Eiropas Parlamenta 2016. gada 15. decembra rezolūcija par Tibetas budistu akadēmijas Larung Gar un Ilham Tohti lietām (2016/3026(RSP))

P8_TA(2016)0505 RC-B8-1346/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Tibetu, it īpaši 2010. gada 25. novembra rezolūciju par Tibetu — iecere noteikt ķīniešu valodu par galveno mācību valodu(1), 2011. gada 27. oktobra rezolūciju par Tibetu, jo īpaši par mūku un mūķeņu pašsadedzināšanos(2) un 2012. gada 14. jūnija rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Tibetā(3),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas, proti, 2009. gada 26. novembra rezolūciju par Ķīnu, mazākumtautību tiesībām un nāvessoda piemērošanu(4), 2011. gada 10. marta rezolūciju par stāvokli Kašgarā un tās kultūras mantojumu (Siņdzjanas uiguru autonomajā reģionā, Kīnā)(5),

–  ņemot vērā 2015. gada 16. decembra rezolūciju par ES un Ķīnas attiecībām(6),

–  ņemot vērā laikā no 2002. līdz 2010. gadam notikušās deviņas sarunu kārtas starp Ķīnas valdības un Dalailamas augsta līmeņa pārstāvjiem, ņemot vērā Ķīnas Valsts padomes Informācijas biroja 2015. gada 15. aprīlī publicēto Balto grāmatu par Tibetu ar nosaukumu „Tibetas attīstības ceļu veicina neizbēgama vēstures plūsma”, ņemot vērā Dalailamas pārstāvju izplatīto 2008. gada memorandu un 2009. gada paziņojumu par patiesu autonomiju,

–  ņemot vērā Ķīnas Tautas Republikas Konstitūcijas 36. pantu, kurā visiem iedzīvotājiem ir garantētas tiesības uz reliģijas brīvību, un 4. pantu, kurā ir ietvertas „mazākumtautības” tiesības,

–  ņemot vērā Eiropadomes priekšsēdētāja Donald Tusk 2015. gada 29. jūnijā pēc ES un Ķīnas 17. augstākā līmeņa sanāksmes rīkotajā kopīgajā preses konferencē ar Ķīnas premjerministru Li Keqiang izteiktās „ES bažas par vārda un pulcēšanās brīvību Ķīnā un pie tādām mazākumtautībām kā tibetieši un uiguri piederošu personu stāvokli” un „mudinājumu Ķīnai atsākt saturīgu dialogu ar Dalailamas pārstāvjiem”,

–  ņemot vērā „Sesto Tibetas darba forumu”, kuru organizēja Ķīnas Komunistiskās partijas (CCP) Centrālā komiteja un kas notika 2015. gada augustā,

–  ņemot vērā EĀDD runaspersonas 2014. gada 23. septembra paziņojumu, kurā nosodīts uiguru ekonomikas profesoram Ilham Tohti piespriestais mūža ieslodzījums un prasīts viņu nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot,

–  ņemot vērā ES un Ķīnas dialogu par cilvēktiesībām, ko uzsāka 1995. gadā, un 34. sarunu kārtu, ko 2015. gada 30. novembrī un 1. decembrī rīkoja Pekinā,

–  ņemot vērā to, ka 2016. gada 11. oktobrī Ilham Tohti piešķīra Martin Ennals balvu par cilvēktiesību aizstāvību un ka 2016. gada septembrī viņu izvirzīja Saharova balvai par domas brīvību,

–  ņemot vērā ES un Ķīnas stratēģisko partnerību, kas sākta 2003 gadā, un Eiropas Komisijas un EĀDD 2016. gada 22. jūnija kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Elementi jaunai ES stratēģijai attiecībā uz Ķīnu”,

–  ņemot vērā 1966. gada 16. decembra Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

–  ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma veicināšanai un respektēšanai būtu jāpaliek ES un Ķīnas ilgtermiņa partnerības centrālajam aspektam saskaņā ar ES apņemšanos ievērot šīs vērtības ārējās attiecībās un Ķīnas pausto interesi pievienoties šīm svarīgajām vērtībām šīs valsts attīstībā un starptautiskajā sadarbībā;

B.  tā kā savos attīstības mērķos Ķīnas valdība ir norādījusi, ka tā vēlas uzņemties nozīmīgāku lomu, risinot pasaules mēroga problēmas, piemēram, starptautiskais miers un drošība un klimata pārmaiņas, un lielākā mērā ietekmēt globālo gan politikas, gan ekonomikas pārvaldību, un ir apņēmusies stiprināt tiesiskumu;

C.  tā kā ES un Ķīnas 17. augstākā līmeņa sanāksmē, kas notika 2015. gada 29. jūnijā, divpusējās attiecības sāka risināt jaunā līmenī un tā kā stratēģiskajā cilvēktiesību un demokrātijas pamatprogrammā ES apņemas cilvēktiesības izvirzīt priekšplānā visās attiecībās ar trešām valstīm, tostarp ES stratēģiskajiem partneriem; tā kā ES un Ķīnas 2016. gada 12. un 13. jūlija 18. augstākā līmeņa sanāksmē nolēma, ka līdz 2016. gada beigām starp ES un Ķīnu tiks rīkota vēl viena cilvēktiesību dialoga kārta;

D.  tā kā Ķīna iepriekšējās desmitgadēs ir panākusi progresu ekonomisko un sociālo tiesību īstenošanā, atspoguļojot savas prioritātes attiecībā uz tautas tiesībām uz iztiku un attīstību, bet valsts panākumi politisko un pilsonisko tiesību, kā arī cilvēktiesību veicināšanas jomā ir ierobežoti;

E.  tā kā ES un Ķīnas 34. dialogā par cilvēktiesībām, kas 2015. gada 2. decembrī notika Pekinā, ES pauda bažas par minoritātēm piederīgu personu tiesībām, īpaši Tibetā un Siņdzjanā, un par reliģijas vai ticības brīvību; tā kā Ilham Tohti lieta tika apspriesta ES un Ķīnas 34.dialogā par cilvēktiesībām;

F.  tā kā institūts Larung Gar, lielākais tibetiešu budistu centrs pasaulē, kas dibināts 1980. gadā, pašlaik saskaras ar plaša mēroga demolēšanu, ko īsteno Ķīnas valdība ar mērķi samazināt akadēmiju par piecdesmit procentiem, ar varu padzenot aptuveni 4600 iedzīvotāju un iznīcinot aptuveni 1500 mājokļus; tā kā saskaņā ar Ķīnas iestāžu sniegto informāciju šī nojaukšana ir vajadzīga, lai veiktu „korekciju un rektifikāciju”;

G.  tā kā padzītās personas ir piespiedu kārtā jāiesaista tā dēvētajās „patriotiskās audzināšanas” nodarbībās; tā kā akadēmijas trīs mūķenes izdarījušas pašnāvību, protestējot pret pastāvīgo Larung Gar plaša mēroga nojaukšanu;

H.  tā kā ir saņemta informācija, ka kopš 2009. gada ir notikuši ārkārtīgi liela skaita tibetiešu, galvenokārt mūku un mūķeņu, pašaizdedzināšanās gadījumi, tādējādi protestējot pret Ķīnas ierobežojošo politiku Tibetā un atbalstot Dalailamas atgriešanos un tiesības īstenot reliģijas brīvību Abas//Ngabas novadā Sičuaņas provincē un visās pārējās Tibetas plakankalnes daļās;

I.  tā kā Viņa Svētības Dalailamas sūtņi ir sākuši sarunas ar Ķīnas Tautas Republikas valdību, lai rastu savstarpēji izdevīgu risinājumu Tibetas jautājumā; tā kā dažos iepriekšējos gados nav panākts progress Tibetas krīzes risināšanā, jo pēdējā sarunu kārta notika 2010. gadā un pašlaik sarunas ir iesaldētas;

J.  tā kā 2014. gada 23. septembrī uiguru ekonomikas profesoram Ilham Tohti tika piespriests mūža ieslodzījums apsūdzībā par iespējamu separātismu, pēc tam, kad tā paša gada janvārī viņš tika apcietināts; tā kā septiņi no viņa bijušajiem studentiem arī tika apcietināti un sodīti ar brīvības atņemšanu no trim līdz astoņiem gadiem par apsūdzību sadarbībā ar I. Tohti;

K.  tā kā pastāv aizdomas, ka likumos paredzētās procedūras netika ievērotas, jo īpaši attiecībā uz pienācīgas aizstāvības tiesībām;

L.  tā kā Siņdzjanas reģionā, kur galvenokārt apmetusies uiguru musulmaņu etniskā minoritāte, ir bijuši atkārtoti etnisku nemieru un vardarbības uzliesmojumi; tā kā Ilham Tohti ir vienmēr noraidījis separātismu un vardarbību un mēģinājis panākt izlīgumu, kura pamatā ir cieņa pret uiguru kultūru,

1.  mudina Ķīnas varas iestādes pārtraukt Larung Gar demolēšanu un tās iedzīvotāju padzīšanu, un šādā veidā ievērot reliģijas brīvību saskaņā ar savām starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā;

2.  aicina Ķīnas varas iestādes sākt dialogu un konstruktīvi iesaistīties Larung Gar notikumu risināšanā ar vietējo kopienu un tās reliģiskajiem līderiem un kliedēt bažas par pārpildītiem reliģiskiem institūtiem, ļaujot tibetiešiem izveidot vairāk institūtu un celt vairāk centru; aicina nodrošināt pienācīgu kompensāciju tibetiešiem, kas padzīti Larung Gar demolēšanas rezultātā, un viņu pārmitināšanu uz vietu pēc izvēles, lai turpinātu savas reliģiskās darbības;

3.  pauž nožēlu par to, ka Barkhamas apgabala tautas tiesa notiesājusi desmit tibetiešus ar brīvības atņemšanu no 5 līdz 14 gadiem cietumā par piedalīšanos Viņa Svētības Dalailamas 80. jubilejas svinībās Ngabas novadā;

4.  pauž dziļas bažas par cilvēktiesību situācijas pasliktināšanos Tibetā, kas ir novedusi pie pašsadedzināšanās gadījumu pieauguma; kritizē militāro parāžu palielināšanos Tibetas plakankalnē, kas var izraisīt vienīgi spriedzes palielināšanos šajā reģionā; nosoda to, ka Tibetas privātajās mājsaimniecībās arvien vairāk tiek izmantotas uzraudzības sistēmas;

5.  pauž bažas par to, ka dažādas minoritātes, jo īpaši tibetieši un uiguri, aizvien vairāk saskaras ar represīvu režīmu, jo tiek noteikti konstitucionālo garantiju papildu ierobežojumi viņu tiesībām uz kultūras izpausmes brīvību un reliģisko pārliecību, vārda un izpausmes brīvību, miermīlīgu pulcēšanos un biedrošanos, apšaubot Ķīnas pausto apņemšanos ievērot tiesiskumu un starptautiskās saistības; prasa, lai iestādes ievērotu šīs pamatbrīvības;

6.  pauž bažas par drošības tiesību aktu paketes pieņemšanu un tās ietekmi uz minoritātēm Ķīnā, kas jo īpaši attiecas uz likumu par terorisma apkarošanu, kurš var būt par pamatu sodu noteikšanai par miermīlīgām tibetiešu kultūras un reliģijas izpausmēm, un uz likumu par starptautisku NVO pārvaldību, kas stāsies spēkā 2017. gada 1. janvārī un pakļaus cilvēktiesību aizsardzības grupas stingrai valdības kontrolei, jo tā ir nepārprotami diskriminējošāka pieeja tā vietā, lai veicinātu partnerību starp vietējo un centrālo pārvaldību un pilsonisko sabiedrību;

7.  mudina Ķīnas valdību grozīt tos noteikumus drošības tiesību aktu paketē, kas mazina pilsoniskās sabiedrības organizācijām dotās iespējas un pastiprina valdības kontroli pār reliģijas praktizēšanu; aicina Ķīnas valdību nodrošināt un garantēt taisnīgu un drošu vidi visām NVO un cilvēktiesību aizstāvjiem, lai viņi varētu brīvi darboties valstī, kas būtiski papildinātu valsts sociālo pakalpojumu sniegšanu ar augšupēju pieeju un veicinātu sociālo un ekonomisko attīstību, kā arī politiskās un pilsoniskās tiesības;

8.  aicina Ķīnas valdību, lai panāktu iekļaujošu politisku risinājumu krīzei Tibetā, atsākt to dialogu ar Tibetas pārstāvjiem, kuru Ķīna izbeidza 2010. gadā; aicina respektēt tibetiešu tautas vārda brīvību, biedrošanās brīvību un reliģijas brīvību, kā noteikts konstitūcijā; uzskata, ka minoritāšu tiesību ievērošana ir svarīgs demokrātijas un tiesiskuma elements, kas ir vajadzīgs politiskajai stabilitātei;

9.  stingri nosoda Ilham Tohti apcietināšanu, kurš izcieš mūža ieslodzījumu apsūdzībās par separātismu; pauž nožēlu par to, ka likumos paredzētās procedūras netika ievērotas un ka viņš nevarēja izmantot pienācīgas aizstāvības tiesības; mudina Ķīnas iestādes ievērot normu, kas paredz ģimenes locekļu apmeklējumu reizi mēnesī;

10.  prasa nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot Ilham Tohti un viņa atbalstītājus, kas atrodas apcietinājumā saistībā ar šo lietu; turklāt aicina atjaunot Ilham Tohti mācīšanas atļauju un garantēt viņa brīvu pārvietošanos Ķīnā un ārpus tās;

11.  atgādina, ka ir svarīgi, lai ES pievērstu uzmanību jautājumam par cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā, jo īpaši gadījumam ar minoritātēm Tibetā un Siņdzjanā, visos politiskajos un cilvēktiesību dialogos ar Ķīnas iestādēm saskaņā ar ES apņemšanos paust nepārprotamu, skaidru un vienotu nostāju attiecībā uz šo valsti, tostarp ikgadējos cilvēktiesību dialogos; turklāt norāda, ka saistībā ar pašlaik notiekošo reformu procesu un Ķīnas palielinātu pasaules mēroga iesaisti, tā ir izvēlējusies iekļauties starptautiskajā cilvēktiesību sistēmā, parakstot daudzus starptautiskos līgumus cilvēktiesību jomā, un tāpēc aicina turpināt dialogu ar Ķīnu pildīt šīs saistības;

12.  pauž nožēlu, ka ES un Ķīnas cilvēktiesību dialoga 35. kārta, visticamāk, nenotiks līdz 2016. gada beigām, kā par to vienojās; mudina Ķīnas valdību piekrist augsta līmeņa dialogam 2017. gada pirmajās nedēļās;

13.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Ķīnas Tautas Republikas valdībai un parlamentam.

(1) OV C 99 E, 3.4.2012., 118. lpp. (2) OV C 131 E, 8.5.2013., 121. lpp. (3) OV C 332 E, 15.11.2013., 69. lpp. (4) OV C 285 E, 21.10.2010., 80. lpp. (5) OV C 199 E, 7.7.2012., 185. lpp. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0458.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 15. decembra rezolūcija par Mjanmas rohingu minoritātes stāvokli (2016/3027(RSP))

P8_TA(2016)0506 RC-B8-1345/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Mjanmu un par Mjanmas rohingu musulmaņu stāvokli, jo īpaši 2016. gada 7. jūlija rezolūciju(1),

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 20. jūnija secinājumus par ES stratēģiju attiecībā uz Mjanmu/Birmu,

–  ņemot vērā Komisijas un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei ”Elementi ES Stratēģijai attiecībā uz Mjanmu/Birmu: — īpaša partnerība demokrātijai, mieram un labklājībai”

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) Federikas Mogerīni paziņojumu par Mjanmas Savienības jaunās valdības stāšanos amatā,

–  ņemot vērā PV/AP runaspersonas 2016. gada 2. decembra paziņojumu par neseno vardarbības saasināšanos Mjanmā,

–  ņemot vērā kopīgo paziņojumu presei par trešo ES un Mjanmas cilvēktiesību dialogu 2016. gada 25. novembrī,

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 4. decembra secinājumus par bezvalstniecību,

–  ņemot vērā jaunākos — Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā cilvēktiesību komisāra (OHCHR) 2016. gada 29. novembra un ANO īpašā referenta par cilvēktiesību stāvokli Mjanmā 2016. gada 18. novembra — ziņojumus par cilvēktiesību situācijas pasliktināšanos Rakhainas pavalsts ziemeļu daļā,

–  ņemot vērā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra 2016. gada 20. jūnija ziņojumu „Rohingu musulmaņu un citu Mjanmas minoritāšu cilvēktiesību situācija”,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomes 2016. gada 24. marta pieņemto rezolūciju (31/24) “Cilvēktiesību situācija Mjanmā”,

–  ņemot vērā ANO īpašā referenta par cilvēktiesību situāciju Mjanmā 2016. gada 18. marta ziņojumu,

–  ņemot vērā ANO 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu un tai 1967. gadā pievienoto protokolu,

–  ņemot vērā 1954. gada Konvenciju par bezvalstnieku statusu un 1961. gada Konvenciju par bezvalstniecības samazināšanu,

–  ņemot vērā UNHCR globālo rīcības plānu 2014.–2024. gadam par bezvalstniecības izbeigšanu,

–  ņemot vērā 1948. gadā pieņemtās Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18.–21. pantu;

–  ņemot vērā 1966. gada Starptautiskos paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un 1966. gada Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām,

–  ņemot vērā ASEAN hartu,

–  ņemot vērā Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) cilvēktiesību parlamentāriešu 2015. gada aprīļa ziņojumu „Rohingu krīze un vardarbības risks Mjanmā — ASEAN problēma un aicinājums rīkoties”,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā ANO Augstais cilvēktiesību komisārs Zeid Ra’ad Al Hussein savā 2016. gada 20. jūnija ziņojumā aprakstīja pret rohingiem nemitīgi izdarītos smagos tiesību pārkāpumus, tostarp patvaļīgu valstspiederības atņemšanu, kas viņus padara par bezvalstniekiem, stingrus brīvas pārvietošanās ierobežojumus, dzīves un drošības apdraudējumu, tiesību uz veselību un izglītību aizliegumu, piespiedu darbu, seksuālo vardarbību un viņu politisko tiesību ierobežojumus, „ko var uzskatīt par noziegumiem pret cilvēci”; tā kā Zeid Ra’ad Al Hussein norādīja, ka rohingiem ir aizliegts strādāt vairākās profesijās un ka viņiem ir jāizpilda īpašas formalitātes, lai ārstētos slimnīcās, kā rezultātā tiek zaudēts laiks un bērnu dzemdību laikā ir miruši bērni un viņu mātes; tā kā ANO Bēgļu aģentūras vadītājs John McKissick, kura vadītais birojs atrodas Bangladešas pilsētā Cox’s Bazar, nesen oficiāli paziņoja, ka Mjanma mēģina veikt “etnisko tīrīšanu pret rohingu musulmaņu minoritāti tās teritorijā”; tā kā cilvēktiesību pārkāpumi pret rohingu minoritāti līdzinās kolektīvam sodam;

B.  tā kā 2016. gada 9. oktobrī bruņotas personas uzbruka trim policijas posteņiem Bangladešas robežas tuvumā, kā rezultātā tika nogalināti deviņi policisti un pazuda daudzi ieroči; tā kā Mjanmas valdība paziņoja, ka bruņotās personas bija rohingu nemiernieki, un pēc tam pasludināja Maungdavas apgabalu par “militārās operācijas zonu”, ieviešot komandantstundu un citus nopietnus ierobežojumus, tostarp attiecībā uz žurnālistiem un ārējiem novērotājiem, kam netika atļauts iekļūt šajā teritorijā;

C.  tā kā saskaņā ar cilvēktiesību organizāciju sniegto informāciju vietējie avoti ziņo par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem no valdības spēku puses tā sauktajā militārās operācijas zonā; tā kā Mjanmas valdība ziņoja, ka ir nogalināti 69 iespējami nemiernieki un 17 drošības spēku pārstāvji, taču šo apgalvojumu nav iespējams objektīvi pārbaudīt piekļuves ierobežojumu dēļ;

D.  tā kā 2016. gada 3. novembrī otrā uzbrukumā robežsardzes postenim tika nogalināts policists;

E.  tā kā cilvēktiesību organizācijas, tostarp Human Rights Watch, izmantojot satelītu attēlus, ir ziņojušas par masveida māju un citu ēku sagraušanu Rakhainas pavalsts ziemeļu daļā, kas pašlaik nav pieejama NVO un neatkarīgiem novērotājiem;

F.  tā kā Mjanmas valdība 2016. gada 3. novembrī kopā ar ārvalstu vēstnieku delegāciju, kuras sastāvā bija deviņi pārstāvji, tostarp ANO rezidējošais koordinators, rīkoja dažu skarto vietu Maungdavā uzraudzītu apmeklējumu, kura laikā tika apstiprināta sadedzinātu struktūru esamība vairākās pilsētās;

G.  tā kā pēdējo nedēļu laikā vismaz 25 000 rohingu ir devušies bēgļu gaitās uz kaimiņvalstīm un aptuveni 30 000 Rakhainas pavalsts iedzīvotāju ir pārvietoti vardarbības dēļ; tā kā UNHCR šobrīd ir reģistrējis vairāk nekā 56 000 rohingu atrašanos Malaizijā;

H.  tā kā kopš 2011. gada Mjanma ir veikusi pasākumus, lai reformētu savu ekonomiku un politisko sistēmu; tā kā tomēr armijai joprojām ir nesamērīga ietekme valsts lietās; tā kā 2015. gada novembrī tika ievēlēts jauns valsts parlaments, savukārt 2016. gada martā nāca pie varas demokrātiski ievēlēta valsts valdība;

I.  tā kā tāpēc ES un citi starptautiskie dalībnieki ir atcēluši sankcijas un ļāvuši Mjanmai no jauna iekļauties pasaules politiskajās un ekonomiskajās struktūrās; tā kā ES un tās dalībvalstīm ir bijusi nozīmīga loma reformu un atvērtības procesā un tās cita starpā sniedza ieguldījumu ar būtisku attīstības palīdzību, apmācību un tehnisko sadarbību, iekļaujošas valsts mēroga pamiera vienošanās veicināšanu un tirdzniecību saskaņā ar iniciatīvu “Viss, izņemot ieročus” (EBA); tā kā ES un Mjanma ik gadu rīko cilvēktiesību dialogu;

J.  tā kā tomēr joprojām pastāv daudzas problēmas, tostarp cilvēktiesību jomā un jo īpaši attiecībā uz rohingu musulmaņu minoritātes stāvokli; tā kā vairāk nekā viens miljons rohingu musulmaņu Mjanmā ir dzīvojuši vairākās paaudzēs, taču pašlaik viņi ir viena no pasaulē visvajātākajām minoritātēm; tā kā kopš Birmas 1982. gada pilsonības likuma pieņemšanas viņi ir oficiāli bezvalstnieki; tā kā Mjanmas un kaimiņvalstu iestādes uzskata rohingus par nevēlamiem, kaut arī dažas no kaimiņvalstīm ir uzņēmušās lielu bēgļu apjomu; tā kā Mjanmas tiesiskais regulējums institucionalizē diskrimināciju pret minoritātēm un jo īpaši padara rohingus par bezvalstniekiem, jo tika pasludināts, ka viņu pagaidu identitātes karšu (baltās kartes) termiņš beidzas 2015. gada martā, un viņi nav varējuši iegūt savu bērnu dzimšanas apliecības kopš 2012. gada;

K.  tā kā Mjanmas iestādes turpina liegt rohingiem lielāko daļu viņu pamattiesību; tā kā saskaņā ar ASEAN cilvēktiesību parlamentāriešu 2015. gada aprīļa ziņojumu tā sagatavošanas laikā aptuveni 120 000 rohingu joprojām atradās vairāk nekā 80 iekšēji pārvietotu personu nometnēs Rakhainas pavalstī ar ierobežotu piekļuvi humānajai palīdzībai, savukārt pēdējos gados vairāk nekā 100 000 citu cilvēku, bieži vien ar cilvēku tirgotāju starpniecību, ir aizbēguši pa jūru vai sauszemi uz citām valstīm un daudzi šajos bīstamos ceļojumos ir miruši;

L.  tā kā Mjanmā bruņotie spēki plaši izmanto izvarošanu kā kara ieroci, lai iebiedētu etniskās minoritātes, radot postošas sekas cietušajiem; tā kā ANO ģenerālsekretāra īpašais pārstāvis jautājumos par seksuālo vardarbību bruņotos konfliktos Zainab Hawa Bangura pauda dziļas bažas šajā sakarībā; tā kā Starptautiskā Krimināltiesa ir iekļāvusi izvarošanu un citus seksuālās vardarbības veidus kara noziegumu un darbību, kas ir noziegumi pret cilvēci, sarakstā; tā kā būtu jāuzsver, ka rohingu sievietes cieš no vairākiem diskriminācijas veidiem, tostarp seksuālās vardarbības un piespiedu sterilizācijas;

M.  tā kā pastāv nopietnas bažas attiecībā uz LGBTI kopienas situāciju Mjanmā, tostarp rohingiem, kuri joprojām tiek vajāti un kuriem tiek piemērota kriminālatbildība, kā ieganstu izmantojot koloniālā laikmeta noteikumu — Kriminālkodeksa 377. sadaļu —, un kuri joprojām saskaras ar patvaļīgiem arestiem un aizturēšanu, iebiedēšanu, fizisku un seksuālu vardarbību un atteikumu saņemt veselības aprūpes pakalpojumus;

N.  tā kā Aung San Suu Kyi, tiekoties ar ANO īpašo ziņotāju par cilvēktiesību situāciju Mjanmā Yanghee Lee, paziņoja, ka valdība neizmantos vārdu „rohingi” (militārās diktatūras laikā piekoptās politikas pēctecība), kas tāpat kā apzīmējums „bengāļi” tiek uzskatīts par aizskarošu, un ka labāk tā vietā būtu lietot jaunu jēdzienu — „Rakhainas pavalsts musulmaņu kopiena”;

O.  tā kā Mjanma, gatavojoties sasaukt nacionālo miera konferenci, ir arī pielikusi zināmas pūles, lai virzītu uz priekšu miera procesu; tā kā ir būtiski saglabāt nacionālo pamieru un aptvert visas bruņotās etniskās grupas, lai nodrošinātu mieru, pārticību un vienotību šajā valstī,

1.  pauž nopietnas bažas par ziņojumiem par vardarbīgām sadursmēm Rakhainas pavalsts ziemeļu daļā un pauž nožēlu par dzīvību, iztikas un pajumtes zaudēšanu un nesamērīgo spēka izmantošanu no Mjanmas bruņoto spēku puses; apstiprina, ka Mjanmas iestādēm ir pienākums izmeklēt 2016. gada 9. oktobra uzbrukumus un saukt pie atbildības vainīgās personas, taču norāda, ka tam ir jānotiek saskaņā ar cilvēktiesību standartiem un pienākumiem;

2.  mudina militāros un drošības spēkus nekavējoties pārtraukt rohingu nogalināšanu un izvarošanu, pret viņiem vērstu vardarbību un viņu māju dedzināšanu;

3.  atzinīgi vērtē Mjanmas valdības paziņojumu par izmeklēšanas komisijas dibināšanu attiecībā uz neseno vardarbību Rakhainas pavalstī; aicina Mjanmas valdību ļaut ANO un citiem ārējiem novērotājiem palīdzēt izmeklēt nesenos notikumus Rakhainas pavalsts Maungdavas apgabalā, tostarp 2016. gada 9. oktobra uzbrukumus un tiem sekojošās valdības darbības; uzsver nepieciešamību pienācīgi sodīt vainīgos, kā arī nodrošināt atbilstīgu tiesisko aizsardzību vardarbības upuriem;

4.  uzsver, ka tas ir tikai pirmais solis saistībā ar plašāku apņemšanos izbeigt nesodāmību par noziegumiem pret rohingu minoritāti; pauž sašutumu par ziņojumiem par seksuālo vardarbību kā iebiedēšanas un kara ieroci, lai apspiestu rohingu minoritāti, un prasa saukt pie atbildības šajos noziegumos vainīgās personas;

5.  turklāt pieprasa, lai Mjanmas valdība nekavējoties ļautu sniegt humāno palīdzību visās konflikta zonās un visām pārvietotajām personām;

6.  prasa, lai Mjanmas valdības un civilās iestādes nekavējoties izbeigtu šausminošo rohingu minoritātes diskrimināciju un segregāciju;

7.  tādēļ aicina Mjanmas valdību reformēt 1982. gada pilsonības likumu un atjaunot pilsonību rohingu minoritātei; mudina Mjanmas valdību un Rakhainas pavalsts iestādes nekavējoties sākt reģistrēt visus dzimušos bērnus;

8.  aicina Mjanmas valdību atcelt visus nevajadzīgos, diskriminējošos un nesamērīgos ierobežojumus Rakhainas pavalstī;

9.  aicina Mjanmas valdību apkarot cilvēku tirdzniecību un starptautisko organizēto noziedzību;

10.  aicina Mjanmas valdību uzlabot tās sadarbību ar ANO, tostarp ANO Augsto komisāru bēgļu jautājumos un īpašo procedūru pilnvarotajām personām; mudina Mjanmas valdību īstenot ieteikumus, kas paredzēti ANO Cilvēktiesību padomes rezolūcijā Nr. 31/24 par cilvēktiesību situāciju Mjanmā; mudina Mjanmas valdību aicināt ANO augsto cilvēktiesību komisāru atklāt šajā valstī biroju, kuram būtu plašas pilnvaras un pietiekami daudz darbinieku;

11.  aicina Mjanmas valdību nepārprotami nosodīt jebkādu pamudināšanu uz rasu vai reliģisku naidu, veikt pasākumus, lai izbeigtu naida runas, tostarp no radikālo budistu grupu puses, un apkarot sociālo diskrimināciju un vardarbību pret rohingu minoritāti; turklāt aicina Mjanmas valdību ievērot vispārējās tiesības uz reliģijas vai ticības brīvību;

12.  aicina Saharova balvas saņēmēju Aung San Suu Kyi izmantot savus ietekmīgos amatus Mjanmas valdībā, lai uzlabotu rohingu minoritātes stāvokli; atgādina par Aung San Suu Kyi pārstāvētās opozīcijas partijas runaspersonas 2015. gada 18. maija paziņojumu, ka Mjanmas valdībai būtu jāatjauno pilsonība rohingu minoritātei;

13.  iesaka to valstu valdībām, kuras sakaras ar rohingu bēgļu pieplūdumu, cieši sadarboties ar UNHCR, kam ir tehniskā kompetence izvērtēt bēgļa statusu un pilnvaras aizsargāt bēgļus un bezvalstniekus; mudina šīs valstis ievērot neizraidīšanas principu un nelikt rohingu bēgļiem atgriezties vismaz līdz brīdim, kad tiks rasts apmierinošs un cilvēka cienīgs risinājums viņu situācijai; jo īpaši aicina Bangladešu ļaut ieceļot rohingu bēgļiem, vienlaikus atzīstot Bangladešas jau paveikto, uzņemot simtiem tūkstošu bēgļu;

14.  atzinīgi vērtē Padomes 2016. gada 20. jūnija secinājumus par ES stratēģiju attiecībā uz Mjanmu; uzskata, ka ES patiešām ir stratēģiska interese tās attiecību ar Mjanmu stiprināšanā; uzskata, ka jaunajai valdībai ir vēsturiska iespēja, kā arī pienākums nostiprināt demokrātiju un panākt mieru, nacionālo izlīgumu un labklājību; turklāt uzskata, ka ES un Mjanmas attiecību turpmākai padziļināšanai ir jābūt atkarīgai no patiesiem uzlabojumiem cilvēktiesību jomā šajā valstī;

15.  turklāt atgādina Padomes secinājumos paustos aicinājumus veidot efektīvas demokrātiskas iestādes un spēcīgu pilsonisko sabiedrību, ievērot pamattiesības un pamatbrīvības un veicināt labu pārvaldību;

16.  aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu turpināt regulāru divpusēju cilvēktiesību dialogu un apspriest situāciju attiecībā uz problemātiskiem tiesību aktiem un minoritāšu, jo īpaši rohingu, diskrimināciju, un detalizēti ziņot Eiropas Parlamentam par šo diskusiju rezultātiem;

17.  aicina ES un tās dalībvalstis turpināt atbalstīt Mjanmas jaunās demokrātiskās struktūras un jo īpaši koncentrēties uz tehnisko sadarbību, lai palīdzētu uzlabot dažādās valsts funkcijas;

18.  prasa ES un tās dalībvalstīm turpināt uzraudzīt stāvokli Mjanmā ANO Cilvēktiesību padomes sēdēs saskaņā ar darba kārtības 4. punktu;

19.  prasa ES atbalstīt UNHRC tā centienos palīdzēt rohingu bēgļiem, kas atrodas Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas reģionā;

20.  aicina ES un tās dalībvalstis atbalstīt UNHRC globālo rīcības plānu 2014.–2024. gadam par bezvalstniecības izbeigšanu;

21.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Mjanmas valdībai un parlamentam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijai, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ES dalībvalstu, ASEAN ģenerālsekretāram, ASEAN Starpvaldību cilvēktiesību komisijai, ANO īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos Mjanmā, ANO Augstajam komisāram bēgļu jautājumos un ANO Cilvēktiesību padomei.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0316.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 15. decembra rezolūcija par masu kapiem Irākā (2016/3028(RSP))

P8_TA(2016)0507 RC-B8-1344/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 27. oktobrī rezolūciju par stāvokli Ziemeļirākā/Mosulā(1), 2014. gada 27. februāra rezolūciju par stāvokli Irākā(2), 2014. gada 18. septembra rezolūciju par stāvokli Irākā un Sīrijā un IS ofensīvu, tostarp minoritāšu vajāšanu(3), 2015. gada 12. februāra rezolūciju par humanitāro krīzi Irākā un Sīrijā, jo īpaši saistībā ar „Islāma valsti” (IS)(4), 2015. gada 12. marta rezolūciju par organizācijas „ISIS/Da'esh” nesenajiem uzbrukumiem un cilvēku, it īpaši asīriešu, nolaupīšanas gadījumiem Tuvajos Austrumos(5), un 2016. gada 4. februāra rezolūciju par tā dēvētās ISIS/Daesh veiktu reliģisko minoritāšu sistemātisku masveida slepkavošanu(6),

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 23. maija secinājumus par ES reģionālo stratēģiju attiecībā uz Sīriju un Irāku, kā arī Da’esh draudiem, 2015. gada 14. decembra secinājumus par Irāku, 2015. gada 16. marta secinājumus par ES reģionālo stratēģiju attiecībā uz Sīriju un Irāku, kā arī ISIL/Da’esh draudiem, 2014. gada 20. oktobra secinājumus par ISIL/Da’esh krīzi Sīrijā un Irākā, 2014. gada 14. aprīļa un 2015. gada 12. oktobra secinājumus par Sīriju un 2014. gada 15. augusta secinājumus par Irāku, kā arī Eiropadomes 2014. gada 30. augusta secinājumus par stāvokli Irākā un Sīrijā,

–  ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) paziņojumus par Irāku un Sīriju,

–  ņemot vērā ziņojumu, ko sagatavoja ANO Augstais komisārs cilvēktiesību jautājumos un ANO palīdzības misijas Irākā (UNAMI) cilvēktiesību birojs „Aicinājums noteikt atbildību un aizsardzību: ISIL īstenotajos nežēlīgajos noziegumos izdzīvojušie jezīdi” (2016. gada augusts),

–  ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus, kas pieņemti 1998. gadā, un to noteikumus par jurisdikciju attiecībā uz genocīdu, noziegumiem pret cilvēci, kara noziegumiem un agresijas noziegumu;

–  ņemot vērā partnerības un sadarbības nolīgumu starp ES un Irākas Republiku,

–  ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 2253 (2015),

–  ņemot vērā ANO Statūtus,

–  ņemot vērā tā lēmumu piešķirt 2016. gada Saharova balvu par domas brīvību Irākas jezīdu aktīvistēm un bijušajām ISIL/Da’esh gūsteknēm Nadia Murad un Lamiya Aji Bashar,

–  ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.  tā kā 2014. gada augustā ISIL/Da’esh kareivji uzbruka jezīdu kopienām pie Sindžāras pilsētas Irākas Ninīvas provincē, saskaņā ar ziņojumiem nogalinot tūkstošiem cilvēku; tā kā vairāki masu kapi tika atrasti pēc tam, kad kurdu bruņotie spēki 2014. gada decembrī atguva teritorijas ziemeļos no Sindžāras kalna; tā kā, kad kurdu bruņotie spēki atguva Sindžāras pilsētu 2015. gada novembra vidū, tika atklātas vēl citas nogalināšanas vietas un skaidri atpazīstami masu kapi;

B.  tā kā nežēlīgie noziegumi, ko veikuši ISIL/Da’esh kareivji, ir sistemātiski un plaši vērsti uz jezīdu tautas iznīcināšanu; tā kā starptautiskajos tiesību aktos, t. i., ANO 1948. gada Konvencijas par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to II pantā, šādi nežēlīgi noziegumi tiek uzskatīti par genocīdu;

C.  tā kā Parlaments 2016. gada 4. februārī atzina, ka ISIS/Da'esh veic genocīdu pret kristiešiem, jezīdiem un citām pie reliģiskajām un etniskajām minoritātēm piederošām personām, un šim vērtējumam piekrita Eiropas Padome, ASV Valsts departaments, ASV Kongress, Apvienotās Karalistes Parlaments, Austrālijas Parlaments un citas valsts un starptautiskās institūcijas, atzīstot, ka starp zvērībām, ko ISIS/Da'esh veic pret reliģiskajām un etniskajām minoritātēm Irākā, ir kara noziegumi, noziegumi pret cilvēci un genocīds;

D.  tā kā Ninīves līdzenums, Tell Afara un Sindžāra, kā arī plašāks reģions šajā vietā ir izsenis senču dzimtene kristiešiem (haldiešiem/sīriešiem/asīriešiem), jezīdiem, arābu sunnītiem un šiītiem, kurdiem, šabakiem, turkmēņiem, kakajiem, sābiešiem-mandiešiem un citiem, kurā viņi, neraugoties uz ārējas vardarbības un vajāšanas periodiem, gadsimtiem ilgi dzīvoja vispārēja plurālisma, stabilitātes un kopienu sadarbības gaisotnē līdz šā gadsimta sākumam un ISIS/Da'esh veiktajai lielas reģiona daļas okupācijai 2014. gadā;

E.  tā kā kopš 2016. gada 27. oktobra ISIL/Da’esh kareivji nolaupītās sievietes, tostarp jezīdu sievietes, pārvietoja uz Mosulas pilsētu un Tell Afaru; tā kā dažas no šīm sievietēm esot “piešķirtas” ISIL/Da’esh kareivjiem, bet pārējās tikšot izmantotas kā ISIL/Da’esh karavānas pavadošās personas;

F.  tā kā visu masu kapu Irākā, kā arī Sīrijā aizsardzība, saglabāšana un izpēte ir būtiska tam, lai saglabātu un vāktu pierādījumus par ISIL/Da’esh īstenotajiem kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un genocīdu un lai sauktu pie atbildības tos, kas vainojami šajos noziegumos; tā kā ir jānodrošina psiholoģisks un loģistisks atbalsts upuru radiniekiem;

G.  tā kā vairākas vietējās organizācijas ir dokumentējušas ISIL/Da’esh noziegumus pret jezīdu kopienu, bet tām ir tikai ierobežota jauda; tā kā saskaņā ar tādu starptautisko cilvēktiesību organizāciju kā Human Rights Watch datiem starptautisko tiesu eksperti nav strādājuši šajā teritorijā, neraugoties uz vairāku valstu, tostarp ASV un Vācijas, politisko atbalstu šādai misijai;

H.  tā kā ANO augstais komisārs cilvēktiesību jautājumos 2016. gada 11. novembrī paziņoja, ka, “nododot situācijas Irākā izskatīšanu Starptautiskajai Krimināltiesai, uzticot Irākas tiesām jurisdikciju par starptautiskiem noziegumiem, reformējot krimināltiesību sistēmu un stiprinot juridisko amatpersonu spēju dokumentēt un izmeklēt pārkāpumus un saukt pie atbildības par to izdarīšanu, Irākas valdība var nodrošināt taisnīgu un drošu pamatu noturīgam mieram valstī. Šīs prasības neievērošana var nopietni apdraudēt ilgtermiņa mieru un drošību, ko Irākas iedzīvotāji ir pelnījuši”;

I.  tā kā Irākas armija ar globālās pret ISIL/Da’esh vērstās koalīcijas un kurdu reģionālās valdības pešmergu spēku atbalstu ir sākusi operāciju ar mērķi atbrīvot Mosulu, Irākas otro lielāko pilsētu, un visu pārējo Irākas teritoriju, kura joprojām atrodas ISIL/Da’esh kontrolē,

1.  bez atrunām nosoda nežēlīgos noziegumus un rupjos un starptautisko humanitāro tiesību un cilvēktiesību pārkāpumus, kas joprojām turpinās un ko īsteno ISIL/Da’esh; ar lielu satraukumu atzīmē pašreiz atklātās jaunās masu kapu vietas Irākā un Sīrijā, kas liecina par ISIS/Da’esh īstenotajiem terora aktiem; pauž līdzjūtību visiem Irākas iedzīvotājiem, kuri noziegumos pret cilvēci un kara noziegumos, ko īstenojuši ISIS/Da’esh kareivji un viņu sabiedrotie, ir zaudējuši savus tuviniekus;

2.  uzstājīgi aicina starptautisko sabiedrību, jo īpaši ar ANO Drošības padomi, uzskatīt masu kapus Irākā, par kuriem saņemtas ziņas, par vēl vienu pierādījumu genocīdam un saistībā ar ISIL/Da’esh vērsties Starptautiskajā Krimināltiesā (ICC);

3.  aicina Irākas iestādes, tostarp kurdu reģionālo valdību, veikt steidzamus pasākumus, lai aizsargātu kapuvietas pie Sindžāras kalna, kas kļuva pieejams pēc tam, kad teritorija tika atgūta no ISIL/Da’esh, un veikt visus citus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu pierādījumus par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, ko pastrādājuši ISIL/Da’esh kareivji, un tādā veidā nodrošinātu viņu saukšanu pie atbildības;

4.  aicina Irākas iestādes pieaicināt starptautiskos tiesu ekspertus, tostarp tos, kam ir pieredze darbā kara noziegumu tribunālos, lai apsekotu visus masu kapus un palīdzētu saglabāt un analizēt tikai nesen pieejamajos masu kapos konstatētos pierādījumus, jo ekshumācija bez tiesas ekspertīzes var iznīcināt būtiskus pierādījumus un ievērojami sarežģīt mirstīgo atlieku identificēšanu;

5.  prasa ES, tās dalībvalstīm un citiem potenciālajiem starptautiskajiem līdzekļu devējiem veicināt un sniegt pilnīgu atbalstu Irākas valdībai, lai veidotu cilvēkresursus un infrastruktūru, kas nepieciešami, lai saglabātu un analizētu pierādījumus, kuri varētu būt nozīmīgi turpmākajos vietējos un starptautiskajos atbildības noteikšanas procesos, kas veikti ar mērķi novērst kara noziegumus, noziegumus pret cilvēci un genocīdu;

6.  pauž īpašas bažas par sieviešu un bērnu stāvokli konfliktā, jo īpaši jezīdu sieviešu un bērnu stāvokli, kas cietuši no vajāšanas, nogalināšanas, spīdzināšanas, seksuālas izmantošanas un citiem nežēlīgiem noziegumiem; uzstāj, ka vajadzētu būt pieejamiem visiem medicīnas pakalpojumiem, tos nodrošinot jo īpaši izvarošanas upuriem; steidzami prasa ES un tās dalībvalstīm cieši sadarboties ar Pasaules veselības organizāciju (PVO) un to atbalstīt šajā jomā; prasa nekavējoties atbrīvot visas sievietes un bērnus, kas joprojām atrodas ISIS/Da’esh gūstā;

7.  atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu Irākas armijai, globālās pret ISIS/Da’esh vērstās koalīcijas armijām, kurdu reģionālās valdības pešmergu spēkiem un viņu sabiedrotajiem spēkiem, kuri īsteno pasākumus ar mērķi atbrīvot Mosulu un citas valsts daļas no ISIS/Da’esh klātbūtnes, un pauž atbalstu Irākas neatkarībai, teritoriālajai integritātei un suverenitātei;

8.  atgādina, ka Irākas iestādēm ir jāīsteno konkrēti soļi, lai kampaņas laikā aizsargātu civilpersonas, tostarp veicot visus iespējamos piesardzības pasākumus, lai novērstu civilpersonu upurus un cilvēktiesību pārkāpumus triecienuzbrukuma laikā; uzsver, ka sauszemes spēkiem operāciju laikā jāievēro starptautiskās humanitārās tiesības un cilvēktiesības;

9.  pauž atbalstu Irākas Republikai un tās iedzīvotājiem, atzīstot politiski, sociāli un ekonomiski dzīvotspējīgu un ilgtspējīgu provinci Ninīves līdzenuma, Tal Afaras un Sindžāras reģionā saskaņā ar reģionālās autonomijas likumīgām izpausmēm, ko garantē Irākas konstitūcija;

10.  uzsver, ka Ninīves līdzenuma, Tal Afaras un Sindžāras pārvieto pirmiedzīvotāju (no kuriem daudzi ir pārvietoti Irākas teritorijā) tiesībām atgriezties savu senču dzimtenē vajadzētu būt Irākas valdības politikas prioritātei, kas būtu jāatbalsta ES, tostarp tās dalībvalstīm, un starptautiskajai sabiedrībai; uzsver, ka ar Irākas valdības un kurdu reģionālās valdības atbalstu vajadzētu pilnībā garantēt šo iedzīvotāju cilvēktiesības, tostarp politisko vienlīdzību, kā arī viņu īpašumtiesības, kam jādod priekšroka salīdzinājumā ar jebkurām citu personu īpašumtiesībām;

11.  mudina Irāku kļūt par Starptautiskās Krimināltiesas dalībvalsti, lai varētu saukt ISIS/Da’esh kareivjus pie atbildības par kara noziegumiem, genocīdu un noziegumiem pret cilvēci;

12.  aicina starptautisko sabiedrību, tostarp ES dalībvalstis, saukt ISIS/Da’esh dalībniekus pie atbildības to jurisdikcijā, tostarp piemērojot universālas jurisdikcijas principu;

13.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Irākas valdībai un Pārstāvju padomei un kurdu reģionālajai valdībai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0422. (2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0171. (3) OV C 234, 28.6.2016., 25. lpp. (4) OV C 310, 25.8.2016., 35. lpp. (5) OV C 316, 30.8.2016., 113. lpp. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0051.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 15. decembra normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 539/2001, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas (apturēšanas mehānisma pārskatīšana) (COM(2016)0290 – C8-0176/2016 – 2016/0142(COD))

P8_TA(2016)0508 A8-0235/2016

(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0290),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 77. panta 2. punkta a) apakšpunktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0176/2016),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Padomes pārstāvja 2016. gada 7. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu, kā arī Ārlietu komitejas atzinumu (A8-0235/2016),

1.  pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;

2.  prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2016. gada 15. decembrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/..., ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 539/2001, ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas (apturēšanas mehānisma pārskatīšana)

(Tā kā starp Parlamentu un Padomi tika panākta vienošanās, Parlamenta nostāja atbilst galīgajam tiesību aktam Regulai (ES) 2017/371.)

Eiropas Parlamenta 2016. gada 15. decembra rezolūcija par projektu Komisijas īstenošanas direktīvai, ar ko groza I līdz V pielikumu Padomes Direktīvai 2000/29/EK par aizsardzības pasākumiem pret tādu organismu ievešanu, kas kaitīgi augiem vai augu produktiem, un pret to izplatību Kopienā (D047308/01 – 2016/3010(RSP))

P8_TA(2016)0509 B8-1334/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Komisijas īstenošanas direktīvai, ar ko groza I līdz V pielikumu Padomes Direktīvai 2000/29/EK par aizsardzības pasākumiem pret tādu organismu ievešanu, kas kaitīgi augiem vai augu produktiem, un pret to izplatību Kopienā (D047308/01),

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 8. maija Direktīvu 2000/29/EK par aizsardzības pasākumiem pret tādu organismu ievešanu, kas kaitīgi augiem vai augu produktiem, un pret to izplatību Kopienā(1), un jo īpaši tās 14. panta otrās daļas c) un d) punktu un 18. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā 11. un 13. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulā (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 26. oktobra Regulu (ES) 2016/2031 par aizsardzības pasākumiem pret augiem kaitīgajiem organismiem(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 11. maija Īstenošanas lēmumu (ES) 2016/715, ar ko attiecībā uz noteiktiem augļiem, kuru izcelsme ir konkrētās trešās valstīs, nosaka pasākumus, kas veicami, lai nepieļautu kaitīgā organisma Phyllosticta citricarpa (McAlpine) Van der Aa ievešanu un izplatīšanos Savienībā(4);

–  ņemot vērā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes 2014. gada 30. janvāra zinātnisko atzinumu(5),

–  ņemot vēra Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

–  ņemot vērā Reglamenta 106. panta 2. un 3. punktu,

A.  tā kā Komisijas īstenošanas direktīvas projekta mērķis ir grozīt I līdz V pielikumu Direktīvai 2000/29/EK; tā kā Direktīva 2000/29/EK tiks atcelta un aizstāta ar Regulu (ES) Nr. 2016/2031 par aizsardzības pasākumiem pret augiem kaitīgajiem organismiem, tiklīdz šī regula stāsies spēkā;

B.  tā kā Komisijas īstenošanas direktīvas projekts ir pretrunā Regulas (ES) Nr. 2016/2031 mērķiem, jo apdraud prasības noteiktu augļu, kas ir uzņēmīgi pret kaitīgajiem organismiem, ievešanai Savienībā, jo īpaši attiecībā uz citrusu melno plankumu un citrusu rūsu;

1.  uzskata, ka Komisijas īstenošanas direktīvas projekts nav saderīgs ar Savienības tiesību aktiem, jo neatbilst Regulas (ES) Nr. 2016/2031 mērķim, kas ir noteikt fitosanitāros riskus, kurus rada jebkuras sugas, celma vai biotipa patogēns, dzīvnieks vai parazītaugs, kas ir kaitīgs augiem vai augu produktiem (“kaitīgie organismi”), un pasākumus šādu risku samazināšanai līdz pieņemamam līmenim; šajā sakarā atgādina, ka tiklīdz Regula (ES) Nr. 2016/2031 kļūs piemērojama (t. i., 2019. gada 14. decembrī), tā atcels un aizstās Direktīvu 2000/29/EK;

2.  prasa Komisijai īstenošanas direktīvas projektu(6) grozīt šādi:

Īstenošanas direktīvas projekts   Grozījums Grozījums Nr. 1 Īstenošanas direktīvas projekts Pielikums – 4.a) i) punkts – 6. daļa – 16.2 punkts – e) apakšpunkts vai svītrots (e)  in the case of fruits destined for processing, official inspections prior to export have shown that the fruits are free from symptoms of Xanthomonas citri pv. citri and Xanthomonas citri pv. aurantifolii, and transport and processing takes place under conditions, approved in accordance with the procedure referred to in Article 18(2). Grozījums Nr. 2 Īstenošanas direktīvas projekts Pielikums – 4.a) i) punkts – 7. daļa – 16.4 punkts – d) apakšpunkts – 4.a punkts (jauns) Norādīto augļu, kuru izcelsme ir trešās valstīs, ievešana Savienībā Norādītajiem augļiem, kuru izcelsme ir trešās valstīs, pievieno fitosanitāro sertifikātu, kā minēts Direktīvas 2000/29/EK 13. panta 1. punkta ii) apakšpunkta pirmajā daļā, tostarp zem virsraksta “Papildu deklarācija” norāda šādu informāciju: (i)  paziņojumu, ka norādīto augļu izcelsme ir no audzēšanas lauka, kurā veiktas piemērotas apstrādes pret Phyllosticta citricarpa un atbilstošā laikā kopš pēdējā veģetācijas cikla sākuma izmantotas audzēšanas metodes, kas jāpieņem saskaņā ar 18. panta 2. punktā minēto procedūru; (ii)  paziņojumu par to, ka attiecīga oficiāla pārbaude ir veikta audzēšanas laukā veģetācijas periodā un Phyllosticta citricarpa simptomi norādītajiem augļiem nav novēroti kopš pēdējā veģetācijas cikla sākuma; (iii)  paziņojumu, ka posmā no augļu pienākšanas līdz iesaiņošanai iepakošanas iekārtās no katrām 30 tonnām augļu vai no to daļas ir ņemts vismaz 600 augļu liels paraugs no katras šķirnes, turklāt paraugs pēc iespējas atlasīts, ņemot vērā jebkādus iespējamos Phyllosticta citricarpa simptomus, un visi paraugā iekļautie augļi, kuri uzrādījuši šādus simptomus, ir testēti un atzīti par brīviem no šā kaitīgā organisma; (iv)  attiecībā uz Citrus sinensis (L.) Osbeck ‘Valencia’ papildus a), b) un c) apakšpunktā minētajiem paziņojumiem: paziņojumu, ka paraugs no katrām 30 tonnām vai to daļas ir testēts attiecībā uz latentu infekciju un atzīts par brīvu no Phyllosticta citricarpa. Prasības attiecībā uz norādīto augļu, kuru izcelsme ir trešās valstīs, pārbaudi Savienībā Norādītos augļus, kuru izcelsme ir trešās valstīs, vizuāli pārbauda ievešanas robežpunktā vai galamērķa vietā, kas noteikta atbilstīgi Komisijas Direktīvai 2004/103/EK. Šādas pārbaudes veic, no katras 30 tonnu partijas vai tās daļas ņemot 200 augļu lielus paraugus no katras šķirnes, turklāt paraugu atlasa, ņemot vērā jebkādus iespējamos Phyllosticta citricarpa simptomus. Ja 1. punktā minēto pārbaužu laikā tiek konstatēti Phyllosticta citricarpa simptomi, šā kaitīgā organisma klātbūtni apstiprina vai noraida, testējot augļus, kas uzrāda minētos simptomus. Ja Phyllosticta citricarpa klātbūtne tiek apstiprināta, partiju, no kuras ņemts paraugs, aizliedz ievest Savienībā. Izsekojamības prasības Izsekojamības labad norādītos augļus ieved Savienībā tikai tad, ja tie atbilst šādiem nosacījumiem: (i)  audzēšanas lauks, iepakošanas iekārtas, eksportētāji un visi pārējie uzņēmēji, kas iesaistīti darbībās ar norādītajiem augļiem, šai nolūkā ir oficiāli reģistrēti; (ii)  visā posmā, kamēr norādītie augļi no audzēšanas lauka nonāk ievešanas punktā Savienībā, tiem ir pievienoti dokumenti, kas izdoti attiecīgās valsts augu aizsardzības organizācijas pārraudzībā; (iii)  attiecībā uz norādītajiem augļiem, kuru izcelsme ir trešās valstīs, papildus a) un b) apakšpunktam tiek saglabāta detalizēta informācija par apstrādi pirms un pēc novākšanas. Grozījums Nr. 3 Īstenošanas direktīvas projekts Pielikums – 4.a) i) punkts – 7. daļa – 16.4 punkts – e) apakšpunkts or svītrots (e)  in the case of fruits destined for processing, official visual inspections prior to export have shown that the fruits are free from symptoms of Phyllosticta citricarpa (McAlpine) Van der Aa, and a statement that the specified fruits originate in a field of production subjected to appropriate treatments against Phyllosticta citricarpa carried out at the appropriate time is included in the certificates referred to in Article 13(1)(ii) under the rubric “Additional declaration”, and transport and processing takes place under conditions, approved in accordance with the procedure referred to in Article 18(2). Grozījums Nr. 4 Īstenošanas direktīvas projekts Pielikums – 4.a) i) punkts – 8. daļa – 16.6. punkts – d) apakšpunkts (d)  have been subjected to an effective treatment to ensure freedom from Thaumatotibia leucotreta (Meyrick). The treatment data to be indicated on the certificates referred to in Article 13(1) (ii). (d)  ir bijuši pakļauti efektīvai apstrādei, lai nodrošinātu atbrīvošanos no Thaumatotibia leucotreta (Meyrick). Attiecībā uz Citrus L. augļiem, izņemot Citrus limon (L.) Osbeck. un Citrus aurantifolia (Christm.) Swingle, oficiāls paziņojums, ka augļi ir bijuši pakļauti aukstumapstrādei (24 dienas 0,55 °C temperatūrā ar 3 dienu priekšdzesēšanu) vai alternatīvai, ilgtspējīgai un efektīvai apstrādei, kam ir tāda pati ietekme un kas ir validēta saskaņā ar 18. panta 2. punktā minēto procedūru, pamatojoties uz EFSA novērtējumu, lai nodrošinātu brīvību no Thaumatotibia leucotreta (Meyrick). Apstrādes datus norāda sertifikātos, kas minēti 13. panta 1. punkta ii) apakšpunktā.

3.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 169, 10.7.2000., 1. lpp. (2) OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp. (3) 3 OV L 317, 23.11.2016., 4. lpp. (4) OV L 125, 13.5.2016., 16. lpp. (5) Zinātniskais atzinums pēc Eiropas Komisijas pieprasījuma (Jautājums Nr. EFSA-Q-2013-00334) par Phyllosticta citricarpa (Guignardia citricarpa) risku ES teritorijai un riska mazināšanas iespēju identificēšanu un novērtēšanu. EFSA Journal 2014;12(2):3557. (6) Komisija nosūtīja Parlamentam tikai šā īstenošanas direktīvas projekta versiju angļu valodā, jo projekts nebija iztulkots parējās oficiālajās valodās.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 15. decembra rezolūcija par atbalstu no talidomīda lietošanas cietušajiem (2016/3029(RSP))

P8_TA(2016)0510 B8-1341/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā gaidāmo grozījumu Likumā par Talidomīda lietošanas dēļ cietušo fondu, kuru Vācijas valdība varētu izmantot, lai ļautu no talidomīda lietošanas cietušajiem, kurus par tādiem ir apstiprinājušas tiesas izraudzītas fondu shēmas vai kuri ir nacionālo valdību atbalsta saņēmēji, kolektīvi piekļūt Vācijas īpašajam veselības fondam „Conterganstiftung“ (Talidomīda lietošanas dēļ cietušo fonds),

–  ņemot vērā Spānijas 2010. gada 5. augusta Karaļa dekrētu Nr. 1006/2010, kurā reglamentēta procedūra, kas sniedz atbalstu personām, kuras no 1960. gada līdz 1965. gadam Spānijā ir cietušas no talidomīda lietošanas;

–  ņemot vērā aptuveno no talidomīda lietošanas cietušo skaitu ES (apmēram 2700 Vācijā (avots — Vācijas valdība), apmēram 500 Itālijā (avots — VITA (Itālijas Talidomīda lietošanas dēļ cietušo asociācija), 500 Apvienotajā Karalistē, 100 Zviedrijā (avots — juridiskā biroja DLA Piper pētījums) un 200 cietušie Spānijā (avots — Spānijas organizācija Avite)),

–  ņemot vērā Heidelbergas Universitātes ziņojumu „Wiederholt durchzuführende Befragungen zu Problemen, speziellen Bedarfen und Versorgungsdefiziten von contergangeschädigten Menschen (2010-2013)“ („No talidomīda lietošanas cietušo regulāras aptaujas par problēmām, īpašām vajadzībām un aprūpes trūkumu (2010-2013)“), kurā izklāstītas no talidomīda lietošanas cietušo pieaugošās veselības problēmas un īpašās vajadzības, kā arī trūkumi viņiem sniegtajā atbalstā,

–  ņemot vērā 2015. gada janvārī sagatavoto Firefly ziņojumu, kurā uzsvērta no talidomīda lietošanas cietušo fiziskās un emocionālās veselības pasliktināšanās un viņu turpmākās vajadzības(1),

–  ņemot vērā Vācijas Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes Veselības ministrijas 2015. gada maijā pasūtīto ziņojumu, kurā tiek pētīta no talidomīda lietošanas cietušo dzīves kvalitāte un prognozētas viņu nākotnes vajadzības (Ķelnes Universitātes ziņojums)(2),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta politisko grupu priekšsēdētāju atklātās vēstules, kurās uzsvērts, ka no talidomīda lietošanas cietušie izjūt hroniskas, novājinošas sāpes un viņu vajadzības netiek apmierinātas,

–  ņemot vērā 2015. gada 27. maijā Eiropas Parlamentā Briselē notikušo preses konferenci, kuras laikā EP deputāti no visām politiskajām grupām uzsvēra, ka no talidomīda lietošanas cietušajiem ir jāsaņem atbalsts saistībā ar viņu veselības problēmām(3),

–  ņemot vērā 2015. gada septembrī notikušās ES gadskārtas svinības, kurās tika atzīmēti 50 gadi, kopš Eiropā tās iedzīvotāju aizsardzībai tika pieņemti pirmie noteikumi farmācijas jomā, kas vēlreiz liek atzīt, ka efektīvi farmācijas jomas tiesību akti ir paliekošs mantojums no tiem tūkstošiem zīdaiņu nāves un iedzimtu defektu gadījumu, kurus izraisīja talidomīda lietošana grūtniecības laikā,

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai (O-000035/2016 – B8-0120/2016) un 2016. gada 9. marta Strasbūras plenārsēdes diskusijas par talidomīdu,

–  ņemot vērā starptautiskā juridiskā biroja „Ince and Co.“ 2015. gada 5. marta vēstuli, kurā aprakstīts farmaceitiskās uzraudzības trūkums un pierādījumu slēpšana par talidomīda lietošanas ietekmi uz cietušo veselību(4),

–  ņemot vērā Vācijas federālās valdības 2016. gada jūnija paziņojumu par nepieciešamību uzņemties atbildību un sniegt ar birokrātiju nesaistītu atbalstu no talidomīda lietošanas cietušajiem(5),

–  ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās un sešdesmito gadu sākumā talidomīdu kā drošas zāles laida tirgū Chemie Grünenthal GmbH, lai novērstu rīta nelabumu, galvassāpes, klepu, bezmiegu un parastu saaukstēšanos; tā kā šo zāļu lietošana izraisīja tūkstošiem nāves un iedzimtu anomāliju gadījumus zīdaiņiem, ja tās lietoja grūtnieces daudzās Eiropas valstīs;

B.  tā kā ar talidomīda skandālu saistītie dokumenti, kurus pārbaudīja neatkarīgs starptautisks juridiskais birojs Ince and Co., parāda, ka Vācijas Federatīvajā Republikā, pretstatā citām valstīm, piemēram, ASV, Francijai, Portugālei un Turcijai, valdīja ievērojams efektīvas farmaceitiskās uzraudzības trūkums;

C.  tā kā neatkarīgi pārbaudīti pētījumi(6) liek izdarīt neizbēgamu secinājumu, ka 1970. gadā Vācijas Federatīvā Republika iejaucās kriminālprocesā pret Vācijas talidomīda ražotāju Chemie Grünenthal GmbH, kā rezultātā nebija iespējams pienācīgi noteikt ražotāja vainu; tā kā tika veikti arī pasākumi civilprocesa novēršanai pret šo uzņēmumu, kas, iespējams, varēja kavēt upuru piekļuvi taisnīgumam vai pienācīga finanšu atbalsta iegūšanu savu toreizējo un turpmāko veselības problēmu risināšanai;

D.  tā kā neatkarīgajos ziņojumos, kuri nesen tika publicēti Vācijā (Heidelbergas Universitātes ziņojums un Ķelnes Universitātes ziņojums) un Apvienotajā Karalistē (Firefly ziņojums) pausts secinājums, ka no talidomīda lietošanas cietušajiem ir nepieciešams lielāks atbalsts viņu neatrisinātajām veselības vajadzībām, mobilitātei un neatkarīgai dzīvei, jo viņu fiziskais stāvoklis strauji pasliktinās, ņemot vērā viņu invaliditātes raksturu un kopš dzimšanas nesaņemto atbalstu;

E.  atzīstot — kaut gan Vācijai ir īpaši liela atbildība, arī citu valstu valdības ir atbildīgas par taisnīgu attieksmi pret saviem no talidomīda lietošanas cietušajiem;

F.  atzīst, ka Eiropas Parlamenta politisko grupu priekšsēdētāji savās atklātajās vēstulē ir atbalstījuši centienus sniegt atbalstu no talidomīda lietošanas cietušo veselības vajadzībām;

G.  atgādina, ka 2015. gada maijā Briselē notika preses konference, kuru atbalstīja visas Eiropas Parlamenta politiskās grupas un kurā tika uzsvērtas no talidomīda lietošanas cietušo joprojām neatrisinātās veselības vajadzības;

H.  atgādina, ka 2015. gada septembrī Briselē Komisija atzīmēja 50 gadadienu kopš Eiropas Savienībā tika pieņemts pirmais tiesību akts farmācijas jomā, kas lielā mērā tika izstrādāts talidomīda skandāla rezultātā; uzsver — kaut gan vēlā izveidotās regulatīvās struktūras ir bijušas noderīgas, aizsargājot miljoniem ES iedzīvotāju no līdzīgas nelaimes pēdējo 50 gadu laikā, no talidomīda lietošanas cietušie ir sadzīvojuši ar sāpīgajām un vājinošajām šo zāļu sekām;

I.  atgādina, ka 2016. gada marta Strasbūras plenārsēdes debatēs, EP deputāti no visām politiskajām grupām uzsvēra, ka steidzami ir jāatbalsta no talidomīda lietošanas cietušo neatrisinātās vajadzības, un Eiropas Komisijas veselības un pārtikas nekaitīguma komisārs Vytenis Andriukaitis paziņoja, ka viņš ņem vērā gribu atrast tādu adekvātu risinājumu visiem no talidomīda lietošanas cietušajiem, kas uzlabotu viņu dzīves kvalitāti;

J.  atzīmē, ka pašlaik pastāv gan iespēja, gan arī Eiropas Parlamenta un Komisijas vēlme atbilstīgi ētiskajiem un humanitārajiem standartiem izlabot kļūdas, kuras tika pieļautas ar neveiksmīgu farmaceitisko kontroli un vēlāku pierādījumu slēpšanu, kas izraisīja ar talidomīdu saistīto traģēdiju;

K.  apstiprina Vācijas federālās valdības 2016. gada jūnija paziņojumu(7), ka tai ir jāuzņemas atbildība un jāsniedz finanšu atbalsts, neparedzot apgrūtinošas administratīvas procedūras un ilgstošas individuālas pārbaudes;

L.  atzīmē, ka Vācijas federālā valdība 2016. gada jūnijā arī atzina, ka ir jāveic izmaiņas Likumā par Talidomīda lietošanas dēļ cietušo fondu Vācijā, un tas ir izdarāms pirms 2017. gada janvāra;

M.  atzīst, ka daudzi no talidomīda lietošanas cietušie visā ES bieži nespēj pieteikties finansējumam, lai segtu sociālo pakalpojumu izmaksas, kas šobrīd rada pašas lielākās bažas no talidomīda lietošanas cietušajiem, kuri pašlaik ir sasnieguši 50 un 60 gadu slieksni un turpmāko gadu laikā vēl biežāk izjutīs šo pakalpojumu nepieciešamību, jo viņu aprūpētāji, kuri bieži ir viņu partneri vai radinieki, paši var saslimt vai nomirt,

1.  mudina dalībvalstis un Komisiju saskaņot pasākumus un rīcību, lai oficiāli atzītu no talidomīda lietošanas cietušos un nodrošinātu viņiem kompensāciju;

2.  mudina Vāciju izmantot iespēju, ko paver gaidāmais grozījums Likumā par Talidomīda lietošanas dēļ cietušo fondu, lai ļautu no talidomīda lietošanas cietušajiem, kurus par tādiem ir apstiprinājušas tiesas izraudzītas fondu shēmas vai kuri ir nacionālo valdību atbalsta saņēmēji, piekļūt Vācijas īpašajam veselības fondam „Conterganstiftung für behinderte Menschen“ (Talidomīda lietošanas dēļ cietušo fonds cilvēkiem ar invaliditāti);

3.  prasa ļaut Apvienotās Karalistes, Spānijas, Itālijas, Zviedrijas un citu dalībvalstu no talidomīda lietošanas cietušo grupām pievienoties minētajai shēmai, ja viņu pašu valstīs tiek labticīgi atzīts, ka viņi ir personas, kas cietušas no talidomīda lietošanas;

4.  aicina Spānijas iestādes pārskatīt valdības 2010. gadā uzsākto procesu un sekmēt to, lai pareizi tiktu identificēti no talidomīda lietošanas cietušie Spānijā un viņiem tiktu izmaksāta kompensācija Spānijas nacionālajā shēmā, kā minēts Neleģislatīvajā priekšlikumā par personu, kuras cietušas no talidomīda lietošanas, aizsardzību, ko 2016. gada 24. novembrī vienprātīgi pieņēma Spānijas Kongress;

5.  mudina Komisiju izstrādāt Eiropas līmeņa ietvarprotokolu, saskaņā ar kuru visi Eiropas iedzīvotāji, kurus skārušas talidomīda lietošanas sekas, saņemtu līdzīgu kompensāciju neatkarīgi no tā, kurā dalībvalstī viņi dzīvo, un sagatavot ES palīdzības un atbalsta programmu (iekļaujot gan finanšu, gan labklājības klauzulas) no talidomīda lietošanas cietušajiem un viņu ģimenēm;

6.  prasa Grünenthal uzņēmumam uzņemties savu atbildību, nodrošinot pienācīgu kompensāciju un aprūpi cietušajiem, kuri vēl nav identificēti, pārskatot cietušo statusa atzīšanas procesu un uzsākot dialogu ar cietušajiem, lai labotu nodarīto kaitējumu;

7.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai, Padomei un dalībvalstīm.

(1) http://www.thalidomidetrust.org/wp-content/uploads/2014/01/Firefly-report-March-2015.pdf (2) http://www.thalidomidetrust.org/wp-content/uploads/2016/04/The-Cologne-Report.pdf (3) .http://www.fiftyyearfight.org/latest/europe-speaks-loudly-with-one-voice:-press-conference (4) http://www.fiftyyearfight.org/images/Appendix_1._Ince_letter.pdf (5) http://www.bmfsfj.de/BMFSFJ/kinder-und-jugend,did=225796.html (6) http://www.fiftyyearfight.org/images/Appendix_1._Ince_letter.pdf (7) https://www.bmfsfj.de/bmfsfj/aktuelles/alle-meldungen/leistungen-sollen-gerechter-verteilt-werden/90418?view=DEFAULT

Eiropas Parlamenta 2016. gada 15. decembra rezolūcija par Pediatrijā lietojamo zāļu regulu (2016/2902(RSP))

P8_TA(2016)0511 B8-1340/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 1902/2006, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1901/2006 par pediatrijā lietojamām zālēm(1) (turpmāk — Pediatrijā lietojamo zāļu regula),

–  ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Labākas zāles bērniem — no koncepcijas līdz realitātei. Vispārējs ziņojums par pieredzi, kas gūta, piemērojot Regulu (EK) Nr. 1901/2006 par pediatrijā lietojamām zālēm” (COM(2013)0443),

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 17. jūnija secinājumus par līdzsvara stiprināšanu farmācijas sistēmās ES un tās dalībvalstīs,

–  ņemot vērā 2016. gada septembrī publicēto ziņojumu „Kā veicināt inovāciju un panākt, lai veselības aprūpes tehnoloģijas būtu pieejamākas”, ko sagatavojusi ANO ģenerālsekretāra augsta līmeņa darba grupa par zāļu pieejamību,

–  ņemot vērā jautājumu Komisijai par Pediatrijā lietojamo zāļu regulas pārskatīšanu (O‑000135/2016 – B8-1818/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā Pediatrijā lietojamo zāļu regula ir būtiski ietekmējusi bērniem paredzētu zāļu izstrādi, jo lielākā daļa farmācijas uzņēmumu zāļu izstrādi pediatriskām indikācijām uzskata par visa zāļu izstrādes procesa neatņemamu elementu; tā kā ir ievērojami palielinājies pediatrijas jomā īstenojamo pētniecības projektu skaits un tā kā tagad ir pieejams vairāk kvalitatīvas informācijas par apstiprināto zāļu lietošanu pediatrijā; tā kā relatīvi ir palielinājies arī pediatrijas klīnisko pētījumu skaits;

B.  tā kā Pediatrijā lietojamo zāļu regula ir palīdzējusi uzlabot situāciju kopumā un nodrošinājusi reālus ieguvumus attiecībā uz vairākām bērnu slimībām; tā kā dažās jomās tomēr nav panākts pietiekams progress, un tas jo īpaši attiecas uz pediatrisko onkoloģiju un neonatoloģiju;

C.  tā kā bērnu audzēji joprojām ir galvenais slimības izraisītas nāves cēlonis bērniem no viena gada vecuma un tā kā katru gadu Eiropā no vēža mirst 6000 jauniešu; tā kā divas trešdaļas no tiem, kuriem izdodas uzveikt slimību, cieš no pašlaik pieejamās ārstēšanas izraisītām blakusparādībām (fakti liecina, ka gandrīz 50 % gadījumu tās ir nopietnas) un tā kā ir pastāvīgi jāuzlabo no vēža izdzīvojušo bērnu dzīves kvalitāte;

D.  tā kā Pediatrijā lietojamo zāļu regula ir sekmējusi aizvien plašāku daudzpusējo dialogu un sadarbību bērniem paredzētu zāļu izstrādes jomā;

E.  tā kā jauni, eksperimentāli medikamenti, kas varētu palīdzēt bērniem, kuri cieš no neārstējamu dzīvībai bīstamu slimību recidīva, klīniskajos pētījumos ir pieejami mazāk kā 10 % šo bērnu;

F.  tā kā krietni plašāka inovatīvu ārstniecības metožu pieejamība var glābt to bērnu un pusaudžu dzīvības, kuri cieš no dzīvībai bīstamām slimībām, tādām kā vēzis, un tā kā tādēļ šādas ārstniecības metodes ir nevilcinoties jāsāk analizēt, veicot attiecīgus pētījumus pediatrijas pacientu mērķauditorijā;

G.  tā kā pediatriskām indikācijām neparedzētu zāļu lietošana bērniem joprojām ES ir plaši izplatīta vairākās ārstniecības nozarēs; tā kā pētījumi liecina, ka pediatriskām indikācijām neparedzētu zāļu lietošana nav vienlīdz vērienīga visās pediatrijas pacientu grupās, taču attiecīgu medikamentu ārpusindikāciju ordinēšana kopš Pediatrijā lietojamo zāļu regulas ieviešanas tomēr nav mazinājusies; tā kā Eiropas Zāļu aģentūra (EMA) jau ir aicināta izstrādāt vadlīnijas par zāļu lietošanu neparedzētām indikācijām vai zāļu nelicencētu lietošanu gadījumos, kad tas ir nepieciešams ārstniecības nolūkā, un tā ir aicināta arī izveidot sarakstu, kurā uzskaitītas zāles, ko joprojām lieto neparedzētām indikācijām, kaut gan ir pieejamas citas, attiecīgām indikācijām licencētas zāles;

H.  tā kā Pediatrijā lietojamo zāļu regulā ir paredzēti noteikumi, kuri attiecas uz cilvēkiem paredzētu zāļu izstrādi un nodrošina, lai būtu ņemtas vērā tieši pediatrijas pacientu terapeitiskās vajadzības;

I.  tā kā, kopš stājusies spēkā Pediatrijā lietojamo zāļu regula, līdz šim tikai divus inovatīvus specifiskos pretvēža medikamentus ir bijis atļauts lietot bērnu ļaundabīgo audzēju ārstēšanai, pamatojoties uz apstiprinātiem pediatrijas pētījumu plāniem;

J.  tā kā gadījumos, kad medikamenti tiek izstrādāti tādu slimību ārstēšanai, ar ko slimo pieaugušie, bet neslimo bērni, saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu tiek izmantota iespēja nepieprasīt zāļu izstrādi pediatriskām indikācijām, kaut gan tiesību aktos šāda prasība ir noteikta; tā kā šāda pieeja regulējumam ir nevēlama attiecībā uz konkrētām slimībām, ar kurām slimo tikai bērni; tā kā vēl arī katru gadu EMA saņem aizvien vairāk gada pārskatu, kas saskaņā ar Pediatrijā lietojamo zāļu regulas 34. panta 4. punktu ir iesniedzami termiņa atlikšanas gadījumā;

K.  tā kā ar daudziem audzējiem, no kuriem cieš bērni, pieaugušie neslimo; tā kā attiecīga medikamenta iedarbības mehānisms, kas ir rezultatīvs pieaugušo vēža ārstēšanā, tomēr var būt nozīmīgs bērniem raksturīga audzēja ārstēšanai;

L.  tā kā saistībā ar slimībām, ar kurām slimo tikai bērni (piemēram, bērnu vēža gadījumos), tirgū ir maz stimulu veicināt tieši pediatrijā lietojamu zāļu izstrādi;

M.  tā kā trešajā ES veselības programmā (2014–2020) cita starpā ir noteikta apņemšanās uzlabot reto slimību pacientu ārstēšanai vajadzīgos resursus un īpašās zināšanas;

N.  tā kā onkoloģisko zāļu klīniskie pētījumi pediatrijā sākas ar krietnu novēlošanos, jo zāļu izstrādātāji vispirms sagaida, lai attiecīgo zāļu lietošana būtu cerīga pieaugušajiem vēža pacientiem;

O.  tā kā nekas neliedz pētniekam jau agrīnā posmā izbeigt daudzsološu pētījumu pediatrijā, ja attiecīgās zāles nav devušas pozitīvu rezultātu pieaugušo pacientu mērķauditorijā;

P.  tā kā pediatrijas pacientu vajadzībām paredzētu medikamentu izstrāde un attiecīgie stimuli (piemēram, zāļu tirdzniecības atļauja lietošanai pediatrijā) vēlu sniedz finansiālu ieguvumu un to ietekme ir ierobežota; tā kā ir jāizvērtē pašreizējā atlīdzības pasākumu sistēma, meklējot iespējas to pilnveidot, lai veicinātu pediatrijā, jo īpaši pediatriskajā onkoloģijā, lietojamu zāļu pētniecību un izstrādi, tomēr nepieļaujot, ka atlīdzības un veicināšanas pasākumus farmācijas uzņēmumi izmanto citos nolūkos vai izmanto ļaunprātīgi;

Q.  tā kā tirdzniecības atļauju turētājiem informācija par saviem produktiem ir jāatjaunina, ņemot vērā jaunākās zinātnes atziņas;

R.  tā kā pediatrijas pētījumu plāni tiek apstiprināti pēc sarežģītām pārrunām starp regulatīvajām iestādēm un farmācijas uzņēmumiem un tā kā tie pārāk bieži izrādās nerealizējami un/vai tos sāk īstenot pārāk vēlu, jo izmanto nepareizi, proti, tie ir galvenokārt vērsti uz bērna iespējamu saslimšanu ar pieaugušajiem raksturīgu audzēju (kaut šādi gadījumi ir reti), nevis uz iespēju jaunās zāles piemērot plašāk arī citu attiecīgo bērniem raksturīgo audzēju ārstēšanai; tā kā ne visi apstiprinātie pediatrijas pētījumu plāni tiek pilnībā īstenoti, jo aktīvās vielas pētījumi vēlākā posmā bieži vien tiek pārtraukti tādēļ, ka nav attaisnojušās sākotnējās cerības uz zāļu drošumu un efektivitāti; tā kā līdz šim pilnībā ir īstenoti tikai 12 % no apstiprinātajiem pediatrijas pētījumu plāniem;

S.  tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 536/2014 par cilvēkiem paredzētu zāļu klīniskajām pārbaudēm ir noteikts, ka ir jāveido vienots pieteikumu portāls, kurā sponsori var iesniegt vienu pieteikumu par klīniskajām pārbaudēm, kas tiek veiktas vairākās ES dalībvalstīs; tā kā šādi pārrobežu pētījumi ir īpaši svarīgi reto slimību (piemēram, bērnu audzēju) gadījumā, jo, iespējams, vienā valstī nebūs pietiekami daudz pacientu, lai attiecīgu pētījumu varētu sekmīgi īstenot;

T.  tā kā pediatrijas pētījumu plānos tiek ieviests ļoti daudz izmaiņu; tā kā vērienīgas izmaiņas pediatrijas pētījumu plānos tiek apspriestas ar Pediatrijas komiteju, turpretim gadījumos, kad izmaiņas ir maznozīmīgākas, problemātika tomēr nav tik skaidri definēta;

U.  tā kā saskaņā ar Pediatrijā lietojamo zāļu regulas 29. panta 2. punktu dalībvalstīm ir jāsniedz Komisijai izsmeļoša informācija, kas apliecina konkrētu apņemšanos atbalstīt pediatrijā lietojamo zāļu pētniecību, izstrādi un pieejamību;

V.  tā kā saskaņā ar Pediatrijā lietojamo zāļu regulas 40. panta 1. punktu no Kopienas budžeta tiek atvēlēti līdzekļi pediatrijas pacientiem paredzētu zāļu pētniecībai, lai atbalstītu pētījumus, kas saistīti ar zālēm vai aktīvajām vielām, kuras nav patentētas vai kurām nav piešķirts papildu aizsardzības sertifikāts;

W.  tā kā saskaņā ar Pediatrijā lietojamo zāļu regulas 50. pantu Komisijai līdz 2017. gada 26. janvārim ir jāiesniedz Parlamentam un Padomei ziņojums par pieredzi, kas gūta, piemērojot regulas 36., 37. un 38. pantu, un ziņojumā cita starpā jāiekļauj arī atlīdzības un veicināšanas pasākumu ekonomiskās ietekmes analīze, kā arī analīze attiecībā uz to, kā šī regula varētu ietekmēt sabiedrības veselību, un Komisijai tas ir jādara, lai vajadzības gadījumā ierosinātu grozījumus,

1.  aicina Komisiju savlaicīgi iesniegt ziņojumu, kas paredzēts Pediatrijā lietojamo zāļu regulas 50. pantā; uzsver, ka šajā ziņojumā ir jāsniedz vispusīgs pārskats un padziļināti jāanalizē konkrēti šķēršļi, kas pašlaik kavē inovāciju pediatrijas pacientiem paredzētu zāļu jomā; uzmanību jo īpaši vērš uz to, ka šādi gūtu pārliecinošu atziņu pamats ir svarīgs efektīvai politikas veidošanai;

2.  mudina Komisiju, pamatojoties uz konstatēto, apsvērt iespēju veikt izmaiņas, šajā nolūkā cita starpā arī veicot Pediatrijā lietojamo zāļu regulas leģislatīvu pārskatīšanu, lai tiesību aktā pienācīgi būtu ņemti vērā a) pediatrijas pētījumu plāni, kuru pamatā ir zāļu iedarbības mehānisms, nevis tikai konkrēts audzēja veids, b) slimību un zāļu prioritārās klasifikācijas modeļi, kas veidoti, ņemot vērā to, kādas vajadzības pediatrijas pacientu ārstēšanai vēl nav nodrošinātas un kādas ir īstenošanas iespējas, c) agrīnāk izstrādāti un reālāk īstenojami pediatrijas pētījumu plāni, d) veicināšanas pasākumi, kas sekmīgāk stimulē pētniecību un efektīvāk apmierina tieši pediatrijas pacientu vajadzības, vienlaikus nodrošinot, ka tiek izvērtētas pētniecības un izstrādes izmaksas un klīnisko pētījumu rezultāti ir pilnībā pārredzami, un e) stratēģijas, kuras ir īstenojamas, lai nepieļautu pediatriskām indikācijām neparedzētu zāļu lietošanu gadījumos, kad ir pieejamas pediatriskām indikācijām licencētas zāles;

3.  uzsver, ka zāļu obligāta izstrāde pediatriskām indikācijām, pamatojoties uz audzēja bioloģijai atbilstošas zāļu iedarbības mehānismu, nevis uz indikācijām, ar ko nosaka zāļu ierobežotu lietošanu tikai konkrētam vēža veidam, var glābt bērnu dzīvības, jo īpaši pediatriskajā onkoloģijā;

4.  uzsver, ka, pamatojoties uz zinātniskiem datiem, būtu jāveic pediatrijas pacientu vajadzību un dažādu uzņēmumu ražoto zāļu prioritāra klasifikācija, lai noteiktu bērnu, jo īpaši ar vēzi slimu bērnu, ārstniecības vajadzībām atbilstošus labākās pieejamās terapijas veidus, un ka tādējādi varētu optimālāk izmantot pētniecībai atvēlētos resursus;

5.  uzsver, ka pārrobežu pētījumi ir svarīgi daudzu bērnu slimību un reto slimību izpētei; tāpēc atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 536/2014 par cilvēkiem paredzētu zāļu klīniskajām pārbaudēm, jo, pateicoties šai regulai, būs vieglāk veikt šāda veida pētījumus, un aicina EMA nodrošināt, lai pēc iespējas ātrāk būtu izveidota regulas īstenošanai nepieciešamā infrastruktūra;

6.  uzsver — ja uzņēmumi agri sāk īstenot pediatrijas pētījumu plānus un agri sāk sadarboties ar EMA, veidojot dialogu par zinātni un regulējumu, tie var optimālāk izstrādāt zāles pediatriskām indikācijām un tie jo īpaši var sagatavot reālāk īstenojamus pediatrijas pētījumu plānus;

7.  aicina Komisiju apsvērt iespēju grozīt Pediatrijā lietojamo zāļu regulu, lai nepieļautu, ka daudzsološus pētījumus pediatrijas pacientu mērķauditorijā var izbeigt jau agrīnā posmā tādēļ, ka nav gūti apmierinoši rezultāti pieaugušo pacientu mērķauditorijā;

8.  uzsver, ka ir steidzami jāizvērtē, kā vislabāk izmantot dažādus finansējuma un atlīdzības pasākumu veidus (tostarp daudzos instrumentus, kuru pamatā ir atsaistes mehānismi), lai stimulētu un paātrinātu zāļu izstrādi pediatriskām indikācijām tajās ārstniecības nozarēs, kurās tas nepieciešams, sevišķi lietošanai neonatoloģijā un bērnu audzējiem paredzētu zāļu izstrādi, jo īpaši tādiem vēža veidiem, ar ko slimo tikai bērni; uzskata — ar atlīdzības pasākumiem būtu jāpanāk, ka šādas zāles sāk izstrādāt pediatriskām indikācijām, tiklīdz ir pieejams pietiekams zinātniskais pamatojums zāļu lietošanai pediatrijas pacientu vajadzībām un ir pieejami dati par zāļu drošumu pieaugušajiem, un atlīdzības pasākumi nebūtu jāpakārto tam, vai ir pierādīta zāļu terapeitiskā vērtība pieaugušo pacientu indikācijām;

9.  aicina Komisiju nevilcinoties ķerties pie darba un sagatavot iespējamos grozījumus tiesību aktos, ar ko pagaidām varētu panākt situācijas uzlabošanos;

10.  aicina Komisiju pēc tam, kad tā būs kritiski izvērtējusi pašlaik finansējamos projektus, atjaunot augstvērtīgu pediatrijas klīnisko pētījumu atbalstam paredzētu finansējuma nodrošinājumu pamatprogrammā „Apvārsnis 2020”;

11.  aicina Komisiju panākt to, ka veidojas spēcīgāks Eiropas mēroga tīkls pediatrijas klīnisko pētījumu jomā un ka dalībvalstis patiešām sāk īstenot pasākumus, ar ko atbalsta pediatrijā lietojamo zāļu pētniecību, izstrādi un pieejamību;

12.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai.

(1) OV L 378, 27.12.2006., 20. lpp.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 15. decembra rezolūcija par Lūgumrakstu komitejas darbību 2015. gadā (2016/2146(INI))

P8_TA(2016)0512 A8-0366/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Lūgumrakstu komitejas apspriežu rezultātiem,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 10. un 11. pantu,

–  ņemot vērā 1. protokolu par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā,

–  ņemot vērā 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu,

–  ņemot vērā to, cik svarīgas ir tiesības iesniegt lūgumrakstu un cik būtiski ir Parlamentu nekavējoties informēt par Savienības pilsoņu un iedzīvotāju konkrētām bažām, kā paredzēts Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 24. un 227. pantā,

–  ņemot vērā LESD 228. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 44. pantu par tiesībām iesniegt lūgumrakstu Eiropas Parlamentam,

–  ņemot vērā LESD noteikumus, kas attiecas uz pienākumu neizpildes procedūru, jo īpaši Līguma 258. un 260. pantu,

–   ņemot vērā Reglamenta 52. pantu un 216. panta 8. punktu,

–  ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas ziņojumu (A8-0366/2016),

A.  tā kā gada ziņojuma par Lūgumrakstu komitejas darbību mērķis ir izklāstīt 2015. gadā saņemto lūgumrakstu analīzi un attiecības ar citām iestādēm, kā arī sniegt precīzu redzējumu par 2015. gadā sasniegtajiem mērķiem;

B.  tā kā 2015. gadā ir saņemts 1431 lūgumraksts, kas ir par 47% mazāk nekā 2014. gadā, kurā Parlaments saņēma 2714 lūgumrakstus; tā kā 943 lūgumraksti tika atzīti par nepieņemamiem; no tiem 424 tika ātri pārbaudīti un slēgti, pienācīgi informējot lūgumrakstu iesniedzējus par viņu attiecīgajiem jautājumiem, un tā kā 519 lūgumraksti joprojām ir atvērti diskusijām Lūgumrakstu komitejā; tā kā 483 lūgumraksti tika pasludināti par nepieņemamiem;

C.  tā kā salīdzinājumā ar ES iedzīvotāju kopējo skaitu saņemto lūgumrakstu skaits ir neliels, kas liecina par to, ka lielākā daļa ES pilsoņu un iedzīvotāju diemžēl vēl nav informēti par tiesībām iesniegt lūgumrakstus vai par to iespējamo noderīgumu nolūkā pievērst ES iestāžu un dalībvalstu uzmanību jautājumiem, kas skar vai satrauc iedzīvotājus un ir Savienības darbības jomā;

D.  tā kā 483 lūgumraksti 2015. gadā tika atzīti par nepieņemamiem un joprojām pastāv plašas neskaidrības par ES darbības jomu — tās apliecina saņemto nepieņemamo lūgumrakstu lielais skaits (33,8 %); tā kā, lai šo situāciju labotu, būtu jāveicina un jāuzlabo saziņa ar iedzīvotājiem, sniedzot viņiem skaidrojumu par dažādām kompetences jomām — Eiropas Savienības, valstu un vietējā līmenī;

E.  tā kā ikviens lūgumraksts tiek rūpīgi, efektīvi un pārredzami izskatīts un pārbaudīts;

F.  tā kā lūgumrakstu iesniedzēji mēdz būt iedzīvotāji, kas aktīvi iestājas par pamattiesību aizsardzību, uzlabojumiem mūsu sabiedrībā tās labklājību nākotnē, tā kā šo iedzīvotāju pieredze saistībā ar to, kā tiek izskatīti viņu iesniegtie lūgumraksti, ir ļoti nozīmīga, nosakot to, kā viņi uztver ES iestādes, un to, kā tiek ievērotas ES tiesību aktos atzītās tiesības iesniegt lūgumrakstus;

G.  tā kā Eiropas Parlaments ir vienīgā pilsoņu ievēlētā ES iestāde un tiesības iesniegt lūgumrakstus viņiem sniedz iespējas piesaistīt ievēlēto pārstāvju uzmanību tematiem, kas pilsoņiem ir aktuāli;

H.  tā kā saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību ir paredzēts, ka ES iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām jādarbojas iespējami atklāti, lai veicinātu labu pārvaldību un nodrošinātu pilsoniskās sabiedrības līdzdalību;

I.  tā kā tiesībām iesniegt lūgumrakstu ir jābūt izšķiroši svarīgam līdzdalības demokrātijas elementam, lai nodrošinātu efektīvu katra iedzīvotāja tiesību aizsardzību tiešā veidā piedalīties Eiropas Savienības demokrātiskajā dzīvē; tā kā patiesi demokrātiskai un līdzdalības pārvaldībai būtu jānodrošina pilnīga pārredzamība, efektīva pamattiesību aizsardzība un iedzīvotāju praktiska līdzdalība lēmumu pieņemšanas procesā; tā kā, saņemot lūgumrakstus, Eiropas Parlaments var uzklausīt un palīdzēt atrisināt problēmas, ar kurām saskaras iedzīvotāji, kā arī informēt iedzīvotājus, vienlaikus mudinot arī citas ES iestādes un dalībvalstu iestādes atbilstoši savai kompetencei veltīt visas pūles šajā sakarībā; tā kā lūgumrakstiem būtu jākalpo tam, lai izvērtētu ES tiesību aktu ietekmi uz iedzīvotāju ikdienas dzīvi;

J.  tā kā bēgļu humanitārā krīze, finanšu krīzes izraisītās nopietnās sociālās un ekonomiskās sekas un ksenofobijas un rasisma saasināšanās visā Eiropā liek zaudēt uzticēšanos sistēmai un visam Eiropas projektam kopumā; tā kā Lūgumrakstu komitejai ir uzticēta atbildība un svarīgais uzdevums uzturēt un nostiprināt konstruktīvu dialogu ar Eiropas pilsoņiem un iedzīvotājiem par Eiropas jautājumiem;

K.  tā kā Lūgumrakstu komiteja var vislabāk apliecināt iedzīvotājiem, ko Eiropas Savienība dara viņu labā un kādi risinājumi ir rodami Eiropas, valstu un vietējā līmenī; tā kā Lūgumrakstu komiteja var paveikt ievērojamu darbu, skaidrojot un laika gaitā pierādot Eiropas projekta sasniegumus un ieguvumus;

L.  tā kā tiesības iesniegt lūgumrakstu uzlabo Eiropas Parlamenta spēju reaģēt un palīdzēt atrisināt problēmas, kas saistītas galvenokārt ar ES tiesību aktu piemērošanu un transponēšanu; tā kā lūgumraksti ir vērtīgs pirmavota informācijas avots, kuras pamatā ir pilsoņu pašu pieredze, kas palīdz atklāt iespējamos pārkāpumus un nepilnības tajā, kā ES tiesību akti tiek īstenoti valsts līmenī un, visbeidzot, kā tos uzrauga Komisija saskaņā ar savu Līgumu ievērošanas uzraudzītājas lomu; tā kā lūgumraksti, kuri atbilst ES darbības jomām un pieņemamības kritērijiem, ir svarīgs līdzeklis attiecībā uz novēlotas transponēšanas agrīnu atklāšanu, kā arī ES tiesību aktu faktisku īstenošanu dalībvalstīs; tā kā ar lūgumrakstiem ES iedzīvotāji var sūdzēties par ES tiesību aktu īstenošanas neizpildi un palīdzēt atklāt ES tiesību aktu pārkāpumus;

M.  tā kā lūgumrakstiem ir liela nozīme tiesību aktu izstrādē, jo tie bieži vien ir bijuši noderīgi citām Eiropas Parlamenta komitejām, sniedzot tiešu ieguldījumu to likumdošanas darbā attiecīgajās jomās; tā kā lūgumrakstu izskatīšana nav tikai Lūgumrakstu komitejas pienākums, bet tai vajadzētu attiekties uz visām Parlamenta komitejām;

N.  tā kā, iesniedzot lūgumrakstus, ES pilsoņi un iedzīvotāji var sūdzēties par ES tiesību sliktu piemērošanu; tā kā iedzīvotāji tādējādi ir noderīgs informācijas avots, lai atklātu ES tiesību aktu pārkāpumus;

O.  tā kā papildus attiecīgām atsauksmēm par esošo tiesību aktu piemērošanu lūgumraksti var arī palīdzēt apzināt nepilnības ES tiesību aktos un novērtēt regulējuma trūkuma ietekmi dažās jomās, tādējādi kļūstot par iemeslu turpmākiem likumdošanas pasākumiem;

P.  tā kā Lūgumrakstu komitejai ir vairāk izmantojusi tās rīcībā esošos īpašos līdzekļus, piemēram, mutiskos jautājumus vai īsās rezolūcijas, lai sniegtu pārskatu par dažādiem jautājumiem, kas ir svarīgi pilsoņiem, vai nosūtījusi Parlamenta plenārsēdei jautājumus un rezolūcijas, piemēram, rezolūcijas par tiesību aktiem hipotekāro kredītu jomā un riskantiem finanšu instrumentiem Spānijā vai bērnu interesēm Eiropā;

Q.  tā kā 2015. gadā pilsoņu iesniegtie lūgumraksti tika izskatīti ātrāk un efektīvāk un tika saīsināts saziņai ar lūgumrakstu iesniedzējiem nepieciešamais laiks; tā kā sekretariāts ir pielicis ievērojamus pūles, lai panāktu šo uzlabojumu;

R.  tā kā lūgumraksta iesniedzēji sniedz lielu ieguldījumu komitejas darbā, sagatavojot papildu pirmavota informāciju tās locekļiem, Komisijai un klātesošajiem dalībvalstu pārstāvjiem; tā kā, piedaloties debatēs un iesniedzot lūgumrakstus līdz ar sīkāku informāciju, viņi veicina cieša un konstruktīva dialoga izveidi ar Eiropas Parlamenta deputātiem un Eiropas Komisiju; tā kā 2015. gadā Lūgumrakstu komitejas sēdes apmeklēja un tās apspriedēs uzstājās 191 lūgumrakstu iesniedzējs; tā kā, lai gan šis skaitlis šķiet nosacīti mazs, jāatgādina, ka Lūgumrakstu komitejas sanāksmes tiek pārraidītas, kas lūgumrakstu iesniedzējiem ļauj sekot līdzi debatēm gan reāllaikā, gan vēlāk ar straumēšanas starpniecību internetā;

S.  tā kā ir pieņemta īpaša pieeja, izskatot lūgumrakstus, kas attiecas uz bērnu labklājību, un ir izveidota īpaša darba grupa attiecībā uz šo jautājumu, un tā kā 2015. gada 17. septembrī tika izveidota grupa un par tās priekšsēdētāju ievēlēta Eleonora Evi; uzsver, ka ikvienai darba grupai vajadzētu būt skaidri noteiktām pilnvarām, lai gūtu taustāmus rezultātus un izvairītos no nepamatotas kavēšanās lūgumrakstu izskatīšanā;

T.  tā kā lūgumraksts bieži vien tiek iesniegts vienlaikus ar sūdzību Komisijai, kas var novest pie pārkāpuma procedūru uzsākšanas; tā kā Eiropas Parlaments ar lūgumrakstiem un jautājumiem 2015. gadā ir informējis Komisiju par trūkumiem tajā, kā dažas dalībvalstis piemēro un īsteno konkrētus ES tiesību aktus;

U.  tā kā šie lūgumraksti izraisīja sūdzības par vides jautājumiem; tā kā Komisija nosūtīja oficiālu paziņojuma vēstuli Somijai par to, kā tiek transponēta Direktīva par vides informācijas pieejamību sabiedrībai; tā kā piecos citos gadījumos, kas saistīti ar vides jomu, Komisija sāka divpusējas sarunas ar attiecīgajām dalībvalstīm; tā kā šie gadījumi bija saistīti ar slānekļa gāzi, vilku populācijas apsaimniekošanu, nepareizu Direktīvas par stratēģisko ietekmes uz vidi novērtējumu piemērošanu un valstu tiesību aktu atbilstību Direktīvas par vides informācijas pieejamību sabiedrībai prasībām;

V.  tā kā pilsoņu iesniegtajos lūgumrakstos aplūkoti arī tādi jautājumi kā tieslietu un tiesu iestāžu sadarbība, vienā gadījumā mudinot Komisiju sākt divpusēju dialogu ar dalībvalstīm par ierobežojumiem attiecībā uz vārda maiņu pēc laulībām;

W.  tā kā Komisija pēc vairākiem lūgumrakstiem ir arī uzsākusi divpusējas sarunas, iesaistot vairākas dalībvalstis, par īpašuma nodokļiem un vietējās uzturēšanās nodokli, ko maksā studenti;

X.  tā kā Komisija vēlas stiprināt ES tiesību aktu piemērošanu, pamatojoties uz to transponēšanu un sistemātisku kontroli attiecībā uz atbilstību valstu tiesību aktiem; tā kā Komisija ir norādījusi, ka, atklājot iespējamus ES tiesību aktu neizpildes gadījumus, tā veiks pienācīgus pasākumus, tostarp lietu izskatīšanai izmantojot EU Pilot sistēmu, kā arī pienākumu neizpildes procedūru;

Y.  tā kā Parlamenta iesaistīšanās šajās procedūrās ļauj papildus pārbaudīt kompetento ES iestāžu izmeklēšanas darbu; tā kā neviena lūgumraksta izskatīšanu nedrīkst pārtraukt, kamēr tās izmeklē Komisija;

Z.  tā kā Eiropas Komisija savā ikgadējā ziņojumā par Eiropas Savienības tiesību aktu piemērošanu publisko pasākumus, kas veikti attiecībā uz ES tiesību aktu pārkāpumiem, un paziņojumos presei atklāj informāciju par pienākumu neizpildes procedūrām; tā kā ar šiem lēmumiem par pienākumu neizpildes procedūrām var iepazīties Komisijas datubāzē Europa tīmekļa vietnē; tā kā detalizētāka Komisijas sniegta informācija par tās saskarsmi ar Lūgumrakstu komiteju lietās, kurās ir iesaistīti lūgumraksti, uzlabotu pārredzamību un pastiprinātu sadarbību starp abām šīm iestādēm;

AA.  tā kā galvenās problēmas, kas minētas lūgumrakstos, attiecas uz plašu jautājumu klāstu, piemēram, vides aizsardzību (jo īpaši notekūdeņu attīrīšanu, atkritumu apsaimniekošanu, upju baseinu apsaimniekošanu, gāzes un ogļūdeņražu izpēti un ieguvi), patērētāju tiesību pārkāpumiem, tiesiskuma īstenošanu (jo īpaši aizgādības tiesībām pār nepilngadīgajiem), pamattiesībām (jo īpaši bērna, personu ar invaliditāti un minoritāšu tiesībām), personu pārvietošanās brīvību, diskrimināciju, imigrāciju, nodarbinātību un dzīvnieku labturību;

AB.  tā kā Lūgumrakstu komitejas tīmekļa portāla, kas sāka darboties 2014. gada beigās, izstrāde vēl nav pabeigta; tā kā šā portāla mērķis ir nodrošināt ES iedzīvotājiem un pilsoņiem elektronisku rīku, kas ļauj viņiem iesniegt lūgumrakstus un nepārtraukti sekot līdzi to izskatīšanas virzībai, kā arī elektroniski parakstīt savus lūgumrakstus un atbalstīt citu iesniedzēju lūgumrakstus, kuru jautājumi viņus interesē; tā kā dažu pamatfunkciju nepilnības, piemēram, meklētājprogrammās, ar ko lietotāji saskārās visa 2015. gada gaitā un arī vēl pavisam nesen, traucēja portālam pildīt savu uzdevumu kā interaktīvai informācijas apmaiņas telpai starp iedzīvotājiem; tā kā šī problēma visbeidzot ir novērsta;

AC.  tā kā šis jaunais portāls tika iecerēts, lai uzlabotu lūgumrakstu procedūras pārredzamību un interaktivitāti, un tas nodrošina labāku administratīvo efektivitāti nolūkā ievērot lūgumrakstu iesniedzēju, deputātu un visas sabiedrības intereses; tā kā projekta otrais posms ir vērsts galvenokārt uz lūgumrakstu administratīvās apstrādes uzlabošanu;

AD.  tā kā projekta nākamo posmu turpmākie kavējumi ir Lūgumrakstu komitejas sekretariātā radījuši papildu noslogotību, jo ir bijis manuāli jāaugšupielādē attiecīgās datnes dažādajās datubāzēs; tā kā joprojām ir lūgumraksti, kas vēl nav augšupielādēti, jo līdz šim šajā portālā ir ietverti tikai 2013., 2014. un 2015. gadā saņemtie lūgumraksti, un tā kā pašlaik sistēmā tiek augšupielādēti 2016. gadā saņemtie lūgumraksti;

AE.  tā kā jau ir novērsti atsevišķi trūkumi, piemēram, attiecībā uz meklēšanas funkciju un lūgumraksta iesniedzēju konfidencialitātes nodrošināšanu, un tā kā atbilstoši plānam ir paveikts darbs, lai no 2016. gada otrā pusgada tiktu uzlabota pakalpojuma lietderība un pārredzamība iedzīvotājiem;

AF.  tā kā lūgumrakstu pieņemamības pamatā ir LESD 227. pantā noteiktie kritēriji; tā kā Savienības darbības jomas jēdziens ietver daudz vairāk nekā tikai apjomīgu kompetences jomu sarakstu; tā kā lēmumu par nepieņemamību var nodot izskatīšanai tiesā, ja tas nav pietiekami pamatots saskaņā ar minētajiem kritērijiem;

AG.  tā kā par ES tiesību aktu pienācīgu īstenošanas nodrošināšanu dalībvalstīs galvenokārt ir atbildīgas valstu tiesas; tā kā šajā sakarībā Eiropas Savienības Tiesas prejudiciāls nolēmums ir lietderīgs instruments, kas pieejams valstu tiesu sistēmām; tā kā dažās dalībvalstīs šī procedūra tiek nepietiekami izmantota vai netiek izmantota vispār; tā kā šai sākotnējai atbildībai nekādi nevajadzētu izslēgt proaktīvāku Komisijas lomu, tai savā Līgumu ievērošanas uzraudzītājas statusā nodrošinot atbilstību ES tiesību aktiem; tā kā lūgumraksti ir alternatīvs un neatkarīgs veids, kā izmeklēt un pārbaudīt atbilstību ES tiesību aktiem, un tā kā tādēļ šīs divas alternatīvās procedūras nedrīkstētu viena otru izslēgt;

AH.  tā kā Eiropas pilsoņu iniciatīvai (EPI) vajadzētu būt svarīgam līdzeklim, ar kura palīdzību pilsoņi var tieši piedalīties ES politikā, un tā kā šā līdzekļa potenciāls ir jāizmanto pilnībā, vienlaikus nodrošinot, ka pilsoņi saņem pilnīgu informāciju par ES kompetences un valstu kompetences jautājumiem; tā kā būtu labāk jāpaskaidro pilsoņiem galvenās atšķirības starp EPI un tiesībām iesniegt lūgumrakstu; tā kā Parlaments ir īpaši atbildīgs par to, lai tiktu panākta šā instrumenta patiesi sekmīga īstenošana; tā kā atbilstīgi 2015. gada 22. februāra publiskajā uzklausīšanā paustajiem paziņojumiem organizācijas, kuras reģistrē EPI, kopumā uzskata, ka ir jālikvidē administratīvie šķēršļi, lai gūtu vislabākos iespējamos rezultātus attiecībā uz iedzīvotāju līdzdalību;

AI.  tā kā Lūgumrakstu komiteja uzskata, ka vairāk kā trīs gadus pēc Regulas (ES) Nr. 211/2011 piemēŗošanas dienas, kas bija 2012. gada 1. aprīlis, ir jāizvērtē tās īstenošana, lai konstatētu iespējamos trūkumus un ierosinātu konkrētus reālistiskus risinājumus nolūkā to ātri pārskatīt un uzlabot tās darbību;

AJ.  tā kā 2015. gadā, ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas noslogotību, notika tikai viens faktu vākšanas brauciens saistībā ar 2015. gadā izmeklēšanas stadijā esošiem lūgumrakstiem; tā kā 2015. gada 5. un 6. novembrī Apvienotajā Karalistē notikušais faktu vākšanas brauciens lietā par adopciju bez vecāku piekrišanas ļāva delegācijas locekļiem labāk izprast situāciju, jo viņiem bija iespēja apspriest šo problēmu ar šajā jautājumā iesaistītu dažādu Apvienotās Karalistes iestāžu pārstāvjiem;

AK.  tā kā šie braucieni ir Lūgumrakstu komitejas īpašā prerogatīva un būtiska tās darba daļa, kas paredz mijiedarbību ar attiecīgo dalībvalstu lūgumrakstu iesniedzējiem un iestādēm; tā kā šo delegāciju locekļi ar vienlīdzīgām tiesībām piedalās visos pasākumos, tostarp galīgā ziņojuma izstrādē;

AL.  tā kā Lūgumrakstu komitejai ir pienākumi pret Eiropas Ombuda biroju, kas atbild par ES pilsoņu un iedzīvotāju sūdzību izmeklēšanu attiecībā uz administratīvām kļūmēm, kuras, iespējams, pieļāvušas ES iestādes un struktūras un par kurām Lūgumraksta komiteja arī gatavo gada ziņojumu, par pamatu ņemot paša Eiropas Ombuda izstrādāto gada ziņojumu;

AM.  tā kā 2015. gada 26. maijā Eiropas ombude Emily O’Reilly iepazīstināja Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju Martin Schulz ar gada ziņojumu par 2014. gadu; tā kā ombude 2015. gada 23. jūnijā ar savu ziņojumu sanāksmē iepazīstināja Parlamenta Lūgumrakstu komiteju, kas ir par attiecībām ar Ombuda institūciju atbildīgā struktūra;

AN.  tā kā Lūgumrakstu komiteja ir Eiropas ombudu tīkla locekle, un šis tīkls aptver valstu un reģionu ombudus, lūgumrakstu komitejas un līdzīgas struktūras Eiropas Savienības dalībvalstīs, ES kandidātvalstīs un citās valstīs Eiropas Ekonomikas zonā un/vai Šengenas zonā; tā kā Eiropas Parlamenta Lūgumrakstu komiteja ir pilntiesīga locekle šajā tīklā, kurā pašlaik ir 94 biroji 36 valstīs,

AO.  tā kā katru lūgumrakstu izskata un apspriež rūpīgi un tā kā katram lūgumraksta iesniedzējam ir jāsaņem atbilde saprātīgā termiņā; tā kā ikviens lūgumraksta iesniedzējs ir jāinformē par iemesliem, kuru dēļ tiek pārtraukta lūgumraksta izskatīšana;

AP.  tā kā visiem lūgumrakstu iesniedzējiem ir jābūt iespējai iesniegt savas lietas tieši Lūgumrakstu komitejai,

1.  uzsver, ka tiesībām iesniegt lūgumrakstus būtu jāpastiprina Eiropas Parlamenta reaģētspēja, palīdzot atrisināt problēmas, kuras ir galvenokārt saistītas ar ES tiesību aktu transponēšanu un piemērošanu, jo lūgumraksti, kas balstās uz ES darbības jomām un atbilst pieņemamības kritērijiem, ir vērtīgs informācijas avots, kas ļauj atklāt iespējamus pārkāpumus ES tiesību aktu piemērošanā; aicina Komisiju plašāk izmantot tās pilnvaras saistībā ar ES tiesību aktu efektīvas īstenošanas nodrošināšanu, piemēram, ātrāk izmantojot pienākumu neizpildes procedūru saskaņā ar LESD 258. un 260. pantu;

2.  uzsver Lūgumrakstu komitejas darbu, ko tā veic, uzklausot iedzīvotāju problēmas un palīdzot tās risināt; uzskata, ka ar lūgumrakstu palīdzību var labāk novērtēt Kopienas tiesību aktu ietekmi uz iedzīvotāju ikdienas dzīvi, nodrošinot saikni starp iedzīvotājiem un iestādēm;

3.  uzsver to, ka Lūgumrakstu komitejai ir sniegta iespēja un uzticēts svarīgs uzdevums iesaistīties uzticību raisošā un rezultatīvā dialogā ar pilsoņiem, kā arī radīt iespēju padarīt ES iestādes tuvākas pilsoņiem; norāda, ka tam vajadzētu palīdz sekmēt līdzdalības demokrātiju; uzskata, ka, lai sasniegtu šo mērķi, ir būtiski pienācīgi reaģēt uz lūgumrakstiem gan attiecībā uz termiņu, gan atbildes kvalitāti;

4.  atgādina, ka ir jāievēro lūgumrakstu iesniedzēju valstspiederību vienlīdzīga un proporcionāla pārstāvība komitejas publiskajās debatēs; lai nostiprinātu komitejas Eiropas dimensiju, būtu jāsekmē visu dalībvalstu pienācīga un taisnīga pārstāvība komitejas publiskajās debatēs; uzsver, ka Lūgumrakstu komitejai ir jāattiecas pret visiem pieņemamajiem lūgumrakstiem vienlīdz nopietni un objektīvi; uzsver, ka lūgumrakstus, kas ir saistīti ar vēlēšanu kampaņu dalībvalstī, nedrīkstētu izskatīt saskaņā ar steidzamības procedūru;

5.  uzsver, ka lūgumrakstiem arī ir nozīme likumdošanas procesā, jo ar tiem tiek atklāti trūkumi un nepilnības Kopienas tiesību aktu transponēšanā un tie ir noderīgi un sniedz informāciju citām Eiropas Parlamenta komitejām par lietderīgu un tiešu ieguldījumu to attiecīgajā kompetences jomā, izstrādājot tiesību aktus; atzinīgi vērtē Lūgumrakstu komitejas plašāku mijiedarbību ar citām Parlamenta komitejām, kā arī to, ka plenārsēdēs biežāk tiek izskatīti ar lūgumrakstiem saistīti jautājumi; uzskata, ka lūgumraksti nav tikai Lūgumrakstu komitejas atbildība, bet tai vajadzētu attiekties uz visām Parlamenta komitejām; atzinīgi vērtē nodomu izveidot tādu neoficiālu Lūgumrakstu tīklu Parlamentā, kurā piedalās visu komiteju pārstāvji, nolūkā nodrošināt raitu un efektīvu koordināciju attiecībā uz darbu, kas saistīts ar lūgumrakstiem; uzskata, ka šim tīklam jānodrošina labāka izpratne par lūgumrakstu nozīmi Parlamenta darbā un jānostiprina sadarbība starp komitejām saistībā ar lūgumrakstu iesniedzēju ierosinātajiem jautājumiem; aicina visas kompetentās Eiropas Parlamenta komitejas pievērst pienācīgu uzmanību lūgumrakstiem, kas tām ir nosūtīti, un īstenot vajadzīgos centienus, lai sniegtu informāciju, kas nepieciešama lūgumrakstu pienācīgai izskatīšanai;

6.  atzīst, ka Parlamentam ir arī ārkārtīgi svarīga politiskā nozīme attiecībā uz Komisijas piemērošanas darbībām, rūpīgi pārbaudot gada ziņojumus par ES tiesību aktu īstenošanas uzraudzību un pieņemot attiecīgas Parlamenta rezolūcijas; aicina Komisiju ņemt vērā rezolūcijas, kuras Parlamentam iesniegusi PETI komiteja un kurās, balstoties uz lūgumrakstiem, norādīti konkrēti trūkumi ES tiesību aktu piemērošanā un īstenošanā, un aicina Komisiju attiecīgi rīkoties un ziņot Parlamentam par turpmākiem pasākumiem; turklāt aicina Padomi un EP īstenot konkrētas darbības saistībā ar Regulas (ES) .../... [procedūra 2013/0140(COD)] pieņemšanu par Drosophila melanogaster atbrīvošanu no veterinārām pārbaudēm pie ES ārējās robežām, kā lūgumrakstā Nr. 1358/2011 ierosinājuši Nobela prēmijas laureāti (bioķīmijas profesori);

7.  atzinīgi vērtē to, ka 2015. gadā ir samazinājies lūgumrakstu izskatīšanai veltītais laiks, tomēr norāda, ka Lūgumrakstu komitejai ir nekavējoties vajadzīgi lielāki tehniskie resursi un personāls, lai garantētu to, ka tiek veikta rūpīga pārbaude un samazinās lūgumrakstu izskatīšanas laiks, vienlaikus nodrošinot to izskatīšanas kvalitāti; prasa digitalizēt lūgumrakstu izskatīšanu, jo īpaši ieviešot jaunas informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, lai nodrošinātu efektīvu un savlaicīgu apstrādi un optimālu pieejamo cilvēkresursu izmantošanu, vienlaikus saglabājot iedzīvotāju tiesības iesniegt lūgumrakstus ar tradicionālā pasta starpniecību;

8.  joprojām uzsver īpašu pienākumu nodrošināt, lai lūgumraksta iesniedzējiem rūpīgi pamatotu lūgumraksta nepieņemamību vai slēgšanu tā nepamatotības dēļ;

9.  atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija aktīvi un atbildīgi iesaistās lūgumrakstu izskatīšanas procesā un pēc iespējas ātrāk atbild uz lūgumrakstiem, ko tai nosūta Parlaments; norāda, ka Komisija parasti sniedz detalizētas atbildes un risina lūgumrakstos minētos jautājumus, kas ietilpst tās kompetencē; tomēr atgādina, ka daudzos gadījumos Komisija nesniedz jaunu informāciju, atbildot uz lūgumrakstiem, kurus ir pieprasīts pārskatīt saistībā ar to statusa vai konteksta maiņu; pauž nožēlu par gadījumiem, kad Komisija vērš uzmanību būtībā tikai uz procedūras aspektiem un neiedziļinās jautājuma būtībā; atgādina Komisijai, ka lūgumrakstus, kuros ir norādīti ES tiesību aktu iespējami pārkāpumi, var slēgt tikai pēc tam, kad ir pabeigta to pienācīga analīze; atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos nosūtīt vispārēji kompetentus ierēdņiem uz Lūgumrakstu komitejas sanāksmēm, jo lūgumrakstu kopējā kvalitāte uzlabojas, kad debatēs Komisiju pārstāv augstākā ranga pieejamie ierēdņi; pauž nožēlu par to, ka Komisijas reakcija parasti aprobežojas ar komitejai nosūtītās oficiālās atbildes saturu un nesniedz jaunu vai atbilstīgu informāciju, kas varētu palīdzēt atrisināt konkrētos jautājumus; atzinīgi vērtē to, ka tiek būtiski ņemtas vērā rakstiskās atbildes, kā arī Lūgumrakstu komitejas rīkoto mutisko diskusiju laikā sniegtie paskaidrojumi;

10.  uzskata, ka, pildot savas Līgumu uzraudzītājas funkcijas un jo īpaši gadījumos, kas attiecas uz vides jautājumiem, Komisijai ir jārīkojas plašāk, nevis tikai oficiāli jāizskata atbilstība procedūrām, un jāpievērš lielāka uzmanība pamatjautājuma faktiskajam saturam; atgādina par piesardzības principu un ES vides tiesību aktu galveno mērķi nepieļaut neatgriezenisku kaitējumu ekoloģiski neaizsargātiem apgabaliem un mudina Komisiju pieņemt pieeju, kas tai ļautu ex-ante izmantot savas pilnvaras un prerogatīvas;

11.  nepiekrīt Komisijas aizvien biežākajai Parlamenta divdesmit septītā gada pārskata par Eiropas Savienības tiesību aktu piemērošanas pārraudzību (2009) interpretācijai, saskaņā ar kuru tai ir tiesības slēgt lietas, par kurām oficiālais lēmums ceļā uz pienākumu neizpildes procedūru vēl nav pieņemts, vai pārtraukt aktīvās pienākumu neizpildes procedūras, kas tiek izskatītas valsts tiesā; atkārtoti apstiprina minētā ziņojuma būtību, lūdzot Komisijai tās spēju robežās pastiprināt centienus, lai nodrošinātu ES tiesību aktu konsekventu īstenošanu, izmantojot pienākumu neizpildes procedūras mehānismus neatkarīgi no tiesvedības norises valsts līmenī;

12.  turpmāk vairāk vērsīs uzmanību uz to, lai Komisija regulāri ziņotu Parlamentam par pienākumu neizpildes procedūrām pret dalībvalstīm nolūkā nodrošināt labāku sadarbību un ļaut savlaicīgi informēt lūgumrakstu iesniedzējus par jaunumiem;

13.  uzskata, ka nolūkā uzlabot pārredzamību, ievērojot lojālas sadarbības garu starp dažādām ES iestādēm un saskaņā ar Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām, Komisijai pēc pieprasījuma un vajadzības gadījumā būtu Parlamentam jāiesniedz ar EU Pilot sistēmas procedūru saistītais individuālo lietu apkopojums; atgādina par Lūgumrakstu komitejas iepriekš iesniegtiem pieprasījumiem, lai nodrošinātu piekļuvi EU Pilot un pienākumu neizpildes procedūras dokumentiem, jo lūgumrakstu izskatīšanas dēļ bieži tiek ierosinātas šādas procedūras; atkārto aicinājumu Komisijai informēt Lūgumrakstu komiteju par tādu pienākumu neizpildes procedūru progresu, kuras ir tieši saistītas ar lūgumrakstiem; atzīst, ka ir nepieciešams nodrošināt maksimālu pārredzamību informācijas izplatīšanā par EU Pilot procedūru un par jau pabeigtām pienākumu neizpildes procedūrām;

14.  uzskata, ka vajadzīgā informācija par pienākumu neizpildes procedūrām, kas sāktas ar lūgumrakstiem saistītu izmeklēšanu dēļ, ir savlaicīgi jāsniedz Parlamentam, jo īpaši pēc Lūgumrakstu komitejas pieprasījuma;

15.  uzskata, ka ir ļoti svarīgi uzlabot sadarbību ar valstu parlamentiem un to atbildīgajām komitejām, kā arī ar dalībvalstu valdībām, jo īpaši lai palīdzētu nodrošināt, ka lūgumrakstus izskata atbildīgās un kompetentās iestādes; atkārto aicinājumu sākt strukturētu dialogu ar dalībvalstīm, organizējot regulāras sanāksmes ar valstu parlamentu attiecīgajām komitejām; atzinīgi vērtē to, ka Vācijas Bundestāga Lūgumrakstu komitejas delegācija piedalījās komitejas sanāksmē, kas notika 2015. gada 4. maijā; cer, ka šāds dialogs var veicināt lojālu sadarbību, palīdzot rast veiksmīgus risinājumus attiecībā uz atkārtoti saņemtām lietām, piemēram, lūgumrakstiem par Jugendamt; mudina attiecīgo dalībvalstu un vietējo un/vai reģionālo iestāžu pārstāvjus piedalīties Lūgumrakstu komitejas sanāksmēs; atgādina, ka ir svarīgi, lai Padomes un Komisijas pārstāvji piedalītos Lūgumrakstu komitejas sanāksmēs un uzklausīšanās;

16.  atzīst, ka ES tiesību aktu efektīva piemērošana ietekmē uzticēšanās ES iestādēm nostiprināšanu; atgādina, ka Lisabonas līgumā noteiktās tiesības iesniegt lūgumrakstu ir Eiropas pilsonības svarīgs elements un patiess barometrs, lai uzraudzītu ES tiesību aktu piemērošanu un atklātu iespējamus trūkumus; aicina PETI komiteju paredzēt regulāras sanāksmes ar valstu lūgumrakstu komitejām, lai vairotu informētību par Eiropas iedzīvotājus skarošiem jautājumiem ES un dalībvalstīs un vēl vairāk nostiprinātu iedzīvotāju tiesības, uzlabojot Eiropas Savienības tiesību aktu izstrādi un īstenošanu;

17.  atkārtoti pauž aicinājumu, kas tika izteikts 2014. gada 11. marta rezolūcijā par Lūgumrakstu komitejas darbību 2013. gadā(1), sākt plašāku strukturēto dialogu ar dalībvalstīm, proti, organizēt regulāras sanāksmes ar valstu lūgumrakstu komiteju vai citu kompetento iestāžu locekļiem; aicina dalībvalstis ņemt vērā faktu vākšanas misiju ziņojumos un dialogu procesā paustos ieteikumus;

18.  pauž gandarījumu par to, ka 2015. gadā 191 iedzīvotājs savu lūgumrakstu iesniedza tieši Lūgumrakstu komitejā; atkārtoti pauž atbalstu videokonferenču vai jebkādu citu līdzekļu plašākai izmantošanai, kas ļautu lūgumrakstu iesniedzējiem aktīvi iesaistīties Lūgumrakstu komitejas darbā, ja viņi nevar ierasties fiziski;

19.  norāda uz Komisijas ierobežojošo un šauro Pamattiesību hartas 51. panta 1. punkta interpretāciju, kurā inter alia noteikts, ka hartas noteikumi attiecas uz dalībvalstīm „tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus”; norāda, ka hartas 51. panta 2. punktā noteikts, ka ar hartu „netiek paplašināta Savienības tiesību piemērošanas joma ārpus Savienības pilnvarām”; atgādina, ka Eiropas iedzīvotāju vēlmes bieži vien pārsniedz hartā paredzēto, un aicina Komisiju apsvērt jaunu pieeju, kas vairāk atbilstu minētajām vēlmēm; mudina plašāk interpretēt hartas piemērošanas jomu un hartas un Līgumu turpmākās pārskatīšanās atkārtoti izvērtēt šā panta piemērotību; uzsver, ka nekas neliedz dalībvalstīm pilnībā piemērot hartas noteikumus savos valsts tiesību aktos, lai nodrošinātu savu iedzīvotāju pamattiesību aizsardzību ne tikai saistībā ar Savienības tiesību aktu īstenošanu, un atgādina, ka uz dalībvalstīm attiecas arī citas starptautiskās saistības;

20.  pauž nožēlu par to, ka lūgumrakstu iesniedzēji joprojām nav pietiekami informēti par iemesliem, kuru dēļ attiecīgais lūgumraksts ir atzīts par nepieņemamu;

21.  pauž nožēlu par to, cik stingri un ierobežojoši Eiropas Komisija interpretē Pamattiesību hartas 51. pantu, kurā noteikts, ka “[..] Hartas noteikumi attiecas uz Savienības iestādēm un struktūrām, ievērojot subsidiaritātes principu, un uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus”; atgādina, ka Pamattiesību hartas 51. panta dēļ iedzīvotāju vēlmes bieži vien pārsniedz to, ko pieļauj hartas stingrie juridiskie noteikumi, un ka viņi bieži vien ir vīlušies, jo īpaši tās stingrās un ierobežojošās interpretācijas dēļ; prasa, lai Komisija nāktu klajā ar jaunu 51. panta interpretācijas metodi, kas vairāk apmierinātu šīs vēlmes;

22.  pauž nožēlu par to, ka uz Polijas un Apvienotās Karalistes pilsoņiem joprojām neattiecas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas nodrošinātā aizsardzība;

23.  uzsver to, ka 2015. gada janvārī divi EP deputāti tika iecelti par Lūgumrakstu komitejas pārstāvjiem ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesību īstenošanu piemērošanas struktūrās un piedalījās Eiropas Savienības un ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas sākotnējā ziņojuma izskatīšanā Ženēvā (Šveice) 2015. gada 27.–28. augustā; uzsver svarīgo darbu, ko Lūgumrakstu komiteja pastāvīgi veica saistībā ar ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanu; pienācīgi ņem vērā to, ka 2015. gads bija ļoti nozīmīgs gads, kurā pirmo reizi ANO aģentūras pārskatīja to, kā ES tiek ievērotas saistības cilvēktiesību jomā; pauž gandarījumu par to, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas komitejai bija iespēja uzklausīt sīku skaidrojumu par Lūgumrakstu komitejas aizsardzības pienākumiem; uzsver, ka komiteja lūgumrakstu izskatīšanas procesā ir sākusi ņemt vērā ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas noslēdzošos apsvērumus(2); pauž gandarījumu par to, ka Lūgumrakstu komitejas 2015. gada 15. oktobrī rīkotā publiskā uzklausīšana “Personu ar invaliditāti aizsardzība no saņemto lūgumrakstu viedokļa” atbilda augstiem pieejamības standartiem; vērš uzmanību uz to, cik svarīgi secinājumi ir izteikti pētījumā, kuru pasūtījis Politikas departaments C un kura nosaukums ir “Lūgumrakstu komitejas aizsargājošā loma saistībā ar ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanu”; uzskata, ka ir svarīgi, lai Lūgumrakstu komiteja turpinātu rīkot pasākumus, kas vērsti uz lūgumrakstiem invaliditātes jomā; prasa pastiprināt Lūgumrakstu komitejas un tās sekretariāta spējas, lai tā varētu pienācīgi pildīt savus aizsardzības pienākumus; aicina norīkot īpašu speciālistu, kura pienākums būtu ar invaliditāti saistītu jautājumu risināšana; norāda, cik nozīmīgi bijuši Komitejas 2015. gadā veiktie turpmākie pasākumi attiecībā uz konkrētiem invaliditātes jautājumiem, tostarp, Marrākešas līguma ratificēšana, diskriminācijas novēršanas direktīvas atbloķēšana, dažu tādu preču atbrīvošana no muitas nodokļa, kuras paredzētas personu ar invaliditāti vai ģimenes aprūpētāju izglītošanai un informēšanai zinātnes vai kultūras jomā;

24.  mudina ES līmenī steidzami ratificēt Marrākešas līgumu, kas atvieglo piekļuvi iespieddarbiem personām, kuras ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ, neatkarīgi no kompetenču konfliktiem Eiropas Savienības Tiesā; atgādina, ka Personu ar invaliditāti tiesību komiteja savos 2015. gada septembra noslēguma apsvērumos norādīja uz trūkumiem ES attiecībā uz pilnīgu atbilstību Konvencijai; norāda, ka ES ir nepieciešams ātri pieņemt grozītu Eiropas pieejamības aktu, kas ietver efektīvus un pieejamus izpildes un sūdzību mehānismus; norāda uz prasību nošķirt Komisijas pienākumus, atdalot tos no neatkarīgās uzraudzības sistēmas, lai nodrošinātu to, ka sistēmai ir pietiekami resursi tās funkciju veikšanai;

25.  uzsver iedzīvotāju iesniegtajos lūgumrakstos skarto tematu dažādību, piemēram, pamattiesības, bērnu labklājību, personu ar invaliditāti tiesības, pie minoritātēm piederošu personu tiesības, bērnu tiesības, iekšējo tirgu, vides tiesības, darba attiecības, migrācijas politiku, tirdzniecības nolīgumus, sabiedrības veselības jautājumus, transportu, dzīvnieku tiesības un diskrimināciju;

26.  pauž nožēlu par Komisijas ārkārtīgi ierobežoto pieeju, sniedzot atbildes uz lūgumrakstiem par dažādiem dzīvnieku labturības aspektiem, kad runa ir par Komisijas pienākumu interpretāciju saskaņā ar LESD 13. pantu; mudina Komisiju pārskatīt tās pašreizējo pieeju un dziļāk izpētīt tās juridisko pamatu, lai iesaistītos dzīvnieku tiesību labākā aizsardzībā visā ES;

27.  uzsver lūgumrakstu, kas saistīti ar bērnu tiesībām, konfidenciālo raksturu, jo šādos gadījumos ir nepieciešams steidzami un pienācīgi reaģēt uz lūgumrakstu iesniedzēju bažām, vienlaikus aizsargājot bērna intereses saistībā ar faktu vākšanas braucieniem, ko PETI komiteja var organizēt, izmeklējot lūgumrakstus;

28.  uzskata, ka publisku uzklausīšanu rīkošana ir svarīgs veids, kā padziļināti izskatīt lūgumrakstu iesniedzēju aprakstītās problēmas, kas ir ES darbības jomā, kā arī ES darbības vispārējus aspektus un tai piemītošos trūkumus; vērš uzmanību uz publiskām uzklausīšanām, ko kopā ar Konstitucionālo jautājumu komiteju rīkoja 2015. gada 26. februārī par Eiropas pilsoņu iniciatīvu (EPI), 2015. gada 23. jūnijā par tiesībām iesniegt lūgumrakstu, 2015. gada 15. oktobrī par cilvēku ar invaliditāti tiesībām, 2015. gada 11. maijā ar trim citām komitejām par EPI “Pārtraukt vivisekciju”, un arī uzskata par lietderīgu 2015. gada 1. decembrī kopā ar Juridisko komiteju rīkoto darbsemināru par pārrobežu adopciju;

29.  uzskata, EPI ir jaunas pilsoņu politiskās tiesības un ka Eiropas Savienībā tā ir atbilstīgs līdzdalības demokrātijas programmas veidošanas līdzeklis, kas nodrošina pilsoņiem iespēju tieši un aktīvi iesaistīties viņus ietekmējošos projektos un procesos, un tā kā neapšaubāmi ir pilnībā jāizmanto un būtiski jāveicina EPI potenciāls, lai varētu sasniegt vislabākos rezultātus un iedrošināt pēc iespējas vairāk ES pilsoņu piedalīties turpmākajā Eiropas integrācijas procesa attīstībā; tā kā pamattiesību aizsardzības, ES iestāžu demokrātiskās leģitimitātes un pārskatāmības nostiprināšanai ir jābūt ES prioritāro mērķu vidū; atgādina Komisijai par nepieciešamību ņemt vērā ieteikumus, kas iekļauti Eiropas Parlamenta 2015. gada 28. oktobra rezolūcijā par Eiropas pilsoņu iniciatīvu(3), lai nodrošinātu, ka tiek pienācīgi īstenotas tiesības iesniegt Eiropas pilsoņu iniciatīvu; vēlreiz apstiprina apņēmību proaktīvi piedalīties tādu publisku uzklausīšanu rīkošanā, kurās apspriež veiksmīgas iniciatīvas; apņemas institucionālā līmenī par prioritāti uzskatīt šā līdzdalības procesa efektivitātes nodrošināšanu un pienācīgi veikt turpmākus pasākumus pēc tiesību aktu pieņemšanas;

30.  pauž nožēlu par Komisijas uzskatu, ka vēl ir pāragri pārskatīt Regulu (ES) Nr. 211/2011, kura kļuva piemērojama pirms vairāk nekā trīs gadiem ‑ 2012. gada 1. aprīlī; uzskata, ka ir rūpīgi jāizvērtē tās īstenošana, lai novērstu visus atklātos trūkumus un ierosinātu reālistiskus risinājumus nolūkā to ātri pārskatīt, nodrošinot, ka EPI procedūras un nosacījumi ir patiešām skaidri, vienkārši, viegli piemērojami un samērīgi; atzinīgi vērtē Komisijas 2015. gada 31. marta ziņojumu par EPI un Eiropas Ombuda Lēmumu OI/9/2013/TN un aicina Komisiju nodrošināt, ka, pārskatot šo instrumentu, EPI sniedz faktisku ieguldījumu ES saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un ka tiek īstenoti visi attiecīgie juridiskie pasākumi, lai nodrošinātu pienācīgus turpmākus pasākumus gadījumā, kad EPI tiek uzskatīta par sekmīgi pabeigtu; aicina Komisiju, ņemot vērā dažādos konstatētos trūkumus, pēc iespējas drīzāk iesniegt Regulas (ES) Nr. 211/2011 reformas priekšlikumu;

31.  vērš uzmanību uz 2015. gada 8. oktobrī pieņemto rezolūciju par tiesību aktiem hipotekāro kredītu jomā un riskantiem finanšu instrumentiem Spānijā(4), ņemot vērā saņemtos lūgumrakstus, kurā Parlaments iekļāva virkni ieteikumu nolūkā pareizi piemērot ES regulējumu hipotekāro tiesību jomā un apkarot ļaunprātīgu rīcību bankās; aicina Komisiju cieši uzraudzīt to, kā dalībvalstīs tiek piemērota Direktīva 2014/17/ES par hipotekārajiem kredītiem un Direktīva 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos, un apmainīties ar paraugpraksi, lai labāk aizsargātu pilsoņus, kas nonākuši finansiālās grūtībās;

32.  pauž bažas par liecībām, kas norāda uz trūkumiem saistībā ar pienācīgu iespēju vērsties tiesu iestādēs konkrētās dalībvalstīs un kas atklājušās lūgumrakstu izskatīšanas gaitā; uzskata, ka tas ir būtisks jautājums, kurš nekavējoties jārisina, lai nodrošinātu Savienības pienācīgu demokrātisku darbību un tās pilsoņu un iedzīvotāju pamattiesību īstenošanu; uzskata, ka Savienībai būtu jārāda piemērs, izmantojot Orhūsas konvencijas pīlāru par iespēju vērsties tiesu iestādēs vides jautājumos;

33.  vērš uzmanību uz 2016. gada 21. janvārī pieņemto rezolūciju par Lūgumrakstu komitejas darbību 2014. gadā(5), kā arī uz 2016. gada 25. februārī pieņemto rezolūciju par gada ziņojumu par Eiropas Ombuda darbību 2014. gadā(6);

34.  atzinīgi vērtē to, ka ir atjaunots parastāks aktivitātes līmenis faktu vākšanas braucienos, un sagaida, ka nākamajos gados līdz pat likumdošanas perioda beigām tiks izmantots šīs Lūgumrakstu komitejas īpašās prerogatīvas pilns potenciāls; uzsver pēc katra brauciena sagatavoto darba dokumentu, tostarp konkrētu ieteikumu, nozīmi un mudina dažādās iesaistītās iestādes tos pienācīgi ņemt vērā; uzskata, ka periodiski ir jānovērtē, kādā līmenī tiek ievēroti šie ieteikumi;

35.  uzsver Lūgumrakstu komitejas 2015. gadā paveikto darbu, nododot lūgumrakstu iesniedzēju rīcībā tīmekļa portālu, kurā viņiem ir iespēja reģistrēties, iesniegt lūgumrakstu, lejupielādēt pavaddokumentus un atbalstīt par pieņemamiem atzītus lūgumrakstus; uzsver, ka šis portāls ir atjaunināts un tajā ir augšupielādēti 2013., 2014. un 2015. gadā reģistrētie lūgumraksti; atzinīgi vērtē to, ka ir atjaunotas un uzlabotas jaunas funkcijas saistībā ar meklēšanu, pievienotas atbalsta iespējas un nodrošināta lūgumraksta iesniedzēja konfidencialitāte;

36.  atgādina, ka ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai pabeigtu lūgumrakstu tīmekļa portāla projekta atlikušos posmus, kura ietvaros lūgumraksta iesniedzējs varēs saņemt reāllaika informāciju par sava lūgumraksta statusu, automātiskus paziņojumus par izmaiņām izskatīšanas procedūrā, piemēram, par atzīšanu par pieņemamu, atbildes saņemšanu no Komisijas vai lūgumraksta iekļaušanu komitejas sanāksmes darba kārtībā un tīmekļa straumēšanas saiti, kā arī tādējādi varēs saņemt skaidru un tiešu informāciju no Lūgumrakstu komitejas sekretariāta; uzsver, ka tīmekļa portāls ir ļoti svarīgs informācijas avots ES iedzīvotājiem un ka tādēļ ir jāsniedz informācija par lūgumraksta aprites ciklu;

37.  vērš uzmanību uz Regulas (ES) Nr. 910/2014 par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū pieņemšanu; mudina Lūgumrakstu komiteju un visas Eiropas Savienības iestādes pieņemt elektroniski parakstītus dokumentus no visām 28 dalībvalstīm;

38.  uzsver SOLVIT tīkla nozīmīgumu, jo šis tīkls palīdz atrisināt problēmas starp dalībvalstīm, tāpēc vajadzētu turpināt to attīstīt, pilnveidojot visu sadarbības potenciālu ar šīm dalībvalstīm un tajās esošiem SOLVIT centriem, kas atrodas valdību pārziņā, kā arī lūdz piešķirt šim tīklam vairāk līdzekļu un veikt ar SOLVIT palīdzību konstatēto problēmu sistemātiskāku analīzi, jo šis tīkls ļauj iegūt objektīvu priekšstatu par vienotā tirgus darbības traucējumiem;

39.  aicina Apvienoto Karalisti ņemt vērā ieteikumus faktu vākšanas misijas Londonā 2015. gada 5. un 6. novembrī ziņojumā, kurus komiteja apstiprināja 2016. gada 19. aprīlī;

40.  uzsver, ka svarīga ir sadarbība ar Eiropas Ombudu un Parlamenta iesaistīšanās Eiropas ombudu tīklā; atzinīgi vērtē ombudes un Lūgumrakstu komitejas labās attiecības iestāžu līmenī; atzinīgi vērtē ombudes darbu, lai uzlabotu labu pārvaldību Eiropas Savienībā, un īpaši atzinīgi vērtē viņas regulāro ieguldījumu Lūgumrakstu komitejas darbā visa gada laikā;

41.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un Lūgumrakstu komitejas ziņojumu nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas ombudam, dalībvalstu valdībām, kā arī to parlamentiem, lūgumrakstu komitejām un ombudiem vai līdzīgām kompetentajām struktūrām.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0204. (2) ANO komiteja tos pieņēma savā četrpadsmitajā sesijā (2015. gada 17. augusts — 4. septembris); sk.: http://tbinternet.ohchr.org/_layouts/treatybodyexternal/Download.aspx?symbolno=CRPD%2fC%2fEU%2fCO%2f1&Lang=en (3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0382. (4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0347. (5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0021. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0062.

Eiropas Parlamenta 2016. gada 15. decembra rezolūcija par starptautiskajiem aviācijas nolīgumiem (2016/2961(RSP))

P8_TA(2016)0513 B8-1337/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 8. marta lēmumus, ar ko pilnvaro Komisiju sākt sarunas par aviācijas drošības nolīgumiem ar Japānu un Ķīnu,

–  ņemot vērā Padomes 2016. gada 7. jūnija lēmumus, ar ko pilnvaro Komisiju sākt sarunas par ES līmeņa gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgumiem ar Dienvidaustrumāzijas valstu asociāciju (ASEAN), Turciju, Kataru un Apvienotajiem Arābu Emirātiem,

–  ņemot vērā Komisijas 2012. gada 27. septembra paziņojumu “ES ārējā aviācijas politika — nākotnes problēmu risinājums” (COM(2012)0556),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 7. decembra paziņojumu “Aviācijas stratēģija Eiropai” (COM(2015)0598),

–  ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 11. novembra rezolūciju par aviāciju(1),

–  ņemot vērā Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām(2) (turpmāk — “Pamatnolīgums”), jo īpaši tā 23.–29. punktu, kā arī II un III pielikumu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, jo īpaši 2014. gada 24. jūnija spriedumu Maurīcijas lietā (C-658/11) un 2016. gada 14. jūnija spriedumu Tanzānijas lietā (C-263/14),

–  ņemot vērā 2014. gada 12. marta Iestāžu nolīgumu starp Eiropas Parlamentu un Padomi par to, kā Eiropas Parlamentam nosūta un kā tas apstrādā Padomes rīcībā esošo klasificēto informāciju par jautājumiem, kas nav kopējās ārpolitikas un drošības politikas darbības jomā(3),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta Prezidija 2013. gada 15. aprīļa lēmumu attiecībā uz noteikumiem par rīcību ar konfidenciālu informāciju Eiropas Parlamentā,

–  ņemot vērā praktiskos pasākumus informācijas sniegšanai par sarunām starptautiskās aviācijas jomā, tostarp piekļuvi konfidenciālai informācijai, par ko vēstuļu apmaiņas veidā 2016. gada 19. janvārī un 2016. gada 18. martā vienojās Parlamenta Transporta un tūrisma komitejas priekšsēdētājs un transporta komisārs,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši tā 218. pantu,

–  ņemot vērā Komisijai uzdoto jautājumu par starptautiskajiem aviācijas nolīgumiem (O-000128/2016 – B8-1807/2016),

–  ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.  tā kā Komisija aviācijas stratēģijā Eiropai ierosināja sākt sarunas par civilās aviācijas drošības nolīgumiem ar Japānu un Ķīnu un ES līmeņa gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgumiem ar Ķīnu, Turciju, Meksiku, sešām Persijas līča sadarbības padomes dalībvalstīm, Armēniju un ASEAN;

B.  tā kā Padome pilnvaroja Komisiju sākt sarunas par aviācijas drošības nolīgumiem ar Japānu un Ķīnu un ES līmeņa gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgumiem ar ASEAN, Turciju, Kataru un Apvienotajiem Arābu Emirātiem;

C.  tā kā starptautisku nolīgumu noslēgšanai jomās, uz kurām attiecas parastā likumdošanas procedūra, tagad ir nepieciešama Parlamenta piekrišana;

D.  tā kā — ja Komisijai ved sarunas par nolīgumiem starp Savienību un trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām, “Eiropas Parlamentu nekavējoties un pilnīgi informē visos procedūras posmos” (LESD 218. panta 10. punkts);

E.  tā kā Pamatnolīgumam vajadzētu nodrošināt, ka iestāžu pilnvaras un prerogatīvas tiek īstenotas pēc iespējas efektīvāk un pārredzamāk;

F.  tā kā Komisija Pamatnolīgumā ir apņēmusies respektēt vienlīdzīgas attieksmes principu pret Parlamentu un Padomi likumdošanas un budžeta jautājumos, jo īpaši attiecībā uz iespēju piedalīties sanāksmēs un dokumentu, kā arī citas informācijas nosūtīšanu,

1.  uzsver — lai varētu pieņemt lēmumu par to, vai sniegt piekrišanu sarunu noslēgumā, Parlamentam ir jāseko līdzi sarunu procesam jau kopš sākuma; uzskata, ka arī citu iestāžu interesēs ir agrīnā posmā identificēt un atrisināt pietiekami nozīmīgas problēmas, kuru dēļ Parlaments varētu nesniegt piekrišanu;

2.  atgādina, ka 2010. gada Pamatnolīgumā īpaši tiek norādīts uz to, ka Parlamentam jau no paša sākuma regulāri un vajadzības gadījumā ievērojot nepieciešamo konfidencialitāti jāsaņem pilnīga informācija par procedūras gaitu visos sarunu posmos;

3.  sagaida, ka Komisija sniegs Parlamenta atbildīgajai komitejai informāciju par nodomu ierosināt sarunas par starptautisku aviācijas nolīgumu noslēgšanu un grozīšanu; sagaida, ka Komisija panāks vienošanos ar Padomi un sarunu partneriem, lai Eiropas Parlamenta deputātiem tāpat kā Padomei un tikpat lielā apmērā kā Padomei nodrošinātu piekļuvi visiem attiecīgajiem dokumentiem, tostarp sarunu norādēm un konsolidētajiem tekstiem;

4.  norāda, ka iepriekš minētā informācija saskaņā ar Pamatnolīguma 24. pantu Parlamentam ir jāsaņem tādā veidā, lai tas vajadzības gadījumā varētu darīt zināmu savu nostāju; kategoriski prasa Komisijai sagatavot Parlamentam ziņojumu par to, kādā veidā Parlamenta nostājas ir ņemtas vērā;

5.  atgādina, ka saskaņā ar LESD 218. panta 10. punktu Padomei un Komisijai ir pienākums Parlamentu nekavējoties un pilnīgi informēt visos procedūras posmos;

6.  atzīst — ja Parlaments saņem sensitīvu informāciju par notiekošajām sarunām, tam ir pienākums nodrošināt pilnīgu konfidencialitāti;

7.  norāda, ka saskaņā ar Reglamentu Parlaments, “pamatojoties uz atbildīgās komitejas ziņojumu un izskatījis visus atbilstošos priekšlikumus, [..] var ieteikumus pieņemt un prasīt, lai tos ņem vērā pirms izskatāmā starptautiskā nolīguma slēgšanas” (108. panta 4. punkts);

8.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0394. (2) OV L 304, 20.11.2010., 47. lpp. (3) OV C 95, 1.4.2014., 1. lpp.