesību struktūrām un censties panākt, ka tiek piemēroti šajā jomā, tostarp vispārējā regulārajā pārskatā, sniegtie ieteikumi, ļaujot starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām īstenot savas misijas; šādi pasākumi uzlabotu Eiropas sabiedriskās domas viedokli par Irānu; uzsver, ka Irānas valdība ir dialoga veidā iesaistījusies ANO īpašajās procedūrās; aicina Irānas valdību novērst būtiskās problēmas, kas ir norādītas ANO īpašā referenta un ANO ģenerālsekretāra ziņojumos par cilvēktiesību stāvokli Irānā, kā arī izpildīt ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijās ietvertās prasības īstenot konkrētus pasākumus;

45.  aicina EĀDD un Komisiju atbalstīt tādas vides radīšanu, kurā pilsoniskās sabiedrības organizācijas varētu pienācīgi un neatkarīgi darboties; uzsver, ka ES un Irānas attiecībās ir svarīgi ievērot ES pamatnostādnes cilvēktiesību jomā, tostarp attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvjiem;

46.  aicina Irānu ievērot, aizstāvēt un īstenot saistības, kas noteiktas Irānas Islāma Republikas konstitūcijā, Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Konvencijā par bērna tiesībām un Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, ievērojot tiesības uz vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē, uzskatu brīvību, biedrošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvību, domas, pārliecības un ticības brīvību, un tiesību aktos un praksē nodrošinot, ka tās pilsoņi var izmantot individuālās, sociālās un politiskās tiesības bez diskriminācijas un vajāšanas dzimuma, valodas, reliģijas, politisku vai citu uzskatu, nacionālās, etniskās vai sociālās izcelsmes, dzimuma, seksuālās orientācijas vai cita statusa dēļ, kā to paredz šie instrumenti; norāda, ka tas ietver arī pamattiesības uz vienlīdzību likuma priekšā, kā arī tiesības uz vienlīdzīgu izglītības, veselības aprūpes un profesionālo iespēju pieejamību;

47.  atzinīgi vērtē saskaņā ar jauno Kriminālprocesa kodeksu veiktās reformas, tomēr pauž nopietnas bažas par to, ka šis kodekss pilnībā negarantē starptautiski pienācīgus procesuālos aizsargmehānismus; aicina Irānu pārskatīt 2014. gada Kriminālprocesa kodeksu, lai nodrošinātu taisnīgas tiesas garantiju iekļaušanu tajā; aicina Irānu pārskatīt un grozīt likumu, lai nodrošinātu, ka liecības, kas izvilinātas ar spīdzināšanu, ļaunprātīgu izturēšanos un cita veida piespiedu paņēmieniem, netiek iekļautas kriminālprocesa pierādījumos, un ka atbildīgās iestādes automātiski izmeklē visas tām zināmās apsūdzības spīdzināšanā un ļaunprātīgas izturēšanās metožu izmantošanā;

48.  prasa atbrīvot visus politieslodzītos; aicina Irānu atbrīvot ieslodzītos ES pilsoņus, kuri ir aizturēti vai notiesāti tādā tiesas procesā, kurā netika ievēroti starptautiskie standarti, tostarp: 58 gadus veco Nazak Afshar, kurš atrodas ieslodzījumā kopš 2016. gada marta, 76 gadus veco Kamal Foroughi — ieslodzījumā kopš 2011. gada maija, 65 gadus veco Homa Hoodfar — ieslodzījumā kopš 2016. gada jūnija un 37 gadus veco Nazinin Zaghari-Ratcliffe — ieslodzījumā kopš 2016. gada aprīļa;

49.  atzīst, ka Irānā pastāv liela ticības un pārliecības dažādība; atzīmē, ka Irānas Islāma Republikas konstitūcijā ir oficiāli garantēta dažu reliģisko minoritāšu un to reliģiskās pamatbrīvību aizsardzība; tomēr pauž bažas par to, ka ir palielinājies tādu cilvēku skaits, kuri ir ieslodzīti tādēļ, ka pieder pie reliģiskajām minoritātēm vai pauž noteiktu pārliecību; prasa Irānas iestādēm nodrošināt, ka pilnībā tiek ievērotas un ar likumu aizsargātas reliģisko un etnisko minoritāšu tiesības un ka tiek paplašināta ticības brīvība;

50.  norāda uz Irānas sieviešu sasniegumiem izglītības, zinātnes un pētniecības jomā, ko apliecina fakts, ka vairākums Irānas augstskolu studentu ir sievietes; mudina ES un tās dalībvalstis arī turpmāk divpusējā sadarbībā ar Irānas iestādēm aktualizēt dzimumu līdztiesības jautājumus; prasa nodrošināt pilnīgu dzimumu līdztiesību, īstenojot pasākumus nolūkā likvidēt diskrimināciju pret sievietēm tiesību aktos un praktiskajā dzīvē un nodrošinātu sieviešu līdztiesīgu dalību darba tirgū un visos ekonomiskās, kultūras, sociālās un politiskās dzīves aspektos; atzinīgi vērtē centienus izstrādāt likumprojektu „Par sieviešu aizsardzību pret vardarbību” un pauž cerību, ka jaunievēlētais parlaments apsvērs tādu tiesību aktu pieņemšanu, kas nosaka par krimināli sodāmu jebkādu vardarbību pret sievietēm, tostarp vardarbību ģimenē un izvarošanu laulībā;

51.  atzinīgi vērtē prezidenta Hassan Rohani pirmsvēlēšanu kampaņā pausto solījumu ierosināt pilsoņu tiesību hartu un sniegtos paziņojumus par etnisko minoritāšu tiesību veicināšanu; uzskata, ka šajā hartā kā pamatu būtu jāizmanto un pilnībā jāņem vērā Irānas starptautisko cilvēktiesību saistības; uzsver, ka ir svarīgi ievērot tiesiskumu un tiesu iestāžu neatkarību, nodrošinot nepieciešamo juridisko noteiktību, kas vajadzīga ārvalstu tiešajām investīcijām, bet kas primāri ir pašas Irānas tautas interesēs; prasa tiesu iestādēm nodrošināt taisnīgu tiesu un pienācīgu lietas izskatīšanu un sniegt aizdomās turētajiem piekļuvi juristam; aicina EĀDD un Komisiju sadarboties ar Irānas iestādēm tādās jomās kā tiesu iestāžu reforma, cietumu sistēmas reforma un tostarp ieslodzījuma apstākļu uzlabošana, valdības pārskatatbildība, tiesiskuma ievērošana, vārda brīvības, iedzīvotāju vispārējo cilvēktiesību un pamatbrīvību nodrošināšana un korupcijas apkarošana;

o
o   o

52.  uzdod Parlamenta priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Irānas valdībai un parlamentam, Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos un EĀDD.

(1) OV C 199 E, 7.7.2012., 163. lpp.
(2) OV C 332 E, 15.11.2013., 102. lpp.
(3) OV C 153 E, 31.5.2013., 157. lpp.
(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0339.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0348.


Cīņa pret korupciju un turpmākie pasākumi saistībā ar CRIM rezolūciju
PDF 557kWORD 65k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcija par cīņu pret korupciju un turpmākiem pasākumiem saistībā ar Īpašās komitejas organizētās noziedzības, korupcijas un naudas atmazgāšanas jautājumos (CRIM) rezolūciju (2015/2110(INI))
P8_TA(2016)0403A8-0284/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. pantu, Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. pantu un 82.–89. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 5., 6., 8., 17., 32., 38. un 41. pantu, 47.–50. pantu un 52. pantu,

–  ņemot vērā TI padomes 2015. gada 16. jūnija secinājumus par atjaunoto Eiropas Savienības iekšējās drošības stratēģiju (2015–2020),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2015. gada 25. un 26. jūnija secinājumus par drošību,

–  ņemot vērā attiecīgās ANO konvencijas, īpaši Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību un Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvenciju (UNCAC),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Krimināltiesību pretkorupcijas konvenciju un Civiltiesību pretkorupcijas konvenciju, kas atvērtas parakstīšanai Strasbūrā attiecīgi 1999. gada 27. janvārī un 1999. gada 4. novembrī, un rezolūcijas (98) 7 un (99) 5, kuras Eiropas Padomes Ministru komiteja pieņēmusi attiecīgi 1998. gada 5. maijā un 1999. gada 1. maijā un ar kurām izveido Pretkorupcijas starpvalstu grupu (GRECO),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2014. gada 30. aprīlī pieņemto Ieteikumu CM/Rec (2014) 7 par trauksmes cēlēju aizsardzību,

–  ņemot vērā ESAO Konvenciju par ārvalstu valsts amatpersonu uzpirkšanas apkarošanu starptautiskās uzņēmējdarbības darījumos, kas atvērta parakstīšanai Parīzē 1997. gada 17. decembrī, tajā iekļautos ieteikumus un jaunākos uzraudzības ziņojumus par valstīm,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. augusta Direktīvu 2013/40/ES par uzbrukumiem informācijas sistēmām, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2005/222/TI(1),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa Direktīvu 2014/42/ES par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa Direktīvu 2014/41/ES par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīvu 2014/62/ES par euro un citu valūtu krimināltiesisko aizsardzību pret viltošanu un ar ko aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2000/383/TI,(4)

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 20. maija Direktīvu (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 648/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Direktīvu 2006/70/EK(5),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvu 2008/99/EK par vides krimināltiesisko aizsardzību(6),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 20. maija Regulu (ES) 2015/847 par līdzekļu pārvedumiem pievienoto informāciju un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1781/2006(7),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Regulu (ES) Nr. 513/2014, ar ko kā daļu no Iekšējās drošības fonda izveido finansiālā atbalsta instrumentu policijas sadarbībai, noziedzības novēršanai un apkarošanai un krīžu pārvarēšanai un atceļ Padomes Lēmumu 2007/125/TI(8),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. novembra Regulu (ES) 2015/2219 par Eiropas Savienības Tiesībaizsardzības apmācības aģentūru (CEPOL) un ar ko aizstāj un atceļ Padomes Lēmumu 2005/681/TI(9),

–  ņemot vērā Padomes 2007. gada 6. decembra Lēmumu 2007/845/TI attiecībā uz sadarbību starp dalībvalstu līdzekļu atguves dienestiem noziedzīgi iegūtu līdzekļu vai citu īpašumu meklēšanas un identificēšanas jomā(10),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1142/2014, ar ko groza Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 attiecībā uz Eiropas politisko partiju finansēšanu(11),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Direktīvu (ES) 2016/680 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI(12),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regulu (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula)(13),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 9. marta Direktīvu (ES) 2016/343 par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā(14),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības (COM(2012)0363),

–  ņemot vērā priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi (COM(2013)0534),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas spriedumu lietā C-105/14 (Taricco un citi)(15), kurā Tiesa norāda, ka jēdziens „krāpšana”, kā tas ir definēts Konvencijas par Eiropas Kopienu finansiālo interešu aizsardzību 1. pantā, attiecas uz PVN ieņēmumiem,

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Savienības Aģentūru tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust) (COM(2013)0535),

–  ņemot vērā 2015. gada 29. aprīļa rezolūciju par priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi(16),

–  ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par terorisma apkarošanu un ar ko aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/475/TI par terorisma apkarošanu (COM(2015)0625),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 11. maija Regulu (ES) 2016/794 par Eiropas Savienības Aģentūru tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropolu) un ar kuru aizstāj un atceļ Padomes Lēmumus 2009/371/TI, 2009/934/TI, 2009/935/TI, 2009/936/TI un 2009/968/TI(17),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 3. februāra ziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam „ES pretkorupcijas ziņojums” (COM(2014)0038),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 28. aprīļa paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Eiropas Drošības programma” (COM(2015)0185),

–  ņemot vērā Eiropola 2013. gada marta smagās un organizētās noziedzības draudu novērtējumu (SOCTA) un 2015. gada 30. septembra novērtējumu par organizētās noziedzības draudiem internetā (IOCTA),

–  ņemot vērā 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par Eiropas Drošības programmu(18),

–  ņemot vērā 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu — ieteicamie pasākumi un iniciatīvas (galīgais ziņojums)(19),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta pētījumus par Eiropas integrācijas trūkuma sekām organizētās noziedzības un korupcijas jomā,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu, kā arī Attīstības komitejas un Budžeta kontroles komitejas atzinumus (A8-0284/2016),

A.  tā kā organizētā noziedzība ir globāla mēroga apdraudējums, kas tādējādi rada vajadzību pēc kopējas un saskaņotas ES un tās dalībvalstu atbildes reakcijas;

B.  tā kā mēs joprojām pilnībā neizprotam sarežģīto organizētās noziedzības problēmu un briesmas, ko rada noziedzīgo organizāciju iefiltrēšanās dalībvalstu sociālajās, ekonomiskajās, uzņēmējdarbības, politiskajās un iestāžu struktūrās;

C.  tā kā organizētās noziedzīgās grupas ir demonstrējušas tendenci un pārliecinošu spēju dažādot savas darbības, pielāgojoties atšķirīgām ģeogrāfiskām teritorijām un ekonomiskajām un sociālajām situācijām un izmantojot to trūkumus un nepilnības, vienlaikus darbojoties dažādos tirgos un izmantojot priekšrocības, ko sniedz atsevišķu dalībvalstu atšķirīgie tiesību akti, lai attīstītu savu darbību un maksimāli palielinātu peļņu;

D.  tā kā noziedzīgās organizācijas ir mainījušas savu darbības veidu, piesaistot speciālistus, banku iestādes, amatpersonas un politiķus, kuri nav noziedzīgo organizāciju locekļi, tomēr atbalsta to darbību dažādos līmeņos;

E.  tā kā noziedzīgās organizācijas ir demonstrējušas ievērojamas pielāgošanās spējas, tostarp savā labā izmantojot jauno tehnoloģiju sniegtās priekšrocības;

F.  tā kā briesmas, ko rada iebiedēšanas spēks, kuru var sniegt dalība organizācijā vien, nav prioritāte salīdzinājumā ar cīņu pret tā sauktajiem mērķtiecīgajiem noziegumiem (noziegumiem, kuru veikšana ir organizācijas uzdevums) un tā kā tas Eiropas līmenī ir radījis nepilnības normatīvā un operatīvā aspektā, atvieglojot organizēto noziedzīgo grupu pārrobežu darbības;

G.  tā kā papildus acīmredzamākajiem draudiem sabiedriskajai kārtībai un valsts drošībai, ko rada noziedzīgajām organizācijām tipiskie vardarbības veidi, organizētā noziedzība rada tikpat nopietnas problēmas, iesaistoties likumīgajā ekonomikā un saistītajās darbībās, un tas noved pie amatpersonu korupcijas un līdz ar to arī organizētās noziedzības iefiltrēšanās iestādēs un valsts pārvaldē;

H.  tā kā nelikumīgie līdzekļi, kas gūti no noziedzīgo organizāciju veiktiem noziegumiem, tiek plašā mērogā legalizēti Eiropas likumīgajā ekonomikā; tā kā pēc ieguldīšanas likumīgajā ekonomikā šāds kapitāls ar savu ievērojami kropļojošo ietekmi rada nopietnus draudus brīvai uzņēmējdarbībai un konkurencei;

I.  tā kā noziedzīgās grupas iegūst piekļuvi politiķiem un pārvaldes darbiniekiem, lai izmantotu valsts pārvaldes rīcībā esošos finanšu resursus un ietekmētu tās darbības, saņemot politiķu, amatpersonu un uzņēmēju slepenu atbalstu; tā kā to ietekme uz politiķiem un pārvaldes darbiniekiem visvairāk ir jūtama tādos sektoros kā publiskais iepirkums, valsts pasūtīti būvdarbi, publiskais finansējums, lūžņu un atkritumu likvidēšana un tieša līgumu slēgšana par visu veidu preču iepirkšanu un pakalpojumu pārvaldību;

J.  tā kā organizētās noziedzības galvenais mērķis ir peļņa; tā kā tādēļ tiesībaizsardzības iestādēm ir vajadzīga spēja koncentrēti vērsties pret organizētās noziedzības finansēšanu, kas bieži vien ir cieši saistīta ar korupciju, krāpšanu, viltošanu un kontrabandu;

K.  tā kā ka trauksmes cēlējiem ir būtiska nozīme cīņā pret korupciju, jo viņi var atklāt krāpšanas gadījumus, kas citādi tiktu paturēti noslēpumā; tā kā trauksmes celšana tiek uzskatīta par vienu no efektīvākajiem veidiem, kā apturēt pārkāpumus, novērst to atkārtošanos vai atklāt pārkāpumus, ja tie ir jau izdarīti;

L.  tā kā nekādi Eiropas tiesību akti nebūtu jāinterpretē kā tādi, kas ierobežo trauksmes celšanu;

M.  tā kā organizētā noziedzība, korupcija un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācija rada nopietnus draudus ES ekonomikai, ievērojami samazinot nodokļu ieņēmumus dalībvalstīs un ES kopumā, kā arī pārskatatbildībai par publiskiem ES finansētiem projektiem, jo noziedzīgas organizācijas darbojas dažādās nozarēs, no kurām daudzas ir pakļautas valsts kontrolei;

N.  tā kā 2014. gadā tika ziņots par 1649 krāpnieciskiem pārkāpumiem, kas ietekmēja Eiropas budžetu EUR 538,2 miljonu apmērā un saistīti gan ar izdevumiem, gan ar ieņēmumiem, bet tā kā nav oficiālu datu par to, kāda krāpniecisko pārkāpumu procentuālā daļa ir attiecināma uz organizēto noziedzību,

Ievads

1.  atkārtoti uzsver 2013. gada 23. oktobra rezolūcijā par organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu izklāstīto saturu un ieteikumus; īpaši vēlreiz aicina pieņemt Eiropas rīcības plānu organizētās noziedzības, korupcijas un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas izskaušanai, kam efektivitātes nolūkā jāpiešķir pietiekami finanšu līdzekļi un kvalificēts personāls;

2.  atzinīgi vērtē ES Padomes Nīderlandes, Slovākijas un Maltas prezidentūras 18 mēnešu programmu, kuras darba kārtībā liela nozīme piešķirta visaptverošai un integrētai pieejai attiecībā uz organizēto noziedzību; norāda, ka cīņai pret krāpšanu, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju jābūt ES iestāžu politiskai prioritātei, tāpēc izšķirīgi svarīga ir dalībvalstu policijas un tiesas iestāžu sadarbība;

3.  uzskata, ka uzmanība jāpievērš konkrētām jomām, kurās pašreizējos apstākļos rīcība ir prioritāra;

Pastāvošo noteikumu pareizas transponēšanas, piemērošanas uzraudzības un efektivitātes izvērtējuma panākšana

4.  norāda, ka cīņā pret organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu dalībvalstīm būtu jātransponē un jāpiemēro pastāvošie ES un starptautiskie instrumenti;

5.  aicina Komisiju pēc iespējas drīz pabeigt novērtējumu par šo instrumentu transponēšanas pasākumiem, pilnībā informēt Parlamentu par rezultātiem un, ja nepieciešams, sākt pārkāpuma procedūras; aicina Komisiju jo īpaši iesniegt ziņojumu, kurā novērtēta Padomes Pamatlēmuma 2008/841/TI par cīņu pret organizēto noziedzību un Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvas 2008/99/EK par vides krimināltiesisko aizsardzību transponēšana;

6.  aicina dalībvalstis pienācīgi transponēt Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās, kuram ir būtiska nozīme policijas un tiesu iestāžu sadarbības stiprināšanā Eiropas Savienībā;

7.  mudina dalībvalstis ātri transponēt ceturto direktīvu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu;

8.  iesaka ES pievienoties GRECO kā pilntiesīgai dalībniecei; prasa, lai ES piedalās Atvērtās pārvaldības partnerībā, izpilda ziņošanas pienākumus, ko tai uzliek ANO Pretkorupcijas konvencija, kuras puse tā ir, un atbalsta tehnisko palīdzību, ko saskaņā ar minēto konvenciju sniedz ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas birojs (UNODC); mudina Komisiju pēc iespējas drīzāk iesniegt Parlamentam progresa ziņojumu par gatavošanos ES dalībai GRECO, ietverot pārskatu par juridiskajām problēmām un to iespējamajiem risinājumiem;

9.  pauž nožēlu par to, ka Komisija vēl nav publicējusi otro pretkorupcijas ziņojumu, kas bija jāpublicē 2016. gada sākumā; aicina Komisiju to iesniegt pēc iespējas drīz; atkārtoti norāda, ka pretkorupcijas ziņojumos nebūtu jāapskata situācija tikai dalībvalstīs vien un ka tajā būtu jāietver arī sadaļa par Eiropas Savienības iestādēm; tāpēc aicina Komisiju rast piemērotu veidu, kā uzraudzīt korupciju ES iestādēs, struktūrās un aģentūrās;

10.  aicina Komisiju izskatīt iespēju dažādos Savienības līmeņa uzraudzības mehānismus, tostarp sadarbības un pārbaudes mehānismu, ES pretkorupcijas ziņojumu, ES rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā, apvienot plašākā tiesiskuma uzraudzības sistēmā, ko varētu piemērot visām dalībvalstīm un Eiropas Savienības iestādēm, struktūrām un aģentūrām; šajā sakarā uzskata, ka Eiropas Savienības iestādēm ir jārāda piemērs, atbalstot augstākos pārredzamības standartus, un jānodrošina, ka pastāv atturoši un efektīvi sodi pārkāpējiem; aicina Komisiju reglamentēt lobēšanu un sodīt par interešu konfliktiem;

11.  norāda, ka nolūkā efektīvi novērst un apkarot organizēto noziedzību vajadzīga starpnozaru pieeja; šajā sakarā uzsver Eiropas Noziedzības novēršanas tīkla lomu un nepieciešamību to atbalstīt finansiāli;

12.  iesaka Komisijai veikt pētījumu par progresīvākajiem valsts tiesību aktu kopumiem cīņai pret organizēto noziedzību un korupciju, lai izstrādātu efektīvus un novatoriskus Eiropas tiesību aktus; aicina Komisiju veikt pētījumu par izmeklēšanas praksi, ko izmanto dalībvalstīs, lai cīnītos pret organizēto noziedzību, pievēršot īpašu uzmanību tādu līdzekļu izmantošanai kā telefona sarunu noklausīšanās, parasto sarunu noklausīšanās, kratīšanas procedūras, aresta izpildes atlikšana, konfiskācijas atlikšana, slepenās operācijas un kontrolētas un uzraudzītas piegādes operācijas;

13.  aicina dalībvalstis vairāk ieguldīt tiesiskuma kultūras veicināšanā, jo īpaši ņemot vērā to, ka pirmais un efektīvākais novēršanas veids ir jauno ES iedzīvotāju paaudžu izglītošana, it sevišķi — ar īpašām darbībām skolās;

Prioritātes un darbības struktūra cīņai pret organizēto noziedzību un korupciju

14.  uzskata, ka pašreizējā ES politikas ciklā organizētās noziedzības apkarošanai būtu jāuzsver cīņa pret līdzdalību (t. i., par dalību noziedzīgā organizācijā), ne tikai pret tā sauktajiem mērķtiecīgajiem noziegumiem (t. i., noziegumiem, kuru izdarīšanai šādas organizācijas izveido); jo īpaši uzskata, ka dalība noziedzīgā organizācijā ir jāatzīst par krimināli sodāmu nodarījumu neatkarīgi no mērķtiecīgo noziegumu izdarīšanas; atgādina, ka šajā politikas ciklā īstā Eiropas pretkorupcijas stratēģijā kā prioritāte būtu jāiekļauj arī noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas, korupcijas un cilvēku tirdzniecības apkarošana;

15.  aicina noteikt prioritātes, kas saskanētu ar ES noziedzības novēršanas politiku un ekonomisko, sociālo, nodarbinātības un izglītības politiku, un šajā procesā pilnībā iesaistīt Parlamentu;

16.  aicina izveidot specializētu Eiropola struktūrvienību tādu organizētās noziedzības grupu apkarošanai, kuras darbojas vienlaikus dažādās nozarēs; uzskata, ka dalībvalstīm pašreizējā iestāžu sistēmā jāizveido droši un efektīvi mehānismi, kas nodrošinātu, ka organizētās noziedzības izmeklēšana norit pienācīgi koordinēti, un veicinātu savstarpēju uzticēšanos starp dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādēm;

Stingrāks tiesiskais regulējums

17.  prasa Komisijai, pamatojoties uz spēkā esošo noteikumu transponēšanas un piemērošanas novērtējumu, ierosināt tiesību aktus, kas novērstu visas iespējamās nepilnības cīņā pret organizēto noziedzību un korupciju, kā arī uzlabot tiesu iestāžu pārrobežu sadarbību; it īpaši aicina:

   a) pārskatīt pastāvošos tiesību aktus, lai ieviestu efektīvus, samērīgus un atturošus sodus un precizētu kopējās noziegumu definīcijas, tostarp attiecībā uz dalību noziedzīgā organizācijā vai grupā, ar ko var saprast strukturētu grupu, kas pastāv kādu laiku, sastāv no vismaz divām personām, kuras rīkojas saskaņoti, lai tieši vai netieši gūtu jebkāda veida finansiālu un/vai materiālu labumu, un kas būtiski apdraud ES un tās dalībvalstu sociālo un ekonomisko kohēziju;
   b) iesniegt pārskatītu tiesību akta priekšlikumu par noziegumu pret vidi apkarošanu, lai stiprinātu krimināltiesisko reakciju pret nelikumīgu atkritumu sadedzināšanu, un jauno piesārņotāju nelikumīgu apglabāšanu atzīt par krimināli sodāmu noziedzīgu nodarījumu tāpat, kā noteikts Direktīvā 2008/99/EK;

18.  aicina Komisiju izstrādāt minimālos noteikumus par nodarījumu un sodu definēšanu; jo īpaši prasa:

   a) nodrošināt, ka amatpersonas, krāpšanas nozieguma un korupcijas nozieguma definīcijas ir piemērojamas horizontāli; atgādina, ka PIF direktīvas sarunu kontekstā šo jēdzienu definīcijas pastāv, taču tikai minētās direktīvas nolūkiem; norāda, ka šīs sarunas pašlaik ir bloķētas Padomē, un prasa tās nekavējoties atsākt;
   b) jaunu tiesību akta priekšlikumu par konkrēta veida organizēto noziedzību, kuras dalībnieki līdzdalības radīto iebiedēšanas spēku un attiecīgos pakļāvības un klusēšanas apstākļus izmanto, lai izdarītu noziegumus, tieši vai netieši pārvaldītu vai kontrolētu ekonomiskās darbības, koncesijas, atļaujas, publiskos līgumus un publiskos pakalpojumus vai gūtu nelikumīgu peļņu vai priekšrocības sev vai citām personām;
   c) tiesību akta priekšlikumu, ar ko tiktu ieviesta īpaša Eiropas programma liecinieku un tādu personu aizsardzībai, kuras sadarbojas ar tiesu iestādēm, ziņojot par noziedzīgām organizācijām un b) punktā raksturotajām organizācijām;
   d) likumdošanas priekšlikumu, kas paredzētu un ieviestu kopīgus noteikumus par trauksmes cēlēju aizsardzību; prasa iesniegt šādu priekšlikumu līdz 2017. gada beigām;
   e) vēl vienu tiesību akta priekšlikumu par aizdomās turēto vai apsūdzēto tiesību stiprināšanu kriminālprocesā, cita starpā attiecībā uz pirmstiesas apcietinājumu, lai nodrošinātu tiesības uz taisnīgu tiesu, kas atzītas Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un ES Pamattiesību hartā;
   f) īpašus tiesību aktus cīņai pret radioaktīvo materiālu un bīstamo atkritumu eksportu un nelikumīgu tirdzniecību ar savvaļas dzīvniekiem un augiem, ņemot vērā, ka saskaņā ar vides aizsardzības organizāciju un NVO informāciju gan noziegumiem pret savvaļas dzīvniekiem un augiem un mežu, gan nelikumīgai radioaktīvo materiālu un bīstamo atkritumu tirdzniecībai un eksportēšanai uz trešām valstīm ir liela loma organizētās noziedzības finansēšanā;

Efektīvāka policijas un tiesu iestāžu sadarbība ES līmenī

19.  norāda, ka organizētajai noziedzībai, korupcijai un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijai parasti ir pārrobežu dimensija, tādēļ vajadzīga cieša sadarbība starp kompetentajām valstu iestādēm, kā arī starp valstu iestādēm un attiecīgajām ES aģentūrām;

20.  uzskata, ka policijas un tiesu iestāžu sadarbība informācijas apmaiņas veidā ir būtiska, lai varētu veikt efektīvus pasākumus cīņai pret korupciju un organizēto noziedzību;

21.  aicina Komisiju veikt konkrētus pasākumus, kas stiprinātu Eiropas sadarbību organizētās noziedzības, korupcijas un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanā, kā arī uzlabotu izpratni par šo darbību radīto kaitējumu cilvēkiem, sabiedrībai un ekonomikai;

22.  pauž nožēlu par to, ka policijas un tiesu iestāžu pārrobežu sadarbībai raksturīgas pārāk ilgas birokrātiskas procedūras, kas mazina tās lietderību un apdraud efektivitāti cīņai pret organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju ES līmenī; aicina dalībvalstis nostiprināt, padarīt efektīvāku un intensificēt policijas un tiesu iestāžu pārrobežu sadarbību un informācijas apmaiņu savā starpā un ar Eiropola vai Eurojust starpniecību, kā arī nodrošināt pienācīgu apmācību un tehnisko atbalstu, tostarp ar CEPOL un Eiropas Tiesiskās apmācības tīklu, sekmēt pierādījumu savstarpēju pieņemamību dalībvalstu starpā un nodrošināt kopēju izmeklēšanas grupu plašāku izmantojumu;

23.  aicina dalībvalstis sistemātiski papildināt, izmantot un citcitai izplatīt visus par vajadzīgiem un relevantiem uzskatītos esošo Eiropas datubāžu datus par personām, kuras notiesātas par nodarījumu, kas saistīts ar organizēto noziedzību, un aicināt ES aģentūras, proti, Eiropolu un Eurojust, sekmēt šo informācijas apmaiņu; šajā sakarā aicina vienkāršot infrastruktūru, lai garantētu drošu saziņu un visu esošo Eiropola instrumentu efektīvu izmantošanu, vienlaikus pilnībā ievērojot Eiropas datu aizsardzības tiesību aktus;

24.  uzsver, ka steidzami jāizveido efektīvāka ES tiesu iestāžu komunikācijas un informācijas apmaiņas sistēma, vajadzības gadījumā aizstājot tradicionālos savstarpējās tiesiskās palīdzības krimināllietās instrumentus; aicina Komisiju izvērtēt nepieciešamību pēc likumdošanas darbībām šajā jomā un izveidot pienācīgu ES sistēmu informācijas apmaiņai starp ES tiesas iestādēm;

25.  aicina dalībvalstis sistemātiski apmainīties ar visiem par vajadzīgiem un relevantiem atzītiem PDR datiem par personām, kas ir saistītas ar organizēto noziedzību;

Noziedzīgo organizāciju līdzekļu arestēšana un vieglāka tālākizmantošana sociāliem nolūkiem

26.  uzskata, ka kopīgas metodes izmantošana noziedzīgo organizāciju līdzekļu arestēšanai Eiropas Savienībā būtu noziedzniekus atturošs pasākums; aicina dalībvalstis ātri transponēt Direktīvu 2014/42/ES par noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju; aicina Komisiju pēc iespējas drīz iesniegt tiesību akta priekšlikumu, kas nodrošinātu tādu aresta un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu, kas saistīti ar valstu pieņemtiem aktīvu aizsardzības pasākumiem;

27.  aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt ES pasākumus attiecībā uz šādām darbībām:

   a) izsekot, iesaldēt un konfiscēt noziedzīgi iegūtus līdzekļus, cita starpā nosakot kriminālatbildību par kapitāla vai īpašuma īpašumtiesību nodošanu nolūkā izvairīties no iesaldēšanas vai konfiscēšanas un šā kapitāla īpašumtiesību vai pieejamības pieņemšanu vai paredzot konfiscēšanu gadījumos, kad attiecīgā persona netiek galīgi notiesāta;
   b) sekmēt iesaldēta un konfiscēta īpašuma pārvaldību un tā tālākizmantošanu sociāliem nolūkiem un kompensācijai cietušo ģimenēm un uzņēmumiem, kurus nelabvēlīgi ietekmējusi augļošana un rekets;
   c) attīstīt administratīvo, policijas un tiesu iestāžu sadarbību, lai izsekotu, arestētu un konfiscētu noziedzīgi iegūtus līdzekļus Savienībā, un uzlabot valstu līdzekļu atguves dienestus, kuriem būtu jāpiešķir pienācīgi resursi;

28.  mudina dalībvalstis palielināt sadarbību un paraugprakses apmaiņu šajā jomā, izmantojot pastāvošās sanāksmju platformas, piemēram, Krāpšanas novēršanas koordinēšanas padomdevēju komiteju (COCOLAF) un citas;

Organizētās noziedzības un korupcijas iefiltrēšanās likumīgajā ekonomikā novēršana

29.  norāda, ka korupcija, it īpaši publisko līgumu piešķiršanas un publiskā un privātā sektora partnerību kontekstā, ļauj organizētajai noziedzībai vieglāk iefiltrēties likumīgajā ekonomikā;

30.  aicina visā ES ieviest visaptverošu e-iepirkumu sistēmu, lai samazinātu korupcijas risku publiskā iepirkuma procedūrās;

31.  aicina dalībvalstis un Eiropas iestādes ieviest publiskā iepirkuma uzraudzības instrumentus, izveidot melnos sarakstus ar uzņēmumiem, kam ir pierādītas saiknes ar organizēto noziedzību un/vai kas ir veikuši koruptīvas darbības, un liegt tiem iesaistīties ekonomiskās attiecībās ar publisku iestādi un izmantot ES līdzekļus; aicina dalībvalstis izveidot specializētas struktūras valsts līmenī, kuru uzdevums būtu atklāt noziedzīgas organizācijas, un izslēgt publiskā iepirkuma subjektus, kas ir iesaistīti koruptīvās darbībās vai nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā; uzsver, ka iekļaušana melnajā sarakstā var būt efektīvs līdzeklis, ar ko atturēt uzņēmumus no iesaistīšanās koruptīvās darbībās, kā arī ir labs stimuls uzņēmumiem pilnveidot un stiprināt savas iekšējās integritātes procedūras; aicina dalībvalstis ieviest uzņēmumu sertifikāciju attiecībā uz organizētās noziedzības apkarošanu un aicina ES līmenī automātiski apmainīties ar relevanto informāciju;

32.  norāda, ka 21 dalībvalsts vēl nav transponējusi publisko iepirkumu direktīvu paketi; uzskata, ka publiskā iepirkuma noteikumi ir būtiski nolūkā nodrošināt pārredzamību un pārskatatbildību šajā jomā, kas ir īpaši pakļauta korupcijas riskam;

33.  norāda, ka pārbaudāmi noteikumi par pārredzamu grāmatvedību ir jānodrošina ne tikai visu dalībvalstu centrālajā pārvaldē, bet arī reģionālajā un vietējā līmenī;

34.  ir nobažījies par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā iesaistīto noziedzīgo uzņēmumu regulāro praksi lielu projektu konkursa procedūrās iesniegt piedāvājumus ar cenām, kas zemākas par pašizmaksu; aicina Komisiju iekļaut priekšlikumu ekonomisku novērtējumu attiecībā uz uzņēmumiem, kam piešķirti līgumi, kā arī apakšuzņēmējiem;

35.  norāda, ka nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācija ar sarežģītām uzņēmumu struktūrām un to integrēšana likumīgā saimnieciskajā darbībā var apdraudēt valsts sabiedrisko kārtību; aicina dalībvalstis, neradot nepamatotu slogu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, ieviest pasākumus, kas palielinātu monetāro darījumu pārredzamību un uzlabotu iespēju izsekot, kādas fiziskās personas veikušas darījumus, nolūkā izsekot noziedzīgo grupu un terorisma finansējumu (princips „sekojiet naudai”); aicina dalībvalstis veikt pasākumus, kuri apgrūtinātu komplicētu un blīvu savstarpēji savienotu uzņēmumu struktūru izveidi, kas — tā kā šādas struktūras bieži vien ir nepārredzamas — var tikt ļaunprātīgi izmantotas noziedzīgu vai teroristisku darbību un citu smagu noziegumu finansēšanai;

36.  mudina Komisiju un dalībvalstis pirms jebkādu līgumu slēgšanas pieprasīt, lai līgumslēdzēji pilnībā atklāj savu korporatīvo struktūru un faktiskos īpašniekus, tādējādi nodrošinot, ka netiek atbalstīti uzņēmumi, kas nodarbojas ar agresīvu nodokļu plānošanu, krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un korupciju;

37.  norāda, ka īpašumu iegāde ES dalībvalstīs ir veids, kā noziedznieki, ar ārvalstu pastkastīšu uzņēmumiem slēpjot savas faktiskās īpašumtiesības, legalizē noziedzīgās darbībās iegūtus līdzekļus; mudina dalībvalstis nodrošināt, ka visiem ārvalstu uzņēmumiem, kas vēlas iegūt īpašumu to teritorijā, piemēro tādus pašus pārredzamības standartus kā uzņēmumiem, kuri izveidoti šo dalībvalstu jurisdikcijā;

38.  atgādina, ka finanšu krīze ir palielinājusi spiedienu uz Eiropas valstu valdībām; ņemot vērā pašreizējās ekonomiskās problēmas, aicina nodrošināt spēcīgākas publisko izdevumu integritātes un pārredzamības garantijas;

39.  mudina dalībvalstis veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu pārredzamību attiecībā uz licencēšanas un būvatļauju piešķiršanas lēmumiem reģionālā un vietējā līmenī;

40.  norāda, ka dalībvalstīm un Komisijai ir juridisks pienākums apkarot krāpšanu saskaņā ar LESD 325. pantu, un atzinīgi vērtē krāpšanas apkarošanas klauzulu iekļaušanu tiesību aktu priekšlikumos ar finansiālu ietekmi;

41.  ir nobažījies par to, ka pieaug ar PVN saistīta krāpšana, jo īpaši tā sauktā karuseļveida krāpšana; aicina visas dalībvalstis piedalīties visās Eurofisc darbības jomās, lai tādējādi atvieglotu informācijas apmaiņu ar mērķi palīdzēt apkarot šāda veida krāpšanu;

42.  aicina dalībvalstis pieņemt īpašus tiesību aktus un veikt atbilstošus pasākumus, ar kuriem novērst un ierobežot darbības, ko veic visu līmeņu speciālisti, bankas, ierēdņi un politiķi, kuri, kaut arī nav noziedzīgo organizāciju dalībnieki, atbalsta tās dažādos līmeņos; šajā sakarā:

   a) iesaka dalībvalstīm un Eiropas iestādēm sekmēt amatpersonu rotāciju, lai novērstu korupciju un organizētās noziedzības iefiltrēšanos;
   b) aicina pieņemt obligātus noteikumus, ar kuriem paredzētu, ka personas, kas ir notiesātas vai kas ir piedalījušās organizētajā noziedzībā, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā, korupcijā vai citos smagos nodarījumos, nodarījumos pret publisko pārvaldi, dalību noziedzīgās organizācijās vai korupciju, nedrīkst kandidēt vēlēšanās vai strādāt publiskajā pārvaldē, tostarp Eiropas Savienības iestādēs, struktūrās un aģentūrās;
   c) aicina piemērot kriminālsodu vadītājiem un bankām lietās, kurās pierādīta liela apjoma nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana; aicina Komisiju sagatavot priekšlikumu, kas nodrošinātu pilnīgu bankas līdzekļu plūsmu pārredzamību ne tikai attiecībā uz privātpersonām, bet arī juridiskām personām un trastiem;

43.  uzskata, ka ir nepieciešami Eiropas mēroga noteikumi, kas paredzētu visu politisko partiju finansējuma avotu pārbaudi un uzraudzību nolūkā nodrošināt to likumību;

44.  uzskata, ka ir svarīgi pastiprināt tiesību normas, ar ko paredzēts nodrošināt naudas plūsmu labāku pārredzamību un izsekojamību, jo īpaši attiecībā uz ES fondu pārvaldību, cita starpā izmantojot iepriekšējas pārbaudes un galīgo revīziju par līdzekļu pareizu izmantošanu; aicina dalībvalstis iesniegt valsts deklarācijas par savām kontroles sistēmām; aicina Komisiju:

   a) koriģēt maksājumus gadījumos, kad dalībvalstis ir pieļāvušas pārkāpumus ES līdzekļu izmantošanā;
   b) iestādēm un uzņēmumiem, kas atzīti par vainīgiem krāpnieciskā ES līdzekļu izmantošanā, uz laiku liegt piekļuvi ES finansējumam;
   c) cieši uzraudzīt ES līdzekļu izlietošanu un regulāri ziņot par to Eiropas Parlamentam;

45.  uzskata, ka Komisijai būtu jānodrošina augstākā līmeņa integritāte iepirkuma procesos ES finansētu projektu īstenošanai; atgādina, ka nolūkā noteikt, vai ES līdzekļi tiek izlietoti atbilstīgi un vai nepastāv korupcija, ir būtiski sadarbībā ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām uzraudzīt projektu rezultātus un prasīt vietējo iestāžu pārskatatbildību;

46.  norāda, ka pārredzamība ir efektīvākais instruments cīņā ar ļaunprātīgu izmantošanu un krāpšanu; aicina Komisiju šajā sakarā uzlabot tiesību aktus, nosakot pienākumu publicēt datus par visiem ES finansējuma saņēmējiem, tostarp datus par apakšlīgumiem;

47.  aicina Komisiju sākt leģislatīvu darbību, lai vienkāršotu birokrātiskās administratīvās procedūras un tādējādi uzlabotu pārredzamību un apkarotu korupciju;

48.  aicina Eiropas Komisiju uzraudzīt un ziņot Parlamentam par tiešās publisko līgumu piešķiršanas procentuālo īpatsvaru dalībvalstīs, kā arī juridiskajiem apstākļiem, kādos valsts pārvaldes iestādes visbiežāk šo praksi izmanto;

49.  iesaka dalībvalstīm ES līdzekļu izmantošanas jomā nodrošināt efektīvus pārredzamības, uzraudzības un pārskatatbildības mehānismus; tā kā ES līdzekļu pozitīvā ietekme ir atkarīga no procesiem valsts un ES līmenī, lai nodrošinātu pārredzamību, efektīvu uzraudzību un pārskatatbildību, būtu jāapdomā, kā uzraudzību un izvērtēšanu padarīt par nepārtrauktiem, nevis tikai ex post procesiem; uzskata, ka šajā sakarā būtu jāstiprina Revīzijas palātas loma;

50.  uzskata, ka būtu jānosaka salīdzināmi kvalitatīvi un kvantitatīvi rādītāji, lai mērītu ES līdzekļu ietekmi un palīdzētu novērtēt, vai šie līdzekļi ir sasnieguši paredzēto mērķi, un ka būtu sistemātiski jāvāc un jāpublicē kvantificēti dati;

Eiropas Prokuratūra (EPPO)

51.  uzskata, ka Eiropas Prokuratūrai (EPPO) vajadzētu būt centrālam elementam korupcijas apkarošanā Eiropas Savienībā; vēlreiz aicina pēc iespējas drīz un ar iespējami lielāku skaitu dalībvalstu līdzdalību izveidot EPPO, kas būtu efektīva un neatkarīga no valstu valdībām un ES iestādēm, kā arī pasargāta no politiskās ietekmes un spiediena;

52.  atkārtoti uzsver, ka jābūt skaidri definētām valstu prokuratūru un vēl izveidojamās Eiropas Prokuratūras, kā arī Eurojust un OLAF kompetencēm un pilnvarām, lai novērstu jebkādus kompetenču konfliktus; prasa vēl izveidojamajai Eiropas Prokuratūrai piešķirt pienācīgus finanšu resursus un cilvēkresursus atbilstoši tās uzdevumiem; uzskata, ka EPPO kompetencē būtu jāietilpst visu PIF direktīvas aptverto noziegumu, tostarp ar PVN saistītas krāpšanas, kriminālvajāšanai; šajā kontekstā aicina dalībvalstis ievērot Eiropas Savienības Tiesas spriedumu Taricco lietā (C-105/14) un pēc iespējas drīz atbloķēt sarunas Padomē par PIF direktīvu;

53.  pauž nožēlu par to, ka pašreizējās sarunas Padomē apdraud neatkarīgas un efektīvas EPPO pamatprincipu;

54.  aicina Komisiju izvērtēt nepieciešamību pārskatīt vēl izveidojamās EPPO pilnvaras, lai tās kompetencē uzreiz pēc izveides iekļautu cīņu pret organizēto noziedzību;

Konkrētas jomas, kurās nepieciešama rīcība

Viltošana

55.  nosoda to, ka ES aizvien vairāk tiek viltotas preces, zāles un lauksaimniecības pārtikas produkti, izmantojot transnacionālās organizētās noziedzības kontrolētus izplatīšanas tīklus; aicina Komisiju un dalībvalstis darīt visu nepieciešamo, lai novērstu un apkarotu preču, zāļu un lauksaimniecības pārtikas produktu viltošanu; aicina Komisiju un dalībvalstis sistemātiski vākt datus par krāpšanas un viltošanas gadījumiem, lai iegūtu informāciju par to mērogu un biežumu, un apmainīties ar paraugpraksi, kā atklāt un apkarot šīs parādības;

56.  aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt citas metodes, kuru mērķis ir novērst un mazināt krāpšanu pārtikas jomā, piemēram, īpašā Eiropas reģistrā nosaucot vārdā un kauninot par krāpšanu notiesātus pārtikas un medikamentu uzņēmumus;

57.  aicina paplašināt pašreizējos izsekojamības režīmus un sistemātiski pēc pieprasījuma īstenot izsekojamību visos posmos, kas paredzēta pamatregulā (EK) Nr. 178/2002, iekļaujot pārtiku un barību, produktīvos dzīvniekus un visas vielas, ko paredzēts vai ko varētu izmantot pārtikas vai barības ražošanā;

Narkotiku tirdzniecība

58.  norāda, ka narkotiku tirdzniecība ir liels noziedzīgo grupējumu ienākumu avots un pret to jācīnās gan ar tiesībaizsardzības metodēm, gan profilaksi; aicina dalībvalstis un kompetentās iestādes pievērsties saiknēm starp narkotiku tirgu un citām noziedzīgām darbībām un to ietekmi uz likumīgo ekonomiku un likumīgo tirdzniecību, kā Eiropols un EMCDDA norādījis ziņojumā par narkotiku tirgu 2016. gadā;

59.  atgādina Komisijai, ka tai būtu jāziņo par progresu, kas panākts, īstenojot ES Narkomānijas apkarošanas rīcības plānu 2013.–2016. gadam; aicina Komisiju uz šā ziņojuma pamata piedāvāt jaunu rīcības plānu 2017.–2020. gadam;

60.  norāda, ka prioritāte ir jaunās vieglo narkotiku politikas izvērtēšana, un uzskata, ka būtu jāapsver kriminālsoda atcelšanas un legalizācijas stratēģijas kā līdzeklis efektīvai noziedzīgo organizāciju apkarošanai; prasa ES iekļaut šo jautājumu tās iekšpolitikā un ārpolitikā, iesaistot politiskajās debatēs visas attiecīgās ES un starptautiskās aģentūras un visu iesaistīto valstu iestādes;

Azartspēles un spēļu rezultātu sarunāšana

61.  atgādina, ka noziedzīgās organizācijas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai bieži izmanto likumīgu un nelikumīgu azartspēļu shēmas un spēļu rezultātu sarunāšanu; nosoda noziedzīgās intereses, kas saistītas ar šīm parādībām, un mudina Komisiju un dalībvalstis saglabāt vai ieviest tiesību aktus šo parādību apkarošanai un novēršanai, par sporta pasākumu rezultātu ietekmēšanu nosakot kriminālatbildību; aicina dalībvalstis pārredzami un efektīvi sadarboties ar sporta organizācijām un stiprināt saziņu un sadarbību ar Eurojust un Eiropolu, lai apkarotu šīs parādības;

Nodokļu oāzes

62.  norāda, ka Eiropas Savienībā katru gadu izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešana izmaksā EUR 1 triljonu; uzsver, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš nodokļu oāzēm un valstīm, kurās ir nepārredzami vai kaitējoši nodokļu tarifi, kas ir milzīga problēma, kura skar ikvienu Eiropas iedzīvotāju;

63.  atzinīgi vērtē G20 valstu starptautisko vienošanos piemērot jaunu globālu standartu nolūkā panākt lielāku nodokļu pārredzamību atbilstoši augstajiem standartiem, kurus ES jau piemēro; prasa to ātri īstenot un efektīvi uzraudzīt nodokļu krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas starptautiskā līmenī; atzinīgi vērtē to, ka 2016. gada februārī Komisija parakstīja nolīgumus, kuros paredzēta nodokļu informācijas apmaiņa, ar tādām valstīm kā Andora un Monako un to, ka 2015. gadā Komisija jau bija parakstījusi nolīgumus ar Šveici, Lihtenšteinu un Sanmarīno;

64.  atgādina par ES pienākumu cīnīties pret nodokļu noteikumiem, kuri atvieglo nodokļu apiešanu transnacionāliem uzņēmumiem un privātpersonām, un palīdzēt trešām valstīm repatriēt nelikumīgi iegūtus līdzekļus un saukt pie atbildības vainīgos; uzsver, ka ES visos attiecīgajos starptautiskajos forumos prioritārā kārtībā jāsekmē cīņa pret nodokļu oāzēm, banku darbības slepenību un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, pārmērīgas profesionālās darbības slepenības atcelšana, daudznacionālo uzņēmumu publisku pārskatu sniegšana par darbību katrā valstī un publiski uzņēmumu faktisko īpašnieku reģistri; norāda, ka nodokļu oāzes ir perfekti piemērotas vietas, kur glabāt un legalizēt noziedzīgās darbībās iegūtus līdzekļus, tāpēc nepieciešama saskaņota pieeja ES līmenī;

65.  aicina Komisiju palielināt izpratni par nopietnajām sekām, ko rada korupcijas pieļaušana, apsvērt iespēju izstrādāt visaptverošu plānu, kurš atturētu aktīvu pārvedumus uz trešām valstīm, kas aizsargā korumpētu privātpersonu anonimitāti, un pārvērtēt ekonomiskās un diplomātiskās saites ar šīm valstīm;

Noziegumi pret vidi

66.  pauž bažas par to, ka kļūst izplatītākas tādas nelikumības vides jomā, kas ir saistītas ar organizētām un mafijas stila noziedzīgām darbībām vai kas izriet no šādām darbībām, piemēram, nelikumīga atkritumu tirdzniecība un likvidēšana un dabas mantojuma iznīcināšana; atgādina par savu ieteikumu izstrādāt kopīgu rīcības plānu šādu noziegumu novēršanai un apkarošanai; norāda, ka ir jāpanāk pastāvošo dabas un vides aizsardzības noteikumu izpilde, tostarp ar noziedzības apkarošanas inspekcijām attiecībā uz līgumslēdzējiem un apakšuzņēmējiem, kuri ieguvuši līgumus par lieliem infrastruktūras projektiem, ko finansē no ES budžeta;

67.  aicina Komisiju uzraudzīt un novērtēt, kā tiek īstenota Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīva 2008/99/EK par vides krimināltiesisko aizsardzību, lai pārliecinātos, ka dalībvalstis ar efektīviem, samērīgiem un atturošiem kriminālsodiem vēršas pret jebkādu nelikumīgu rīcību, kas negatīvi ietekmē cilvēku veselību vai vidi; aicina ES tīklu vides tiesību aktu īstenošanai un izpildei (IMPEL) regulāri informēt Parlamentu par dalībvalstu darbībām Direktīvas 2008/99/EK īstenošanā;

68.  norāda, ka organizētā noziedzība izmanto grunts pārvietošanā specializējušos būvniecības uzņēmumus, lai legalizētu nelikumīgi iegūtus līdzekļus un nelikumīgi likvidētu toksiskas vielas, kas izraisa vides piesārņojumu; lai novērstu šādu praksi, aicina Komisiju veikt noziedzības apkarošanas inspekcijas attiecībā uz līgumslēdzējiem un apakšuzņēmējiem, kuri ieguvuši līgumus par lieliem infrastruktūras projektiem, ko finansē no ES budžeta;

Kibernoziedzība

69.  atgādina, ka kibernoziegumus izmanto nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un viltošanā; norāda, ka kibernoziedzība ir būtisks ienākumu avots daudzām noziedzīgām organizācijām un ka ir jānostiprina Savienības tiesību akti un sadarbība starp dalībvalstīm un ar Savienības aģentūrām šajā jomā; ar bažām norāda, ka, krāpnieciski izmantojot internetu nelikumīgiem mērķiem, piemēram, narkotiku vai cilvēku tirdzniecības vajadzībām, noziedzīgās organizācijas ir palielinājušas nelikumīgās tirdzniecības apjomu;

Organizētā noziedzība un terorisms

70.  atgādina, ka arvien lielākā konverģence un saikne starp organizēto noziedzību un terorismu, kā arī saites starp noziedzīgajām un teroristu organizācijām rada arvien lielākus draudus Savienībai; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka terorisma finansēšana un atbalstīšana ar organizēto noziedzību tiek atzīta par sodāmu rīcību un ka kriminālprocesā iesaistītās dalībvalstu iestādes vairāk ņem vērā savstarpējās saiknes starp organizēto noziedzību, teroristu darbībām un terorisma finansēšanu;

71.  uzsver, ka šaujamieroču, naftas, narkotiku un savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgā tirdzniecība un migrantu, cigarešu, viltotu preču, mākslas darbu un citu kultūras objektu kontrabanda, ar ko nodarbojas organizētās noziedzības tīkli, ir kļuvusi par ļoti ienesīgu finansējuma avotu teroristu grupām; ņem vērā Komisijas iesniegto rīcības plānu cīņai pret šaujamieroču un sprāgstvielu nelikumīgu tirdzniecību un izmantošanu; uzstāj, ka šis rīcības plāns ir bez kavēšanās jāīsteno; aicina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka teroristu organizācijas un noziedzīgie tīkli nevar gūt labumu no preču tirdzniecības, bet neradot nepamatotu administratīvo slogu ekonomikas dalībniekiem;

72.  atgādina, ka dalība noziedzīgās darbībās var būt saistīta ar teroristu noziegumiem; atgādina, ka saskaņā ar ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja (UNODC) sniegto informāciju narkotiku tirdzniecība, nelikumīgo šaujamieroču aprite, transnacionālā organizētā noziedzība un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācija ir kļuvusi par neatņemamu terorisma sastāvdaļu; uzskata, ka efektīvai cīņai pret terorismu ir nepieciešami stingrāki ES tiesību akti par organizētās noziedzības un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanu, ņemot vērā arī teroristu un organizētās noziedzības grupu saiknes, kas pastāv uz savstarpēja izdevīguma pamata;

Organizētā noziedzība un cilvēku tirdzniecība un kontrabanda

73.  ir nobažījies par to, ka nepārtrauktās bēgļu plūsmas uz Eiropu ir padarījušas cilvēku kontrabandu profesionālāku un attiecīgi palielinājušas cilvēku kontrabandas un tirdzniecības tīklu peļņu; aicina Komisiju un dalībvalstis panākt progresu starptautiskajā sadarbībā cilvēku tirdzniecības apkarošanā ar mērķi izskaust cilvēku kontrabandu un maksimāli samazināt cilvēku tirdzniecības tīklu ietekmi;

74.  atgādina, ka attiecībā uz cilvēku tirdzniecību Eiropas Savienība ir izstrādājusi īpašu tiesisko un politisko satvaru, lai optimizētu sadarbību un noteiktu cilvēku tirdzniecību par prioritāti tādu iestāžu un aģentūru darbā kā Eiropols un Eurojust; atzinīgi vērtē pirmā cilvēku tirdzniecības apkarošanas progresa ziņojuma secinājumus; aicina Komisiju uz šā pamata pēc iespējas ātrāk izstrādāt stratēģiju laikam pēc 2016. gada;

75.  nosoda organizētās noziedzības iefiltrēšanos struktūrās, kas atbild par migrantu uzņemšanai paredzēto līdzekļu pārvaldību, un prasa veikt mērķtiecīgus pasākumus, ar kuriem apkarot cilvēku kontrabandu un tirdzniecību, ar ko nodarbojas sarežģīti noziedzīgo grupu tīkli, kuri atrodas cietušo izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīs;

76.  uzsver, ka steidzami jānovērš migrējošo darba ņēmēju smagā ekspluatācija Savienībā; atzīst, ka likumīgas migrācijas kanālu trūkums un šķēršļi tiesu iestāžu pieejamībā ir vieni no galvenajiem cilvēku tirdzniecības cēloņiem; turklāt norāda, ka Direktīvā par sankcijām pret darba devējiem ir ietverti svarīgi nosacījumi, kuru mērķis ir novērst trešo valstu valstspiederīgo, kuri ES uzturas neatbilstīgi, darba ekspluatāciju, taču šie nosacījumi ir atkarīgi no taisnīgu, efektīvu un pieejamu sūdzības iesniegšanas mehānismu pastāvēšanas valsts līmenī un to īstenošana joprojām ir minimāla;

Ārējā dimensija

77.  aicina ES arī turpmāk atbalstīt valsts pārvaldes konsolidāciju un pienācīgu pretkorupcijas tiesību aktu pieņemšanu visās valstīs, jo īpaši pēckonfliktu un pārejas valstīs, kurās valsts institūcijas ir vājas; uzstāj, ka reģionālie un specializētie policijas dienestu un tiesiskās sadarbības tīkli jaunattīstības valstīs vienmēr jāatbalsta saskaņā ar parametriem, kuri garantē atbilstošus datu aizsardzības un privātuma standartus, un jādalās ar Eiropola, Eurojust un Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla paraugpraksi un zinātību; uzsver, ka jāuzlabo regulējums un tiesībaizsardzība un jāveicina trauksmes cēlēju aizsardzība, lai sauktu pie atbildības pārkāpējus par viņu noziedzīgiem nodarījumiem, un ka būtu jāizveido pienācīga sistēma trauksmes cēlēju aizsardzībai gan ES iekšienē, gan ārpus tās; īpaši uzsver, ka valstīs, kas saņem ES palīdzību, ir vajadzīgs tiešās ziņošanas mehānisms iedzīvotājiem, kuri vērš uzmanību uz pārkāpumiem ES finansētajās atbalsta programmās;

78.  ar bažām norāda, ka lielākā daļa attiecīgo starptautisko konvenciju un iniciatīvu, kuru mērķis ir cīnīties pret korupciju un nelikumīgām finanšu plūsmām, nesniedz konkrētus rezultātus īstenošanas posmā; atgādina, ka ir būtiski izstrādāt ārpolitisku korupcijas apkarošanas stratēģiju, lai efektīvi cīnītos pret korupciju un finanšu noziegumiem; aicina ES kā prioritāti savā ārpolitikā sekmēt to, ka pareizi tiek transponēta un īstenota Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija pret transnacionālo organizēto noziedzību, kā arī visi citi attiecīgie starptautiskie instrumenti, kuru mērķis ir apkarot korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju;

79.  aicina Komisiju ar pastāvīgu uzraudzību nodrošināt, ka ES palīdzība nedz tieši, nedz netieši neveicina korupciju; uzskata, ka atbalsta palīdzība būtu vairāk jāpielāgo saņēmējvalsts absorbcijas spējai un vispārējās attīstības vajadzībām, lai izvairītos no plašas palīdzības līdzekļu izšķērdēšanas un korupcijas; aicina ES vērsties pret korupciju tieši, izmantojot plānošanu un valsts stratēģijas dokumentus, un saistīt budžeta atbalstu ar skaidriem korupcijas apkarošanas mērķiem; šajā sakarā uzsver nepieciešamību izveidot stabilus mehānismus īstenošanas uzraudzībai; aicina Komisiju izstrādāt spēcīgu, holistisku un visaptverošu stratēģiju korupcijas riska pārvaldībai jaunattīstības valstīs, lai novērstu to, ka attīstības palīdzība veicina korupciju, un pilnībā īstenot 2013. gadā pieņemto stratēģiju krāpšanas apkarošanai, jo īpaši, kad tiek īstenots ES atbalsts visos tā veidos, tostarp ar EAF un trasta fondiem, un kad attīstības projekti tiek deleģēti trešām personām; ar bažām norāda, ka ES pieeja korupcijas problēmai ĀKK valstīs nesniedz gandrīz nekādas stratēģiskas norādes par to, kā stiprināt valstu sistēmas korupcijas novēršanai un kontrolei; uzskata, ka Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) un Starptautiskās sadarbības un attīstības ģenerāldirektorātam ir labāk jākoordinē savas pieejas efektīvai korupcijas mazināšanai jaunattīstības valstīs;

80.  atgādina, ka ir svarīgi nodrošināt saskaņotību starp ES iekšējo un ārējo politiku, un norāda, ka cīņa pret organizēto noziedzību jāintegrē attīstības un drošības stratēģijās, lai atjaunotu stabilitāti jaunattīstības valstīs;

81.  uzsver, ka risinājums, kā cīnīties pret noziedzīgām darbībām, kuras izraisa badu un nabadzību, ir respektēt tautu un valdību tiesības lemt par savām ekonomikas, pārtikas un lauksaimniecības sistēmām; mudina starptautisko sabiedrību aktīvi vērsties pret finanšu spekulācijām ar pārtikas produktiem (piemēram, plašu lauksaimniecības zemju pirkšanu par zemām cenām un zemes sagrābšanu, ko veic lieli daudznacionāli lauksaimniecības uzņēmumi), ņemot vērā to kaitīgo ietekmi uz maziem ražotājiem;

82.  aicina jaunattīstības valstis attiecībā uz resursu līgumiem, uzņēmumu finanšu pārskatiem un revīzijām, kā arī ieņēmumu iekasēšanu un sadalīšanu palielināt pārredzamību un pārskatatbildību, to iekļaujot savās korupcijas apkarošanas programmās;

83.  aicina ES uzlabot savu atbalstu, lai palīdzētu ar resursiem bagātām valstīm īstenot Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvas (EITI) principus par labāku pārredzamību un pārskatatbildību naftas, gāzes un kalnrūpniecības nozarēs; stingri mudina izstrādāt efektīvu tiesisko regulējumu, ar ko atbalstīt EITI pareizu piemērošanu uzņēmumos, kuri iesaistīti naftas, gāzes un kalnrūpniecības nozaru piegādes ķēdēs;

84.  uzdod Parlamenta Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai sekot līdzi, kā tiek īstenoti ieteikumi, kas ietverti rezolūcijās par korupcijas apkarošanu; aicina Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju divu gadu laikā izvērtēt likumdošanas darbības, ko Komisija veic šajā jomā, ņemot vērā iepriekš izklāstītos ieteikumus;

o
o   o

85.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 218, 14.8.2013., 8. lpp.
(2) OV L 127, 29.4.2014., 39. lpp.
(3) OV L 130, 1.5.2014., 1. lpp.
(4) OV L 151, 21.5.2014., 1. lpp.
(5) OV L 141, 5.6.2015., 73. lpp.
(6) OV L 328, 6.12.2008., 28. lpp.
(7) OV L 141, 5.6.2015., 1. lpp.
(8) OV L 150, 20.5.2014., 93. lpp,
(9) OV L 319, 4.12.2015., 1. lpp,
(10) OV L 332, 18.12.2007., 103. lpp.
(11) OV L 317, 4.11.2014., 28. lpp.
(12) OV L 119, 4.5.2016., 89. lpp.
(13) OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.
(14) OV L 65, 11.3.2016., 1. lpp.
(15) ECLI:EU:C:2015:555.
(16) OV C 346, 21.9.2016., 27. lpp.
(17) OV L 135, 24.5.2016., 53. lpp,
(18) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0269.
(19) OV C 208, 10.6.2016., 89. lpp.


Cilvēktiesības un migrācija trešās valstīs
PDF 481kWORD 66k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcija par cilvēktiesībām un migrāciju trešās valstīs (2015/2316(INI))
P8_TA(2016)0404A8-0245/2016

Eiropas Parlaments,

—  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (VCD) un jo īpaši tās 13. pantu,

—  ņemot vērā 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu un Protokolu par bēgļu statusu,

—  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un 1966. gada Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un to protokolus,

—  ņemot vērā 1954. gada Konvenciju par bezvalstnieku statusu un 1961. gada Konvenciju par apatrīdisma samazināšanu,

—  ņemot vērā 1966. gada Starptautisko konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu,

—  ņemot vērā 1979. gada Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu un tās protokolu,

—  ņemot vērā 1984. gada Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu un tās protokolu,

—  ņemot vērā 1989. gada Konvenciju par bērna tiesībām un tās protokolus,

—  ņemot vērā 1990. gada Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību,

—  ņemot vērā 2006. gada Starptautisko konvenciju par visu personu aizsardzību pret piespiedu pazušanu,

—  ņemot vērā 2006. gada Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un tās protokolu,

—  ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2015. gada 3. augusta ziņojumu par cilvēktiesību ievērošanas sekmēšanu un aizsargāšanu, tostarp par veidiem un līdzekļiem, kā sekmēt migrantu cilvēktiesību ievērošanu,

—  ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2014. gada 18. decembra rezolūciju par migrantu aizsardzību,

—  ņemot vērā dažādu starptautisko mehānismu darbu cilvēktiesību jomā, jo īpaši ANO īpašā referenta migrantu cilvēktiesību jautājumos François Crépeau un citu īpašo referentu dažādos ziņojumus, vispārējo regulāro pārskatu un citu līgumu struktūru darbu,

—  ņemot vērā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) darbu un ziņojumus, tostarp ieteiktos principus un norādes par cilvēktiesībām pie starptautiskajām robežām un ziņojumu par tranzītā esošu migrantu stāvokli,

—  ņemot vērā ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus,

—  ņemot vērā Dakas principus atbildīgai migrantu pieņemšanai darbā un nodarbināšanai,

—  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 21. pantu,

—  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras ziņojumus,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 18. novembra paziņojumu „Vispārējā pieeja migrācijai un mobilitātei” (COM(2011)0743),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 13. maija paziņojumu „Eiropas programma migrācijas jomā” (COM(2015)0240),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. oktobra paziņojumu „Bēgļu krīzes pārvaldība: Eiropas programmā migrācijas jomā izvirzīto prioritāro darbību īstenošanas pašreizējais stāvoklis” (COM(2015)0510),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 20. oktobra lēmumu par Eiropas Savienības Ārkārtas trasta fonda izveidi stabilitātes nodrošināšanai un neatbilstīgas migrācijas un personu pārvietošanas iemeslu novēršanai Āfrikā (C(2015)7293,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2015. gada 25. un 26. jūnija sanāksmes secinājumus un 2015. gada 15. oktobra sanāksmes secinājumus,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par 2015. gada 20. jūlijā pieņemto rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015.–2019. gads),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 9. novembra secinājumus par pasākumiem bēgļu un migrācijas krīzes risināšanai,

–  ņemot vērā Valletas 2015. gada 11. un 12. novembra samitā pieņemto rīcības plānu un kopīgo politisko deklarāciju,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par jautājumiem, kas saistīti ar migrāciju, jo īpaši 2014. gada 17. decembra rezolūciju par situāciju Vidusjūras reģionā un nepieciešamību pēc holistiskas ES pieejas migrācijai(1), 2015. gada 29. aprīļa rezolūciju par pēdējā laikā notikušajām traģēdijām Vidusjūrā un ES migrācijas un patvēruma politikas nostādnēm(2) un 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par stāvokli Vidusjūras reģionā un vajadzību pēc ES holistiskas pieejas migrācijas jomā(3),

–   ņemot vērā 2015. gada 9. septembra rezolūciju par iespēju radīšanu meitenēm Eiropas Savienībā ar izglītības palīdzību(4),

–   ņemot vērā 2016. gada 8. marta rezolūciju par situāciju saistībā ar sievietēm bēglēm un patvēruma meklētājām ES(5),

–  ņemot vērā 2016. gada 5. jūlija rezolūciju par cilvēku tirdzniecības apkarošanu ES ārējās attiecībās(6),

–  ņemot vērā Savienības Vidusjūrai parlamentārās asamblejas parlamentu priekšsēdētāju otrās augstākā līmeņa sanāksmes 2015. gada 11. maijā pieņemto gala deklarāciju par tematu „Imigrācija, patvērums un cilvēktiesības Eiropas Vidusjūras reģionā”(7),

–  ņemot vērā 2015. gada 17. decembra rezolūciju par 2014. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(8),

–  ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas 2015. gada 9. decembra rezolūciju par migrāciju, cilvēktiesībām un humanitārajiem bēgļiem(9),

–  ņemot vērā dažādos pilsoniskās sabiedrības organizāciju ziņojumus par migrantu stāvokli cilvēktiesību ziņā,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A8-0245/2016),

A.  tā kā cilvēktiesības ir visu cilvēku tiesības bez jebkāda izņēmuma;

B.  tā kā migrācija ir globāla un daudzdimensionāla parādība, ko izraisījuši daudzi faktori, piemēram, ekonomiskie apstākļi (cita starpā pārmaiņas bagātību sadalē un ekonomiskajā integrācijā reģionālā un globālā mērogā), sociālie un politiskie apstākļi, situācija darba apstākļu, vardarbības un drošības jomā, pakāpeniskā vides degradācija un dabas katastrofu pastiprināšanās; tā kā šai parādībai ir jāpievēršas saskaņoti un līdzsvaroti, raugoties visaptveroši un ņemot vērā tās cilvēka dimensiju, cita starpā tās labvēlīgo ietekmi uz demogrāfiskajām pārmaiņām un ekonomisko attīstību;

C.  tā kā migrācijas maršruti ir ļoti sarežģīti, jo cilvēki pārvietojas ne tikai no viena reģiona uz citu, bet bieži arī viena reģiona ietvaros; tā kā, neraugoties uz pasaules ekonomikas krīzi, pēc ANO datiem starptautiskās migrācijas plūsmas pastiprinās; tā kā šobrīd gandrīz 244 miljoni cilvēku tiek uzskatīti par starptautiskajiem migrantiem;

D.  tā kā VCD un citās starptautiskajās konvencijās nostiprinātās tiesības ir universālas un nedalāmas;

E.  tā kā migrācija ir arī pieaugošās globalizācijas un tirgu savstarpējās atkarības rezultāts;

F.  tā kā dažādi migrāciju ietekmējoši faktori ļauj prognozēt to sekas un liek izstrādāt atbilstošas politikas nostādnes;

G.  tā kā migrācijas plūsmu izmaiņas, jo īpaši krīzes laikā, rada būtisku ekonomisko, sociālo un politisko ietekmi gan migrantu izcelsmes, gan galamērķa valstīs;

H.  tā kā ir būtiski nodrošināt efektīvus mehānismus ārvalstnieku ieceļošanas un izceļošanas uzraudzībai un kontrolei, kā arī analīzes un prognozes par migrācijas ietekmi, lai, pamatojoties uz tām, izstrādātu visas migrācijas pārvaldības politikas nostādnes;

I.  tā kā migrācijas faktori ir kļuvuši daudzveidīgi un tā kā tie var būt daudzdimensionāli un to pamatā var būt ekonomiski, vides, kultūras, politikas, ģimenes vai personiski iemesli; tā kā aizvien lielāku skaitu migrantu skar piespiedu pārvietošanās un viņi ir jāaizsargā īpaši, jo viņi cita starpā bēg no attiecīgajās valstīs valdošās nestabilitātes, konfliktiem un politiskas vai reliģiskas vajāšanas;

J.  tā kā aizvien grūtāk ir atšķirt bēgļus, patvēruma prasītājus un migrantus, cita starpā tāpēc, ka daudzām valstīm nav piemērotu juridisku un institucionālu instrumentu vai regulējumu;

K.  tā kā ir svarīgi, lai tranzītvalstu un galamērķa valstu iestādes un uzņemšanas centri būtu informēti un gatavi nodrošināt diferencētu un elastīgu attieksmi pret migrantiem un patvēruma meklētājiem;

L.  tā kā migrācijas plūsmas ir kļuvušas globālas un reģionālas un tā kā migrācijas plūsmas no dienvidu valstīm uz citām dienvidu valstīm patlaban nedaudz pārsniedz migrācijas plūsmas no dienvidu valstīm uz ziemeļu valstīm, un tā kā 80 % no dienvidu valstu savstarpējās migrācijas notiek starp kaimiņvalstīm ar kopīgu robežu, starp kurām gandrīz nav atšķirību ienākumu ziņā;

M.  tā kā Eiropa vienmēr ir bijusi ne tikai galamērķa reģions, bet arī migrācijas izcelsmes reģions; tā kā papildus mūsdienu augstāko sociālo šķiru ekspatriācijai Eiropas iedzīvotāji arī ir emigrējuši uz ārvalstīm ekonomisko grūtību, konfliktu vai politiskās vajāšanas dēļ; tā kā pašreizējā ekonomikas un finanšu krīze ir likusi daudziem eiropiešiem emigrēt, tostarp uz jaunietekmes ekonomikas valstīm dienvidu puslodē;

N.  tā kā migrantu vidū arvien vairāk ir sieviešu un bērnu un bēgļu vidū to skaits ir vēl lielāks; tā kā aizvien vairāk migrantiem un bēgļiem ir augstākā izglītība un intelektuālā darbaspēka aizplūšana jau 2010. gadā tika lēsta 59 miljonu cilvēku apmērā; tā kā Āziju šī aizplūšana skar visvairāk, bet smagākās sekas tā izraisa Āfrikā, kur tikai 4 % iedzīvotāju ir augstākā izglītība un 31 % no viņiem ir emigrējuši(10);

O.  tā kā saskaņā ar ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos informāciju dažos reģionos valdošā nestabilitāte un konflikti ir pamatā humanitārajai krīzei, kas skar vairāk nekā 65 miljonus bēgļu un pārvietoto personu, jo īpaši jaunattīstības valstīs;

P.  tā kā ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos dati liecina, ka bezvalstnieku skaits ir vismaz 10 miljoni;

Q.  tā kā VCD 13. pantā ir noteikts, ka katram cilvēkam ikvienas valsts teritorijā ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu, kā arī atstāt jebkuru, tostarp savu, valsti un atgriezties savā valstī;

R.  tā kā sadarbībai un informācijas un labākās prakses apmaiņai starp izcelsmes valstīm, tranzītvalstīm un ierašanās valstīm ir būtiska nozīme nelikumīgas migrācijas un cilvēku tirdzniecības novēršanā un apkarošanā, jo tās ļauj noteikt viņu bažas un kopējās intereses;

S.  tā kā, īstenojot holistisku pieeju migrācijas jomā, ir jāvar risināt globālos attīstības, miera pasaulē, cilvēktiesību un klimata pārmaiņu jautājumus, īpaši pievēršoties humanitārās situācijas uzlabošanai izcelsmes valstīs, lai vietējie iedzīvotāji varētu dzīvot drošākās teritorijās;

T.  tā kā ir jāņem vērā Ženēvas konvencijā un tai pievienotajos protokolos noteiktās bēgļu tiesības,

U.  tā kā daudzās bēgļu nometnēs Tuvajos Austrumos un Āfrikā dzīves apstākļi, tostarp sanitārie apstākļi, pasliktinās un tā kā tajās bieži netiek garantēta bēgļu drošība, jo īpaši neaizsargātu personu, konkrētāk — sieviešu un nepilngadīgu bērnu, drošība;

V.  tā kā saskaņā ar Pasaules Bankas datiem starptautisko migrantu naudas pārvedumu apjoms 2013. gadā pārsniedza USD 550 miljardus un no tiem USD 414 miljardi tika pārskaitīti uz jaunattīstības valstīm;

W.  tā kā ĀKK valstīs ir būtiski pieaugusi pret migrantiem vērsta ksenofobija, diskriminācija un vardarbība, nelabvēlība pret migrantiem, naidpilni izteikumi un naida izraisīti noziegumi;

X.  tā kā konkrēta, labi organizēta un migrācijas jautājumiem atbilstoša atbildes rīcība ir laba iespēja cilvēkiem un valstīm; tā kā šāda atbildes rīcība ir jāatbalsta ar nabadzības apkarošanas, ilgtspējīgas attīstības veicināšanas, kā arī migrantu un bēgļu tiesību un cieņas ievērošanas principiem; tā kā tai būtu jābalstās uz izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstu ciešu sadarbību;

Y.  tā kā migrācija ir dinamisks elements, ar kura palīdzību var mazināt demogrāfisko krīzi un risināt darbspējīgā vecuma iedzīvotāju īpatsvara mazināšanos atsevišķās valstīs;

Z.  tā kā ir grūti novērtēt neatbilstīgo migrantu skaitu un tā kā šis apstāklis neveicina viņu dzīves un darba apstākļu rādītāju noteikšanu, kaut arī tieši viņiem aizsardzība ir nepieciešama visvairāk, ņemot vērā, ka bez īpaša statusa un netiekot juridiski atzīti, viņi ir īpaši neaizsargāti pret ļaunprātīgu rīcību, ekspluatāciju un pašu svarīgāko cilvēka pamattiesību noliegšanu;

AA.  tā kā starptautisko migrāciju var izmantot kā līdzekli, ar ko risināt konkrētas ar darbaspēka trūkumu saistītas problēmas;

AB.  tā kā migranti sekmē daudzveidības un kultūras bagātības vairošanu uzņēmējvalstīs; tā kā, lai tas būtu iespējams, migranti būtu pilnībā jāintegrē uzņēmējvalsts sabiedrībā, lai šī sabiedrība varētu izmantot migrantu ekonomisko, sociālo un kultūras potenciālu; tā kā ir steidzami nepieciešams, lai politisko lēmumu pieņēmēji informētu sabiedrību par migrantu pozitīvo ietekmi uz sabiedrību ekonomikas, kultūras un sociālajā jomā, tādējādi novēršot ksenofobisku un diskriminējošu attieksmi;

AC.  tā kā atbilstoša uzņemšanas un iekļaušanas politika ļauj novērst daudzu migrantu izciestā traumatisma radīto seku saasināšanos vai ieilgšanu;

AD.  tā kā sociāli kulturāla attīstība ir iespējama tikai ar iekļaušanas palīdzību un tā kā tas nozīmē, ka migrantiem ir stingri jāapņemas būt gataviem pielāgoties uzņemošajai sabiedrībai, neatsakoties no savas izcelsmes kultūras identitātes, savukārt uzņēmējvalsts iestādēm un sabiedrībai ir jāapņemas būt gatavām uzņemt migrantus un apmierināt viņu vajadzības,

Ar migrantu tiesību ievērošanu saistītās problēmas un risks

1.  apliecina solidaritāti ar cilvēkiem, kuri ir spiesti pamest savu valsti, cita starpā konfliktu, vajāšanas, cilvēktiesību pārkāpumu un posta dēļ; pauž dziļas bažas par smagajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, no kuriem daudzi migranti ir cietuši daudzās tranzīta valstīs vai galamērķa valstīs; uzsver, ka ir jāievēro migrantu cieņa un cilvēktiesības;

2.  uzstāj, ka Savienībai un tās dalībvalstīm ir jārāda piemērs, nodrošinot migrantu cilvēktiesību ievērošanas sekmēšanu un aizsardzību, jo īpaši savā teritorijā, lai nodrošinātu savu uzticamību diskusijā par migrāciju un cilvēktiesībām trešās valstīs;

3.  atgādina, ka lielāko daļu pasaules bēgļu un migrantu ir uzņēmušas jaunattīstības valstis; atzīst trešo valstu centienus migrantu un bēgļu uzņemšanā; uzsver, ka šo valstu palīdzības sistēmas saskaras ar būtiskām problēmām, kas var smagi kaitēt pārvietoto iedzīvotāju — kuru skaits arvien pieaug — aizsardzībai;

4.  atgādina, ka „katram cilvēkam ir tiesības atstāt jebkuru, arī savu, valsti” un „atgriezties savā valstī”(11); uzsver, ka attiecīgās personas sociālajam statusam un valstspiederībai nekādā ziņā nevajadzētu negatīvi ietekmēt šo tiesību ievērošanu un ka katram cilvēkam ir tiesības cieņpilni īstenot savu migrācijas izvēli; aicina visas valdības novērst cilvēktiesību aizsardzības trūkumu, ar ko saskaras migranti; aicina valstu valdības un parlamentus atcelt soda regulējumu, saskaņā ar kuru migrācija tiek uzskatīta par noziedzīgu nodarījumu, un īstenot īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa risinājumus migrantu drošības garantēšanai; nosoda izceļošanas vai atgriešanās atsevišķās valstīs ierobežošanas vai aizliegšanas gadījumus un bezvalstniecības ietekmi uz iespējām izmantot tiesības;

5.  konstatē, ka pieaugošo bēgļu skaitu pasaulē aizēno vēl lielāks iekšzemē pārvietotu personu skaits; uzsver, ka iekšzemē pārvietotas personas nedrīkst diskriminēt tādēļ vien, ka viņas ir meklējušas drošību, nešķērsojot starptautiskās robežas, un tādēļ uzsver, ka ir jāievēro iekšzemē pārvietotu personu tiesības, arī attiecībā uz piekļuvi veselības aprūpei un izglītībai;

6.  atgādina, ka ir svarīgi noteikt bezvalstniekus, lai viņiem sniegtu aizsardzību, ko paredz starptautiskās tiesības; šajā sakarībā stingri prasa dalībvalstīm ieviest bezvalstniecības noteikšanas procedūras un savstarpēji apmainīties ar paraugpraksi, tostarp attiecībā uz tiesību aktiem un paņēmieniem, ar ko novērst jaunus bērnu bezvalstniecības gadījumus;

7.  vērš uzmanību uz to, ka Savienībai ir pastāvīgi jāņem vērā bezvalstniecība, īstenojot savu ārējo attiecību politiku, jo īpaši tādēļ, ka bezvalstniecība ir svarīgs piespiedu pārvietošanas iemesls; atgādina par apņemšanos, kas pausta 2012. gadā publicētajā Eiropas Savienības stratēģiskajā satvarā un rīcības plānā par cilvēktiesībām un demokrātiju, proti, „Komisijā un EĀDD izveidot kopīgu sistēmu, lai ar trešām valstīm risinātu jautājumus par migrantu bezvalstniecību un patvaļīgu aizturēšanu”;

8.  pauž satraukumu par to, ka migranti un bēgļi cieš no patvaļīgas aizturēšanas un sliktas attieksmes, un atgādina, ka aizturēt drīkst tikai galējas nepieciešamības gadījumos un ka jebkurā gadījumā ir jānodrošina pienācīgi aizsardzības pasākumi, cita starpā piekļuve atbilstošām tiesu procedūrām;

9.  aicina valstis atzīt savus pienākumus saskaņā ar starptautiskajām tiesībām attiecībā uz patvērumu un migrāciju un pieņemt tādus valsts tiesību aktus, kādi nepieciešami šo pienākumu efektīvai izpildei, cita starpā paredzot iespēju prasīt starptautisko aizsardzību; prasa, lai šajos tiesību aktos tiktu ņemta vērā migrantu izciestās vajāšanas un diskriminācijas pakāpe un raksturs;

10.  atgādina, ka migrantiem ir tiesības netikt nosūtītiem atpakaļ uz valsti, kurā pret viņiem var slikti izturēties un viņus var spīdzināt; atgādina, ka kolektīva izraidīšana un atpakaļ raidīšana ir aizliegta saskaņā ar starptautiskajām tiesībām; pauž bažas par attieksmi pret migrantiem, kurus aizved atpakaļ uz viņu izcelsmes valsti vai trešo valsti, pienācīgi neuzraugot viņu turpmāko stāvokli, un prasa vienmēr ņemt vērā grūtības, ar kurām viņi saskaras, atgriežoties minētajās valstīs;

11.  ierosina īstenot reintegrācijas programmas migrantiem, kas atgriežas savā izcelsmes valstī;

12.  uzsver, ka neatkarīgi no migrantu statusa ir svarīgi ievērot viņu tiesības prasīt piekļuvi tiesu iestādēm un efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, nebaidoties par nosūdzēšanu imigrācijas kontroles iestādēm, aizturēšanu un deportēšanu; pauž satraukumu par to, ka daudzās valstīs trūkst kontroles un uzraudzības mehānismu attiecībā uz procedūrām, kurās izskata migrantu tiesību pārkāpumus, kā arī netiek garantēta migrantiem un patvēruma meklētājiem sniegtās informācijas un juridiskās palīdzības kvalitāte; iesaka, lai patvēruma jomā atbildīgo iestāžu un uzņemšanas centru personāls, kā arī citu iestāžu personāls un sociālie darbinieki, kas strādā ar personām, kuras lūdz starptautisku aizsardzību, saņemtu piemērotu apmācību nolūkā ņemt vērā vispārējos un personiskos apstākļus un dzimuma jautājumus, kas attiecas uz aizsardzības pieprasījumiem;

13.  turklāt aicina Komisiju un EĀDD uzlabot paraugprakses apmaiņu ar trešām valstīm, jo īpaši nodrošinot apmācību, kas humānās palīdzības darbiniekiem ļautu efektīvāk noteikt migrantiem, jo īpaši visneaizsargātāko grupu pārstāvjiem, raksturīgās iezīmes, viņu iepriekšējos apstākļus un pieredzi, lai minētos migrantus labāk aizsargātu un sniegtu palīdzību atbilstīgi viņu vajadzībām;

14.  uzsver, ka drošu valstu un drošu izcelsmes valstu jēdzieni nedrīkst kavēt patvēruma pieprasījumu individuālu izskatīšanu; pieprasa, lai jebkurā gadījumā tiktu noteikti migranti, kuriem ir vajadzīga starptautiska aizsardzība, un tiktu ņemti vērā viņu pieprasījumi; uzstāj, lai viņi saņemtu pienācīgas garantijas neizraidīšanas jomā un varētu izmantot sūdzību mehānismu;

15.  vērš uzmanību uz fizisko un psiholoģisko vardarbību un vajadzību atzīt īpašus vardarbības un vajāšanas veidus, kuriem ir pakļautas sievietes un bērni migranti, piemēram, tirdzniecība, piespiedu pazušana, seksuāla izmantošana, dzimumorgānu kropļošana, pāragras vai piespiedu laulības, vardarbība ģimenē, verdzība, goda aizstāvēšanas noziegumi un diskriminācija dzimuma dēļ; atgādina par līdz šim nepieredzēto un aizvien pieaugošo seksuālas vardarbības un izvarošanas upuru — arī seksuālas vardarbības kā kara ieroča upuru — skaitu;

16.  pauž satraukumu par bērnu vervēšanu bruņotajos grupējumos; uzstāj, ka ir jāveicina viņu atbruņošanas, rehabilitācijas un reintegrācijas politika;

17.  uzsver, ka atšķiršana no ģimenes locekļiem, tostarp aizturēšanas gadījumā, sievietes un bērnus pakļauj lielākiem riskiem;

18.  atgādina, ka īpaši neaizsargātas ir nepavadītas sievietes un meitenes, sievietes, uz kuru pleciem gulstas atbildība par mājsaimniecību, grūtnieces, personas ar invaliditāti un vecāka gadagājuma cilvēki; uzsver, ka meitenes, kas bēg no konfliktiem un vajāšanas, ir pakļautas paaugstinātam piespiedu un agrīnu laulību, agrīnas bērnu laišanas pasaulē, izvarošanas, seksuālās un fiziskās vardarbības un prostitūcijas riskam, kurš saglabājas arī tad, kad viņas ir nonākušas vietās, kas tiek uzskatītas par drošām; šajā sakarībā prasa viņu uzturēšanās laikā uzņemšanas centros nodrošināt īpašu aizsardzību un palīdzību, jo īpaši veselības jomā;

19.  iesaka, lai migrācijas politikā tiktu integrēti dzimuma jautājumi, tostarp nolūkā novērst cilvēku tirdzniecību un sodīt par to, kā arī novērst visu citu pret sievietēm vērstu vardarbību un diskrimināciju un sodīt par to; prasa, lai tiktu pilnībā īstenota de jure un de facto vienlīdzība, kas ir būtisks elements šīs vardarbības novēršanā, lai veicinātu sieviešu patstāvību un neatkarību;

20.  pauž satraukumu par to, ka aizvien vairāk ziņojumu un liecību norāda uz pieaugošu vardarbību, kas vērsta pret bērniem migrantiem, arī spīdzināšanu un aizturēšanu, kā arī viņu pazušanu; uzsver, ka saskaņā ar ANO Bērnu tiesību komitejas atzinumu bērnu aizturēšana, pamatojoties vienīgi uz viņu vai viņu vecāku migrācijas statusu, ir viņu tiesību pārkāpums un šāda aizturēšana nekad nevar būt viņu interesēs;

21.  atgādina, ka bērni migranti ir sevišķi neaizsargāti, jo īpaši tad, ja viņi netiek pavadīti, un ka viņiem ir tiesības uz īpašu aizsardzību, kas balstās uz bērna visprioritārākajām interesēm saskaņā ar starptautiskajām tiesībām; uzsver, ka attīstības sadarbībā ir jāiekļauj jautājums par nepavadītiem nepilngadīgajiem, veicinot viņu integrāciju valstī, kurā viņi ir apmetušies, jo īpaši nodrošinot iespējas iegūt izglītību un saņemt aprūpes pakalpojumus un novēršot vardarbības, ļaunprātīgas izmantošanas, ekspluatācijas un novārtā pamešanas risku;

22.  pauž bažas par grūtībām, ar kurām saskaras, reģistrējot bērnus, kas ir dzimuši ārpus savas izcelsmes valsts, un kuru dēļ var pieaugt bezvalstniecības risks; šajā sakarībā prasa, lai varētu tikt reģistrēta šādu bērnu dzimšana, neatkarīgi no viņu vecāku migrācijas statusa;

23.  uzstājīgi aicina Savienību cieši sadarboties ar Unicef, Apvienoto Nāciju Organizācijas augsto komisāru bēgļu jautājumos un visām kompetentajām starptautiskajām organizācijām un iestādēm, lai darītu visu iespējamo nolūkā palielināt bērnu migrantu un viņu ģimeņu — neatkarīgi no viņu migrācijas statusa — aizsardzības spējas visas viņu pārvietošanās laikā, finansējot aizsardzības programmas, jo īpaši izglītības un veselības aprūpes iestāžu jomā, nodrošinot īpašas bērniem paredzētas telpas un sniedzot psiholoģisko atbalstu, nodrošinot ģimenes saišu identifikāciju un nepavadītu vai no savām ģimenēm nošķirtu bērnu atkalapvienošanos ar ģimenēm un piemērojot nediskriminācijas, nekriminalizācijas, neaizturēšanas, neizraidīšanas, nevajadzīgu sodu nepiemērošanas, ģimeņu atkalapvienošanās, fiziskās un juridiskās aizsardzības un tiesību uz identitāti principu;

24.  atgādina, ka noziedzīgie tīkli izmanto likumīgu migrācijas iespēju trūkumu, reģionos valdošo nestabilitāti un konfliktus, kā arī bēgt mēģinošo sieviešu, meiteņu un bērnu neaizsargātību, lai viņus pakļautu cilvēku tirdzniecībai un seksuālai izmantošanai;

25.  vērš uzmanību uz īpašiem vardarbības veidiem un īpašu vajāšanu, kam pakļauti LGBTI migranti; prasa atbalstīt tādu sociāli juridisku aizsardzības mehānismu īstenošanu, kuri paredzēti LGBTI migrantiem un patvēruma meklētājiem, lai nodrošinātu, ka tiek ņemta vērā viņu neaizsargātība, un gādātu par viņu aizsardzības pieprasījumu rūpīgu izskatīšanu, arī attiecībā uz pārsūdzībām;

26.  atgādina, ka ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības un jo īpaši tiesības uz veselību, izglītību un mājokli ir cilvēktiesības, kuras visiem migrantiem un jo īpaši bērniem ir jāvar izmantot neatkarīgi no viņu migrācijas statusa;

27.  pauž bažas par migrantu darba tiesību pārkāpumiem un migrantu ekspluatāciju; atzīst, ka izglītība, darba iespējas un ģimenes atkalapvienošanās ir svarīgi integrācijas procesa elementi; uzstāj, ka ir jāapkaro visi migrantu piespiedu nodarbināšanas veidi, un jo īpaši nosoda visus bērnu ekspluatācijas veidus;

28.  pauž satraukumu par diskriminējošām darbībām, kas pārāk bieži skar dažas sociāli kulturālās, lingvistiskās un reliģiskās minoritātes un veicina nevienlīdzību attiecībā uz migrantu iespējām izmantot savas tiesības;

29.  aicina uzņēmējvalstis nodrošināt sieviešu migranšu tiesības uz seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpi;

30.  vērš uzmanību uz to, ka ir jāizvairās no izolētu, migrantiem paredzētu rajonu veidošanas, sekmējot iekļautību un to iespēju pilnīgu izmantošanu, ko sniedz dzīve sabiedrībā;

31.  uzskata, ka tiesības uz izglītību un tiesības strādāt sekmē migrantu patstāvību un integrāciju, tāpat kā tiesības dzīvot ģimenē un ģimenes atkalapvienošanās; uzstāj, ka ir svarīgi nodrošināt darba ņēmēju migrantu un viņu ģimeņu sociālo aizsardzību; norāda, ka migrantu efektīvas integrācijas pamatā ir jābūt darba tirgus un tā turpmākā potenciāla precīzam novērtējumam, darba ņēmēju migrantu cilvēktiesību un darba tiesību labākai aizsardzībai un pastāvīgam dialogam ar darba tirgus dalībniekiem;

32.  norāda, ka uzņēmējvalsts valodas apguve var būtiski uzlabot migrantu dzīves kvalitāti, kā arī viņu ekonomisko un kultūras neatkarību un ka tā arī atvieglo informācijas ieguvi par viņu tiesībām uzņēmējvalsts sabiedrībā; uzskata, ka valodu mācīšana ir jānodrošina uzņēmējvalsts iestādēm; iesaka, lai migranti tiktu iesaistīti visos sociālo un politisko lēmumu pieņemšanas procesos;

33.  uzskata, ka iespējas strādāt, saņemt apmācību un kļūt neatkarīgām ir galvenie migranšu iekļaušanas un patstāvības izaugsmes faktori; prasa, lai šajā ziņā attiecībā uz migrantēm tiktu pielikti lielāki pūliņi, jo viņas visbiežāk ir nepietiekami pārstāvētas, lai pārvarētu aizvien lielākos šķēršļus viņu iekļaušanai un patstāvības izaugsmei;

34.  atgādina, ka uzņēmējvalstīm ir jāveicina migrantu patstāvības izaugsme, jo īpaši migranšu patstāvības izaugsme, viņiem sniedzot nepieciešamās zināšanas un sociālās iemaņas, jo īpaši saistībā ar profesionālo izglītību un valodu apguvi, lai tās liktu lietā atbilstoši sociāli kulturālās iekļaušanas principiem;

35.  uzskata, ka visiem darba ņēmējiem ir jāsaņem līgums valodā, kuru viņi saprot, un ka viņi ir jāaizsargā pret aizstājējlīgumiem; uzsver, ka ar izcelsmes valsts un galamērķa valsts divpusēju līgumu palīdzību būtu jāpastiprina cilvēktiesību aizsardzība;

36.  uzskata, ka ir svarīgi izveidot saskaņotas un visaptverošas valstu migrācijas politikas nostādnes, kurās tiktu ņemts vērā dzimuma aspekts un kuras aptvertu visus migrācijas procesa posmus, būtu saskaņotas valdības līmenī un izstrādātas, īstenojot plašu apspriešanos ar valstu cilvēktiesību iestādēm, privātā sektora pārstāvjiem, darba devēju un darba ņēmēju organizācijām, pilsonisko sabiedrību un pašiem migrantiem, kā arī ar starptautisku organizāciju atbalstu;

37.  atgādina, ka ikvienai un ikvienam ir tiesības uz drošiem un taisnīgiem darba apstākļiem un uz darba ņēmēju tiesību pilnīgu ievērošanu saskaņā ar starptautiskajiem standartiem un instrumentiem cilvēktiesību jomā un SDO pamatkonvencijām;

38.  uzsver, ka gadījuma rakstura darbi, kuros uzņēmējvalstīs parasti nodarbina migrantus un galvenokārt sievietes, padara viņus neaizsargātākus; atgādina, ka darbaspēka ekspluatācija bieži vien ir cilvēku tirdzniecības vai kontrabandas sekas, tomēr tā var notikt arī neatkarīgi no šiem diviem noziegumiem; šajā sakarībā pauž bažas par to, ka daudzi darba devēji uzņēmējvalstīs paliek nesodīti, lai gan ir vainojami starptautisko darba tiesību pārkāpumos attiecībā uz darba ņēmējiem migrantiem; pauž satraukumu par to, ka dažu valstu tiesību akti darba tiesību jomā pieļauj praksi, kas ir pretrunā starptautiskajām normām; uzskata, ka cīņā pret migrantu darbaspēka ekspluatāciju vienlaikus ir jāīsteno iedarbīgas sankcijas pret ļaunprātīgiem darba devējiem un jānodrošina šādas ekspluatācijas upuru aizsardzība;

39.  pievērš uzmanību tam, ka ir jāatzīst migrantu kvalifikācija, kas ir iegūta viņu izcelsmes valstī, lai veicinātu viņu neatkarību un sociālo iekļaušanos dažādos sabiedrības sektoros, jo īpaši darba tirgū; uzsver nepieciešamību atzīt visu migrantu, tostarp neatbilstīgā situācijā esošo migrantu, tiesības veidot darba ņēmēju tiesību aizstāvības organizācijas un pievienoties tām, tajā skaitā arodbiedrībām, un atzīt šīs struktūras;

40.  mudina uzņēmumus īstenot ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus, lai nepieļautu, ka to darbība negatīvi ietekmē cilvēktiesības, un reaģētu uz šādu ietekmi, līdzko tā rastos, kā arī censties nepieļaut vai mazināt jebkādu negatīvu ietekmi uz cilvēktiesībām, kas ir tieši saistīta ar to darbību;

41.  aicina Savienību turpināt īstenot diplomātiskos centienus, kas saskaņoti ar ASV un citiem starptautiskiem partneriem, ar mērķi aktīvi sadarboties ar trešām valstīm, lai risinātu jautājumu par tādas steidzami nepieciešamas kopīgas stratēģijas izstrādi, kas attiecas uz pašreizējo globālo migrācijas problēmu;

42.  uzstājīgi aicina, lai Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos īstenotu visas praktiskās darbības, kas nepieciešamas, lai panāktu attiecīgo trešo valstu patiesu un efektīvu saistību uzņemšanos;

43.  uzsver, ka ES ir jāpastiprina sava ārpolitika, lai panāktu mieru un stabilitāti reģionos, kur karadarbība un konflikti izraisa milzīgas migrācijas plūsmas uz Eiropas Savienību;

44.  atgādina, ka Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm ir pienākums noteikti rīkoties, lai novērstu krīžu pamatcēloņus, kas ir šo masveida migrācijas parādību pamatā;

45.  prasa uzlabot humanitāro situāciju izcelsmes valstīs un tranzīta valstīs, lai vietējie iedzīvotāji un bēgļi varētu dzīvot drošākās teritorijās;

46.  mudina karojošās puses izbeigt uzbrukumus civiliedzīvotājiem, viņus aizsargāt un ļaut viņiem droši atstāt vardarbības plosītās teritorijas vai saņemt humānās palīdzības organizāciju palīdzību;

47.  uzsver Islāma valsts un tās attīstības ietekmi uz likumīgo patvēruma meklētāju un neatbilstīgo migrantu masveida pieplūdumu; atzīst drošības un terorisma apkarošanas politikas būtisko nozīmi migrācijas pamatcēloņu novēršanā;

48.  atgādina par ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos neseno paziņojumu par to, ka daudzi migranti ir terorisma un nopietnu cilvēktiesību pārkāpumu upuri un ka tādēļ pret šiem bēgļiem būtu attiecīgi jāizturas;

49.  atgādina, ka pārmitināšanas programmas, kuras īsteno ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos vadībā, ir lietderīgs instruments, ar ko organizēti pārvaldīt tādu personu ierašanos, kurām ir nepieciešama starptautiska aizsardzība daudzās valstīs visā pasaulē; uzsver — ja nav iespējama pārmitināšana, visas valstis būtu jāmudina izveidot un īstenot humanitāras uzņemšanas programmas vai vismaz radīt apstākļus, kas ļautu bēgļiem palikt savu izcelsmes valstu tuvumā;

50.  ņem vērā aizvien lielākās vajadzības un pastāvīgo finansējuma trūkumu attiecībā uz humāno palīdzību, ko sūta uz Sīrijai tuvajām valstīm, kā rezultātā Pasaules Pārtikas programmai cita starpā nācās samazināt bēgļiem paredzētās pārtikas devas; prasa, lai ANO dalībvalstis, Eiropas Savienība un tās dalībvalstis, mazākais, izpildītu savas finansiālās saistības; uzsver, ka ir svarīgi palīdzību bēgļiem šajās valstīs vērst uz iztikas līdzekļu nodrošināšanu, bēgļu drošību, iespējām izmantot pamattiesības un jo īpaši veselības aprūpes un izglītības pieejamību, cieši sadarbojoties ar ANO augsto komisāru bēgļu jautājumos, Pasaules Pārtikas programmu un kompetentajām struktūrām;

51.  atgādina, ka migrācija un attīstība ir saistītas un ka attīstības sadarbība izglītības, veselības, darba tiesību, nabadzības mazināšanas, cilvēktiesību, demokratizācijas un pēckonfliktu atjaunošanas jomā, kā arī cīņa pret nevienlīdzību, klimata pārmaiņu sekām un korupciju ir galvenie faktori, ar kuriem novērst piespiedu migrāciju; konstatē, ka zemes un resursu sagrābšanai var būt būtiska ietekme uz humanitārajām krīzēm un ka cilvēki var būt spiesti doties uz citām valstīm sociālo, politisko un humanitāro krīžu dēļ; uzskata, ka migrācija visā pasaulē ir atzīta par iedarbīgu instrumentu, kas veicina ilgtspējīgu un iekļaujošu attīstību;

52.  aicina Savienību un starptautisko sabiedrību noteikt īpašas iniciatīvas, ko valdības var īstenot, lai palielinātu likumīgas migrācijas kā attīstību veicinoša faktora sniegtās iespējas; uzsver, ka ir nepieciešama politiskā vadība un spēcīgi atbalsta pasākumi, jo īpaši galamērķa valstīs, lai cīnītos pret ksenofobiju un sekmētu migrantu sociālo integrāciju;

53.  uzskata, ka migrācijai ir konkrēti pamatcēloņi (jo īpaši ekonomiskie, politiskie, sociālie un ar vidi saistīti iemesli); uzskata, ka ar attīstības palīdzību būtu efektīvi jāpievēršas minētajiem cēloņiem, uzlabojot spēju stiprināšanu, sekmējot konfliktu risināšanu un veicinot cilvēktiesību ievērošanu; uzsver, ka šie cēloņi ir saistīti ar konfliktu un karu pieaugumu, cilvēktiesību pārkāpumiem un labas pārvaldības trūkumu;

54.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt migrācijas pārvaldību, izmantojot reģionāla un vietēja līmeņa sadarbību un tajā iesaistot pilsonisko sabiedrību;

Uz cilvēktiesību ievērošanu balstīta pieeja

55.  mudina visus, kas iesaistīti politikas izstrādē un lēmumu pieņemšanā patvēruma un migrācijas jomā, nepieļaut migrantu un bēgļu definīciju apvienošanu; atgādina, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš bēgļiem, kuri bēg no konfliktiem vai vajāšanas un kuriem šajā saistībā ir tiesības uz patvērumu, līdz viņi var atgriezties savā izcelsmes valstī; atgādina, ka lielākā daļa bēgļu patvērumu rod savas izcelsmes valsts kaimiņvalstīs un kaimiņreģionos; šajā sakarībā uzskata, ka attiecībā uz viņiem Savienības ārpolitikas satvarā ir jāīsteno visaptveroša pieeja;

56.  prasa dalībvalstīm ratificēt visus ar cilvēktiesībām saistītos starptautiskos nolīgumus un konvencijas un piemērot normas, kas attiecas uz migrantu tiesībām un kas atrodamas virknē juridisko instrumentu, tostarp galvenos starptautiskos instrumentus, kuros ir reglamentētas cilvēktiesības, kā arī citus instrumentus, kas attiecas uz jautājumiem saistībā ar migrāciju, piemēram, ANO 1951. gada Bēgļu konvenciju un tās protokolus un Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību; šajā sakarībā uzskata, ka tas, ka Savienības dalībvalstis nav ratificējušas pēdējo minēto konvenciju, kaitē Savienības cilvēktiesību politikai un paustajai apņēmībai nodrošināt šo tiesību nedalāmību;

57.  atgādina, ka drošu un likumīgu migrācijas iespēju izveide ir labākais līdzeklis, ar ko novērst cilvēku kontrabandu un tirdzniecību, un ka attīstības stratēģijās migrācija un mobilitāte ir jāatzīst par attīstības dzinējspēkiem gan uzņēmējvalstī, gan izcelsmes valstī, pateicoties naudas pārvedumiem un ieguldījumiem; šajā sakarībā aicina Savienību un visattīstītākās trešās valstis sadarboties, lai izveidotu likumīgas migrācijas iespējas, par paraugu ņemot dažu valstu paraugpraksi, jo īpaši nolūkā sekmēt ģimeņu atkalapvienošanos un mobilitāti, arī ekonomisku iemeslu dēļ, un attiecībā uz visiem kompetences līmeņiem, arī attiecībā uz migrantiem ar viszemāko kvalifikāciju, lai apkarotu nelegālu darbu;

58.  pauž gandarījumu par Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentā (EIDHR) 2014.–2020. gadam iekļautajiem īpašajiem noteikumiem, kas attiecas uz migrantiem, patvēruma meklētājiem, pārvietotām personām un bezvalstniekiem; prasa Komisijai cilvēktiesību instrumenta vidusposma pārskatīšanā, kas paredzēta 2017.–2018. gadā, joprojām par prioritāru uzskatīt migrantu tiesību aizsardzību un to ievērošanas veicināšanu; aicina EĀDD un dalībvalstis pildīt saistības, kas noteiktas 2015. gada jūlijā pieņemtajā ES Rīcības plānā cilvēktiesību un demokrātijas jomā, un iekļaut un uzlabot cilvēktiesību garantijas visos ar trešām valstīm noslēgtos nolīgumos un īstenotajos procesos un programmās, kuri ir saistīti ar migrāciju; uzskata, ka visiem nolīgumiem vai programmām pēc iespējas ir arī jāpievieno neatkarīgs novērtējums par cilvēktiesībām un tie ir regulāri jāizvērtē; iesaka izstrādāt un īstenot komunikācijas un izpratnes veidošanas kampaņas par iespējām, ko migrācija un migranti var sniegt sabiedrībai gan izcelsmes valstī, gan uzņēmējvalstī; šajā sakarībā atgādina, ka ar EIDHR būtu jāturpina finansēt projektus, kuru mērķis ir pastiprināt cīņu pret rasismu, diskrimināciju, ksenofobiju un citām neiecietības izpausmēm, tostarp reliģisko neiecietību;

59.  prasa Savienībai pieņemt īpašas pamatnostādnes migrantu tiesību jomā, papildinot tās pamatnostādnes par cilvēktiesībām, un šajā saistībā veikt ietekmes analīzi, un izveidot attīstības politikas un migrācijas politikas uzraudzības mehānismus, lai garantētu sabiedriskās politikas efektivitāti attiecībā uz migrantiem; uzsver, ka ir svarīgi iekļaut cilvēktiesību ievērošanu visās Savienības ārpolitikas nostādnēs, kas ir saistītas ar migrāciju, jo īpaši attiecībā uz ārlietām, attīstību un humāno palīdzību; atgādina, ka cilvēktiesības ir jāievēro visos Savienības ārpolitikas virzienos, jo īpaši tirdzniecības, attīstības, vides un migrācijas politikā, jātiecas sasniegt Līguma par Eiropas Savienību 21. pantā nospraustie mērķi un jāīsteno visas ar cilvēktiesībām saistītās klauzulas visos Savienības nolīgumos, tajā skaitā tirdzniecības nolīgumos; šajā sakarībā prasa, lai, sadarbojoties ar trešām valstīm migrācijas jomā, vienmēr tiktu izvērtētas šo valstu sistēmas palīdzības sniegšanai migrantiem un patvēruma meklētājiem, bēgļiem sniegtais atbalsts un spēja un apņemšanās cīnīties pret cilvēku kontrabandu un tirdzniecību; aicina ES un tās dalībvalstis līdzināties valstīm, kas īsteno efektīvu pārmitināšanas politiku, piemēram, Kanādai; uzsver, ka nevienam šajā jomā piemērotajam politikas pasākumam nevajadzētu kaitēt attīstības palīdzības politikai;

60.  mudina pārvietošanās brīvību un tiesības uz izglītību, veselības aprūpi un darbu iekļaut Savienības ārējās sadarbības jomas finansēšanas instrumentos kā tematiskās prioritātes un aicina atbalstīt attīstības valstis, lai tās varētu pieņemt ilgtermiņa politikas nostādnes, kurās būtu ņemtas vērā minētās tiesības; aicina Komisiju un EĀDD pievērst īpašu uzmanību migrantu tiesībām, īstenojot cilvēktiesību stratēģijas attiecībā uz konkrētām valstīm;

61.  vēlas, lai migrantu un bēgļu tiesības tiktu kā atsevišķs punkts ierakstītas Savienības dialogu ar attiecīgajām trešām valstīm darba kārtībā un lai Savienības finansējuma piešķiršana neaizsargāto personu, NVO, cilvēktiesību aktīvistu, žurnālistu un migrantu tiesību aizstāvju aizsardzības projektiem tiktu noteikta par prioritāti;

62.  šajā sakarībā aicina valstis nodrošināt neatkarīgo novērotāju, NVO un valstu un starptautisko iestāžu un organizāciju, kā arī plašsaziņas līdzekļu piekļuvi visām migrantu uzņemšanas un aizturēšanas vietām; mudina Savienības delegācijas un dalībvalstu vēstniecības, kā arī Eiropas Parlamentu apmeklējošās delegācijas uzraudzīt migrantu stāvokli šajās vietās un sazināties ar valstu varas iestādēm, lai nodrošinātu migrantu tiesību ievērošanu un pārredzamību attiecībā uz sabiedrību;

63.  norāda, ka cilvēku tirgotāji daudzus bēgļus maldina ar izkropļotiem priekšstatiem; atkārtoti norāda, cik svarīgi ir apkarot cilvēku tirdzniecību, apturēt naudas plūsmas un likvidēt tīklus, jo šāda rīcība var pozitīvi ietekmēt no kara un terora izbēgt mēģinošo bēgļu cilvēktiesību ievērošanu trešās valstīs;

64.  iestājas par ciešu sadarbību migrantu tiesību aizsardzības jomā ar kompetentajām starptautiskajām organizācijām un citām iestādēm un organizācijām, kas darbojas migrācijas pārvaldībā, galvenokārt visvairāk skartajās valstīs, lai tām palīdzētu uzņemt migrantus, neaizskarot viņu cieņu un ievērojot viņu tiesības;

65.  uzsver, ka ir jāpastiprina sadarbība ar šīm organizācijām, lai novērstu migrantu kontrabandu un cilvēku tirdzniecību, pastiprinot apmācību, spēju stiprināšanas pasākumus un informācijas apmaiņas mehānismus, tostarp izvērtējot imigrācijas sadarbības koordinatoru tīklu ietekmi un sadarbību, ko tie iedibinājuši ar trešām valstīm, sekmējot krimināltiesisko sadarbību, un veicinot šajā jomā pieņemto Palermo protokolu ratifikāciju, lai sekmētu krimināltiesisko sadarbību un identificētu aizdomās turētās personas, un sniegtu palīdzību tiesiskās izmeklēšanas veikšanā sadarbībā ar valstu varas iestādēm;

66.  prasa, lai Eiropas Parlaments tiktu vairāk iesaistīts transversālas pieejas cilvēktiesībām īstenošanā saistībā ar migrācijas politiku un lai šie jautājumi tiktu iekļauti Savienības gada ziņojumā par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē, arī tajā ziņojuma daļā, kas veltīta konkrētām pieejām katrai valstij; pieprasa ciešāku parlamentāro kontroli attiecībā uz darba līgumiem, kas noslēgti ar trešām valstīm, kā arī attiecīgo Savienības aģentūru ārējās sadarbības darbībām; prasa labāk ņemt vērā ekspertu ziņojumus un Eiropas Patvēruma atbalsta biroja savāktos datus par bēgļu izcelsmes valstīm;

67.  atzīst pilsoniskās sabiedrības nozīmi un ieguldījumu politiskā dialoga satvarā; uzsver, ka ir svarīgi apspriesties ar pilsonisko sabiedrību saistībā ar visām Savienības ārpolitikas nostādnēm, īpašu uzmanību pievēršot pilnvērtīgai līdzdalībai, pārredzamībai un pienācīgai informācijas izplatīšanai attiecībā uz visām politikas nostādnēm un visiem procesiem, kas saistīti ar migrāciju; atgādina, ka ir jāpalielina sieviešu organizāciju līdzdalība konfliktu risināšanā lēmumu pieņemšanas līmenī un ka bēglēm, pārvietotām sievietēm un migrantēm ir jāvar atbilstīgi piedalīties viņas skarošo lēmumu pieņemšanā; aicina Komisiju un EĀDD stiprināt trešo valstu cilvēktiesību aizsardzības iestāžu spējas, lai tās varētu pastiprināt centienus aizsargāt migrantu tiesības un cīnīties pret necilvēcīgu un pazemojošu attieksmi un naidpilniem izteikumiem pret migrantiem, kā norādīts Belgradas deklarācijā, ko pieņēma 32 ombudi un valstu cilvēktiesību aizsardzības iestādes;

68.  aicina uzņēmējvalstis piešķirt lielāku nozīmi migrantu apvienībām, kuras ir tieši jāiesaista attīstības programmās attiecīgajās sabiedrībās;

69.  aicina dalībvalstis izpildīt savu apņemšanos 0,7 % no nacionālā kopienākuma (NKI) veltīt attīstības palīdzībai; prasa, lai par šīs palīdzības sniegšanas priekšnosacījumu neizvirzītu sadarbību migrācijas jomā, un prasa Savienībai un tās dalībvalstīm neiekļaut bēgļu uzņemšanai izmantoto finansējumu attīstības palīdzībā;

70.  uzsver, ka attīstības palīdzības programmas nebūtu jāizmanto tikai migrācijas un robežu pārvaldības vajadzībām vien; mudina ES migrantu un patvēruma meklētāju vajadzībām paredzētos attīstības projektus īstenot saskaņā ar principu „nevienu neatstāt novārtā”, koncentrējoties uz piekļuvi sociālajiem pamatpakalpojumiem, jo īpaši veselības aprūpei un izglītībai, un īpašu uzmanību pievēršot neaizsargātām personām un grupām, piemēram, sievietēm, bērniem, minoritātēm un pirmiedzīvotājiem, LGBT personām, kā arī cilvēkiem ar invaliditāti;

71.  norāda uz migrācijas pozitīvajiem aspektiem no migrantu izcelsmes valsts attīstības viedokļa, piemēram, migrantu veiktajiem naudas pārvedumiem, kas var būt svarīgs ieguldījums ģimeņu budžetā un sabiedrības attīstībā; šajā sakarībā aicina valstis samazināt naudas pārvedumu izmaksas;

72.  prasa Savienībai un tās dalībvalstīm efektīvi un iedarbīgi nodrošināt attīstības politikas saskaņotību un būtisku nozīmi savā migrācijas politikā attiecībā uz trešām valstīm piešķirt cilvēktiesību ievērošanai;

73.  mudina Savienību iekļaut migrācijas aspektu laikposmam pēc Kotonū nolīguma paredzētajā regulējumā, kas noteiks turpmākās attiecības starp Savienību un ĀKK valstīm; norāda, ka lielāka trešo valstu iesaistīšana vispārējās pieejas migrācijai un mobilitātei instrumentu izstrādē un sarunās par tiem pilnveidotu šo instrumentu partnerības aspektu, uzlabojot atbildību par tiem vietējā mērogā un to efektivitāti;

74.  aicina atvieglot nabadzīgo valstu parādus, lai tām palīdzētu īstenot sabiedrisko politiku, kas nodrošina cilvēktiesību ievērošanu; uzstāj, ka, izmantojot daudzpusēju tiesisko regulējumu valstu parādu pārstrukturēšanas procesiem, ir jāveicina ilgtspējīgi risinājumi parādu problēmai, tostarp atbildīgas aizdošanas un aizņemšanās standarti nolūkā atvieglot parādu nastu un izvairīties no nepārvaramiem parādiem, lai radītu ilgtermiņā labvēlīgus apstākļus cilvēktiesību aizsardzībai;

75.  atzinīgi vērtē migrācijas iekļaušanu ilgtspējīgas attīstības mērķos (IAM), jo īpaši 10. IAM, kas nosaka globālās attīstības politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam; atgādina, ka valstis ir apņēmušās sadarboties starptautiskā mērogā, lai „nodrošinātu drošu, likumīgu un sakārtotu migrāciju, pilnībā ievērojot cilvēktiesības un humānu attieksmi attiecībā uz migrantiem, neatkarīgi no to migranta, bēgļa vai pārvietotās personas statusa”; norāda, ka piespiedu pārvietošana ir ne tikai humanitāra problēma, bet arī ar attīstību saistīts jautājums, un tāpēc būtu jāuzlabo koordinācija starp humanitāro un attīstības struktūru pārstāvjiem; uzskata, ka IAM īstenošana sniedz iespēju nostiprināt uz tiesībām balstītu pieeju patvēruma un migrācijas politikā un iekļaut migrācijas pamatnostādnes attīstības stratēģijās; aicina starptautisko sabiedrību pieņemt izmērāmus rādītājus attiecībā uz IAM migrācijas jautājumos, kā arī apkopot un publicēt strukturētus datus par migrantu piekļuvi pienācīgam darbam, veselības aprūpei un izglītībai, jo īpaši jaunattīstības galamērķa valstīs, lai uzlabotu migrācijas pārvaldību;

76.  uzstāj, ka Savienībai un tās dalībvalstīm ir jāatbalsta vismazāk attīstītās valstis (VAV) cīņā pret klimata pārmaiņām, lai novērstu posta palielināšanos šajās valstīs un vides migrantu skaita pieaugumu;

77.  aicina Savienību aktīvi iesaistīties diskusijā par jēdzienu „klimata bēglis”, kā arī tā definīcijas izstrādē starptautisko tiesību kontekstā;

78.  norāda uz nepieciešamību efektīvāk koordinēt dažādus trešām valstīm pieejamus Eiropas Savienības finanšu instrumentus migrācijas jomā, kuri tiek izmantoti tādās jomās kā migrācijas politika, starptautiskās attīstības sadarbība, ārpolitika, kaimiņattiecību politika un humānā palīdzība, ar kuru palīdzību laikposmā no 2004. gada līdz 2014. gadam tika mobilizēti līdzekļi vairāk nekā 400 projektiem un kuru kopējais apjoms pārsniedza EUR 1 miljardu, kā arī izvērtēt šo instrumentu īstenošanu, ietekmi un turpmāko izmantojumu;

79.  uzsver Savienības sadarbības instrumentu ietekmi imigrācijas, patvēruma un cilvēktiesību aizsardzības jomā; pieņem zināšanai to, ka ir izveidots Ārkārtas trasta fonds stabilitātes nodrošināšanai un neatbilstīgas migrācijas un personu pārvietošanas iemeslu novēršanai Āfrikā; prasa izvērtēt un uzraudzīt šo fondu, kā arī tāda paša rakstura nolīgumus, piemēram, ES un Turcijas deklarāciju un Hartūmas un Rabātas procesus;

80.  uzsver, ka nolīgumos ar trešām valstīm palīdzība ir galvenokārt jāparedz migrāciju izraisošo sociālo, ekonomisko un politisko krīžu risināšanai;

81.  uzsver, ka ir svarīgi, lai Eiropas Savienība un trešās valstis vairāk sadarbotos vispārējās pieejas migrācijai un mobilitātei (AGMM) satvarā, lai stiprinātu šo instrumentu partnerības aspektu un to efektivitāti un ieguldījumu migrācijas problēmu risināšanā;

82.  uzskata, ka ir jāuzlabo vispārējās pieejas migrācijai un mobilitātei saskaņotība, visos ārējos nolīgumos jāiekļauj stingri cilvēktiesību ievērošanas kontroles un uzraudzības mehānismi un prioritāte jāpiešķir tādiem izcelsmes valstīs un tranzīta valstīs īstenotiem projektiem, ar kuriem var uzlabot migrantu cilvēktiesību ievērošanu;

83.  mudina Savienību parakstīt mobilitātes partnerības ar saviem tuvākajiem partneriem;

84.  prasa Komisijai un dalībvalstīm migrantu atgriešanās politikā paredzēt viņu nosūtīšanu tikai uz tām izcelsmes valstīm, kurās tos var uzņemt, garantējot drošību un pilnīgi ievērojot viņu pamattiesības un procesuālās tiesības, un prasa, lai šajā saistībā prioritāra būtu brīvprātīga atgriešanās, nevis piespiedu atgriešana; uzsver, ka nolīgumos ar trešām valstīm, kurus noslēdz saskaņā ar šo politiku, ir jāiekļauj aizsardzības klauzulas, kas garantē, ka atpakaļnosūtītie migranti savā valstī nesaskarsies ar savu tiesību pārkāpumiem vai vajāšanas risku; atzīst, ka ir svarīgi šos nolīgumus regulāri izvērtēt, lai izbeigtu tādu nolīgumu darbību, kuri noslēgti ar valstīm, kas neievēro starptautiskās cilvēktiesību normas;

85.  prasa īstenot pasākumus, kuru mērķis ir kontrabandas tīklu likvidācija un cilvēku tirdzniecības izbeigšana; prasa izveidot tiesiskas un drošas iespējas, tostarp izmantojot humanitāros koridorus, kurus varētu izmantot personas, kas lūdz starptautisko aizsardzību; prasa izveidot pastāvīgas un obligātas pārmitināšanas programmas un piešķirt humanitārās vīzas personām, kas bēg no konflikta zonām, arī lai varētu ieceļot kādā trešā valstī un tur pieprasīt patvērumu; prasa izveidot vairāk likumīgu iespēju un izstrādāt vispārīgus noteikumus, ar kuriem reglamentē ieceļošanu un uzturēšanos, lai migranti varētu strādāt un meklēt darbu;

86.  uzstāj, ka ir jāizveido un sekmīgāk jāievieš aizsardzības sistēmas migrantiem, kas nonākuši briesmu situācijā, kā arī migrantiem, kas atrodas tranzītā un pie Savienības robežām;

87.  atzinīgi vērtē pret cilvēku kontrabandistiem un tirgotājiem vērstās operācijas un atbalsta Savienības ārējo robežu pārvaldības stiprināšanu; uzsver, ka ir vajadzīgs visaptverošs un konkrēts ceļvedis ātrai un ilgtermiņa darbībai, kas ietver sadarbību ar trešām valstīm, lai apkarotu kontrabandistu organizētos noziedzīgos tīklus;

88.  uzsver, ka migrantu kontrabanda ir saistīta ar cilvēku tirdzniecību un ir būtisks cilvēktiesību pārkāpums; atgādina, ka tādu misiju kā EU NAVFOR MED īstenošana ir veids, kā konkrēti cīnīties pret migrantu kontrabandu; aicina Savienību turpināt un pastiprināt šāda veida operācijas;

89.  uzskata, ka ir jāapsver drošības un robežpolitikas nostiprināšana un veids, kā uzlabot Frontex un EASO turpmākās funkcijas; aicina izrādīt solidaritāti un apņemties sniegt pietiekamu ieguldījumu šo aģentūru budžetos un darbībā;

90.  uzsver, ka ir jāuzlabo tā dēvēto karsto punktu un ieceļošanas vietu darbība pie Savienības ārējām robežām;

91.  prasa, lai Savienība nolīgumos par informācijas koplietošanu un apmaiņu pie robežām un migrācijas maršrutos iekļautu datu aizsardzības prasību;

92.  prasa, lai Eiropas Savienība un uzņēmējvalstis izveidotu efektīvus instrumentus informācijas plūsmu koordinācijai un saskaņošanai un datu apkopošanai, salīdzināšanai un analīzei;

o
o   o

93.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO, Eiropas Padomei, Āfrikas Savienībai, Amerikas valstu organizācijai un Arābu valstu līgai.

(1) OV C 294, 12.8.2016., 18. lpp.
(2) OV C 346, 21.9.2016., 47. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0102.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0312.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0073.
(6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0300.
(7) http://apum.parlement.ma/Future_Meetings/Docs/IISummit-of-Speakers_Lisbon-11MAY2015/DeclaracaoCimeira_EN.pdf
(8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0470.
(9) OV C 179, 18.5.2016., 40. lpp.
(10) ANO 2015. gada ziņojums par starptautisko migrāciju, pieejams šādā adresē: http://www.un.org/en/development/desa/population/migration/publications/migrationreport/docs/MigrationReport2015_Highlights.pdf
(11) Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (VCD) 13. panta 2. punkts.


Uzņēmumu atbildība par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs
PDF 439kWORD 57k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcija par uzņēmumu atbildību par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs (2015/2315(INI))
P8_TA(2016)0405A8-0243/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (VCD) un citus Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) līgumus un instrumentus cilvēktiesību jomā, īpaši Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kas pieņemti 1966. gada 16. decembrī Ņujorkā,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3., 8., 21. un 23. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 81., 82., 83., 114., 208. un 352. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu padomes 2012. gada 25. jūnijā pieņemto ES Stratēģisko satvaru par cilvēktiesībām un demokrātiju(1) un Padomes 2015. gada 20. jūlijā pieņemto Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015–2019)(2),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības vadlīnijas cilvēktiesību jautājumos,

–  ņemot vērā rezolūcijas par cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārkāpumiem,

–  ņemot vērā 2015. gada 17. decembra rezolūciju par 2014. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā(3),

–  ņemot vērā 2015. gada 12. marta rezolūciju par 2013. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un ES politiku šajā jomā(4),

–  ņemot vērā 2013. gada 8. oktobra rezolūciju par korupciju publiskajā un privātajā sektorā — ietekme uz cilvēktiesībām trešās valstīs(5),

–  ņemot vērā 2013. gada 6. februāra rezolūciju par korporatīvo sociālo atbildību — atbildīgu un pārredzamu uzņēmējdarbības praksi un noturīgu izaugsmi(6),

–  ņemot vērā 2013. gada 6. februāra rezolūciju par korporatīvo sociālo atbildību — sabiedrības interešu veicināšana un ceļš uz ilgtspējīgu un iekļaujošu atlabšanu(7),

–  ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2014. gada 26. jūnija rezolūciju Nr. 26/9, ar kuru Padome nolemj izveidot starpvaldību darba grupu ar neierobežotu sastāvu, kura būtu pilnvarota izstrādāt starptautisku juridiski saistošu instrumentu, lai reglamentētu transnacionālu korporāciju un citu uzņēmumu darbības attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām (UNGP), Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) pārskatītās pamatnostādnes par daudznacionāliem uzņēmumiem, Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) trīspusējo deklarāciju par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku, Starptautiskās Integrēto pārskatu komitejas (IIRC) satvaru, Apvienoto Nāciju Organizācijas Globālā līguma desmit principus un Starptautiskās standartizācijas organizācijas ISO 26000 standartu par sociālo atbildību, kā arī Eiropas Amatniecības, tirdzniecības, mazo un vidējo uzņēmumu standartizācijas biroja rokasgrāmatu Eiropas MVU par ISO 26000 standartu par sociālo atbildību,

–  ņemot vērā projektu „Iegūt ilgtermiņa vērtību uzņēmumiem un investoriem”, ko pašlaik īsteno saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas atbildīgas ieguldīšanas principiem un ANO Globālo līgumu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes ieteikumu dalībvalstīm par cilvēktiesībām un uzņēmējdarbību, kas pieņemts 2016. gada 2. martā,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu par atjaunotu ES stratēģiju 2011.–2014. gadam (COM(2011)0681) un Komisijas zaļo grāmatu „Veicināt Eiropas satvaru par uzņēmumu sociālo atbildību” (COM(2001)0366) un tajā iekļauto uzņēmumu sociālās atbildības (CSR) definīciju, kā arī 2006. gada un 2011. gada paziņojumus par šo tēmu,

–  ņemot vērā ārpusteritoriālās saistības, kādas valstīm izriet no Māstrihtas principiem,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A8-0243/2016),

A.  tā kā ES ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības; un tā kā tās starptautiskā darbībā (tostarp tirdzniecības politikā) ir jāvadās pēc šiem principiem;

B.  tā kā ANO vadošie principi uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām attiecas uz visām valstīm un visiem transnacionāliem un citiem uzņēmumiem, neatkarīgi no to lieluma, nozares, atrašanās vietas, īpašumtiesībām un struktūras, kaut arī efektīvas kontroles un sankciju mehānismi joprojām ir problēma minēto vadošo principu īstenošanai pasaules mērogā; tā kā 2013. gada 6. februāra rezolūcijās Eiropas Parlaments vērsa uzmanību uz MVU īpašajām iezīmēm, kas pienācīgi jāņem vērā CSR politikas virzienos, un uz nepieciešamību īstenot elastīgu CSR pieeju, kas pielāgota to iespējām;

C.  tā kā ar ANO Globālo līgumu(8), kas ietver desmit principus, korporācijas ir aicinātas savas ietekmes robežās akceptēt, sekmēt un īstenot pamatvērtību kopumu cilvēktiesību, darba standartu, vides un cīņas pret korupciju jomās, aicinot apņemties tos īstenot un brīvprātīgi ņemt vērā uzņēmējdarbības veikšanā,

D.  tā kā korporācijas ir vieni no lielākajiem dalībniekiem ekonomikas globalizācijas, finanšu pakalpojumu un starptautiskās tirdzniecības procesos un to pienākums ir ievērot visus piemērojamos tiesību aktus un spēkā esošos starptautiskos nolīgumus, kā arī cilvēktiesības; tā kā tirdzniecība un cilvēktiesības var stiprināt viena otru un tā kā uzņēmēji — kam pašiem ir pienākums ievērot cilvēktiesības — var būtiski palīdzēt radīt pozitīvus stimulus attiecībā uz cilvēktiesību, demokrātijas, vides standartu un korporatīvās atbildības sekmēšanu;

E.  tā kā šie uzņēmumi tomēr dažkārt var izraisīt cilvēktiesību pārkāpumus vai veicināt tos un ietekmēt neaizsargāto grupu, piemēram, minoritāšu, pirmiedzīvotāju, sieviešu un bērnu, tiesības vai veicināt vides problēmas;

F.  tā kā korporāciju pieļauti cilvēktiesību pārkāpumi ir pasaules mēroga problēma un tā kā visām pasaules korporācijām ir pienākums ievērot cilvēktiesības, turklāt vienlaikus Eiropas Savienības iestādēm ir primārais pienākums regulēt to korporāciju atbildību, kurām ir saikne ar ES;

G.  tā kā daudzas starptautiski aktīvas gan Eiropas, gan citu valstu korporācijas, kas darbojas trešās valstīs, izvērsušas nozīmīgu uzņēmējdarbību Eiropā vai ir tur bāzētas un/vai var piederēt Eiropas korporācijām, kurām ir aktīvi vai preces Eiropā vai kuras kontrolē citas korporācijas Eiropā, vai arī kuras saņem investīcijas vai izmanto Eiropas finanšu iestāžu pakalpojumus; tā kā globalizācija un tehnoloģiju attīstība ļāvusi korporācijām nodot darbību veikšanu vietējiem piegādātājiem vai arī savās piegādes un ražošanas ķēdēs izmantot tādas preces vai pakalpojumus, ko ražo vai sniedz citas korporācijas dažādās valstīs un tādēļ arī jurisdikcijās ar dažādām tiesību sistēmām, dažāda līmeņa cilvēktiesību aizsardzību un standartiem un dažādiem izpildes līmeņiem;

H.  tā kā cilvēktiesību aizsardzībai jābūt dalībvalstu un visas Savienības prioritātei; tā kā ES ir bijusi vadošā loma, apspriežot un īstenojot vairākas iniciatīvas par globālu atbildību, kas ir cieši saistītas ar starptautisko standartu popularizēšanu un ievērošanu; tā kā saistībā ar cilvēktiesību pārkāpumiem nepieciešami efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi; tā kā ir nepieciešama gan ar valstu, gan starptautiskiem tiesību aktiem nodrošināta taisnīgāka un efektīvāka tiesiskās aizsardzības līdzekļu sistēma, lai risinātu uzņēmumu pieļautus cilvēktiesību pārkāpumus;

I.  tā kā vēl arvien trūkst pasaules mēroga holistiskas pieejas attiecībā uz uzņēmumu atbildību par cilvēktiesību pārkāpumiem; tā kā starptautisku uzņēmumu pieļautu cilvēktiesību pārkāpumu upuri saskaras ar dažādiem šķēršļiem piekļuvē tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, tostarp procesuāliem šķēršļiem attiecībā uz pieņemamību un pierādījumu atklāšanu, nereti pārmērīgi lielām tiesvedības izmaksām un skaidru atbildības standartu trūkumu par uzņēmumu līdzdalību cilvēktiesību pārkāpumos,

Korporācijas un cilvēktiesības

1.  norāda, ka uzņēmējdarbības un piegādes ķēžu pieaugošā globalizācija un internacionalizācija palielinās korporāciju lomu cilvēktiesību ievērošanā un jau rada situāciju, kurā starptautiskās normas, noteikumi un sadarbība ir izšķiroši svarīgi, lai nepieļautu cilvēktiesību pārkāpumus trešās valstīs; pauž dziļas bažas par cilvēktiesību pārkāpumu gadījumiem trešās valstīs, tajā skaitā dažu ES korporāciju un uzņēmumu vadības lēmumu rezultātā pieļautiem, kā arī personu, nevalstisku dalībnieku un valstu veiktiem cilvēktiesību pārkāpumiem; atgādina uzņēmumiem par to pienākumu savās globālajās darbībās ievērot cilvēktiesības neatkarīgi no tā, kur atrodas lietotāji un vai mītnes valsts pati pilda savas saistības cilvēktiesību jomā;

2.  atzīmē, ka tehnoloģiju straujajai attīstībai jāpievērš steidzama uzmanība un jāizstrādā pienācīgs tiesiskais regulējums;

3.  atkārtoti apstiprina, ka ir steidzami nepieciešama nepārtraukta, efektīva un saskaņota rīcība visos līmeņos, tajā skaitā valstu, Eiropas un starptautiskā līmenī, lai efektīvi novērstu starptautisko korporāciju pieļautus cilvēktiesību pārkāpumus, līdzko tie notiek, kā arī risinātu juridiskās problēmas, kas izriet no uzņēmumu un to darbības eksteritoriālā rakstura, un ar to saistīto nenoteiktību par to, kur jāsauc pie atbildības par cilvēktiesību pārkāpumiem;

Starptautiskais ietvars

4.  atzinīgi vērtē UNGP pieņemšanu un stingri atbalsta to īstenošanu visā pasaulē; uzsver, ka UNGP tika vienbalsīgi pieņemti ANO un tos pilnībā atbalstīja ES dalībvalstis, SDO un Starptautiskā Tirdzniecības palāta, tostarp iesaistītie atbalstīja koncepciju par viedu pasākumu kopumu, ko veido gan regulējums, gan brīvprātīgas darbības; aicina ES pārstāvjus cilvēktiesību dialogos ar trešām valstīm konsekventi atsaukties uz šiem principiem un citiem starptautiskajiem korporatīvās atbildības standartiem; turklāt aicina uzņēmumus īstenot UNGP, tostarp ieviešot uzticamības pārbaudes politiku un riska pārvaldības pasākumus, kā arī nodrošinot efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus gadījumiem, kad to darbība ir izraisījusi vai veicinājusi negatīvu ietekmi cilvēktiesību jomā;

5.  atzīst, ka ANO Globālais līgums, ISO 26000 standarts par sociālo atbildību, SDO trīspusējā deklarācija par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku un ESAO pamatnostādnes par daudznacionāliem uzņēmumiem ir instrumenti, kas var palielināt uzņēmumu atbildību saimnieciskā darbībā;

Aicinājumi korporācijām un to pienākums ievērot cilvēktiesības

6.  aicina Eiropas un citus uzņēmumus veikt uzticamības pārbaudes procesus cilvēktiesību jomā un integrēt tajos gūtos secinājumus iekšējās politikas pasākumos un procedūrās, piešķirot attiecīgos resursus un kompetences un pienācīgi tos īstenojot; uzsver, ka tam jāpiešķir pietiekami resursi; uzsver, ka pārredzamībai un informēšanai par veiktajiem pasākumiem cilvēktiesību pārkāpumu novēršanai trešās valstīs ir izšķiroša nozīme, lai nodrošinātu pienācīgu demokrātisko pārraudzību un ļautu patērētājiem veikt uz faktiem balstītu izvēli;

7.  atzīst CSR lielo nozīmi un atzinīgi vērtē to, ka arvien pieaug šajā atbildībā balstīto instrumentu izmantošana un korporāciju brīvprātīgo apņemšanos apjoms; tomēr stingri uzsver, ka cilvēktiesību ievērošana ir gan morāls, gan juridisks pienākums korporācijām un to vadībai un tā jāintegrē ilgtermiņa ekonomiskā perspektīvā neatkarīgi no tā, kur darbība notiek, kāds ir šo korporāciju lielums vai darbības nozare; atzīst, ka korporāciju konkrētie juridiskie pienākumi būtu jāpielāgo atbilstoši to izmēriem un spējām un ka ES un dalībvalstīm mērķi panākt vislabāko cilvēktiesību aizsardzību vajadzētu īstenot ar visefektīvākajiem pasākumiem, nevis vienkārši pārslogot uzņēmumus ar administratīviem un birokrātiski formāliem noteikumiem;

8.  pauž pārliecību, ka, īstenojot CSR pamatnostādnes, ir jānodrošina pietiekams elastīgums, lai katra dalībvalsts un reģions varētu pieņemt konkrētas prasības, jo īpaši attiecībā arī uz MVU veiktspēju; atzinīgi vērtē aktīvo sadarbību, ko Komisija īsteno kopīgi ar Parlamentu, Padomi un citām starptautiskajām iestādēm, lai ilgtermiņā sasniegtu CSR iniciatīvu fundamentālu konverģenci un apmainītos ar labu korporatīvo praksi CSR jomā, kā arī īstenotu Starptautiskās standartizācijas organizācijas starptautiskajā standartā ISO 26000 sniegtās pamatnostādnes nolūkā nodrošināt vienotu globālu, saskaņotu un pārredzamu CSR definīciju; mudina Komisiju konstruktīvi iesaistīties norādījumu izstrādē un dalībvalstu politikas saskaņošanā, tādējādi samazinot atšķirīgu pieeju risku, kas varētu radīt papildu izmaksas uzņēmumiem, kuri veic uzņēmējdarbību vairākās dalībvalstīs;

9.  atkārtoti uzsver, ka uzmanība jāpievērš MVU īpatnībām, kuri galvenokārt darbojas vietējā un reģionālā līmenī konkrētās nozarēs; tāpēc uzskata, ka ES CSR politikā, tostarp valstu rīcības plānos attiecībā uz CSR, ir pienācīgi jāievēro konkrētas MVU vajadzības un princips „vispirms jādomā par mazākajiem” un jāatzīst MVU neformāla un intuitīva pieeja attiecībā uz CSR; vēlreiz iebilst pret jebkādam iniciatīvām, kas varētu radīt papildu administratīvu vai finansiālu slogu MVU, toties atbalsta pasākumus, kas ļauj MVU veikt kopīgas darbības;

10.  atgādina, ka gadījumā, ja tiek konstatēts uzņēmumu izraisīts vai veicināts kaitējums, tiem ir jāuzņemas gan morāla, gan juridiska atbildība un jānodrošina vai jāiesaistās efektīvos tiesiskās aizsardzības procesos skartajiem indivīdiem un kopienām; norāda, ka tas ietver restitūciju, kompensāciju, rehabilitāciju un garantijas, ka nodarījums neatkārtosies;

11.  atzinīgi vērtē praksi iekļaut atbildību par cilvēktiesību ievērošanu saistošās līgumu prasībās starp uzņēmumiem un to korporatīvajiem un privātajiem klientiem un piegādātājiem; atzīmē, ka šādu prasību izpildi vairumā gadījumu var panākt ar juridiskiem līdzekļiem;

Aicinājumi dalībvalstīm un to pienākums aizsargāt cilvēktiesības

12.  ļoti atzinīgi vērtē to, ka uzsākts darbs pie saistoša ANO līguma uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā sagatavošanas; pauž nožēlu par jebkādu obstruktīvu rīcību saistībā ar šo procesu un aicina ES un dalībvalstis konstruktīvi iesaistīties šajās sarunās;

13.  atgādina par dažādo, taču savstarpēji papildinošo valstu un uzņēmumu lomu attiecībā uz cilvēktiesību aizsardzību; atgādina, ka valstīm, darbojoties savā jurisdikcijā, ir pienākums aizsargāt cilvēktiesības, tostarp pret uzņēmumu izdarītiem pārkāpumiem, pat ja tie darbojas trešās valstīs; stingri atgādina, ka cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos valstīm ir jānodrošina upuriem pieeja efektīvai tiesiskajai aizsardzībai; šajā sakarībā atgādina, ka cilvēktiesību ievērošana trešās valstīs, tostarp garantējot efektīvu tiesisko aizsardzību cilvēkiem to jurisdikcijā, ir būtisks elements ES ārējās attiecībās ar šīm valstīm;

14.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt politikas saskaņotību uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomās visos līmeņos: dažādās ES iestādēs, starp iestādēm, kā arī starp ES un tās dalībvalstīm, turklāt jo īpaši attiecībā uz Savienības tirdzniecības politiku; aicina Komisiju un dalībvalstis nepārprotami iekļaut minēto principu visos to parakstītajos līgumos saskaņā ar starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā; atzīmē, ka tas prasīs intensīvu sadarbību starp dažādiem Komisijas ģenerāldirektorātiem un Eiropas Ārējās darbības dienestu;

15.  aicina ES, dalībvalstis, trešās valstis un visas valstu un starptautiskās iestādes steidzami pieņemt pēc iespējas plašākus saistošus instrumentus, kas paredzēti efektīvai cilvēktiesību aizsardzībai šajā jomā, un nodrošināt, ka tiek pilnībā īstenotas visas valstu un starptautiskās saistības, kas izriet no iepriekš minētajiem starptautiskajiem noteikumiem; pauž cerību, ka Eiropas centieni CSR jomā var būt paraugs citām valstīm; pauž pārliecību, ka valstu attīstības bankām ir jābūt paraugam attiecībā uz apliecināmu cilvēktiesību ievērošanu;

16.  aicina visas valstis, tostarp ES un tās dalībvalstis, ātri un pārliecinoši īstenot UNGP visās jomās, kas attiecīgi ir to kompetencē, tostarp izstrādājot rīcības plānus; pauž nožēlu par to, ka, neskatoties uz Komisijas 2011. gada paziņojumu par CSR, ne visas dalībvalstis ir pieņēmušas CSR paziņojumus vai politiku, kura attiecas uz cilvēktiesībām, vai arī publicējušas savus plānus attiecībā uz uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām, un mudina ES publicēt savu plānu; aicina dalībvalstis izstrādāt vai pārskatīt valstu rīcības plānus saskaņā ar norādījumiem, ko sniegusi ANO darba grupa par uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām; aicina šos plānus izstrādāt, pamatojoties uz sākotnējiem novērtējumiem, ar kuriem identificē nepilnības gan tiesību aktos un mehānismu veidošanā īstenošanas efektivitātes uzraudzīšanai, gan plānu, politikas virzienu un prakses efektivitātē, kā arī izstrādē nozīmīgi iesaistīt ieinteresētās personas;

17.  aicina dalībvalstis pieņemt tiesību aktus saskaņotā, holistiskā, efektīvā un saistošā veidā, lai tās pildītu savu pienākumu novērst šo valstu jurisdikcijā darbojošos korporāciju veiktus cilvēktiesību pārkāpumus, izmeklētu tos, sodītu par tiem un nodrošinātu tiesisko aizsardzību, tostarp attiecībā uz trešās valstīs pastrādātiem pārkāpumiem;

18.  aicina ES un dalībvalstis noteikt skaidrus noteikumus par to, ka to teritorijā vai jurisdikcijā reģistrētiem uzņēmumiem ir jāievēro cilvēktiesības gan visās to darbībās ikvienā valstī un darbības kontekstā, gan saistībā ar to darījumu attiecībām, tostarp ārpus ES; uzskata, ka uzņēmumiem atkarībā no to lieluma un iespējām, kā arī bankām un citām finanšu vai kredītiestādēm, kas darbojas trešās valstīs, būtu jānodrošina tādu sistēmu ieviešana, ar kurām novērtē riskus un mazina iespējamo negatīvo ietekmi, kas saistīta ar cilvēktiesību, darba, vides aizsardzības un ar katastrofām saistītiem aspektiem to darbībās un vērtību ķēdēs; aicina dalībvalstis periodiski izvērtēt šādu tiesību aktu atbilstību un novērst jebkādus trūkumus;

19.  atgādina, ka nesenās tiesiskā regulējuma izmaiņas valstu līmenī, piemēram, Apvienotās Karalistes Mūsdienu verdzības likums ar noteikumiem par pārredzamību piegādes ķēdēs un Francijas akts par gādības pienākumu, ir svarīgi soļi ceļā uz obligātu uzticamības pārbaudi cilvēktiesību jomā un ka ES jau ir veikusi pasākumus šajā virzienā (ES Kokmateriālu regula, ES Direktīva par nefinanšu informācijas atklāšanu, Komisijas priekšlikums regulai, ar ko izveido Savienības sistēmu konfliktu skartu un augsta riska teritoriju izcelsmes alvas, tantala, volframa, to rūdu un zelta atbildīgu importētāju pašsertifikācijai attiecībā uz piegādes ķēdes pienācīgu pārbaudi); aicina Komisiju un dalībvalstis, kā arī visas citas valstis ņemt vērā šo modeli attiecībā uz obligātas cilvēktiesību uzticamības pārbaudes ieviešanu;

20.  uzsver, ka obligātajā uzticamības pārbaudē cilvēktiesību jomā būtu jāpilda UNGP prasītie pasākumi un jāvadās pēc noteiktiem vispārējiem principiem, kas saistīti ar cilvēktiesību apdraudējuma proaktīvu noteikšanu, stingru un pierādāmu rīcības plānu izstrādi, lai novērstu vai mazinātu šos riskus, atbilstīgu reakciju uz zināmiem pārkāpumiem un pārredzamību; uzsver, ka politikas virzienos būtu jāņem vērā uzņēmumu lielums un ar to saistītās spējas ievērot prasības, īpašu uzmanību pievēršot mikrouzņēmumiem un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem; uzsver, ka apspriešanās ar attiecīgajiem dalībniekiem būtu jāveic visos posmos, kā arī jānodrošina visas attiecīgās ar projektu vai ieguldījumiem saistītās specifiskās informācijas nodošana skartajām ieinteresētajām personām;

21.  aicina visas valstis un jo īpaši ES un dalībvalstis par prioritāti uzskatīt tūlītēju rīcību, lai izveidotu obligātu uzticamības pārbaudi cilvēktiesību jomā uzņēmumiem, kuri pieder valstij vai kurus kontrolē valsts, un/vai kuri saņem ievērojamu atbalstu un pakalpojumus no valsts aģentūrām vai Eiropas iestādēm, kā arī uzņēmumiem, kuri piegādā preces vai sniedz pakalpojumus atbilstoši publiskā iepirkuma līgumiem;

22.  aicina ES un tās dalībvalstis panākt, ka uzņēmumi, kas saskaņā ar pašreizējo juridisko procedūru izmanto izejvielas vai preces, kuru izcelsme varētu būt konfliktu skartajās zonās, atklāt savus piegādātājus un šādu materiālu izmantošanu, veicot produktu marķēšanu, lai sniegtu pilnīgu informāciju par produktu saturu un izcelsmi, prasot sniegt šīs ziņas saviem piegādātājiem Eiropā vai ārpus tās; aicina atbalstīt prasību par konfliktu minerālu obligātās uzticamības pārbaudes noteikšanu minerālu un tā saukto 3TG metālu importētājiem, pamatojoties uz ESAO Pienācīgas pārbaudes pamatnostādnēm attiecībā uz atbildīgām izrakteņu piegādes ķēdēm no konfliktu skartajām un augsta riska teritorijām; aicina apsvērt iespēju šajā procesā iekļaut piegādes ķēdes uzticamības pārbaudi;

23.  ar gandarījumu atzīmē, ka notikusī spēkā esošās Grāmatvedības direktīvas 2014/95/ES pārskatīšana attiecībā uz nefinanšu un daudzveidības informācijas izpaušanu liks lielajiem uzņēmumiem un grupām no 2017. gada atklāt informāciju par politiku, riskiem un rezultātiem saistībā ar cilvēktiesību ievērošanu un ar to saistītiem jautājumiem; mudina dalībvalstis paredzētajā termiņā pilnībā īstenot pārskatīto Grāmatvedības direktīvu, tostarp izveidojot atbilstošus un efektīvus mehānismus, ar kuriem nodrošina, ka uzņēmumi ievēro ziņošanas prasības; mudina Komisiju izstrādāt precīzas vadlīnijas uzņēmumiem par jaunajām nefinansiālās informācijas ziņošanas prasībām; iesaka tajās ietvert un izstrādāt minimāli nepieciešamos svarīgākos elementus, kas būtu jāizpauž, lai gūtu precīzu un visaptverošu izpratni par galvenajiem riskiem un ietekmi uz cilvēktiesībām uzņēmuma darbībā un uzņēmuma globālajā vērtības ķēdē;

Piekļuve efektīvai tiesiskajai aizsardzībai

24.  aicina Komisiju sadarbībā ar visām ieinteresētajām personām, tostarp pilsonisko sabiedrību un korporācijām, veikt rūpīgu pārbaudi par esošajiem šķēršļiem tiesiskumam lietās, ko dalībvalstu tiesas izskata par ES uzņēmumu ārvalstīs pieļautiem iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem; prasa, lai šā novērtējuma mērķis būtu apzināt un veicināt efektīvu pasākumu pieņemšanu, kas novērstu vai mazinātu šos šķēršļus;

25.  aicina dalībvalstis sadarbībā ar starptautiskajiem partneriem veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai ar tiesu, administratīvajiem, likumdošanas vai citiem piemērotiem līdzekļiem nodrošinātu, ka šādu cilvēktiesību pārkāpumu gadījumā skartajām personām ir piekļuve efektīvai tiesiskajai aizsardzībai, ja attiecīgajās valstīs bāzēta korporācija ir līdzdalīga uzņēmumos vai arī vada vai kontrolē uzņēmumus, kas ir atbildīgi par cilvēktiesību pārkāpumiem citās valstīs; aicina attiecīgās valstis veikt atbilstošus pasākumus, lai novērstu juridiskus, praktiskus un citus attiecīgus šķēršļus, kuru dēļ varētu tikt liegta piekļuve tiesiskajai aizsardzībai, un ieviest attiecīgus procedurālus līdzekļus, kas nodrošinātu tiesu pieejamību trešās valstīs cietušajām personām gan civilās, gan kriminālās tiesvedības uzsākšanai; šajā sakarībā aicina valstis pārtraukt praksi, kad notiek aizsegšanās ar juridiskas personas statusu, kas var traucēt efektīvi noteikt konkrētu uzņēmumu īpašniekus;

26.  aicina ES un visas valstis, jo īpaši ES dalībvalstis, novērst finanšu un procesuālos kavēkļus civilajā tiesvedībā; atzinīgi vērtē 2013. gada 11. jūnijā pieņemto Komisijas Ieteikumu 2013/396/ES(9) un mudina visas dalībvalstis to ievērot; uzskata, ka ar minēto ieteikumu rosināto instrumentu, iespējams, varētu samazināt tiesvedības izmaksas cilvēktiesību pārkāpumu upuriem; mudina šāda veida aizsardzības līdzekli piemērot visiem cilvēktiesību pārkāpumu upuriem arī trešās valstīs un aicina noteikt vienotus standartus, lai ļautu pārstāvju apvienībām izvirzīt prasības iespējamo cietušo vārdā;

Aicinājumi Komisijai

27.  apzinās, ka korporatīvā atbildība nav atsevišķs jautājums, bet komplekss, kas attiecas uz daudzām un dažādām juridiskām un politikas jomām;

28.  atzinīgi vērtē nesaistošas iniciatīvas privātajam sektoram par atbildīgu piegādes ķēdes pārvaldību, ko ieviesuši Komisijas dienesti, taču uzsver, ka ar nesaistošām iniciatīvām privātajam sektoram vien nepietiek; aicina steidzami ieviest saistošus un izpildāmus noteikumus un ar tiem saistītus sodus un neatkarīgas uzraudzības mehānismus;

29.  atzinīgi vērtē jauno vispārējo tarifa preferenču sistēmas regulu (GSP+), kas stājās spēkā 2014. gada 1. janvārī(10) un ir galvenais ES tirdzniecības politikas instruments, lai veicinātu cilvēktiesību un darba tiesību ievērošanu, vides aizsardzību un labu pārvaldību neaizsargātās jaunattīstības valstīs; jo īpaši atzinīgi vērtē stingro un sistemātisko GSP+ uzraudzības mehānismu un aicina koncentrēties uz regulā minēto konvenciju efektīvu īstenošanu valstu līmenī;

30.  uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm ir jāievēro cilvēktiesības; atzīmē, ka tirdzniecības nolīgumi kopumā var sekmēt globālās uz noteikumiem balstītās tirdzniecības sistēmas nostiprināšanos un ka tirdzniecībai un vērtībām jābūt cieši saistītām, kā to nesen norādīja Komisija savā jaunajā tirdzniecības stratēģijā „Tirdzniecība visiem”; atgādina par nepieciešamību izvērtēt tirdzniecības un investīciju nolīgumu iespējamo ietekmi uz cilvēktiesībām un uz šā pamata iekļaut tajos visas nepieciešamās cilvēktiesību klauzulas un drošības pasākumus, kas spēj mazināt un novērst noteiktos riskus cilvēktiesībām; aicina Komisiju veikt visus nepieciešamos un iespējamos pasākumus, lai rīkotos holistiskā un saskaņotā veidā, un stingri prasa tirdzniecības un investīciju nolīgumos sistemātiski iekļaut noteikumus par valstu līmenī īstenojamu uzņēmumu atbildību par cilvēktiesību pārkāpumiem un atsauces uz starptautiski atzītiem principiem un vadlīnijām;

31.  aicina Komisiju steidzami iesniegt tiesību akta priekšlikumu par divējāda lietojuma preču eksporta kontroli, jo Eiropas uzņēmumu radītas tehnoloģijas vēl arvien tiek izmantotas cilvēktiesību pārkāpumos visā pasaulē;

32.  mudina konsekventi veidot tiesību aktu kopumu, tostarp noteikumus, kas reglamentē tiesas pieejamību, jurisdikciju, spriedumu atzīšanu un tiesas lēmumu izpildi civillietās un komerclietās, piemērojamiem tiesību aktiem un tiesisko palīdzību pārrobežu situācijās, kurās iesaistītas trešās valstis;

33.  mudina pārdomāt to, kā varētu paplašināt darbības jomu jurisdikcijas noteikumiem saskaņā ar Briseles I regulu(11) un attiecināt to uz trešo valstu atbildētājiem darbībās pret uzņēmumiem, kuriem ir nepārprotama saikne ar noteiktu dalībvalsti, tostarp to domicils vai būtiska uzņēmējdarbības daļa ir šajā dalībvalstī, to galvenā uzņēmējdarbības vieta ir ES, vai arī šiem uzņēmumiem ES ir būtisks noieta tirgus;

34.  aicina uzlabot piekļuvi pierādījumiem, izmantojot uzlabotu procedūru attiecībā uz pierādījumu izpaušanu;

35.  atgādina, ka gadījumos, ja korporācijas veic cilvēktiesību pārkāpumus, šīs darbības var būt saistītas ar personīgu kriminālatbildību, un aicina atbildīgos par šādiem noziegumiem saukt pie atbildības attiecīgajā līmenī; aicina dalībvalstis risināt juridiskos, procesuālos un praktiskos šķēršļus, kas kavē kriminālvajāšanas iestādēm izmeklēt un saukt pie atbildības uzņēmumus un/vai to pārstāvjus, kuri iesaistīti noziegumos saistībā ar cilvēktiesību pārkāpumiem;

36.  aicina Padomi un Komisiju rīkoties saskaņā ar LESD 83. pantu, lai paredzētu noteikumu minimumu noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanai attiecībā uz īpaši smagiem noziegumiem ar pārrobežu dimensiju, kas attiecas uz nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem trešās valstīs, kurus izdarījuši korporācijas, un kas saistīta ar šādu nodarījumu būtību vai ietekmi vai ar nepieciešamību tos apkarot kopīgi;

37.  uzsver, ka pilnīga cilvēktiesību ievērošana ražošanas ķēdē ir pamatnosacījums, nevis vienkārši patērētāju izvēles jautājums; aicina veicināt ražotāju un patērētāju labāku izpratni, ES līmenī brīvprātīgi ieviešot marķējumu par produkta izgatavošanu bez ļaunprātīgas izmantošanas, ko uzraudzītu neatkarīga struktūra, kuru reglamentētu stingri noteikumi un kura būtu apveltīta ar pārbaudes pilnvarām, lai tā varētu pārbaudīt un apliecināt, ka attiecīgās preces visos ražošanas posmos nav pieļauta ļaunprātīga izmantošana; uzskata, ka ES un dalībvalstīm būtu jāveicina šis marķējums, kas apliecinātu produkta izgatavošanu bez ļaunprātīgas izmantošanas; iesaka piešķirt priekšrocības tiem produktiem, kuriem piešķirts marķējums par izgatavošanu bez ļaunprātīgas izmantošanas;

38.  stingri aicina Komisiju uzsākt ES mēroga kampaņu, ieviešot un veicinot marķējumu par produkta izgatavošanu bez ļaunprātīgas izmantošanas, un tā mudināt Eiropas patērētājus izvēlēties izmantot tādus produktus un uzņēmumus, kuriem piešķirts šis marķējums, kā arī aicināt visas korporācijas un uzņēmumus pieņemt labāko praksi attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu un ar to saistītiem jautājumiem;

39.  aicina Komisiju un dalībvalstis regulāri ziņot par veiktajiem pasākumiem, nodrošinot efektīvu cilvēktiesību aizsardzību saistībā ar uzņēmējdarbību, par sasniegtajiem rezultātiem, atlikušajām nepilnībām šajā aizsardzībā un iesakāmo turpmāko rīcību šo trūkumu novēršanai;

o
o   o

40.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības Augstajai pārstāvei ārpolitikas un drošības politikas jomā, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos un Eiropas Ārējās darbības dienestam.

(1) http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-11855-2012-INIT/lv/pdf
(2) http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-10897-2015-INIT/lv/pdf
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0470.
(4) OV C 316, 30.8.2016., 141. lpp.
(5) OV C 181, 19.5.2016., 2. lpp.
(6) OV C 24, 22.1.2016., 28. lpp.
(7) OV C 24, 22.1.2016., 33. lpp.
(8) https://www.unglobalcompact.org/what-is-gc/mission/principles
(9) OV L 201, 26.7.2013., 60. lpp.
(10) http://ec.europa.eu/trade/policy/countries-and-regions/development/generalised-scheme-of-preferences
(11) http://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=URISERV%3Al33054


ES stratēģija attiecībā uz sašķidrināto dabasgāzi un gāzes glabāšanu
PDF 556kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcija par ES stratēģiju attiecībā uz sašķidrināto dabasgāzi un gāzes glabāšanu (2016/2059(INI))
P8_TA(2016)0406A8-0278/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 16. februāra paziņojumu “ES stratēģija attiecībā uz sašķidrināto dabasgāzi un gāzes glabāšanu” (COM(2016)0049),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 25. februāra paziņojumu “Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku” (COM(2015)0080) un tā pielikumus,

–  ņemot vērā enerģētikas stratēģiju līdz 2030. gadam, kas izklāstīta Komisijas 2014. gada 22. janvāra paziņojumā “Klimata un enerģētikas politikas satvars laikposmam no 2020. gada līdz 2030. gadam” (COM(2014)0015),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 23. jūlija paziņojumu “Energoefektivitāte un tās ieguldījums enerģētiskajā drošībā un klimata un enerģētikas politikas satvarā 2030. gadam” (COM(2014)0520),

–  ņemot vērā IPCC piekto novērtējuma ziņojumu — I darba grupas ziņojumu “Klimata pārmaiņas 2013. gadā. Fizisko zinātņu bāze”,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Direktīvu 2014/94/ES par alternatīvo degvielu infrastruktūras ieviešanu(1),

–  ņemot vērā Parīzes nolīgumu, kas noslēgts Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) Pušu konferences 21. sesijā (COP 21) 2015. gada decembrī,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 15. decembra paziņojumu “Enerģētikas ceļvedis 2050” (COM(2011)0885),

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 8. marta paziņojumu “Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā” (COM(2011)0112),

–  ņemot vērā trešo enerģētikas paketi,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 16. februāra paziņojumu “ES siltumapgādes un aukstumapgādes stratēģija” (COM(2016)0051),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti, ar ko groza Direktīvas 2009/125/EK un 2010/30/ES un atceļ Direktīvas 2004/8/EK un 2006/32/EK,

–  ņemot vērā Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 16/2015 “Energoapgādes drošības uzlabošana, veidojot iekšējo enerģijas tirgu: jāstrādā vairāk” (2015. gads),

–  ņemot vērā 2015. gada 15. decembra rezolūciju par virzību uz Eiropas enerģētikas savienību(2),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, kā arī Transporta un tūrisma komitejas atzinumus (A8-0278/2016),

A.  tā kā gāzei arī turpmākajās desmitgadēs var būt nozīmīga loma ES enerģētikas sistēmā, izmantojot to rūpnieciskajā ražošanā un ēku siltumapgādē un atbalstot atjaunojamos energoresursus, kamēr ES sasniegs tālejošos mērķus attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisijām, energoefektivitāti un atjaunojamo energoresursu izmantošanu un pāries uz mazoglekļa ekonomiku, kurā gāzes nozīme pakāpeniski samazināsies, jo vairāk tiks izmantoti tīrās enerģijas avoti;

B.  tā kā dabasgāze ir fosilais kurināmais, kas savā dzīves ciklā (ražošana, transports, patēriņš) var emitēt ievērojamu metāna daudzumu, ja šīs darbības netiek veiktas pienācīgi; tā kā metāna globālās sasilšanas potenciāls 20 gadu laikposmā ir ievērojami augstāks nekā CO2 potenciāls un tādējādi tam ir būtiska ietekme uz klimata pārmaiņām;

C.  tā kā Eiropas Savienība ir apņēmusies līdz 2050. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 80–95 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni;

D.  tā kā Eiropas atkarība no gāzes importa turpmākajos gados palielināsies un dažās dalībvalstīs tā jau ir sasniegusi 100 %, jo nav alternatīvu piegādātāju un piegādes maršrutu vai to skaits ir ļoti ierobežots;

E.  tā kā sašķidrinātā dabasgāze (LNG) sniedz iespēju Eiropai gan palielināt konkurētspēju, veidojot lejupvērstu spiedienu uz dabasgāzes cenām, gan palielināt piegādes drošību; tā kā dabasgāze ir arī elastīga rezerve atjaunojamiem energoavotiem elektrības ražošanā;

F.  tā kā dabasgāzes izmantošana pārvadāšanā (CNG un LNG), kā noteikts Direktīvā 2014/94/ES par alternatīvo degvielu infrastruktūras ieviešanu, radītu lielus ieguvumus vides jomā;

G.  tā kā ES būtu aktīvi jāveicina vietējo tradicionālo dabasgāzes resursu, piemēram, Kiprā atklāto resursu, attīstība;

H.  tā kā ES kā otrai lielākai LNG importētājai pasaulē vajadzētu veikt proaktīvākas darbības starptautiskajā enerģētikas diplomātijas laukā;

I.  tā kā ir svarīgi veicināt integrētu priekšlikumu iekšzemes energoavotu, piemēram, dabasgāzes iegulu Kipras EEZ, izmantošanai un atbalstīt LNG sašķidrināšanas termināļa izbūvi, lai izmantotu iegulas arī no kaimiņos esošajām teritorijām;

J.  tā kā ES joprojām nespēj pilnībā izmantot priekšrocības, ko sniedz integrēts iekšējais enerģijas tirgus, jo trūkst pietiekamu starpsavienojumu un saskaņotības un ir nepilnīgi īstenota trešā enerģētikas pakete;

K.  tā kā pamatstratēģijā spēcīgai Enerģētikas savienībai ar nākotnē orientētu klimata pārmaiņu politiku ir noteiktas piecas savstarpēji pastiprinošas un cieši saistītas dimensijas ― enerģijas drošība, pilnībā integrēts Eiropas enerģētikas tirgus, energoefektivitāte, ekonomikas dekarbonizācija un pētniecība, inovācija un konkurētspēja; tā kā šai stratēģijai būtu jāveicina arī visiem pieejamas enerģijas cenas,

Ievads

1.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “ES stratēģija attiecībā uz sašķidrināto dabasgāzi un gāzes glabāšanu”; uzskata, ka iekšējam enerģijas tirgum, kas pilnībā integrē LNG un gāzes glabāšanu, būs nozīmīga loma, lai sasniegtu galveno mērķi izveidot spēcīgu Enerģētikas savienību;

2.  atgādina, ka ES stratēģija attiecībā uz LNG un gāzes glabāšanu ir viens no elementiem Enerģētikas savienībā, ar kuru ir paredzēts konkrēti paust ES apņemšanos pāriet uz ilgtspējīgu, drošu un konkurētspējīgu enerģētikas sistēmu un arī paredzēts pārtraukt atkarību no ārējiem gāzes piegādātājiem; uzsver, ka viens no Enerģētikas savienības mērķiem ir padarīt ES par pasaules līderi atjaunojamo energoresursu jomā;

3.  tā kā saskaņā ar COP 21 Parīzes nolīgumu ES gāzes politika ir jāpielāgo, lai ievērotu pieņemto mērķi ierobežot pasaules temperatūras kāpumu līdz 1,5 °C virs līmeņa, kāds bija pirms rūpniecības ēras; tā kā ir sagaidāms, ka gāzei būs nozīmīga loma ES enerģētikas sistēmā līdz 2050. gadam, kad saskaņā ar Parīzes nolīgumu un ES Enerģētikas ceļvedi siltumnīcefekta gāzes būs jāsamazina līdz 80–95 % zem 1990. gada līmeņa, jo īpaši rūpnieciskajā ražošanā un kā siltuma avotam ēkās; tā kā gāzes nozīme samazināsies un tās izmantošana ilgtermiņā pakāpeniski būs jāpārtrauc, ES sasniedzot vērienīgos mērķus attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisijām, energoefektivitāti un atjaunojamajiem energoresursiem un veicot pāreju uz ilgtspējīgu ekonomiku;

4.  uzskata, ka enerģētisko drošību visefektīvākajā veidā var panākt, labāk koordinējot dalībvalstu enerģētikas politiku, izveidojot patiesu Enerģētikas savienību ar vienotu enerģijas tirgu un kopēju enerģētikas politiku, kā arī dalībvalstīm šajā jomā sadarbojoties saskaņā ar solidaritātes un uzticēšanās principiem; šajā sakarā uzskata, ka enerģētikas politikas turpmākai integrācijai jānotiek dalībvalstu labā un saskaņā ar ES mērķiem un starptautiskajām saistībām, kā arī norādītajiem mērķiem, un tai nevajadzētu nonākt pretrunā ar dalībvalstu vai to iedzīvotāju interesēm; atbalsta centienus izveidot kopēju ES nostāju daudzpusējās enerģētikas iestādēs un shēmās;

5.  uzskata, ka visiem ES iedzīvotājiem ir jābūt pieejamai drošai un cenas ziņā pieņemamai energoapgādei; saistībā ar to vērš uzmanību uz pašreizējām norisēm pasaules LNG tirgos, kuros pārprodukcijas dēļ ir pazeminājušās cenas, sniedzot iespēju nodrošināt ES patērētājiem zemākas enerģijas izmaksas, ņemot vērā salīdzinoši lētākas gāzes piegādes; uzsver, ka droša un ilgtspējīga energoapgāde par pieņemamu cenu ir svarīgs Eiropas ekonomikas virzītājspēks un būtiska rūpniecības konkurētspējai; prasa ES un tās dalībvalstis ES enerģētikas stratēģijas ietvaros piešķirt prioritāti enerģētiskās nabadzības izskaušanai un uzlabot energoapgādes drošību, izmantojot paraugprakses apmaiņu ES līmenī;

6.  uzsver, ka ES LNG stratēģijai jābūt saskaņotai ar pamatstratēģiju spēcīgai Enerģētikas savienībai, lai sekmētu palielinātu energoapgādes drošību, dekarbonizāciju, ekonomikas ilgtermiņa ilgtspējību un pieejamu un konkurētspējīgu enerģijas cenu nodrošināšanu;

7.  piekrīt Komisijas vērtējumam, ka dalībvalstis Baltijas jūras reģionā, Centrāleiropā un Dienvidaustrumeiropā un Īrija, neraugoties uz atsevišķu dalībvalstu milzīgajiem infrastruktūras attīstības centieniem, joprojām ir ļoti atkarīgas no viena piegādātāja un ir pakļautas riskam saistībā ar piegāžu svārstībām un pārtraukumiem;

8.  atzīst, ka ar LNG pieejamību, tostarp atbalsta cauruļvadu infrastruktūru, šajās dalībvalstīs varētu būtiski uzlabot pašreizējo piegādes drošības situāciju ne tikai fiziskā, bet arī ekonomiskā ziņā, sekmējot konkurētspējīgākas enerģijas cenas;

9.  mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt un stimulēt efektīvāku un sekmīgāku esošās infrastruktūras, tostarp gāzes glabātuvju, izmantošanu;

10.  vērš uzmanību uz enerģijas pārvēršanas gāzē tehnoloģijas potenciālu ar mērķi uzglabāt atjaunojamos energoresursus un tos izmantot kā oglekļa emisiju ziņā neitrālu gāzi transportam, apkurei un elektroenerģijas ražošanai;

11.  uzsver, ka ES gāzes sistēma ir jādažādo un jāpadara elastīgāka, tādējādi veicinot galveno Enerģētikas savienības mērķi nodrošināt drošu, spēcīgu un konkurētspējīgu gāzes piegādi; aicina Komisiju izstrādāt stratēģiju, kuras mērķis ir ilgtermiņā samazināt ES atkarību no gāzes importa, tādējādi atspoguļojot ES apņemšanos līdz 2050. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas līdz 80–95 % zem 1990. gada līmeņa, un šajā sakarā uzsver, ka energoefektivitātes izvirzīšana par galveno principu un pakāpeniska fosilā kurināmā subsīdiju izbeigšana ievērojami samazinātu ES atkarību no importētā fosilā kurināmā;

12.  atgādina, ka Parlaments ir vairākkārt aicinājis noteikt saistošus mērķus 2030. gadam klimata un enerģētikas jomā — samazināt SEG emisijas par vismaz 40 %, nodrošināt vismaz 30 % atjaunojamo enerģijas avotu un par 40 % paaugstināt energoefektivitāti —, kuri jāīsteno, nosakot mērķus katrai valstij;

13.  uzsver, ka pirms jaunu regazifikācijas termināļu atbalstīšanas būtu jāsekmē pēc iespējas lietderīgāka pašreizējo LNG termināļu izmantošana, ņemot vērā pārrobežu perspektīvu, lai novērstu tehnoloģiju bloķēšanas vai balasta aktīvu fosilā kurināmā infrastruktūrās risku un nodrošinātu, ka patērētājiem nav jāsedz jebkādu jaunu projektu izmaksas; uzsver, ka Komisijai ir rūpīgi jāpārskata tās veiktā gāzes pieprasījuma analīze, kā arī risku un vajadzību novērtējumi,

Trūkstošās infrastruktūras pabeigšana

LNG infrastruktūra

14.  atgādina, ka ES kopumā ir pietiekami daudz regazifikācijas termināļu, un atzīst, ka, ņemot vērā nelielo gāzes pieprasījumu iekšējā tirgū pēdējo gadu laikā un salīdzinoši augstās LNG cenas pasaules tirgū, vairāki ES LNG regazifikācijas termināļi tiek izmantoti mazā apjomā; uzsver, ka visām dalībvalstīm un jo īpaši tām, kuras atkarīgas no viena piegādātāja, vajadzētu būt piekļuvei LNG — vai nu tieši, vai netieši caur citām dalībvalstīm;

15.  uzsver, ka vairumā gadījumu prioritāte būtu jāpiešķir uz tirgu balstītiem risinājumiem, kā arī pašreizējās LNG infrastruktūras izmantošanai reģionālā līmenī; taču norāda, ka risinājumi var atšķirties atkarībā no valsts un tirgus īpatnībām, piemēram, no starpsavienojamības līmeņa, glabāšanas risinājumu pieejamības un tirgus struktūras;

16.  uzsver — lai nepieļautu balasta aktīvu veidošanos, pirms lēmuma pieņemšanas par jaunu infrastruktūru ir nepieciešams rūpīgi analizēt LNG piegādes alternatīvas un iespējas reģionālā, kā arī vides ziņā ilgtspējīgā perspektīvā, ņemot vērā Savienības klimata un enerģētikas mērķus un ģeogrāfiskā līdzsvara principu, lai uzlabotu energoapgādes drošību un nodrošinātu pēc iespējas efektīvāku esošās infrastruktūras izmantošanu;

17.  uzsver reģionālās sadarbības nozīmi jaunu LNG termināļu un starpsavienojumu būvniecībā un norāda, ka dalībvalstīm, kurām ir izeja uz jūru, būtu cieši jāsadarbojas ar valstīm, kurām tādas nav, lai novērstu pārmērīgas investīcijas nevajadzīgos vai neekonomiskos projektos; šajā sakarā uzsver, ka, optimālāk izmantojot rietumu-austrumu un dienvidu-ziemeļu koridorus ar uzlabotu reversās plūsmas jaudu, tiktu palielinātas LNG piegādes iespējas; uzskata, ka varētu kopīgi iegūt zināšanas un informāciju par tādiem jautājumiem kā enerģijas uzglabāšanas iekārtas un par iepirkuma procesiem, kuri attiecas uz LNG un starpsavienojumiem; pauž stingru pārliecību, ka ES stratēģijai ir jānodrošina LNG pieejamība reģionālā līmenī visā Eiropā;

18.  mudina Komisiju un dalībvalstis ieviest stratēģijas, lai atbalstītu iekārtas, kuras nākotnē varētu izmantot atjaunojamās dabasgāzes pārvadei un glabāšanai;

19.  uzsver, ka stratēģijā ir jāiekļauj arī LNG kā alternatīva gāzes sadales un pārvades infrastruktūras attīstībai vietās un/vai jomās, kur tā pašlaik nav izmaksu ziņā izdevīga; atzīmē, ka nelielas LNG iekārtas var piedāvāt optimālu infrastruktūru dabasgāzes izmantošanas palielināšanai vietās un/vai jomās, kur investīcijas gāzes infrastruktūrā nav rentablas, tostarp palielinot gāzes izmantošanu apkurē un tādējādi samazinot tā dēvētās emisijas no skursteņiem;

20.  mudina Komisiju un dalībvalstis pilnībā īstenot svarīgākos kopīgu interešu projektus (KIP), kā arī piešķirt augstu prioritāti galvenokārt ekonomiski un ekoloģiski efektīvākajiem projektiem, kurus izvēlējušās trīs reģionālās augsta līmeņa grupas; uzsver, ka ar LNG termināļu, kuri ir nepieciešami un saderīgi ar gāzes pieprasījumu, būvniecību vien nepietiek un ka ir nepieciešama atbalstošā cauruļvadu infrastruktūra ar piemērotiem tarifiem, lai ieguvumi būtu arī ārpus saņēmējvalstīm;

21.  atzinīgi vērtē to, ka svarīgi LNG projekti (piemēram, ziemeļu–dienvidu koridors) tiek noteikti par kopīgu interešu projektiem; aicina Komisiju, plānojot turpmāko gāzes cauruļvada rekonstrukciju un TEN–E tīklu, pilnībā iekļaut Balkānu valstis, lai nostiprinātu ES enerģētikas nozares svarīgo lomu šajā reģionā;

22.  atbalsta Komisijas priekšlikumu notiekošajā piegādes drošības regulas pārskatīšanā izvērtēt esošos reversās plūsmas izņēmumus starpsavienojumos un atbalsta lielākas lomas atvēlēšanu šajā procesā Energoregulatoru sadarbības aģentūrai (ACER); norāda uz to, ka ACER nepietiek darbinieku un resursu; uzsver, ka ACER ir jānodrošina ar vajadzīgajiem resursiem, jo īpaši ar atbilstošiem darbiniekiem, lai nodrošinātu, ka aģentūra var izpildīt tiesību aktos noteiktos uzdevumus;

Glabāšanas infrastruktūra

23.  atgādina, ka ģeoloģiskās raksturīpašības ir svarīgs noteicošais faktors, veidojot jaunas gāzes glabātuves, un norāda uz pašreizējo Eiropas gāzes glabātuvju jaudas pārpalikumu; uzsver, ka reģionālā sadarbība un atbilstīgs gāzes starpsavienojumu līmenis, kā arī iekšējo sastrēgumu novēršana varētu būtiski uzlabot pašreizējo gāzes glabātuvju izmantošanas līmeni; uzsver, ka LNG infrastruktūras plānošanā, būvniecībā un izmantošanā jānodrošina augstākie iespējamie vides standarti;

24.  atgādina, ka gāzes glabātuvju pārrobežu pieejamība ir viens no galvenajiem līdzekļiem, lai īstenotu enerģijas solidaritātes principu gāzes piegādes traucējumu un ārkārtas krīžu laikā;

25.  uzsver, ka plašāka Ukrainas glabāšanas jaudas izmantošana būs iespējama tikai tad, ja Ukrainā tiks nodrošināts atbilstīgs un stabils tirdzniecības un tiesiskais regulējums un piegādes infrastruktūras integritāte un ar nosacījumu, ka būs panākts vajadzīgais gāzes starpsavienojumu līmenis, lai enerģija varētu brīvi plūst pāri robežām bez fiziskiem šķēršļiem; turklāt uzsver, ka īstermiņā atjaunojoties no Ukrainas gāzes atkarīgajai ražošanas nozarei, būs nepieciešams papildu gāzes imports; uzskata, ka ES būtu jāatbalsta Ukraina tās pārejā no atkarības no Krievijas dabasgāzes uz LNG;

LNG un glabātuvju savienošana ar tirgiem

26.  uzsver tā darba nozīmi, ko veic tādas reģionālās augsta līmeņa grupas kā Augsta līmeņa grupa Centrālās un Dienvidaustrumu Eiropas gāzes savienojumu jautājumos (CESEC), Baltijas enerģijas tirgus starpsavienojuma plāns (BEMIP) un Dienvidrietumu Eiropas grupa; uzskata, ka šāda veida brīvprātīga reģionālā koordinācija ir ļoti efektīva, un atzinīgi vērtē Komisijas veicinošo lomu šajos procesos; uzsver, ka ir nepieciešama apstiprināto rīcības plānu pragmatiska un savlaicīga izpilde, un mudina cieši uzraudzīt to īstenošanu;

27.  uzsver, cik svarīgi ir rast rentablus un ekoloģiski ilgtspējīgus enerģijas piegādes risinājumus, lai palielinātu ilgtermiņa piegādes drošību Ibērijas pussalā, Centrāleiropā un Dienvidaustrumeiropā, Baltijas valstīs un Īrijā — visi šie reģioni ir nepietiekami savienoti ar iekšējo enerģijas tirgu un/vai integrēti tajā un ir pelnījuši pilnu ES atbalstu solidaritātes principa vārdā; uzsver arī to, ka jāatbalsta neaizsargātākās valstis, kuras joprojām ir palikušas enerģijas salas, piemēram, Kipra un Malta, lai dažādotu to piegādes avotus un maršrutus; šajā kontekstā uzsver, ka LNG un gāzes glabāšana veicinās dalībvalstu un ES reģionu visa veida izolācijas novēršanu enerģijas ziņā;

28.  prasa īstenot gāzes ražošanu Vidusjūras, Melnās jūras un Kaspijas jūras reģionos, kā arī izveidot sauszemes ieskautu Centrāleiropas un Dienvidaustrumeiropas valstu starpsavienojumiem ar šīm jaunajām jaudām, lai dažādotu piegādes avotus šajos reģionos; norāda, ka tas nodrošinās konkurenci starp vairāku piegādes avotu gāzi un aizstās dabasgāzes importa apjomus saskaņā ar naftas indeksācijas līgumiem, tādējādi palielinot dalībvalstu spējas sarunās aizstāvēt savas intereses; uzsver, ka neviens atsevišķs avots nekad nespēs apmierināt ES enerģijas vajadzības un ka būtiska ir gan iekšzemes, gan ārvalstu tirgu dažādošana; tāpēc aktīvi būtu jāveicina Kiprā atrasto iekšzemes tradicionālo gāzes resursu ieguve;

29.  atbalsta Komisijas nodomu sniegt vairāk informācijas un palīdzības projektu virzītājiem saistībā ar dažādām projektu finansēšanas iespējām, piemēram, Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (EISI), Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESI fondiem) un dažādiem tehniskiem risinājumiem;

30.  norāda, ka rentabilitātei un ekoloģiski ilgtspējīgiem risinājumiem vajadzētu būt vienam no pamatprincipiem optimālākā risinājuma nodrošināšanā Eiropas Savienībai un reģioniem, un aicina Komisiju, dalībvalstis un valstu regulatīvās iestādes piešķirt ierobežotos pieejamos resursus kritiskās infrastruktūras attīstībai, lai piesaistītu privātos ieguldījumus LNG infrastruktūrai un starpsavienojumiem;

31.  pauž bažas par to, ka 2015. gadā gāzes importa apjoms no Krievijas bija par 7 % lielāks nekā 2014. gadā, kā arī par to, ka 2015. gadā 41 % gāzes importa no valstīm ārpus ES bija no Krievijas; uzsver, ka, lai samazinātu atkarību no Krievijas gāzes, būtiska loma ir LNG un gāzes glabāšanai, kā arī uzlabotai efektivitātei un plašākam atjaunojamo energoresursu izmantojumam;

32.  pauž bažas par ierosināto Nord Stream cauruļvada jaudas dubultošanu un nelietderīgo ietekmi, ko šāda rīcība radītu uz enerģijas piegādes drošību un dažādošanu, kā arī uz dalībvalstu solidaritātes principu; norāda uz šī projekta ģeopolitisko ietekmi un uz pamatprincipiem, kas paredz pilnībā integrētu, drošu, konkurētspējīgu un ilgtspējīgu Enerģētikas savienību, uzsverot, ka tādējādi tam nevajadzētu saņemt ES finansiālo atbalstu vai atkāpes no ES tiesību aktiem; uzsver, ka Nord Stream cauruļvada jaudas dubultošana nodrošinātu vienam uzņēmumam dominējošu vietu Eiropas gāzes tirgū, ko nevajadzētu pieļaut;

33.  uzskata, ka gadījumā, ja pretēji Eiropas interesēm tiktu uzbūvēts Nord Stream 2, būtu nepieciešams rūpīgi izvērtēt LNG termināļu pieejamību un detalizēti izvērtēt Ziemeļu-dienvidu gāzes koridora stāvokli;

Iekšējā gāzes tirgus izveides pabeigšana: tirdznieciskie, juridiskie un regulatīvie aspekti

Padarīt ES par pievilcīgu LNG tirgu

34.  mudina dalībvalstis pilnībā īstenot trešo enerģētikas paketi un gāzes tīklu kodeksus;

35.  uzsver nozīmīgo lomu, kāda ir labi savienotiem sašķidrinātās gāzes mezgliem gāzes tirgos, nodrošinot vienotu integrētu tirgu, kurā gāze var brīvi plūst pāri robežām saskaņā ar tirgus cenas signāliem;

36.  uzsver, ka ievērojamās gāzes rezerves Ziemeļāfrikas valstīs un nesenie atklājumi Austrumvidusjūras reģionā rada iespēju reģionam kļūt par dinamisku centru gāzes transportēšanai uz Eiropu; uzskata, ka jaunā LNG jauda, kas tiek attīstīta Vidusjūras reģionā, varētu kļūt par pamatu infrastruktūras mezglam;

37.  uzstāj, ka iekšējā gāzes tirgus izveides pabeigšana un regulatīvo šķēršļu novēršana ievērojami uzlabotu gāzes tirgu likviditāti; mudina ieinteresētās personas cik drīz vien iespējams pabeigt tīkla kodeksu ar noteikumiem par harmonizētām gāzes pārvades tarifu struktūrām;

38.  atgādina, ka pastāvīgi jānodrošina aktīva sadarbība starp valdībām, valstu regulatīvajām iestādēm un galvenajiem pārrobežu ieguldījumu akcionāriem, vienmēr paralēli valsts interesēm ņemot vērā Eiropas perspektīvu;

Gāzes glabāšana iekšējā tirgū

39.  uzsver nepieciešamību izstrādāt saskaņotas tarifu struktūras visā ES un uzlabot tarifu noteikšanas pārredzamību, lai panāktu augstāku gāzes glabātuvju izlietojuma līmeni; uzskata, ka tīkla kodeksā ar noteikumiem par harmonizētām gāzes pārvades tarifu struktūrām būtu jāņem vērā nepieciešamība veikt turpmāku tuvināšanu;

40.  atbalsta Komisijas priekšlikumu padarīt iespējamu biometāna un to citu atjaunojamo gāzu izmantošanu, kas atbilst attiecīgajiem ES gāzes pārvades, sadales un glabāšanas kvalitātes standartiem; šajā sakarā iesaka ņemt vērā tehniskos parametrus, gāzes kvalitāti, rentabilitāti, apjomradītus ietaupījumus un iespējamus vietējos vai reģionālos tīklu risinājumus;

41.  mudina dalībvalstis pilnībā īstenot trešo enerģētikas paketi jo īpaši attiecībā uz nosacījumiem par biometāna piekļuves piešķiršanu tīklam un glabātuvēm; šajā sakarā uzsver Direktīvu 2009/73/EK, saskaņā ar kuru dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka, ņemot vērā nepieciešamās kvalitātes prasības, biogāzei un gāzei no biomasas vai citiem gāzes veidiem tiek piešķirta nediskriminējoša piekļuve gāzes sistēmai ar nosacījumu, ka šāda piekļuve ir pastāvīgi saderīga ar atbilstīgajiem tehniskajiem noteikumiem un drošības standartiem;

42.  mudina LNG un glabāšanas operatoriem sadarbībā ar valstu regulatīvajām iestādēm izstrādāt jaunus elastīgus produktus un pakalpojumus, kas atbilst pašreizējiem ES tiesību aktiem, lai LNG regazifikāciju un glabāšanu padarītu pievilcīgāku un maksimāli izmantotu pašreizējās LNG un glabāšanas iekārtas;

Glabāšanas nozīmes palielināšana, lai uzlabotu gāzes piegādes drošību

43.  uzsver gāzes glabāšanas piedāvāto tiešo augsta elastības līmeņa pakalpojumu lomu dažās dalībvalstīs un norāda uz glabāšanas iespējamo īpašo lomu piegādes traucējumu gadījumā salīdzinājumā ar LNG, kuras piegādes ķēdes loģistika varētu nenodrošināt līdzvērtīgu reaģētspēju;

44.  uzsver, cik svarīgi ir novērst regulatīvos šķēršļus, lai attīstītu reģionālās glabāšanas koncepcijas; uzskata, ka dažas glabātuves varētu sniegt īpaši pielāgotus starptautiskus pakalpojumus, t. i., glabāšanas pakalpojumus, kas būtu saistīti ar transportēšanu pāri robežām; ierosina reģionālajām augsta līmeņa grupām plašāk savstarpēji sadarboties, lai rastu inovatīvus risinājumus, kā efektīvi izmantot stratēģiski vērtīgus līdzekļus reģionālā un Eiropas mērogā;

ES kā starptautisko LNG tirgu dalībniece

45.  norāda uz arvien pieaugošo vispārējo tendenci palielināt sašķidrināšanas kapacitāti un tās potenciālo ietekmi uz Eiropas gāzes tirgiem;

46.  uzskata, ka ES, kļūstot par svarīgu tirgu, var veicināt gāzes tirdzniecības noteikumu attīstību, tādējādi veicinot pasaules gāzes tirgu elastību un konverģenci;

47.  atbalsta Komisijas, Eiropas Ārējā darbības dienesta un dalībvalstu aktīvo dalību enerģētikas diplomātijā, lai veicinātu uz noteikumiem pamatotu, pārredzamu un labi funkcionējošu pasaules gāzes tirgu;

48.  uzsver, ka ir svarīgi mazināt vai pārtraukt ES gāzes un naftas atkarību no autoritāriem režīmiem, kuros tiek pārkāptas cilvēktiesības, un nodrošināt konsekvenci ar ES dibināšanas vērtībām un ES ārējās darbības efektivitāti;

49.  prasa veidot lielāku institucionālo konverģenci un sinerģiju un jo īpaši aicina ārējās enerģētiskās drošības prioritātes labāk integrēt politikā, ko īsteno Komisijas priekšsēdētāja vietniece / Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP), un uzlabot koordināciju starp PV/AP un atbildīgajiem komisāriem; aicina PV/AP un dalībvalstis uzlabot esošos sadarbības līdzekļus un izveidot jaunus veidus sadarbībai ar pašreizējiem un potenciālajiem piegādātājiem, kā arī ar tranzītvalstīm un citiem nozīmīgiem dalībniekiem; šajā kontekstā aicina PV/AP regulāri informēt Parlamentu par ES enerģētikas diplomātijas rīcības plāna īstenošanu;

50.  uzsver vajadzību globālajos brīvās tirdzniecības forumos palielināt izpratni par importētās LNG ietekmi uz vidi, klimatu un sociālo situāciju; jo īpaši uzsver vajadzību nodrošināt, ka līdz minimumam tiek samazinātas noplūdušā metāna emisijas;

51.  uzsver nepieciešamību likvidēt visus šķēršļus globālai brīvai tirdzniecībai ar LNG, kuras ražošanai jābūt ilgtspējīgai; šajā kontekstā mudina ASV politikas veidotājus uzlabot investīciju noteiktību, ieviešot skaidrus kritērijus un termiņus atļaujas piešķiršanas procesā attiecībā uz gāzes eksportu uz valstīm, kas nav brīvās tirdzniecības zonā;

52.  uzsver, ka LNG izmantošana arī var palīdzēt samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas no jūras un sauszemes transporta ar nosacījumu, ka visos degvielas aprites cikla posmos, tostarp, ražošanā, izplatīšanā un sadedzināšanā, tiek veikti visi iedarbīgie pasākumi, lai līdz minimumam samazinātu metāna zudumus; tāpēc aicina veikt piemērotus pasākumus, lai samazinātu metāna zudumus visā LNG ķēdē, izmantojot labākās pieejamās tehnoloģijas un nodrošinot pietiekamu finansējumu pētniecībai un izstrādei šajā jomā;

53.  uzsver, ka enerģētiskajā drošībā liela nozīme ir tirdzniecībai un ka svarīgi instrumenti ir spēcīgas partnerības enerģētikas jomā, kuras nostiprinātas ar enerģētikas sadaļu iekļaušana ES tirdzniecības nolīgumos; uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai ES tirdzniecības politika veicinātu Savienības un dalībvalstu enerģijas dažādošanu un samazinātu to atkarību no enerģijas importa no pārāk nedaudziem piegādātājiem; uzsver, ka ES būtu jāizpēta jaunas partnerības, jāpārskata esošās un jārisina īpašas sarunas par enerģētiku ar citiem partneriem tādos reģionos kā Vidusāzija, Ziemeļāfrika, Ziemeļamerika un Dienvidamerika, kā arī citos reģionos; norāda, ka ES būtu jāuzņemas proaktīvāka loma starptautiskajā enerģētikas diplomātijas laukā; prasa panākt lielāku saskaņu starp ES tirdzniecības un enerģētikas politiku; uzsver vajadzību palielināt pārredzamību starptautiskajās sarunās par LNG; uzskata, ka pašreizējās un turpmākajās sarunās ar tādiem partneriem kā ASV un Austrālija būtu jāietver spēcīgs enerģētikas komponents; uzsver, ka ES būtu cieši jāsadarbojas ar starptautiskajiem partneriem ar mērķi izveidot konkurētspējīgu un pārredzamu pasaules LNG tirgu;

54.  atgādina, ka, lai spētu risināt pašreizējos izaicinājumus un īstenotu savus enerģētikas un klimata pārmaiņu mērķus, ņemot vērā globālos ierobežojumus šajās politikas jomās, Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm, pamatojoties uz spēkā esošo tiesisko regulējumu un daudzpusējām konvencijām, ir kopīgi jārīkojas arī starptautiskā līmenī, ierosinot izskatīt enerģētiskās drošības un ilgtspējības jautājumus starptautiskās tirdzniecības forumos, tostarp ar partnervalstīm, kas ir atkarīgas no gāzes importa; vienlaikus uzsver, ka ES būtu jāatbalsta un jāveicina energoefektivitāte;

55.  uzskata — tas, ka tirdzniecības politika rada būtiskas iespējas ES dalībvalstu privātajiem un publiskajiem uzņēmumiem izmantot tīras, drošas un energoefektīvas tehnoloģijas, ir sevišķi svarīgi, jo īpaši ņemot vērā, ka pasaulē enerģijas pieprasījums palielinās; prasa tarifus attiecībā uz tīrām tehnoloģijām būtiski samazināt, izmantojot “zaļo preču” iniciatīvu, kā arī ES brīvās tirdzniecības nolīgumus, kam jālikvidē ar tarifiem nesaistīti tirdzniecības šķēršļi energoavotiem;

56.  uzsver enerģētikai un izejmateriāliem veltītās TTIP nodaļas nozīmi ES enerģētiskās drošības kontekstā; atzinīgi vērtē Komisijas darbu ceļā uz to, lai atceltu ierobežojumus ASV gāzes eksportam uz ES;

57.  uzskata, ka tas, ka 2016. gadā, izmantojot Sabine Pass LNG termināli ASV Austrumkrastā, tirgus tiek papildināts ar 12,2 miljardiem m3 gadā, kā arī laikposmā līdz 2020. gadam ir iespējams papildinājums 74 miljardu m3 apjomā, īstenojot dažādus ASV projektus, sniedz Eiropai svarīgu iespēju paplašināt enerģijas tirdzniecības attiecības ar ASV; uzskata, ka darba pabeigšana pie TTIP enerģētikai un izejvielām paredzētās nodaļas būtiski stiprinās ES gāzes piegādes iespējas;

58.  uzskata, ka nevajadzētu ierobežot Eiropas uzņēmumu darbību trešo valstu enerģijas tirgos saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi attiecas uz vietējiem uzņēmumiem; uzsver, ka trešo valstu uzņēmumiem, kas darbojas Eiropas enerģijas tirgū, ir jāievēro ES tiesiskais regulējums; uzsver, ka šādu uzņēmumu struktūrai ir jābūt pārredzamai, lai būtu iespējams noskaidrot, kas ir to akcionāri;

59.  uzsver nepieciešamību nodrošināt visaugstākā līmeņa vides aizsardzību LNG objektu plānošanā, būvniecībā un izmantošanā, kā arī vietējo rezervju un avotu izmantošanā, un ievērot starptautiskos darba standartus attiecībā uz darba drošību un arodveselību; uzsver vajadzību uzlabot informētību par importētās LNG ekoloģisko, klimata un sociālo ietekmi; atgādina, ka visos jaunas infrastruktūras būvēšanas vai plānošanas gadījumos ir jāiesaista vietējās kopienas un jāpamatojas uz reāliem novērtējumiem par patēriņu; uzsver potenciālu, ko pāreja uz LNG piedāvā attiecībā uz to, lai izbeigtu atkarību no ogļu transporta pa jūru; prasa Eiropas Savienībai sniegt finansiālu atbalstu Eiropas projektiem šim mērķim;

60.  norāda, ka, ņemot vērā LNG piegādes izaugsmes iespējas turpmākajos gados, šo stratēģiju varētu papildināt ar vajadzību novērtējumu attiecībā uz LNG pārvadājošiem kuģiem un saistītajiem pasākumiem, lai ļautu ES kuģubūves nozarei izmantot šo iespēju, tādējādi palīdzot sasniegt mērķi līdz 2020. gadam palielināt nozares daļu IKP līdz 20 %; prasa uzraudzīt LNG pārvadājumu drošības standartus un vajadzības gadījumā tos pastiprināt, ņemot vērā pasākumus terorisma novēršanai;

Ilgtspēja un LNG kā alternatīvās degvielas izmantošana transportā, apkurē un elektroenerģētikā

61.  atzīst LNG kā potenciāli alternatīvu degvielu gan sauszemes, gan jūras transporta nozarēs; uzsver, ka LNG plašāka izmantošana kravu transportēšanā varētu palīdzēt samazināt globālās CO2, SOx un NOx emisijas, jo īpaši, palielinot LNG dzinēju izmantošanu jūras transportā;

62.  uzsver — lai transporta nozarē kā alternatīvu degvielu plaši izmantotu LNG, svarīgs priekšnoteikums ir uzpildes infrastruktūras tīkls; šajā sakarā aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka tiek pilnīgi īstenota Direktīva 2014/94/ES par alternatīvajām degvielām, tostarp izveidojot LNG uzpildes punktus TEN-T koridoros un jūras un iekšzemes ostās un tādējādi aizstājot vairāk piesārņojošas tradicionālās degvielas; tomēr šajā sakarā uzsver, ka, lai nodrošinātu atbilstību ilgtspējības mērķiem, LNG nevajadzētu ieņemt atjaunojamo energoresursu vietu;

63.  prasa izstrādāt tādus jūras ceļus, jo īpaši Azoru arhipelāgā, kas ģeogrāfiskā novietojuma dēļ varētu kļūt par svarīgu degvielas uzpildes staciju LNG transatlantiskajos maršrutos; mudina Komisiju darīt pieejamus līdzekļus šāda nolūka Eiropas projektu atbalstam;

64.  aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm un to reģioniem izveidot kopēju jūras nozaru projektu LNG Blue Corridors for Islands (LNG jūras koridori salu vajadzībām) nepieciešamās LNG infrastruktūras izveidei, kas iekļautu TEN–T visaptverošā tīkla ostas tā, lai šo tīklu sasaistītu ar TEN–T pamattīklu;

65.  aicina dalībvalstis papildus nodrošināt Direktīvas 2014/94/ES īstenošanu attiecībā uz CNG uzpildes punktu izveidi, lai nodrošinātu, ka mehāniskie transportlīdzekļi, kurus darbina ar šo degvielu, var pārvietoties pilsētu/piepilsētu aglomerācijās un citās blīvi apdzīvotās vietās, un vismaz pastāvošajā TEN-T pamattīklā, tādējādi nodrošinot, ka šie transportlīdzekļi var pārvietoties visā Savienībā;

66.  uzsver, ka ir nepieciešams noteikt kopīgas tehniskās specifikācijas LNG uzpildes punktiem, kas paredzēti jūras kuģiem, iekšzemes ūdensceļu kuģiem un mehāniskiem transportlīdzekļiem, kā paredzēts Direktīvā 2014/94/ES; prasa pieņemt stingri saskaņotus drošības noteikumus un nodrošināt apmācību saistībā ar LNG uzglabāšanu, bunkurēšanu un izmantošanu visā Savienībā, vienlaikus dodot iespēju vienlaicīgi veikt bunkurēšanas un kravas apstrādes operācijas; norāda, ka šis darbs būtu jāveic ciešā sadarbībā ar Starptautisko Jūrniecības organizāciju (SJO) un Eiropas Jūras drošības aģentūru (EMSA);

67.  uzsver, ka ir jānodrošina pienācīgs finansējums pētniecībai un izstrādei, lai izstrādātu uzlabotas tehnoloģijas iekšējo ūdensceļu kuģiem, jūras kuģiem un mehāniskiem transportlīdzekļiem ar mērķi strauji pāriet uz tādu transportlīdzekļu izmantošanu, kam ir zemāka oglekļa dioksīda emisija, kā arī izstrādātu automātiski vadāmas sistēmas LNG uzpildes punktu iekārtām; aicina Komisiju un dalībvalstis arī radīt stimulus tādu kuģu un mehānisko transportlīdzekļu izstrādei, kurus darbina ar LNG, vai kuģu, ko darbina ar tradicionālo degvielu, modernizēšanai, lai tie varētu izmantot LNG;

68.  aicina Komisiju un dalībvalstis radīt stimulus LNG pārvadāšanai pa dzelzceļu, tādējādi, no vienas puses, atslogojot ceļu satiksmi un, no otras puses, veicinot videi nekaitīgu un drošu maz piesārņojošas degvielas pārvadāšanu;

69.  aicina Komisiju pēc apspriešanās ar iesaistītajām pusēm izvērtēt iespēju saistībā ar Regulu (EK) Nr. 443/2009, ar ko nosaka CO2 emisijas standartus jauniem vieglajiem automobiļiem, noteikt CO2 ekvivalentu ogļūdeņražu emisijām, tostarp patērētāju informēšanas nolūkos;

70.  norāda, ka mazapjoma LNG tehnoloģiju izmantošana dažās jomās, piemēram, transportēšanai lielos attālumos vai rūpnieciskos augstas veiktspējas pielietojumos, varētu ne tikai palīdzēt sasniegt klimata politikas mērķus, bet arī radīt būtiskas uzņēmējdarbības priekšrocības;

71.  norāda, ka LNG un jo īpaši CNG ir arī dzīvotspējīgs risinājums sabiedriskajam transportam, un tā jau ir pieejama un var palīdzēt samazināt gaisa un trokšņa piesārņojumu, tādējādi uzlabojot dzīves apstākļus jo īpaši pilsētu aglomerācijās;

72.  norāda, ka, lai gan LNG un CNG var radīt dzīvotspējīgus pagaidu risinājumus transporta ietekmes uz vidi samazināšanai, to ilgtermiņa ieguvumi tiks sasniegti tikai tad, ja vienmērīga pāreja uz sašķidrinātās biogāzes (LBG) un citu atjaunojamās enerģijas veidu izmantošanu vienlaikus tiek veicināta, nodrošinot arī LNG un LBG sistēmu sadarbspēju; uzsver, ka ES LNG stratēģijai ir jāiekļaujas plašākos Eiropas klimata un enerģētikas mērķos un prioritātēs un tai jāatbilst COP 21 nolīgumam, uzmanību pievēršot pieprasījuma samazināšanai, energoefektivitātes uzlabošanai un pakāpeniskai fosilo kurināmo izmantošanas pārtraukšanai;

73.  uzsver, ka efektīvs uzpildes infrastruktūras tīkls ir priekšnoteikums LNG kā alternatīvas degvielas izmantošanai ievērojamos apjomos transporta nozarē; aicina Komisiju un dalībvalstis radīt stimulus šādas infrastruktūras izveidei, lai novērstu pašreizējos trūkumus nodrošināšanā un izveidotu pilnīgu apgādes tīklu;

74.  uzsver, ka LNG infrastruktūrai jūras un iekšzemes ūdensceļu ostās ir svarīga nozīme multimodalitātes veicināšanā, jo šādu infrastruktūru var izmantot jūras kuģi, iekšzemes ūdensceļu kuģi un kravas automobiļi tālākai degvielas transportēšanai pa sauszemi; mudina valstu un reģionālos operatorus cieši sadarboties, lai paaugstinātu LNG infrastruktūras daudzfunkcionalitāti un izmantojamību;

75.  uzskata, ka svarīgs globāls uzdevums ir veicināt dabasgāzes kā alternatīvas degvielas izmantošanu transportā, un prasa, lai apņemšanās panākt emisiju samazināšanu tiktu pieņemta sadarbībā ar Starptautisko Civilās aviācijas organizāciju (ICAO) un Starptautisko Jūrniecības organizāciju (SJO);

o
o   o

76.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, Enerģētikas kopienas sekretariātam un Enerģētikas kopienas līgumslēdzējām pusēm.

(1) OV L 307, 28.10.2014., 1. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0444.


Zivsaimniecības kontroles pasākumu vienādošana Eiropā
PDF 424kWORD 51k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcija Zivsaimniecības kontroles pasākumu vienādošana Eiropā (2015/2093(INI))
P8_TA(2016)0407A8-0234/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 3. punktu, kurā ir paredzēta nepieciešamība panākt “stabilu Eiropas attīstību” un tostarp nodrošināt “vides augsta līmeņa aizsardzību un tās kvalitātes uzlabošanu”, un Līguma par Eiropas Savienības darbību 11., 43. un 191. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 349. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā Regulu (EK) Nr. 1224/2009, ar ko izveido Kopienas kontroles sistēmu, lai nodrošinātu atbilstību kopējās zivsaimniecības politikas noteikumiem (“Kontroles regula),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1380/2013 par kopējo zivsaimniecības politiku un jo īpaši tās 15. un 36. pantu,

–  ņemot vērā Regulu (EK) Nr. 768/2005, ar ko izveido Kopienas Zivsaimniecības kontroles aģentūru,

–  ņemot vērā Komisijas Regulu (EK) Nr. 1010/2009, ar ko paredz sīki izstrādātu kārtību, kādā īstenojama Padomes Regula (EK) Nr. 1005/2008, ar ko izveido Kopienas sistēmu, lai aizkavētu, novērstu un izskaustu nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2015/812 attiecībā uz izkraušanas pienākumu un jo īpaši tās 7. un 9. pantu,

–  ņemot vērā Komisijas Īstenošanas regulu (ES) Nr. 404/2011, ar kuru pieņem sīki izstrādātus noteikumus par to, kā īstenojama Padomes Regula (EK) Nr. 1224/2009, ar ko izveido Kopienas kontroles sistēmu, lai nodrošinātu atbilstību kopējās zivsaimniecības politikas noteikumiem,

–  ņemot vērā 2014. gada 5. februāra nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1224/2009, ar ko izveido Kopienas kontroles sistēmu, lai nodrošinātu atbilstību kopējās zivsaimniecības politikas noteikumiem(1),

–  ņemot vērā 2016. gada 6. jūlija Eiropas Parlamenta un Padomes nostāju par priekšlikumu regulai, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 768/2005, ar ko izveido Kopienas Zivsaimniecības kontroles aģentūru(2),

–  ņemot vērā 2016. gada 12. maija rezolūciju par zvejas un akvakultūras produktu izsekojamību sabiedriskās ēdināšanas un mazumtirdzniecības sektorā(3),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A8-0234/2016),

A.  tā kā Regulas (EK) Nr. 1224/2009, ar ko izveido Kopienas kontroles sistēmu, darbības joma ir Eiropas Savienība;

B.  tā kā Īstenošanas Regulā (ES) Nr. 404/2011 norādīto dažādo inspekcijas ziņojumu moduļu inspekcijas veidlapas nav savā starpā saskaņotas un tajās vieni un tie paši jautājumi tiek dēvēti atšķirīgi, tādējādi apgrūtinot iestāžu informācijas apmaiņu;

C.  tā kā jaunākie datu apmaiņas protokoli, kas ir ārkārtīgi svarīgi elektronisko zvejas žurnālu īstenošanā, tika pabeigti 2010. gada jūlijā, un tā kā elektroniskie zvejas žurnāli bija obligāta prasība jau kopš 2010. gada janvāra;

D.  tā kā valda patiesa netaisnība/zvejnieki izjūt netaisnību attiecībā uz Eiropas zivsaimniecību kontroļu regularitāti, biežumu, ilgumu, stingrību, rūpīgumu, efektivitāti un metodēm un ir nepieciešama vienlīdzīga un nediskriminējoša attieksme;

E.  tā kā zivsaimniecības kontroles pasākumos būtu noteikti jāparedz pilnīga un aktīva zivsaimniecības nozares dalība;

F.  tā kā pēc punktu sistēmas sodi tiek paredzēti zvejas kuģiem, nevis kuģu īpašniekiem, zvejniekiem vai citiem ražošanas ķēdes dalībniekiem;

G.  tā kā zivsaimniecības nozare ir galvenā ieinteresētā pusē jūru un okeānu ilgtspējīgā pārvaldībā;

H.  tā kā nesaistīti ar iespējamām reģionālajām variācijām dalībvalstīs tiek ievērojami atšķirīgi piemērotas Eiropas regulas, jo īpaši tās, kas izriet no Kontroles regulas, un tā kā katrai dalībvalstij ir sava tiesiskā sistēma, kā arī atšķirīgas administratīvās un tiesu struktūras, kas neizbēgami atspoguļojas administratīvajos sodos un/vai kriminālsodos, kurus piemēro par KZP noteikumu neievērošanu, un tajā, ka šo sistēmu dēļ dalībvalstīs ir atšķirīga un netaisnīga attieksme;

I.  tā kā ir apzināti riski, ka valstu inspekcijas iestādēm ne vienmēr ir pieejami pienācīgi dati, lai varētu efektīvi inspicēt ārvalstu kuģus, un tā kā atšķirīga pieeja kontrolei un sankcijām dalībvalstīm rada problēmas, kad tās sazinās ar karoga valstīm par konstatētajiem pārkāpumiem;

J.  tā kā ir jāveic stingrākas pārbaudes ES ievestiem nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas produktiem un ir visās dalībvalstīs jāgarantē līdzvērtīgs kontroles līmenis attiecībā uz šādu zveju;

K.  tā kā dalībvalstis ir atbildīgas par Regulas (EK) Nr. 1224/2009 un attiecīgo sankciju īstenošanu;

L.  tā kā dažās dalībvalstīs nav specializētu zivsaimniecību inspektoru vienību;

M.  tā kā Eiropas Zivsaimniecības kontroles aģentūrai (EFCA), kas tika izveidota ar mērķi kopējā zivsaimniecības politikā veicināt augstākos kopīgās kontroles standartus, ir nozīmīga loma attiecībā uz kontroles sistēmas saskaņotu īstenošanu, tomēr tai ir piešķirti ierobežoti līdzekļi;

N.  tā kā Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds (EJZF) var palīdzēt uzlabot un modernizēt zivsaimniecības kontroles pasākumus, jo īpaši ar budžeta pozīciju 11 06 62 02 (Kopējās zivsaimniecības politikas un integrētās jūrlietu politikas kontrole un noteikumu izpilde) un 11 06 64 (Eiropas Zivsaimniecības kontroles aģentūra),

O.  tā kā ir stājies spēkā izmetumu aizliegums un praksē tas tiek nesamērīgi stingri piemērots zvejas operatoriem, jo pat tad, ja zvejas operatori izmanto ES tiesību aktos atļautos rīkus un instrumentus un dara visu iespējamo, lai nepieļautu nejaušu nozveju, viņi var tikt sodīti par to, ka šī nozveja pārsniedz ES un valsts tiesību aktos noteikto maksimālo apjomu;

P.  tā kā ir mainījušies un uzlabojušies zvejas paņēmieni un aprīkojums un tā kā ir jāatjaunina arī uzraudzības sistēmas un paņēmieni, lai tie būtu efektīvi; atgādina, ka šim nolūkam varētu izmantot EJZF;

Q.  tā kā kontroles ziņā galvenais jautājums ir izkraušanas pienākums, kuram likumdevējam un par kontroli atbildīgajām iestādēm būtu jāpievērš īpaša uzmanība;

R.  tā kā zemu izmaksu attālinātas uzraudzības tehnoloģijas, piemēram, automātiskās identifikācijas sistēma (AIS), nodrošina brīvprātīgu kontroli, atvieglo uzraudzību un palielina zvejnieku drošību;

S.  tā kā nelegāla, nereģistrēta un neregulēta zveja un tās nozvejas tirdzniecība ir globāla mēroga noziedzīga darbība;

T.  tā kā zivju izsolēm ir svarīga nozīme jūras velšu nozarē, un tām ir svarīga loma izkrauto zivju kontrolē;

U.  tā ka dalībvalstīm ir atšķirīgas tiesiskās sistēmas un tā ka ievāktajiem pierādījumiem ir jābūt pieņemamiem un izmantojamiem šajās dažādajās sistēmās, kas ir specifiskas katrai pie atbildības saucošajai dalībvalstij;

V.  tā kā labākie sabiedrotie Kontroles regulas īstenošanā ir labi apmācīti un motivēti zvejnieki, kas apzinās šo kontroles pasākumu sniegto labumu un aktīvi tos ievēro,

I Saskaņošanas traucēkļi

1.  uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt zivsaimniecības darbību efektīvu kontroli, lai garantētu dzīvo jūras resursu ilgtspējīgu izmantošanu un saglabātu vienlīdzīgus konkurences noteikumus visām ES flotēm; aicina dalībvalstis nodrošināt Kontroles regulas efektīvu īstenošanu;

2.  uzsver, ka ES līdztekus vērienīgai cīņai visā pasaulē pret nelegālu, nereģistrētu un neregulētu (NNN) zveju būtu efektīvi jāpiemēro Kontroles regula pašai savos ūdeņos;

3.  uzsver kontroles piemērošanas jomu daudzveidību un kontroles vietu atšķirības un ar to saistīto zivsaimniecības kontroles diskriminējošo būtību, piemēram, dažas dalībvalstis veic kontroli visam, sākot no zvejas rīkiem līdz pat produktam, kas nonāk pie patērētāja, savukārt citas koncentrējas tikai uz dažiem ķēdes posmiem, piemēram, izslēdzot nozvejas transporta vai ēdināšanas pakalpojumu posmu;

4.  atzīst, ka ar pašreizējo Kontroles regulu un NNN zvejas regulu ir panākti ievērojami uzlabojumi kontroles režīmā attiecībā uz daudzu iepriekš nodalītu regulu konsolidāciju, jaunu tehnoloģiju izmantošanas iespēju ieviešanu, sagatavošanas darbībām ar mērķi panākt sankciju saskaņošanu, Komisijas un dalībvalstu lomu precizēšanu, izsekojamības uzlabošanu un citiem sasniegumiem;

5.  atgādina, ka zvejnieku labvēlīga attieksme pret regulām ir atkarīga no tā, vai viņi uzskata to īstenošanas sekas par taisnīgām, piemērotās regulas par jēgpilnām un vai regula ir savienojama ar tradicionālajiem zvejas modeļiem un praksi;

6.  uzskata, ka ir jāprecizē, jāklasificē un jānosaka standarti attiecībā uz zveju dažādos jūras apgabalos;

7.  konstatē, ka kontrole tiek organizēta atšķirīgi, piemēram, dažas dalībvalstis to sadala starp dažādām struktūrām, savukārt citas kontroli uztic vienai administratīvai iestādei, un arī norāda, ka kontroles īstenošanā tiek izmantoti atšķirīgi instrumenti, rīki un cilvēkresursi, loģistikas un finanšu līdzekļi; turklāt norāda, ka šādos apstākļos ir grūti nodrošināt pārvaldības pārredzamību un informācijas pieejamību;

8.  norāda, ka atšķiras arī kontroļu efektivitātes līmenis, ņemot vērā ES ārkārtīgi daudzveidīgās zvejas vietas, sākot no šaurām, ierobežotām zonām, kuru zvejas resursus galvenokārt dala kaimiņu dalībvalstis, līdz pat ļoti tālām un nošķirtām zonām; uzskata, ka tālāko reģionu īpašās iezīmes, proti, plašās un ievērojamās okeānu ekskluzīvās ekonomikas zonas (EEZ) kombinācijā ar izmantoto zivju krājumu tipu (galvenokārt dziļūdens sugas un tālu migrējošās pelaģiskās sugas) un alternatīvu resursu trūkumu, acīmredzami norāda uz nepieciešamību veikt stingrākus kontroles pasākumus šajos reģionos, kas ir būtiski atkarīgi no zvejas un ir ļoti neaizsargāti pret ārkārtīgo kaitējumu, ko tām nodara flotes, kas pārkāpj KZP noteikumus;

9.  mudina dalībvalstis pilnīgi un pienācīgi īstenot Kontroles regulu, lai rastos skaidrs redzējums par to, kuras noteikumu daļas būtu jāuzlabo gaidāmajā pārskatīšanā, un tādējādi arī turpmāk nodrošinātu funkcionālu un viegli piemērojamu Kontroles regulu;

10.  norāda uz pieejas atšķirībām starp kontroli, kas balstās uz risku aprēķināšanu, un zvejas darbību un nozvejas tirdzniecības kanālu izlases veida pārbaudēm;

11.  norāda, ka pašreizējie sarežģītie tehniskie pasākumi un daudzveidīgie, iespējams, pat pretrunīgie, noteikumi, tostarp daudzas atkāpes un izņēmumi, kā arī dažādos tiesību aktos izkaisītie noteikumi apgrūtina ne tikai to saprašanu, bet arī kontroli un izpildi;

12.  atgādina, ka lielāko daļu izlases veida pārbaužu veic izkraušanas brīdī, savukārt inspekcijas jūrā atklāj pārkāpumu īpatsvaru, kas ir acīmredzami augstāks par pārkāpumu īpatsvaru uz zemes, jo tie pamatojas uz riska novērtējumu;

13.  atgādina, ka zivsaimniecībām piemērotais izkraušanas pienākums nozīmē būtiskas pārmaiņas, tādēļ Kopotajā regulā ((ES) 2015/812) ir paredzēts divu gadu pielāgošanās periods, pirms izkraušanas pienākuma pārkāpumi tiks uzskatīti par nopietniem pārkāpumiem; prasa vajadzības gadījumā šo periodu pagarināt;

14.  norāda, ka dalībvalstis un dažkārt arī reģioni noteikumus valsts un reģionālajos tiesību aktos transponē atšķirīgi, jo Padomes Regulā (EK) Nr. 1224/2009 ir iekļauti ļoti daudzi fakultatīvi noteikumi; uzsver, ka dažus no šiem noteikumiem ir grūti izpildīt praksē, vai nu tādēļ, ka regulas ir grūti pielāgot reālajai dzīvei tādu iemeslu dēļ kā, piemēram, zivsaimniecības nozares raksturīgās pazīmes (flote, zvejas rīki, zvejas vietas un mērķsugas), kas ievērojami atšķiras katrā jūras baseinā, dalībvalstī un zivsaimniecībā, vai pretrunīgi noteikumi, kurus inspektori var interpretēt vairākos atšķirīgos veidos;

15.  norāda, ka dalībvalstīs tiek atšķirīgi definēts pārkāpumu līmenis un ka par vienu un to pašu pārkāpumu dažādās dalībvalstīs var piemērot kā administratīvas sankcijas, tā kriminālsodu; apgalvo, ka zvejas licenču punktu sistēma, kad par noteikumu neievērošanu tiek atņemti punktu, ir noderīgs Eiropas instruments, kas ļauj piemērot sankcijas par nopietniem pārkāpumiem, tomēr ja šī sistēma netiek piemērota saskaņoti, tas vēl vairāk pasliktina nevienlīdzību starp dažādu dalībvalstu operatoriem; prasa izvairīties no šādām atšķirībām sankciju piemērošanā;

16.  norāda, ka starp dalībvalstīm valdošais uzticības un pārredzamības trūkums ir viens no svarīgākajiem iemesliem, kādēļ nenotiek ar šo regulu saistīto datu apmaiņa; mudina pārvarēt šo situāciju, lai varētu nodrošināt un pierādīt visiem zvejniekiem godīgas konkurences nosacījumus;

17.  atgādina, ka EFCA nodrošina vienotu standartu piemērošanu kontroles, inspekcijas un uzraudzības jomā un sekmē dalībvalstu operatīvo sadarbību, izmantojot kopīgus izvietošanas plānus; atgādina, ka ir svarīgi stiprināt EFCA pilnvaras, lai varētu izstrādāt vienotas zivsaimniecību kontroles operācijas, kas ļautu vietējām, reģionālajām un valsts iestādēm un ES līmeņa robežsardzes pienākumus pildošajām ES aģentūrām veikt efektīvu koordinētu darbību; prasa EFCA šim uzdevumam piešķirt vairāk resursu;

18.  uzskata, ka EFCA īstenotā pamatapmācības ieviešana zivsaimniecības inspektoriem ir svarīgs aspekts attiecībā uz inspektoru apmācības un kontroles procedūru standartizāciju un prasa visām dalībvalstīm to izmantot; konstatē, ka dalībvalstīm nav vienotu apmācības standartu (ja vien tas nav izdarīts brīvprātīgi), kas nozīmē, ka pastāv atšķirības starp kvalifikācijas saturu, darbā pieņemšanas procedūrām un uzdevumiem;

19.  konstatē, ka katrā dalībvalstī zvejniekus apmāca un informē atšķirīgi un ka šajā jomā nav ieviests neviens instruments, kas vienkāršotu Kontroles regulas mērķus un saturu vai atvieglotu to pieejamību; uzskata, ka šādā situācijā personas netiek pienācīgi informētas, kas ievērojami kavē šī regulējuma vēlamo saskaņoto piemērošanu; stingri mudina pēc iespējas ātrāk īstenot šādus instrumentus;

20.  norāda — lai arī gadu gaitā patērētāji ir kļuvuši informētāki par savu pirkumu izcelsmi un identifikāciju, pateicoties Komisijas īstenotai plašai izpratnes veicināšanas kampaņai, šie paši patērētāji nevar iegūt pienācīgu informāciju par restorānos pasniegtajām zivīm, jo nav izvirzītas obligātas prasības šim pēdējam tirdzniecības ķēdes posmam;

21.  uzsver, ka ir ļoti svarīgi izmantot jaunās uzraudzības un reāllaika informācijas pārraides un komunikācijas tehnoloģijas, lai uzlabotu jūras uzraudzību; prasa padarīt tehniski savietojamus dalībvalstu izmantotos instrumentus un novērst kontroles datubāžu nepilnīgu apmaiņu un no tās izrietošās atšķirības un efektivitātes zudumu;

22.  norāda, ka nav izvērtēta konkrētu noteikumu patiesa nepiemērojamība, kas izriet no kuģu atšķirīgajiem tehnoloģiskajiem līmeņiem, sauszemes loģistikas un nozares organizācijas dažādās ostās;

23.  uzsver EJZF lomu, ko tā jo īpaši īsteno ar savu budžetu, kas paredzēts KZP mērķu kontrolei un kura apjoms 2014.–2020. gada laikposmam ir EUR 580 miljoni;

24.  uzsver, ka jānodrošina vienotā tirgus saskaņotība un kontroles prasību līdzvērtīga ievērošana visās dalībvalstīs, ar vienādu iekšējo un ārējo kontroļu līmeni dalībvalstīs un bez variācijām uz robežas attiecībā uz to, kurus produktus drīkst ievest ES teritorijā;

II Uzlabošanas priekšlikumi

25.  pauž atbalstu Savienības tiesību aktu vienkāršošanai un uzlabošanai, kā arī administratīvā sloga samazināšanai ar mērķi panākt “labāku likumdošanas procesu”, jo īpaši veicot Padomes Regulas (EK) Nr. 1224/2009 ierobežotu un mērķtiecīgu pārskatīšanu (kas paredzēta un sagaidāma ne vēlāk kā 2017. gadā), vienlaikus saglabājot efektīvus noteikumus KZP pārkāpumu novēršanai, konstatēšanai un attiecīgu sankciju piemērošanai un galvenokārt koncentrējoties uz standartu labāku īstenošanu dažādās dalībvalstīs, jo īpaši cenšoties panākt lielāku saskaņotību šajā jomā, tomēr šī vienkāršošana ir jābalsta uz stingru esošo kontroles regulējumu un ar to nedrīkst pazemināt augstākos aizsardzības standartus darba tiesību, vides aizsardzības, arodbiedrību vai sabiedrības jomā;

26.  uzskata, ka jaunajā KZP paredzētajā reģionalizācijā ir nepieciešama pareiza un saskaņota kontroles sistēma; stingri iebilst pret Kontroles regulas vājināšanu un uzskata, ka dalībvalstis var izmantot jau esošajā regulējumā paredzēto elastību;

27.  prasa ES iestādēm šajā pārskatīšanā strādāt kopā ar zivsaimniecības nozari, jo īpaši attiecībā uz tradicionālo mazapjoma piekrastes zveju, kas būtu jāaizsargā un jāveicina ar jebkuru jaunu tiesību aktu;

28.  uzsver nepieciešamību tiesību aktu izstrādē vai pārskatīšanā apspriesties ar dažādām valsts, tālāko reģionu un pārējo reģionu iestādēm;

29.  norāda, ka dalībvalstu ciešāka sadarbība būtu veids, kā panākt lielāku kontroļu saskaņotību; šajā sakarībā uzsver nozīmīgo lomu, kāda ir ekspertu grupai par Savienības zivsaimniecības kontroles sistēmā paredzēto pienākumu ievērošanu;

30.  atgādina Komisijai par nepieciešamību pirms obligātu noteikumu īstenošanas izveidot tiesisko un darbības vidi un tādējādi nepieļaut paradoksālas situācijas;

31.  uzskata, ka Komisijai ir jāgarantē vienota un precīza transponēšana un jāpārbauda esošo tiesību aktu īstenošanas līmenis, piemēram, nosakot sūtījumu minimālo īpatsvaru, kas būtu jāpārbauda katrai dalībvalstij; turklāt uzskata, ka kontroles procedūrām ir jābūt pārredzamām, vienlīdzīgām un standartizētām, kas nodrošinātu, ka visas dalībvalstis zvejniekus kontrolē vienlīdzīgi, un uzskata, ka kontroles noteikumiem vajadzētu būt vienkāršākiem, visaptverošākiem un saskaņotākiem;

32.  atbalsta kontroļu stiprināšanu, lai novērstu nelegāli, nereģistrēti un neregulēti zvejotu zivju importu, papildus citiem pasākumiem izveidojot valsts izlūkošanas vienības, kurās strādātu specializēti zvejas inspektori ar labāko kvalifikāciju risku noteikšanā, un nosakot sūtījumu minimālo īpatsvaru, kas būtu jāpārbauda katrai dalībvalstij;

33.  uzskata, ka ir nepieciešama kvalitatīvu datu vākšana, pārvaldība un izmantošana attiecībā uz izkraušanas pienākumu, lai kontrolētu un novērtētu tā efektīvu īstenošanu, un nodrošinātu, ka datu vākšana atbilst prasībām, kas izriet no pārskatītās KZP;

34.  prasa dalībvalstīm un to attiecīgajām jūras zivsaimniecības kontroles iestādēm izveidot specializētu zvejas inspektoru vienības; atbalsta un rosina lielāku dalībvalstu sadarbību, ko īstenotu ar inspektoru, kontroles metožu, datu, riska analīzes un karoga kuģu kvotu informācijas apmaiņu;

35.  atgādina, ka par Kontroles regulas īstenošanu ir atbildīgas dalībvalstis; aicina dalībvalstis pildīt savus pienākumus un īstenot ciešu savstarpēju sadarbību, lai apmainītos ar paraugpraksi un datiem un panāktu kontroles sistēmu sadarbspēju;

36.  uzskata, ka dažādu iespējamo inspekciju veidu vienota un paredzama piemērošana, pilnībā nosakot, saskaņojot un izskaidrojot šīs inspekcijas, palīdzētu nodrošināt vajadzīgos godīgas konkurences nosacījumus visām ES zivsaimniecībām;

37.  norāda, ka dažu reģionu baseini tiek pārvaldīti kopā ar ārpuskopienas valstīm, un aicina pastiprināt dalībvalstu un ārpuskopienas valstu sadarbību;

38.  uzskata, ka dalībvalstīm, Eiropas Zivsaimniecības kontroles aģentūrai un Komisijai ir jāstrādā, īstenojot ciešu sadarbību un koordināciju;

39.  prasa EFCA un dalībvalstu apmācības iestādēm izmantot vienotu Eiropas zivsaimniecības inspektoru apmācības programmu, kura pamatotos uz kopīgu saturu un standartizētiem noteikumiem, un kuru daļēji varētu finansēt no EJZF;

40.  prasa EFCA pamatapmācības programmu iztulkot un plaši izplatīt, piemēram, ar EJZF atbalstu apmācot valsts iestādes tās piemērošanā; ierosina šo rokasgrāmatu papildināt ar inspektoru paraugpraksi;

41.  uzsver, ka ir svarīgi izvērtēt un sertificēt trešo pušu nodrošinātas kontroles apmācības iniciatīvas;

42.  ierosina uzlabot zvejnieku apmācību un informēšanu, norādot, ka abas šīs darbības varētu veikt zvejnieku profesionālās organizācijas un piekrastes rīcības grupas (CAG), lai uzlabotu izpratni par noteikumu nolūku un vispārējo nozīmi un tādējādi sekmētu noteikumu izpratnes un ievērošanas kultūru; šajā sakarībā iesaka pienācīgi apspriesties ar konsultatīvajām padomēm; ierosina izveidot ar zivsaimniecībām saistītu dokumentu un informācijas (tostarp soda punktu sistēmas) tiešsaistes datubāzes, ciktāl to pieļauj datu aizsardzības noteikumi, un tādējādi panākt, ka noteikumus var izlasīt un izprast visi interesenti; aicina Komisiju izvērtēt Eiropā esošos topošo zvejnieku apmācības kursus un darīt zināmus attiecīgos konstatējumus paziņojuma veidā;

43.  ierosina apsvērt domu par EFCA elektronisko reģistru (EFCA vienas pieturas aģentūra), kurā tiktu izmantoti izdrukājami vai elektroniski modeļi inspekciju veikšanai un inspekcijas ziņojumu centralizācijai; norāda, ka šādu EFCA elektronisko reģistru varētu izmantot arī dalībvalstu un trešo valstu izdotu nozvejas sertifikātu saņemšanai un centralizēšanai;

44.  ierosina uzlabot kontroles aģentūru izmantotās publiskās saziņas sistēmas un uzsver, ka ir svarīgi periodiski izplatīt ziņas par veikto darbu un gūtajiem rezultātiem un pastāvīgi sniegt informāciju par zivju resursiem piemērotajiem noteikumiem, piemēram, par minimālo lielumu un zvejas liegumiem laikā un telpā;

45.  uzskata, ka ir jāpastiprina EFCA loma un jo īpaši jāpalielina tās budžets, kompetences un cilvēkresursi; ierosina pārskatīt Regulas (EK) Nr. 1224/2009 94. un 95. pantā minētos intervences kritērijus un jo īpaši tai paredzēt intervences iniciatīvas tiesības attiecībā uz zivsaimniecības resursiem, kas ir pārmērīgi izmantoti, un tiem, kas nav sasnieguši maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu;

46.  uzsver, ka ir svarīgi stiprināt un konsolidēt kontroles — jo īpaši dalībvalstis, kurās līdz šim ir vērojama vāja Kontroles regulas īstenošana —, lai apkarotu nelegālu zveju, ievērotu KZP noteikumus un palielinātu iegūto datu kvalitāti;

47.  atgādina, ka ir svarīgi spēt veikt datu apmaiņu reāllaikā, jo īpaši kontroles operācijās, kuras aģentūra veic kopā ar dalībvalstīm vai koordinē kopīgas izvietošanas plānos;

48.  uzsver, ka ir svarīgi pietuvināt EFCA dalībvalstīm, tostarp tālākajiem reģioniem;

49.  ierosina, lai aģentūras valdē (kurā patlaban ir seši Komisijas pārstāvji un viens pārstāvis no katras dalībvalsts) būtu vismaz divi Eiropas Parlamenta pārstāvji, attiecībā uz kuriem tiktu ievērota dzimumu paritāte (līdzvērtīgs skaits sieviešu un vīriešu) un kurus ieceltu Parlamenta Zivsaimniecības komiteja no tās locekļu vidus;

50.  iesaka paplašināt kontroles pasākumu (piemēram, uzraudzības) piemērošanu visai ražošanas ķēdei un kontroli jūrā uzticēt vienai administratīvajai iestādei, lai izvairītos no kontroles pasākumu pārklāšanās, kas iznieko cilvēkresursus un loģistikas un finanšu resursus un rada pārpratumus un nevajadzīgu spiedienu uz zivsaimniecības nozarē strādājošajiem; turklāt prasa dalībvalstu iestādēm formāli sadarboties, lai varētu efektīvi kontrolēt visu zivju ražošanas ķēdi;

51.  aicina Komisiju noteikt, vai ir atbilstīgi soda punktus piesaistīt zvejas licencēm; uzsver, ka saskaņā ar šo sistēmu zvejas kuģa pārdošanas gadījumā zvejas licence tiek pārnesta kopā ar soda punktiem, kas dažos gadījumos var samazināt kuģu vērtību un tādējādi kavēt to tālākpārdošanu, piemēram, jauniem zvejniekiem, kas vēlas uzsākt darbību;

52.  iesaka pieņemt konkrētus pasākumus ar mērķi panākt informētāku un atbildīgāku patēriņu restorānos, neizslēdzot iespēju noteikt obligātu prasību restorānu īpašniekiem sniegt minimālu informāciju par produktiem, vienlaikus ļaujot patērētājiem veikt netiešu kontroli;

53.  ierosina pašvaldības vai reģionālās inspekcijas iekšzemes ūdeņos, valsts inspekcijas jūras zivsaimniecībās līdz 12 jūras jūdžu attālumam no krasta un ES inspekcijas visos citos ūdeņos;

54.  uzskata, ka kontroles pasākumos, kas balstās uz risku novērtējumu, būtu jāizmanto Eiropas līmenī noteikti pārredzami, konkrēti un izmērāmi minimālie kritēriji;

55.  prasa sankcijas standartizēt, saglabājot tās tādā līmenī, kas ir proporcionāls un nediskriminējošs un rada preventīvu ietekmi; dod priekšroku nevis kriminālsodiem, bet gan ekonomiskajām sankcijām, tostarp darbības apturēšanai uz laiku, tomēr arī uzskata, ka saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1380/2013 17. pantu labāk būtu stimulēt zvejniekus ievērot KZP noteikumus, lai tādējādi nepieļautu pārkāpumu rašanos;

56.  atgādina, ka par sankcijām ir atbildīgas dalībvalstis un ka Eiropas Savienība nav tiesīga pieprasīt to standartizāciju, izmantojot Regulu (EK) Nr. 1224/2009; tomēr norāda uz punktu sistēmas nozīmīgo lomu sankciju regulējuma nodrošināšanā un aicina dalībvalstis uzņemties iniciatīvu un plaši standartizēt sankcijas, jo īpaši kriminālsodus, lai likvidētu pašreizējo nevienlīdzību;

57.  uzskata, ka piezvejas sistēma faktiski paredz objektīvu un pilnīgu atbildību zvejas operatoriem, kurus sauc pie atbildības pat tad, ja viņi ir pilnībā ievērojuši likumu un rīkojušies ar vislielāko rūpību, lai nepieļautu netīšu piezveju;

58.  uzskata, ka Eiropas Savienības tiesību vispārējie principi nav savienojami sistēmu, kurā personu objektīvi sauc pie atbildības par to, ko viņš nav veicis nolaidības dēļ vai tīšām;

59.  mudina Komisiju un dalībvalstis apsvērt iespēju izstrādāt saskaņotu minimālo sodu, ko piemērotu par nopietniem pārkāpumiem un/vai atkārtotu nelikumīgu rīcību;

60.  atbalsta stingrāku sankciju ieviešanu par nelikumīgu, nereģistrētu un neregulētu zveju;

61.  prasa izveidot mehānismus labo piemēru izcelšanai, lai veicinātu noteikumu ievērošanu;

62.  uzskata, ka dažu noteikumu interpretācija, kuras dēļ tiek piespriests sods par nejaušas nozvejas limitu pārkāpšanu, pat neņemot vērā to, ka šis pārkāpums nav noticis nolaidības dēļ vai tīšām, bet gan īstenojot likumīgu darbību, viennozīmīgi neatbilst Eiropas Savienības pamatprincipiem, kas noteikti primārā tiesību akta LES 6. pantā;

63.  aicina Komisiju noteikt bez grūtībām piemērojamas un saprotamas pamatnostādnes ar mērķi dalībvalstīs nepieļaut nevienlīdzīgu attieksmi, jo īpaši gadījumos, kad zvejas operatori, brīvprātīgi ziņojot par piezveju, ir pierādījuši labticīgu rīcību un to, ka nozveja ir bijusi pilnībā nejauša;

64.  uzskata, ka palīdzība nozares dalībniekiem investēt modernās tehnoloģijās un aprīkojumā, kas ir savietojami starp dalībvalstīm un viegli atjaunināmi, padarīs kontroles pasākumus taisnīgākus, līdzsvarotākus un efektīvākus;

65.  mudina izveidot finansēšanas mehānismus ar mērķi palielināt zemu izmaksu tehnoloģiju lietošanu, lai sekmētu brīvprātīgu kontroli un palielinātu uzraudzību un zvejnieku drošību, jo īpaši mazapjoma tradicionālajās zivsaimniecībās;

66.  uzsver elektronisko tehnoloģiju (elektroniskās ziņošanas un elektroniskās uzraudzības sistēmu) nozīmi, jo tās varētu būt rentabls veids, kā paplašināt novērošanas darbības jūrā;

67.  ir pret jebkādu obligātu uz kuģa izvietotu videonovērošanas sistēmu;

68.  vērš Komisijas uzmanību uz to, ka zivsaimniecības kontrolē būtu noderīgas jaunās Zemes novērošanas tehnoloģijas, piemēram, Sentinel satelīti;

69.  iesaka piemērot līdzvērtīgus kontroles pasākumus importētajiem zivsaimniecības produktiem, zvejai no krasta un atpūtas zvejai, kā arī ES flotei, kas zvejo ārpus ES ūdeņiem, un trešo valstu flotei, kas zvejo ES ūdeņos, lai nodrošinātu visam Eiropas tirgum vienlīdzīgu piekļuves līmeni; ierosina datu apmaiņu noteikt par obligātu attiecībā uz nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju (NNN);

70.  uzskata, ka pieejamajiem budžeta līdzekļiem, jo īpaši EJZF budžeta līdzekļiem, vajadzētu būt reālistiskiem, konsekventiem un pietiekamiem kontroles mērķu izpildei;

71.  iesaka ar EJZF finansējumu nodrošināt teritorijām svarīgu zivju izsoļu ilglaicīgu pastāvēšanu, jo tās veicina pārredzamību un izsekojamību un sekmē zivsaimniecības kontroli;

72.  atbalsta atpūtas zvejas ietekmes iekļaušanu pārskatītajā Kontroles regulā;

73.  prasa izstrādāt visā Savienībā savietojamu uzraudzības, informācijas pārraides un datu analīzes sistēmu; cita starpā prasa, lai Komisija saskaņā ar spēkā esošajiem datu aizsardzības noteikumiem izstrādātu informācijas un datu apmaiņas regulējumu; uzsver, ka pārredzams informācijas un datu apmaiņas regulējums ir izšķirīgi svarīgs, lai varētu pārliecināties par godīgas konkurences nosacījumu esamību;

74.  uzsver, ka izkraušanas pienākums ir jāīsteno ar pienācīgu elastību attiecībā uz tā kontroli, jo būtu jāņem vērā ar šo pienākumu paredzētās būtiskās izmaiņas zivsaimniecībās, jo īpaši attiecībā uz jauktu dažādu sugu zveju; atkārto, ka ir svarīgi pakāpeniski piemērot sankcijas un punktu sistēmu attiecībā uz nopietniem pārkāpumiem saistībā ar izkraušanas pienākuma neievērošanu saskaņā ar Regulu (ES) 2015/812 par izkraušanas pienākuma īstenošanu;

75.  uzsver, ka informācija par to, vai un kā dalībvalstis piemēro sankcijas par dažādiem pārkāpumu veidiem un vai šīs sankcijas tiek konsekventi piemērotas neatkarīgi no kuģa karogvalsts, būtu jādara zināma ieinteresētajām personām un sabiedrībai, vienlaikus pilnībā ievērojot iesaistīto personu privātumu;

o
o   o

76.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0083.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0307.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0222.


Transporta infrastruktūras savienojumu un pieejamības uzlabošana Centrāleiropā un Austrumeiropā
PDF 475kWORD 61k
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcija par transporta infrastruktūras savienojumu un pieejamības uzlabošanu Centrāleiropā un Austrumeiropā (2015/2347(INI))
P8_TA(2016)0408A8-0282/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2015. gada 9. septembra rezolūciju par 2011. gada Baltās grāmatas par transportu īstenošanu — novērtējums un virzība uz ilgtspējīgu mobilitāti(1),

–  ņemot vērā 2015. gada 2. decembra rezolūciju par ilgtspējīgu mobilitāti pilsētās(2),

–  ņemot vērā 2012. gada 10. maija rezolūciju par reģionālo lidostu un gaisa satiksmes pakalpojumu nākotni Eiropas Savienībā(3),

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 170. pantu,

–  ņemot vērā Regulu (ES) Nr. 1315/2013(4),

–  ņemot vērā Regulu (ES) Nr. 1316/2013(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada martā publicēto ziņojumu „Ceļu satiksmes drošība Eiropas Savienībā”(6),

–  ņemot vērā Donavas valstu 2014. gada 3. decembra ministru sanāksmes secinājumus par efektīvu ūdensceļu infrastruktūras atjaunošanu un uzturēšanu Donavā un tās kuģojamajās pietekās(7),

–  ņemot vērā 2016. gada 3. marta Laņcutas deklarāciju par sadarbības nostiprināšanu Karpatos transporta jomā un Via Carpathia attīstības turpināšanu(8),

–   ņemot vērā „Berlīnes procesu” un 2014. gada Rietumbalkānu valstu konferenci, 2015. gada Vīnes augstākā līmeņa sanāksmi un 2016. gada Parīzes konferenci,

–  ņemot vērā Eiropas stratēģijas Donavas reģionam Rīcības plānu (SEC(2010)1489),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības stratēģijas Baltijas jūras reģionam Rīcības plānu (SWD(2015)0177),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu un Reģionālās attīstības komitejas atzinumu (A8-0282/2016),

A.  tā kā transporta infrastruktūras savienojamībai un pieejamībai ir būtiska ietekme uz ES un tās reģionu ekonomisko izaugsmi, ekonomikas konkurētspēju, nodarbinātību un teritoriālo kohēziju; tā kā Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis ir būtiska daļa no Eiropas vienotā tirgus ar potenciālu piesaistīt ieguldījumus un veicināt ekonomikas izaugsmi visā ES un visiem transporta veidiem bez izņēmuma būtu jāpalīdz uzlabot konkurētspēju, intermodalitāti un ekoloģisku pārkārtošanos, lai tādējādi labāk kalpotu vienotā tirgus attīstībai;

B.  tā kā transporta infrastruktūras savienojamības un pieejamības uzlabošana Centrāleiropā un Austrumeiropā ir viens no līdzekļiem, lai sasniegtu kohēzijas politikas mērķus, īpaši attiecībā uz vēlamo pierobežas reģionu ekonomikas attīstību;

C.  tā kā transporta infrastruktūra ES centrālajā un austrumu daļā salīdzinājumā ar citiem Eiropas reģioniem joprojām ir nepietiekami attīstīta un tā kā vāji attīstīta Centrāleiropas un Austrumeiropas transporta infrastruktūras pastāv līdzās viena no lielākajiem un izstrādātākajiem tīkliem pasaulē, Eiropas centrā; tā kā iedzīvotāji sagaida, ka dalībvalstis, saņemot atbalstu no ES, kopīgi strādās pie tās uzlabošanas;

D.  tā kā Eiropas strukturālie un investīciju fondi (ESI fondi) ir galvenais publiskā transporta ieguldījumu avots Viduseiropā un Austrumeiropā un tā kā Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments ir svarīgs finansēšanas instruments, turpinot attīstīt reģiona transporta infrastruktūrai, kas ir daļa no TEN-T pamattīklu koridoriem; tā kā administratīvo spēju trūkums valsts, reģionālajās un vietējās pārvaldes iestādēs var radīt zemu ES līdzekļu apgūšanu un tādēļ dalībvalstis Centrāleiropā un Austrumeiropā, kā arī citās ES daļās, ne vienmēr ir maksimāli izmantojušas ES finansējumu dažādu iemeslu dēļ, tostarp nepietiekamas sagatavotības un efektivitātes dēļ; tā kā spēju veidošana un tehniskā palīdzība būtu jāizmanto, lai stimulētu labu projektu rašanos un atbalstītu publiskās pārvaldes iestādes ES finansējuma pārvaldībā;

E.  tā kā darba intensificēšana saistībā ar tādiem projektiem kā Via Carpathia un Rail Baltica, kā arī Austrumu–Vidusjūras austrumdaļas un Baltijas–Adrijas jūras pamattīkla koridoru, Adrijas–Jonijas jūras koridora un TRACECA attīstīšana sniegtu svarīgu stimulu uzlabot transporta infrastruktūras savienojamību un pieejamību šajā ES daļā; tā kā ciešāku sakaru starp kaimiņos esošām trešām valstīm un ES Centrāleiropas un Austrumeiropas dalībvalstīm, tostarp dzelzceļa transporta un infrastruktūras jomā, atbalstīšana palīdzēs uzlabot dzelzceļa satiksmi starp Eiropas Savienību, kaimiņvalstīm un reģioniem, un Āziju;

F.  tā kā pārdomātiem pārrobežu transporta savienojumiem ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu reģiona konkurētspēju un veicinātu MVU paplašināšanos pierobežas zonās un — konkrēti attiecībā uz sabiedrisko transportu — atbalstītu ekonomiski neaizsargāto iedzīvotāju grupu sociālo integrāciju; tā kā daudzās dalībvalstīs Centrāleiropā un Austrumeiropā joprojām trūkst labu transporta savienojumu, jo īpaši dzelzceļa savienojumu, kas šķērso valstu robežas; tā kā neefektīvi savienojumi starp dažādiem transporta veidiem un tīklu iekārtu trūkums starp pamata un vispārējo transportu nozīmē to, ka ir nepietiekama sadarbspēja starp dažādiem transporta veidiem, savukārt šāda sadarbspēja ne tikai samazinātu cenas pasažieru un kravu pārvadājumiem un uzlabotu transporta pakalpojumu elastību, bet arī palīdzētu risināt problēmas ekoloģiskā un sociālā ziņā;

G.  tā kā koordinētiem transporta infrastruktūras uzlabojumiem var būt pozitīva ietekme uz vidi un transporta energoefektivitāti,

Horizontālie aspekti

1.  uzsver nepieciešamību uzlabot transporta infrastruktūras savienojamību un pieejamību attiecībā uz ES centrālo un austrumu daļu, ņemot vērā tautsaimniecības vajadzības un ilgtspējīgas attīstības principus; atkārtoti uzsver TEN-T mērķus savienot trūkstošos posmus, novērst nepietiekamu caurlaides spēju un nodrošināt raitus savienojumus pasažieru un kravu tālsatiksmes un reģionālajiem pārvadājumiem, jo īpaši pārrobežu reģionos; uzskata, ka ES finansējumam būtu jāatspoguļo reālās ieguldījumu vajadzības, lai līdz 2030. gadam šajā reģionā varētu pabeigt TEN-T pamattīkla izveidošanu; norāda, ka papildus jaunas infrastruktūras radīšanai ES ir jāiegulda pašreizējās transporta infrastruktūras modernizācijā un pilnveidošanā;

2.  uzsver, ka ir būtiski, lai dalībvalstis koordinētu projektu plānošanu, pēc iespējas ņemot vērā valsts ģenerālplānus un koordinēšanu ar kandidātvalstīm, veicot transporta vajadzību objektīvu novērtējumu, atbilstoši ES Baltajai grāmatai par transportu un iekļaujot rentabilitātes analīzi un apspriešanos ar ieinteresētajām personām; norāda, ka ex-ante nosacījums izstrādāt transporta ģenerālplānus ir palīdzējis dalībvalstīm noteikt prioritātes ieguldījumiem transportā; uzskata, ka Komisijas atbildīgajiem dienestiem ir jānovērtē šie ģenerālplāni un jāseko līdzi to izpildei, lai nodrošinātu, ka šie plāni arī ir saskaņā ar ES mērķiem un prioritātēm;

3.  stingri iesaka labāk izmantot pašreizējos politikas virzienus un reģionālās sadarbības instrumentus, piemēram, Eiropas teritoriālo sadarbību (ETS), Interreg un jo īpaši Eiropas teritoriālās sadarbības grupas (ETSG), lai uzlabotu pārrobežu transportu starp reģioniem un novērstu nepietiekamu caurlaides spēju;

4.  uzskata, ka ES makroreģionālās stratēģijas, piemēram, tās, kas jau izveidotas Baltijas jūras reģionam, Donavas reģionam un Adrijas–Jonijas jūras reģionam, un iespējamā turpmākā stratēģija Karpatu reģionam un Melnās jūras reģionam, piedāvā inovatīvu pārvaldības sistēmu, lai novērstu transporta politikas problēmas, kuras nevar atrisināt dalībvalstis vienas pašas, tā, lai nodrošinātu labākus transporta nosacījumus;

5.  atzinīgi vērtē sākotnējo TEN-T pamattīkla koridora darba plānu 2015. gadam pabeigšanu un jauno plānu pieņemšanu, kas tālāk paplašina TEN-T tīklu, aptverot Rietumbalkānu valstis; uzsver, ka ar pamattīkla īstenošanu būtu arī jāveicina visaptverošā tīkla izveide, jo īpaši attiecībā uz savienojumiem, kam ir pārrobežu nozīme un kas ietekmē koridoru konsolidāciju; uzsver pilsētu mezglu būtisko nozīmi un to lomu transporta plūsmu uzlabošanā — gan pasažieru, gan kravu pārvadājumos;

6.  uzsver, ka atšķirības starp Centrāleiropas un Austrumeiropas (CEE) reģionu un pārējo Eiropu attiecībā uz infrastruktūras attīstību un kvalitāti var samazināt tikai ar skaidru, konkrētu un integrētu ES mēroga stratēģiju;

7.  atgādina Komisijai par tās pienākumu saskaņā ar 2011. gada Balto grāmatu par transportu līdz 2020. gadam, kurā bija iekļauts īstenošanas plāns ar 40 konkrētiem pasākumiem attiecībā uz konkurētspējīgas un resursu ziņā efektīvas transporta sistēmas veidošanu; atgādina, ka viens no ilgtermiņa mērķiem ir līdz 2030. gadam novirzīt 30 % par 300 km garāku autopārvadājumu uz dzelzceļa vai ūdens transportu, bet līdz 2050. gadam panākt, ka šis apjoms ir vairāk nekā 50 %, tādējādi būtiski samazinot satiksmi Centrāleiropā un Austrumeiropā;

8.  uzskata, ka transporta mezglu attīstīšana ir būtisks elements, lai saistītu tālsatiksmes, reģionālo un pilsētu transportu, tādējādi veicinot efektivitāti, intermodalitāti un reģionālās uzņēmējdarbības attīstību, paturot arī prātā milzīgās iespējas, ko var sniegt digitalizācija, lai uzlabotu sniegumu visā loģistikas ķēdē, tostarp padarot datus pieejamus visām ieinteresētajām personām (datu apmaiņa) jaunu pakalpojumu un prakses izstrādāšanai;

9.  uzsver, ka ceļu infrastruktūras būvniecībā un modernizācijā Centrāleiropā un Austrumeiropā attiecīgā gadījumā būtu jāņem vērā velosipēdistu vajadzības; uzsver, ka ir svarīgi Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs attīstīt velotransporta infrastruktūru, kas palielinās drošību, samazinās ceļu satiksmes negadījumu upuru skaitu un uzlabos dzīves kvalitāti un cilvēku veselību Eiropas Savienībā; uzsver, ka Eiropas veloceliņu tīkls EuroVelo, jo īpaši tā dēvētais Dzelzs priekškara velomaršruts Nr. 13 (Iron Curtain Trail), Austrumeiropas maršruts un Atlantijas–Melnās jūras maršruts apvienojumā ar dzelzceļa savienojumiem piedāvā interesantas iespējas tūrisma MVU Viduseiropas un Austrumeiropas makroreģionos un tādēļ būtu jāveicina;

10.  norāda, ka ekonomikas attīstības saskaņotības uzlabošana starp tām dalībvalstīm, kas atrodas ES rietumu, centrālajā un austrumu daļā, prasa lielus ieguldījumus; uzsver nepieciešamību panākt labāku koordināciju starp Eiropas un dalībvalstu iestādēm, jo īpaši attiecībā uz TEN-T pamattīkla daļas īstenošanu; tomēr atgādina, ka nepieciešamajā Eiropas līmeņa koordinēšanā ir jāņem vērā dalībvalstu specifiskās problēmas, kā arī atšķirības attiecībā uz to ekonomiku, sociālā nodrošinājuma sistēmām un infrastruktūras kvalitāti, un demogrāfiskās izmaiņas; uzsver darbvietu potenciālu labāk funkcionējošā dzelzceļa nozarē; aicina nojaukt visus patvaļīgos šķēršļus preču un pakalpojumu brīvai apritei un uzstāj, lai valstis atturētos no šādu šķēršļu ieviešanas no jauna;

11.  aicina dalībvalstis un Komisiju, īstenojot transporta infrastruktūras projektus ES centrālajā un austrumu daļā, nodrošināt finansējuma sinerģiju un savstarpējo papildināmību saskaņā ar Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem, Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu un EIB un ERAB instrumentiem, lai ievērojami uzlabotu to izmantošanu un diversifikāciju; uzsver nepieciešamību apmainīties un izplatīt pieredzi un zināšanas projektu sagatavošanā un izmantošanā, ja finansēšana notiek ar dažādiem instrumentiem (tā saucamā fondu apvienošana); atgādina, ka ir svarīgi savlaicīgi izmantot Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) līdzekļus, lai sekmētu komerciāli dzīvotspējīgus, uz tirgu balstītus projektus; mudina Komisiju, Eiropas Investīciju banku un Eiropas Investīciju konsultāciju centru pastiprināt darbu ar projektu vadītājiem Eiropas centrālajā un austrumu daļā, lai nodrošinātu, ka ESIF tiek izmantots kvalitatīviem infrastruktūras projektiem inovatīvos un ilgtspējīgos transporta veidos; uzsver ESIF nozīmi visa veida transporta infrastruktūras projektu attīstīšanā; uzsver, ka lielākā daļa infrastruktūras projektu, ko finansē ESIF, atrodas Rietumeiropā; tādēļ aicina Komisiju saistībā ar ESIF mudināt investorus atbalstīt projektu platformas, kas orientētas uz Centrāleiropas un Austrumeiropas transporta infrastruktūras projektiem; uzsver, cik svarīgs ir kohēzijas politikas finansējums transporta infrastruktūras attīstībai Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, kuras kvalitāte bieži vien ievērojami atpaliek no transporta tīklu kvalitātes Rietumeiropā, un šajā saistībā prasa nodrošināt nākamajā daudzgadu finanšu shēmā nepieciešamos līdzekļus un finansējuma līmeni;

12.  atgādina, ka no Kohēzijas fonda uz EISI tika pārnesti EUR 11 305 500 000, lai šos līdzekļus izmantotu transporta nozarē dalībvalstīs, kas saņem līdzekļus no Kohēzijas fonda atbalsta; uzsver — jo īpaši ņemot vērā pašreizējo apgūšanas līmeni, prioritāte būtu jāpiešķir visa šā jau pieejamā finansējuma izmantošanai, nevis trešo pušu līdzdalības ieguldījumiem gadījumos, kad šo ieguldījumu pamatā ir politiski apsvērumi, nevis uzņēmējdarbības intereses;

13.  aicina dalībvalstis Centrāleiropā un Austrumeiropā nodrošināt augsta līmeņa pārredzamību un ciešu kontroli pār minēto fondu izlietojumu un pēc iespējas ātrāk sniegt detalizētu informāciju par to piešķiršanu;

14.  vērš uzmanību uz iespējām, ko piedāvā hibrīdi publiskā un privātā sektora partnerības projekti, sasaistot infrastruktūras ieguldījumu finansējuma avotus no ES dotācijām (līdz 85 % no kopējām attiecināmajām izmaksām), valsts finansējuma, ko veido līdzfinansējums, kas jānodrošina saņēmējam, un naudas līdzekļiem no privātiem uzņēmumiem; vienlaikus uzsver, ka ES fondu līdzekļi un budžeta resursi ir faktors, kas palielina ieguldījumu uzticamību, jo tie mazina risku privātajam sektoram; norāda, ka tajā pašā laikā privātais sektors gūst labumu no stabiliem ilgtermiņa līgumiem, kuri nav atkarīgi no ekonomiskajām, politiskajām un budžeta svārstībām valstīs; tādēļ mudina dalībvalstis attiecīgā gadījumā izmantot publiskā un privātā sektora partnerības, kas var būt izdevīgs veids ieguldījumu veikšanai infrastruktūrā, jo īpaši attiecībā uz sarežģītiem infrastruktūras projektiem, kuriem nepieciešami lieli izdevumi un kuru peļņas līmenis ir zems, no vienas puses, un vēlme garantēt efektīvu augstas kvalitātes sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, no otras puses; šajā saistībā aicina Komisiju sniegt dalībvalstīm Centrāleiropas un Austrumeiropas reģionā tehnisku palīdzību, ņemot vērā, ka dažām no šīm valstīm ir maz pieredzes darbā ar finanšu instrumentiem un privātā sektora iesaistīšanu lielos projektos; turklāt aicina Komisiju sadarbībā ar valstu, reģionālajām un vietējām pārvaldes iestādēm regulāri sagatavot vispārēju pārskatu par transporta projektiem ar atbilstīgām summām, ko līdzfinansē no dažādiem ES fondiem;

15.  aicina Komisiju un dalībvalstis saskaņot un vienkāršot iepirkuma procedūras, pieņemt pamatnostādnes par publiskā un privātā sektora partnerību, nodrošināt pienācīgu valsts atbalsta sistēmu un vienkāršot atļauju izsniegšanas procedūras, lai atvieglotu transporta projektu īstenošanu, jo īpaši pārrobežu projektu gadījumā;

16.  uzsver, ka ESI fondus var izmantot trūkstošo posmu izveidei pierobežas teritorijās visā Centrāleiropā un Austrumeiropā, kā arī esošās infrastruktūras konsolidēšanai, lai nodrošinātu pilnīgu piekļuvi vienotajam tirgum un turpinātu veicināt ekonomikas izaugsmi; šajā sakarībā uzsver — tā kā transports ir būtisks reģionālajai attīstībai, piemērota un pietiekami finansēta vietējā infrastruktūra ir nepieciešams pamatnosacījums ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšanai;

17.  atgādina, ka ESI fondus varētu arī izmantot, lai palielinātu starpniecības struktūru un līdzekļu saņēmēju administratīvās spējas, kuras, ja būtu nepietiekamas, apdraudētu ES atbalstu ieguldījumus reģiona transportā; norāda, ka līdz šim šajā ziņā jo īpaši noderīgs izrādījies JASPERS palīdzības mehānisms un tāpēc to varētu ne tikai vienkārši turpināt, bet arī uzskatīt par pastāvīgāku, institucionālu satvaru; norāda, ka ar Eiropas Investīciju konsultāciju centra piedāvāto tehnisko palīdzību vajadzētu palīdzēt publiskiem un privātiem projektu iniciatoriem izveidot labi sagatavotu un strukturētu projektu plūsmu, lai no finanšu instrumentiem varētu gūt labumu ilgtermiņā; atgādina, ka Eiropas pamattīklu koridoru koordinatoriem gan ir politiskās pilnvaras, bet nav pietiekamu administratīvu spēju; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai racionalizētu šādu resursu publisku pārvaldību un tā izvairītos no nevajadzīgas birokrātijas;

18.  aicina Komisiju un EIB labāk sadarboties un saskaņot savus centienus, lai nodrošinātu plašu apspriešanos ar visām ieinteresētajām personām par finansējumu transporta infrastruktūrai, labākās prakses apmaiņu, finanšu instrumentu veicināšanu un iespējamo projektu agrīnu apzināšanu, kā arī regulāri informēt Parlamentu par to; uzsver, ka jebkādi pasākumi saistībā ar projektiem transporta infrastruktūras savienojamības un pieejamības uzlabošanai būtu jāveic pēc iespējas ātrāk;

19.  mudina reģionus un dalībvalstis pieņemt pasākumus virzībā uz videi nekaitīgākiem transporta risinājumiem vai turpināt tādus īstenot; rosina ESI fondus izmantot projektiem, kuru mērķis ir veicināt pieprasījumu pēc sabiedriskā transporta un ilgtspējīgākām transporta iespējām, piemēram, vienkāršojot pārrobežu biļešu pārdošanu un veicot ieguldījumus elektriskās uzlādes punktu sistēmās;

20.  uzsver, ka vienāda uzmanība Eiropas TEN-T tīklā būtu jāvelta austrumu–rietumu un ziemeļu–dienvidu transporta koridoriem, kas var sekmēt ekonomikas attīstību iesaistītajās valstīs, radot jaunas nodarbinātības iespējas MVU, jaunuzņēmumos, tirdzniecisko saišu, zinātnes, pētniecības un tehnoloģiju jomā, kā arī uzlabot ceļu satiksmes drošību un samazināt transporta izmaksas; uzsver multimodalitātes un inovāciju transporta nozarē būtisko nozīmi tirdzniecība un tūrisma attīstīšanā, kā arī vides aizsardzībā, un atbalsta iekšējo ūdensceļu transporta integrāciju transporta loģistikas ķēdē, ņemot vērā, ka saikne starp visiem transporta veidiem nodrošinātu teritorijas ekonomikas attīstību un arī novērstu nepietiekamu caurlaides spēju transporta sistēmā;

21.  atzinīgi vērtē TEN-T tīkla paplašināšanu, aptverot Rietumbalkānu valstis; aicina Komisiju nodrošināt Rietumbalkānu pievienošanas valstu integrēšanu TEN-T tīklā un sadarbību transporta savienojumiem ar Ukrainu, Moldovu un citām kaimiņvalstīm, tostarp valstīm, kas ietilpst TRACECA koridorā; uzsver, ka ir svarīgi pielāgot finanšu kritērijus, lai pievienošanas valstis un kandidātvalstis varētu gūt labumu no ES finanšu instrumentiem plašākā mērogā, jo īpaši attiecībā uz pārrobežu projektiem; uzsver, ka ieguldījumi, jo īpaši, izmantojot Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA) un Rietumbalkānu valstu investīciju sistēmu, un satiksmes optimizācijas pasākumi būtu jākoordinē reģionālā līmenī, lai veicinātu pamattīkla paplašināšanu šajā reģionā;

22.  uzskata, ka transporta infrastruktūras uzlabošana ES centrālajā un austrumu daļā ir svarīgs instruments, lai stiprinātu stabilitāti un drošību uz Savienības austrumu robežas un Rietumbalkānos un palielinātu pārvadājumu nosacījumu augšupējo konverģenci iekšējā tirgū; šajā saistībā uzsver Austrumu–Vidusjūras austrumdaļas koridora nozīmi;

23.  uzsver, ka ir absolūti nepieciešamas saglabāt Šengenas sistēmu efektīvai, rentablais transporta sistēmai Eiropas Savienībā, kam pamatā ir brīva preču, pakalpojumu un personu kustība pāri atvērtām iekšējām robežām; atgādina, ka jau 2011. gada jūnijā Komisija mudināja visas dalībvalstis pieņemt lēmumu par Šengenas zonas paplašināšanu, iekļaujot tajā Bulgāriju un Rumāniju;

24.  uzsver nepieciešamību uzlabot savienojamību un transporta infrastruktūras pieejamību, lai veicinātu tūrisma nozares attīstību Eiropas Savienībā; uzsver, ka paplašināts un efektīvs Eiropas transporta tīkls ir nozīmīgs ieguvums tūrisma nozarei, ka palīdz padarīt reģionus pievilcīgākus tūristiem; uzskata, ka Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs ir milzīgs potenciāls attiecībā uz tūrisma nozares attīstību, ko varētu izmantot labāk līdz ar tālāku infrastruktūras attīstīšanu;

25.  norāda uz atšķirīgo transporta veidu sasaistes sinerģiju labvēlīgajiem vides un ekonomiskajiem aspektiem, lai labāk izmantotu katram piemītošās priekšrocības;

26.  uzsver, ka kombinētā transporta attīstība Centrāleiropā un Austrumeiropā prasa uzlabot dzelzceļa kravas pārvadājumu koridoru īpašības un atbalstīt sabiedriski pieejamu intermodālo termināļu būvniecību;

27.  saskata milzīgu potenciālu starptautiskajos infrastruktūras projektos, piemēram, saistībā ar „jauno zīda ceļu”, attiecībā uz to, lai palīdzētu Centrāleiropai un Austrumeiropai labāk izmantot globālās ekonomikas potenciālu; uzskata, ka Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis, pateicoties to izdevīgajam ģeogrāfiskajam stāvoklim, var kļūt par nozīmīgu loģistikas centru un komunikāciju centru starp Eiropu un Āziju;

28.  uzsver, ka transporta pieejamības palielināšanai Centrāleiropā un Austrumeiropā un ieguldījumam tajā vajadzētu sniegt stimulu attīstīt vietējos uzņēmumus un uzņēmējdarbību; norāda, ka konkursa procedūrām un projektu īstenošanai vajadzētu būt MVU labvēlīgām; aicina Komisiju pievērst lielāku uzmanību problēmai, kas saistīta ar galveno līgumslēdzēju un apakšuzņēmēju, kuri piedalās projektos, iesaistīšanos negodīgā sadarbībā, no kuras ļoti bieži cieš mazāk kvalificētie darba ņēmēji;

29.  uzskata, ka, plānojot infrastruktūras risinājumus Centrāleiropā un Austrumeiropā, ir jāņem vērā to iedzīvotāju vajadzības, kas dzīvo reģionos, kuri ir mazapdzīvoti un grūti pieejami, piemēram, kalnu apgabalos; uzskata, ka ierobežota piekļuve transportam var izraisīt sociālo atstumtību, un aicina Komisiju ņemt vērā to iedzīvotāju vajadzības, kuri izmanto vietējos satiksmes ceļus; uzsver, ka transporta savienojumu rentabilitāte nevar būt vienīgais kritērijs, lai novērtētu to lietderību;

Autotransports

30.  atgādina, ka ir svarīgi attīstīt pārrobežu autoceļus, lai veicinātu sadarbību starp iedzīvotājiem un uzņēmumiem pierobežas reģionos; aicina dalībvalstis turpināt modernizēt autoceļus, turpināt attīstīt trūkstošos posmus, izbūvēt drošas un pieejamas autostāvvietas un stiprināt reģionālo savienojamību ar TEN-T tīklu, jo pievienošanās TEN-T ir būtisks pamats reģionālo centru ekonomikas izaugsmei;

31.  uzsver, ka ir jānodrošina taisnīgas ceļa nodevu iekasēšanas sistēmas Eiropas Savienībā; norāda, ka šādu sistēmu izstrādāšanā būtu jāsaglabā noteikta elastība dalībvalstīm, ņemot vērā to īpašās iezīmes, taču saglabājot tehnisko sadarbspēju pienācīgā līmenī; uzskata, ka minētās sistēmas būtu jāizstrādā sadarbībā ar uzņēmēju aprindām un komerciālajiem ceļu lietotājiem un ka nevajadzētu prasīt ceļu lietotājiem maksāt papildu vai nesamērīgas nodevas, kas padarītu viņu uzņēmējdarbību mazāk ienesīgu;

32.  aicina Komisiju un dalībvalstis risināt steidzamo problēmu, kas prasa uzlabot ceļu infrastruktūras tīklu gar ES austrumu robežu, sākot no Igaunijas, tālāk turpinoties Latvijā, Lietuvā, Polijā, Slovākijā, Ungārijā, Rumānijā un Bulgārijā un visbeidzot Grieķijā; uzskata, ka šādiem centieniem vajadzētu pamatoties uz ilgtermiņa plānošanu, kas jau veikta saskaņā ar Via Carpatia projektu, par ko attiecīgo valstu pārstāvji parakstīja deklarāciju 2016. gada 3. martā Varšavā attiecībā uz turpmāku sadarbību koridora attīstīšanā un maršruta atjaunināšanā; uzskata, ka Via Carpatia izveide nomaļos ES reģionos radīs paātrinātas attīstības iespējas un ļaus tiem ātrāk pietuvoties attīstītākajiem ES reģioniem; norāda, ka šā maršruta izveide arī veicinās ieguldījumus un uzņēmējdarbības izaugsmi un uzlabos drošību ES kopumā, jo īpaši saistībā ar bruņoto konfliktu Ukrainā; uzskata, ka būtu jāizmanto iespēja atvērt Reinas–Donavas koridoru uz ziemeļiem no ES caur Via Carpatia, un uzskata, ka Via Carpatia būtu jāsaņem pienācīga budžeta apropriācija; tādēļ prasa Via Carpatia iekļaut TEN-T tīklā, lai nodrošinātu pienācīgu ES finansējumu; mudina dalībvalstis palielināt finansējumu minētajam projektam, izmantojot visus iespējamos finanšu instrumentus, piemēram, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu un Eiropas Stratēģisko investīciju fondu;

33.  atkārtoti uzsver, ka ceļu infrastruktūras kvalitāte tieši ietekmē ceļu satiksmes drošību; tādēļ uzskata, ka, būvējot ceļu infrastruktūru, būtu arī jāizvērtē satiksmes drošība; pauž bažas par to, ka daudzās dalībvalstīs Centrāleiropā un Austrumeiropā joprojām saglabājas relatīvi augsts ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo un smagi ievainoto personu rādītājs; uzsver, ka dalībvalstu un ES līmenī būtu tālāk jāveicina pasākumi ceļu satiksmes drošības uzlabošanai; uzskata, ka būtu jānodrošina pienācīgs finansējums infrastruktūras atjaunošanas projektiem Centrāleiropas un Austrumeiropas dalībvalstīs;

34.  uzsver, ka drošums un transporta nozares ilgtspēja ir galvenās prioritātes, attīstot infrastruktūru; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk sekmēt digitalizāciju un automatizāciju visos transporta veidos; aicina infrastruktūras ieguldījumu projektos ietvert transporta risinājumus, kas samazinātu nāves gadījumu un smagu ievainojumu risku ceļu satiksmes negadījumos, un ņemt vērā to cilvēku vajadzības, kuri dzīvo netālu no ceļiem ar intensīvu satiksmi;

Dzelzceļa transports

35.  uzsver to, cik būtiski ir būvēt, modernizēt un uzturēt dzelzceļa līnijas, lai panāktu saskaņotu, ilgtspējīgu dzelzceļa transporta izaugsmi un kohēziju ES centrālajā un austrumu daļā; uzsver, ka dzelzceļam ir būtiska loma klimata ietekmes, gaisa piesārņojuma, kā arī negadījumu skaita mazināšanā, un sagaida, ka šādiem pasākumiem būs pozitīva ietekme uz rūpniecības attīstību, kravu loģistiku, sabiedrisko pakalpojumu kvalitāti un uzticamu pasažieru mobilitāti; aicina dalībvalstis likvidēt nepietiekamu caurlaides spēju pārrobežu un nacionālajā mērogā un paplašināt darbības spējas, lai sasniegtu 2030. un 2050. gada modālās pārejas mērķus, kas noteikti 2011. gada Baltajā grāmatā par transportu;

36.  uzsver, ka dažās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs ir nozīmīgs dzelzceļu tīkls, kam tomēr ir steidzami vajadzīga infrastruktūras modernizāciju, lai novērstu turpmāku stāvokļa pasliktināšanos, kas varētu novest līdz tā darbības pārtraukšanai; pauž kritiku par nepietiekamo ieguldījumu pārrobežu dzelzceļa līnijās un dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pakalpojumu zemo līmeni daudzās pierobežas teritorijās; aicina dalībvalstis (no jauna) izveidot trūkstošos savienojumus un likvidēt nepietiekamu caurlaides spēju; ierosina pārbaudīt dzelzceļa tīklu, izmantojot TEN-T visaptverošā tīkla un pamattīkla plānošanas metodiku, lai apzinātu iespējamos turpmākos trūkstošos savienojumus, jo īpaši pārrobežu savienojumus gan starp ES dalībvalstīm, gan starp dalībvalstīm un kaimiņvalstīm, kas nav ES dalībvalstis; mudina dalībvalstis uz ciešu un konstruktīvu sadarbību, lai novērstu šādas atšķirības un uzlabotu teritoriālo integrāciju un kohēziju; aicina Komisiju nodrošināt efektīvu finansiālo atbalstu visiem šādiem centieniem;

37.  atkārtoti pauž atbalstu Eiropas dzelzceļa satiksmes vadības sistēmas (ERTMS) prioritārai ieviešanai visos TEN-T pamattīkla koridoros; uzskata, ka pilnībā un ātri ieviest ERTMS sistēmas ir absolūta ES prioritāte, lai izveidotu pilnībā sadarbspējīgu, funkcionējošu, efektīvu un pievilcīgu Eiropas dzelzceļa telpu, kas spētu konkurēt ar citiem transporta veidiem;

38.  aicina dalībvalstis pieņemt skaidras ilgtermiņa dzelzceļa transporta attīstības stratēģijas un novērst šķēršļus dzelzceļa projektiem, kas tiek īstenoti, izmantojot ES finansējumu;

39.  uzsver nepieciešamību palielināt ieguldījumus, lai uzlabotu dzelzceļa transporta kvalitāti nolūkā to padarīt pieejamāku un pievilcīgāku gan pasažieru, gan kravas pārvadājumiem, un palielināt tā īpatsvaru modālajā sadalījumā, kas atbilst mērķim Nr. 3 par modālo pāreju, kurš formulēts ES Baltajā grāmatā par transportu;

40.  norāda, ka trūkst autoceļu un dzelzceļa savienojumu ar ostām; uzsver, ka lielākā daļa lidostu Austrumeiropā atrodas tuvu dzelzceļa infrastruktūrai un ka integrācija joprojām ir tehniski iespējama; aicina Komisiju pilnībā atbalstīt turpmāko multimodālu transporta savienojumu integrāciju (ceļš–dzelzceļš-lidosta) Centrāleiropā un Austrumeiropā;

41.  aicina Komisiju turpināt atbalstīt ieguldījumus ritošajā sastāvā Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, jo tas ļaus atjaunot dzelzceļa potenciālu šo valstu sabiedriskā transporta sistēmās;

42.  uzsver, ka Eiropas dzelzceļa transporta infrastruktūras ilgtspējīga attīstība nedrīkst aprobežoties tikai ar tīkla izveidi, bet tajā ir jāparedz arī uzturēšanas pasākumi, lai saglabātu rentabilitāti ilgtermiņā; uzskata, ka, ņemot vērā uzturēšanas pasākumu nozīmi, ievērojama daļa finanšu līdzekļu būtu jāatvēl šiem pasākumiem;

43.  uzsver Rail Baltica kā viena no Ziemeļjūras-Baltijas jūras koridora prioritārajiem projektiem kopējo ieguvumu un tā stratēģisko nozīmi visām attiecīgajām dalībvalstīm, kā arī visam reģionam, kas sākas Somijā (ar iespējamu “Botnijas paplašinājumu”) un turpinās Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Polijā un tālāk Vācijā, Nīderlandē un Dienvideiropā; atzinīgi vērtē progresu, kas panākts Rail Baltica dzelzceļa līnijas būvē un sagatavošanas gaitā, un uzsver, ka labai sadarbībai ar ieinteresētajām un iesaistītajām valstīm ir būtiska nozīme virzībā uz Rail Baltica projekta īstenošanu bez jebkādas turpmākas kavēšanās, atpakaļvirzības un riska, ka varētu netikt piešķirti šim projektam atvēlētie finanšu līdzekļi; uzsver, ka tad, ja Eiropas Komisijas noteikumi netiks ievēroti, ES līdzfinansējums aptuveni 85 % apmērā tiks zaudēts un nākotnes finansēšanas nosacījumi nākotnē nebūs tik labvēlīgi, kādi tie ir šobrīd; mudina iesaistītās valstis atzīt un nostiprināt RB dzelzceļa kopuzņēmuma kā vispiemērotākās struktūras lomu šāda mēroga pārrobežu projekta vadībai, iesniegt kopīgus pieteikumus ES finansējuma saņemšanai, īstenot gan kopīgo, gan valsts publisko iepirkumu, sadarboties projekta darbībā un visbeidzot — parādīt, ka tās spēj sadarboties;

44.  ņemot vērā Eiropas dzelzceļa transporta daļas stagnāciju kravu un pasažieru pārvadājumu tirgū uzsver „Shift2Rail” iniciatīvas nozīmi, jo īpaši kravu pārvadājumu jomā, lai palielinātu konkurētspēju un efektivitāti; uzskata, ka būtu arī jāveic ieguldījumi, lai uzlabotu dzelzceļa kravu pārvadājumu kvalitāti; atzinīgi vērtē kopīgas starptautiskas iniciatīvas, ko dalībvalstis veikušas reģionā, lai attīstītu un modernizētu dzelzceļa infrastruktūru, piemēram, izveidojot jaunu dzelzceļa kravu pārvadājumu koridoru Nr. 11, tā saukto Dzintara koridoru, sasaistot tirdzniecības un rūpniecības centrus Polijā, Slovākijā, Ungārijā un Slovēnijā ar vienotu rīcību, nodrošinot satiksmes caurlaidspēju starptautiskiem kravas vilcieniem; norāda, ka šādi projekti popularizē dzelzceļu kā starptautisku kravu pārvadājumu veidu, sekmē dzelzceļa transporta konkurētspēju un nodrošina, ka tiek labāk izmantota esošā starptautisko kravu pārvadājumu caurlaidspēja;

45.  norāda, ka dzelzceļa nozarē ir pieejami daudzi finansējuma avoti no dažādām ES programmām; uzskata, ka šā finansējuma avotu apguve un efektīva izmantošana ir būtiska, ņemot vērā to, ka finansiālie ierobežojumi rada ievērojamus ierobežojumus attiecībā uz valsts līdzekļu apjomu, ko valstu valdības var ieguldīt dzelzceļā;

46.  vērš uzmanību uz piemaksām, kuras bieži izmanto Centrāleiropā un Austrumeiropā pārrobežu reģionālajā pasažieru dzelzceļa transportā un kuras bieži vien tiek piemērotas dzelzceļa uzņēmumiem kā daļa no starptautiskajiem dzelzceļa tarifiem, tādējādi samazinot pārrobežu dzelzceļa savienojumu pievilcību;

47.  uzsver nepieciešamību nodrošināt Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu savienojumu ar ātrgaitas dzelzceļa tīklu Rietumeiropā, lai palielinātu dzelzceļa transporta nozares konkurētspēju un atbalstītu ekonomikas izaugsmi minētajā reģionā; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt ātrgaitas dzelzceļa savienojumu pārrobežu projektus visos TEN-T koridoros;

48.  uzsver nepieciešamību atbalstīt kopīgus projektus un ieguldījumus ar trešām valstīm, radot iespējas attiecībā uz dzelzceļa transporta koridoru potenciāla papildu izmantošanu, kuri ir modernizēti, izmantojot ES finansējumu, piemēram, savienojumos starp ES un Āzijas valstīm;

Iekšējie ūdensceļi

49.  uzsver, ka iekšējo ūdensceļu transportam ir būtiska nozīme kā efektīvam un ilgtspējīgam multimodālā transporta un loģistikas līdzeklim visā ES; tādēļ uzskata, ka ir svarīgi modernizēt iekšējo ūdensceļu transporta infrastruktūru pasažieru vai kravu pārvadāšanai un uzlabot savstarpējo savietojamību ar citiem transporta veidiem;

50.  norāda, ka Centrāleiropai un Austrumeiropai ir ievērojams iekšzemes ūdensceļu, kā arī upju un jūras ostu attīstības potenciāls; uzskata, ka šo potenciālu var izmantot vienīgi tad, ja vienlaikus tiek ievērots Savienības acquis vides aizsardzības, bioloģiskās daudzveidības un ūdens jomā, un lielāku uzsvaru liekot uz ostām un dzelzceļu, kas varētu palīdzēt atbalstīt mērķi uzlabot multimodālo transportu reģionā;

51.  atzinīgi vērtē NAIADES programmas izveidi, kā arī NAIADES II programmas darbības turpināšanu līdz 2020. gadam, un uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt Eiropas stratēģiju un rīcības plānu attiecībā uz iekšzemes ūdensceļiem;

52.  uzskata, ka multimodalitātes izmantošanai iekšzemes ūdensceļu ostās ir izšķiroša nozīme sakarā ar to ekonomisko potenciālu; uzsver, ka pienācīgai t.s. pēdējā kilometra piekļuvei un dzelzceļa savienojumiem starp dzelzceļa infrastruktūru un iekšējo ūdensceļu termināļiem, kā arī transporta centriem ostu aptvēruma teritorijās ir būtiska nozīme, lai piesaistītu lietotājus;

53.  uzsver, cik būtiska loma ir Donavai kā galvenajam transporta ūdensceļam Donavas makroreģionā; norāda, ka būtu jāturpina izmantot reģiona potenciālu attiecībā uz iekšējo ūdensceļu transportu, un tādēļ atgādina arī, ka dalībvalstīm ir jāsaglabā to pārziņā esošo iekšzemes ūdensceļu izmantojamība; aicina piekrastes valstis nodrošināt nepārtrauktu Donavas kuģojamību un īstenot 2014. gadā apstiprināto ģenerālplānu kuģu ceļa atjaunošanai un uzturēšanai, vienlaikus ņemot vērā vides aspektus un rīkojoties īpaši rūpīgi, lai pasargātu dabiskās dzīvotnes, vidi, bioloģisko daudzveidību un ūdeni un tādējādi saglabātu un veicinātu ilgtspējīgus MVU, kas darbojas lauksaimniecības, zvejniecības un tūrisma nozarēs; uzsver, ka savienojumi starp Oderu, Elbu un Donavu varētu palielināt transporta un komunikācijas spējas visā ziemeļu-dienvidu ass reģionā, kā rezultātā tiktu radītas darbvietas un attīstītos MVU;

54.  mudina dalībvalstis pastiprināt centienus, lai atjauninātu un panāktu citu iekšējo ūdensceļu infrastruktūru IV klases kuģojamību, jo īpaši upju posmiem TEN-T pamattīklā; uzsver, ka ir svarīgi veikt uzlabojumus Elbas upē, lai nodrošinātu pilnīgu kuģojamību, kas ir īpaši būtiska Austrumu–Vidusjūras austrumdaļas koridorā; uzsver, ka ir jāuzlabo Oderas kuģojamība tā, lai tā sasniegtu IV klasi; uzsver starptautisko ūdensceļu E40 un E70 īpašo nozīmi Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu integrācijas uzlabošanai Eiropas iekšzemes transporta maršrutos; uzsver, ka labu multimodālu savienojumu izveide starp minētajiem ūdensceļiem un TEN-T Baltijas–Adrijas koridoru būtiski veicinātu ieguldījumu potenciālu ES Austrumu reģionos;

Jūras ostas un lidostas

55.  uzsver iespējas turpināt attīstīt pievilcīgu kuģošanu uz ostām Baltijas jūrā, Melnajā jūrā un Adrijas jūrā saistībā ar „jūras maģistrāļu” koncepciju; uzsver, ka ir svarīgi paplašināt iespējas enerģētikas nozarē, tostarp ilgtspējīgu kuģniecībā izmantojamu degvielu iespējas, un nodrošināt efektīvus ostu savienojumus ar iekšzemi pa dzelzceļu;

56.  norāda, ka ostu ilgtspējīgu attīstību Baltijas, Adrijas un Melnajā jūrā nedrīkst kavēt cita zemūdens infrastruktūra; pauž bažas par to, ka darbi pie tādiem projektiem kā Nord Stream var apdraudēt un bloķēt ieguldījumus reģionā, jo īpaši Baltijā; uzstāj, ka jebkuru zemūdens cauruļvadu gadījumā ir jāievēro iegrimes prasības pie ostas ieejas;

57.  uzskata, ka jūras ostas un lidostas vislabāk kalpo ES centrālās un austrumu daļas ekonomikas attīstībai, ja tās ir satiksmes mezgli integrētā multimodāla transporta sistēmā, kas ir savienota ar veiksmīgi darbojošos dzelzceļa infrastruktūru;

58.  uzsver, ka Adrijas jūras ziemeļu daļas ostām ir jāstiprina sadarbība, īstenojot reģionālo koordināciju kopēju jūras tirdzniecības satiksmes plūsmu veicināšanai Adrijas jūras ziemeļu daļā, un pilnībā jāintegrē Itālijas ostas ar Koperas ostu (Slovēnija) un Rijekas ostu (Horvātija); šajā sakarībā aicina Komisiju iekļaut Rijekas ostu Baltijas–Adrijas jūras koridorā, kas ļautu nodrošināt Ziemeļadrijas jūras ostu pilnīgu transporta savienojumu ar Centrāleiropu un Baltijas jūru;

59.  atgādina, ka Komisija noteica savienojamības nepilnību problēmu nesen izstrādātajā aviācijas stratēģijā Eiropai; tomēr norāda, ka ierosinātajiem risinājumiem ir ierobežots potenciāls, un mudina Komisiju uzraudzīt gaisa satiksmi ES teritorijā, jo īpaši Centrāleiropas un Austrumeiropas reģionā, un izstrādāt papildu priekšlikumus, kuru mērķis ir samazināt atšķirības attiecībā uz piekļuvi gaisa pārvadājumu pakalpojumiem; uzskata, ka ir jāturpina attīstīt gaisa satiksmi ar šo ES daļu, jo ES-13 savienojamība ir 7,5 reizes zemāka nekā ES-15(9); pauž bažas, ka, lai gan reģionā tiek pastāvīgi modernizēta lidostu infrastruktūra, lielākā daļa jauno lidojumu maršrutu ir orientēti tikai uz rietumiem; aicina Komisiju analizēt, vai attiecīgais tiesību akts ir lietderīgs, un vajadzības gadījumā ierosināt jaunas iniciatīvas, lai nodrošinātu pietiekamu savienojamību starp Eiropas nomaļiem rajoniem un centru;

60.  uzsver, ka Centrāleiropas un Austrumeiropas reģionam ir mazāks skaits gaisa satiksmes savienojumu un tiem ir sliktāka kvalitāte salīdzinājumā ar gaisa satiksmi ES rietumu daļā; norāda, ka šīs savienojumu nepilnības ir noteiktas pēc Komisijas pieprasījuma veiktā neatkarīgā analīzē;

61.  aicina Komisiju izvērtēt gaisa satiksmes savienojumus starp dalībvalstīm un dalībvalstu iekšienē un ieviest pasākumus, lai uzlabotu gaisa pārvadājumu pakalpojumu kvalitāti patērētājiem;

62.  atzīmē mazo un vidējo lidostu milzīgo potenciālu transporta pieejamības jomā Centrāleiropā un Austrumeiropā, jo īpaši attiecībā uz personām, kas dodas darījuma braucienos, un tūristiem; atgādina, ka pēdējos gados Centrāleiropā un Austrumeiropā ir uzceltas un modernizētas daudzas reģionālās lidostas, taču to potenciāls nav pietiekami izmantots, jo trūkst pienācīgu savienojumu starp šīm lidostām un galvenajiem transporta maršrutiem; uzsver nepieciešamību šīs lidostas izmantot efektīvāk, būvējot jaunus ceļu un dzelzceļa savienojumus;

63.  atzīst reģionālo un vietējo lidostu daudzveidīgo lomu ES centrālās un austrumu daļas reģionu attīstībā un ekonomiskās izaugsmes, tirdzniecības, konkurētspējas, iekļaujošas mobilitātes un tūrisma, kā arī pieejamības bez šķēršļiem veicināšanā personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām; uzsver reģionālo lidostu ieguldījumu attiecīgo reģionu pievilcības veicināšanā; uzskata, ka saistībā ar visām jaunajām struktūrām ir pienācīgi jānovērtē satiksmes pieprasījums un potenciāls un ES līdzekļu izmantošanā ir strikti jāaprobežojas tikai ar ekonomiski dzīvotspējīgiem un ilgtspējīgiem projektiem; uzsver, ka būtu atbilstoši jāpiešķir finansiālais atbalsts esošo spēju attīstīšanai; uzskata, ka reģionālo lidostu nozīme pieaugs, ja to rīcībā būs moderna infrastruktūra un transporta savienojumu (jo īpaši dzelzceļa savienojumu) tīkls, kas cieši saistīti ar reģionu un valsti, tādējādi ļaujot panākt, ka lidostas ir ātri sasniedzamas no dažādām netālu esošām pilsētām vai mazpilsētām; uzsver, ka ir svarīgi attīstīt esošās un jaunās reģionālās un vietējās lidostas, kas veicinās ekonomikas izaugsmi, tostarp tūrisma nozarē, nepietiekami attīstītos un izolētos reģionos, uzlabojot pieejamību un savienojamību un padarot šos reģionus pievilcīgākus ieguldījumu un konkurētspējas ziņā, tādējādi paātrinot sociālekonomisko attīstību; ierosina Komisijai apsvērt iespēju izveidot lidostu tīklu reģionālā līmenī, lai nodrošinātu labāku savienojamību dalībvalstīs un arī starp tām;

o
o   o

64.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Reģionu komitejai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0310.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0423.
(3) OV C 261 E, 10.9.2013., 1. lpp.
(4) OV L 348, 20.12.2013., 1. lpp.
(5) OV L 348, 20.12.2013., 129. lpp.
(6) http://ec.europa.eu/transport/road_safety/pdf/vademecum_2015.pdf
(7) http://ec.europa.eu/transport/modes/inland/news/2014-12-04-danube-ministrial-meeting/conclusions.pdf
(8) http://mib.gov.pl/files/0/1796967/deklaracjalancucka.pdf
(9)SWD(2015)0261, Komisijas dienestu darba dokuments, kas pievienots Komisijas paziņojumam „Aviācijas stratēģija Eiropai”.


ES mehānisms demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām
PDF 565kWORD 70k
Rezolūcija
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2016. gada 25. oktobra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi (2015/2254(INL))
P8_TA(2016)0409A8-0283/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) preambulu, jo īpaši tās otro un ceturto, piekto un septīto apsvērumu,

–  jo īpaši ņemot vērā LES 2. pantu, 3. panta 1. punktu, 3. panta 3. punkta otro daļu un 6., 7. un 11. pantu,

–  ņemot vērā LESD pantus, kuri attiecas uz demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību ievērošanu, veicināšanu un aizsardzību Savienībā, tostarp tā 70., 258., 259., 260., 263. un 265. pantu,

–  ņemot vērā LES 4. panta 3. punktu un 5. pantu, LESD 295. pantu un 1. protokolu par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā un 2. protokolu par subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanu, kas ir pievienoti LES un LESD,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (Harta),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Eiropas Sociālo hartu un jo īpaši tās E pantu,

–  ņemot vērā Kopenhāgenas kritērijus un Savienības noteikumu kopumu (acquis), kas kandidātvalstij jāizpilda, ja tā vēlas pievienoties Savienībai, jo īpaši to 23 un 24. nodaļu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK), Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas, Ministru komitejas, cilvēktiesību komisāra un Venēcijas komisijas konvencijas, ieteikumus, rezolūcijas un ziņojumus,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2000. gada 25. oktobra Ieteikumu Nr. R(2000)21 un Apvienoto Nāciju Organizācijas 1990. gadā pieņemtos pamatprincipus par advokātu lomu, kuros pausts aicinājums valstīm garantēt brīvu un neatkarīgu juridisko profesiju,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes un Eiropas Savienības 2007. gada 23. maija Saprašanās memorandu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes izstrādāto Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartu,

–  ņemot vērā tiesiskuma kontrolsarakstu, ko Venēcijas komisija pieņēma savā 106. plenārsesijā 2016. gada 18. martā,

–  ņemot vērā Vispārējo Cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā ANO līgumus par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību un ANO līgumu struktūru judikatūru,

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu,

–  ņemot vērā 2008. gada aprīļa ANO Pieeju palīdzībai tiesiskuma jomā,

–  ņemot vērā ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus, it īpaši 16. mērķi,

–  ņemot vērā Eiropas lietu komiteju konferences (COSAC) divdesmit piekto pusgada 2016. gada 18. maija ziņojumu “Uz parlamentāro uzraudzību attiecināmo Eiropas Savienības procedūru un prakses attīstība” (Developments in European Union Procedures and Practices Relevant to Parliamentary Scrutiny),

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) publikācijas, tostarp FRA 2013. gada 31. decembra dokumentā „Pamattiesības Eiropas Savienības nākotnes tieslietās un iekšlietās” (Fundamental rights in the future of the European Union's Justice and Home Affairs) ierosināto Eiropas pamattiesību informācijas sistēmu (EFRIS),

–  ņemot vērā FRA 2016. gada 8. aprīļa atzinumu par integrēta instrumenta izstrādi ar objektīviem pamattiesību rādītājiem, kas spēj novērtēt atbilstību LES 2. pantā uzskaitītajām kopējām vērtībām, balstoties uz pašreizējiem informācijas avotiem,

–  ņemot vērā Vācijas, Dānijas, Somijas un Nīderlandes ārlietu ministru 2013. gada 6. marta vēstuli Komisijas priekšsēdētājam,

–  ņemot vērā Itālijas prezidentvalsts 2014. gada 15. novembra piezīmi par tiesiskuma ievērošanas nodrošināšanu Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā Padomes un Padomes ietvaros 2014. gada 16. decembrī kopā sanākušo dalībvalstu secinājumus par to, kā nodrošināt tiesiskuma ievērošanu,

–  ņemot vērā pirmo un otro tiesiskuma dialogu Luksemburgas un Nīderlandes ES Padomes prezidentūras laikā — 2015. gada 17. novembrī un 2016. gada 24. maijā,

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 19. decembra „Pamatnostādnes par metodiskiem pasākumiem, kas būtu jāveic, lai pārbaudītu pamattiesību saderīgumu Padomes sagatavošanas struktūrās”,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 19. oktobra paziņojumu „Stratēģija Pamattiesību hartas efektīvai īstenošanai Eiropas Savienībā”;

–  ņemot vērā Komisijas dienestu 2011. gada 6. maija darba dokumentu “Darbības pamatnostādnes par pamattiesību ņemšanu vērā Komisijas ietekmes novērtējumos” (Operational Guidance on taking account of Fundamental rights in Commission Impact Assessments),

–  ņemot vērā esošo Komisijas monitoringa mehānismu un periodiska novērtējuma instrumentus, tostarp sadarbības un pārbaudes mehānismu, rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā, korupcijas apkarošanas ziņojumus un plašsaziņas līdzekļu monitoringa instrumentu,

–  ņemot vērā Komisijas ikgadējo kolokviju par pamattiesībām,

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 11. marta paziņojumu „Jauns ES mehānisms tiesiskuma nostiprināšanai” (COM(2014)0158),

–  ņemot vērā 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes 2009. gada 1. oktobra Labas prakses kodeksu sabiedrības līdzdalībai lēmumu pieņemšanas procesā,

–  ņemot vērā 2016. gada ES rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā un Komisijas 2016. gada 15. jūlija ziņojumu „2015. gada ziņojums par Eiropas Savienības tiesību piemērošanu”,

–  ņemot vērā Parlamenta Eiropas pievienotās vērtības nodaļas 2016. gada aprīļa novērtējumu „ES mehānismi demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām”,

–  ņemot vērā Reglamenta 46. un 52. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumu (A8-0283/2016),

A.  tā kā Savienības pamatā ir tādu vērtību kā cilvēka cieņas, brīvības demokrātijas, vienlīdzības, tiesiskuma un cilvēktiesību, tostarp minoritātēm piederīgu personu tiesību, ievērošana, kas ir ietvertas LES pirmajos pantos noteiktajos pamatprincipos un mērķos un dalības Savienībā kritērijos;

B.  tā kā Savienības iestādēm un struktūrām un dalībvalstīm būtu jāievēro savas saistības un jākalpo par modeli, patiešām minētās saistības izpildot un cenšoties 28 dalībvalstīs un Savienības iestādēs ieviest kopīgu tiesiskuma kultūru, kas visām iesaistītajām pusēm būtu jāpiemēro vienādi, vienlaikus ņemot vērā, ka pilnīga šo principu ievērošana un sekmēšana ir būtisks Eiropas projekta kā tāda leģitimitātes priekšnoteikums un iedzīvotāju uzticības Savienībai vairošanas nosacījums;

C.  tā kā saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas (EST) 2014. gada 18. decembra Atzinumu 2/13(1) un attiecīgo judikatūru pamattiesības, kas atzītas Hartā, ir Savienības juridiskās struktūras pamatā un minēto tiesību ievērošana ir ES tiesību aktu likumības nosacījums un tādējādi ar minētajām tiesībām nesaderīgi tiesību akti Savienībā nav pieņemami;

D.  tā kā saskaņā ar LES 2. pantu, 3. panta 1. punktu un 7. pantu Savienībai ir iespēja rīkoties, lai aizsargātu tās „konstitucionālo kodolu” un kopējās vērtības, kas ir tās pamatā;

E.  tā kā tiesiskums ir Eiropas liberālās demokrātijas balsts un viens no Savienības pamatprincipiem, kas izriet no visu dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām;

F.  tā kā visām dalībvalstīm un Savienības un kandidātvalstu iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām ir pienākums ievērot, aizsargāt un popularizēt minētos principus un vērtības un lojāli sadarboties;

G.  tā kā cita starpā saskaņā ar LES un LESD pievienoto 24. protokolu par patvērumu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem, Padomes Pamatlēmuma Nr. 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm(2) 10. apsvērumu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru (2011. gada 21. janvāra spriedums lietā M.S.S. pret Beļģiju un Grieķiju) un Eiropas Savienības Tiesas judikatūru (2011. gada 21. decembra spriedums lietā N.S. un M.E.(3), 2016. gada 5. aprīļa spriedums lietā Aranyosi un Căldăraru(4)) dalībvalstīm, tostarp dalībvalstu tiesām, ir pienākums atturēties īstenot Savienības tiesību aktus attiecībās ar citām dalībvalstīm, ja ir droša varbūtība, ka var tikt nopietni pārkāpts vai nopietni un pastāvīgi pārkāpts tiesiskuma princips un pamattiesības minētajās citās dalībvalstīs;

H.  tā kā tiesiskuma ievērošana Savienībā ir ne tikai pamattiesību aizsardzības priekšnoteikums, bet arī visu no līgumiem un starptautiskajām tiesībām izrietošo tiesību un pienākumu ievērošanas priekšnoteikums, un bez tās nav iespējama savstarpēja atzīšana un uzticēšanās, kā arī tā ir galvenais faktors tādas politikas jomās kā iekšējais tirgus, izaugsme un nodarbinātība, diskriminācijas apkarošana, sociālā iekļaušana, policijas un tiesu iestāžu sadarbība, Šengenas zona un patvēruma un migrācijas politika, un tādēļ tiesiskuma, demokrātiskās pārvaldes un pamattiesību erozija ir nopietns Savienības stabilitātes, monetārās savienības un brīvības, drošības un tiesiskuma kopīgās telpas un Savienības labklājības apdraudējums;

I.  tā kā veids, kādā dalībvalstīs tiek īstenots tiesiskums, būtiski ietekmē dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos un uzticēšanos to tiesiskajām sistēmām, un tai tādēļ ir svarīga nozīme, lai izveidotu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu bez iekšējām robežām;

J.  tā kā Savienības pamatā ir kopīgu vērtību un principu kopums un tā kā tādu pamatvērtību un principu definēšana, pateicoties kurām demokrātija uzplaukst un tiek aizsargātas pamattiesības, ir dzīvs un nemitīgs process, un, kaut arī šīs vērtības un principi var attīstīties laikā, tie ir jāaizsargā un tiem vajadzētu kalpot par politisko lēmumu pamatu un būt neatkarīgiem no dažādiem politiskiem vairākumiem un nepakļauties īslaicīgām izmaiņām, tādēļ neatkarīgai un objektīvai tiesu sistēmai, kurai ir tiesības tos interpretēt, ir izšķiroša nozīme;

K.  tā kā Savienības pilsoņi un iedzīvotāji ne vienmēr pietiekami apzinās visas savas kā eiropiešu tiesības; tā kā viņiem būtu jāvar kopīgi veidot Savienības pamatvērtības un principus un, pats galvenais, uzņemties atbildību par tiem;

L.  tā kā saskaņā ar LES 4. panta 2. punktu Savienībai ir jāievēro dalībvalstu vienlīdzība Līgumu normu izpildē un tā kā kultūras dažādības un valstu tradīciju ievērošana gan pašās dalībvalstīs, gan to starpā nedrīkstētu traucēt demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību vienādu un augsta līmeņa aizsardzību visā Savienībā; tā kā vienlīdzības un diskriminācijas aizlieguma princips ir universāls princips un tas ir kopīgs visiem Savienības politikas virzieniem un darbībām;

M.  tā kā tiesiskuma un efektīvu un neatkarīgu tiesu sistēmu nodrošināšanai ir galvenā nozīme tādas labvēlīgas politiskas vides radīšanā, ar kuras palīdzību var atgūt sabiedrības uzticību iestādēm, un līdz ar to arī tie galvenie faktori no investīcijām draudzīgas vides viedokļa un lielākas regulatīvās pārredzamības un ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanas viedokļa;

N.  tā kā tiesu sistēmu efektivitātes uzlabošana dalībvalstīs ir galvenais tiesiskuma aspekts un tā ir būtiska, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi, sodot par varas ļaunprātīgu izmantošanu un novēršot patvaļu, un tā kā Komisija to ir noteikusi par svarīgāko strukturālo reformu sastāvdaļu Eiropas pusgadā, ikgadējā ekonomikas politikas koordinācijas ciklā, kas tiek īstenots Savienības līmenī; tā kā juridisko profesiju neatkarība ir viens no brīvās un demokrātiskās sabiedrības stūrakmeņiem;

O.  tā kā ANO ģenerālsekretāra norādījumos „ANO pieeja palīdzībai tiesiskuma jomā” ir ieteikts tiesiskuma nodrošināšanā iesaistīt gan publisko pārvaldi, gan arī pilsonisko sabiedrību, tādējādi veicinot tiesiskuma stiprināšanu un uzlabojot valsts amatpersonu un iestāžu pārskatatbildību;

P.  tā kā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta pētījumā par Eiropas integrācijas trūkuma radītajām izmaksām organizētās noziedzības un korupcijas jomā ir pausts uzskats, ka, integrējot plašākā tiesiskuma monitoringa sistēmā šā brīža Savienības uzraudzības mehānismus, piemēram, sadarbības un pārbaudes mehānismu, rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā un korupcijas novēršanas ziņojumu, varētu ietaupīt EUR 70 miljardus gadā;

Q.  tā kā ES demokrātiskajai un juridiskajai pārvaldībai nav vienlīdz stingra normatīvā pamata kā ekonomiskajai pārvaldībai, kamēr Savienība neapliecina tādu pašu stingrību un prasīgumu pamatvērtību ievērošanā kā savu ekonomikas un nodokļu noteikumu labas īstenošanas nodrošināšanā;

R.  tā kā, ja kandidātvalsts neievēro noteiktos standartus, vērtības un demokrātijas principus, tiek kavēta tās pievienošanās Savienībai līdz brīdim, kad tā šos standartus pilnībā ievēro, savukārt, ja kāda dalībvalsts vai Savienības iestāde neievēro šos pašus standartus, tam praksē ir neliela ietekme;

S.  tā kā Kopenhāgenas kritērijos noteiktās saistības kandidātvalstīm tiek piemērotas dalībvalstīm arī pēc to pievienošanās Savienībai saskaņā ar LES 2. pantu un LES 4. pantā nostiprināto patiesas sadarbības principu un tā kā tāpēc regulāri būtu jānovērtē ne tikai jaunās, bet arī vecās dalībvalstis, lai pārbaudītu, vai to tiesību aktos un praksē joprojām tiek ievēroti kritēriji un kopējās vērtības, kas ir Savienības pamatā;

T.  tā kā aptuveni 8 % no Savienības iedzīvotājiem ir piederīgi kādai nacionālajai minoritātei un aptuveni 10 % runā reģionālajā vai minoritātes valodā; tā kā Savienībai nav juridiskā satvara, kad garantētu šo iedzīvotāju kā minoritātes tiesības; tā kā ir ārkārtīgi svarīgi izveidot efektīvu mehānismu šo iedzīvotāju tiesību uzraudzībai Savienībā; tā kā ir atšķirība starp minoritāšu aizsardzību un diskriminācijas novēršanas politikas nostādnēm; tā kā vienlīdzīga attieksme ir visu iedzīvotāju pamattiesības, nevis privilēģija;

U.  tā kā iekšējās un ārējās demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību politikas saskaņotībai un konsekvencei ir galvenā nozīme uzticības Savienībai nodrošināšanā;

V.  tā kā maz ir instrumentu, ar kuriem nodrošina Savienības iestāžu likumdošanas un izpildvaras jomā pieņemto politisko lēmumu atbilstību Savienības pamatprincipiem un vērtībām;

W.  tā kā Eiropas SavienībasTiesa nesen ir pieņēmusi vairākus nolēmumus anulēt konkrētus Savienības tiesību aktus, Komisijas lēmumus vai likumdošanas paņēmienus, jo tie ir pretrunā Hartai vai neatbilst Līgumu principiem par pārredzamību un piekļuvi dokumentiem, bet dažos gadījumos Savienības iestādes nav pilnībā ievērojušas šo nolēmumu burtu un garu;

X.  tā kā Savienības pievienošanās ECTK ir Līgumā paredzēts pienākums saskaņā ar LES 6. panta 2. punktu;

Y.  tā kā plurālistiskas demokrātijas veicināšana un aizsardzība, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana, kā arī tiesiskums, politiskā un juridiskā sadarbība, sociālā kohēzija un kultūras mijiedarbība ir Eiropas Padomes un Savienības sadarbības pamatā;

Z.  tā kā nepieciešamību pēc efektīvākiem un saistošākiem mehānismiem, lai pilnībā nodrošinātu Līguma principu un vērtību piemērošanu, ir atzinušas Padome un Komisija un tie ir īstenoti praksē, izveidojot Padomes dialogu tiesiskuma jomā un Komisijas ES mehānismu tiesiskuma nostiprināšanai;

AA.  tā kā Savienības rīcībā ir virkne instrumentu un procedūru, lai nodrošinātu Līguma principu un vērtību pilnīgu un pareizu piemērošanu, taču nav ātras un efektīvas reakcijas no Savienības iestāžu puses; tā kā, lai esošie instrumenti būtu atbilstīgi un efektīvi un netiktu uztverti kā politiski motivēti vai vienpusēji un netaisnīgi izdevīgi atsevišķām valstīm, tie ir jāpiemēro, jāizvērtē un jāpapildina, īstenojot tiesiskuma mehānismu;

AB.  tā kā Eiropas Savienības Tiesas lietu skaits, kurās ir ietvertas atsauces uz Hartu, ir palielinājies no 43 2011. gadā līdz 210 lietām 2014. gadā;

AC.  tā kā saskaņota rīcība starp iestādēm un dalībvalstīm demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību ievērošanā nodrošinās acīmredzamas priekšrocības, piemēram, lietu lētāku izskatīšanu tiesā, lielāku skaidrību attiecībā uz Savienības iedzīvotājiem un viņu tiesībām un lielāku noteiktību dalībvalstīm īstenošanas jomā;

AD.  tā kā dažu dalībvalstu valdības noliedz, ka Savienības principi un vērtības ir Līgumā noteikts pienākums vai ka Savienībai ir tiesības nodrošināt atbilstību;

AE.  tā kā situācijās, kurās kāda dalībvalsts vairs nenodrošinās demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību ievērošanu, vai tiesiskuma principa pārkāpuma gadījumā Savienībai un tās dalībvalstīm ir pienākums aizsargāt Līgumu nedalāmību un piemērošanu un aizstāvēt ikvienas tādas personas tiesības, kas atrodas tās jurisdikcijā;

AF.  tā kā pilsoniskajai sabiedrībai ir svarīga nozīme demokrātijas izveidošanā un stiprināšanā, uzraudzībā, valsts varas ierobežošanā un labas pārvaldības, pārredzamības, efektivitātes, reaģētspējas un pārskatatbildības sekmēšanā;

AG.  tā kā subsidiaritātes princips nebūtu jāizmanto, lai noraidītu jebkādu Savienības iejaukšanos ar mērķi nodrošināt Līguma principu un vērtību ievērošanas dalībvalstīs;

AH.  tā kā Savienības rīcība, lai dalībvalstīs un iestādēs nodrošinātu to vērtību ievērošanu, pamatojoties uz kurām Savienība ir dibināta un no kurām izriet Savienības tiesību akti, ir būtiski svarīgs nosacījums valstu līdzdalībai Eiropas projektā;

AI.  tā kā aizvien notiekošais Eiropas integrācijas process un nesenie dažās dalībvalstīs notikušie notikumi ir apliecinājuši to, ka tiesiskuma un pamatvērtību neievērošana nav pienācīgi novērsta un ka ir jāpārskata un jāapvieno esošie mehānismi un jāizstrādā efektīvs mehānisms, ar kura palīdzību likvidē atlikušās atšķirības un nodrošina Līgumu principu un vērtību ievērošanu, aizsardzību un sekmēšanu visā Savienībā;

AJ.  tā kā būtu jānoslēdz jauns ES pakts par demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām (ES DTP pakts) un tā pamatā būtu jābūt pierādījumiem; tā kā tam ir jābūt objektīvam un brīvam no ārējas ietekmes, jo īpaši politiskās varas ietekmes, nediskriminējošam un vienādi vērtējošam; subsidiaritātes, nepieciešamības un proporcionalitātes principu ievērojošam; tādam, kas attiecas gan uz dalībvalstīm, gan Savienības iestādēm, kā arī to īstenojot, ir jābalstās uz pakāpenisku pieeju, kurā ir gan preventīvā, gan korektīvā daļa;

AK.  tā kā ar jauno ES DTP paktu būtu jānodrošina vienota un saskaņota sistēma, pamatojoties uz pastāvošajiem instrumentiem un mehānismiem un iekļaujot tos, un būtu jānovērš visus atlikušos trūkumus;

AL.  tā kā ES pakta par demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām noslēgšanai nebūtu jāskar LES 7. panta 1. un 2. punkta tiešu piemērošanu,

1.  iesaka līdz iespējamām Līguma izmaiņām izveidot visaptverošu Savienības mehānismu, ar kuru sekmē demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesības un kurā piedalītos visas attiecīgās ieinteresētās personas, un tādēļ prasa Komisijai līdz 2017. gada septembrim, pamatojoties uz LESD 295. pantu, iesniegt priekšlikumu par to, lai noslēgtu Savienības paktu par demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām (ES DTP paktu) kā iestāžu nolīgumu, ar ko paredz pasākumus, kas atvieglotu sadarbību starp Savienības iestādēm un tās dalībvalstīm saskaņā ar LES 7. pantu un integrētu, saskaņotu un papildinātu pašreizējos mehānismus, ņemot vērā sīki izstrādātos ieteikumus, kuri izklāstīti pielikumā, un ietverot iespēju visām Savienības iestādēm un struktūrām pievienoties ES DTP paktam, ja tās to vēlētos;

2.  aicina Komisiju iesaistīties jēgpilnā dialogā ar pilsonisko sabiedrību un nodrošināt, ka priekšlikumā par iestāžu nolīgumu tiek ņemts vērā tās ieguldījums un nozīme;

3.  jo īpaši iesaka, lai ES DTP paktā tiktu ietverti preventīvi un korektīvi elementi un lai tas tiktu vienādi piemērots visās dalībvalstīs, kā arī trijās galvenajās Savienības iestādēs, ievērojot subsidiaritātes, nepieciešamības un proporcionalitātes principus;

4.  uzskata — lai gan ES DTP pakta galvenais uzdevums būtu nepieļaut un labot Savienības vērtību pārkāpumus, tajā būtu jāietver arī iespējamās sankcijas, kurām var būt efektīva atturoša funkcija;

5.  uzskata, ka FRA secinājumi un atzinumi, kā arī Eiropas Savienības Tiesas judikatūra ir uzskatāmi par labu LES 2. panta un Hartā nostiprināto tiesību tvēruma interpretācijas pamatu;

6.  atgādina, ka Komisijai kā Līgumu izpildes uzraudzītājai ir pienākums uzraudzīt un novērtēt, vai dalībvalstis un visas Savienības iestādes un struktūras pareizi piemēro Savienības tiesību aktus un ievēro principus un mērķus, kas nostiprināti Līgumos; tādēļ saskaņā ar demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību politikas ciklu (DTP politikas cikls), novērtējot to, kā Komisija ievēro demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesības, iesaka ņemt vērā šo Komisijas uzdevumu;

7.  aicina Komisiju, sākot no 2018. gada, apvienot savus attiecīgos ikgadējos tematiskos ziņojumus, kā arī esošo uzraudzības mehānismu un periodiskās novērtēšanas rīku rezultātus, lai tos visus, iekļautus DTP politikas ciklā, publiskotu vienā dienā;

8.  uzskata, ka ir svarīgi veicināt nepārtrauktu dialogu un panākt ciešāku Savienības un tās dalībvalstu vienprātību nolūkā sekmēt un aizstāvēt demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesības un aizsargāt kopīgās vērtības, kas ir nostiprinātas Līgumos un Pamattiesību hartā, pilnībā nodrošinot pārredzamību un objektivitāti; ir pārliecināts, ka jautājumā par Līgumos un Hartā nostiprinātajām pamattiesībām un vērtībām nekādu kompromisu būt nevar;

9.  uzsver, ka Parlamentam un dalībvalstu parlamentiem būtu jāuzņemas galvenā loma LES 2. pantā nostiprināto Savienības kopējo vērtību ievērošanas progresa novērtēšanā un tām nodrošinātās atbilstības uzraudzīšanā; norāda, ka Parlamentam ir svarīga nozīme nepieciešamo pastāvīgo diskusiju uzturēšanā saistībā ar Savienības kopīgo izpratni par demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām, ņemot vērā mūsu sabiedrībā notikušās izmaiņas; uzskata, ka šo vērtību un principu īstenošanas pamatā arī ir jābūt efektīvai uzraudzībai attiecībā uz to, kā tiek ievērotas Hartā garantētās pamattiesības;

10.  iesaka visās parlamentārajās debatēs par demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām iesaistīt pilsonisko sabiedrību un uzskata, ka pilsoniskā līdzdalība un pilsoniskās sabiedrības spēks būtu jāņem vērā kā demokrātijas rādītājs;

11.  aicina Komisiju līdz 2017. gada jūnijam iesniegt jaunu projektu nolīgumam par Savienības pievienošanos ECTK, lai ievērotu LES 6. pantā noteiktās saistības, un pievērsties Eiropas Savienības Tiesas atzinumā 2/13 ietvertajiem secinājumiem; turklāt aicina Eiropas Padomi ļaut trešām pusēm parakstīt Eiropas Sociālo hartu, lai Komisija varētu sākt sarunas par Savienības pievienošanos;

12.  ņemot vērā sabiedrības viedokļus, aicina Eiropas Ombudu savā gada pārskatā uzsvērt un īpašā nodaļā apkopot lietas, ieteikumus un lēmumus, kas saistīti ar iedzīvotāju pamattiesībām, kā arī demokrātijas un tiesiskuma principiem; aicina Komisiju analizēt minētos konkrētos ieteikumus;

13.  aicina Komisiju veikt pasākumus, lai saskaņā ar Hartas 47. pantu nodrošinātu juridiskās palīdzības vispārēju pieejamību tām personām un organizācijām, kuras iesaistītas lietās par dalībvalstu valdību vai Savienības iestāžu veiktiem demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību pārkāpumiem, nepieciešamības gadījumā papildinot nacionālās sistēmas un Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu par juridisko palīdzību kriminālprocesos aizdomās turētajām un apsūdzētajām personām un Eiropas apcietināšanas ordera procesā pieprasītajām personām;

14.  atzinīgi vērtē Eiropas Savienības Tiesas reformu, ar kuru ir paredzēts pakāpeniski palielināt tiesnešu skaitu tiesā, lai tiktu galā ar darba slodzi un nodrošinātu īsāku tiesvedības ilgumu;

15.  iesaka, ka ekspertu grupa demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību jautājumos (DTP ekspertu grupa), kas paredzēta iestāžu nolīgumā, varētu veikt arī novērtējumu par iespēju vērsties tiesā Savienības līmenī, ietverot tādus aspektus kā tiesu un tiesnešu neatkarība un objektivitāte, neatkarīgi juristi, tiesiskā statusa noteikumi, tiesvedības ilgums un izmaksas, juridiskās palīdzības sistēmas atbilstība un efektivitāte, kā arī vajadzīgo līdzekļu pieejamība, tiesu nolēmumu izpilde, tiesu kontroles darbības joma, iedzīvotājiem pieejamie pārsūdzības līdzekļi un iespējas īstenot pārrobežu kolektīvo tiesisko aizsardzību; uzskata, ka šajā saistībā vajadzētu pievērst uzmanību LESD 298. panta 1. punkta noteikumiem un Savienības pilsoņu tiesībām uz atvērtu, efektīvu un neatkarīgu Eiropas pārvaldību;

16.  aicina Komisiju partnerībā ar pilsonisko sabiedrību izstrādāt un īstenot izpratnes veidošanas kampaņu, lai ļautu Savienības pilsoņiem un iedzīvotājiem pilnībā izmantot savas Līgumos un Hartā paredzētās tiesības (piem., vārda brīvību, pulcēšanās brīvību un tiesības balsot), un sniegt informāciju par pilsoņu tiesībām uz tiesisko aizsardzību un strīdu izšķiršanas ceļiem tādu demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību pārkāpumu gadījumos, kurus veikušas dalībvalstu valdības vai Savienības iestādes;

17.  aicina izveidot demokrātijas veicināšanas fondu — organizāciju, kas ar dotācijām atbalstītu vietējos dalībniekus, kuri veicina demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību ievērošanu Savienībā;

18.  norāda, ka, ja Savienība, noslēdzot savus starptautiskos nolīgumus, nosaka prasības aizsargāt un veicināt cilvēktiesības, tad tai ir jānodrošina, lai arī iestādes un visas dalībvalstis ievērotu tiesiskumu un pamattiesības;

19.   turklāt iesaka ES DTP paktā ietvert dalībvalstu un Savienības ratificēto starptautisko nolīgumu un Savienības primāro un sekundāro tiesību aktu saderīguma regulāru uzraudzību;

20.  turklāt uzskata, ka, apsverot iespējamo Līguma grozīšanu, būtu jāizdara šādas izmaiņas:

   noteikt to, ka LES 2. pants un Harta kļūst par juridisko pamatu pasākumiem, kas jāpieņem saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru;
   saskaņā ar LES 2. pantu un Hartu valsts tiesām ļaut celt prasību Tiesā par dalībvalstu rīcības likumību;
   pārskatīt LES 7. pantu, lai noteiktu atbilstīgas un piemērojamas sankcijas pret jebkuru dalībvalsti, vienlaikus precizējot vainīgo dalībvalstu tiesības (papildus tiesībām balsot Padomē), kuras attiecīgajām dalībvalstīm īslaicīgi varētu atņemt, piemēram, tās varētu būt finanšu sankcijas vai Savienības finansējuma apturēšana;
   ļaut vienai trešdaļai Eiropas Parlamenta deputātu vērsties Tiesā pēc kāda Savienības tiesību akta pieņemšanas galīgajā redakcijā un pirms tā īstenošanas;
   grozot LESD 258. un 259. pantu, ļaut tām fiziskām un juridiskām personām, kuras kādā lietā ir skartas tieši un personīgi, celt prasību Eiropas Savienības Tiesā par iespējamiem Hartas pārkāpumiem, ko izdarījušas Savienības iestādes vai dalībvalsts;
   atcelt Hartas 51. pantu un pārveidot Hartu par Savienības tiesību hartu;
   pārskatīt vienprātības nosacījumus jomās, kas saistītas ar pamattiesību ievērošanu, aizsardzību un veicināšanu, piemēram, attiecībā uz līdztiesību un nediskrimināciju;

21.  apstiprina, ka minētajos ieteikumos ir ievērotas pamattiesības un subsidiaritātes princips;

22.  uzskata, ka jebkādas pieprasīto priekšlikumu izmaksas no Savienības budžeta būtu jāsedz no jau esošajiem piešķirtajiem budžeta līdzekļiem; uzsver, ka gan Savienībai un tās dalībvalstīm, gan iedzīvotājiem šo priekšlikumu pieņemšana un īstenošana varētu ievērojami samazināt izmaksas un patērēto laiku, kā arī veicināt savstarpējo uzticēšanos un dalībvalstu un Savienības lēmumu un rīcības savstarpēju atzīšanu, tādējādi sniedzot labumu gan ekonomikas, gan sociālajā jomā;

23.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un pielikumā izklāstītos detalizētos ieteikumus nosūtīt Komisijai un Padomei, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, kā arī Reģionu komitejai izplatīšanai reģionālajiem parlamentiem un padomēm.

PIELIKUMS

Detalizēti ieteikumi iestāžu nolīguma projektam par uzraudzības un paveiktā darba kontroles procedūru kārtību attiecībā uz stāvokli demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību jomā dalībvalstīs un ES iestādēs

IESTĀŽU NOLĪGUMA PROJEKTS

EIROPAS SAVIENĪBAS PAKTS PAR DEMOKRĀTIJU, TIESISKUMU UN PAMATTIESĪBĀM

Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome un Eiropas Komisija,

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) preambulu, jo īpaši tās otro, ceturto, piekto un septīto apsvērumu,

jo īpaši ņemot vērā LES 2. pantu, 3. panta 1. punktu, 3. panta 3. punkta otro daļu un 6., 7. un 11. pantu,

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) pantus, kuri attiecas uz demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību ievērošanu, veicināšanu un aizsardzību Savienībā, tostarp tā 70., 258., 259., 260., 263. un 265. pantu,

ņemot vērā LES 4. panta 3. punktu un 5. pantu, LESD 295. pantu un LES un LESD pievienoto 1. protokolu par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā un 2. protokolu par subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanu,

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (Harta),

ņemot vērā Eiropas Padomes Eiropas Sociālo hartu un jo īpaši tās E pantu par nediskrimināciju,

ņemot vērā Kopenhāgenas kritērijus un Savienības noteikumu kopumu (acquis), kas kandidātvalstij jāizpilda, ja tā vēlas pievienoties Savienībai, jo īpaši to 23. un 24. sadaļu,

ņemot vērā Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK), Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas, Ministru komitejas, cilvēktiesību komisāra un Venēcijas komisijas konvencijas, ieteikumus, rezolūcijas un ziņojumus,

ņemot vērā tiesiskuma kontrolsarakstu, ko Venēcijas komisija pieņēma 106. plenārsesijā 2016. gada 18. martā,

ņemot vērā Eiropas Padomes un Eiropas Savienības 2007. gada 23. maija Saprašanās memorandu,

ņemot vērā Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību,

ņemot vērā Eiropas Padomes izstrādāto Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartu,

ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju;

ņemot vērā ANO līgumus par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību un ANO līgumu struktūru judikatūru,

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) publikācijas, tostarp FRA 2013. gada 31. decembra dokumentā “Pamattiesības Eiropas Savienības nākotnes tieslietās un iekšlietās” (Fundamental rights in the future of the European Union's Justice and Home Affairs) ierosināto Eiropas pamattiesību informācijas sistēmu (EFRIS),

ņemot vērā ANO 2008. gada aprīļa dokumentu “Pieeja palīdzībai tiesiskuma jomā”,

ņemot vērā ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus, jo īpaši 16. mērķi,

ņemot vērā COSAC 2016. gada 18. maija divdesmit piekto pusgada ziņojumu Developments in European Union Procedures and Practices Relevant to Parliamentary Scrutiny (“Uz parlamentāro uzraudzību attiecināmo Eiropas Savienības procedūru un prakses attīstība”),

ņemot vērā Vācijas, Dānijas, Somijas un Nīderlandes ārlietu ministru 2013. gada 6. marta vēstuli Komisijas priekšsēdētājam,

ņemot vērā FRA 2016. gada 8. aprīļa atzinumu par integrēta instrumenta izstrādi ar objektīviem pamattiesību rādītājiem, ar ko, pamatojoties uz pašreizējiem informācijas avotiem, var novērtēt atbilstību LES 2. pantā minētajām kopējām vērtībām,

ņemot vērā Itālijas prezidentvalsts 2014. gada 15. novembra piezīmi par tiesiskuma ievērošanas nodrošināšanu Eiropas Savienībā,

ņemot vērā Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu 2014. gada 16. decembra sanāksmē pieņemtos secinājumus par to, kā nodrošināt tiesiskuma ievērošanu,

ņemot vērā Padomes 2014. gada 19. decembra “Pamatnostādnes par metodiskiem pasākumiem, kas būtu jāveic, lai pārbaudītu pamattiesību saderīgumu Padomes sagatavošanas struktūrās”,

ņemot vērā pirmo un otro, 2015. gada 17. novembra un 2016. gada 24. maija, tiesiskuma dialogu Luksemburgas un Nīderlandes Padomes prezidentūras laikā,

ņemot vērā Komisijas pašreizējo monitoringa mehānismu, kā arī periodiska novērtējuma instrumentus, tostarp sadarbības un pārbaudes mehānismu, rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā, korupcijas apkarošanas ziņojumus un plašsaziņas līdzekļu monitoringa instrumentu,

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 19. oktobra paziņojumu “Stratēģija Pamattiesību hartas efektīvai īstenošanai Eiropas Savienībā”;

ņemot vērā Komisijas dienestu 2011. gada 6. maija darba dokumentu “Darbības pamatnostādnes par pamattiesību ņemšanu vērā Komisijas ietekmes novērtējumos”,

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 19. marta paziņojumu “Jauns ES mehānisms tiesiskuma nostiprināšanai”,

ņemot vērā Komisijas ikgadējo kolokviju par pamattiesībām,

ņemot vērā 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. februāra rezolūciju par stāvokli pamattiesību jomā Eiropas Savienībā (2012. gads)(5),

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2015. gada 8. septembra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā (2013.–2014. gads)(6),

1)  tā kā ir nepieciešams tāds demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību mehānisms, kas ir objektīvs, neitrāls, uz faktiem balstīts un vienlīdzīgi un taisnīgi piemērots gan visās dalībvalstīs, gan Savienības iestādēs un kas ietver kā preventīvo, tā korektīvo dimensiju.

2)  tā kā šāda mehānisma galvenajam mērķim vajadzētu būt pārkāpumu un demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību neievērošanas novēršanai, vienlaikus nodrošinot instrumentus, kas ir nepieciešami gan LES 7. panta preventīvās, gan korektīvās daļas, kā arī citu Līgumos paredzēto instrumentu praktiskai darbībai.

3)  tā kā būtu jāizvairās no nevajadzīgas jaunu struktūru radīšanas vai dublēšanas un jādod priekšroka esošo instrumentu integrācijai un iekļaušanai.

4)  tā kā izstrādāt definīcijas, standartus un kritērijus attiecībā uz demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām nav vienreizējs lēmums, bet gan drīzāk pastāvīgs un interaktīvs process, kura pamatā ir plašas sabiedriskās debates un apspriedes, regulāra pārskatīšana un paraugprakses apmaiņa.

5)  tā kā efektīvs var būt vienīgs tāds mehānisms, kam ir Savienības iedzīvotāju plašs atbalsts un kas ļauj viņiem uzņemties atbildību par šo procesu.

6)  tā kā galvenā atbildība par kopīgu standartu ievērošanu ir dalībvalstīm, bet, ja tie netiek ievēroti, Savienībai ir pienākums iejaukties, lai aizsargātu tās konstitucionālo pamatu un nodrošinātu, ka vērtības, kas noteiktas LES 2. pantā un Hartā, ir garantētas visiem Saveinības pilsoņiem un iedzīvotājiem visā Savienības teritorijā.

7)  tā kā ir svarīgi, lai visi pārvaldes līmeņi cieši sadarbotos saskaņā ar savām kompetences un atbildības jomām un tādējādi varētu agrīni noteikt iespējamos sistēmiskos tiesiskuma apdraudējumus un uzlabot tiesiskuma aizsardzību.

8)  tā kā pastāv vairāki instrumenti, ar kuriem novērst risku, ka varētu tikt nopietni pārkāptas Savienības vērtības, taču šajā nolūkā ir jāizveido skaidri un objektīvi kritēriji, kas būtu pietiekami spēcīgi un atturoši, lai novērstu tiesiskuma un pamattiesību pārkāpumus; tā kā Savienībai nav tiesiski saistoša mehānisma, ar ko regulāri varētu uzraudzīt to, kā dalībvalstis un Savienības iestādes ievēro Savienības vērtības un pamattiesības.

9)  tā kā saskaņā ar LESD 295. pantu ar šo iestāžu nolīgumu ir noteikta kārtība, kas atvieglina sadarbību tikai starp Eiropas Parlamentu, Padomu un Komisiju, un tā kā saskaņā ar LES 13. panta 2. punktu minētajām iestādēm ir jādarbojas to pilnvaru ietvaros, kas tām ir saskaņā ar Līgumiem, un ievērojot tām noteiktās procedūras, darbības nosacījumus un mērķus; tā kā šis iestāžu nolīgums neskar Eiropas Savienības Tiesas prerogatīvas uz autentisku Savienības tiesību interpretēšanu,

IR VIENOJUŠIES PAR TURPMĀKO

1. pants

Galvenie Savienības principi un vērtības, uz kuru pamata tā dibināta, proti, demokrātija, tiesiskums un pamattiesības, tiek ievēroti visā Savienībā saskaņā ar Savienības paktu par demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām (ES DTP paktu), kurš ietver šo vērtību un principu noteikšanu, attīstīšanu, ievērošanas uzraudzību un izpildi un kas attiecas gan uz dalībvalstīm, gan Savienības iestādēm.

2. pants

ES DTP pakts sastāv no:

–  ikgadējā ziņojuma par demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām (Eiropas DTP ziņojums), kurā iekļauta informācija no Pamattiesību aģentūras, Eiropas Padomes un citām attiecīgām organizācijām, kas darbojas šajā jomā, ar katrai valstij adresētiem ieteikumiem,

–  ikgadējām parlamentārajām debatēm, pamatojoties uz minēto Eiropas DTP ziņojumu,

–  kārtības, kā novērst iespējamos riskus un pārkāpumus, kā noteikts Līgumos, un īstenot Līguma par Eiropas Savienību (LES) 7. panta preventīvo vai korektīvo daļu,

–  Savienības iestāžu politikas cikla demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām (DTP politikas cikls).

3. pants

ES DTP paktu paplašina, lai Komisijas tiesiskuma sistēmu un Padomes dialogu tiesiskuma jomā apvienotu vienā Savienības instrumentā.

4. pants

Eiropas DTP ziņojumu par demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību situāciju dalībvalstīs sagatavo Komisija, apspriežoties ar 8. pantā minēto neatkarīgu ekspertu grupu (DTP ekspertu grupa). Eiropas DTP ziņojumu Komisija nosūta Eiropas Parlamentam, Padomei un valstu parlamentiem. Eiropas DTP ziņojums ir publiski pieejams.

Eiropas DTP ziņojumā ir vispārīgā daļa un konkrētām valstīm adresēti ieteikumi.

Ja Komisija noteiktajā laikā nepieņem Eiropas DTP ziņojumu un katrai valstij adresētos ieteikumus, attiecīgā Eiropas Parlamenta komiteja var oficiāli aicināt Komisiju sniegt paskaidrojumus par kavēšanās iemesliem un nekavējoties pieņemt attiecīgos dokumentus, lai vēl vairāk nekavētu procesa norisi.

5. pants

Eiropas DTP ziņojumā iekļauj esošos instrumentus, tostarp rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā, plašsaziņas līdzekļu plurālisma uzraudzības instrumentu, pretkorupcijas ziņojumu un salīdzinošās novērtēšanas procedūras, kas balstītas uz LESD 70. pantu, ziņojums papildina šos instrumentus un aizstāj sadarbības un pārbaudes mehānismu Rumānijai un Bulgārijai.

6. pants

Eiropas DTP ziņojumu izstrādā, izmantojot dažādus avotus un esošos dalībvalstu darbību novērtēšanas, ziņošanas un uzraudzības instrumentus, tostarp:

–  dalībvalstu kompetento iestāžu sniegto informāciju par demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību ievērošanu,

–  FRA, jo īpaši EFRIS instrumentu,

–  citas Savienības specializētās aģentūras, jo īpaši Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju (EDAU), Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu (EIGE), Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fondu (Eurofound) un Eurostat,

–  ekspertus, akadēmisko aprindu pārstāvjus, pilsoniskās sabiedrības organizācijas, profesionālās un nozaru, piemēram, tiesnešu, juristu un žurnālistu, asociācijas,

–  esošos rādītājus un kritērijus, ko izstrādājušas starptautiskās organizācijas un NVO,

–  Eiropas Padomi, jo īpaši Venēcijas komisiju, Pretkorupcijas starpvalstu grupu (GRECO), Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresu un Eiropas Tiesu sistēmas efektivitātes komisiju (CEPEJ),

–  tādas starptautiskās organizācijas kā Apvienoto Nāciju Organizāciju, Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO),

–  Eiropas Savienības Tiesas, Eiropas Cilvēktiesību tiesu un citu starptautisko tiesu, tribunālu un Līgumu struktūru judikatūru,

–  jebkādas Eiropas Parlamenta rezolūcijas vai citus šīs iestādes dokumentus, tostarp tā ikgadējo ziņojumu par pamattiesību situāciju Eiropas Savienībā,

–  Savienības iestāžu sniegto informāciju.

Visa informācija, kas saņemta no šajā pantā minētajiem avotiem, kā arī DTP ekspertu grupas sagatavotais Eiropas DTP ziņojuma projekts, tostarp valstīm adresētie ieteikumi, tiek publiskoti Komisijas vietnē.

7. pants

Eiropas DTP ziņojumu noformē saskaņotā formātā, tam ir pievienoti valstīm adresēti ieteikumi un to izstrādā, īpašu uzmanību pievēršot šādiem aspektiem:

–  varas nošķīrums,

–  valsts neitralitāte,

–  politisko lēmumu atgriezeniskums pēc vēlēšanām,

–  iestāžu kontroles un līdzsvara sistēma, kas nodrošina, ka valsts neitralitāte nav apšaubāma,

–  valsts un iestāžu pastāvība, kuras pamatā ir konstitūcijas nemainīgums,

–  plašsaziņas līdzekļu brīvība un plurālisms,

–  vārda brīvība un biedrošanās brīvība,

–  pilsoniskās telpas un efektīvu pilsoniskā dialoga mehānismu veicināšana,

–  iedzīvotāju tiesības uz aktīvu un pasīvu demokrātisko līdzdalību vēlēšanās un līdzdalības demokrātija,

–  integritāte un korupcijas neesamība,

–  pārredzamība un pārskatatbildība,

–  likumīgums,

–  juridiskā noteiktība,

–  varas ļaunprātīgas vai nepareizas izmantošanas nepieļaušana,

–  vienlīdzība likuma priekšā un diskriminācijas nepieļaušana,

–  tiesu iestāžu pieejamība: neatkarība un objektivitāte, taisnīga tiesa, konstitucionālais tiesiskums (attiecīgā gadījumā), kā arī neatkarīga juridiskā profesija,

–  īpašas grūtības tiesiskuma jomā: korupcija, interešu konflikts, personas datu vākšana un uzraudzība,

–  Hartas I–VI sadaļa,

–  ECTK un tai pievienotie protokoli.

8. pants

Demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību stāvokļa novērtējumu dalībvalstīs, kā arī valstīm adresēto ieteikumu projektus izstrādā pārstāvošs neatkarīgo ekspertu grupa (DTP ekspertu grupa), pamatojoties uz kvantitatīvu un kvalitatīvu pārskatu par pieejamiem datiem un informāciju.

8.1.  DTP ekspertu grupas sastāvā ir šādi locekļi:

–  pa vienam neatkarīgam ekspertam, ko iecēlis katras dalībvalsts parlaments; ekspertu grupas locekļi ir kvalificēti konstitucionālo tiesu vai augstāko tiesu tiesneši, kas konkrētajā brīdī nav aktīvi nodarbināti tiesās;

–  desmit eksperti, ko ar divu trešdaļu balsu pārsvaru iecēlis Eiropas Parlaments un kas izraudzīti no tādu ekspertu saraksta, kurus nominējušas šādas organizācijas:

i)  Visu Eiropas akadēmiju federācija (ALLEA);

ii)  Valstu cilvēktiesību aizsardzības iestāžu Eiropas tīkls (ENNHRI);

iii)  Eiropas Padome, tostarp Venēcijas komisija, GRECO un Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs;

iv)  CEPEJ un Eiropas advokātu kolēģija un juristu biedrību padome (CCBE);

v)  ANO, EDSO un ESAO.

8.2.  DTP ekspertu grupa ievēlē priekšsēdētāju no savu dalībnieku vidus.

8.3.  Lai atvieglotu Eiropas DTP ziņojuma projekta un valstīm adresēto ieteikumu projektu sagatavošanu, Komisija nodrošina sekretariātu DTP ekspertu grupai, lai tas spētu efektīvi darboties, jo īpaši, vācot datus un apzinot informācijas avotus, kas jāpārskata un jāizvērtē, un sniedzot administratīvu atbalstu projektu sagatavošanas procesā.

9. pants

DTP ekspertu grupa izvērtē katru dalībvalsti attiecībā uz 7. pantā uzskaitītajiem aspektiem un apzina iespējamos riskus un pārkāpumus. Lai aizsargātu DTP ekspertu grupas neatkarību un Eiropas DTP ziņojumu objektivitāti, minēto analīzi veic, pamatojoties uz anonīmu un neatkarīgu katra eksperta vērtējumu. DTP ekspertu grupas locekļi tomēr var savstarpēji apspriesties, lai diskutētu par metodēm un vienotos par standartiem.

DTP ekspertu grupa katru gadu pārskata vērtēšanas metodes un vajadzības gadījumā tās attīsta, uzlabo, papildina un groza, ja nepieciešams, savstarpēji vienojoties Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai, un pēc apspriešanās ar valstu parlamentiem, ekspertiem un pilsonisko sabiedrību.

10. pants

Komisijas īstenotā Eiropas DTP ziņojuma pieņemšana aizsāk parlamentārās debates un debates Padomē, kuru mērķis ir pievērsties Eiropas DTP ziņojuma rezultātiem un valstīm adresētajiem ieteikumiem, veicot šādus pasākumus:

–  Eiropas Parlaments rīko parlamentārās debates, pamatojoties uz Eiropas DTP ziņojumu, un pieņem rezolūciju. Minētās debates būtu jārīko tā, lai nospraustu uzstādījumus un mērķus, kas ir jāsasniedz, un nodrošinātu līdzekļus, ar kuru palīdzību Savienībā pastāvošās kopīgās izpratnes par demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām ietvaros izvērtē katru gadu notikušās izmaiņas. Attiecīgās procedūras būtu jāīsteno ātri, lai radītu šādus līdzekļus, kas ne tikai ļaus ātri un efektīvi novērot katru gadu notikušās izmaiņas, bet arī nodrošināt, ka visas attiecīgās puses ievēro saistības.

–  Parlamentārajām debatēm vajadzētu būt daļai no daudzgadu strukturētā dialoga starp Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju un dalībvalstu parlamentiem, un tajās vajadzētu iesaistīt arī pilsonisko sabiedrību, FRA un Eiropas Padomi.

–  Padome rīko gadskārtējas debates, pamatojoties uz savu dialogu tiesiskuma jomā un ņemot par pamatu Eiropas DTP ziņojumu, un pieņem Padomes secinājumus, aicinot valstu parlamentus reaģēt uz Eiropas DTP ziņojumu, priekšlikumiem vai reformām.

–  Pamatojoties uz Eiropas DTP ziņojumu, Komisija var nolemt uzsākt sistēmiska pārkāpuma procedūru saskaņā ar LES 2. pantu un LESD 258. pantu, apvienojot vairākas pārkāpumu lietas.

–  Pamatojoties uz Eiropas DTP ziņojumu, pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu un Padomi, Komisija var pieņemt lēmumu iesniegt priekšlikumu novērtējumam par to, kā dalībvalstis īsteno Savienības politiku brīvības, drošības un tiesiskuma jomā saskaņā ar LESD 70. pantu.

10.1.  Pamatojoties uz Eiropas DTP ziņojumu, ja dalībvalsts nodrošina atbilstību visiem 7. pantā uzskaitītajiem aspektiem, nekāda rīcība nav vajadzīga.

10.2.  Pamatojoties uz Eiropas DTP ziņojumu, ja dalībvalsts neatbilst vienam vai vairākiem 7. pantā uzskaitītajiem aspektiem, Komisija nekavējoties uzsāk dialogu ar minēto dalībvalsti, ņemot vērā valstij adresētos ieteikumus.

10.2.1.  Ja valstij adresētais ziņojums par dalībvalsti ietver ekspertu grupas vērtējumu, ka nepārprotami pastāv LES 2. pantā minēto vērtību nopietna pārkāpuma risks un ka ir pietiekami pamatots iemesls piemērot LES 7. panta 1. punktu, šo lietu nekavējoties apspriež Eiropas Parlaments, Padome un Komisija un pieņem argumentētu lēmumu, kuru dara publiski pieejamu.

10.3.  Pamatojoties uz Eiropas DTP ziņojumu, ja valstij adresētais ziņojums par dalībvalsti ietver ekspertu grupas vērtējumu, ka nopietni un sistemātiski (t.i., situācija saasinās vai paliek nemainīga vismaz divu gadu periodā) tiek pārkāptas LES 2. pantā minētās vērtības un ka ir pietiekami pamatots iemesls piemērot LES 7. panta 2. punktu, lietu nekavējoties apspriež Eiropas Parlaments, Padome un Komisija un katra iestāde pieņem argumentētu lēmumu, kuru dara publiski pieejamu.

11. pants

Pamattiesības ietver ietekmes novērtējumā, ko veic visiem Komisijas tiesību aktu priekšlikumiem saskaņā ar Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu 25. pantu.

Saskaņā ar 8. pantu izveidotais DTP ekspertu grupa novērtē, kā demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesības ievēro Eiropas Parlaments, Padome un Komisija.

12. pants

Tiek izveidota starpiestāžu ietekmes novērtēšanas darba grupa (Darba grupa) ar mērķi uzlabot iestāžu sadarbību attiecībā uz ietekmes novērtējumiem un izveidot pamattiesību un tiesiskuma ievērošanas kultūru. Darba grupa apspriežas ar valstu ekspertiem agrīnā posmā, lai varētu labāk paredzēt aktu īstenošanas problēmas dalībvalstīs, kā arī lai palīdzētu pārvarēt atšķirīgas interpretācijas un izpratnes starp dažādām Savienības iestādēm attiecībā uz pamattiesību un tiesiskuma ietekmi uz Savienības tiesību aktiem. Darba grupa balstās uz Padomes Pamatnostādnēm par metodiskiem pasākumiem, kas būtu jāveic, lai pārbaudītu pamattiesību saderīgumu Padomes sagatavošanas struktūrās, Komisijas Stratēģiju Pamattiesību hartas efektīvai īstenošanai Eiropas Savienībā, Komisijas Darbības pamatnostādnēm par pamattiesību ņemšanu vērā Komisijas ietekmes novērtējumos, rīku Nr. 24 no labāka regulējuma rīkiem un Eiropas Parlamenta Reglamenta 38. pantu, lai nodrošinātu demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību ievērošanu un veicināšanu.

13. pants

Šādus ikgadējos Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas ziņojumus, kas attiecas uz tiesiskuma un pamattiesību piemērošanu un ievērošanu Savienības iestādēs, iesniedz līdztekus Eiropas DTP ziņojuma ikgadējam DTP politikas ciklam:

–  ikgadējo ziņojumu par Hartas piemērošanu;

–  ikgadējo ziņojumu par Savienības tiesību aktu piemērošanu;

–  ikgadējo ziņojumu par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1049/2001(7) piemērošanu.

14. pants

Šis nolīgums stājas spēkā …

...,

Eiropas Parlamenta vārdā –

priekšsēdētājs

Eiropas Savienības Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

Eiropas Komisijas vārdā –

priekšsēdētājs

(1)ECLI:EU:C:2014:2454.
(2)Padomes Pamatlēmums 2002/584/JHA (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV L 190, 18.7.2002., 1. lpp).
(3)ECLI:EU:C:2011:865.
(4)ECLI:EU:C:2016:198.
(5)Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0173.
(6)Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0286.
(7)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp.).

Juridisks paziņojums - Privātuma politika