Indekss 
Pieņemtie teksti
Otrdiena, 2017. gada 14. februāris - Strasbūra
ES un Kuka Salu ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgums ***
 ES un Kuka Salu ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgums (rezolūcija)
 Komisijas ekspertu grupu sastāvs un reģistra kontrole
 Trauksmes cēlēju nozīme ES finanšu interešu aizsardzībā
 To trešo valstu un organizāciju saraksts, ar kurām Eiropols slēdz nolīgumus *
 Kontroles pasākumi jaunajai psihoaktīvajai vielai metil-2-[[1-(cikloheksilmetil)-1H-indol-3-karbonil]amino]-3,3-dimetilbutanoātam (MDMB-CHMICA) *
 Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošana — pieteikums EGF/2016/005 NL/Drenthe Overijssel Retail
 Eiropas Konsensa attīstības jomā pārskatīšana
 Ikgadējais ziņojums par ES konkurences politiku
 Dzimumu līdztiesības veicināšana garīgās veselības un klīniskās pētniecības jomā
 Prioritātes ANO Sieviešu statusa komisijas 61. sesijā

ES un Kuka Salu ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgums ***
PDF 313kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. februāra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumu starp Eiropas Savienību un Kuka Salu valdību un tā īstenošanas protokolu (07592/2016 – C8-0431/2016 – 2016/0077(NLE))
P8_TA(2017)0019A8-0010/2017

(Piekrišana)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (07592/2016),

–  ņemot vērā projektu Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumam starp Eiropas Savienību un Kuka Salu valdību un tā īstenošanas protokolam (07594/2016),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 43. panta 2. punktu, kā arī 218. panta 6. punkta otrās daļas a) punkta v) apakšpunktu un 7. punktu (C8-0431/2016),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. februāra(1) nenormatīvo rezolūciju par projektu Padomes lēmumam,

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. un 4. punktu, un 108. panta 7. punktu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ieteikumu, kā arī Attīstības komitejas un Budžeta komitejas atzinumus (A8-0010/2017),

1.  sniedz piekrišanu nolīguma slēgšanai;

2.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Kuka Salu valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0020.


ES un Kuka Salu ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgums (rezolūcija)
PDF 334kWORD 53k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. februāra nenormatīvā rezolūcija par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumu starp Eiropas Savienību un Kuka Salu valdību un tā īstenošanas protokolu (07592/2016 – C8-0431/2016 – 2016/0077(NLE)2016/2230(INI))
P8_TA(2017)0020A8-0015/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (07592/2016),

–  ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 43. pantu, 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) punktu un 218. panta 7. punktu (C8-0431/2016),

–  ņemot vērā 2017. gada 14. februāra normatīvo rezolūciju(1) par lēmuma projektu,

–  ņemot vērā 2013. gada jūnija ex ante novērtējuma ziņojumu par zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumu starp Eiropas Savienību un Kuka Salu valdību un attiecīgo protokolu,

–  ņemot vērā Kuka Salu iestāžu stratēģiskās pamatnostādnes attiecībā uz vietējās zivsaimniecības nozares attīstību, jo īpaši tās, kas norādītas dokumentā “Cook Islands Offshore Fisheries Policy” (Kuka Salu atklātās jūras zivsamniecības politika),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) sistēmu, jo īpaši 1., 2., 9., 10. un 14. IAM,

–  ņemot vērā Klusā okeāna rietumu un centrālās daļas zvejniecības komisijas (WCPFC) Zinātniskās komitejas 12. sanāksmē pieņemtos secinājumus un ieteikumus par Klusā okeāna rietumu un centrālās daļas tālu migrējošu zivju krājumu ilgtermiņa saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu;

–  ņemot vērā Reglamenta 99. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A8-0015/2017),

A.  tā kā Komisija ar Kuka Salu valdību ir apspriedusi jaunu Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumu starp Eiropas Savienību un Kuka Salām un tā īstenošanas protokolu, kuru darbības ilgums ir attiecīgi astoņi un četri gadi;

B.  tā kā tas ir pirmais ES un Kuka Salu zivsaimniecības partnerattiecību nolīgums, kurā ir garantēta Eiropas klātbūtne Klusā okeāna austrumu daļā pēc tam, kad netika pagarināts nolīgums ar Kiribati (un netika īstenoti ar Mikronēziju un Zālamana Salām parakstītie nolīgumi);

C.  tā kā ES un Kuka Salu zivsaimniecības partnerattiecību nolīguma / protokola mērķis ir palielināt ES un Kuka Salu sadarbību zivsaimniecības jomā, ievērojot abu pušu intereses, šajā nolūkā veidojot partnerattiecības, kas veicina ilgtspējīgu zivsaimniecības politiku un ilgtspējīgu zvejas resursu izmantošanu Kuka Salu ekskluzīvajā ekonomikas zonā (EEZ);

D.  tā kā mūsu klātbūtne šajā reģionā būtu jāizmanto, lai veicinātu ilgtspējīgu zivsaimniecības politiku un resursu atbildīgu izmantošanu, garantējot Klusā okeāna tunzivs krājumu pienācīgu pārvaldību;

E.  tā kā ES un Kuka Salu zivsaimniecības partnerattiecību nolīgums pamatojas uz labākajiem pieejamajiem zinātniskajiem ieteikumiem, ievērojot WCPFC saglabāšanas un pārvaldības pasākumus un nepārsniedzot pieejamo pārpalikumu;

F.  tā kā ir problēmas ar inspekciju un kontroli un tā kā nelegāla, nereģistrēta un neregulēta (NNN) zveja ir grūti risināma problēma, ņemot vērā teritorijas un resursu izkliedētību;

G.  tā kā Klusā okeāna rietumu un centrālās daļas reģionā zvejo dažādi ES dalībvalstu kuģi un tā kā lielākajai daļai par šo reģionu noslēgtajiem zivsaimniecības nolīgumiem ir beidzies darbības termiņš;

H.  tā kā pretējā puse ir apņēmusies nepiešķirt citām ārpussavienības flotēm labvēlīgākus noteikumus par tiem, kas sniegti šajā nolīgumā, un tā kā nolīgumā ir iekļauta Kotonū klauzula par cilvēktiesībām, demokrātiskajiem principiem un tiesiskumu;

I.  tā kā ES un Kuka Salu zivsaimniecības partnerattiecību nolīguma mērķis ir šajās salās veicināt efektīvāku un ilgtspējīgāku zivsaimniecības nozares un ar to saistīto nozaru un darbību attīstību atbilstīgi Kuka Salu valsts zivsaimniecības politikas mērķiem, jo īpaši attiecībā uz atbalstu zinātniskajai pētniecībai un nerūpnieciskajai zvejai, lielākai nozvejas izkraušanai vietējās ostās, kā arī spēju palielināšanai ar mērķi uzraudzīt, kontrolēt un novērot zivsaimniecības darbības un apkarot NNN zveju, un atbilstīgi IAM sistēmai;

J.  tā kā ieguldījumi, kas ir paredzēti, lai atbalstītu Kuka Salu zivsaimniecības nozares politikas izstrādi, veido 47,6 %–50 % no kopējā maksājuma apjoma, kas procentuāli ir ievērojams ieguldījums;

K.  tā kā kopš 2012. gada samazinās lielacu tunzivs krājumi un tā kā līdz ar to WCPFC ieviesa pārvaldības pasākumu, kas tiks pārskatīts 2017. gadā, un tā kā 2015. gadā nozveja ar riņķvadu samazinājās par 26 % salīdzinājumā ar 2014. gadu; tā kā turklāt Kuka Salu ūdeņi tiek uzskatīti par “haizivju patvērumu”, lai arī jāuzsver, ka saskaņā ar jauno nolīgumu tā nav Eiropas flotes mērķsuga;

L.  tā kā ES kuģi zvejai ar āķu jedām parasti zvejo siltākos ūdeņos uz dienvidiem no Kuka Salām; tā kā ir jāņem vērā prasības, kas noteiktas Kuka Salu haizivju saglabāšanas regulējumā; tā kā ex ante novērtējumā tika konstatēts, ka ES kuģi zvejai ar āķu jedām nākotnē nebūs ieinteresēti zvejot Kuka Salu EEZ;

M.  tā kā Kuka Salas ir ievērojami atkarīgas no pārtikas importa,

1.  uzskata, ka ar ES un Kuka Salu zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumu būtu efektīvi jāveicina ilgtspējīga zivsaimniecība Kuka Salu ūdeņos, šim nolūkam sniedzot ES nozares atbalstu, un būtu jāīsteno divi vienlīdz svarīgi mērķi: (1) nodrošināt ES kuģiem zvejas iespējas Kuka Salu zvejas zonā, pamatojoties uz labākajiem pieejamajiem zinātniskajiem ieteikumiem un pienācīgi ievērojot WCPFC pieņemtos saglabāšanas un pārvaldības pasākumus, nepārsniedzot pieejamo pārpalikumu, kura aprēķināšanā būtu jāņem vērā valsts zvejas kapacitātes pilnīga attīstība; un (2) veicināt ES un Kuka Salu sadarbību, ņemot vērā ilgtspējīgu zivsaimniecības politiku un zvejas resursu atbildīgu izmantošanu Kuka Salu zvejas zonā, un sniegt ieguldījumu Kuka Salu zivsaimniecības nozares ilgtspējīgā attīstībā, īstenojot ekonomisko, finanšu, tehnisko un zinātnisko sadarbību un ievērojot minētās valsts suverēnās tiesības izvēlēties attiecīgās attīstības ceļus;

2.  pieņem zināšanai ES un Kuka Salu zivsaimniecības partnerattiecību nolīguma un protokola 2013. gada jūnija ex ante novērtējuma ziņojuma secinājumus, saskaņā ar kuriem iepriekšējie par šo reģionu (Kiribati, Zālamana Salas) noslēgtie nolīgumi un protokoli nesniedza ievērojamu ieguldījumu vietējo zivsaimniecības nozaru attīstībā, konkrēti attiecībā uz kopuzņēmumu (ar kopīgām investīcijām) iniciatīvām un vietējo nozvejas apstrādes spēju attīstību; uzskata, ka ar ES un Kuka Salu zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumu būtu jāsniedz pēc iespējas lielāks ieguldījums vietējās zivsaimniecības nozares attīstībā, garantējot vietējam patēriņam nepieciešamo zivju apjomu un tādējādi īstenojot ES jaunās paaudzes zivsaimniecības nolīgumiem izvirzītos mērķus un IAM;

3.  pauž nožēlu, ka pārējās šā reģiona valstis nav vienojušās par partnerības nolīgumiem ar ES un tā vietā, lai izvēlētos noslēgt nolīgumu ar ES, kas veicinātu ilgtspējīgu zivsaimniecību un nodrošinātu nozares atbalstu, savas zvejas vietas dara pieejamas citām pasaules valstīm un reģioniem, kas dažkārt īsteno tādu zvejas praksi, ar kuru netiek ņemti vērā pieejamie resursi;

4.  atzinīgi vērtē prasības iekļaušanu par to, ka Kuka Salām ir jāpublisko visi nolīgumi, ar kuriem ārvalstu flotēm ir atļauts zvejot tās ūdeņos, tomēr pauž nožēlu, ka vispārējie centieni nav bijuši tik precīzi, cik tas ir prasīts dažos citos ES noslēgtos nolīgumos;

5.  uzsver, ka ES un Kuka Salu zivsaimniecības partnerattiecību nolīguma un protokola īstenošanā un iespējamā pārskatīšanā un/vai atjaunošanā būtu jāņem vērā Kuka Salu iestāžu izstrādātā Kuka Salu zivsaimniecības nozares attīstības stratēģija un jāpielāgojas tai, galvenokārt paredzot:

   ieguldījumu nolūkā palielināt Kuka Salu jūras resursu un tās ūdeņos veikto zvejas darbību novērošanas, kontroles un uzraudzības spējas ar īpašu uzsvaru uz NNN zvejas apkarošanu;
   uzlabot pieejamos zinātniskos atzinumus par Kuka Salu vietējo jūras ekosistēmu un zvejas resursu stāvokli;
   konkrētu atbalstu nolūkā attīstīt vietējo nerūpniecisko zveju un no tās atkarīgās kopienas, palielinot ieguldījumu vietējā tautsaimniecībā, veicinot lielāku drošību uz kuģiem un augstāku atalgojumu zvejniekiem un atbalstot vietējo nozvejas apstrādes un tirdzniecības infrastruktūru izveidi gan vietējā tirgus vajadzībām, gan eksportam;

6.  uzskata, ka atbalsts nozares attīstībai ir patiess ieguldījums partnervalsts ilgtspējā, jo tas palīdz uzlabot valsts tehniskās autonomijas spējas, nostiprināt attīstības stratēģiju un garantēt tās suverenitāti;

7.  uzskata, ka partnerības nolīgumos paredzētās vietējo zvejnieku nodarbinātības iespējas uz ES kuģiem atbilst starptautiskajiem standartiem; atkārto, ka ir jāievēro SDO principi un jāveicina SDO Konvencijas Nr. 188 ratifikācija, vienlaikus ievērojot vispārējos principus par pulcēšanās brīvību un darba koplīguma slēgšanas brīvību, kā arī diskriminācijas novēršanu darba vietā un profesionālajā darbībā; tomēr norāda — tā kā uz tunzivju zvejas kuģiem trūkst kvalificētu zvejnieku, Kuka Salu iestādes nav prasījušas vietējo zvejnieku pieņemšanu darbā uz ES flotes kuģiem;

8.  pauž viedokli, ka ar ES un Kuka Salu zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumu un attiecīgo protokolu būtu jāļauj pastiprināt divpusējo sadarbību nelegālas zvejas apkarošanai un nodrošināt Kuka Salām līdzekļus novērošanas sistēmu finansēšanai, un uzskata, ka būtu jāpastiprina NNN zvejas novēršanas pasākumi Kuka Salu ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā, tostarp uzlabojot uzraudzību, kontroli un novērošanu, šim mērķim aktīvi izmantojot kuģu satelītnovērošanas sistēmu, zvejas žurnālus, inspektorus, kā arī īstenojot reģionālo zivsaimniecības organizāciju lēmumus;

9.  uzskata, ka būtu jāuzlabo datu apjoms un precizitāte attiecībā uz visu nozveju (mērķsugas un piezvejas sugas) un plašākā nozīmē attiecībā uz zvejas resursu saglabāšanas statusu, lai varētu kopā ar zvejnieku apvienībām precīzāk noteikt nolīguma ietekmi uz jūras ekosistēmu un zvejnieku kopienām; mudina Komisiju veicināt nolīguma piemērošanas uzraudzības struktūru regulāru un pārredzamu darbību un WCPFC zinātnisko novērtējumu stiprināšanu;

10.  attiecīgi aicina Komisiju apsvērt iespēju piemērot piesardzības principu kopējās zivsaimniecības politikas noteikumiem un analizēt peldošu zivju pievilināšanas ierīču izmantošanu šajā teritorijā un to ietekmi uz tunzivju ekoloģisko stāvokli un, pamatojoties uz šiem rezultātiem, iesniegt priekšlikumus par to izmantošanu;

11.  prasa Komisijai laicīgi informēt Parlamentu par turpmākajām Apvienotās komitejas sanāksmēm un nosūtīt Parlamentam nolīguma 6. pantā paredzētās Apvienotās komitejas sanāksmju protokolus un secinājumus, protokola 3. pantā minēto nozares daudzgadu programmu un attiecīgo ikgadējos novērtējumu rezultātus, ļaut Parlamenta pārstāvjiem kā novērotājiem piedalīties Apvienotās komitejas sanāksmēs, kā arī sekmēt Kuka Salu zvejnieku kopienu iesaistīšanos;

12.  aicina Komisiju un Padomi saskaņā ar LES 13. panta 2. punktu un LESD 218. panta 10. punktu atbilstīgi to attiecīgajām pilnvarām nekavējoties un pilnībā informēt Parlamentu visos ar protokolu un tā atjaunošanu saistīto procedūru posmos;

13.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Kuka Salu valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0019.


Komisijas ekspertu grupu sastāvs un reģistra kontrole
PDF 334kWORD 53k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. februāra rezolūcija par Komisijas ekspertu grupu sastāvu un reģistra kontroli (2015/2319(INI))
P8_TA(2017)0021A8-0002/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 30. maija lēmumu, ar ko nosaka horizontālus noteikumus attiecībā uz Komisijas ekspertu grupu izveidi un darbību (C(2016)3301),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Komisijai “Komisijas ekspertu grupu regulējums: horizontālie noteikumi un publiskais reģistrs” (C(2016)3300),

–  ņemot vērā Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām(1),

–  ņemot vērā 2016. gada 28. aprīļa rezolūciju par Eiropas Savienības 2014. finanšu gada vispārējā budžeta izpildes apstiprināšanu, III iedaļa — Komisija un izpildaģentūras(2),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu, kā arī Juridiskās komitejas un Budžeta komitejas atzinumus (A8-0002/2017),

A.  tā kā Parlaments ir paudis bažas saistībā ar to, kā darbojas iepriekšējais Komisijas ekspertu grupu regulējums, kas izveidots 2010. gada novembrī(3) ar mērķi ieviest būtiskus darbības uzlabojumus, lai veicinātu pārredzamību un iestāžu sadarbības koordinēšanu;

B.  tā kā jo īpaši Budžeta komiteja, ņemot vērā atsevišķu ekspertu grupu pārredzamības trūkumu un nelīdzsvaroto sastāvu un ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt, ka ekspertu grupu sastāvā ir ievērots pareizais līdzsvars specializēto zināšanu un pārstāvēto viedokļu ziņā, 2011. gadā un 2014. gadā iekļāva līdzekļus budžeta rezervē un formulēja grupu reformēšanas prasības, kuras vēl joprojām nav ņemtas vērā;

C.  tā kā nesenajā Parlamenta pasūtītajā pētījumā tika konstatēts vispārējs pārredzamības trūkums un nelīdzsvarotība atsevišķu ekspertu grupu sastāvā(4);

D.  tā kā sastāva līdzsvarotība un pārredzamība ir izšķiroši priekšnoteikumi, lai ekspertu zināšanas pienācīgi atspoguļotu regulatīvo darbību nepieciešamību un lai sekmētu šo zināšanu un regulatīvo darbību leģitimitāti Eiropas iedzīvotāju acīs;

E.  tā kā Eiropas Ombuds savā stratēģiskajā pētījumā(5) ir iekļāvis ieteikumu par Komisijas ekspertu grupu sastāvu, īpaši uzsverot lielākas pārredzamības nepieciešamību ekspertu grupās;

F.  tā kā pirms lēmuma pieņemšanas Komisija sazinājās ar Parlamenta pārstāvjiem un Eiropas Ombudu;

G.  tā kā Komisija ir Parlamentam iesniegusi Komisijas dienestu darba dokumentu, atbildot uz ieteikumiem, kas iekļauti Budžeta kontroles komitejas referenta darba dokumentā;

H.  tā kā, neskarot iepriekš minēto, ne Komisijas dienestu darba dokuments, ne Komisijas lēmums diemžēl nenodrošina risinājumus visiem problēmjautājumiem, uz kuriem norādījis Parlaments,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas 2016. gada 30. maija lēmumu, ar ko nosaka horizontālus noteikumus attiecībā uz Komisijas ekspertu grupu izveidi un darbību, bet pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz daudzu nevalstisko organizāciju pausto interesi, Komisija nerīkoja pilnīgu sabiedrisko apspriešanu; atkārtoti norāda, ka ir svarīgi atjaunot veidus, kā pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus un sociālos partnerus iesaistīt izšķirīgi svarīgās jomās, tādās kā ES iestāžu pārredzamība un darbība;

2.  norāda, ka līdz ar jauno horizontālo noteikumu pieņemšanu daudzi Parlamenta iepriekš minētie problēmjautājumi bažas it kā vairs nerada, īpaši tie, kas attiecās uz vajadzību nodrošināt atklātus uzaicinājumus iesniegt pieteikumus saistībā ar ekspertu grupu dalībnieku atlasi, un tie, kas attiecās uz Komisijas ekspertu grupu reģistra pārskatīšanu un sinerģijas radīšanu starp šo reģistru, Komisijas un Parlamenta pārredzamības reģistru, kā arī noteikumiem par interešu konflikta novēršanu, īpaši attiecībā uz ekspertiem, kurus ieceļ kā privātpersonas;

3.  uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai tiktu ievērota pārredzamība un iestāžu savstarpējās sadarbības koordinācija, kas palīdzēs pienācīgi līdzsvarot ekspertu grupu sastāvā pārstāvētās zināšanas un viedokļus, lai uzlabotu to darbību; tādēļ atzinīgi vērtē to, ka atlases process tagad norisinās publiski; šajā sakarā uzsver, ka ir jābūt skaidri redzamam, kāda ir ekspertu praktiskā pieredze un kvalifikācija; uzskata, ka visā atlases procesā būtu jānodrošina augsts pārredzamības līmenis un šis process būtu jāvada, balstoties uz skaidrākiem un precīzākiem kritērijiem, līdzās kandidātu akadēmiskajai kvalifikācijai īpašu uzsvaru liekot uz praktisko pieredzi un ekspertu iespējamiem interešu konfliktiem;

4.  atzinīgi vērtē to, ka jau ir izveidota saikne starp Komisijas ekspertu grupu reģistru un pārredzamības reģistru, tādējādi nodrošinot labāku pārredzamību;

5.  pauž nožēlu par neveiksmīgo mēģinājumu sarīkot sabiedrisko apspriešanu par jauno noteikumu izveidošanu; aicina Komisiju darboties pārredzami un atskaitīties par savu darbību ES iedzīvotājiem;

6.  atgādina, ka pārredzamības trūkums negatīvi ietekmē ES iedzīvotāju uzticību ES iestādēm; uzskata, ka Komisijas ekspertu grupu efektīva reforma, kuras pamatā ir skaidri pārredzamības un līdzsvarota sastāva principi, uzlabos informācijas pieejamību un uzticamību, kas savukārt palīdzēs veicināt iedzīvotāju uzticēšanos ES;

7.  uzsver, ka jaunie noteikumi stingri un vienādi būtu jāpiemēro visām Komisijas ekspertu grupām neatkarīgi no to nosaukuma (respektīvi, gan īpašajām, augsta līmeņa vai citām “ārkārtas” grupām, gan oficiālām vai neoficiālām grupām), kuru sastāvā nav tikai dalībvalstu pārstāvji vai kuras nereglamentē ar Komisijas Lēmumu 98/500/EK (1998. gada 20. maijs) par nozaru dialogu komiteju izveidi, lai veicinātu sociālo partneru dialogu Eiropas līmenī; atkārtoti norāda, ka jaunajiem noteikumiem ir jānodrošina līdzsvarots sastāvs, iesaistot visu ieinteresēto personu pārstāvjus;

8.  uzskata, ka Komisijai būtu jāpanāk progress ekspertu grupu sastāva līdzsvarošanā; tomēr pauž nožēlu par to, ka pagaidām vēl netiek uzskatāmi nodalīti ekonomisko un ar ekonomiku nesaistīto interešu pārstāvji, lai tādējādi panāktu maksimālu pārredzamību un līdzsvaru; šajā sakarā uzsver, ka Komisijai, izsludinot publisko uzaicinājumu iesniegt pieteikumus, tajā ir skaidri jānorāda, kā tā definē līdzsvarotu sastāvu un kādas intereses tā vēlas, lai būtu pārstāvētas, veidojot ekspertu grupas; tādēļ uzskata, ka ir svarīgi iesaistīt Parlamentu un Ekonomikas un sociālo lietu komiteju, lai izstrādātu līdzsvarotāku šī dalījuma definīciju;

9.  aicina Komisiju, kad tā veido jaunas ekspertu grupas vai maina esošo grupu sastāvu, publiskajā uzaicinājumā iesniegt pieteikumus skaidri norādīt, kā tā definē līdzsvarotu sastāvu un kādas intereses tā vēlas, lai būtu pārstāvētas, kā arī pamatot visas iespējamās atkāpes no iepriekš definētā līdzsvarotā sastāva, kad grupas ir izveidotas;

10.  šajā sakarībā un saistībā ar iepriekš minētā Ombuda atzinuma 34.–45. punktu norāda — kaut gan Komisija vēl nav oficiāli definējusi līdzsvarotības jēdzienu, tas nav jāsaprot kā aritmētiska uzdevuma rezultāts, bet vairāk kā tādu pūliņu rezultāts, kuri paredzēti, lai nodrošinātu, ka ekspertu grupas locekļiem kopā piemīt nepieciešamās tehniskās zināšanas un perspektīvu diapazons, lai īstenotu attiecīgās ekspertu grupas pilnvaras; uzskata, ka tādēļ līdzsvarotības jēdziens ir jāinterpretē saistībā ar katras atsevišķas ekspertu grupas konkrētajām pilnvarām; uzskata, ka kritērijos, lai novērtētu, vai ekspertu grupa ir līdzsvarota, ir jāiekļauj grupas uzdevumi, nepieciešamās tehniskās zināšanas, ieinteresētās personas, kuras, visticamāk, izjutīs šīs jomas ietekmi, ieinteresēto personu grupu organizācijas, kā arī ekonomisko un neekonomisko interešu pareiza attiecība;

11.  aicina Komisiju nekavējoties noskaidrot to, vai ir vajadzīgs jauns sūdzību izskatīšanas mehānisms, ja ieinteresētās personas apstrīd līdzsvarota sastāva definīciju, kā arī to, vai pašreizējā kārtība ir atbilstoša, un aicina iesaistīt Parlamentu šajā kontroles mehānismā;

12.  atgādina, ka iepriekšējos gados Komisijai ne vienmēr ir izdevies atrast pietiekami daudz ekspertu, kuri pārstāvētu MVU, patērētājus, arodbiedrības vai citas organizācijas, kas aizsargā vispārējās sabiedrības intereses, un ka tam par iemeslu bieži ir bijušas attiecīgas izmaksas, turpmāk sauktas par alternatīvajām izmaksām, vai nu par atvaļinājuma ņemšanu, vai, piemēram, MVU gadījumā par aizstājēja atrašanu uz laiku, kas tiek pavadīts ekspertu grupās;

13.  tādēļ prasa Komisijai noskaidrot veidus, kā atvieglot un veicināt nepietiekami pārstāvētu organizāciju vai sociālo grupu līdzdalību ekspertu grupās, cita starpā izvērtējot noteikumus par izdevumu efektīvu un taisnīgu atlīdzināšanu, izskatot arī iespējamos veidus, kā segt izdevumus par visām alternatīvajām izmaksām, vienlaikus pienācīgi ņemot vērā proporcionalitātes principu;

14.  aicina Komisiju izvērtēt tādas pabalstu sistēmas izveidi, kura palīdzētu nepietiekami pārstāvētām grupām iegūt specializētās zināšanas, kas nepieciešamas, lai tik tiešām efektīvi piedalītos ekspertu grupās;

15.  aicina Komisiju dot Eiropas nevalstiskajām organizācijām iespēju būt pārstāvētām ekspertu grupās, izvirzot pārstāvjus no tajās iesaistītajām valstu organizācijām, ja šīm personām ir dots skaidrs Eiropas organizāciju pilnvarojums;

16.  aicina Komisiju nodrošināt, ka tad, ja pat ar īpašu pasākumu palīdzību joprojām nav izdevies atrast pietiekamu skaitu ekspertu, kas pārstāvētu visas attiecīgās intereses, konkrētā ekspertu grupa veic visus vajadzīgos pasākumus, piemēram, izmanto t. s. svērtās balsošanas procedūras, lai panāktu, ka šīs ekspertu grupas galīgajos ziņojumos ir līdzsvaroti pārstāvētas visas attiecīgās intereses;

17.  atgādina, ka gan Parlaments, gan Eiropas Ombuds ir ieteikuši Komisijai ekspertu grupu darba kārtības, pamatojuma dokumentus, sanāksmju protokolus un apspriedes padarīt atklātas, ja vien attiecīgās grupas locekļi ar kvalificētu balsu vairākumu nenolemj, ka konkrētai sanāksmei vai tās daļai jābūt slēgtai, un pauž nožēlu, ka Komisija joprojām saglabā sistēmu, ka sanāksmes ir slēgtas, ja vien ekspertu grupas locekļi ar vienkāršu balsu vairākumu nenolemj, ka apspriedēm jābūt atklātām, kā arī uzskata, ka ir būtiski nodrošināt pēc iespējas lielāku pārredzamību, un aicina Komisiju nodrošināt, ka sanāksmes un protokoli ir publiski pieejami;

18.  uzsver, ka ir jādod lietotājiem piekļuve virknei dokumentu (darba kārtībām, atsauces dokumentiem, dažādiem ziņojumiem), lai ieinteresētās personas varētu veikt efektīvu pārraudzību; turklāt uzskata, ka ekspertu grupu reģistra tīmekļa vietnei — vai nu izmantojot pašu vietni, vai ievietojot hipersaites uz citām attiecīgām tīmekļa vietnēm — vajadzētu būt vienam no instrumentiem vai mehānismiem, kas izmantojams, lai iegūtu regulāri atjauninātu informāciju par jaunākajām politiskajām norisēm, tā garantējot augstu pārredzamības līmeni;

19.  aicina Komisiju, konsultējoties ar ieinteresētajām personām, tostarp Parlamentu, nekavējoties izstrādāt īpašas vadlīnijas, kurās būtu izskaidrots, kā tā interpretē noteikumu, ka ekspertu grupu sanāksmju protokoliem jābūt jēgpilniem un pilnīgiem, īpaši gadījumos, kad sanāksmes nav atklātas, un šajā sakarībā mudina Komisiju saskaņā ar Eiropas Ombuda ieteikumiem nodrošināt pēc iespējas lielāku pārredzamību, tostarp publicēt darba kārtību, pamatojuma dokumentus, balsošanas protokolus un detalizētus sanāksmju protokolus, kuros iekļauti arī atšķirīgie viedokļi;

20.  atgādina, ka ne tikai ekspertiem, kas iecelti kā privātpersonas, bet arī universitāšu, pētniecības institūtu, juridisko biroju, kā arī Eiropas un citu ideju laboratoriju un konsultāciju uzņēmumu pārstāvjiem var būt interešu konflikti, un prasa Komisijai paskaidrot, kā tā novērš interešu konfliktus šīm īpašajām ekspertu kategorijām;

21.  aicina Komisiju, pamatojoties uz līdzšinējiem pozitīviem piemēriem, nodrošināt uzlabotu horizontālo noteikumu sistemātisku īstenošanu, izmantojot šo horizontālo noteikumu īstenošanas centralizētu pārraudzību, un nedeleģēt šo uzdevumu atsevišķiem ģenerāldirektorātiem;

22.  īpaši aicina Komisiju pietiekamus līdzekļus veltīt ar reģistru saistītiem pasākumiem, izstrādājot inovatīvas un īpaši efektīvas metodes, lai šis reģistrs tiktu regulāri atjaunināts un tajā nebūtu faktu kļūdu un/vai izlaidumu, un lai tas dotu iespēju eksportēt datus mašīnlasāmā formātā;

23.  norāda, ka Komisija ir paziņojusi, ka līdz 2016. gada beigām visiem ģenerāldirektorātiem būs jāīsteno jaunais regulējums attiecībā uz Komisijas ekspertu grupām, un prasa Komisijai iesniegt Parlamentam īstenošanas un novērtējuma ziņojumu ne vēlāk kā vienu gadu pēc minētā lēmuma pieņemšanas, proti, līdz 2017. gada 1. jūnijam; aicina Komisiju nodrošināt, ka pirmā mutiskā iepazīstināšana ar šo ziņojumu var notikt jau tuvākajos sešos mēnešos kā daļa no strukturētā dialoga ar Parlamentu;

24.  uzsver arī to, ka Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos un īstenošanas aktus un stratēģiskās pamatnostādnes, ir jānodrošina, lai visi dokumenti, tostarp tiesību aktu projekti, Parlamentam un Padomei tiktu darīti pieejami tajā pašā laikā, kad tos saņem dalībvalstu eksperti, kā tas paredzēts 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu;

25.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 304, 20.11.2010., 47. lpp.
(2) OV L 246, 14.9.2016., 27. lpp. .
(3) C(2010)7649, 2010. gada 10. novembris.
(4) Budžeta jautājumu politikas departaments D, Komisijas ekspertu grupu sastāvs un ekspertu grupu reģistra stāvoklis, 2015. gads.
(5) OI/6/2014/NF.


Trauksmes cēlēju nozīme ES finanšu interešu aizsardzībā
PDF 349kWORD 55k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. februāra rezolūcija par trauksmes cēlēju nozīmi ES finanšu interešu aizsardzībā (2016/2055(INI))
P8_TA(2017)0022A8-0004/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 325. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 22.a, 22.b un 22.c pantu,

–  ņemot vērā 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu — ieteicamie pasākumi un iniciatīvas(1),

–  ņemot vērā Eiropas Ombuda lēmumu slēgt pašiniciatīvas izmeklēšanu OI/1/2014/PMC attiecībā uz trauksmes celšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 8. jūnija Direktīvu (ES) 2016/943 par zinātības un darījumdarbības neizpaužamas informācijas (komercnoslēpumu) aizsardzību pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu(2),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Civiltiesību pretkorupcijas konvencijas 9. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Civiltiesību pretkorupcijas konvencijas 22. panta a) apakšpunktu,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Ieteikumu CM/Rec(2014)7 par trauksmes cēlēju aizsardzību,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvencijas 8., 13. un 33. pantu,

–  ņemot vērā 4. principu, kas minēts ESAO ieteikumos par ētiskas rīcības sekmēšanu valsts pārvaldē,

–  ņemot vērā Eiropas Ombuda biroja 2015. gada 2. marta izmeklēšanu un aicinājumu ES iestādēm pieņemt nepieciešamos noteikumus par trauksmes celšanu,

–  ņemot vērā ESAO publikāciju „Apņemšanās nodrošināt trauksmes cēlēju efektīvu aizsardzību”,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumu lietā Guja pret Moldovu, 2008. gada 12. februāra pieteikums Nr. 14277/04,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 6. pantu,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumu (A8-0004/2017),

A.  tā kā saistībā ar budžeta izpildes apstiprināšanas procedūru Parlamentam ir vajadzīga pēc iespējas plašāka informācija par jebkādiem šāda veida pārkāpumiem; tā kā lietās, kas saistītas ar iestāžu iekšējiem pārkāpumiem, Parlamentam vajadzētu būt tiesībām pilnībā piekļūt informācijai, lai, veicot budžeta izpildes apstiprināšanu, tā rīcībā būtu visi fakti;

B.  tā kā Eiropas Revīzijas palāta nodrošina Parlamentam lielisku pamatu pārbaužu veikšanai, bet nevar pati pārbaudīt katru atsevišķo izdevumu posteni;

C.  tā kā Komisija un citas ES iestādes līdzīgā kārtā iesniedz Parlamentam informatīvus ziņojumus par saviem izdevumiem, taču paļaujas arī uz oficiālajiem ziņošanas mehānismiem;

D.  tā kā daudzie Savienības fondi ir pakļauti Komisijas un dalībvalstu dalītai pārvaldībai, kas apgrūtina Komisijas spēju ziņot par pārkāpumiem saistībā ar atsevišķiem projektiem;

E.  tā kā Parlaments regulāri saņem informāciju no iedzīvotājiem vai nevalstiskām organizācijām par pārkāpumiem saistībā ar atsevišķiem projektiem, kas pilnībā vai daļēji tiek finansēti no Savienības budžeta;

F.  tā kā tādējādi trauksmes cēlējiem ir svarīga nozīme, nepieļaujot un atklājot pārkāpumus, kas saistīti ar ES budžeta izdevumiem, un ziņojot par tiem, kā arī konstatējot un publiskojot korupcijas gadījumus; tā kā ir jāievieš un jāpopularizē uzticēšanās kultūra, ar kuru tiek veicināts Eiropas sabiedriskais labums, kuras satvarā pareizas pārvaldības metodes rada drošības sajūtu ES ierēdņiem un citiem darbiniekiem, kā arī sabiedrībai kopumā un kura apliecina, ka ES iestādes atbalsta, aizsargā un iedrošina potenciālos trauksmes cēlējus;

G.  tā kā ir būtiski pēc iespējas drīzāk ieviest horizontālu tiesisko regulējumu, kas, nosakot tiesības un pienākumus, aizsargātu trauksmes cēlējus visā ES, kā arī ES iestādēs (anonimitātes aizsardzība, juridiskas, psiholoģiskas un vajadzības gadījumā finansiālas palīdzības sniegšana, dažādu informēšanas kanālu pieejamība, ātras reaģēšanas sistēmas u. c.);

H.  tā kā vairākums dalībvalstu ir ratificējušas ANO Pretkorupcijas konvenciju, kas par obligātu pienākumu nosaka trauksmes cēlēju atbilstīgu un efektīvu aizsardzību;

I.  tā kā trauksmes cēlēji sniedz svarīgu informāciju, kas palīdz cīņā pret organizēto noziedzību un publiskā sektorā notikušas korupcijas gadījumu izmeklēšanā;

J.  tā kā trauksmes cēlējiem ir īpaši svarīga nozīme korupcijas un krāpšanas atklāšanā un ziņošanā par to, jo noziedzīgajās darbībās tieši iesaistītās personas aktīvi centīsies tās slēpt no jebkādiem oficiāliem ziņošanas mehānismiem;

K.  tā kā ir svarīga uz pārredzamības un godīguma principiem balstīta trauksmes cēlēju darbība; tā kā tādēļ trauksmes cēlēju aizsardzība būtu jāgarantē ar tiesību aktiem un jānostiprina visā ES, bet tikai tad, ja to darbības mērķis ir aizsargāt sabiedrības intereses, rīkojoties godprātīgi un saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas jurisprudenci;

L.  tā kā iestādēm nebūtu jāierobežo vai jāmazina trauksmes cēlēju un žurnālistu spēja dokumentēt un izpaust informāciju par nelegālām, pretlikumīgām vai kaitnieciskām darbībām, kad šīs informācijas godprātīga izpaušana sabiedrības interesēs ir prioritāte;

M.  tā kā kopš 2014. gada 1. janvāra saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22.a, 22.b un 22.c pantu visām ES iestādēm ir pienākums ieviest iekšējus noteikumus to trauksmes cēlēju aizsardzībai, kuri ir ES iestādēs strādājoši ierēdņi, un darba grupa, kas izveidota pie starpiestāžu Sagatavošanas komitejas ar Civildienesta noteikumu saistītu jautājumu risināšanai un kas nodarbojas ar trauksmes cēlēju aizsardzību, vēl nav pabeigusi savu darbu; tā kā, lai ieviestu uz iepriekšējas pieredzes balstītu paraugpraksi, minētajai darba grupai būtu arī jāizvērtē to trauksmes cēlēju situācija, kuriem iestādēs ir nācies saskarties ar negatīvām sekām; tā kā šajos iekšējos noteikumos ir jāņem vērā dažādu Civildienesta noteikumos paredzēto kategoriju vadības struktūra un specifiskās iezīmes;

N.  tā kā dalībvalstu līmenī trauksmes cēlēju aizsardzība nav ne īstenota visās dalībvalstīs, ne saskaņota un tas nozīmē, ka, pat ja tiek apdraudētas Eiropas Savienības finanšu intereses, trauksmes cēlējiem var būt personīgā un profesionālā ziņā riskanti sniegt Parlamentam informāciju par pārkāpumiem; tā kā par pārkāpumiem netiek ziņots tieši tāpēc, ka cilvēki baidās no tā, kas ar viņiem varētu notikt aizsardzības trūkuma dēļ, un viņi uzskata, ka šajā sakarībā nekas netiks darīts, un tādējādi tiek nodarīts kaitējums ES finanšu interesēm;

O.  tā kā ir jānodrošina, ka par jebkādu vēršanos pret trauksmes cēlējiem tiek piemērots atbilstīgs sods;

P.  tā kā 2013. gada 23. oktobra rezolūcijā Parlaments aicināja Komisiju līdz 2013. gada beigām iesniegt tiesību akta priekšlikumu, ar kuru tiktu izveidota efektīva un vispusīga Eiropas trauksmes cēlēju aizsardzības programma publiskajā un privātajā sektorā, lai aizsargātu tos, kuri atklāj neefektīvu pārvaldību un pārkāpumus un ziņo par valsts un pārrobežu līmeņa korupciju, kas skar Eiropas finanšu intereses; tā kā Parlaments turklāt arī aicināja dalībvalstis ieviest trauksmes cēlēju atbilstīgu un efektīvu aizsardzību;

Q.  tā kā ES likumdevējs jau ir paredzējis trauksmes cēlēju aizsardzību nozaru instrumentos, tostarp Direktīvā 2013/30/ES par to darbību drošumu, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā, Regulā (ES) Nr. 596/2014 par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu, Direktīvā (ES) 2015/849 par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu un Regulā (ES) Nr. 376/2014 par ziņošanu attiecībā uz atgadījumiem;

R.  tā kā trauksmes cēlēju aizsardzība Savienībā ir kļuvusi par vēl steidzamāk risināmu jautājumu, jo Komercnoslēpumu direktīva ierobežo trauksmes cēlēju tiesības un tai var būt neplānoti atturoša ietekme uz tiem, kas vēlas ziņot par pārkāpumiem saistībā ar Savienības finansējumu, no kura labumu guvuši atsevišķi uzņēmumi;

S.  tā kā svarīgu darbu jau ir paveikušas tādas starptautiskās organizācijas kā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) un Eiropas Padome, kas ir izstrādājušas ieteikumus par trauksmes cēlēju aizsardzību;

T.  tā kā saskaņā ar ESAO sniegto informāciju vairāk nekā trešdaļai organizāciju, kas ir ieviesušas ziņošanas mehānismu, nebija rakstiski dokumentētas politikas par ziņotāju aizsardzību pret represijām vai tās par šādu politiku nebija informētas;

U.  tā kā tādas nevalstiskas organizācijas kā Transparency International, Whistleblowing International Network un citas arī ir izstrādājušas starptautiskus principus attiecībā uz tiesību aktiem trauksmes celšanas jomā, kam vajadzētu kalpot kā iedvesmas avotam ES iniciatīvām šajā jautājumā;

V.  tā kā izmeklēt ES iedzīvotāju sūdzības par administratīvām kļūmēm ES iestādēs nepārprotami ir Eiropas Ombuda biroja kompetencē, bet pašam birojam nav nekādas lomas attiecībā uz trauksmes cēlēju aizsardzību dalībvalstīs;

W.  tā kā Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu un Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības jaunākajā versijā, kas ir spēkā kopš 2014. gada 1. janvāra, ir iekļauti vairāki noteikumi par trauksmes celšanu;

X.  tā kā trauksmes cēlēju aizsardzība ir būtiska, lai aizsargātu sabiedrisko labumu un Savienības finanšu intereses un veicinātu publisku pārskatatbildību un godīgumu gan publiskās, gan privātās iestādēs;

Y.  tā kā daudzās jurisdikcijās un jo īpaši privātajā sektorā darba ņēmēji ir pakļauti prasībai par konfidencialitātes ievērošanu attiecībā uz noteiktu informāciju un tas nozīmē, ka trauksmes cēlējiem var piemērot disciplinārsodus par to, ka viņi šo informāciju ir izplatījuši ārpus savas organizācijas,

1.  pauž nožēlu par to, ka Komisija līdz šim vēl nav iesniegusi nevienu tiesību akta priekšlikumu, ar kuru tiktu noteikts Eiropas trauksmes cēlēju aizsardzības minimuma līmenis;

2.  mudina Komisiju nekavējoties iesniegt tiesību akta priekšlikumu, ar ko tiktu izveidota efektīva un vispusīga Eiropas trauksmes cēlēju aizsardzības programma, kurā tiktu iekļauti mehānismi uzņēmumiem, publiskām struktūrām un bezpeļņas organizācijām, un jo īpaši aicina Komisiju iesniegt šo tiesību akta priekšlikumu līdz šī gada beigām, tādējādi trauksmes cēlēju aizsardzību paredzot kā daļu no nepieciešamajiem pasākumiem Savienības finanšu intereses apdraudošas krāpšanas novēršanā un apkarošanā, lai nodrošinātu efektīvu un līdzvērtīgu aizsardzību dalībvalstīs un visās Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās;

3.  uzskata, ka trauksmes cēlējiem ir būtiska nozīme, palīdzot dalībvalstīm un ES iestādēm un struktūrām novērst un risināt jebkādus godprātības principa pārkāpumus un varas ļaunprātīgu izmantošanu, kas apdraud vai pārkāpj sabiedrības veselību un drošību, finanšu integritāti, ekonomiku, cilvēktiesības, vidi vai tiesiskumu Eiropas un valstu līmenī vai kas izraisa bezdarbu, ierobežo vai kropļo godīgu konkurenci un mazina pilsoņu uzticēšanos demokrātiskajām iestādēm un procesiem; uzsver, ka šajā sakarībā trauksmes cēlēji ārkārtīgi lielā mērā sekmē publisko iestāžu demokrātisko kvalitāti un uzticēšanos tām, padarot tās tieši atbildīgas pilsoņu priekšā un pārredzamākas;

4.  norāda, ka ES Pamattiesību hartā garantēto un valstu tiesību aktos paredzēto tiesību juridiskā aizsardzība būtu jānodrošina gan trauksmes cēlējiem, gan iesaistītajām publiskajām struktūrām vai iestādēm;

5.  atgādina, ka dalībvalstīm kā pirmajām ES līdzekļu saņēmējām ir pienākums pārbaudīt to izlietošanas likumību;

6.  norāda, ka tikai dažas dalībvalstis ir ieviesušas pietiekami progresīvas trauksmes cēlēju aizsardzības sistēmas; aicina dalībvalstis, kas vēl nav ieviesušas valsts tiesību aktos trauksmes cēlēju aizsardzības principus, to pēc iespējas drīzāk izdarīt;

7.  aicina dalībvalstis panākt pretkorupcijas noteikumu īstenošanu un vienlaikus pienācīgi ievērot Eiropas un starptautiskos standartus un vadlīnijas attiecībā uz trauksmes cēlēju aizsardzību valstu tiesību aktos;

8.  pauž nožēlu par to, ka daudzas dalībvalstis nav ieviesušas īpašus noteikumus par trauksmes cēlēju aizsardzību, neraugoties uz būtisko nepieciešamību aizsargāt trauksmes cēlējus korupcijas novēršanā un apkarošanā un neraugoties uz to, ka ANO Pretkorupcijas konvencijas 33. pantā ir iekļauts ieteikums par trauksmes cēlēju aizsardzību;

9.  uzsver, ka trauksmes celšana saistībā ar Savienības finanšu interesēm ir ļaunprātīgas rīcības, tostarp korupcijas, krāpšanas, interešu konflikta, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanas, nelegāli iegūtu līdzekļu legalizēšanas, organizētās noziedzības iefiltrēšanās un jebkādu šādu darbību slēpšanas, izpaušana un ziņošana par to;

10.  uzskata, ka ir jāveicina ētikas kultūra, kas palīdzēs nodrošināt to, ka pret trauksmes cēlējiem netiks izvērsti pretpasākumi un viņiem nenāksies saskarties ar iekšējiem konfliktiem;

11.  atkārtoti norāda, ka trauksmes cēlējiem ir jāinformē par pārkāpumiem, kas skar ES finanšu intereses, kā arī to, ka trauksmes cēlējiem vienmēr būtu jāsadarbojas, daloties informācijā ar kompetentajām ES iestādēm;

12.  atkārtoti norāda, ka sensitīva informācija trauksmes cēlējiem bieži vien ir vieglāk pieejama nekā nepiederošām personām un tādēļ viņi var vairāk saskarties ar negatīvām sekām profesionālajā karjerā vai apdraudējumu personiskajai drošībai, kurai ir paredzēta aizsardzība ES Pamattiesību hartas 6. pantā;

13.  uzsver, ka trauksmes celšanas definīcijā ietilpst to personu aizsardzība, kas izpauž informāciju, pamatoti uzticoties tam, ka šī informācija izpaušanas brīdī ir patiesa, un šī aizsardzība attiecas arī uz tām personām, kuras, to neapzinādamās, sniedz neprecīzu informāciju;

14.  uzsver pētnieciskās žurnālistikas nozīmi un aicina Komisiju nodrošināt to, lai tās priekšlikumā pētnieciskajiem žurnālistiem tiek piemērota tāda pati aizsardzība kā trauksmes cēlējiem;

15.  norāda, ka ir jāizveido neatkarīga ES struktūra, kura nodarbotos ar informācijas vākšanu, konsultāciju sniegšanu un informācijas nosūtīšanu, kurai būtu biroji dalībvalstīs, kura varētu saņemt ziņojumus par pārkāpumiem un kurai ir būtu pietiekami budžeta līdzekļi, attiecīgas kompetences un atbilstīgi speciālisti, lai palīdzētu iekšējiem un ārējiem trauksmes cēlējiem, izmantot pareizos informācijas kanālus, izpaužot informāciju par iespējamiem pārkāpumiem, kas skar Savienības finanšu intereses, vienlaikus aizsargātu viņu konfidencialitāti un piedāvātu nepieciešamo atbalstu un konsultācijas; pirmajā posmā tās darbam būtu galvenokārt jābalstās uz saņemtās informācijas uzticamu pārbaudi;

16.  prasa ES iestādēm sadarbībā ar visām atbilstīgajām valstu iestādēm ieviest un īstenot visus nepieciešamos pasākumus, lai aizsargātu informācijas avotu konfidencialitāti un tādējādi nepieļautu nekādas diskriminējošas darbības vai draudus;

17.  atzinīgi vērtē Eiropas Ombuda 2014. gadā pieņemto lēmumu sākt pašiniciatīvas izmeklēšanu attiecībā uz to, kā ES iestādēs notiek trauksmes cēlēju aizsardzība, un šīs izmeklēšanas ārkārtīgi pozitīvos rezultātus; prasa ES iestādēm un citām struktūrām, kas vēl nav piemērojušas minētās izmeklēšanas noslēgumā izstrādātās vadlīnijas, to nekavējoties darīt;

18.  prasa ES iestādēm veicināt izpratni par neaizsargāto trauksmes cēlēju nopietnajām bažām; tādēļ mudina Komisiju izstrādāt vispusīgu rīcības plānu šā jautājuma risināšanai;

19.  prasa līdz brīdim, kamēr nav dibināta 4. punktā minētā neatkarīgā ES iestāde, izveidot Parlamentā īpašu nodaļu ar informācijas novades kanāliem un īpašām struktūrām (piemēram, uzticības tālruņiem, tīmekļa vietnēm, kontaktpunktiem), kas saņemtu no trauksmes cēlējiem informāciju saistībā ar Savienības finanšu interesēm un arī sniegtu viņiem konsultācijas un palīdzētu aizsargāties pret iespējamiem pretpasākumiem;

20.  prasa izveidot tīmekļa vietni, kurā varētu iesniegt sūdzības; uzsver, ka būtu jānodrošina tīmekļa vietnes pieejamība sabiedrībai un datu anonimitāte;

21.  prasa Komisijai izstrādāt skaidru tiesisko regulējumu, kas garantē, ka tie, kuri izpauž informāciju par nelegālām vai neētiskām darbībām, tiek aizsargāti no pretpasākumiem vai kriminālvajāšanas;

22.  prasa Komisijai iesniegt konkrētus priekšlikumus par pilnīgas aizsardzības nodrošināšanu tiem, kuri sniedz informāciju par nelikumībām un pārkāpumiem, un izstrādāt vispusīgu plānu attiecībā uz to, kā kavēt līdzekļu pārvešanu uz valstīm ārpus ES, kuras aizsargā korumpētu personu anonimitāti;

23.  norāda uz nepieciešamību nodrošināt ziņošanas mehānismu pieejamību, drošību un drošumu un trauksmes cēlēju apgalvojumu profesionālu izmeklēšanu;

24.  aicina Komisiju un Eiropas Prokuratūru, ja tai pēc izveides tiks piešķirtas šādas pilnvaras, izveidot efektīvus saziņas kanālus starp attiecīgajām pusēm, kā arī ieviest procedūras, lai uzņemtu un aizsargātu trauksmes cēlējus, kuri sniedz informāciju par pārkāpumiem, kas saistīti ar Savienības finanšu interesēm, un izveidot trauksmes cēlēju vienotu darba protokolu;

25.  aicina visas ES iestādes un struktūras veikt nepieciešamās darbības, lai nodrošinātu trauksmes cēlēju atzīšanu, ņemšanu vērā un cienīšanu visos gadījumos, kuri viņus skar vai ir skāruši un kurus par tādiem atzinusi Eiropas Savienības Tiesa, un norāda, ka šis noteikums būtu jāpiemēro ar atpakaļejošu spēku; turklāt aicina publiski un vispusīgi ziņot par nolēmumiem, kas attiecas uz visu iestādi kopumā;

26.  aicina Komisiju un dalībvalstis sniegt Parlamentam visu informāciju, kas saņemta no trauksmes cēlējiem un attiecas uz Savienības finanšu interesēm, un iekļaut gada darbības pārskatos nodaļu par trauksmes cēlēju brīdinājumiem un saistībā ar tiem veiktajiem pasākumiem; prasa rīkoties EP līmenī, lai konstatētu to, cik precīza ir informācija, un veiktu atbilstīgus pasākumus;

27.  aicina Komisiju veikt publisku apspriešanos, lai uzzinātu ieinteresēto personu viedokli par ziņošanas mehānismiem un valsts līmenī īstenoto procedūru iespējamiem trūkumiem; publiskās apspriešanās rezultāti būs vērtīgs ieguldījums, kas palīdzēs Komisijai sagatavot gaidāmo priekšlikumu par trauksmes cēlējiem;

28.  aicina neatkarīgo ES struktūru un, kamēr tā vēl nav izveidota, Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai (OLAF) sagatavot un publiskot ikgadēju ziņojumu par trauksmes cēlēju aizsardzības novērtēšanu Eiropas Savienībā;

29.  turklāt aicina Revīzijas palātu iekļaut gada pārskatos atsevišķu sadaļu par trauksmes cēlēju nozīmi Savienības finanšu interešu aizsardzībā;

30.  aicina ES aģentūras izstrādāt rakstisku politikas dokumentu par ziņotāju aizsardzību no represijām;

31.  atzinīgi vērtē to, ka Parlaments, Komisija, Eiropas Savienības Padome, Eiropas Savienības Tiesa, Eiropas Revīzijas palāta, Eiropas Ārējās darbības dienests, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, Reģionu komiteja, Eiropas Ombuds un Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22.a, 22.b un 22.c pantu ir ieviesuši iekšējos noteikumus trauksmes cēlēju aizsardzībai; mudina visas iestādes nodrošināt to, lai to pieņemtie iekšējie noteikumi par trauksmes cēlēju aizsardzību ir stabili un vispusīgi;

32.  mudina dalībvalstis izstrādāt datus, etalonus un rādītājus ar trauksmes cēlējiem saistītām politikas nostādnēm gan publiskajā, gan privātajā sektorā;

33.  atgādina, ka Komisijas Īstenošanas direktīvā 2015/2392 ir noteiktas ziņošanas procedūras, dokumentēšanas prasības un trauksmes cēlēju aizsardzības pasākumi; uzsver, ka ir svarīgi garantēt to, lai trauksmes cēlēji varētu ziņot par pārkāpumiem konfidenciāli un lai pienācīgi un pilnīgi tiktu aizsargāta viņu anonimitāte, tostarp arī digitālā vidē, bet pauž nožēlu par to, ka tā ir viens no nedaudzajiem nozaru tiesību aktiem, kuros ir ietverti noteikumi par trauksmes cēlējiem;

34.  mudina Komisiju izvērtēt paraugpraksi, ko sniedz trauksmes cēlēju programmas, kuras jau ir ieviestas daudzās valstīs visā pasaulē; vērš uzmanību uz to, ka dažās jau ieviestajās sistēmās trauksmes cēlējiem tiek piedāvāta finansiāla atlīdzība (piemēram, procentuāla daļa no piemērotajām sankcijām); uzskata — kaut arī saistībā ar šo ir jānodrošina rūpīga pārvaldība, lai izvairītos no iespējamām ļaunprātīgām darbībām, šāda atlīdzība var būt svarīgs ienākumu avots personām, kas trauksmes celšanas dēļ ir zaudējušas darbu;

35.  aicina dalībvalstis neparedzēt trauksmes cēlējiem kriminālatbildību par to, ka viņi ir izpauduši informāciju par nelikumīgām darbībām vai pārkāpumiem, kas kaitē ES finanšu interesēm;

36.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV C 208, 10.6.2016., 89. lpp.
(2) OV L 157, 15.6.2016., 1. lpp.


To trešo valstu un organizāciju saraksts, ar kurām Eiropols slēdz nolīgumus *
PDF 317kWORD 50k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. februāra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes īstenošanas lēmumam par Lēmuma 2009/935/TI pielikuma grozīšanu attiecībā uz to trešo valstu un organizāciju sarakstu, ar kurām Eiropols slēdz nolīgumus (15778/2016 – C8-0007/2017 – 2016/0823(CNS))
P8_TA(2017)0023A8-0035/2017

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes projektu (15778/2016),

–  ņemot vērā ar Amsterdamas līgumu grozītā Līguma par Eiropas Savienību 39. panta 1. punktu un 36. protokola par pārejas noteikumiem 9. pantu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C8-0007/2017),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 6. aprīļa Lēmumu 2009/371/TI, ar ko izveido Eiropas Policijas biroju (Eiropolu)(1), un jo īpaši tā 26. panta 1. punkta a) apakšpunktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C8-0007/2017),

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 30. novembra Lēmumu 2009/934/TI, ar ko pieņem īstenošanas noteikumus, kuri reglamentē Eiropola attiecības ar partneriem, tostarp personas datu un klasificētas informācijas apmaiņu(2), un jo īpaši tā 5. un 6. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2009. gada 30. novembra Lēmumu 2009/935/TI, ar kuru nosaka to trešo valstu un organizāciju sarakstu, ar kurām Eiropols slēdz nolīgumus(3), un kurš grozīts ar Padomes Lēmumu 2014/269/ES,

–  ņemot vērā Eiropadomes priekšsēdētāja, Komisijas priekšsēdētāja un Dānijas premjerministra 2016. gada 15. decembra deklarāciju, kurā uzsvērta paredzamā nolīguma starp Eiropolu un Dāniju operatīvā nepieciešamība, taču arī tā izņēmuma un pagaidu raksturs,

–  ņemot vērā iepriekš minēto deklarāciju, kurā uzsvērts, ka ierosinātais nolīgums būs atkarīgs no Dānijas turpmākas dalības Savienībā un Šengenas zonā, no Dānijas apņemšanās līdz 2017. gada 1. maijam valsts tiesību aktos pilnībā transponēt Direktīvu (ES) 2016/680(4) par datu aizsardzību policijas jautājumos un no Dānijas piekrišanas pakļauties Eiropas Savienības Tiesas jurisdikcijai un Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja kontrolei,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 22. protokolu,

–  ņemot vērā rezultātus Dānijas 2015. gada 3. decembra referendumam saistībā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 22. protokolu,

–  ņemot vērā Reglamenta 78.c pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A8-0035/2017),

1.  apstiprina Padomes projektu;

2.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

3.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Parlamenta apstiprināto tekstu;

4.  aicina Padomi paredzamā nolīguma starp Eiropolu un Dāniju noteikumos paredzēt, ka tas beidz darboties piecus gadus pēc spēkā stāšanās dienas, lai nodrošinātu tā pārejas raksturu un paredzētu mērķi vai nu panākt pilntiesīgu dalību, vai arī noslēgt starptautisku nolīgumu saskaņā ar LESD 218. pantu;

5.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai un Eiropolam.

(1) OV L 121, 15.5.2009., 37. lpp.
(2) OV L 325, 11.12.2009., 6. lpp.
(3) OV L 325, 11.12.2009., 12. lpp.
(4) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/680 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI (OV L 119, 4.5.2016., 89. lpp.).


Kontroles pasākumi jaunajai psihoaktīvajai vielai metil-2-[[1-(cikloheksilmetil)-1H-indol-3-karbonil]amino]-3,3-dimetilbutanoātam (MDMB-CHMICA) *
PDF 315kWORD 47k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. februāra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes īstenošanas lēmumam par kontroles pasākumiem jaunajai psihoaktīvajai vielai metil-2-[[1-(cikloheksilmetil)-1H-indol-3-karbonil]amino]-3,3-dimetilbutanoātam (MDMB-CHMICA) (12356/2016 – C8-0405/2016 – 2016/0262(NLE))
P8_TA(2017)0024A8-0024/2017

(Apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Padomes projektu (12356/2016),

–  ņemot vērā ar Amsterdamas līgumu grozītā Līguma par Eiropas Savienību 39. panta 1. punktu un 36. protokola par pārejas noteikumiem 9. pantu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C8-0405/2016),

–  ņemot vērā Padomes 2005. gada 10. maija Lēmumu 2005/387/TI par informācijas apmaiņu, riska novērtējumu un kontroli attiecībā uz jaunām psihoaktīvām vielām(1) un jo īpaši tā 8. panta 3. punktu,

–  ņemot vērā Reglamenta 78.c pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A8-0024/2017),

1.  apstiprina Padomes projektu;

2.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

3.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Parlamenta apstiprināto tekstu;

4.  uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1)OV L 127, 20.5.2005., 32. lpp.


Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošana — pieteikums EGF/2016/005 NL/Drenthe Overijssel Retail
PDF 437kWORD 51k
Rezolūcija
Pielikums
Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. februāra rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu (Nīderlandes pieteikums EGF/2016/005 NL/Drenthe Overijssel Retail) (COM(2016)0742 – C8-0018/2017 – 2017/2014(BUD))
P8_TA(2017)0025A8-0036/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2016)0742 – C8-0018/2017),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1309/2013 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (2014–2020) un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1927/2006(1) (EGF regula),

–  ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam(2), un jo īpaši tās 12. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību(3) (2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgums) un jo īpaši tā 13. punktu,

–  ņemot vērā 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīguma 13. punktā paredzēto trialoga procedūru,

–  ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas vēstuli,

–  ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A8-0036/2017),

A.  tā kā Savienība ir izveidojusi likumdošanas un budžeta instrumentus, lai sniegtu papildu atbalstu darba ņēmējiem, kurus nelabvēlīgi ietekmējušas lielas strukturālās pārmaiņas pasaules tirdzniecības modeļos vai kuri atlaisti saistībā ar globālo finanšu un ekonomikas krīzi, un lai palīdzētu viņiem no jauna iekļauties darba tirgū;

B.  tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2008. gada 17. jūlija saskaņošanas sanāksmē pieņemto kopīgo deklarāciju finansiālajai palīdzībai, ko Savienība sniedz atlaistiem darbiniekiem, ir jābūt dinamiskai un tā jāsniedz pēc iespējas drīz un efektīvi, un lēmumi par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda (EGF) izmantošanu ir jāpieņem, pienācīgi ņemot vērā 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu;

C.  tā kā EGF regulas pieņemšana atspoguļo Parlamenta un Padomes panākto vienošanos no jauna iekļaut ar krīzi saistīto fonda izmantošanas kritēriju, noteikt Savienības finansiālo ieguldījumu 60 % apmērā no ierosināto pasākumu kopējām paredzamajām izmaksām, palielināt EGF pieteikumu izskatīšanas efektivitāti Komisijā un samazināt vērtēšanas un apstiprināšanas laiku Parlamentā un Padomē, paplašināt atbalsttiesīgo darbību un saņēmēju loku, ietverot arī pašnodarbinātas personas un jauniešus, un finansēt stimulus savu uzņēmumu izveidei;

D.  tā kā Nīderlande ir iesniegusi pieteikumu EGF/2016/005 NL/Drenthe Overijssel Retail, lai saņemtu finansiālu ieguldījumu no EGF saistībā ar darbinieku atlaišanu saimnieciskās darbības nozarē, kas klasificēta NACE 2. redakcijas 47. nodaļā (“Mazumtirdzniecība, izņemot automobiļus un motociklus”), galvenokārt Drentes (NL13) un Overeiselas (NL21) reģionā, kas ir NUTS 2. līmeņa reģioni, un tā kā ir sagaidāms, ka no atlaistajiem 1096 darbiniekiem, kuri ir tiesīgi saņemt EGF ieguldījumu, pasākumos piedalīsies 800 darbinieki;

E.  tā kā pieteikums tika iesniegts saskaņā ar EGF regulas 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā minēto intervences kritēriju, kas nosaka vismaz 500 darba ņēmēju atlaišanu deviņu mēnešu pārskata perioda laikā uzņēmumā, kas darbojas vienā saimnieciskās darbības nozarē, kas definēta NACE 2. red. nodaļas līmenī, un kas atrodas divos dalībvalsts kaimiņu reģionos, kuri definēti NUTS 2. līmenī;

F.  tā kā ievērojami mainījās patērētāju noskaņojums, piemēram, samazinājās pārdošanas apjomi vidējā cenu kategorijā, un pieaugošu popularitāti ieguva iepirkšanās internetā; tā kā situāciju tradicionālajā mazumtirdzniecības nozarē negatīvi ietekmēja arī jaunu iepirkšanās centru izveide daudzās Nīderlandes pilsētās ārpus pilsētu centriem un patērētāju uzticības mazināšanās(4) ekonomikai;

G.  tā kā Nīderlande norāda, ka Nīderlandes finanšu sektoram kā pasaulē nozīmīgam dalībniekam saistoši ir starptautiskie noteikumi, tostarp noteikumi par finanšu rezervēm, un ka, lai atbilstu jaunajiem starptautiskajiem standartiem, bankām ir mazāki ekonomikas finansēšanas resursi nekā iepriekš;

H.  tā kā mazumtirdzniecības nozarē laikposmā no 2015. gada 1. augusta līdz 2016. gada 1. maijam Drentes un Overeiselas reģionā Nīderlandē tika atlaisti 1096 darba ņēmēji;

I.  tā kā, lai gan mazumtirdzniecības un vairumtirdzniecības pakalpojumi veido 11 % Savienības IKP un 15 % Savienības kopējās nodarbinātības, šajā nozarē joprojām vērojama krīze,

1.  piekrīt Komisijai, ka EGF regulas 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētie nosacījumi ir ievēroti un ka līdz ar to Nīderlande saskaņā ar minēto regulu ir tiesīga saņemt finansiālu ieguldījumu EUR 1 818 750 apmērā, kas ir 60 % no kopējām izmaksām, proti, EUR 3 031 250;

2.  norāda, ka Nīderlande pieteikumu finansiālā ieguldījuma saņemšanai no EGF iesniedza 2016. gada 12. jūlijā un ka Komisija minētā pieteikuma novērtējuma sagatavošanu pabeidza 2016. gada 29. novembrī un 2017. gada 23. janvārī paziņoja par to Parlamentam;

3.  norāda, ka uz nodaļu “Mazumtirdzniecība, izņemot automobiļus un motociklus” līdz šim attiecas 6 citi EGF pieteikumi, kuri visi pamatoti ar globālo finanšu un ekonomikas krīzi(5);

4.  norāda, ka lielāko universālveikalu vājais finanšu stāvoklis neļāva ieguldīt citos veikalu modeļos, lai panāktu vajadzīgās pārmaiņas un atgūtu konkurētspēju;

5.  norāda, ka Nīderlandē darba tirgus lēnām atgūstas no krīzes un ka dažās nozarēs tās sekas joprojām ir jūtamas, un ka dažas tādas nozares kā mazumtirdzniecība tikai vēl pavisam nesen sāka patiesi ciest no finanšu un ekonomikas krīzes izraisītajām sekām;

6.  norāda uz daudzajiem darba ņēmēju atlaišanas gadījumiem Nīderlandes mazumtirdzniecības nozarē dažu pēdējo mēnešu laikā, nozares lielākajiem universālveikaliem ciešot bankrotu, kas izraisījis kopumā 27 052 atlaišanas gadījumus(6) laikposmā no 2011. gada līdz 2015. gadam; ar nožēlu norāda, ka attiecībā uz mazumtirdzniecības nozarē pārdoto preču apjomu, bija vērojama līdzīga tendence (no -2 % 2011. gadā līdz -4 % 2013. gadā), pirkumiem joprojām esot 2,7 % zem 2008. gada līmeņa(7);

7.  uzsver, ka mazumtirdzniecības nozare nodrošina ievērojamu daļu (17 %-19 %) nodarbinātības NUTS 2 līmeņa reģionos Drentē un Overeiselā; norāda, ka kopš krīzes sākuma ir bankrotējuši 5200 mazumtirdzniecības veikalu, no tiem lielākie universālveikali tika skarti tikai nesen; pauž nožēlu par to, ka laikposmā no 2015. gada janvāra līdz 2016. gada martam minētais ir par 3461 palielinājis bezdarbnieka pabalsta saņēmēju skaitu šo reģionu mazumtirdzniecības nozarē(8);

8.  pauž nožēlu, ka visvairāk tiek skarti gados jauni darba ņēmēji, proti, 67,1 % paredzēto atbalsta saņēmēju ir jaunāki par 30 gadiem;

9.  uzsver, ka paredzētie atbalsta saņēmēji ir pavadījuši ilgu laiku bez darba, nebūdami iesaistīti nedz izglītībā, nedz apmācībā, kā arī vairāk nekā gadu ilgu laikposmu no dienas, kad notika pēdējā atlaišana (2016. gada 1. maijā), līdz brīdim, kad pieteikuma iesniedzēja dalībvalsts sāka saņemt EGF atbalstu;

10.  atzīst, ka Nīderlande ir norādījusi, ka pieteikums, jo īpaši individualizēto pakalpojumu saskaņotais kopums, ir izstrādāts, apspriežoties ar ieinteresētajām personām, sociālajiem partneriem, mazumtirdzniecības nozares un attiecīgo reģionu pārstāvjiem;

11.  norāda, ka pieteikumā nav iekļauti EGF regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētie pabalsti vai stimuli; atzinīgi vērtē lēmumu ierobežot tehniskās palīdzības izmaksas līdz 4 % no kopējām izmaksām, saglabājot 96 % individualizēto pakalpojumu kopuma vajadzībām;

12.  aicina Komisiju izvērtēt jaunas iespējas, kā samazināt kavēšanos attiecībā uz EGF atbalsta sniegšanu, samazinot birokrātiju pieteikumu procedūrā;

13.  norāda, ka EGF līdzfinansētie individualizētie pakalpojumi atlaistajiem darba ņēmējiem ietver dalībnieku spēju, potenciāla un darba iespēju izvērtēšanu; palīdzību darba meklēšanā un lietu pārvaldībā; elastīgu grupu, ko varētu izmantot gan darba meklētāji, gan darba dēvēji, kuri var piedāvāt pagaidu darbvietas; pārcelšanas atbalstu; apmācību un pārkvalifikāciju, tostarp uzņēmējdarbības veicināšanas apmācību, kursus un dotācijas;

14.  atgādina, ka saskaņā ar EGF regulas 7. pantu saskaņotajam EGF atbalstīto individualizēto pakalpojumu kopumam vajadzētu būt tādam, kurā ir ņemtas vērā turpmākās darba tirgus perspektīvas un nepieciešamās prasmes, un tam jābūt saderīgam ar pāreju uz ilgtspējīgu ekonomiku, kurā tiek efektīvi izmantoti resursi;

15.  norāda, ka Nīderlandes iestādes ir apliecinājušas, ka ierosinātās darbības nesaņems finansiālu atbalstu no citiem Savienības fondiem vai finanšu instrumentiem, ka tiks novērsta jebkāda dubulta finansēšana, tās papildinās no struktūrfondiem finansētās darbības un tiks ievērotas valsts un ES tiesību aktos paredzētās prasības par kolektīvo atlaišanu;

16.  atgādina, ka ir svarīgi uzlabot visu darba ņēmēju nodarbinātības iespējas, pielāgojot apmācību un atzīstot darba ņēmēju profesionālās darbības laikā iegūtās prasmes un kompetences; pauž cerību, ka saskaņotajā pasākumu kopumā piedāvātā apmācība tiks pielāgota ne tikai atlaisto darbinieku vajadzībām, bet arī attiecīgā brīža uzņēmējdarbības videi;

17.  atkārtoti uzsver, ka EGF palīdzība nedrīkst aizstāt darbības, kas uzņēmumiem jāveic saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem vai koplīgumiem, nedz arī aizstāt uzņēmumu vai nozaru pārstrukturēšanas pasākumus;

18.  prasa, lai Komisija nodrošinātu publisku piekļuvi dokumentiem par EGF pieteikumiem;

19.  apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

20.  uzdod priekšsēdētājam parakstīt šo lēmumu kopā ar Padomes priekšsēdētāju un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

21.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju, tostarp tās pielikumu, nosūtīt Padomei un Komisijai.

PIELIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES LĒMUMS

par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu (Nīderlandes pieteikums EGF/2016/005 NL/Drenthe Overijssel Retail)

(Šā pielikuma teksts šeit nav iekļauts, jo tas atbilst galīgajam aktam – Lēmumam (ES) 2017/559.)

(1) OV L 347, 20.12.2013., 855. lpp.
(2) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.
(3) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.
(4).https://www.cbs.nl/nl-nl/nieuws/2016/11/consumentenvertrouwen-daalt-opnieuw
(5).EGF/2010/010 CZ/Unilever, COM(2011)0061; EGF/2010/016 ES/Aragón retail, COM(2010)0615; EGF/2011/004 EL/ALDI Hellas, COM(2011)0580; EGF/2014/009_EL/Sprider stores, COM(2014)0620; EGF/2014/013_EL/Odyssefs Fokas, COM(2014)0702; EGF/2015/011_GR/Supermarket Larissa, COM(2016)0210.
(6)http://www.consultancy.nl/nieuws/11992/de-25-grootste-faillissementen-van-retailketens-en-winkels
(7)Focus on consumption, Economic Agency ABN-AMRO Mathijs Deguelle and Nico Klene. Volume development retail sector. 2014. gada 24. janvāris. Retail sector prognoses, Economic Agency ABN-AMRO Sonny Duijn, 1. punkts, 2016. gada 22. janvāris.
(8)UWV sniegtie dati (2016. gada aprīlis).


Eiropas Konsensa attīstības jomā pārskatīšana
PDF 593kWORD 75k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. februāra rezolūcija par Eiropas Konsensa attīstības jomā pārskatīšanu (2016/2094(INI))
P8_TA(2017)0026A8-0020/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2005. gada decembra Eiropas Konsensu attīstības jomā(1),

–  ņemot vērā Pusanas Partnerību efektīvai attīstības sadarbībai(2) un ES kopējo nostāju Pasaules mēroga partnerības efektīvai attīstības sadarbībai (GPEDC) otrajā augsta līmeņa sanāksmē, kas norisinājās Nairobi (no 2016. gada 28. novembra līdz 1. decembrim)(3),

–  ņemot vērā 2011. gada decembrī notikušā Ceturtā augsta līmeņa foruma par palīdzības efektivitāti noslēguma dokumentu, ar ko uzsāka GPEDC,

–  ņemot vērā dokumentu „Pārveidosim mūsu pasauli: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”, kas tika pieņemts ANO ilgtspējīgas attīstības samitā Ņujorkā 2015. gada 25. septembrī(4),

–  ņemot vērā Adisabebas rīcības plānu par finansējumu attīstībai(5),

–  ņemot vērā 2010. gada 10. aprīļa Dili deklarāciju par miera veidošanu un valsts stiprināšanu un Jauno kursu iesaistei nestabilās valstīs, ko sāka īstenot 2011. gada 30. novembrī,

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām satvarā noslēgto Parīzes (COP 21) nolīgumu, ko pieņēma 2015. gada 12. decembrī(6),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „ES attīstības politikas ietekmes palielināšana: Pārmaiņu programma” (COM(2011)0637),

–  ņemot vērā 2016. gada 23. un 24. maijā Stambulā notikušo Pasaules humānās palīdzības samitu un tajā pieņemto apņemšanos rīkoties(7),

–  ņemot vērā jauno pilsētprogrammu, ko pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) konferencē par mājokļiem un ilgtspējīgu pilsētattīstību (Habitat III), kura 2016. gada 17.–20. oktobrī norisinājās Kito, Ekvadorā(8),

–  ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO)/Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmas (UNDP) 2014. gada progresa ziņojumu „Making Development Co-operation More Effective” (Attīstības sadarbības efektivitātes palielināšana)(9),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 208. pantu, kurā paredzēts, ka „Savienības un dalībvalstu politika attiecībā uz sadarbību attīstības jomā viena otru papildina un stiprina”, un noteikts, ka Eiropas Savienības politikai attīstības jomā galvenais mērķis ir nabadzības mazināšana un izskaušana,

–  ņemot vērā Padomes 2012. gada oktobra secinājumus „Demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības pirmsākumi. Eiropas iesaistīšanās ar pilsonisko sabiedrību ārējo attiecību jomā”,

–  ņemot vērā ES Rīcības kodeksu attiecībā uz papildināmību un darba dalīšanu attīstības politikā(10),

–  ņemot vērā Padomes 2014. gada 19. maija secinājumus par tiesībās balstītu pieeju sadarbībai attīstības jomā, ietverot visas cilvēktiesības(11),

–  ņemot vērā Globālo Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju, kas publicēta 2016. gada jūnijā(12),

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD), ko ES parakstīja un ratificēja 2011. gadā, un ANO noslēguma apsvērumus par UNCRPD īstenošanu,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Tirdzniecība visiem. Ceļā uz atbildīgāku tirdzniecības un ieguldījumu politiku” (COM(2015)0497),

–  ņemot vērā ES Dzimumu līdztiesības rīcības plānu 2016.–2020. gadam un Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015.–2019. gadam),

–  ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas, jo īpaši 2005. gada 17. novembra rezolūciju par priekšlikumu Padomes, Eiropas Parlamenta un Komisijas kopīgajai deklarācijai par Eiropas Savienības attīstības politiku „Eiropas konsenss”(13), 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par ES attīstības politikas ietekmes palielināšanu(14), 2013. gada 11. decembra rezolūciju par ES līdzekļu devēju koordināciju attīstības palīdzības jomā(15), 2014. gada 25. novembra rezolūciju par ES un globālo regulējumu attīstības jomā pēc 2015. gada(16), 2015. gada 19. maija rezolūciju par attīstības finansēšanu(17), 2015. gada 8. jūlija rezolūciju par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu nemaksāšanu kā sarežģītiem jautājumiem, kas risināmi saistībā ar pārvaldību, sociālo aizsardzību un attīstību jaunattīstības valstīs(18), 2016. gada 14. aprīļa rezolūciju par privāto sektoru un attīstību(19), 2016. gada 12. maija rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem un pašreizējo stāvokli saistībā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam(20), 2016. gada 7. jūnija rezolūciju par ES 2015. gada ziņojumu par politikas saskaņotību attīstībai(21) un 2016. gada 22. novembra rezolūciju par attīstības sadarbības efektivitātes palielināšanu(22),

–  ņemot vērā Komisijas dienestu kopējo darba dokumentu „Gender Equality and Women's Empowerment: Transforming the Lives of Girls and Women through EU External Relations 2016-2020” (Dzimumu līdztiesība un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšana sievietēm. Meiteņu un sieviešu dzīves pārveidošana ar ES ārējo attiecību starpniecību 2016.–2020. gadā) (SWD(2015)0182) un Padomes 2015. gada 26. oktobra secinājumus, kuros ir atbalstīts attiecīgais Dzimumu līdztiesības rīcības plāns 2016.–2020. gadam,

–  ņemot vērā jauno Rīcības plānu par dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm — meiteņu un sieviešu dzīves pārveidošana ar ES ārējo attiecību starpniecību (2016.–2020. gadam),

–  ņemot vērā 2016. gada 5. jūlija rezolūciju par jaunu progresīvu un inovatīvu turpmāko stratēģiju tirdzniecības un ieguldījumu jomā(23),

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām un tās četrus pamatprincipus, proti, nediskrimināciju (2. pants), bērna intereses (3. pants), izdzīvošanu, attīstību un aizsardzību (6. pants) un līdzdalību (12. pants),

–  ņemot vērā tā Ārlietu komitejas un Attīstības komitejas gaidāmo ziņojumu par bēgļu un migrantu pārvietošanās jautājumu risināšanu: ES ārējās darbības nozīmi (2015/2342(INI) un tā 2016. gada 22. novembra rezolūciju par attīstības sadarbības efektivitātes palielināšanu(24),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu (A8-0020/2017),

A.  tā kā ir pienācis laiks pārskatīt Eiropas Konsensu attīstības jomā, ņemot vērā izmaiņas ārējā satvarā, tostarp to, ka ir pieņemta Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM), Parīzes COP 21 nolīgums par klimata pārmaiņām, Sendai pamatprogramma katastrofu riska mazināšanai, Adisabebas rīcības plāns par finansējumu attīstībai un Pasaules mēroga partnerība efektīvai attīstības sadarbībai un ka ir parādījušies jauni vai saasinājušies jau pastāvošie pasaules mērogā risināmie jautājumi, piemēram, klimata pārmaiņas, migrācijas konteksts, ir notikusi lielāka diversifikācija attiecībā uz jaunattīstības valstīm ar dažādām un īpašām attīstības vajadzībām, jauniem līdzekļu devējiem un jauniem pasaules mēroga dalībniekiem, ir samazinājusies pilsoniskās sabiedrības organizāciju telpa, kā arī ir notikušas ES iekšējās izmaiņas, tostarp izmaiņas, kas izriet no Lisabonas līguma, Pārmaiņu programmas un Globālas ES ārpolitikas un drošības politikas stratēģijas;

B.  tā kā vispārējā Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam un savstarpēji saistītie IAM paredz panākt ilgtspējīgu attīstību planētas robežās, veidojot partnerības, kuras centrā izvirza cilvēkus, nodrošinot viņiem tādus svarīgus resursus kā pārtika, ūdens un sanitārija, veselības aprūpe, enerģija, izglītība un nodarbinātības iespējas un sekmējot mieru, tiesiskumu un labklājību visiem; tā kā ir jāīsteno pasākumi atbilstīgi principiem par valsts līdzdalību, iekļaujošām attīstības partnerībām, koncentrēšanos uz rezultātiem, pārredzamību un pārskatatbildību; tā kā uz tiesībām balstīta pieeja ir ilgtspējīgas attīstības priekšnoteikums saskaņā ar ANO Rezolūciju 41/128, kurā tiesības uz attīstību ir noteiktas kā neatņemamas cilvēktiesības;

C.  tā kā LESD 208. pantā ir noteikts, ka „Savienības un dalībvalstu politika attiecībā uz sadarbību attīstības jomā viena otru papildina un stiprina”;

D.  tā kā klimata pārmaiņas ir parādība, kas ir steidzami jārisina, jo lielākā mērā tā skar trūcīgās un neaizsargātākās valstis;

E.  tā kā trīs ceturtdaļas pasaules trūcīgo cilvēku dzīvo valstīs ar vidējiem ienākumiem (MIC); tā kā MIC nav viendabīga grupa, jo tai ir ļoti dažādas vajadzības un problēmas, un tā kā ES sadarbībai attīstības jomā tādēļ ir jābūt pietiekami diferencētai;

F.  tā kā, lai panāktu Līgumos paredzēto politiski saskaņoto pieeju attīstības jomā, ES, rīkojoties citās politikas jomās, kas, visticamāk, skars jaunattīstības valstis, ir jāņem vērā attīstības sadarbības mērķi; tā kā tādēļ ir jāformulē un jāīsteno cieši saistītas politikas jomas, piemēram, tirdzniecība, drošība, migrācija, humānā palīdzība un attīstība, lai tās cita citu pastiprinātu;

G.  tā kā migrācija ir kļuvusi par aizvien aktuālāku jautājumu — pasaulē ir piespiedu kārtā pārvietoti 65 miljoni cilvēku; tā kā lielākā daļa bēgļu dzīvo jaunattīstības valstīs; tā kā valsts neaizsargātība, nestabilitāte, kari, cilvēktiesību pārkāpumi, dziļa nabadzība un izredžu trūkums ir daži no galvenajiem cēloņiem, kādēļ cilvēki pamet savas mājas; tā kā pēdējos gados uz ES ir migrējuši vai atbēguši miljoniem cilvēku;

H.  tā kā var uzskatīt, ka ar dažiem nesen iesniegtajiem priekšlikumiem Komisija cenšas pārorientēt attīstības politiku, ņemot vērā jauno migrācijas pārvaldības situāciju, lai īstenotu ES prioritātes, kuras nereti ir īstermiņa prioritātes; tā kā attīstības palīdzībai nevajadzētu būt atkarīgai no saņēmējvalstu sadarbības migrācijas jautājumos; tā kā tādi fondi kā ES Ārkārtas trasta fonds Āfrikai un ES ārējo investīciju plāns ir izveidoti, lai reaģētu uz nesenajām migrācijas krīzēm ES; tā kā ES attīstības sadarbības politikas galvenajam mērķim ir jābūt nabadzības samazināšanai un tās izskaušanai ilgtermiņā un tā kā šai politikai ir jābalstās uz attīstības efektivitātes principiem;

I.  tā kā veselība un izglītība ir svarīgākie ilgtspējīgas attīstības veicinātāji; tā kā tādēļ Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam un IAM ir izteikti uzsvērts ieguldījums, kas nodrošina vispārēju piekļuvi veselībai un izglītībai, un tam būtu jānodrošina pietiekami resursi, lai panāktu plašāku ietekmi citās nozarēs;

J.  tā kā mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) un mikrouzņēmumi veido pasaules ekonomikas pamatu, būtisku daļu no jaunattīstības valstu ekonomikas un kopā ar labi funkcionējošu publisko sektoru ir izšķiroši svarīgi ekonomikas, sociālās un kultūras attīstības veicināšanā; tā kā MVU piekļuve kapitālam nereti ir ierobežota, it sevišķi jaunattīstības valstīs;

K.  tā kā vairāk nekā puse pasaules iedzīvotāju pašlaik dzīvo pilsētās un tā kā tiek prognozēts, ka šis īpatsvars līdz 2050. gadam sasniegs divas trešdaļas, aptuveni 90 % pilsētu izaugsmes norisinoties Āfrikā un Āzijā; tā kā šī tendences pastiprina nepieciešamību panākt pilsētu ilgtspējīgu attīstību; tā kā pilsētu drošība daudzās jaunattīstības valstīs kļūst par aizvien sarežģītāku problēmu;

L.  tā kā okeāniem ir svarīga nozīme bioloģiskās daudzveidības, nodrošinājuma ar pārtiku, enerģijas, darbvietu un izaugsmes jomā, taču jūras resursus apdraud klimata pārmaiņas, pārmērīga izmantošana un neilgtspējīga apsaimniekošana;

M.  tā kā atmežošana un mežu degradācija noplicina ekosistēmas un būtiski veicina klimata pārmaiņas;

N.  tā kā ES attīstības politika ir svarīgs papildinājums dalībvalstu attīstības politikas nostādnēm, kurām būtu jākoncentrējas uz salīdzinošās priekšrocības jomām un veidiem, kuros ES kā organizācijas globālā nozīme var veicināt attīstības politikas mērķu sasniegšanu;

O.  tā kā attīstības politika ir ārkārtīgi būtisks ES ārpolitikas aspekts; tā kā Savienība ir lielākais attīstības līdzekļu devējs pasaulē un kopā ar savām dalībvalstīm nodrošina vairāk nekā pusi no pasaules oficiālās attīstības palīdzības;

P.  tā kā pasaulē pieaug labklājības un ienākumu līmeņu nevienlīdzība; tā kā šī tendence var iedragāt sociālo kohēziju un palielināt diskrimināciju, politisko nestabilitāti un nemierus; tā kā tādēļ iekšzemes resursu mobilizēšana ir veids, kā īstenot Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, un ir dzīvotspējīga stratēģija, kā ilgtermiņā pārtraukt atkarību no ārvalstu palīdzības,

1.  uzsver to, ka Eiropas Konsensam attīstības jomā ir liela nozīme, nodrošinot vienotu un saskaņotu nostāju gan ES, gan dalībvalstu līmenī attiecībā uz attīstības politikas mērķiem, vērtībām, principiem un galvenajiem aspektiem, tostarp šīs politikas īstenošanu; uzskata, ka, pārskatot Konsensu, ir jāsaglabā tā tiesību kopums un jo īpaši holistiskā pieeja un skaidri noteiktais primārais mērķis — cīņa pret nabadzību un nabadzības izskaušana ilgtermiņā; turklāt uzskata, ka kā mērķis ir jānosaka arī nevienlīdzības risināšana, kā noteikts IAM; atgādina, ka dalībvalstu un ES līmeņa attīstības politikas nostādnēm būtu vienai otra jāstiprina un jāpapildina;

2.  brīdina pret oficiālās attīstības palīdzības (OAP) kritēriju paplašināšanu, lai segtu arī tādus izdevumus, kuri nav tieši saistīti ar iepriekš minētajiem mērķiem; uzsver, ka visām OAP reformām ir jābūt vērstām uz attīstības ietekmes palielināšanu;

3.  atzīst, ka ir svarīga skaidra Eiropas ārējā stratēģija, kas liek saskaņot politikas nostādnes, jo īpaši miera un drošības, migrācijas, tirdzniecības, vides un klimata pārmaiņu, humānās palīdzības un attīstības sadarbības jomā; tomēr atkārtoti norāda, ka mērķi attīstības jomā ir mērķi paši par sevi; atgādina par Līgumos paredzēto pienākumu, kas noteikts LESD 208. pantā, proti, to, ka „politikā, kas var iespaidot jaunattīstības valstis, Savienība ievēro mērķus, kas noteikti sadarbībai attīstības jomā”; īpaši uzsver, ka Parlaments var pieņemt tikai spēcīgu attīstības politikas koncepciju, kura balstās uz LESD pienākumiem un ir pirmām kārtām vērsta uz cīņu pret nabadzību; atgādina par ES ārējās darbības principiem saskaņā ar Līgums par Eiropas Savienību 21. panta 1. punktu, proti, demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesību un pamatbrīvību universālumu un nedalāmību, cilvēka cieņas ievērošanu, līdztiesības un solidaritātes principu, kā arī ANO Statūtu un starptautisko tiesību principu ievērošanu;

4.  saskaņā ar Lisabonas līgumu apraksta attīstības politiku kā cīņu par CIEŅU, izskaužot NABADZĪBU;

ES attīstības mērķi, vērtības un principi

5.  prasa IAM, Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības ekonomiskos, sociālos un vides aspektus horizontāli iekļaut visās iekšējās un ārējās ES politikas nostādnēs un izmantot par Konsensa pamatu, atzīstot būtiskās savstarpējās saistības starp tā mērķiem un uzdevumiem; prasa nodrošināt, lai cīņa pret nabadzību un nabadzības izskaušana ilgtermiņā arī turpmāk ir ES attīstības politikas galvenais un primārais mērķis, īpašu uzmanību pievēršot atstumtākajām grupām un cenšoties nevienu neatstāt novārtā; uzsver, cik svarīga ir nabadzības definēšana saskaņā ar Konsensa definīciju un Pārmaiņu programmu, un saskaņā ar Lisabonas līgumu;

6.  uzsver, ka Ilgtspējīgas attīstības programmai 2030. gadam ir raksturīgs universālums un mainīgums; tādēļ uzsver, ka attīstītās un jaunattīstības valstis ir kopīgi atbildīgas par IAM sasniegšanu un ka ES IAM stratēģijai ir jāietver gan iekšpolitikas, gan ārpolitikas nostādņu un apņemšanos saskaņots kopums, kurā ir jābūt attīstības politikas instrumentu pilnam kopumam;

7.  pieprasa, lai attīstības politika konsekventāk atspoguļotu Savienības orientēšanos uz nestabilām valstīm, jauniešu bezdarbu, sievietēm un meitenēm, kas pakļautas ar dzimumu saistītai vardarbībai un kaitīgai praksei vai atrodas konflikta situācijās, un atgādina par ES apņemšanos vismaz 20 % no savas OAP piešķirt sociālajai iekļaušanai un humānajai attīstībai;

8.  uzsver, ka izglītība ir panākumu atslēga, lai attīstītu pašpietiekamas sabiedrības; prasa ES izveidot saikni starp kvalitatīvu izglītību, tehniskajām mācībām un arodmācībām un sadarbību ar rūpniecību, jo tas ir jauniešu nodarbināmības un kvalificētu darbvietu pieejamības būtisks priekšnoteikums; uzskata, ka saistībā gan ar bērnu attīstību, gan aizsardzību ārkārtas un krīzes situācijās ir ļoti svarīgi risināt tieši jautājumu par piekļuvi izglītībai;

9.  uzsver, ka sistēmiski faktori, tostarp dzimumu nelīdztiesība, politikas šķēršļi un spēku nelīdzsvarotība, ietekmē veselību un ka ir ļoti svarīgi nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi kvalitatīviem veselības aprūpes pakalpojumiem, ko sniedz prasmīgi, kvalificēti un kompetenti veselības aprūpes darbinieki; uzsver, ka tādēļ ar jauno Konsensu būtu jāveicina ieguldījumi svarīgākajos veselības aprūpes darbiniekos un viņu tiesību nostiprināšanā, jo viņiem ir izšķiroša nozīme, nodrošinot veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību tālākos, trūcīgos, nepietiekami apkalpotos un konflikta apgabalos; uzsver, ka jaunu veselības tehnoloģiju pētniecības un izstrādes veicināšanai, lai risinātu jaunus ar veselību saistītus apdraudējumus, piemēram, epidēmijas un rezistenci pret antimikrobiāliem līdzekļiem, ir ļoti svarīga nozīme IAM sasniegšanā;

10.  prasa, lai ES joprojām izrādītu spēcīgu apņemšanos veicināt uz noteikumiem balstītu globālo pārvaldību un jo īpaši Pasaules mēroga partnerību attīstības sadarbībai;

11.  uzsver, ka ES attīstības politikā kā horizontāli mērķi ir jāietver nevienlīdzības apkarošana valstīs un starp tām, diskriminācijas, it sevišķi dzimuma dēļ, netaisnības un konfliktu apkarošana, miera, līdzdalības demokrātijas, labas pārvaldības, tiesiskuma un cilvēktiesību, iekļaujošu sabiedrību un ilgtspējīgas izaugsmes veicināšana, kā arī jautājuma par pielāgošanos klimata pārmaiņām un klimata pārmaiņu mazināšanu risināšana; prasa Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam koordinēti un saskaņoti īstenot kā vienu veselumu kopā ar Parīzes klimata nolīgumu, tostarp attiecībā uz nepieciešamību steidzami novērst plaisu starp pastāvošajām vajadzībām, lai ierobežotu globālo sasilšanu un palielinātu darbu pie pielāgošanās, kā arī palielinātu finansējumu šim darbam; atgādina par ES apņemšanos piešķirt 20 % no 2014.–2020. gada budžeta (aptuveni EUR 180 miljardi) centieniem apkarot klimata pārmaiņas, tostarp ar savu ārpolitikas un attīstības politikas nostādņu starpniecību;

12.  uzsver, ka attīstības sadarbība var izrietēt no iekļautības, uzticēšanās un inovācijām, ko ievēro visi partneri, izmantojot valsts stratēģijas un valstu rezultātu satvarus;

13.  atzīst to, ka īpaša nozīme ir labai pārvaldībai kā ilgtspējīgas attīstības dimensijai; prasa ES nostiprināt līdzsvaru starp ekonomikas jomu, sociālo jomu un vides jomu, atbalstot vispusīgas valstu ilgtspējīgas attīstības stratēģijas, kā arī atbalstot labas pārvaldības pareizos mehānismus un procesus, galveno uzmanību pievēršot pilsoniskās sabiedrības līdzdalībai; uzsver administratīvo un fiskālās decentralizācijas reformu nozīmi labas pārvaldības veicināšanā vietējā līmenī saskaņā ar subsidiaritātes principu;

14.  prasa, lai ES attīstības sadarbība mudinātu partnervalstis lokalizēt globālos IAM, apspriežoties ar valsts un vietējo pilsonisko sabiedrību, lai IAM integrētu šajā kontekstā svarīgos valsts un vietējos mērķos, kuru pamatā ir valstu attīstības stratēģijas, programmas un budžeti; prasa ES un tās dalībvalstīm mudināt savas partnervalstis IAM uzraudzības procesā ietvert arī atstumto kopienu paustos viedokļus un veicināt konkrētus mehānismus, kas to ļauj īstenot atbilstīgi principam, kas paredz, ka neviens nedrīkst tikt atstāts novārtā;

15.  prasa, lai arī turpmāk ES attīstības politikā prioritāte tiek piešķirta atbalsta sniegšanai vismazāk attīstītajām valstīm (VAV) un valstīm ar zemiem ienākumiem (LIC), kā arī mazo salu jaunattīstības valstīm (SIDS), vienlaikus pievēršoties atšķirīgajām un īpašajām vajadzībām, kādas ir valstīm ar vidējiem ienākumiem (MIC), kurās dzīvo lielākā daļa pasaules trūcīgo iedzīvotāju, kā noteikts Adisabebas rīcības plānā un pilnībā ievērojot diferenciācijas principu; prasa integrēt teritoriālu pieeju attīstībai, lai vietējām un reģionālajām valdībām sniegtu lielākas iespējas un lai labāk risinātu nevienlīdzības starp valstīm;

16.  uzsver demokrātiskas līdzdalības principu, ar kuru saskaņā jaunattīstības valstīm tiek uzticēta galvenā atbildība par savu attīstību, bet kurš arī rada iespēju valstu parlamentiem un politiskajām partijām, reģionālajām un vietējām varas iestādēm, pilsoniskajai sabiedrībai un citām ieinteresētajām personām pilnībā veikt savus attiecīgos pienākumus kopā ar valstu valdībām un aktīvi piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā; šajā saistībā uzsver, ka ir svarīgi uzlabot augšupēju un lejupēju pārskatatbildību, lai labāk reaģētu uz vietējām vajadzībām un sekmētu iedzīvotāju demokrātisku līdzdalību;

17.  prasa ES turpināt atbalstīt un palielināt atbalstu spēju veidošanai un decentralizācijas procesiem vietējā un reģionālā līmenī, lai vietējām un reģionālajām valdībām sniegtu iespējas un lai tās padarītu pārredzamākas un pārskatatbildīgākas, jo tādējādi tās spēs labāk nodrošināt savu iedzīvotāju vajadzības un prasības;

18.  saskaņā ar partnerības principu prasa nodrošināt kopīgu pārskatatbildību attiecībā uz visām kopīgajām darbībām veicinot maksimāli augstu pārredzamības līmeni; prasa ES un tās dalībvalstīm sekmēt valstu parlamentu, vietējo un reģionālo valdību un pilsoniskās sabiedrības spēcīgāku nozīmi politiskajā un budžeta pārraudzībā un demokrātiskās pārbaudēs; prasa ar visiem līdzekļiem un visos politikas līmeņos kopīgi apkarot korupciju un nesodāmību;

19.  prasa, lai ES un partnervalstu/partnerreģionu politiskais dialogs tiktu izmantots kā centrālais vadmotīvs ES attīstības sadarbībā un lai šādos dialogos galvenā uzmanība tiktu pievērsta kopīgajām vērtībām un tam, kā tās sekmēt; prasa nodrošināt parlamentu un pilsoniskās sabiedrības turpmāku iesaisti politiskajos dialogos;

20.  uzsver plurālistiskas un iekļaujošas demokrātijas nozīmi un prasa ES visās savās darbībās veicināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus politiskajām partijām un dinamiskai pilsoniskajai sabiedrībai, tostarp ar spēju veidošanu un dialogiem ar partnervalstīm, lai nodrošinātu pietiekamu pilsoniskās sabiedrības telpu ar iedzīvotāju virzītiem un līdzdalības uzraudzības un pārskatatbildības mehānismiem vietējā, valsts un reģionālā līmenī un lai nodrošinātu pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaisti attīstības politikas nostādņu izstrādē, īstenošanā, uzraudzībā, pārskatīšanā un pārskatatbildībā; prasa ES atzīt, ka apspriešanās ar pilsonisko sabiedrību ir ļoti svarīgs faktors sekmīgu rezultātu gūšanai visās plānošanas nozarēs, lai panāktu iekļaujošu pārvaldību

21.  atzīst pilsoniskās sabiedrības nozīmi sabiedrības informētības vairošanā un IAM risināšanā valsts un pasaules līmenī, pateicoties pasaules mēroga pilsoniskuma izglītībai un informētības vairošanai;

22.  prasa, lai sieviešu un vīriešu līdztiesības veicināšana un sieviešu un meiteņu tiesību nostiprināšana un tiesību veicināšana būtu gan atsevišķs, gan horizontāls ES attīstības politikas mērķis atbilstīgi ES Dzimumu līdztiesības rīcības plānam un Ilgtspējīgas attīstības programmai 2030. gadam, kā noteikts Padomes 2015. gada 26. maija secinājumos par sieviešu un vīriešu līdztiesību attīstības kontekstā; prasa īstenot īpašu, politikas virzītu rīcību, lai risinātu problēmas šajā jomā; prasa, lai ES turpinātu īstenot centienus, ar kuriem tiek sekmēta sieviešu un gados jaunu cilvēku kā attīstības un pārmaiņu veicinātāju svarīgā nozīme; šajā saistībā uzsver, ka dzimumu līdztiesība ietver meitenes, zēnus, sievietes un vīriešus visās vecuma grupās un ka programmās būtu jāveicina vienlīdzīga līdzdalība, kā arī jāsekmē tiesības un pakalpojumi, it sevišķi saistībā ar piekļuvi izglītībai un reproduktīvās veselības un veselības aprūpei bez diskriminācijas dzimtes identitātes vai seksuālās orientācijas dēļ;

23.  vērš uzmanību uz to, ka ir jāsekmē, jāaizsargā un jānodrošina visas cilvēktiesības; uzsver, ka sieviešu un meiteņu tiesību, kā arī seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību nodrošināšana un visu veidu seksuālās un uz dzimumu balstītās vardarbības un diskriminācijas, tostarp kaitīgas prakses pret bērniem, laulību agrīnā vecumā un piespiedu laulību un sieviešu dzimumorgānu kropļošanas, izskaušana ir būtiski aspekti cilvēktiesību īstenošanai; uzsver, ka ir jānodrošina vispārēja piekļuve cenas ziņā pieejamai, vispusīgai un kvalitatīvai informācijai un izglītībai par seksuālo un reproduktīvo veselību un ģimenes plānošanas pakalpojumiem; prasa īstenot papildu pasākumus, lai pastiprinātu centienus dzimumu līdztiesības un sieviešu tiesību nostiprināšanas panākšanā, padziļinot daudzpusējas ieinteresēto personu partnerības, nostiprinot spējas budžeta izstrādē un plānošanā ievērot dzimumu līdztiesības principu un nodrošinot sieviešu organizāciju līdzdalību;

24.  prasa izstrādāt īpašas ES attīstības stratēģijas, lai labāk sasniegtu, aizsargātu un atbalstītu tādas neaizsargātas un atstumtas iedzīvotāju grupas kā sievietes un bērni, lesbietes, geji, biseksuāļi, transpersonas un interseksuāļi (LGTBI), veci cilvēki, cilvēki ar invaliditāti, mazie ražotāji, kooperatīvi un lingvistiskas un etniskas mazākumtautības un pirmiedzīvotāji un piedāvātu tām tādas pašas iespējas un tiesības kā citiem cilvēkiem saskaņā ar principu, kas paredz, ka neviens nedrīkst tikt atstāts novārtā;

25.  atkārto ES apņemšanos ieguldīt bērnu un gados jaunu cilvēku attīstībā, uzlabojot ziņojumu sniegšanu par attīstības sadarbību un vietējiem resursiem, kas ir vērsti uz bērniem, un nostiprināt gados jaunu cilvēku spējas piedalīties pārskatatbildības procesos;

26.  prasa palīdzēt nestabilām un konfliktu skartām valstīm piekļūt resursiem un partnerībām, kas ir vajadzīgas, lai sasniegtu attīstības prioritātes, un veicināt mācīšanos no līdzbiedriem starp šīm valstīm, kā arī uzlabot iesaisti attīstības, miera veidošanas, drošības un humānās palīdzības partneru vidū un centienos;

27.  uzsver to, ka joprojām ir svarīgi pašreizējā Eiropas Konsensa nodaļā „Humānā attīstība” noteiktie mērķi; uzsver, ka šie mērķi ir jāsasaista ar IAM un ka veselības aprūpes sistēmas horizontālai nostiprināšanai (izņemot atbalstu konkrētu slimību vertikālajām programmām) ir jābūt veselības aprūpes attīstības plānošanas centrā, kas nostiprinās arī izturētspēju tādu veselības krīžu gadījumā kā Ebola vīrusa uzliesmojums Rietumāfrikā 2013.–2014. gadā, kā arī ka ir jānodrošina pamattiesības uz vispārēju veselības aprūpi, kā noteikts Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (UDHR) 25. pantā un Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Konstitūcijā; atgādina, ka LESD 168. pantā ir noteikts, ka, nosakot un īstenojot visu Savienības politiku un darbību, ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis; šajā saistībā prasa izstrādāt saskaņotāku zāļu inovācijas un attīstības politiku, kas nodrošina zāļu pieejamību ikvienam;

28.  norāda, ka — ņemot vērā iedzīvotāju skaita pieaugumu, jo īpaši Āfrikā un VAV, un to, ka no 21 valsts, kur reģistrēta vislielākā auglība, 19 valstis atrodas Āfrikā — Nigērija ir valsts ar pasaulē visstraujāk augošo iedzīvotāju skaitu un ka ir sagaidāms, ka līdz 2050. gadam vairāk nekā puse no iedzīvotāju skaita pieauguma būs vērojama Āfrikā, kas rada problēmu ilgtspējīgas attīstības jomā, un ka ES attīstības sadarbībā lielāks uzsvars būtu jāliek uz programmām, kurās šis temats tiek aplūkots;

29.  atzinīgi vērtē to, ka nodrošinājums ar pārtiku un uzturu jaunajā globālajā attīstības regulējumā ir iekļauts kā prioritāte un ka bada novēršana, pārtikas nodrošinājuma panākšana, labāks uzturs un ilgtspējīgas lauksaimniecības veicināšana ir iekļauti kā atsevišķs mērķis; atzīst, ka bads un nabadzība nav negadījums un ka to izraisa sociālais un ekonomiskais netaisnīgums un nevienlīdzība visos līmeņos; atkārto, ka Konsensā būtu jāuzsver, ka ES joprojām atbalsta integrētas, starpnozaru pieejas, kas nostiprina spēju vietējā līmenī ražot daudzveidīgu pārtiku un ietver ar uzturu saistītas un uzturu ietekmējošas intervences, kuras ir nepārprotami vērstas uz dzimumu nelīdztiesību;

30.  uzstāj, ka ir vajadzīgi pārskatatbildības mehānismi attiecībā uz IAM un 0,7 % OAP/nacionālā kopienākuma (NKI) uzraudzību un īstenošanu; prasa ES un tās dalībvalstīm iesniegt termiņu, kādā pakāpeniski sasniegt šos mērķus un uzdevumus, reizi gadā iesniedzot ziņojumu Eiropas Parlamentam;

31.  uzsver, ka ir vajadzīgas daudznozaru, integrētas pieejas, lai efektīvi nostiprinātu izturētspēju, kas nozīmē, ka ir jāstrādā humānās palīdzības, katastrofu riska mazināšanas, sociālās aizsardzības, pielāgošanās klimata pārmaiņām, dabas resursu pārvaldības, konfliktu mazināšanas un citu attīstības darbību labākas integrēšanas virzienā; prasa ES un dalībvalstīm veicināt iekļaujošu pārvaldību, kuras ietvaros risina atstumtību un nevienlīdzību, kas noved pie neaizsargātības; atzīst, ka ir jānostiprina neaizsargāto iedzīvotāju tiesības pārvaldīt risku un piekļūt lēmumu pieņemšanas procesiem, kas ietekmē viņu nākotni;

32.  uzsver kultūras nozīmi ilgtspējīgā humānajā, sociālajā un ekonomikas attīstībā un pieprasa ņemt vērā kultūras dimensiju kā solidaritātes, sadarbības un ES attīstības palīdzības politikas nostādņu pamataspektu; prasa sekmēt kultūru daudzveidību un atbalstīt kultūras politikas nostādnes, kā arī ņemt vērā vietējos apstākļus gadījumos, kad tas var palīdzēt sasniegt ilgtspējīgas attīstības veicināšanas mērķi;

33.  norāda, ka tiek prognozēts, ka iedzīvotāju skaits pilsētās līdz 2050. gadam pieaugs par 2,5 miljardiem un ka aptuveni 90 % no šā pieauguma būs koncentrēti Āzijā un Āfrikā; atzīst problēmas, ko rada lielpilsētu straujā izaugsme, kā arī problēmas, kuras šis fenomens rada sabiedrības un vides ilgtspējai; prasa panākt līdzsvarotu reģionālo attīstību un atgādina, ka saimnieciskās darbības nostiprināšana lauku apgabalos, mazākās pilsētās un mazpilsētās samazina motivāciju pārcelties uz lielpilsētām, tādējādi atvieglojot nekontrolētas urbanizācijas un migrācijas radītās problēmas;

Diferenciācija

34.  uzsver — lai ES attīstības stratēģija būtu efektīva, ES, izmantojot valstu budžetus, ir jāveicina taisnīgs labklājības sadalījums jaunattīstības valstīs, t. i., gan valstu iekšienē, gan starp valstīm; uzsver, ka, sniedzot Eiropas attīstības palīdzību, būtu pirmām kārtām jānodrošina diferenciācija, ņemot vērā atsevišķu valstu stāvokli un attīstības vajadzības, nevis pamatojoties tikai uz mikroekonomikas rādītājiem vai politiskiem apsvērumiem;

35.  uzsver, ka ES attīstības sadarbība būtu jāīsteno tā, lai risinātu svarīgākās vajadzības un censtos panākt maksimāli lielu ietekmi gan īstermiņā, gan ilgtermiņā; uzsver, ka ir vajadzīgas pielāgotas un vietējā līmenī plānotas un izstrādātas attīstības stratēģijas, lai ņemtu vērā īpašās problēmas, ar kurām saskaras atsevišķas valstis vai valstu grupas, piemēram, SIDS, nestabilas valstis un sauszemes ieskautās jaunattīstības valstis (LLDC);

36.  prasa sadarbībā ar MIC izstrādāt konkrētas stratēģijas, lai nostiprinātu šo valstu panākto progresu un cīnītos pret nevienlīdzību, atstumtību, diskrimināciju un nabadzību, it sevišķi sekmējot taisnīgas un progresīvu nodokļu sistēmas, un vienlaikus uzsver, ka MIC nav viendabīga valstu grupa un tāpēc katrai valstij ir īpašas vajadzības, kas jārisina ar pielāgotām politikas nostādnēm; uzsver, ka ir pakāpeniski jāpārtrauc finansiālās palīdzības sniegšana MIC un jākoncentrē uzmanība uz citiem sadarbības veidiem, piemēram, tehnisko palīdzību, rūpnieciskās zinātības un zināšanu apmaiņu, partnerībām publiskajā sektorā (kas var atbalstīt tādus globālus sabiedriskos ieguvumus kā zinātne, tehnoloģijas un inovācijas), labākās prakses apmaiņu un reģionālās, jaunattīstības valstu un trīspusējās sadarbības veicināšanu; uzsver, ka ir svarīgi tādi alternatīvi finansējuma avoti kā iekšzemes ieņēmumu mobilizēšana, nekoncesionāli vai nelielas koncesijas aizdevumi, sadarbība tehniskos, ar nodokļiem, tirdzniecību un pētniecību saistītos jautājumos un publiskā un privātā sektora partnerības;

Attīstības efektivitāte un finansēšana

Attīstības efektivitāte

37.  prasa ES un tās dalībvalstīm vadīt attīstības jomas dalībniekus un no jauna apņemties pilnībā īstenot efektīvas attīstības sadarbības principus, prioritāti piešķirot mehānismiem, rīkiem un instrumentiem, kas ļauj lielākam resursu daudzumam nonākt pie galīgajiem saņēmējiem, proti, valsts atbildībai par savas attīstības prioritātēm, saskaņošanai ar partnervalstu valsts attīstības stratēģijām un sistēmām, orientācijai uz rezultātiem, pārredzamībai, kopīgai pārskatatbildībai un visu ieinteresēto personu demokrātiskai iekļautībai; uzsver, ka ir svarīgi nostiprināt ES centienus padarīt attīstības sadarbību pēc iespējas efektīvāku, lai palīdzētu sasniegt Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam noteiktos vērienīgos mērķus un uzdevumus un maksimāli labi izmantotu publiskos un privātos resursus attīstībai; prasa jaunajā ES Konsensā attīstības jomā skaidri atsaukties uz attīstības efektivitātes principiem;

38.  atkārto, ka ir svarīgi palielināt Eiropas sabiedrības izpratni un aktīvu līdzdalību nozīmīgās attīstības debatēs un centienos pasaules mērogā izskaust nabadzību un veicināt ilgtspējīgu attīstību; šajā nolūkā uzsver, ka neformālai attīstības izglītībai un informētības vairošanai, tostarp turpinot un paplašinot programmu „Izglītības un izpratnes veicināšana attīstības jomā” (DEAR), arī turpmāk ir jābūt ES un dalībvalstu attīstības politikas nostādņu neatņemamai daļai;

39.  uzskata, ka finansējuma un birokrātisku procedūru vienkāršošana var palīdzēt uzlabot efektivitāti; prasa ieviest ES reformu, lai paātrinātu īstenošanu (kā jau aplūkots 2005. gada Eiropas Konsensa 122. punktā), kas pievēršas jautājumam par nepieciešamību pārskatīt atlases procedūras, vairāk orientējoties uz pieteikuma iesniedzēju identitāti, zinātību, pieredzi, darbības rādītājiem un uzticamību attiecīgajā jomā (nevis tikai uz oficiālajām atbilstības prasībām);

40.  atkārto, ka ir svarīgi veidot spējas, lai uzlabotu iedzīvotāju, organizāciju, valdību un sabiedrību spēju pilnvērtīgi īstenot savus attiecīgos uzdevumus ilgtspējīgas attīstības stratēģiju izstrādē, īstenošanā, uzraudzībā un novērtēšanā;

41.  atzinīgi vērtē panākto progresu, bet prasa ES un tās dalībvalstīm ieguldīt papildu centienus, lai paātrinātu kopīgas plānošanas un īstenošanas centienus un palielinātu to tvērumu nolūkā apvienot resursus, uzlabot darba sadali valstī, samazināt darījumu izmaksas, izvairīties no pārklāšanās un palīdzības sadrumstalotības, paaugstināt ES profilu vietējā līmenī un veicināt valstu atbildību par savām attīstības stratēģijām un par saskaņošanu ar partnervalstu prioritātēm; uzsver, ka ir svarīgi, lai kopīgas plānošanas procesu veiktu Eiropas ieinteresētās personas un lai tas būtu atvērts citiem līdzekļu devējiem tikai tādos gadījumos, kad to pamato vietējā situācija, bet nesamazinot Eiropas līdzdalību šajā procesā; prasa ES un tās dalībvalstīm turpināt koordinēt savas darbības ar citiem līdzekļu devējiem un organizācijām, piemēram, jaunajiem līdzekļu devējiem, pilsoniskās sabiedrības organizācijām, privātiem filantropiem, finanšu iestādēm un privātā sektora uzņēmumiem; ar bažām atzīmē, ka 2015. gada vidū tikai piecas ES dalībvalstis bija publicējušas Pusanas saistību īstenošanas plānus; mudina dalībvalstis publicēt savus īstenošanas plānus un reizi gadā ziņot par saviem centieniem attīstības efektivitātes jomā;

42.  atgādina par savu pieprasījumu(25) kodificēt un nostiprināt mehānismus un praksi, lai nodrošinātu attīstības palīdzības labāku papildināmību un efektīvu koordināciju starp ES dalībvalstīm un iestādēm, paredzot skaidrus un izpildāmus noteikumus, ar kuriem nodrošināt demokrātisku vietējo līdzdalību, saskaņošanu, pielāgošanu valstu stratēģijām un sistēmām, līdzekļu prognozējamību, pārredzamību un savstarpēju pārskatatbildību;

43.  uzsver, ka attīstības efektivitātei vajadzētu būt vienam no galvenajiem ES attīstības politikas virzītājspēkiem; atgādina, ka tas ir atkarīgs ne tikai no līdzekļu devējiem, bet arī no efektīvām un atsaucīgām iestādēm, stabilām politikas nostādnēm, tiesiskuma, iekļaujošas demokrātiskas pārvaldības un aizsardzības pasākumiem pret korupciju jaunattīstības valstīs un nelikumīgām finanšu plūsmām starptautiskā līmenī;

44.  atzīst vietējo un reģionālo valdību nozīmi attīstībā un it sevišķi decentralizētā sadarbībā starp Eiropas valstu un partnervalstu vietējām un reģionālajām valdībām, lai efektīvi un savstarpēji nostiprinātu spējas un vietējā līmenī īstenotu IAM;

Attīstības finansēšana

45.  atkārtoti norāda, ka ES attīstības politikas pamatā joprojām vajadzētu saglabāt OAP; atgādina par ES apņemšanos līdz 2030. gadam sasniegt izvirzīto mērķi, proti, atvēlēt OAP 0,7 % no NKI; uzsver, ka ir svarīgi, lai citas valstis — gan rūpnieciski attīstītās, gan jaunietekmes valstis — arī palielinātu savu ieguldījumu OAP; uzsver, ka OAP ir svarīga nozīme kā pārmaiņu katalizatoram un svirai, kas palīdz mobilizēt citus līdzekļus; atgādina par ES apņemšanos mobilizēt resursus rīcībai klimata politikas jomā jaunattīstības valstīs, lai sniegtu savu ieguldījumu attīstīto valstu mērķa sasniegšanā, proti, mobilizētu USD 100 miljardus gadā un saglabātu divkāršotu finansējumu bioloģiskajai daudzveidībai jaunattīstības valstīm;

46.  prasa noteikt objektīvus un pārredzamus attīstības palīdzības līdzekļu piešķiršanas kritērijus gan dalībvalstu, gan ES līmenī; prasa šos kritērijus balstīt uz vajadzībām, ietekmes novērtējumiem un politiskās, sociālās un ekonomiskās darbības rādītājiem, lai nodrošinātu pēc iespējas efektīvāku līdzekļu izlietojumu; tomēr uzsver, ka šādu līdzekļu piešķiršanu nekādā gadījumā nedrīkst padarīt atkarīgu no darbības rādītājiem jomās, kas nav tieši saistītas ar attīstības mērķiem; uzsver, ka būtu jāstimulē un jāatalgo labi darbības rādītāji kopīgi pieņemtu mērķu sasniegšanā; uzsver nodalītu, teritoriālā līmeņa datu nozīmi, lai labāk novērtētu OAP ietekmi;

47.  atzīst, ka vispārējais budžeta atbalsts veicina valstu līdzdalību, saskaņošanu ar partnervalstu valsts attīstības stratēģijām, orientēšanos uz rezultātiem, pārredzamību un savstarpēju pārskatatbildību, bet uzsver, ka iespēja to sniegt būtu jāapsver tikai tādos gadījumos, kad tam ir atbilstoši apstākļi un ir ieviestas efektīvas kontroles sistēmas; norāda, ka budžeta atbalsts ir labākais veids, kā sekmēt patiesu politisko dialogu, kas noved pie tiesību nostiprināšanas un līdzdalības;

48.  uzskata, ka, lai sasniegtu IAM, būs vajadzīgs ne tikai OAP un publiskajām politikas nostādnēm paredzēts finansējums un darbības attīstības jomā; uzsver, ka ir nepieciešams gan iekšzemes, gan starptautisks, gan privāts, gan arī publisks finansējums un politikas nostādnes, kas sasaistītu publisku un privātu rīcību attīstības veicināšanas jomā un radītu izaugsmei un tās taisnīgai sadalei labvēlīgu vidi, izmantojot valstu budžetus;

49.  atgādina, ka jaunattīstības valstis saskaras ar lieliem ierobežojumiem saistībā ar nodokļu ieņēmumu palielināšanu un ka tās it sevišķi skar izvairīšanās no uzņēmumu ienākuma nodokļu maksāšanas un nelikumīgas finanšu plūsmas; prasa ES un tās dalībvalstīm šajā jomā nostiprināt politikas saskaņotību attīstībai (PCD), izskatīt savu nodokļu pasākumu un tiesību aktu plašāku ietekmi uz jaunattīstības valstīm un atbalstīt jaunattīstības valstu labāku pārstāvību starptautiskos forumos, kas ir izveidoti pasaules mēroga nodokļu politikas nostādņu reformas nolūkā;

50.  prasa ES un tās dalībvalstīm atbalstīt valstis ar zemiem un vidējiem ienākumiem taisnīgu, progresīvu, pārredzamu un efektīvu nodokļu sistēmu veidošanā, kā arī citu iekšzemes resursu mobilizēšanas veidu radīšanā, lai palielinātu šādas finansēšanas paredzamību un stabilitāti un samazinātu atkarību no palīdzības; prasa sniegt šādu atbalstu tādās jomās kā nodokļu administrācija un publiska finanšu pārvaldība, taisnīgas sadales sistēmas, korupcijas apkarošana un cīņa pret transfertcenu ļaunprātīgu noteikšanu, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un citiem nelikumīgu finanšu plūsmu veidiem; uzsver fiskālās decentralizācijas nozīmi un nepieciešamību veidot spējas, lai atbalstītu vietējās valdības saistībā ar vietējo nodokļu sistēmu izstrādi un nodokļu iekasēšanu;

51.  prasa ES un tās dalībvalstīm pieprasīt starptautiskiem uzņēmumiem sniegt pārskatus par katru valsti atsevišķi, kā arī obligāti publicēt vispusīgus un salīdzināmus datus par uzņēmumu darbībām, lai nodrošinātu pārredzamību un pārskatatbildību; prasa ES un tās dalībvalstīm izskatīt savu nodokļu politikas nostādņu, pasākumu un tiesību aktu plašāku ietekmi uz jaunattīstības valstīm un īstenot reformas, kas ir vajadzīgas, lai nodrošinātu, ka Eiropas uzņēmumi, kuri gūst peļņu jaunattīstības valstīs, veic taisnīgu nodokļu samaksu šajās valstīs;

52.  uzsver, ka ir vajadzīga apvienošana un publiskās un privātās partnerības, lai iegūtu finansējumu papildus OAP un lai efektīvi ievērotu attīstības efektivitātes principus, bet uzsver arī nepieciešamību balstīt šos instrumentus uz pārredzamiem kritērijiem, skaidri parādīt to papildu un pozitīvo ietekmi uz attīstību, nesamazināt vispārēju piekļuvi kvalitatīviem sabiedriskajiem pamatpakalpojumiem un nodrošināt visu maksājumu pārredzamību; uzsver to, ka finansētajos projektos ir jāievēro valsts attīstības mērķi, starptautiski noteiktas saistošas cilvēktiesības un sociālie un vides standarti, vietējo iedzīvotāju vajadzības un tiesības, kā arī attīstības efektivitātes principi; šajā saistībā atzīst, ka tradicionālā zemes izmantošana, piemēram, tā, ko veic sīkzemnieki un lopkopji, parasti netiek dokumentēta, taču tā būtu jāņem vērā un jāaizsargā; atkārtoti norāda, ka attīstības partnerībās iesaistītajiem uzņēmumiem būtu savās darbībās jāievēro uzņēmumu sociālās atbildības principi (CSR), ANO pamatprincipi un ESAO pamatnostādnes, kā arī jāveicina ētiska uzņēmējdarbības prakse; atzīmē, ka, ja tiek nodrošināta attīstības efektivitāte, attīstības politikas nostādnes un programmas nodrošina divkāršu ieguvumu; prasa visiem attīstības jomas dalībniekiem visas savas darbības pilnībā saskaņot ar šiem principiem;

53.  prasa ES veicināt ieguldījumus, kas rada atbilstīgu nodarbinātību saskaņā ar Starptautiskās Darba organizācijas standartiem un Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam; šajā saistībā uzsver sociālā dialoga vērtību un to, ka publisko un privāto partnerību gadījumā, kā arī gadījumos, kad attīstības līdzekļus izmanto apvienošanai, privātajā sektorā ir jānodrošina pārredzamība un pārskatatbildība;

54.  uzsver, ka attīstības fondiem, kas tiek izmantoti ierosinātajam ārējo investīciju plānam (ĀIP), kā arī jau pastāvošajiem trasta fondiem ir jāievēro OAP atbilstīgi attīstības mērķi un jaunie IAM; prasa izveidot mehānismus, kas ļautu Parlamentam izpildīt tā uzraudzības pienākumus gadījumos, kad ES attīstības fondi tiek izmantoti ārpus parasto ES budžeta procedūru satvara, jo īpaši piešķirot tam novērotāja statusu ĀIP, trasta fondos un citās stratēģiskās struktūrās, kuras pieņem lēmumus par programmu un projektu prioritātēm un tvērumu;

55.  atzīst vietēju mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu, kooperatīvu, iekļaujošu uzņēmējdarbības modeļu un pētniecības institūtu kā izaugsmes, nodarbinātības un vietējās inovācijas virzītājspēku nozīmi, un šie virzītājspēki palīdzēs sasniegt IAM; prasa veicināt ieguldījumiem, industrializācijai, uzņēmējdarbībai, zinātnei, tehnoloģijām un inovācijām labvēlīgas vides radīšanu, lai stimulētu un paātrinātu vietējās ekonomikas un humāno attīstību, kā arī sekmēt mācību programmas un regulāru publiskā un privātā sektora dialogu; atzīst Eiropas Investīciju bankas (EIB) nozīmi ES ĀIP ietvaros un uzsver, ka tās iniciatīvām būtu sevišķi jāpievēršas gados jauniem cilvēkiem un sievietēm un saskaņā ar attīstības efektivitātes principiem būtu jāveicina ieguldījums tādās sociāli nozīmīgās nozarēs kā ūdens, veselība un izglītība, kā arī atbalsts uzņēmējdarbībai un vietējam privātajam sektoram; prasa EIB vairāk resursu veltīt mikrofinansējumam ar spēcīgu dzimumu līdztiesības perspektīvu; turklāt prasa EIB strādāt kopā ar Āfrikas Attīstības banku (AfDB), lai finansētu ilgtermiņa ieguldījumus, kas nodrošinās ilgtspējīgas attīstības ieguvumus, un prasa citām attīstības bankām ierosināt mikrokredītu instrumentu, lai subsidētu ilgtspējīgus aizdevumus ģimenes saimniecībām;

56.  uzskata, ka jaunajā Konsensā ir noteikti jāatsaucas uz stingru ES apņemšanos ieviest juridiski saistošu starptautisku satvaru, lai no uzņēmumiem pieprasītu atbildību par nelikumīgu profesionālo darbību valstīs, kurās tie darbojas, jo tas ietekmē visas sabiedrības jomas — no peļņas gūšanas no bērnu nodarbinātības līdz iztikas minimuma neesībai, no naftas noplūdēm līdz masveida atmežošanai un no cilvēktiesību aizstāvju aizskaršanas līdz zemes sagrābšanai;

57.  prasa Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm veicināt saistošus pasākumus, lai nodrošinātu, ka starptautiskas korporācijas maksā nodokļus valstīs, kurās tās gūst vai rada vērtību, un veicināt obligātu privātā sektora ziņojumu sagatavošanu par katru valsti, tādā veidā uzlabojot valstu iekšējo resursu mobilizācijas spējas; prasa analizēt plašāku ietekmi, lai izpētītu iespējamu peļņas novirzīšanas praksi;

58.  prasa parāda atmaksājamībai piemērot uz cilvēku vajadzībām balstītu pieeju, paredzot saistošu standartu kopumu, lai noteiktu atbildīgu aizdevumu izsniegšanu un aizņemšanos, parādu revīzijas un taisnīgu parādu restrukturizācijas mehānismu, un šajā saistībā būtu jānovērtē valstu parādu slogu likumība un atmaksājamība;

Politikas saskaņotība attīstībai

59.  prasa organizēt ES mēroga debates par PCD, lai precizētu saikni starp PCD un politikas saskaņotību ilgtspējīgai attīstībai (PCSD); uzsver, ka ir ļoti svarīgi visās ES politikas nostādnēs piemērot PCD principus; uzsver, ka PCD vajadzētu būt nozīmīgam elementam ES stratēģijā IAM sasniegšanai; atkārtoti norāda, ka ES iestādēm un dalībvalstīm ir jāīsteno papildu centieni, lai ņemtu vērā attīstības sadarbības mērķus visās iekšējās un ārējās politikas nostādnēs, kas varētu ietekmēt jaunattīstības valstis, rastu efektīvus mehānismus un izmantotu dalībvalstu līmenī esošo labāko praksi PCD īstenošanai un novērtēšanai nolūkā nodrošināt, ka PCD tiek īstenota ar pieeju, kurā ņem vērā dzimumu līdztiesības aspektu, un šajā procesā iekļautu visas ieinteresētās personas, tostarp pilsoniskās sabiedrības organizācijas un vietējās un reģionālās iestādes;

60.  ierosina izveidot arbitrāžas mehānismu, kurš darbotos Komisijas priekšsēdētāja vadībā un nodrošinātu PCD, lai Savienības dažādo politikas nostādņu nesaskaņu gadījumā Komisijas priekšsēdētājam būtu pilnībā jāīsteno sava politiskā atbildība par vispārējo pieeju un būtu jāpieņem lēmums, izvēloties starp šīm nostādnēm, atbilstoši Savienības PCD saistībām; uzskata, ka pēc tam, kad būs identificētas problēmas, varētu apsvērt Komisijas lēmumu pieņemšanas un dienestu savstarpējās sadarbības procedūru reformu;

61.  prasa nostiprināt dialogu starp ES un jaunattīstības valstīm par PCD veicināšanu un īstenošanu no ES puses; uzskata, ka ES partneru atgriezeniskajai saitei par PCD progresu var būt svarīga nozīme šīs ietekmes precīzā novērtēšanā;

62.  atkārtoti prasa izstrādāt pārvaldības procesus PCD veicināšanai pasaules mērogā un prasa ES uzņemties vadību PCD jēdziena sekmēšanā starptautiskā līmenī;

Tirdzniecība un attīstība

63.  uzsver taisnīgi un pareizi reglamentētas tirdzniecības nozīmi reģionālās integrācijas veicināšanā, ilgtspējīgas attīstības sekmēšanā un nabadzības apkarošanā; uzsver, ka ES tirdzniecības politikai ir jābūt ilgtspējīgas attīstības rīcības plāna daļai un jāatspoguļo ES attīstības politikas mērķi;

64.  uzsver, ka joprojām pastāv vienpusējas tirdzniecības preferences tādu jaunattīstības valstu labā, kuras nav vismazāk attīstītās valstis, lai veicinātu to attīstību; uzskata arī, ka jaunajā Konsensā būtu jāatsaucas uz ES apņemšanos sekmēt taisnīgas un ētiskas tirdzniecības sistēmas ar maziem ražotājiem no jaunattīstības valstīm;

65.  atzinīgi vērtē taisnīgas tirdzniecības lielo ieguldījumu ANO Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam īstenošanā; prasa ES īstenot un turpināt izvērst savu apņemšanos atbalstīt taisnīgas tirdzniecības sistēmu ieviešanu ES un partnervalstīs, lai ar savām tirdzniecības politikas nostādnēm veicinātu ilgtspējīgus patēriņa paradumus un ražošanas modeļus;

66.  uzsver nepieciešamību sniegt turpmāku ES atbalstu jaunattīstības valstīm tirdzniecības spēju veidošanā un infrastruktūras un vietējā privātā sektora attīstīšanā, lai ļautu šīm valstīm pievienot vērtību to ražotajiem produktiem un diversificēt ražošanu, kā arī palielināt tirdzniecību;

67.  atkārtoti norāda, ka nabadzības izskaušanai ir noteikti nepieciešama veselīga vide, tostarp stabils klimats; atbalsta ES centienus palielināt pārredzamību un pārskatatbildību dabas resursu pārvaldības un dabas resursu ieguves un tirdzniecības jomā, veicināt ilgtspējīgu patēriņu un ražošanu un novērst nelikumīgu tirdzniecību, piemēram, izrakteņu, kokmateriālu un savvaļas dzīvnieku un augu nozarē; pauž stingru pārliecību, ka ir vajadzīgi pasaules mēroga papildu centieni, lai izstrādātu tiesiskos regulējumus piegādes ķēdēm un privātā sektora lielākai pārskatatbildībai, tādējādi nodrošinot dabas resursu ilgtspējīgu pārvaldību un tirdzniecību un ļaujot resursiem bagātām valstīm un to iedzīvotājiem aizsargāt vietējo un pirmiedzīvotāju kopienu tiesības gūt lielāku labumu no šādas tirdzniecības un no bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu ilgtspējīgas pārvaldības; atzinīgi vērtē progresu, kas panākts kopš Bangladešas Ilgtspējības pakta noslēgšanas, un prasa Komisijai šādus satvarus piemērot arī citām nozarēm; šajā saistībā mudina Komisiju uzlabot uzņēmumu sociālās atbildības un pienācīgas pārbaudes iniciatīvas, kas papildina spēkā esošo ES Kokmateriālu regulu un kas attiecas uz ierosināto ES regulu par konfliktu izrakteņiem saistībā ar citām nozarēm;

68.  pauž nožēlu par to, ka joprojām nav tiesiskā regulējuma par to, kā uzņēmumiem jāievēro cilvēktiesības un saistības attiecībā uz sociālajiem un vides standartiem, kas ļauj dažām valstīm un uzņēmumiem tos nesodīti apiet; prasa ES un tās dalībvalstīm aktīvi iesaistīties ANO Cilvēktiesību padomes un ANO Vides programmas darbā pie starptautiska līguma, kas nodrošinātu starptautisko korporāciju saukšanu pie atbildības par cilvēktiesību un vides standartu pārkāpumiem;

69.  atkārtoti norāda, ka ir svarīgi īstenot koordinētas, paātrinātas darbības, lai risinātu jautājumu par nepietiekamu uzturu nolūkā īstenot Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un 2. IAM par bada izskaušanu;

70.  atgādina par mežu ārkārtīgi svarīgo nozīmi klimata pārmaiņu mazināšanā, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un nabadzības mazināšanā un prasa ES palīdzēt apturēt atmežošanu un mežu degradāciju un atjaunot mežus, kā arī veicināt mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu jaunattīstības valstīs;

Drošība un attīstība

71.  atkārtoti norāda uz tiešo saikni starp drošību un attīstību, bet uzsver, ka ir stingri jāievēro nesen īstenotā OAP reforma attiecībā uz attīstības instrumentu izmantošanu drošības politikai, nosakot skaidru nabadzības izskaušanas un ilgtspējīgas attīstības veicināšanas mērķi; uzsver, ka mērķis par mierīgām un iekļaujošām sabiedrībām, kurās visiem ir pieejama tiesu sistēma, būtu jāintegrē ES ārējās darbībās, kas, atbalstot visas vietējās ieinteresētās personas, kuras var palīdzēt šā mērķa sasniegšanā, veido izturētspēju, veicina cilvēku drošību, stiprina tiesiskumu, atjauno uzticēšanos un risina sarežģītos jautājumus, kas saistīti ar nedrošību, nestabilitāti un pāreju uz demokrātiju;

72.  uzskata, ka ir jāsekmē kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) un attīstības instrumentu sinerģija, lai rastu pareizu līdzsvaru starp konfliktu novēršanu, konfliktu risināšanu un pēckonflikta rehabilitāciju un attīstību; uzsver, ka šajā nolūkā ārpolitikas programmām un pasākumiem ir jābūt vispusīgiem un pielāgotiem situācijai valstī un gadījumos, kad tos finansē no attīstības politikai paredzētajiem līdzekļiem, tiem ir jāpalīdz sasniegt OAP ietvaros noteiktie attīstības pamatmērķi; uzsver, ka attīstības sadarbības pamatuzdevumi joprojām ir atbalstīt valstis to centienos nodrošināt stabilas un mierīgas valstu sistēmas, kas ievēro labu pārvaldību, tiesiskumu un cilvēktiesības, un mēģināt izveidot ilgtspējīgi funkcionējošas tirgus ekonomikas, lai cilvēkiem nestu labklājību un lai nodrošinātu visas cilvēku pamatvajadzības; uzsver, ka šajā saistībā ir jāpalielina ļoti ierobežotais KDAP finansējums, lai to būtu iespējams izmantot plašāk, cita starpā arī attīstībai atbilstīgi PCD;

Migrācija un attīstība

73.  uzsver attīstības sadarbības centrālo nozīmi, risinot piespiedu migrācijas un pārvietošanas pamatcēloņus, piemēram, valsts nestabilitāti, konfliktus, nedrošību un atstumtību, nabadzību, nelīdztiesību un diskrimināciju, cilvēktiesību pārkāpumus, pamatpakalpojumu (piemēram, veselības aprūpes un izglītības) ierobežotu pieejamību un klimata pārmaiņas; nosaka šādus mērķus un uzdevumus kā priekšnosacījumus stabilām, izturētspējīgām valstīm, kas būs mazāk pakļautas situācijām, kuras var laika gaitā novest pie piespiedu migrācijas: cilvēktiesību un cilvēka cieņas veicināšana, demokrātijas veidošana, laba pārvaldība un tiesiskums, sociālā iekļaušana un kohēzija, ekonomiskās iespējas ar atbilstīgu nodarbinātību un uz cilvēkiem orientētiem uzņēmumiem, kā arī politiskā telpa pilsoniskajai sabiedrībai; prasa attīstības sadarbībā orientēties uz šiem mērķiem un uzdevumiem, lai veicinātu izturētspēju, un prasa sniegt ar migrāciju saistītu attīstības palīdzību ārkārtas gadījumos, lai stabilizētu situāciju, uzturētu funkcionējošas valstis un ļautu pārvietotajām personām saglabāt cilvēka cieņu;

74.  atgādina par migrantu pozitīvo ieguldījumu ilgtspējīgā attīstībā, kā uzsvērts ANO Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam, un šis ieguldījums attiecas arī uz naudas pārvedumiem, kuru izmaksas būtu jāsamazina vēl vairāk; uzsver, ka, lai kopīgi un saprātīgi reaģētu uz migrācijas problēmām un krīzēm, ir vajadzīga koordinētāka, sistemātiskāka un strukturētāka pieeja, kas atbilst izcelsmes un galamērķa valstu interesēm; uzsver, ka apstākļu uzlabošana un humānās un attīstības palīdzības piedāvāšana ir efektīvs veids, kā palīdzēt lielam skaitam bēgļu un patvēruma meklētāju; vienlaikus iestājas pret jebkādiem mēģinājumiem sasaistīt palīdzību ar robežkontroli, migrācijas plūsmu pārvaldību vai atpakaļuzņemšanas nolīgumiem;

75.  uzsver, ka migrantu izcelsmes un tranzīta valstīm ir vajadzīgi pielāgoti attīstības risinājumi, kas atbilstu to attiecīgajai politiskajai un sociālekonomiskajai situācijai; uzsver, ka šāda sadarbība ir vajadzīga, lai veicinātu cilvēktiesības un cieņu ikvienam, labu pārvaldību, mieru un demokrātijas veidošanu, un ka tā būtu jāveido uz kopīgu interešu un vērtību pamata, ievērojot starptautiskās tiesības;

76.  uzsver nepieciešamību nodrošināt rūpīgu parlamentāro pārbaudi un uzraudzību attiecībā uz nolīgumiem, kas saistīti ar migrācijas pārvaldību, un uz attīstības fondu izmantošanu saistībā ar migrāciju; uzsver to, ka ir svarīgi izveidot ciešu sadarbību un labu praksi informācijas apmaiņai starp iestādēm, jo īpaši migrācijas un drošības jomā; atgādina par savām bažām attiecībā uz trasta fondu plašāku izmantošanu, piemēram, saistībā ar ierobežoto pārredzamību, nepietiekamo apspriešanos un nepietiekamo reģionālo līdzdalību;

77.  norāda, ka, ņemot vērā nesenos Eiropas politikas pasākumus piespiedu migrācijas pamatcēloņu novēršanai, Eiropas attīstības politikai ir jāiekļaujas ESAO Attīstības palīdzības komitejas definīcijā un tā jāveido, pamatojoties uz attīstības vajadzībām un cilvēktiesībām; turklāt uzsver, ka attīstības palīdzība nedrīkst būt atkarīga no sadarbības tādos ar migrāciju saistītos jautājumos kā robežu pārvaldība un atpakaļuzņemšanas nolīgumi;

Humānā palīdzība

78.  uzsver nepieciešamību veidot ciešākas saiknes starp humāno palīdzību un attīstības sadarbību, lai risinātu finansējuma trūkumu, izvairītos no pārklāšanās un paralēlu sistēmu veidošanas un radītu apstākļus ilgtspējīgai attīstībai, paredzot tās satvarā izturētspēju un instrumentus labākai krīžu novēršanai un gatavībai krīzēm; prasa ES pildīt savu apņemšanos līdz 2020. gadam vismaz 25 % savas humānās palīdzības veltīt vietējiem un valsts dalībniekiem un darīt to pēc iespējas tiešāk, kā paredz kompromisa vienošanās (Grand Bargain);

79.  atgādina par humānās palīdzības pamatprincipiem, proti, humānismu, neitralitāti, neatkarību un objektivitāti; atzinīgi vērtē Komisijas stingro pozīciju, lai neapvienotu Eiropas Konsensu attīstības jomā ar Eiropas Konsensu par humāno palīdzību;

80.  uzsver nepieciešamību stiprināt starptautisko atbalstu, koordināciju un resursus ārkārtas reaģēšanas, atjaunošanas un reorganizācijas situācijās pēc katastrofām;

81.  atzinīgi vērā apņemšanos atbalstīt gan informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) veicināšanu jaunattīstības valstīs, gan digitālajai ekonomikai labvēlīgu vidi, uzlabojot bezmaksas, atvērtus un drošus savienojumus; atgādina, ka satelīti var nodrošināt rentablus risinājumus savienojuma izveidošanai starp aktīviem un cilvēkiem tālākos apgabalos, un mudina ES un tās dalībvalstis to paturēt prātā, kad tās strādā šajā jomā;

Vispārēji sabiedriskie labumi un problēmas

82.  pauž stingru pārliecību, ka ES un tās dalībvalstu globālā pārstāvība nodrošina tām lieliskas iespējas arī turpmāk uzņemties vadošu starptautisko lomu ar vispārējiem sabiedriskajiem labumiem un problēmām (GPGC) saistīto jautājumu risināšanā, kuri spriedzes apstākļos saasinās un nesamērīgi skar trūcīgos; prasa Konsensā integrēt vispārējus sabiedriskos labumus un vides problēmas, starp kurām ir tādi jautājumi kā humānā attīstība, vide, tostarp klimata pārmaiņas un piekļuve ūdenim, nedrošība un valstu nestabilitāte, migrācija, energopakalpojumi par pieejamu cenu, pārtikas nodrošinājums un nepietiekama uztura un bada izskaušana;

83.  atgādina, ka mazām un ģimenes saimniecībām, kas ir izplatītākais lauksaimniecības modelis visā pasaulē, ir izšķiroša nozīme IAM sasniegšanā — tās ievērojami sekmē pārtikas nodrošinājumu, cīņu pret augsnes eroziju un bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, kā arī palīdz mazināt klimata pārmaiņas, vienlaikus nodrošinot darbvietas; uzsver, ka ES, no vienas puses, būtu jāsekmē lauksaimnieku organizāciju, tostarp kooperatīvu, izveide un, no otras puses, ilgtspējīga lauksaimniecība, koncentrējot uzmanību uz lauksaimniecības un ekoloģisku praksi, ģimenes saimniecību labāku ražīgumu, lauksaimnieku un zemes izmantošanas tiesībām un neoficiālām sēklu audzēšanas sistēmām, lai nodrošinātu pārtikas nodrošinājumu, vietējo un reģionālo tirgu apgādi, taisnīgus ienākumus un atbilstīgu dzīvi lauksaimniekiem;

84.  atgādina, ka privātā sektora dalībnieki nav vienveidīgi; tādēļ uzsver, ka, strādājot ar privāto sektoru, ES un dalībvalstu attīstības politikai būtu jāietver diferencētas stratēģijas, lai iesaistītu dažādos privātā sektora dalībniekus, tostarp ražotāja virzītus privātā sektora dalībniekus, mikrouzņēmumus, mazos un vidējos uzņēmumus, kooperatīvus, sociālos uzņēmumus un solidārajā ekonomikā iesaistītos uzņēmumus;

85.  atkārto, ka piekļuves nodrošināšana uzticamai, ilgtspējīgai un modernai enerģijai par pieejamu cenu ikvienam līdz 2030. gadam (7. IAM) ir ļoti svarīgs aspekts, lai nodrošinātu cilvēku pamatvajadzības, tostarp piekļuvi tīram ūdenim, sanitārijai, veselības aprūpei un izglītībai, un ir būtisks elements, lai atbalstītu vietējo uzņēmumu izveidi un visu veidu saimniecisko darbību, kā arī ir attīstības progresa galvenais virzītājspēks;

86.  uzsver, ka sīkzemnieku ražīguma palielināšanai un ilgtspējīgas un pret klimata pārmaiņām noturīgas lauksaimniecības un pārtikas sistēmu panākšanai ir būtiska nozīme 2. IAM sasniegšanā un 12. IAM noteiktā ilgtspējīga patēriņa un ražošanas jēdziena īstenošanā, kas ir plašāks par aprites ekonomiku un attiecas arī uz ietekmi vides, sociālajā un cilvēktiesību jomā; uzsver, ka tādēļ ES būtu jākoncentrē uzmanība uz ilgtspējīgas pārtikas ražošanas un izturētspējīgas lauksaimniecības prakses veicināšanu, kas palielina ražīgumu un ražošanu; atzīst lauksaimnieču īpašās vajadzības saistībā ar pārtikas nodrošinājumu;

87.  uzsver, ka ir svarīgi turpināt darbu un uzlabot piekļuvi ūdenim, sanitārijai un higiēnai, kas ir transversāli jautājumi, kuri ietekmē citu mērķu sasniegšanu plānā laikposmam pēc 2015. gada, tostarp veselības, izglītības un dzimumu līdztiesības jomā;

88.  prasa ES veicināt pasaules mēroga iniciatīvas, kuru mērķis ir risināt problēmas, kas ir saistītas ar strauji pieaugošo urbanizāciju, un radīt drošākas, iekļaujošākas, izturētspējīgākas un ilgtspējīgākas pilsētas; šajā saistībā atzinīgi vērtē jauno pilsētprogrammu, kuru pieņēma ANO konferencē par mājokļiem ilgtspējīgu pilsētattīstību (Habitat III) un kuras mērķis ir izskatīt labākus veidus, kā plānot, projektēt, finansēt, attīstīt, pārvaldīt un vadīt pilsētas, lai palīdzētu cīnīties pret nabadzību un badu, uzlabotu veselību un aizsargātu vidi;

89.  prasa ES īstenot papildu centienus, lai aizsargātu okeānu un jūru resursus; šajā saistībā atzinīgi vērtē neseno Komisijas iniciatīvu uzlabot okeānu starptautisko pārvaldību, lai veicinātu labāku pārvaldību un mazinātu klimata pārmaiņu ietekmi uz jūrām un ekosistēmām;

90.  uzsver, ka ir svarīgi pievērsties saiknei ar ilgtspējīgas lauksaimniecības un zivsaimniecības ražīguma paaugstināšanu, kas ved pie mazākiem pārtikas zudumiem un atkritumiem, nodrošina dabas resursu pārredzamu pārvaldību un pielāgošanos klimata pārmaiņām;

ES attīstības politika

91.  atkārtoti norāda uz salīdzināmajām priekšrocībām, ko sniedz ES rīcība attīstības jomā, tostarp tās globālo pārstāvību, elastību, kuru piedāvā tās instrumentu un īstenošanas metožu klāsts, nozīmi politikas saskaņotības un koordinācijas nodrošināšanā un apņemšanos to panākt, pieeju, kas balstīta uz tiesībām un demokrātiju, apmēriem, kuri palīdz sasniegt dotāciju kritisko masu, un konsekvento atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai;

92.  uzsver, ka ES salīdzināmās priekšrocības ir jāintegrē koncentrētā rīcībā attiecībā uz konkrētu skaitu politikas jomu, tostarp, bet ne tikai, demokrātiju, labu pārvaldību un cilvēktiesībām, vispārējiem sabiedriskajiem labumiem un problēmām, tirdzniecību un reģionālo integrāciju, kā arī nedrošības un piespiedu migrācijas pamatcēloņu risināšanu; uzsver, ka šī uzmanības koncentrēšana būs jāpielāgo atsevišķu jaunattīstības valstu un reģionu vajadzībām un prioritātēm atbilstīgi līdzdalības un partnerības principiem;

93.  atgādina par sporta pieaugošo nozīmi attīstībā un miera nodrošināšanā, jo tas veicina iecietību un savstarpējo cieņu, kā arī atgādina par sporta ieguldījumu tiesību nodrošināšanā sievietēm un gados jauniem cilvēkiem, atsevišķiem indivīdiem un kopienām, kā arī tā ieguldījumu veselībā, izglītībā un sociālajā iekļaušanā;

94.  uzsver kopīgas vispusīgas, pārredzamas un savlaicīgas pārskatatbildības sistēmas nozīmi, lai ES un tās dalībvalstis uzraudzītu un pārskatītu Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam un Konsensa īstenošanu; uzsver, ka gada ziņojumi par īstenošanas progresu saistībā ar visām attīstības politikas saistībām, arī tām, kas attiecas uz efektivitāti, PCD un OAP, joprojām ir vajadzīgi pārskatatbildības un parlamentārās uzraudzības nodrošināšanai; pauž nožēlu par nesenajiem un paredzamajiem trūkumiem ziņošanas jomā; atzinīgi vērtē Komisijas plānus veikt Konsensa īstenošanas vidusposma novērtēšanu;

o
o   o

95.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienests.

(1) OV C 46, 24.2.2006., 1. lpp.
(2) http://www.oecd.org/dac/effectiveness/49650173.pdf
(3) http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-14684-2016-INIT/en/pdf
(4) http://www.un.org/ga/search/view_doc.asp?symbol=A/RES/70/1&Lang=E
(5) http://www.un.org/esa/ffd/wp-content/uploads/2015/08/AAAA_Outcome.pdf
(6) https://unfccc.int/resource/docs/2015/cop21/eng/l09r01.pdf
(7) https://www.worldhumanitariansummit.org/
(8) https://habitat3.org/the-new-urban-agenda/
(9) http://effectivecooperation.org/wp-content/uploads/2016/05/4314021e.pdf
(10) Padomes secinājumi, 15.5.2007.
(11) Padomes secinājumi, 19.5.2014.
(12) Padomes dokuments 10715/16.
(13) OV C 280 E, 18.11.2006., 484. lpp.
(14) OV C 33 E, 5.2.2013., 77. lpp.
(15) OV C 468, 15.12.2016., 73. lpp.
(16) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0059.
(17) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0196.
(18) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0265.
(19) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0137.
(20) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0224.
(21) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0246.
(22) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0437.
(23) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0299.
(24) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0437.
(25) 2013. gada 11. decembra rezolūcija.


Ikgadējais ziņojums par ES konkurences politiku
PDF 590kWORD 72k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. februāra rezolūcija par ikgadējo ziņojumu par ES konkurences politiku (2016/2100(INI))
P8_TA(2017)0027A8-0001/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas 2016. gada 15. jūnija ziņojumu “2015. gada ziņojums par konkurences politiku” (COM(2016)0393) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu, kas kā pavaddokuments arī publicēts minētajā datumā (SWD(2016)0198),

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 39., 42. un 101.–109. pantu,

–  ņemot vērā Protokolu Nr. 26 par sabiedriskajiem pakalpojumiem,

–  ņemot vērā Protokolu Nr. 2 par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu,

–  ņemot vērā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) izstrādāto Pārtikas un lauksaimniecības sistēmu ilgtspējības novērtējuma (SAFA) vispārējo satvaru,

–  ņemot vērā attiecīgos Komisijas noteikumus, vadlīnijas, rezolūcijas, paziņojumus un citus dokumentus par konkurenci,

–  ņemot vērā 2016. gada 6. jūlija rezolūciju par nodokļu nolēmumiem un citiem rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgiem pasākumiem(1),

–  ņemot vērā 2016. gada 23. jūnija rezolūciju par progresa ziņojumu par atjaunojamo enerģiju(2),

–  ņemot vērā 2016. gada 14. septembra rezolūciju par sociālo dempingu Eiropas Savienībā(3),

–  ņemot vērā 2016. gada 19. janvāra rezolūciju par 2014. gada ikgadējo ziņojumu par ES konkurences politiku(4) un 2015. gada 10. marta rezolūciju par 2013. gada ikgadējo ziņojumu par ES konkurences politiku(5),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 6. maija lēmumu par izmeklēšanas uzsākšanu e-komercijas jomā saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 17. pantu (C(2015)3026),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 6. maija paziņojumu „Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai” (COM(2015)0192),

–  ņemot vērā Komisijas 2015. gada 25. februāra paziņojumu “Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku” (COM(2015)0080),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 29. aprīļa Regulu (ES) 2015/751 par starpbanku komisijas maksām, ko piemēro kartēm piesaistītiem maksājumu darījumiem(6),

–  ņemot vērā Komisijas 2014. gada 17. jūnija Regulu (ES) Nr. 651/2014, ar ko konkrētas atbalsta kategorijas atzīst par saderīgām ar iekšējo tirgu, piemērojot Līguma 107. un 108. pantu(7) (Vispārējās grupu atbrīvojuma regula (GBER)),

–  ņemot vērā Padomes 2004. gada 20. janvāra Regulu (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju(8),

–  ņemot vērā 2014. gada 9. jūlija balto grāmatu „Virzība uz iedarbīgāku ES uzņēmumu apvienošanās kontroles sistēmu” (COM(2014)0449),

–  ņemot vērā Komisijas atbildes uz Parlamenta deputātu jautājumiem, uz kuriem jāatbild rakstiski, E-000344/2016, E-002666/2016 un E-002112/2016,

–  ņemot vērā 2015. gada 11. novembra rezolūciju par aviāciju(9), jo īpaši tās 6., 7. un 11. punktu par Regulas (EK) Nr. 868/2004 pārskatīšanu, lai saglabātu godīgu konkurenci ES aviācijas ārējo attiecību jomā un panāktu spēcīgāku ES aviācijas nozares konkurētspēju, efektīvāk novērstu negodīgu konkurenci, nodrošinātu savstarpīgumu un izskaustu negodīgu praksi, tostarp subsīdijas un valsts atbalstu, kas tiek piešķirts dažu trešo valstu aviokompānijām, izkropļojot tirgu, jo finanšu pārredzamība ir godīgas konkurences klauzulas būtisks elements vienlīdzīgu konkurences apstākļu nodrošināšanai,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1308/2013, ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un atceļ Padomes Regulas (EEK) Nr. 922/72, (EEK) Nr. 234/79, (EK) Nr. 1037/2001 un (EK) Nr. 1234/2007(10) (Vienotā TKO regula),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 14. decembra Regulu (ES) Nr. 1218/2010 par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta 3. punkta piemērošanu dažām specializācijas nolīgumu kategorijām(11),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Transporta un tūrisma komitejas un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumus (A8-0001/2017),

A.  tā kā spēcīga un efektīva ES konkurences politika vienmēr ir bijusi iekšējā tirgus stūrakmens, jo tā sekmē ekonomikas efektivitāti un veido labvēlīgu vidi izaugsmei, inovācijai un tehnoloģiju attīstībai, vienlaikus samazinot cenas;

B.  tā kā ES konkurences politika ir būtisks instruments, kas novērš iekšējā tirgus sadrumstalotību un tādējādi veido un uztur vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem visā ES;

C.  tā kā Eiropas Savienībai Komisijas vadībā būtu jāveicina konkurences kultūra ES un visā pasaulē;

D.  tā kā konkurences politika pati par sevi nozīmē Eiropas demokrātijas aizsardzību, jo tā novērš pārmērīgu ekonomiskās un finanšu varas koncentrāciju dažu dalībnieku rokās, kura var apdraudēt Eiropas politisko iestāžu spēju rīkoties neatkarīgi no lielajām uzņēmumu un banku grupām;

E.  tā kā konkurences noteikumu (tostarp pretmonopola noteikumu) pareizai īstenošanai saskaņā ar sociālo tirgus ekonomiku vajadzētu novērst ekonomiskās un finanšu varas pārmērīgu koncentrāciju dažu privāto uzņēmumu rokās un arī rosināt dalībniekus, nodrošinot viņiem stimulus būt dinamiskiem un inovatīviem un atšķirties no citiem tirgu dalībniekiem;

F.  tā kā taisnīga konkurences politika saglabā tirgu efektivitāti un atvērtību, tādējādi samazinot cenas, nodrošinot jaunu dalībnieku parādīšanos, labākas kvalitātes preces un pakalpojumus un lielāku izvēli patērētājiem, kā arī veicinot pētniecību, inovāciju un ekonomisko izaugsmi un stiprinot uzņēmumus;

G.  tā kā konkurences politika var un tai vajadzētu sniegt būtisku ieguldījumu galveno politisko prioritāšu izpildē, piemēram, veicināt inovācijas, kvalitatīvu nodarbinātību, cīņu pret klimata pārmaiņām, ilgtspējīgu izaugsmi un attīstību, investīcijas, resursefektivitāti, patērētāju aizsardzību un cilvēku veselību, vienlaikus stiprinot vienoto tirgu, jo īpaši digitālo vienoto tirgu un Enerģētikas savienību;

H.  tā kā sekmīgas konkurences politikas mērķis nedrīkst būt tikai patēriņa cenu samazināšana, bet ir jāņem vērā arī Eiropas uzņēmumu novatoriskās spējas un investīcijas, kā arī mazajiem un vidējiem uzņēmumiem paredzētie īpašie konkurences apstākļi;

I.  tā kā ES konkurences politiku nosaka arī sociālā taisnīguma vērtības, politiskā neatkarība, pārredzamība un tiesību aktos paredzētā kārtība;

J.  tā kā ES konkurences politika ir savstarpējas atkarības attiecībās ar citiem lieliem ES politikas virzieniem, tostarp nodokļu, rūpniecības un digitalizācijas politiku, kuru koordinācijas mērķis ir nodrošināt atbilstību Līgumos paredzētajiem pamatprincipiem, jo īpaši pārredzamībai un uzticībai;

K.  tā kā izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, krāpšana nodokļu jomā un nodokļu oāzes neiekasētu ieņēmumu veidā ES nodokļu maksātājiem izmaksā miljardiem euro gadā (dažos aprēķinos minēts pat viens triljons euro), vienotajā tirgū kropļojot konkurenci starp uzņēmumiem, kas godīgi maksā pienākošos nodokļu daļu, un uzņēmumiem, kas to nedara;

L.  tā kā starptautiskā sadarbība konkurences tiesību īstenošanā palīdz izvairīties no tiesiskās aizsardzības līdzekļu un tiesībaizsardzības darbību iznākumu neatbilstības, kā arī palīdz uzņēmumiem samazināt atbilstības nodrošināšanas izmaksas;

M.  tā kā Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā un Komisijas lēmumu pieņemšanas praksē jēdziens „saimnieciskā darbība” ir definēts atšķirīgi atkarībā no saistības ar iekšējā tirgus vai konkurences noteikumiem; tā kā šī mulsinošā prakse vēl vairāk sarežģī jau tā apgrūtinošo jēdzienu „saimnieciskā darbība”;

N.  tā kā skaidra, saskaņota un funkcionāla tiesiskā vide attiecībā uz konkurences politikas pielāgošanu lauksaimniecības īpatnībām var palīdzēt stiprināt lauksaimnieku pozīcijas pārtikas piegādes ķēdē, novēršot operatoru ietekmes atšķirības, palielinot tirgus efektivitāti un nodrošinot juridisko noteiktību un vienlīdzīgus konkurences apstākļus vienotajā tirgū;

O.  tā kā ekonomisko apdraudējumu veidu, spēku un laiku ir grūti prognozēt un nopietnas tirgus nelīdzsvarotības gadījumā uz tirgu orientētai kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) ir jāatbalsta lauksaimnieki un attiecībā uz konkurences noteikumu ievērošanu tiem uz noteiktu laiku jāpiešķir papildu izņēmumi; tā kā piena nozares krīzes laikā Komisija nolēma piemērot Vienotās TKO regulas 222. pantu kā galēju līdzekli, lai atbrīvotu atzītu lauksaimnieku grupu kolektīvo piena ražošanas plānošanu no konkurences tiesību piemērošanas;

P.  tā kā ar konkurences politiku vien nepietiek, lai novērstu negodīgu tirdzniecības praksi pārtikas apritē;

Q.  tā kā LESD 102. pants skaidri nosaka, ka tieša vai netieša citu pārtikas aprites nozaru piespiešana izmantot negodīgu tirdzniecības praksi ir šā Līguma pārkāpums;

R.  tā kā Lauksaimniecības tirgu jautājumu darba grupa tika izveidota ar mērķi uzlabot lauksaimnieku situāciju pārtikas apritē, aplūkojot iespējas stiprināt viņu pozīcijas, tostarp juridiskās iespējas veidot līgumiskas attiecības un organizēt lauksaimnieku kolektīvu rīcību; tā kā attiecībā uz turpmākajām diskusijām un veicamajiem pasākumiem attiecīgajā gadījumā ir jāņem vērā Lauksaimniecības tirgu jautājumu darba grupas secinājumi,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas ikgadējo ziņojumu par konkurences politiku, kas pierāda, ka pienācīga ES konkurences politika, radot godīgas konkurences vidi, var palīdzēt atjaunot pietiekamu investīciju un inovācijas līmeni; atzinīgi vērtē to, ka ziņojums pievēršas konkurences politikas ieguldījumam iekšējā tirgus labā, novēršot šķēršļus un kropļojošus valsts atbalsta pasākumus; atkārtoti uzsver arī to, ka Eiropas nākotne būtu jābalsta uz inovāciju, sociālo tirgus ekonomiku un resursefektivitāti, kas rada augstu dzīves līmeni visiem ES iedzīvotājiem;

Vienotā tirgus integrācija

2.  atzinīgi vērtē Komisijas mērķi radīt jaunas iespējas iedzīvotājiem un uzņēmumiem un atgādina, ka brīva kapitāla, pakalpojumu un preču aprite un cilvēku pārvietošanās brīvība ir četras vienotā tirgus brīvības un ka to īstenošanai ir būtiska nozīme ES tuvināšanā tās iedzīvotājiem; uzsver, ka bez efektīvas ES konkurences politikas iekšējais tirgus nevar pilnībā izmantot savu potenciālu; atzinīgi vērtē to, ka Komisija izmanto dažādus tās rīcībā esošus instrumentus, tostarp apvienošanos kontroli, cīņu pret dominējoša stāvokļa izmantošanu, konkurenci ierobežojošu praksi un karteļiem, valsts atbalsta kontroli, valsts un attiecīgos gadījumos reģionālo konkurences iestāžu koordināciju un arī nozaru izmeklēšanas;

3.  uzskata, ka efektīvai konkurences politikai jāļauj mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), mikrouzņēmumiem un jaunuzņēmumiem piemērot īpašus tirgus nosacījumus, jāaizsargā darba ņēmēju tiesības un jānodrošina godīga nodokļu piemērošana;

4.  aicina dalībvalstis un ES iestādes izvirzīt par prioritāti vienotā tirgus stiprināšanu pēc Brexit, nodrošinot pilnīgu ES konkurences tiesību ievērošanu un turpinot paplašināt dalībvalstu sadarbību nodokļu jautājumos; norāda arī, ka Brexit varētu negatīvi ietekmēt ES konkurences politiku; uzsver jo īpaši procedūru dublēšanās risku, kas varētu palielināt administratīvās izmaksas un kavēt izmeklēšanas procesus;

5.  atkārtoti uzsver, ka godīga konkurence nodokļu jomā ir būtiska, lai nodrošinātu ES iekšējā tirgus integritāti, un tāpēc visiem tirgus dalībniekiem būtu jāmaksā taisnīga nodokļu daļa, un ka nodokļi jāmaksā peļņas gūšanas vietā; uzsver, ka kopš Lux Leaks atklājumiem ES ir atzinusi, ka taisnīgas konkurences nodrošināšanai iekšējā tirgū tai ir vajadzīgas vienkāršas un pārredzamas nodokļu politikas un noteikumi, kā arī ir atzinusi, ka ir nepieciešams izbeigt dalībvalstu negodīgu nodokļu konkurenci (tostarp nelikumīgi piešķirtās nodokļu priekšrocības), kas palielina bezrūpīgas rīcības risku un papildu nodokļu slogu godīgiem nodokļu maksātājiem un kavē MVU attīstību arī tad, kad jaunpienācēji tirgū un MVU, kuri uzņēmējdarbību veic tikai vienā valstī, atrodas sliktākā situācijā nekā daudznacionāli uzņēmumi, kas var novirzīt peļņu vai īstenot cita veida agresīvu nodokļu plānošanu, izmantojot dažādus lēmumus un instrumentus, kuri ir pieejami tikai tām; uzsver, ka ir rūpīgi jāizmeklē visi gadījumi, kuros ir aizdomas, ka daudznacionālo uzņēmumu mērķis ir nelikumīga nodokļu optimizācija; tajā pašā laikā atzinīgi vērtē Komisijas padziļināto izmeklēšanu par konkurenci ierobežojošu praksi, piemēram, selektīvām nodokļu priekšrocībām, kas var ietvert virspeļņas nolēmumu sistēmas, un arī atzinīgi vērtē neseno izmeklēšanu rezultātus, kas pierādīja, ka saskaņā ar ES konkurences tiesībām selektīvi nodokļu atvieglojumi ir uzskatāmi par nelikumīgu valsts atbalstu; uzsver, ka Komisijai ir jāspēj viegli piekļūt informācijai, lai aizdomīgos gadījumos biežāk ierosinātu izmeklēšanu; aicina Komisiju izstrādāt skaidras vadlīnijas par valsts atbalstu nodokļu jomā, kurās ņemtu vērā negodīgas konkurences gadījumus, kā arī pilnībā izmantot savas pilnvaras konkurences tiesību jomā, lai palīdzētu dalībvalstīm efektīvāk vērsties pret kaitējošu nodokļu praksi; uzskata, ka intensīvāk jācenšas novērst agresīvu nodokļu praksi; uzsver, ka izšķiroši svarīga ir informācija par nodokļu nolēmumiem un transfertcenu noteikšanu, ar ko apmainās dalībvalstu nodokļu iestādes; pauž nožēlu, ka dalībvalstis Konkurences ģenerāldirektorātam liedz piekļuvi šādai informācijai; iesaka veikt plašāku valsts iestāžu informācijas apmaiņu, kā arī aicina dalībvalstis publiskot informāciju par saviem nodokļu nolēmumiem un ierosina attiecīgos gadījumos šo informāciju iesniegt dalījumā pa reģioniem; uzskata, ka Komisijas lēmumi ar skaidru metodiku, kā aprēķināt nekorektos nolēmumos iesaistītu uzņēmumu gūto labumu un tiem piešķirtās nepamatotās konkurences priekšrocības, nodrošina labu juridisko pamatu turpmākai konverģencei;

6.  uzsver, ka korupcijai publiskajos iepirkumos ir nopietna tirgu kropļojoša ietekme uz Eiropas konkurētspēju; atkārtoti uzsver, ka publiskais iepirkums ir viena no valdības darbībām, kas ir visneaizsargātākās pret korupciju; uzsver, ka dažās dalībvalstīs ES finansētais iepirkums rada lielāku korupcijas risku nekā valsts finansētais iepirkums; atgādina, ka plaši tiek izmantoti pielāgoti uzaicinājumi iesniegt piedāvājumus, lai ierobežotu tirgus konkurenci; aicina Komisiju turpināt centienus novērst ES finanšu līdzekļu ļaunprātīgu izmantošanu un veicināt pārskatatbildību publiskajā iepirkumā; mudina izveidot Eiropas Prokuratūru, piešķirot tai vajadzīgās tiesības, lai labāk izmeklētu iespējamos noziegumus ES finanšu līdzekļu izmantošanā;

7.  uzsver, ka dalībvalstīs ar valsts atbalsta procedūrām vien nevar pilnībā izbeigt negodīgu nodokļu konkurenci; tādēļ ierosina ieviest kopējo konsolidētā uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi (KKUINB), kas palīdzēs novērst konkurences kropļojumus un sniegs garantijas, ka no ES neaizplūdīs ar nodokļiem neaplikta peļņa, publiskot attiecīgu informāciju par nodokļu nolēmumiem, pārskatīt PVN direktīvu nolūkā novērst krāpšanu un uzlikt lieliem starptautiskiem uzņēmumiem pienākumu publiski ziņot par apgrozījumu un peļņu katrā valstī un aicina dalībvalstis uzlabot nodokļu jomas pārredzamību un ieviest savstarpējas ziņošanas prasības; atkārtoti uzsver — lai apkarotu krāpšanos ar PVN un tādējādi nodrošinātu godīgu konkurenci, ir jāīsteno pasākumu kopums pret nodokļu apiešanu, noteikumi par informācijas apmaiņu starp ES dalībvalstīm un ātrās reaģēšanas mehānisms;

8.  uzskata, ka godīgu konkurenci var kavēt nodokļu plānošana; atzinīgi vērtē Komisijas ieteikumu koriģēt jēdziena „pastāvīga darījumdarbības vieta” definīciju, lai uzņēmumi nevarētu mākslīgi izvairīties no aplikšanas ar nodokli dalībvalstīs, kurās tie veic saimniecisko darbību; uzsver, ka šajā definīcijā ir jāņem vērā arī digitālās nozares īpašā situācija, lai uzņēmumi, kas iesaistīti darījumos ar nemateriālām vērtībām, tiktu uzskatīti par tādiem, kam pastāvīgā darījumdarbības vieta ir dalībvalstī, kurā tiem ir būtiska ietekme digitālajā ekonomikā;

9.  uzver — lai novērstu vienotā tirgus sadrumstalotību, vienotā tirgus noteikumu ievērošana ir jānodrošina arī dalībvalstu līmenī un ir jāpievēršas pārkāpumu izskatīšanai;

10.  aicina pilnveidot vienas pieturas aģentūru, pamatojoties uz digitālo produktu vienas pieturas miniaģentūras līdzšinējo pieredzi; norāda, ka pat ar vienas pieturas miniaģentūras izveidošanu mazajiem uzņēmumiem un mikrouzņēmumiem var saglabāties ievērojams administratīvais slogs;

11.  uzsver, ka jāturpina vienotās tirgus stiprināšana, likvidējot atlikušās barjeras un šķēršļus;

12.  atgādina Komisijai — lai ES vienotā tirgus darbība būtu vienmērīga, obligāti ir jāļauj valstu un reģionālajām iestādēm iesaistīties situācijās, ko radījuši nelabvēlīgi ģeogrāfiskie apstākļi, kuri ierobežo tirgus spēju izvērsties gan ekonomiskajā, gan sociālajā dimensijā;

13.  uzstāj uz to, ka ir jāapkaro fiskālais un sociālais dempings, ļaunprātīga nodokļu plānošana un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, lai vienotajā tirgū nodrošinātu godīgu konkurenci;

14.  mudina Komisiju pabeigt vienotās Eiropas dzelzceļa telpas izveidi, nodrošināt pilnīgu pārredzamību naudas plūsmās starp infrastruktūras pārvaldītājiem un dzelzceļa uzņēmumiem un pārbaudīt, vai visās dalībvalstīs ir izveidota stingra un neatkarīga regulējošā iestāde;

15.  mudina Padomi nekavējoties rīkoties un apstiprināt Komisijas priekšlikumu par kopējās konsolidētā uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzes (KKUINB) saskaņošanu;

16.  apzinās, ka euro pieņemšana dalībvalstīs, kuras līdz šim nav pievienojušās vienotajai valūtai, stiprinātu brīvu konkurenci iekšējā tirgū;

Digitālais vienotais tirgus

17.  atzinīgi vērtē Komisijas Digitālā vienotā tirgus stratēģiju un uzsver konkurences politikas būtisko nozīmi digitālā iekšējā tirgus izveides pabeigšanā; atbalsta arī Komisijas centienus nodrošināt, ka ES konkurences politika ir pilnībā piemērojama digitālajam vienotajam tirgum, jo konkurence ne tikai sniedz patērētājiem plašāku piedāvājumu, bet arī nodrošina vienlīdzīgus konkurences apstākļus, un pauž nožēlu, ka pašreizējais Eiropas digitālās jomas regulējuma trūkums ir pastiprinājis lielu un mazu pakalpojumu sniedzēju interešu neveiksmīgās līdzsvarošanas nozīmi; uzsver, ka tradicionālie konkurences politikas tirgus modeļi digitālajā iekšējā tirgū bieži vien nenodrošina vēlamo rezultātu; prasa lielāku uzmanību pievērst jaunajiem uzņēmējdarbības modeļiem, ko izmanto digitālo tehnoloģiju uzņēmumi; atkārtoti uzsver, ka digitālais vienotais tirgus varētu radīt simtiem tūkstošu jaunu darbvietu un gadā dot ieguldījumu ES ekonomikā EUR 415 miljardu apmērā;

18.  uzsver — lai Digitālā vienotā tirgus stratēģija arī turpmāk būtu uzticama, Komisijai vajadzētu rūpīgi pabeigt visas vēl neizmeklētās karteļu lietas, neapdraudot kvalitāti; prasa paātrināt procedūras, lai rezultātus varētu gūt pēc iespējas ātrāk; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas nosūtīto papildu iebildumu paziņojumu par cenu salīdzināšanas pakalpojumu un iebildumu paziņojumu par Android lietu; aicina Komisiju arī turpmāk apņēmīgi izskatīt visas izmeklēšanās konstatētās problēmas, tostarp citus ar meklētājiem (piemēram, viesnīcu, vietējo, lidojumu meklētājiem) saistītas neobjektivitātes aspektus, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus visiem digitālā tirgus dalībniekiem; prasa veikt izmeklēšanu dominējošajās viesnīcu rezervācijas platformās;

19.  atzinīgi vērtē Komisijas e-komercijas sektora izmeklēšanu, kuras provizoriskie rezultāti liecina, ka šajā nozarē ir konstatētas konkrētas komercprakses, kas varētu ierobežot tiešsaistes konkurenci; atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos izveidot Eiropas digitālo vienoto tirgu un tās priekšlikumu par ģeobloķēšanu un citiem diskriminācijas veidiem, kuru pamatā ir patērētāju valstspiederība un dzīvesvieta; aicina Komisiju īstenot vērienīgus pasākumus, kas novērstu nelikumīgus šķēršļus tiešsaistes konkurencei un nodrošinātu brīvu tiešsaistes tirdzniecību ES patērētājiem, kuri pērk preces un pakalpojumus no pārdevējiem, kas veic darījumdarbību citā dalībvalstī; tādēļ uzskata, ka jāīsteno mērķtiecīgi pasākumi, lai uzlabotu preču un pakalpojumu pieejamību, jo īpaši, izbeidzot nepamatotas ģeobloķēšanas praksi un netaisnīgu cenu diskrimināciju ģeogrāfiskās atrašanās vietas vai valstspiederības dēļ, kā rezultātā bieži veidojas monopoli un daži patērētāji izmanto nelikumīgu saturu; prasa arī ieviest ES līmeņa tīmekļa vietņu marķēšanu, lai garantētu piedāvāto pakalpojumu un produktu reālo esamību un kvalitāti un nodrošinātu pat vēl augstāku godīgas konkurences līmeni, kā arī stiprinātu patērētāju tiesību aizsardzību;

20.  uzskata, ka MVU līdzdalības veicināšanai vajadzētu būt nozīmīgam elementam centienos sekmēt vienota digitālā tirgus izveidi, un uzsver nepieciešamību novērtēt katras iniciatīvas iespējamo ietekmi — jo īpaši to iniciatīvu ietekmi, kuru mērķis ir sekmēt e-komerciju un precizēt digitālā sektora uzņēmumu pastāvīgās darījumdarbības vietas statusu — uz MVU spēju gūt labumu no digitālā vienotā tirgus;

21.  atgādina, ka tīkla neitralitāte ir īpaši svarīga, lai nepieļautu diskrimināciju starp interneta pakalpojumiem un pilnībā nodrošinātu konkurenci (“tīkla neitralitāte” ir princips, saskaņā ar kuru visa interneta datplūsma tiek apstrādāta vienlīdzīgi, bez diskriminācijas, ierobežojumiem vai iejaukšanās, neatkarīgi no sūtītāja, saņēmēja, veida, satura, ierīces, pakalpojuma vai lietojumprogrammas);

22.  uzsver jaunu digitālo tehnoloģiju uzņēmumu, jo īpaši interneta un mobilo tālruņu lietotņu izstrādātāju uzņēmumu, pieaugošo klātbūtni līdztekus jau esošajiem operatoriem, kura ir nodrošinājusi patērētājiem jaunus kanālus preču un pakalpojumu meklēšanai, salīdzināšanai un atlasei vienotajā tirgū, tādējādi palielinot to patērētāju iespējas, kas cenšas veikt uz informāciju balstītu izvēli atbilstoši savām vajadzībām un mērķiem;

23.  uzsver, ka kopīgošanas ekonomika ES patērētājiem piedāvā daudzus inovatīvus produktus un pakalpojumus; uzsver, ka kopīgošanas ekonomikas platformas ir attīstījušas ideju par pašreiz dominējošo dalībnieku izkonkurēšanu, lai gan patērētājiem, gan uzņēmumiem izveidotu konkurenci veicinošāku vidi; atkārtoti norāda, ka papildus nodokļiem, administratīvajai sistēmai un drošības aspektiem, Komisijai nolūkā radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus būtu arī rūpīgi jāpārbauda konkurences aspekti un jānovērš šķēršļi, kas uzņēmumiem neļauj ienākt tirgū; uzsver, ka šāda veida ekonomika jau ir izveidota pirms vairākiem gadiem un ka juridiskas konsekvences labad visas neatbilstības būtu jānovērš ES līmenī saskaņā ar subsidiaritātes principu; uzsver nepieciešamību saistībā ar vienoto digitālo tirgu nodrošināt patērētāju un personas datu augsta līmeņa aizsardzību; mudina Komisiju sagatavot instrumentu komplektu, kas ir nepieciešams, lai daudzie kopīgošanas ekonomikas veidi un varianti saņemtu atbalstu ES līmenī un arī atsevišķu dalībvalstu līmenī, lai šos ekonomikas veidus varētu izmantot un lai tie kļūtu ticami un iegūtu uzticību, un apzinās, ka šāds labvēlīgs un atbalstošs tiesiskais regulējums nenovedīs pie konkurences izkropļojumiem; aicina Komisiju pievērsties šiem jautājumiem atkārtoti, lai tiesiskajos regulējumos šo uzņēmējdarbības modeļu radītie ieguvumi sabiedrībai patiešām varētu kļūt reāli;

24.  aicina Komisiju visaptveroši pārskatīt spēkā esošo konkurences tiesību instrumentu efektivitāti digitālajā laikmetā un vajadzības gadījumā turpināt to uzlabošanu;

25.  uzsver, ka jo īpaši tādā dinamiskā nozarē kā digitālā ekonomika ļoti būtiska nozīme ir konkurences lietu izskatīšanas ātrai pabeigšanai, lai dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana neizstumtu no tirgus konkurentus;

26.  aicina Komisiju ņemt vērā pieaugošo konverģenci digitālajos tirgos, tādus salīdzināmus pakalpojumus kā tūlītēja ziņapmaiņa (IM) pielīdzinot līdzvērtīgiem pakalpojumiem, kurus sniedz tradicionālā telekomunikāciju nozare;

27.  atzinīgi vērtē Komisijas izmeklēšanu par dažām konkurenci ierobežojošām darbībām, ko veic vairāki uzņēmumi, jo īpaši interneta un telekomunikāciju milži un citi plašsaziņas līdzekļu uzņēmumi, filmu studijas un TV izplatītāji; aicina Komisiju paātrināt visas procedūras pret konkurenci ierobežojošu rīcību, kas pārkāpj ES pretmonopola noteikumus;

28.  atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu attiecībā uz līdzekļu atgūšanu lietā par valsts atbalstu Apple, jo tas ir atskaites punkts nodokļu atvieglojumu veidā piešķirta nelikumīga valsts atbalsta jautājuma risināšanā; tomēr norāda, ka ES ir vajadzīgi daudz stingrāki tiesību akti par nodokļu nolēmumiem, jo ir arī jāizveido efektīva sistēma un procedūra parāda piedziņai par labu ES budžeta pašu resursiem; aicina Komisiju novērst ikvienu pārkāpumu, lai nodrošinātu godīgu konkurenci vienotajā tirgū;

29.  aicina Komisiju iesniegt regulatīvu stratēģiju, kurā būtu ņemta vērā tehnoloģiju konverģences tendence un jo īpaši platformu daudzkāršošanās; atgādina, ka šajā nolūkā ex ante nozaru noteikumos jārod līdzsvars starp plurālisma aizsardzību, vārda brīvību un personas datu aizsardzību, patērētāju autonomijas un izvēles brīvības aizsardzību, konkurējošu piedāvājumu līdzvērtīgu veicināšanu Eiropā un Eiropas vadošo tirgus dalībnieku konverģentu piedāvājumu līdzvērtīgu veicināšanu starptautiskās konkurences vidē; prasa vērtības taisnīgas sadales nolūkā novērst ietekmes nevienlīdzību un mazināt ekonomikas dalībnieku savstarpējo atkarību;

30.  atzinīgi vērtē to, ka, nosakot ietekmi digitālajos tirgos, lielāka uzmanība tiek pievērsta ietekmei tīklā, kā arī datu apkopošanai un analīzei; uzskata, ka datiem digitālajā ekonomikā ir liela nozīme un tādēļ tie jāiekļauj novērtējumā par atbilstību konkurences tiesībām;

31.  uzskata, ka konkurence interneta meklēšanas un telekomunikāciju sektorā ir būtiska ne tikai tādēļ, ka tā veicina inovāciju un investīcijas tīklos un digitālajā ekonomikā, bet arī nodrošina patērētājiem pieņemamas cenas un pakalpojumu izvēles iespējas; tāpēc aicina Komisiju aizsargāt konkurenci šajos sektoros, tostarp attiecībā uz interneta pakalpojumiem un frekvenču piešķiršanu; šajā ziņā atzinīgi vērtē Komisijas nolūku valsts atbalsta vadlīniju piemērošanā platjoslas tīkliem ņemt vērā telekomunikāciju paketes stratēģiskos mērķus; atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu Eiropas patērētāju interesēs apturēt Apvienotās Karalistes mobilo tālruņu pakalpojumu sniedzēju O2 un Three apvienošanos; atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir visā ES piemērot Eiropas Elektronisko sakaru kodeksu un uzlabot savienojamību;

32.  uzskata, ka ar viesabonēšanas maksas atcelšanu ES nepietiek un ka arī zvani ES teritorijā ir jāpielīdzina vietējiem zvaniem; aicina Komisiju iesniegt tiesību akta priekšlikumu ES iekšējo zvanu regulēšanai;

33.  uzskata, ka pasākumi viesabonēšanas maksas atcelšanai ES ilgtermiņā nav pietiekami, ja iekšējā tirgus padziļināšana turpinās, un ka ir jārada stimuli ES iekšējo zvanu pielīdzināšanai vietējiem zvaniem, atvieglojot investīcijas Eiropas līmeņa vai kopīgi izmantotos tīklos; aicina Komisiju veikt padziļinātu apspriešanos ar tīkla operatoriem un attiecīgajām ieinteresētajām personām par efektīvākajām ES iekšējo zvanu un vietējo zvanu maksas izlīdzināšanas iespējām, kas vienlaikus sekmētu investīcijas un nodrošinātu globālu konkurētspēju un inovāciju;

34.  aicina Komisiju izmantot politikas un finanšu instrumentus un veicināt dalībvalstu paraugprakšu apmaiņu, lai sekmētu investīcijas dažādās tradicionālās nozarēs un mazajos un vidējos uzņēmumos (MVU), kas atpaliek no digitālās industriālās revolūcijas;

35.  uzsver, ka Eiropas Savienībai būtu jāmudina visi uzņēmumi (gan tādi, kuriem ir dominējošs stāvoklis tirgū, gan jaunuzņēmumi) veikt inovācijas;

36.  aicina Komisiju tikpat stingri rīkoties, veicot izmeklēšanu un panākot rezultātu McDonald's lietā;

Valsts atbalsts

37.  atzinīgi vērtē valsts atbalsta noteikumu reformu un ierosina, lai Parlamentam tiktu nosūtīts īpašs gada ziņojums; atgādina dalībvalstīm, ka mērķis bija labāk virzīt atbalsta pasākumus uz ilgtspējīgu ilgtermiņa ekonomisko izaugsmi, kvalitatīvu darbvietu radīšanu un sociālo kohēziju, vienlaikus nodrošinot līdzvērtīgus konkurences apstākļus un sociālās tirgus ekonomikas brīvu darbību; uzsver, ka dalībvalstīm ir lielāka atbildība, kad tās piešķir atbalstu, par to iepriekš neinformējot Komisiju; uzsver, ka Komisijai konkurences tiesībās būtu jānodrošina pietiekams juridiskais pamats, lai Eiropā kā būtisku ekonomikas virzītājspēku stiprinātu tūrismu, un ka uz attiecīgo publisko tūrisma organizāciju finansējumu būtu jāattiecina Vispārējā grupu atbrīvojuma regula (VGAR); aicina Komisiju rūpīgi pārbaudīt visus dalībvalsts veiktus pēdējā brīža darījumus, neņemot vērā attiecīgās dalībvalsts īstenoto politisko spiedienu; atgādina Komisijai arī par nepieciešamību novērst to, ka dažu valstu valdības rīkojas negodprātīgi, piemēram, izšķiež ES līdzekļus;

38.  uzsver, ka valsts vai reģionāla stimulēšana ir viens no politikas instrumentiem, ar ko garantēt tādu pakalpojumu sniegšanu, kuri ir svarīgi ekonomisko un sociālo apstākļu izveidošanas atbalstam izolētos, tālākos vai nomaļos Savienības reģionos un salās, bet ka būtu jāņem vērā arī pagātnē gūtā pieredze un šīm darbībām nevajadzētu būt pretrunā vienotā tirgus principiem; uzsver, ka būtiska ir arī nomaļu salu reģionu savienojamība, un atzinīgi vērtē to, ka Vispārējā grupu atbrīvojuma regulā (VGAR) ir iekļauts sociālais atbalsts iedzīvotāju pārvadājumiem attālos reģionos, kuros ir atzīta savienojamības problēmas pastāvēšana; prasa Komisijai pašreiz notiekošajā Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas pārskatīšanā pilnībā ņemt vērā Eiropas tālāko reģionu īpatnības, kā paredzēts LESD 349. pantā, jo savienojamība ir svarīga tālākos reģionos esošajiem MVU, un ir maz ticams, ka tā ietekmēs konkurenci iekšējā tirgū;

39.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par valsts atbalsta jēdzienu, kas ir daļa no valsts atbalsta modernizācijas iniciatīvas; atzīst priekšrocības, ko sniedz vienkāršotie noteikumi, ar kuriem paredz noteiktību gan publiskām iestādēm, gan uzņēmumiem; vienlaikus aicina Komisiju rūpīgāk pārbaudīt aizliegtus valsts atbalsta pasākumus, kas ļoti negatīvi ietekmē vienoto tirgu;

40.  aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk sagatavot norādījumu dokumentu par valsts atbalsta jēdzienu, ņemot vērā būtiskās izmaiņas judikatūrā un īstenošanas nodrošināšanas praksē, nolūkā nodrošināt juridisko noteiktību un paredzamību;

41.  aicina Komisiju izstrādāt ceļvedi attiecībā uz mazāka apjoma, bet mērķtiecīgāk piešķirtu valsts atbalstu, lai radītu iespēju, pazeminot nodokļus, samazināt valsts atbalstu, tādējādi veicinot jaunu uzņēmumu izveidi un godīgu konkurenci, nevis atbalstot vecās struktūras un tirgus dalībniekus;

42.  uzsver, ka, izmantojot valsts atbalstu vispārējas nozīmes pakalpojumu pieejamības veicināšanai, izšķiroši svarīgi ir tas, kādu labumu no tā gūs patērētāji un iedzīvotāji, nevis atsevišķi uzņēmumi vai publiskas struktūras;

43.  aicina Komisiju stingri uzraudzīt sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju atkārtotu nacionalizāciju ES dalībvalstīs un novērst to, ka nelikumīgu valsts atbalstu piešķir kā kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu;

44.  aicina Komisiju starptautiskās konkurences organizācijās, piemēram, Starptautiskajā konkurences tīklā, iestāties par saskaņotu valsts atbalsta definīciju;

45.  uzsver — lai nodrošinātu pareizi funkcionējošu Enerģētikas savienību un izvairītos no valsts atbalsta noteikumu neievērošanas, kā arī no ES līdzekļu nepareizas izmantošanas — ir stingri jāuzrauga un padziļināti jāizmeklē visas tās valsts atbalsta piešķiršanas un valsts iepirkuma neatbilstības, kas saistītas ar investīcijām enerģētikā un vides jomā, piemēram, pretrunīgi vērtētais Pakšas atomelektrostacijas paplašināšanas projekts Ungārijā;

46.  uzsver, ka — atbilstoši Komisijas jau sesto reizi norādītajam gada ziņojumā par konkurenci — pagaidu valsts atbalsta pasākumi finanšu nozarē bija nepieciešami, lai stabilizētu globālo finanšu sistēmu, bet šis atbalsts ir pēc iespējas agrāk un ātri jāsamazina vai pilnīgi jāpārtrauc, kā arī rūpīgi jākontrolē; aicina Komisiju un Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādi (EVTI) nodrošināt, ka vienotajā tirgū konsekventi piemēro visus patērētāju aizsardzības tiesību aktus, piemēram, Finanšu instrumentu tirgu direktīvu (FITD) un Apdrošināšanas izplatīšanas direktīvu (IDD), un prasa Komisijai un EVTI nodrošināt, ka, īstenojot šos tiesību aktus, nenotiek regulējuma arbitrāža; aicina Komisiju apsvērt iespēju bankām piešķiramo valsts atbalstu sasaistīt ar MVU kreditēšanas nosacījumu;

47.  atgādina savu nostāju attiecībā uz pašreizējo Komisijas izmeklēšanu saistībā ar atliktā nodokļa aktīviem un atliktā nodokļa pasīviem (DTAs/DTCs), kas vairākās dalībvalstīs sniedz priekšrocības banku nozarei; uzskata, ka DTAs/DTCs atļaušana ar atpakaļejošu spēku saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem būtu pieļaujama vienīgi tad, ja tiem tiek izvirzīti skaidri nosacījumi attiecībā uz reālās ekonomikas finansēšanas mērķiem;

48.  pauž nožēlu par to, ka Komisija neko nepasāka saistībā ar pārkāpumiem privāto banku pārstrukturēšanā, tostarp tiem pārkāpumiem, kas skāra mazos noguldītājus un mazos finanšu instrumentu, piemēram, priekšrocību akciju, īpašniekus, jo bieži vien šie instrumenti tika tirgoti, nepilnīgi ievērojot ES tiesību aktus; aicina Komisiju pievērsties ekonomikas krīzes skarto banku restrukturizācijā atklātās finanšu produktu maldinošās pārdošanas plašajai ietekmei;

49.  atgādina Komisijai savu prasību pārbaudīt, vai banku nozare kopš krīzes sākuma nav saņēmusi netiešas subsīdijas un valsts atbalstu netradicionāla likviditātes atbalsta veidā;

50.  norāda, ka Eiropas Revīzijas palāta atklāja kļūdas valsts atbalsta sniegšanā aptuveni piektdaļā pārbaudīto projektu, kas 2010.–2014. gadā līdzfinansēti ar kohēzijas programmām un uzskatīti par valsts atbalstam atbilstošiem(12); norāda, ka viena trešdaļa kļūdu tika atzītas par tādām, kurām ir finansiāla ietekme, un ka tiek uzskatīts, ka to dēļ ir palielinājies kļūdu līmenis kohēzijas politikā; tāpēc uzskata, ka ir iespējams darīt vairāk, lai novērstu neatbilstību valsts atbalsta noteikumiem kohēzijas politikā; uzskata, ka ir īpaši svarīgi saņēmējās valstīs uzlabot zināšanas par valsts atbalsta noteikumiem, lai novērstu labticībā pieļautas kļūdas, kā arī uzlabot pārkāpumu reģistrēšanu nolūkā gūt labāku pārskatu par šo jautājumu;

51.  uzskata, ka vietējā un valsts līmenī ir nepieciešama labāka izpratne par nelikumīga valsts atbalsta kvalificēšanu; atzinīgi vērtē Komisijas nesenos lēmumus, kuros precizēts, kurus valsts atbalsta pasākumus dalībvalstis var īstenot bez Komisijas veikta valsts atbalsta novērtējuma; uzskata, ka šie lēmumi sniedz noderīgus norādījumus attiecībā uz vietējiem un pašvaldību projektiem, mazina administratīvo slogu un vienlaikus palielina juridisko noteiktību;

52.  aicina Komisiju pārskatīt attiecīgo konkurences noteikumu interpretāciju saistībā ar Noguldījumu garantiju sistēmu direktīvu (DGSD), lai nodrošinātu, ka Eiropas likumdevēju noteiktie savlaicīgās stabilizēšanas instrumenti var tikt izmantoti praksē;

53.  uzsver, cik svarīgas ir Komisijas veiktās izmeklēšanas fiskāla valsts atbalsta jomā, kuras ir nepieciešams atbalsts Eiropas un starptautiskajai nodokļu programmai, jo īpaši cīņā pret agresīvu nodokļu plānošanu;

54.  aicina Komisiju piešķirt lielākus resursus izmeklēšanām par nodokļu nolēmumiem, kas rada aizdomas par valsts atbalstu, un šādas izmeklēšanas veikt sistemātiski; norāda, ka Komisija neskaidrus nodokļu nolēmumus, ko vairākas dalībvalstis ir pieņēmušas attiecībā uz noteiktiem daudznacionāliem uzņēmumiem, uzskata par nelikumīgu valsts atbalstu, jo tie rada konkurences izkropļojumus iekšējā tirgū; atzinīgi vērtē arī to, ka pieaug izpratne par nodokļu politikas un administratīvās prakses nodokļu jomā savstarpējo saikni ar konkurences politiku; aicina Komisiju publicēt kopsavilkumu par galvenajiem iepriekšējā gada nodokļu nolēmumiem, balstoties uz informāciju no droša centrālā direktorija, tajā sniedzot vismaz nodokļu nolēmumā skatīto jautājumu aprakstu un to kritēriju aprakstu, kuri izmantoti, lai noteiktu iepriekšēju vienošanos par cenas noteikšanu, un norādot dalībvalsti vai dalībvalstis, ko šādi nolēmumi, visticamāk, skars;

Pret monopoliem un karteļiem vērsta tiesvedība un apvienošanās kontrole

55.  atzinīgi vērtē Komisijas centienus sagatavot norādījumus par tās procedūrām un pastāvīgu ES tiesiskā regulējuma vērtēšanu;

56.  uzsver, cik svarīgi ir Eiropas iedzīvotāju un Eiropas uzņēmumu, īpaši MVU, interesēs sagraut karteļus; šajā sakarā mudina Komisiju racionalizēt administratīvās procedūras, lai paātrinātu tiesvedību;

57.  uzskata, ka pasaules lielāko agroķīmisko un sēklu ražošanas uzņēmumu ierosinātās apvienošanās radītu risku, ka palielināsies sēklu cena un samazināsies agroekoloģiskiem apstākļiem pielāgotu šķirņu izvēle; uzsver — ja notiks šīs apvienošanās, 61 % pasaules sēklu tirgus un 65 % pasaules pesticīdu tirgus kontrolēs tikai trīs uzņēmumi;

58.  aicina Komisiju pastiprināt darbību globālā līmenī, lai nodrošinātu, ka trešo valstu konkurences noteikumi nav pretrunā ES noteikumiem, tādējādi kaitējot Eiropas uzņēmumiem;

59.  aicina Komisiju saglabāt stingrību un efektivitāti attiecībā uz to, kā tiek panākts, ka karteļi izpilda prasības visos gadījumos, kad tai ir pietiekami pierādījumi par pārkāpumu; atgādina, ka konkurences politika ļauj konkurentiem sadarboties inovācijas jomā ar noteikumu, ka šī sadarbība netiek ļaunprātīgi vērsta pret konkurenci; ņem vērā pagājušā gada piecus lēmumus par naudas sodiem, kuru kopējā summa ir aptuveni EUR 365 miljoni, kā norādīts Komisijas dienestu darba dokumentā, kurš pievienots tās ziņojumam par konkurences politiku 2015. gadā;

60.  uzskata, ka spēkā esošos noteikumus par naudas sodiem par pārkāpumiem varētu papildināt ar turpmākām sankcijām pret tiem, kas ir atbildīgi par šiem pārkāpumiem; aicina Komisiju apsvērt iespēju papildināt naudas sodus par karteļu veidošanu ar sankcijām pret personām, kuras attiecīgajā uzņēmumā pieņem lēmumus, kā arī ar individuālām sankcijām pret darbiniekiem, kuru rīcības dēļ uzņēmums ir pārkāpis tiesību aktus konkurences jomā, — tādā veidā Komisijai vajadzētu spēt piemērot attiecīgus līdzekļus, piemēram, vajadzības gadījumā atcelt direktoru vai noteikt finansiālas sankcijas personām;

61.  uzskata, ka aizvien lielāka naudas soda noteikšana kā vienīgais pretmonopola instruments var būt pārāk radikāls līdzeklis; uzsver, ka lielus naudas sodus nevajadzētu izmantot kā alternatīvu budžeta finansēšanas mehānismu; atzinīgi vērtē „burkāna un pātagas” principu, kurā sankcijas kalpo kā efektīvs atturošs faktors, it īpaši atkārtotu pārkāpumu gadījumos, un vienlaikus sekmē noteikumu ievērošanu;

62.  norāda, ka paziņoto apvienošanos skaits 2015. gadā ievērojami palielinājās; tādēļ prasa, lai attiecīgajiem dienestiem tiktu nodrošināti nepieciešamie resursi (veicot darbinieku iekšēju pārdali), kas tiem ļautu turpināt efektīvi risināt šo situāciju;

63.  atzinīgi vērtē Komisijas nesen uzsākto apspriešanos par dažiem apvienošanās jomā ES īstenotās kontroles procedūras un juridiskajiem aspektiem; aicina Komisiju saskaņā ar plānotajiem Apvienošanās regulas grozījumiem rūpīgi izpētīt, vai pašreizējā novērtēšanas praksē tiek pienācīgi ņemti vērā apstākļi digitālajos tirgos un tirgu internacionalizācija; uzskata, ka jo īpaši digitālajā ekonomikā ir jāpielāgo kritēriji, pēc kuriem tiek vērtētas apvienošanās;

64.  piekrīt bažām par notiekošajām sarunām par Bayer AG un Monsanto Company Inc. apvienošanos; vērš uzmanību uz to, ka plānotā apvienošanās, ja tai ļautu notikt, radītu iespējamu Eiropas un pasaules mēroga oligopolu; uzsver, ka šī apvienošanās varētu radīt monopolu sēklu un pesticīdu tirgos, kas ir lauksaimniecības nozarei būtiski tirgi; tādēļ prasa Komisijai sniegt ex ante ietekmes novērtējumu par šo apvienošanos un pieprasa skaidru pārskatu par Komisijas laika plānošanu;

65.  uzskata, ka, veicot ES kontroles pasākumus apvienošanās jomā, būtu jāņem vērā iegādes cena, jo apvienošanās digitālajos tirgos ir pierādījušas, ka ar apgrozījuma robežvērtībām vien nepietiek;

66.  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu tiesību aktam, ar ko tiktu ieviests ES satvars valstu konkurences iestāžu koordinēšanai apvienošanās kontroles jomā;

67.  vēlreiz aicina Komisiju rūpīgi pārbaudīt, kā dalībvalstis transponē Direktīvu 2014/104/ES par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām par konkurences tiesību pārkāpumiem; norāda, ka minētā direktīva ir pienācīgi jātransponē līdz 2016. gada 27. decembrim; pauž nožēlu par to, ka līdz šim direktīvas transponēšana ir bijusi lēna un ka daudzas dalībvalstis joprojām nav iesniegušas tiesību akta projektu; aicina Komisiju kā Līgumu izpildes uzraudzītāju atgādināt dalībvalstīm par to pienākumu;

Nozaru aspekti

68.  atzinīgi vērtē Komisijas Pamatstratēģiju spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku un piekrīt tās piecām savstarpēji saistītajām politikas dimensijām; uzsver, ka lēmumi par energoresursu struktūru ir jāpieņem dalībvalstīm;

69.  atzinīgi vērtē dažādās pretmonopola izmeklēšanas, jo īpaši Gazprom un Bulgargaz lietā, kuru mērķis ir nodrošināt tirgus integrāciju Enerģētikas savienībā; tomēr pauž nožēlu par dažu dalībvalstu praksi iegādāties gāzi caur ārzonas sabiedrībām, jo tas ir tipisks nodokļu apiešanas piemērs un rīcība, kas ir pretrunā pareizi funkcionējošai Enerģētikas savienībai; turklāt uzsver, ka ir būtiski novērst tādu tirgus struktūru veidošanu, kas varētu kavēt efektīvu konkurenci enerģētikas nozarē;

70.  pieņem zināšanai Komisijas centienus veicināt atjaunojamo enerģijas avotu tirgus integrāciju, lai izvairītos no konkurences izkropļojumiem; tomēr uzsver juridiski saistošās dalībvalstu saistības COP21 konferencē par klimata pārmaiņām, kuras nevar izpildīt, ja netiek īstenoti konkrēti (valsts) pasākumi atjaunojamās enerģijas ražošanas un izmantošanas veicināšanai un finansēšanai;

71.  uzsver, ka Eiropas konkurences politikai ir liels potenciāls veicināt augstākus vides un sociālos standartus; ar nožēlu norāda, ka Ungārijas valdība kropļo konkurenci atjaunojamo energoresursu nozarē, uzliekot lielus nodokļus un liedzot izmantot energoefektīvas un neizsīkstošās enerģijas tehnoloģijas; aicina Komisiju turpināt atbalstīt atjaunojamo energoresursu izmantošanu Eiropā, lai sasniegtu vides jomas mērķus, kas izvirzīti Eiropas Savienības desmit gadu izaugsmes stratēģijā „Eiropa 2020”; lūdz Komisiju arī turpmāk atbalstīt vides, sociālajā un darba tiesību jomā noteikto prasību integrāciju valsts iepirkuma procedūrās;

72.  aicina Komisiju pārskatīt Komisijas Regulu (ES) Nr. 267/2010, ar ko atsevišķiem līgumiem apdrošināšanas nozarē piešķir atbrīvojumu, jo riska aprēķināšanai un kopējai riska apdrošināšanai nepieciešamās informācijas apmaiņa uzlabo juridisko noteiktību un konkurētspēju šajā nozarē, tādējādi atvieglojot jaunu uzņēmumu ienākšanu tirgū, palielinot patērētāju izvēles iespējas un uzlabojot ekonomiskos apstākļus;

73.  norāda, ka gan konceptuāli, gan arī politikas līmenī jānošķir attiecīgās dalībvalsts konkurences noteikumi no sociālās politikas; atzīst, ka ikvienas valsts valdības pienākums ir iejaukties, lai izvairītos no iedzīvotāju enerģētiskās nabadzības;

74.  aicina Komisiju un dalībvalstis samazināt nodokļus energoproduktiem un īstenot efektīvus pasākumus enerģētiskās nabadzības novēršanai;

75.  norāda, ka energotīkls ir tīkla infrastruktūra, kam vajadzīga īpaša pieeja, kas padarītu iespējamu un veicinātu pašpatēriņu;

76.  norāda, ka pašreizējie valdības monopoli, piemēram, azartspēļu monopoli, var novest pie negodīgas un pret konkurenci vērstas prakses; vērš uzmanību uz to, ka, izsniedzot licences bez koncesijas piešķiršanas konkursu rīkošanas vai rīkojot nepārredzamus un apšaubāmus koncesijas piešķiršanas konkursus, dalībvalstu valdībām ir iespēja izpatikt konkrētiem uzņēmumiem, tāpēc var veidoties ļoti izteikta pret konkurenci vērsta vide; aicina Komisiju stingri uzraudzīt pašreizējos valdību monopolus un koncesijas piešķiršanas konkursu likumību, lai novērstu pārmērīgus konkurences izkropļojumus;

77.  aicina Komisiju ierosināt izmaiņas Regulā (EK) Nr. 261/2004, lai nodrošinātu vienāda līmeņa aizsardzību aviotransporta izmantotājiem lidojumos no trešām valstīm neatkarīgi no tā, vai tas ir ES vai ārpussavienības pārvadātājs;

78.  atgādina, ka LESD 42. pants piešķir īpašu statusu lauksaimniecības nozarei attiecībā uz konkurences tiesībām, ko apstiprināja pēdējā KLP reforma, paredzot daudzas atkāpes un izņēmumus no LESD 101. panta noteikumiem; uzskata, ka pašreizējā krīze lauksaimniecības nozarē pasliktina jau tā vājās lauksaimnieku pozīcijas pārtikas apritē;

79.  uzskata, ka ražotāju organizāciju un to apvienību kolektīvās darbības, piemēram, ražošanas plānošana un tirdzniecības sarunas un attiecīgā gadījumā sarunas par līgumu noteikumiem, ir vajadzīgas LESD 39. pantā minēto KLP mērķu sasniegšanai un ka tāpēc tām principā būtu jāgūst labums no pieņēmuma par atbilstību LESD 101. pantam; norāda, ka spēkā esošās atkāpes netiek izmantotas pilnībā un ka skaidrības trūkums tajās, grūtības īstenošanā un nepietiekami vienota piemērošana valsts konkurences iestādēs nesniedz lauksaimniekiem un to organizācijām pietiekamu juridisko noteiktību, atturot viņus no pašorganizēšanās un apdraudot labu iekšējā tirgus darbību; tādēļ aicina Komisiju uzlabot pieejamos instrumentus, nodrošinot, ka konkurences politikā labāk tiek ņemta vērā lauksaimniecības nozares specifika, un atbilstoši precizējot vispārējās atkāpes attiecībā uz lauksaimniecību darbības jomu, konkrētos noteikumus piena, olīveļļas, liellopu un teļa gaļas un laukaugu nozarēs un individuālus atbrīvojumus saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu;

80.  aicina Komisiju ES līmenī apkarot un veikt saistošas regulatīvas darbības pret lauksaimniekus un patērētājus kavējošu negodīgu tirdzniecības praksi pārtikas apritē; aicina Komisiju un valstu konkurences iestādes risināt problēmas, ko rada kopējā ietekme — valstu mērogā to veido straujā koncentrācija izplatīšanas sektorā un starptautiskā un Eiropas mērogā lielo izplatītāju apvienību attīstība — uz pārtikas aprites sākumposmu, kā arī uz mazumtirgotājiem un patērētājiem; norāda, ka šāda strukturālā attīstība varētu novest pie cenu svārstīguma un lauksaimnieku ienākumu samazināšanās un ka tā rada bažas par iespējamu stratēģisku pielāgošanos, mazāku konkurenci un mazākām investīciju un inovācijas iespējām pārtikas apritē;

81.  uzsver, ka konkurences politika aizsargā patērētāju intereses, bet neņem vērā lauksaimniecības produktu ražotāju intereses; uzsver, ka konkurences politikā lauksaimniecības produktu ražotāju interešu aizsardzība ir jānostāda tādā pašā līmenī kā patērētāju interešu aizsardzība, nodrošinot godīgus konkurences un piekļuves iekšējam tirgum nosacījumus, lai veicinātu investīcijas, nodarbinātību, inovāciju, lauksaimniecības uzņēmumu dzīvotspēju un ES lauku apvidu līdzsvarotu attīstību;

82.  uzstāj, ka jēdzienu “taisnīga cena” nevajadzētu saprast kā zemāko iespējamo cenu patērētājam, bet tai jābūt saprātīgai un jāļauj saņemt godīgu atalgojumu visiem pārtikas aprites dalībniekiem;

83.  aicina Komisiju sniegt Parlamentam un Padomei informāciju par to, kā lauksaimnieki izmanto spēkā esošos atbrīvojumus dalībvalstīs, piemērojot Vienotās TKO regulas 225. pantu, un pienācīgi precizēt darbības jomu šādām atkāpēm, kā arī individuāliem atbrīvojumiem no konkurences noteikumiem saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu; aicina Komisiju jo īpaši precizēt, vai ilgtspējas nolīgumi, kuri pārtikas apritē noslēgti, lai apmierinātu sabiedrības prasības, un kuru pasākumi pārsniedz obligātās prasības, var tikt atbrīvoti no konkurences tiesību prasībām, ja tie palīdz uzlabot ražošanu un veicina inovāciju, vienlaikus sniedzot labumu patērētājiem;

84.  aicina Komisiju pieņemt plašāku pieeju, definējot “dominējošu stāvokli” un šāda stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu no lauksaimniecības uzņēmuma vai vairāku uzņēmumu puses, ja tie ir saistīti ar horizontālu līgumu, ņemot vērā koncentrācijas pakāpi un ierobežojumus, kas izriet no sarunām par resursu, pārstrādes un mazumtirdzniecības sektoru spēku;

85.  uzskata, ka vienotā lauksaimniecības produktu tirgū jēdziena “konkrētais tirgus” nozīmei ar laiku ir jāmainās un tas ir galvenokārt jāsaprot kā Savienības līmeņa tirgus pirms pievēršanās zemākiem līmeņiem, lai, sīki pa darbības sfērām sadalot lauksaimniecības uzņēmumiem pieejamās jomas, neapdraudētu centienus apvienot lauksaimniecības preču piedāvājumu;

86.  uzskata, ka lauksaimniekiem visos ražošanas sektoros vajadzētu būt garantētām tiesībām uz kolektīvo interešu aizsardzību, tostarp tiesībām vienoties par minimālajām cenām;

87.  uzskata, ka lauksaimniekiem vajadzētu pilnībā iesaistīties ražotāju organizācijās, tostarp ražotāju kooperatīvos, to apvienībās un starpnozaru organizācijās, un izmantot to potenciālu; aicina Komisiju veicināt šādu kolektīvu pašpalīdzības rīku kompetences un efektivitātes pieaugumu, precizējot un vienkāršojot noteikumus, kas uz tiem attiecas, lai stiprinātu to spējas aizstāvēt savas intereses un konkurētspēju, vienlaikus aizsargājot LESD 39. pantā noteiktos principus;

88.  aicina Komisiju nodrošināt, ka ievērojamas tirgus nelīdzsvarotības laikā tiek nekavējoties piemērots Vienotās TKO regulas 222. pants, un novērtēt šā pasākuma lietderību, kad to piemēro attiecībā uz piena tirgu, lai ierosinātu turpmākus konkurences tiesību aktu pagaidu pielāgojumus un procedūru nopietnas tirgus nelīdzsvarotības gadījumā;

89.  šajā saistībā atzinīgi vērtē nesen publicētās vadlīnijas par to, kā piemērot šos īpašos noteikumus; tomēr uzskata, ka to piemērošanas juridiskā joma ir pārāk ierobežota un kritēriji, kas jāievēro, ir pārāk stingri un dažādās nozarēs pārāk atšķirīgi un lauksaimniekiem, kuri vēlas izmantot šīs atkāpes, nenodrošina nepieciešamo juridisko skaidrību un noteiktību;

90.  uzskata, ka konkrēto tirgu kategorizācija ne pilnībā ir piemērota pašreizējai situācijai olīveļļas nozarē, un tādēļ ierosina olīveļļas tirgu attiecībā uz patērētājiem uzskatīt par vienotu tirgu, lai uzlabotu Vienotās TKO regulas 169. panta noteikumu īstenošanu;

91.  uzskata, ka — ņemot vērā olīveļļas ražošanas svārstības, galvenokārt laikapstākļu dēļ, un lai garantētu ražotāju organizāciju un ražotāju organizāciju apvienību locekļu mērķu sasniegšanu — būtu jāņem vērā gadījumi, kad ražotāju organizācijas ir spiestas iegādāties olīveļļu no ražotājiem ārpus organizācijas, vienlaikus garantējot to, ka šīs darbības tikai papildina organizācijas locekļu produktu tirdzniecību;

92.  ierosina 170. panta noteikumus par liellopu gaļas un teļa gaļas ražošanu attiecināt arī uz liellopu nobarošanas nozari, lai nodrošinātu labāku īstenošanu;

93.  šajā sakarā atzinīgi vērtē kvotu atcelšanu cukura nozarē, līgumattiecību saglabāšanu(13) cukurbiešu audzētājiem, viņu organizācijām un cukura ražotājiem, tādējādi īpaši ļaujot viņiem piedalīties sarunās par vērtības sadales noteikumiem, pamatojoties uz cukura vai citu izejvielu tirgu attīstību; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka šī iespēja tiek piedāvāta visiem nozares operatoriem, lai sasniegtu vienotās TKO regulas mērķus, tādējādi nodrošinot cukura ražošanas uzņēmumu un cukurbiešu audzētāju tiesību un pienākumu taisnīgu līdzsvaru;

94.  aicina Komisiju izvērtēt mazumtirgotāju radīto ietekmi uz uzņēmumiem, kuri ražo pašzīmola produktus;

95.  atkārtoti norāda uz Parlamenta pozitīvo nostāju(14) par pamatregulējuma pieņemšanu ES līmenī, lai novērstu negodīgu tirdzniecības praksi pārtikas piegādes ķēdē; uzsver, ka šim tiesiskajam regulējumam jānodrošina ES lauksaimniekiem un patērētājiem iespēja izmantot taisnīgus pirkšanas un pārdošanas apstākļus;

96.  uzskata, ka pilnībā un pietiekami īstenota “piensaimniecības pakete”(15) ir būtiska piena nozares stiprināšanai, un aicina Komisiju ierosināt turpināt “piensaimniecības paketes” piemērošanu pēc 2020. gada vidus un izskatīt iespēju attiecināt tās noteikumus uz citiem lauksaimniecības sektoriem;

97.  ņem vērā Konkurences ģenerāldirektorāta pētījumā „Modernas mazumtirdzniecības ekonomiskā ietekme uz izvēli un inovācijām ES pārtikas nozarē” iekļautos secinājumus, tostarp par iespējamo negatīvo saikni starp inovācijām un privāta marķējuma ražojumu ienākšanu pārtikas tirgū; aicina Komisiju informēt Parlamentu par pašreizējo diskusiju apmēru, lai noteiktu, vai šī negatīvā saikne nesamazina inovācijas un patērētājiem pieejamo ražojumu klāstu un kāda būtu tās ilgtermiņa ietekme uz pārtikas apriti un lauksaimnieku stāvokli;

98.  atkārtoti uzsver nepieciešamību pakāpeniski strādāt pie ES konkurences regulējuma, lai Eiropas pārtikas aprites uzraudzību papildinātu ar ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) Pārtikas un lauksaimniecības sistēmu ilgtspējas novērtējuma (SAFA) rādītājiem, tostarp tiem, kas minēti sadaļās par godīgu cenu noteikšanu un pārredzamiem līgumiem (S.2.1.1), kā arī piegādātāju tiesībām (S.2.2.1);

99.  uzsver, ka jebkuras nozares pārmērīga aplikšana ar nodokļiem varētu viegli iznīcināt konkurenci un būtu pretrunā patērētāju interesēm;

100.  aicina turpināt pilnveidot Eiropas Pārtikas cenu uzraudzības instrumentu, izmantojot labākus un sīkāk sadalītus datus, lai uzlabotu krīžu noteikšanu lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības nozarē; šajā saistībā uzsver, ka datu definēšanā un vākšanā ir jāiesaista lauksaimnieku organizācijas;

101.  aicina Komisiju pilnībā ņemt vērā tirdzniecības nolīgumu ar trešām valstīm radīto iespējamo tirgus izkropļojumu ietekmi uz lauksaimniecības produktu ražotājiem Eiropā, ņemot vērā viņu trauslo finansiālo situāciju un nozīmīgo lomu sabiedrībā; uzskata, ka Komisijai būtu jāpievērš īpaša uzmanība darījumiem ar valstīm, kurās lauksaimniecības un veselības aizsardzības noteikumu ir ievērojami mazāk nekā Eiropas Savienībā;

102.  aicina Komisiju izmeklēt konkurences izkropļojumu mazumtirdzniecības tirgū raksturu un būtību un iekļaut teritoriālās piegādes ierobežojumu iespējamo ietekmi uz mazumtirgotājiem, ņemot vērā to, ka izkropļojumi noved pie tirgus sadrumstalotības un iespējām lielajiem lielveikaliem dominēt tirgū un kavēt konkurenci pārtikas apritē; uzsver, ka ir svarīgi, lai visas ieinteresētās puses atklāj būtisku informāciju; mudina Komisiju atsākt izmeklēšanu par mazumtirdzniecības cenu uzturēšanas jautājumiem;

103.  uzskata, ka Komisijai jāturpina stiprināt saikni starp konkurences politiku un transporta politiku; norāda — Eiropas Revīzijas palātas Īpašajā ziņojumā Nr. 21/2014 ir noteikts, ka, izņemot īpašos reģionālo vai nomaļu apgabalu lidostu gadījumus, transporta savienojumiem Eiropā jābūt ekonomiski ilgtspējīgiem; pauž nožēlu par to, ka investīcijas lidostās ne vienmēr ir devušas gaidītos rezultātus; tādēļ aicina Komisiju apzināt veiksmīgus un neveiksmīgus lidostu attīstības projektus; aicina Komisiju pārskatīt Regulu (EK) Nr. 868/2004, lai panāktu spēcīgāku ES aviācijas nozares konkurētspēju, efektīvāk novērstu negodīgu konkurenci, nodrošinātu savstarpīgumu un izskaustu negodīgu praksi, tostarp subsīdijas un valsts atbalstu, kas tiek piešķirts dažu trešo valstu visām aviokompānijām; aicina Komisiju noskaidrot, vai dažas ieviesušās prakses, kas balstās uz divpusējiem gaisa pakalpojumu nolīgumiem, ko dalībvalstis parakstījušas ar ārpussavienības valstīm, nekaitē godīgai konkurencei pārvadātāju un lidostu starpā, kā arī nav pretrunā Eiropas patērētāju interesēm; aicina Komisiju arī efektīvi novērst pret konkurenci vērstas darbības, kas var apdraudēt Eiropas patērētāju iespējas izmantot dažādus tiešsaistes kanālus, tostarp lidojumu metameklēšanas un salīdzināšanas pakalpojumus un tiešsaistes ceļojumu aģentus;

104.  aicina Komisiju un dalībvalstis izrādīt lielāku politisko gribu arī turpmāk padziļināt un stiprināt transporta vienoto tirgu un izveidot vienlīdzīgus konkurences apstākļus, lai nodrošinātu valsts un privāto uzņēmumu atklātu un godīgu konkurenci transporta, pasta un tūrisma nozarē, vienlaikus ņemot vērā citas ES politikas jomas, mērķus un principus, tostarp sociālo dimensiju, kas ir svarīga transporta iekšējā tirgus netraucētai darbībai;

105.  uzsver, cik savienojamība un transporta infrastruktūra ir nozīmīga izdzīvošanai, ekonomiskajai attīstībai un publisko un privāto pakalpojumu nodrošināšanai reģionos un tālākās teritorijās;

106.  tādēļ cer, ka vispārējais Eiropas transporta tīkls (TEN-T) tiks pabeigts;

107.  uzsver, ka nepieciešamību garantēt transporta darbinieku tiesību efektīvāku aizsardzību pret ļaunprātīgu izmantošanu nedrīkst izmantot kā ieganstu, lai ierobežotu dalībvalstu uzņēmumu brīvu konkurenci; aicina Komisiju ievērot proporcionalitātes un subsidiaritātes principus, kad tā izstrādā tiesību aktus, kuriem būs ievērojama ietekme uz vienotā transporta tirgus darbību;

108.  norāda uz problēmām, ar ko saskaras pasta operatori pēc digitālā vienotā tirgus izveides; uzsver, ka šā vērienīgā projekta panākumi, jo īpaši tiešsaistes tirdzniecības jomā, lielā mērā ir atkarīgi no veida, kādā tiks organizēts paku piegādes pakalpojumu tirgus; uzsver nepieciešamību garantēt taisnīgus un vienlīdzīgus pārrobežu konkurences apstākļus privātā un publiskā sektora dalībniekiem, kas sniedz komerciālus pakalpojumus;

109.  uzsver, ka konkurences politikai vajadzētu ievērot visu attiecīgo nozaru operatoru sociālās tiesības;

110.  uzsver, ka dalībvalstis bieži vien nepilnīgi īsteno ES transporta jomas tiesību aktus un neievēro Līgumu principus, jo īpaši gadījumos, kad transporta joma ir centrālās valdības monopols; aicina attiecīgi Komisiju un dalībvalstis pienācīgi īstenot ES tiesību aktus, kas garantē iekšējā tirgus pareizu darbību, un nodrošināt šo aktu izpildi, lai dotu papildu labumu uzņēmumiem un nozarei, patērētājiem, darba ņēmēju sociālajiem apstākļiem un videi;

111.  uzsver, ka ir svarīgi novērst fiziskos, tehniskos un regulatīvos šķēršļus dalībvalstu starpā, lai nepieļautu vienotā tirgus sadrumstalotību un atvieglotu pārrobežu mobilitāti un teritoriālo sadarbību, tādējādi veicinot konkurenci;

112.  vērš Komisijas uzmanību uz netiešiem šķēršļiem konkurencei, ko rada atšķirības noteikumos par nodokļiem, drošību, transportlīdzekļa vadīšanas un atpūtas laikiem, tipa apstiprinājumiem un pasažieru tiesībām;

113.  atzinīgi vērtē digitālo tehnoloģiju attīstību transporta un tūrisma nozarē, tādējādi veicinot konkurenci, radot darbvietas, atvieglojot MVU piekļuvi lielākiem tirgiem un dodot reālu labumu patērētājiem; norāda, ka sadarbīgās ekonomikas digitalizācija un apsveicamā attīstība radīs būtiskas pārmaiņas šā sektora darbības vidē un ka ir vajadzīgs atbilstošs un skaidrs tiesiskais regulējums, lai digitalizācijas process nestu labumu;

114.  uzsver, ka uzņēmumi, kas darbībā izmanto jaunus uzņēmējdarbības modeļus, pozitīvi ietekmē ES transporta un tūrisma tirgu, jo īpaši padarot pakalpojumus pieejamākus un uzlabojot to kvalitāti;

115.  atzinīgi vērtē Komisijas nodomu apspriest ārējos aviācijas nolīgumus ar vairākām pasaulē nozīmīgām valstīm un reģioniem; uzskata, ka tie ne tikai uzlabos piekļuvi tirgum, bet arī sniegs jaunas uzņēmējdarbības iespējas vienai no labākajām pasaulē, proti, Eiropas aviācijas nozarei, radīs augstas kvalitātes darbvietas, uzturēs stingrus drošības standartus, ievēros nozares darba ņēmēju tiesības un sniegs labumu patērētājiem; uzsver, ka Parlamentam ir svarīga loma šajās sarunās;

116.  aicina Komisiju, vedot sarunas par šiem ārējiem aviācijas nolīgumiem, tajos iekļaut godīgas konkurences klauzulu, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus;

117.  uzskata, ka attiecībā uz ostas pakalpojumiem ir jāizstrādā atklātāks, konkurētspējīgāks un pārredzamāks tiesiskais regulējums valsts ostām Eiropā, vienlaikus radot papildu nodarbinātības iespējas;

118.  uzskata, ka palielināta konkurence, ko rada pakāpeniska ES kravas autopārvadājumu tirgus atvēršana, var sniegt labumu patērētājiem, bet stingri nosoda to, ka daži pasākumi, ko piemēro vairākas dalībvalstis, apdraud vienotā tirgus viengabalainību šajā jomā; atbalsta Komisijas nostāju vērsties pret šādiem pasākumiem;

119.  cer, ka autopārvadājumu tirgus atvēršana nebūs vēl viens sociālā dempinga cēlonis, un turklāt pauž nožēlu par „pastkastītes uzņēmumu” parādību;

120.  turklāt pauž nožēlu, ka ES politika pienācīgi nepievēršas mazākiem furgoniem, neraugoties uz to, ka tie tiek izmantoti aizvien vairāk, lai apietu pareizu nodarbinātības, drošības un vides aizsardzības tiesību aktu piemērošanu;

121.  aicina Komisiju cieši uzraudzīt oligopolistiskas dempinga cenu tendences, jo īpaši aviācijā, kā arī lielu attālumu un maršruta autobusu pārvadājumos, un uzstāj uz ES tiesību aktu pareizu piemērošanu un vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem intermodālo pārvadājumu jomā;

122.  aicina steidzami pabeigt sarunas par ceturto dzelzceļa nozares tiesību aktu kopumu un uzskata, ka tam vēl vairāk vajadzētu atvērt dzelzceļa pasažieru transporta nozari konkurencei un uzlabot dzelzceļa nozares efektivitāti, vienlaikus nodrošinot sabiedriskā pakalpojuma pienākuma izpildes kvalitāti un nepārtrauktību;

123.  atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemts Ceturtās dzelzceļa tiesību aktu paketes tehniskais pīlārs, un uzskata, ka tas uzlabos dzelzceļa satiksmes drošību, vienlaikus ar sadarbspējas palīdzību novēršot tehniskos šķēršļus konkurencei;

124.  uzsver tūrisma nozīmi, jo tas ir svarīgs ekonomiskās izaugsmes un jaunu darbvietu izveides virzītājs, un aicina Komisiju proaktīvi veicināt Eiropas tūrisma nozares konkurētspēju un izveidot labvēlīgu vidi tās izaugsmei un attīstībai;

125.  uzsver, ka pasta pakalpojumiem un jo īpaši paku pārrobežu piegādei ir būtiska nozīme attiecībā uz e-komercijas nozares attīstību visā ES; atzinīgi vērtē Komisijas pretmonopola izmeklēšanu e-komercijas nozarē un mudina to turpināt uzraudzīt paku sūtījumu un pasta tirgu attīstību;

126.  uzsver nepieciešamību finansēt ilgtspējīgus, pieejamus un drošus transporta projektus, kas varētu palīdzēt uzlabot visas Eiropas transporta sistēmas darbību;

127.  aicina izmantot ES fondus, piemēram, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, Kohēzijas fondu, Eiropas Reģionālās attīstības fondu un pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, lai attīstītu Eiropas transporta infrastruktūru un palielinātu pakalpojumu kvantitāti un kvalitāti;

128.  aicina dalībvalstis veltīt pienācīgu uzmanību pārrobežu infrastruktūras projektu pabeigšanai un koordinēt savus svarīgākos transporta nozares plānus ar kaimiņu dalībvalstīm;

129.  uzskata, ka ir svarīgi pilnībā izmantot tādus inovatīvus finanšu instrumentus kā Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (ESIF), kas ir piemēroti transporta nozares projektu finansēšanai, lai atbalstītu izaugsmi un konkurētspēju; tomēr uzsver, ka ESIF garantiju fondam līdzekļus nevar piešķirt uz Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta vai pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” finansējuma rēķina, jo tie ir svarīgi instrumenti kopējā tirgus izveidei transporta nozarē;

130.  uzsver, ka pilnīga dzelzceļa transporta tirgus atvēršana varētu dot vairākus ieguvumus operatoriem un pasažieriem visās dalībvalstīs; tomēr norāda uz vajadzību šajā procesā ņemt vērā atšķirīgās dzelzceļa infrastruktūras attīstības pakāpes dalībvalstīs; uzsver nepieciešamību nākamajā daudzgadu finanšu shēmā saglabāt pašreizējo investīciju apjomu dzelzceļa infrastruktūras atšķirību novēršanai;

131.  uzsver, ka nepieciešamību garantēt transporta darbinieku tiesību efektīvāku aizsardzību pret ļaunprātīgu izmantošanu nedrīkst izmantot kā ieganstu dalībvalstu uzņēmumu brīvas konkurences ierobežošanai; aicina Komisiju ievērot proporcionalitātes un subsidiaritātes principus, kad tā izstrādā tiesību aktus, kuriem būs ievērojama ietekme uz vienotā transporta tirgus darbību;

132.  mudina Komisiju informēt par analītiskām metodēm, ar kurām var noteikt jaunus attiecīgus tirgus ekonomikas digitalizācijai un jo īpaši tehnoloģiju konverģencei un personas datu liela apmēra izmantošanai komerciāliem mērķiem;

133.  aicina dalībvalstis patiesas ES autopārvadājumu uzņēmumu konkurences nodrošināšanai izbeigt piešķirt koncesijas tādu ceļu būvniecībai ap pilsētām, par kuriem pēc tam ir jāmaksā ceļa nodevas;

134.  prasa Komisijai izmeklēt visus iespējamos PVN krāpšanas gadījumus cūkgaļas nozarē; pauž nožēlu, ka Komisija līdz šim vēl nav sākusi izmeklēšanu šajā jautājumā, lai gan tā ir saņēmusi sūdzības no lauksaimnieku apvienībām;

135.  uzskata, ka lietotājiem nebūtu jāpiemēro komisijas maksa par norēķinu kontiem un krājkontiem, izņemot gadījumus, kad tie ir piesaistīti specifiskiem pakalpojumiem;

136.  atkārtoti pauž bažas (kas paustas jau 2013. gada 11. jūnija rezolūcijā par sociālajiem mājokļiem Eiropas Savienībā(16)) par Komisijas ierobežojošo sociālā mājokļa definīciju konkurētspējas politikas jomā; aicina Komisiju precizēt šo definīciju, pamatojoties uz paraugprakses un pieredzes apmaiņu dalībvalstu starpā, ņemot vērā to, ka dalībvalstīs, reģionos un pašvaldībās sociālā mājokļa programmas izstrādā un pārvalda dažādos veidos;

137.  pauž nožēlu par Komisijas nespēju ātri un izlēmīgi reaģēt uz dažu dalībvalstu mēģinājumiem ierobežot brīvu konkurenci transporta nozarē; prasa šīs prakses atcelt un veikt visus iespējamos pasākumus, lai visu dalībvalstu attiecīgās nozares uzņēmumiem garantētu vienlīdzīgu piekļuvi vienotajam tirgum uz vienādiem nosacījumiem;

138.  uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt konkurenci finanšu pakalpojumu, tostarp apdrošināšanas, Eiropas iekšējā tirgū, kas paredz šo pakalpojumu pārrobežu iegādes iespēju aizsardzību;

139.  atkārtoti aicina Komisiju publiskot konstatējumus, kas gūti pašreizējās izmeklēšanas lietās par konkurences praksi pārtikas apgādes, enerģētikas, transporta un plašsaziņas līdzekļu nozarē;

140.  noraida prasību, ka lietotājam jābūt adresei tajā dalībvalstī, kur ir attiecīgās finanšu vai apdrošināšanas sabiedrības juridiskā adrese, lai varētu ar to noslēgt līgumu, jo šāda prasība nav saderīga ar mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu iekšējā tirgus mērķi;

141.  aicina nekavējoties izmeklēt iespējamos konkurences noteikumu pārkāpumus Formula 1 autosportā;

142.  aicina Komisiju, izstrādājot un īstenojot konkurences politiku, ņemt vērā to, ka absolūti lielākā daļa ES uzņēmumu ir mikrouzņēmumi, kā arī mazie un vidējie uzņēmumi; šajā saistībā uzsver, ka ir vajadzīgi lietotājam draudzīgi konkurences noteikumi mazākiem uzņēmumiem, kuri vēlas darboties tiešsaistē un pārrobežu mērogā vienotajā tirgū;

143.  atgādina Komisijai arī par joprojām pastāvošo praksi, ka finanšu institūcijas mēdz anulēt maksājumu kartes, ja to turētājs pārceļas uz citu dalībvalsti, un prasa šajā sakarībā rīkoties, piemēram, informējot valstu iestādes;

144.  uzsver, ka ir jānodrošina medikamentu pieejamība, apkarojot farmācijas uzņēmumu pārkāpumus; norāda, ka dalībvalstu veselības sistēmās jāveicina ģenērisko zāļu izmantošana, ja tās ir pieejamas;

145.  uzskata, ka iespējas izņemt skaidru naudu bankomātos ir sabiedrībai būtiski nozīmīgs pakalpojums, kas jāsniedz, nepieļaujot nekādu diskriminējošu, pret konkurenci vērstu vai netaisnīgu praksi, un līdz ar to šā pakalpojuma izmantošana nedrīkst būt nesamērīgi dārga;

146.  uzsver nepieciešamību kā konkurences ierobežojumu mērķa dēļ apkarot negodīgus kolektīvus boikotus, kas tiek definēti kā situācija, kurā konkurentu grupa vienojas izspiest reālu vai potenciālu konkurentu;

147.  pauž bažas par „virpuļdurvju efekta” skandāliem, kas skar ES iestādes, un īpaši par bijušās konkurences komisāres Nellie Kroes lietu, jo viņa ne tikai lobē „Uber” pakalpojumus, bet ir saistīta arī ar Bahamas Leaks atklājumiem;

Ceļā uz efektīvākām valsts konkurences iestādēm Eiropas Savienībā

148.  atzinīgi vērtē ES konkurences noteikumu decentralizētu piemērošanu Eiropā, bet uzskata, ka tam, cik efektīvi iedzīvotāji un uzņēmumi tiek aizsargāti pret konkurencei nelabvēlīgu praksi, nevajadzētu būt atkarīgam tikai no dalībvalsts, kurā tie dzīvo; uzskata, ka regula par karteļa vienošanos (Regula (EK) Nr. 1/2003) ir sniegusi būtisku ieguldījumu vienlīdzīgas konkurences apstākļu veidošanā visā iekšējā tirgū; tomēr uzsver, ka valstu sistēmas un valstu konkurences iestādes ir atšķirīgas, jo īpaši attiecībā uz neatkarību, naudas soda piemērošanu un iecietības programmām; uzskata, ka attiecībā uz ES tiesību aktu par karteļiem īstenošanu ir svarīgas efektīvas un vienādas procesuālās prasības, lai patērētājiem un uzņēmumiem nodrošinātu juridisko noteiktību; aicina dalībvalstu konkurences iestādes plaši izmantot Eiropas sadarbības iespējas, ko nodrošina Eiropas Konkurences tīkls (EKT);

149.  tāpēc uzskata, ka ir svarīgi, lai ES dalībvalstu konkurences iestāžu rīcībā būtu līdzekļi un instrumenti, kas tām ļauj būt efektīvām ES konkurences noteikumu īstenotājām, tostarp instrumenti pārkāpēju atklāšanai, aizturēšanai un sodīšanai, un iecietības programmas, kas būs nepieciešamas, ja uzņēmumi vēlēsies ziņot par karteļiem jebkur Eiropā;

150.  atkārtoti uzsver, ka valstu konkurences iestāžu neatkarība ir ļoti svarīga un tas nozīmē arī nodrošināt pietiekamus resursus pienākumu veikšanai;

151.  šajā saistībā atzinīgi vērtē Komisijas uzsākto apspriežu procedūru, kuras rezultātā varētu tikt izstrādāts tiesību akta priekšlikums — t. s. EKT+ — ar mērķi stiprināt valstu konkurences iestāžu īstenošanas un sankciju instrumentus; atkārtoti uzsver — ja vairākas iestādes nodrošina izpildi vienā lietā vai saistītās lietās, var rasties pārklāšanās un iespējami nekonsekventu darbību risks, kas mazina juridisko noteiktību un rada nevajadzīgas izmaksas uzņēmumiem; tādēļ aicina Komisiju nākt klajā ar proaktīvu ES rīcības plāna priekšlikumu, kas garantētu, ka valsts konkurences iestādes kļūst par efektīvākām konkurences noteikumu saskaņotas un vienotas izpildes nodrošinātājām, un tādējādi tiktu pilnībā izmantots ES konkurences nodrošināšanas decentralizētās sistēmas potenciāls; prasa Parlamenta pilnīgu iesaistīšanu saskaņā ar koplēmuma procedūru;

152.  uzsver, ka globalizācijas apstākļos ir nepieciešama konkurences iestāžu starptautiska sadarbība; tādēļ atbalsta Komisijas un valsts konkurences iestāžu aktīvu dalību Starptautiskajā konkurences tīklā; aicina Komisiju izskatīt iespējas slēgt konkurences nolīgumus ar vairāk trešām valstīm, lai veicinātu informācijas apmaiņu starp izmeklēšanas iestādēm; uzsver, ka ar Šveici un Kanādu noslēgtie konkurences nolīgumi var būt kā paraugs turpmākajiem šāda veida nolīgumiem; uzskata arī, ka starptautiskajos tirdzniecības un investīciju nolīgumos būtu jāietver sadaļa ar stingriem noteikumiem konkurences jomā;

153.  aicina Komisiju, neierobežojot valstu konkurences iestāžu neatkarību, novērtēt dalībvalstu atšķirīgās valstu sankcijas par pārkāpumiem, kā arī novērtēt iespēju un vēlmi novērst šīs atšķirības;

154.  uzskata, ka Komisijai arī turpmāk jāveicina ES dalībvalstu konkurences iestāžu sadarbības uzlabošana;

155.  uzsver, ka Konkurences ģenerāldirektorāta mērķu sekmīgai sasniegšanai ārkārtīgi svarīga ir neatkarība; jo īpaši aicina stingri nošķirt dienestus, kuri izstrādā vadlīnijas, no tiem dienestiem, kuri attiecīgajos gadījumos ir atbildīgi par vadlīniju piemērošanu; aicina Komisiju Konkurences ģenerāldirektorātam atkārtoti piešķirt pietiekamus finanšu resursus un cilvēkresursus; prasa, lai Komisijai būtu pieejams pietiekams skaits tehniski kvalificētu inženieru, kad tā veic izmeklēšanu par augsto tehnoloģiju uzņēmumiem; mudina Komisiju Konkurences ģenerāldirektorāta galvenā ekonomista darba grupas ētikas noteikumus saskaņot ar praksi attiecībā uz citiem Komisijas ierēdņiem;

Konkurences politikas demokrātiska stiprināšana

156.  atzinīgi vērtē pašreizējās par konkurenci atbildīgās komisāres M. Vestager centienus uzturēt regulāru un strukturētu dialogu ar Eiropas Parlamentu un jo īpaši ar Ekonomikas un monetāro komiteju un darba grupu par konkurences politiku; prasa Komisijai sniegt pilnīgākas atbildes uz konkrētiem prasījumiem Parlamenta ikgadējā ziņojumā par konkurenci; uzskata, ka mērķtiecīgs un strukturēts dialogs varētu palīdzēt īstenot rūpīgāku turpmāko pasākumu procesu pēc attiecīgajiem ikgadējiem ziņojumiem par konkurenci;

157.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvas rīkot sabiedrisku apspriešanu par apvienošanās kontroles īstenošanu un aicina apspriest tās rezultātus ar Parlamentu;

158.  aicina paplašināt ES un valstu konkurences iestāžu dialogu, proti, veikt viedokļu apmaiņu ar Eiropas Parlamenta parlamentārajām komitejām;

159.  atkārtoti aicina Komisiju saistošu noteikumu formā iekļaut vadlīnijas par naudas soda noteikšanu;

Konkurences politikas starptautiskā dimensija

160.  atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos globāli īstenot atvērtu un konstruktīvu dialogu par konkurences jautājumiem; atzinīgi vērtē progresu, kas panākts attiecībā uz konkurences noteikumiem dažos brīvās tirdzniecības nolīgumos (BTN), tomēr arī uzsver, ka Komisijai ir jāturpina darbs pie tā, lai sarunās par visiem BTN iekļautu noteikumus par konkurenci un valsts atbalstu;

161.  uzsver, ka godīga konkurence tirdzniecības, pakalpojumu un investīciju jomā pozitīvi ietekmē ES un tās tirdzniecības partneru sociālo un ekonomikas attīstību; aicina Komisiju un Padomi nekavējoties pabeigt darbu pie to tirdzniecības aizsardzības instrumentu modernizācijas, kas vajadzīgi godīgas konkurences nodrošināšanai ES tirgū, un uzskata, ka tirdzniecības nolīgumos uzmanība sistemātiski jāvelta trešo valstu negodīgas tirdzniecības praksei;

162.  aicina Komisiju strādāt kopā ar tirdzniecības partneriem, lai nodrošinātu, ka to tirgi ir atvērtāki ES uzņēmumiem, it īpaši enerģētikas, transporta, telekomunikāciju, publiskā iepirkuma un pakalpojumu jomā, tostarp to pakalpojumu jomā, ko sniedz reglamentētu profesiju pārstāvji;

163.  aicina Komisiju visos tirdzniecības nolīgumos iekļaut vērienīgus noteikumus par konkurenci un veikt efektīvu uzraudzību, lai pārliecinātos, vai puses pienācīgi īsteno visus šos noteikumus, tostarp noteikumus par valsts atbalstu, un attiecībā uz visiem uzņēmumiem, tostarp valsts uzņēmumiem;

164.  uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt jaunattīstības valstu centienus veicināt un īstenot konkurences noteikumus praksē;

165.  aicina Komisiju atbalstīt centienus izveidot visaptverošu un viegli lietojamu datubāzi, kurā būtu apkopoti konkurences noteikumi no brīvās tirdzniecības nolīgumiem, un šo procesu varētu vadīt PTO sekretariāts;

166.  atzinīgi vērtē panākumus, kas gūti PTO ministru konferencē Nairobi par eksporta subsīdiju samazināšanu, kuras mērķis ir nodrošināt neizkropļotu konkurenci starptautiskajos lauksaimniecības produktu tirgos; šajā sakarībā uzsver lauksaimniecības nozares jutīgumu un vajadzību pieņemt skaidrus un efektīvus pasākumus, tostarp PTO nolīgumu kontekstā, ļaujot Eiropas ražotājiem saglabāt konkurētspēju starptautiskajos tirgos;

167.  atkārtoti norāda, ka līdztiesīga piekļuve dabas resursiem, tostarp enerģijas avotiem, būtiski ietekmē godīgu un vienlīdzīgu konkurenci globālajā tirgū, un aicina Komisiju tirdzniecības nolīgumos iekļaut noteikumus, ar ko uzlabo šo resursu pieejamību, tostarp noteikumus par valsts uzņēmumu veiktajām konkurenci ierobežojošām darbībām un par nediskrimināciju un tranzītu;

168.  uzsver, ka saskaņā ar Līgumu konkurences politika ir svarīgs iekšējā tirgus elements; atkārtoti uzsver, ka ir vajadzīgs konkurētspējīgs un pilnībā funkcionējošs vienotais tirgus, kas Eiropas Savienībā stimulētu ilgtspējīgu izaugsmi, nodarbinātību un inovāciju, un ka centieni saglabāt godīgu konkurenci ES kopumā ir patērētāju, jaunuzņēmumu un MVU interesēs; uzskata, ka nevajadzētu vājināt Eiropas tiesību aktu izpildes nodrošināšanu, oficiālu pārkāpuma procedūru vietā izmantojot EU Pilot, un ka ir jācenšas saglabāt konkurenci;

169.  mudina Komisiju ne visus centienus veltīt tikai tam, lai cīnītos par godīgu konkurenci plašu interesi izraisījušās lietās pret labi pazīstamiem lielajiem uzņēmumiem; atgādina Komisijai, ka godīgas konkurences nodrošināšana ir svarīga arī MVU;

170.  aicina stiprināt patērētāju izvēles brīvību; uzskata, ka tiesības uz datu pārnesamību, kas ietvertas Vispārīgajā datu aizsardzības regulā, ir labs veids, kā stiprināt gan patērētāju tiesības, gan konkurenci; uzsver, ka ir nepieciešams izpētīt, kā ar atvērtajiem standartiem un saskarnēm nodrošināt digitālo tīklu sadarbspēju;

171.  aicina Komisiju pārbaudīt un labot situāciju, kad neatkarīgie mazumtirgotāji saskaņā ar konkurences tiesībām drīkst kopīgi strādāt savos veikalos, taču tiek apsūdzēti par negodīgu konkurenci, ja sniedz kopīgus e-komercijas piedāvājumus;

172.  aicina Komisiju nodrošināt, ka ES publiskā iepirkuma noteikumi tiek īstenoti laicīgi, jo īpaši pievēršoties to e-iepirkuma un jauno noteikumu izpildei, ar kuriem tiek veicināta līgumu dalīšana daļās, kas ir būtiski svarīgi, lai sekmētu inovāciju un konkurenci un iepirkumu tirgos atbalstītu MVU;

173.  aicina Komisiju nepieļaut monopolu vai slēgtu vērtības ķēžu radīšanu standartizācijas procesā; uzskata, ka ir jāievieš pārsūdzības process, lai pārskatītu standartus, ja tie var radīt konkurences ietekmēšanas risku;

174.  pauž bažas par koncentrācijas līmeni dažās nozarēs, piemēram, ķīmijas nozarē, ņemot vērā nesenās apvienošanās; prasa Komisijai paskaidrot, kā tā paredz iespēju ienākt tirgū, jo īpaši jaunuzņēmumiem; prasa Komisijai izpētīt, vai uzņēmuma ietekme tirgū, kas izriet no informācijas un datiem un šādas informācijas un datu apstrādes, kā arī lietotāju skaita, būtu jāņem vērā kā pārbaudes kritērijs uzņēmumu apvienošanos kontrolē; prasa apsvērt, vai attiecīgo datu un informācijas apvienošana, it īpaši par klientiem, varētu izraisīt konkurences kropļojumu;

175.  uzskata, ka konkurence telekomunikāciju nozarē ir būtiski svarīga, lai veicinātu inovāciju un investīcijas tīklos un patērētāju iespējas izvēlēties pakalpojumus; uzskata straujo platjoslas izplatību par būtiski svarīgu digitālā vienotā tirgus izveides pabeigšanai; šajā saistībā atzinīgi vērtē to, ka Komisija, piemērojot valsts atbalsta platjoslai vadlīnijas, apsvērs stratēģiskās savienojamības mērķus, kā noteikts telekomunikāciju paketē;

176.  norāda uz Eiropas Revīzijas palātas pēdējo ziņojumu par valsts atbalsta noteikumu pārkāpumiem kohēzijas politikā, jo šajā ziņojumā ir norādīts uz ievērojamu neatbilstības pakāpi un pieprasīts īstenot vairākus ieteikumus; pauž bažas par šiem konstatējumiem, jo tas kaitē iekšējā tirgus sekmīgai darbībai, un tādēļ aicina Komisiju ņemt vērā Revīzijas palātas ieteikumus un pielikt lielākas pūles, lai nepieļautu turpmākus izkropļojumus;

177.  atbalsta Komisijas darbības attiecībā uz karteļu apkarošanas pasākumu īstenošanu, piemēram, nesen pārtikas mazumtirdzniecības un optisko diskdziņu nozarēs, lai nodrošinātu taisnīgas cenas patērētājiem;

178.  prasa Komisijai pārbaudīt, vai produktu tirdzniecībā vienotajā tirgū nav kādu neatbilstību, kas varētu negatīvi ietekmēt vietējos ražotājus, jo īpaši MVU;

179.  atgādina, ka rezolūcijā par gada ziņojumu par ES konkurences politiku 2014. gadā Parlaments aicināja Komisiju cieši uzraudzīt lielo izplatītāju apvienības Eiropā un atzinīgi vērtē Komisijas gribu Eiropas Konkurences tīklā apspriest šādu apvienību ietekmi uz ražotājiem un patērētājiem;

o
o   o

180.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, kā arī valstu un attiecīgā gadījumā reģionālajām konkurences iestādēm.

(1) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0310.
(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0292.
(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0346.
(4) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0004.
(5) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0051.
(6) OV L 123, 19.5.2015., 1. lpp.
(7) OV L 187, 26.6.2014., 1. lpp.
(8) OV L 24, 29.1.2004., 1. lpp.
(9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0394.
(10) OV L 347, 20.12.2013., 671. lpp.
(11) OV L 335, 18.12.2010., 43. lpp.
(12) Eiropas Revīzijas palātas Īpašais ziņojums Nr. 24/2016 „Jāpastiprina centieni, lai uzlabotu informētību par valsts atbalsta noteikumiem kohēzijas politikas jomā un panāktu atbilstību tiem”, http://www.eca.europa.eu/Lists/ECADocuments/SR16_24/SR_STATE_AIDS_LV.pdf.
(13) Komisijas 2016. gada 17. maija Deleģētā regula (ES) Nr. 2016/1166, ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1308/2013 X pielikumu groza attiecībā uz cukurbiešu iepirkšanas noteikumiem cukura nozarē no 2017. gada 1. oktobra (OV L 193, 19.7.2016., 17. lpp.).
(14) Eiropas Parlamenta 2016. gada 7. jūnija rezolūcija par negodīgu tirdzniecības praksi pārtikas piegādes ķēdē (P8_TA(2016)0250).
(15) Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 14. marta Regula (ES) Nr. 261/2012, ar ko attiecībā uz līgumattiecībām piena un piena produktu nozarē groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1234/2007 (OV L 94, 30.3.2012., 38. lpp.).
(16) OV C 65, 19.2.2016., 40. lpp.


Dzimumu līdztiesības veicināšana garīgās veselības un klīniskās pētniecības jomā
PDF 467kWORD 69k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. februāra rezolūcija par dzimumu līdztiesības veicināšanu garīgās veselības un klīniskās pētniecības jomā (2016/2096(INI))
P8_TA(2017)0028A8-0380/2016

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 19. un 168. pantu, kur par vienu no visas ES politikas uzdevumiem noteikta augsta cilvēku veselības aizsardzības līmeņa nodrošināšana,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 21, 23. un 35. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Regulu (ES) Nr. 536/2014 par cilvēkiem paredzētu zāļu klīniskajām pārbaudēm un ar ko atceļ Direktīvu 2001/20/EK,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 4. aprīļa Direktīvu 2001/20/EK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz labas klīniskās prakses ieviešanu klīniskās izpētes veikšanā ar cilvēkiem paredzētām zālēm („Klīniskās izpētes direktīva”),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

–  ņemot vērā Komisijas zaļo grāmatu „Iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošana. Veidojot Eiropas Savienības stratēģiju par garīgo veselību”, (COM(2005)0484),

–  ņemot vērā ES Kompasu rīcībai garīgās veselības un labklājības jomā,

–  ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Visaptverošo garīgās veselības rīcības plānu 2013.–2020. gadam,

–  ņemot vērā PVO Globālo sieviešu, bērnu un pusaudžu veselības stratēģiju 2016.–2030. gadam,

–  ņemot vērā 2005. gada Eiropas Garīgās veselības deklarāciju, ko parakstījušas PVO, Komisija un Eiropas Padome,

–  ņemot vērā PVO Eiropas garīgās veselības rīcības plānu 2013.–2020. gadam,

–  ņemot vērā 2008. gada Eiropas paktu par garīgo veselību un labklājību,

–  ņemot vērā Komisijas vienoto rīcību garīgās veselības un labklājības jomā (2013–2016),

–  ņemot vērā ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas vispārējo komentāru Nr. 14 „Tiesības uz augstāko iespējamo veselības aizsardzības līmeni” (ANO dok. E/C.12/2000/4) un vispārējo komentāru Nr. 20 „Nediskriminēšana ekonomiskajās, sociālajās un kultūras tiesībās” (ANO dok. E/C.12/GC/2009),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas Ieteikumu CM/Rec(2010)5 dalībvalstīm par pasākumiem, ar ko apkarot diskrimināciju uz seksuālās orientācijas vai dzimtes identitātes pamata,

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A8-0380/2016),

A.  tā kā tiesības uz augstāko iespējamo fiziskās un garīgās veselības aizsardzības līmeni ir vienas no pamattiesībām un ietver nediskriminēšanas pienākumu; tā kā veselības aprūpei vajadzētu būt pieejamai ikvienam; tā kā veselības aprūpes pieejamība ir izšķirīgi svarīga nolūkā uzlabot Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitāti, sekmēt sociālo iekļautību un nodrošināt Savienības ekonomikas un kultūras attīstību;

B.  tā kā globālos apstākļos, kad turpinās ekonomikas krīze un strauji pieaug bezdarba līmenis, it sevišķi jauniešu un sieviešu vidū, garīgās veselības problēmu, piemēram, depresijas, bipolāro traucējumu, šizofrēnijas, trauksmes un demences, incidence pastāvīgi palielinās;

C.  tā kā saskaņā ar PVO definīciju garīgā veselība ir pilnīgas fiziskas, garīgas un sociālas labklājības stāvoklis, nevis vienkārši slimības vai nespēka neesamība; tā kā saskaņā ar PVO informāciju jēdziens „garīgās veselības traucējumi” apzīmē dažādus garīgās veselības un uzvedības traucējumus, piemēram, depresiju, bipolārus afektīvus traucējumus, šizofrēniju, trauksmi, demenci un autismu; tā kā PVO garīgo veselību definē kā emocionālās un psiholoģiskās labklājības stāvokli, kurā indivīds var izmantot savas kognitīvās un emocionālās spējas, funkcionēt sabiedrībā, veikt parastos ikdienas darbus, izveidot apmierinošas un nopietnas attiecības ar citiem, konstruktīvi līdzdarboties sociālās pārmaiņās un pielāgoties ārējiem apstākļiem un iekšējiem konfliktiem;

D.  tā kā garīgās veselības jautājums jāskata un jārisina holistiski, ņemot vērā sociālos, ekonomiskos un vidiskos faktorus, un tāpēc vajadzīga visu sabiedrību aptveroša psihosociāla pieeja, kas ļautu sasniegt augstāko iespējamo garīgās labklājības stāvokli visiem iedzīvotājiem;

E.  tā kā holistiskā garīgās veselības un labklājības stratēģijā jāiekļauj dzīves cikla perspektīva, ņemot vērā dažādus faktorus, kas ietekmē dažādu vecumu indivīdus; tā kā jāņem vērā, kādos īpašos veidos neaizsargātas ir pusaudzes un gados vecākas sievietes;

F.  tā kā fiziskā un garīgā veselība ir savstarpēji saistītas un būtiski svarīgas labklājībai kopumā; tā kā ir atzīts, ka slikta garīgā veselība var izraisīt hroniskas fiziskas problēmas un ka cilvēkiem, kam ir hroniskas fiziskās problēmas, ir lielāka garīgās veselības traucējumu rašanās varbūtība; tā kā, lai gan saiknes starp fizisko un garīgo veselību ir zināmas, pētniecībā prioritāte bieži vien tiek piešķirta fiziskajai veselībai;

G.  tā kā sieviešu un meiteņu garīgo veselību nelabvēlīgi skar dažādi faktori, tostarp dzimtisko stereotipu izplatība un diskriminācija, objektifikācija, dzimumvardarbība un vajāšana, darba vide, darba un privātās dzīves līdzsvars, sociālekonomiskie apstākļi, garīgās veselības izglītības neesamība vai zemā kvalitāte un ierobežota piekļuve garīgās veselības aprūpei;

H.  tā kā gandrīz deviņi no 10 cilvēkiem, kam ir garīgās veselības problēmas, ziņo, ka ir cietuši no stigmatizācijas un diskriminācijas, un vairāk nekā septiņi no 10 ziņo, ka stigmatizācija un diskriminācija ir pasliktinājusi viņu dzīves kvalitāti;

I.  tā kā ir jāpievērš uzmanība ģeogrāfiskajiem faktoriem, kas skar garīgo veselību un labklājību, kā arī urbānās un lauku vides atšķirībām, cita starpā demogrāfijas, aprūpes pieejamības un pakalpojumu nodrošināšanas aspektos;

J.  tā kā hormonālās izmaiņas perimenopauzes laikā un laikā pēc menopauzes var ietekmēt sievietes emocionālo veselību un izraisīt garīgās veselības problēmas, arī depresiju un trauksmi; tā kā hipersensitivitāte pret simptomiem var apgrūtināt savlaicīgu atklāšanu un piemērotu ārstēšanu;

K.  tā kā vīriešu un sieviešu un dažādu vecuma grupu garīgās veselības un labklājības noteicošie faktori ir atšķirīgi; tā kā garīgās veselības problēmu risku sievietēm palielina tādi faktori kā dzimumu nelīdztiesība, ienākumu atšķirības, lielāks nabadzības un pārslodzes risks, sociālekonomiskā diskriminācija, dzimumvardarbība, uztura nepietiekamība un bads; tā kā saskaņā ar PVO informāciju smagu garīgo traucējumu gadījumā būtisku atšķirību pa dzimumiem nav, bet sievietēm augstāki ir depresijas, trauksmes, stresa, somatizācijas un ēšanas traucējumu rādītāji, bet vīriešiem — narkomānijas un antisociālu traucējumu rādītāji; tā kā depresija ir visizplatītākais neiropsihiatriskais traucējums un biežāk skar sievietes nekā vīriešus; tā kā depresija ir arī visizplatītākā slimībām sievietēm vecumā no 15 līdz 44 gadiem;

L.  tā kā stigmatizācijas, aizspriedumu vai informētības vai līdzekļu trūkuma dēļ garīgās veselības un garīgās labklājības problēmas bieži vien netiek ņemtas vērās, tiek ignorētas vai supresētas; tā kā tādēļ daudzi cilvēki ar garīgās veselības problēmām nevēršas aprūpes iestādēs un ārsti nenosaka diagnozi vai dažkārt to nosaka nepareizi; tā kā garīgās veselības problēmu diagnosticēšana ir ļoti lielā mērā dzimtiskota: konkrētu problēmu diagnosticēšana sievietēm ir varbūtīgāka nekā vīriešiem;

M.  tā kā īpaši lesbietes un biseksuāles, kā arī transpersonas un interseksuālas personas saskaras ar īpašām garīgās veselības problēmām, kuras izraisa minoritātes stress, ko definē kā aizspriedumu, stigmatizācijas un diskriminācijas piedzīvošanas, kā arī medikalizācijas un patoloģizācijas izraisītu augstu trauksmes un stresa līmeni; tā kā LGBTI personas var saskarties ar īpašiem garīgās veselības un labklājības sarežģījumiem, kas jāņem vērā ikvienā garīgās veselības stratēģijā;

N.  tā kā somatizācijas veidi, kuri visbiežāk raksturīgi sievietēm un kuru diagnosticēšana sievietēm ir varbūtīgāka nekā vīriešiem, ir, piemēram, fibromialģija un hroniskais nogurums, kam ir tādi galvenie simptomi kā sāpes un pārgurums, lai gan sievietēm ir daudzi citi simptomi, kuri ir tipiski citām slimībām;

O.  tā kā transpersonas dzimtiskā identitāte nav patoloģija, taču diemžēl joprojām tiek uzskatīta par garīgās veselības traucējumu un lielākā daļa dalībvalstu kā nosacījumu juridiskai dzimuma atzīšanai vai piekļuvei transpersonām nepieciešamajai veselības aprūpei pieprasa šādu diagnozi, lai gan pētījumi liecina, ka transpersonām „dzimtes identitātes traucējuma” diagnoze rada būtisku distresu;

P.  tā kā sieviešu vidū depresīvie traucējumi veido 41,9 % no visiem gadījumiem, kad invaliditāti izraisījuši neiropsihiatriski traucējumi, bet vīriešu vidū vien 29,3 %;

Q.  tā kā saskaņā ar PVO aplēsēm depresija skar 350 miljonus cilvēku; tā kā līdz 2020. gadam šī slimība kļūs par otro izplatītāko darbnespējas cēloni;

R.  tā kā dzimtvarianti bērni pirmspubertātes vecumā joprojām tiek pakļauti liekai un kaitīgai diagnosticēšanai, lai gan ikvienam bērnam vajadzētu ļauti droši apzināt savu dzimtisko identitāti un izpausmes;

S.  tā kā dažādu faktoru dēļ — kas galvenokārt saistīti ar atšķirīgām dzimtes lomām un dzimumu nelīdztiesību un diskrimināciju — depresija sieviešu vidū ir aptuveni divkārt izplatītāka nekā vīriešu vidū un transpersonām raksturīgs būtiski augstāks pašnāvības domu un mēģinājumu rādītājs; tā kā pētījumi liecina, ka uzspiestas tradicionālās dzimtes lomas nelabvēlīgi ietekmē sieviešu garīgo veselību un labklājību;

T.  tā kā garīgajai veselībai un labklājībai dalībvalstu izglītības sistēmās vai darbā netiek pievērsta pietiekama uzmanība, jo garīgā veselība bieži vien ir ļoti stigmatizēta vai pat tabu tēma; tā kā garīgās veselības izglītība vājina ar šo tēmu saistīto stigmu un šajā izglītībā būtu jāskata dzimumspecifiska neaizsargātība, dzimtiskie stereotipi un diskriminācija, ar ko saskaras sievietes un meitenes;

U.  tā kā vīrieši un zēni saskaras ar dzimtiskotām garīgās veselības problēmām; tā kā Eiropā pašnāvības rādītājs vīriešu vidū ir pieckārt lielāks nekā sieviešu vidū un pašnāvība ir biežākais nāves cēlonis vīriešiem zem 55 gadu vecuma; tā kā atkarība no alkohola vīriešu vidū ir trīskārt varbūtīgāka nekā sieviešu vidū un ir lielāka varbūtība, ka vīrieši lietos nelikumīgas narkotiskās vielas (un ies no tām bojā); tā kā psiholoģiskās terapijas pakalpojumu izmantošanas varbūtība vīriešu vidū ir zemāka nekā sieviešu vidū; tā kā vīrieši un zēni saskaras ar dzimtiskajiem stereotipiem, kas saistīti ar maskulinitāti un kas var pamudināt apspiest emocijas vai ļauties dusmām, un tā kā šie stereotipi ietekmē vīriešu garīgo veselību, kā arī dzimumvardarbības parādību;

V.  tā kā Eiropas Savienībā ik gadu ir aptuveni 58 000 pašnāvības gadījumu un ceturtdaļu no tām izdara sievietes un tā kā pašnāvība joprojām ir liels nāves cēlonis;

W.  tā kā visu sabiedrību aptverošai psihosociālajai pieejai garīgajai veselībai vajadzīga saskaņota labklājības politika, veselības aprūpes, izglītības, nodarbinātības, ekonomikas un sociālās politikas koordinēšana nolūkā panākt augstāku vispārējo garīgās labklājības līmeni;

X.  tā kā gan pusaudžu, gan arī vecāku meiteņu vidū aizvien izplatītāki kļūst ēšanas traucējumi, piemēram, anoreksija un bulīmija;

Y.  tā kā ēšanas traucējumu, piemēram, anoreksijas un bulīmijas, ilgtermiņa ietekme uz fizisko un garīgo veselību, kā arī to cēloņu dzimumdimensija ir labi dokumentēta;

Z.  tā kā darbā sievietes saskaras ar psiholoģisku vajāšanu un/vai seksuālu uzmākšanos, kas izraisa psihofiziskas problēmas;

AA.  tā kā sabiedrības veselības programmās profilakses, ārstēšanas un rehabilitācijas aspektā būtu jāņem vērā sociālās aprūpes modeļi, kas garīgas slimības gadījumā izmanto sportu, mākslu vai sociālas nodarbes;

AB.  tā kā cilvēkiem ar invaliditāti ir saasinātu garīgās veselības problēmu risks;

AC.  tā kā nolūkā pārvarēt dzimtiskos stereotipus, apkarot dzimumvardarbību un uzlabot garīgo veselību un labklājību gan meitenēm un zēniem, gan sievietēm un vīriešiem ir svarīga seksuālā un attiecību izglītība;

AD.  tā kā garīgās veselības problēmas un slimības ir vieni no galvenajiem darbnespējas cēloņiem un nelabvēlīgi ietekmē veselību, izglītību, ekonomiku, darba tirgu un ES sociālās drošības sistēmas, izraisa lielas ekonomiskās izmaksas un nelabvēlīgi skar ES ekonomiku, un tas vēl vairāk palielina nepieciešamību garīgās veselības aprūpi īstenot holistiski, visaptveroši un dzimumsensitīvi; tā kā saskaņā ar Eiropas Depresijas asociācijas (EDA) pētījumu viens no 10 ES darba ņēmējiem depresijas dēļ ir uz laiku pārtraucis strādāt un ir aplēsts, ka sabiedrībai tas izmaksājis EUR 92 miljardus, galvenokārt produktivitātes zuduma dēļ;

AE.  tā kā līdztekus bioloģiskajām īpatnībām sieviešu garīgā veselība ir atkarīga arī no tādiem faktoriem kā iegūtā izglītība, sabiedrības un kultūras vērtību, normu un stereotipu internalizācijas apmērs, tas, kā viņas izdzīvojušas un asimilējušas pieredzēto, attieksme pret sevi un citiem, lomas, kā arī šķēršļi un spiediens, ar ko viņām jāsaskaras;

AF.  tā kā profilakses un ārstēšanas politika, kas orientēta uz sievietēm, būtu efektīvāka, ja tiktu ņemta vērā sieviešu daudzveidība un viņu fizioloģiskā atšķirība no vīriešiem un šie faktori tiktu iestrādāti šajā politikā, paredzot īpašus pasākumus neaizsargātām un marginalizētām grupām;

AG.  tā kā dažādu iemeslu dēļ sievietes nav bijušas iekļautas kā subjekti toksikoloģijas un biomedicīnas pētniecībā un klīniskajās pārbaudēs un tā kā lielas dzimumšķirtnes pētniecībā ierobežo mūsu zināšanas par atšķirībām starp sieviešu un vīriešu veselību; tā kā līdz ar to biomedicīnas pētniecība galvenokārt atspoguļojusi vīriešu perspektīvu, maldīgi pieņemot, ka aspektos, kuros pastāv fizioloģiskas atšķirības, sievietes ir identiskas vīriešiem; tā kā trūkst pētījumu par īpašajām interseksuālu sieviešu vajadzībām;

AH.  tā kā tas, ka biomedicīniskajā pētniecībā un klīniskajās pārbaudēs kā subjekti nav iekļautas vai nav pietiekami pārstāvētas sievietes un kā faktori netiek ņemti vērā dzimte un dzimums, apdraud sieviešu dzīvību un veselību;

AI.  tā kā Regulā (ES) Nr. 536/2014 par cilvēkiem paredzētu zāļu klīniskajām pārbaudēm prasīts pārbaudēs ņemt vērā dzimumu, bet šīs regulas īstenošana ir jāizvērtē; tā kā šī regula nenosaka nekādus apsvērumus attiecībā uz sievietēm, izņemot grūtniecēm un sievietēm, kas baro ar krūti;

AJ.  tā kā Eiropas Zāļu aģentūra (EMA) nav izstrādājusi nekādas īpašas stratēģijas, kā īstenot vadlīnijas par dzimumu atšķirībām zāļu klīniskajā izvērtēšanā, lai gan tā ir atzinusi, ka „daži no faktoriem, kas ietekmē zāļu iedarbību populācijā, var būt svarīgi, ņemot vērā potenciālās atšķirības vīriešu un sieviešu reakcijā”, un ka „dzimumspecifiska ietekme zāļu iedarbībā var būt būtiska”(1),

AK.  tā kā ietekme, ko uz sieviešu fizisko un garīgo veselību atstāj tādas zāles un medikamenti kā kontracepcijas līdzekļi, antidepresanti un trankvilizatori, joprojām ir vāji izpētīta un šajā sakarā vajadzīgi jauni pētījumi, lai novērstu kaitīgus blakusefektus un uzlabotu aprūpi;

AL.  tā kā ar dzimumu un dzimti saistītie veselības aspekti nozīmē, ka sievietes dzīves laikā saskaras ar dažādiem īpašiem veselības riskiem;

AM.  tā kā trūkst salīdzināmu datu par pieejamu, piekļūstamu un kvalitatīvu īpaši transpersonām piemērotu veselības aprūpi un tā kā produkti, ko izmanto hormonu aizstājējterapijā, nav pienācīgi testēti un licencēti;

AN.  tā kā mātes mirstību uzskata par būtisku veselības aprūpes sistēmas efektivitātes, kvalitātes un darbības indikatoru;

AO.  tā kā seksuālo un reproduktīvo tiesību, tostarp droša un likumīga aborta, nepieejamība apdraud sieviešu un meiteņu un visu personu, kam ir reproduktīvā spēja, dzīvību un veselību, palielina mātes mirstību un saslimstību un noved pie tā, ka tiek liegta dzīvības glābšanai nepieciešama aprūpe un palielinās nelikumīgo abortu skaits;

AP.  tā kā visās valstīs, par kurām pieejami dati, pastāv būtiskas veselības atšķirības starp sociālekonomiskajām grupām un starp sievietēm un vīriešiem, proti, cilvēkiem ar zemāku izglītības, nodarbinātības un/vai ienākumu līmeni parasti ir sistemātiski augstāks morbiditātes un mirstības rādītājs; tā kā šī nevienlīdzība veselības aprūpes jomā ir viens no galvenajiem pašreizējiem sabiedrības veselības politikas izaicinājumiem; tā kā nelabvēlīgi sociālekonomiskie apstākļi, nabadzība un sociālā atstumtība būtiski negatīvi ietekmē garīgo veselību un labklājību;

AQ.  tā kā visaptveroša, vecumam atbilstoša, uz pierādījumiem balstīta, zinātniski precīza un nemoralizējoša seksuālā izglītība, kvalitatīvi ģimenes plānošanas pakalpojumi un kontracepcijas pieejamība palīdz izsargāties no neplānotas un nevēlamas grūtniecības, mazina nepieciešamību veikt abortus un sniedz ieguldījumu HIV un STS profilaksē; tā kā jauniešu izglītošanai tā, lai tie uzņemtos atbildību par savu seksuālo un reproduktīvo veselību, ilgtermiņā ir labvēlīgs efekts, kas saglabājas visu mūžu un kam ir labvēlīga ietekme uz sabiedrību;

AR.  tā kā mūsdienās ES vienas no četrām dzemdībām notiek ar ķeizargriezienu un statistiski aizvien biežākas kļūst saistītās māšu un bērnu veselības problēmas;

AS.  tā kā dažās dalībvalstīs aprūpes sniegšanā jau pastāv bīstamas nepilnības, ko izraisījusi dzemdību namu slēgšana un būtiska vecmāšu un dzemdniecības speciālistu skaita samazināšana;

AT.  tā kā dalībvalstu valdību uzspiestie ierobežojumi un budžeta samazinājumi sabiedrības veselības un izglītības jomā apgrūtina arī piekļuvi veselības un garīgās veselības pakalpojumiem un tas nesamērīgi ietekmē sievietes, īpaši vientuļās mātes, un lielas ģimenes;

AU.  tā kā migrantes, bēgles un patvēruma meklētājas vēl papildus var saskarties ar ļoti smagām veselības problēmām, ko izraisa pienācīgas ārstēšanas trūkums, vai ar īpašām problēmām, kas saistītas ar reproduktīvo veselību, piemēram, grūtniecības vai dzemdību komplikācijām un potenciālām psiholoģiskajām traumām, piemēram, pirmsdzemdību un pēcdzemdību depresiju, kā arī ar (seksuālās) vardarbības un izmantošanas risku un īpašiem garīgās veselības un labklājības riskiem; tā kā garīgās veselības aprūpes sniegšanā šo grupu personām pastāv vairākas īpašas grūtības, kuru apmērs variē atkarībā no dažādiem faktoriem, tostarp personas izcelsmes un izcelsmes valstī pavadītā laika ilguma;

AV.  tā kā ir tādi vēža veidi, ar ko saslimst galvenokārt vai tikai sievietes, piemēram, krūts vēzis, dzemdes vēzis un dzemdes kakla vēzis;

AW.  tā kā sievietes, kam ir vēzis un kam bijusi veikta operācija un izmantotas invazīvas metodes, piemēram, radioterapija un ķīmijterapija, kopumā vairāk saskaras ar depresiju;

AX.  tā kā 10 ES dalībvalstis ir nospraudušas mērķi 100 % sieviešu veikt krūts vēža skrīningu un tā kā astoņas valstis šādu mērķi noteikušas attiecībā uz dzemdes kakla vēža skrīningu;

AY.  tā kā ir konstatēts, ka pastāv saikne starp tādām slimībām kā osteoporoze, balsta un kustību aparāta problēmas un centrālās nervu sistēmas slimības, piemēram, Alcheimera slimība un/vai demence, un hormonālajām izmaiņām, ko sievietes piedzīvo menopauzes laikā vai — hormonterapijas dēļ — agrāk; tā kā, lai gan ir zināms, ka sievietes no šīm slimībām cieš biežāk nekā vīrieši, dzimumdimensija šādu jomu pētniecībā bijusi vāja;

AZ.  tā kā endometrioze ir neārstējama slimība, kas skar aptuveni vienu no 10 sievietēm un meitenēm (t. i., aptuveni 180 miljonus sieviešu pasaulē un 15 miljonus — ES); tā kā šī slimība bieži izraisa neauglību, stipras sāpes un garīgās veselības problēmas, atņemdama spēju pilnīgi iesaistīties dažādos darba, privātās un sabiedriskās dzīves procesos;

BA.  tā kā fiziskā un psiholoģiskā dzimumvardarbība, vardarbība pret sievietēm un šo vardarbības veidu ietekme uz cietušo veselību ir fundamentāls šķērslis, kas liedz panākt dzimumu līdztiesību un neļauj sievietēm pilnīgi izmantot brīvības, kuras garantē pamata cilvēktiesības;

BB.  tā kā sievietes un meitenes, kas pakļautas sieviešu dzimumorgānu kropļošanai, saskaras ar smagu īstermiņa un ilgtermiņa ietekmi uz fizisko, psiholoģisko, seksuālo un reproduktīvo veselību;

BC.  tā kā ar ietekmi uz fizisko, psiholoģisko, seksuālo un reproduktīvo veselību saskaras arī interseksuālas personas, kas pakļautas dzimumorgānu kropļošanai;

BD.  tā kā dzimuma atzīšanas procedūrās 13 dalībvalstīs transpersonas joprojām ir pakļautas piespiedu sterilizācijai;

BE.  tā kā ir izšķirīgi svarīgi sistemātiski un adekvāti vākt datus par vardarbību pret sievietēm, lai šajā jomā nodrošinātu efektīvu politikas veidošanu gan centrālā, gan reģionālā un vietējā līmenī un uzraudzītu tiesību aktu īstenošanu;

BF.  tā kā sievietes, kas cietušas no dzimumvardarbības, saskaras ar tās sekām fiziskajā un garīgajā veselībā arī pēc tam, bieži vien visa mūža garumā; tā kā saskaņā ar PVO vispasaules ziņojumu par vardarbību un veselību(2) sekas, ko dzimumvardarbība atstāj uz sievietēm, var būt ļoti dažādas: fiziskas sekas (zemādas asinsizplūdumi, lūzumi, hronisku sāpju sindromi, invaliditāte, fibromialģija, gremošanas problēmas utt.); psiholoģiskas un uzvedības sekas (alkoholisms un narkomānija, depresija un trauksme, ēšanas un miega traucējumi, kauna un vainas izjūta, fobijas, panikas lēkmes, zems pašnovērtējums, posttraumatiskā stresa sindroms, psihosomatiski traucējumi, nosliece uz pašnāvību vai paškaitēšanu, nedrošības izjūta vēlākās attiecībās utt.); ietekme uz seksuālo un reproduktīvo veselību: ginekoloģiski traucējumi, neauglība, grūtniecības komplikācijas, spontānais aborts, seksuāla disfunkcija, seksuāli transmisīvās slimības, negribēta grūtniecība utt.); nāvējošas sekas (slepkavība, pašnāvība, seksuāli transmisīvas slimības izraisīta nāve utt.),

Dzimumu līdztiesība garīgās veselības jomā

1.  aicina Komisiju un dalībvalstis ES Kompasu rīcībai garīgās veselības un labklājības jomā papildināt ar jaunu vērienīgu garīgās veselības stratēģiju, kas sekmētu holistisku visu sabiedrību aptverošu psihosociālo pieeju, kura ietvertu pamatīgu dzimtes pīlāru un nodrošinātu garīgās veselības politikas saskaņotību;

2.  norāda, ka Eiropas Savienībā 27 % pieaugušo iedzīvotāju — gan vīrieši, gan sievietes — vismaz reizi ir pārcietuši garīgas slimības epizodi;

3.  aicina dalībvalstis veikt pasākumus un piešķirt pietiekamus līdzekļus, lai nodrošinātu veselības aprūpes un īpaši garīgās veselības pakalpojumu — tostarp sieviešu patversmju — pieejamību visām sievietēm neatkarīgi no viņu juridiskā statusa, invaliditātes statusa, seksuālās orientācijas, dzimtes identitātes, dzimuma īpašībām, rases vai etniskās izcelsmes, vecuma vai reliģijas; aicina dalībvalstis un Komisiju novērst atšķirības piekļuvē garīgās veselības pakalpojumiem;

4.  norāda, ka vairāk jāpēta ietekme, ko uz garīgo veselību atstāj dzimumvardarbība, tostarp verbāla un psiholoģiska vardarbība, uzmākšanās un iebiedēšana;

5.  aicina Komisiju, dalībvalstis un vietējās iestādes nodrošināt, ka garīgās veselības stratēģijās ir risinātas garīgās veselības problēmas, ar kurām var saskarties LGBTI personas; mudina dalībvalstis īstenot Eiropas Padomes dokumenta CM/Rec(2010)5 ieteikumus un veselības politikas, programmu un protokolu izstrādē ņemt vērā īpašās lesbiešu, biseksuāļu un transpersonu vajadzības;

6.  aicina dalībvalstis sekmēt psiholoģiskā atbalsta centru izveidi vēža slimniekiem, lai visā ārstēšanas un rehabilitācijas procesā sniegtu viņiem psiholoģisko atbalstu;

7.  vērš uzmanību uz smago situāciju, kādā ir sievietes ar invaliditāti, kuras biežāk saskaras ar tādu grūtību risku, kas ir tieši saistītas ne tikai ar viņu invaliditāti, bet arī ar lielāku sociālo izolāciju un nebrīvprātīgu bezdarbību; aicina dalībvalstis sistemātiski palielināt profilaktiskas psiholoģiskās aprūpes pieejamību sievietēm ar invaliditāti un sniegt psiholoģisko atbalstu sievietēm, kas aprūpē bērnu ar smagu invaliditāti; uzsver, ka nepieciešama garīgās veselības un labklājības stratēģija un paraugprakses apmaiņa attiecībā uz sievietēm un meitenēm ar invaliditāti;

8.  aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt informācijas un profilakses kampaņas un citas iniciatīvas, kuru mērķis ir palielināt sabiedrības informētību par garīgās veselības problēmām un novērst stigmatizāciju; mudina dalībvalstis un Komisiju ieguldīt visu vecuma grupu formālajā, ikdienējā un neformālajā izglītībā par garīgo veselību un labklājību, uzsvaru liekot uz dzimumsensitīvām garīgās veselības problēmām, piemēram, depresiju, trauksmi vai narkomāniju; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka skolās ir ieviestas piemērotas sistēmas, kas ļauj apzināt un atbalstīt personas, kurām ir garīgās veselības problēmas, tostarp dzimtes aspektā, un nodrošināt garīgās veselības pakalpojumu pieejamību; norāda, ka 70 % bērnu un jauniešu, kam ir garīgās veselības problēmas, nav pietiekami agrā vecumā saņēmuši pienācīgu palīdzību;

9.  aicina Komisiju, dalībvalstis un Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu (EIGE) vairāk vākt regulārus datus par garīgo veselību ES un valstu līmenī, jo īpaši par depresijas izplatību, savāktos datus dezagregējot vismaz pēc dzimuma, dzimtes, vecuma grupas un sociālekonomiskā statusa un ietverot seksuālās un reproduktīvās veselības indikatorus;

10.  uzskata, ka ES līmeņa darbībās garīgās veselības un labklājības jomā līdztekus sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām būtu jāiesaista politikas, veselības, izglītības un sociālās jomas autoritātes; uzskata, ka ir būtiski svarīgi panākt, lai garīgā veselība noteiktās sociālās vidēs vairs nebūtu tabu tēma;

11.  uzstāj, ka politikas saskaņotībai garīgās veselības jomā ir izšķirīgi svarīga saikne starp sociālekonomiskajiem apstākļiem un garīgo veselību un labklājību, jo nabadzība un sociālā atstumtība noved pie lielākām garīgās veselības problēmām; norāda, ka nabadzības feminizācija un taupības politika, kas nesamērīgi skar sievietes, sieviešu garīgo labklājību pakļauj vēl lielākam riskam;

12.  uzsver, cik svarīga garīgās veselības ziņā ir sociālā ārstēšana un aprūpe, piemēram, ar sportu, mūziku, mākslu un kultūru, — tas ir svarīgs garīgās veselības nodrošināšanas elements, kas samazina ekonomiskās izmaksas un cilvēkizmaksas, ko garīgās veselības problēmas var radīt atsevišķiem indivīdiem un visai sabiedrībai kopumā; aicina Komisiju un dalībvalstis vairāk ieguldīt sociālās garīgās veselības aprūpes programmās, piemēram, sociālo aktivitāšu parakstīšanā;

13.  ar bažām norāda, ka, pēc PVO ziņām, tikai 13 ES dalībvalstīm ir nacionālā pašnāvību novēršanas stratēģija; aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot un īstenot nacionālas pašnāvību novēršanas stratēģijas un veikt pasākumus, ar ko samazināt riska faktorus, kuri saistīti ar pašnāvību, piemēram, alkoholismu, narkotisko vielu lietošanu, sociālo atstumtību, depresiju un stresu; aicina izveidot arī sistēmas, kas atbalstītu cilvēkus pēc pašnāvības mēģinājuma;

14.  atzīst, ka mediji, īpaši internets un sociālie mediji, ietekmē garīgo veselību un labklājību, it īpaši jaunu sieviešu un meiteņu gadījumā, un norāda, ka šajā sakarā jāpadziļina pētniecība; norāda, ka mediju kultūra, kas uzsver sieviešu vecumu un fizisko izskatu, var negatīvi ietekmēt sieviešu un meiteņu garīgo veselību un labklājību, izraisot, piemēram, trauksmi, depresiju vai obsesīvu uzvedību; uzsver, ka jāizstrādā efektīvi rīki, tostarp tiesiski pasākumi, ar ko cīnīties pret vajāšanu, uzmākšanos un iebiedēšanu tiešsaistē; uzsver, ka ir jāizstrādā vērienīga stratēģija par garīgo veselību un labklājību e-vidē un jāpalīdz ieinteresētajām personām — un jāsadarbojas ar tām — izstrādāt jaunās e-terapijas; atzīst, ka mediju stratēģijā garīgās veselības jomā jāiesaista visas ieinteresētās personas, tostarp izdevēji un reklāmas nozare, kam jāpieņem ētikas standarti, lai izvairītos no sieviešu objektifikācijas un dzimtisko stereotipu popularizēšanas;

15.  norāda, ka mediju, stereotipisku reklāmu un sociālā spiediena dēļ daļai sieviešu ir negatīvs paštēls un veidojas ēšanas un uzvedības traucējumi, piemēram, anoreksija, bulīmija, ortoreksija, kompulsīva pārēšanās, bigoreksija; atbalsta dzimumsensitīvu pieeju ēšanas traucējumiem un uzskata, ka tā jāintegrē veselības diskursā un sabiedrībai paredzētajā informācijā; aicina dalībvalstis izveidot palīdzības un atbalsta kontaktpunktus skolās, lai sniegtu psiholoģisko atbalstu audzēkņiem — īpaši pusaudzēm —, kam ir lielāks ēšanas traucējumu izveidošanās risks;

16.  atzinīgi vērtē to, ka pasaules līderi garīgās veselības un labklājības veicināšanu un atkarības profilaksi un ārstēšanu pirmoreiz ir atzinuši par globālās attīstības programmas veselības nozares prioritātēm;

17.  pauž nopietnas bažas par garīgās veselības aprūpes un telpu nodrošināšanu sievietēm un meitenēm bēglēm Eiropā, it īpaši tām, kas dalībvalstīs dzīvo pašdarinātos mitekļos; uzsver, ka bēgļu un patvēruma meklētāju aizturēšana bez efektīvas un raitas patvēruma pieteikumu izskatīšanas ir pretrunā starptautiskajām tiesībām un nelabvēlīgi ietekmē viņu garīgo veselību un labklājību; aicina dalībvalstis aizsargāt aizturētās patvēruma meklētājas un uzsver, ka šīm sievietēm jānodrošina tūlītēja aizsardzība, tostarp jāizbeidz aizturēšana, paātrinot pārcelšanu un sekmējot atbalstu un konsultācijas; aicina dalībvalstis veselības politiku atsaistīt no imigrācijas kontroles, atļaujot izmantot pamata veselības aprūpes pakalpojumus un neuzliekot veselības aprūpes speciālistiem pienākumu ziņot par migrantiem bez dokumentiem; turklāt prasa, lai dalībvalstis īsteno PVO Eiropas reģionālā biroja, UNHCR un IOM vairākaģentūru vadlīnijas par bēgļu, patvēruma meklētāju un migrantu garīgās veselības un psihosociālās labklājības aizsardzību un atbalstīšanu Eiropā;

18.  norāda, ka sievietēm bieži nākas strādāt divas darba dienas vienā, t. i., dienu darbā un veselas dienas darbu mājās, jo vīrieši nepietiekami uzņemas atbildību par mājas pienākumiem un bērnu audzināšanu, līdz ar to daudzām sievietēm izveidojas depresija, trauksme un stress, kā arī vainas sajūta par to, ka viņas it kā nerūpējas pienācīgi par savu ģimeni, kas tradicionāli ir sievietēm piešķirta loma;

19.  nosoda populāro jauno seksistisko stereotipu, ka modernajai sievietei jābūt izcilai mācībās un darbā, bet reizē arī jāatbilst tradicionālajiem priekšstatiem, proti, jābūt labai sievai un mājsaimniecei un perfektai mātei, turklāt nezaudējot fizisko pievilcību, — šāds modelis daudzām sievietēm izraisa stresu un trauksmi;

20.  aicina Komisiju, dalībvalstis un vietējās iestādes izstrādāt īpašu pielāgotu politiku, kas nodrošinātu garīgās veselības pakalpojumus neaizsargātām sievietēm marginalizētās kopienās un tām sievietēm, kas saskaras ar krustenisko diskrimināciju, piemēram, bēglēm un migrantēm, nabadzīgām un sociāli atstumtām sievietēm, interseksuālām personām un transpersonām, sievietēm no etniskajām minoritātēm, gados vecākām sievietēm un lauku sievietēm;

21.  uzsver, cik svarīga ir dzīves cikla pieeja garīgajai veselībai, kas katras vecuma grupas vajadzības risina saskaņoti un visaptveroši, īpaši uzsverot pusaudzes un gados vecākas sievietes, kas vidēji ar dzīvi ir mazāk apmierinātas nekā vīrieši tajās pašās vecuma grupās;

22.  iesaka grūtniecības gadījumā garīgās veselības aprūpi sākt cik drīz iespējams pirmajā trimestrī, lai būtu iespējams identificēt īpašus veselības stāvokļus, kad var būt nepieciešama uzraudzība, atpazīt sociālas problēmas, kuru gadījumā sievietēm var būt nepieciešama sociālo vai garīgās veselības dienestu palīdzība, un informēt sievietes par jautājumiem, kas saistīti ar grūtniecību; aicina visās ES dalībvalstīs garantēt plašāku vispārējo un vietējo dzemdību aprūpi, ietverot arī vecmātes un dzemdniecības speciālistus, un uzsver, cik šis izaicinājums ir būtisks lauku rajonos; uzsver, ka psiholoģiskā veselības aprūpe ir tikpat svarīga, cik fiziskā veselības aprūpe, un norāda, ka Eiropas Savienībā 10–15 % sieviešu, kas nesen dzemdējušas, ir pēcdzemdību depresija; uzsver, cik svarīga sievietēm ir psiholoģiskā un medicīniskā aprūpe pēc spontānā aborta un ka ir nepieciešama jutīga un personiska pieeja; aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt, attīstīt un nodrošināt savlaicīgu pēcdzemdību psihozes un depresijas atklāšanu un ārstēšanu;

23.  uzsver, ka sociālajā un nodarbinātības politikā, īpaši darba un privātās dzīves līdzsvara politikā, jāizmanto holistiska pieeja, kurā ņemta vērā sieviešu garīgā veselība un labklājība, un aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties ar arodbiedrībām, darba devējiem, veselības aprūpes speciālistiem un pilsonisko sabiedrību, lai izstrādātu holistisku un dzimumsensitīvu pieeju garīgajai labklājībai darbā; norāda, cik svarīgi ir sniegt garīgās veselības apmācību vadošajam personālam gan privātajā, gan publiskajā sektorā;

24.  atzīst, ka garīgās veselības aprūpē svarīga loma ir formālajiem un neformālajiem aprūpētājiem, kas lielākoties ir sievietes; aicina īpašu uzmanību pievērst formālo un neformālo aprūpētāju lomai garīgās veselības jomā, jo īpaši lomai, kāda ir sievietēm aprūpētājām, kā arī rīkoties, lai aizsargātu pašu aprūpētāju garīgo veselību un labklājību;

25.  mudina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā garīgās veselības un labklājības sarežģījumus, ar kuriem dzimtisko stereotipu dēļ saskaras vīrieši un zēni un kuru dēļ narkomānija un pašnāvība vīriešu vidū ir varbūtīgāka nekā sieviešu vidū; uzsver, ka vīriešu garīgās veselības politikā jāņem vērā arī vecuma un mūža ilguma, sociālekonomisko apstākļu, sociālās atstumtības un ģeogrāfisko faktoru aspekti;

Dzimumu līdztiesība klīniskajās pārbaudēs

26.  uzsver, ka nepieciešamas zāļu klīniskās pārbaudes, kurās par subjektiem izmantotu gan vīriešus, gan sievietes, un ka pārbaudēm vajadzētu būt iekļaujošām, nediskriminējošām, notikt vienlīdzīgos, iekļaujošos un nemarginalizējošos apstākļos, kā arī būtu pietiekami reprezentatīvām attiecībā pret populāciju, kas šīs zāles izmantos; ierosina klīniskajās pārbaudēs ņemt vērā arī īpaši neaizsargātas iedzīvotāju grupas, piemēram, pediatrijas un geriatrijas pacientus un pie etniskajām minoritātēm piederošus cilvēkus; uzskata, ka — līdztekus pētniecībai un datiem par attiecīgo ES tiesību aktu īstenošanu dalībvalstīs — nolūkā reģistrēt dažādos blakusefektus pēc dzimuma dezagregēti dati būtu jāvāc arī pēc produktu komercializācijas;

27.  pauž nopietnas bažas par to, ka, neuzlabojot sieviešu pārstāvību klīniskajās pārbaudēs un biomedicīniskajā pētniecībā, tiek apdraudēta sieviešu veselība un dzīvība, un uzsver, ka klīnisko pārbaužu metodēs un plānos jābūt iespējamai stratificētai analīzei pēc vecuma un dzimuma; tādēļ uzsver, ka garīgās veselības jomas klīniskajās procedūrās steidzami jāņem vērā dzimumsaistītas atšķirības;

28.  uzsver, ka, lai metodes būtu pārredzamas un pieejamas, ir svarīgi publicēt klīnisko pārbaužu rezultātus;

29.  atgādina, ka infekcijas slimības (piemēram, HIV un malārija) un nelabvēlīgi grūtniecības iznākumi (piemēram, nedzīvi dzimuši bērni) visvairāk ir izplatīti valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem; aicina klīniskajās pārbaudēs iekļaut grūtnieces, lai samazinātu māšu un zīdaiņu saslimstību un mirstību;

30.  pieprasa, lai uz zāļu marķējuma tiktu skaidri norādīts, vai pārbaudēs kā subjekti ir piedalījušās sievietes un vai vīriešiem un sievietēm varētu būt atšķirīgi blakusefekti; aicina dalībvalstis sekmēt izpēti par to, kādas ilgtermiņa sekas ir produktiem, ko izmanto hormonu aizstājējterapijā;

31.  prasa Komisijai ES līmenī stimulēt projektus, kuru uzmanības centrā ir izturēšanās pret sievietēm klīniskajā pētniecībā; uzskata, ka šādos projektos būtu jāiesaista visu līmeņu veselības aizsardzības iestādes un farmācijas nozare, izstrādājot īpašas stratēģijas, kā īstenot vadlīnijas par dzimumsaistītu atšķirību izpēti un novērtēšanu klīniskajās pārbaudēs;

32.  aicina Komisiju un dalībvalstis ieguldīt informētības kampaņās, kas pamudinātu sievietes piedalīties klīniskajās pārbaudēs;

33.  mudina EMA sagatavot atsevišķas vadlīnijas par sievietēm kā īpašu populāciju klīniskajās pārbaudēs;

34.  aicina dalībvalstis, Regulu (ES) Nr. 536/2014 piemērojot cilvēkiem paredzētu zāļu klīniskajās pārbaudēs, izmantot tādu metodisko pieeju klīniskajām pārbaudēm, kas garantētu vīriešu un sieviešu adekvātu pārstāvību, īpašu uzmanību pievēršot pārredzamībai attiecībā uz dalībnieku sastāvu pēc dzimuma, un — skatot, vai šī regula ir pareizi piemērota, — īpaši uzraudzīt sieviešu un vīriešu pārstāvības līmeni;

35.  mudina dalībvalstis, EMA un attiecīgās ieinteresētās personas nodrošināt, ka dzimuma un dzimtes faktori tiek ņemti vērā agrīnākajos zāļu pētniecības un izstrādes posmos pirms klīniskajām pārbaudēm; uzsver, ka Eiropā šajā jomā ir jāuzlabo paraugprakses apmaiņa pētniecības iestāžu un veselības aprūpes sniedzēju vidū;

36.  uzsver, ka ir steidzami jārīkojas, lai veselības aprūpes jomās, kur dzimumšķirtne ir īpaši kaitīga, to novērstu, it sevišķi attiecībā uz zālēm Alcheimera slimības, vēža, insulta, depresijas un sirds un asinsvadu slimību ārstēšanai;

37.  uzsver, ka pētniekiem un visām ieinteresētajām personām saskaņoti jārīkojas, lai novērstu kaitīgus zāļu blakusefektus, kas īpaši skar sievietes, piemēram, antidepresantu, kontracepcijas un citu medikamentu gadījumā, lai uzlabotu sieviešu veselību un veselības aprūpes kvalitāti;

38.  ar bažām norāda, ka jaunattīstības valstīs veselības un sociālās aprūpes pētniecībā pastāv dzimumdiskriminācija un nelīdztiesība, kas ietekmē piemērotu un mērķorientētu ārstēšanas metožu izstrādi; īpaši norāda, ka jaunattīstības valstu pacienti nav pietiekami pārstāvēti farmakoloģiskajā pētniecībā; norāda, ka īpašas populācijas, tostarp bērni un grūtnieces, ir atstātas novārtā tuberkulozes zāļu izstrādē; uzsver, ka nākotnē klīniskajās pārbaudēs jāvāc un jāglabā pēc dzimuma sadalīti paraugi farmakoģenētiskajai izpētei; atgādina, ka sieviešu atšķirīgās bioloģiskās un fizioloģiskās uzbūves dēļ vajadzīga pienācīga informācija par zāļu ietekmi uz sieviešu organismiem;

39.  ar bažām norāda, ka aizvien lielāka zāļu testēšanas pārvietošana uz Āfriku un citiem mazāk attīstītiem reģioniem var novest pie smagiem ētikas pārkāpumiem un pie tā, ka netiek ievēroti ES pamatprincipi, piemēram, tiesības uz veselības aizsardzību un aprūpi; norāda, ka cenas ziņā pieņemamas veselības aprūpes, veselības apdrošināšanas vai zāļu nepieejamība liek neaizsargātajiem cilvēkiem, īpaši sievietēm, varbūt pat nezinot par saistīto risku, piedalīties klīniskajā izpētē, jo nav citu iespēju, kā saņemt medicīnisko palīdzību;

40.  norāda, ka ir pierādīts, ka sievietes lieto vairāk psihotropo zāļu nekā vīrieši, bet ir ļoti maz pētījumu par šo zāļu ietekmes dzimumsaistītām atšķirībām, lai gan sievietēm un vīriešiem tās izraksta bez izšķirības un vienādās devās; pauž bažas par to, ka sievietes vairāk nekā vīrieši saskaras ar psihotropo zāļu nelabvēlīgu ietekmi, jo viņas netiek iekļautas klīniskajās pārbaudēs un līdz ar to netiek ņemta vērā sieviešu fizioloģija; norāda, ka sievietes biežāk nekā vīrieši mēģina savas garīgās problēmas risināt ar psihoterapijas palīdzību;

Vispārīgas piezīmes

41.  aicina Komisiju un dalībvalstis:

   a) sekmēt veselības aprūpi, nodrošinot vieglu piekļuvi pakalpojumiem un adekvātu informāciju, kas pielāgota īpašajām vīriešu un sieviešu vajadzībām, un paraugprakses apmaiņu garīgās veselībās un klīniskās pētniecības jomā;
   b) apzināt īpašās sieviešu un vīriešu veselības vajadzības un nodrošināt dzimumperspektīvas integrēšanu veselības politikā, programmās un pētniecībā no izstrādes un projektēšanas posma līdz ietekmes novērtēšanai un budžeta plānošanai;
   c) nodrošināt, ka profilakses stratēģijas ir īpaši orientētas uz sievietēm, ko apdraud krusteniskā diskriminācija, piemēram, romietēm, sievietēm ar invaliditāti, lesbietēm un biseksuālēm, migrantēm un bēglēm, nabadzīgām sievietēm, kā arī transpersonām un interseksuālām personām;
   d) atzīt dzimumvardarbību un vardarbību pret sievietēm par sabiedrības veselības problēmu — kā norādīts PVO 1996. gada 25. maija rezolūcijā WHA49.25 —, kas tieši ietekmē sieviešu garīgo veselību un labklājību;
   e) nodrošināt, ka iestrādāšanai Eiropas Statistikas sistēmā, kā noteikts Eurostat 2016. gada darba programmā, ātri tiek izveidots ES mēroga apsekojums par dzimumvardarbības izplatību, un regulāri vākt dezagregētus datus, jo īpaši par depresijas izplatību, savāktos datus dezagregējot vismaz pēc dzimuma, vecuma grupas un sociālekonomiskā statusa;
   f) atbalstīt pilsoniskās sabiedrības un sieviešu organizācijas, kas cīnās par sieviešu tiesībām, kā arī strādāt pie tā, lai nodrošinātu sievietēm iespēju piedalīties Eiropas un valstu veselības politikas noteikšanā un lai Eiropas un valstu veselības politika atbilstu viņu vajadzībām;
   g) stimulēt programmas, kas risina sieviešu īpašās vajadzības attiecībā uz tādām slimībām kā osteoporoze, balsta un kustību aparāta problēmas un centrālās nervu sistēmas slimības, piemēram, Alcheimera slimība un/vai demence, tostarp tādas programmas, kuras informē sievietes par profilakses metodēm un apmāca medicīnisko personālu;
   h) pievērst īpašu uzmanību to sieviešu īpašajām vajadzībām, kurām diagnosticēts hroniskā noguruma sindroms vai fibromialģija, nodrošinot viņām pienācīgu augstas kvalitātes veselības aprūpi;
   i) palielināt finansējumu, lai sekmētu endometriozes cēloņu un iespējamas ārstēšanas izpēti, kā arī klīnisko vadlīniju izstrādi un references centru izveidi; atbalstīt kampaņas, kas veicina informētību, profilaksi un izpratni par endometriozi, un nodrošināt līdzekļus īpašu veselības aprūpes speciālistu apmācībai un pētniecības iniciatīvām;

42.  aicina dalībvalstis pieņemt politiku, kas uzlabotu iedzīvotāju vidējo veselības līmeni, izskaužot nevienlīdzību veselības aprūpes jomā, kas skar nelabvēlīgākā situācijā esošas sociālekonomiskās grupas; šajā kontekstā aicina aktīvi darboties dažādās politikas jomās, kas attiecas ne tikai uz sabiedrības veselību un veselības sistēmām, bet arī uz izglītību, sociālo nodrošinājumu, darba un privātās dzīves līdzsvaru un pilsētplānošanu, darbībā vienmēr ņemot vērā arī dzimumu līdztiesības perspektīvu;

43.  aicina jaunattīstības valstu valdības integrēt dzimtes aspektu garīgās veselības politikā un izstrādāt politikas un programmas, kas risina gan īpašās sieviešu garīgās veselības ārstēšanas vajadzības, gan psiholoģiskā distresa sociālos cēloņus; ar bažām norāda, ka — īpaši vismazāk attīstītajās valstīs — sieviešu neiekļaušanu biomedicīniskajos pētījumos bieži vien izraisa informācijas un izpratnes veicināšanas kampaņu trūkums, mātes un aprūpētājas loma, kā arī nepietiekama brīvība izdarīt lēmumus savā mājsaimniecībā; ir stingri pārliecināts, ka labāks dzimtes lomu un pienākumu līdzsvars, ienākumu drošība, vienlīdzīga piekļuve izglītībai, integrācija darba tirgū, efektīvāki darba un privātās dzīves līdzsvara veicināšanas pasākumi, īpaši attiecībā uz vientuļajām mātēm, sociālās drošības tīklu attīstība un nabadzības mazināšana vēl vairāk samazinātu dzimtiskās atšķirības garīgās veselības jomā;

44.  uzskata, ka seksuālās un reproduktīvās tiesības ietver piekļuvi likumīgam un drošam abortam, uzticamai, drošai un cenas ziņā pieejamai kontracepcijai un vispusīgai seksuālajai un attiecību izglītībai;

45.  pauž nožēlu par to, ka vairākās ES dalībvalstīs seksuālās un reproduktīvās tiesības ir ļoti ierobežotas un/vai piemērojamas tikai atkarībā no īpašiem nosacījumiem;

46.  uzskata, ka aizvien lielāks skaits dalībvalstu medicīnas speciālistu, kas atsakās veikt abortu, ir vēl viens drauds sieviešu veselībai un tiesībām; mudina dalībvalstis nodrošināt, ka slimnīcās ir vismaz minimāls skaits veselības aprūpes speciālistu aborta izdarīšanai;

47.  prasa dalībvalstīm novērst, aizliegt un pakļaut kriminālvajāšanai sieviešu piespiedu sterilizāciju — parādību, kas īpaši smagi skar sievietes ar invaliditāti, transpersonas un interseksuālas personas, kā arī romietes;

48.  uzsver, ka skrīnings agrīnās vēža stadijās un informācijas programmas tiek uzskatītas par vienu no efektīvākajiem vēža profilakses līdzekļiem, un aicina dalībvalstis nodrošināt, ka šāds skrīnings ir pieejams visām sievietēm un meitenēm;

49.  uzsver, ka sieviešu iespēcinātība un dzimumu līdztiesības sekmēšana ir izšķirīgi svarīgas nolūkā paātrināt ilgtspējīgu attīstību un tādējādi izbeigt visu veidu diskrimināciju pret sievietēm un meitenēm, tostarp diskrimināciju garīgās veselības un klīniskās pētniecības jomā, un ka šie divi elementi ir ne tikai pamata cilvēktiesības, bet arī sekmēs attīstību pārējās nozarēs (ANO 5. ilgtspējīgas attīstības mērķis);

50.  uzskata, ka dalībvalstīm ir pienākums kā sabiedrisko pakalpojumu garantēt vietēju dzemdniecības aprūpi un nodrošināt, ka arī lauku un kalnu rajonos ir pieejamas vecmātes;

51.  aicina dalībvalstu veselības iestādes atzīt endometriozi par rīcībnespēju izraisošu slimību, jo tas ļautu slimības skartajām sievietēm ārstēties bez maksas, pat dārgas terapijas un/vai operācijas gadījumā, un dotu iespēju smagākajos periodos saņemt slimības atvaļinājumu, tādējādi izvairoties no stigmatizācijas darbā;

52.  aicina dalībvalstis, Komisiju un attiecīgās aģentūras vispārējo cilvēktiesību vārdā visiem bēgļiem, patvēruma meklētājiem un migrantiem, it īpaši neaizsargātām sievietēm un meitenēm, nodrošināt pilnīgu piekļuvi kvalitatīvai fiziskās un garīgas veselības aprūpei un ilgtermiņā savas nacionālās veselības sistēmas pienācīgi sagatavot bēgļiem un patvēruma meklētājiem; uzsver, ka vajadzīga dzimumsensitīva garīgās veselības apmācība imigrācijas, patvēruma un tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem un amatpersonām, kas strādā ar bēgļiem, patvēruma meklētājiem un imigrantiem, it īpaši tiem darbiniekiem un amatpersonām, kas strādā ar neaizsargātām sievietēm un meitenēm; uzskata, ka šiem nepieciešamajiem veselības aprūpes pasākumiem vajadzētu ietvert, piemēram, drošas mājvietas un sanitārās labierīcības sievietēm un bērniem, juridiskas konsultācijas un seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību pieejamību, tostarp kontracepcijas pieejamību, atbalstu personām, kas piedzīvojušas seksuālu vardarbību, un drošus un likumīgus abortus;

53.  aicina ES un dalībvalstis nekavējoties izbeigt pašreizējo taupības politiku un publisko izdevumu samazināšanu, kas skar pakalpojumus, kuri ir izšķirīgi svarīgi augsta veselības aizsardzības līmeņa panākšanai attiecībā uz visām sievietēm un vīriešiem un meitenēm un zēniem Eiropas Savienībā neatkarīgi no viņu izcelsmes vai juridiskā statusa;

54.  aicina dalībvalstis nodrošināt brīvu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību bezdarbniecēm, lauku sievietēm un pensionārēm vai sievietēm ar zemiem ienākumiem, kas nevar atļauties pašas apmaksāt medicīnas rēķinus un ārstēšanu;

55.  iesaka, ka sievietēm, kas dzemdējušas bērnu ar invaliditāti vai bērnu ar dzīvībai bīstamu slimību, būtu jānodrošina īpašs atbalsts, tostarp brīva ilgtermiņa pediatriskās mājaprūpes pieejamība, paliatīvā pediatriskā aprūpe un specializēts un viegli pieejams psiholoģiskais atbalsts;

56.  uzsver, ka nodrošināt visiem tiesības uz veselību ir svarīgāk nekā aizsargāt intelektuālā īpašuma tiesības un ka šajā nolūkā vajadzīgi ieguldījumi Eiropas veselības pētniecībā, tostarp veselības tehnoloģijās un zālēs, kas paredzētas nabadzības izraisītām un novārtā atstātām slimībām (NINAS);

57.  nosoda to, ka dalībvalstis samazina sabiedrības veselības budžetus, un pauž vilšanos par to, ka gada budžets programmām, kuru mērķis ir novērst dzimumvardarbību un vardarbību pret sievietēm, visās dalībvalstīs ir mazāks nekā šādas vardarbības faktiskās izmaksas — ekonomiskās, sociālās vai morālās; atbalsta dalībvalstu izdevumu palielināšanu nolūkā atbalstīt programmas, kuru mērķis ir novērst vardarbību pret sievietēm, kā arī efektīvi palīdzēt cietušajām un tās aizsargāt;

58.  aicina dalībvalstis veikt pasākumus tādā ar veselību saistītā jomā kā dzimumvardarbības savlaicīga atklāšana un atbalsts personām, kas no tās cietušas, un izmantot aprūpes protokolus uzbrukuma gadījumos, kas tiesiskās procedūras paātrināšanas nolūkā jānosūta attiecīgajai tiesai; aicina dalībvalstis garantēt tiesības uz piekļuvi informācijai un integrētai sociālajai palīdzībai, kas jāsniedz ar pastāvīgiem steidzamās aprūpes dienestiem, kuri specializējas daudznozaru profesionālos pakalpojumos;

59.  atzinīgi vērtē Komisijas darbu pie tā, lai ES ratificētu Stambulas konvenciju, un pauž nožēlu par to, ka daudzas dalībvalstis to vēl nav ratificējušas; mudina Padomi nodrošināt, ka ES pēc iespējas drīz pievienojas Stambulas konvencijai;

60.  uzsver, ka prostitūcija ir arī veselības problēma, jo tā kaitē prostitūcijā nodarbināto cilvēku veselībai, salīdzinājumā ar parastajiem iedzīvotājiem palielinot seksuālu, fizisku un garīgu traumu, narkotiku un alkohola atkarības un pašcieņas zuduma risku, kā arī mirstības līmeni; piebilst un uzsver, ka daudzi seksuālo pakalpojumu pircēji pieprasa neaizsargātu pērkamu seksu, kas palielina risku, ka gan prostitūcijā nodarbināto personu, gan pircēju veselībai tiks nodarīts kaitējums;

61.  prasa dalībvalstīm novērst, aizliegt un pakļaut kriminālvajāšanai sieviešu dzimumorgānu kropļošanu un interseksuālu personu dzimumorgānu kropļošanu un kopā ar fizisko aprūpi nodrošināt garīgās veselības atbalstu cietušajām personām un tām personām, pret kurām šāda vardarbība ir ļoti iespējama;

62.  mudina Komisiju un dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst visneaizsargātākajām un visnelabvēlīgākā situācijā esošajām grupām un to atbalstam īstenot intervences programmas;

63.  uzskata, ka salīdzināmu, visaptverošu, uzticamu un regulāri atjauninātu pēc dzimuma dezagregētu datu trūkums izraisa diskrimināciju sieviešu veselības jomā;

64.  atgādina, ka veselības aprūpe un veselības politika ir dalībvalstu kompetencē un ka Komisijas ziņā ir tikai papildināt dalībvalstu politiku;

o
o   o

65.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) EMEA/CHMP/3916/2005 - ICH http://www.ema.europa.eu/docs/en_GB/document_library/Scientific_guideline/2010/01/WC500059887.pdf.
(2) Krug, Dahlberg, Mercy, Zwi un Lozano, 2002.


Prioritātes ANO Sieviešu statusa komisijas 61. sesijā
PDF 416kWORD 54k
Eiropas Parlamenta 2017. gada 14. februāra ieteikums Padomei par ES prioritātēm ANO Sieviešu statusa komisijas 61. sesijā (2017/2001(INI))
P8_TA(2017)0029A8-0018/2017

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Constance Le Grip PPE grupas vārdā un Maria Arena S&D grupas vārdā iesniegto priekšlikumu ieteikumam Padomei par ES prioritātēm ANO Sieviešu statusa komisijas 61. sesijā (B8-1365/2016),

–  ņemot vērā Padomes 2015. gada 26. maija secinājumus par dzimumu aspektu attīstības jomā un par jaunu globālu partnerību nabadzības izskaušanai un ilgtspējīgai attīstībai pēc 2015. gada, kā arī 2014. gada 16. decembra secinājumus par pārmaiņu programmu laikposmam pēc 2015. gada,

–  ņemot vērā ANO Sieviešu statusa komisijas (CSW) 61. sesiju un tās prioritāro tematu “Sieviešu ekonomiskās iespējas mainīgajā darba vidē”,

–  ņemot vērā 1995. gada septembrī Pekinā rīkoto ceturto Pasaules Sieviešu konferenci, tajā pieņemto deklarāciju un rīcības platformu, kā arī ar tām saistītos turpmākos noslēguma dokumentus, ko attiecīgi 2000. gada 9. jūnijā, 2005. gada 11. martā, 2010. gada 2. martā un 2015. gada 9. martā pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašajās sesijās „Pekina +5”, „Pekina +10”, „Pekina +15” un „Pekina +20”, par turpmāko rīcību un iniciatīvām Pekinas deklarācijas un rīcības platformas īstenošanai,

–  ņemot vērā ANO 1979. gada Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

–  ņemot vērā Reglamenta 113. pantu,

–  ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A8-0018/2017),

A.  tā kā Līgumā par Eiropas Savienību noteiktā sieviešu un vīriešu līdztiesība ir viens no ES pamatprincipiem un viens no ES mērķiem un uzdevumiem un tā kā ES šo principu ievēro arī savā ārējā darbībā, jo būtu jāsaskaņo abas dimensijas;

B.  tā kā sieviešu cilvēktiesības un dzimumu līdztiesība ir ne vien cilvēka pamattiesības, bet arī priekšnoteikums attīstības veicināšanai un nabadzības samazināšanai, kā arī vajadzīgais pamats mierpilnai, labklājīgai un ilgtspējīgai pasaulei;

C.  tā kā vajāšana un vardarbība pret sievietēm aptver plašu cilvēktiesību pārkāpumu spektru; tā kā jebkāds šāds pārkāpums var atstāt dziļas psiholoģiskas rētas un izraisīt fizisku vai seksuālu kaitējumu vai ciešanas, šādu nodarījumu vai izpausmju draudus, radīt kaitējumu sieviešu un meiteņu vispārējai veselībai, tostarp viņu reproduktīvajai un seksuālajai veselībai, un dažos gadījumos izraisīt nāvi;

D.  tā kā 2017. gada 23. janvārī ASV prezidents Donalds Tramps atjaunoja tā saukto vispārējo noteikumu, kas liedz starptautiskām organizācijām saņemt finansējumu vispārēju veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanai ASV, ja tās sniedz konsultācijas par aborta veikšanas pakalpojumiem vai atbalsta tos, pat ja tās to dara ar savu finansējumu un bez ASV finansējuma un pat ja aborta veikšana ir likumīga to valstī; tā kā šobrīd tas skars programmas, kas attiecas uz HIV/AIDS, mātes un bērna veselību, reaģēšanas pasākumiem uz Zikas vīrusu un citu veselības un slimību ārstēšanu; tā kā šis noteikums būs solis atpakaļ pēc gadu gaitā gūtajiem panākumiem veselības un labklājības veicināšanā visā pasaulē, jo īpaši sieviešu un meiteņu tiesību jomā, un varētu pasliktināt veselības aprūpes pieejamību miljoniem cilvēku visā pasaulē;

E.  tā kā piektais ilgtspējīgas attīstības mērķis (IAM Nr. 5) ir panākt dzimumu līdztiesību un emancipēt visas sievietes un meitenes visā pasaulē; tā kā IAM Nr. 5 ir atsevišķs mērķis, kas nozīmē, ka tas ir jāintegrē visā programmā 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanā; tā kā sieviešu ietekmes palielināšana nozīmē nodrošināt viņas ar vajadzīgajiem instrumentiem, lai viņas kļūtu ekonomiski neatkarīgas, tiktu vienlīdzīgi pārstāvētas visā sabiedrībā, būtu līdztiesīgas visās dzīves jomās, gūtu lielāku ietekmi un varētu vairāk kontrolēt jebkādus lēmumus, kas skar viņu dzīvi;

F.  tā kā sievietes visā pasaulē ir svarīgi ekonomikas dalībnieki un sieviešu ekonomiskā līdzdalība var veicināt ekonomikas attīstību, radīt darbvietas un veidot iekļaujošu labklājību; tā kā valstis, kurās sievietes tiek novērtētas un viņām ļauts pilnībā iesaistīties darba tirgū un lēmumu pieņemšanā, ir stabilākas, labklājīgākas un drošākas; tā kā dzimumu līdztiesības principa ievērošana budžeta izstrādē ir izdevīga ekonomikai un nodrošina, ka publiskie izdevumi veicina sieviešu un vīriešu līdztiesību;

G.  tā kā sieviešu radošums un uzņēmējdarbības potenciāls ir nepietiekami izmantoti kā ekonomiskās izaugsmes un darbvietu izveides avoti, kas būtu jāattīsta tālāk;

H.  tā kā 20 gadus pēc Pekinas konferences, neraugoties uz nepārprotamiem pierādījumiem, ka pilnvērtīgu iespēju nodrošināšana sievietēm ir priekšnoteikums, lai mazinātu nabadzību, veicinātu attīstību un risinātu pasaules visneatliekamākās problēmas, ES dalībvalstu valdības atzīst, ka neviena valsts nav pilnībā nodrošinājusi sieviešu un vīriešu līdztiesību un sieviešu un meiteņu iespēju palielināšanu, ka progress ir bijis lēns un nevienmērīgs, ka vēl joprojām pastāv būtiski trūkumi un diskriminācija un ka Rīcības platformas 12 kritiskajām problemātiskajām jomām īstenošanas laikā ir radušās jaunas problēmas;

I.  tā kā ES ir nozīmīga loma iespēju nodrošināšanā sievietēm un meitenēm gan ES robežās, gan visā pasaulē, izmantojot politiskus un finansiālus līdzekļus; tā kā ES ir jāuzņemas būtiska loma, uzraugot ANO un ES apstiprinātās valodas lietošanu attiecībā uz sieviešu cilvēktiesībām;

J.  tā kā sievietes joprojām saražo aptuveni 80 % no pārtikas visnabadzīgākajās valstīs un pašlaik tieši viņas pamatā nodrošina bioloģisko daudzveidību un kultūraugu sēklu ražošanu;

K.  tā kā zeme ir ne tikai ražošanas līdzeklis, bet arī vieta, kurai piemīt kultūra un identitāte; tā kā tādēļ zemes pieejamība ir būtisks dzīves elements un neatņemamas tiesības zemnieku un pirmiedzīvotāju sievietēm,

1.  iesniedz Padomei šādu ieteikumu:

  

Vispārīgie nosacījumi attiecībā uz iespēju nodrošināšanu sievietēm un meitenēm

   a) apstiprināt savu apņemšanos, kas pausta attiecībā uz Pekinas rīcības platformu un tajā izceltajām daudzajām rīcībām attiecībā uz sieviešu cilvēktiesībām un dzimumu līdztiesību; apstiprināt savu apņemšanos attiecībā uz divējādu pieeju sieviešu cilvēktiesībām, piemērojot integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai visās politikas jomās un īstenojot konkrētas darbības sieviešu cilvēktiesību un dzimumu līdztiesības jomā;
   b) veicināt politikas virzienus, ar kuriem tiek ieguldīti līdzekļi sieviešu un meiteņu vienlīdzīgas piekļuves nodrošināšanā augstas kvalitātes izglītībai un arodmācībām, tostarp formālai, ikdienējai un neformālai izglītībai, un novērst dzimumu atšķirības šajās jomās un visās nozarēs, jo īpaši tajās, kurās tradicionāli dominē vīrieši;
   c) apkarot visu veidu vardarbību pret sievietēm un meitenēm publiskajā un privātajā sfērā, jo tas ir nopietns viņu fiziskās un psiholoģiskās neaizskaramības pārkāpums, kas liedz viņām īstenot savu potenciālu pilnībā; virzīties uz to, ka visas puses pilnībā ratificē Stambulas konvenciju;
   d) uzskata, ka, lai ANO, ES un dalībvalstis varētu kļūt par efektīvākiem globālajiem dalībniekiem, tām jāpastiprina uz vietas centieni izskaust vardarbību pret sievietēm un uz dzimumu balstītu vardarbību; tādēļ atkārtoti aicina Komisiju ierosināt ES stratēģiju, kas vērsta uz vardarbības pret sievietēm apkarošanu, tostarp ierosinot direktīvu, kurā noteikti obligātie standarti; šajā sakarībā arī aicina visas puses parakstīt un ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu;
   e) izstrādāt tādu politiku, lai veicinātu un atbalstītu pienācīgu darbu un pilnīgu nodarbinātību sievietēm;
   f) nodrošināt universālu piekļuvi seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpei un reproduktīvajām tiesībām, kā tas apstiprināts Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību rīcības programmā, Pekinas rīcības platformā un pārskatīšanas konferenču noslēguma dokumentos; piedāvāt vecumam atbilstošu seksuālo izglītību meitenēm un zēniem un jaunietēm un jauniešiem, lai samazinātu priekšlaicīgu nevēlamu grūtniecību vai seksuāli transmisīvo slimību izplatību;
   g) stingri nosoda vispārējo noteikumu, kas liedz starptautiskām organizācijām saņemt finansējumu ASV ģimenes plānošanas nolūkā, ja tās sniedz konsultācijas par aborta veikšanas pakalpojumiem, izsniedz nosūtījumus aborta veikšanai vai lobē aborta veikšanas pakalpojumus; uzskata, ka šis noteikums ir tiešs uzbrukums sieviešu un meiteņu tiesībām un solis atpakaļ attiecībā uz gūtajiem panākumiem šo tiesību jomā; aicina ES un tās dalībvalstis steidzami mazināt šā vispārējā noteikuma ietekmi, ievērojami palielinot finansējumu seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumiem un izveidojot starptautisku fondu, lai finansētu piekļuvi dzimstības plānošanai un drošai un legālai aborta veikšanai, izmantojot gan valstu, gan ES sniegto attīstības finansējumu, nolūkā novērst finansējuma trūkumu pēc Donalda Trampa administrācijas veiktajiem pasākumiem ar mērķi pārtraukt finansējumu visām ārvalstu atbalsta organizācijām, kas sniedz seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes un tiesību pakalpojumus;
   h) likvidēt darba samaksas, mūža izpeļņas un pensiju atšķirības;
   i) izbeigt visu veidu diskrimināciju pret sievietēm tiesību aktos un politikā visos līmeņos;
   j) apkarot visu veidu stereotipus par dzimumiem, kas pastiprina nevienlīdzību, vardarbību un diskrimināciju visās sabiedrības jomās;
   k) atbalstīt sieviešu organizācijas visos viņu darbības līmeņos; iesaistīt viņas kā partnerus politikas veidošanā un nodrošināt pietiekamu finansējumu;
   l) piemērot dzimumu līdztiesības principa ievērošanu budžeta plānošanā kā instrumentu dzimumu līdztiesības integrācijai visos publiskā sektora izdevumos;
  

Sieviešu ekonomisko iespēju palielināšana un darba tirgus šķēršļu pārvarēšana

   m) aicināt visas puses ratificēt uz īstenot CEDAW, īpašu uzmanību pievēršot 1., 4., 10., 11., 13., 14. un 15. pantam;
   n) mudināt visas puses ieviest tādu politiku un tādus tiesību aktus, kas nodrošina vienlīdzīgu piekļuvi darbam un līdzvērtīgu darba samaksu par vienādas vērtības darbu;
   o) turpināt un intensificēt darbu pie politikas virzieniem, kuru mērķis ir atbalstīt un veicināt sieviešu uzņēmējdarbību saistībā ar pienācīgas kvalitātes nodarbinātību un visu šķēršļu un sociālo aizspriedumu novēršanu attiecībā uz uzņēmumu dibināšanu un vadīšanu, tostarp uzlabot piekļuvi finanšu pakalpojumiem, kredītiem, riska kapitālam un tirgiem vienlīdzīgos apstākļos un veicināt piekļuvi informācijai, apmācībai un tīkliem uzņēmējdarbības nolūkos; šajā sakarībā atzīt un veicināt sociālo uzņēmumu, kooperatīvu un alternatīvu uzņēmējdarbības modeļu lomu sieviešu iespēju palielināšanā;
   p) atzīst, ka makroekonomikas politikai, it īpaši attiecībā uz budžeta disciplīnu un sabiedriskajiem pakalpojumiem, ir nesamērīga ietekme uz sievietēm, un ka šī ietekme uz dzimumu ir jāņem vērā politikas veidotājiem;
   q) veicināt jaunus ieguldījumus sociālās aprūpes infrastruktūrā, izglītībā un veselības aprūpē, kā arī pieejamu, izmaksu ziņā pieņemamu un kvalitatīvu aprūpes pakalpojumu sniegšanā visā dzīves ciklā, tostarp bērnu, apgādājamu personu un vecāka gadagājuma cilvēku aprūpē; nodrošināt spēcīgu aizsardzību un darba tiesības sievietēm grūtniecības laikā un pēc tās;
   r) atbalstīt tādu politiku, kurā priekšroka tiek dota vienlīdzīgai sadzīves un aprūpes pienākumu sadalei starp sievietēm un vīriešiem;
   s) atbalstīt SDO Konvencijas ieviešanu nolūkā nodrošināt starptautisku standartu, kā novērst uz dzimumu balstītu vardarbību darba vietā;
   t) īstenot politiku, lai novērstu politisko vardarbību pret sievietēm, tostarp fizisku vardarbību, iebiedēšanu un aizskarošu izturēšanos tiešsaistē;
   u) veikt efektīvus pasākumus, lai aizliegtu bērnu darbu, jo tiek ļaunprātīgi ekspluatētas miljoniem meiteņu; ieviest jaunus mehānismus pašlaik spēkā esošajos ES tiesību aktos, lai novērstu tādu preču importu, kuru ražošanā izmantots bērnu darbs;
   v) ar izpratnes veicināšanas kampaņu un atbalsta programmu starpniecību iedrošināt sievietes un meitenes uzsākt akadēmisko un pētniecības karjeru visās zinātnes jomās, īpaši vēršot uzmanību uz tehnoloģiju un digitālās ekonomikas nozari;
   w) nodrošināt, ka ES iekšējā un ārējā politika ir saskaņota ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem;
  

Līdzvērtīgas sieviešu līdzdalības nodrošināšana visos lēmumu pieņemšanas līmeņos

   x) aizsargāt pilsoniskās un politiskās tiesības un atbalstīt dzimumu līdztiesības nodrošināšanu visos līmeņos, tostarp lēmumu pieņemšanā, ekonomikas politikā un programmās, darba vietās, uzņēmējdarbībā un akadēmiskajā vidē;
   y) iesaistīt sociālos partnerus, pilsonisko sabiedrību un sieviešu organizācijas ekonomikas lēmumu pieņemšanā;
   z) stiprināt sieviešu līderību un dalību lēmumu pieņemšanā konflikta un pēckonflikta situācijās un nodrošināt sieviešu piekļuvi darbvietām un tirgiem, kā arī viņu politisko līdzdalību un vadošo lomu valstīs, kas atgūstas no konfliktiem, jo visi šie aspekti ir būtiski stabilitātei;
  

Visatstumtāko sieviešu vajadzību risināšana

   aa) atvieglot lauku sieviešu zemes īpašumtiesību iegūšanu un pieeju kredītiem un mudināt un atbalstīt sieviešu uzņēmējdarbības iniciatīvas lauku apvidos, lai viņas varētu kļūt ekonomiski neatkarīgas, pilnībā piedalīties ilgtspējīgā un lauku attīstībā un gūt no tās labumu; aizsargāt un veicināt īsas pārtikas piegādes ķēdes, izmantojot aktīvu politiku gan iekšējā, gan ārējā līmenī Eiropas Savienībā;
   ab) izveidot iekšējās un starptautiskās tiesību normas, kas garantē ierobežojumus liela mēroga zemes sagrābšanai, kura ir pretrunā mazo īpašnieku, jo īpaši sieviešu, interesēm;
   ac) aicināt lauku sieviešu organizācijas iesaistīties vietējā, reģionālajā, valsts un pasaules mēroga politikas veidošanā un atbalstīt sieviešu tīklus, lai apmainītos ar pieredzi un labu praksi, jo īpaši tajos jautājumos, kuros ar attiecīgajiem lēmumiem varētu tikt ietekmētas sieviešu dzīves;
   ad) aicināt visas valstis ratificēt un īstenot ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, tostarp tās 6. pantu “Sievietes ar invaliditāti”;
   ae) uzsvērt migranšu darba ņēmēju, jo īpaši mājsaimniecības pakalpojumu jomā nodarbināto migranšu un bēgļu, tiesības uz pienācīgiem darba apstākļiem un vienlīdzīgu sociālo aizsardzību; prasa ratificēt un īstenot SDO Konvenciju Nr. 189;
   af) mudina visas iesaistītās puses īstenot politiku, kas garantē tiesības un humānu izturēšanos pret sievietēm un meitenēm bēglēm;
   ag) nodrošināt, ka uz dzimumu balstīta vajāšana tiek uzskatīta par pamatu patvēruma pieprasīšanai saskaņā ar ANO 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu;
   ah) uzsvērt nepieciešamību aizsargāt un veicināt LGBTI sieviešu tiesības;
   ai) aicina CSW kopā ar CEDAW komiteju institucionalizēt starpnozaru pieeju to veiktajai analīzei un veicināt vairākveidu diskriminācijas apkarošanas koncepciju, izmantojot krustenisko analīzi visās ANO struktūrās;
   aj) turpināt īstenot politiku, pievēršoties to sieviešu situācijai, kuras saskaras ar nabadzību un sociālo atstumtību;
   ak) atzīt sieviešu kā formālo un neformālo aprūpētāju nozīmi un īstenot politiku, lai uzlabotu nosacījumus, saskaņā ar kuriem viņas nodrošina aprūpi;
  

Aprēķināt šo saistību izmaksas un padarīt tās uzskatāmākas

   al) mobilizēt nepieciešamos resursus, lai īstenotu sieviešu ekonomiskās tiesības un samazinātu dzimumu nevienlīdzību, tostarp ES un dalībvalstu līmenī izmantojot jau esošos līdzekļus, piemēram, ietekmes uz dzimumu līdztiesību novērtējumus; ievērot dzimumu līdztiesības principu budžeta plānošanā attiecībā uz publiskajiem izdevumiem, lai nodrošinātu sieviešu un vīriešu līdztiesību un novērstu jebkādu dzimumu nevienlīdzību;
   am) nodrošināt, ka lēmumu pieņemšanas procesā par ES nostāju ANO Sieviešu statusa komisijas 61. sesijā tiek pilnībā iesaistīts Parlaments un tā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja;
   an) pauž stingru atbalstu ANO Dzimumu līdztiesības un sieviešu iespēju veicināšanas iestādes (UN Women) darbam, kurai ir centrālās dalībnieces loma ANO sistēmā, ar kuru izskauž vardarbību pret sievietēm un meitenēm visa pasaulē un kura apvieno visas attiecīgās ieinteresētās puses, lai panāktu izmaiņas politikā un koordinētu rīcību; aicina visas ANO dalībvalstis, ka arī ES, palielināt finansējumu, ko tās piešķir UN Women;

2.  uzdod priekšsēdētājam šo ieteikumu nosūtīt Padomei un informēšanas nolūkā Komisijai.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika