Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2015/2085(INL)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A8-0152/2017

Iesniegtie teksti :

A8-0152/2017

Debates :

PV 01/06/2017 - 5
CRE 01/06/2017 - 5

Balsojumi :

PV 01/06/2017 - 7.4
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P8_TA(2017)0235

Pieņemtie teksti
PDF 351kWORD 49k
Ceturtdiena, 2017. gada 1. jūnijs - Brisele Galīgā redakcija
Mazāk aizsargātu pieaugušo aizsardzība
P8_TA(2017)0235A8-0152/2017
Rezolūcija
 Pielikums

Eiropas Parlamenta 2017. gada 1. jūnija rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par mazāk aizsargātu pieaugušo aizsardzību (2015/2085(INL))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. panta 4. punktu un 81. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 3. pantu, kurā ikvienam tiek garantētas tiesības uz personas fiziskās un garīgās neaizskaramības ievērošanu, un 21. pantu par diskriminācijas novēršanu;

–  ņemot vērā 2008. gada 18. decembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai attiecībā uz pieaugušo juridisko aizsardzību: pārrobežu ietekme(1),

–  ņemot vērā 2016. gada septembra Eiropas pievienotās vērtības novērtējumu, ko sagatavojis Eiropas Parlamenta Izpētes dienests (PE 581.388),

–  ņemot vērā 2000. gada 13. janvāra Hāgas konvenciju par pieaugušo starptautisko aizsardzību ("Hāgas konvencija"),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2006. gada 13. decembra Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām ("ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām"),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 1999. gada 23. februāra Ieteikumu Nr. R (99) 4 par principiem saistībā ar rīcībnespējīgu pilngadīgo tiesisko aizsardzību ("Eiropas Padomes Ministru komitejas “Ieteikums Nr. R (99) 4"),

–  ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2009. gada 9. decembra Ieteikumu CM/Rec(2009) par principiem saistībā ar pastāvīgajām pilnvarām un paredzamo direktīvu par rīcībnespēju ("Eiropas Padomes Ministru komitejas Ieteikums CM/Rec(2009)11"),

–  ņemot vērā Reglamenta 46. un 52. pantu,

–  ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0152/2017),

A.  tā kā ir būtiski, lai ES tuvinātos saviem pilsoņiem un pievērstos jautājumiem, kas viņus tieši skar, garantējot pamattiesību ievērošanu bez diskriminācijas vai atstumšanas;

B.  tā kā neaizsargātu pieaugušo, kuri īsteno savu pārvietošanās brīvību Savienībā, aizsardzība šajā gadījumā ir pārrobežu jautājums, kas attiecīgi skar visas dalībvalstis; tā kā šis jautājums norāda uz būtisko lomu, kas jāuzņemas Savienībai un tās Parlamentam, lai novērstu problēmas un grūtības, ar kurām saskaras Eiropas pilsoņi, īstenojot savas tiesības, jo īpaši šajā pārrobežu kontekstā;

C.  tā neaizsargātu pieaugušo aizsardzība ir cieši saistīta ar cilvēktiesību ievērošanu; tā kā neaizsargāts pieaugušais tāpat kā ikviens Eiropas pilsonis ir jāuzskata par personu, kam ir tiesības un spējas pieņemt brīvus, neatkarīgus un apzinātus lēmumus savu spēju robežās, nevis tikai pasīvi saņemt aprūpi un uzmanību;

D.  tā kā pieaugušo neaizsargātība un atšķirīgie noteikumi attiecībā uz viņu tiesisko aizsardzību nedrīkst ierobežot tiesības uz personu brīvu pārvietošanos;

E.  tā kā demogrāfiskās izmaiņas un paredzamā mūža ilguma palielināšanās ir izraisījušas tādu vecāka gadagājuma cilvēku skaita pieaugumu, kuri nespēj aizsargāt savas intereses ar vecumu saistītu slimību dēļ; tā kā neatkarīgi no vecuma pastāv citi apstākļi, piemēram, garīgās un fiziskās veselības problēmas, kas var būt iedzimtas un ierobežot pieauguša cilvēka spēju īstenot savas intereses;

F.  tā kā problēmu iemesls ir ekspatriantu un pensionāru, tostarp arī neaizsargātu personu un tādu personu, kuras par tādām varētu kļūt, aizvien plašākā pārvietošanās no dalībvalsts uz dalībvalsti;

G.  tā kā pastāv dalībvalstu tiesību aktu atšķirības attiecībā uz jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu par pieaugušo aizsardzības pasākumiem atzīšanu un izpildi; tā kā piemērojamo tiesību aktu un kompetento tiesu daudzveidība var kaitēt neaizsargātu pieaugušo tiesībām brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstī pēc savas izvēles, kā arī pienācīgi aizsargāt savu īpašumu, ja tas atrodas vairākās dalībvalstīs;

H.  tā kā, neraugoties uz progresu, kas šajā jomā ir panākts, pamatojoties uz Eiropas Padomes Ministru komitejas Ieteikumu Nr. R (99) 4 par principiem saistībā ar rīcībnespējīgu pilngadīgo tiesisko aizsardzību, joprojām pastāv arī dalībvalstu tiesību aktu atšķirības aizsardzības pasākumu jomā;

I.  tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 1. panta 2. punkta a) apakšpunkts(2) izslēdz fizisko personu juridisko statusu vai tiesībspēju un rīcībspēju no šīs regulas darbības jomas;

J.  tā kā Hāgas Konvencija ir starptautisko privāttiesību noteikumu kopums, kas ir jo īpaši piemērots, lai risinātu pārrobežu problēmas attiecībā uz neaizsargātiem pieaugušajiem; tā kā, neraugoties uz laiku, kas pagājis kopš minētās Konvencijas pieņemšanas, tikai dažas dalībvalstis to jau ir ratificējušas; tā kā kavēšanās ratificēt šo konvenciju apdraud neaizsargātu pieaugušo aizsardzību pārrobežu situācijā Savienībā; tā kā, lai nodrošinātu efektivitāti, ir būtiski rīkoties Savienības līmenī ar mērķi garantēt neaizsargātu pieaugušo aizsardzību pārrobežu situācijā;

K.  tā kā neaizsargāts pieaugušais ir persona, kura ir sasniegusi 18 gadu vecumu un kura personisko spēju traucējumu vai nepietiekamības dēļ uz laiku vai pastāvīgi nevar aizstāvēt savas intereses un īpašumu;

L.  tā kā ir jāņem vērā ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām noteikumi; tā kā Savienība un dalībvalstis ir parakstījušas šo konvenciju;

M.  tā kā, nosakot tās politikas virzienus, Savienībai ir jānodrošina subsidiaritātes un proporcionalitātes principu ievērošana;

N.  tā kā, Savienība rīkojoties neaizsargātu pieaugušo aizsardzības jomā, ir galvenokārt jāpievēršas tam, lai dalībvalstu iestādes nodrošinātu to aizsardzības pasākumu apriti, atzīšanu un izpildi, kurus par labu mazāk aizsargātiem pieaugušajiem ir pieņēmušas citas dalībvalsts iestādes, jo īpaši attiecībā uz darbnespējas pilnvaru izplatīšanu un atzīšanu, kā arī jāveicina dalībvalstu sadarbība minētajā jomā;

O.  tā kā ar “aizsardzības pasākumiem” būtu jo īpaši jāsaprot pasākumi, kas paredzēti Hāgas konvencijas 3. pantā;

P.  tā kā ar rīcībnespējas pilnvarām būtu jāsaprot pārstāvības pilnvaras, kuras piešķīris rīcībspējīgs pieaugušais, pamatojoties uz vienošanos vai vienpusēju darbību, kas stājas spēkā, kad minētais pieaugušais vairs nespēj aizsargāt savas intereses;

Q.  tā kā iedzīvotājiem vajadzētu būt vieglāk pieejamai skaidrai un precīzai informācijai par valstu tiesību aktiem attiecībā uz neaizsargātu pieaugušo rīcībnespēju un aizsardzību, lai iedzīvotāji varētu paši pieņemt apzinātus lēmumus;

R.  tā kā savlaicīga dažādu attiecīgo administratīvo un tiesu iestāžu piekļuve informācijai par pieaugušo juridisko situāciju, uz kuriem attiecas aizsardzības pasākums vai rīcībnespējas pilnvaras, varētu uzlabot un nostiprināt šādu personu aizsardzību;

S.  tā kā lietu vai reģistru izveide visās dalībvalstīs attiecībā uz administratīviem vai tiesas lēmumiem, ar kuriem nosaka aizsardzības pasākumus neaizsargātiem pieaugušajiem, kā arī rīcībnespējas pilnvaras, ja šīs pilnvaras ir paredzētas valstu tiesību aktos, varētu visām attiecīgajām administratīvajām un tiesu iestādēm, kas ir saistītas ar informāciju par neaizsargātu pieaugušo juridisko (skat. iepriekšējo teikumu) situāciju, atvieglot savlaicīgu piekļuvi un labāk nodrošināt juridisko noteiktību; tā kā šo lietu vai reģistru konfidencialitāte ir jānodrošina pienācīgi saskaņā ar Savienības un valstu tiesību aktiem, kas reglamentē privātuma aizsardzību un personas datu aizsardzību;

T.  tā kā dalībvalstu iestāžu veiktie aizsardzības pasākumi būtu automātiski jāatzīst citās dalībvalstīs; tā kā, neskatoties uz iepriekš minēto, varētu būt nepieciešams noteikt atzīšanas atteikuma un aizsardzības pasākuma izpildes pamatojumu; tā kā vajadzētu būt pienācīgi pamatotiem iemesliem, kurus varētu norādīt saņēmējas valsts iestādes, lai atteiktos atzīt un izpildīt aizsardzības pasākumu, ko ir pieņēmušas citas dalībvalsts iestādes, un tā kā tie būtu jāattiecina tikai uz sabiedriskās kārtības aizsardzību pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī;

U.  tā kā varētu tikt ieviesti efektīvi mehānismi, lai garantētu rīcībnespējas pilnvaru atzīšanu, reģistrēšanu un izmantošanu visā Savienībā; tā kā Savienības līmenī būtu jāizveido vienota darbnespējas pilnvaru veidlapa, lai nodrošinātu, ka rīcībnespējas pilnvaras efektīvi darbojas visās dalībvalstīs;

V.  tā kā Savienībā vajadzētu ieviest vienotas veidlapas, lai veicinātu informēšanu par lēmumiem par neaizsargātu pieaugušo aizsardzības pasākumiem, kā arī minēto lēmumu apriti, atzīšanu un izpildi; tā kā juridiskā drošība nosaka, ka jebkurai personai, kurai ir uzticēta neaizsargāta pieaugušā vai viņa īpašuma aizsardzība, būtu pēc pieprasījuma un saprātīgā termiņā jāspēj saņemt izziņu, kurā ir norādīta šīs personas funkcija, statuss un pilnvaras;

W.  tā kā dalībvalstī pieņemtam spriedumam, kas izpildāms minētajā dalībvalstī, vajadzētu būt izpildāmam pārējās dalībvalstīs bez nepieciešamības deklarēt šā lēmuma izpildāmību;

X.  tā kā būtu lietderīgi ieviest dalībvalstu sadarbības mehānismus, lai veicinātu un atvieglotu saziņu starp kompetentajām iestādēm, kā arī informācijas nodošanu un apmaiņu par neaizsargātiem pieaugušajiem; tā kā centrālās iestādes iecelšana katrā dalībvalstī, kā to paredz Hāgas konvencija, varētu sniegt pienācīgu ieguldījumu šā mērķa sasniegšanā;

Y.  tā kā daži aizsardzības pasākumi, ko paredz kādas dalībvalsts iestādes attiecībā uz neaizsargātiem pieaugušajiem, tostarp pieaugušā ievietošana aprūpes iestādē, kura atrodas citā dalībvalstī, varētu radīt sekas loģistikas un finanšu jomā citai dalībvalstij; tā kā šādos gadījumos būtu vēlams izveidot sadarbības mehānismus starp attiecīgo dalībvalstu iestādēm, lai tās varētu vienoties par izmaksu sadalījumu saistībā ar attiecīgo aizsardzības pasākumu;

Z.  tā kā centrālo iestāžu pastāvēšanai nevajadzētu kavēt dalībvalstu administratīvo un tiesu iestāžu tiešo saziņu gadījumos, kad šāda saziņa tām šķiet efektīvāka;

AA.  tā kā laikam, kas pagājis, kopš tika pieņemta Parlamenta 2008. gada 18. decembra rezolūcija, vajadzētu ļaut Komisijai iegūt pietiekamu informāciju par Hāgas konvencijas piemērošanu dalībvalstīs, kuras to ir ratificējušas, un sagatavot ziņojumu, ko Eiropas Parlaments ir prasījis šajā rezolūcijā,

1.  pauž atzinību tām dalībvalstīm, kas ir parakstījušas un ratificējušas Hāgas konvenciju, un aicina tās dalībvalstis, kas vēl nav parakstījušas vai ratificējušas šo konvenciju, to izdarīt pēc iespējas drīz; aicina Komisiju īstenot visu savu politisko ietekmi uz Padomi un dalībvalstīm, lai palielinātu šo konvenciju ratificējušo valstu skaitu līdz 2017. gada beigām;

2.  atzīmē, ka regulas priekšlikums, uz kuru attiecas pielikumā izklāstītie ieteikumi, neaizstāj Hāgas konvenciju, taču tas to stiprinātu un mudinātu dalībvalstis ratificēt un īstenot šo konvenciju;

3.  norāda, ka mazāk aizsargātu pieaugušo, tostarp personu ar invaliditāti, aizsardzībai ir nepieciešama īpašu un mērķtiecīgu darbību kopums;

4.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka aizsardzības pasākumi, kas paredzēti to tiesību aktos, ir pietiekami pielāgojami ikviena neaizsargāta pieaugušā situācijai, lai valstu kompetentās iestādes varētu veikt individuālus un pielāgotus aizsardzības pasākumus, kas ir samērīgi, tādējādi nepieļaujot, ka Savienības iedzīvotājiem tiek liegtas tiesības tad, kad viņi joprojām ir spējīgi tās īstenot; uzsver, ka lielākās daļa personu ar invaliditāti rīcībnespēju izraisa viņu invaliditāte, nevis vecums;

5.  atgādina Komisijai un dalībvalstīm, ka ne visi neaizsargāti pieaugušie ir tādi liela vecuma dēļ, un lūdz Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai stiprinātu tiesisko aizsardzību un tiesības ne tikai vecāka gadagājuma neaizsargātiem pieaugušajiem, bet arī neaizsargātiem pieaugušajiem vai tiem, kas ir kļuvuši neaizsargāti un nespēj aizstāvēt savas intereses nopietnu garīgu un/vai fizisku traucējumu dēļ; uzskata, ka būtu ļoti lietderīgi šajā sakarībā ieviest paraugprakses apmaiņu un salīdzināšanas procedūras starp dalībvalstīm, pamatojoties uz to dažādām aizsardzības sistēmām;

6.  aicina dalībvalstis veicināt pieaugušo pašnoteikšanos, ieviešot valsts līmeņa tiesību aktus par rīcībnespējas pilnvarām, par pamatu ņemot principus, kas ietverti Eiropas Padomes Ministru komitejas ieteikumā CM/Rec(2009)11;

7.  aicina dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību vissliktākajā situācijā esošo neaizsargāto pieaugušo vajadzībām un ieviest pasākumus, lai nodrošinātu, ka viņi netiek diskriminēti saistībā ar šo nosacījumu; šajā sakarībā aicina dalībvalstis, kas atzīst rīcībnespējas pilnvaras savos tiesību aktos vai kas nolemj tās ieviest, neparedzēt savās tiesību sistēmās izmaksas un formalitātes, kas var nesaprātīgi kavēt vissliktākajā situācijā esošos neaizsargātos pieaugušos iegūt rīcībnespējas pilnvaras neatkarīgi no viņu finansiālajām iespējām;

8.  aicina Komisiju uzsākt, atbalstīt un finansēt projektus, kuru mērķis ir vērst Savienības iedzīvotāju uzmanību uz dalībvalstu tiesību aktiem, kas attiecas uz neaizsargātiem pieaugušajiem un viņu aizsardzības pasākumiem; aicina dalībvalstis veikt atbilstīgas darbības un pasākumus, lai savā teritorijā sniegtu visiem cilvēkiem pietiekamu un viegli pieejamu informāciju par savas valsts tiesību aktiem, kā arī par pieejamiem neaizsargātu pieaugušo aizsardzības pakalpojumiem;

9.  pauž nožēlu, ka Komisija nav reaģējusi uz Parlamenta pieprasījumu savlaicīgi iesniegt ziņojumu Parlamentam un Padomei par konstatētajām problēmām un labāko praksi Hāgas konvencijas piemērošanā, kurā būtu jāiekļauj arī priekšlikumi par Savienības pasākumiem procedūru skaidrošanai vai jaunu procedūru radīšanai attiecībā uz Konvencijas piemērošanu; uzskata, ka minētajā ziņojumā būtu varēts aprakstīt praktiskas problēmas, ar kurām ir saskārusies Komisija, tai apkopojot informāciju par Hāgas konvencijas piemērošanu;

10.  aicina Komisiju, pamatojoties uz 81. panta 2. punktu Līgumā par Eiropas Savienības darbību, līdz 2018. gada 31. martam iesniegt Parlamentam un Padomei priekšlikumu regulai, ar kuru stiprina sadarbību starp dalībvalstīm, kā arī uzlabo lēmumu automātisku atzīšanu un izpildi attiecībā uz neaizsargātu pieaugušo aizsardzību un rīcībnespējas pilnvarām, ievērojot ieteikumus, kas ir izklāstīti pielikumā;

11.  konstatē, ka šajos ieteikumos ir ievērotas pamattiesības un subsidiaritātes princips; šajā sakarībā uzsver, cik svarīgi ir līdztekus dalībvalstu paraugpraksei ņemt vērā gan novadu, gan vietējo pašvaldību gūto pieredzi;

12.  uzskata, ka pieprasītajam priekšlikumam nav finansiālas ietekmes uz Savienību;

13.  uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un pielikumā izklāstītos ieteikumus nosūtīt Komisijai un Padomei, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 45 E, 23.2.2010., 71. lpp.
(2) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV L 351, 20.12.2012., 1. lpp.).


PIELIKUMS REZOLŪCIJAS

IETEIKUMIEM ATTIECĪBĀ UZ PIEPRASĪTĀ PRIEKŠLIKUMA SATURU

A.   PRIEKŠLIKUMA PRINCIPI UN MĒRĶI

1.  Veicināt informācijas izplatīšanu par administratīviem un tiesu lēmumiem, kuros neaizsargātiem pieaugušajiem tiek noteikti aizsardzības pasākumi, kuri paredzēti 2000. gada 13. janvāra Hāgas konvencijā par pieaugušo starptautisko aizsardzību, kā arī atvieglot šo lēmumu apriti, atzīšanu un izpildi.

2.  Izveidot valstu lietas vai reģistrus, no vienas puses, attiecībā uz administratīviem vai tiesu lēmumiem, kas ietver aizsardzības pasākumus neaizsargātiem pieaugušajiem, un no otras puses, ja tādi pastāv, rīcībnespējas pilnvaras, lai nodrošinātu juridisko noteiktību un veicinātu kompetento administratīvo iestāžu un tiesnešu ātru piekļuvi informācijai par personu, uz kurām attiecas aizsardzības pasākums, juridisko situāciju, kā arī veicinātu šādas informācijas apriti.

3.  Īstenot īpašus un piemērotus dalībvalstu sadarbības veicināšanas pasākumus, pamatojoties uz instrumentiem, kas pieejami saskaņā ar Hāgas konvenciju, jo īpaši centrālo iestāžu izveidi, kurām būtu uzticēts atvieglot saziņu starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm un koordinēt informācijas nodošanu un apmaiņu par administratīviem un tiesu lēmumiem saistībā ar pieaugušajiem, uz kuriem attiecas aizsardzības pasākumi;

4.  Nodrošināt, ka informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm par neaizsargātu pieaugušo aizsardzības statusu, kā arī piekļuve aizsardzības pasākumu un rīcībnespējas pilnvaru lietām un reģistriem notiek tā, lai stingri nodrošinātu konfidencialitātes principa un noteikumu par attiecīgo pieaugušo personas datu aizsardzību ievērošanu.

5.  Izveidot Savienības vienotas veidlapas, kuru mērķis būtu veicināt informētību par administratīviem un tiesu lēmumiem attiecībā uz ne aizsargātiem pieaugušajiem, kā arī viņus skarošo lēmumu apriti, atzīšanu un izpildi. Komisija varētu par paraugu izmantot veidlapas pieaugušo aizsardzībai, kuras Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences 1999. gada septembra un oktobra sesijas aktos ieteikusi īpašā diplomātiskā komiteja.

6.  Atzīt, ka jebkurai personai, kurai ir uzticēta neaizsargāta pieaugušā vai viņa īpašuma aizsardzība, ir tiesības no kompetentajām iestādēm saprātīgā termiņā saņemt izziņu, kurā norādīts šīs personas statuss un pilnvaras un kura būtu derīga visās dalībvalstīs.

7.  Veicināt aizsardzības pasākumu, ko veikušas kādas dalībvalsts iestādes citās dalībvalstīs, automātisku atzīšanu, neskarot to, ka izņēmuma kārtā un saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 3. un 21. punktu var tikt ieviestas juridiskās garantijas, kuras attiecas uz pieprasījuma atzīt šādus aizsardzības pasākumus saņēmēju dalībvalstu sabiedriskās kārtības aizsardzību un kuras var ļaut minētajām dalībvalstīm pamatot šo pasākumu neatzīšanu un neizpildi.

8.  Veicināt to aizsardzības pasākumu izpildi dalībvalstīs, kurus pieņēmušas citu dalībvalstu iestādes, bez nepieciešamības deklarēt šādu pasākumu izpildāmību.

9.  Veicināt apspriešanos un sadarbību starp dalībvalstīm, ja dalībvalsts iestāžu paredzētā lēmuma izpildei varētu būt ietekme loģistikas un finanšu jomā uz citu dalībvalsti, lai attiecīgās dalībvalstis varētu vienoties par to izmaksu sadali, kuras saistītas ar aizsardzības pasākumu. Apspriešanās un saskaņošana vienmēr būtu jāīsteno attiecīgā neaizsargātā pieaugušā labā un pilnībā ievērojot viņa pamattiesības. Attiecīgās iestādes varētu ierosināt kompetentajai administratīvajai vai tiesu iestādei alternatīvus pasākumus, ņemot vērā to, ka galīgais lēmums būtu jāpieņem šai administratīvajai vai tiesu iestādei.

10.  Izveidot vienotas darbnespējas veidlapas, lai veicinātu, ka šādas pilnvaras izmanto ieinteresētās personas, kuru apzināta piekrišana būtu jāpārbauda attiecīgajām iestādēm, kā arī nodrošinātu šādu pilnvaru apriti, atzīšanu un īstenošanu.

B.   IEROSINĀMĀS DARBĪBAS

1.  Aicina Komisiju, pamatojoties uz 81. panta 2. punktu Līgumā par Eiropas Savienības darbību, līdz 2018. gada 31. martam iesniegt Parlamentam un Padomei priekšlikumu regulai, ar kuru uzlabo dalībvalstu sadarbību un lēmumu automātisku atzīšanu un izpildi attiecībā uz neaizsargātu pieaugušo aizsardzību un rīcībnespējas pilnvarām.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika